P.Gurevičs

VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Kritiski apcerējumi

RĪGA «AVOTS» 1988

П. С. Гуревич ВОЗРОЖДЕН ЛИ МИСТИЦИЗМ? Москва. Издательство политической литературы. 1984

No krievu valodas tulkojis U. KRASTIŅS

tulkojums latviešu valodā, «avots», 1988

Mākslinieks J. PUTRĀMS

IEVADS

Nelielas pilsētiņas iedzīvotāji Jaunanglijā skatījās kārtējo televīzijas vakara programmu. Pazīstamā Salemas ragana sniedza interviju. Raganas palīdzes — burves purpura manti­jās — pusaplī sastājušās, izpildīja rituāla deju. Pēkšņi viņas sāka nesties neapvaldāmā ekstāzē, svaidot rokas pa gaisu. It kā sajuzdama no vi­ņām nākošu dzīvīgu plūsmu, ragana, acis pār­griezusi, iegrima dziļā transā. Un, jāsaka, iz­darīja to iespaidīgi, kā profesionāla aktrise.

Kāpēc tagad Rietumos raganas kļuvušas tik populāras? Vai tā ir intelektuāla mode, garīgs strāvojums? Kādēļ mietpilsoņa dvēsele noilgo­jusies pēc sātanisma? Kā vispār savienojama televīzija un burvestība, zinātne un pagāniska māņticība, kādas ir attiecības starp mūsdienu cilvēku garīgajām vajadzībām un vispārējo aiz­raušanos ar elkiem?

Cilvēks ir izzinājis atoma uzbūvi. Pārvarējis Zemes gravitācijas spēku, pārkāpis skaņas ātruma barjeru, atklājis jaunus, gandrīz fantas­tiskus enerģijas avotus. Domājošā matērija nes savu gaismu uz citām planētām. Aizvien spo­žāk iedegas saprāta lāpa, papildinās zināšanu krātuve, ko cilvēka prāts veidojis tūkstošiem gadu ilgā saspringtā darbā. Mēs esam uz Vi­suma noslēpumu atklāšanas robežas, gandrīz jau esam noskaidrojuši, kā izcēlusies dzīvība uz Zemes, cenšamies ielūkoties mūsu nākotnē.

Tomēr miljoniem ļaužu ir mistiska neprāta varā. Viņi dodas tuksnesī un tur gaida dievus no supercivilizācijām. Viņi mitinās tumšos Ņu­jorkas un Sanfrancisko pagrabos, pielūgdami sātanu. Viņi rūpīgi pēta izteikumus, ko paudis Kristus, kurš esot dzīvs un mitinoties uz Ve­neras. Skūtām galvām, dzeltenos sari un ar baltu zīmi uz virsdegunes viņi dauza bungas, šķindina zvaniņus, sit plaukstas, vēstīdami mūs­dienu civilizācijas bojāeju. Viņi klausās Būdas un Sokrātā balsis, kuras esot ierakstījis domā­jošais okeāns. Viņi lieto narkotiskās vielas, lai izbaudītu krēslainās apziņas «dievišķo nektāru». Viņi vāc iespaidus par aizkapa pasauli, iztaujā­jot tos, kuri piedzīvojuši klīnisko nāvi. Viņi kāri tver ektoplazmas mutuļus — materiālu substanci, ko izdalot medijs. Viņi godina mel­nās maģijas un baltās hiromantijas bakalaurus. Viņi spriedelē par zinātnes un maģijas savie­nību, — par neaptveramo dvēseles ielaušanos kosmosā. Viņi gaida savu fantastisko apoteozi laiku galā — pastarās tiesas dienā.

No kurienes tik daudzveidīga un noturīga garīgā sērga? Kas liek ļaužu masām meklet savu eksotisku ticību un cerēt, ka tieši tā spēs sniegt mierinājumu un iedibināt nepieciešamo harmoniju pasaulē? Kāpēc cilvēces panākumi kosmosa iekarošanā, dabas noslēpumu atklā­šanā, fantastisku enerģijas veidu iegūšanā rada augsni misticismam?

Pašreizējam misticisma vilnim, protams, ir savas īpatnības, savas specifiskas formas. Ag­rāk misticisms parasti atklāti uzstājās pret zi­nātni, tā pozīcijas visstiprākās bija tur, kur zinātne vēl bija vāji attīstīta. Šodien pat dau­dzus cienījamus Rietumu zinātniekus aizrāvu­šas šīs modernās vēsmas. Viņi detalizēti ap­spriež jautājumu par skaitļu maģiju, par fan­tastisko auru, par dzīvības radīšanu uz Zemes. Zinātniskajā periodikā var lasīt diskusijas par to, vai pasaule attīstās pēc Mozus vai darvi- nisma likumiem. Daudzi runā par kaut kādu astrālu, tas ir, neizdibināmu un dievišķu vēs­tures dimensiju. Mūsu acu priekšā notiek mis­tikas «zinātniskošana» un zinātnes «mistisko- šana».

Otra mūsdienu misticisma epidēmijas īpat­nība — Rietumu pasaulē tā aptver arī masu apziņu. Mistika pastāv gan teorētiskās domas līmenī, kurā tiek konceptuāli noformēta, gan praktiskas, izplūdušas pasaules izjūtas līmenī, kur tā izpaužas kā specifiski pārdzīvojumi, ilū­zijas, gaidas.

Pašlaik Rietumos daudzu cilvēku dzīves orien­tāciju nosaka nevis zināšanas un saprāts, bet mīti, sapņi, māņticība. No tā izriet dažādi dieva meklēšanas veidi, aizraušanās ar «kristo- māniju», Austrumu mistiskajiem kultiem. Tāpat var runāt par antiintelektuālisma pieaugumu, par to, ka sabiedriskajā apziņā valda negatīvas nokrāsas «tehnikas», «zinātnes», «racionalitā- tes» stereotipi.

Sīs parādības analizē daudzi Rietumu pēt­nieki. 70. gadu vidū rietumvācu sociologs L. Koflers grāmatā «Ideoloģisko parādību so­cioloģija» rakstīja, ka Rietumos plaši izplatīju­šās pseidoreliģiskas un pirmsreliģiskas (ma­ģiskas) apziņas formas: astroloģija, māņticība, dzenbudisms, dažādi indiešu rituāli.

Nākamajos gados publikāciju daudzums par šīm problēmām sāka strauji augt. Par minēto fenomenu ieinteresējās ne tikai speciālisti re­liģijas jautājumos, bet ari filozofi, sociologi, vēsturnieki, mākslas zinātnieki. Tagad Rietu­mos pieejams ļoti daudz literatūras par šo te­matu. Aprakstot mūsdienu misticisma paveidus, pētnieki mēģina izskaidrot to rašanās cēloņus, teorētiski izanalizēt šos procesus.

Mistisko noskaņu atdzlvošanās manāmi ietekmē mūsdienu buržuāzisko filozofiju. Tas izpaužas, piemēram, nosliecē uz mistisku ap­ceri, ilgās pēc «neizsakāmā» un «neizteiktā», reliģiski orientēto filozofijas strāvu nozīmes pieaugšanā, mēģinājumos apvienot reliģiju un filozofiju, pūliņos radīt jaunu pasaules uzskatu, kura pamatā būtu cīņa pret pasaules sekulari- zāciju. Šādas tendences bija vērojamas dažu filozofu referātos XVII Vispasaules filozofu kon­gresā, kas 1983. gada augustā notika Monreālā (Kanādā). Tur rietumvācu filozofs N. Lobko- vičs runāja par to, ka šodien nepieciešams at­teikties no pārliekām pretenzijām uz racionali- tāti, lai nezaudētu patiesības noslēpumainības izjūtu. Beļģu filozofs H. Perelmans izklāstīja kultūras mistiskošanas koncepciju. Sekularizā- cija, pēc viņa vārdiem, novedusi pie cilvēku iepriekšējo vērtību sabrukšanas. Taču reliģija un dievs, viņš uzskata, nav miruši, mēģinājumi izveidot sabiedrību bez reliģijas ir bīstama uto­pija, dziļi nomaldi.

Pirms dažiem gadu desmitiem daudziem zi­nātniekiem marksistiem šķita, ka reliģija un tās organizācijas, zaudēdamas savas pozīcijas zinātniskās izziņas un sociālā progresa ietekmē, vairs nav nacionālās sabiedriskās dzīves un pa­saules politikas virzītājas, tās nespēj kaut cik nopietni iespaidot masas un to skaitā arī jau­natni. Tas ne gluži atbilst īstenībai.

Mūsu reliģijas zinātne pēdējos gados daudz uzmanības veltījusi ateistisko uzskatu izplatī­šanai un dažādu reliģisku koncepciju kritikai. Tomēr netradicionālā reliģiozitāte joprojām nav detalizēti izanalizēta. Tāpēc novērtēt no mar­ksisma pozīcijām mūsdienu misticismu, noteikt tā lomu un nozīmi, atdzīvošanās un izplatīšanās cēloņus Rietumu zemēs, kā arī kritiski izanali­zēt buržuāzisko filozofu koncepcijas ir īpaši ak­tuāli.

Misticisma garīgā tradīcija ir sarežģīta un neviendabīga parādība. Tajā savienojas atšķi­rīgas, dažreiz arī galēji pretrunīgas tendences, īpatnējā un izkropļotā veidā tā nereti atspoguļo konkrētas sociālās, zinātniskās, ar dzīves jēgu saistītās problēmas. Misticismam ir zināms prognostisks potenciāls, tas dažkārt apsteidz zinātnes atklājumus. Tas specifiskā griezumā pievēršas arī dažādām humānistiskām vērtī­bām, «rūpējas» par cilvēku garīgo un ķerme­nisko spēju attīstību. Tāpēc pati mūsdienu mis­ticisma analīze un kritika ir neapšaubāmi sa­režģīta problēma.

Pētot šo fenomenu, draud virspusējas analī­zes briesmas. Tāpat kā indivīds attaisno, iz­skaidro savu ticību noslēpumainajam ar savām psihiskajām izjūtām, emocionālo noskaņu, tāpat arī, analizējot misticismu kā garīgu parādību, var aprobežoties ar konstatāciju, ka tas apmie­rina noteiktas sabiedriskas vajadzības, un at­stāt bez ievērības tā avotus, saknes, sociāli vēsturisko nosacītību.

Ar mūsdienu misticismu saistītās problēmas jau ir izraisījušas padomju zinātnieku interesi. Parādījušās T. Oizermana, S. Averinceva, V. Garadžas, M. Gapočkas, J. Davidova, L. Mit- rohina, J. Minkeviča, T. Savickas un citu au­toru publikācijas. Taču viņi ir likuši tikai pa­matus šīs parādības vispusīgam aplūkojumam; misticisma sociāli vēsturiskā analīze joprojām ir aktuāls, nobriedis uzdevums. Sajā grāmatā autors, balstīdamies uz saviem iepriekšējiem darbiem, apgaismo dažādus mūsdienu misti­cisma un dieva meklēšanas aspektus.

I nodaļa NEPRĀTA VIĻŅI

Pilns lepnības un izmisuma

No zemes dziļu izvirduma

Pleš spārnus pirmatnīgais spēks .. . [1]

M. Vološins

Viņi bija sapulcējušies ielejā pie paša upes likuma, iededzinājuši ugunskuru, atvilkuši lie­lus, ragveidīgus akmens bluķus. Kādai meite­nei uzmetuši virsū segu. Tad visi sāka griezties dejā. Pielūgdams saules spēkus, kaismīgi un spalgi iekliedzās jauneklis. Viņam nepacietīgi atsaucās atbalss.

Tas nenotiek aizvēsturiskos laikos. Tā nav ainiņa no pirmatnējo mednieku dzīves. Tā nav stihijas savaldīšanas epizode mītiskā leģendā. Tieši šādi dienu pavada jauniešu kopiena, kas mūsu laikos dzīvo kādā Šveices ciematiņā. Viņi pielūdz dabu un cer, ka seno spēku dievišķo- šana var mainīt cilvēces likteni, atsaukt zudušo gara trauksmi.

Vai šajā rituālā neatdzimst senlaiku «tumšās zināšanas»? Vai pirmo mistisko pārdzīvojumu neradīja zemes skaistuma apjūsmošana? Vai pats Visums, tā neierobežotība neizraisa reli­ģiskas jūtas? «Kurš gan nezina, kādu vareni - bas iespaidu rada neaptveramais!» saka F. Kū- pers. «Pašas cildenākās, pašas drosmīgākās domas ataust dzejniekam, ielūkojoties bezgalīgu plašumu dzīlēs, un īpaši asi viņš tad sajūt sevis paša niecību. Nevar palikt vienaldzīgs tas, kurš pirmoreiz savā acu priekšā redz okeāna plašu­mus, un pat nakts neierobežotībā mūsu prāts saskata to varenību, kādu mūsos izraisa gran­diozas dabas parādības, kuru spēku mūsu jūtas nemaz pilnībā nespēj aptvert.»1

Stihijas varenība izraisa bijību, reliģiskas trīsas, un kulta uzdevums ir mazināt plaisu starp cilvēku un dievu, starp mirstīgā niecību un bezgalīgā diženumu. Sādā izpratnē misti­cisms visam esošajam piedēvē pārdabisku iedabu. Tā avoti meklējami pirmatnējā maģijā, senajās mistērijās, pasaules noslēpumainības pamatojumā.

Bet kā radās šīs tumšās, mīklainās zināšanu liesmas, kuras Ēģiptē kvēloja vēl pirms pira­mīdu celšanas? No kurienes nāk šī ticība, kas izplatīta Ķīnā un zināma Tibetas lamām, Āzijas stepju šamaņiem un dienvidu jūru karotā­jiem? Kāpēc šīs zināšanas joprojām saglabājas Skandināvijas piļu ēnās, bet tagad nonākušas mūsdienu Šveices ciematiņā? Visbeidzot, vai misticisms bijis vienmēr, vai bija izzudis, lai atkal atdzimtu?

Vēsturē zināmas, austriešu rakstnieka S. Čveiga vārdiem runājot, «mistiskas sajukša- šanas epidēmijas»2 . Periodiski bijuši laikmeti, kad skaidri saskatāma «bēgšana no saprāta». Taču tos nomaina laiki, kad «slepenās zināša­nas» atkāpjas, zaudē ietekmi un, liekas, teju, teju izgaisīs. Kāpēc tā notiek? Kas izraisa «neprāta viļņus»? Kāpēc tie rodas?

Cveigs uzskatīja, ka dievticība nevar izzust, tā var tikai paslēpties, apdzist kādu laiku. Rak­sturodams Renesanses laikmetu, viņš visai skeptiski novērtē tā sasniegumus. Iznīdējot XVIII gadsimta sabiedrībā ticību, Voltērs un enciklopēdisti, pēc rakstnieka domām, nebūt ne­likvidēja cilvēka neiznīcināmo vajadzību pēc ticēšanas, bet tikai iedzina to kādos dvēseles nostūros un mistikas strupceļos. Vairs neticē­dami leģendām par Bībeles svētajiem, cilvēki sāka alkaini meklēt jaunas māņticības, jaunus brīnumus. Pat Apgaismības laikmetā, apgalvo Cveigs, ir daudz pierādījumu šim viedoklim. «Francijas valdniece de Pompadūras kundze naktī pa Tilerijas pils sāndurvīm lavījās pie Bontana kundzes, lai tā viņai pareģotu nākotni pēc kafijas biezumiem… Viscienījamākie Fran­cijas dižvīri ļimst no goddevīgas bijības, kad leģendārais grāfs Senžermēns pie vakariņu galda smalki izpļāpājas, ka Jēzus Kristus un Muhameds ir viņa paziņas, un tā atklāj savu tūkstošgadīgo vecumu.»3

Protams, katrā laikmetā var atrast māņticī­bas iezīmes, un šie aizspriedumi lielā mērā ir līdzīgi, kaut gan tos šķir desmitiem un pat simtiem gadu. Kaut kas ir kopīgs baumās par pagrabu, kas pēkšņi piepildījies ar asinīm, un Kristus vēstījumā, kurš it kā raidīts pa radio visiem ticīgajiem. Pastāv sakars starp gaili, kas cilvēka balsī izkliedzis šausminošus pare­ģojumus par pasaules galu, un burvi, ko reizē ar treneri futbolistu komanda uzaicina pirms starptautiskām sacīkstēm.

Var piekrist Cveigam, ka pavisam māņticība nav izzudusi nekad, prāta gaisma to nav spē­jusi iznīdēt. Taču ir pastāvējuši laikposmi, kad misticisms ir bijis īpaši izteikts, manāmi iespai­dojis sabiedrisko apziņu. Daudzi Rietumu zināt­nieki lauza galvas par to, kas tad īsti izraisa fanātisma viļņus un kāpēc noteiktos vēsturiskos apstākļos rodas ticības uzbangojumi vai at­plūdi.

Rietumu sociologs S. Eizenštats, piemēram, uzskata, ka mūsdienu okultās parādības radu­šās tehnikas modernizācijas negatīvo seku dēļ. It kā turpinādams S. Cveiga domu, bet jau attiecībā uz mūsu laikmetu, viņš apgalvo, ka šī procesa ārkārtīgā sarežģītība nosaka sliek- smi pēc iracionālā, rada neapturamu tieksmi pēc mistikas. Taču šī versija neļauj analizēt līdzīgus fenomenus iepriekš — Romas impēri­jas norieta laikā, Renesanses un Reformācijas laikmetā.

Polemizējot ar Eizenštatu, amerikāņu socio­logs E. Tirijakjans uzlūko misticismu nevis kā «tehniskās civilizācijas ligu», bet kā sociālās dinamikas katalizatoru.4 No viņa viedokļa piln­vērtīgs socioloģisks pētījums par okultām pa­rādībām iespējams tikai caur sabiedrības kultū­ras attīstības prizmu. Ezoteriskās, tas ir, šau­ram ticīgo lokam domātās, doktrīnas un okultie grupējumi, viņš uzskata, uzplaukst tad, kad saasinājusies valdošās kultūras krīze un sa­biedrībā notiek jaunas garīgo vērtību sistēmas veidošanās. Tādējādi reliģiskajiem meklēju­miem E. Tirijakjans piešķir kultūras atjauno­tāju lomu, tieši tieksmē pēc misticisma saskata tās «veselīgo kodolu».

Sī koncepcija zināmā mērā ir plašāka par S. Eizenštata koncepciju, jo ļauj pievērsties arī pagātnei, piešķir socioloģiskajai analīzei no­teiktu vēsturisku dimensiju. Taču Tirijakjana savdabīgā vēstures filozofija balstās uz misti­cisma apoloģiju. Iznāk, ka tieši mistiķi ievie­suši kultūrā drosmīgus jaunievedumus, un tas it kā esot nodrošinājis sociālo progresu. Noslē­pumainā, prātam neaptveramā meklēšana, re­liģiskās domas rosība nosakot jaunu vēstures loku.

Pieslējies kreisi radikālajai socioloģijai, Tiri­jakjans skumst par to, ka mūsdienu sociālās attīstības gaitā daudzas misticisma labās īpa­šības zudušas. Viņaprāt, pēdējos 200 gados zi­nātne un tehnoloģija, kas nosaka pašreizējo sa­biedrības veidolu, esot zaudējušas ezoteriskajai domai raksturīgo subjektivitāti. To vienpusīgais objektīvisms izraisījis protesta reakciju dažā­dās sabiedriskās un kultūras dzīves jomās. Tā­pēc, spriež Tirijakjans, briest kārtējais misti­cisma vilnis, kura priekšvēstneši esot aizrauša­nās ar sirreālismu, okultismu, narkotisko vielu lietošana.

Sāds redzes viedoklis nejauj zinātniski iz­prast vēsturi, parādīt kultūras faktoru nozīmi sabiedriskajā procesā. Tas piedāvā gauži ten­denciozu, subjektīvu un formālu skaidrojumu par to, kā notiek misticisma uzplūdi un atplūdi, neatklāj reālos cēloņus, kas rada krīzes parā­dības valdošajā kultūrā.

Priekšstats par to, ka saprātīguma un ne­prāta viļņu maiņas pamatā ir garīgi faktori, vijas cauri arī angļu pētnieka Dž. Veba kon­cepcijai. Viņa darbā «Okultisms kā sabiedriska parādība»5 ietverta socioloģisko pētījumu ana­līze par dažādiem misticisma strāvojumiem un to izpausmes veidiem mūsdienu Rietumu garī­gajā atmosfērā. Vebs savācis plašu materiālu par okultisma izplatīšanos no XIX gadsimta beigām līdz mūsu gadsimta 70. gadiem, daudz uzmanības pievērsts pagātnes misticiskajiem strāvojumiem: mesmerismam, spiritismam, teo- zofijai, «kristīgajai zinātnei». Pētot šīs parā­dības, viņš mēģināja noteikt to saistību ar sa­biedriskās dzīves psiholoģiskajām un kultūras likumsakarībām, skaidrot misticisma atdzim­šanu ar laikmetu strauju maiņu. Rezultātā zi­nātnieks nonāca pie secinājuma, ka katram Eiropas vēstures laikmetam bijis specifisks ga­rīgais veidols. Piemēram, feodālisma stratēģija bijusi teokrātija, buržuāzijas karogs bijis vese­lais saprāts. Bet mūsdienu iracionālisms esot nemiera pilno masu stihiska ideoloģija.

Veba minētie fakti nekādā gadījumā neap­stiprina viņa vēsturiski filozofisko koncepciju, kura turklāt ir galēji shematiska. Tā, izdalot tādas Eiropas sabiedriskās attīstības stadijas kā patriarhālā pasaule (feodālisms), kapitā­lisms, ang]u sociologs mūsdienu sabiedrību no­vērtē kā jaunu formāciju — «masu» formāciju. Feodālismā reliģijai tiešām bija noteicošā ietekme, bet tas nepavisam nenozīmē, ka tāpēc tajā nebūtu iespējama misticisma iesakņošanās. Augšupejošās buržuāzijas veselo saprātu nereti aptumšoja okultas aizraušanās. Pašreizējo tieksmi pēc mistikas Vebs patvaļīgi piedēvē masām, kas ir sacēlušās un nemiera pilnas.

Principiāli citādi šos jautājumus aplūko marksistiskā filozofija. Pirmām kārtām tā par nepamatotiem uzskata buržuāziskos priekšsta­tus par misticisma atjauninošo, progresīvo nozīmi vēstures procesā. Kultūru marksisms izprot kā veselumu, kura komponentus nosaka sabiedrības sociālā dzīve.

Misticisma viļņi, no marksistu redzes vie­dokļa, vispirms rodas sabiedrisku krīžu laikme­tos. Tieši šādos brīžos notiek krasi lūzumi sociā­lajā kārtībā, tradicionālajos uzskatos. Kardināls apvērsums visā sociāli ekonomiskajā struktūrā izraisa asas kolīzijas. Revolucionāro entuziasmu nereti nomaina psiholoģisks nogurums. Šķiras, kas cīnās savā starpā, notiekošo novērtē dažādi. Sabiedrības reakcionārie spēki šajos laikmetos cenšas mobilizēt visu arhaiskā arsenālu. Tieši tas noved pie kārtējās misticiskā neprāta epi­dēmijas.

Akcentējot, ka formāciju maiņai ir izšķiroša nozīme kultūras un garīgo procesu attīstībā, izgaismojot sociāli vēsturiskās likumsakarības, kas nosaka sabiedrisko domu, marksistiskā filo­zofija noraida vienkāršotu socioloģismu, ņem vērā politisko, ideoloģisko, kultūras un psiholo­ģisko faktoru darbību, kas noteic misticiskās aizraušanās konkrēto formu noteiktā laikmetā. Tā balstās uz atziņu, ka kultūras uzbūve ir pretrunīga un sarežģīta. Tāpēc marksisti no­raida, piemēram, Dž. Veba koncepciju, saskaņā ar kuru kapitālisma, īpaši tā agrīnā perioda, vēsture esot veselā saprāta triumfs. Voltēra un Didro, Lesinga un Herdera, Gētes un Kanta laikmetā dzīvoja arī Srepfers un Gasners, Sen- žermēns un Kaliostro, Svēdenborgs, Mesmers un Lafatērs. Atteikusies no vecajām mistērijām, buržuāzija neiznīcināja māņticību, bet gluži otrādi — tiecās pēc tās.

Marksisma-ļeņinisma klasiķi ir detalizēti rak­sturojuši Eiropas kultūrvēsturiskos procesus un zinātniski izskaidrojuši tās pretrunas, kuras bija ievērojusi, taču nebija izskaidrojusi pirms- marksistiskā filozofija. Viņi parādīja, ka garī­gos fenomenus rada nevis pašas kultūras iekšē­jās kolīzijas, nevis kultūras dažādu tendenču vienkārša nomaiņa, tām ik pēc laika atdzimstot un izzūdot, bet vēsturiskā procesa sociāli eko­nomiskās likumsakarības.

Marksa kultūras koncepcijas jēgu varētu for­mulēt šādi. Kultūrai tiešām piemīt spēja atra­žot un translēt kopējo garīgo pieredzi. Tajā blakus pastāv pašas atšķirīgākās un pat pret­runīgākās tendences — mitoloģiskas un zināt­niskas, laicīgas un reliģiskas, utilitāras un ro­mantiskas, egoistiskas un altruistiskas, senti­mentāli idilliskas un vēsa aprēķina pilnas.

Cilvēces attīstības agrīnajos posmos kultūrai bija raksturīga zināma tās dažādo elementu sabalansētība, samērība. Specifiskā sociāli vēs­turiskās prakses «nabadzība» neļāva izpausties garīgā mantojuma iekšējām kolīzijām.

Vēstures procesa gaitā kultūras, tās iekšējās uzbūves sabalansētība aizvien vairāk zūd. Katra antagonistiskā sabiedriski ekonomiskā formācija aktualizē noteiktas garīgas tendences, likvidējot vai sašaurinot citas, valdošajām tendencēm ne­atbilstošas. Tā kapitālismam salīdzinājumā ar feodālismu ir jaunas kultūrvēsturiskas vērtīb- orientācijas. Raksturodami buržuāziju «Komu­nistiskās partijas manifestā», K. Markss un F. Engelss rakstīja, ka tā «norāvusi aizgrābjoši sentimentālo plīvuru ģimenes attiecībām.., Dievbijīgo sapņojumu, bruņnieciskās sajūsmas, mietpilsoniskās sentimentalitātes svētās šalkas tā noslīcinājusi egoistiska aprēķina ledainajā ūdenī».6 Reliģiskie, mitoloģiskie, romantiskie un idilliskie kultūras komponenti tika atbīdīti otrā plānā.

Tomēr šāda buržuāziskās kultūras vienpu­sība nenovērš ilgas pēc zudušajiem garīgās

pieredzes elementiem. Tā atkal un atkal meklē, kā aizpildīt izspiesto. Uz perifēriju novirzītās kultūras mantojuma sastāvdaļas vienmēr tiek atdzīvinātas. Tā, viduslaiku kultūras misticiskie elementi Apgaismības laikmetā bija gandrīz iznīcināti, taču no jauna parādījās romantisma periodā. Par buržuāziskās apziņas divējādoša- nos rakstīja K. Markss. Viņš ievēroja, ka aukstā aprēķina, bezgalīgā egoisma atmosfēra buržuā­ziskajā pasaulē, kur valda iedzīvošanās gars, prasa kādu pretsvaru, ko apziņa gūst, «roman­tiski» raugoties uz apkārtējo pasauli un cilvēces vēsturi. Taču romantiskais sapnis par vienga­balainu indivīdu buržuāziskajā sabiedrībā pa­liek nerealizēts.

«Vienlīdz smieklīgi ir gan skumt par šo indi­vīda pirmatnējo pilnību, gan ticēt, ka nepiecie­šams apstāties pašreizējā pilnīgajā postažā,» rakstīja K. Markss. «Augstāk par pretrunīgumu attiecībā pret šo romantisko viedokli buržuā­ziskais viedoklis nekad nav pacēlies, un tāpēc šis romantiskais viedoklis kā likumīgs pretstats vienmēr būs saistīts ar buržuāzisko viedokli līdz tā svētlaimīgajām beigām.»7

K. Markss un F. Engelss parādīja, ka Eiropas sabiedrības vēsturē pastāvējuši laikmeti, kad sabiedriskā doma bijusi misticisma caurstrā­vota. Tā bija gan antīkajā pasaulē, gan vidus­laikos. Tātad «reliģiskās renesanses», kas līdzī­gas mūsdienu «misticisma vilnim», Rietumeiro­pas kultūras vēsturē nebūt nav bezprecedenta parādības.

17

Retrospektīvi aplūkosim misticismu, vispārē­jos vilcienos izsekojot tā vēsturiskajai attīstībai, sociālajiem, filozofiskajiem un kultūras avo­tiem. Pēc S. Averinceva domām, visagrīnākais

misticisma uzplaukums noris zemēs, kuras at­tīstīta filozofiskā un loģiskā kultūra: Indijā (vedanta), Ķīnā (daoisms), daļēji Grieķijā (pītagorisms, platonisms). Sis viedoklis tiek ar­gumentēts ar tēzi, ka misticisms rodas tikai tad, kad reliģiskā doma nonāk pie transcendentā absolūtā jēdziena, bet loģikas attīstība ļauj apzināti atkāpties no tā un pievērsties mistikai. S. Averincevs izdala arī sekojošus misticisma viļņus: Romas impērijas sabrukums m. ē. pir­majos gadsimtos (mistērijas, neoplatonisms, agrīnais kristietisms, gnosticisms, maniheisms), viduslaiku beigu posms XIII—XIV gadsimtā (sūfisms, kabala, hesihasms, Joahims Florencie- tis, Meistars Ekeharts un viņa sekotāji), agrīnā kapitālisma tapšana XVII—XVIII gadsimtā.8

Misticisma hronoloģija rāda šī fenomena tu­vību teoloģiskajām un filozofiskajām doktrīnām, kas paredz tiešu saplūšanu ar absolūtu un tātad pieļauj arī reliģisko praksi, kura sola šādu eks­tāzes efektu. Protams, par misticismu var ru­nāt arī vārda plašākā nozīmē, aplūkojot ne vien kādu mācību iedibināšanos, bet arī intereses atdzimšanu par tām noteiktā laikmetā.

No šī redzes viedokļa augšminēto tipoloģiju var papildināt. Ne vien viduslaiku beigu posmā, bet arī nākamajos gadsimtos redzama palieli­nāta interese par «tumšajām zinībām» — rodas alķīmija, izplatās astroloģija. Arī romantisma laikmetam raksturīga misticisko uzskatu rene­sanse. Dziļa interese par ezoterisko kultūru bija arī XIX un XX gadsimta mijā. Mums lie­kas, var konstatēt arī misticisma kārtējo, mūs­dienu vilni, kas saistīts ar valsts monopolistiskā kapitālisma krīzi.

Misticisma agrīnais uzplaukums, kā jau mi­

nējām, atspoguļojas vedantā — visizplatītākajā reliģiski filozofiskajā strāvojumā Indijā. Sa­skaņā ar vedantu, augstākā realitāte un visa pastāvošā cēlonis ir mūžīgais neradītais brah- manis, kāda bezpersoniska dievība, no kuras top pasaule un kurā pasaule pazūd sabrūkot. Ķīnā IV — III gadsimtā p. m. ē. izplatījās daoisma filozofiskā mācība. Uz šīs mācības pa­mata II gadsimtā p. m. ē. rodas reliģija ar tādu pašu nosaukumu. Daoisma mācības prin­cipi izklāstīti grāmatā, kuru, kā vēsta nostāsti, esot uzrakstījis leģendārais pagātnes domātājs Laodzi. Sīs filozofijas galvenais jēdziens ir «dao», kas tiek pasludināts par pasaules būtību un pirmcēloni, visas daudzveidības avotu. Tas ir «ceļš», pa kuru jāattīstās apkārtējai pasaulei un kurš jāievēro visiem cilvēkiem. Reāli procesi daoismā tiek skaidroti misticiskā veidā. Tā ide­jas stipri ietekmējušas Ķīnas kultūru un filozo­fiju.9

Eiropā filozofiskais misticisms vispirms radas Grieķijā. Misticisma iezīmes piemita, piemēram, pītagorismam — reliģiskai un filozofiskai mācī­bai, kura pastāvēja VI—IV gadsimtā p. m. ē. Par visa esošā pamatu tā uzskatīja skaitli, no tā izriet savdabīga skaitļu maģija — pirmajiem desmit cipariem tika piedēvētas dievišķas īpašī­bas. Pītagorieši ticēja dvēseļu pārceļošanai. Dvēsele no viena ķermeņa pārejot uz citu ķer­meni, tā varot iemiesoties cilvēkā, dzīvniekā un pat augā. IV gadsimtā p. m. ē. pītagorisms faktiski saplūst ar platonismu — virzienu, kas radās uz pārveidotas Platona mācības pamata. Tā kā platonisms atzīst pārdabisku ideju pa­sauli, dievišķo to, šis virziens pēc būtības sa­plūst ar reliģisko pasaules uzskatu.

Misticisma atdzīvošanās Eiropā saistīta ar antīkās pasaules norietu — gadu simtiem, kad vēl nebija uzvarējusi kristietība. Maģiskā spe­kulācija nomāca grieķu racionālisma sasniegu­mus, atjaunoja māņticību. Svarīgu nozīmi ieguva mantika, tas ir, pareģošana; priesteru pravietojumi tika plaši izmantoti tā saucama­jās mistērijās. Sie noslēpumainie kulti cilvēkos radīja izjūtu, ka viņi ir pakļauti dievam, tie bija drūmu skumju un mīklaina simbolisma caurausti.

Mēģināsim iztēloties, kādas bija mistērijas. Ļaudis sapulcējās īpašā tempļa zālē. Svinīgs klusums, noslēpumaina pustumsa, ko šķēla gais­mas «burvju» stari, maģiskas, neredzētas zīmes un attēli radīja neizprotamu satraukumu, alkas pēc brīnuma. Saldas smaržas kairināja nāsis. Te pēkšņi pavērās priekškars, kas aizsedza svēt­nīcu. No turienes izlauzās spilgta, apžilbinoša gaisma. Priekšpusē stāvēja priesteri savos sim­boliskajos ģērbos. Mūzikas skaņas, harmoniskas kora dziesmas piepildīja templi. Jerofants — svēto patiesību atklājējs — panāca uz priekšu un rādīja ticīgajiem svētos priekšmetus: senus dievu attēlus, svētās relikvijas. Kad dievus slavinošās dziesmas beidzās, sākās dramatisks uzvedums par dievu darbiem un ciešanām. Visu laiku bija manāmas visādas noslēpumai­nas parādības — varēja dzirdēt dīvainas ska­ņas, «debesu» balsis, pēkšņi mijās gaisma ar tumsu.

Mūsdienu buržuāziskajiem sociologiem ir kāpināta interese par pagātnes misticismu: elei- sīniskajām, samotrākiskajām, orfeiskajām mis­tērijām, dievu kultiem — Izīdas, Dēmetras, Persefones, Dionīsa, Atija kultiem. Rietumu zi­nātnieki parāda šo seno ticējumu ietekmi uz kristietības attīstību. Taču mistērijas nav tikai tāla vēsturiska parādība. Mūsdienu buržuāzis­kajā mākslā senajiem mitoloģiskajiem tekstiem un arhaiskajiem motīviem tiek piešķirta jauna jēga. Šodienas mūzikā vērojama savdabīga me­sas atdzimšana, populāri ir ar kultiem saistītie teātra žanri.10 Mistika nav norobežota no mūs­dienām, mūsdienas — no mistikas.

Misticisma vilnis Romas impērijā atspoguļo cīņu starp savu laiku nodzīvojušo antīko pa­sauli un veidojošos feodālismu. Tieši šajā laikā notiek vilšanās racionālisma filozofijā — prāta prioritāti pārņem ticība noslēpumainajam, mis­tiskais tiek pasludināts par analītiskajam prā­tam neizdibināmu parādību. Sīs laikmetam rak­sturīgās iezīmes visspilgtāk redzamas II—III gadsimtā hermētisma un gnosticisma mācībās.

Gnosticisms ir vēlā antīkā laikmeta un vidus­laiku plaša reliģiski filozofiskā strāvojuma pir­mais posms. Tas radīja pamatu tā saucamajām gnosticiskajām reliģijām. Sī mācība izauga no elementiem, kas kopīgi Austrumu reliģijām (jūdaismam, zoroastrismam, Babilonijas un Ēģiptes reliģijām), kristietībai, grieķu filozofi­jai un mistērijām.

Tajā līdzīgi mitoloģiskajām sistēmām atai­nota cīņa starp labo un ļauno, gaismas un tum­sas duālisms. Saskaņā ar gnosticismu, starp visam pāri stāvošo labo dievu un grēcīgo pa­sauli ir vidutāji, starpnieki — eonas. Cilvēku gnostiķi uzskata par vispasaules procesa centru. Kaut arī viņu ir radījuši pasaules tumšie spēki, viņa substance ir dievišķa, viņam Visumā ir cēla misija.

Gnosticisms raksturo vergturu formācijas ap­ziņas krīzi. Tāpēc tā galējais pesimisms, pa­saules neizbēgamas bojāejas sludināšana. Dievi atstās cilvēkus, iestāsies bezgodība un netiku­mība, zemi pārklās līķi, jūras un upes piepildī­sies ar asinīm… Novecojušo pasauli dievs attīrīs plūdos, mērī, karos. Tieši tā rādīta nā­kotne vienā no traktātiem. Glābiņu no pasau­les Jaunuma gnosticisms saskatīja astroloģijā — mācībā par debess ķermeņu ietekmi uz atse­višķu cilvēku un veselu tautu dzīvi un likteni. Gnostiķi nodarbojās arī ar maģiju, tas ir, bur­šanu, ar kuras starpniecību cilvēki pārdabiskā veidā varot iespaidot notikumu gaitu, citus cil­vēkus. Viņi atzina vārdu hierarhiju, tas ir, to savstarpēju pakļautību, vieni vārdi tika uzska­tīti par svarīgākiem salīdzinājumā ar citiem. Vārdu, tāpat arī formulu, simbolu zināšana it kā devusi viņiem varu pār dēmoniem.

Gnostiķi pasvītroja, ka viņi esot dieva izrau­dzītie, un slavināja dievizziņas un pašizziņas mistiskos veidus. Viņi noliedza racionālismu un aicināja atklāt esamības noslēpumus, apejot prātu.

Oficiālā kristīgā ideoloģija vērsās pret gnos- ticismu, taču tas turpināja eksistēt slepenībā. Vēlāk no tā izauga daudzas viduslaiku ķecerī­bas, tam bija svarīga nozīme viduslaiku kultū­ras radīšanā un attīstībā kā Rietumos, tā Aus­trumos.11 Gnosticisma popularitāti lielā mērā veicināja apstāklis, ka tā piekritēji domāja tē­laini, alegoriski pārveidojot Grieķijas un Aus­trumu mītus. Gnosticisms aptvēra un tieši ietek­mēja aizvien jaunas garīgās dzīves jomas.

«Gnosticizēts» tika arī hermētisms — hellē- nisma un vēlā antīkā laikmeta reliģiski filozo­fisks virziens, Tas turpināja slēgto zināšanu tradīciju, kas aizsākās ar Platonu, Pitagoru uri leģendāro Hermeju Trismegistu. Trismegista («Trīskārt diženā») sacerējumos dieva Hermeja vārdā tiek atklāti visi pasaules noslēpumi. Sen­grieķu panteona dievs Hermejs bija ceļinieku un tirgotāju aizbildnis. Alķīmiķiem Hermejs ir patstāvīga, ar sengrieķu dievu nesaistīta būtne, vienīgi vārds esot tāds pats un pastāvot «pro­fesionāls līdzīgums». «Populāro» hermētismu veidoja traktāti astroloģijā, alķīmijā, maģija, bet «zinātnisko» hermētismu — reliģiski filozo­fiska rakstura traktāti.

Viduslaikos, XIII—XIV gadsimtā, nāca otrs misticisma vilnis, kas uzskatāmi parādīja šīs garīgās tradīcijas sarežģīto dabu. Pie tā var pieskaitīt sūfismu, kabalu un hesihasmu. Sū- fisms ir misticisks novirziens islamā. Vārds ce­ļas no arābu «sūf», kas tulkojumā nozīmē «vilna». Iesākumā «sūfiji», tas ir, «vilnas ap­metnī ģērbtie», sludināja pilnīgu atteikšanos no individuālās gribas. Vēlāk attīstās mistiskās mīlestības mācība, kurā tiek izmantota klasis­kās persiešu dzejas simbolika. Sūfisms ietekmē­jis visas musulmaņu garīgās dzīves jomas Aus­trumos — reliģisko dogmatiku, filozofiju, ētiku un literatūru.

Jūdaisma piekritēju vidū plaši izplatījās re­liģiski misticiskā viduslaiku mācība kabala. Tajā tiek apgalvots, ka dievs ir bezgalīgs, bet reālā pasaule ir dieva spēku emanācija. Visums balstās uz 10 cipariem un 22 ebreju alfabēta burtiem. Kabalā savienojās neoplatonisma pan- teistiskie uzskati (tas ir, dievs un daba tiek sa- plūdināti vienā veselumā), gnosticisma mitolo- gēmas un jūdaisma ticība Bībelei kā simbolu pasaulei.

Hesihasms ir misticisks virziens, kas bija iz­platīts Bizantijā. Vārda plašā nozīmē tā ir ētiski askētiska mācība, kas sludina cilvēka vienotību ar dievu, «attīrot sirdi» asarās un ap­ziņā koncentrējoties uz sevi pašu. Tas panā­kams ar psihofiziskās paškontroles līdzekļiem.

Misticiskās tradīcijas ietvaros īstenojās gan specifiska izziņa, gan protests pret valdošo sholastisko ideoloģiju, gan kultūras atjaunotne. «Revolucionārā opozīcija pret feodālismu snie­dzas cauri visiem viduslaikiem. Atbilstoši sava laika apstākļiem tā parādās gan kā mistika, gan kā atklāta ķecerība, gan kā bruņota sacel­šanās. Kas attiecas uz mistiku, tad labi zināms, cik atkarīgi no tās bija XVI gadsimta reforma­tori .. .»12

Ķeceri parasti mēģināja saskaņot kristietību ar feodālās formācijas filozofiju. K. Markss uz­svēra, ka filozofija «iesākumā tiek izstrādāta apziņas reliģiskās formas ietvaros un tādējādi, no vienas puses, iznīcina reliģiju, bet, no otras puses, sava pozitīvā satura dēļ tā pati eksistē tikai šajā idealizētajā, reliģiskajā sfērā, kas pārtulkota domu valodā»13 .

Ilgajā vēsturiskajā laikmetā, kas aptver Re­nesansi un Reformāciju, bija vairāki misticisma uzliesmojumi, kurus izraisīja feodālisma pakā­peniskā sabrukšana. Kristīgā baznīca centās izmantot mistiku cīņai pret racionālismu un revolucionārajām idejām. Taču mistika bija arī spēcīgs līdzeklis pašas baznīcas graušanai, īpaši viduslaikos, kad aiz tās slēpās tautas masu politiskā kustība pret feodālismu un ofi­ciālo baznīcu. Agrīno buržuāzisko revolūciju laikmets bija kārtējā misticisma viļņa laiks.

Ķeceri, kurus nežēlīgi vajāja ortodoksālā baz­nīca, tā saucamie «fantazētāji» un «entuziasti», lika pamatus garīgai un kultūras atjaunotnei, kas noveda pie Reformācijas. Tāda, piemēram, ir anabaptistu mācība, Tomasa Mincera, Para- celza, Bēmes, kā arī dažu tā laika izcilu dabas­zinātnieku uzskati.

Viduslaikos vajātais hermētisms Renesanses apstākļos kļūst par svarīgu kultūras sastāvdaļu, savdabīgu intelektuālu modi XVI—XVII gad­simta Eiropā. Sajā periodā izveidojās jaunas attiecības starp misticisma garīgo tradīciju un zinātni. Nereti teorētiskie atklājumi tika izda­rīti, tieši okultā (slēptā) veidā izzinot pasaules likumus. Svarīga «jaunās zinātnes» iezīme bija tendence mistiski skaidrot dabu, pievēršanās maģijai. Tā Renesanses laikmeta matemātika nevis vienkārši attīstīja ģeometriju un algebru, bet kļuva okulta zinātne par skaitli. Maģiskie kvadrāti, harmoniskās proporcijas tikai izpras­tas kā savdabīga atslēga dabas un dieva noslē­pumu atminēšanai.

Izplatījās pītagorisms un platonisms, kas atzina skaitļu maģiju. Kaut gan šīs mācības saglabāja savu nozīmi arī viduslaikos, pēc vē­līno antīko tekstu atklāšanas XV gadsimtā tās pa īstam atdzima no jauna. «Mistiskais» un «zinātniskais» viena un tā paša autora darbos nereti pastāvēja kā veselums. Taisnība ameri­kāņu pētniekam A. Debasam, kurš teica, ka tos šķirt nozīmē izkropļot laikmeta intelektuālo atmosfēru.14 Kad J. Keplers radīja astronomiju, viņu stipri ietekmēja idejas par debesu pilnību, bet angļu rozenkreiceru vadonis R. Fleds, iz­mantojot apli, trīsstūri un citas ģeometriskās figūras, mēģināja atklāt dievišķo harmoniju.

Sī laikmeta pārstāvji bija pārmantojuši an­tīkās pasaules ideju par zvaigņotās debess un zemes pasaules saskaņu. Tika attīstīta doma par to, ka debess spīdekļi ietekmē cilvēku lik­teni un vēstures notikumus. Vadošās disciplī­nas, kas raksturo tā laika zinātnes stāvokli, bija astroloģija un alķīmija. Taču, kā uzsver zviedru pētnieks M. Bergmanis, XV—XVI gadsimta ezoterisko tradīciju pārstāvēja nevis šarlatāni, kas gribēja iegūt zeltu, bet zinātnieki, kuri cen­tās izzināt ķīmiskās reakcijas. Protams, viņu domāšana nesaraujami bija saistīta ar misti­cismu. Zinātnieks vienlaikus bija arī mags, jo pētīja noslēpumaino. Bet maģija nodarbojās ar dievišķo patiesību meklēšanu dieva radītajā pasaulē.

Misticisma garīgā tradīcija iespiedās ne tikai zinātnē, bet arī kultūrā. Nīderlandiešu glezno­tājs H. Boss ir radījis alegoriska, maģiska rak­stura gleznas. Mēģinot atšifrēt viņa darbus, daudzi Rietumu mūsdienu zinātnieki, arī M. Bergmanis, norāda, ka tie jāaplūko kā her­mētiski sacerējumi.15

Mūsu dienās, kad atdzimusi okultisma mode, daudzi buržuāziskie speciālisti pasākuši rakstīt par mākslas un mistikas radniecību. Ignorēdami iztēles specifiku, tās nozīmi jaunrades procesā, viņi runā pat par savdabīgu kultūras simboliku, kuru cauraužot astroloģija un alķīmija. Franču literatūrzinātnieks 2. Rišē, analizēdams tādu dažādu rakstnieku kā Dž. Svifta, L. Tīka, V. Igo, S. Bodlēra, R. Kiplinga u. c. jaunradi, atklāj viņu darbos vienādas un bieži atkārtotas alego­rijas, kurām ir misticiska izcelsme.16

Aplūkojot XV—XVII gadsimta garīgās pa­rādības, redzam, ka zinātnes kā īpašas sabied­riskas apziņas formas tapšana ir sarežģīts Uti pretrunīgs process. Zinātnes vēsturniekam jā­sastopas ar daudzām grūtībām. No vienas pu­ses, viņam jāņem vērā visi iespējamie faktori, laikmeta konteksts, kurā darbojies kāds zināt­nieks, bet, no otras puses, viņš nedrīkst ieslīgt detaļās, sīkumos, pazaudēt mūsdienu zinātnis­kās izziņas rašanās vispārīgo perspektīvu.

Uzskatāmā veidā šī pārejas laikmeta tipiskās iezīmes satur Paracelza (1493—1541) mācība, kurai bija milzīga ietekme uz laikabiedriem. Pašlaik Rietumu zinātnieki aktīvi apspriež jau­tājumu par to, kas bijis šis «ģeniālais klaido­nis». Vai viņš jāuzskata par Aristoteļa fizikas un klasiskās medicīnas kritizētāju vai magu, astrologu, tumsonīgu šarlatānu? Vai viņš bija viens no dižākajiem Renesanses domātājiem vai vēlīns viduslaiku mistikas turpinātājs?17

Nav nekā dīvaina apstāklī, ka Paracelzs ticēja astroloģijai un alķīmijai, — tā laika zi­nātne atzina šādus uzskatus. Viņš asi atmaskoja viduslaiku grāmatu pārgudrību, bet vienlaikus atdzīvināja visnaivākās māņticības. Viņa filozo­fijas galvenie temati ir dzīvība un daba. Para­celzs apgalvoja, ka dzīvība ir dabas dziļākā bū­tība. Visumu viņš salīdzināja ar mūžīgu dzīvī­bas plūdumu, bet dabu identificēja ar vitālu maģisku spēku, kas iedarbojas uz cilvēka dvē­seli.

Paracelzs izvirzīja ideju, ka cilvēks un pa­saule, mikrokosms un makrokosms attīstās paralēli. Tātad cilvēkā iekļaujas elementi, kuri atbilst trīs universa pakāpēm: materiālajai, as­trālajai un dieva pakāpei, tas ir, viņš sastāv no ķermeņa, dvēseles un gara. Līdzīgi tam, kā cilvēku virza viņa netveramā dvēsele, ārējo pasauli vada pasaules dvēsele, neredzams eso­šais.

Sis mistiķis un zinātnieks alķīmijā saskatīja jaunu pamatu medicīnai, kura vēlāk tika iz­prasta kā universāla dabas filozofija. XVI gad­simta beigās jau vesela paracelziešu skola vēr­sās pret Aristoteļa un Galēna natūrfilozofiju un medicīnu. Tās pārstāvji uzskatīja, ka pa­stāv divas patiesas grāmatas: Bībele — die­višķās atklāsmes grāmata — un daba — dievišķās radīšanas grāmata. Ar radīšanu viņi tāpat kā Paracelzs izprata dabas ķīmisku attīstīšanu.

Saskaņā ar Paracelza mācību, pasaulei rak­sturīga augšupejoša un lejupejoša attīstības līnija. Zemes pasaule ir lejupslīdes, kritiena se­kas, cietums to radījušajam garam. Taču vien­laikus šeit darbojas augstākie spēki, kas tiecas izlauzties uz augstākām pasaulēm. Cilvēks pēc Ādama krišanas grēkā pieder materiālajai pa­saulei. Viņa miesiskā matērija ir dzīvības pret­stats. Taču tāpat kā visa daba viņš tiecas at­griezties pirmatnējā vienotībā.

Kristus, apgalvo Paracelzs, mūs transformē tāpat kā filozofu akmens — metālus. Pāreja no zemākajiem matērijas veidiem uz augstākajiem nav iespējama bez alķīmijas. Metālu pārvēršana tika uzskatīta par atsevišķu alķīmijas frag­mentu. Sī aizraušanās nebūt neaprobežojās ar mēģinājumiem iegūt zeltu, turklāt interese par šo metālu pastāvēja galvenokārt tādēļ, ka to uzlūkoja kā astrālo spēku izpausmi.

Paracelzs mācīja, ka visa dzīvība ir alķī- misks process. Kas attiecas uz fizikālām parā­dībām, tās ir savdabīgs dvēseles fenomenu at­kārtojums. Lūk, kāpēc alķīmiķu grāmatu sim­boli sniedz ziņas par dabu un cilvēku, par pa­sauli un dievu. Dzīvsudrabs, zelta un sudraba vidutājs, vienlaikus ir arī Kristus — dieva un pasaules starpnieks, Visuma garīgais dzīvsud­rabs. Tā alķīmiķi centās parādīt pasaules un dvēseles evolūcijas, dabas un gara vienotību.

Paracelza mācībā daudz iekšēju pretrunu. Uz tām norāda ne viens vien Rietumu un pa­domju zinātnieks. Tā no viņa spriedumiem nav īsti skaidrs, kāpēc vajadzīga evolūcija, ja iesā­kumā bija absolūta pilnība. Ar kādu mērķi ra­dās grēks un Jaunums, kā izcēlās vajadzība pēc alķīmiskas attīrīšanas? Paracelzs nespēja iz­skaidrot, kāpēc pasaule ir kolīziju pilna, kas izsauc cīņu tajā.

Par spīti šīm pretrunām un «tumšajām vie­tām», daudzas viņa mācības puses vēlāk, kā mēs redzēsim, tika plaši atzītas, tās devušas impulsu prāta misticiskai; ievirzei.

Mūsdienās daudzi Rietumu zinātnieki ak­centē, ka nākamie filozofisko alķīmiķu sacerē­jumu pētījumi sniegs mums jaunu interesantu materiālu par viņu uzskatiem par pasaules radīšanu un pārvērtības procesiem dabā, par viņu piedāvātajiem personības garīgās pilnvei­došanās un izaugsmes ceļiem. Tiesa, alķīmiķiem nebija atļauts atklāti runāt par slepenajām mā­cībām pat tad, ja viņi bija izpratuši to jēgu, jo pilnā pārliecībā tika uzskatīts, ka, atklājot citiem filozofu akmens noslēpumu, pašam tūlīt jāiet bojā. Tāpēc šīs misticiskās tradīcijas pētī­šanu apgrūtina daudzie mīklainie zīmējumi un attēli, kas simbolizē alķīmiķu idejas.

Stāstot par mācībām, kas atspoguļo laikmeta raksturīgākās īpatnības, jāmin arī vācu filo­zofs Jākobs Bēme (1575—1624), kas centās at­klāt noslēpumaino saistību starp dievišķo un lietu pasauli. Panteistiski identificējot tās', viņš uzlūkoja dabu kā dieva «pašatklāšanos» un iz­veidoja savdabīgu natūrfilozofiju. Atšķirībā no sholastiem, kas pilnīgi nodevušies pārjuteklis- kajai pasaulei, Bēme savu natūrfilozofiju sais­tīja ar dabu un eksperimentālo pētniecību. Taču viņš uzskatīja, ka, tikai mistiski izprotot ap­kārtējo pasauli, cilvēkā atkal pirmatnējā spēkā atdzīvojas apslēptā dabas izjūta.

Līdz pat mūsu gadu simtenim Rietumu zināt­nieki domāja, ka Renesansē hermētisms nepa­stāvēja un ka tas šai laikmetā bija pat nepie­ņemams. Tagad vairākums pētnieku ir vienis­prātis, ka šī reliģiski filozofiskā mācība bija vispārīgs teorētisks pamats atsevišķām ezote- riskām un okultām mācībām Rietumos — gnos- ticismam, teozofijai, antropozofijai, maģijai, al­ķīmijai, astroloģijai. Tas izpaudās tādējādi, ka Renesanses laikmetā cilvēkam piedēvēja die­višķu iedabu, tātad, ja viņš ir saprātīgs un attīrījies no sārņiem, viņš spēj vadīt Visuma spēkus.

Hermētisma elementi bija gan Paracelza, gan Bēmes mācībās. Par to popularitāti un izpla­tību liecina arī citi fakti.

1460. gadā pēc Kozimo Mediči Vecākā rīko­juma viņa galma filozofs Marsilio Fičīno pār­tulkoja no Florences atvesto hermētisko rok­rakstu kolekciju. Tulkojums un komentārs tika izdoti veselas 16 reizes. Tā kā itāliešu domātājs Tommazo Kampanella, slavenās «Saules pil­sētas» autors, bija aizrāvies ar hermētismu, 1628. gadā pēc pāvesta Urbana VIII norādī­juma viņš sarīkoja maģijas seansu, lai novērstu pareģoto drīzo pāvesta nāvi. Tajā pašā laikā hermētiskajā tradīcijā tika ieviesti kabalas mā­cības elementi. Vārdu maģija tikai papildināta ar skaitļu maģiju.

Vēlāk hermētisms iesakņojās arī Francijā. Seit tas būtiski nemainījās — franči tāpat kā itālieši ticēja vārdu un skaitļu simbolu maģijai. Daudzi izcili tā laika domātāji prātoja, ka tikai senās Ēģiptes reliģija, ko savos traktātos sa­glabājis Hermejs Trismegists un citi hermē­tiskās gudrības pārstāvji, ir īstā ticība.

Ticība alķīmijai radīja arī «Rozenkreiceru brālību». Par tās dibinātāju tiek uzskatīts le­ģendārais Kristiāns Rozenkreics. Vairākus ga­dus viņš pavadīja Damaskā, Jeruzalemē un Ēģiptē, kur apguva gudro zinības, un, atgriezies Vācijā, nodibināja savienību ar trim brāļiem mūkiem, lai īstenotu iecerēto pasaules reformu. Galvenā brālības doma bija tāda — šīspasau- les postu varētu mazināt, ja cilvēce apgūtu īsteno filozofiju, tas ir, to filozofiju, kāda bija Ādamam pēc grēkā krišanas un kuru atzina Mozus un Zālamans. Jaunās savienības locekļi mācīja, ka, tikumīgi dzīvojot, var izsargāties no slimībām. Viņi nosodīja «nolādēto zelta tai­sīšanu» un tomēr apgalvoja, ka zina daudz no­slēpumainākus un varenākus brīnumu radīšanas veidus.

Tātad zinātnes veidošanās un atttīstības laik­metā pastiprinājās aizraušanās ar mistiku. Uz šī pamata daži buržuāziskie teorētiķi apgalvo, ka starp zinātni un mistiku ir viennozīmīgas saites. Viņi norāda, ka J. Keplers aizrāvās ar astroloģiju, F. Bēkons atzina maģijas nozīmi. No tā, pēc viņu domām, izriet, ka arī mūsu die­nās zinātnei un okultajām zinātnēm ir jābūt vienotām.

Franču zinātnieks vēsturnieks Z. Albrons uz­skata, ka astroloģija Kepleram ir galvenā daļa viņa kosmoloģijā, pat mistikā, jo tā esot posms, kas savieno cilvēku ar kosmosu.18 Astro­loģijai patiesi bija svarīga nozīme J. Keplera zinātniskajā darbībā. Viņš, viens no mūsdienu astronomijas pamatlicējiem, aizrāvās, piemē­ram, ar skaitļu maģiju, ilgu laiku savos pētīju­mos balstījās uz gammu, kas sastāv no septi­ņām notīm. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka Rene­sanses laikmetā un XVI—XVII gadsimta zi­nātniskās revolūcijas laikā pārdabiskā pētījumi tika uztverti kā likumīga dabaszinātņu sfēra. So redzes viedokli atzina Keplers, Koperniks, Boils, Ņūtons un citi.

Ne velti F. Bēkona dabaszinātnes «praktiskā» daļa sastāv no mehānikas un maģijas. Tomēr, kā uzsver A. Losevs, «ar maģiju viņš nebūt nedomā senās burvju operācijas, kas pamatojās uz māņticību un tumsonību; pret tādu maģiju viņš cīnās… Tā maģija, kuru viņš sludina, nav nekas cits kā prasme iedarboties uz matē­riju, kad zināmas tās slēptās un noslēpumainās formas… šī zināšana rodas, precīzi empīriski, jutekliski un tīri induktīvi pētot mūsu reālās pieredzes reālās lietas. Tādējādi tā ir zinātniski tehniska maģija, tas ir, brīnumu sasniegšana ar zinātniskiem un tehniskiem līdzekļiem»19 . Taču teiktais nebūt nenozīmē, ka mistika šajā laik­metā tika uzskatīta vienīgi par izpētes objektu. Literatūrā nereti parādās doma, ka demonolo- ģija esot viduslaiku iezīme. Tomēr fakti liecina, ka masveidīga raganu vajāšana bija raksturīga parādība līdz pat Renesanses beigām. Zinām, ka plašais 1660. gada tiesas procesu vilnis sakrīt ar Karaliskās zinātņu veicināšanas bied- ribas izveidošanu Londonā. Starp XVI gad­simta beigu — XVII gadsimta sākuma demono- logiem var minēt skotu matemātiķi Džonu Ne­peru, kas izgudroja logaritmus; itāliešu mate­mātiķi, fiziķi un filozofu Džerolāmo Kardāno, kas zinātnes vēsturē iegājis kā komplekso skaitļu teorētiķis; franču politisko filozofu 2anu Bodēnu.

So paradoksu Rietumu zinātnieki izskaidro dažādā veidā. Vieni jaunizveidojušās zinātnes un demonoloģijas savienojamību skaidro ar to, ka zinātne bija saistīta ar neoplatonismu. Sī savienība starp Rietumu un Austrumu misti­cismu esot radījusi zinātniskās revolūcijas sva­rīgas idejas, arī heliocentrismu, Keplera elip­tisko orbītu atklāšanu. Tādējādi ticība pārda­biskajam bija teorētiskā darba svarīga sastāv­daļa.20 Citi uzskata, ka aizraušanās ar misti­cismu pastāvēja aiz māņticības, kas tolaik valdīja cilvēku prātos.

īstenībā zinātnisko atklājumu saistība ar misticisku noskaņu izplatīšanos liecināja par patiesības sasniegšanas procesa sarežģītumu, par grūtībām, kas rodas, nosakot specifiku zi­nātnei — vienai no cilvēku darbības sfērām, kuras funkcija ir izstrādāt un teorētiski siste­matizēt objektīvās zināšanas par realitāti.

Taču izziņas attīstība arī nākamajos gadu simtos bija saistīta ar misticiskiem ticējumiem. Kāpēc atklātās un pierādītās patiesības nelik­vidēja noslēpumainās atklāsmes? Kas nosaka «tumšo zinību» dzīvīgumu? Kādēļ joprojām «neprāta viļņu» uzplūdi un zinātniskās domas attīstība notiek paralēli?

II nodaļa

TICĪBAS FENOMENOLOĢIJA

Lai velēna pār miesu tumst,

Kungs, dievnams man ir debesjums!

No kalniem vēju vīraks tvan,

Un tikai doma — lūgsna man.

T. Mūrs

1761. gada beigās Svēdenborga kungu uzai­cināja pie kādas augstdzimušas dāmas, kuras prāts un tālredzlba šķita garantējam, ka viņu vispār nav iespējams apmānīt. Dāma Svēden- borgam deva slepenu rīkojumu, kam bija tieša saistība ar viņa sakariem ar gariem. Pēc da­žām dienām Svēdenborgs atgriezās ar atbildi, kas dāmu ārkārtīgi pārsteidza …

Par šo notikumu stāsta I. Kants savā darbā «Garreģa sapņi»1 , ko viņš sarakstīja, lai kriti­zētu Svēdenborga uzskatus. Sis zviedru filozofs mistiķis dzīvoja saprāta kundzības laikmetā, kad bija izplatītas progresīvas idejas un zinā­šanas. XVIII gadsimts bija materiālisma uz­plaukuma, zinātnes triumfa laiks. Pats Emā- nuels Svēdenborgs bija pazīstams ar saviem darbiem matemātikā, mehānikā, astronomijā, kalnrūpniecībā. Bija ievēlēts par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda locekli. Viņa filozo­fiskos darbus iesākumā caurauda racionālisms Leibnica un Volfa garā. Taču, kā raksta viņa

biogrāfi, nervu sistēmas pārslodzes un haluci­nāciju rezultātā viņš iegrima mistikā.

Nebūtu vērts par šo gadījumu runāt sīkāk, ja mistiska atklāsme un spēja kontaktēties ar gariem būtu piemitusi tikai slimajam Svēden- borgam. Mēs izanalizēsim viņa garīgo evolū­ciju, jo aizraušanās ar spiritismu, plašāk runā­jot — ar dažādām māņticībām, joprojām nav beigusies, tieši otrādi — atdzīvojusies mūsu dienās. Tātad Svēdenborgs pasludināja sevi par «garreģi» un uzsāka alegoriski komentēt Bībeli — to viņam esot uzdevis pats Kristus. Viņa mācība bija tuva teozofijai, kas vārda plaša nozīmē ir mistiska «dieva izzināšana». Balstoties uz subjektīvo pieredzi, teozofi mēģi­nāja izklāstīt savus iespaidus un izveidot rela­tīvi viengabalainu uzskatu sistēmu. Svēden­borga teozofisko mācību iespaidoja gnostiķi.

Zviedru mistiķis paziņoja, ka viņam jau vai­rāk nekā 20 gadus ir cieši sakari ar mirušo dvēselēm, no kurām viņš saņem vēstis no viņ­pasaules. Par to Svēdenborgs sarakstīja vairā­kas grāmatas, to skaitā «Debesu noslēpumi» (1749—1756), «Par debesīm, elli un garu pa­sauli» (1758). Vienu no sensacionāliem noti­kumiem, kas saistīti ar viņa vārdu, aprakstījis arī I. Kants. 1759. gada beigās uzturēdamies Gotenborgā, viņš paziņām pavēstīja, ka Stok­holmā sācies ugunsgrēks. Pēc dažām stundām Svēdenborgs pateica, ka ugunsgrēks nodzēsts, un aprakstīja, cik plašs tas bijis. Pēc divām dienām Gotenborgā nonāca ziņas, kas apstip­rināja Svēdenborga vīziju.

Savas vīzijas mistiķis iedalīja trīs veidos. Pie pirmā veida viņš pieskaitīja gadījumus, kad it kā bijis atbrīvojies no ķermeņa. Sādu

situāciju, kad cilvēks pa pusei ir miegā un pa pusei nomodā, viņš piedzīvojis tikai trīs vai četras reizes. Atrazdamies ārpus ķermeņa, viņš esot redzējis un pat aptaustījis garus. Pie otra veida vīzijām viņš pieskaitīja gadījumus, kad gars viņu aizved kaut kur prom, kamēr Svēden­borga kungs, teiksim, pastaigājas pa ielu un nebūt nenomaldās no ceļa. Kopā ar gariem viņš atrodas kādā pavisam citā vietā un skaidri tur redz mājas, cilvēkus, mežu utt. — tā vairā­kas stundas, līdz pēkšņi jūt, ka atgriezies iepriekšējā vietā. Tā ar viņu esot noticis divas trīs reizes. Beidzot, trešais veids ir parastas vīzijas, ko viņš redzējis katru dienu nomodā. Tieši tās ir galvenais pamats viņa stāstiem.

Svēdenborgs apgalvoja, ka visiem cilvēkiem ir vienlīdz cieši sakari ar garu pasauli un ka atšķirība starp viņu un pārējiem cilvēkiem ir tikai tā, ka visiem piemītošā iekšējā spēja no­dibināt kontaktus ar gariem viņā ir atmodusies. Svēdenborgs nošķīra iekšējo un ārējo atmiņu. Viss, kas kādreiz nonācis cilvēka dvēselē, bet iepriekš bijis pašam slēpts, tiek fiksēts iekšējā atmiņā un pēc nāves kļūst detalizēts viņa mūža pieraksts.

Pēc Svēdenborga domām, būtnēm, kam ir ķermenis, nav patstāvīgas esamības; tās eksistē tikai tāpēc, ka ir garu pasaule, turklāt katra ķermeņa eksistenci nosaka nevis kāds viens gars, bet visi gari kopumā. Tādēļ materiālo lietu izziņai ir divējāda nozīme: pirmkārt, tiek atklātas saites starp pašiem objektiem; otrkārt, tās norāda uz garu pasauli — spēkiem, kas ir cēlonis materiālajām lietām.

Mistiķis aprakstīja garu dārzus, plašās ze­mes, mitekļus, galerijas un arkādes, ko viņš pavisam skaidri esot skatījis paša acīm. Viņš apgalvoja, ka ne vienu reizi vien sarunājies ar saviem mirušajiem draugiem, nesen aizgājušos vispār esot grūti pārliecināt, ka tie patiešām šķīrušies no dzīves, jo tie sev apkārt redz tādu pašu pasauli. Svēdenborgs mēģināja pie­rādīt arī, ka veselām garu grupām, kas jūtas vienādi, ir arī vienādi priekšstati par vietu, kur tie mīt, par priekšmetiem, kas tur atrodas.

Sīki izklāstīdams zviedru mistiķa mācību, Kants raksta: «Esmu noguris, uzskaitot visne­jēdzīgākā fantasta vistrakākos murgus… Viņa atklasmju neskaidrā jēga šur tur pasniegta nedaudz saprotamākā valodā.»2 Kritiski vērtē­dams Svēdenborga sacerējumus, viņš reizē iz­virzīja jautājumu, vai dzimšanas, dzīvības un nāves fenomenu vispār var apjēgt ar prātu: «… vai šeit tiešām nav robeža, ko nosaka mūsu prāta ierobežotība .. ,»3 Saskaņā ar Kantu, metafizikai jākļūst pirmām kārtām par zinātni, kas aplūko cilvēka izziņas robežas, tās galve­nais uzdevums ir ievērot šīs robežas. 5ī ievirze noteica Svēdenborga misticiskās mācības kriti­kas ierobežoto raksturu, Kants pieļāva, ka mežo­nīgās himeras un dīvainās grimases, kas vir­teņu virtenēs atausušas pieviltajiem sajūtu or­gāniem, ļoti iespējams, radušās īstenas garīgas iedarbības rezultātā. Kaut gan mirušo dvēse­les un tīrie gari, pēc viņa domām, nekad nav pieejami mūsu sajūtām un nenonāk sakaros ar matēriju, tie tomēr var ietekmēt cilvēka garu. Kants domā, ka «uzskatāmi izzināt citu pasauli šeit nevar nekā citādi, kā vien atbrīvojoties no tās saprašanas daļas, kas nepieciešama šis pa­saules izzināšanai»4 .

Tādējādi mēs redzam, ka kapitālistiskās for­mācijas tapšanas laikmetā zinātne, prāts, racio­nālais joprojām savienojās ar mistiku, nesaprā­tīgo, iracionālo. Ar «racionālo» marksistiskajā filozofijā saprot «loģiski pamatotas, teorētiski apzinātas, sistematizētas zināšanas par priekš­metu, turklāt diskursīvās domas par to stingri izteiktas ar jēdzieniem»5 . Iracionālais ir kaut kas tāds, kas atrodas ārpus prāta robežām, tas ir aloģisks vai nesavienojams ar racionālo do­māšanu.

Eiropas filozofijas attīstību noteikusi ne tikai logosa ideja. Tajā daudzkārt izpaudušās pretē­jas tendences, tieksme iracionāli traktēt cilvēka esamību.

Prāta, zināšanu un uz tām balstīta progresa patoss visspilgtāk un uzskatāmāk izpaudās Ap­gaismības laikmeta ideoloģijā. Ārpus laika, ne- vēsturiski izprasto, vienmēr sev tāpatīgo «sa­prātīgumu» pretstatā «maldiem», «kaislībām», «noslēpumiem» apgaismotāji uzlūkoja par uni­versālu sabiedrības pilnveidošanas līdzekli. Progress tika izprasts kā patiesu, racionālis- tisku ideju izplatīšanās rezultāts, un tās pakā­peniski atklās pasaules mīklas un noslēpumus.

Ar laiku, buržuāzijai aizvien vairāk zaudējot savu progresīvo vēsturisko nozīmi, apgaismo­tāju pieeja sabiedrisko parādību vērtējumam sāka deģenerēties par apoloģisku, būtībā «prog- resisku» koncepciju, kam raksturīgs priekšstats par zinātni (un vēlāk arī par tehniku) kā par vienīgo un visuspēcīgo līdzekli jebkuru cilvē­ces problēmu atrisināšanai un harmonijas no­drošināšanai. Sī harmonija iestāsies, radot racionāli izprojektētu pasaules kārtību.

Neapšaubāmi, ka topošā pragmatiskā pasau­les izjūta bija vienaldzīga pret personības iekšē­jām vajadzībām, tās iekšējo dzīvi. Sāda bur­žuāziskās apziņas divējādošanās nav nejauša. Kā teicis S. Cveigs, apgaismības laikmets «liel­manīgi priecājās par prātu», taču bija pilnīgi bez intuīcijas. Tas bija izglītotības pārgudrais laikmets. «Pēc viduslaiku krēslainās, bijīgās, skumji ilgainās apziņas,» raksta Cveigs, «nāca enciklopēdisti — tas ir, visziņi, kā precīzi vaja­dzētu tulkot šo vārdu, ar savu virspusīgo ap­ziņu — holbahu, lametrī, kondiljaku rupji mate­riālistiskā diktatūra, kam Visums šķita intere­sants, taču pilnveidojams mehānisms, bet cil­vēks tikai kuriozs domājošs automāts. Sie pašapmierinātības pārpilnie — jo viņi vairs nededzināja raganas, bija atzinuši veco labo Bībeli par vienkāršu pasaciņu bērniem un at­ņēmuši dievam zibeni, izmantojot Franklina zibensnovedēju, — apgaismotāji (un viņu vār­gie atdarinātāji Vācijā) par muļķīgiem murgiem pasludināja visu, ko nevar satvert ar pinceti un attiecināt uz likumu .. ,»6

Protams, šie Cveiga vārdi ir ļoti tendenciozi. Tie ņemti no viņa darba par austriešu ārstu Franci Mesmeru, kas ieviesis jēdzienu «dzīvnie­ciskais magnētisms». Mesmers apgalvoja, ka ar šo parādību var ietekmēt organisma stāvokli, teiksim, ārstēt slimības. Cveigs izturējās pret mesmerisinu visai labvēlīgi, viņa darbā skaidri redzama aizraušanās ar prāta misticisko ievirzi. Tendenci izmest no buržuāziskās kultūras ro­mantisma elementus pamanīja arī citi Eiropas domātāji. Tieksme pēc saprātīguma nereti pār­tapa par iztēles izskaušanu, materiālo bagātību pieaugums radīja dvēseles diskomfortu, prag­matisko nostādņu vienpusība radīja drūmu iz­jutu, ka iedragāta visa eiropeiskās tradīcijas at­tīstība. «Tieši šie cēloņi,» rakstīja, piemēram, franču sociologs A. Tokvils, «izskaidro dīvaino melanholiju, kas bieži novērojama starp pār­pilnībā dzīvojošajiem demokrātisko zemju iedzīvotājiem, kā arī riebumu pret dzīvi, kas viņiem rodas mierīgas un ērtas eksistences ap­stākļos.»7

Bezpersoniska racionālisma vienpusīga apo- loģija neizbēgami sagrauj kultūras tradīciju universalitāti, izraisa ilgas pēc likvidācijai pa­kļautiem garīgās dzīves elementiem. Sīs ilgas nereti izpaudās kā misticiska vai romantiska prāta ievirze, dažkārt parādoties kā kroplīga un ekscentriska pasaules uztvere. Jau Apgaismības sākumā skaidri manāms, kā jau teikts, misti­cisma uzliesmojums. Atmetuši leģendas par Bībeles svētajiem, daudzi sāka meklēt jaunus elkus un atrada tos šarlatānos rozenkreiceros, alķīmiķos, teozofos. «… Visu neticamo, visu, kar ir pretrunā ar aprobežoto skolniecisko zi­nātni,» raksta S. Cveigs, «garlaikotā un filozo­fiskajai modei līdzskrejošā Parīzes publika uz­ņem ar sajūsmu.»8

Viens no jaunajiem aizraušanās veidiem ar mistiku bija jau minētais mesmerisms. Francis Mesmers uzskatīja, ka Visums nav cilvēku ap­tveroša bezgaisa telpa, to visu laiku caurstrāvo neredzamas un ar jutekļiem neuztveramas, bet tikai iekšēji sajūtamas noslēpumainas strāvas, ko prāts var raidīt cita prātam, viena dvēsele — otrai. Starp makrokosmu un mikrokosmu, starp indivīda dvēseli un pasaules dvēseli noteikti pastāv sakari. Tātad, ja zināmas nepieciešamās metodes, viens cilvēks var maģiski iespaidot otru cilvēku.

Mesmera maģija atklāja pieeju psiholoģijai, runājot Cveiga vārdiem, — pieeju veselam zi­nātnes kontinentam un tā neskaitāmajiem ar- hipelāgiem.9 Taču tā pavēra ceļu ari misti­cisma uzplūdiem. Mesmerisms vienlīdz varēja turpināt attīstību gan psihoanalīzē, gan telepā- tijā un spiritismā. Tieši nacionālistisko mesme- risma kodolu augsti novērtēja A. Sopenhauers, kurš uzskatīja, ka šis atklājums no filozofiskā redzes viedokļa ir ļoti saturīgs, taču vairāk rada mīklas, nekā tās atrisina. Sis fakts liecina par saitēm starp misticismu un iracionālo filo­zofiju, tas ir, tādiem ideālistiskiem virzieniem, Lt. ierobežo vai noliedz prāta iespējas izziņas procesā.

Misticisms tika kritizēts jau Apgaismības laikmeta ideoloģijā. Taču tālaika domātāji ne­izprata reliģijas un reliģiskās apziņas sociālo raksturu. Jauno aizraušanos viņi uzlūkoja par pilnīgi nesavienojamu ar zinātni, taču nespēja atklāt tās saknes, avotus. Visas tēzes tika redu­cētas uz apgalvojumu, ka baznīcas kalpi un mistiķi savtīgos nolūkos cenšas uzspiest «saprā­tīgajai sabiedrībai» dažādus aizspriedumus, ko apgaismotāji novērtēja kā «garīgu sērgu».

Tātad neprasme atklāt misticisma ģenēzi, tā sabiedrisko būtību un sociālās funkcijas noteica šis kritikas ierobežoto raksturu. Zinātniski at­risināt šīs problēmas var tikai no marksistis­kās metodoloģijas pozīcijām. Tieši materiālis­tiskā vēstures izpratne deva iespēju atklāt da­žādu sabiedriskās apziņas formu, arī reliģijas rašanās cēloņus un attīstības likumsakarības. Marksisma-ļeņinisma klasiķu darbos spilgti pa­rādīts, kāds sociālais saturs ir masveida reli­ģiskajām kustībām, to skaitā agrīnajam kristie- tismam un Reformācijai, kuras specifiskā formā izteica apspiesto un ekspluatēto masu protestu pret vergturlbu un feodālismu. Tās parādīja, ka feodālās un kapitālistiskās sabiedrības ap­stākļos reliģiskā ideoloģija kļūst par reakcio­nāru garīgo spēku, kas plašas darbaļaužu ma­sas attur no revolucionārās cīņas pret savu laiku pārdzīvojušo sociālo kārtību.10

Reliģija rodas, kad cilvēkus nomāc kādi ārēji spēki: vai nu stihiski dabas spēki, vai cilvēkus apspiedošas sabiedriskās attiecības, tā ir fan­tastisks šo spēku atspoguļojums. «Vācu ideo­loģijā» K. Markss un F. Engelss atzīmēja, ka reliģijā cilvēki savu empīrisko pasauli iztēlo­jas par kādu iedomātu esamību, kas ir naidīga viņiem. Marksisma pamatlicēji apgāza teologu un ideālistu priekšstatus par reliģijas «īpašo» būtību, kuras dēļ tā stāvot ārpus un pāri sa­biedrībai, parādīja tās materiālo pamatu, rak­sturoja reliģisko atsvešinātību kā vienu no cilvēka būtības atsvešināšanas veidiem eksplua­tācijas apstākļos.

Atklājis reliģijas kā tautas opija sociālās saknes un funkcijas, K. Markss parādīja, ka tās kritika cieši jāsaista ar strādnieku šķiras pa­saules uzskata izstrādāšanu, turklāt proleta­riātam jāapzinās sevi par tādu vēsturisku spēku, kas spēj likvidēt šķiras un tādējādi iz­nīcināt arī reliģisko ilūziju atdzimšanas augsni.

Marksisma klasiķi akcentēja, ka reliģijai, tā­pat kā citām apziņas formām, piemīt relatīva patstāvība. Tas nozīmē, ka zināmi misticiski uzskati neatmirst līdz ar apstākļiem, kas tos izraisījuši. Tie turpina atdzimt citu laikmetu garīgajā dzīvē. K- Markss rakstīja: «… Krom- vels un angļu tauta savai buržuāziskajai revo­lūcijai izmantoja no Vecās derības aizgūtu valodu, kaislības un ilūzijas.»11 Valdošās šķiras nereti mobilizē arhaiskas idejas, sociālus mī­tus un ilūzijas jaunas mitoloģijas izstrādāša­nai.12

Marksisma pamatlicēji daudz uzmanības vel­tīja «neprāta viļņiem». Darbos «Bruno Bauers un agrīnais kristiānisms», «Parādīšanās grā­mata» F. Engelss aplūkoja dažādas reliģijas vēstures problēmas, sākot ar pirmatnējās ko­pienas laikiem. Vērtīgi ir viņa pētījumi par kristietības izcelšanos un tās dažādajām at­tīstības pakāpēm. Viņš pierādīja, ka kristietība lilļa Konus vergturu impērijas un visas verg- Iiii u sabiedrības vispārējās krīzes ideoloģisks atspoguļojums.

Marksisma pamatlicēju redzeslokā nokļuva arī otrs «neprāta vilnis». Pētot viduslaiku feo­dālo Eiropu, ķeceru kustības, zemnieku karus Vācijā un pirmos Reformācijas posmus, viņi skāra arī svarīgus misticisma analīzes un kriti­kas jautājumus. Darbā «Zemnieku karš Vācijā» F. Engelss pretēji buržuāziskajiem vēsturnie­kiem, kas šajā karā saskatīja «tikai negantas teoloģiskas ķildas»13 , atklāja tā šķirisko būtību. Viņš parādīja, ka zemnieku karš bija šķiru cīņa, kam bija «reliģiska nokrāsa … atsevišķu šķiru intereses, vajadzības un prasības bija paslēptas aiz reliģiskas čaulas . . ,»14 .

Viduslaikos, kad reliģija bija vienīgā ideolo­ģija, katra vēršanās pret laicīgo un reliģisko feodālismu neizbēgami guva reliģiskas ķecerī­bas veidu. Aiz ārējām teoloģiskām nesaskaņām slēpās šķiru pretrunas. .Reliģijā izpaudās ļoti dažādu sabiedrisko kustību intereses un prasī­bas: Mārtiņa Lutera personā — birģeriskā re- formisma, Tomasa Mincera personā — plebe­jiskā radikālisma intereses un prasības. Zem reliģijas karoga pastāvošas nacionālās atbrīvo­šanās kustības piemērs ir husītu kustība Če­hijā.

Reliģiskā formā slēpās būtībā nereliģisks so­ciāls saturs. Tā, piemēram, Tomass Mincers dieva mīlestību izprata kā sabiedrību bez šķi­rām un privātīpašuma. Viņa reliģiskā filozo­fija tuvojās ateismam, bet politiskā pro­gramma — komunismam. «Kristīgā formā,» rak­stīja Engelss, «viņš sludināja panteismu … kas vietām saskaras pat ar ateismu.»15 Tomēr Engelss norādīja arī, ka dažām ķecerībām Šveicē bija reakcionārs raksturs.

Tādos darbos kā «Anti-Dīrings» un «Dabas dialektika» F. Engelss parādīja, ka dialektiskā materiālisma pasaules uzskats, kas balstās uz pēdējos gadsimtos izdarītajiem atklājumiem dabaszinātnēs, neatstāj vietu nekādām misti­cisma izpausmēm. Tomēr marksisma klasiķi at­zīmēja arī, cik sarežģīta ir cīņa pret misticis- kajiem uzskatiem.

Nākamais «neprāta vilnis» saistīts ar roman­tisma laikmetu. Tā ir idejiska un mākslinieciska kustība, kas aptvēra visdažādākās XIX gad­simta kultūras jomas. Viens no tās strāvoju­miem bija konservatīvā reakcija uz buržuāzis­kās iekārtas uzvaru, tādējādi izpaudās bailes no revolucionārajām un tautas kustībām. Re­zultātā Eiropas zemju sabiedriskajā apziņā ieplūda ar viduslaiku apoloģiju piesātināti mis- ticiski motīvi (L. Tīks, A. un F. Slēgeļi, No- valiss, V. Zukovskis u. c.).

«Pirmā reakcija uz franču revolūciju,» no­rādīja K. Markss 1868. gadā vēstulē F. Engel- sam, «un ar to saistīto Apgaismību dabiski bija — visu skatīt viduslaiku, romantiskā gaismā .. .»16 Kapitālistiskā progresa kritika no pagātries redzes viedokļa, no feodālā, vai sīk- buržuāziskā sociālisma pozīcijām atjaunoja misticisma tradīcijas. Tās sāka iespiesties da­žādās sabiedriskās domas virzienos, izpausties mākslā. Palielinājās interese par neapgūto gara valstību, tas ir, par neracionālajām pasaules uztveres formām. «Atbrīvotā apziņa» romanti­ķiem bija neizsmeļama dārgumu glabātuve.

Romantiķi centās meklēt noslēpumaino nevis druīdu birzīs, nevis raganu virtuvēs, bet īpašā apziņas stāvoklī, ko varētu nosaukt par krēs­laino, aptumšoto, aizplīvuroto apziņu. Dzej­nieku romantiķu daiļradē, sevišķi Heinriha Kleista darbos («Marķīze fon O», «Heilbronnas Kātiņa», «Hamburgas princis»), klīniski precīzi attēloti somnambulisma fenomeni.

Romantiķus stipri ietekmēja mesmerisms. Ar to aizrāvās vācu rakstnieki romantiķi Hofma- nis, Tiks un Brentāno. Sopenhauers tajā saska- tīja izšķirošo pierādījumu savai tēzei par gara primaritāti pār tīro prātu. Sāka runāt par gaiš­redzību, domu lasīšanu, saskarsmi ar gariem. Notika ievērojami spiritiskie seansi ar Jūliju (A'/.aru un apustuļiem.

Romantiķi aktīvi interesējās par antīko filo­zofiju un vācu mistiku. Viņi aicināja pētīt garu tā dziļumos, ielauzties neredzamajā cilvēka eksistences sfērā, atklāt apziņā to, kas slēpjas aiz klātesamības. Daži no šiem centieniem vēlāk iezīmējās Nīčes dzīves filozofijā. Filozofiskais iracionālisms pamatoja citas realitātes pastā­vēšanu, bet romantisms to mākslinieciski ap­guva.

Protams, būtu aplam romantismu skaidrot tikai kā iracionālisma, primitīvas mistikas slu­dinājumu. Romantiķi vērsās pret kapitālisma dehumanizēto kultūru, pret industrializāciju un urbanizāciju, kas depersonalizē, nonivelē indi­vidualitāti. Viņi bija buržuāziskās kultūras un sabiedriskās apziņas briestošās krīzes priekš­vēstneši.

Kaut gan romantismam piemita sociālas kri­tikas elementi un kultūru radoši impulsi, šis strāvojums kā sarežģīta un pretrunīga parādība tomēr veicināja misticisma pieaugumu kā Eiropā, tā Amerikā. Vecajā pasaulē tas pa­rasti bija saistīts ar viduslaiku idealizāciju, Amerikā — ar utopisku nākotnes pareģošanu. Romantiskā tradīcija atjaunoja interesi par Austrumiem kā īpašu kultūras pasauli, par orientālo mistiku.

Sarežģītā un daudzslāņainā sociāli vēsturiskā kompleksa (to tradicionāli dēvē par Austru­miem — atšķirībā no Rietumiem) apjēgšanas procesam ir jau divus tūkstošus gadu ilga vēs­ture. Taču saistībā ar pasaules vēstures noti­kumiem — no antīkā laikmeta līdz mūsu die­nām — šis jēdziens daudzkārt, nereti radikāli transformējies, ticis ietverts visdažādākajās un pat savstarpēji izslēdzošās teorētiski abstraktu uzskatu un jutekliski tēlainu priekšstatu sistē­mās. Tāpēc arī jēdziena «Austrumi» robežas zināmā mērā ir izplūdušas.

Kopumā Austrumu «tēls-jēdziens» eiropie­tim nozīmē citādāku dzīvesveidu, nekā ir vi­ņam. Tādējādi jēdziens «Austrumi» spējis kal­pot par universālu shēmu, kas — saglabāda­mās — dažādos laikos un apstākļos tika piepil­dīta ar pilnīgi atšķirīgu saturu. Tādēļ Austrumi gan pievilkuši, gan tikuši atgrūsti un atkarībā no dažādām Eiropas vēstures ideoloģiskajām kustībām tie bijuši apgriezta formula, lai apzi- natos un novērtētu savu Rietumu īstenību.

Uzsvērsim, ka runa ir nevis par Austrumu kultūras vērtību migrāciju un to asimilāciju Eiropa!? kultūrā, bet gan par Austrumiem kā vienu no buržuāziskās apziņas arhetipiem, kas ietekmē jauno laiku eiropieša misticisko priekš­statu veidošanos.

Romantiķi domāja, ka Austrumi ir «roman­tiskāki», bagātāki nekā Rietumi, jo tie vēl nav izšķērdējuši iekšējos gara resursus. Sādu re­dzes viedokli izteicis, piemēram^ vācu filozofs, romantisma teorētiķis Fridrihs Slēgelis. Darbā «Par indiešu valodu un gudrību» Slēgelis rak­sta, ka cilvēkam, kas pieradis pie Eiropas jau­nākās filozofijas, jebkuras Austrumu sistēmas drosme un fantāzija var likties panteistiska, tas ir, saistīta ar dabas dievišķošanu. Tā var iz­prast, piemēram, indiešu mācību par dvēseļu pārceļošanu. «Bezgalīgā, nebūt ne ar laiku ra­dusies, bet sākotnējā poēzijas bagātība — lūk, ar ko atšķiras mitoloģija, kura cēlusies no šī auglīgā avota, no tiem nabadzīgajiem priekš­statiem par mirušo dvēselēm, kādi ir citām, ma- /ak attīstītām tautām jeb, precīzāk izsakoties, no tālo tautu senajām teiksmām un tradīcijām; lai gan nav nevienas tautas, kas būtu pilnīgi izolēta no jebkādas saskarsmes ar attīstītākām un cildenākām tautām, tas ir, ar tādām, ku­ras nepastarpinātāk un tiešāk spēj smelties no jebkuras poēzijas un fantāzijas avota.»17 Sīs iekšējās, dzīvīgās bagātības pilnība, pēc Slē- geļa domām, piemīt indiešu mitoloģijai. Tāda pati «romantizēšana» uzskatāmi vērojama arī Eiropas romantisma mākslā.

Postromantiskie strāvojumi, kas radās/ XIX gadsimta buržuāziskajā kultūrā (mēs šeit do­mājam ne tikai filozofiju, bet arī mākslas teo­riju un praksi), bieži uztvēra un attīstīja tādu attieksmi pret Austrumiem, kurā orientālais sā­kums kā īstena vērtība tiek pretstatīts eiropeis­kajam dzīvesveidam un garīgajai pieredzei.

Sopenhauers pievēršas budisma filozofijai un dažas tās idejas uzlūko pat par iespējamu mo­deli Rietumiem. Orientālisms skaidri jaušams arī Nīčes filozofiskajos uzskatos. Atsauksimies kaut vai uz šādu faktu: attīstot «pārcilvēka» koncepciju, kas polemiski pretstatīta kristīga­jai morālei, Nīče savas idejas iemieso «dzīves skolotāja», gudrā tēlā, kas tuvāks Austrumu, nekā eiropeiskajam tipam («Tā runāja Zara- tustra»).

Tādējādi redzam, ka misticisms atspoguļo at­šķirīgas ideoloģiskās parādības. Visā Eiropas vēsturē sabiedrisko attiecību nomaiņas laik­metos vienmēr pastiprinājušās arī nacionālis­tiskās plūsmas. Kā jau minējām, tas izpaudās vergturu sabiedrības norieta periodā, feodā­lisma grūšanas laikmetā, buržuāziskās iekārtas pagrimuma procesā. «Neprāta viļņi» atkal un atkal applūdina Rietumu pasauli, izraisot kul­tūrā nemieru, graujot ticību prātam un cilvēka izzinošajām spējām. Neapjaustā, slēptā veidā šīs plūsmas atspoguļo ilgas pēc citas dzīves, pēc pastāvošo sabiedrisko sakaru pārkārtoša­nas. Taču formāciju maiņas apstākļos misticis- kajiem uzskatiem ir īpaši reakcionāra loma. Kā pagātnes atbalss, tās savdabīga bēru dziesma šie uzskati nereti poetizē savu laiku pārdzīvo­jušo kārtību, atmasko progresu un izdara «bais­mus pareģojumus».

Sākot ar Apgaismību un romantismu un līdz pat XIX gadsimta beigām bijuši jo daudzi mis­ticisma uzliesmojumi, kas galu galā radīja spē­cīgu vilni, kurš saistīts ar buržuāziskās sa­biedrības pagrimumu. Izraisījās neparasti dziļa krīze, kas liecināja par kapitālisma pretrunu saasināšanos. Par šīs krīzes izpausmi literatūrā vācu rakstnieks Tomass Manns raksta: «Eiro­pas mūsdienu literatūrā ir kaut kāds naids pret cilvēka smadzeņu attīstību, kurš man ne­kad nav licies nekas cits kā snobiska un banāla sevis noliegšanas forma … Ar «iracionālisma» tnndi bieži saistās gatavība upurēt un kā mū­kiem atsacīties no sasniegumiem un principiem, kuri ne vien eiropieti padara par eiropieti, bet ari cilvēku par cilvēku.»18

Buržuāziskā doma jaunajos misticisma uz­plūdos velti mēģina saskatīt citas pasaules Ielu, kura būtu iekārtota pēc citas kultūras liku­miem. Rietumu teorētiķi sākuši sapņot par so- ciumu, kur izveidotos kādas neparastas pasto- ralas, nepragmatiskas attiecības starp cilvē­kiem, kur gara izpausmes nebūtu savtīgu inte­rešu ierobežotas. Bet varbūt tieši Austrumos pretsvarā kņadas pilnajiem Rietumiem tiek īste­noti garīgās vienotības ideāli? «Citas civilizā­cijas rēgs sācis skaidri iezīmēties orientālajā fonā.

III noda]a

MISTISKO AUSTRUMU GAISMA

Rietumiem bez spēka mirstot,

Troņiem, valstīm drupās irstot,

Tālās Austrumzemēs tveries,

Senatnības gaisu dzer!

F. Tjutčevs

Džidu Krišnamurti, indiešu domātājs un dzejnieks, jau pusaudža gados pārsteidza Teo- zofijas biedrības (par to runa būs vēlāk) lo­cekļus ar savu spēju nepatvaļīgi nonākt ek­stāzē. 1910. gadā tie pasludināja viņu par to­pošo budu, jauno pasaules skolotāju. Taču viņš vēlāk atteicās no godpilnā «mesijas» titula, at­sacījās no organizētas reliģiskas darbības un par cilvēka dzīves mērķi pasludināja individuālo pašizziņu. XIX gadsimta beigas — XX gad­simta sākums iezīmējās ar jauniem misticisma uzplūdiem. Okultās mācības, slepenas ticības, kas pozitīvistiskajā XIX gadsimtā bija nobīdī­tas garīgās dzīves nomalē, atkal iznāca avan- scēnā, tās piesaistīja daudz piekritēju. Misti­cisms aizvien vairāk ieguva austrumniecisku nokrāsu.

Misticiskie strāvojumi izplatījās arī Krievijā. Brahmanisma, budisma un hinduisma filozofiski reliģisko koncepciju iespaidā veidojās teozo- fija. Balstoties uz dažādu reliģiju identiskajiem un kopējiem elementiem, teozofija centās radīt «universālu reliģiju».

1875. gadā Ņujorkā H. Blavatska un arneri- kaņu pulkvedis H. Olkets nodibināja Teozofi- jas biedrību, to pašu, kas vēlāk D. Krišnamurti pasludināja par jauno cilvēces «glābēju». Sī biedrība darbojās dažādās Eiropas un Ameri­kas valstīs, tai radās daudzas nodaļas, kopumā ši organizācija jūtami ietekmēja mistikas at­tīstību, tai bija liela nozīme Austrumu mācību popularizācijā.

1908. gadā Krievijas Teozofijas biedrība pa- naca, ka to oficiāli reģistrēja, un pat uzsāka nodarboties ar grāmatu izdošanu. Plaši pazīs­tams kļuva krievu teozofs P. Uspenskis. Lekci­jas, ko viņš nolasīja Londonā, izraisīja angļu inteliģences, arī rakstnieces K. Mensfīldas in­teresi. Jau 1907. gadā viņš sāka rakstīt grā­matu «Jaunais Visuma modelis». Darba gaitā I Jspenskis nonāca pie secinājuma, ka pastāv kādas pilnīgas zināšanas, kas eiropiešiem nav pazīstamas. Lai iegūtu šīs zināšanas, viņš ce­ļoja pa Ēģipti, Indiju, Ceilonu, Turciju un Tu­vajiem Austrumiem. Krievijā viņam radās daudz domubiedru un ar Austrumiem aizrāvu­šos entuziastu, kas izplatīja Austrumu skolu sistēmas.

Uspenska galvenā ideja bija šāda: cilvēki iz­manto tikai mazu daļiņu no viņu spējām un spēkiem. Attīstīdams garīgās pašapziņas idejas, viņš uzsvēra, ka mēs esam sadalīti simtiem dažādos Es, taču nav neviena mūs kontrolējošā r.s. Metodiska, saspringta, dažreiz pat mokoša katra dvēseles stāvokļa apgūšana, pēc Uspenska domām, var novest pie to saišu atklāšanas, ku­ras pastāv starp cilvēku un Visumu. Pēc krievu leozofa domām, Austrumu garīgā tradīcija to uzskatāmi parāda,

P. Uspenskis plaši propagandēja cita pazīs­tama mistiķa un okultista, kaukāzieša G. Gur- džijeva uzskatus, kurš vēlāk emigrēja uz Rie­tumiem. Sī autora sacerējumi, kam dots kopējs nosaukums «Itin viss», bija rakstīti ar mērķi sagraut ticējumus, kas gadsimtiem ilgi veido­jušies cilvēku apziņā, palīdzēt katram apzinātā garīgajā jaunradē, iemācīt cilvēkus uztvert ne­vis to iluzoro pasauli, kas ir viņu acu priekšā, bet reālo īstenību, kura ir slēpta.

Meklēdams senās zināšanas, Gurdžijevs jau­nību bija aizvadījis ceļojumos pa Austrumu zemēm. Viņš uzskatīja, ka senču zudušo gud­rību var atjaunot, savākt pa drupatai vien un sakārtot to vienotā veselumā viņa ezoteriskajā mācībā. Vairāk vai mazāk sistematizētā formā G. Gurdžijeva uzskati izklāstīti P. Uspenska grāmatā «Ceturtais ceļš».

Pēc Gurdžijeva domām, cilvēks var pilnvei­doties pa trim dažādiem ceļiem. Pirmo ceļu iet faķīrs, viņš pilnveido ķermeni, likvidē fizis­kās ciešanas. Otro ceļu, īsāku un drošāku, iet mūks, kas padara cēlākas savas jūtas. Sis ceļš prasa zināmu piepūli, taču visvairāk te vaja­dzīga ticība, jo bez tās nevar kļūt par īstu mūku. Pa trešo ceļu dodas jogs, kas tiecas piln­veidot prātu. Tas ir zināšanu ceļš. Gurdžijevs aicināja savienot visus šos ceļus vienā tā sau­camajā «ceturtajā jaunajā ceļā», kas ļaušot atklāt īsteno cilvēka sūtību.

Pēc Gurdžijeva nāves Rietumos parādījās daudz rakstu par šī teozofa mācību, viņu pašu un skolām, kas attīstīja viņa mācību. Var no­saukt angļu ārsta Morisa Nikola darbus, kura uzskati bija tuvi Kaukāza mistiķa domām. Gur­džijeva mācību plaši propagandēja arī angļu rakstnieks Dž. H. Benets. Gurdžijeva piekritēji joprojām aktīvi izplata viņa mācību.

Pie tolaik modernajiem mistiķiem piederēja ari eiropiešu guru — grāfs Keizerlings. īpaši populārs viņš bija XX gadsimta 20.—30. gados. Veicis ceļojumu apkārt pasaulei, šis «pareģis» vēlāk daudzus gadus pavadīja vienatnē savā muižā Igaunijā, kur sarakstīja darbu «Teozofa ceļa piezīmes». Viņš rakstīja: «Teozofijai un antropozofijai, kristīgajai zinātnei, jaunajam ļjnosis, Vivekānandas vedantai, neopersiešu un hindoislama ezoterismam, nemaz jau nerunājot par hinduismu un bahai sistēmu, dažādu spiri­tisko un okulto pulciņu ticībām, pat frankmaso- nismam ir cerīgāka nākotne nekā oficiālajai kristietībai.»1

Eiropā izplatījās arī jau pieminētā Džidu Krišnamurti uzskati, kurš attīstīja idejas par cilvēka eksistences veselumu. Pēc amerikāņu pētnieka J. Nīdlmena domām, viņa mācība līdzīgi dzenbudismam no nelielu orientālistiski noskaņotu grupu aizraušanās, modes lietas pārvērtusies par stabilu Rietumu kultūras ele­mentu.2 Pašlaik 23 kapitālistiskajās valstīs no­dibināti šī domātāja sekotāju fondi.

Savas darbības sākumā, kā jau minējām, Krišnamurti bija tuvs teozofiem, taču vēlāk pil­nībā sarāva saites ar tiem. Viņš noliedza dažas leozofu okulti misticiskās mācības tēzes, taču i/.darīja to no vēl rafinētāka misticisma pozīci­jām.

Krišnamurti kļuva par vienu no buržuāziska- jiem reliģiskajiem «pareģiem». Kaut gan in­diešu domātājs savu mācību nesaistīja ne ar kādu reliģisku vai filozofisku tradīciju, dēvēja sevi vienkārši par oratoru, taču objektīvi bija izcils misticisma propagandists, izplatīja mis- ticisko tradīciju, kas atspoguļoja Austrumu okultisma ietekmi uz Rietumu apziņu.

Krišnamurti akcentēja, ka ar prātu nevar iz­zināt patiesi esošo, jo prāts pēc savas dabas ir instrumentāls un orientēts uz uztveres frag- mentārismu. Kā norāda viņa uzskatu pētniece padomju zinātniece J. Ostrovska, pēc Krišna­murti domām, tieši atsakoties no dzīves racionā­las izzināšanas, cilvēks atbrīvojas un pārvar atsvešināšanos. Bezpersoniska pārdzīvojuma aktā apcerot īsto realitāti, indivīds pēc būtī­bas ieslīgst misticiskā dieva kontemplācijā.

XIX gadsimta beigās — XX gadsimta sā­kumā Eiropā izplatījās arī sūfisms. Sis misti- ciski askētiskais islama virziens sludina taisnu dzīvi, nabadzība tiek padarīta par kultu un la­bāko līdzekli dvēseles glābšanai.

Lielu interesi izraisījušas sūfisma panteistis- kās idejas, tā mācība par intuitīvo pašapziņu kā augstāko un vienīgo izziņas veidu, par dieva kontemplāciju kā iedziļināšanos sevī, norobežo­šanos no visa notiekošā, personiskā Es un vis­aptverošā dieva vienotību. Rietumu apziņa ak­tīvi uztvēra sūfisma ideju par emanāciju, tas ir, dievišķās gaismas izplūšanu, izdalīšanos, kā universālu cēloni, kas noteicis visas īstenības tapšanu, «Vienotā» būtības iemiesošanos pasau­les daudzveidīgajās parādībās.

Sūfismā juku jukām savijas visdažādāko ti­cību un mācību elementi, sākot ar zoroastrisma, hinduisma, kristietības, maniheisma, islama mi­toloģiskajiem un misticiskajiem elementiem un beidzot ar filozofiski panteistiskiem priekšsta­tiem, kas sakņojas grieķu neoplatonismā. Su- fism? ir ļoti populārs Rietumos arī pašlaik,

Austrumu gudrības elementus satur ari art- Iropozofija, misticiska mācība, saskaņā ar kuru cilvēks var sasniegt garīgu varu pār dabu, at­tīstot savas slēptās dievišķās spējas. Sis strā­vojums no teozofijas nodalījās pirmā pasaules kara laikā. Tad teozofi sašķēlās — savas sko­las nodibināja gnostiķi, daoisti, mazdaisti, bu­disti, neobudisti u. c.

Antropozofijas radītājs Rūdolfs Steiners ie­sākumā aizrāvās ar Gēti, bet vēlāk kļuva par misticisku dzīves skolotāju. Studēdams Gēti, Steiners ieinteresējās par simbolisma un mis­tikas tematiku. Pēc tam viņa evolūciju ietekmēja vācu biologa E. Hekeļa natūrfilozofiskā «mo­nisma» teorija, kurā tiek piedāvāts atteikties 110 matērijas un gara nošķiršanas un atjaunot vienotā organisma koncepciju. So koncepciju llekelis un vēlāk arī Steiners uzskatīja par re­liģisku.

R. Steiners antropozofiju izprata kā univer­sālu, visaptverošu zinātni, kas spēj sniegt at­bildes arī uz tīri praktiskiem jautājumiem, pie­mēram, uz tādiem, kuri attiecas uz agronomiju, arhitektūru, pedagoģiju, politiku. Steinera kon­cepcija ir saskares punkts starp Rietumu garī­gajām un Austrumu reliģiski okultajām mācī­bām, ir mēģinājums savienot atšķirīgas garī­gas tendences. No vienas puses, šajā mācībā uzskatāmi redzams Eiropas racionālisma iespaids un dabaszinātniskās domāšanas tradī­cijas. No otras puses, tā satur karmas un dvē­seļu pārceļošanas ideju. Vispār antropozofijā saskatāmas jo daudzu ietekmju pēdas.

Antropozofijas iedibinātājs ne reizi vien stās­tīja par bojā gājušajām Atlantīdas un Lemu- rijas civilizācijām, kas it kā esot saglabājušas

Savus kultūras sasniegumus — tie esot nonā­kuši pie seno Austrumu āriešu izcelsmes prieste­riem — valdniekiem. Sis motīvs vēlāk aktīvi izmantots dažādās okultā rasisma formās.

Cilvēka garīgo augšupeju R. Steiners uzlū­koja kā asiem konfliktiem un kolīzijām pilnu, pretrunīgu procesu. Pēc viņa domām, iegūt ga­rīgumu cilvēkam traucē divi personificēti spēki:* Arimans, inerts materiāls sākums, kas sasaista cilvēka garu, un Lucifers — lepnības un paš­apmierinātības dēmons. Cilvēka būtības iz­pratni Steiners traktē kā «attīrīšanos no ārē­jās uztveres iluzoruma, kā gremdēšanos dabis­kajā un kosmiskajā»3 . Sīs tēzes iespaidojuši gnosticisma un zoroastrisma avoti.

«Cilvēka pārkārtošanas» ideju rosinātās mis- ticiskās garīgās ievirzes atdzimšanu Eiropā 60. un 70. gados lielā mērā stimulēja R. Steinera garīgais mantojums. Mūsu dienās antropozofi aktīvi darbojas ASV, VFR, Anglijā. Daudzi pašreizējie priekšstati par dvēseles ekstātisku stāvokli, par cilvēka fizisko un astrālo esamību, kā redzēsim, ceļas no šī misticiskā virziena.

Tieksme pēc Austrumiem aptvēra dažādas kultūras jomas. Ar Austrumu mākslu (piemē­ram, ar japāņu glezniecību) aizrāvās impre­sionisti; nav apšaubāms, ka Austrumu motīvi ir simbolistu daiļradē, ka hinduisms un senās Austrumu mācības ietekmējušas Rietumu ap­ziņu.

Tātad visi minētie fakti tieši vai netieši iezīme šādu tendenci: interese par Austrumiem ir buržuāziskās civilizācijas krīzes apzināšanās rezultāts, un šīs krīzes simptomi kopš XIX gad­simta beigām sāka izpausties aizvien uzskatā- māk. Kapitālisma pāriešana imperiālisma sta- (lijā atkailināja tam piemītošās pretrunas. Pa­dziļinājās un saasinājās tā sociālie antagonismi.

Taču, kad buržuāziskie zinātnieki pievērsās Austrumu ietekmei, viņi nebūt nedomāja kon­krēti sociāli un vēsturiski analizēt orientālo pa- ļ sauli. Austrumus viņi uztvēra kā kaut kādu nosacītu kultūras telpu. Tie tika aprakstīti kā nediferencēts veselums, kas it kā pēc sava «gara» gandrīz vienmēr ir pretstats Rietu­miem.4

Dažādu misticisko mācību izplatīšanās re­zultātā Austrumu izpratne Eiropas sabiedris­kajā apziņā pārmainījās. Iepriekš tie tika uz­tverti kā «nepabeigti» Rietumi, bet tagad tos sāka uzlūkot par autonomu un patstāvīgu vēr­tību. Akcentu maiņa «Austrumu—Rietumu» problēmā tika pamatota, turklāt gauži tenden­ciozi, vācu filozofa Osvalda Spenglera filozo­fiski vēsturiskajos prātojumos. Savā galvenajā darbā, kura nosaukums vien — «Vakarzemes noriets» — atspoguļo tā patosu, Spenglers līdz loģiskam galam noved relatīvistisko un antira- cionālistisko vēstures koncepciju, ko krasi pret­stata vēstures taisnvirziena progresa idejai.

Spenglera filozofijas pamatā ir analoģija starp kultūru un organiskās dzīves formām. Lī­dzīgi augam jebkura kultūra ir absolūti no­šķirta no citām, tā pakāpeniski noiet attīstības ciklu no dzimšanas līdz nāvei. Auglīga kultūru mijiedarbība, pēc Spenglera, ir izslēgta; pie­mēri, kas apliecina pretējo, esot ilūzija.

Senglers uzskata, ka līdz šim eksistējušas astoņas kultūras (devītās, proti, «Krievijas-Si- bīrijas» kultūras rašanās ir gaidāma), sešas 110 tām pastāv ārpus Eiropas. Kas attiecas uz faustisko kultūru jauno laiku Eiropā, tad tajā

filozofs saskata pagrimumu un tuvas bojāejas pazīmes. Tā krīzes laikmetā buržuāziska ap­ziņa atsakās no sava kultūrvēsturiskā pamata, mistificē reālos vēsturiskos procesus, izprotot tos totālas eshatoloģijas garā.

Pēc tam kad bija nācis klajā Spenglera darbs, aktivizējās Eiropas atjaunināšanas mēģi­nājumi, iepriekšējās kultūras vērtības nomainot pret jaunām, ar Austrumu tradīciju saistītām vērtībām. Pievēršanās Austrumu reliģijām kļuva par modi. V. I. Ļeņins rakstīja: «Vai tas nenozīmē, ka materiālistiskie Rietumi satrunē­juši un ka gaisma spīd tikai no mistiskajiem, reliģiskajiem Austrumiem?»5

Interese par Austrumu reliģiskajām idejām sevišķi spilgti izpaudās Amerikas Savienota­jās Valstīs. Tam ir sava vēsture. Acīmredzot pirmā no Austrumu reliģiskajām mācībām, kas iespiedās ASV un citās kapitālistiskajās zemēs, bija vedanta — viena no ortodoksālajām in­diešu filozofijas sistēmām. Tās pamatā ir Upa- nišadas — senindiešu reliģiski filozofiski Vēdu komentāri, kas izstrādāti daudzu gadsimtu gaitā.

Lai uzstātos tā saucamajā reliģiju parla­mentā, pagājušā gadsimta beigās uz Ameriku aizbrauca indiešu domātājs Vivekānanda. Viņš daudz ceļoja pa valsti, propagandēdams hin­duisma idejas. Viesis no Austrumiem aicināja pievērsties reliģiski garīgajai praksei. Tieši tajā viņš saskatīja vienīgo cilvēces glābšanas līdzekli. Mīlot dievu, apjēdzot to (ar jogas sistēmas starpniecību), arī cilvēks varot kļūt par dievišķu būtni. Viņa dibinātā «Rāmakriš- nas misija» ir vecākā Amerikā radītā Austrumu organizācija (Rāmakrišna — indiešu domātājs un reliģisks reformators, kas tiecās savienot visu reliģiju garīgos rezultātus).

Nākamajos gadu desmitos Amerikas Savie­notajās Valstīs sāka popularizēt jogu — reli­ģiski filozofisku mācību, kura izvirza mērķi sa­pludināt individuālo dvēseli ar dievību un uz­skata, ka tas panākams ar speciāliem — fizis­kiem un garīgiem — vingrinājumiem. Jogas piekritēji cenšas sasniegt mistiskas ekstāzes un pilnīga transa stāvokli, kurā izzūd reālā apkār­tējā pasaule. Jogai ir gadu tūkstošiem ilga vēsture. Novērojot dzīvnieku izturēšanos un cil­vēka organisma izpausmes, pakāpeniski tika izveidota paņēmienu sistēma, kas ļauj mērķtie­cīgi iedarboties kā uz ķermeņa funkcijām, tā uz garīgajiem procesiem. Tā jogi ir iemācījušies patvaļīgi atslābināt vai sasprindzināt musku­ļus, panākot pilnīgu garīgu koncentrēšanos un apceres stāvokli. Par vissenākajām jogas pozām var spriest pēc mītiem un agrīnajām indiešu le­ģendām. Saskaņā ar tām, Siva parādījis 84 tūkstošus pozu, kas domātas veselības uzturē­šanai un augstāko pašapziņas pakāpju sasnieg­šanai.

Vārds «joga» cēlies no sanskrita, nozīmē — pielikt pūliņus, censties, vingrināties, savienot. Sīm nozīmēm atbilst galvenie jogas jēdzieni: «vingrinājums», «savaldīšana», «vienošana». Novērojumu rezultātus jogi sistematizēja savā mācībā. Viņiem nav tempļu, kultu un dogmu. Tā nav tikai pašizziņas metode, kas iesākas ar ķermeņa pilnīgošanu un noslēdzas ar gara vei­došanu. Tā ir noteikta dzīves filozofija.

Buržuāziskajā apziņā iesakņojusies gauži virspusīga, galēji pragmatiska attieksme pret jogu, bieži pilnīgi tiek ignorēta tās ētiskā, pa-

Sauluzskatiskā puše. Daudzi jogas piekritēji cer ar vingrinājumiem panākt brīnumainu at­veseļošanos, nebūt necenšoties nonākt pie pa- ; tiesības.

Aizraušanās ar Austrumu kultiem Rietumos bieži ir patērnieciska un utilitāra, to piekritēji nesaskata mācību garīgo pusi vai arī traktē tās] atbilstoši pašu savtīgajiem mērķiem. Viņi j gaida, ka aizjūras «gaišreģi» palīdzēs atveseļo­ties, attīstīt spējas, lai viņi kļūtu pārāki pāri tiem, kuriem šī aizraušanās sveša.

Angļu psihologs R. Evanss savā grāmatā «Neprāta kulti» norāda, ka motīvi, kuru dēļ eiropieši pievēršas Austrumu kultiem, ir da­žādi, taču parasti tiem ir pragmatiska orientā-, cija. Vieni tiecas pēc psihoterapeitiska efekta,• cenšas gūt varu pār cilvēkiem, otri meklē nervu atslābināšanos, citi uzskata, ka, apgūstot ezo- teriskās zināšanas, nonāks elites grupā, vēl citi Austrumu kultos redz iespēju piekopt rafinētu dzīves veidu.6 Bet acīm redzami, ka visi šie motīvi neatklāj Austrumu tradīcijas reālo sa­turu.

Arī daudzas misticiskās mācības pievēršas Austrumiem, spekulē ar to, ka «pasaulīgās» ideoloģijas un racionālistiskās koncepcijas, pēc viņu domām, esot pilnīgi vienaldzīgas pret slēptajām cilvēka garīgajām vajadzībām. Tās cilvēkam izvirza tikai ārējus mērķus, kas sveši viņa dziļākajām prasībām, cenšas aizraut viņu ar pragmatiskiem ideāliem, pavisam ignorējot atsevišķa indivīda unikālo pasauli.

Mūsdienu misticiskās sektas bieži piesaista tādējādi, ka apsola un dažreiz arī tiešām ļauj nonākt pie personiskas pasaules izjūtas, pie absolūti individuāliem pārdzīvojumiem. Tās aiz-, rauj ar bezgalīgās pašizziņas ideju, kas no­drošina iekšēju harmoniju un mieru. Sī vērša­nās pie personības, tās prasībām tiek iztēlota kā antipods buržuāziskajai ideoloģijai, kura patiesi neinteresējas par cilvēka gara spontā­najām, iekšējām izpausmēm, par atsevišķa cil­vēka savdabīgajām, dziļākajām vajadzībām. Psihes noslēpumi buržuāziskos pētniekus inte­resē tikai tad, ja šie noslēpumi ļauj radīt patēr- nieciskus ideālus, izplatīt gatavas formulas do­māšanai, cilvēku uzvedības un pasaules izjū­tas standartus. Lielā biznesa ideoloģija tiecas uzspiest pasīvu, konformistisku attieksmi pret pasauli.

Misticisms kā pasaules uztvere pasludina ci­tus principus. Psihes noslēpumu izziņu tas de­klarē par patstāvīgu, ar pragmatisku aprēķinu nesaistītu vērtību. Mistiķi tiecas pietuvoties dzīvam cilvēkam, viņa jūtām, tiešajiem dzīves iespaidiem, iekšējiem stāvokļiem, individuālās attieksmes meklējumiem attiecībā pret apkār­tējo pasauli. Viņi cenšas izprast un sistemati­zēt cilvēku dziļi personisko uztveri, kas stimulē koncentrēšanās pilnu pašizziņu.

Jāatzīmē, ka cilvēka iekšējo spēju vispusīgas atraisīšanas ideja un koncentrēšanās pilnas pašizziņas ideja nebūt nav kaitīgas, marksis­tiem tās nebūt nav jānosoda. Misticisms nav jākritizē tādēļ, ka tas aicina pievērsties cilvēka apziņas noslēpumiem, bet tādēļ, ka mistiķi cil­vēku aplūko kā asociālu, ar citiem cilvēkiem sabiedriski nesaistītu būtni. Tāpēc pašizziņa nereti tiek izprasta kā pilnīga atbrīvošanās no sociālajiem kontaktiem, kā gara anahorētisms. Misticisma «neieinteresētība» atkal un atkal pārtop antisociālu noskaņu sludinājumā.

Stingri zinātnisku izpratni par peršonībaš vispusīgu attīstību izstrādājis K. Markss. Viņš šo procesu aplūkoja ciešā saistībā ar sabiedrī­bas revolucionāru pārkārtošanu un — pirmām kārtām — ar sabiedriskā īpašuma iedibināšanu. Marksisma klasiķi aicināja iznīcināt visas tās attiecības, kurās cilvēks ir pazemota, paverdzi­nāta, bezpalīdzīga, nicināta būtne. Kamēr indi­vīdu nomāc sociālie apstākļi un apspiež eks­pluatācijas slogs, diez vai var runāt par viņa garīgo spēju pilnīgu atraisīšanos.

Saprotams, tas nebūt nenozīmē, ka antago­nistisko sociālo attiecību likvidēšana automā­tiski atrisina cilvēka pilnveidošanās problēmu. Marksisti nepavisam neuzskata, ka personības saturu mehāniski nosaka tās sociālo lomu ko­pums. Neapšaubāmi, indivīda garīgo pasauli galu galā nosaka daudzveidīgās reālās sabied­riskās attiecības, kurās viņš stājas. Taču ir acīm redzami, ka tikai šo «depersonalizēto» at­tiecību analīze vien nespēj izsmelt «cilvēka problēmu».

«Dvēseles ainava» (izmantosim E. Mieželaiša poētisko tēlu) ir sarežģīta, tai ir daudzas di­mensijas. Cilvēks iemieso pagātnes pieredzi un tradīcijas, viņā atspoguļojas arī mūsdienas visā to sakaru un attiecību daudzveidībā. Visu to indivīds apgūst, pārstrādā, un tādējādi viņš veidojas par personību. Cilvēka iekšējo pasauli nevar reducēt uz viņa pārdzīvojumu un gaidu atklāšanu, individuālo stāvokļu dramatizāciju, turklāt uzskatot, ka šos stāvokļus rada nevis sociālās attiecības, bet gara kolīzijas. Aicinot uz padziļinātu pašizziņu, mūsu gadsimta sā­kumā mistiķi neapzināti apgalvoja, ka iekšēja sasprindzinājuma, savas unikālās dvēseles iz­prašanas rezultātā iespējams nonākt pie Vi­suma, visas pasaules uzbūves dziļākajiem no­slēpumiem. Tas lielā mērā noteica toreizējo in­teresi par misticiskajām mācībām.

Okulti maģisko, iracionālistisko uzskatu at- dzīvošanās, interese par Austrumiem radās ari kā pretsvars ierobežotajam Rietumu racionā­lismam. Jau buržuāziskās filozofijas klasikai raksturīgais saprātīga racionālā, «hellēniskā» pamata slavinājums, kā ari vēlāk izveidojies stereotipais priekšstats par «tehnisko racionali- tāti», kas it kā organiski piemīt Rietumu civili­zācijai, aktīvi veicināja dažādu mūsdienu scien- tisko ilūziju tapšanu. Tās balstījās arī, pie­mēram, uz vācu sociologa Maksa Vēbera iz­strādāto racionalitātes principu, galveno prin­cipu viņa vēstures filozofijā.

Tieši Vēbers viskonsekventāk aplūkoja racio- nalitāti kā Eiropas civilizācijas vēsturisko lik­teni. Izstrādājot sociālās attīstības metodolo­ģiju, viņš formulēja priekšstatu, ka sociālā zi­nātne ir «brīva no vērtībām». Saskaņā ar viņa viedokli, domāšana kategorijās «mērķis — līdzeklis» raksturīga ne vien cilvēka ekonomis­kajai darbībai, bet arī daudzām citām sabiedris­kās esamības sfērām.

Kapitālistiskās sabiedrības modeļa pamatā Vēberam ir «ideālā tipa» jēdziens, galēji mērķ­tiecīga darbības tipa konstrukcija, turklāt par racionalitātes mērauklu kalpo distance starp konstruēto tēlu un reālo sociālo aktu. Pēc vācu sociologa koncepcijas iznāk, ka kapitālisms ir nevis ekonomiska sistēma, .bet savdabīgs kultū­ras etoss ar tikai tam raksturīgajām saimnie­ciskajām attiecībām, organizācijas formu moti­vācijām un vērtību sistēmām.

M. Vēbers īpaši uzmanīgi aplūkoja protes­tantismu un racionālismu, uzskatīdams, ka tieši tie nosaka mūsdienu kapitālistiskajā pasaulē notiekošos sociālos procesus. Racionālās darbī­bas koncepcijai ir fundamentāla nozīme Vēbera metodoloģijā. Racionalitāte tiek izprasta pati par sevi kā subjekts, nevis kā sabiedriskās dar­bības predikāts.

Eiropā misticisms bija reakcija uz buržuāzis­kās racionalitātes izplatīšanos. Tāda pati reak­cija bija arī filozofiskā iracionālisma pastipri­nāšanās. Tā avotu analīze rāda, ka var izdalīt vairākas filozofiskā iracionālisma vēsturiskās pamatformas; tās radās, apzinoties racionālis- tiskajām sistēmām piemītošo pretenziju nepa­matotību (runa ir par apgaismības un dabas­zinātnisko racionālismu, Hēgeļa panloģismu u. tml.).

Būtiska nozīme filozofiskā iracionālisma at­tīstībā bija arī dzīves filozofijai. Nosakot tās satura pazīmes, viens no vadošajiem dzīves filozofijas pārstāvjiem Vilhelms Diltejs rak­stīja: «Mēģināsim izprast šīs mūsdienu dzīves filozofijas būtību. Viena no tās pusēm ir vispār- nozīmības metodiskās prasības pakāpeniska vājināšanās; metode, ar kuru uz dzīves piere­dzes bāzes tiek skaidrota dzīve, šāda skaidro­juma procesā gūst arvien brīvākas formas; aforismi savijas nemetodiskā, taču spilgtā dzī­ves skaidrojumā. Sāda veida rakstniecība tāpēc ir radniecīga sofistu un retorikas meistaru an­tīkajai mākslai, filozofijas sfērā no kuras tik krasi norobežojās Platons, jo metodiska pierā­dījuma vietā te stājās pārliecināšana. Un to­mēr spēcīga iekšēja saite dažus no šiem domā­tājiem vieno ar pašu filozofisko virzienu. Viņu

pierunāšanas māksla pēc savas būtības ir ār­kārtīgi nopietna un ārkārtīgi patiesīga. Viņu skats pievērsts dzīves noslēpumam, taču viņi nespēj to atminēt, izmantodami vispārpieņemto metafiziku, balstoties uz visas pasaules vienotī­bas teoriju, — dzīve jāizskaidro ar pašu dzīvi. Tāda ir tā lielā doma, kas vieno šos dzīves filozofus ar pasaules pieredzi un poēziju. Sākot ar Sopenhaueru, šī doma attīstīta, to padarot arvien naidīgāku pret sistemātisko filozofiju; tagad tā ir centrālais punkts jaunās paaudzes filozofiskajās interesēs.»7

Pie dzīves filozofiem V. Diltejs pieskaita sa­vus laikabiedrus T. Kārlailu un R. V. Emer- sonu, Dž. Raskinu un F. Nīči. Filozofiskā ira­cionālisma pārstāvji zinātnes datus uzskata par bezpersoniskām, vispārīgām zināšanām, un tā­pēc tām nav unikālas vērtības. Viņi ir pārlieci­nāti, ka mēģinājumi kādā situācijā atrast kaut ko vispārnozīmīgu, atkārtojošos, līdzīgu citām situācijām nebūt nav posms izziņas ceļā, kā domā racionālisti, bet patiesības «izšķīdinā­šana»; patiesība vienmēr ir individuāla, ne­iekļaujas «sērijās». Cilvēka esamības iracionālo raksturu atzīst arī mūsdienu filozofiskais ira- cionālisms.

Iracionālismu var aplūkot gan kā savdabīgu «mācību» (iekšēji saistītas aksioloģiskas, pa- sauluzskatiskas nostādnes), gan kā specifisku prāta ievirzi, tas ir, raksturīgu izplūdušās, masu apziņas stāvokli. Piemēram, daudzas mistiķa G. Gurdžijeva tēzes sasaucas ar eksistenciā- listu pārdomām par cilvēku, ar mūsdienu jun- gisma formām. Taču viņa «ceturtā ceļa» mācība izplatījās mutvārdos un nepretendēja uz deta­lizētas filozofiskas sistēmas izveidošanu.

Tagad nepieciešams nošķirt iepriekšējā stās­tījumā lietotos jēdzienus — «iracionālisms» un «misticisms». Mūsuprāt, pirmais termins vairāk attiecas uz filozofisko, nevis reliģisko apziņu. Otrais turpretī parasti aizved mūs ārpus tīri filozofisku kategoriju robežām. Misticismu var aplūkot kā specifisku iracionālisma formu, ja tas pastāv kā mācība, ja tas tiecas sniegt rela­tīvi viengabalainu pasaules izpratni, dažreiz izmantojot arī filozofijas leksiku un apcerot pasauluzskatisku tematiku. Sajā ziņā mēs pie­krītam J. Davidovam, kas uzskata: iracionālists kļūst par mistiķi tad, kad viņš nonāk pie seci­nājuma, ka pastāv kāda prātam neaptverama dievība; savukārt mistiķis kļūst par iracionālistu tad, kad savus pārdzīvojumus pārtulko filozo­fijas valodā.

Saprotams, iracionālisms un misticisms ir savstarpēji saistīti, līdzīgi gan pēc satura, gan pēc sociālajām funkcijām. Sekularizācijas un modernizācijas procesā, kas noris kapitālisma apstākļos, iracionālisms nereti pilda funkcijas, kuras agrāk bija raksturīgas mistikai. Tas gūst «pasaulīgu ķecerību» veidolu, kurās tiek kritiski pārskatīti stabilie, tradicionālie Rietumeiropas kultūras pasauluzskatiskie, domāšanas, tiku­miskie, estētiskie principi. Savukārt arī misti- ciskie uzskati plaši ielaužas filozofiskajā ira- cionālismā, piešķirot tam specifisku nokrāsu.

Pēc tradīcijas, pētnieki apziņas mistiskajos stāvokļos saskata sekojošas iezīmes, kurām ari šodien ir tipoloģiska nozīme. Pirmā iezīme ir «neizsakāmība». Runa ir par to, ka ar mistisku pieredzi saskāries cilvēks nespēj pilnā mērā iz­teikt šo savu pārdzīvojumu būtību, izmantojot pastāvošos valodas līdzekļus. Lai zinātu, kādi šie pārdzīvojumi ir, tie jāpiedzīvo pašam. Tādēļ mistiskie stāvokļi drīzāk attiecas uz emocionālo, nevis intelektuālo sfēru. Amerikāņu filozofs V. Džeimss šajā sakarā rakstīja: «Nav iespē­jams izskaidrot kādu īpašību vai vērtību tam, kurš to nav izjutis. Vajadzīga muzikālā dzirde, lai novērtētu simfoniju. Vajag kādreiz pašam iemīlēties, lai saprastu, kas ir iemīlēšanās stā­voklis.»8 Mistiskā otra iezīme ir intuitivitāte. Patiešām, kaut arī mistiskie stāvokļi attiecas uz jūtu sfēru, tie tomēr ļauj uzminēt, paredzēt da­žas patiesības, apsteidzot to izprašanu ar prāta starpniecību. Šīs patiesības ir atklāsmes, iekšē­jas apgaismības brīži. Beidzot, mistiskie stā­vokļi ir īslaicīgi un notiek bez gribas darbības.

Rietumu literatūrā misticisms nereti tiek trak­tēts nekonkrēti un tiek identificēts ar miglai­niem, bezsaturiski sentimentāliem uzskatiem, kam nav faktu un loģikas pamatojuma. Daudzi zinātnieki domā, ka misticiskos pārdzīvojumus no racionālisma pozīcijām izpētīt nevar. Sāds redzes viedoklis neapšaubāmi kavē misticisma zinātnisku analīzi, kas lielā mērā ļautu sašauri­nāt neizskaidrojamā, noslēpumainā sfēru. Paši mistiķi vēršas pret neparasto pārdzīvojumu teorētisku izpēti, jo saskata tajos augstākas pa­kāpes zināšanas.

Taču atgriezīsimies pie XX gadsimta misti­cisma virzieniem. Pirmais pasaules karš deva pēdējo triecienu buržuāziskajām apgaismības ilūzijām. Sabiedriskā apziņa bija vīlusies, ap­jukusi, ievainota, tā mēģināja rast jaunas garī­gās vērtības. Daudzās Eiropas zemēs sākās «misticiski svētceļojumi uz Austrumiem».

Tādas pašas vēsmas parādījās arī mākslā. Sirreālisma rašanās patoss, tā poētikas, estētikas un visas teorētiskās programmas neatņe­mama iezīme bija anarhistiska dumpība pret buržuāziski racionālistisko Eiropas civilizāciju, «bērnu» un «mežoņu» dvēseles stāvokļa abso­lūtā patiesīguma apliecinājums, aizraušanās ar Austrumu eksotiku un maģiskiem kultiem. Pie­zīmēsim, ka sirreālistu priekšteči kubisti eiro­piešiem «atklāja» Āfrikas kultūru.

Nākamajos gadu desmitos interese par Austrumiem nemazinājās. 50. gados eksistenci- ālismā atspoguļojās «ikdienības» un «racionali­tātes» (pirmām kārtām runa ir par Eiropu) ro­mantisks noliegums. Kritizējot «neīsto eksis­tenci» tās dažādajās formās, eksistenciālisti kā alternatīvu izvirzīja brīvu personību, kas izlau­žas no šķietamo vērtību gūsta un iluzorajām saitēm ar «atsvešināto pasauli» — «baumu un divdomību pasauli» — un nonāk pie patiesības, intuitīvi izzinot savu paša «eksistenci», savu personisko eksistēšanu uz «absurdās» īstenības fona.

Raksturīgi, ka daudzi eksistenciālistiskās filo­zofijas varoņi nereti atgādina «dabisko cil­vēku», kā to izprata apgaismotāji un Ruso. «Pamestības eksistenciālistiskās jūtas,» raksta G. Tavrizjans, «rodas tad, kad «naivais» cil­vēks (runa ir par cilvēku ar pavisam citādāku dvēseles stāvokli) atklāj, ka viņa eksistence mūsdienu civilizācijas biezoknī ir galīgi nemo­tivēta, tas ir, pilnībā iekšēji neatbilstoša, ka viņš ir iemests šajā gatavajā pasaulē… Un, lūk, viņš bezpalīdzīgs stājas pretī šai pabeig­tajai civilizācijai kā sākonējais cilvēka tiešums, kā neaizsargāta dvēseles skaidrība.»9

Sāda filozofiska gara ievirze, dabiski, lika eksistenciālistiem pievērsties neeiropeiskajām kultūrām. Tā, Albēra Kam! darbos Alžīrija ir ne tikai bieža darbības vieta, bet arī savdabīgs simbols. Tveicīgās, saules pielietās Alžīrijas, pusdienlaika, neeiropeiskās «dienvidus pasau­les» motīvs ir viens no centrālajiem, noteicoša­jiem tēliem Kāmī mākslinieciski filozofiskajā sistēmā.

Austrumus (to Āfrikas variantā) un Rietumus krasi nošķir Žans Pols Sartrs. Viņš tos pret­stata kā divus antagonistiskus sākumus: viens ir dabīgs un instinktīvs, otrs — racionāls un mākslīgs. Sī simbolika vēlāk atspoguļojās arī jaunatnes kontrkultūrā, reizē iegūstot reliģisku nokrāsu. Dieva meklēšanas saknes mūsdienās neapšaubāmi dibinās tajā garīgajā situācijā, kas izveidojās pēckara buržuāziskajā pasaulē.

Pārdzīvojis divus pasaules karus kā milzīgas sociālas katastrofas, sadūries ar kapitālistiskās pasaules kliedzošajiem paradoksiem, buržuāzis­kās sabiedrības «vidusmēra» cilvēks pārstāj ticēt vēsturiskās attīstības iespējamībai. Viņa apziņā nostiprinās vienaldzība pret to, kādas ir sabiedrisko norišu tendences un jēga, kā arī fatālistiska samierināšanās ar jebkuru, pat pašu absurdāko un neparedzamāko vēsturisko nejaušību.

Rietumu civilizācijas noliegšana rada anti- progresiskas noskaņas un izraisa tieksmi kādā citā kultūrā saskatīt alternatīvu līniju. Tāpat kā romantiķi, pārdzīvodami savu nesaskaņu ar reālo vēsturisko praksi, izveidoja vizionāru Austrumu pasauli, arī misticisko Austrumu mūsdienu pielūdzēji meklē citus modeļus un konstrukcijas, kam pamatā ir Eiropas bur­žuāziskās īstenības noliegums.

Protests pret konkurenci, kas cilvēkam laupa eksistences stabilitāti, pret antihumāno tehni­kas izmantošanu rada ilgas pēc «nesarežģītas», naivas, patriarhālas pasaules, kur cilvēka sai­tes ar pasauli vēl nav zaudējušas intimitāti, kur cilvēkus joprojām vieno «veselīgas», «sirs­nīgas» saites.

Slieksme atbrīvoties no racionālās, bezdvēse- liskās industriālās sistēmas, kāda ir Rietumu buržuāziskā pasaule, daudzos modinājusi inte­resi par Austrumu kultiem. Tā, Amerikas Sa­vienotajās Valstīs sākusies aizraušanās ar dzenbudismu — budisma paveidu, kas cēlies viduslaiku Ķīnā.

Dzenbudisms, balstoties uz vispārīgākajiem budisma principiem, tomēr jo savdabīgi traktē jautājumu par šīspasaules un dievišķās pasau­les attiecībām. Sī virziena piekritēji abas pa­saules nenodala ar krasu robežu. Viņi apgalvo, ka tās ir cieši saistītas. Tradicionālais budisms nebūtības sasniegšanas vārdā prasa pilnīgu at­tālināšanos no jutekliskās realitātes. Par gala­mērķi tiek pasludināta nirvāna, miers. Tieši tajā indivīds saplūst ar dievību.

Arī dzenbudisti cilvēka augstāko mērķi sa­skata vienībā ar absolūto, taču uzskata, ka tas sasniedzams jau zemes dzīvē. Vajag tikai at­rast dievu paša garīgajā pasaulē, savā iedabā. Pēkšņas pamošanās, spēcīga satricinājuma brīdī cilvēks iegrimst «satori» stāvoklī. Tieši tas palīdz atklāt «budu» sevī. Dzenbudismam raksturīgs individuālisms, iracionālisms, sav- rupības sludināšana, vienaldzība pret apkārtējo.

Vēlākajos gados, kad buržuāziskajās zemēs eksistenciālisma iespaidā pastiprināti tika slu­dināta «iekšējā emigrācija», distancēšanās no sociālajām problēmām, bēgšana no sabiedrī­bas, radās labvēlīga augsne ari dzen izplatībai. 5ī strāva neprasīja ticīgajiem piedalīties sarež­ģītās ceremonijās, obligāti pildīt kulta darbī­bas un rituālus. Uz tradicionālās reliģiozitātes, jaunu vērtību un orientāciju meklēšanas fona aizraušanās ar dzenbudismu Amerikas Savie­notajās Valstīs kļuva ļoti izplatīta.

Dzenbudisms Amerikā tika saprasts ne vien kā reliģiski filozofiska sistēma, bet arī speci­fiska kultūra, kuras pamatmotīvs ir ārpusvalo- diskā pieredze, uztvere ārpus loģiskās domā­šanas ietvariem.10 Daudzus inteliģences pār­stāvjus šī reliģija piesaistīja tāpēc, ka tai nebija savas doktrīnas. Mistisko pieredzi, no dzen redzes viedokļa, nav iespējams analizēt ar prātu. Tā jāpārdzīvo.11

Saskarsme starp skolotāju un ticīgo dzenbu­dismā realizējas intuitīvās domāšanas līmeni. Viss tiek virzīts uz apziņas atbrīvošanu no re­fleksijas, no analītiskiem, vārdiskiem, sapratnis- kiem pašizpausmes paņēmieniem. To var panākt trīs veidos: dzazen — dzenbudisma meditāci­jas forma, koan — īsas, absurdas mīklas, ku­rām nav loģisku atminējumu, un mondo — sa­runas «uguns ātrumā».

Sī kultūras tradīcija bija vērsta pret Eiropas racionalitāti, kura, kā sprieda daudzie jaunās ticības entuziasti, civilizāciju iekaļ prāta važās. Tagad vajadzēja šīs važas nokratīt, atdot cil­vēkiem stihiskumu, pasaules uztveres tiešumu. Dzenbudisma motīvi rada atbalsi daudzos populāros Rietumu rakstniekos: H. Hesē, T. S. Eljotā u. c. Tā savu pēdējo grāmatu H. Hese veltīja dzenbudismam.12 Viņa romānā «Stikla pērlīšu spēle» viens no varoņiem saka: «Atceries senos indiešus … tā bija cietēju, do­mātāju, nožēlnieku tauta, taču šīs tautas gara pēdējie — dižākie guvumi bija gaiši un līksmi —, līksmi smaida nevis pārvarētāji un būdas, līksmi ir šīs tautas bezgaldziļās mitolo­ģijas tēli.»13

Vienkāršots un vulgarizēts dzenbudisma va­riants ienāk jaunatnes vidū. īpaši populārs tas kļuva bitņikiem, tā bija 60. gadu jaunās pa­audzes sava veida mode. Juteklības, pirmatnēju dzenuļu kults, kas balstās uz visu buržuāziskās civilizācijas izpausmju noliegumu, bija rakstu­rīga hipiju kustības iezīme. Viņu propagandētā atgriešanās pie dabīgā stāvokļa, pie dabas, iz­paudās kopienu izveidošanā lauku rajonos, dažu pilsētu nomalēs un indiāņu rezervātu teritori­jās. Hipiju vidū plaši izplatījās Āzijas kultūru misticiskās mācības — budisms, daoisms, la- maisms, konfūcisms. «Dumpīgo paaudzi» pie­vilka šo sistēmu antiracionalitāte, tajās postu­lētā iespēja tikai ar intuīcijas un meditācijas starpniecību iegremdēties savas dvēseles dzīlēs, atbrīvošanās no intelektuālisma «jūga». Rak­sturojot šos strāvojumu, angļu psihologs K. Evanss rakstīja: «Nekad vēl tik spēcīgi nav uz­liesmojusi interese par Austrumu mistisko teo­loģiju. Nekad vēl tik populāra nav bijusi joga, nekad iepriekš nav bijusi tik nopietna attieksme pret karmas likumiem, nekad tik labprāt nav baudīti indiešu un ķīniešu ēdieni, nekad vēl tik bieži nav kvēpinātas smaržvielas eiropiešu dzī­vokļu priekšnamos, nekad tik labprāt nav val­kāti sari, mūku safrāna ģērbi, nav tā skūta galva; nekad vēl tādi vārdi kā vedanta, prana, mantra, dzen vai sutra nav tik labvēlīgi ietverti ikdienas runā.»14 Pa orientālistisko kultu iemītajām taciņām devušies daudzi G. Gurdžajeva sekotāji, tā in­donēziešu muks Paks Subu nodibinājis īpašu skolu. Subisms piedāvā ticīgajiem apgūt īpat­nēju garīgo praksi — «latihan». Tā iesākas ar ilgu meditāciju, kuras uzdevums ir parādīt in­divīdam viņā notiekošās kolosālās pārmaiņas, virzību uz «viszināšanu». Ar speciāliem vingri­nājumiem tiek sasniegta sevišķa pasivitāte, in­divīdam zūd griba, tas pārvēršas par Visuma metafizisko vai dievišķo spēku upuri.

Pēc amerikāņu pētnieka J. Nīdlmena domām, ASV pašlaik pastāv 12 austrumniecisku misti- ciski reliģisku pamatvirzienu, kam ir noteikta organizatoriskā struktūra, grāmatizdošanas bā­zes. Sie kulti pastāvīgi ietekmē garīgo atmo­sfēru kā ASV, tā Eiropas zemēs.15

Skarot jautājumu par iemesliem, kas izrai­sījuši mūsdienu cilvēku tieksmi pēc Austrumu reliģijām, K. Evanss nosauc divus pamatcēlo­ņus. Pirmkārt, pēc viņa domām, Austrumu reli­ģijas satur zināmu antropoloģisku patiesības graudu; tās slavina cilvēka ķermeņa un gara spējas. Rietumu kultūra, kas akcentu liek gal­venokārt uz sociumu, ir zaudējusi interesi par šo tematu. Tāpēc vienkāršs Eiropas civilizācijas indivīds orientālistiskajā reliģiskajā strāvā sa­skata labvēlīgu impulsu sev pašam. Otrkārt, Austrumu reliģijas, pēc angļu psihologa vār­diem, ir izplūdušas, tām nevar atrast stingru struktūru. Tās netiek konsekventi izklāstītas. Sīs mācības (budisma, hinduisma loģika un filozofija, kā arī pati terminoloģija) nodrošina zināmu brīvu telpu domai, tiešam pārdzīvoju­mam. Pārtulkotas «pop-Eiropas» valodā, tās kļūst vēl amorfākas. Rezultātā Rietumu cilvēks tajās «izlasa» visu, ko vien vēlas.

Minētās Austrumu kultūras Īpatnības neap­šaubāmi ir nozīmīgas, lai izprastu tās popula­ritāti Rietumos. Tomēr Evansa secinājumi diez vai var apmierināt nopietnu pētnieku. Ne jau tas ir svarīgākais, ka orientālās aizraušanās aizpilda dažus robus Eiropas kultūrā. Problē­mas būtība ir tā, ka pašlaik acīm redzami at­klājušās kapitālisma iekšējās, ar krīzi saistītās pretrunas.

Kaut gan buržuāziskajā pasaulē valda ten­dence visu racionalizēt, novērst visu to, ko nevar regulēt, tomēr neorganizētās, stihiskās sfēras tur pastāv un ir manāmas. Savu laiku pārdzīvojusī kapitālistiskās ekonomikas organi­zācija, nesaudzīgā attieksme pret dabu, neattīs­tītās māņticīgās apziņas inertums — tie patie­šām ir objektīvi pastāvošās iracionālitātes pie­mēri, kaut arī šī iracionalitāte tiek vērtēta ar prāta mērauklu.

Buržuāziskā pasaules racionalizēšana nav visaptveroša. Cenšoties «sakārtot» cilvēka iek­šējo pasauli, no racionālistiskām pozīcijām at­risināt dzīves jēgas jautājumus, tā bieži for­māli intelektualizē pēc savas būtības iracionā­lus elementus.

Mūsdienu laikmetā abstrakti racionālistiskie priekšstati par vēsturi, par tās «mērķtiecīgumu» nonāk pretrunā ar kapitālisma reālo sabied­risko praksi. Tas viss saasina dažādās versijas par dihotomiju starp racionālo un iracionālo, izraisa kāpinātu interesi par citu, «nerietum- niecisku» kultūras tipu.

Buržuāziskie pētnieki mēģina izskaidrot arī, kāpēc mūsdienu pasaulē sekularizācijas procesu ietekmē atdzimst okultisms, kas, pēc viņu do­mām, īpaši spilgti esot saskatāms jaunatnes kultūrā. 5ajā sakarībā tiek piedāvāta vesela socioloģisko pētījumu programma par masu aizraušanos ar misticismu. Taču šīs masu kus­tības Rietumu zinātnieki parasti aplūko tikai abstrakti kulturoloģisku shēmu ietvaros, izvai­roties no šķiriskas analīzes.

Visi šie centieni, protams, liecina par bur­žuāzisko pētnieku tieksmi ne tikai apgūt Austrumu filozofiskās mācības, bet ari ieaudzi­nāt tās Eiropas augsnē. Taču šāda «transplan­tācija» parasti nesniedz vēlamos rezultātus, ne- bagātina nedz Rietumu, nedz Austrumu tradī­cijas un, galvenais, nedod tām jaunu vitālu impulsu.

Buržuāziskā apziņa Austrumu ideālus apgūst gauži virspusēji, pielāgo tos savām pragmatis­kajām vajadzībām. Tāpēc rodas nevis kultūru saplūšana, bet primitīvs maisījums. No mistiķu aprindām nākošie «gaišreģi» brīžiem ir pilnīgi kurli attiecībā uz Austrumu tradīciju būtību, apgūst tikai tām atbilstošo leksiku un dekora­tīvo fonu. Pierastās sociālās un kultūras vides laušana ir ilgs un mokošs, slimīgs process. Daži Rietumu autori to izjūt. Atcerēsimies, kā šo situāciju raksturo Hermaņa Heses romāna «Stepes vilks» varonis Harijs Hālers: «Kat­ram laikmetam, katrai kultūrai, katram paražu un tradīciju kopumam ir savs stils, savs atbil­stošs stingrums un maigums, savs skaistums un savs drausmīgums, kādas noteiktas ciešanas tam šķiet dabīgas, kādu noteiktu jaunumu tas pacieš. Par elli, par īstām ciešanām cilvēka dzīve kļūst tikai tur, kur krustojas divi laik­meti, divas kultūras un divas reliģijas. Ja an­tīkā perioda cilvēkam nāktos dzīvot vidus­laikos, viņš, nabadziņš, tur nosmaktu, tāpat kā mūsu civilizācijā nosmaktu mežonis. Taču ir laikmeti, kad vesela paaudze tā atrodas starp diviem laikmetiem, starp diviem dzīves sti­liem, ka zaudē jebkuru dabiskumu, jebkuru pa­ražu pēctecību, jebkuru aizsargātību un šķīs­tību.»16

Eiropas kultūrā okultā tradīcija tagad atro­das galēja pagrimuma stāvoklī. Tā pūlas uzsūkt sevī misticisko Austrumu gaismu, bet īstenībā ir primitīvs maisījums, kas sastāv no dažādiem ticējumiem, kultūras tradīcijām, civilizācijām raksturīgākajām nostādnēm. Pieprasījums pēc Austrumu kultiem izskaidrojams ar kapitālis­tiskās pasaules garīgo krīzi un jaunu vērtību meklējumiem. Tomēr kaut arī šiem kultiem ir specifisks raksturs, labāk sakot, eksotisks nofor­mējums, tiem tāpat kā visiem citiem reliģiskās domas virzieniem kopumā ir reakcionāra no­zīme. «Austrumu reliģiozitāte» novērš cilvēkus no jaunu dzīves uzdevumu risināšanas, piedāvā aplamo «dievības meklēšanas» ceļu.

Taču Rietumu apziņa jaunas vērtības un orientierus meklē ne tikai Austrumu misticiska- jās ticībās. Misticisms ir daudzsejains. Netradi­cionālā reliģiozitāte izpaužas visdažādākajās, reizēm eksotiskās formās. Pirms izvirzām jautā­jumu par neokultomānijas cēloņiem, vajag acīmredzot izprast, kas kopīgs šīm tik atšķirī­gajām, dīvainajām ticībām. Vai šo dažādo elku virteni nevieno kāda kopīga īpašība? Vai da­žādu virzienu «jaunās reliģiozitātes meklējumi» visā savā daudzveidībā nav viens un tas pats garīgais fenomens?

IV noda|a

DIEVI BEZ TEMPĻIEM

Smacīgs mijkrēslis kā pārklājs

Krūtīs smagu elpu veļ…

Varbūt man par visu dārgāks

Trausls krusts un slepens ceļš.

O. Mandelštams

Par Džonstaunas traģēdiju tagad zina visā pasaulē. Seit, Gajanas džungļos, mitinājās sekta «Tautas templis», ko vadīja amerikānis Džims Džonss. Tieši viņam par godu ciemats bija no­saukts par Džonstaunu. 1978. gada 18. no­vembrī «Tautas templī» norisinājās baismīgi, dīvaini notikumi.

Kā ziņoja dažādi avoti, ciematā bija ieradies amerikāņu kongresmenis Leo Rajens un žur­nālistu grupa, lai pārbaudītu baumas, vai tie­šām sektā valda briesmīga nežēlība un vardar­bība. Tomēr kongresmenim par lielu brīnumu' kolonija — komūna, par kuru klīda pretrunīgas baumas, — atstāja labu iespaidu.

Darbnīcās ritēja ikdienas darbs, tajās strādā­jošie cilvēki neizskatījās pēc fanātiķiem. Viņi mierīgi atbildēja uz jautājumiem, parādīja savu klubu un bibliotēku. Pastorālas jūtas modināja arī bērnudārzs, kur draiskojās mazuļi. Viss it kā liecināja par to, ka tieši šeit, klusajā no­stūrī, cilvēki var atrast cerēto laimi, patieso ticību.

Taču nākamajā dienā, kad viesi izbrauca no Džonstaunas, apbruņotie kolonisti sāka uz vi­ņiem šaut un nobendēja kongresmeni un žurnā­listus. Vēl briesmīgāki bija turpmākie notikumi. Kad ciematā ieradās pa telefonu izsauktā armi­jas daļa, vairs nebija neviena, ko savaldīt. Mā­jās, uz ielām, bērnudārzā — tikai līķi. Ap tūk­stoš sektas locekļu — labprātīgi vai piespiedu kārtā — bija atvadījušies no dzīves, iedzerot ātri iedarbojošos indi. Viena no sektas dibinā­tāja Džima Džonsa palīdzēm vēl pirms tam bija pārgriezusi rīkli saviem bērniem. Pats Džonss tika atrasts ar lodi galvā.

Rietumu literatūrā parādījās milzums publi­kāciju par šo tematu. Žurnāli, avīzes un zināt­niskie izdevumi skrupulozi aprakstīja sektas vēsturi, šausmīgās traģēdijas detaļas. Buržuā­ziskie psihologi un reliģijas zinātnieki centās kaut kā izskaidrot notikušo, apjēgt šīs masvei­dīgās, fanātiskās un labprātīgās pašnāvības motīvus. Džonstaunas notikumus analizēja arī mūsu prese.1

Tagad vairs nav vajadzības aprakstīt sektas rašanās un bojāejas vēsturi: lasītājs droši vien jau to zina. Tomēr nav zudusi nepieciešamība izskaidrot šo ticības un nāves masveida bakha- nāliju.

Gandrīz visi padomju pētnieki nonākuši pie atziņas, ka šis notikums ir unikāls. No vēstures zināmi daudzi ticīgo kolektīvā fanātisma uz­liesmojumi, ko izraisījusi vajāšana un apspie­šana ticības dēļ. Atcerēsimies kaut vai raskoļ- ņiku masveida sadedzināšanos. Taču attieksme pret «Tautas templi», šīs kopienas ticību bija lēnprātīga, pat labvēlīga.

Tāpēc notikušais drīzāk līdzinājās nevis ticī­bas aizsargāšanai, bet stihiskai agresijai pret «svešiniekiem». Taču tas vēl neko neizskaidro. Vai var iedomāties tēvus un mātes, kas noga­lina savus bērnus, tuviniekus, sevi pašu, kad nekas neapdraud viņu ticību? Kas viņus mudi­nāja tā rīkoties? Bailes no atmaksas par uzbru­kumu? Masu histērija?

Džonstaunas traģēdijas vērtējumā pamazām iezīmējās trīs versijas. Daži pētnieki uzskata, ka šī sekta ir mūsdienu eksaltētās ticības pa­raugs, tātad izskaidrojums jāmeklē reliģiskā fanātisma fenomenā. Citi domā, ka šie traģiskie notikumi atspoguļo masveida transa psiholo­ģisko fenomenu, kolektīvo iedvesmojamību. Bei­dzot, daudzi autori min pārliecinošus pierādī­jumus tam, ka Džonstaunas notikumus inspirē­jusi CIP, ka sekta bijusi savdabīgs psiholoģisko eksperimentu poligons.

Lūk, ko šajā sakarā 1981. gada 25. jūlijā rak­stīja avīze «Izvestija»: «Uz spiegu resora sirds­apziņas ir 914 cilvēku nāve, kuri bija ameri­kāņu reliģiskās kopienas «People's Temple» («Tautas templis» — P. G.) locekļi; kā tagad noskaidrojies, resors 1978. gada 18. novembrī Džonstaunā, Gajanā, viņus apzināti noslepka­vojis. Nežēlīgā izrēķināšanās ir CIP slepenās operācijas «MK-ultra» rezultāts. Pie tāda seci­nājuma nonācis Dž. Holsindžers, kongresmeņa L. Rajena palīgs; L. Rajens tajās dienās bijis ieradies Gajanā, lai noskaidrotu stāvokli Džons­taunā; viņu nogalināja tai pašā dienā, kad šīs kopienas locekļus … Džims Džonss bija CIP aģents, kam tika uzdots veikt eksperimentus atbilstoši programmai «MK-ultra», proti, izmē­ģināt cilvēka rīcības kontroles metodes. Diev­bijīgais Džonss izmantoja visas tās metodes, ko CIP izstrādājusi cilvēka rīcības kontrolei — spēcīgas LSD tipa narkotiskās vielas, piespiedu strādāšanu, uzspiestu nomodu, īpašas diētas, «smadzeņu skalošanas» seansus. Tādējādi mas­veida eksperimenta mērķis bija atņemt cilvē­kiem normālus morālos principus, padarīt viņus par spējīgajiem pastrādāt noziegumus, slepkavī­bas vai pašnāvības. Lūk, kāpēc «nezināmi ap­bruņoti Jaudis» nošāva L. Rajenu. Eksperimenta vadītājiem nebija pa prātam viņa patstāvīgās izmeklēšanas iespējamās sekas.»

Mums šķiet, ka katrai no trim versijām ir pietiekams pamats. Iespējams, šeit specifiskā veidā apvienojies reliģiskais fanātisms, psiholo­ģiska «vienotība» un baismīgs, no ārienes uz­spiests sociālais eksperiments. Turklāt nav ap­šaubāms, ka Džonstaunas notikumi kļuvuši par savdabīgu «laboratoriju» mūsdienu reliģiozitā­tes fenomena un kolektīvās iedvesmojamības procesu pētīšanai.

Sektas locekļi galvenokārt bija atstumti ļau­dis, baltie un nēģeri, bieži vien bezdarbnieki, jaunieši, hipiji, vientuļi cilvēki, kas nonākuši uz izmisuma sliekšņa. Pa starpām arī Vjetna­mas kara dalībnieki, bijušie kriminālnoziedz­nieki, FIB aģenti.

Kā tad Džonss vervēja savus piekritējus? Vispirms viņš paziņoja par savu brīnumaino spēju izdziedināt slimos un sāka aktīvi izman­tot šo savu īpašību. Lūk, kas rakstīts, piemē­ram, viņa sprediķi reklamējošajā sludinājumā: «Pāters Džims Džonss … Neticami! … Brīnu­maini! … Pasakaini! — Visunikālākais Gaišre­dzības un Izdziedināšanas Dievkalpojums, Kura Liecinieks Jūs Varētu Būt Bijis! Redzams Kļūst Mūsos Iemiesotais Vārds! Dievs darbojas ik

reizes, kad saviļņotajam masām tiek dota at­ļauja piedalīties dievkalpojumā … Jūsu acu priekšā kroplie sāk staigāt un aklie atgūst redzi! …»

«Tautas templis» praktizēja savdabīgus kul­tus. Pirms dievkalpojuma uzstājās koris, kas dziedāja reliģiskas dziesmas par brālību, mieru un mīlestību Tā Kunga bērnu starpā. Skanēja mūzika. Tad sākās kolektīva lūgšana. Centrā­lais dievkalpojuma notikums, protams, bija paša Džonsa sprediķis. Tērpies garā, melnā talārā, viņš uz klausītājiem atstāja spēcīgu iespaidu, kad atmaskoja apspiešanu, beztiesību, netais­nību, pazemošanu. Bieži viņa sprediķi bija pār­pilni ar naidu, fanātismu, tajos izskanēja at­klāti draudi un pareģojumi. Dažreiz Džonss no­stājās kā pie krusta sistais Kristus, un no viņa plaukstām sāka plūst asinis. Satricinātie ticīgie svētlaimē sauca: «Dievs iemiesojies! Dievs iemiesojies!»

«Dziedāšana, brīnumainā izdziedināšana, sak- ramentālās ceremonijas — tas viss gadsimtiem ilgi bijis reliģijas arsenālā. Džonss nepiedāvāja nekā jauna. Kāpēc ticīgie tomēr devās pie viņa? Kāpēc Džonss spēja kļūt par sektas dibinātāju un vadoni? Kā izdevās izraisīt tik dažādu cil­vēku masas simpātijas? Kādā veidā naivā un iekšēji pretrunīgā ticība varēja saliedēt sektan­tus?

Pētnieki pirmām kārtām norāda, ka «Tautas templis» apvienoja cilvēkus, kas bija zaudējuši ticību dzīvei, noilgojušies pēc vienotas pasaules izjūtas, tātad gatavi par dievu atzīt jebkuru elku. Neapšaubāmi, ka izejas meklēšana no situācijas, kurā trūkst garīguma, var notikt vis­ekscentriskākajā veidā.

Nevar neņemt vērā arī sektas kā specifiskas cilvēku apvienības īpatnības. No līdzsvara iz­sistie, atstumtie, stingru dzīves pozīciju zaudē­jušie cilvēki, iestājušies sektā, atkal atguva ti­cību sev, atjaunoja ar pasauli sarautās saites. Sabiedrība bija nicinājusi un ignorējusi šos ne­veiksminiekus, viņus nepārtraukti bija vajāju­šas visādas likstas. Turpretī sektā viņi kļuva par «brāļiem». Neviens neinteresējās, kā agrāk dzīvojuši šie bijušie narkomāni, noziedznieki, prostitūtas, graustu iemītnieki, dzīvē neiekārto- jušies un ticību zaudējušie cilvēki. Gluži otrādi, visu intereses bija koncentrētas nākotnes vir­zienā, svarīgi bija, par ko šie nesenie sabiedrī­bas pabērni varētu kļūt.

Tā nav nejaušība, ka komūnas iedzīvotāji idealizēja Džonsu. Viņš taču tiem atdeva ticību sev, piešķīra jēgu viņu eksistencei. Dzīve sektā atbrīvoja no materiālām problēmām. Visa viņu nauda — veco ļaužu pensijas, bezdarbnieku pa­balsti, nejauši ienākumi — tika rūpīgi kontro­lēta un nonāca Džonsa rīcībā. Pastāvīgs darbs bija vienkāršās dzīves pamats, pašas par sevi atkrita daudzas, arī liekas vajadzības, kas tipis­kas «lielajai sabiedrībai». Skaidrs un precīzs dienas režīms, ierasts dzīves ritms, relatīva dro­šības garantija («kamēr esam vienoti») — tas viss likumsakarīgi radīja entuziasmu un ticību.

Tomēr disciplīnu sektā uzturēja arī ar citiem līdzekļiem. Tas, kurš bija iestājies brālībā, vairs nevarēja labprātīgi to pamest. Viņš tika saistīts ar kādu «noslēpumu», par kura izpaušanu drau­dēja nāve un nolādēšana. Jebkurš citādas do­māšanas mēģinājums tika nežēlīgi likvidēts. Sektantus biedēja ar izdzīšanu no tempļa, no­slepkavošanu.

žurnālisti akcentē, ka notikusi traģēdija tika sagatavota 15 gadu ilgajā sektas pastāvēšanas laikā. «Pašnāvība bija viņa (Džonsa — P. G.) lilozofijas sastāvdaļa,» stāsta Tims Stoens, viens no bijušajiem sektas locekļiem. «Katrs, kas iestājās «Tautas templī», ne vien parakstīja paktu par pašnāvību, bet arī daudzkārt to iz­mēģināja paša Džonsa vadībā. Viņš laida ap­kārt kaut kādu sarkanu vai brūnu šķidrumu un lika mums to dzert. Pēc tam viņš teica, ka tā bijusi inde un stundas laikā mēs nomirsim. Viņš lika priekšā mums atlikušajā laikā slavināt viņu un pateikties liktenim par piešķirto godu mirt viņa dēļ. Stunda pagāja, bet «inde» neiedarbo­jās. Tad Džonss paziņoja ka tas bijis tikai mē­ģinājums, lojalitātes pārbaude …»

Sektā pastāvīgi tika iedvestas bailes no tiem, kas ieradīsies templī, lai to pazudinātu. Tika teikts, ka kopienu nepārtraukti vajā, tai draud uzbrukums, Džonss baidīja krāsainos sektas lo­cekļus, ka neuzticības gadījumā viņiem draud briesmas nokļūt koncentrācijas nometnēs, kuras drīz vien pārklās visu Ameriku, jo pie varas nāks fašisti. Džons viņus biedēja arī ar kukluks- klana liesmojošajiem krustiem. Baltajiem pa­stāvīgi iedvesa, ka viņu vārdi ierakstīti CIP sarakstos, ka viņus grib notvert. Viss noteikti beigšoties ar nāvi. Glābiņš ir viens — uzticība Džonsam. Tika rūpīgi iztrādāti pasākumi, kā rī­koties ienaidnieka uzbrukuma gadījumā. Pie­mēram, bija paredzēta iespēja iznīcināt «sveši­niekus», kā arī «pašlikvidēties».

Beidzot, sektai bija sarežģīta hierarhiska pakļautības sistēma, kas tai ļāva funkcionēt visai efektīvi. Sīs sistēmas pamatā bija vien­kāršie mirstīgie, sektas ierindas locekļi. Virs viņiem atradās «Tempļa plānošanas komisija», kas sastāvēja no izredzētiem sektantiem, kam bija nopelni citu ticīgo priekšā. Vēl augstāk bija 12 «eņģeļi». Sīs varas piramīdas kronis bija pats tās radītājs Džims Džonss.

Bailes, draudi, terors, organizatoriskās važas tādējādi papildināja sektantu labprātīgo ticību un reliģisko entuziasmu. Džonss draudzei ap­solīja paradīzi, taču dzina uz to ar rungu. Ti­cīgie atdeva visu savu īpašumu — naudu, man­tas, automobiļus, čeku un pensijas grāmatiņas. Viņi dzīvoja laupīšanas un šantāžas atmosfērā. Pašam Džonsam, protams, piemita ārkārtīga lieluma mānija un alkatība.

Džonsam bija «personiskā apsardze», «nāves eskadra» un «kārtības dienests». Sīm vienībām atlasīja pieredzējušus kadrus, kas iepriekš bija speciāli sagatavoti. Tie bija gan miesassargi, gan profesionāli slepkavas, gan algotņi. Cik ļoti tas kontrastē ar Džonsa sprediķiem, ar viņa rakstiem, ko publicēja avīze «Tautas forums» — «Tautas tempļa» izdevums! Viņš rakstīja: «Seit valda tāds miers. Nekas cits nevar cilvēkam sniegt tādu apmierinājumu kā šāda dzīve ko­mūnā. Šodien mēs laistījām dārzu. Sadalījā­mies brigādēs, sastājušies riņķī, padevām spai­ņus un aplaistījām divus ar pusi akru lielu platību, kur izmēģinām, kā aug dažādas Ziemeļ­amerikas kultūras. Visu laiku dziedājām, smē­jāmies, jokojām, un priecīgā izjūta, ka darbs sokas, lika katram darboties jo ātrāk. Visu pa­veicām divās stundās. Man patīk strādāt. Es stāvēju ķēdītes sākumā, nesu avota ūdeni no akas, kas palika pilna līdz augšai, lai cik arī mēs no tās smeltu… Tas, kurš vada, arī strādā ,,, Sadarbības pilna dzīve rada drošību.

Tā rada struktūru, kas ļauj apmierināt ikviena cilvēka vajadzības. Tā maksimāli attīsta katra indivīda radošās spējas un atstāj laiku perso­niskajām interesēm.»

Džonss sludināja mistiku, tā, viņš sprieda, palīdzēs uzveikt iesīkstējušo racionālismu, kas cilvēkus nolemj garīgam gūstam, varas diktā­tam. Taču viņa reliģiskie uzskati bija ne vien ārkārtīgi naivi un sadrumstaloti, bet arī nepa­rasti mainīgi. Iesākumā Džonss pasludināja sevi par Jēzu, kas aicināts sludināt jaunas at­klāsmes. Tomēr, kā liecina viens no viņa palī­giem, vēlāk viņš «vairs nav sevi saucis par iemiesojušos Kristu un pasludinājis sevi par dievu»2 . Sī pārvērtība ļāva pie kristiešu brīnu­miem pievienot arī tos brīnumus, kurus rada ticība maģijai. Džonss paziņoja, ka viņa amuleti spēj izdziedināt, paglābt no nelaimēm, aizdzīt sliktas dienas priekšvēstnešus. Viņš darīja zi­nāmu, ka spēj tikt galā pat ar vēzi un citām bīstamām slimībām.

Džonsa piekritēji nosauca savu gaišreģi par «pestītāju». Kādā vēstulē ir šādas rindiņas: «Tēvs ir brīnumains, tīrs… un pārdabisks.»3 Dažādu reliģisko uzskatu elementi sektas vado­nim bija vajadzīgi ne tikai tādēļ, lai atrastu kopēju valodu ar sabiedrības pārijiem, ar neiz­glītotiem un notrulinātiem cilvēkiem, bet arī lai ievērotu izglītības asnu ieguvušo jauno in­teliģentu intereses. Tādēļ arī šis dīvainais mai­sījums no primitīviem maģiskiem priekšstatiem un rafinētākām, izsmalcinātākām idejām, kas it kā ļautu atbildēt uz tādiem jautājumiem, kuru priekšā apstājas «mirusī» un «neauglīgā» zi­nātne.

Sektā nebija svētbilžu. To vietā bija jo dau­dzas «pestītāja» fotogrāfijas. Kā iegalvoja ko-j mūnas dibinātājs, šīm bildēm piemītot brīnu-1 mainas spējas. Tās palīdzēja izsaukt mirušo dvēseles, sarunāties ar viņām. Tieši fotogrāfija bija medijs. Tā varēja samierināt arī saķildo­jušos laulātos draugus, izkliedēt sliktas priekš­nojautas, pasargāt no ugunsgrēka. Tādējādi iz­mantoja nevis senus amuletus bet pavisam mūsdienīgus priekšmetus. Tā ir jau šolaiku iezīme — mistika balstās uz civilizācijas sa­sniegumiem.

Skaidrojot savu ticību, sludinātājs lika lietā ne tikai kristietības priekšstatus (par aizkapa valstību, mūžīgo svētlaimi), bet arī misticisko mācību elementus. Viņš apgalvoja, piemēram, ka katram cilvēkam ir ne vien materiālais ķer­menis, bet arī kāds cits, astrāls ķermenis, kas nav pakļauts trūdēšanas procesam. Ņemot par pamatu modīgās idejas par aizkapa eksistenci, kas balstījās uz reanimatologu pētījumiem (par tām runa būs vēlāk), Džonss vēstīja, ka pēc nāves indivīds turpina dzīvot, taču jau citā di­mensijā un ar to esot iespējams kontaktēties. Pēc viņa vārdiem, tieši aizkapa valstībā ļoti liela nozīme ir garīgumam, kas personībai bi­jis zemes dzīvē. Tāpēc, lai nodrošinātu mūžīgo mieru, draudzei jāīsteno sava zemes sūtība, jāiegūst šis garīgums. Sādi motīvi Džonsam dīvainā kārtā savijās ar senajiem priekšstatiem par reinkarnāciju, tas ir, cilvēka spēju pēc nā­ves iegūt jaunu ķermeni un atkal nonākt uz ze­mes. Turklāt nebūt nav obligāti cilvēka izskatā. Mirušais varēja pārtapt par augu vai dzīvnieku. Katrā gadījumā zemes dzīve tika vērtēta kā īsa pauze pirms nebeidzamās un neparastās svētlaimes.

Kā tad vērtējams Šis eklektiskais uzskatu maisījums? Vai traģiskais fināls likumsakarīgi izrietēja no kopienas dzīvesveida, no tās dibi­nātāja pasaules uzskata? Rietumu literatūrā pastāv visdažādākie viedokļi šajā sakarā. Tā amerikāņu sociologs T. Rozaks savā rakstā «Aizstāvot kultus» saka: ««Templis» tādā pašā inērā kā baznīca bija kreisas ievirzes politiska organizācija. 70. gados kopienas sociālā pro­gramma aizvien vairāk attālinājās no tā, ko Džonss dēvēja par «fašistisko Ameriku»… Mēs pagaidām vēl neesam saskārušies ar tādu dīvainu evaņģēlisma un marksistiskās ideoloģi­jas savienojumu.»4 Rozaks Gajanas masu paš­nāvībā grib saskatīt kaut kādu «prāta ligu», kas esot bieži sastopama mūsdienu pasaulē.

Taču arī T. Rozaks spiests atzīt, ka svarīga ir ne tikai vispārīgā «prāta izkropļotība», bet nozīmīgi ir arī konkrētie buržuāzisko sabiedrību raksturojošie procesi. Viņš pats norāda, ka fanātiķu vardarbības pamatā varēja būt gan paranoīda politika, gan paranoīda reliģija. Jā­piemetina, ka šī paranoīdā reliģija mēģināja iegūt sev kapitālu ar sociālistisku frazeoloģiju, kaut arī tā nepavisam nebija saistīta ar mar­ksistisko ideoloģiju.

Daži buržuāziskie pētnieki nāves bakhanāli- jas cēloņus grib saskatīt racionālajā kultūrā. Domu gaita viņiem līdzīga kā Rozakam. Pie visa vainīgs esot mūsu pārlieku izlutinātais, bez misticisma palikušais laikmets. Ja būtu atvērti vārti noslēpumainībai, nebūtu tik bēdīgu pār­spīlējumu. Žurnāls «New Republic» 1978. gada decembrī rakstīja: «Mēs uzskatām, ka vismaz daļa vainas attiecināma uz īpaša veida lētti­cību, kas, lai cik dīvaini tas būtu, ietverta

«musu racionālistiskajā un laicīgajā kultūrā». Sī lētticība raksturīga ne tikai tiem, kuri ga­tavi visu pamest un doties uz tāliem džun­gļiem, lai meklētu kaut kādu neprātīgu politisku vai reliģisku ideālu, bet arī mūsdienu politi­ķiem, valsts kalpotājiem un preses aģentū­rām…» Žurnāla interpretācijā lētticības kri­tika nekādā gadījumā neizslēdz «pareizo», «sa­prātīgo» reliģiozitāti.

Buržuāziskie zinātnieki izvairās patiesi ap­gaismot problēmu. Viņi nesaskata saistību starp Rietumu dzīvesveidu un kultu izraisītajiem in­cidentiem. Gluži pretēji, Gajanas traģēdija neH reti tiek atainota kā anomālija, kas notikusi ar cilvēkiem, kuri atsvešinājušies no parastajām buržuāziskajām vērtībām. Tā intervijā, kas 1978. gada 4. decembrī publicēta žunālā «Uni-ļ ted States News and World Report», M. Ge- lenters raksta: «Jebkura cilvēku grupa, kurai ir absolūta ticība sociālajai struktūrai un ku­ras uzvedībai nepiemīt normālai rīcībai rakstu­rīgā stabilitāte, var tikt pierunāta izdarīt vien­alga ko … Rietumu sabiedrībā cilvēki bieži ne tiek noteiktā virzienā orientēti, tas tiek darīts vienīgi visdīvainākajās un atsvešinātākajās sek tās. Indivīdu pakāpeniski ievelk ticējumu sis­tēmā . . . Viņš aizvien vairāk pasauli sāk tulkot sektas sludināto ideju un terminu garā, kamēr beigu beigās ļoti lielā mērā sāk to redzēt sek tas terminu gaismā. Sai brīdī sekta viņu var> pamudināt uz galīgi savādu rīcību …» Gajanā iedarbība uz sektas locekļu rīcību un apziņu varēja notikt tikai ar tās vadības sludinātā vārda starpniecību. Tāpēc kritiskā situācijā vi­ņiem bija īpaša nosliece uz grupveida histē­risku reakciju. Bet, kad tā sāk izplatīties grupā,

var rasties pilnīgi neparedzami un negaidīti rīcības modeļi.

Amerikāņu psihiatrs Dž. Gordons uzskata, ka sevišķi lieli panākumi «Tautas templim», tā­pat kā citām mūsdienu un viduslaiku, Austrumu un Rietumu sektām, bijuši to vidū, kuri pārdzī­vojuši ekonomisku un sociālu atstumtību. Gor­dons uzsver, ka ikvienā sabiedrībā ir atstumtie. Viņi nevar iztikt bez reliģijas. Tāpēc šie noti­kumi jāaplūko kā pierādījums tam, ka apstāk­ļos, kad primitīvā komunisma ideāli iegūst po­litisku raksturu, aizvien atjaunojas utopiskas tieksmes.

«Taču mums ir zināms,» viņam atbild B. Vah- tins, «ka «Tautas templi» vadīja izglītoti cil­vēki: Džonss, Tropijs, Caikins. Mums ir zināms, ka vecie ļaudis bija nodrošināti ar pensijām, tā ka nosaukt viņus par nabadzīgiem nu ne­kādi nevar — no šīm pensijām Džonsam bija prāvi ienākumi. Mums ir zināms, ka kopīpašuma lozungs bija tāda pati šarlatāniska krāpšana kā mirušo augšāmcelšana. Mums ir zināms, ka «Tautas templis» darbojās nevis vientuļā salā, kuras iedzīvotāji krīt ceļos, redzēdami lid­mašīnu, un pielūdz salā nejauši nonākušu ra­diolampu, tajā saskatot senču dāvanu, bet pasaulē visbagātākās zemes centrā, kas pār­plūdināta ar dažādiem sakaru līdzekļiem. Mums ir zināms, ka Džonsu augsti vērtēja politiskie darbinieki. Beidzot, mums ir zināms, ka Džonss pasludināja sevi gan par Kristu, gan Budu, gan Ehnatonņ, gan vēl par visu ko, lai tikai iegūtu varu pār cilvēku dvēselēm. Kā to visu neievēro Gordons?»5

Daži buržuāziskie pētnieki pareizi akcentē, ka «Tautas templis» bija nevis «sociālistiska kopiena», bet fašistiska sekta, tomēr brālība aktivitātē nevēlas saskatīt pašas buržuāziskā īstenības patoloģiskos procesus. Tā C. Kraus Džimu Džonsu un viņam līdzīgos dēvē par «harizmātiskiem maniakiem». Masu asinsizlie­šanu, kura bija notikusi, viņš vērtē kā sociāli patoloģisko procesu raksturīgu iezīmi, kas pa] rasti un galvenokārt piemīt autoritārām eksl trēmistiskām reliģiskām organizācijām. Krauss pareizi uzsver, ka nebūt ne visas reliģiskās or­ganizācijas nonāk pie tik traģiska fināla. Bie-i žāk ticīgie kļūst «miruši» viņu ģimenēm, ie^ priekšējam sociālajam statusam, profesijai, kulta organizācijas viņus pamudina uz šāda veida «pašnāvību». [2]

Pastāv viedoklis, ka reliģiskie kulti pilda de- politizējošu funkciju. Taču, kā redzams, īstenībā viss ir citādāk. Dažādas sektas bieži vien sa­vās interesēs izmanto kreisos politiskos lozun­gus, demagoģiski izkropļo vienlīdzības, brālī­bas, sociālisma idejas. Reliģisko kopienu ierin­das locekļiem tiek sludināts apolitiskums, bet to vadoņi parasti atbalsta politiski aktīvus kon­servatīvos spēkus, ieņem antikomunistiskas po­zīcijas, nosliecas uz diktatorismu un politisko fanātismu. Krauss pasvītro, ka svētais Džonss bijis gauži prasmīgs «dvēseļu pavedinātājs»: «Ticīgajiem viņš piedāvāja reliģiju; tiem, kuri vadījās no ideoloģijas, viņš piedāvāja politiku; neizglītotajiem un lētticīgajiem viņš rādīja brī­numus.»6 Lai piesaistītu lielas ļaužu masas no ASV nabadzīgo un melnādaino iedzīvotāju vi­dus, Džonss izstrādāja tā saucamā «apustu- liskā sociālisma» programmu. Viņš demonstra­tīvi sāka nodarboties ar labdarību. Nodibināja vairākus bērnu medicīniskos centrus, sabiedris­kās ēdnīcas un tipogrāfijas.

Tomēr patiesībā «Tautas templis» drīz vien pārvērtās par «utopisku komūnu», kas balstās uz bailēm, fiziskiem sodiem, vārdzināšanu, emocionālu atkarību un kolektīvu tirāniju»7 . Pulcinot cilvēkus ar solījumiem uzcelt daudz- rasu, miermīlīgu un vienlīdzīgu sabiedrību, praktiski Džonss viņus ievilka stingri hierar­hiskā reliģiskā sektā, kuras kārtība — sākot no dzeloņstieplēm un apsardzes ar suņiem un bei­dzot ar ietetovētiem numuriem uz plaukstām un potītēm — līdzinājās tam pašam fašismam, no kura baidīdamies, Džonss deva pavēli izda­rīt pašnāvību.

Buržuāziskie pētnieki pareizi atklāj daudzos reliģiskajām brālībām piemītošos ļaunumus, taču uzskata, ka socioloģiski jāanalizē nevis kapitālistiskā īstenība, kas radījusi šīs parā­dības, bet tikai pats sektantisms. Tā V. Pfefs «Tautas templi» raksturo kā mesiānisku sektu, sniedz visai plašu ieskatu vēsturē. Viņš no vēs­tures faktiem sastādījis veselu katalogu par sektām un ticībām, zemēm un .laikmetiem. Au­tors atsaucas uz Reformāciju, Āfriku un Indo­ķīnu, Kimbangu un Erikilipikili sektām, Sten- livilu un Melanēziju, taipinu sacelšanos un Amerikas indiāņu rituāliem garu izsaukšanai. «Mūsu dienās,» V. Pfefs raksta, «pareģis ir apveltīts ar laikmetīgu iztēli, kas orientēta uz politiku, ir revolucionāra, piebāzta ar militāro tehnoloģiju un totalitārisma tēliem — koncen­trācijas nometnēm, piekaušanu, smadzeņu ska­lošanu, spiegiem, sazvērestībām. Viņam pa­rasta lieta ir narkotiskās vielas, cilvēku apziņas kontrole, roboti, atnācēji no citām planētām, supermeņi no supercivilizācijām, necilvē­cīga izlūkošanas darbība, globālas manipulāci­jas un kosmiskas transformācijas … Tagad cil­vēks ir dievs, pareģis pielūdz pats sevi, viņš sludina savu paša varu un diženumu, viņa piekritēji ir paša radīti upuri, un viņš nes nevis dzīvību, bet nāvi.»

Rietumu sociologu darbos, mums jāatzīst, ir daudz precīzu un trāpīgu novērojumu. Taču, uzsvērsim, buržuāziskie autori notikumus sa­karā ar «Tautas templi» tomēr vērtē tikai kā visādā ziņa unikālu parādību, kā absolūtu ne­jaušību buržuāziskās sistēmas funkcionēšanā. Paranoīdo reliģiozitāti viņi aplūko kā Amerikas normālās demokrātiskās dzīves ekscesu.

Tomēr Džonstaunas traģēdiju nevar uzskatīt par pamatu tīri teoloģiskiem, kulturoloģiskiem vai psiholoģiskiem pētījumiem. Tā ļauj izana­lizēt mūsdienu buržuāziskās sabiedrības sociā­lās un garīgās dzīves svarīgus aspektus. Rie­tumu autori «deviantu» (reliģisku) rīcību iz­skaidro kā «deviantu» psihes rezultātu. Viņi ne­vis aplūko slimīgo tikumisko un psiholoģisko stāvokļu sociālos cēloņus, bet izdara vienkār­šas konstatācijas individuālās apziņas līmenī. «Sāda pieeja,» raksta L. Mitrohins, «ignorē šo jauno parādību būtisku elementu, proti, at­karību no konkrētās sabiedrības specifikas, kurā tās pastāv.»8 Masveidīga sektu izplatīšanās rak­sturīga tieši pašreizējai kapitālisma attīstības stadijai. Tas, protams, nenozīmē, ka līdzīgas kustības nav pastāvējušas agrāk. Runa ir par to, ka sektantisma bums sakrīt ar kapitālisma vispārējās krīzes saasināšanos.

No tā izriet uzdevums parādīt, kādi buržuā­ziskās sabiedrības krīzes procesi izraisījuši tā saucamās netradicionālās reliģiozitātes pieau­gumu. Daudzi buržāziskie zinātnieki izteica mi­nējumu, ka pēc Džonstaunas traģēdijas ma­nāmi kritīsies aizraušanās ar kultiem. Taču tas nenotika. Par spīti sensacionālajiem atmasko­jumiem, kas skaidri pierādīja daudzo sektu ab- surdumu, acīm redzamo bīstamību gan atse­višķiem cilvēkiem, gan visai sabiedrībai, reli­ģiozitāte nemazinās, bet, gluži pretēji, pieaug. Sis process izpaužas visdažādākajās formās, un tāpēc Rietumu speciālisti sākuši runāt par tā saucamo reliģijas atdzimšanu, atjaunināša- nos. Tātad Džonstaunas notikumi atspoguļo stabilu garīgo fenomenu, tie nav unikāls gadī­jums.

Šī parādība buržuāziskajiem sociologiem bija visai negaidīta. 70. gadu sākumā tādi ievēro­jami amerikāņu prognozisti kā H. Kāns un B. Brūss-Brigs, vērtējot buržuāziskās pasaules garīgās dzīves perspektīvas, autoritatīvi pazi­ņoja, ka gaidāms šī tradicionālā sabiedriskās dzīves stimulatora — reliģijas — sabrukums.9 Saprotams, Rietumu futurologi nevarēja nepie­vērst uzmanību tādām specifiskām kontrkultū- ras vērtībām kā spirituālisms, misticisms, sa­plūšana ar kosmosu, mīlestība, ekstāze. Taču viņi lēsa, ka jaunatnes kontrkultūra savu apo­geju sasniegusi 60. gados un turpmāk tās ietekme mazināsies, galvenokārt pozitīvu ideju trūkuma dēļ. Pētniekiem šķita, ka misticisms un spirituālisms nolemti iznīcībai, jo tiem ir vieglprātīgas modes iedaba. Tiklīdz tā vairs ne­būs sensācija, prese pārtrauks tās popularizē­šanu, bet rūpniecības un tirdzniecības uzņē­mumi, kas taisa biznesu uz šo virzienu rēķina, būs spiesti mainīt orientāciju. Kāns un Brūss- Brigs apgalvoja arī, ka ilga kontrkultūras pa­stāvēšana ir nesavienojama ar pašu avangar­disma psiholoģiju. Tiklīdz kāds avangardisma produkts kļuvis par plaša patēriņa preci, tā pie­kritēji zaudē interesi par šo preci un meklē kaut ko jaunu.

Dzīve neapstiprināja šīs prognozes un argu­mentus. Reliģija kā sabiedriskās dzīves stimuls nav zaudējusi savu nozīmību. Uz tradicionālās, institucionālās reliģijas krīzes fona norisinā­jās negaidīti procesi, kas parādīja, cik liela ir interese par mistiku un spirituālismu. Racio­nālā kultūras zona nebūt neizspieda, kā prā­toja prognozisti, iracionālos un misticiskos ele­mentus. Izpaudās reliģiozitātes fenomena ne­parastā stabilitāte.

Taču runa nebūt nav par to, ka cilvēku ma­sas būtu sākušas apmeklēt baznīcu, stingri ievērot paražas, pildīt tradicionālo reliģisko mā­cību baušļus. Institucionālā baznīca neapšau­bāmi pārdzīvo krīzi. Draudze arvien retāk iero­das baznīcā. Aug tādu cilvēku skaits, kuri, pēc socioloģisko aptauju datiem, nezina, kā sevi raksturot, kādu reliģiju izvēlēties par dzīves orientieri. Par šo parādību uztraukušies arī «baznīcas tēvi», teologi, reliģijas galvenās autoritātes.

Vienlaikus sociologi fiksē ticīgo skaita pie­augumu, tādēļ ka cilvēku reliģiskās vajadzības realizējas kādā citā, neparastā veidā neatka­rīgi no oficiālās baznīcas. Tā ir buržuāzisko Rietumu garīgās dzīves tendence.

Sī parādība literatūrā tiek dēvēta dažādi — «ārpuskulta reliģiozitāte», «laicīgais1 humā­nisms», «ezoteriskā kultūra», «dumpīgie garī­gie meklējumi», «deideoloģizētā ticība», «ne- konfesionālā reliģiozitāte». Katrs no šiem ter­miniem ir semantiski saturīgs. Bet kurš no tiem ir visprecīzākais?

Jēdzieni «ezoteriskā kultūra» un «laicīgais humānisms» saistīti ne tikai ar reliģiju. īsti atbilstošs nav arī apzīmējums «ārpuskulta re­liģiozitāte», jo katra reliģija satur kādus dieva godāšanas veidus. Tāpēc «ārpuskulta reliģiozi­tāte» nav nekas cits kā mistika. Mums šķiet, ka visveiksmīgākais ir apzīmējums «netradicio­nālā reliģiozitāte». Kas ir šī parādība? Kā iz­turēties pret to? Buržuāziskie teologi — vieni ar entuziasmu, citi ar satraukumu — runā par baznīcas atjaunināšanas tendencēm, tas ir, par to, kā tradicionālās reliģijas pielāgot jaunajām, pašreizējām vajadzībām. Viņi uzskata, ka īsta reliģiozitāte ir nepastarpināta, stihiska, spon­tāna ticība, ko nav sabojājuši dažādi ideolo­ģiski uzslāņojumi, taču bez tiem baznīcas insti­tūts nav iedomājams. Atsevišķi Rietumu teo­logi vēlētos restaurēt arhaisko stingrību kristie­tībā, kas, pēc viņu domām, racionālistiskā garā modificēta jau kopš hellēnisma laikiem. Tieši tad sākotnējo ticību, kuru izprata kā atklāsmi un neizskaidrojamu pārdzīvojumu, aptumšoja ideoloģija.

Kā redzam, mūsdienu teoloģiskā doma pati sludina «neaptumšotu ticību». Neapšaubāmi, šis process atspoguļo krīzes procesu oficiālajā baznīcā. Daudzi tās piekritēji ir neapmierināti ar reliģisko tekstu daudznozīmību, kas liek šķēršļus šodien tik ļoti gribētajai «vienprātī­bai». Viņus satrauc tā saucamā ticības ideolo- ģizācija, proti, tādu doktrīnu pieaugums, kas reliģiskajam pārdzīvojumam atņem īstenumu un dziļumu, rada apjukumu, izvirzot daudz vi­sādu traktējumu, kas bieži sajauc prātus, ap­tumšo ticīgā stihiskās dievbijības «skaidrību».

Teologi apzinās, ka mūsdienu reliģija ir at­tālinājusies no cilvēka, tā vairs neapmierina viņa aizvien sarežģītākās garīgās vajadzības. Tāpēc izeja, viņuprāt, būtu atgriezties pie pirmsākumiem, atjaunot pirmatnējās reliģiskās jūtas, kuras saistījās ar tiešiem dzenuļiem un iekšējiem impulsiem, nevis ar doktrinārismu un racionālu ticību.

Šādas pašas noskaņas ir augsne arī nekano-

niskajai reliģiozitātei. Tā aptvērusi dažādus kapitālistiskās pasaules slāņus un pirmām kār­tām jaunatni. Notiek jaunu elku, jaunu mācību, jaunu ticību radīšanas process. Izplatās nepa­rasti kulti, tiek dibinātas dažādas kopienas, sek­tas, brālības. Aug tādu ticīgo rindas, kam nav baznīcas.

Kā noskaidrojis amerikāņu žurnālists Dž. Heflijs, kurš nodarbojās ar šādu kustību pē­tīšanu, pašlaik ASV ir vairāk nekā 60 neorto- doksālu kultu grupu, tās aptver ap 20 miljonu amerikāņu. Apmēram 20 gadīgu un nedaudz vecāku netradicionālo sektantu skaits ir 3—5 miljoni. Pēc vienas no pēdējām Gelapa insti­tūta aptaujām, ap 12 procentu jauno pieaugušo amerikāņu pašlaik iesaistījušies nekanoniskajā reliģiskajā kustībā. Visaktīvākie, kareivīgākie sektu locek|i ir jauni cilvēki vecumā no 18 līdz 25 gadiem, galvenokārt tādi, kas cēlušies no nabadzīgām ģimenēm.10

«Jaunā gadsimta reliģijas» ir tipiska parā­dība ne tikai Savienotajās Valstīs. 70. gados tās radās (biežāk tika eksportētas) arī Rietumeiro­pas zemēs. Piemēram, Anglijā, pēc speciālistu datiem, šādās grupās ir pāri par 400 tūksto­šiem locekļu, VFR — 150 tūkstoši. Daudzām amerikāņu brālībām ir filiāles dažādos pasaules rajonos.

Kā jau minējām, šīs sektas nav saistītas ar valdošo baznīcu un bieži savu ticību izvirza kā pretsvaru tai. Mūsuprāt, pastāv četri netradi­cionālās reliģiozitātes pamattipi: evaņģēliskās mācības, Austrumu kulti, okultisms un pseidozinātniskie uzskati.

Aplūkosim tuvāk neokristietisma virzienu. Tas dibinās uz teiksmām par Jēzus «zemes

dzīvi». Zināmi gandrīz 30 evaņģēliji, no kuriem kanonizēti un Jaunajā derībā ietverti ir tikai četri: Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēliji. Pārējos baznīca pasludinājusi par apla­miem, jo tajos parādītais Kristus tēls lielā mērā atšķiras no tā, kāds pieņemts oficiālajā kristietībā.

Netradicionālās evaņģēliskās mācības, kas pašlaik tiek kultivētas Rietumos, traktē tos pa­šus sižetus, ko oficiālā kristietība. Tās ir tikai šīs mācības modifikācijas, tās visas sludina ciešanas, pazemību un iecietību, aicina nepre- | toties ļaunumam ar varu. Taču visas šīs reli-I ģiskās maksimas netradicionālajās, neokristie-1 tiskajās mācībās zināmā mērā ir pārskatītas at­bilstoši kapitālistiskās pasaules problēmām.

Tradicionālā kristietība akcentē atsevišķa cilvēka samaitātību un aicina viņu izpirkt sa­vus grēkus. Tā, pēc F. Engelsa vārdiem, «lika ieskanēties stīgai, kam vajadzēja rast atbalsi bezgala daudzās sirdīs. Uz visādu gaušanos par grūtajiem laikiem un par vispārējo materi­ālo un morālo nabadzību kristīgā grēcīguma apziņa atbildēja: tā tas ir, un citādi tas nevar būt; ka pasaule ir samaitāta, tur tu pats esi vainīgs, jūs visi esat vainīgi, vainīga ir tava un jūsu pašu iekšējā samaitātība! … Neviens cilvēks nevarēja atteikties atzīt savu daļu vai-« nas kopīgajā nelaimē, un šī atzīšanās kļuva par priekšnoteikumu garīgajai atpestīšanai, ko vienlaikus bija pasludinājusi kristietība… Tā­dējādi vispārizplatītajai sajūtai, ka vispārējā samaitātībā vainojami cilvēki paši, kristietība deva skaidru izpausmi apziņā, ka ikviens at­sevišķs cilvēks ir grēcīgs …»"

Neokristieši daudz runā par atsevišķa cil­vēka grēcīgumu. Tomēr viņi pasvītro: tā vai cita indivīda darbību nosaka kapitālistiskā sa­biedrība, kas radījusi mantrausības, iedzīvoša­nās kāres, aplamu vērtību, ienaida un eksplua­tācijas pilnu pasauli. Noteiktu buržuāziskā dzī­vesveida aspektu kritika ir šīs reliģiskās kustī­bas demokrātiskais kodols. Savu laiku pārdzī­vojušo sociālo iekārtu neokristieši atmasko trā­pīgi un asi. Tur nav nekā dīvaina: jaunie ļaudis taču uz savas ādas izjūt mūsdienu buržuāzis­kās īstenības negatīvās parādības.

Tomēr šī reliģiskā virziena pārstāvji kapitā­lismu atmasko vienpusīgi, nereti viņu kritikas bultas vērstas pret industriālo civilizāciju kā noteiktu kultūrvēsturisku formu. Viņi noliedz nevis privātīpašumu, kas kropļo attiecības cil­vēku starpā, bet zinātniski tehnisko progresu kopumā. Tādēļ neokristietiskā mācība būtībā sasaucas ar Rietumos izplatīto «alternatīvo kus­tību».

Galvenais šajā kustībā ir citas, neindustriāla tipa civilizācijas meklēšana. Tās piekritēji at­zīmē, ka agrākie priekšstati par progresu kā augšupejošu cilvēces attīstību nav izturējuši laika pārbaudi. «Globālā apkārtējās vides iznī­cināšana, masveida iznīcināšanas ieroču piln­veidošana, progresīvo režīmu bojāeja un nežē­lības iedibināšanās cilvēku attiecībās … liek apšaubīt priekšstatu par taisnvirziena progresu, kas izriet no vēstures loģikas…» — raksta Rietumberlīnes sociologs V. Holšteins.

Sis redzes viedoklis neapšaubāmi ir gauži tendenciozs. Nevar noliegt, ka zināmā sabied­rības attīstības posmā kapitālismam bija progre­sīva nozīme. Tas iznīcināja savu laiku pārdzī­vojušos feodālos, kārtu likumus, izraisīja strauju

ražošanas spēku attīstību. Taču taisnība arī, ka tas radīja daudz negatīvu procesu, kas pašlaik ir jo saasinājušies. So aspektu absolutizācija neokristiešiem liek vērtēt kapitālismu kā soli atpakaļ vēstures attīstības procesā, kā «cilvēces postu». Jo kapitālisms taču ir iznīcinājis, viņi apgalvo, veselas civilizācijas, kuras pastāvēja iepriekš. Kapitālistiskās formācijas graujošā ielaušanās likvidējusi daudzus agrākos sasnie­gumus un zināšanas, kas saistīti ar reliģisko tradīciju un tai tuviem strāvojumiem. Turklāt kapitālisms, domā Rietumu zinātnieks O. Ul- rihs, nav spējis radikāli mainīt sociālos insti­tūtus, ir patapinājis principus, ko saturēja jau pagāniskā reliģija un Senās Ēģiptes struk­tūra.12

Visas cerības neokristiešiem saistās ar Kris­tus «jauno atnākšanu», ar «pasaules galu» un «Antikrista sakāvi cīņā ar Kristu». Sai cīņai, viņi prāto, neizbēgami būs kosmisks raksturs, tajā piedalīsies citu galaktiku pārstāvji. «Brīvo kristiešu» koncepcijā tradicionālā kristietības problemātika savijusies ar mūsdienu kosmolo- ģiskajiem uzskatiem.

Savā buržuāziskās civilizācijas kritikā «Jē­zus revolucionāri» balstās uz Bībeli. Tieši tajā viņi saskata mūžīgo, neiznīdējamo visu laiku gudrību. Neokristieši šo grāmatu padara par sakramentu, kas satur, kā zināms, rituālos un juridiskos kodeksus, hronikas, mītus, līdzības, teiksmas, tautasdziesmas, Tuvo Austrumu tautu eposa fragmentus.

Kur neokristieši saskata Bībeles viedumu? Vispirms — tās sākotnējā, vispārējā vienkār­šībā. Viss, par ko runā Bībele, ir skaidrs un pieejams katram cilvēkam. Tādējādi Bībele at­šķiras no mūsdienu ideoloģiskajiem strāvoju­miem, kur rafinētā valoda tikai slēpj noteiktu sociālo slāņu savtīgās intereses. Mūsdienu ideo­logi cenšas patiesību nobēdzināt, izvirzot vi­sādus abstraktus postulātus, kas galīgi nesais­tās ar parasta cilvēka ikdienas dzīvi.

Cita lieta ir Bībele. Tā, uzskata neokristieši, ir atvērta katra cilvēka sirdij. Tās svētās atzi­ņas ir skaidras un acīm redzamas. Ticīgais šajā «dieviedvestajā» grāmatā atradīs atbildes uz vi­siem jautājumiem, kas rodas viņa dzīvē. Kā­dam būt, kam ticēt, pēc kā tiekties, kā pārvarēt sākotnējo grēcīgumu — uz visiem šiem «moko­šajiem» jautājumiem Bībele, pēc ncokristiešu ieskata, atbild maksimāli skaidri.

Sājos uzskatos par Bībeli viegli pamanāma pretruna, kuras novēršanai tradicionālo kris­tīgo konfesiju teologi pielikuši ne mazums pū­liņu. Runa ir par pretrunu starp apgalvojumu, ka Bībeles patiesības ir pieejamas katram cil­vēkam, un tēzi par teksta rašanos ar «diev- iedvešanas» starpniecību. Kā zināms, pamatojo­ties uz Bībeles dievišķo izcelšanos, katoļu baz­nīca vienkāršajiem ticīgiem savā laikā pat aiz­liedza to lasīt un skaidrot. Protestantismam ir cits viedoklis. Tomēr arī protestantisma teo­logi, kas Bībeli atļāvuši lasīt visiem, uzskatīja šo tekstu nevis par acīm redzamu, bet par sak­rālu, tas atklājoties vienīgi īpašā dvēseles no­skaņojumā. Pārkāpjot šo tradīciju, neokristieši nonāk neizbēgamās grūtībās, kad kā pašsapro­tamus mēģina izskaidrot noziegumus, amorālu rīcību un nebūt ne svētbijīgas pamācības, kuru Vecajā Derībā ir papilnam. Ari neokristieši nav atrisinājuši šo problēmu, jo vienkārša pretrunu savienošana mūsdienu ticīgo nepārliecina.

Mazliet citāda ir neokristiešu pieeja Jaunajai derībai. No vienas puses, jaunākie priekšstati par Kristu maz atšķiras no tradicionālās kris­tietības. «Jēzus revolucionāri» tic, ka Kristus ir svaidītais, mesija, tas ir, dieva sūtnis, mistis­kais cilvēces pestītājs. Pēc sišanas krustā viņš augšāmcēlās un uzbrauca debesīs. Neokristieši ir pārliecināti, ka nākotnē Kristus atgriezīsies uz zemes, notiks Pastarā tiesa pār dzīviem un mirušiem, tiks nodibināta tūkstošgadīga val­stība taisnajiem.

Mūsdienu «kristoloģija» atkāpjas no tradīci­jas Kristus traktējumā. Pestītāja tēlam nav daudzu no kanoniskajām iezīmēm, Jēzus kļūst prozaiskāks, ikdienišķāks, cilvēciskotāks. Nav nejaušība, ka buržuāziskā reklāma centās un cenšas Kristu attēlot tādu, kādu viņu grib re­dzēt jaunie «revolucionāri» -— līdzīgu hipijam.

Varam norādīt arī citu atšķirību starp tradi­cionālo kristietību un mūsdienu neokristietismu. Institucionalizētajā baznīcā pašlaik valda ra­cionālisms. Teologi tiecas pēc reliģisko uzskatu totāla ideoloģiska pamatojuma. Taču kulta grupu vispārējā nostādne ir pievēršanās cil­vēku emocionālajai pasaulei, slieksme aizskart dziļākās dvēseles stīgas, aicinājumi nodoties mistiskajam sākumam.

Jaunie kristieši izveidojuši daudzas organizā­cijas13 . Pie tām pieder, piemēram, «Svētā gara asociācija pasaules kristietības apvienošanai» (to sauc arī par «Apvienošanās baznīcu»), ko 1954. gadā nodibināja dienvidkorejiešu evaņ­ģēlists Mūns. «Apvienošanās baznīca» pārvēr­tusies par veselu impēriju, kas sastāv no ma­zākām organizācijām, tādām kā «Internacio­nālā kultūras organizācija», «Apvienotās domas institūts», «Apvienoto pētījumu un izglītības padome», «Jaunās cerības internacionālie dzie­doņi». īpaši daudz šādu sektu ir Dienvidko­rejā. Mūna piekritēju skaitu speciālisti vērtē dažādi — no 300 tūkstošiem līdz 3 miljoniem cilvēku.

Misionāra darbību Mūns iesāka 1958. gadā, kad aizbrauca uz Japānu. Pēc tam viņš ilgi ceļoja pa Amerikas Savienotajām Valstīm. Ne vienu reizi vien bija Eiropas zemēs, kur aktīvi vervēja piekritējus. Tagad Mūns stabili apme­ties uz dzīvi ASV. «Apvienotā baznīca» cenšas ap sevi saliedēt ne vien kristīgās reliģijas, bet ari visas citas pasaules reliģiskās mācības. Tas nosaka sarežģīto organizācijas hierarhisko struktūru. Vispārējo vadību īsteno ģenerālais sekretariāts. Izveidotas patstāvīgas organizā­cijas, kas nodarbojas ar noteiktiem jautāju­miem — pasaules reliģijas apvienošanu, zināt­niskajiem pētījumiem, pasaules kultūru, vispa­saules labdarību, vispasaules izglītību u. tml.

Mūns apgalvo, ka pilda dieva gribu, jaunībā tas viņam esot parādījies un pavēlējis atjaunot dieva valstību zemes virsū. Pēc šīs vizītes jaun­izceptais mesija vērīgi pētījis dieva pamācības, pūlējies izprast tās, izstrādājot tā saucamos «dievišķos priekšrakstus». Mūns sludina pasau­les atbrīvošanu no kara, rasisma, ekspluatāci­jas. Viņš ir pārliecināts, ka zinātne nav spē­jīga tikt galā ar šīm sabiedrības sērgām un tikai reliģija var atsvabināt cilvēkus no cieša­nām un sociālā ļaunuma.

Mūns izvirzījis ideju par «trim Ādamiem». Pirmajam Ādamam neizdevās izveidot dieva val­stību zemes virsū. Viņa darbu turpināja Jēzus, taču arī tas cieta sakāvi — cilvēki Jēzu sita krustā. Vai tas nozīmē, ka Ādama derība ir neīsta? Nē, vajadzīgs vēl viens Ādams. Sirn mesijam lemts piedzimt Korejā, un, vienkārši sakot, viņš jau ir nācis pasaulē. Tas ir pats Mūns. Tagad tikai jātiek vaļā no Kaina un sā­tana un jāiemieso neīstenotie ideāli.

Kaut gan pats Mūns sevi publiski nekad ne­sauca par trešo Ādamu, to pastāvīgi dara viņa sekotāji. Tie atklāti dēvē viņu par mesiju. Kā paziņoja «Apvienošanās baznīcas» bijušais loceklis A. Robinss, «iesākumā mēs lūdzām dievu, bet vēlāk mums lūgšanu lika beigt ar vārdiem «mūsu īsto vecāku, Mūna un Mūna mā­tes vārdā»». Daudzi Mūna piekritēji sauc viņu par savu tēvu, jaunas cilvēces ciltstēvu.

Mūna sadomātā kristoloģija nav īpaši oriģi­nāla. Viņš apgalvo, ka vēsture ir mūžīga sa­censība starp diviem spēkiem — dievu un sā­tanu. Cilvēka un dieva tuvības apliecinājums esot Ābels. Viņa pretstats ir Kains, kura gars nāk no sātana — Lucifers pavedināja Ievu, un tā dzemdēja Kainu, ļaunuma iemiesojumu. Dievs ar visiem spēkiem cenšas novērst cilvēka sliktās tieksmes, grēcīgās dziņas, Kaina garu. Cilvēka pienākums ir palīdzēt dievam, nostājo­ties uz garīgās un fiziskās grēku izpirkšanas ceļa. Tikai šāda dieva un cilvēku pūliņu apvie­nošana var novest pie dieva valstības nodibi­nāšanas. ;

Taču Bībeles sižetu skaidrojumā Mūnam ir savs ieskats. Pēc mūniešu domām, Jēzus uz zemi «nebūt nenāca mirt», viņa nonāvēšana bija nejaušība. Tā ir atkāpšanās no izpirkša­nas ortodoksālās doktrīnas. Turklāt daži Mūna izteicieni ir gnosticisma garā (tā ir I—III gad­simta reliģiski filozofiska mācība, kurā kris­tīgā mācība savienojas ar laicīgo uzskatu ele­mentiem). Tāds ir, piemēram, Mūna viedoklis, ka satanu var uzlūkot par pasaules valdnieku. Uz ši viedokļa pamata daži teologi uzskata, ka mūnieši nemaz nav kristieši. Viņi esot jaunas reliģijas radītāji.

Neapšaubāmi — Mūns sludina dīvainu kris­tietības, puritāniskās morāles un Austrumu filo­zofijas maisījumu. Viņa piekritēji, kā rādās, nemana, ka to skolotājam finansu un politiskie apsvērumi ir svarīgāki nekā idejas par visu reliģiju saplūšanu vienā kustībā. Mūns aktīvi nododas politiskajai darbībai. Tā 1976. gadā viņa piekritēji piedalījās vēlēšanu kampaņā VFR, atbalstīja KDS/KSS partiju bloku. Kad ASV izceļas Votergeitas skandāls, Mūns negai­dīti sāka aizstāvēt Niksonu, aicināja visu aiz­mirst, apvienoties, piedot, to prasot kristīgais gars. Savukārt arī Niksons atbalstīja Mūnu. Viņus vienoja kopējā antikomunistiskā plat­forma. Par Mūnu interesējās arī Kārters, bū­dams Džordžijas gubernators. Ar mūniešu or­ganizāciju palīdzību, kas aktīvi vērsās pret ko­munistiskajām studentu savienībām, viņš mē­ģināja ietekmēt jaunatnes demokrātisko kus­tību.

Tādējādi redzams, ka Mūna sektas politiskās simpātijas bija pavisam noteiktas. To atbalstīja ASV un citu kapitālistisko zemju reakcionārie spēki. Mūns teica: «…Amerikas uzdevums ir visās frontēs līdz galam cīnīties pret komu­nismu, jo dieva valstība, vispārējas mīlestības, vienlīdzības un brālības valstība zemes virsū nāks tikai komunisma iznīdēšanas rezultātā.»

Baznīcas vadītāji aktīvi rūpējas par savu piekritēju skaita palielināšanos. Dž. Heflijs,

V. Hāks atstāsta bijušo mūniešu liecības, no kurām uzzinām, kā viņi vervēti speciālās orga­nizācijās un vērsti darboties pret komunistiem. «Mums pastāvīgi sacīja,» viņi raksta, «ka ta­gad visā pasaulē nav svarīgāka uzdevuma kā iesaistīt citus cilvēkus mūniešu ģimenē, lai at­brīvotu viņus no Sātana un viņi varētu atbrī­vot atkal citus … Katram grupas loceklim pēc iespējas katru mēnesi organizācijā jāiesaista viens loceklis. Tiesa, tas nekur neizdevās. Taču par to visur aizlūdz. Nemitīgi notiek treniņi, kā «pārliecināt» jauniņos. Vervēšanas laikā tiek minēti vieni un tie paši argumenti. Pasaule nav tāda, kādai tai vajadzētu būt. Nepiecie­šama jauna patiesība, lai to uzlabotu. Tā jau ir atrasta. Visi sociālie dienesti ir piliens jūrā. Jāizmaina pasaules būtība. Tā vienā studen­tiem domātā lapiņā teikts, ka nevajag apmek­lēt pārpildītas auditorijas, nepārtraukti mācī­ties utt. Sī lapiņa beidzās ar jautājumu: «Ko tu dari savas garīgās attīstības labā?» Mūnieši apgalvo, ka jaunā patiesība — mūniešu baz­nīca — esot spējīga «apvienot reliģijas un ideo­loģijas veselumā, vienā mācībā un padarīt cil­vēci par lielu ģimeni».14 Mūna prātojumi tiek izplatīti arī masu metienos izlaistās brošūrās, kuras izdod «Apvienošanās baznīca». Tās finansiālais apgrozījums ir vairāki miljoni do­lāru. Biznesu vada pats «garīgais tēvs». Sva­rīgs propagandas līdzeklis ir arī Mūna un viņa sekotāju uzstāšanās — runas, lekcijas, spre­diķi.

Par to, kādas ir šīs lekcijas, var spriest pēc kāda mūnieša sprediķa, ko franču žurnālā «Nouvel Observateur» atstāstījis žurnālists E. Sebaljē. «Pēc kā tiecas cilvēks?» jautā šis sludinātājs.

«Pēc laimes. Kas traucē viņam sasniegt laimi? Kari, rasisms, ekspluatācija, slimības, korup­cija utt. Ko mēs redzam? Ka revolūcija, reli­ģija un zinātne nav spējīgas novērst šos šķēr­šļus. Zinātnei vajag tuvoties cilvēkam, reliģi­jai — kļūt pieejamai. Uz šī pamata balstās mūsu «dievišķie principi».» Tālāk, kā raksta E. Sebaljē, «seko par filozofiju pasniegts pen- terējums, turklāt tādā ritmā, ka nav iespējams iestarpināt ne vārdu». Uzklausot šos «paātri­nātos murgus», uzzinām, ka pietiek «ielaist» pa­saulē «pirmatnējo enerģiju» un viss nokārto­sies. Sī enerģija ir mīlestība, bet mīlestība ir dievs. Tāpēc tad, kad cilvēks «pilnveidos» savu dvēseli, viņš taps par mīlestību un tātad arī par dievu.15

Mūna sekta nav tikai politiska organizācija, bet arī solīda komercfirma. Mūna rīcībā ir lieli rūpniecības uzņēmumi. Tā Francijā viņam pie­der žeņšeņa pārstrādes rūpnīca, firma, kas no­darbojas ar Dienvidkorejā ražotu vāžu pārdo­šanu, ādas fabrika, kā arī eksporta un importa firma «Cristian Bernard». Mūnam ir vairākas fabrikas Japānā un piecas kompānijas Dienvid­korejā. Savrupmāja, kurā viņš mitinās kopā ar savu ģimeni, ir 600 tūkstošus dolāru vērta. «Mesija» lido ar reaktīvo lidmašīnu, braukā ar bruņām nosegtā «linkolnā», viņa īpašumā ir arī divas jahtas.

Mūnam ir vara pār veselu impēriju, kuras vērtība ir vismaz 75 miljoni dolāru un kura plešas no gastronomijas veikala Vaiomingas štatā līdz tirdzniecības kompānijai Tokijā. Laik­raksti ziņo, ka mūnieši mēģinājusi nopirkt pat slaveno debesskrāpi Empire State Building. «Apvienošanās baznīca» kontrolē pārtikas pro­duktu un rūpniecības iekārtu ražošanu, avīzes, nekustamo īpašumu Savienotajās Valstīs un Dienvidkorejā. Un ne tikai to. Mūniešiem ir daudzu tādu kompāniju akcijas, kas ražo ra­ķetes un karakuģus. Mūns Amerikas Savieno­tajās Valstīs sāka izdot laikrakstu «Washington Times», kas vēlāk kļuva par «jauno labējo» antikomunistiskās kustības tribīni.

Bet Mūna draudzi, vienkāršos pieviltos baz­nīcēnus, radina pie atturības, pie nemitīgām lūgsnām un gavēņiem. Kad jaunieši (Mūna se­kotāju vidējais vecums ir 24 gadi) pievienojas sektai, no viņiem prasa, lai tiktu sarautas visas saites ar ģimenēm un lai viņi strādātu 13 stun­das diennaktī. Mūnieši dzīvo kopienu centros, visu īpašumu atdod baznīcai.

1982. gadā pāters Sans Miungs nonāca ASV tiesas priekšā. Noskaidrojās, ka sektas līderis, dzīvodams ASV, kopš 1972. gada no varas or­gāniem noslēpis vairāk nekā 160 tūkstošu lielus ienākumus. Mūns un viņa līdzgaitnieki jau 1976. gadā saskārās ar juridiskajiem orgāniem sakarā ar amerikāņu kongresmeņu uzpirkšanas lietu. Atklājās, ka šajā lietā bijuši iejaukti arī Mūna sektas kapitāli. Taču toreiz viņi izgāja sveikā. Rietumu prese vienbalsīgi apgalvo, ka arī kārtējais juridiskais skandāls sektai beig­sies labvēlīgi.

Dažādo sektu līderu liekulīgā politika, kā re­dzam, nemaz neatšķiras no oficiālās baznīcas liekulības, tā tāpat praktizē krāpšanu un ga­rīgu vardarbību. Jaunizceptie pareģi demago­ģiski atkārto demokrātiskus lozungus: prasa likvidēt ekspluatāciju, sociālo netaisnību, mili­tāro psihozi. Spekulējot ar šiem tematiem, viņi vēlas parādīt, ka vienīgi jaunā reliģija spej atpestīt cilvēkus no kara, bēdām, trūkuma. Tas palīdz, pēc V. I. Ļeņina vārdiem, «atjaunotajai baznīcai veikt tās «lielo, svēto darbu» — uztu­rēt tautas masu garīgo verdzību»16 .

Izklāstītais materiāls par divām netradicio­nālajām evaņģēliskajām mācībām ļauj apgal­vot, ka šīm abām organizācijām («Tautas tem­plim» un «Apvienošanās baznīcai») ir dažas kopīgas iezīmes. Izmantojot dažādus reliģiskā inisionārisma paņēmienus, sektu līderi iedzīvo­jas miljoniem vērtā mantībā, būdami pilnīgi vienaldzīgi pret vienkāršo kopienas locekļu lik­teni, viņu problēmām un interesēm. Vadoņi pret viņiem izturas kā pret cilvēku baru, kas kļuvuši par to sprediķu upuriem.

Bet pašas evaņģēliskās mācības ir juceklīgs un pretrunīgs maisījums no dažādiem uzska­tiem — Rietumu un Austrumu, reliģiskiem un laicīgiem. «Pareģi» galvenokārt izmanto Bībe­les simboliku, Vecās derības sižetus. Visizpla­tītākie ir apokaliptiskie temati, pasaules gala motīvi. Biedējot cilvēkus ar šausmīgām Pas­tarās tiesas ainām, «pareģi» sola vieglu atbrī­vošanos no visām nelaimēm un likstām: vajag tikai sekot viņiem, akli pakļauties viņu gribai.

Tomēr pēc savas sociālās lomas šīs neokris- tietiskās mācības maz atšķiras no oficiālajām baznīcas doktrīnām. Piedāvājot aplamus dzīves orientierus, pārceļot uz viņpasauli cilvēku esa­mības vitālo jautājumu atrisināšanu, netradi­cionālās reliģijas nostiprina un iemūžina cil­vēka atkarību no ārējiem spēkiem, nolemj viņu pasivitātei, sašaurina viņa iespējas. Sektas un kopienas audzina reakcionāras masas, kas var kļūt par auglīgu augsni pusfašistiskām un fa­šistiskām kustībām.

Bez kristietiskajām un neokristietiskajām sektām pašlaik pastāv daudz kopienu, kas pie­kopj dažādus neparastus kultus. To piekritēji aizraujas ar ezoteriskām ticibām, kas nāk gal­venokārt no Austrumiem. Kopumā sektantiskās kustības panorāma ir jo raiba. Blakus prāvām apvienībām pastāv mazas brālības. Dažas no tām ir izkaisītas pa visu zemeslodi, kaut gan piesaistījušas tikai dažus tūkstošus vai pat da­žus simtus locekļu. Tā Rietumeiropā atdzimuši vairāki simti pagānisko kultu, piemēram, druī- disms ar visiem tā atribūtiem: koka elkiem, upurēšanu un rituāla dejām. Ir arī burvju un melnās maģijas pielūdzēju sektas. Sātanisma piekritēji bija pārliecināti, ka jau 1985. gadā visas amerikāņu baznīcas būs spiestas atkāp­ties sātana ticības priekšā, kas kļūs gandrīz vai par vienīgo un vispārējo reliģiju.

Par neokultomāniju rakstošie buržuāziskie autori izvairās no nopietnas tās sakņu analī­zes, aplūko netradicionālo reliģiozitāti tikai kā kuriozu. Viņi brīnās par tās izpausmju ekscen- triskumu un eksotiskumu, vērību piegriežot gal­venokārt šo garīgo vēsmu «savādumam». Kop- tonis, liekas, ir šāds: pasaulē vienmēr bijis daudz dīvaiņu, nu, bet, lūk, pašreizējie…

Daži Rietumu sociologi atrunājas, ka tādi kulti un sektas esot pastāvējuši vienmēr. Nekā principiāli jauna šajā parādībā neesot. Tāda ir, piemēram, franču sociologa Z. Dišēna pozī­cija. Tiešām, arī senāk pastāvēja atsevišķas mūsdienu sektām līdzīgas organizācijas. Tā, XIX gadsimta beigās—XX gadsimta sākumā Eiropā un ASV radās un ievērojami izplatījās kristietisma sektas: piecdesmitnieki, jehovieši, adventisti, savdabīgi kulti parādījās Vācijā. No

Eiropas kultūras vēstures zināmi daudzie gad­simta sākumā iedibinātie inteliģentu pulciņi un skolas, kas propagandēja dažādas okultisma formas — tā ir misticiska mācība, saskaņā ar kuru cilvēks spēj pakļaut pārdabiskus spēkus, izmantojot rituālus un burvju vārdus. Visbei­dzot misticiskie strāvojumi, kā redzējām, iz­paudās arī kā aizraušanās ar Austrumiem, un tāpat radās atbilstošas misticiskās organizāci­jas. Un arī Savienotajās Valstīs izsenis bijis daudz visādu sektu: baptisti, mormoņi, «Kris­tus mācekļi».

Taču tik masveidīgi un specifiski orientēti kulti kā tagad reliģijas vēsturē agrāk nav ra­dušies. Neokultomānija ir principiāli jauna pa­rādība. Mūsdienu sektas nav tikai vienkāršas reliģiskas plūsmas, kas nodalījušās no valdo­šās, kanoniskās ticības. Netradicionālā reliģio­zitāte dažkārt vispār iziet ārpus reliģijas ietva­riem, jo, piemēram, sātana kultus nevar pie­skaitīt pie reliģiskām organizācijām. Ir grupas, kas nosliecas uz mistiku, bet vienlaikus apelē arī pie zinātnes. Aizraušanās ar ekstrasenso- rām parādībām, neparastiem ārstēšanas paņē­mieniem, interese par klīniskās nāves pētīju­miem raksturo noteiktu mūsdienu pasaules prāta ievirzi.

Mūsuprāt, netradicionālās reliģiozitātes feno­mena būtība jāmeklē vispārējā misticisma at­dzimšanā, tā kārtējā viļņa uzplūdā, kas iesā­kās mūsu gadsimta vidū. Tas aptvēris dažādas sabiedriskās apziņas sfēras — reliģiju, ideolo­ģiju, zinātni, mākslu, filozofiju. Neokultomā­nija, protams, ir ar krīzi saistīta parādība. Taču nepietiek vienkārši atsaukties uz kapitālistis­kās sistēmas krīzi, par ko nereti raksta arī buržuāziskie pētnieki, uz to, ka interesi par re­liģisko mitoloģiju, okultismu un mistiku uzpū­tuši masu propagandas līdzekļi. Nepieciešams konkrēti parādīt, kādi slimīgi buržuāziskās pa­saules procesi ir pamatā mistikas renesansei un popularitātei noteiktu Rietumu iedzīvotāju slāņu vidū. īpaši gribētos akcentēt, cik svarīgi ir atklāt mūsdienu misticisma gnozeoloģiskās saknes, tas ir, faktoru kopumu, kas nosaka tā rašanās un atražošanas iespējamību un pat ne­pieciešamību.

Mūsdienu misticisma pārstāvji pievēršas mū­žīgām, ikvienu cilvēku satraucošām problēmām un cenšas tām dot savu skaidrojumu. Pirmām kārtām tie ir jautājumi, par dzīvību un nāvi, cilvēka eksistences jēgu.

V nodaļa AGONIJAS NOSLĒPUMI

… man durvis

ir atvērtas — lai ieraudzītu

es citas esamības rītu.

A. Maikovs

70. gadu sākumā kāds nepazīstams ameri­kānis paziņoja, ka tāpat kā Svēdenborgs spēj kontaktēties ar mirušo dvēselēm. Par saviem sakariem ar aizkapa pasauli medijs stāstīja de­talizēti, neskopodamies ar dažādiem pierādīju­miem, lai apstiprinātu, ka viņam tiešām ir sai­tes ar tiem, kurus vairs neapgrūtina «fiziskā organisma važas», bet kuri tomēr ir spējīgi ierunāties. Savus tautiešus viņš aicināja atmest šaubas, atbrīvoties no aizspriedumiem un no­dibināt ciešus un ilglaicīgus sakarus ar tiem, kas nonākuši «citā pasaulē».

Ar tik retām spējām apveltītā amerikāņa at­klāsmes radīja izdevēju interesi. 1975. gadā Ņujorkā iznāca grāmata «Nakts piligrims. Nāve un aizkapa dzīve»1 . Lasītāji tā arī neuz­zināja medija īsto vārdu. Viņš par labāku uz­skatīja slēpties aiz pseidonīma Nakts ceļinieks. Patiesi, vai gan ir vajadzīgi pases dati, kad viena klejojoša dvēsele meklē kontaktu ar otru? Par pētnieka personu daudz svarīgāka ir aiz­kapa pasaules realitāte. Ja jau tie, kas aizgājuši no dzīves, klīst un alkst pēc saskarsmes ar dzīvajiem, tad «tur» kaut kas ir. Uzplaiksni kā­das citas esamības blāzma, tā, kas atausa uz nāvi notiesātajam Senekam no A. Maikova drā­mas «Trīs nāves», no kuras ņemtas epigrāfa rindiņas.

Alegorija «Nakts ceļinieks» it kā vēlreiz pa­svītro: cilvēka dzīve ir īsa, mēs visi aiziesim mūžībā. Taču, beidzis zemes eksistenci, jebkurš indivīds, kā apgalvo mūsu piligrims, vēl nav izdzīvojis visu savu likteni. Viņš turpina dzī­vot citās formās, citās dimensijās. Bet no ku­rienes tik stingra pārliecība?

Autors no lasītājiem neslēpj savu reliģiozi­tāti. Viņš stāsta, ka izaudzis dievbijīgā ģi­menē. Tomēr reliģiskā izglītība viņu nav ap­mierinājusi. Vīlies Bībelē un citās grāmatās, kas nebija spējušas dot atbildes uz viņa jautā­jumiem, Nakts ceļinieks pievērsās filozofijai, sākdams studēt Dekartu, Kantu, Sopenhaueru, Hēgeli, Nīči. Sī aizraušanās bija auglīga. Grā­matas «Nāve un aizkapa pasaule» saturs ne­rada šaubas, ka uzskatus par «citu esamību» autors vēlas pasniegt kā specifisku filozofisku sistēmu, savām atklāsmēm piešķirot pasauluz- skatisku statusu.

Tomēr arī Eiropas filozofija neviesa mieru Nakts ceļinieka dvēselē. Viņš pievērsās okulta­jām mācībām, senās Āzijas literatūrai. Pakā­peniski no gadsimtu dzīlēm nāca neapšaubāmi «pierādījumi», daudzi «apstiprinājumi» tam, ka cilvēka fiziskā eksistence nav vienīgā esa­mības forma. Nometis ķermenisko apvalku, in­divīds pārceļas uz citām pasaulēm. Tām, kā no­skaidrojas, ir pat nosaukumi — astrālā un mentālā pasaule. Turklāt šīs pasaules saskaras ar Zemi. Vienkārši sakot, tās atrodas kādā robeždimensijā. Lūk, kāpēc iespējami sakari ar tādu pašu ceļinieku dvēselēm, kādas ir ari mums ar jums, vienkāršiem mirstīgajiem … Tie, kuriem ir telepātiskas spējas, spēj katru dienu nodibināt kontaktus ar aizesamību.

Nakts ceļinieks tad ari ir vidutājs starp pa­saulēm. Taču kas viņam ticēs? Autors pilnībā apzinās, ka ar viņa stāstījumu vien ir par maz. Un tad noskaidrojas, ka visā rakstveida lite­ratūrā ir milzums «pierādījumu»… Ne tikai senajās, bet arī mūsdienu grāmatās, mēs, izrā­dās, no vienas vietas varam atrast norādes par medijsaskarsmi ar mirušajiem, kuri pat īpaši cenšas ar mums parunāt.

Pirmām kārtām ļoti daudz informācijas par «citu esamību» sniedz visa reliģiskā literatūra. Teiksim, Bībeles apustuļi daudzkārt dzirdējuši «dieva balsi», tālu senču aicinājumus. Viņu dzirde bija sevišķa, tai piemita «nefiziskums». Mirušo novēlējumus apustuļi vienmēr saklau­sīja jo skaidri, tie nezināmā veidā nonāca tieši apziņā. Bet ko tur runāt par reliģiskiem tek­stiem! Arī dižie pagātnes domātāji, kā noskaid­rojas, atstājuši mums neapstrīdamas norādes par kontaktiem ar pazemes Aīdu — ēnu val­stību, aizkapa pasauli. Vai tad Sokrāts un Pla­tons, savu versiju turpina Nakts ceļinieks, līdz mums nonākušajos filozofiskajos darbos nav atstājuši piemērus par saskarsmi ar robežpa- saulēm? Bet Svēdenborgs? Viņš taču sniedzis neapšaubāmus pierādījumus tam, ka iespējama tuvība ar mirušo dvēselēm. Bet Kants tā arī neizprata šo visur iekļūstošo fenomenu, to ne­novērtēja arī pēcteči. Kur tad vēl franču varo­nes Zannas d'Arkas «smalkā dzirde»! Viņa taču vairākkārt skaidri dzirdējusi «balsis».

Bet vai Zannas d'Arkas dzirdētās «balsis» nebija reliģiskas ekstāzes auglis, jūsmīgas iz­tēles spēle? Aizkapa dzīves sludinātājs neiz­slēdz šādu minējumu, viņš pat paredz to. Jā, spriež Nakts ceļinieks, visus šos faktus, kas liecina par saskarsmi ar aizkapa pasauli, pa­rasti izskaidro kā halucināciju efektus, saista ar cilvēku psihes īpatnībām, «apziņas un zem­apziņas šifriem», psihiskiem traucējumiem.

Un tad mūsu medijs formulē «graujošu» domu: bet ja nu mēs esam akli un šos daudzos piemē­rus no Noasa laikiem līdz mūsdienām traktē­jam tikai atbilstoši mūsu ierobežotajiem priekš­statiem un pilnīgā pārliecībā, ka mūsu pasaule ir vienīgā? Kāpēc Bībeles praviešu tiešos no­rādījumus mēs vērtējam kā izdomu? Kāpēc Orleānas jaunavas spēju izprotam kā kaut kādu dīvainību, novirzi no skaidrā prāta, nevis — otrādi — kā apgaismību? Bet ja nu iespējams citādi traktēt minētos piemērus? Bail pat iedo­māties — cilvēce izsenis sadūrusies ar dau­dziem gadījumiem, kad izmocījušās mirušo dvē­seles meklē kontaktus ar dzīvajiem, bet tie neizprotamā lepnumā noliedz pat iespējamību, ka kaut kas tāds varētu pastāvēt…

Nakts ceļiniekam ir arī citi argumenti. Ateisti uzskata, ka ticība aizkapa pasaulei radusies sakarā ar paļāvību dievam. Taču, jautā autors, vai vajadzība pēc dievišķā, ticība pārdabiska­jam nevarēja realizēties kādā citā veidā? Diev­bijība, pārliecība, ka mirstīgo liktenis ir Vis- augstā rokās, taču neliek atzīt aizkapa dzīvi. No ticības dievam, spriež Nakts ceļinieks, ne­būt obligāti neizriet doma par personīgo nemir­stību, par cilvēka eksistences iespējamību pēc ķermeņa bojāejas. Tomēr, tālāk prāto autors, pa nezināmiem ceļiem dažādas reliģijas nonā­kušas pie citas, ne šīszemes dzīves sludināša­nas. Vai viņi nav balstījušies uz kaut ko tādu, kas pastāv ārpus tīras ticības dievam? Vien­kāršāk sakot, vai «aizkapa priekšstatu» veido­šanos nav ietekmējušas tās pašas «balsis»?

Un tas vēl nav viss. Par to, ka visas vēstu­res gaitā cilvēki nav šķīrušies no domas par citas pasaules realitāti, liecina arī senās bēru ieražas un to daudzveidīgā simbolika. Kas stiprināja ticību aizkapa eksistencei? Vai tikai cerība, psiholoģiska vajadzība? Bet varbūt arī saskarsme ar mirušajiem?

Izsmēlis visus pierādījumus, Nakts ceļinieks tieši formulē savu pozīciju: ja cilvēki piekristu viņa pasauluzskatiskajiem secinājumiem, tad tiktu sekmēta jaunas un pilnestīgas cilvēka lik­teņa izpratnes rašanās, tiktu iedibināti priekš­nosacījumi ticībai astrālajai pasaulei. Varētu jau tik sīki neizklāstīt vēl vienu versiju par aizkapa valstību, ja vien Rietumu apziņā šis sižets nebūtu tik ļoti izplatīts.

Grāmatu tirgū atkal un atkal parādās sace­rējumi, kuri satur detalizētus aizkapa dzīves aprakstus. Autori attīsta koncepciju par «ga­rīgajām pasaulēm», ar kurām iespējami tele- pātiski sakari. Viņi apgalvo, ka pēc nāves cil­vēks nonāk kaut kādā astrālā sfērā, garīgo substanču jomā. Saprotams, cilvēka turpmākā eksistence atkarīga no tā, kāda bijusi viņa ap­ziņa Zemes dzīvē. Neticīgam indivīdam, kam trūkst garīguma, pēc nāves nolemts nepilnvēr­tīgs liktenis. Astrālajā Visumā viņš nejutīsies mājīgi. . .

Vēl vairāk, saka uzticamības personas, proti, tie, kas uztvēruši signālus 110 mirušajiem, dzī­ves ilgums astrālajā sfērā atkarīgs no indi­vīda garīgās attīstības un morālā veidola līmeņa, no viņa Es bagātības. Vidēji «garīgās ēnas» mūžs ir no 90 līdz 120 gadiem. Taču daži sev nodrošina 200 gadus, tas ir, divus ze­mes gadsimtus. Viss atkarīgs no iekšējā poten­ciāla, no Zemes dzīvē iemantotā garīguma.

Izriet pavisam loģisks secinājums: gribi pa­ildzināt savu likteni pēc nāves — parūpējies laikus. Saprotams, visdrošāk — jāpiemīt spē­jām visu līdz pēdējam sīkumam izzināt no «bal­sīm». Bet, ja tādu dabas dāvanu nav, klausies, ko saka citi, gaišreģi, kas skaidri zina, kas no­tiek tālajā viņpasaulē. Versija par aizkapa dzīvi, kā atklājas, vajadzīga jaunizceptiem slu­dinātājiem, lai mērķtiecīgi apstrādātu prātus, lai cilvēkiem šajā pasaulē sniegtu garīgus orientierus.

Rietumu autori izmanto plašu vēsturisko ma­teriālu, filozofiskos un reliģiskos tekstus, lai pārliecinātu lasītājus par aizkapa realitātes pa­stāvēšanu. Viņi sīki apraksta šo realitāti. Bez tam viņi liek lietā arī dabaszinātniskus argu­mentus. Aprakstot jaunākos eksperimentus, kas liecina par telpas, laika, enerģijas un tamlī­dzīgu kategoriju sarežģīto raksturu, daudzu grāmatu autori dēvē sevi par pirmatklājējiem, kas strādā zinātnes avangardā. Turklāt jaunā­kie fizikas un bioloģijas dati dīvainā kārtā sa­vienojas ar neapvaldītu fantāzijas lidojumu. Kopumā runa ir par grandiozu sagatavošanos astrālajai dzīvei, par apstākļiem, kad cilvēki at­brīvosies no saviem ķermeņiem.

Saskaņā ar daudzu modernu Rietumu autoru versijām, cilvēkam ir trīs ķermeņi, kas veido zināmu kopumu, kompleksu. Pirmkārt, tas ir blīvais ārējais ķermenis; otrkārt, latenti ēte­riskā substance un, treškārt, garīgais ķermenis. Visi trīs ķermeņi ir pavisam reāli, taču tie sa­stāv no dažādiem matērijas veidiem. Kas tad ar indivīdu notiek pēc nāves? Viņš atbrīvojas no sava fiziskā apvalka, taču turpina dzīvot ēteriskajā ķermenī, pakāpeniski pārceļo uz as­trālo pasauli.

Atbilstoši šīm koncepcijām, astrālajiem jeb ēteriskajiem dubultniekiem ir prāts un dvēsele, kas veido reālu un pastāvīgu personības pa­matu. Pārceļošanai uz citu pasauli nav nekā­das līdzības ar sākotnējo dzimšanu. Nāve, tiek apgalvots, ir atgriešanās astrālajā pasaulē. Iz­nīkst tikai fiziskais apvalks, bet prāts, atbrī­vojies no ķermeņa, paceļas augšup .. .

Fiziskā ķermeņa bojāeja, pēc aizkapa dzīves apustuļu domām, nemaina personības garīgo iedabu. Tās mentālā būtība saglabājas. Kāds tad ir šīs pārvēršanās mērķis? Viņi spriež, ka tādējādi notiek nepārtraukta augšupeja uz kosmosu, Visumu. Tā progresa augšupejošā līnija savieno vienu dzīvi ar otru, kamēr beigu beigās cilvēks sasniedz augstākās garīgās sfē­ras. Seit cilvēces bezgalīgās pilnveidošanās, bagātināšanās ideja guvusi atklāti mistisku ietērpu.

Ļoti iespējams, ka «nakts ceļinieku» fantāzi­jas tā arī paliktu pusreliģiozs kuriozs, ja vien viņu idejas «neapstiprinātu» ārsti reanimato- logi. 70. gados daudzi no viņiem sāka novērot pacientus, kas izgājuši noteiktas miršanas sta­dijas. Pakāpeniski sakrājās plašs empīrisks ma­teriāls, kas zināmā mērā veicināja to, ka at­dzimst ticība dvēseles pēcnāves klejojumiem.

Neapšaubāma sensācija bija R. Mūdija grā­mata «Dzīve pēc dzīves. Pētījums par dzīves turpināšanos pēc ķermeņa nāves». Sis sacerē­jums bija «apbrīnojams bestsellers». Buržuā­ziskā reklāma paziņoja, ka stāstījums par to, ko «redzējuši mirušie», var radikāli pārmainīt cil­vēces uzskatus par dzīvi, nāvi un dvēseles aiz­kapa eksistenci.

Par kādiem tad «mirušo redzējumiem» ir runa? Mūdija izārstētie pacienti, kuri bija pār­dzīvojuši klīnisko nāvi, spēja precīzi aprakstīt visu, kas bija noticis: gan vispārējo ainu, gan atsevišķas detaļas. Vai tas nozīmē, ka dvēsele atbrīvojas no ķermeņa un joprojām domā, jūt, uztver?… Tieši šādus minējumus izvirza R. Mūdija grāmata, kurā viņš turklāt īpaši uz­sver, ka iegūtos datus vēlas izskaidrot stingri zinātniski, nevis misticiski vai reliģiski.

Atbildot uz korespondentu jautājumiem, R. Mūdijs paziņoja, ka pabeidzis filozofijas un medicīnas fakultāti, gatavojies pasniegt psihiat­riju un filozofiju, sapņojis par zinātnieka kar­jeru. Tieši tāpēc, viņš uzskata, mistifikatora loma viņam nemaz nepiestāv. Viņš norādīja arī, ka ir reālists, spēj kritiski novērtēt iegūtos sen­sacionālos faktus.

Kas tie ir par faktiem? Minētais R. Mūdija darbs, kas izdots 1975. gadā, pamatojas uz 150 klīnisko nāvi pārdzīvojušu cilvēku liecībām. Kaut gan nāve pacientus pārsteidza dažādos apstākļos — vieni cieta avārijā, citi nomira slimnīcā —, visi viņi detalizēti stāstīja par vie­nām un tām pašām miršanas norisēm. Tipolo- ģizējot šīs sakritības, Mūdijs saskaitīja 15 pa- matmotīvus, kas atkal un atkal pilnībā vai daļēji atkārtojās no viņpasaules atgriezušos cil­vēku atmiņās.

Visi kritiskajā momentā jutuši galēju fizisku vārgumu, pēc tam vāji saklausījuši ārstu vār­dus, kuros konstatēts nāves fakts. Tad dziesto­šajā pacienta apziņā radies nepatīkams trok­snis, griezīga zvanīšana, neizprotama dūkoņa. Mirušais jutis, ka nonācis kādā garā, tumšā tu­nelī, caur kuru traucies ar neiedomājamu āt­rumu. Pēc mirkļa viņš pēkšņi atklājis, ka atbrī­vojies no sava ķermeņa un redz sevi it kā no malas, turklāt spēj vērot to vidi, kāda bija nā­ves brīdī, un tos cilvēkus, kas bija kopā ar viņu.

Vēlāk cilvēks ievērojis, ka viņam ir cits «ķer­menis», kas nepavisam nav līdzīgs iepriekšējam ķermenim. Gan ar citām īpašībām, tomēr jo­projām tas kalpo kā «dvēseles miteklis». Ar laiku uzrodas mirušo radu, draugu, tuvinieku ēnas, kas aplenc jaunieradušos dvēseli un pa­līdz tai iejusties. Vēl kadrs: no dzīves aizgāju­šajam parādās kāda spīdoša būtne. Tā ar viņu stājas telepātiskā kontaktā. «Nelaiķa» acu priekšā atklājas visa viņa mūža panorāma. Ir atsevišķas epizodes, kurās pēc spīdošās būtnes mājiena tiek izsauktas tādas nodzīvotā mūža ainas, kas it kā atbild uz jautājumu, vai izde­vies īstenot iecerēto. Taču, nonācis pie kādas barjeras, «mironis» pēkšņi konstatē, ka viņa stunda vēl nav situsi, ka viņš var atgriezties uz Zemes. «Dvēsele» atkal atgriežas nīcīgajā miesā. Tas ir veiksmīgas reanimācijas rezul­tāts.

Pilnīgi saprotams, ka klīnisko nāvi pārcie­tušā cilvēka atmiņas nemaz nav tik viegli uz­tvert, izmantojot mūsdienu priekšstatu kom­pleksu. Ja viņš bija mironis, tad kādā mērā var runāt par viņa iespaidiem, apziņu, uztveri? Bet, ja tie ir tikai nāves murgi, tad kāpēc sakrīt at­sevišķas atmiņu detaļas?

Pēdējos gados daudzi Rietumu pētnieki, to

skaitā E. Kablers-Ross, Dž. Ričijs, K. Osis un E. Haraldsons, savākuši daudz informācijas par to, ko «atceras» cilvēki, kas pārdzīvojuši klī­nisko nāvi, bet vēlāk atveseļojušies. Pēc viņu datiem, šo pieredzi nevar vērtēt kā kaut ko ār­kārtēju. Simtiem pacientu ir atsūtījuši savas piezīmes, kuras liecina, ka reanimatologi sa­skārušies ar plaši izplatītu fenomenu.

Atstāstot savu pacientu pēcnāves redzējumus, R. Mūdijs it kā noliedz pēcnāves dzīves iespē­jamību. Viņš pilnīgi pamatoti uzskata, ka sa­vākto materiālu vajag rūpīgi izpētīt. Turklāt neapšaubāmi, ka tas var mudināt pārskatīt da­žas bioloģijas, psiholoģijas un filozofijas atzi­ņas. Ir zināms, cik lielu nozīmi I. Pavlovs pie­šķīra miršanas procesa sīkam aprakstam, to parādību izpratnei, kādas noris dziestošajā or­ganismā. R. Mūdijs cenšas saglabāt zinātnisku pamatu sev zem kājām, tomēr ar komentāriem nevilšus aktualizē arī iracionālistiskus uzska­tus. Par to liecina, piemēram, viņa spriedumi par iespējamo dvēseles atdalīšanos no ķermeņa, par apziņas pāreju citās esamības dimensijās, par to, ka mirušais nonāk citos apziņas līme­ņos utt. Atkārtojam, Mūdijam ir nosliece «nā­ves fenomenu» skaidrot ar racionālistiskiem līdzekļiem. Tomēr, izklāstot materiālu, viņš no elementārās loģikas redzes viedokļa izdara ne­pieļaujamu kļūdu — nenošķir divas dažādas realitātes.

Lieta tā, ka Mūdijs redzējumus neuzlūko par tādu cilvēku atmiņām, kas pārkāpuši nāves slieksni; stāstījumā par reāli notikušo viņš ievij fantāzijas. Tā iesākumā lasītāja priekšā ir no­teiktas ainas, kas rodas agonizējošā apziņā. Tad autors paradoksāli tās sāk uzskatīt par kaut ko faktiski pastāvošu, neviļus uz to mudi­not arī lasītāju. Iznāk, ka mirstošais cilvēks tiešām redzējis citu pasauli, iekams viņam at­dota dzīvība. Tādējādi fantomi kļūst taustāmi. Mistiski noskaņotos cilvēkos tas protams pa­stiprina ticību aizkapa dzīvei. Jo viņi uzskata, ka tieši tā, kā savas vīzijas aprakstījuši reani­mētie, «dabā» izkatās arī «astrālā esamības sfēra», par kuru runājām iepriekš.

Par R. Mūdija īsto pozīciju vislabāk, šķiet, liecina pēdējās rindiņas no viņa grāmatas «Dzīve pēc dzīves». Savu atziņu noslēgumā viņš filozofiski saka, ka beigu beigās jau katrs pats pārliecināsies, vai pastāv aizkapa eksis­tence, vai patiesas ir dzīvē atgriezušos cilvēku fantāzijas. Tomēr īstenībā pašam pārbaudīt, vai viņpasaule tiešām pastāv, var tikai vienā gadī­jumā: ja tā reāli eksistē. Ja cilvēks uz mūžiem šķīries no materiālās eksistences un nav aug­šāmcēlies ēnu valstībā, diez vai viņš spēs iesaukties: iznāk, nekādas paradīzes nav, tās ir viltus miroņu izdomas, viņu nevaldāmās fan­tāzijas auglis. Tātad Mūdija apgalvojums,_ ka katrs par visu varēs pārliecināties pats, slēptā veidā satur solījumu, cerību par «citas esa­mības» pastāvēšanu.

Kopš seniem laikiem pastāv divi polāri uz­skati par dvēseles «likteni» pēc nāves. Vieni domāja, ka aiz fatālās robežas dvēsele pilnīgi iet bojā, tātad dzīvība galīgi izzūd. Citi tur­pretim apgalvoja, ka pēc ķermeņa nāves dvesele, prāts jeb Es pārceļas uz kaut kādu citu esamības orbītu, jaunu eksistences sfēru. Kaut gan R. Mūdijs pasvītro, ka nevēlas apstiprināt vai apgāzt kādu no šiem redzes viedokļiem, bet tikai sniegt jaunu materiālu par šo problēmu, viņa personīgās tieksmes tomēr ir manāmas. Neapšaubāmi viņš grib saglabāt nopietna zināt­nieka reputāciju, bet reizē arī aktivizēt misti- cisko prāta ievirzi.

Aplūkosim pēcnāves pieredzes elementus, ku­rus apraksta R. Mūdijs. Pirmām kārtām visi reanimētie ir vienisprātis, ka ir ļoti grūti adek­vāti atstāstīt savus iespaidus. Citiem vārdiem, viņu piedzīvotās izjūtas ir neizsakāmas. Grūti izvēlēties vārdus, lai, izmantojot parastos priekšstatus, attēlotu redzējumus. Tas nav nekas dīvains. Sie cilvēki nekad agrāk nav saskāru­šies ar sava organisma izdzišanas fenomenu. Reālās eksistences valoda patiešām nespēj pilnā mērā atainot ar miršanu saistītos procesus.

R. Mūdijs norāda arī, ka mirušajiem saglabā­jas dzirdes spēja. Daudzi no viņiem skaidri uz­tvēra visu, ko sacīja apkārtējie. Tā viens no ārstiem, kas bija pieļāvis kļūdu un tādējādi pa­ātrinājis slimnieces nāvi, zvanījis ārstējošam ārstam un pateicis, ka «nogalinājis» pacienti. Pēc reanimācijas slimniece atstāstījusi šīs te­lefoniskās sarunas saturu un atcerējusies arī, kā viņas klātbūtnē apspriests jautājums par to, cik kubiku zāļu jāievada organismā dzīvības funkciju atjaunošanai.

No padomju speciālistu redzes viedokļa, klī­niskā nāve vairs nav dzīvība, bet nav arī nāve vārda pilnā nozīmē, jo organisma izdzišana ir process, pakāpenības pārtraukums, pāreja jaunā kvalitātē. Bioloģiskā ziņā šis stāvoklis, kā uzskata viens no padomju reanimācijas sko­las dibinātājiem V. Ņegovskis, ir līdzīgs ana- biozei, bet tomēr nav identisks šai parādībai organismā. Miršanas procesa gaitā cilvēks vēl spēj uztvert apkārtējās pasaules skaņas un tē­lus. Saprotams, šie uztvērumi ir haotiski, nesa­skaņoti, tie izkropļotā veidā atspoguļo apkārtē­jās vides ietekmi uz indivīdu, jo tos var uz­skatīt par slimo smadzeņu radīto produktu.

Pēc V. Ņegovska domām, no tā bez kādiem mis- ticiskiem skaidrojumiem iespējams saprast, kā­pēc atveseļojies cilvēks var pastāstīt, ka dzir­dējis ārstu balsis, taču nav spējis atbildēt. Pa­domju speciālisti ir pārliecināti, ka tādējādi ne­būt neizpaužas dzīvība pēc nāves — te, miršanas un atdzīvināšanas procesā, redzamas dzīvības «paliekas». Lūk, kāpēc bez kādas mis­tikas un ideālisma acīmredzot var izskaidrot, kāpēc slimniekam dažkārt šķiet, ka viņa dvē­sele atdalījusies no miesas un radies kāds du­bultnieks, citiem vārdiem, «cits» ķermenis. Lī­dzīgus iespaidus nereti pārdzīvo sportisti lielas psihiskās spriedzes brīžos, teiksim, lecot no tramplīna, rodas izjūta, ka esi «atrauts» no se­vis, rodas pašnovērošanas efekts. Šķiet, ka dvē­sele atdalījusies no miesas un pavada to kā savdabīgs dubultnieks. Saprotams, tā ir halu­cinācija, nevis ceļojums uz citu pasauli.

R. Mūdijs norāda arī uz miera, mierīguma iz­jūtu, kas raksturīga mirstošajiem. Piemēram, pacients, kas nebija izrādījis dzīvības pazīmes pēc smagas smadzeņu traumas, vēlāk stāstījis: «Es pēkšņi sajutu sāpes, bet pēc tam tās pa­zuda. Man radās iespaids, ka peldu kādā tumšā telpā. Kaut gan todien bija auksts, man pēkšņi palika tik silti un patīkami kā nekad agrāk. Atceros, ka iedomājos: laikam esmu no­miris.» Par vieglumu, mieru, ārkārtēju patiku stāsta ari citi pacienti. Vērtējot šos iespaidus, padomju speciālisti spriež, ka organisma izdzišana, īpaši, ja tas ir smagi slims, slimniekā var izraisīt siltuma, pēkšņa viegluma, miera sa­jūtu. Nav nekā noslēpumaina, ka daudzi dzīvē atgriezušies cilvēki runā tieši par to.

Apskatot citus pēcnāves pieredzes elementus, R. Mūdijs norāda, ka daudzi piemin neparastas dzirdes halucinācijas. Tās rodas nāves brīdī vai tieši pirms tā. Izrādās, visi mirstošie pēc nā­ves dzirdējuši griezīgu skaņu, kas pieņēmusies spēkā un beigās līdzinājusies kalnu upes rēko­ņai. Daži dzirdējuši arī skaļus klikšķus un klau­dzienus vai šņākoņu, it kā pūstu vējš.

No padomju speciālistu redzes viedokļa, arī šie iespaidi ir pilnībā izskaidrojami. Dzirdes sajūta saglabājas visilgāk, turklāt arī tad, kad ar redzi saistītās galvas smadzeņu garozas zonas vairs nefunkcionē un vairs nav nekādas kustību aktivitātes. Varam atzīmēt, ka troksnis, ko dzirdējuši klīnisko nāvi pārdzīvojušie pa­cienti, nereti ir atšķirīgs, individuāls. Daži, pie­mēram, saklausa zvanu skaņas. Bet-viena jauna sieviete, kas mira iekšējās asiņošanas dēļ, pēkšņi izdzirdusi «majestātisku, neizsakāmi skaistu mūziku». Tas vēlreiz pierāda, ka skaņa rodas nevis ārējā pasaulē, nevis «ēnu valstī­bas» apkaimē, bet agonizējošā apziņā.

Dzīvē atgrieztie stāsta arī, ka piedzīvojuši ātra lidojuma izjūtu, turklāt tas esot noticis tumsā. Sīs izjūtas apzīmēšanai tiek izmantoti dažādi tēli: tunelis, caurule, aka, šahta, ala, dūmvads, aleja. Šķiet, runa ir par dzīves pakā­peniskas izzušanas efektu, kas pēc atgriešanās dzīvē psiholoģiski tiek uztverts kā lidojums cauri bezdibenim, cauri kādai «atverei». Rak­sturīgi, ka daži slimnieki izmantojuši individu­āli unikālus salīdzinājumus. Tā viena paciente, skaidrojot pārdzīvoto izjūtu, atcerējusies skatu no kādas zinātniski fantastiskas pārraides: viens otram uzplūstoši koncentriski apļi attēlo­juši «atpakaļejošu kustību laikā».

Kā rādās, pilnīgi izskaidrojama ir arī «satik­šanās ar citiem», par kuru arī raksta R. Mū­dijs. Mirstošā acu priekšā uzrodas sen mirušu cilvēku tēli. Viņš it kā patiešām nonāk «ēnu valstībā», kur viņu gaida tuvinieki. Daži dzī­vei atgrieztie redzējuši lidināmies sen aizmir­stas sejas. Tā kāda dzemdībās «mirusi» pa­ciente ieraudzījusi vecmāmiņu un vienu meite­nīti, ar kuru draudzējusies skolas gados. Tas gauži atgādina Dantes elles loku aprakstu. Pa­rādās tēli, skan balsis … Bet kurš spēs iz­skaidrot, kāpēc mirstošās agonizējošajā apziņā radās senās skolas laiku draudzenes tēls? Ap­jukušajā, satrauktajā bojā ejošā cilvēka iztēlē, saprotams, jāparādās kādām atmiņām, arī par tuviem cilvēkiem. Tas nebūt nenozīmē, ka mi­rušais nonāk aizsaulē dzīvojošās «ģimenes lokā». Tomēr, atsaucoties uz šo pēcnāves pie­redzes elementu, R. Mūdijs nebūt nepiedāvā kādu materiālistiska skaidrojuma versiju. Viņš šos tēlus gatavs skaidrot kā apliecinājumu tam, ka obligāti izraisās kontakti ar sen mirušu cil­vēku dvēselēm.

Minētie apsvērumi nebūt nav jāuztver kā doma, ka R. Mūdija neparastajos eksperimen­tos radušies jautājumi ir galēji vienkārši, kā­tos vajadzētu skaidrot viennozīmīgi. Gluži ot­rādi, pasvītrojot amerikāņu reanimatologu tīšo «mistificēšanas» tendenci, svarīgi atzīmēt arī, ka viņa savāktie materiāli patiešām apgriež ar kājām gaisā daudzus tradicionālus priekšstatus par dzīvības, nāves, apziņas, psihes utt. pro­blēmām. Piemēram, pavisam nesen pastāvēja viedoklis, ka 5 minūtes pēc nāves reanimācijai vairs nav jēgas, jo cilvēka smadzenēs iestājas neatgriezeniskas pārmaiņas. Bet daži pacienti par mirušiem tikuši uzskatīti turpat vai 20 mi­nūtes. Turklāt netika reģistrēti nekādi sma­dzeņu traucējumi.

Mūsdienu medicīna klīnisko nāvi nevērtē kā neatgriezenisku stāvokli. Tātad daudzos gadī­jumos, pēc padomju speciālistu domām, no cī­ņas par cilvēka dzīvību nevajag atsacīties. Mūsu klīnikās izstrādātie reanimācijas paņē­mieni ļauj pilnībā atjaunot organisma funkci­jas. Tagad kļuvis skaidrs, ka klīniskā nāve ilgst tikmēr, kamēr saglabājas smadzeņu augstākie nodalījumi. Sis laiks nereti ir ļoti īss. Tādā gadījumā cilvēka atdzīvināšana nav iespējama pat dažas sekundes pēc klīniskās nāves.

Taču mēdz būt arī tā, ka nāve iestājas pēk­šņi, nāves process noris acumirklīgi un tāpēc smadzenes ilgu laiku var pārciest pilnīgu asins apgādes pārtraukumu. Tā ir tipiska parādība ķermeņa pārmērīgas atdzišanas apstākļos. Pie­mēram, Mičiganas štatā 18 gadīgais students Braiens Kaninhens pakļuva zem ezera ledus un tika izvilkts tikai pēc 38 minūtēm. Viņš re­animēts, izdarot mākslīgo elpināšanu un ieva­dot tīru skābekli.

Pētījumi par organisma dzīvības funkcijām, to izbeigšanās un atjaunošanās dinamiku lie­cina, ka apziņa izdziest noteiktās miršanas sta­dijās, vēl pirms klīniskās nāves iestāšanās. Tā

arī atdzīvojas daudz vēlāk nekā sirds un elpo­šanas centra funkcijas — it kā noslēdz cilvēka atdzīvošanās procesa pirmo posmu.

V. Ņegovskis atstāsta kāda jauna karavīra teikto, kurš 1943. gadā apmēram 4 minūtes at­radies klīniskās nāves stāvoklī ievainojuma un asins zaudēšanas rezultātā. Uz jautājumu: «Ko jūs jutāt klīniskās nāves laikā?» — viņš atbil­dēja: «Es savu nāvi nogulēju.» Taču arī pa­domju reanimatoloģijas praksē bijuši gadījumi, kad dzīvē atgriezušies cilvēki stāstīja par sav­dabīgiem redzējumiem, kas pēc savas iedabas atgādina halucinācijas.

Agonizējošā apziņa ir nopietnas un vispusī­gas izpētes cienīgs objekts. Dažādās pasaules zemēs klīnisko nāvi pārdzīvojušie cilvēki atce­ras un atstāsta visai līdzīgas ainas un tēlus. Padomju speciālisti šai sakarā uzskata, ka sma­dzeņu funkciju zušanas dinamika ir atkarīga no noteiktu smadzeņu nodalījumu izturības pret skābekļa badu. Tā noris zināmā secībā, tāpat kā viss miršanas process.

Tas liecina, ka mūsdienu medicīnai jāprecizē nāves jēdziens. Varam minēt vismaz trīs šī stāvokļa definīcijas. Pirmkārt, nāve tiek iz­prasta kā klīniski noteiktu dzīvības pazīmju iz- dzišana. Tas ir tradicionālais, gadsimtu gaitā izveidojies nāves definējums, te ir runa par sirds un elpošanas apstāšanos un asinsspie­diena pazemināšanos. Atbilstoši šim traktēju­mam visi, kas pārcietuši klīnisko nāvi, neap­šaubāmi ir bijuši «miroņi», ir piedzīvojuši nāvi.

Otrkārt, nāve tiek identificēta ar smadzeņu darbības izbeigšanos. Ja attiecīgie aparāti (elektroencefalogrāfs) nefiksē ne vismazāko biostrāvu, tad var runāt par cilvēka bojāeju.

Beidzot, ar nāvi saprot stāvokli, kad neatgrie­zeniski ir zudušas indivīda dzīvības funkcijas. Pēc šī viedok]a, R. Mūdija reanimētie pacienti nebija «miruši», jo katru no viņiem izdevās at­dzīvināt. Taču ir acīm redzams, ka rodas kon­krētas grūtības, kad jānoskaidro, kurā brīdī vairs nav iespējams atjaunot dzīvības funkci­jas. Tieši šo problēmu cenšas atrisināt mūs­dienu medicīna.

Saskāries ar šo zinātnisko problēmu kom­pleksu, R. Mūdijs pieslējās pavisam citam re­dzes viedoklim. Viņš paziņoja, ka «nāve» jāiz­prot kā gara atdalīšanās no ķermeņa un apzi­ņas pārvietošanās uz citām esamības dimensi­jām. Tālāk tādējādi tiek izvirzīts uzdevums ap­rakstīt mehānismu, kura darbības rezultātā dvēsele vai apziņa nomet miesas apvalku, at­brīvojas no nīcīgā ķermeņa.

Saprotams, šādai jautājuma nostādnei nav nekā kopīga ar zinātnisku pieeju. Un, kaut gan Mūdijs izmanto medicīnas konkrētās atzi­ņas, operē ar medicīnā pieņemto terminoloģiju, viņa pētījumi kopumā ir balstīti uz ideālistis­kiem pamatiem, uz tēzi, ka dvēsele pastāv neatkarīgi no ķermeņa. Viņš domā, ka «atbrīvo- ; šanās» mehānisms nav saskaņojams ar agonijas procesa fiziskajām norisēm. Tātad apziņu nav radījušas noteiktas materiālas parādības, bet tā ir kāda mentāla un garīga substance.  Dvēseles «aizlidošana», pēc R. Mūdija vārdiem, nereti sākas jau pirms organisma funkciju iz­beigšanās. Tā nav nejaušība, ka daži pacienti, kuru dzīvība bijusi tikai apdraudēta, jau nonā- j kuši «bezķermenisku redzējumu» sfērā. Tāpat kā klīnisko nāvi pārdzīvojušie slimnieki, arī viņi domās izstaigājuši visu nodzīvoto mūžu. Vārdu sakot, «dvēsele» izpaudusies «tīrā veidā» vēl pirms sava materiālā apvalka nomešanas.

Piedāvājot šādu domu gājienu, R. Mūdijs spriež, ka vispār ir bezjēdzīgi mēģināt definēt «nāvi». Pētot kādas psihiskās parādības, zināt­nieki parasti meklē to reālo fizisko pamatu. Sai nolūkā tiek izmantotas mūsdienu ierīces, aparāti, kas kaut nelielā mērā, tomēr fiksē psi­hiskās dzīves materiālo sākotni. R. Mūdijs kri­tiski vērtē iespējas izskaidrot parādības, ko iz­raisījis «nāves fenomens», bioloģiskie procesi. Viņš iesaka meklēt jaunas jeb, kā viņš izsakās, alternatīvas atziņas par dvēseles un miesas saistību.

R. Mūdijs tieši vēršas pret mūsdienu zināt­niskajiem priekšstatiem par apziņas ģenēzi un funkcionēšanu. Pašlaik, viņš pasvītro, gars tiek uztverts kā kaut kas gaistošs, viegls, īslaicīgs, bet fiziskais ķermenis — kā kaut kas reāls, kā viela. Rezultātā gars pārvēršas par bioloģis­kos, materiālos procesos radušos mehānisku produktu. Bet tas, savukārt, gaužas amerikāņu reanimatologs, noved pie tā, ka daudzi pat iedomāties nespēj par eksistēšanas iespēju ār­pus sava ķermeņa. Taču ekstāzes stāvokli pie­dzīvojušie cilvēki labi zina, ka tāda esamība ir iespējama. 1

Tad R. Mūdijs sāk runāt kā skolmeistars. Viņš pamāca lasītājus, ka jāaprod ar šo «jauno» priekšstatu, jābūt gatavam pakļauties iespejamām transformācijām. Bet kā bēdīgus piemērus viņš min savus pacientus, kas, nezi­nādami par šādu perspektīvu, bijuši gauži iz­brīnījušies, kad nonāca ārpus ķermeņa un ie­raudzīja sevi no malas. Patiesi, ko tur brīnī­ties: sen bija laiks pieradināties pie domas  par tuvojošos dvēseles aizlidošanu. Un par iz­nīcībai lemto miesu, šķiet, nav vērts liet asaras: tā savu laiku nokalpojusi…

Kas attiecas uz dvēseli, tā ir drošāka nekā nolietotais ķermenis. To nevajag jaukt ar dzies­tošo, agonizējošo apziņu. R. Mūdijs apgalvo lasītājiem, ka klīniskās nāves brīdī apziņa ne­vis aptumšojas, bet, gluži otrādi, kļūst apbrī­nojami skaidra. Tiesa, psiholoģiskais stāvoklis šajā laikā nav viennozīmīgs. Rodas plašs pār­dzīvojumu spektrs — no baiļu vai panikas jū­tām līdz pilnīgai eksaltācijai un pat eiforijai, tas ir, neparasta uzbudinājuma, pacilāta gara­stāvokļa izjūtai. No šejienes tiešs secinājums: ķermeņa nāve ir dvēseles atdzimšana, tās īsta atbrīvošanās… Taču iespējama arī cita, pēc R. Mūdija domām, pretēja versija. No medi­cīnas prakses labi zināms, ka organisma iz- dzišana nav pakāpenisks, secīgi noritošs pro­cess. Tā gaitā iespējama arī zināma atpakaļ- kustība, ķermenis cīnās un var pēkšņi mobili­zēt spēkus un iespējas. Tuberkulozes slimnieki, kā zināms, pirms nāves izjūt neparastu pacē­lumu, spēku pieplūdumu, apbrīnojamu emocio­nālo skaidrību. Pilnīgi iespējams, ka R. Mū­dija pacienti piedzīvojuši tieši šādu kritisku posmu. Gara skaidrību, par ko min reanimētie, varbūt izraisa organisma pēdējās rezerves, ne­vis dvēseles aizlidošana. Tomēr šādu skaidro­jumu amerikāņu ārsts noliedz. Viņš uzskata, ka ar ķermeni, bioloģiskajiem procesiem šī pa­rādība nav saistīta.

Protams, agonizējošo apziņu nevar apjēgt, izmantojot parastos, tradicionālos priekšstatus. Dažas parādības pagaidām nav iespējams iz­prast. Notiek taču garīgās dzīves mehānismu kardināla pārveidošanās. Sairst saites, pārstāj darboties parastās likumsakarības. Vienas funkcijas zūd, citas kādu brīdi izpaužas ar pilnu spēku. No apziņas dzīlēm uzpeld dīvaini tēli. Te atklājas patiesi plašs darbības lauks psihiatriem, filozofiem, psihologiem un citiem speciālistiem, kas ieinteresēti domājošās matē­rijas noslēpumu atklāšanā. Tiešām šajos tra­ģiskajos brīžos paceļas priekškars, kas ļauj dziļāk izprast apziņas fenomenu.

Vai tad interesi neizraisa fakts, ka, piemē­ram, «jaunais ķermenis», kuru it kā iemanto pacienti, viņiem gan nešķiet līdzīgs parasta­jam, fiziskajam ķermenim. Viņi to apraksta kā mākoni vai miglu, kā rēgu, kā enerģijas sabie­zējumu. «Astrālais ķermenis» esot gan ieapaļš, gan garens, tam galos ir pat daži izaugumi, kas aizstāj ekstremitātes. Raksturīgi, ka paras­tās dzīvē pierastās reakcijas izmainās, kļūst dīvainas. Piemēram, viena sieviete «novēro­jusi» sevi un to, kas noticis blakus sanitārajai mašīnai, un no malas redzējusi gan tuvos, gan tālos plānus. Kā kino — redzējusi arī uzplūdu ainas. Telpiskās perspektīvas izmaiņas neap­šaubāmi atspoguļo agonizējošās apziņas īpat­nības.

Uzmanību pelna arī «gaismas efekts», par kuru stāsta atdzīvojušies cilvēki. Tas ir viens no spilgtākajiem un neaizmirstamākajiem re­dzējumiem. Sākumā saskatāms punkts vai kus­tīgi plankumi, tad rodas neparasti spilgts mir­dzums. Kāds pacients saka, ka skatījis tādu spožumu kā «vairākos tūkstošos Voltas loku». Turklāt šī gaisma neapžilbinot, kas gan nav nekas dīvains, jo fiziskās redzes cilvēkam vairs nav. Sis mirdzums parasti tiek personificēts, uztverts kā kāda garīga spīdoša būtne, kurai gan nav cilvēciska veidola. Tā viņiem ir kā specifisks mīlas un siltuma iemiesojums.

Zīmīgi, ka personifikācijas ir dažādas, daž­kārt ar reliģisku un mitoloģisku ievirzi. Tā, kristīgie pacienti runāja par kontaktu ar Jēzu, turklāt minot vārdus no evaņģēlija: «Es esmu pasaules gaisma.» Jūdaisma reliģijas piekri­tēji spīdošo būtni sauc par eņģeli. Tie, kuri nebija reliģiozi, runāja par kaut kādu svešu, nezināmu garīgu radību. Taču visi vienbalsīgi stāstīja par neizsakāmu, visu apspīdošu gaismu, kas rodas pēc ķermeņa izdzišanas.

Speciālisti, protams, neatstās bez ievērības faktu, ka mirstošais cilvēks savā iztēlē redz nodzīvotā mūža ainas. Tās apziņā rodas kā zī­mīgi brīži, kā skaidras epizodes, kā detaļām pilni uzskatāmi tēli. Dažkārt tie ir hronolo­ģiski secīgi, citkārt ne. Sie dzīves kadri, lie­cina pacienti, nodzīvoto mūžu ļauj iztēloties un apzināties kā veselumu. Apbrīnojami, ka, atgriezti dzīvē, reanimētie spēja atcerēties mil­zumdaudz konkrētu ziņu un sīkumu no savas pagātnes. Daudzas pilnīgi aizmirstas epizodes tagad acu priekšā bija skaidras un precīzas. Tas, kas agrāk bija izdzisis no apziņas, tagad, pēc klīniskās nāves, it kā atdzīvojās. Sis feno­mens ir zināms psihiatriem. Viņi to apraksta kā «no jauna atgūtu pieredzi». Ja ar smalkiem zelta elektrodiem smadzenēs ievada strāvu, tad cilvēka apziņā rodas aizmirsti redzes tēli. Tur­klāt tie stingri nostiprinās atmiņā — tieši tāpat kā pēc pacienta «augšāmcelšanās».

Klīnisko nāvi pārdzīvojušo cilvēku redzēju­mos var saskatīt arī citas tipiskas iezīmes. Tā viņi visi fiksējuši kādu savdabīgu robežu, kas viņus nodalījusi no iepriekšējās, šīspasaules eksistences. Tā tiek atainota dažādi: kā bieza migla, ūdensšķirtne, žogs, slēgtas durvis. Pie­mēram, kāda paciente, kas «mirusi» dzemdībās asins zaudēšanas dēļ, izdzirdusi spalgu skaņu, tad jutusi, ka lido cauri drūmai telpai. Pēc tam viņa «ieraudzījusi» sevi laivā, kas šķērsojusi upi vai kaut ko tamlīdzīgu. Otrā krastā (kā lai neatceras grieķu mitoloģiju!) pulcējušās tuvi­nieku dvēseles, kas esot aicinājušas pie sevis. Paciente skaidri, detalizēti redzējusi agrāk mi­rušus cilvēkus. Vienlaikus viņa vērojusi arī ārstus, kas darbojušies operāciju zālē. Abas ainas bijušas viena otrai virsū. Kad laiva pie­peldējusi pie krasta, tā pēkšņi pagriezusies at­pakaļ. Vēl mirklis — un apziņa atgriezusies.

Bet, lūk, ko stāstīja cita paciente, kas mira no sirdslēkmes. Viņa sajutusi, kā atraujas no ķermeņa un tad strauji traukusies cauri bais­mam tukšumam. Iešāvusies skaidra doma, ka viņa mirst. Taču tumsa pakāpeniski izklīdusi, parādījusies gaiši pelēka gaisma, no biezās miglas nākušas balsis. Sajā mirklī pacienti pār­plūdinājis neparasta prieka vilnis. Viņa sākusi saskatīt cilvēkus, parādījies tēvocis Kārlis, kas jau sen bijis apglabāts. Un tad asas sāpes mirstošo sievieti atgriezušas zemes dzīvē.

Var rasties jautājums: vai gadījumā, ja no­liedzam šīs parādības kā kontaktus ar viņpa­sauli, mums var būt kāda interese par tām? Varbūt tās atklāj dievbijīgu cilvēku specifiskos priekšstatus?

Pēc R. Mūdija domām, minētajiem redzēju­miem nav nekā kopēja ar tradicionālo reliģiju. Viņš atsaucas uz to, ka spīdošās būtnes ap­raksti nav identiski, katrs pacients šo tēlu ska­tījis citādāku. Bez tam stāstījumos nebija obli­gāto reliģisko elementu. Nebija runas par debe­sīm, paradīzi, elli u. tml. Daži slimnieki norā­dīja arī, ka viņu priekšstati par aizkapa pasauli nav sakrituši ar pārdzīvoto. «Es vienmēr biju dzirdējusi,» stāstīja kāda sieviete, «ka, atstājot zemi, jānonāk paradīzē vai ellē. Taču es būtībā neredzēju ne vienu, ne otru.» Bet kāda cita sieviete pat nespēja slēpt savu vilšanos un pa­ziņoja, ka cerējusi pēc nāves nonākt gleznainu, pērlēm rotātu vārtu priekšā. Kas bija? Vien­kārša lidināšanās ap savu ķermeni. Patiešām ir pamats apbēdinājumam…

Un tomēr saistība ar reliģiju, kaut gan R. Mūdijs to noliedz, pastāv. Informāciju par 500 reanimētu cilvēku «redzējumiem» savākuši ari Kārlis Osis un Erlenders Haraldsons. Arī viņi saskārušies ar faktu, ka dzīvei atgrieztie reproducē pastāvīgus arhetipus sakarā ar viņu «pēcnāves» eksistenci. Sie zinātnieki mēģināja uzzināt, kādā mērā «redzējumi» ir atkarīgi no nacionālās kultūras un ticības. Noskaidrojās, ka šāda atkarība pastāv. Tā, piemēram, hindusi nav redzējuši Jēzu, bet eiropiešiem nav rēgoju­šās indiešu dievības. Tomēr, par spīti šiem fak­tiem, K. Osis un E. Haraldsons neatsakās no aizkapa dzīves idejas.

Reanimatologu eksperimenti, viņu savāktie materiāli izraisījuši milzumu traktējumu, visda­žādākās versijas. Visas interpretācijas nosacīti var sadalīt kā dabaszinātniskās, psiholoģiskās un pārdabiskās. Pie pirmajām pieder, piemēram, farmakoloģiskais skaidrojums. Daži speciālisti uzskata, ka «redzējumus» izsauc ārstnieciskie preparāti, kuri zināmā mērā var izraisīt halu­cinācijas.

Šāds minējums balstās uz to, ka krīzes laikā slimnieki cieš sāpes un, lai viņus no tām atbrī­votu, ārsts izmanto sāpes remdinošus līdzekļus, kas izraisa šādas blakusparādības. Kā anestezē- jošu līdzekli Rietumos dažkārt lieto ketamīnu (cikloheksanonu). Tas spēj radīt izjūtu, ka ap­ziņa ir galīgi atdalīta no ķermeņa. Tātad šī izjūta var būt farmakoloģiskas iedarbības sekas.

Neizslēdzot šo versiju, tomēr jāpiezīmē, ka psihodeliskā prakse, tas ir, narkotisko vielu iedarbība, rada individuālus efektus. Taču dzī­vei atgriezto cilvēku stāstījumos acīm redzama ir tēlu līdzība — te drīzāk izpaužas kādi vis­pārēji cilvēku psihes vizuālie kompleksi. Tur­klāt redzējumi praktiski neatšķīrās tiem pacien­tiem, kas bija saņēmuši psihoaktīvus līdzekļus, un tiem, kam tie netika doti.

Un, kaut gan nav tiešas līdzības starp narko­tisko vielu izraisītajām halucinācijām un ago- nizējošās apziņas fantāzijām, tomēr kaut kāda sakritība ir. Tāpēc vēl rūpīgi jāpēta psihoaktīvo vielu iedarbība uz cilvēku. īpaši sakarā ar to milzīgo iztēles potenciālu, kas izpaužas mir­stošo redzējumos.

Mūsdienu Rietumu literatūrā pastāv vairāki viedokļi par dažādu halucinogēnu lomu. Vieni pētnieki spriež, ka narkotiskie preparāti ir fan­tāziju, iztēles rotaļas pamats un cēlonis. Otri tos uzskata par sava veida atsperi, kas atbrīvo psihes iekšējo enerģiju un ļauj izlauzties uz citiem apziņas līmeņiem. Halucinācijas izrai­sošas vielas izsenis lietotas ne tikai ārstnie­ciskos nolūkos. Tās izmantotas arī reliģiskajā praksē, liktas lietā kā garīgās apskaidrības sti­mulatori, noteiktu psihes zonu aktivizētāji.

Nevar ar joni noliegt ari apziņas pēcnāves parādību fizioloģisko skaidrojumu. Tā kā pēc klīniskās nāves smadzenes vairs nesaņem skā­bekli, tad jādomā, ka aktīvo iztēles darbību stimulē mirstošo smadzeņu papildpūliņi. Taču, kritiski vērtējot šo versiju, jāņem vērā, ka mi­nēto redzējumu plūsma dažreiz rodas ari tiem slimniekiem, kuru dzīvība ir tikai apdraudēta. Tas ir, organisms nepārtrauc funkcionēt, skā­beklis vēl pieplūst smadzenēm, taču psihē jau parādās mūs interesējošie fenomeni. Sie fakti runā pretī pēcnāves redzējumu tīri fizioloģis­kajam traktējumam.

R. Mūdija eksperimentus var skaidrot arī nei- roloģiski, proti, analizējot līdzību starp reani­mējamo cilvēku fantāzijām un halucinācijām, kas rodas smadzeņu slimniekiem. Kā vienā, tā otrā gadījumā notiek it kā otrreizēja mūža pār- dzīvošana, izraisās bezķermeniskas eksistences izjūta. Taču arī te ir zināmas atšķirības. Tā smadzeņu bojājumu rezultātā pagājušo gadu tēli ir epizodiski, haotiski un banāli. Bet tiem, kas piedzīvojuši miršanas procesu, zemes eksis­tences tēli ir daudz bagātāki, noturīgāki, «sa­prātīgāki» un veido zināmu veselumu. Tātad būtiski traumētās smadzenēs rodas haotisku vīziju panorāma.

Kopumā šī versija nav ne mazākā mērā iz­smejoša un nav pat ticama. Gandrīz neviens no dzīvei atgrieztajiem vēlāk neguva paliekošus neiroloģiskos defektus. Pat tad, ja atzīstam šo analoģiju, tad neko daudz nenoskaidrojam, jo pati halucināciju iedaba vēl nebūt nav izpētīta, psihiatri vēl nav pilnībā izzinājuši šīs parā­dības.

Savu redzes viedokli par mirstošās apziņas fenomeniem piedāvā arī psihologi. Balstoties uz Freida tēzi, ka indivīds ar iztēles rotaļas starpniecību spēj «darināt» kādu ideālu, kurā izpaužas izspiestie dzenuļi, mūsdienu psihoana­lītiķi spīdošo būtni traktē kā tēva poetizētu tēlu (projekciju). Šveices psihologa K- G. Junga pie­kritēji domā, ka redzējumu sižeti jāaplūko sais­tībā ar kolektīvo zemapziņu, kurai raksturīgi stihiski radušies un stabili iluzorie veidojumi.

Padomju speciālisti ir pārliecināti, ka izvirzī­jušos problēmu vispusīgs atrisinājums iespē­jams, izdarot kompleksu bioloģisko un psiholo­ģisko analīzi. Sajā sakarā interesi izraisa pētī­jumi par cilvēka reakcijām, kādas rodas sen- soras izolācijas apstākļos, tas ir, absolūtā no­šķirtībā no jebkādas ārējās informācijas un signāliem. Sī pētījumu nozare radusies samērā nesen, tā ātri attīstās un — kā rādās — atklās daudzus psihes noslēpumus.

Laboratorijas apstākļos tiek modelētas situā­cijas, kurās apstājas apziņas darbība, tiek iz­kropļota reālā laika uztvere. Tādos gadījumos ievērojami pastiprinās sajūtu intensitāte un spilgtums. Un rezultātā — atdzīvojas dīvainas atmiņas.

Šādas parādības var novērot arī reālajā dzīvē, neparastās situācijās, kad tiek izkropļota normāla parādību uztvere. Vieninieku kamerā nonākušiem ieslodzītajiem nereti rodas vīzi­jas, kas saistītas ar aizvadītā mūža epizodēm. Zināmi gadījumi, kad pēc kuģa avārijas no ārpasaules izolētie jūrnieki sāk redzēt mirāžas, un viņiem var rādīties arī kādas spīdošas būt­nes siluets. Raksturīgi, ka pēc šādām halucinā­cijām cilvēki psiholoģiski mainās. Atgādināsim, ka arī klīnisko nāvi pārcietušie ievērojami pār­vēršas, notiek izmaiņas viņu apziņā, vērtību sistēmā.

Tātad sensorā izolācija lielā mērā līdzinās apstākļiem, kādos aktualizējas pēcnāves redzē­jumi. Protams, smadzeņu blokādes rezultātā ra­dušos parādību raksturs vēl nav izpētīts. Pastāv jo daudzi dažādi viedokļi par šiem procesiem. Daži zinātnieki uzskata, ka, šādi «iegrožojot» smadzenes, rodas aplamas ainas, fiktīvi garīgie veidojumi. Taču atsevišķi Rietumu pētnieki iz­virza arī neparastas versijas, saskaņā ar kurām sensorās izolācijas procesā var gūt reālu, dziļu iekšējo pieredzi, var iekarot jaunas zināšanas, kas veido zināmu veselumu un kas nav iegūsta­mas, psihei funkcionējot normāli.

Minēto fenomenu pārdabiskie skaidrojumi var būt ļoti dažādi. Vieni prāto, ka pacientu iespai­dos redzama kāda dēmoniska apmātība. Iespē­jami arī smalkāki misticiski un ideālistiski trak­tējumi, kad apziņa tiek pasludināta par patstā­vīgu esamību. Un, vienalga, kā tiek izprasts garīgais, tam vienmēr tiek piedēvēta spēja iekļūt pilnīgi visur. No agonizējošās apziņas izpausmēm tiek atvasinātas reliģiskas un ma­ģiskas mīklas.

VI nodaļa

NĀVES SEJA

Ne mēnešiem es izsludinu sēras,

Tās dīvainus un garus gadus ilgs.

K. Balmonts

Nekur uz mūsu planētas laikam nedus tik daudz nelaiķu kā slavenajā Dienvidkalifornijas kapsētā. Taču vārds «nāve» te ir aizliegts. Ne­viens neuzdrošinās nosaukt miroņus par miro­ņiem. Tas ir absolūti izslēgts, jo ir pretrunā paražai. Aizgājušos pēc tradīcijas dēvē par «mīļotajiem». Viņu ķermeņus balzamē, ieziež ar smaržvielām, ietērpj modernos ģērbos, izdaiļo ar ziediem. Mūžīgajiem «pavadoņiem» un «drau­dzenēm» ar kosmētikas līdzekļiem rada «vese­līgu», «patīkamu» izskatu, iztaisa prieka pilnus smaidus.

Kādas no zemapziņas nākošas jūtas izpaužas šajā tradīcijā? Bailes no nāves, pilnīgas fizis­kas bojāejas? Neizbēgamā sabrukuma instin­ktīvs noraidījums? Bet varbūt patoloģiski sa­asināta interese par pēdējo noslēpumu? Vai vē- šanās atrast simboliskus paņēmienus, kā pār­varēt šausmas neizbēgamā priekšā?

Nāves rēgs vienmēr vajājis cilvēkus. Tas radījis specifiskus priekšstatus par dzīves tra­ģisko raksturu. Šo domu precīzi, kā mums šķiet, izteicis Bairons savā mistērijā «Kains»:

,.. dzīvošu priekš nāves. Nekas gan neliek man(im) nicināt šo nāvi, bet ar dzīves nojautu, ar neizbēgamu un ienīstamu, es nomanu šīs nāves šaušalas, un pats es sev(im) esmu apriebies pret gribu. Tā ir dzīve! Ak, kaut man ne mūžam tādas dzīves nepazīt!*

Bet vai mūsdienu buržuāziskajai apziņai ne­piemīt īpaša, slimīga interese par nāves pro­blēmām, tās atribūtiku? Vai reanimatologu eks­perimenti nav izraisījuši jaunu nāves izpratni? Vai «sēras» nav kļuvušas par mūsdienu Rie­tumu kultūras neatņemamu elementu?

«Nakts ceļinieku» aizkapa dzīves redzējumi neapšaubāmi ir pastiprinājuši interesi par šo tematu. Radušās savdabīgas mistifikācijas par dzīvību un nāvi. Daudzi Rietumu pētnieki ap­rakstījuši vēsturiski mainīgos cilvēka priekšsta­tus par pēcnāves atdzimšanu un esamību. Tiek mobilizēti ne vien tīri filozofiski un reliģiski teksti. «Neapsūbējošās tēmas» atklāšanai Rie­tumu autori izmanto arī datus, ko sniedz tādas pašlaik modernas disciplīnas kā parapsiholo­ģija, neiroķīmija, tanatoloģija. Tanatoloģija ir mācība par nāvi — izrādās, ir arī tāda zinātne!

70. gadu beigās Londonā iznāca grāmata «Dzīve pēc nāves»1 ievērojamo Rietumu domā­tāju A. Toinbija un A. Kestlera redakcijā. Tās veidošanā piedalījās visdažādāko profilu speciā­listu grupa. Fiziķi un parapsihologi, biologi un teologi, mediķi un kulturologi apvienoja pūli­ņus, lai izstrādātu «kompleksu pieeju» nāves un sekojošās augšāmcelšanās fenomenam.

Vispirms tika noskaidrots, ka mūsdienu uz­skatus par nāvi nevar izprast līdz galam, ja nesameklē senos priekšstatus, kuri agrāk šķita naivi, bet tagad ieguvuši dziļu jēgu. Lūk, kāpēc divās trešdaļās no šī krājuma analizēti tā sau­camie eshatoloģiskie uzskati, tas ir, tādas mā­cības par cilvēces un visas pasaules «pēdējām dienām», kuras sakņojas mitoloģijā, tajā skaitā senās Babilonijas leģendās par bojā ejošo Vi­sumu un tuvojošos pasaules haosu.

Ar aizkapa dzīves izziņu saistītie eshatolo­ģiskie motīvi piemīt visām reliģijām. A. Toin- bijs domā, ka tieši cilvēka ārkārtējais satrau­kums par savām pēdējām gaitām radījis dau­dzus rituālus un reliģiskās dogmas, tam bijusi izšķiroša nozīme reliģijas ģenēzē. Nāves tēma dažādi interpretēta atšķirīgās kultūrās, tāpēc izveidojušās visvisādas reliģiskās sistēmas.

Pēc A. Toinbija vārdiem, nāves fizisko rezul­tātu traktējumā nevar būt nekā noslēpumaina. Pēc tam kad ķermenis izdzisis, tas sabrūk un izgaist biosfērā. Loģiski būtu domāt, ka tāds pats liktenis sagaida ari personību, apziņu, garu. Tas viss iznīkst kopā ar materiālo ap­valku. Tieši šādu redzes viedokli pārstāvēja grieķu filozofi no Epikūra skolas. Viņu mācība izvērstā veidā izklāstīta un fiksēta Romas filo­zofa materiālista Lukrēcija darbos I gad­simtā p. m. ē.

Dvēseles pazušana līdz ar ķermeņa bojāeju ir acīm redzama. Un tomēr domājošā apziņa negrib samierināties ar šo faktu. Tā cenšas pamatot dvēseles saglabāšanās iespējamību. Vairums cilvēku sliecas ticēt, ka pēc ķermeņa izdzišanas paliek pāri kaut kas tāds, kas «ne­sapūs». Dažādām tautām, lai kādas būtu to na­cionālās un kultūras īpatnības, ir kopēja pār­liecība, ka nāve nenozīmē eksistences beigas, bet tikai ir nākamās dzīves un pārtapšanas priekšvēstnesis.

Senie jūdi domāja, ka cilvēka personība ir dubultojusies, ka tai ir kāda ēna, proti, indivīda bāla un bezķermeniska kopija. Pēc nāves šī ēna nonāk apakš zemes, kur iemanto drūmu un bēdīgu eksistenci. Tika uzskatīts, ka Jahve izmētātos kaulus ieģērbs miesā, mirušos atdzī­vinās jaunai dzīvei. Tāpēc paradīze tika tēlota kā smaržvielām piesātināts svētlaimīgs miteklis, bet elle turpretī — pilna netīrumiem un mēs­liem. Kabalistiskajā filozofijā ebreji attīstīja mācību par dvēseļu pārceļošanu. Reliģisko ticē­jumu mutvārdu variantā bija runa par to, ka Ādama dvēsele pārceļojusi pie Dāvida, bet vē­lāk tā ieplūdīs mesijā. Dvēseles ceļojumi ir daudzveidīgi, tā var iemantot apvalku dzīv­nieka ķermeņa veidā, var iemiesoties koku la­pās un pat akmeņos.

Budisms — viena no trim pasaules reliģijām, kas radusies Indijā I tūkstošgadē p. m. ē., — arī atzina brahmaņu seno mācību par dvēseles klejojumiem. Saskaņā ar šo mācību, visas būt­nes nāk no Brahmas un beigu beigās arī atgrie­zīsies viņā atpakaļ. Tāpēc nāve ir tikai pāreja no zemākas pakāpes uz augstāku, šāda pāreja notiek tikmēr, kamēr gars galu galā sasniedz tādu tīrības un pilnības pakāpi, ka var iemājot pasaules garā, un tas ir visu uz Zemes dzīvo­jošo būtņu mērķis. Taču tā cienīgi ir tikai tie, kas atsacīsies no dažādām jutekliskām baudām, kas savā tieksmē pēc svētuma atteiksies no materiālās pasaules, mērdēs miesu, saraus dvē­seli apgrūtinošās važas, — tādi ir tikai brah- maņi. Turpretī tas, kas, par spīti svētajam liku­mam, pretojas mūžīgajam un dievišķajam, pēc

nāves izjutīs elles mokas. Viņa dvēsele atkarībā no grēcīguma pakāpes jaunas dzimšanas ce]ā savienosies ar kādu zemāku būtni un būs spiesta klaiņot pa asaru ieleju, nekur nerodot miera, kamēr iemantos mūžīgo rimtu Brahmas valstībā.

Atšķirībā no kristietības, kur grēku atlaišanu un mūžīgās svētlaimes sasniegšanu saistīja ar dieva žēlsirdību, brahmaņi uzskatīja, ka tikai pats cilvēks var izpirkt savus grēkus, tikai ar saviem pūliņiem var panākt piedošanu.

No mācības par dvēseļu pārceļošanu izrie­tēja stingri grēku nožēlošanas priekšraksti, kuri aptumšoja jau tā drūmo tautas dzīvi. Lai kam savu skatu pievērstu mūžīgi trīcošais hinduss, visur viņu šai pasaulē par vismazāko nodarī­jumu gaidīja bargs sods. Katra dzīva radība alkst atbrīvoties. Hindusam šādas vēlmes nebija. Viņam dzīve bija bezgalīgs svētceļojums, kas pārpilns ar rūgtu vilšanos, briesmīgām cieša­nām, pārmērīgiem pienākumiem, bet bez uz­mundrinošas cerības, ka «mūžīgi kustošais ri­tenis» kādreiz apstāsies, bez mīlestības apgaro­jošā spēka, bez labvēlīga atbalsta un līdzcietī­bas, un pat nāve negarantēja atpestīšanu no mokām. Lai ar cienīgu nāvi samazinātu dvēse­les pārceļošanas reizes, tūkstošiem cilvēku slī­cinājās Gangas svētajos ūdeņos vai metās zem svētajiem ratiem, kas viņus nogalināja. Vēlāk pašnāvību sāka uzskatīt par reliģisku pienā­kumu.

Saskaņā ar leģendu, Buda pirms savas dzim­šanas piedzīvojis daudz dažādu stāvokļu. Viņa dvēsele bija iemiesojusies 58 ķēniņos, 18 pērti­ķos, 4 zirgos, 4 čūskās, 3 ķirzakās un 2 zivīs. Hindusu tēlainā domāšana dvēseļu pārceļošanu poētiski identificēja ar okeānu. Viļņi, kas viens pakaļ otram skrien uz krastu, simbolizēja pa­stāvīgās pārdzimšanas. Putas uz viļņu korēm tika salīdzinātas ar nīcīgajiem ķermeņiem. Otrs krasts iemiesoja mierpilnu stāvokli — nirvānu, kas tulkojumā no sanskrita nozīmē «izdzišanu, nomierināšanos».

Nirvāna budismā ir glābšanas galamērķis, pilnīga izzušana, pārdzimšanu mitēšanās. Paša spēkiem atbrīvojies no visām šīspasaules jū­tām, kaislībām, simpātijām un tādējādi nokļu­vis otrā krastā, ticīgais bija drošs, ka nekad vairs netiks iemests okeānā, lai atkal piedzīvotu dvēseles atdzimšanas. Lai pēc nāves neciestu jaunas mokas, šīs reliģijas pārstāvim vajadzēja tiekties pēc augstākajām zināšanām un tikumī­bas, tikli dzīvojot kā vientuļniekam un nabagam.

Vienkāršie ļaudis nevarēja aptvert budisma mācības skarbo saturu, kas neapšaubāmi bija paredzēts izmeklētajiem. Tā kā visi cilvēki nav spējīgi izpildīt visus šos bargos priekšrakstus, Būda savu sekotāju vairākumu atbrīvoja no šķīstības solījuma un vientuļnieka dzīves. Tā vietā viņš no tiem prasīja cieņu pret īpašumu, savu instinktu, vēlmju un kaislību iegrožošanu. Tāpat kā viņš pats, kā vēsta leģenda, izstaigā­jis visu pasauli, pārtiekot no žēlastības dāva­nām, ari laicīgajiem cilvēkiem jādzīvo mierā, vienkāršībā un trūkumā, pazemībā un pacie­tībā, jābūt pilnīgi vienaldzīgiem pret priekiem un bēdām, netaisnībām, sliktu izturēšanos un apvainojumiem. Naida un atriebības jūtas vaja­dzēja izdzīt no sirds. Būdas piekritējiem vaja­dzēja pašaizliedzīgi mīlēt visus cilvēkus, lai mazinātos šīspasaules bēdas un ciešanas.

Taču budisma teoloģija nirvānu netraktē tikai

negatīvi. Tā tiek uzlūkota kā tāda stāvokļa sa­sniegšana, kad zūd robeža starp personisko un bezpersonisko. Pārtulkojot šos postulātus mūs­dienu valodā, kuru lieto aizkapa dzīves koncep­cijās, A. Toinbijs pasvītro: «Nirvāna, kuras sa­sniegšanai tiek prasīti milzīgi garīgie pūliņi, paredz nevis iznīcināt dzīvi, bet tikai apslāpēt tieksmes, kuras ir iemiesotās personības eksis­tences priekšnosacījums biosfērā.»2

Senajās filozofiskajās un reliģiskajās mācī­bās angļu domātājs cenšas atrast izskaidroju­mus, kas saistītos ar jaunākajiem, sakarā ar reanimatologu eksperimentiem tapušajiem priekšstatiem par dzīvību un nāvi. Pirmajā acu uzmetienā hipotēze par apziņas bojāeju pēc nā­ves šķiet acīm redzama, taču pēc dziļākas iz­pētes, apgalvo Toinbijs, tā nav loģiska. Ja ķer­menis pēc nāves nepazūd bez pēdām, bet iekļau­jas neorganiskajā dabā, tad taču ir saprātīgi domāt, ka arī apziņa nonāk kādā garīgā reali­tātē.

Priekšstatiem par dvēseles pēcnāves eksis­tenci ir gadsimtiem ilga vēsture. So ideju no­teiktā veidā pārņēma budisms, kristietība un islams. Pasaules reliģijās ir kopēja atziņa, ka pēc atbrīvošanās no ķermeņa dvēsele turpina patstāvīgu dzīvi. A. Toinbijs raksta, ka šim uz­skatam pievienojas simtiem miljonu cilvēku, dažādu reliģisko mācību piekritēji. Kāpēc viņam vajadzīgs šis apgalvojums? Akcentēdams šādu ideju plašo izplatību, viņš netieši cenšas pierā­dīt, ka šīm idejām ir tiesības pastāvēt un ka tām jāpievērš īpaša uzmanība pasaules uzskata aspektā. Tomēr A. Toinbijs galīgi aizmirst, ka viedokļa vispārējība nebūt neapliecina tā pa­tiesumu. Runa taču ir par reliģiskajiem priekš­statiem, kas radušies konkrētos cilvēku vēsturis­kās esamības apstākļos. Tātad senos ticējumus nevar vērtēt ar tādu pašu mērauklu kā mūs­dienu teorijas un it īpaši tāpēc, ka pagātnes mācības par dvēseles pārceļošanu ir ne tikai dažādas pēc sava satura, bet arī — kā atzīst A. Toinbijs — pretrunīgas, izslēdz viena otru. Dažas apgalvo, ka individuālais prāts ieplūst kaut kādā vispārējā garīguma okeānā, kas ietver atsevišķu cilvēku dvēseles. Citi postulē individuālu pēcnāves eksistenci. Hinduisms, budisms, pitagorisms sludināja dvēseles pārvēr­šanos. No dzīves aizgājušais cilvēks iemiesojās kādā garīgā substancē vai iemantoja mirāžvei- dīgu fizisko veidolu.

Beidzot, var norādīt uz vēl vienu versiju par pēcnāves eksistenci — to varot sasniegt ar dažādiem priekšmetiskiem vai simboliskiem pa­ņēmieniem. Sis viedoklis izsaucis mumifikāci- jas, kapeņu celtniecības u. tml. praksi. Mūmijas simbolizēja dzīvību šai pasaulē. Tikai uzskatīts, ka šī paraža nodrošina unikālu mūžību. Līdzī­gas īpatnības bija raksturīgas apbedīšanas ri­tuāliem Peru.

Šīs tradīcijas ietekmē tika darinātas arī sta­tujas — portreti. Ar maģisku rituālu starpnie­cību tām vajadzēja atdzīvināt ķermeni. Pēc tam šī loma tika piedēvēta pēcnāves maskai, tad — portretam—svētbildei. Nelaiķiem tika iedoti de­talizēti rakstveida priekšraksti, kuriem sekot pēcnāves dzīvē. Tā rīkojās, piemēram, Orfeja pielūdzēji Grieķijā, etruski, Senās Grieķijas Mi- kēnu valsts iedzīvotāji, senie ķīnieši laikos pirms Minu dinastijas, senie japāņi, kā arī maiji.

Vēlākajā attīstības periodā etruski, kā rāda arheoloģiskie izrakumi, ārkārtīgi baidījušies no nāves. Bet ēģiptieši turpretī bijuši pārliecināti, ka, saprātīgi rīkojoties, var sev nodrošināt pil­nīgu laimību ēnu valstībā. Budisma pārstāvji nebaidījās no pašas nāves, bet no nākamo pār­dzimšanu virknes.

Tātad visa cilvēces vēsture rāda, cik saasi­nāta bijusi attieksme pret nāvi, cik ziņkārīga un saspringta — interese par šo tematu. Atra­duši noteiktas likumsakarības seno cilvēku priekšstatos par miesas un dvēseles saistību, Rietumu zinātnieki izdara negaidītu secinājumu: vai arhaiskajos tekstos nav to pašu stāvokļu ap­raksts, par kuriem stāsta R. Mūdija un citu reanimatologu pacienti? Vai no šī redzes vie­dokļa nav vērts pievērst īpašu uzmanību tā­diem avotiem kā, piemēram, Bībele, Tibetas nāves grāmata vai sengrieķu filozofa Platona sacerējumi?

Ir zināms, ka Bībelei Rietumos ir milzīga autoritāte. Agrāk uzskatīja, ka tā nebūt nesatur konkrētas ziņas par cilvēka eksistenci pēc lik­tenīgās robežšķirtnes, ar kuru saskaras dvēsele. Bet tagad? Noskaidrojies, ka tajā ir apbrīnoja­mas liecības, kurās redzama analoģija ar at­dzīvojušos slimnieku redzējumiem. Tā, šodien uzmanīgi izlasot apustuļa Pāvila sludināto, va­ram vilkt sensacionālas paralēles. Kā zināms, viņš nokritis no zirga un guvis nopietnu traumu. Un tad viņš pavēsta par zilgano blāzmu, kas nākusi no debesīm. Ir par ko pa­brīnīties. Vai tik tā nav mums zināmā spīdošā būtne? Šaubu nav — Pāvila vīzijai nebija fizisks veidols, toties tai piemita «balss». Aug­stākā radība tūlīt taujāja Pāvilu par nodzīvoto mūžu, par izpildītajiem un vēl veicamajiem dar­biem. Tā Jāvusi Pāvilam saskatīt «kādu garīgu ķermeni».

Ko nu tur par Bībeli. Arī filozofiskā litera­tūra, pēc Rietumu komentētāju domām, satur «mūžīgo sēru» īpašu fenomenoloģiju. Platons, piemēram, nepārprotami mēģināja pierādīt dvē­seles neiznīcību, un, tikai nometot ķermeņa va­žas, tā gūst spēju skaidrāk vērot lietas, spēju skaidri domāt.

Sengrieķu filozofs pauda pītagoriešu ideju par «dvēseles klejošanu». Viņš bija pārliecināts, ka netaisnīgu, tirānisku un laupītkāru cilvēku dvēseles nonāks vilku, kliju un vanagu ķerme­ņos. Cits liktenis sagaida tos, kas vienmēr ievērojuši pilsoniskos tikumus, kā arī mērenību un bijuši taisnīgi. Tādas dvēseles iemiesosies miermīlīgos un rāmos dzīvniekos, piemēram, bitēs, lapsenēs un skudrās. Pilnīgi iespējams, ka viņi atgriezīsies arī cilvēku ķermeņos un kļūs dievbijības izplatītāji.

Platons vispusīgi nopamatoja dvēseles ne­mirstības ideju. Tā, piemēram, viņš runāja par kontrastu likumu. Patiesi,^visstiprākais šajā pa­saulē nāk no visvājākā. Ātrāko rada lēnākais. Vai tādēj dzīvībai nav jārodas no nāves un otrādi? Tad var piekrist, ka dzīvie cejas no mirušajiem, bet mirušie no dzīvajiem. Un tātad mirušo dvēseles kaut kur mīt, ja jau tām attie­cīgā laikā lemts atgriezties dzīvē.

Visus šos argumentus Platons piedēvē savam skolotājam Sokratam, kurš esot viņam tos klās­tījis paša nāves dienā. Dialogā ar skolotāju tiek apcerēti arī iespējamie iebildumi. Platons ir pārliecināts, ka īsti filozofi visu mūžu gatavo­jas nāvei. Tāpēc būtu muļķīgi, ja viņi no tās bītos.

Bet galvenais tomēr neesot vispārīgi spriede­lējumi par dvēseles un miesas attiecībām. Pla­tonam, kā apgalvo Rietumu pētnieki, ir arī konkrētākas liecības. Viena no tām ietverta dia­logā «Valsts», kur tiek stāstīts par kādu kara­vīru Eru, kas kaujā guvis nāvējošu ievaino­jumu. Karavīri nolēmuši, ka viņš ir nomiris, un aiznesuši Eru apbedīt un noguldījuši uz sārta. Taču viņš, runājot mūsdienu valodā, at­dzīvojies pēc klīniskās nāves. Viņa atmiņas ir apbrīnojami līdzīgas reanimēto redzējumiem. Ers atceras, ka viņa dvēsele izgājusi no miesas un pievienojusies citām dvēselēm. Viņas visas nonākušas pie plaisām, kas savienojušas zemi un aizkapa valstību. Sīs dvēseles tur nokļuvu­šas kādu ireālu būtņu priekšā, kuras izvaicāju­šas par nodzīvoto mūžu, par to, ko viņi darī­juši zemes dzīvē. Kas attiecas uz pašu Eru, tad augstie tiesneši likuši viņam atgriezties, lai pastāstītu citiem, ko redzējis pēc nāves.

Platons stāsta šo epizodi un paziņo, ka Ers redzējis to cilvēku dvēseles, kuri gatavojušies augšāmcelties šai pasaulē. «…Tās visas bries­mīgā karstumā un tveicē devās uz Lētas upes ieleju, kur nebija neviena koka un vispār nekas neauga. Vakaram metoties, viņas apmetās pie Amelētas upes, kuras ūdens neturas nevienā traukā. Visiem bija jādzer viens mērs no šī ūdens. Tie, kas nebija saprātīgi, dzēra vairāk nekā mēru, un, kas tā dzēra, tas visu aizmirsa. Kad viņas tur bija nolikušās gulēt un pienā­kusi pusnakts, sākās pērkona negaiss un no­tika zemestrīce. Dvēseles tika nestas augšup, kur nu katrai bija jāpiedzimst, un izkaisījās pa visu debesi kā zvaigznes.»3

Analizējot šo stāstu, R. Mūdijs savā darbā «Pārdomas par grāmatu «Dzīve pēc dzīves»», kas izlaists 1977. gadā4 , gūst pārliecību, ka viņa pacienti būtu varējuši nosaukt vēl vienu svarīgu pēcnāves pieredzes elementu. Nosacīti to var apzīmēt kā absolūtas zināšanas pēkšņu ieguvi. Nonākuši īpašā, ārpus laika pastāvošā dimensijā, aizgājēji kādā brīdī dīvainā kārtā kļuva viszinoši. Viņu prāts apgaismojās tik lielā mērā, ka spēja saistīt vienā veselumā pa­gātnes, tagadnes un nākotnes pavedienus. To min gandrīz vai visi viņa slimnieki. Bet, lūk, kļūme — tāpat kā Ers, atgriezies uz zemes, nekādi nevarēja pastāstīt, kas ar viņu noticis atpakaļceļā, tā arī pēc klīniskās nāves «aug­šāmcēlušies» cilvēki atklāja, ka zaudējuši iemantotās zinības.

R. Mūdijs komentē šo dižo Visuma noslēpumu apgūšanu un ieplūšanu domājošajā okeānā un izdara secinājumu, ka acīmredzot ir kāda ierīce, kas iznīcina visu iegūto gudrību un it īpaši tad, kad cilvēks to mēģina izmantot zemes eksis­tencē. Taču tas nebūt nenozīmē, ka augstākā gudrība mirstīgajiem ir nepieejama. Piemēram, indiešu radža jogā (tā saucamajā karaliskajā jogā) teikts, ka zemes dzīvē var sasniegt stā­vokli, kad individuālā apziņa saskaras ar pa­saules, Visuma apziņu.

Tātad apelācija pie seniem tekstiem mūs­dienu buržuāziskajā literatūrā notiek ar zināmu tendenci: lai parādītu dažādu ideju, liecību, stāvokļu sasaukšanos, kas apstiprinātu aizkapa dzīves aprakstu patiesumu. Rietumu autori kon­krēti neanalizē šīs filozofiskās idejas, kas radu­šās dažādos laikmetos un dažādos sociāli vēs­turiskos apstākļos atbilstoši cilvēku tālaika zi­nāšanām, bet konstatē tīri ārējas analoģijas, vāc piemērus, neizsaka visu līdz galam, runā līdzībās — galu galā viņu mērķis ir poetizēt nāvi, tīri simboliskā veidā pārvarēt bailes no neizbēgamajām beigām. Kā redzam, uzmācīgā «sēru» ideja izpaužas literatūrā, kuras uzde­vums ir izraisīt nelaiķiem («mīļotajiem») prieka pilnus smaidus.

Nav šaubu, ka nāve vienmēr interesējusi filo­zofus. Ja pievērsīsimies cilvēces domas vēsturei, tad atradīsim visdažādākos viedokļus par dvē­seles «likteni». Sie priekšstati parasti tiek ietverti plašāku spriedumu sistēmā, ir tikai fragments Visuma kopainā. Tajos bieži atspo­guļojas arī dziļas pasauluzskatiskas idejas, kas palīdz apzināties zemes eksistences realitāti. Tāpēc filozofiskos tekstus aplūkot pēc «izlases» principa, pievērst uzmanību vienīgi norādēm par kaut kādām vīzijām, mūsuprāt, ir pilnīgi nepieļaujami.

Labi zināms, ka Platona priekšstati par kle­jojošajām dvēselēm attīstīti citu domātāju dar­bos. Tā Aristotelis neizslēdza nemirstīgas dvē­seles eksistenci. Viņš uzskatīja, ka Zemes dzī­ves sākumā tā savienojas ar izmaiņām pakļauto, īslaicīgo ķermeni un to atstāj, sasniedzot likte­nīgo robežu. Aristotelis tomēr noliedza indivi­duālās apziņas neiznīcināmības ideju. Sis vie­doklis plašāk bija attīstīts stoiķiem. Viņi do­māja, ka bez individuālās dvēseles ir arī kāds Visuma gars, kaut kas universāls.

Par «dvēseles cietumu» ķermeni dēvēja Cice- rons. «Ja es maldos,» viņš rakstīja, «ticēdams cilvēka dvēseles nemirstībai, tad maldos lab­prātīgi un negribu, lai man atņemtu manus maldus, kas mani iepriecē, kamēr es dzīvoju; bet, ja es pēc nāves neko nejutīšu, kā domā daži nožēlojami filozofi, tad man nav jābaidās no mirušu filozofu izsmiekla.»5

Tomēr filozofiskajā literatūrā ticība dvēseles neiznīcībai pakāpeniski zūd, un savā nepreten­ciozajā, naivajā formā tā tiek ietverta reliģis­kajās doktrīnās. Attiecībā par antīkajiem filo­zofiem var sacīt, ka viņi vairāk nosliecas uz panteiskiem priekšstatiem, proti, noliedz pāri dabai stāvošu dievu. Domātāji atzīst, ka eksistē bezpersonisks gars, kas iekšēji piemīt dabai, identificē dievību un pasauli kā veselumu.

Tiesa, Seneka vēl tiecas saglabāt ideju par neiznīkstošo dvēseli. Taču viņa argumentiem drīzāk ir poētisks, nevis filozofisks raksturs. «Sis lēnais, nāvējošais gadsimts ir tikai labā­kas un ilgākas dzīves prologs,» viņš raksta vienā no savām «Vēstulēm Lūcēlijam». «Tāpat kā deviņus mēnešus mūs slēpj mātes klēpis, gatavodams dzīvei nevis tajā, bet citur, kur nākam pasaulē un kur, rādās, esam jau spējīgi elpot un eksistēt bez iepriekšējā apvalka, tā arī visā laikposmā, kas ilgst no bērnudienām līdz vecumam, mēs briestam jaunai dzimšanai. Mūs gaida jauna nākšana pasaulē un jauna lietu kārtība. Bet bez šāda posma mēs nevarētu iz­turēt debesīs. Tāpēc nebaidieties, saskatot priekšā izšķirošo stundu: tā nav dvēseles, bet miesas pēdējā stunda… Diena, no kuras bīsta­mies kā pēdējās, būs dzimšanas diena, kad iegū­sim mūžīgo dzīvošanu.»6

Tomēr priekšstats, ka saprātīga būtne nāvē nesaskata nekā atbaidoša, lielākā mērā rakstu­rīgs reliģijai. Protams, filozofija ar grūtībām atbrīvojās no reliģiskajām dogmām. Senie do­mātāji dievišķo atklāsmi uzskatīja par neap­šaubāmu, mūžīgu. Piemēram, grieķu filozofs

Platons domāja, ka nemirstīgās dvēseles ideja nav kritiski vērtējama, jo tā ir aksioma, patie­sība. Viņš noliedza atziņu par bojā gājušā ķer­meņa atdzimšanu, taču ticēja dvēseles pār­dzimšanai.

Tomēr patiesa nāves romantizēšana sākas tikai buržuāziskajā filozofijā. XIX gadsimta vācu filozofs iracionālists A. Sopenhauers cen­tās radīt vienotu uzskatu par miesas un gara likteni. Galvenā viņa tēze — aklas, nesaprātī­gas gribas apliecinājums. Sopenhauers ārkār­tīgi interesējās par Austrumu mācībām. Viņš ne vienu reizi vien pievērsās budisma filozofi­jai, orientālajai dzejai.

Viņa spriedumu sistēmā par dzīvi tiek teikts, ka būtu bijis labāk, ja tās nebūtu bijis. Eksis­tenci šajā pasaulē viņš uzlūko kā maldus, kļūmi. Viņš rakstīja: «Ja padomājam, cik ne­laimju, ciešanu un daždažādu moku ir šai saulē, tad labāk būtu bijis, ja te nebūtu radu­sies dzīvība, tāpat kā uz Mēness, un labāk būtu bijis, ja Zemes virsma tāpat kā Mēness virsma būtu palikusi kristāliskā stāvoklī. Uz mūsu dzīvi var raudzīties kā uz epizodi, kura veltīgi saviļņo miera pilno neesamības svēt­laimi un kurai piemīt milzīgas krāpnieces rak­sturs.»7

Sopenhauers ir pārliecināts, ka kosmiskā cikla attīstība izraisījusi daudzas nelaimes. Cil­vēkam vajag apzināties šī procesa katastrofālo iedarbību, lai apjēgtu zemes eksistences postī- gumu. Filozofs mēģināja pierādīt, ka par cil­vēku mazāk attīstītās būtnes ir laimīgākas nekā tas. Jo tām taču nav apziņas un tāpēc viņas nezina, ka pasaule ir slikta, iznīcinoša.

Dzīvnieks, prātoja Sopenhauers, no nāves bai­dās tikai neapzināti, instinktīvi. Tas nespēj izveidot skaidru fiziskās bojāejas ainu. Turpretī cilvēks ne vien apzinās nākošo galu, bet arī spēj ciest. Lūk, kāpēc, uzskata Sopenhauers, laimi nekādā gadījumā nevar uzlūkot par cil­vēka esamības mērķi.

Minējumu, ka cilvēks var kļūt laimīgs, Sopen­hauers nosauc par «postošiem maldiem». Balsto­ties uz tiem, nav iespējams radīt loģisku pasau­les ainu. Tā neizbēgami būs pretrunām pilna. Taču vajag tikai nostāties pretējā pozīcijā — mūsu dzīves mērķi saskatīt ciešanās, un visi paradoksi tiek iznīcināti. Visa cilvēka eksis­tence rāda, ka ciešanas ir viņa īstenais likte­nis, dzīve nav atdalāma no mokām. Mēs pie­dzimstam asarās; pati cilvēka eksistence pēc būtības vienmēr ir traģiska un tās beigas — vēl jo vairāk. Te visur redzams iepriekšnolem- tības zīmogs.

Kur izeja? Sopenhauers domā, ka uz nāvi jālūkojas kā uz pamatmērķi. Tā neizbēgami ap­ēno cilvēka dzīvi. Vācu filozofs akcentēja, ka diez vai varētu filozofēt, ja nebūtu bijis nāves. Tās atnākšanas brīdī tiek atrisināts viss, kas tika gatavots dzīves laikā. Tātad nāves gaidas, tās priekšnojauta, tās sludināšana ir tas, ko cilvēks spēj atšķirībā no dzīvnieka. Tikai cil­vēka griba var atsacīties, novērsties no dzīves.

Kosmiskā procesa attīstība ir iekšēji pretru­nīga. No vienas puses, tā neizbēgami rada nāvi. No otras puses — tā izsmalcina prātu, piln­veido to, kamēr cilvēks skaidri sāk apzināties savu neizbēgamo galu, nenovēršamo iznākumu. Kā salīdzināt šīs Visuma riņķveida norises? Kā savienot nāves neizbēgamību un tās skaidru apzināšanos? Varbūt ticot dvēseles nemirstī­bai — kā nekā šī ticība raksturīga, pēc Sopen- hauera vārdiem, gandrīz visām reliģijām un daudzām filozofiskām sistēmām?

Tomēr pats Sopenhauers noliedz šādu atrisi­nājumu. Viņš neatzīst ne miesas atdzimšanu, ne dvēseles mūžīgumu. Tāpat kā cilvēks neko neatceras par savu eksistenci pirms dzimšanas, tāpat arī pēc nāves viņam nevar saglabāties nekādas atmiņas par viņa pašreizējo dzīvi. Tas, kurš cilvēka dzimšanu uzlūko kā viņa esamības īsto sākumu, rezumē filozofs, ir spiests raudzī­ties uz nāvi kā uz tās galējo robežu, jo abas šīs parādības ir ekvivalentas. Ja dzimstot cil­vēks tiešām izkļūst no neesamības, tad arī nāvei jābūt patiesai iznīcībai.

Tātad Sopenhauers krasi noraida personiskās nemirstības ideju. Vēl vairāk, sludināt «sevis mūžīgumu», pēc viņa vārdiem, ir tas pats, kas «nostiprināt maldus». Katrs indivīds taču nav nekas cits kā «atsevišķa kļūda», «aplams solis», kaut kas tāds, kam labāk būtu bijis nebūt. Tā ir savdabīga nāves poetizēšana, no kuras iedvesmu smeļas daudzi mūsdienu buržuāziskie teorētiķi.

Tomēr nāve, uzskata Sopenhauers, nevar pa­ņemt vairāk, nekā bijis līdz dzimšanai. Jā, ap­ziņa iet bojā, taču tas neattiecas uz cēloni, kas bija radījis apziņu. Citiem vārdiem sakot, iz­dziest dzīvība, nevis dzīvības princips, ko tā ietver sevī. Ko Sopenhauers izprot ar šo prin­cipu? — Sugas vai dzimtas ideju. Cilvēks no­mirst, bet cilvēce, cilvēku dzimta paliek. Te savdabīgā veidā izpaužas Spinozas domas, kurš noraidīja dvēseles nemirstību, taču bija pār­liecināts par dzīvības pirmsākuma neiznīcinā­mību. Sopenhaueram šis pirmsākums ir griba, kas tiek izprasta plašākā, filozofiskā nozīmē.

Kāpēc mūsdienu buržuāziskie filozofi pievēr­šas šīm idejām? Kāpēc viņi aktualizē šīs do­mas? Tieši tāpēc, ka Sopenhauers noliedza dvē­seles aizkapa eksistenci, viņa darbos taču diez vai varēs rast apstiprinājumu jaunākajiem pētī­jumiem reanimācijas jomā. Tomēr nāves roman- tizēšana nav iespējama bez dzīves diskreditāci­jas. Un Sopenhauera pesimistiskā filozofija šai ziņā ir neaizstājama.

Patiesi, ja dzīve ir nekas, tad vismērķtiecī- gāk ir to likvidēt, bet, ja konkrētais cilvēks ir nejēdzība kosmiskā cikla bezgalīgajā attīstībā, tad pretēji Sopenhauera pozīcijai, kur nav ne drusciņas optimisma, tomēr vajag uz kaut ko cerēt. Un te atkal var attīstīt dāsni aprakstīto «aizkapa odiseju». Mirušais tiek pataisīts par vienreizēju personu, kas izzina pasaules lielā­kos noslēpumus, bet dzīve pilnībā tiek pakļauta kādai nezināmai programmai, pēc kuras, kā mi­nējām, liek atskaitīties spīdošā būtne.

Nav nejaušība, ka, sācis ar saprātīgiem, pa­visam reālistiskiem spriedumiem par agonijas noslēpumiem, R. Mūdijs un citi pētnieki vēlāk rada savdabīgu reliģiju, kas sludina aizkapa pasaules neizskaidrojamību un svētlaimi, Reani- matologi īpaši akcentē — jaunie piedzīvojumi viņu pacientus tik ļoti iekvēlinājuši, ka tie vairs nav gribējuši atgriezties dzīvē. Tas patiesi atgā­dina klasisko situāciju, kad giljotīnā nocirstā galva kliedz: «Tas nepavisam nav briesmīgi!» Reanimatologiem, kas uzņēmušies iegūtajiem datiem dot pasauluzskatisku tulkojumu, ir uz­mācīga ideja, ko var reducēt tieši uz šo domu: «nav briesmīgi», «šeit, liekas, ir sliktāk».

«Mūžīgo sēru» temats kļuva par modernu si­žetu pseidozinātniskajā literatūrā, kura it kā esot aicināta pavērt noslēpumu priekškaru. R. Mūdijs savu kredo formulējis galēji skaidri: mēs nekad pilnībā neizpratīsim šo dzīvi, kamēr neizpētīsim, kas nāk pēc tās. Tātad vispirms jāaptver nāves maģija, tad — Zemes eksis­tence.

R. Mūdija, A. Toinbija un viņiem līdzīgo ne­laime nav tā, ka viņi aktualizējuši senās filo­zofiskās un reliģiskās atskārsmes par nāvi un parādījuši, ka domātājiem vienmēr bijusi inte­rese par šo tematu. Sai ziņā filozofus materiā­listus gaida nopietns analītisks darbs, kurā jā­atklāj dabiskais kodols uzskatos par viņpasauli. Bet buržuāziskie autori «sēru» tematam pievēr­šas ar principiāli citiem nodomiem. Atklājuši līdzību izplatītajos sižetos par «dzīvi pēc dzī­ves», daudzi pētnieki brīnās: ak dievs, vai tad mūsdienu zinātne neatklāj tieši to, ko reliģija sludinājusi jau daudzus gadsimtus? Vai cil­vēce beidzot nav ieguvusi pilnīgu, kaut arī pagaidām neizsakāmu patiesību?

Kā piemēru ņemsim Tibetas nāves grāmatu. Tā veidojusies gadu simtiem ilgi. Senās Tibe­tas gudrie no mutes mutē nodeva cilvēces uzkrātās zinības par miršanas procesu. Tajā sa­kopota daudzu paaudžu pieredze. Ar noteiktu garīgo tradīciju apzīmogotās ziņas, protams, mūsdienu zinātne uzlūko kā lielu vērtību. Uzsā­kot kompleksus un daudzpusīgus pētījumus par nāves fenomenu, zinātnieki nevar apiet šo seno zināšanu glabātuvi. Saprotams, tas nebūt ne­nozīmē, ka senais teksts jāuzlūko par visu zi­nāšanu avotu.

Tibetas nāves grāmata pierakstīta apmēram

VIII gadsimtā. Ar ko šis apbrīnojamais doku­ments piesaista šodien? Agonija tiek analizēta kā noteikts process, kurā mirušais sevi var pa­rādīt no labākās puses vai, gluži otrādi, — var būt nemākulīgs, nesagatavots. Grāmata pirmām kārtām bija savdabīga vadula — tā aizgājējam palīdzēja nezaudēt savu garīgumu, kā prasīja reliģiskā tradīcija, mācīja gaidīt nāvi, skaidri apzinoties ķermeņa bojāejas neizbēgamību, un šī apstākļa dēļ nekļūt mazdūšīgam, neizrādīt savu nezināšanu par izdzišanas noslēpumiem.

Nāves grāmatā sīki aprakstītas miršanas sta­dijas. Bez tam tiek runāts par «klejojošo dvē­seli», kas pēc liktenīgās robežas šķērsošanas nokļūst dažādās «citādesamības» sfērās. Mirušo pieredze apbrīnojamā kārtā atgādina R. Mūdija pacientu redzējumus. Bet, ja jautājumu aplū­kojam nopietni, tad nekāda pārdabiska noslē­puma šeit nav. Droši vien agonizējošajai apziņai vienmēr raksturīgi vieni un tie paši dzīvības funkciju sabrukuma procesi. Svarīgi ir, kā tos traktē: kā smadzeņu pēdējo, kompensējošo pie­pūli vai kā dvēseles svētceļošanu.

Tibetas nāves grāmatā aprakstīti arī brīži, kad dvēsele atstāj nedzīvo miesu. Mirstošais dzird trauksmainus, nesaprotamus signālus. Saklausāma tāla rūkoņa, vēja gaudas. Pēdējā pasaules aina ietinas miglā. Tad cilvēks jūt, ka savu ķermeni spēj aplūkot no malas, it kā no ārienes, ierauga radus un tuviniekus, kas apmazgā viņa miesu un lej asaras.

Sajā brīdī mirušais grib dalīties ar viņiem bēdās, pasacīt kaut ko, taču dvēseles balsi ne­viens nedzird, jo tā jau nāk no citas esamības. Kādu laiku apmulsušais gars paliek uz vietas, it kā nezinādams, kurp doties. Viņš jūt, ka

iemantojis kādu jaunu ķermeni, jaunu apvalku, kas, tiesa, nav līdzīgs iepriekšējam ķermenim. Nelaiķa dvēsele bez grūtībām šķērso jebkurus kavēkļus, sienas, klintis un kalnus, neizjūtot tos kā fiziskus traucēkļus. Dvēsele zibenīgi nokļūst tur, kur vēlas, jo tās lidojumu nekas neierobežo. Visi sajūtu orgāni kļūst neparasti jutīgi. Aiz­gājējs iegūst smalku dzirdi pat tad, ja agrāk bijis kurls. Ar savu skatu viņš spēj aptvert bezgalīgās tāles. Atgriežas visas zudušās spē­jas. Dvēsele redz, dzird, uztver…

Vēl mirklis — un nelaiķa acu priekšā at­aust mums jau zināmās mirušo ēnas. Viņš ta­gad skaidri tos redz. Viņus aptver kaut kāds starojums. Kā spogulī parādās viss nodzīvotais mūžs. Viņš jūt, ka vajag saprast, apzināties, kādēļ ir dzīvojis, kas apgarojis viņa mūžu, kāds bijis Zemes eksistences mērķis. Tad… Taču šeit beidzas analoģijas ar Mūdija aug­šāmcēlušos pacientu redzējumiem. Tālāk Tibe­tas nāves grāmatā — par to runa būs vēlāk — aprakstītas tādas lietas, kas mūsu gudrajiem pat sapņos nav rādījušās. Senajā grāmatā ir ziņas par turpmākajām, vēlākajām stadijām, kādās notiek eksistence ārpus ķermeņa un ku­ras pagaidām mūsdienās nav fiksētas.

Paliek noslēpums, kā mūsu senči varēja zināt par aizkapa dzīves pieredzi, ja tolaik vēl nebija atdzīvināšanas pašreizējās tehnikas. Tomēr va­ram izteikt minējumu, ka arī pagātnē bijuši gadījumi, kad cilvēki pēc nāves atgriezušies dzīvē. Cilvēka organismam taču, kā mēs tagad zinām, piemīt milzīgas iekšējās rezerves. Elpot pārstājis, noasiņojis cilvēks tomēr varēja atdzī­voties tāpat kā Platona aprakstītais karavīrs Ers. Gadsimtu gaitā, šķiet, bijis ne mazums cilvēku, kas varējuši atstāstīt savus redzēju­mus par «dvēseles klejojumiem».

Tādējādi Tibetas grāmatā savāktas zināšanu kripatiņas, reliģisko priekšstatu gaismā ap­rakstīta gadu simtu laikā uzkrātā pieredze, kas iegūta, novērojot mirstošos cilvēkus, viņu aiz­iešanas brīžu iespaidus. Tas ir materiāls ago- nizējošās apziņas fenomenu pētīšanai.

R. Mūdijs nepiedāvā nevienu versiju, kā mūs­dienu pētnieks varētu izskaidrot Tibetas mirušo grāmatā rakstīto. Viņš uz seno tekstu atsaucas tikai tādēļ, lai pārsteigtu lasītājus, pierādītu savu novērojumu vispārību, neapstrīdamību, lai savu izpratni par šīm parādībām pasniegtu kā savdabīgu ticību. Jau pieminētajā darbā «Pār­domas par grāmatu «Dzīve pēc dzīves»» Mūdijs atsaucas uz atdzīvināto iespaidiem nevis tādēļ, lai analizētu apziņas fenomenus, bet lai atai­notu plašu viņpasaules dzīves panorāmu.

Grāmatā «Dzīve pēc dzīves» R. Mūdijs rak­stīja, ka nav saticis nevienu pacientu, kas būtu stāstījis par tā saucamo «debesu valstību». Taču viņa otrajā sacerējumā ir arī šādas ziņas. Turklāt, ja sākumā runa galvenokārt bija par slimu cilvēku sajūtām — siltuma, gaismas utt. sajūtām, tad tagad šie redzējumi it kā materia­lizējas, kļūst reāli.

Viena dzīvei atgrieztā paciente apraksta kaut kādu «saules pilsētu». Viņa nonākusi gaismas, neparasta mirdzuma stihijā. Viņas acu priekšā bijusi uguņiem pielieta pilsēta, plūdušas valdzi­nošas mūzikas skaņas. Taču iekšējā balss pa­čukstējusi, ka gadījumā ja viņa ieies pilsētā, tad vairs nekad neatgriezīsies un neturpinās Zemes eksistenci. Acīgs novērotājs acīmredzot nevar nepamanīt, ka pacientu redzējumi, lai cik fantastiski tie būtu, ir cēlušies šajā pasaulē. No šejienes nāk gan pilsēta, gan jaukā mūzika, gan spožie uguņi. R. Mūdijs to izskaidro tādējādi, ka savus kontaktus ar citu pasauli pacienti nav varējuši aprakstīt citādi kā tikai ar Zemes eksis­tences tēliem.

Pēc grāmatas «Dzīve pēc dzīves» iznākšanas daudzi ticīgie pārmeta autoram, ka viņa ap­raksti sagrauj gadsimtiem senos priekšstatus par atmaksu. R. Mūdijs izlaboja kļūdu. Savās «Pārdomās…» viņš ietvēra pat speciālu no­daļu «Tiesa». Taču R. Mūdijs enerģiski pa­vēsta, ka ir pilnīgi patstāvīgs. Viņa uzdevums esot tikai parādīt, kur aizkapa pieredzes ap­raksti atbilst tradicionālās reliģiozitātes idejām un kur tie traktēti neparastā veidā.

Pirmām kārtām Mūdijam šķietot pavisam acīm redzami, ka nodzīvotā mūža panorāma esot atmaksas prelūdija. Kam gan tā vajadzīga, ja ne dievam, lai izdarītu vērtējumu… Daži pacienti apgalvo, ka viņi skatījuši ne vien veik­tos darbus, bet arī nerealizētos nodomus. Viņi sapratuši īstos rīcības cēloņus un sekas. Viņi apjēguši, kādu iespaidu uz tuviniekiem atstā­jušas savtīgās un neapdomātās izdarības. Vai pēc minētā vēl būtu jābrīnās, ka vispasaules tiesa dziļi iespaidojusi dzīvei atgrieztos. Viņiem krasi mainās paradumi, viņi citādi sāk vērtēt savu rīcību un apkārtējo cilvēku darbus. Ja tie ir velna stiķi, ironizē R. Mūdijs, tad diez vai tas ir panācis cerēto, jo cilvēki pēc tam kļūst labāki, tīrāki… Patiesi, sātans, ja tie ir viņa stiķi, pats nezina, ko dara.Tad jau drīzāk nevis sātans, bet… Nē, vārdu «dievs» Mūdijs ne­izsaka, tas paliek ēnā, taču visur jūtama tā klātbūtne…

R. Mūdija pacientu teiktajā nav arī elles skatu. Kāpēc? Kas tā par atmaksu bez pekles? Amerikāņu reanimatologs paskaidro: viņa drau- dzē ir vienkārši, viduvēji, parasti cilvēki. Viņu vidū nav noziedznieku, īstu grēcinieku. Tāpēc tas, ka pacienti nav redzējuši elli, nebūt neno­zīmē, ka grēciniekus pēc Zemes eksistences ne­gaida atriebība, sods. Seit tomēr, viņš domā, vajadzīgi papildu pētījumi.

Bet daži dati jau ir iegūti. Tie ir fakti par pašnāvnieku īpašo statusu viņpasaulē. Kā no­rāda R. Mūdijs, senāk pašnāvības problēmas tika risinātas no teoloģiskām, tad — no filozo- fiziskām un morālām pozīcijām. Mūsu dienās biežāk izmanto socioloģijas un psiholoģijas pa­kalpojumus. Bet šo to mums spēj izskaidrot arī reanimatologa «dokumentētie» aizkapa redzē­jumi.

Uzzinām, ka aizkapa valstībā nebūt ne visi ir laimīgi un prieka pilni. Ēnu vidū atkal un atkal pavīd apjukuši gari. Viņi skumīgi klīst apkārt, it kā risinādami kādus pārlieku grūtus uzdevumus. Šķiet, ka šie nelaimīgie ir atbrīvo­jušies no miesas, taču nav nonākuši astrālās svētlaimes sfērā.

Tā viena no R. Mūdija pacientēm pavēsta, ka gājusi pa kādu gaišu vietu un visu laiku redzējusi drūmus koridorus, kuros nīkušas bēdu salauztas būtnes. Tās mēģinājušas kon­taktēties ar dzīvajiem cilvēkiem, pateikt tiem kaut ko, bet — ļaunais ir jāsoda — neviens no dzīvajiem šos mēģinājumus nav manījis. Tiesa, no pašnāvniekiem iegūtu ziņu pagaidām vēl maz. Viņi ir ieraudzījuši ko tādu, par ko runāt negribas. Viņu pēcnāves pieredze bijusi gauži murgaina. Viņi nevēlas stāstīt…

Skaidrs, ka, piedzīvojusi mokas citā esamībā, pašnāvnieki pilnīgi atsakās no domas pašiem aiziet no dzīves. Viņu apziņā nostiprinās gad­simtiem ilgi veidojušies reliģiskie un filozofiskie argumenti pret sevis nonāvēšanu. Jau Platons «Faidonā» brīdināja: ne pēc savas gribas tu esi ieradies šai pasaulē, un tev nav tiesību iz­vairīties no sava likteņa. Daudzi R. Mūdija klienti gribētu no jauna piedzīvot jaukos viņ­pasaules iespaidus, taču viņi kategoriski attei­cās no domas nomaitāt pašiem sevi.

Bet R. Mūdija analītiskais prāts nedod viņam miera. Viņš atkal un atkal drosmīgi iz­virza mokošos, ar pašnāvību saistītos jautā­jumus. Dažās kultūrās tradīcijas taču, viņš prāto, nenosoda labprātīgu aiziešanu no dzīves. Gluži otrādi, tāda nāve tiek uzskatīta par cienī­jamu. Tas attiecas, piemēram, uz japāņu sa- murajiem. Būtu interesanti uzzināt, Mūdijs atklāj savu zinātnisko ziņkāri, kā viņpasaulē klājas šiem lepnajiem pašnāvniekiem.

Un ne tikai viņiem. Par pašnāvniekiem viss skaidrs. Bet kas notiek, teiksim, ar dzērājiem, vieglprātīgiem cilvēkiem, kas atklāti posta savu veselību? Viņi taču pēc būtības arī izvairās no savas sūtības. Kā šādos gadījumos darbojas atmaksas mehānisms? Kā nevērīga attieksme pret savu veselību tiek vērtēta pēc viņpasaules mērauklas? Kas mūs par to sagaida «tur», kur mēs dodamies ne pēc savas gribas? Tiešām — urķīgs prāts spēj izvirzīt daudzus sarežģītus jautājumus.

Pēc R. Mūdija grāmatu iznākšanas pagā­juši vairāki gadi. Taču šis temats joprojām ir aktuāls. Tam rodas jauni pavērsieni. Aizvien izteiktāk iezīmējas dažādas attieksmes pret to.

Pats Mūdijs ir spiests ņemt vēra viņa darbu vērtējumus, izgudrot aizvien jaunas versijas, kas jautu izvairīties no «mistificētāja» reputā­cijas.

Kad parādījās R. Mūdija pirmā grāmata, dažs labs domāja, ka garīdzniecība šo darbu uzņems naidīgi, uztvers kā reliģijas apgānī­šanu. Sis minējums piepildījās tikai nelielā mērā. Kulta kalpotāji dažādi vērtē laicīgās vēs­mas. Daži no viņiem Mūdija eksperimentos sa­skatīja savu baznīcas dogmatu apstiprinājumu.

Taču bija arī tādi teologi, kas Mūdija sace­rējumos redzēja uzbrukumu dievbijībai. «Dzīve ir noslēpums,» rakstīja kāds ievērojams teo­logs. «Dzīve pēc nāves arī ir noslēpums. Diez vai mirstīgajam var pavērties šis priekškars? Ja cilvēks varētu uzzināt dieva nodomus, tad izzustu noslēpums. Cilvēki zaudētu spēju ticēt.» Protams, akla ticība ir labāka …

Iebildumus izteica arī fundamentālisti, kas sludina Bībeles dogmatikas nemainību. Viņi uzskata, ka visi Svētajos rakstos minētie pa­reģojumi un brīnumi jāizprot burtiski, noliedz alegorisku traktējumu, sludina bezierunu seko­šanu baušļiem. Redzot savu uzskatu atšķirību no Mūdija spriedumiem, kuros gan tiek ape­lēts pie Bībeles, taču pēcnāves pieredzes ap­raksti ir citādi nekā Svētajos rakstos, funda­mentālisti pacientu atmiņas pasludināja par «dēmoniskiem murgiem». Viņi pat domā, ka reanimatologam varētu būt sakari ar sātanu.

Pavisam negaidīti R. Mūdija pētījumus kriti­zēja tā saucamā «kreisā» garīdzniecība. Tās pārstāvji uzskata, ka jāatsakās no tradicionā­lajām ticības formām, jāpārveido reliģija atbil­stoši mūsdienu prasībām. Šķiet, ka šāds mērķis viņus kādā mērā varētu tuvināt reanimatolo- gam, tā meklējumiem un pūliņiem. Taču «vis­drosmīgāko» mūsdienu reliģisko plūsmu dog- matikā nemirstības problēmai nav tik ievēro­jama vieta kā kanoniskajās mācībās. Baznīcas atjaunināšanas piekritēji uzskata, ka dvēseles neiznīcība un aizkapa dzīve novirza cilvēkus no ikdienas problēmām. Tāpēc šo tematu labāk iz­slēgt no darba kārtības. Mūdijam vajadzēja pierādīt, ka viņu interesējošais jautājums vien­mēr satraucis cilvēci, tās labākos pārstāvjus. Sociālā netaisnība vien, viņš skaidroja, taču ne­var novest pie ticības aizkapa pasaulei. Te dar­bojas arī citi mehānismi, tāpēc veltīgi «kreisā» garīdzniecība tik vieglprātīgi aplūko šo pro­blēmu, vienkārši sakot, dara pāri nemirstīgajai dvēselei.

Tomēr daudzi teologi simpatizēja reanima- tologa eksperimentiem un pieminēja tos pat savos sprediķos. Taču viņi tā arī nespēja sa­prast, ar kādu jomu tos saistīt — ar mūsdienu reliģiju vai tīru medicīnu. Patiesību sakot, arī pats Mūdijs neuzskatīja par vajadzīgu skaidrāk noteikt savu pētījumu robežas. Viņš ierosināja izvērst pētniecības darbu šajā virzienā. Tomēr uzskatīja, ka kompleksajās grupās mērķtiecīgi ir iekļaut ne tikai ārstus, fiziologus, psihologus, bet arī slavenus teologus.

R. Mūdijs pavēstīja arī, ka nepieciešams no­pietni izanalizēt to pētnieku argumentus, kuri viņa pacientu redzējumus cenšas izskaidrot ar skābekļa badu, smadzeņu bioelektrisko darbību. Kaut gan šo pozīciju ieņem daudzi fiziologi un psihologi, Mūdijs domā, ka nekādu precīzu pie­rādījumu viņiem nav. Aiz piesardzības viņš pie­bilst: saprotams, tas nenozīmē, ka šādi pierā­dījumi nevarētu rasties.

Ar šiem jautājumiem saistītajā literatūrā tiek izteikts vēl viens minējums. Visi redzējumu skaidrošanas mēģinājumi pašlaik balstās uz tradicionālajiem priekšstatiem par apziņu. Bet ko mēs zinām par to? Ļoti maz… Cilvēka psihe taču ir neaptverama. Pēc būtības to var salīdzināt ar milzīgu prospektu, kam apgais­mota tikai neliela josla, šaurs koridors, ko sauc par apziņu. Tikai šo gabaliņu mēs spējam ap­jēgt. Viss pārējais ir slēpts… Lūk, kāpēc no šī redzes viedokja aizkapa halucināciju atminē­jums, iespējams, rodams apziņas struktūrā, tās nepieejamajās sfērās.

VII nodaļa KRĒSLAINĀ APZIŅA

Sapņi un apmāto murgi, ko daba un

magi vai burves var sūtīt, Naksnīgais rēgs, brīnumdarbi no Tesālijas…

Horācijs

Vai nav izsīkusi mūsu iztēles spēja? Vai ne­esam zaudējuši vērtīgās sapņotāju īpašības? Kur palikuši fantazētāji, gaisa piļu celtnieki? Kāpēc mūsu ikdienībā vairs nav poētiskās di­mensijas? Pat mūsu sapņi kļuvuši ikdienišķi, garlaicīgi reāli. Bet kādreiz Platons sapnī re­dzējis gulbi, kas nolaižas uz viņa krūts …

Kristīšanas tradīcija kristietībā paredz iegremdēt cilvēku ūdenī. Daži pētnieki uzskata, ka šī paraža nāk no agrīnajiem kristiešiem. Viņi domāja, ka, paliekot bez elpas, cilvēks varēs iegūt dziļu garīgo pieredzi, viņa dziestošā ap­ziņa izzinās neaptveramus noslēpumus. Tā bija it kā ticīgā dzimšana. Ir zināma arī šāda līdzība. Skolotājs žņaudz savu skolnieku. Tas grib izrauties, un skolotājs ironiski vaicā: «Pēc kā tu alksti — pēc gaisa vai pēc zināšanām?»

Ceļš uz atklāsmi ir līkumots, mokošs. Bet, lai apjēgtu esamības būtību, nevajag traukties bezgalīgās tālēs. Var aprobežoties ar pašizziņu, maksimālu garīgo koncentrāciju. Vajag tikai aktivizēt noteiktus apziņas stāvokļus, apgūt tās slēptākās zonas. Tā cilvēki ne vien iemantos svētās zināšanas, bet arī mainīs savu likteni. Savdabīga ticība cilvēka gara noslēpumiem pē­dējos gadu desmitos raksturīga Rietumu do­mai.

Visreljefāk šīs idejas izpaudās jauniešu kontrkultūrā 60. gados. Pauzdami romantisma ideālus, pārņemdami elementus no Austrumu reliģiski misticiskajām mācībām — budisma, hinduisma, sūfisma, dzenbudisma —, jaunās pasaules uztveres jaunie piekritēji radīja īpat­nēju kultu — neapzinātu, stihisku tieksmju, dzīves dziņu, instinktīvu dzenuļu un intuitīvu apgaismību kultu.

Kontrkultūras atbalstītāji pasludināja karu pret prāta diktātu, tieši prāts noplicinot pa­saules uztveri. Viņi aicināja nomest analītiskā prāta važas, kurš esamību nespēj atspoguļot visā tās pilnībā. Sajā jaunatnes kustībā izvei­dojās priekšstats, ka mistiska ekstāze ir identa dažādiem narkotisko vielu izraisītajiem stāvok­ļiem.

Vispārīgā veidā par šo saistību runāja jau viens no pragmatisma dibinātājiem psihologs V. Džeimss, kuru asi kritizēja V. I. Ļeņins. Amerikāņu zinātnieka grāmatā «Reliģiskās pie­redzes daudzveidība», kas nāca klajā gadsimta sākumā, parādīta līdzība starp pārdzīvojumiem, ko kultivēja klasiskās reliģiski misticiskās mā­cības, un narkotisko vielu radītajām halucinā­cijām. Pēc autoru domām, abos gadījumos dar­bojas kāds psihisks mehānisms, kas dod iespēju pārvarēt tā saucamās saprātīgās apziņas stin­grās) barjeras.

V. Džeimss bija gandrīz vai pirmais Eiropas XX gadsimta literatūrā, kurš formulēja domu par to, ka cilvēka psihei raksturīgi visdažādā­kie stāvokļi. «…Mūsu normālā jeb, kā mēs to dēvējam, saprātīgā apziņa,» viņš rakstīja, «ir tikai viena no apziņas formām, bet citas, pa­visam atšķirīgas formas pastāv blakus tai un ir atdalītas no tās tikai ar plānu starpsienu.»1

Amerikāņu pragmatiķis bija pārliecināts, ka, neaktualizējot slēptās apziņas formas, esamības aina ir nepilnīga. Turklāt patiesas un daudzpu­sīgas zināšanas, viņš uzskatīja, pieejamas ne­būt ne prātam, uz ko mēs liekam nepamatotas cerības. Tikai ekstātiska uzbudinājuma stāvoklī cilvēks iemanto nozīmīgu garīgo pieredzi.

«Iespējams, ka patoloģiskiem apstākļiem,» tālāk rakstīja Džeimss, «ir liela nozīme dau­dzos, varbūt pat visos ekstāzes gadījumos. Taču tas nenozīmē, ka ekstāzes radītais apziņas stā­voklis nebūtu vērtīgs, nespētu paplašināt mūsu izziņas robežas.»2 Klasiskais misticisms un halucināciju izraisītie pārdzīvojumi, domā Džeimss, sakņojas zemapziņas sfērā. Ar no­teiktu psihisko mehānismu starpniecību notiek visas cilvēka apziņas regulācija.

Balstoties uz amerikāņu psihologa R. Baka «kosmiskās apziņas» koncepciju, pēc kuras indi­vīds var nonākt kontaktā ar kaut kādu garīgo okeānu, Džeimss uzskatīja, ka tāds kontakts nodibinās divos veidos. Var ieslīgt mistiskā ekstāzē, un var iedarboties uz psihi ar ķī­miskām vielām. Sīs vielas spēj radit sajūtu, ka pilnīgi zudis laiks, sabrukusi telpa, izraisīt bez­svara efektu, tuvības iespaidu ar kādām garī­gām pasaulēm. Turklāt narkotikas iedarbojas spēcīgāk nekā tiešs reliģisks un mistisks uz­budinājums. Pēdējos gadu desmitos Eiropā no­stiprinājusies pārliecība: lai piedzīvotu nepa­rastus ekstāzes stāvok|us, kas apgaismo prātu, nepieciešams apgūt Austrumu reliģisko mācību pieredzi.

Sis viedoklis tuvs ievērojamā angļu rakst­nieka Oldosa Hakslija daiļradei. Romānā «Brī­nišķīgā jaunā pasaule» šis autors paredzēja, ka nākotnē plaši izmantos psihoķīmiskos līdzekļus un tiem būs svarīga nozīme mūsdienu civilizā­cijā. Citā savā darbā «Uztveres durvis» Hakslijs attīsta domu, ka īsta apskaidrība iespējama, tikai «izslēdzot analītisko apziņu». Tāda «ap­gaismība» tiek praktizēta dzenbudismā un tiek apzīmēta ar jēdzienu «satori». Utopiskajā ro­mānā «Sala» Hakslijs attēlo civilizāciju, kur katra pilsoņa pienākums ir lietot ķīmiskus me­dikamentus. Politiķi vērīgi uzmana, lai salas iemītnieki būtu pasargāti no sāpēm un bailēm no nāves. Iedzīvotāji ir pārliecināti, ka līdz galam izpratuši esamības pilnību.

O. Hakslijs ierosināja dot LSD (viela, kas iegūta no «melnajiem rudzu graudiem», tajos esošie alkaloīdi izraisa stipras halucinācijas) vēža slimniekiem. Viņš pats, mirstot no vēža, lietoja šo narkotiku. Tādējādi, kā liecināja viņa sieva, angļu rakstnieks no miršanas pieredzes centies gūt visu tās garīgo potenciālu.

60. gados LSD medicīnā izmantoja visai plaši. Noskaidrojās, ka šis preparāts izraisa anestezējošu efektu. Taču narkotikas tika liktas lietā arī ar citu mērķi. Ar LSD psihoķīmijas entuziasti cerēja atklāt noslēpumus, kas sais­tīti ar organisma izdzišanu un sekojošo at­dzimšanu. Tikai uzskatīts, ka pacienta iegū­tajai garīgajai pieredzei ir milzīga emocionāla nozīme. Tāpēc atsevišķos seansos, kuros slim­niekam remdēja sāpes, atskaņoja stereofonisku mūziku. Viss tika pārvērsts par savdabīgu ce­remoniju.

Psihoterapeitiskais efekts bija ļoti daudzvei­dīgs. Slimnieki ne vien pilnīgi pārvarēja bailes no nāves, no iespējamām ciešanām, bet arī pa­stiprināti sāka interesēties par savu garīgo dzīvi, apziņas mūžīguma idejām. Kādā medi­cīniskā dokumentā fiksēts saistošs slimnieka izteikums: «Mirstu, taču esmu sajūsmā par Visumu.»

Nav nekā dīvaina, ka 70. gados šādas idejas kļuva populāras, jo jaunatnes kontrkultūras radītāji pasludināja tā saucamo «psihodelisko revolūciju» (psihodeliķi ir uz psihi iedarbojo­šies preparāti, kas izsauc fantastiskas vīzijas). Vārdu «psihodelisms» izgudroja amerikāņu psi­hologs Timotijs Līrijs, kurš vēlāk kļuva pazīs­tams misticisma teorētiķis.

T. Līrijs paziņoja, ka ar narkotikām iespē­jams panākt nedzirdētu «apziņas paplašināša­nos». Pēc viņa vārdiem, psihodelisko praksi var aprakstīt tikai ar visekspresīvākajām metafo­rām — tik spēcīga ir tās ietekme uz cilvēka garu. Narkotikas ļauj bloķēt analītisko prātu, ielauzties pašos slēptākajos dvēseles stūrīšos, nomest iekšējās sasaistības važas un izraisīt neparastu emocionālu pacēlumu. Tā sāka veido­ties īpaša «LSD reliģija». Tai bija milzumdaudz piekritēju hipiju vidū.

Hipiji bija pārliecināti, ka pēc «apziņas pa­plašināšanās» indivīds tiešām sāk apzināties sevī «dvēseli» un tai piemītošās bezgalīgās iespējas, tās neizsmeļamību. Viņi apgalvoja, ka, tikai lietojot narkotikas, var izstrādāt jaunu skatienu uz pasauli, izraisīt vīzijas, kas noārda kavēšanas procesus apziņā.

Daudzi no viņiem atklāti pasvītroja, ka halu- cinogēni cilvēku nedara ne svētu, ne gudru, taču tie atmodina bezdarbībā dusošos spēkus — tāpat kā Austrumu kulti, meditācija. Austrumu reliģiskajos kultos hipiji saskatīja daudz līdzīga ar savu prāta ievirzi. Stilizējot savus uzskatus hinduisma garā, hipiji izstrādāja īpatnējus priekšstatus par karmu (sanskritā — atriebība, atmaksa; Indijas reliģiju vairākumam svarī­gākais jēdziens, atspoguļo domu par dvēseļu pārceļošanu). Karma tika uzlūkota par mis­tisku spēku, kas nosaka cilvēka pārdzimšanas. Hipiju filozofija bija dzenbudisma un hindu­isma maisījums, bet «misticisms» viņu izpratnē bija dažas esamības izzināšanas metodes, kas analoģiskas buržuāziskās zinātnes metodēm. «Lielajā sabiedrībā», tas ir, hipijiem naidīgajā pasaulē, teiksim, ābola krišanu izskaidro ar vispasaules gravitācijas likumu, bet hipiji šā­dos gadījumos prātoja par karmu, tas ir, par iepriekšnolemto ābola likteni nokrist no koka.

Izlaušanās pie neizzinātiem apziņas apvi­diem narkotiku iespaidā kontrkultūras piekritē­jiem kļuva par savdabīgu «kvazireliģisko ka­talizatoru». Jau pieminētais T. Līrijs izvērsti nopamatojis šo narkoekstāzes misticismu (viņa terminoloģijā — «jauno misticismu»). Definējot reliģiju kā «ekstāzi, brīvības un har­monijas iemiesojumu», viņš rakstīja: «LSD — tā ir Rietumu joga. Kā Austrumu reliģiju, tā LSD mērķis ir augstākā svētlaime, proti, ap­ziņas robežu paplašināšana un sajūsmas un apmierinājuma panākšana.»3

Jaunu apziņas slāņu apgūšanu kontrkultūras piekritēji izprata arī kā jaunu saskarsmes veidu radīšanu. Turklāt mistiskie stāvokļi, mū­zika un sekss tika vērtēti pēc vienas mērauk­las — kā intīmas tuvības, erotisku kontaktu nodibināšanas līdzekļi. Seksu Līrijs vērtēja kā dzīvīgu un neatņemamu psihodeliskā efekta komponentu. «Jo plašākas ir mūsu apziņas ro­bežas,» viņš rakstīja, «jo bagātāka, ilgāka un apzinātāka ir mūsu seksuālā komunikācija.»4 T. Līrijs izvirzījis jo daudzus vispārīgus jau­tājumus, kam ir saistība ar reliģiju, apziņas problēmām, maģiju utt. Amerikāņu psihologs nonāca pie pārliecības, ka reliģiskā pieredze nav nekas cits kā esamības noslēpumu un cil­vēka eksistences jēgas iekšēja, tieša apjēgsme. Jaunā misticisma problēmas T. Līrijs reducēja uz septiņiem pamatjautājumiem: par pasaules enerģijas pirmavotu, par dzīvību, par cilvēka būtību, par apziņu, par cilvēka Es, par emoci­jām, par cilvēka pēdējo likteni. Ne tikai visas pasaules reliģijas, pēc viņa domām, bet arī zinātne noņemas ar šīm gigantiskajām pro­blēmām. Zinātne un reliģija nav naidīgas, ap­galvoja Līrijs. Cilvēki, kam ir narkotiskā pie­redze, apzinās enerģētiskos procesus, ar kuriem saskaras zinātne. Par ekstāzēm, vīzijām, at­klāsmēm, halucinācijām, atskārsmēm, garīga­jiem fantomiem var runāt ne vien reliģijas vār­diem, bet arī izmantojot fizikas un bioloģijas zinātnes valodu. Viena un tā pati realitāte at­klājas gan zinātkāram prātam, gan atbrīvotai psihei. Taču mistiskajā pieredzē tā it kā parā­dās reljefāka, krāsaināka, bagātāka.

Pēc Līrija domām, viens no apbrīnojamāka­jiem iespaidiem šādā stāvoklī ir sava ķermeņa neparastā uztveršana. Cilvēks dzird skaņas, kas nāk no sirds, nierēm, dziedzeriem, sajūt to uzbūvi, aktivitāti. Ekstāzē nonākušais indivīds ar iekšējo skatu vienlaikus aptver ari visu Vi­sumu. Tā, pēc LIrija vārdiem, parādās, cik gudri bijuši sūfisti un tantristi, kas cilvēka ķermeni uzskatīja par radības kroni un visa universa modeli.

Pēdējā laikā daudzi Rietumu zinātnieki ana­lizē jauno misticismu, kas balstās uz priekš­statu par cilvēka apziņas daudzdimensionali- tāti, par viņa spēju pārvarēt analītiskā prāta šauros ietvarus. Austrumu pētnieks Oksfordas universitātes profesors R. Zēners uzrakstījis daudzus darbus par šo tematu — piemēram, «Reliģiskais un laicīgais misticisms», «Nesa­skanīgā saskaņa», «Narkotikas, misticisms un pseidoticība». Viņš daudz uzmanības pievērsis narkotiku izraisīto halucināciju un mistisko stāvokļu salīdzināšanai; to darot, viņa reliģis­kās jūtas izpaudušās ar dažādu intensitāti.

R. Zēners pasvītroja, ka misticismu grūti analizēt tādēļ, ka mistiķis savu pieredzi vērtē atbilstoši savas reliģijas tradīcijām. Bez tam zināmā mērā mistiskā pieredze transformē arī šīs reliģijas dogmu sistēmu. Tā galvenos kris­tietības strāvojumus, pēc Zēnera domām, ie­spaidojis neoplatonisms un pseidodionīsisms. Mūsdienu islams savukārt ir tik ļoti pārplūdi­nāts ar hinduisma tēliem, ka ar ortodoksālo mu- sulmanismu tam nav nekā kopēja.5

Jāpiekrīt Zēneram, ka nav tik viegli daudz­pusīgo mistisko pieredzi pārtulkot mūsdienu kristīgās teoloģijas valodā. Angļu speciālists sūrojas, ka mūsdienu paaudze, kas aizrāvusies ar misticismu, atņem vērtību tradicionālajiem reliģiskajiem terminiem. Vārds «dievs», kon­statē Zēners, vairs netiek uztverts, jo tas zau­dējis jēgu. Taču, ja dievību nosauc kā citādi,

piemēram, tā kā Teijārs de Šardēns par «punktu Omega» vai «RNS kodu», tad dau­dziem cilvēkiem uzreiz radīsies neviltota inte­rese. Jā, patiesi, jaunā paaudze meklē citu dievu un daudzi savas vajadzības apmierina psihodeliskajā praksē un Austrumu misticismā.

Pret «psiholoģisko kultu» stingrā opozīcijā nostājušies kristīgie teologi. Viņi apstrīdēja se­cinājumu, kas V. Džeimsam un T. Līrijam šķita neapšaubāms, proti, domu, ka narkotisko vielu lietošana rada mistisko pieredzi. Psihodeliķi taču radās noteiktā zinātnes attīstības pa­kāpē, bija ķīmisku eksperimentu rezultāts, bet mistiskie pārdzīvojumi pastāvējuši no laika gala. Turklāt šādu preparātu lietošana zināmā mērā ir mākslotība, tie var sagraut ne tikai cilvēka miesu, bet ari dvēseli.

R. Zēners tāpat domā, ka vajadzētu nošķirt mistisko pieredzi un halucinogēnu iedarbību. Viņš norāda, ka pie šāda secinājuma mūža beigās nonāca ari O. Hakslijs, kad viņš bija pārvērtējis savus uzskatus. Nedēļu pirms nā­ves, kad Hakslijam sāka likties, ka viņš LSD iespaidā sasniedzis ārpuslaicisku svētlaimi, k» Tibetas budisti dēvē par «tukšuma skaidro gaismu», viņš, kā domā Zēners, pēkšņi apzinā­jies savus nomaldus. Rakstnieks sapratis, ka savas vīzijas kļūdaini noturējis par izlaušanos pie visazināšanas, bet īstenībā izzinājis tikai sevis paša psihiskās parādības, kam nav ne­kāda sakara ar ārpuszemes pieredzi. Pēdējos sava mūža gados Hakslijs rakstīja: «Mums ne­vajag censties dzīvot ārpus mums dotās pa­saules, mums kaut kā jāiemācās to transformēt un pārveidot. Kad ir pārāk daudz gudrības, tad ir tikpat slikti kā tad, kad tās ir pārāk

fnaz, un nevajag nekādu maģisku triku. Mums jāatrod paņēmiens, kā atrast realitāti bez bur­vju nūjiņas un maģiskiem buramvārdiem. Jā­meklē eksistences veids šajā pasaulē, nevis jā­tiecas kļūt par pašu esamību.»6

Komentējot šīs rindiņas, Zēners nonāk pie secinājuma, ka tās faktiski pārsvītro visu, ko Hakslijs teicis agrāk. Viņš šos rakstnieka pē­dējos vārdus uzlūko par testamentu, no kura izriet, ka psihodeliskā pieredze nav līdzīga re­liģiskajai un mistiskajai pieredzei. Vai tas nozīmē, ka Zēners noliedz iespēju izlauzties ci­tās apziņas sfērās? Nē, gluži otrādi, viņš pat speciāli akcentē, ka psihodeliķi cilvēkiem ļauj sajust kosmisko apziņu, saraut telpas un laika ierobežojumus, piedzīvot dažus neparastus stā­vokļus. «Taču Paskāla Dieva un «Bhagavadgītas» Dieva pieredze, kuri transcendentā pašu mūžīgo Esamību, tīri psihodeliskā pieredzē, pēc manām domām, nevar tikt reproducēta.»7

Tātad, atzīstot neizpētīto apziņas zonu ap­brīnojamās īpašības un pēc to izpētes izbau­dīto stāvokļa lieliskumu, Zēners tomēr ir pār­liecināts, ka dievība, esamības noslēpums, nar­kotiskajos seansos neatklājas. Mistiskajai pie­redzei viņš piešķir augstāku statusu.

Acīmredzot laiks vaicāt: vai cilvēka apziņai tiešām piemīt laimi nesošā daudzdimensiona- litāte? Vai patiesi tās nostūros glabājas kāda neaptverama patiesība? Vai taisnība, ka cil­vēki var iemantot laimi, pārkāpjot sapratnis- kās, saprātīgās apziņas robežas? Visus šos jau­tājumus pēdējos gados aktīvi apspriež dažāda profila speciālisti arī pie mums.

Vispirms jāpasvītro, ka cilvēka smadzenēm patiesi piemīt milzīgs potenciāls. Neapšaubāmi

ari turpmāk zinātniekiem jāpēta psihiskās dzī­ves neizzinātās zonas. Cilvēka smadzenes taču strādā ar pavisam zemu lietošanas koeficientu: tās izmanto tikai 3—4 procentus no savām maksimālajām iespējām. Skaidrs, ka pārējie 96—97 procenti var atklāt negaidītus noslē­pumus, parādīt nedzirdētas cilvēka spējas.

Ir zināms arī tas, ka maksimāli skaidrās ap­ziņas zona psihiskajā darbībā ir samērā ne­liela. Neapzinātajā līmenī sekundē tiek apstrā­dāts 109 bitu informācijas, apzinātajā—102 . Tā­pēc nav nekā dīvaina, ka milzumdaudz iespaidu un pārdzīvojumu cilvēks nemaz neapzinās.

Kas ir apziņa? Kad tā radusies? Kādi bijuši tās attīstības posmi? Sie jautājumi pēdējos ga­dos izsaukuši daudzus strīdus, kuriem bijusi arī pasauluzskatiska nokrāsa. Piemēram, ame­rikāņu psihologs Džūlians Džeinss sarunā ar žurnāla «Psychology Today» korespondentu iz­klāstījis, šķiet, pilnīgi negaidītu redzes vie­dokli.

Pec viņa vārdiem, cilvēka apziņas musdienu forma izveidojusies salīdzinoši nesen, tikai pirms trīs tūkstošiem gadu. Citiem vārdiem, pagātnes varenās civilizācijas, piemēram, senā Grieķija iztika bez tās. Uz jautājumu, kas ir apziņa, Džeinss atbildēja: «Es nojautu, ka tā ir vēl sīkāka mūsu psihiskās darbības daļa, nekā mēs iedomājamies. Mēs lielākoties rīko­jamies neapzināti. Visu, ko protam, ko esam apguvuši agrāk, mēs darām, ilgi par to nedo­mādami. Apziņa parādās tikai tad, kad cilvēks spiests darīt kaut ko tādu, ko nekad nav da­rījis, taču tas nenotiek pārāk bieži.»8

Polemizējot ar Džeinsu, padomju psiholoģe L. Anciferova raksta: «Protams, ja runā par

apziņu kopumā, tad Džeinsam acīm redzami nav taisnība. Apziņa radās reizē ar cilvēku. Var pat apgalvot, ka apziņas dzirkstis parādī- jas vēl agrāk — dzīvniekiem, it īpaši cilvēk­veidīgajiem pērtiķiem. Pats par sevi saprotams, sākumā apziņa bija ļoti primitīva. Taču tā ne­mitīgi attīstījās, ieguva kvalitatīvi jaunas ie­zīmes, un tai bija aizvien lielāka loma cilvēka dzīvē. Apziņa nodrošināja cilvēkam neapstrīda­mas priekšrocības salīdzinājumā ar dzīvnie­kiem.»9

Atzīstot apziņas milzīgo nozīmi cilvēka ek­sistencē un tapšanā, padomju zinātne, pro­tams, nenoliedz faktu, ka apziņa savā attīstībā izgājusi vairākus posmus. Cilvēka evolūcijas gaitā dažas apziņas zonas ir atrofējušās vai pazeminājušas savu aktivitāti. Psihologi uz­skata, ka izlaušanās uz šīm «dzēstajām» psi­hiskās darbības sfērām labvēlīgi iespaido cil­vēku, arī viņa veselības stāvokli. Mūsu klīnikās plaši tiek izmantota, piemēram, autotreniņa metode, kas slimniekam ļauj regulēt viņa ve­ģetatīvo nervu sistēmu. Neizzināto psihes slāņu izpētes problēma šodien tiešām ir ļoti aktuāla.

Daudzi interesējas arī par citām problē­mām — apzinātā un neapzinātā attiecībām. Starp šīm cilvēka psihes sfērām nebūt nepa­stāv harmoniskas, bet, gluži pretēji, pavisam pretrunīgas attiecības. Neapzinātais dažādi iz­paužas domāšanas, atmiņas, iztēles procesos. No vienas puses, tas ļauj atbrīvot psihisko enerģiju radošiem mērķiem. No otras puses, neapzinātais var arī tieši piedalīties sarežģītu uzdevumu risināšanā, un tā darbība visefektī­vākā ir tajos gadījumos, kad saprātīgam, ra- cionalam problēmu risinajumam pietrūkst in­formācijas.

Padomju literatūrā tā saucamo izmainīto ap­ziņas stāvokļu zinātniskā pētīšana sākusies sa­mērā nesen. Runa ir par tādiem fenomeniem kā atklāsme, intuīcija, apgaismība utt. Klasiskā veidā šie īpašie stāvokļi acīmredzot rodas kon- templatīvā meditācijā. Galēja garīga sasprin­dzinājuma, koncentrēšanās situācijā varētu iz­jukt mums pierasto psihisko struktūru automā­tiskā darbība, un tad būtu iespējams iziet ār­pus loģiski strukturētās apziņas ietvariem.

Atsauksimies uz vienkāršu psiholoģisku eks­perimentu. Eksperimenta dalībniekiem liek kon­centrēti pievērsties kādam priekšmetam, pie­mēram, zilai vāzei. Turklāt nedrīkst analizēt vāzes dažādās daļas. Runa nav par to, ka vienkārši jādomā par vāzi. Saskaņā ar ekspe­rimenta uzdevumu katram seansa dalībniekam jācenšas iztēloties kādas asociācijas par vāzi. Turklāt viņi tiek ievirzīti «ieraudzīt» vāzi vienu pašu, nesaistītu ar citiem priekšmetiem. Eks­perimenta dalībnieki cenšas izslēgt visas do­mas un jūtas, ķermeņa sajūtas. Viņi neatļau- jas novirzīties, pastāvīgi koncentrē uzmanību, visu apziņu uz vāzi. Vāzes uztvērums piepilda visu apziņu…

Tā rodas jauns apziņas stāvoklis. Tā īpat­nība — vāzes uztvērums it kā saplūst ar pašu vāzi. Apziņa saplūst ar priekšmetu, personas robežas izzūd. Rodas apziņas un objekta vien­gabalainība, nesaraujamības izjūta. Lai aprak­stītu šādu stāvokli, valodas diskrētie simboli ir pārāk skopi un pat nepieņemami. Loģikas likumi šajā apziņas stāvoklī tiek pārkāpti. Pret­runas nerada izbrīnu. Mainās laika un telpas izjūta. Kaut arī no analītiska prāta redzes vie­dokļa šāda uztvere liekas paradoksāla, tomēr meditācijas brīdī tā tiek vērtēta kā pilnīgi da­biska, patiesīga. Padomju speciālisti rūpīgi pēta meditācijas pieredzi un ar to saistītās psi­hiskās dzīves parādības. Apziņas izmainīto formu piemēri ir arī sapņi, hipnoze utt.

Tagad iznācis milzum daudz literatūras par šiem jautājumiem. Piemēram, T. Tarta grā­matā «Apziņas izmainītie stāvokļi» ievietotajā bibliogrāfijā ir pāri par tūkstoti nosaukumu. Kaut gan šo parādību klīnikas apstākļos pēta psihologi un psihiatri, tomēr neparasto apziņas stāvokļu apraksti dažkārt ir pamats mistifikā­cijām, dažādām spekulācijām. Marksistiskie pētnieki ir ieinteresēti zinātniski izskaidrot šos fenomenus.

Padomju speciālisti jau uzsākuši pētīt dau­dzus problēmas teorētiskos jautājumus. Plašs darbības lauks te paveras tiem, kas interesējas par psiholoģijas teoriju, kibernētiku, semiotiku utt. Neparasti apziņas stāvokļi parādās arī zi­nātniskajā jaunradē, tāpēc par tiem interesē­jas arī zinātnes pētnieki. Teorētisku domāšanu, kurā tiek radīti izgudrojumi, nav iespējams iz­tēloties kā secīgu kustību no vienas domas uz otru. Sajā procesā rodas loģiskas pauzes, pār­rāvumi, refleksijas, tiek likti lietā intuitīvi poē­tiski paņēmieni, lai nonāktu pie patiesības. Ne­parastie apziņas stāvokļi vēl aktuālāki ir māk­slinieciskajā jaunradē, kur tie iziet ārpus lo­ģiskās domāšanas ietvariem.

Mūsdienu literatūrā plaši izplatījusies hipo­tēze, saskaņā ar kuru cilvēces vēstures sākumā šodien par mistisku dēvētais apziņas stāvoklis bijis norma. Tomēr daudzi speciālisti pareizi akcentē, ka diez vai Šis viedoklis ir pieņemairls, un, piemēram, Kalifornijas universitātes profe­sors F. Stāls savā darbā «Pētījumi par misti­cismu» apšauba, ka var nošķirt normālu un izmainītu apziņas stāvokli.10

Minētā hipotēze tiek apspriesta arī padomju literatūrā. Analizējot priekšstatu par to, kas ir īpašs apziņas stāvoklis — relikta parādība, kura ģenētiski iekodēta kopš tiem senajiem lai­kiem, kad apziņa vēl bija primitīvā attīstības pakāpē, — V. Nalimovs raksta: «Taču te uz­reiz rodas daudz neatrisinātu jautājumu — kā­pēc sākotnējā apziņas attīstības stadijā varēja rasties tik ārkārtīgi bagātas izpausmes, kāpēc tās saglabājas tādā veidā, ka mums tās jāuz­skata par dziļākajiem apziņas līmeņiem, kuri uztur un regulē mūsu loģisko domāšanu? Un, beidzot, ja šīs izpausmes nav personiskās pie­redzes rezultāts, nav ārējās pasaules atspogu­ļojums, bet kaut kas tāds, kas lielākā vai ma­zākā mērā vienādi iekodēts visai cilvēcei, tad ar ko šis priekšstats atšķiras no hipotēzes par substancionāli eksistējošām kontinuālajām ap­ziņas plūsmām, kas pastāv neatkarīgi no cil­vēka?»11

Tātad kritiski jāanalizē nevis pats fakts, ka pastāv apziņas izmainītas, neparastas formas, bet šī fakta konkrētās interpretācijas, kas pa­mato neapzinātā kultu. Sie uzskati balstās uz noteiktām ideoloģiskām spekulācijām, kuras kritizē «mūsdienu civilizāciju» par to, ka tā di­binās uz prāta diktatūru.

Jau kontrkultūras teorētiķi izvirzīja tēzes, kuras vēlāk loģiski noveda pie misticisko uz­skatu izplatīšanās. Tā viņi atmaskoja tā sau­camās «ņūtoniskās zināšanas», kuras balstās Uz veseluma, dzīva mehānistisku sadalīšanu. Tādai analītiski diskursīvai pasaules uztverei kontrkultūras piekritēji pretstatīja intuīciju, nojautu, pēkšņu atskārsmi, neapzinātu apgais­mību. Sāda jautājuma nostādne pastiprināja nacionālistiskās noskaņas, radīja negatīvu at­tieksmi pret izzinošo prātu, zinātni.

Dzejnieks Alens Ginzbergs, viens no ievēro­jamākajiem «bīta» un «hipkultūras» iedvesmo­tājiem, skaidroja, ka viņa domubiedru mērķis ir atraisīties no prāta, no visas individuālās pašapziņas analītiskajiem pinekļiem. Iekļūstot gara slēptākajos nostūros, cilvēks saistās ar kosmisko, bezgalīgo, okeānisko apziņu. Tādē­jādi varot pilnībā izpausties cilvēka spējas, po­tenciāls. Atbrīvošanos no prāta važām Ginz­bergs vērtēja kā «antropoloģisku lēcienu», kas nav mazāk svarīgs kā, teiksim, «saprātīgā cil­vēka» rašanās.

Kontrkultūrai ļoti raksturīgas ir misticisma idejas par kosmiskā gara saistību ar atsevišķa cilvēka pārdzīvojumiem. Amerikāņu psihologs un psihiatrs D. Gatmens 70. gadu sākumā rak­stīja: «Tā kā «ego» striktās robežas aizkavē personību, kad tā grib saplūst ar kolektīvo jeb kosmisko virsapziņu, tad kontrkultūrā intensīvi un atklāti izpaužas naids pret «ego»… Jau­niešu «bezprāta» kults dibinās uz naivu ruso- ismu, kas projicēts uz iekšējās dzīves sfēru, uz pārliecību, ka neapzinātajās «es» dzīlēs gatavā veidā slēpjas varenība, pilnība, veselums, kuri vēlas atbrīvoties. Sajā psihodrāmā «ego» ir ļaundaris, kas personu nošķīris no pārpersonis- kajiem mīlestības centriem un dzīves veseluma un aizšķērsojis ceļu uz radošās spontanitātes un harmonijas iekšējo krātuvi.»12

Viens no mūdienu Rietumu garīgās dzīves paradoksiem ir reliģisko meklējumu biežā sais­tība ar visas buržuāziskās cilvilizācijas kri­tiku. Saskatot kapitālistiskajā iekārtā pārliekas racionalitātes triumfu, kura izpaužas kroplīgās formās, kontrkultūras piekritēji enerģiski no­liedz abstrakta prāta efektivitātes kritērijus. Pretstatā šiem kritējiem viņi izvirza ideju par personas maksimālu pašrealizāciju citā jomā — emociju un instinktu sfērā, kas atbrīvota no prāta kontroles un diktāta.

Kontrkultūras radītāji bija pārliecināti, ka, tieši atbrīvojot apziņu, iespējams pārvarēt dzī­ves redzējumu «vienā dimensijā» un nodroši­nāt tēlainu, pilnasinīgu realitātes uztveri. Sis savdabīgais dumpis pret prātu tika uzlūkots kā esamības pilnveidošanas līdzeklis. Viņi do­māja, ka sociālo realitāti var mainīt nevis uz­labojot sabiedrību, bet masās izplatot mistisko pieredzi. Ja katrs apgūtu šo pieredzi, arī īste­nība kļūtu patiesi daudzkrāsaina. «Iestājas laiks, es pat nešaubos, ka tas jau pienācis,» akcentēja amerikāņu psihologs N. Brauns, «kad civilizācijai jāatjaunojas jaunu noslē­pumu atklāšanas rezultātā, izmantojot iztēles augsto un ezoterisko spēku.»

Cilvēka apziņas neizzināto sfēru apguvē glā­biņu no visa sociālā ļaunuma saskata arī ame­rikāņu pētnieks Dž. Lilijs. Savā grāmatā «Cik­lona centrs» viņš raksta: «Esmu pavisam drošs, ka augstāku apziņas stāvokļu pārdzīvo- šana ir cilvēku sugas saglabāšanās nepiecie­šams priekšnoteikums. Ja mēs visi varam sa­sniegt vismaz zemākos satori līmeņus,_ tad ir cerība, ka mēs neuzspridzināsim planētu vai kādā citā veidā neiznīcināsim pašreizējo dzivību. Ja cilvēki visā pasaulē, it īpaši tie, kam dota vara, spēs regulāri sasniegt augstus līme­ņus un stāvokļus, tad mūsu planēta tiks vadīta samērā vienkārši, efektīvi un līksmi.»13 Pēc Lilija domām, tieši šādā veidā var atrisināt mūsdienu cilvēces vitālās ekonomiskās, ener­ģētiskās, demogrāfiskās problēmas, iznīcināt badu un slimības, novērst kara draudus.

Protams, pētījumi par neapzinātajiem proce­siem cilvēka psihē var sniegt svarīgus atklāju­mus, kas mainīs dažus pašreizējos priekšsta­tus par cilvēku apzināto dzīvi. Taču nav ne­kāda pamata absolutizēt neapzināto, reducēt to uz mistisko pieredzi, izdarīt secinājumu par tā izšķirošo nozīmi cilvēka dzīvē un sabiedrī­bas attīstībā.

Cilvēka smadzenes, uzskata Lilijs, ir gran­diozs bioloģiskais skaitļotājs, kura īpašības ne­būt vēl nav izpētītas un izprastas. Sī doma pil­nībā saskan ar materiālistiskajiem uzskatiem. Varam piekrist, ka Austrumu literatūrā, uz ko atsaucas zinātnieks, aprakstīti reāli apziņas stāvokļi — satori, samadhi, nirvāna. Taču pa­liek neskaidrs, kāpēc šie stāvokļi jāuzskata par «augstiem», tādiem, kas pārspēj apzinātu re­fleksiju.

Dž. Lilijs daudz veicis, lai noskaidrotu apzi­ņas izmainīto stāvokļu raksturu. Viņa eksperi­menti, izraisot tā saucamo sensoro deprivā- ciju, proti, sajūtu zudumu, ļāvuši viņam piedzī­vot miegam līdzīgu stāvokli, transu, mistisku atklāsmi. Taču viņš šīs vīzijas vērtēja, izman­tojot jau epigrāfā minētos Horācija vārdus, ne­vis kā «sapņus, apmāto murgus», nevis kā «naksnīgus rēgus», bet kā saskarsmi ar esamī­bas noslēpumiem, kā kontaktēšanos ar citām reālām pasaulēm, no kurām analītiskais prāts mūs norobežo.

Tātad tieši par šiem prātojumiem Lilijs pel­nījis asu kritiku, jo neizpētītās psihes parādī­bas viņš izmanto, lai izveidotu misticisku Vi­suma ainu, kurš esot piepildīts ar garīgumu. Lilijs apgalvo, ka mistiskajā pieredzē viņam atklājušās citas civilizācijas, citas parādības, kas parastā stāvoklī cilvēkiem nav pieejamas. Viņš raksta: «Pēkšņi es nok|uvu šajā telpā. Mani ierāva varenas enerģijas, fantastiskas gaismas un šaušalīga spēka pārplūdinātos procesos.» Lilijām izdevies redzēt «brīnumaino mūsu planētas radīšanu». Vēl vairāk, viņš ticies ar neparastām būtnēm, iepazinis jaunas formas un sistēmas, kādās eksistē dzīvība. Bet visu laiku viņš bijis tikai novērotājs.

Taču tas vēl nav viss. Lilijs esot iekļuvis arī savā ķermenī, vērojis savus orgānus, šūnu vei­dojumus un struktūras, uzturējies smadzenēs, sirdī, nonācis līdz kvantu līmenim un noskatī­jies atomu spēli viņu milzīgajās pasaulēs, ār­kārtīgi plašajā telpā. Vai tas ir iespējams? Protams, nē, ja balstāmies uz prātu, bet tur jau tā lieta, ka Lilijs domā, ka atklājis nelo­ģiskus, ārpus prāta pastāvošus esamības pētī­šanas paņēmienus. Viņš esot atvēris gara slū­žas, un Visums esot viņam parādījies visā savā bagātībā, atsedzis visu savu neaptveramo un bezgalīgo struktūru, visu savu pasauļu daudz­veidību.

Neapšaubāmi, ka cilvēks ir saistīts ar kos­mosu, taču diez vai, «zaudējot juteklību», «iz­krītot no prāta», var savām acīm novērot ko­dolu sabrukšanu sīkākās daļiņās, enerģijas at­brīvošanos. Drīzāk te specifiski, mērķtiecīgi traktētas personiskas vīzijas, kas radušas psi­hiskā līdzsvara izjaukšanas apstākļos.

Lilija stāstījums ir līdzīgs klīnisko nāvi pār­dzīvojušo cilvēku atmiņām. «Es kļuvu,» paziņo autors, «spilgts apziņas punkts, kas izstaro gaismu, siltumu un zināšanas… Es izjutu fan­tastisku prieku, milzīgu bijību, izbrīnu. Mani ap­tvērusī enerģija bija ārkārtēji intensīva.» Zī­mīgi, ka pēc šādiem pārdzīvojumiem cilvēki pārvērtē savu iekšējo pasauli.

Iespējams, ka šeit esam saskārušies ar inte­resantu problēmu, kuru vajadzētu izskaidrot. Varam izdarīt minējumu, ka iegremdēšanās «paplašinātās apziņas» pasaulē izraisa īpašu noskaņu, jūtas, dvēseles dzīlēs atmodina iz­spiestas emocijas un galu galā izraisās sevišķs psihoterapeitisks efekts. Taču šādi rezultāti ro­das arī citos eksperimentos, piemēram, kolek­tīvās saskarsmes seansos, kad ilgstoši un brīvi kontakti vienu un to pašu cilvēku vidū ļauj viņiem noskaidrot savas psiholoģiskās pro­blēmas, pārvarēt savas dzīves negatīvo pie­redzi.

Lilijs un viņa domubiedri izvirza citu skaid­rojumu. Viņi nonāk pie pārliecības, ka Vi­sumā tiešām pastāv kāds augstāks sākums. Turklāt visa pasaule esot meditējošas apziņas produkts.

Tātad halucinogēnu vīziju iespaidā radušās mistikas specifika ir prāta izzinošo spēku, tā iespēju diskreditācija. Kaut gan cilvēka prāts ir ielauzies visur, gan mikro-, gan makro- kosmā, sevī pašā, prāta aktivitāte, uzskata tie, kas pieslejas neapzinātā kultam, esot graujoša, jo tas nespēj radīt pilnestīgu pasaules ainu. Zudušo visazināšanu cilvēki var atgūt, pēc viņu domām, tikai pievēršoties novārtā pames­tajām apziņas sfērām.

Jaunā misticisma piekritēji nepamatoti ap­sūdz prātu par to, ka tas esot nošķīris intuī­ciju un sapratni, nojausmu un izziņu, jūtas un domas, sadalījis visu pasauli saskaitāma­jos, laupījis cilvēkam harmoniju. No šejienes iz­riet, ka neparastie apziņas stāvokļi ir zudusī norma, bet prāts — patoloģija, atkāpe no nor­mas.

Racionālisma eskalācija ilgu laiku radīja, pēc misticisma piekritēju domām, augšupejo­šas kustības iespaidu. Taču saprāta iluzorās uzvaras aizvien skaidrāk esot parādījušas savu traģisko būtību. Tagad nepieciešams likvidēt prāta shematizējošo gribu un izlauzties neiero­bežotajās neapzinātā tālēs.

Šādas idejas aktualizējušas sarežģītas pa­saules uzskata problēmas. Kas ir racionalitāte? Vai iespējams izprast pasauli bez prāta starp­niecības? Kādas ir attiecības starp racionālo un iracionālo sabiedriskajā apziņā?

Marksistiskie pētnieki racionālā un iracio­nālā problēmu aplūko ne tikai kā gnozeolo­ģisku vai metazinātnisku problēmu. Viņi pa­svītro tās pasauluzskatisko nozīmi. Buržuāzis­kās racionālisma krīzes un jauno filozofiskā iracionālisma tendenču analīze mūsu dienās ir svarīgs sabiedrisko zinātņu uzdevums ar dziļu ideoloģisku jēgu.

Jēdzieni «racionalitāte» un «iracionalitāte» ir daudznozīmīgi. Tos izmanto ne tikai tīri filozofiskā kontekstā, bet arī noteiktu sabiedris­kās apziņas stāvokļu aprakstīšanai. Rietumu mūsdienu literatūrā racionalitāte nereti tiek uzlūkota par visas Eiropas kultūras svarīgu iezīmi, bet ar iracionalitāti saista dažādas ga­rīgās parādības, teiksim, ikdienas apziņas mas­veida procesus.

Daudzi buržuāziskie strāvojumi, piemēram, kritiskais racionālisms, analītiskā filozofija, zi­nāmā mērā Frankfurtes skola, nonākuši pie se­cinājuma, ka racionalitāte izmantojama ne tikai tīri gnozeoloģisku problēmu risināšanā, bet tai var būt arī pasauluzskatiska un prak­tiska nozīme.

No šī redzes viedokļa zīmīga ir Frankfurtes skolas attīstība. Šodien notiek Adorno un Hork- heimera svarīgāko priekšstatu pārvērtēšana; viņi paredzēja «instrumentālā prāta kritiku» un «totālu noliegumu». J. Hābermass mēģina no­teikt «racionālisma jaunā viļņa» veidolu, iz­virza jautājumu par jauniem racionalitātes kri­tērijiem, par jauna tipa racionalitātes meklē­jumiem.14 Taču šī tendence galu galā nenovērš racionālisma identificēšanu ar kapitālistiskās sabiedrības tehnokrātiskā modeļa normām.

Vienlaikus ar jauna tipa racionalitātes mek­lējumiem vērojams iracionālistisku tendenču pieaugums buržuāziskajā apziņā. Tas izpaužas tādējādi, ka zināma ietekme ir virzieniem, kuri ierobežo prāta un domāšanas izzinošās spējas un par galvenajiem pasaules izskaidrošanas līdzekļiem pasludina intuīciju, jūtas, instin­ktus. Dažādu filozofisku virzienu, piemēram, ek- sistenciālisma, psihoanalīzes, filozofiskās an­tropoloģijas pārstāvji īstenību uzskata par hao­tisku, bez likumsakarībām, par nejaušības spēli. Šādas noskaņas parasti saistītas ar «vilšanos progresā» un apvienojas tieksmē pēc «kolek­tīvā neapzinātā dzīlēm».

Racionalitātes ideāls, uz kura gadsimtiem ilgi balstījās filozofiskā refleksija, tagad pār­dzīvo smagu pārbaudījumu laiku. Marksisti iracionālo noskaņu atdzīvošanos Rietumu filo­zofu vidū saista ar mūsdienu pasaules sociāli ekonomiskajām un politiskajām problēmām. Kara katastrofas, ekonomiskie satricinājumi, ultralabējo, fašistisko, militāristisko tendenču izvēršanās buržuāziskajā politiskajā dzīvē, teh- nokrātisko projektu atklātais antihumānisms, manipulējošā ievirze — tas viss nevarēja ne­graut Rietumu domātāju ticību prātam, pasaules vēstures attīstības objektīvajam raksturam. Ira- cionālistiskā filozofēšana sākotnēji bija pret­spars buržuāziskajai apgaismībai, feodāli ro­mantiska reakcija uz kapitālismu, tā kritika no labējām pozīcijām. Jau kopš XIX gadsimta vidus iracionālisms kļuva par izplatītu buržuā­ziskās apziņas formu, buržuāziskās ideoloģijas krīzes filozofisku atspoguļojumu.

Saskaroties ar sarežģītām un, kā dažkārt šķiet, neatrisināmām problēmām, kas izvirzās visai sabiedrībai un katram indivīdam, cilvē­kam bieži ir nosliece iracionālistiski skaidrot īstenību. Patiesi, asas globālas problēmas, cil­vēku eksistences nestabilitāte kapitālistiskās konkurences apstākļos, pragmatiska pieeja dzī­vei, kad individuālā dzīve tiek it kā «mērķtie­cīgi» kontrolēta, industrializācijas kroplīgās formas — tie visi ir objektīvi cēloņi, kas mo­dina interesi par iracionālismu.

Tāpēc šodien kā nekad agrāk pieaug filozo­fijas sociālā nozīmība — tā ir cilvēku dzīves orientācijas līdzeklis. Atteikšanās no prāta, no racionalitātes galu galā grauj pašas filozofis­kās zināšanas, kuru vietā nāk dažādu simbolu kompleksi, «transcendentālas pieredzes» ap­raksti, «paplašinātās apziņas» fenomenoloģija. Filozofijai ir liela nozīme arī tādēļ, kā mūsu dienās plašas masas tiecas pēc intelektuālās patstāvības, interesējas par filozofisku un vēs­turisku, pasauluzskatisku un aksioloģisku pro­blemātiku. Aizvien asāk jūtama psiholoģiska vajadzība pēc sociāli motivētas rīcības.

Kaut gan pieaug aizraušanās ar nacionā­lismu, aplami būtu apgalvot, ka prāts tagad atkāpjas no savām pozīcijām. Angļu filozofs B. Rasels pretsvarā «gribai ticēt», par kuru ru­nāja V. Džeimss, izvirza «gribu šaubīties», tas ir, tieksmi pēc īstenības racionālas izpratnes, ļ E. Fromms,_racionāIo vērtējot kā slieksmi pēc I dzīves un tās simpātiska iekārtojuma, to rak- f sturoja kā fundamentālu cilvēka iedabas īpa­šību.15

Atkarībā no tā, vai priekšroka tiek dota ra- cionālistiskai vai iracionālistiskai orientācijai, tiek risinātas arī citas pasaules uzskata problē­mas. Vienalga, par ko būtu runa: par jaunā­kajiem atklājumiem bioloģijā vai Visuma no­slēpumiem, zinātniski tehniskā progresa vadī­šanu vai matematizācijas panākumiem — filo­zofam pirmām kārtām vajag pašnoteikties, paust savu kredo, raksturot sevi kā racionālistu vai iracionālistu.

Taču, tikai abstrakti pretstatot šīs kategori­jas, mēs neiegūstām patiesu priekšstatu par no­teiktiem mūsdienu domas virzieniem. Katrā at­sevišķā gadījumā svarīga ir to interpretācija. No to konkrētā satura, kā arī piesaistītības zi­nāmām dzīves sfērām, kur tās tiek izmantotas kā mērauklas, ir atkarīga filozofisko doktrīnu ideoloģiskā ievirze.

Mūsdienu buržuāziskajā apziņā visai asi iezīmējas dihotomija slarp scientismu un antropoloģismu. Seientisma piekritēji absolutizē racionalitātes vēsturiski konkrēto tipu, kas ie­miesojas valsts monopolistiskajā sociālajā orga­nizācijā. Tāpēc viņi ir pret šķiru cīņu, pret sabiedriskās attīstības revolucionārajām for­mām.

Turpretī antropoloģisma sekotāji, pastiprināti kritizējot buržuāziskās īstenības atsevišķas pu­ses, atmasko racionalitāti, kas, pēc viņu do­mām, nav sniegusi pozitīvus rezultātus. Tomēr viņu sociālais kriticisms nespēj atklāt sarež­ģītu procesu reālos mehānismus, sabiedriskās dzīves īstenās tendences. Antropoloģisms tādē­jādi ir savdabīga «kritikas liturģija». Uz šāda fona viss antropoloģiskais tiek pretstatīts so­ciālajam, tāds ir, piemēram, Frankfurtes sko­las pārstāvja H. Elcera redzes viedoklis, kurā būtībā vērojama dažādu asocialitātes formu apoloģija.

Kā jau minējām, jēdzieni «racionalitāte» un «iracionalitāte» ir daudznozīmīgi, dažādi tiek izprasta arī to universāluma pakāpe. Pēc dau­dzu buržuāzisko filozofu domām, racionālo var uzlūkot par maksimāli vispārīgu kategoriju, kas aptver tīro loģiku klasiskajā vai mūsdienu domāšanā, dialektiku un pat vairākas mistiskās pieredzes formas. Taču tēze par šī jēdziena gandrīz vai visaptverošo nozīmi vēl kritiski jā­izanalizē, lai atklātu tipoloģiskas pieejas ra­cionalitātes filozofiskā satura izgaismošanai, turklāt šī tēze ietver zināmus pretstatus.

Pirmkārt, racionalitāte tiek izprasta kā īste­nības izziņas metode, kas balstās uz prātu. Tās galvenā nozīme ietverta latīņu saknē ratio (prāts). Racionalizēšana, kas var izpausties dažādās formās, ir vispārēja īpašība, kas piemīt dažādiem cilvēka aktivitātes aspektiem. Tātad tā realizējas arī filozofiskajā refleksijā. Tā varam runāt, ka pastāv filozofiska mācība, pre­cīzāk, kāds metodoloģiskais princips (aksiomā- ļ tika), saskaņā ar kuru uz prātu pamatojas esa­mība (ontoloģiskais racionālisms), morāle (ētiskais racionālisms). Sādā izpratnē racionā­lisms ir pretstats iracionālismam un sensuālis­mam.

Otrkārt, racionalitāte tiek traktēta kā no­teikta struktūra ar iekšējiem likumiem un īpat­nībām. Tādā gadījumā zinātniskā domāšana zaudē savu monopolu uz racionalitāti un arī pats prāts vairs nav noteicošais racionālā rak­sturojums. Runa ir par dažādām garīgās dar­bības formām piemītošo specifisko sakārtotību. Sī īpašā «organizētība», «loģiskums» ir pret­stati bezstruktūrai, haotiskumam, principiālai «neizsakāmībai». Turklāt ar iracionālismu tad var saistīt to garīgo pieredzi, kuru nevar sis­tematizēt un izprast.

Treškārt, racionalitāte tiek identificēta ar no- j teiktu civilizācijas principu, atributīvu īpašību. Tiek izteikts minējums, ka dažādas tautas dzī- vesdarbības procesā attīsta savu analītisko vai emocionālo pirmsākumu un viņu kultūras īpat­nības spēj radīt noteiktas civilizācijas iezīmes. Tā pēc K. Jaspersa domām, zinātne, kļūdama loģiski un metodiski apzināta, Eiropas kultūru padara atšķirīgu no citu tautu kultūras. Balsto­ties uz šo interpretāciju, K- Jungs civilizācijas iedalīja «racionālās» un «afektīvās». Līdzīgā veidā daži buržuāziskie filozofi, analizējot civi­lizācijas tipus, izmantoja tādus raksturojumus kā «dinamiskums» un «statiskums», «ekstra- vērtums» un «intravertums», «optimisms» un «fatālisms», «materialitāte» un «garīgums», «racionālisms» un «misticisms», kā Rietumu un Austrumu kultūras moduši.

Tādējādi mēs redzam, ka sakrāla darbība, kuras mērķis ir aktivizēt nojautu, slepeno aici­nājumu, kosmisko impulsu, tieksme iekarot cil­vēka apziņas «svētdotos» slāņus ir saistīti ar sarežģītu jautājumu kompleksu, kas iziet ārpus paša mistiskā traktēšanas robežām. Ja visa ar prātu radītā cilvēku sabiedrības vēsture ir, kā spriež jaunie mistiķi, strupceļš, neattaisnojama novirzīšanās no kaut kāda kosmiskā kursa, ja tikai neapzinātais, nevis analītiskais prāts spēj nospraust maršrutu jaunajai narkoekstāzes civilizācijai, tad nepieciešams radikāli pārvēr­tēt visus cilvēces priekšstatus un vērtības.

Brāzmainais un vispārējais uzbrukums prā­tam «paverdzināto apziņas sfēru» vārdā satri­cinājis mūsdienu racionālisma pamatus, izvir­zījis jautājumu par zinātnes lomu buržuāzis­kajā sabiedrībā. Kāds šodien ir tās sociālais statuss, kādas ir tās attiecības ar mistiku, kas iekaro arvien jaunas pozīcijas?

VIII nodaļa

ZINĀTNES MISTISKOŠANA

Jel savu bezrūpību taupi,

Vēl neziņā tev dzīvot ļauts;

Tu aizvadīsi dienu daudz,

Līdz pārdomas to visu laupīs.

J. Baratinskis

70. gadu beigās Rietumu presē parādījās ma­teriāli, kuros bija izklāstīti XVI gadsimta beigu—XVII gadsimta sākuma angļu matemā­tiķa Džona Dī kosmoloģiskie uzskati. Tolaik ievērojamais mistiķis, Renesanses hermētisma piekritējs pasaules ainas attēlošanai izmantoja alķīmijas simboliku. Saskaņā ar hermētisko tra­dīciju viņam būtu vajadzējis atzīt ģeocentrisko koncepciju. Taču misticiskie uzskati viņu no­veda pie heliocentriskuma idejas.1

Presē izraisījās diskusija. Vai šis fakts nelie­cina, ka okultisms tikpat lielā mērā kā zinātne nonāk pie ticamām patiesībām? Vai mistiķus vajag pilnībā nosodīt? Vai zinātniskās izziņas tips ir patiesās pasaules ainas vienīgais avots? Vai zinātne nav izspiedusi citus — iracionālos esamības izpratnes veidus?

Parasti racionālisms kritizē iracionālismu visās tā izpausmēs. Tāpēc, vienalga, par ko būtu runa — par spriešanas formām zinātnē, par patiesu zināšanu ieguves metodēm un pos­miem —, daudzi pagātnes zinātnieki Rietumos ieņēma racionalitātes pozīciju. Viņi uzskatīja par savu uzdevumu graut koncepcijas, kurās zi­nāšanu pieaugums skaidrots ar psiholoģiskiem cēloņiem. Viņi mēģināja atrast un apjēgt kādu «pārpalikumu», ko daudzi strāvojumi, balstīda­mies uz zinātnes vēstures faktiem, pasludināja par «iracionālu». Turklāt tika formulēts šāds mērķis — glābt klasiskā racionālisma ideālus no nacionālistisku un misticisku noskaņu uz­plūdiem.

Taču situācija nepaliek nemainīga. Pašā racionālistiskajā tradīcijā notiek pārmaiņas. Aiz­vien grūtāk sameklēt tādus buržuāziskos domā­tājus, kas bez vārda runas pilnībā atzītu racio­nālisma autoritāti. Vēl vairāk, lai cik paradok­sāli tas būtu, bet daudzi no tiem, kam agrāk bija raksturīgs racionālistisks patoss, tagad aizstāv misticisma «likumīgās tiesības». Notiek acīm redzama pārorientēšanās un daudzkārt vi­sai pārsteidzošā veidā.

Tā daži kritiskā racionālisma pārstāvji aiz­vien vairāk atkāpjas no sākotnējām pozīcijām un dažkārt izdara pat tām pilnīgi pretējus seci­nājumus. Aizvien krasāk nodalās dažādi redzes viedokļi. K. Popers, G. Alberts, I. Lakatoss jo­projām turpina teorētiski gnozeoloģiskus pētī­jumus, bet P. Feierābends, G. Spiners vairāk un vairāk nosliecas uz skepticisma pusi.

I. Lakatoss devis savu ieguldījumu jautājumā par zinātniskuma un racionalitātes kritērijiem. Vēršoties pret pārāk šauru un striktu to iz­pratni, kas neatbilstot reālajai zinātnes vēsturei, viņš tomēr neatsacījās no racionālistiskas me­todoloģijas un saglabāja pārliecību, ka zināt­nieka darbībai jāpakļaujas zināmiem prāta un loģikas noteikumiem.

P. Feierābends klaji atkāpjas no šīs tradīci­jas. Viņš asi uzbrūk tiem mūsdienu filozofiem, kas zinātni uzskata par racionālu darbību, domā, ka to var atšķirt no filozofijas, mīta, reli­ģijas, jo vienīgi tai piemīt racionalitāte, ir pār­liecināti, ka zinātnieka darbs pakļauts dažiem «saprātīgiem» standartiem un normām.

Paša Feierābenda pārliecība ir gluži pretēja. Pēc viņa domām, zinātnē nav un nevar būt ne­kādas stingras reglamentācijas, ierobežojumu un universālu principu, kas regulētu zinātnisko darbību. Tātad nav pamata šķirot idejas un koncepcijas zinātniskās un nezinātniskās, nav iespējams novilkt robežu starp racionālo un ira­cionālo. Maniakālām idejām, pēc Feierābenda vārdiem, ir tādas pašas tiesības eksistēt kā lo­ģiskiem argumentiem. Viņš spriež, ka zinātne būtībā ir anarhiska: teorētiskais anarhisms ir cilvēcīgāks un vairāk spēj mudināt kustību uz priekšu nekā alternatīvas koncepcijas, kas ak­centē likumību un kārtību.2

Zinātne attīstās tad, Feierābends prāto, kad zinātnieki atsakās no pieņemtajiem racionālis- tiskajiem likumiem. Viņš seko devīzei: visi līdzekļi ir labi. Zinātnisko teoriju skaits aizvien pieaug, taču šīs teorijas ne vienmēr ir savstar­pēji saskaņotas, piemēram Mendeļa klasiskā ģenētika un mūsdienu molekulārā ģenētika. Tā­pēc Feierābends aizstāv viedokli, ka nesaderīgu teoriju konkurences cīņa ir zinātnes progresa avots. Tātad nepastāv zinātniskas metodes; pa­nākumi zinātnē ir atkarīgi ne vien no racionā­las argumentācijas, bet arī no viltīgiem stiķiem, retorikas un propagandas.

Pārstāvot skepticisko un relatīvistisko zināt­nes koncepciju, Feierābends būtībā vēršas pret racionālistiskās tradīcijas monopolstāvokli. Mūsdienās zinātne ir monopolizējusi izzinošās darbības jomu, taču tā, pēc šī filozofa domām, nav vienīgais pasaules izziņas veids. Tāpēc tās kundzība ir jāgāž. Katram ir tiesības, savu domu attīsta Feierābends, vadīties pēc prāta vai pēc «neskaidrās tieksmes», izdarīt eksperimen­tus vai gudrot mītus. Zinātne tādējādi var bal­stīties uz mitoloģiju, reliģiju, diletantu spriedu­miem, vājprātīgo fantāzijām.

Rodas jautājums: kādā mērā šāda pozīcija sa­vienojama ar racionālismu? Vai Feierābenda koncepcija nav mīta, mistiskas atklāsmes apo- loģija? Citiem vārdiem, vai filozofs paliek iepriekšējās teorētiski izzinošās tradīcijas ietva­ros vai arī atkāpjas no tās? Analizējot šos jau­tājumus, mums šķiet svarīgi nošķirt Feier­ābenda pasauluzskatiskās nostādnes un to pole­misko patosu, ko diktējusi viņa relatīvistiskā un skeptiskā pozīcija.

Runa, protams, nav par pilnīgu atbrīvošanos no racionālistiskās tradīcijas, bet par būtisku evolūciju tās iekšienē. Pirmām kārtām, Feier­ābends aizstāv plurālistisko metodoloģiju. Viņš aicina neatteikties no zināšanām, kas iegūtas ar nezinātniskiem līdzekļiem. Citu izziņas formu noniecināšana, filozofs skaidro, bieži novedusi prātu pie neveiksmēm. Turklāt viņš vēršas pret aklu ticību zinātnei. Tātad Feierābends cenšas saglabāt dažus racionālistiskus principus, bet vienlaikus grib lokalizēt to lietošanas sfēru.

Tādējādi ir pilnīgs pamats runāt par racionā­listiskās tradīcijas iekšēju satricinājumu bur­žuāziskajā filozofijā, par tās pieaugošo paškri­tiku, par tendenci ietvert misticisma elementus izziņas procesā. Saprotams, te vērojamas pre­tenzijas uz īpašu, pasauluzskatisku pozīciju. Daudzi Rietumu buržuāziskie filozofi ir pārlieci­nāti, ka tādā veidā var pārvarēt atšķirību starp racionālo un iracionālo, to savstarpējo attiecību problēmas vietā likt relatīvistiskus uzskatus.

P. Feierābends sevi dēvēja par «epistemolo- ģisko anarhistu», bet pēdējā laikā viņam vairāk tīk saukties par «dadaistu» izziņas teorijā. Iz­klāstot savu «programmu», viņš sludina iecie­tību pret visām citām izziņas formām, jebkurām idejām un metodēm. Stingri ņemot, program­mas nemaz nav, ir tikai vispārīga ievirze, sa­skaņā ar kuru mērķi zinātnē var izvirzīt pat­vaļīgi: iespaidojoties gan no loģiska argumenta, gan arī no garlaicības, kaprīzes, atskārsmes, personiskās pieredzes maiņas, iracionālām kaislībām utt.

Protams, Feierābenda viedokli varētu izprast vienkāršoti, tādā nozīmē, ka viņš vienādas tie­sības piešķir zinātniskam atklājumam un katrai muļķībai. Filozofa polemiskos pārspīlējumus — burvestības un vājprāta apoloģiju — tomēr va­jag skaidrot visas viņa epistemoloģiskās kon­cepcijas gaismā. Pēc Feierābenda domām, kri­tiskā racionālisma prasība par teorijas atbil­stību pieredzes datiem, uz kā balstās empīrisms un falsifikācijas princips, ir kļūdaina.

Pretstatā šai prasībai viņš piedāvā veselu premisu sistēmu, kam vajadzētu «iekustināt domu», relatīvistiski apstrīdēt tās vērtību. Feier­ābends nopamato likumu, pēc kura vajag iz­virzīt hipotēzes, kas nav savienojamas ar droši noskaidrotiem faktiem un labi nopamatotām teorijām. Vajag vairot visvisādas koncepcijas: daudz teoriju nāk zinātnei par labu. Zināšanas nav savstarpēji saskaņotu teoriju sērija, bet ne­saistītu alternatīvu okeāns. Šo likumu viņš dēvē par «antiindukciju».

P. Feierābends cenšas pierādīt, ka nepastāv absolūtas un beznosacījuma metodoloģiskas normas, ka principā jebkurš rīcības veids zi­nātnē var tikt racionāli pamatots. Piemēram, astroloģija radās pēc stingriem noteikumiem, tajā ir saskaņoti spriedumi, teorijas. Taču, kon­statē filozofs, racionālisti pilnībā noliedz astro­logu ideoloģiju kā iracionālu. No «antiindukci- jas» redzes viedokļa zinātniskais atklājums un astroloģiskā atklāsme ir līdzīgas parādības.

Apstiprinājumu savam «epistemoloģiskajam anarhismam» Feierābends meklē vēsturē. Tā viņš ļoti rūpīgi izpētījis metodes, ar kādām Ga- lilejs cīnījās pret saviem sāncenšiem. Galilejs ar teleskopu ieraudzīja uz Mēness kalnus un pēc ēnas garuma noteica to augstumu. Tādā veidā viņš apgāza kopš Aristoteļa laikiem pastāvošos maldus, ka debess ķermeņi ir ģeometriski pilnī­gāki nekā Zeme, jo tie sastāvot no «kristāliskām sfērām». Racionālisti, komentēdami šo faktu, mē­ģina pierādīt, ka eksperiments un novērojums zinātnes vēsturē vienmēr veicinājuši jaunas teo­rijas rašanos. Feierābends šo gadījumu izprot citādi. Viņš pastāv uz to, ka Galileja skices un aprēķini bija neprecīzi un pat nepareizi. Viņa zinātniskie pretinieki to ievēroja. Taču zināt­nieks visus pārliecināja, ka viņam ir taisnība. Pēc Feierābenda domām, tas izdevās tāpēc, ka Galilejs rakstīja nevis latīniski, bet itāliski, viņa izteiksme bija ļoti pārliecinoša, viņš sek­mīgi reklamēja savus panākumus, uzmanīgi slēpa kļūdas. Runājot mūsdienu valodā, viņš bija «aģitators», nevis īsts zinātnieks.

Feierābenda pozīcija nebūt nav tik primitīva, kā tas varētu Šķist pirmajā acu uzmetienā. Tajā ir arī noteikti racionāli graudi. Nevar nepiekrist, ka zinātnes vēsturē cīņa starp dažādām teori­jām noris ne tikai tīras analītiskas apziņas ietvaros. Marksisti vienmēr ņem to vērā, kad pasvītro zinātnes attīstības atkarību no sabied­riskajiem apstākļiem. Pilnīgi skaidrs, ka zināma atklājuma likteni nosaka pētnieka politiskā ietekme, prestižs, vecums, polemiskā meistarība. Taču jāsaka arī, ka šiem faktoriem nav izšķi­rošā nozīme zinātnes attīstībā.

Zinātniskie atklājumi nerodas retortēs, bet gan konkrētos vēsturiskos apstākļos. Tāpēc tiesa arī tas, ka zinātniekam nākas it kā pagriezt mu­guru tiem faktiem, kas pagaidām ir pretrunā ar viņa teoriju. Tieši tā rīkojās Galilejs (izstrādā­jot dinamiku), Ņūtons (gaismas teorijā), Ein- šteins (vispārējā relativitātes teorijā). Taču tas neapgāž tēzi, ka teorijas patiesumu apstiprina prakse, fakti.

Feierābenda koncepcijā zinātnes attīstība ir daudzu sociālo faktoru noteikts process. Filo­zofs akcentē, ka zinātnes vēsture ir neatņemama pašas zinātnes daļa. Un metazinātne nav tikai zināšanas par zināšanām. Tai jāņem vērā da­žādi socioloģiskie faktori, sarežģītās formas, kādās sociāli vēsturiskie apstākļi nosaka cilvēku priekšstatus. Bet, cenzdamies iziet ārpus izziņas attīstības iekšējās loģikas ietvariem, Feierābends nonāk epistemoloģiskā relatīvismā, sāk pārska­tīt tradicionālos racionālistiskos principus.

Prāts nevar būt visaptverošs, bet neprātu ne­drīkst izslēgt, spriež Feierābends. Pēc viņa do­mām, sabiedriskās dzīves sociāli kulturālās for­mas varēja izveidoties citādas un cilvēka izzi­ņas rezultāti varēja būt plašāki un vispārējāki, ja iracionālie uzskati nebūtu zaudējuši savu ietekmi, ja simboliskais, sakrālais un emocionā­lais netiktu izraidīti no pasaules uztveres.

Saprotams, misticiskās tradīcijas gultnē, kā mēs jau pasvītrojām, var gadīties arī patiesu, drošticamu zināšanu graudi. Zinātnes ceļš ir līkumots, pretrunīgs, tā nereti attīstās kā no- maldu forma. Alķīmiķi, piemēram, neizgudroja, kā iegūt zeltu. Taču viņi ieviesa zinātnē pre­cīzās svēršanas metodes, ugunsdrošus tīģeļus, laboratorijas traukus no stikla un keramikas, arī retortes, kas kļuvušas par ķīmijas simbolu. Bez tam viņi atklāja antimonu, iemācījās taisīt rubīnstiklu, bet alķīmiķis Betgers izgudroja Saksijas procelānu.

Var saprast Feierābenda patosu, kad viņš cīnās pret autoritārismu zinātnē. Kritizējot skepticismu, ar ko viņš domā ticību zinātniskām metodēm, zinātnieks cenšas ieviest izziņā daudz­veidību, personisko izvēli un spēli. Pat Feier­ābenda nosliece uz ekscentriku un klaunādi ir gluži baudāma, jo viņam izdevies izstrādāt in­teresantu un aizraujošu izklāsta stilu, kas pēc daudzu Rietumu metazinātnieku domām ir kā svaiga vēsma starp pedantiskajiem un sausa­jiem metazinātnes darbiem. Taču asi jākritizē Feierābenda tiešie mēģinājumi diskreditēt zi­nātni kā izziņas veidu, kas nespējot sniegt tik pilnīgu pasaules uztveri kā mistika, okultisms.

P. Feierābends nenoliedz zinātnes sasniegu­mus. Viņš atzīst, ka ārsts izdziedinās labāk nekā šamanis vai pūšļotājs, ka daudzas slimī­bas, gan infekcijas, gan «individuālās», izzudu­šas mūsdienu medicīnas pūliņu iespaidā, ka grandiozie tehniskie panākumi izskaidrojami tieši ar mūsdienu zinātnes sekmēm. Tomēr viņš ir pārliecināts, ka zinātne cilvēci ved strupceļā, jo tā no visām pašreizējām ideoloģijas formām ir vissliktākā, visrutinētākā, visnospiedošākā. Tās sasniegumi šķiet apbrīnojami, taču no vi­ņas pašas tradīcijas redzes viedokļa. Ja raugās no misticisma pozīcijām, tad situācija radikāli mainās. «Protams, mūsu labi apmācītie mate­riālistiskie laikabiedri ir gatavi,» raksta Feier­ābends, «vai plīst aiz sajūsmas, kad dzird par tādām lietām kā ekspedīcija uz Mēnesi, dubult- spirāle, nelīdzsvara stāvokļu termodinamika. Taču palūkojieties citādi, un tas viss jums lik­sies smieklīga un godkārīga nodarbošanās. Tiek tērēts miljoniem dolāru, iesaistīts tūkstošiem augsti izglītotu līdzstrādnieku, saspringtam dar­bam tiek ziedoti gari gadi — un tas viss tikai tādēļ, lai dažiem gauži aprobežotiem, savas jū­tas izteikt nespējīgiem laikabiedriem ļautu veikt pāris neveiklu lēcienu pa akmeņiem karstajā, sausajā bezgaisa tuksnesī — vietā, kur diez vai labprātīgi dosies cilvēks, kas ir pie pilnas sa­jēgas un skaidrā prātā.»3

Feierābends turpina: «Bet mistiķi, liekot lietā tikai savu prātu, ir šķērsojuši debesu sfēras un redzējuši dievu visā tā lieliskumā, un tas deva viņiem spēkus dzīvot, apgaismoties pašiem un apgaismot savus tuvākos. Tikai publikas un tās izglītotāju — intelektuāļu — tumsonība, abso­lūtais iztēles trūkums ļauj vienkārši atkratīties no šiem salīdzinājumiem.»4

Tā zinātnes autoritārisma kritika Feierābendu pakāpeniski noved pie mistikas apoloģijas. Ir taču pilnīgi acīm redzami, ka viņš salīdzina zi­nātni un okultismu dažādās plāksnēs. Astro­nauts spēra soļus pa Mēness virsmu — tas ir reāls, neapšaubāms fakts. Vai šo faktu var salī­dzināt ar mistiskajām meditācijām, kas cilvē­kam it kā ļauj pabūt citās, transcendentālās pa­saulēs? Tas iespējams tikai vienā gadījumā — kad Feierābenda polemiskā kaisle izraisa viņā absolūtu ticību maģiskās pasaules uztveres pa­tiesīgumam.

Sāda samainīšana nav retums Feierābenda sacerējumos. Atsaucoties uz «186 vadošu zināt­nieku paziņojumu» pret astroloģiju, kas bija publicēts žurnālā «Humanist»5 ,viņš raksta: «La- sītāju, kas atbilstoši parastajam trafaretam zi­nātni izprot kā racionalitātes, objektivitātes un pārpartejiskuma valstību, tomēr pārsteidz iz­klāsta reliģiskais tonis, nemākulīgā «argumen­tācija un autoritārā maniere». Zinātnieki džentl­meņi ir pārliecināti par savu uzskatu patie­sumu un izmanto savu autoritāti to izplatīšanai (kādēļ 186 paraksti, ja ir argumenti!). Viņiem zināmas vairākas frāzes, kas skan kā pierādī­jumi, tomēr ir pilnīgi tumsoņas tajā jomā, par kuru ņēmušies spriest.»6

Ko tur teikt — šīs rindiņas tiešām ir dzēlī­gas un precīzas. Patiesi, kad BBC korespon­dents vēlējās parunāties ar vairākiem Nobela prēmijas laureātiem, kas bija parakstījuši šo dokumentu, viņi izvairījās no intervijas, pazi­ņodami, ka nekad nav pētījuši astroloģiju un maz ko zina par to. Skaidrs, šis fakts liecina par autoritatīvajām metodēm, ar kādām zinātne veido sabiedrisko domu. Tomēr diez vai Feier- ābendam ir tiesības runāt par astroloģijas neap­šaubāmu ticamību, kā tas izriet no zemteksta.

Zinātnes mistificēšana, pasludinot to par ap­lamu, nepilnīgu zināšanu formu, kam trūkst universāluma, vispārējības, šodien ir izplatīta parādība Rietumu buržuāziskajā apziņā. Kas tikai nedod savu ieguldījumu zinātnes diskredi­tācijā! Amerikāņu fiziķis Moriss Gorens citē Augustīnu: «Kārtīgam kristietim jāizvairās no matemātiķiem un visiem tiem, kas vēsta tukšus pareģojumus. Tas ir bīstami tāpēc, ka matemā­tiķi ir vienojušies ar sātanu aptumšot cilvēka prātu un ieraut viņu ellē.» Lūk, kad sākusies zi­nātnes kritika, cik senos laikos iedibinājušās antizinātniskās noskaņas.

No vēstures zināmi daudzi gadījumi, kad kri­tizēti atsevišķi zinātnieki, viņu izklāsta autori­tatīvā maniere. Aristofāns komēdijā «Mākoņi» izsmej Sokrātu, tēlojot, ar kādu neatlaidību zi­nātnieks cenšas noskaidrot, vai ods sīc caur muti vai pakaļu. Mūsdienu antiscientisti bieži atsaucas uz Sviftu, kas atmaskoja laputiešus, tas ir, matemātiķus un astronomus, Karaliskās Zinātņu akadēmijas locekļus. Bet pavisam cita lieta, kad visu zinātni kritizē kā «viltus zinības», noliedz tās sociālo nozīmi, tās pasaules apgu­ves veidu.

Sāda izvērsta zinātnes kritikas forma rodama, piemēram, Z. Z. Ruso darbos. «Tautas,» viņš rakstīja, «saprotiet reizi par visām reizēm, ka daba jūs gribēja pasargāt no zināšanām kā māte, kas no sava bērniņa roķelēm izrauj bīs­tamu priekšmetu, ka visi noslēpumi, kurus viņa no jums slēpj, ir posts, no kā viņa jūs grib pa­glābt, ka grūtības mācīšanās gaitā — viena no lielākajām labdarībām. Cilvēki ir samaitāti; viņi varētu būt vēl sliktāki, ja piedzīvotu ne­laimi dzimt par zinātniekiem … Mūsu zinātnes nespēj atrisināt sev izvirzītos uzdevumus, bet vēl jo bīstamākas tās ir savas darbības rezul­tātu dēļ. Dzimušas dīkdienībā, tās pašas arī savukārt izplata dīkdienību … Atbildiet taču rnan, slavenie filozofi, jūs, kas atklājat mumš, kāpēc priekšmeti savstarpēji pievelkas tukšumā; kāda attiecība ir starp laukumiem, ko divas pla­nētas šķērso vienādā laika sprīdi; kādas līknes veido saskares punktus … uz kādiem debesu ķermeņiem var pastāvēt dzīvība; kādi kukaiņi vairojas neparastā veidā, — atbildiet man, es saku, jūs, kas snieguši mums tik daudz spīdošu atklājumu: ja mēs neko tādu neuzzinātu, vai mūsu skaits būtu mazāks, vai mūs būtu grūtāk valdīt, vai mēs būtu mazāk bīstami ienaidnie­kiem, vai nebūtu tāds uzplaukums un mēs būtu mazāk netikumīgi?»7

Eiropas apziņā aizvien pastiprinājās izjūta, ka zinātne ir «nepietiekama», tās «patiesība» nav pilnīga. Sludinot patiesību, tā palika kurla pret pasaules aksioloģisko pusi, pret dzīves jēgu. Atbildējusi uz jautājumu «kāpēc», tā ne­spēja paskaidrot «kā labad», kāda mērķa vārdā. Kā sprieda zinātnes kritiķi, tā atšķirībā no reliģijas ir bezspēcīga atklāt realitātes jēgu.

Lūk, ko rakstīja, teiksim, Brintjērs: «Jau vai­rākus gadu simtus zinātne sola atjaunināt pa­sauli, atklāt tās noslēpumus; tas nav izdarīts. Tā ir bezspēcīga atrisināt patiesi būtiskus uz­devumus, tos, kas saistīti ar cilvēka izcelša­nos, viņa uzvedības likumiem, viņa turpmāko likteni. Mēs tagad zinām, ka dabaszinātnes šajā sakarā neko nekad neatklās. Tātad sadur­smē starp zinātni un reliģiju zinātne ir cietusi sakāvi, jo tā ir spiesta atzīt savu nevarību tur, kur reliģija saglabā savu spēku. Reliģija atri­sina jautājumus, ar kuriem zinātne nespēj tikt galā. Tā atklāj mums to, ko nevar iemācīt ne anatomija, ne fizioloģija, tas ir, to, kas mēs esam, kurp ejam un kas mums jādara.»

Kritizējot zinātni, domātāji beigu beigās no­nāca pie cilvēku pirmatnējās naivitātes apolo- ģijas. Sākotnējā vienkāršība, kas nepazina ana­lītisko spriešanu, esot daudz viedāka un ne tik bīstama kā zinātne. Kā lai neatceras Baratin- ski: «Jel savu bezrūpību taupi, vēl neziņā tev dzīvot ļauts.» Bet viņa vārdi «pārdomas to visu laupīs» skan gandrīz kā brīdinājums.

Pakāpeniski bažas pārtapa par īstu satrau­kumu un pat bailēm no zinātnes. XIX gadsimta angļu literāts Dž. Gisings rakstīja: «Es neie­redzu zinātni un baidos no tās, jo esmu pār­liecināts, ka tā uz ilgu laiku, ja vien ne uz mūžu, kļūs par nesaudzīgu cilvēces ienaidnieku. Es jau redzu, kā tā sagraus visu dzīves vien­kāršību un siltumu, pasaules skaistumu, kā zem civilizācijas maskas restaurēs barbarismu, kā aptumšos cilvēku prātus un nocietinās sir­dis.»8

Turpmākā zinātnes izpēte Eiropā, kā mums šķiet, notika, skaidrojot tās sociālkultūrisko iedabu. Daudzi pētnieki akcentēja, ka forma, kādā zinātne bija izveidojusies Eiropas civili­zācijas klēpī jauno laiku sākumā, ir tieši sais­tīta ar Rietumu kultūras tipu un visu dzīves­veidu.

Eiropas zinātnes pamati tika izprasti kā no­teiktu iezīmju kopums: cilvēka personības ra­cionālās un kritiskās aktivitātes neierobežotī- bas atzīšana; realitātes uzskatīšana par objektu kompleksu, kuru var iekšēji sadalīt, formali­zēti aprakstīt un salīdzināt ar citiem objektiem; priekšstats par to, ka attiecības starp subjektu un objektu var pastiprināt ar daudzām loģis­kām un matemātiskām procedūrām.

Austrumu apziņā šāda priekšstata par zi­

nātni nav. Amerikāņu kulturologs un zinātnes vēsturnieks B. Nelsons akcentē, ka, par spīti augstai tehnoloģijas attīstībai, kura daudzos gadījumos (līdz pat XV gadsimtam) apstei­dza Rietumeiropas sasniegumus, par spīti ra­finētas filozofijas un attīstītu valsts pārvaldī­šanas formu pastāvēšanai, Ķīna nav radījusi neko līdzīgu tam racionālistiskajam un univer- sālistiskajam domāšanas stilam, kas bija priekšnoteikums jauno laiku zinātnes izveidei.9

B. Nelsons atsaucas uz ievērojamā ameri­kāņu sinologa Dž. Nīdema darbiem, kurš no­nācis pie secinājuma, ka Ķīnā nekad nav pa­stāvējušas abstrakti loģiskās domāšanas tra­dīcijas, kas Eiropā radās jau V gadsimtā p. m. ē. Pat ķīniešu matemātika bija tīri prak­tiska disciplīna, kuru izmantoja tikai tehnolo­ģiskiem nolūkiem.10 Ķīnas kultūra tādējādi blo­ķēja zinātnes metožu rašanās iespēju. Turpretī Eiropā loģiskie un universālistiskie domāšanas standarti atviegloja XVII gadsimta empīris­kās zinātnes tapšanu, kas radās kā patiesu un vispārēju zināšanu sistēma par apkārtējo pa­sauli.

Domājot par Eiropā izveidojušās civilizācijas tipa un zinātnes kā domāšanas formas saka­riem, aktivizējās kritiskā attieksme pret ana­lītisko apziņu.

Jaunatnes 60. gadu kontrkultūra zinātni ap­lūkoja kā acīm redzamu ļaunumu, ko radījusi industriālā civilizācija. Sai sakarā atsauksi­mies uz tās ideologa T. Rozaka rakstu «Monstrs un titāns — zinātne, zināšanas un gnosis», kas ievietots Hārvarda universitātes krājumā «Zinātne un tās publika: attiecību maiņa»11 . Autors iesāk ar atmiņām par šaušalīgā briesmoņa Frankenšteina tēlu no tāda paša nosaukuma romāna, ko sarakstījusi Mērija Sellija. Nav vajadzības precizēt, ko personificē šis monstrs un slepkava.

T. Rozaks cenšas izsekot zinātnes un humā­nisma attiecību attīstībai, turklāt humānisms pats esot evolucionējis Eiropas vēstures gaitā. «Trīs pēdējos gadu simtus mūsdienu Eiropa,» viņš raksta, «pa tumšu ceļu nolaidusies no agra rīta apdvestām humānisma virsotnēm līdz pusnakts humānismam, no slavināšanas humā­nisma līdz samierināšanās humānismam.» Sla­vināšanas humānisms (tā pārstāvji, kā uzskata autors, ir Mikelandželo un Ņūtons) sakņojās idejā par cilvēka saistību ar dievišķo, bet sa­mierināšanās humānisms pamatojas vienīgi uz cilvēka bezgalīgās vientulības pieredzi, kas no­vedusi pie izmisuma. «Mēs esam humānisti ne­vis aiz brīvas izvēles, bet aiz nelaimes,» tur­pina Rozaks, «humānisti tāpēc, ka mums nav cita, kam ticēt, humānisti aiz bailēm no vienī­gās alternatīvas — nihilisma bezdibeņa.»12

Krājumā, kurā bija publicēts Rozaka raksts, analizēta «redukcijas», tas ir, nošķiršanas ideja, aplūkotas dažādas tās izpausmes for­mas. Zinātne saraujot cilvēka saites ar dabu, iznīcinot vispārzinātnisko komunikāciju. Arī ob­jektivitātes un bezpersoniskuma postulātu krā­juma autori uzlūko kā sava veida redukciju, kas izziņas produktus pārvērš par briesmoni Frankenšteinu. Zinātne tiek apsūdzēta par to, ka tā izveidojusi bezdvēselīgu dabas modeli, kam galīgi nepiemīt nekāds cilvēcisks saturs, jēga un vērtības. Bezjēdzība, pēc Rietumu zi­nātnieku domām, rada izmisumu, kas posta cilvēka garu, tā ir nāvīgas briesmas visai kul­tūrai. Tādējādi mūsdienu Rietumu domātājiem raksturīgs viedoklis, ka zinātni daudzejada ziņā pārspēj mistika un reliģija, kas spējot iz­veidot aksioloģisku un vispārēju pasaules ainu.

70. gadu vidū Neimegenas (Nīderlandē) Ka­toļu universitāte organizēja simpoziju, kura da­lībnieki centās sistematizēt visas pret zinātni izvirzītās apsūdzības. Viņi nonāca pie secinā­jumā, ka kritika šodien izvērsta galvenokart trīs virzienos.

Daži idejiskie strāvojumi noliedz zinātni, tehniku un tehnokrātiju kā absolūtu Jaunumu. Tas attiecas, piemēram, uz kreiso radikāļu ideo­loģiju. Balstoties galvenokārt uz Austrumu re­liģiju ideāliem, tā racionālajai izziņai pretstata mistisko pasaules izjūtu.

Dažkārt zinātnes kritiķi atzīst tās nozīmību, taču norāda, ka tās attīstības sabiedriskās se­kas ir antihumānas, neviena un ne ar ko ne­kontrolētas. Rezultātā tiek apdraudēta pati dzī­vība uz Zemes. Šādas apsūdzības izvirza daudzi liberāļi Rietumos.

Zinātni kritizē arī par to, ka tā nespēj at­risināt mūsdienu tikumiskās problēmas. Pār­mērīga uzticēšanās objektīvai novērošanai un racionālajai domāšanai izveido deterministisku pieeju īstenībai. Bet dzīves emocionālajai pu­sei, radošajai iztēlei, intuīcijai un gribai tiek atvēlēta neproporcionāli maza loma.13

Tādējādi viens no galvenajiem pārmetumiem zinātnei ir par tās tikumisko vienaldzību. Lūk, kāpēc kontrkultūras pārstāvji kritizēja zināt­nes «sātanisko savienību» ar tehnokultūru un tehnokrātiju, kas noniecina tikumiskos kritēri­jus. Runa ir par to, ka zinātne zināšanas uz­skata par pašvērtību, kas nav saistīta ar līdz­cietību, cilvēcību, gudrību, skaistumu.

Te neapšaubāmi ir patiesības grauds. Bur­žuāziskās zinātnes pragmatiskā orientācija pa­tiešām iznīcina tās humānistisko ievirzi, ignorē dzīves vērtībaspektus. Taču nav nekāda pamata iet Rietumu teorētiķu pēdās un padarīt šīs bur­žuāziskās zinātnes ligas par vispārsocioloģisku likumu. Tāpat nav vajadzības tieši zinātni uz­skatīt par to absolūto murgu, kas novedis cil­vēci pie pašreizējās krīzes situācijas.

Pēc dažu buržuāzisko sociologu domām, tieši zinātnes dēļ pastiprinājušās misticiskās, reli­ģiskās, maģiskās strāvas. Tas esot noticis tādēļ, ka zinātne sākusi pretendēt uz vienīgo pareizo pasaules izpratni. Sīs orientācijas pār­stāvji protestā pret zinātni redz kaut kādu aug­stāku racionalitāti.

Cits zinātnes mūsdienu buržuāziskās mistifi- cēšanas veids ir mēģinājums tuvināt to misti- ciskajai pasaules uztverei. Daudzi Rietumu zi­nātnieki pievienojušies domai, ka zinātne maz atšķiras no reliģijas un varēs sevi izglābt tikai tad, ja pārvarēs savu autoritārismu un paie- sies pretī misticismam. Tā amerikāņu fiziķis Čārlzs Taunss vēršas pret visiem tiem, kas stingri nošķir reliģiju un zinātni. «Manā uz­tverē gan zinātne, gan reliģija ir universālas un būtībā pilnīgi līdzīgas. Es domāju, ka at­šķirības starp zinātni un reliģiju lielā mērā ir virspusējas un kļūst gandrīz vai grūti sa­manāmas, ja aplūkojam vienas un otras īsto raksturu.»14

Pēc Taunsa domām, tikai kāda pārpratuma dēļ mēs zinātni un reliģiju uzskatām par dia­metrāli pretējām. Tā cēlonis varētu būt valodu dažādībā, kvantitatīvās atšķirības, bet nevis šo sabiedrisko parādību būtībā.

Kā Taunss argumentē savu redzes viedokli? Viņš paziņo, ka ticība vajadzīga ne vien reli­ģijā, bet arī zinātnē. Zinātniekam jābūt sākot­nējai pārliecībai, ka Visumā pastāv kārtība. Tieši ticība sakārtotam Visumam, ko cilvēks var izzināt, noteica pāreju no māņticības laik­meta uz zinātnes laikmetu un padarīja iespē­jamu zinātnes progresu.

Ir zināms, ka atklājumi reliģijā rodas kā atskārsmes, bet, spriež Taunss, arī vairums zinātnisko atklājumu bijuši neparedzami. Arēji šis fakts šķiet pārliecinošs. Patiesi, reflektīvā domāšana ir cieši saistīta ar jaunrades ap­skaidrību. B. Rasels apgalvoja, ka, strādādams pie relativitātes teorijas, A. Einšteins sācis ar poētisku iedzijināšanos patiesībā. Vācu ķīmiķis F. A. Kekulē pie benzola ciklveida formulas idejas nonācis tāpēc, ka viņam licies, ka šī formula ir līdzīga čūskai, kura paņēmusi asti mutē. Taču ir pilnīgi acīm redzams, ka šādām apgaismībām nav nekā kopēja ar reliģisko at­klāsmi, jo tie ir nemanāma, saspringta domas darba rezultāts. Kekulē piedāvātā formula ne­būt neuzspiež kādu ticību. Tā atklāj benzola reālo struktūru. Bet reliģijā ir citādāk. Te ne­viens postulāts nav pierādāms. Ticīgajam šie postulāti jāpieņem ar aklu nojautu.

Atbildot C. Taunsam, padomju zinātnieks A, Prohorovs raksta: «Jā, zinātne nevar sniegt absolūtas zināšanas, bet tā nemaz uz to nepre­tendē, jo jebkuras zināšanas ir relatīvas. Jā, lai pierādītu šo relatīvo zināšanu pareizību, zi­nātne ķeras pie eksperimenta (gan vadāma, gan nevadāma) un loģikas. Jā, mūsu loģika un mūsu aparatūra, ar kuras palīdzību mēs izdarām eksperimentu, nav gluži pilnīga. 5ajā ziņā, kā arī daudzās citās savās premisās Čār­lzam Taunsam ir taisnība. Taču viņš no šīm premisām izdara nepareizus secinājumus.»15

Rietumu pētnieki atsaucas arī uz faktu, ka daudzi cilvēki gan tic reliģijai, gan atzīst zi­nātnes autoritāti. Tā sociologiem A. Ecioni un K. Nannam «dīvains» šķiet fakts, ka amerikāņu vairākuma prātos sadzīvo pozitīva attieksme pret zinātni un reliģiju, uzticēšanās gan da­baszinātniskajam, gan reliģiskajam apkārtējās pasaules skaidrojumam. Vēl vairāk, noskaid­rots, ka daudziem zinātniekiem ir nosliece uz reliģiozitāti. «Pētījumi rāda,» raksta sociologi, «ka starp tiem, no kuriem vismazāk bija gai­dāma nosliece uz mistiku, starp dabaszināt­niekiem, inženieriem un dabaszinātnisko fakul­tāšu aspirantiem, vairums ir reliģiozi un pie­kopj attiecīgos kultus.»16

Taču vai šis fakts liecina par zinātnes tu­vību mistikai? Tas drīzāk atspoguļo apziņas zemo attīstību, māņticību, kas aptumšojusi dažu zinātnieku prātus. Skaidrs, atsevišķu Rie­tumu pētnieku darbība balstās uz teoloģiskām kategoriālajām struktūrām. Par to liecina, pie­mēram, pašreizējais zinātnes un kreacionisma strīds. (Kreacionisms ir reliģiska mācība, sa­skaņā ar kuru dievs radījis pasauli no nekā.)

No kurienes mēs nākam? Kas mēs esam? Kurp ejam? Sie jautājumi šodien satrauc ne tikai zinātniekus, filozofus, bet arī ticības un misticisma piekritējus. Viņus neapmierina mūs­dienu zinātniskais izskaidrojums, pēc kura cil­vēce radusies tāpēc, ka miljardiem gadu atpa­kaļ savienojušies ķīmiskie elementi un izveido­juši pirmās proteīna molekulas, kas kļuva par visu dzīvības formu pamatu. Viņi apšauba arī tēzi, ka cilvēki cēlušies no pērtiķiem, ka viņi ir australopiteku un pitekantropu pēcteči.

Bet dīvaini — noraidīdami zinātnisko redzes viedokli, kreacionisma piekritēji tomēr cenšas balstīties uz tās pašas mūsdienu zinātnes da­tiem, traktējot tos kā cilvēka izcelšanās die­višķās teorijas apstiprinājumu. Sai sakarā at­sauksimies uz franču teologu Z. Florī un A. Ra- zolofomazoandro grāmatu «Evolūcija vai ra­dīšana?»17 . Autori nonāk pie pārliecības, ka baznīca pagātnē pieļāvusi daudzas kļūdas at­tieksmē pret zinātni. Piemēram, tā centusies pierādīt, ka zinātniskās patiesības nonāk pret­runā ar kristietības atklāsmes patiesībām. Sai kļūmei bija traģiskas sekas. Zinātnieki, pieņē­muši reliģijas izaicinājumu, dieva jēdzienu at­bīdīja ārpus savu teoriju ietvariem. Te arī slēp­joties pārpratums.

Tātad teologus, arī minētās grāmatas auto­rus, neapmierina evolucionisma piedāvātais skaidrojums par dzīvības izcelšanos un attīs­tību. Droši vien šī mācība viņos izraisa tādu naidu tāpēc, ka tā neizmanto dievišķās atklās­mes starpniecību. Mēģinot diskreditēt evolucio- nismu, cenšoties zinātniski pierādīt postulātu par pasaules un cilvēka dievišķo radīšanu, teo­logi atsaucas ne uz ko citu kā jaunākajiem zi­nātnes, tajā skaitā ģenētikas datiem. Autori norāda uz dažiem zinātniskās izziņas trūku­miem un nepilnībām, norāda, ka ir grūti izprast dzīvības spontāno rašanos uz Zemes. Viņi atzīst arī to, ka apelēt pie dieva, lai izskaid­rotu neizskaidrojamo, ir nezinātniski un bīs­tami. Izeju, kas Jautu savienot ticību un zinātni, viņi saskata katastrofisma koncep­cijā.

Jāatzīmē, ka teologu polemikai ar zinātnis­kajiem priekšstatiem, piemēram, ar evolucio- nismu, ir gauži primitīvs raksturs. Mūsdienu zinātne necenšas aprakstīt pasaules attīstību kā augšupejošu, mierīgu procesu. Arī zinātnes vēsturē bijuši mēģinājumi izskaidrot dabaszi­nātnisko pasaules ainu kā negaidītus sprādzie­nus pakāpeniskas augšupejas un evolūcijas gaitā. Atcerēsimies Kivjē katastrofu teoriju. Zi­nātnes attīstības iekšējā pretrunība, zinātnes virzienu maiņa, pēc teologu domām, pilnīgi dis­kreditē teorētisko pieeju problēmām, kas saistī­tas ar dzīvības izcelšanos uz Zemes.

Tātad katastrofisma koncepcija ir pilnīgi sa­vienojama ar kristīgo ticību, kas dibinās uz Bībeli, atklāsmi.18 Kristīgās reliģijas pamats ir Bībele, dievišķo zināšanu avots. Autori atzīst: tā būtu rupja vienkāršošana, ja mēs Bībeli uz­lūkotu par zinātnisku sacerējumu. Tās mērķis nav aprakstīt pasauli, bet atspoguļot saites starp pasauli un dievu. Stāsts par pasaules ra­dīšanu I Mozus grāmatā, spriež teologi, ne­pretendē uz objektīvu radīšanas aprakstu. Taču tas varot palīdzēt izfantazēt šo radīšanas aktu.

Pēc franču teologu domām, Bībeles teksts tēlainā valodā vēsta par pilnīgo radīšanu no nekā. Tikai šī sākotnējā pilnība ļauj izprast sekojušo degradāciju, grēkus un nāvi. Vaja­dzīgi pierādījumi? Tie ir: kad Bībelē stāstīts par radīšanu, tiek pavēstīts arī par vispārējo kataklizmu — plūdiem. Kas jauns šajā apgal­vojumā? Lūk, kas: «Vai, paliekot uzticīgiem Bībeles mācībai,» raksta autori, «šajā kata­klizmā nevarētu saskatīt ticamu izskaidrojumu zinātniskajiem faktiem?»19

Tāda vēlme ir pilnīgi saprotama, kad runa ir par reliģijas piekritējiem. Bet kā savienot Bībeles stāstus un zinātnes datus? Mūsdienu zinātne taču apgalvo, ka plūdi bijuši lokāli, nevis visu pasauli aptveroši. Bet Bībele_ uz­svērts, ka bojā gājusi visa cilvēce. Un kā lai iedomājas, ka nelielajā šķirstā ietilpušas visas dzīvnieku sugas? Patiesi, drīzāk runa ir par kādu vienu dzīvnieku dzimtu. Kā dzīvnieki ve­selu gadu nodzīvoja pie Noasa?

Tā nav jauna ideja — traktēt Bībeli kā vēs­turisku dokumentu. Franču teologu grāmatas īpatnība ir tā, ka viņi ar Svētajiem rakstiem grib saskaņot neskaitāmus ģeoloģiskus, paleon­toloģiskus un bioloģiskus faktus. Paši autori raksta, ka viņu kreacionistiskā versija «vien­laikus ir gan sena, gan jauna. Sena tāpēc, ka teoloģiskā, nevis zinātniskā veidā to sludināja ebreji un kristieši pirms zinātnes ēras, pirms XX gadsimta. Taču pēc zinātnisko faktu trak­tēšanas formas tā ir jauna un mūsdienīga.»20 Reliģijas balstīšanās uz zinātni un turklāt tās mistiskošana ir ievērības cienīgs fakts. Diez vai varētu atrast ģeologu un paleontologu dar­bus, kuros tikpat vienkārši būtu mēģināts pie­rādīt, ka tieši radioaktivitātes pētīšana parāda Bībeles patiesumu, jo tā Jauj precīzi noteikt minerālu, augu un dzīvnieku palieku vecumu.

«Dievs, radītājs,» secina autori, «kāds tas mums atklājas Bībelē, atrisina dzīvības pro­blēmu. Tā vairs nav nejaušības auglis, bet Dieva izvēle.»21 Tātad franču teologi aicina savienot ticību un prātu, reliģiju un zinātni. Viņi atklāti paziņo, ka zinātnieks, kas uzreiz bez pārdo­mām atmet dieva — radītāja hipotēzi, ir tik­pat iracionāls kā ticīgais, kas pilnīgi noliedz zinātnes spējas izprast un izskaidrot realitāti.

Ir arī citi mēģinājumi savienot kreacionismu ar zinātni. Vēl 60. gadu beigās — 70. gadu sā­kumā Kalifornijas štatā notika vētrainas dis­kusijas par to, vai skolas bioloģijas mācību grāmatās ietvert Bībeles versiju par cilvēka radīšanu. Tika piedāvāts jaunajai paaudzei mā­cīt, ka pasaule attīstās gan pēc Mozus, gan Darvina likumiem. Sie strīdi atklāja dīvainu spēku samēru. Biologi un visu lielāko ameri­kāņu baznīcu pārstāvji bija pret Mozus un Darvina koncepciju līdztiesību, turklāt katrs grupējums aizstāvēja savus uzskatus. Bet štata varasvīri apgalvoja, ka mācību grāmatā ievie­tojamas abas versijas. Turklāt šo viedokli at­balstīja cilvēki, kas stāv «zinātnes un tehnikas avangardā»: zinātnieki un inženieri, kas pieda­lījās kosmisko programmu īstenošanā.

Sī konflikta saknes iesniedzas mūsu gadsimta 20. gados, kad antizinātnisko vēsmu iespaidā bioloģijas mācību grāmatās tika «likvidēts» dar- vinisms. Līdz 1960. gadam evolucionistiskā teo­rija vispār netika pieminēta. Tad ievērojamu zinātnieku grupa izstrādāja un publicēja trīs dažādas bioloģijas mācību grāmatas, kurās tika izgaismots zinātniskais redzes viedoklis par dzīvības un cilvēka izcelšanos.

Citāda pozīcija bija Kreacionistisko pētījumu institūtam un ar to saistītajām organizācijām. Viņu ticības simbols bija: «1) Bībelē ir pierak­stīti Dieva vārdi, un, tā kā Bībeli iedvesmojis Dievs, tās apgalvojumi sākotnējā redakcijā ir vēsturiski un zinātniski neapšaubāmi. Dabas pētniekam tas nozīmē, ka I Mozus grāmatā sniegtā atbilde par pasaules radīšanu ir vien­kāršu vēsturisku patiesību faktisks izklāsts; 2) visi dzīvo radību pamattipi un arī cilvēks tika radīti Dieva tiešā radošā aktā nedējas laikā, kā tas izklāstīts I Mozus grāmatā. Visas bioloģiskās izmaiņas, kas iestājušās pēc radīša­nas nedēļas, notikušas tikai sākotnēji radīto sugu ietvaros. I Mozius grāmatā aprakstītie grēku plūdi, ko parasti sauc par Noasa plūdiem, pēc sava mēroga bija vispasaules nozīmes vēs­turisks notikums.»22

Pēc ilgiem strīdiem jautājums par to, vai Bī­beles versija par pasaules radīšanu mācāma Kalifornijas skolās, tika atrisināts par labu kreacionistu piekritējiem. Bet bioloģijas mācību grāmatā, kas izdota Mičiganas štatā, teikts: «Visas galvenās dzīvās būtnes, arī cilvēks, ra­dās tiešu, radošu Dieva aktu rezultātā septiņu dienu laikā, kā tas aprakstīts I Mozus grāmatā.» 1981. gadā Arkanzasas štatā norisa pat tiesa. Darvina sekotāji prasīja atcelt likumu, kas ietver «radīšanas versiju». Sajā dīvainajā sēdē ievērojami ģeologi, biologi, bioķīmiķi, ģenētiķi aizstāvēja zinātni. Ģeologi centās pierādīt, ka Zeme ir nevis 10 tūkstošus gadu, bet veselus 4,5 miljardus gadu veca. Bioķīmiķi izklāstīja dzīvības izcelšanās teorijas. Taču arī kreacio- nisti nesnauda. Viņi visus zinātnieku iesniegtos pārakmeņojumus pasludināja par grēcīgās pa­saules paliekām, kas zemes dzīlēs saglabājušās pēc vispasaules plūdiem.

Šodien kreacionisms aptver dažādus uzskatus par bioloģisko sugu izcelšanos, sākot ar naiva­jiem Bībeles priekšstatiem, beidzot ar viedokli, kas atzīst organisko evolūciju, taču vienlaikus noliedz nejaušās izlases mehānismu. Kreacio- nistu devīzi formulēja jau Agrilas hercogs: «Vie­nīgais, uz ko mēs uzstājam, ir tas, ka provi­dence vada visus šos procesus no sākuma līdz galam.»23

Pats par sevi saprotams, ka tendence uz ira- cionālismu mūsdienu Rietumu intelektuālajā dzīvē nekad nav klaja. Tāpēc pastāv paradok­sāla zinātnes un māņticības līdzāspastāvēšana. Tiek izvirzīts un pamatots jauns zinātnes veids, kurā kā nepieciešama sastāvdaļa ietilpst okul­tisms. Pēc pazīstamā Rietumu pētnieka Mem- forda domām, nākotnē zinātne pārvērtīsies par ziedošu Arkādiju, kur teologs, mistiķis, iemīlē­jies jauneklis un dzejnieks jutīsies kā mājās.24

Lūk, kāpēc Rietumos aizvien biežāk atskan balsis, ka mūsdienu zinātnes attīstība apstip­rina tās pašas tēzes, kas izsenis pastāvējušas misticiskajā tradīcijā. Tiek spriests par Visumā atklātās baismīgās simetrijas noslēpumiem, par hologrāfijas kristālu mīklām. Vieni ir izbrīnīju­šies, atklādami, ka Visums ir līdzīgs pilnīgam inženierprojektam. Citi nonāk pie pārliecības, ka tas aizvien vairāk līdzinās kādai gigantiskai domai.

Mūsdienu zinātnieks runā par «alām» super- telpā, par lokālo procesu ietekmi uz visu pasau­les kārtību. B. Rasels savā laikā teica, ka šāds princips atkal atdara durvis astroloģijai. Šau­šalīga īpašība piemīt hologrammai. Ja no tās izgriež gabaliņu un apgaismo ar lāzera staru, tad redzams nevis fragments, bet viss uzņem­tais objekts. Vai tas nenozīmē, ka hologrammā skaidri izpaužas senā mācība par mikrokosmu kā veselā (makrokosma) atspoguļojumu un at­kārtojumu?

1978. gadā Kembridžā notikušajā simpozijā zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka apziņa radusies kādā filoģenēzes stadijā kā noteiktas neironotikumu sistēmas nejaušs blakusprodukts. No šejienes izriet, ka mistiskā pieredze jāietver zinātnē.25 1979. gada beigās Francijā notikušā kolokvija dalībnieki apliecināja cieņu Austrumu mistikai kā mūsdienu zinātnes teorētisko pa­matu reālajai bāzei. Viņi nonāca pie kopēja vie­dokļa, ka jaunajai fizikai vajag atjaunot visu laikmetu un tautu okulto tradīciju un pirmām kārtām Austrumu okultismu.26

Daudzkārt novilkt robežu starp īstām zinā­šanām un māņticību ir visai sarežģīti. Par to sīki runā arī Rietumu pētnieks A. Makintairs. Pēc viņa domām, tādi virzieni kā, piemēram, psihoanalīze pēc metodikas ir tuvāki astroloģi­jai nekā īstajai zinātnei.27 Šis redzes viedoklis pēdējos gados ir plaši izplatījies.

Raksturojot psihoanalīzes mistisko pamatu, angļu filozofs K. Popers norādīja, ka Freida teorija ir empīriski nepārbaudāma un loģiski neskaidra. Tāpēc tā nav ne par matu zinātnis­kāka kā Homēra stāsti par Olimpa dieviem. Mūsdienu psihoanalīzes paradoksālo situāciju raksturo arī angļu zinātnieks B. A. Farels. Savā darbā «Psihoanalīze šodien»28 viņš parāda, ka šis virziens, lai kāda popularitāte un prestižs tam būtu, tomēr ir gauži nenoteikts priekšmets.

Aizstāvot psihoanalīzi, Farels apgalvo, ka tajā pastāv divi teorētiskie līmeņi. Pirmais līmenis ietver saturiskus vispārinājumus un visai pil­nīgi paredz pacienta rīcību un domāšanu. Bet augstākā līmeņa teorijā, domā Farels, scientists saskata tikai labu nodomu diktētas pasaciņas, ko stāsta gudrs cilvēks, tomēr tām nav nekādas jēgas.29 Autors nonāk pie pārliecības, ka zinātne ir tikai viens no racionalitātes veidiem un tātad psihoanalīzes patiesums nav obligāti jāapstip­rina tieši ar teorētiskiem līdzekļiem.

No cita redzes viedokļa psihoanalīzi kritizē tādi filozofi kā 2. P. Sartrs, P. Rikērs, J. Hāber- mass. Viņi šo virzienu reducē uz hermeneitiku, noliedzot jebkādu iespēju cēloniski izskaidrot domu gaitu, emocijas un rīcību. Mūsdienu psiho­analīze atmetusi daudzus agrākos šīs mācības elementus, piemēram, instinktu teoriju, «Edipa kompleksa» un kastrēšanas kompleksa koncep­ciju. Rakstot par psihoanalīzes kā filozofiskas un psiholoģiskas teorijas perspektīvām, daudzi Rietumu autori tajā pašā laikā nesaudzīgi fiksē atsevišķas metafiziskas un pat misticiskās tēzes šajā mācībā.30

Dažu buržuāziskās zinātnes pārstāvju tieksme pēc daudzveidīgās mistikas, pēc zinātniski teh­niskās revolūcijas reliģiskās atjaunināšanas ne­būt nav nejauša. Apstiprinās V. I. Ļeņina doma par to, ka «reakcionāro tieksmi rada pats zināt­nes progress»31 . Taču šīs strāvas nevar mazi­nāt zinātnes sociālo nozīmi mūsdienu pasaulē. Tā ir kļuvusi par sabiedrības dzīves vadošo fak­toru. Neviens mūsdienu kultūras elements nav domājams bez tās radošās, transformējošās ie­darbības. Zinātne šodien kļuvusi par drošu zi­nāšanu avotu, tā ļauj cilvēkam vadīt un kontro­lēt savas dzīves apstākļus.

Taču daudzi Rietumu zinātnieki uzskata, ka iespējams iemantot citu, drošāku un lielāku mie­rinājumu sniedzošu ticības un labklājības avotu. Cenzdamies savienot zinātni un reliģiju, viņi dažnedažādi kultivē kapitālistiskajās ze­mēs plaši izplatījušos cerību mainīt cilvēces lik­teni, iejaucoties dieviem no supercivilizācijām.

IX noda|a

DIEVI NO SUPERCIVILIZĀCIJĀM

Kā gan jūs aizdedzat, zvaigznes visaugstākās,

Spēku šo diženo, uzzināt alkstošo?

S. Jeseņins

Kā nesen ziņoja amerikāņu avīzes, pie kādas nelielas pilsētiņas iedzīvotāja ieradies atnācējs no tālas planētas — Sīriusa. Viņš zemietim paskaidrojis, ka uz mūsu planētu atbraucis ar svarīgu misiju: izskaidrot, kā cilvēcei dzīvot turpmāk, kam ticēt, pēc kā tiekties. Novest līdz cilvēku apziņai šos vērtīgos padomus nav bijis viegli. Viņi ir pārlieku rosīgi, iestiguši ikdienas grēcīgajā rutīnā. Skaidrs, ka vajadzīgs apķērīgs vidutājs. Un pie viņa, vienkārša pilsētiņas iedzī­votāja, tad nu devies dievišķās civilizācijas pār­stāvis. Nākamajā rītā amerikānis bez liekas kautrības pavēstījis, ka viņam ir tas gods būt Sīriusa pilnvarotajam pārstāvim uz Zemes. Sis pēkšņais kontakts ar citu civilizāciju, kas grib glābt cilvēci no neizbēgamas katastrofas, va­rētu, protams, izraisīt paaugstinātu interesi no psihiatru puses. Tomēr pilsētiņas iemītnieki, no­klausījušies debesu izraudzītā vidutāja atklās­mes, tūlīt mainīja savus dzīves plānus. Viņi izveidoja «Sīriusa draugu» sektu un sāka gai­dīt turpmākos galaktikas norādījumus.

Kāpēc milzums dažādu profesiju, atšķirīga vecuma cilvēku, kas bieži vien ir visai izglītoti, labprāt atsaucās Sīriusa uzaicinājumam, noti­cēja vidutājam un pasludināja viņu par jaunās sektas vadītāju? Kāpēc naivu šarlatānismu noturēja par kosmisko atklāsmi? Kāpēc buržuā­ziskās sabiedrības masu apziņa tik ļoti meklē mistisku apskaidrību, brīnumus un noslēpumus? Kas cilvēkus mudina pievērsties dīvainām, daž­kārt ekscentriskām ticībām?

Šodien jau grūti pateikt, kad radās šī īpašā reliģiozitāte, kas dievišķo kosmosu. Ticība kos­miskām civilizācijām, kas aicinātas glābt civili­zāciju, iespējams, radās jau pirms uzvarošās ielaušanās Visumā. Bet varbūt vēl agrāk, kad sāka runāt par lidojošajiem šķīvīšiem? Vai kos­miskās reliģijas nebija savdabīga reakcija uz mēģinājumiem nodibināt kontaktus ar citām pa­saulēm? Nav izslēgts, ka tieši «kosmiskā vien­tulība» radīja pārliecību, ka pēkšņi varētu ierasties ārpus mūsu galaktikas dzīvojošas ci­vilizācijas sūtņi un aplaimot cilvēkus, ievadīt viņu dzīvi citā orbītā.

Katrā gadījumā Rietumos ir plaši aprakstī­tas dažādas kosmiskās ticības. Ir pat atseviš­ķas zinātnes disciplīnas, kā ufoloģija, kas pēta dažādu Visuma reliģiju rašanos un attīstību. Daži zinātnieki cenšas izanalizēt šo Rietumu apziņas fenomenu, atklāt tā rašanās un eksis­tences mehānismus.

No šī redzes viedokļa uzmanību pelnījusi nesen Londonā iznākusi grāmata «Zinātnieki pret Veļikovski»1 . Kas ir šis cilvēks, kas šodien iemantojis zinātnes pasaules naidu? Amerikāņu psihiatrs Veļikovskis izlaidis vairākas grāma­tas, kurās mēģina pierādīt, ka Vecajā derībā aprakstītie notikumi esot reāli. Bet zemes noti-

kūmos, uzskata šis psihiatrs, aktīvi iesaistīj'ies nevis dievs, bet citu planētu civilizācija.

Ideja, ka Bībeles notikumi atspoguļo kādus reālus notikumus — astronautu atlidošanu no tālienes uz Zemi senos laikos —, izraisīja plašu interesi. To veicināja arī Veļikovska izraudzītā izklāsta maniere. Pat pārliecināti kritiķi spiesti atzīt, ka viņš raksta spoži un aizraujoši, viņam neapšaubāmi piemīt mistificētāja talants. Tā kā Veļikovskis ir speciālists — kaut arī šaurā zināšanu sfērā —, viņam ir zināma teorētiska sagatavotība. Viņš bieži lieto zinātnisko termi­noloģiju, kas uz lasošo publiku atstāj maģisku iespaidu. Ielauzdamies maz zināmajā astro­nomijas jomā, psihiatrs cenšas izvairīties no rupjām kļūdām.

Veļikovska popularitāte pieauga vēl jo vairāk, kad zinātnieki astronomi mēģināja nepieļaut viņa grāmatas iznākšanu. Tūlīt pat radās mīts par mocekli, kurš cilvēcei nes patiesības gaismu pretstatā zinātnieku klana iesīkstētībai. Psihi­atra hipotēze par planetāro pingpongu, proti, civilizāciju nemitīgu pārceļošanu, piesaistīja iz­devējus, kas bija ieinteresēti paaugstināt savu izdevumu tirāžas. Veļikovska idejas izmantoja Ērihs fon Dēnikens, kas publicēja grāmatu par Zemes senajiem apciemojumiem un uzņēma pat kinofilmu.

Kosmisko reliģiju fenomenu mēģināja izpē­tīt arī Šveices psihologs Karls Gustavs Jungs. Viens no pēdējiem viņa darbiem «Modernais mīts. Par priekšmetiem, kuri kļūst redzami debesīs»2 (1958) veltīts «lidojošajiem šķīvī­šiem.» Plašajā bibliogrāfijā par šo tematu viņa darbs ieņem īpašu vietu. Šveices psihologs iz­vairās apspriest jautājumu par to, vai kaut kādi «šķīvīši» patiešām lido. Viņš šo problēmu ana­lizē kā mūsdienu masu apziņas fenomenu.

Balstoties uz tā saucamās dzīļu psiholo­ģijas datiem, Jungs apgalvo, ka cilvēkam ir tieksme pēc noslēpumainā, kas pastāvīgi izpau­žas sapņos, mākslinieciskajā jaunradē, seno laiku mitoloģiskajā darbībā, koletīvās brīnuma gaidās. Turklāt ir pat stabili tēli, kuros it kā materializējas cilvēku masu saspringtais psiho­loģiskais stāvoklis.

Jau 30. gados Jungs pievērsa uzmanību dažu psiholoģisko reakciju masveida izpausmēm. Viņš teica, piemēram, ka «vācu gars» ir saistīts ar «Votana arhetipu», tas ir, seno ģermāņu kara un postījumu dieva kompleksu. Jau tad, gandrīz pusgadsimtu agrāk, paklīda pirmās va­lodas, ka debesīs atklāti kādi cilvēkam nezi­nāmi, noslēpumaini priekšmeti.

Tajos gados, kad tika rakstīts šis darbs, pievēršanās tematam par neidentificētiem lido­jošiem objektiem varēja zināmā mērā diskredi­tēt pētnieku, jo liecināja par viņa atkāpšanos no stingra akadēmisma. Jungs pat skaidri at­zinās, ka riskē ar savu zinātnisko autoritāti. Tikai vēlāk pievēršanās misticisku problēmu pētījumiem tika vērtēta kā «vitālu» zinātnisku vajadzību izpausme.

Šveices psihologs uzreiz nodala problēmas noteikti neatrisināmo fizisko aspektu un psiho­loģisko aspektu. Viņu interesē nevis konkrētie notikumi — noslēpumaino objektu atlido- šana —, bet uztveres arhetipiskās (pastāvīgās) formas, kas atjaunojas un aptver dažādus cil­vēces vēstures slāņus. Citiem vārdiem, problēma tiek formulēta šādi: nav svarīgi, vai reāli pa­stāv neidentificēti lidojoši objekti (NLO). Bū­tiski ir kas cits: kāpēc cilvēki redz to, kā īstenībā nemaz nav. No kurienes šīs kolektī­vās halucinācijas, šī saasinātā interese radīt kosmisko reliģiju?

Grupālo, masveida vīziju fenomens cilvēcei zināms jau sen. Kādas tikai parādības nav rē­gojušās pārsteigtajiem un apjukušajiem ļauti­ņiem! Tāpēc ir ārkārtīgi interesanti noskaidrot, kādi tēli masu apziņā rodas noteiktos vēstures periodos. Jo atkarībā no tā, kas rādās, var spriest ne vien par dažādu fantasmagoriju iz­celšanās mehānismu, bet arī par pašu «prāta stāvokli».

Jungs pieļauj, ka varētu reāli eksistēt kāda nezināma fizikāla parādība, kas ir pamatā sav­dabīgai psiholoģiskai šīs parādības radītās ener­ģijas pārvēršanai. Taču kopumā Jungs sliecas secināt, ka noteikti neapzināti dzenuļi daudz­kārt pastiprinās un, apejot apziņu, izraisa ilū­ziju par kādu faktisku, debesīs lidinošos priekš­metu.

Aplūkodams arhetipus kā objektīvus psihiskos pirmtēlus, Jungs izvirza versiju par to, kā ro­das kosmiskās vīzijas. Tiek pieņemts, ka zi­nāms notikums tiek uztverts kā iekšējs un ārējs process. Citiem vārdiem, izveidojas pave­diens, kas saista dažādas parādības. Kaut kas «notiek reāli», bet vēl kaut kas «dzimst dvē­selē». Te top, kā mēs tagad teiktu, negaidīts saskares punkts, kas noved pie priekšstata, ka debesīs novērojami konkrēti priekšmeti.

Visas versijas: «lidojošie šķīvīši» — reāli objekti; tie ir halucinācijas; īstenībā būdami pavisam citas parādības psiholoģiska projekcija, tie ir absolūta fantāzija, kas balstās uz bau­mām, kuras mūsu dienās atkal un atkal paklīst visās Eiropas zemes. Tiek apgalvots, ka kaut kādi dīvaini lidojošie aparāti plivinās virs Ze­mes un novēro tās dzīvi, taču nekur neiejaucas. So tenku īpatnība ir tā, ka tās balstās uz vīzi­jām. Lūk, kāpēc Jungs tās savulaik nosauca par «vizionārām».

Psihiskas eksaltācijas, savādu jūtu piedzīvo- šana, kā jau pasvītrojām, nereti saistīta ar kolektīvām halucinācijām. Krustneši, kā zi­nāms, kopīgi saskatījuši debesīs Jeruzalemi. Ir arī nesenāki piemēri. Pirmā pasaules kara laikā Monsas cietokšņa aizstāvji kopā vērojuši spo­cīgu ainu.

Pirmie ziņojumi par NLO ir no otrā pasaules kara laikiem. Tie nāca no Vācijas, kur no sa­biedroto bombardēšanas pārbijušies vācieši pēkšņi debesīs samanīja kaut kādus dīvainus gaismas avotus. Tikpat skaidri novērota vesela noslēpumainu lādiņu eskadra, kas pārlidojusi pāri Šveicei. Paklīda valodas par «krievu jau­nāko ieroci». Aculiecinieku netrūka. Taču īste­nībā nekādu noslēpumainu aparātu Šveices de­besīs nebija.

Un vēl pēc vairākiem gadiem Amerikas Sa­vienotajās Valstīs parādījās jau «vispatiesākie» ziņojumi par «lidojošajiem šķīvīšiem». Tie tika raksturoti citādāk — runa vairs nebija par Zemes cilvēku izgudrotiem iznīcināšanas līdzek­ļiem, bet par ārpuszemes izcelsmes nezināmiem objektiem. Sīs pļāpas kļuva par specifisku iebai­dīšanas mītu, aktivizēja slēptās bailes un uz­traukumus, kas izcēlās tikko pabeigtā kara iespaidā. Aizvien biežāk parādījās ziņas par kosmiskajiem aparātiem, kurus orbītā ap Zemi vada kādas supergudras būtnes no kosmosa tālēm.

Bet, ta kā «lidojošie šķīvīši» neuzsāka pos­tošus uzbrukumus, neradīja zaudējumus, mīts pakāpeniski pārveidojās. Ja iesākumā tika sa­skatīta NLO paaugstinātā interese par atom- iekārtām un militārajām lidostām, tad vēlāk neidentificētie objekti rēgojās arī virs Sahāras tuksneša, pie Himalajiem un pat Antarktīdā.

Topošā kosmiskā reliģija pakāpeniski attīstī­jās. Zemes iedzīvotāji grib sarīkot uz savas planētas atomkatastrofu. Tas, protams, nebūt nav vienaldzīgi mūsu brāļiem no kosmosa. Viņi baiļojas no mūsu mežonīguma, neiegrožotā sti- hiskuma. Pats par sevi saprotams, ka, būdamas inteliģentas būtnes, tās ir radījušas jo attīstītu civilizāciju. Taču atšķirībā no Zemes iedzīvotā­jiem viņiem nebūt nav noslieces uz agresīvu rīcību. Ko tad atnācēji vēlas? Paskatīties, iegūt pēc iespējas vairāk ziņu, bet pēc tam varbūt iemācīt nejēgām kosmisko morāli, kas noliedz karu un citas nelaimes. Tātad glābiņš nāks no debesīm, kosmosa, no kurienes gluži negaidot bija ieradušies viesi.

Kā izskatās kosmiskie aparāti? Kurš gan ta­gad nezina, ka tie ir līdzīgi lēcām, ieapaļi un gareni. Tie ir spoži kā metāls, apkārt izstarojas noslēpumains mirdzums.

Jau 1950. gadā kāds Sailess Ņūtons paziņoja visai pasaulei, ka viņam laimējies nodibināt kontaktus ar veselu neidentificēta objekta ap­kalpi. Vēlāk ar analoģiskiem vēstījumiem nāca arī citi. Viens no viņiem, diletantisks astronoms Džordžs Adamskijs, sīki stāstīja par sakariem ar Veneras iedzīvotājiem. Viņš pamatīgi komen­tēja arī savu ceļojumu pa Saules sistēmu. Adamskija grāmatās, kas nāca klajā 1953. un 1957. gadā, bija fotogrāfijas, kur fiksēti ne tikai paši lidaparāti, bet arī to sīkas shēmas, kā ari «Veneras iedzīvotāju» zīmējumi, kas apliecināja Adamskija kontaktus ar citām pasaulēm.

Tas būtu neapdomīgi, ja visos šajos faktos mēs saskatītu tikai mītu vērpšanas mehānismu. Saprotams, noteiktām buržuāzisko Rietumu ap­rindām vajadzīgs šis drošais «iebiedēšanas mo­tīvs». Pavisam acīm redzami, ka Rietumu rek­lāma labprāt apmierina publikas pieprasījumu pēc pārdabiskā.

Vizionārās tenkas izceļas arī galējas psiho­loģiskas spriedzes apstākļos, kad slepenā un nemitīgi pieaugošā tieksme it kā «apaug ar miesu», tas ir, iegūst konkrētu un uzskatāmu veidolu. Sos neapzinātos tēlus kritiskā apziņa nefiksē. Notiek kritiskās apziņas atraušanās no dziļākajiem psihes slāņiem. Lūk, kāpēc dau­dziem saprātīgiem cilvēkiem tomēr ir nosliece ticēt kosmiskajai mitoloģijai.

Psihiskas vīzijas parasti rodas emocionāla pacēluma vai sensorā bada apstākļos. Rakstu­rīgi, ka «lidojošos šķīvīšus» visvairāk redzējuši lidotāji. Tie ir cilvēki, kuriem, no vienas puses, jāvada nepavisam ne vienkārša aparatūra, bet, no otras puses, — viņu priekšā paveras bezga­līgais kosmiskās telpas okeāns. Sī situācija rada ideālu vidi, kurā vienmēr sāk darboties psiholo­ģisku procesu ieslēgšanās mehānisms.

Sensorās izolācijas gadījumos, piemēram, pil­nīgā vientulībā, vieninieku kamerā, bezgalīgā tuksnesī, kalnos, mūžamežā vai kosmosā, dis- komfortablais psiholoģiskais stāvoklis tiecas aiz­stāt zudušo. Garīgais bads arī prasa piesātinā­jumu un izraisa konkrētas ainas. To apstiprina reliģisko askētu un anahorētu prakse.

Neapšaubāmi, ka kosmiskās reliģijas izveidē milzīga nozīme ir sociālās attīstības grūtībām, bailēm, ko pastāvīgi aktualizē atomneprāta draudi, ekoloģiskajai krīzei, dzīves telpas sa­mazināšanās procesam. Sādā atmosfērā cilvēki neapzināti domā par ārpuszemes plašumiem, tiek stimulēta interese par metafiziskām un re­liģiskām problēmām. Citiem vārdiem, kosmis­kais mīts konsekventi atspoguļo dažādas mūsu planētas likstas.

Kosmiskā reliģija ir īsta mūsdienu parādība. Runa, protams, nav par to, ka šādas vīzijas nevarēja rasties citā laikmetā. Piemēram, kris­tīgās civilizācijas pirmās tūkstošgades beigās plaši izplatījās gaidāmās katastrofas noskaņas. Tālaika pasaules uzskatā organiski iekļāvās doma par debesu zīmēm, par ārpuszemes spēku darbību kataklizmas novēršanā. Taču nekas līdzīgs «lidojošajiem šķīvīšiem» tajos gados ne­radās. Kosmiskā reliģija nav atraujama no mūsu laika. Sājos mītos cilvēces vēsture, vis­maz tās pašreizējās lappuses, tiek pārrakstīta astrālo ilgu un gaidu valodā.

Runa ir par debesu parādībām. Nebūt ne tā­dām kā meteorīti, mirāžas, lodveida zibens. NLO nav trauksmainas, slimas iztēles auglis. Sajā fantāzijā ir daudz kā tāda, ko iepriekšējos laikmetos pat izdomāt nevarēja. Patiesi, atnā­cējs no kosmosa nav līdzīgs ne eņģelim, ne debesu vēstnešiem, par ko zināja stāstīt iepriek­šējos gadsimtos. Paradoksāls un vienlaikus uz­manību saistošs fakts, ka mīts ieguvis tehnisku veidolu. Lai nebūtu mitoloģiskās naivitātes, jaunā reliģija spiesta uzvilkt skafandru.

Kosmiskajā reliģijā sadzīvo divi mīti — pes­tīšanas un cilvēces iebiedēšanas leģendas. Kos­mosa sūtņu tēli atšķiras pat pēc izskata. Kad tiek stāstīts par neapšaubāmu labumu, ko tie nes Zemes iedzīvotājiem, apmācīdami tos, tad atnācēji ir gari, izskatās kā pusdievi. Taču reizēm viņi pārtop par zvēriskiem monstriem vai punduriem ar milzīgām galvām.

Tiek apgalvots arī, ka mūsu planēta tiek no­vērota izsenis. Jau sirmas vēstures avoti ir pilni ar tiešām liecībām par to, ka pa mūsu planētu staigājuši viesi no kosmosa. Ko viņiem vajag? Kāpēc gadsimtiem ilgi viņi pēta mūsu planētu?

Kosmiskā reliģija izskaidro arī to, tiesa, ar norādi uz zinātnes datiem. Uzzinām, ka mūs­dienu kosmoloģija ir pierādījusi, ka gāzes vai gāzu putekļu mākoņa kondensācijas apstākļos rotējošās zvaigznes rada protoplanetārus dis­kus. No tiem vēlāk izveidojas planētu sistēmas. Taču tikai ļoti retas planētas ir derīgas dzīvo­šanai. Un augsta tipa civilizācijas laikus sa­meklē piemērotu mājokli, kad uz dzimtās planē­tas kļūst pārlieku daudz iedzīvotāju. Viņi cen­šas laicīgi sadalīt brīvo telpu, taču neizjaucot kosmiskā mīta principu: katrai sistēmai ir tie­sības patstāvīgi attīstīt savu dzīvi, prātu un civilizāciju. Lūk, kāpēc viesi no kosmosa ir norūpējušies, lai zemieši nepastrādātu muļķības. Tomēr viņi neiejaucas mūsu lietās, bet tikai pēta mūsu rīcību un nodomus.

1974. gadā Aresivā (Puertoriko) radioteles­kops noraidīja spēcīgu signālu ar aprēķinu, lai to uztvertu Piena ceļa malā, 300 tūkstošu zvaigžņu kopā «Messier-13». Mūsu sauciens ir ceļā un pēc 24 tūkstošiem gadu sasniegs pare­dzēto mērķi. Bet kāpēc gaidīt? Kāpēc velti tri­cināt ēteru ar signāliem, ja cita civilizācija ir tepat blakus, tās aparāti staigā pa planētu, bet mēs savā aklumā novēršam no tiem skatu?

Jau pieminētais Adamskijs apzvērēja, ka Mē­ness neredzamajā pusē redzējis pilsētas un dār­zus. Kam viņa pasaciņas, ja nekur nav vaja­dzīgs braukt, lai satiktos ar atnācējiem no kosmosa? Nepieciešams tikai ar viņiem nodi­bināt kontaktus un pēc tam roku rokā trauk­ties pa nedzirdēta progresa ceļu.

Atgriežoties pie Junga, jāatzīmē, ka viņš bija pirmais, kas centās analizēt kosmisko reliģiju mītisko būtību. Viņš parādīja, ka neiden­tificēto objektu tēli satur senu simboliku. Tie atbilst vai nu glābšanas, vai iebiedēšanas em­blēmas tradicionālajām īpašībām. Sādi simboli sastopami arī senajā mitoloģijā, pastāv jau sirmā vēsturē. Tāpēc nav nejaušība, ka šiem objektiem ir apļa, diska, lodes forma. Sīm figūrām cilvēces apziņā izsenis piedēvēta abso­lūta pilnība. Jungs šajā sakarā min neolīta laikmeta tēlus — «saules disku», «maģisko riņķi», Bībeles pareģa Elijas «uguns ratus», budistu mandalu. Var teikt, ka dziļā pilnības zīme mūsdienu Rietumu apziņā iespiedusies kā savdabīga kosmiskā emblēma, kā starojošs disks.

Šveices pētnieks apstiprinājumu savai kon­cepcijai par neidentificētu lidojošo objektu psi­holoģisko iedabu saskata faktā, ka «lidojošos šķīvīšus» cilvēki nereti redz sapņos. Vai tas nenozīmē, prāto Jungs, ka mums ir darīšana ar noteiktām tēlainām struktūrām? Autors sīki atstāsta divus sapņus, ko redzējusi viena viņa paciente, kas NLO skatījusi tikai miegā, bet dzīvē, protams, nav sastapusies ar viņiem.

Psihologam liekas ievērības cienīgi, ka abi sapņi atspoguļo zināmu masveida panikas si­tuāciju. Pacientei rādījies, ka viņa ir Parīzē un sakas gaisa trauksme. Visi steigšus nozūd slēp­tuvēs. Mūsu varone arī meklē patvertni, bet sev par lielām izbailēm nevienas durvis nevar atvērt, jo visur jau ir aizņemts. Sievieti pārņem šausmas, viņa piespiežas pie sienas un pēkšņi debesīs redz nevis bumbvedējus, bet kādus pil­nīgas formas pilienveidīgus priekšmetus. Apa­rāti nebūt neiznīcina cilvēkus. Tomēr rodas iespaids, ka tie lūkojas pašā dvēselē, un tāpēc kļūst baisi. Murgi kļūst vēl šasmīgāki, kad skaidri atskan spalgi soļi — kāda dāma mierīgi šķērso Elizejas laukus.

Bet kāds sakars ir starp nevienam nezināmas pacientes sapni un mīta dabu? Lieta tā, ka daudzi savstarpēji neiespaidojušies cilvēki NLO salīdzinājuši ar šķidrumu, kas līst no debesīm. Vēl vairāk, speciālajā, par šo tematu sarakstī­tajā literatūrā tiek minēts kapteiņa Montello ziņojums par NLO kā «pilienveidīgu aparātu». Atbilstoši saviem priekšstatiem par pastāvīgi atdzimstošajiem pirmtēliem Jungs runā par to, ka «debesu šķidrums» ir sens tēls. Tas bija barojoša augsne alķīmiķu fantāzijām. Tātad var saskatīt analoģiju starp pēkšņi uzrodošos un pazūdošo «lidojošo šķīvīšu» motīvu un alķīmiķu iztvaicēšanas un kondensācijas simboliku.

Salīdzinādams mūsdienu mītu ar senajiem tēliem, Jungs min otru savas pacientes sapni. Viņa atkal ir viena uz ielas naksnīgā pilsētā. No jauna parādās kosmiskie aparāti, un tie vairs nav līdzīgi pilieniem. Tie ir kā tērauda cigāri. Vēl mirklis — un šie aparāti pārvēršas par vērīgi lūkojošos aci, pa pusei baltu, pa pusei zilu. Pēc šī apdedzinošā skatiena paciente sevi redz slimības gultā. Viņai ir apsaitēta galva.

Abi sapņi skaidri parāda, ka bailes ir sais­tītas ar kosmiskajām vīzijām. Mūsdienu cilvēka slēptais satraukums atbrīvojas miegā. Taču arī nomodā apziņa spēj producēt tēlus, kuros at­spoguļojas priekšstati par glābšanu, nezināmu mirdzumu, visur iespiedošos skatienu no ārienes.

Skaidrojot pacientes otru sapni, Jungs nonāk pie secinājuma, ka tas simboliskā veidā iemie­sojis dievības «visu redzošo aci», kas iespiežas cilvēka dvēselē. Acs baltā un zilā krāsa, ko sapnī vēroja Junga paciente, pēc viņa domām, atspoguļo debesu un mākoņu krāsas. NLO, kas pirmajā sapnī rādījās pilienveidīgi, šeit kļūst ieapaļi. Tie izstaro gaismu un apdedzina. Sāda kosmisko objektu uztvere atbilst Bībeles tēliem, piemēram, Mozus veidolam — viņa starojums esot izdziedējis cilvēkus.

Protams, no psiholoģiskā redzes viedokļa būtu interesanti izprast, kāpēc cilvēkiem ir no­sliece uzskatīt, ka neidentificētajiem lidojoša­jiem objektiem piemīt spēja visur iespiesties un visu novērot, kāpēc tiem piedēvē kaut kādu maģisku karstumu. Vai šeit neslēpjas kādas vispārējas halucināciju īpašības, kur atdzīvojas senie tēli? Vai šeit nav ceļš, pa kuru ejot var atklāt senās mitoloģijas kosmiskā varianta no­slēpumus?

Bet vai tas nozīmē, ka neidentificētie lido­jošie objekti jāuzlūko tikai par psiholoģisku fenomenu?

Pat Jungs neizslēdza, ka varētu pieļaut arī kādas reālas fiziskas parādības eksistenci, kas nāktu no kosmosa un kam nebūtu tiešas saistī­bas ne ar Zemi, ne tās iedzīvotājiem. Tomēr, tā kā pēdējos gadu desmitos ļaužu skati ir pievērsti debesīm, tad pilnīgi dabiski, ka mūsu apziņā radušās bailes un satraukums izpaužas kosmis­kās reliģijas izveidē, kad dieva vietā tiek likti atnācēji no citurienes, brīnumaini gaismu un karstumu izstarojoši aparāti.

Droši vien ir nepieciešams dažus vārdus pa­teikt par daudzajiem «dokumentiem», kas parā­dījušies pēc kosmiskās reliģijas rašanās. Jungs analizē divas 50. gados iznākušās grāmatas, kas ievadīja veselu literatūras straumi — acu­liecinieku un citu vērotāju vēstījumus par tiešo «saduršanos» ar NLO. Viena no šīm grāmatām iznākusi 1955. gadā, to sarakstījis Kalifornijas aviokompānijas strādnieks Orfeo Andželuči. Sis cilvēks savdabīgi sludināja jaunu mistisko evaņģēliju, kas viņam «atklājies» ar lidojošo šķīvīšu starpniecību.

1946. gadā Andželuči «bija tas gods» vērot NLO, kurš uz viņu atstāja neizdzēšamu iespaidu. Kopš šī laika viņš kļuva par «pareģi», kas klāstīja pasaulei mūsdienu reliģijas noslē­pumus. Jungs, analizējot šī cilvēka grāmatu, vairākkārt norāda uz viņa bezgalīgo naivitāti, kas psihologam ir gauži interesanta.

Tātad viss sākās ar to, ka reiz, nākdams mā­jup no darba, viņš sācis justies slikti un pēkšņi uz šosejas ieraudzījis «sarkanu, pulsējošu ob­jektu». Vēl mirklis — un no baismā aparāta atdalījušās divas zaļas, ugunīgas lodes. Un šīs lodes uzreiz sākušas runāt, lai cik dīvaini tas nebūtu — «tīrā angļu valodā». Noguruša­jam garāmgājējam tās liek saprast, ka viņam ir tā laime kontaktēties ar brāļiem no kosmosa.

Andželuči labprāt piekritis piedalīties negai­dītajā divu planētu saskarsmē, vēl jo vairāk tāpēc, ka no spīdošajām lodēm parādījās kādu radījumu, kā vēlāk noskaidrojās, dažādu dzi­mumu, rokas un kājas. Atnācēji paskaidroja, ka garīgu saišu nodibināšanai ar Zemes iedzīvotā­jiem vajadzīgs medijs. Viņi izvēlējušies Orfeo tādēļ, ka tas sevī, pašam nezinot, attīstījis nepa­rastas maģiskas spējas.

No turpmākā stāstījuma kļuva skaidrs, ka visus Zemes iedzīvotājus nepārtraukti kontrolē viesi no kosmosa, kuri rūpīgi vāc viņiem vaja­dzīgās ziņas un ieraksta tās īpašos kristālis­kos diskos. Lieta tā, ka debesu sūtņi grib atjau­not savu zaudēto vēsturi. Arī viņi kādreiz bijuši tikpat mežonīgi un tumsonīgi kā zeinieši. Lai iegūtu patiesu ainu par aizmirsto senatni, ta­gad nav labāka objekta kā Zemes iedzīvotāji.

Taču kosmosa sūtņiem nav tikai tīri izzinoši mērķi. Viņi ir labu nodomu pārpilni un grib nodot cilvēkiem savas dziļās zināšanas un palīdzēt vi­ņiem bezizejas situācijā. Viņu nodomi tūlīt sāka realizēties. Kontakta laikā viņu izraudzītais me­dijs pēkšņi iemantoja neredzētu enerģiju, kādu ugunīgu spēku — it kā varenā straumē viņā būtu ieplūdušas zināšanas. Apkārtējā pasaule Andželuči skatījumā tagad bija zaudējusi reālās aprises un pārvērtusies par ēnu valstību.

Pagāja mēnesis, un «pareģa» izvārgušais prāts atkal skatīja halucinācijas. No jauna viņš uz ceļa ieraudzīja milzīgu priekšmetu ar ne­skaidrām kontūrām. Skaidri manāma tikai ap­gaismotā ieeja, kurp bezbailīgi devies mūsu varonis. Viņš nokļuvis neparastā, no ēteriskas, perlamutram līdzīgas vielas darinātā telpā. Ap­sēdies no tāda paša fantastiska materiāla iz­veidotā krēslā, Andželuči sajutis, ka tas pieņem viņa ķermeņa apveidus. Sākusi skanēt mūzika, ritmisko skaņu iespaidā pareģis nonācis daļējā transa stāvoklī.

Kamēr skanēja burvīgā mūzika, lidojošais objekts aizvedis Andželuči prom no Zemes. Viņš dzimto planētu ieraudzījis iluminatorā. Bet pa­zīstamā balss angļu valodā paskaidrojusi ceļo­tājam, ka Zemei planētu vidū ir īpaša loma. Tā ir šķīstītava. Tikusi noskaitīta arī lūgšana, kas sākusies ar vārdiem: «Raudi, Orfeo, mēs raudam kopā ar tevi par Zemi un tās bēr­niem …»

Atklātā kosmosā Andželuči saskāries ar mil­zīgu cilindrisku aparātu, kas bijis izgatavots no caurspīdīgas kristāliskas vielas. No tā plū­dusi dievišķa mūzika, apkārt ņirbējuši ugunīgi virpuļi. Žilbinoši balts uzliesmojums apgaismo­jis visu apkārtējo. Andželuči piepeši atklājies dzīves noslēpums, viņš nonācis mūžības okeānā. Atgriezies uz Zemes, mūsu klejotājs uz savām krūtīm ievērojis iededzinātu riņķi — stigmu ar punktu vidū. Tas par piemiņu no ceļojuma. Brāļi no kosmosa nav varējuši novaldīties un ietetovējuši savam draugam veltījumu — ūdeņ­raža atoma simbolu, superspēcīgās un super- inteliģentās civilizācijas apzīmējumu.

Kā asprātīgi raksta Jungs, lētticīgais grāma­tas autors, kam nav nekādu zināšanu psiholo­ģijā, ļoti pamatīgi aprakstījis «dvēseles klejo­jumus».

Var jautāt: kam vajadzīga šī naivitāte? Kā­pēc izdot vientiesīgiem lasītājiem domātas muļ­ķības? Bet ar ko minētās atskārsmes atšķiras no zinātniskajā literatūrā aprakstītajām liecī­bām? Atsauksimies uz citu grāmatu, ko sacerē­jis angļu astronoms Freds Hoils un kas esot balstīta uz dokumentiem. Tiesa, autors savu darbu pieskaita zinātniskajai fantastikai. Taču arī šeit ir atpazīstami sākotnējie pirmtēli.

Zeme sadursies ar gigantisku, no gāzēm vei­dotu mākoni. To caurvij nervu šķiedras, un tam piemīt psihe. Hoils, tāpat kā daudzi citi zināt­nieki, pārstāv viedokli, ka NLO ir «sajūtošs elektriskais lauks». Klejojošais mākonis ietērpj Zemi kaut kādā mantijā, un tā ieslīgst pilnīgā tumsībā. Tātad draud neizbēgamas briesmas nci kosmosa. Zinātnieki cenšas nodibināt kontak­tus ar mākoni, tas ir, iekļūt tā domas laukā. Taču beigas ir traģiskas. Drošuļi zaudē prātu.

Nav svarīgi, ka kosmiskajam objektam piemīt cilvēkam neizprotama un postoša apziņa. Mā­konis nedaudz līdzinās dievišķai būtnei, eņģe­lim. Tas spiests slēpties Visuma nostūros. Kon­takts ar kosmisko objektu nav iespējams, pat gaišākie Zemes prāti nav spējīgi izvairīties no katastrofas, jo jebkurš mēģinājums nodibināt sakarus ar mākoni draud ar prāta aptumšoša­nos. Komentēdams šo grāmatu, Jungs akcentē, ka ir atšķirība starp Andželuči primitīvo ticību un mūsdienu intelektuāļa izsmalcināto un skep­tisko prātu. Bet ir arī daudz kopīgu iezīmju. Abi stihiskus masu pārdzīvojumus pārtulko konkrētā kosmiskās simbolikas valodā.

Līdz šim mēs atsaucāmies uz Jungu kā zi­nātnieku, kas cenšas dot pārliecinošu psiholo­ģisko versiju par kosmisko reliģiju fenomenu. Tomēr tas viss nenozīmē, ka viņa koncepcijas mērķis ir zinātniski atmaskot mītu. Nē, paša Junga koncepcijai nav nekā kopēja ar konsek­ventu pētījumu par mūsdienu dievticības avo­tiem. Jungām pašam ir nosliece uz misticismu. Viņam ir īpaša loma buržuāziskās filozofijas strāvojuma — psihoanalīzes attīstīšanā. Freidu Rietumos parasti dēvē par «klasisku» figūru psihoanalīzē, bet Jungu sauc citādi. Nav nejau­šība, ka viņš tiek vērtēts ka «romantiķis». Lai gan Jungs no sava skolotāja ir pārņēmis ne­apzinātā tulkošanas paņēmienus, viņam tomēr ir tuva okultā tradīcija.

Par to liecina arī viņa grāmata «Septiņi sprediķi mirušajiem»3 . Tās ir savdabīgas okul­tisma pamācības. Raksturīgi, ka XX gadsimta sākumā radušos misticisma uzbangojumu viņš pielīdzina gnosticiskās domas uzplaukumam I—II gadsimtā pēc Kristus dzimšanas. Jungs tieši raksta, ka nolēmis attīstīt vadošos gnosti­ciskās teoloģijas motīvus. Viņa intereses tolaik pilnībā sakrita ar ezoteriskās kristietības pie­kritējiem, piemēram, ar amerikāņu svēdenbor- giešiem, kam bija pastāvīgi sakari ar Jungu.

Vērtējot Junga uzskatus, pazīstamais angļu publicists, misticisma pretinieks Dž. Vēbs pa­svītroja, ka tieši Freida skolnieks atjaunoja maģisko sākumu doktrīnām, kuras Freids natu- rālistiski pasauliskoja.4 Pēdējos mūža gados Šveices psihologs aizrāvās ar alķīmiju. Turklāt, cenzdamies saglabāt zinātnieka reputāciju un gribēdams izvairīties no apvainojumiem par pie­sliešanos okultismam, Jungs uzstājīgi atkārtoja, ka alķīmiķu metafizikā meklē paša atklātā in­dividualizācijas procesa likumsakarības. Tomēr objektīvam Junga tekstu lasītājam ir pavisam skaidrs, ka «brīnumaino vielas pārveidotāju» mantojums uz viņu atstājis milzīgu iespaidu; brieduma gados rakstītie Junga sacerējumi ir uztverami kā okulti traktāti, ja viņa psiholo­ģiskos terminus aizstājam ar mistikas termi­niem, teiksim, «garīgā augšupeja», jo mistiķi izmantoja tieši šo jēdzienu.

Jungisma pārstāvji ir ietekmējuši misticismu. Viņu okultisms ieguva ārišķīga akadēmisma

iezīmes. Tieši šādā veidā darbojās, piemēram, biedrība «Eranos» Askanā, kuru pēc Junga va­dīja viņa sekotājs, kulturologs un reliģijas zi­nātnieks M. Eliade. Ar īpašu interesi viņš pētīja mītu par mūžīgo atgriešanos.

Junga mantojumu izmanto ne tikai «okultās renesanses» mūsdienu apustuļi. Savulaik par Šveices psihologa idejām ieinteresējās arī na­cistiskie ideologi un zinātnieki. Viens no vi­ņiem — J. Hauers bija jogas un tā saucamās misticiskās numeroloģijas speciālists. Jungs augstu novērtēja viņa aprakstu par četrinieka simbolisko nozīmi. Savukārt Hauers lika lietā Junga idejas par kolektīvo zemapziņu, lai pa­matotu rasistiskos uzskatus (vēlāk tomēr arī pats krita nežēlastībā pie nacistiem).

Jungs un Hauers interesējās par vienām un tām pašām misticiski ezoteriskajām idejām. Tā, pēc Junga, kolektīvajā zemapziņā joprojām saglabājas sengrieķu kara dieva un maģisko burvestību arhetips. Šveices psihologs esejā «Votans» šī arhetipa paudējus — «asins un ze­mes» mistiķus — nosaucis par «apsēstajiem». Tomēr Jungs bija spiests atzīt, ka šie stihiskie motīvi ir radniecīgi viņa garam.

Vērtēdams kosmiskās reliģijas rašanās pro­cesu, Jungs izteicis ne mazums trāpīgu vērtē­jumu. Tomēr viņa vispārējie secinājumi pelna asu kritiku. Tā, pamatojot, ka nepieciešams līdz­svars starp apzināto un neapzināto, Jungs šīs parādības uzlūko kā antagonismus, kas izspiež viens otru. Iznāk, ka prāta gaismai nevajag ielauzties sfērās, kur valda neapzinātais. Atse­dzot stihisko priekšstatu avotus, Jungs nebūt nepūlas likvidēt garīgos, mistiskos fantomus.

Junga tendence ir pilnīgi pretēja. Viņš pasvītro, ka kosmiskās reliģijas dīvainību nosaka zināma patoloģija neapzinātā sfērā, proti, kad neapzinātais tiek nepamatoti izspiests. Agrāk psihiskās viengabalainības saglabāšanai tika izmantotas reliģiskas un maģiskas darbības, bet mūsu racionālajā gadsimtā civilizācija diez kā­pēc to visu cenšas izmest pāri bortam.

Rezultātā vērojams savdabīgs kolektīvās zemapziņas sabrukums. Atbrīvojusi cilvēku no reliģisko un morālo autoritāšu kundzības, uz­skata Jungs, pašreizējā civilizācija devusi im­pulsu nošķirtas individuālās apziņas attīstībai. No šejienes izriet zināma nesaskaņa starp ap­zināto un neapzināto. Neizbēgams secinājums no Junga domu gaitas ir šāds: var izskaidrot kosmiskās reliģijas izcelšanos, bet nedrīkst pie­ļaut tās diskreditāciju, likvidēšanu. Tāpat kā citi misticiskie kompleksi tā pilnīgo kolektīvo zemapziņu.

Mūsdienu versijās par kosmiskajām reliģi­jām joprojām saglabājas nosliece uz ārēju aka- dēmismu, zinātniskās un pseidozinātiskās fra­zeoloģijas izmantošanu. Daudzu buržuāziskajās valstīs izdoto grāmatu uzdevums ir viens — balstoties uz dabaszinātniskiem datiem, aktivi­zēt ticību pārdabiskajam, izveidot kādu misti- cisku koncepciju.

Par piemēru var kalpot «Bermudu trijstūra» noslēpums, kas gadiem ilgi rosinājis daudzu Rietumu autoru fantāziju. Viens no viņiem — C. Berlics, kas pēta senās, aizmirstās civilizā­cijas, sarakstījis grāmatu par šo noslēpumu — īstu paraugu, kā izveidot maisījumu no «zināt­nes un brīnuma»5 . Autors sludina domu, ka daudzi kosmisko mīklu skaidrojumi nav pieņe­mami no mūsdienu zinātnes viedokļa.

Saprotams, nav pamata idealizēt zinātni, uz­skatot to par nekļūdīgu izziņas līdzekli. Pati teorija attīstās, pārvērtējot uzskatus, kas vēl nesen bija likušies nekļūdīgi. Atcerēsimies, ka līdz XIX gadsimta sākumam zinātne priekš­statu par meteorītiem uzlūkoja par misticisku māņticību. Turklāt tika minēti tam laikam pil­nīgi attaisnojami argumenti — «no debesīm ne­var krist akmeņi, jo debesīs akmeņu nav.»

Mūsdienu zinātnei raksturīgs tas, ka zināt­niskais atklājums uzreiz nedod izsmeļošus iz­skaidrojumus. Vēl vairāk, kā pasvītro akadēmi­ķis V. Ambarcumjans, «jo vairāk tiek izdarīts atklājumu, jo vairāk rodas atrisinājumu pra­sošu problēmu un uzdevumu»6 .

Tieši šo mūsdienu zinātnes tapšanas īpatnību izmanto misticiski orientētie autori.

Č. Berlics «Bermudu trijstūra» fenomenu ap­raksta šādi: neizskaidrojami, neizzināti, pārda­biski, noslēpumaini spēki apzināti vai neapzi­nāti veic naidīgas vai, iespējams, draudzīgas akcijas pret planētas iedzīvotājiem. Viņš ak­centē, ka šī Zemes zona kopš seniem laikiem, pirmskosmosa ēras laikiem, radījusi leģendas un bailes no likteņa un ka tā aizvien vairāk no­darbina cilvēku iztēli.

Sādi vērtējot tamlīdzīgas parādības, neatņe­mami izpaužas kosmiskās reliģijas elementi: ticība iracionālajam, Visuma dievišķošana, pa­ļaušanās uz mistiskiem spēkiem. C. Berlics sīki analizē citus faktorus, kas ar zinātniskiem līdzekļiem varētu izskaidrot «Bermudu trij­stūra» fenomenu: paisuma viļņus, viesuļvētras, zemestrīces, lodveida zibeņus, atmosfēras vir­puļus, gaisa un ūdens turbulenci, «zilos cau­rumus» jūrā. Taču teorija autoram vajadzīga tikai vienam mērķim: lai akcentētu kosmosa fetišizācijas motīvus.

Ticība pārdabiskajam, spriež autors, nav bez pamata. Visbiežāk citētais piemērs — bumb­vedēju lidojums 1945. gada 5. decembrī un to pazušana bez pēdām mīklainos apstākļos. Tikai 1974. gadā tika publicēts leitnanta Teilora zi­ņojums, kurā viņš esot brīdinājis citus lidotā­jus: «Nesekojiet man … viņi izskatās tā, it kā būtu no kosmosa.» Divas stundas pēc lidma­šīnas domājamās bojāejas, jo vajadzēja būt iz­lietotai visai degvielai, uztverti vāji signāli. Radās iespaids, ka lidotājs ir dzīvs, nav gājis bojā, bet pazudis. Tā kā nebija nekādu pēdu, kas liecinātu par milzīgo, ar jaunāko tehniku apgādāto lidmašīnu un kuģu katastrofām, tad «bojāejas» vietā radās termins «pazušana».

Piezīmēsim, ka senāk aizpriedumu un māņ­ticības kundzība masu apziņā neparedzēja ra- rionālo līdzekļu izmantošanu noslēpumu skaid­rošanā, bet mūsu dienās tīri loģisku spriedumu doza ir gluži nepieciešama. Kaut gan Berlicam līdzīgi autori balstās uz zinātnes datiem, viņi rada tipiskus kosmiskos mītus.

Berlica minētā noslēpumainā spēka mīklai- nība pasvītro tā tuvumu noteiktai mitologēmai. Runa faktiski ir par to, ka pašreiz katastrofās cietušie saņem pēkšņu, diez no kurienes nākošu palīdzību. Taču šis «debesu iemiesojums» pret upuriem izturas izvēlīgi: vienus glābj, bet pret citiem, lai cik dīvaini tas būtu, ir vienaldzīgs.

Daži Rietumu zinātnieki, skaidrojot šo fe­nomenu, nosliecas par labu domai, ka katastro­fās cietušie nonāk citā telpas un laika dimen­sijā. «Melnajā caurumā» iekļuvusi lidmašīna vairs nekad neatgriežas. Ir arī uzskats, ka pa­zušanu izraisa un vada būtnes 110 kosmosa vai pat no Zemes dzīlēm (zem Pasaules okeāna līmeņa). Vēl izvirzīts minējums, ka «Bermudu trijstūra» fenomenu izsauc joprojām funkcio­nējošs spēcīgs tehniskais komplekss, ko cilvēki darinājuši sirmā senatnē un kas stipri atšķiras no mūsdienu zinātnes un tehnikas sasniegu­miem.

Berlics akcentē: tā kā nav iespējams izskaid­rot materiālo objektu pilnīgo pazušanu bez pē­dām, izmantojot mūsdienu sarežģīto tehniku at­bilstoši «uz Zemes pieņemtajiem standartiem», jāizdara secinājums, ka zemieši tikuši nolau­pīti. Kā rādās, NLO ir vainīgi kuģu un lid­mašīnu pazušanā. Viņam pieņemams liekas mi­nējums, ka «Bermudu trijstūris» ir «elles priekštelpa» vai vārti uz citu pasauli un citām telpas un laika dimensijām.

Attīstīdami mums jau pazīstamos kosmiskās reliģijas motīvus, Rietumu autori prāto, ka NLO atlido no citas dimensijas (no kosmosa vai Zemes dzīlēm). Neskaidrs paliek tikai viens jautājums: kas vada «lidojošos šķīvīšus»? Iespējams — atnācēji no citām planētām, bet var pieļaut arī — kādas senas civilizācijas pār­stāvji, kuri nonākuši pasaulē, kas robežojas ar mūsējo.

I. Sandersons izvirza pat hipotēzi, ka uz mūsu planētas eksistē zemūdens civilizācija, kas ilgu laiku evolucionējusi un aizņem lielāku platību nekā cietzeme. Būtnes, kas mitinās dzī­lēs, ir daudz attīstītākas nekā zemieši. Tomēr vairākums nosliecas par labu versijai par de­besu iemītniekiem. Tā M.Valentains domā, ka ne tik svarīgi ir, no kurienes nāk debesu sūtņi — no kosmosa, okeāna dzīlēm vai citas dimensi­jas, bet tas, ka viņi ir altruistisku nodomu pārpilni. Nav izslēgts arī, ka šie atnācēji no citurienes ar mums, vienkāršajiem mirstīga­jiem, ir vienoti tūkstošgadīgām radniecīgām saitēm.

Amerikāņu pētnieks M. Džezups aizstāv kos­miskās ticības versiju, bet uzbur pavisam ci­tādu kosmisko klejotāju tēlu. Naivi ir uzskatīt, ka viņi vēlas palīdzēt zemiešiem. Gluži otrādi, sūtņi no citurienes ir viltīgi, cietsirdīgi, ar no­slieci uz konspirāciju un noslēpumainību. Tā kosmiskajā reliģijā ienāk sātana tēls, ļaunda­rības un nodevības simbols.

Kosmosa pielūgšana mūsdienās acīm redzami nenozīmē zinātnes slavināšanu. Tomēr tieši tā pašreiz piedzīvo neredzētu triumfu. Citu pasauļu apdzīvošanas problēma tagad tiek ap­spriesta inženierprojektu līmenī. Tiek izstrādā­tas shēmas raķetei bez pilota, kura ar savu termonukleāro impulsīvo dzinēju 40 gados sa­sniegtu Bernarda zvaigzni, kas atrodas sešu gaismas gadu attālumā no Zemes. Cilvēka prāts realizē izziņas neizsmeļamās iespējas.

Bet kāpēc zinātniskās domas pacēlums sais­tīts ar tik neatlaidīgu misticisma klātbūtni? Kāpēc prāta spēku uzbāzīgi aizēno akla ticība? Kāpēc katrs zinātnes atklājums rada maģisku atklāsmi? Kosmosa iekarošana noved pie de­besu ticībām, bet dabas noslēpumu atklāšana negaidīti izraisa cilvēces vēstures bioloģizāciju. Vai tas viss neliecina par pašas zinātnes mūs­dienu tēla pārmaiņām?

X nodaļa MISTIKAS ZINĀTNISKOŠANA

Starpība starp Brīnumu un Faktu ir vienāda ar star­pību starp nāru un roni.

M. Tvens

1978. gada februāri avīze «l'Humanitē» zi­ņoja, ka viena no Parīzes apgabaltiesām pie­spriedusi Lafajetam Habardam, «Dianētisko pē­tījumu biedrības» dibinātājam, četrus gadus cietumsoda un 35 tūkstošus lielu naudas sodu. Citi Francijas scientoloģiskās asociācijas va­dītāji tāpat saņēmuši noteiktus sodus. Proku­rors izvirzīja apsūdzības faktus, kas liecināja, ka šīs personas nodarbojušās ar atklātu krāp- niecību, nevis zinātnisku pētniecību. Taču, ka­mēr tiesneši vingrinājās runas mākslā, apsū­dzētie staigāja brīvībā. Habards mierīgi brau­kāja ar savu jahtu pa Atlantijas okeānu un tiesā neieradās.

Pēc sprieduma nolasīšanas Habards un viņa piekritēji paziņoja, ka viņu pētījumi ir saistīti ar «jaunu reliģiju» — scientoloģiju (mācību par zinātni) un tāpēc prokurora uzbrukumi vērtē­jami kā reliģijas vajāšana. Analoģiska atbilde tika nosūtīta uz VFR, kur tāpat brieda tiesas izmeklēšana. Scientologi skaļi tērgāja par «ne­iecietību», par ticīgo nelikumīgu vajāšanu. Tie­sas lēmums tika ignorēts.

Kas tad tie ir par zinību vīriem, kas, saņē­muši pavēsti uz tiesu, pasludina sevi par teo­logiem? Kāpēc tā pati krāpniecība reliģiskā ģērbā izskatās pavisam citādāk? Visbeidzot, kā­pēc ticība ietērpjas «precīzas zinātnes» togā? Ar zinātni saistīto reliģiju plašā izplatīšanās tiešām pelnījusi uzmanību.

Protams, šis fakts ir paradoksāls. Mistika, tiecoties pierādīt savu pamatotību, apelē pie zinātnes. Zinātne tiek izmantota atsevišķu at­klāsmju apstiprināšanai. Nāra tāpat kā ronis tiek pasludināta par būtni, kas neizraisa šau­bas. Fakts tiek pielīdzināts brīnumam.

Patvaļīgi traktējot noteiktus izziņas rezultātus, jaunizceptie pareģi rada jaunas bībeles un ticī­bas, kur «zinātniskā māņticība» tiek pasludināta par «pēdējo dieva brīnumu». Sajās mācībās tiešām ir konkrētas zinātniskas tēzes, no­teiktu teorētisko disciplīnu terminoloģija. Kā­pēc vajadzīgs šis teorēmas un atklāsmes maisī­jums?

«Scientoloģiskā baznīca», par kuru ir runa, Rietumos kļuvusi ļoti populāra. Pats tās nosau­kums ir paradoksāls: ja to pārtulkotu, tad tas skanētu — baznīca, kas pēta zinātnes zināša­nas. Tomēr nevajag domāt, ka tur ir kāds die­nests, kam vajadzētu sekot zinātnes jaunumiem un noliegt tos dievticības vārdā. Gluži pretēji, reliģiskā pārliecība šeit balstās nevis uz dažu mūsdienu zinātnes datu interpretāciju, bet uz tās dievišķošanu, atsevišķu zinātnes virzienu absolutizāciju.

«Scientoloģiskās baznīcas» dibinātājs Ha­bards uzaudzis Austrumāzijā. Sava mūža dažā­dos gados viņš bijis lidotājs, jūras virsnieks, Holivudas režisors. Tad pēc vairāku gadu ilgām fizikas un matemātikas studijām viņš piepeši sevi pasludinājis par «mesiju», jaunas mācības radītāju. Amerikas Savienotajās Val­stīs pašreiz Habardu ciena kā fiziķi, kosmisko lidojumu ekspertu un gudru cilvēku. Taču no­skaidrojās, ka šis «zinātnieks» nav guvis pat sistemātisku izglītību. Viņš gājis pa citu ceļu: savu mērķi Habards saskatīja «Amerikas mūs­dienu reliģijas» izveidē.

Habards izmēģināja spēkus arī zinātniskās fantastikas žanrā un 1950. gadā izlaida best­selleru «Dianētika: mūsdienu zinātne par ga­rīgo veselību». Vārds «dianētika» tulkojumā no­zīmē «zinātne par domāšanu». Sī disciplīna ir Habarda izstrādāta domāšanas kontroles sis­tēma, tās pilnveidošanas metodika. Autors mē­ģinājis aprakstīt dažādus «cilvēku garīgos stā­vokļus», kā arī izveidot savdabīgu šo stāvokļu skalu.

Kāds tam sakars ar reliģiju? Pats Habards ir pārliecināts, ka tieši zinātne apstiprina se­nos misticiskos ticējumus, ticību maģijai un brī­numiem. Habarda grāmatu asi kritizēja speciā­listi. Taču jauno «pareģi» šie uzbrukumi neap­mulsināja. Viņš turpināja attīstīt savus uzska­tus, pamatojoties, no vienas puses, uz Eiropas filozofiskajiem strāvojumiem, tādiem kā dzīves filozofija, psihonalīze, un, no otras puses, — uz Austrumu kultiem, no kuriem aizguva priekšstatus par dvēseles pārceļošanu, atdzim­šanu un pārdzimšanu. Sie pretrunīgie un nesa­vienojamie elementi viņa darbos veidoja dī­vainu sakausējumu.

Nevar teikt, ka scientoloģiskajai kustībai nav precedentu. Angļu sociologs R. Voliss šāda veida reliģiozitāti raksturo kā «manipulējošu»1 . Bet nav jau svarīgi, ka šī baznīca brīvi izrīko­jas ar cilvēku priekšstatiem, prasmīgi izman­tojot tos. Šādas mistikas īpatnība ir, ka tā ne­būt nesola svētlaimi aizkapa pasaulē. Gluži ot­rādi, tā tiecas garantēt panākumus Zemes dzīvē. Tāpēc tā pēc savas būtības ir dziļi prag­matiska. Šādas sektas atzīst buržuāziskajā sa­biedrībā valdošās vērtības. Vēl vairāk, sektanti vēlas iemantot komerciālu respektablumu, bi­rokrātisku struktūru un citus parastas iestādes atribūtus.

R. Voliss min arī dažas citas reliģiskās kus­tības, piemēram, Soka Hakai — Japānā, «kris­tīgo zinātni» Amerikas Savienotajās Valstīs un citas scientoloģijai līdzīgas strāvas. Atcerēsi­mies, ka viens no M. Tvena darbiem bija rakstīts par «kristīgo zinātni», reliģisku mācību Ameri­kas Savienotajās Valstīs, kur tai bija liels pie­kritēju pulks. Saskaņā ar šo mācību, pēc dieva ģīmja un līdzības radītais cilvēks ir pilnīgs un nevar saslimt, jo viņam slimības gluži vienkārši neeksistē.

Vērtēdams savu darbu par «kristīgo zinātni», Tvens rakstīja: «Sī grāmata acīmredzot sarak­stīta Trešās Pakāpes garīgās deģenerācijas ietekmē, un esmu pārliecināts, ka tikai piede­rība pie šīs pakāpes var cilvēkam dot iespēju saredzēt tanī kādu saturu. Kad jūs to lasāt, jums rodas iespaids, ka dzirdat visai kvēlu, agresīvu un pravietisku runu nepazīstamā va­lodā — runu, kuras garu jūs saprotat, bet saturu ne.. ,»2 Tvens konstatēja, ka gadsimta ceturksnī Amerikā radušās dziednieku sektas ar dažādiem nosaukumiem, un visas tās spērušas jaunus soļus uz priekšu slimību ārstēšanā bez zālēm. Pastāv «ārstēšana ar garu», «ārstēšana ar ticību», «ārstēšana ar lūgšanām», «ārstē- sana ar psihiatrijas zinātni» un «ārstēšana ar kristīgo zinātni». Turklāt neapšaubāmi, ka visas šīs sektas dara brīnumus, lietojot seno paņē­mienu — slimnieka iztēli.

Vairāk nekā trīs gadu desmitus pastāvošā seientoloģija pieder pie tām reliģiskajām mā­cībām, kas kultivē «ārstēšanu ar psihiatrijas zinātni». Habarda mācībā runa vienlaikus ir par garu un skaitļotāju, par burvestību un ki­bernētiku. Viņš mēģinājis radīt jaunu reliģiju, kas saturētu ticību mūsdienu tehnikas mistiska­jai varenībai. Lūk, kāpēc viņa grāmatā maģija sadzīvo ar inženierprojektu, fantastika — ar parodiju par teorētisku spriešanu, mistiska at­skārsme — ar filozofiju. Un no šādiem nesa­vienojamiem komponentiem veidoto dīvaino maisījumu masu kultūra pasludina par pēdējo reliģijas atklāsmi.

Habards paziņo, ka viņam izdevies izveidot dažādus aparātus, ar kuriem var fiksēt noteik­tus psihofizioloģiskus cilvēka stāvokļus. Rezul­tātā, viņš uzskata, radusies iespēja paplašināt apziņas robežas un ievadīt to neparasto parā­dību sfērā — tādējādi tiekot apstiprināts, ka misticiskie uzskati ir patiesi. Viņš izvirzīja domu, ka cilvēka prāts ir daudzējāds, tam ir daudzi varianti. Pats prāts nekad nekļūdās, tas ir līdzīgs skaitļotājam. Viss būtu lieliski, ja to neietekmētu vēl viens cits prāts, ko Habards sauc par «reaktīvo prātu».

Ar šo reaktīvo prātu «pareģis» pēc būtības domā zemapziņu. Tieši tās vainas dēļ nemitīgi tiek kropļota domāšanas darbība. Cilvēka psihē bēdu un likstu rezultātā uzkrājas uzbudinā­jums. Tas apziņā fiksējas tā saucamo «en- grammu» veidā (ar šo terminu tiek apzīmētas

Smagu satricinājumu, mokošu pārdzīvojumu at­stātās pēdas psihē).

Patiesi, emocionālie iespaidi no psihes pil­nībā neizgaist. Vēl vairāk, tie joprojām pastāv zemapziņā. Noteiktos apstākļos cilvēki spēj at­saukt atmiņā aizmirstus, izstumtus pārdzīvoju­mus un atcerēties veselas un detalizētas ainas. No šejienes tiek izdarīts minējums — vai psihe nav krātuve, kurā slēpjas sen pārdzīvotas jūtas un noskaņas, kas saglabājušas savu pirmatnējo veidolu.

Bet zemapziņā paliek ne tikai «sāpju jūtas», «emocionālas rētas», bet arī pozitīvas emocijas. Taču tās Habards nesaista ar «engrammas» jē­dzienu. Paradoksāli, taču šis termins iegājies literatūrā. Droši vien cilvēka saspringto psi­hisko dzīvi pagaidām ir grūti aprakstīt zināt­niskā veidā, detalizēti izveidotā teorētisku ka­tegoriju sistēmā. Vajadzīgi arī jauni apzīmē­jumi, simboli. To izmanto Habards.

Viņš apgalvo, ka cilvēka apziņā ir «skumju un bēdu» krātuve. Reaktīvajā apziņā koncentrē­jas engrammas, kā rezultātā rodas neirozes un psihozes. Turklāt tieši tās, viņaprāt, izraisa sa­slimšanu ar vēzi.

Tātad «parasto» smadzeņu iespējas, uzskata Habards, ierobežo dažādi izkropļojumi, kuru cē­lonis ir pārciestās sāpes. Līdzko draud emo­cionāla trauma, analītiskais prāts kapitulē, at­kāpjas. Tad arēnā nāk reaktīvais prāts, kas satur jo daudzas engrammas, pārdzīvoto sāpju jūtu noslāņojumus. Sie murgi pārņem cilvēku, un viņš nokļūst psiholoģiskā ellē.

Bet reaktīvais prāts neaprobežojas ar grūt­dieņa ieraušanu bezdibenī. Tam piemīt spēja laikus signalizēt par draudošajām ciešanām.

Pirms sāpju pastiprināšanās engramma it kā brīdina par to, kas gaidāms. Tā ir kā trausls taurenītis, kas satraukti plivinās, un it kā gaida atbildi no prāta. Un nelaimīgs tas, kurš nesajūt šo brīdinošo spārnu vēdas.

Ko tad vajag darīt? Kam ticēt? Habards skaidro: jātiek vaļā no engrammām. Ar īpašu aparātu tās var likvidēt, izspiest no cilvēka ap­ziņas. Tieši tāds ir dianētiskās terapijas mēr­ķis. Iznīcinājusi engrammas, tā ļauj netraucēti darboties analītiskajam prātam. Un cilvēka rī­cību tad vairs neregulē engrammas, bet trauslā taurenīša lidojums. Tagad analītiskajam prā­tam nekas netraucē likt lietā visu savu pilnes- tību.

Saskaries ar dzīves problēmām, brīnišķais skaitļotājs precīzi pārstrādā saņemtos datus. Krasi palielinās garīgās spējas. Uztvertā reali­tāte iemanto asas kontūras, bez traucējumiem un izkropļojumiem. Kad smadzenes atbrīvojas no visām psihiskajām un psihosomatiskajām slimībām, priecājas arī miesa, un fiziskās ligas pazūd.

Fizioloģija un psiholoģija, kā zināms, šos procesus nav atstājušas bez ievērības. Zinātnis­kās tradīcijas šajā sfērā ir jo bagātas. Var nosaukt, piemēram, I. Pavlova darbus par no­sacījuma refleksiem, Dž. Votsona sacerējumus. Sai sakarā nevar nepieminēt arī I. Breiera pē­tījumus par histēriju un hipnoterapiju. Habarda domu gaita pēc būtības atkārto O. Ranka kon­cepciju» kas neirožu avotu saskatīja nevis Edipa kompleksā kā Freids, bet dzemdību trau­mās. Turklāt amerikāņu «pareģis» uzskata, ka ar savu terapiju viņš spēs radīt jaunu rasi. «Cilvēki bez engrammmām» no pašreizējiem cil­vēkiem atšķirsies ne mazāk kā saprātīgais cil­vēks no neandertālieša.

Habards pat mēģina demonstrēt jaunās rases sabiedrisko etalonu — kāda R. Houesa per­sonā. Taču no reaktīvā prāta atsvabinātajam etalonam nepiemita nekādas noslēpumainas psi­hiskas īpašības. Aparātu, ar kuru «pareģis» da­rīja brīnumus, speciālisti drīz vien pazina. Tas bija ādas galvaniskās reakcijas mēraparāts.

Sīs neveiksmes neapturēja Habardu un viņa sekotājus. Kalifornijā nolasītajā lekciju ciklā Habards mēģināja izklāstīt savas mācības me- tafizisko saturu. Viņš izstrādāja pat speciālus rādītājus, kas pēc toņu skalas ļaujot noteikt analītiskā prāta stāvokli un pie reizes arī — personas psiholoģiskos raksturotājus.

Habards paziņoja, ka cilvēkam, kam uz ska­las ir 1,1 balle, piemīt slēpts naidīgums. Viņu vajag ārstēt, jo viņš var izpaust savas kaitīgās reaktīvā prāta īpašības. Sāds lielums rāda, ka cilvēks neatbild par savu rīcību. Pavisam cita lieta, ja Habarda aparāts indivīdam piešķir 4,0 balles. Viņš ir psihiski vesels, rodas notu­rīga imunitāte pret visām kaitēm.

Piedāvātā metodika der, kā apgalvo Habards, arī idejiski politisko strāvojumu vērtēšanai — to psiholoģiskā stāvokļa raksturošanai. No­skaidrojās, ka vislabākie rādītāji ir liberālis­mam. Cilvēkam ar labējiem vai kreisiem uzska­tiem tie ir zemāki.

Habarda sacerējumi izraisīja lielu interesi. ASV un Lielbritānijā izveidojās viņa sekotāju grupas. Iesākumā šīs grupas bija nestabilas, bez stingras struktūras. Tās parasti pulcējās divas trīs reizes nedēļā. Visvairāk sagatavotais «eksperts» nolasīja lekciju, tika demonstrēti engrammu likvidēšanas paņēmieni un metodes. Pēc tam grupas sadalījās pa pāriem un uzsāka dianētisko terapiju.

Habarda kustība piedzīvojusi uzplaukuma un pagrimuma periodus. Jau 50. gadu sākumā, kad ārsti un psihiatri presē bija publicējuši asas un argumentētas atsauksmes par jaunā «pareģa» sacerējumiem, radās pirmās grūtības dianētikas ceļā. Daudzi paši atsacījās no mis­ticiskās aizraušanās, jo, izgājuši kursu un «at­brīvojušies» no engrammām un iemantojuši augstu toni, viņi diez kāpēc nejutās psihiski stiprāki. Tad izcēlās finansu krīze. Nāca gaismā, ka Habards piesavinājies biedrības līdzek]us. Federālā tiesa cēla pret viņu civil­prasību par 9 tūkstošiem dolāru. Rezultātā biedrība bankrotēja un Habards atkāpās no pos­teņa.

Tomēr Fēniksā (Arizonas štats) viņš nodibi­nāja jaunu scientoloģijas asociāciju (HAS). Vienlaikus sāka iznākt asociācijas žurnāls.

Jaunajai kustībai tika radīta arī formāla struktūra. HAS vai HASI organizācijai, kā to vēlāk sāka dēvēt (Habarda starptautiskā scien­toloģijas asociācija) pievienojās daudzas ama­tieru grupas. Lai saglabātu piederību aso­ciācijai, šīm grupām katru mēnesi vajadzēja atskaitīties par savu darbību un nosūtīt finansu datus. Habards skaidri saprata, ka šāda tipa kustība nevar būt «brīva». Attīstīt mācību var tikai valdošā virsotne, pārējām grupām jāat­zīst atklāsmes un jāizmanto tās kā no augšas nākoši norādījumi.

Bez ievērības nepalika arī teorija. Habards ieviesa jaunu jēdzienu — «tetans», kas apzīmē nemateriālu, gandrīz nemirstīgu cilvēka sastāv­daļu, katra indivīda īsto Es. Tetani — enerģi­jas ēteriskie veidojumi — rada matēriju, telpu un laiku. Turklāt visumi un pasaules ir tikai «bumbiņas», kas atkarībā no tetanu iegribas maina savu apveidu un formu. Taču ar laiku apkārt tetaniem «sarodas tik daudz viņu radīto esamību, ka tie aizmirst savu izcelšanos un īs­teno statusu, zaudē spēju mobilizēt garīgās po­tences un sāk ticēt tam, ka ir tikai ķermeņi, ku­ros paši mitinās»3 .

Triljoniem gadu ilgajā esmē katrs tetans ir piedzīvojis miljardiem iemiesošanos dažādos ķermeņos. Tagad pienācis laiks palīdzēt teta- nam, kas iemiesots cilvēkā, atjaunot tā sākot­nējās spējas, ļaut atbrīvoties no visiem ierobe­žojumiem, kurus tas pats sev noteicis. Tas viss panākams ar scientoloģijas metodēm.

Pieminētajā Volisa grāmatā minēti daudzi pacientu izteikumi par to, kā viņi piedzīvojuši «tetana atdzimšanu». Aprakstīts, piemēram, pa­cients, kam scientoloģija ļāvusi pārcelties 55-108 gadus atpakaļ. Kosmiskās esamības dzī­lēs viņš atkal pieredzējis savus neiedomājamos piedzīvojumus.

Kāds sakars ir starp dianētiku un scientolo- ģiju? Ar dianētiku saistījās visas cerības lik­vidēt engrammas, bet scientoloģija šo uzde­vumu uzskata par neīstenojamu. Spriediet paši, tetans savā superkosmiskajā mūžā apaudzis ar tik daudzām engrammām, ka tikt vaļā no tām nav iespējams. Lūk, kāpēc daži neapmierināti pacienti tā arī neguva atvieglojumu terapijas rezultātā. Nē, scientoloģija izvirza pieticīgāku mērķi — panākt to, ka engrammas vairs fatāli neregulē iemiesotās būtnes dzīvi. Sai nolūkā tetanam jāapzinās zudušās spējas. Jāpanāk, lai

tetans savu ķermenisko apvalku pārstātu uz­skatīt par dominanti. Tam jāatceras sava mū­žīgā garīgā būtība.

Mēs redzam, cik ērmoti šeit savijas kosmis­kās atklāsmes un misticiskās mācības par dvē­seles pārdzimšanu, psiholoģiski pūliņi un teo- zofiskas atziņas. Kosmoloģija un metafizika, re­liģija un psiholoģija — viss vienā maisā. Savu mācību, ko Habards dažkārt dēvē par para- scientoloģiju, it kā to nostādīdams blakus para­psiholoģijai un tamlīdzīgām disciplīnām, viņš pasludina par savdabīgu metateoriju. Astrolo­ģija, misticisms, reliģija, psihiatrija, kodol­fizika — tie visi esot scientoloģijas paveidi, kam ir viens pamats.

Ļoti zīmīgi, kā scientoloģiju novērtē angļu psihologs K. Evanss. Pētīdams jautājumus par analoģijām, kādas pastāv starp sapņu mehā­nismu un skaitļošanas ierīču darbību, Evanss nonāca pie secinājuma, ka scientoloģiju var pie­skaitīt pie «neprāta kultiem». Sarežģīto mijiedar­bību starp matēriju un apziņu, smadzenēm un prātu tā modelē gandrīz kā skaitļotāji. Tur­klāt tiek postulētas patvaļīgas sakarības, tiek radīta plaša pseidozinātniskā aina par pasauli kā veselumu.4

Habards nereti sevišķu uzmanību pievērš ne tik daudz savas teorijas fantastiskajām izpaus­mēm, cik tās sociālajām sekām. Viņš grib pār­liecināt savus piekritējus par to, ka gadījumā, ja scientoloģija tiks atzīta, būs iespējams at­risināt daudzas sociālās problēmas. Galvenā tāda veida problēma taču ir nācijas psihiskā veselība, bet to var iemantot vienīgi ar scien­toloģijas starpniecību.

60. gadu vidū Habards atstāja Amerikas Savienotās Valstis un apmetās Anglijā, kur iz­veidojās neliela, bet ļoti saliedēta jaunās «zi­nātnes» piekritēju biedrība. Tās locekļi pastā­vīgi uzkurināja interesi par savu nodarbi, sa­vas aizraušanās lokā iekļaujot aizvien jaunus tematus. Vairākas fantastiskas idejas radās, pētot «augu psihi». Pēc tam scientoloģija sāka pārtapt par reliģiju. Psihoterapeitiskās prak­ses postulātus aizvien vairāk papildināja jau­nās reliģijas postulāti. Kopumā tā pārveidojās par fantastisku psiholoģijas un spiritisma mai­sījumu. Sādā formā tā saglabā ietekmi Rietu­mos šobaltdien.

Habards mēģināja pamatot vēl vienu cilvēka «pašatklāsmes» principu, kam jānotiek pēc at­brīvošanās no engrammām. Tad indivīdā varē­šot ieliet universālo enerģiju. Tieši šādus uzde­vumus sev izvirza 1958. gadā dibinātā «Scientoloģiskā baznīca».

Habarda baznīca apzināti propagandē daudz­dievību. Tas tādēļ, lai dažādu kultu piekritēji atrastu pievilcīgas puses viņa mācībā. Pierādī­dama, ka pasauli it kā radījuši mūžīgi visur esoši dievi, scientoloģija maksā meslus kris­tietībai; turklāt tās simbolikā tiek iekļauts arī krusts. Taču tiek minēti dažādi dievi — Jahve, Sātans, Lucifers, kuri valdot Visumā. Ar šo dogmu Habards grib izskaidrot mūsdienu rea­litātes pretrunīgumu. Sabiedriskie konflikti, buržuāziskās īstenības asie kontrasti tiek sais­tīti ar daudzdievību. Parastie kristīgie ir pil­nīgā dievu varā. Viņi ir kā bandinieki, bet to­mēr spēj izlemt, kurā pusē spēlēt. Var spēlēt kopā ar Jahvi, bet var arī ar Sātanu. Tradicio­nālā reliģija, kā zināms, aicina kalpot labajam. Habarda reliģijā ir drusku citādāk: nav svarīgi,kurai pusei pievienoties. Visumā notiekošie pro­cesi ir daudzslāņaini. Tajā ir baltais slānis, bet ir arī melnais. Ne vienu, ne otru nevar iz­nicināt. Tie ir savstarpēji nepieciešami.

Kā tad jārīkojas parastajam ticīgajam? Kas jādara? Vienalga kas. Nevajag tikai aizkavē­ties šaubās, palikt krustcelēs. «Vienīgais īstais grēks, īstā krišana ir neprasme pašnoteikties, izvēlēties stabilu pozīciju, balto vai melno, un tāpēc kļūt par «pelēku» cilvēku, kas atzīst kompromisus un nespēj izšķirties.»5 Pasaule, protams, ir iestigusi grēkos. Un tas tāpēc, ka valdību, organizāciju un pat sektu priekšgalā izvirzījušies daudzi pelēkie. «Jahvc un Luci­fers … darbojas nevis viens pret otru, kā ap­galvo citas reliģijas, bet roku rokā. Abi tie atgriezās uz Zemes ar pavisam noteiktu mērķi — izskaust pelēko spēkus no visām sa­biedriskās dzīves sfērām un iznīcināt tos.»6 Kas attiecas uz parastajiem mirstīgajiem, tad viņiem atliek viens — cerēt un ziedot spēkus sava psihiskā stāvokļa uzlabošanai, likvidēt ne­patīkamus dzīves iespaidus, kas atstājuši pēdas psihē.

Bet kas ir scientoloģijas piekritēji? Kas ir šie lētticīgie, kas pakļaujas tik primitīvai ietek­mei? Daudzi Rietumu autori, to skaitā jau mi­nētie K. Evanss un R. Voliss, savākuši plašu socioloģisku materiālu par habardiešu kustību. Sociāli demogrāfiskais grupas portrets ļauj ap­galvot: pamatā tie ir 27—40 gadus veci cilvēki, vairākums precējušies un ar bērniem, no protes­tantu ģimenēm vai pavisam nesaistīti ar reli­ģiju, parasti ar augstāko izglītību. Pēc sociālā stāvokļa — «baltās apkaklītes», tas ir, kalpotāji. Pēc R. Volisa domām, šiem cilvēkiem patīk zi­nātniskā fantastika. Viņi noteikti zina dažādus misticiskus strāvojumus, piemēram, Krišna­murti darbus, ir saskārušies ar teozofiju, «kris­tīgo zinātni».

Kāpēc viņi ir tik ļoti aizrāvušies ar scien­toloģiju? Kāpēc tā viņiem šķiet pievilcīgāka par psihoanalīzi, ortodoksālajām reliģijām? Lai izprastu šādas izvēles motīvus, R. Voliss pat izdalījis dianētikas sekotāju sociālpsiholo­ģiskos tipus.

Vispirms viņa klasifikācijā minēti uz karje­ras taisīšanu orientēti cilvēki. Kā piemēru socio­logs min vienu no biedrības dibinātājiem medi­cīnas doktoru Vinteru. Pirms saistīšanās ar Ha- bardu viņš vērsās pret ārsta funkciju speciali­zāciju un saskaldītību, aizvien vairāk pārlieci­nājās par to, ka neviens neinteresējas par slimnieka personību kopumā. Scientoloģija viņu savaldzināja tieši ar savu viengabalainību, skaidri izteikto tendenci dziedēt garu.

Kāds cits psihologs klīnicists iestājās bied­rībā tāpēc, ka bija vīlies Freida grupveida prak­ses metodēs. Tomēr minētie piemēri izskaidro tikai ārējos motīvus — šo mediķu karjeras pa­nākumi daudzējādā ziņā izrādījās apšaubāmi. Viņi taču bija galīgi sarāvuši saites ar zināt­nisko medicīnu, uzsākdami daudzdievības un dažādu brīnumainu parādību psihoterapeitisko propagandu.

Bez tam Voliss nošķir ļaužu grupu, kas tie­cas pēc patiesības. Mūsdienu buržuāziskajā sa­biedrībā cilvēka eksistences izpratnes problēma tiešām kļuvusi par mokošu jautājumu. Daudzi cilvēki grib apjēgt notikumu gaitu, kuri bieži vien tiem šķiet iracionāli. Tāpēc viņi pievēršas populārai filozofiskai un psiholoģiskai literatū­rai, reliģiskām, metafiziskām un okultām mācī­bām. Scientoloģija viņus piesaistīja tāpēc, ka uz visiem jautājumiem par dzīves jēgu tā sniedz ļoti kategoriskas un izvērstas atbildes. Atsevišķa subjekta dzīvi tā uztver kā garīgo būtību kosmiskās odisejas sastāvdaļu.

Visbeidzot, starp scientoloģijas piekritējiem ir visvisādi neveiksminieki, atstumtie, cilvēki, kas izsisti no normālas dzīves sliedēm. Daž­kārt tie ir cilvēki, kas slimo ar neirozēm, cieš no psiholoģiskiem kompleksiem, izjūt vainas apziņu, satraukumu, grib mainīt dzīves stilu. Tie ir arī sociālie autsaideri, kas nav izturējuši konkurenci un izstājušies no patērnieciskās sa­censības.

Buržuāziskā ideoloģija indivīdam pastāvīgi iedveš, ka viņa sociālo stāvokli pilnībā nosaka paša iespējas. Ja tev nav veicies, vaino pats sevi. Sabiedrību te nav ko iejaukt. Meklē cēloni sa­vās izjūtās, psihiskajā uzbūvē. Scientoloģija ne tikai uzstāda diagnozi, bet arī katram sola sta­tusa mobilitāti. Novērsdams engrammas, tu kļūsi ne vien vesels, bet arī iemantosi veiksmi.

Scientoloģija sīki skaidro neveiksmes, kas piemeklējušas cilvēku. Tās tiek saistītas ar trau­mējošām epizodēm, kurās indivīds nonācis ne pēc savas gribas, un cilvēks tiek atbrīvots no tiešas atbildības par tām. Par scientologiem kļuvušie spējot, kā tiek solīts, pārvarēt visas sociālās barjeras, iemācīties komunikabilitāti, pakļaut citus sev.

Saprotams, šie cēloņi tādā pašā mērā var iz­raisīt interesi arī par kādu citu reliģiju. Taču daudzi šī kulta piekritēji stāsta, ka ne filozofijā, ne psiholoģiskajā literatūrā, ne alternatīvās ticībās viņi nav apmierinājuši savas garīgas prasības.

Sajā sakarā jānorāda vēl uz vienu apstākli. Cenzdamies savaldzināt ticīgos, scientologi iz­mantoja zinātnes augsto prestižu. Tādējādi scientoloģija atšķiras no daudziem citiem kul­tiem, kas neapelē pie zinātnes. Tā uzstājas it kā no zinātnisko pierādījumu pozīcijām. Tie­šām, bez tiešas vai slēptas pievēršanās precīza-ļ jām zinātnēm scientoloģija nav iedomājama. Tā ir «zinātne», kas balstās uz māņticību. Tā ir reliģija, kas pieglaimojusies zinātnei.

Audīcijām (tā tiek dēvētas scientoloģiskās procedūras) jāpārliecina, ka, gadījumā ja in-1 divīds mainīs savus uzskatus, tad mainīsies arī realitāte. Ar noteiktu metodiku paredzēta pa­kāpeniska pacienta attīrīšanās. Iesākumā viņam palīdz pārvarēt komunikāciju traucējošās bar­jeras. Tad tiek veicināta to problēmu apzi­nāšanās, kas saindē eksistenci. Tikai pēc tam sākas nostiprināšanas stadija.

Lasītājs ir tiesīgs jautāt: kas tad kaitīgs, ša­jās audīcijās? Tās taču ļauj sasniegt tādus pa­šus rezultātus kā grupveida psihoanalīzes se­ansi. Piedāvājamo vingrinājumu procesā cil­vēks tiešām var atsaukt atmiņā traumējošos pārdzīvojumus, apzināties kādu kolīziju cēlo­ņus. Pēc būtības tā ir kolektīva grēksūdze, kas tik ļoti vajadzīga gara attīrīšanai.

Skaidrs, scientologi nav pelnījuši kritiku par kolektīvās psihoterapijas seansiem. Sādi vingri­nājumi tiek praktizēti klīnikās. Parasti tam­līdzīgas «atminēšanās» laikā dežurē ātrā pa­līdzība. Kādi tik murgi var pacelties no dvēse­les dziļumiem! Taču scientologu terapija bal­stās uz reliģiju. Pseidozinātniskums, šķietams tehnoloģiskais nodrošinājums tiek izmantots ticības izplatīšanai.

Habards uzskata, ka dažādās iemiesošanās nepazūd bez pēdām: jaunajā veidolā iegūdama citu apvalku, dvēsele tomēr saglabā iepriekšē­jās dzīves laikā gūto traumu nastu. Pie šiem emocionālajiem šokiem pievienojas jauni, pē­dējā dzimšanā iemantotie pārdzīvojumi. Visas smagās atmiņas, kuras esot fiksētas smadzeņu šūnu protoplazmā, katrā cilvēkā radot nepiln- vērtības izjūtu, esot mokošu stāvokļu avots. Baznīcas uzdevums ir sagraut šo murgu krā­tuvi.

Tas, kurš izgājis pilnu ārstēšanās kursu pēc viņa sistēmas, apgalvo Habards, iemanto pil­nīgu gara brīvību, neatkarību no laika un tel­pas. Tāds cilvēks varot sekot savām dziņām, īstenot nodomus, vēlmes. Katram, kas iekšēji nobriedis tādai atdzimšanai, par stipri iespai­dīgu cenu tiek piedāvāts elektrometrs. Kam tas nav pa kabatai, var apmeklēt vienreizēju se­ansu.

Pēc tam kad pacients ir samaksājis naudu, viņu nosēdina krēslā un aptin ar vadiem. Ta­jos tiek ielaista vāja strāva, un grēcinieka ķer­menis, kā apgalvo zinātnes pētnieki, sāk pre­toties. Agrāko traumu nospiestā cilvēka emoci­jas un domas protestē pret aparāta iejaukšanos. Atkarībā no «dvēseles distrofijas» pakāpes tiek noteikts ārstēšanās kurss.

Profesionāli psihologi un psihiatri jau sen kritizē Habarda mācību un metodes. Viens no viņiem — H. Fišers — veica speciālu ekspertīzi, kas parādīja scientoloģiskās terapijas absolūto nederīgumu. Noskaidrojās, ka tai nav ne pozi­tīvas, ne negatīvas sistemātiskas ietekmes uz intelektuālo darbību. Tā ne mazākā mērā ne­samazina starppersonisko konfliktu asumu.

Taču to saka speciālisti. L. Habards turpretī ir pārliecināts, ka viņa baznīca var pārveidot pasauli, novērst karus, atbrīvot no bēdām un nelaimēm, panākt vispārēju garīgo veselību. To visu ticīgajiem garantē jaunā reliģija, ko Ame­rikas Savienotajās Valstīs dēvē par «zinātnis­kās fantastikas murgu».

Tiešām, kad M. Tvens noteica atšķirību starp nāru un roni, viņam bija pilnīga taisnība. «Ja tas ir Brīnums, tad pietiks ar jebkuru lie­cību, ja turpretī tas ir Fakts, tad nepieciešami neapgāžami pierādījumi.»7 Scientoloģijas brī­numu apliecina pats tā radītājs.

«Scientoloģiskā baznīca» ir ne vien reliģiska kustība, bet arī sazarota birokrātiska organizā­cija. Tās priekšgalā ir pats Habards, tad — «kontrolieris», viņa trešā sieva Mērija Ha­barda, visbeidzot — funkcionālo organizāciju direktoru padome.

Baznīcas galvenā mītne atrodas Ņujorkā, viesnīcas «Martinique» pirmajā stāvā. Baznīcai ir pāri par 100 misijām 33 valstīs. Tai pieskai­tāmi 5 miljoni cilvēku, 3 miljoni no tiem —ASV, 236 tūkstoši — Anglijā, 10 tūkstoši — Francijā. Habards sev nopircis kuģi un, tajā apceļodams visu pasauli, valda pār savu augošo impēriju. Kā ziņo Šveices iknedēļas žurnāls «Weltwoche», viņš vēl nopircis viesnīcu Floridā par 2,2 mil­joniem dolāru, klosteri Oregonā par 1,1 miljonu un, visbeidzot, slimnīcu Losandželosā par 5,5 miljoniem dolāru. Sektas gada ienākumi tiek lēsti apmēram 10 miljonu. Lai sekmīgāk īste­notu savus mērķus, Habards jau 60. gadu bei­gās izvirzīja jautājumu par vadošo kadru sa­gatavošanu «Scientoloģiskajai baznīcai». Tad Anglijā, bijušajā maharadžas pilī, tika izvei­dota īpaša Scientoloģijas akadēmija.

Baznīca izceļas ar ārkārtīgi agresīvām meto­dēm, tai ir savs spiegu tīkls, ko sauc par «aiz­sardzības ordeni». Tā slepenie aģenti ielavās «ienaidnieku» organizācijās, tādās kā Amerikas mediķu asociācija, Tieslietu ministrija un no­dokļu resors. Magnetofona lentes, mācību grā­matas, instrukcijas, vārdnīcas, metodiskie līdzekļi — tas viss baznīcai dod milzīgus ienā­kumus.

Baznīcas komerciālā darbība atklājās piemi­nētās tiesas izmeklēšanas laikā. Noskaidrojās, ka franču scientologi izveidojuši uzņēmumu, kura kapitāls divos gados pieaudzis piecas rei­zes un sasniedzis visai apjomīgu summu. Katrs, kurš ieradās baznīcā, maksāja 200 franku iestā­šanās maksu un 1000 franku par pirmo scien­toloģijas kursu. Tika pārdotas arī Habarda grāmatas un mediķu diplomi.

Pieci miljoni dīvaiņu, kas tic cilvēces izdzie­dināšanai ar lūgšanām un aparātu, kas domāts ādas galvaniskās reakcijas mērīšanai! Vai tas nenorāda uz apbrīnojamu garīgo lētticību, kas rodas, mokoši meklējot izeju no krīzes situā­cijām, no buržuāziskās sabiedrības pretrunām, kuras tā nav spējīga atrisināt?

Baznīca pievērš daudz uzmanības jaunu lo­cekļu vervēšanai, īpaši jaunatnes vidū. Scien­tologi aktīvi izplata savu mācību. Viņu iespies­tajās lapiņās teikts: «Nes savas iegūtās zinības ļaudīm … palīdzi tiem … lai arī tie uzzina par scientoloģiju.» Viņi nemitīgi piedalās misio­nāru kustībā, pulcina jaunus kulta piekritējus. Katrs, kas piesaista jaunus entuziastus, tiek or­ganizācija paaugstināts. Baznīcas iekšējā dzīve ir iegrožojumu pilna. Scientologi ir izolēti no apkārtējās pasaules. Viņiem tiek sagatavota speciāla literatūra, kas satur draudus pret daudzajiem scientoloģijas pretiniekiem, apsūdz tos. Ar ienaidniekiem tiek domāti ārsti, psihi­atri, politiķi, juristi, avīžnieki. Kā noskaidrojās, visi šie ļaundari iesaistījušies sazvērestībā pret baznīcu. Stingra konspirācija un disciplīna, ne­mitīga modrība — lūk, ko no saviem piekritē­jiem prasa Habards.

Ticīgos māca noformēt savu dzīves pieredzi scientoloģijas valodā. Nepārtraukti tiek akcen­tēts, ka «attīrīšanās» notiek pakāpeniski, ka pār­ejoša neapmierinātība nedrīkst likt šķēršļus vēl intensīvākiem mēģinājumiem iemantot gara ve­selību. Pēc nepārtrauktiem divus gadus ilgiem pūliņiem, cenšoties iznīcināt engrammas, ticīga­jam iedveš, ka līdz galīgiem panākumiem un «darbīgā tetana» augstāko garīgo spēju ieman­tošanai palicis pavisam nedaudz darba.

Kā ziņoja sociologi, daudzi «attīrītie» pēc sā­kotnējās eksaltācijas apdzišanas atklāja, ka te­rapeitiskais efekts ir niecīgs. Taču, saskaņā ar terapijas metodiku, šāda atziņa liek ticīgajiem aktivizēt savus centienus, ieguldīt vēl vairāk līdzekļu vēlamā līmeņa sasniegšanai. «Jo tālāk indivīds tiek,» raksta R. Voliss, «jo vairāk viņš ir iesaistījies un jo grūtāk viņam atzīt, ka pie­ļāvis kļūdu … Klients pārvēršas par klostera brāli.»8

Taču, kaut gan kustība iesaista jaunus ticī­gos, tā arī zaudē savus locekļus. Daudzus ne­apmierina sociālās kontroles stingrās metodes, kas attiecas gan uz pašu sektantu, gan viņa draugiem un tuviniekiem. Nomāc organizācija valdošā atmosfēra, nesaskaņas starp deklarā­cijām un notikumu patieso gaitu, starp ticību «totālajai brīvībai» un pieaugošo autoritā­rismu. Viens otrs nav apmierināts ar savu kar­jeru un statusu baznīcā. Visbeidzot, daži ir vī­lušies kustības filozofijā un metafizikā.

Tomēr Habards izmanto dažādas metodes, lai neizsētu piekritējus. Pašā kustības iesākumā, raksta Voliss, tās dibinātāji sprieda, ka viņiem būs izdevīgi to noformēt kā reliģisku sektu. Tagad viņi ievēroja, ka būs vienkāršāk, ja scientoloģiju uzlūkos par kustību, kura atbal­sta tradicionālos reliģiskos uzskatus. Protams, tas nav nekas cits kā manipulācija. Iesākumā scientoloģija maskējās aiz zinātnes izkārtnes, bet tagad aizvien biežāk tiek pasvītrots tās re­liģiskais raksturs.

«Scientoloģiskā baznīca» smalki uztver patē­rētāju vajadzības. Tā pirmām kārtām ņem vērā reliģiskā plurālisma situāciju Rietumos. Dažā­dās sektas faktiski konkurē savā starpā, cīnās par klientūras paplašināšanu. Ne velti Habards ticīgo uzmanību pārslēdzis no aizkapa atmak­sas temata uz garīgās veselības problēmām šai pasaulē. Daudzi taču vairāk ir norūpējušies par savām ikdienas likstām, satraukuma psiholoģis­kajiem kompleksiem, nevis par dvēseles pēcnā­ves eksistences nokārtošanu. Tāpēc «Scientolo­ģiskā baznīca» reliģiskās dogmatikas uzma­nību pārslēdz no debesu pestīšanas sfēras uz psihiskās pašsajūtas stabilizācijas jomu. Taču tās metafizikā saglabājas tradicionālie reliģi­jas sižeti. Seit ir gan kosmoloģija, gan dvēse­les pārceļošanas temats — tas viss, no kā iz­senis pārtikusi reliģija.

Rietumvācu pētnieks V. Hāks atzīmē: «Kaut arī pastāv mēģinājumi iztēlot scientoloģiju par reliģiju, tā tomēr nav īsts kults. Svētdienas dievkalpojumi — sprediķi, scientoloģisko kredo deklarēšana utt. — ir tikai izrādes reklāmas taisīšanai.»9

Tātad cilvēku masas tic scientoloģijai, kaut gan speciālisti Habarda lietoto aparātu sen at­pazinuši kā psihogalvanometru. Kāpēc tāda dī­vaina tieksme pēc pseidozinātniskās reliģijas? Buržuāziskā zinātne, dzenoties pēc sensācijām, nereti pati sevi izdaiļo ar mistikas regālijām. Arī psihoanalītiķi apgalvo, ka spēj novērst vi-ļ sas dvēseles traumas, noregulēt cilvēku attie-ļ čības, izmantojot psiholoģiskus testus un dia-ļ grammas. Pilnīgi dabiski, ka buržuāziskajā masu apziņā nostiprinājies priekšstats, ka zi­nātne savos dziļākajos slāņos ir tuva reliģiska-' jai atklāsmei.

Mūsdienu mistika ne velti izmanto zinātnes! retoriku, jo izziņa izvirza teorētiskus jautāju-ļ mus, bet ne vienmēr var atrisināt cilvēku ek­sistences konkrētās problēmas. Sajā ziņā mis-; tika ir pasauliskāka, tā daudz vairāk nekā zi­nātne cenšas pietuvoties individuālajām vaja­dzībām.

Taču, kā jau minējām, tā nav vienaldzīga pret zinātnes prestižu. Mūsdienu Rietumu miet­pilsoņi izsauc pagātnes garus nevis griežot gal­diņu, bet izmantojot elektronisko «psihofonu», kas sastāv no magnetofona, uztvērēja un raidī­tāja. Pašreizējā reliģija grib būt zinātnes pē­dējā vārda līmenī. Astrologi neuzticas klusajām zvaigznēm. Viņi tiecas pēc savienības ar kiber­nētiku, liek lietā statistisko analīzi. Tā mēs sa­skaramies ar kuriozu savienību starp zinātni un reliģiju, mūsdienu tehniku un klaju mistiku.

Taču nebūt ne visiem šodienas kultiem pie­mīt zinātnisks veidols. Daudzas ticības ir skaidri vērstas pret mūsdienu izziņu un atklāti pretnostata sevi tai. Kāpēc cilvēks tiecas pēc šīm mācībām? Kāpēc blakus pseidozinātniska- kām reliģijām pastāv arī daudzi ticīgie ārpus baznīcas?

XI nodaļa

MISTICISKIE KULTI

Gauži aizraujoši ir vērot, kā cilvēka iztēle rada viltus

Sanfrancisko «Sātana baznīcā» ilgi lauzīja galvas, kā pasvītrot savas ticības savdabību, kā norobežoties no valdošās reliģijas. Tika pie­dāvāti dažādi varianti, kā diskreditēt oficiālo atribūtiku. Sprieda, ka sprediķa laikā vaja­dzētu kūpināt melnus dūmus un izplatīt smir­dīgas vielas. Tika pasūtītas neparastas sveces. Un vēl visi nolēma: lai altāra vietā stāv kaila meiča. Tas, šķiet, vienu otru šokēs.

«Jaunā gadsimta reliģija» savdabīgi traktē dievišķos principus un liek priekšā tādus svē­tumus, kas saistīti ar labo, labestīgumu, lēn­prātību. Ļaužu masu tiekšanos pēc šīs reliģijas var vērtēt kā ilgas pēc patiesas ticības, kas spēj apmierināt ticīgo dziļākās garīgās prasī­bas. Bet kāds spēks liek cilvēkiem zaimot? Kā­pēc viņi tik fanātiski grib noķengāt reliģiju? Kāpēc zaimošana kļūst par savdabīgu ticības veidu?

Buržuāziskajā sabiedrībā izplatījušās arī tā­das specifiskas sektas, kuras pat grūti nosaukt par reliģiskām šī vārda pilnā nozīmē, jo tās nosliecas uz mistiku un maģiju, pamato dažā­das māņticības, pievēršas sātanismam vai vis­visādām okultām zinātnēm. Okultisms ir ticība, kam ir nosliece uz maģiju un kas cenšas tai piedēvēt pozitīvu, izzinošu raksturu. Tas ne­reti ir saistīts ar tādiem kultiem un darbībām, kuras dibinās uz ticību, ka iespējams ietekmēt iedomātos noslēpumainos spēkus un ar to starp­niecību savukārt — apkārtējo īstenību. Ma­ģija ir visu mūsdienu reliģiju sastāvdaļa, bet šajās sektās tā izpaužas vairāk vai mazāk «tīrā» veidā un neatkarīgi no maģisko darbību dalībnieku konfesionālās, reliģiskās piederības.

Okultisma avoti saistīti ar haldiešu, ēģip­tiešu, hindusu un citu seno tautu «slēptajām zi­nātnēm». Sī mācība plaši izplatījās viduslai­kos. Mūsdienu kapitālistiskajā pasaulē okul­tisms atradis labvēlīgu augsni. Tā piekritēji galvenokārt ir sīkburžuāzijas un inteliģences pārstāvji. Amerikas Savienotajās Valstīs, Vā­cijas Federatīvajā Republikā, Anglijā, Fran­cijā, Itālijā, Spānijā, Brazīlijā, Argentīnā un citās zemēs tiek izdoti okultistu žurnāli, dibi­nātas viņu biedrības. Mūsdienu okultisms kļu­vis par modes lietu. Gaišreģiem, zintniekiem, burvjiem, pareģotājiem ir daudzi miljoni klientu.

Arpuskonfesionālā mistika ir daudzveidīga. Var izdalīt vairākus tās virzienus, precīzāk sa­kot — sastāvdaļas. Pirmām kārtām tajā sagla­bājušās vissenāko ticējumu pēdas. Arī šodien ir izplatīta pūšļošana, ticība tādiem radīju­miem kā raganas, vampīri, mājas gari. No pa­gānisma palikuši skaitļu mistikas elementi. Bez tam pie mistikas var pieskaitīt arī tās kris­tīgās sadzīves paliekas, kuru kristīgās baznī­cas ideoloģija un prakse bija radījušas, bet kura tomēr nebija oficiāli kanonizēta. Runa ir par «fatālo» skaitli 13, par «grūto pirmdienu», par liktenīgo satikšanos ar mācītāju utt. Trešā mistikas sastāvdaļa ir mantika, tas ir, zīlēšana un pareģošana, ceturtā — pats okultisms, kas tiek izprasts kā mācība par slēptām, slepenām, ezoteriskām zināšanām. Vēl jāmin visvisādas neomisticiskās parādības, ko izsaukusi reliģi­jas krīze un tās centieni pielāgoties mūsdienu apstākļiem vai kas parazitē, izmantojot zināt­niskās izziņas sarežģītību: dažādie parapsiho­loģijas veidi, pārjutekliskā izziņa, telekinēze, telepātija, aizraušanās ar sātanismu u. tml.

Daudzas reliģiskās sektas bija radušās Jau­najā pasaulē, bet pēc tam eksportētas uz Veco pasauli, taču buršana, maģija, okultisms un citi mistikas paveidi bija ievesti Amerikas Sa­vienotajās Valstīs no Eiropas un Āzijas. Seit tie zināmā mērā pārveidojās, iemantoja speci­fiskas iezīmes, parasti amerikanizējās un pat kļuva par savdabīgu biznesu.

Amerikas Savienotajās Valstīs plaši izplatī­jies ir okultisms. Tieši šeit radās spiritisms, tas ir, priekšstats par to, ka ar īpašiem paņē­mieniem iespējams izsaukt mirušo garus. Seit tiek kultivēta arī teozofija — filozofiska mācība par iespējamību «tieši izzināt dievu», izmanto­jot mistisku intuīciju un atklāsmi. No tradicio­nālajiem mistiķiem teozofi atšķiras ar to, ka «dieva izziņas» mistisko pieredzi cenšas pama­tot, izvirzot formāli loģiskus argumentus un spekulatīvi interpretējot zinātnes datus par cil­vēku, viņa psihi, augstāko nervu darbību. Teozofija tāpat kā, teiksim, arī «Biedrība Kriš- nas gara vārdā» izmanto izziņas grūtības, kā­das rodas, pētot tādu sarežģītu objektu kā cil­vēka augstākā nervu darbība, apziņa, griba, emocijas utt.

Teozofijas biedrība joprojām aktīvi propa­gandē misticismu. Teozofija ietver vairākus principus, kuri tiek dēvēti par «mūžīgo zinā­šanu avotiem». Sī mācība vēsta par katra cil­vēka dievišķumu un nemirstību; par apziņas evolūciju, kurā tā iziet visas attīstības fāzes no dabas līdz cilvēkam, pārcilvēkam un dieviš­ķai būtnei; par nemitīgu pārdzimšanu kā līdzekli, ar kuru savu mērķi sasniedz evolū­cija; par cēloņa un seku likumiem, kas pierāda, ka cilvēks ir vienīgais sava likteņa radītājs un noteicējs.

Saskaņā ar teozofiju, cilvēks ir cēlies no die­višķām dzirkstīm, kas izšāvušās no pirmatnē­jās uguns, pēc daudzkārtējām pārdzimšanām tās iemantojušas cilvēka veidolu, tad tapušas par pārcilvēku un pēc tam kļuvušas līdzīgas dievam tēvam, kas tiek saprasts kā «Saules logoss». Tas nav nekas cits kā mūžīgās mīles­tības iemiesojums.

Teozofi paskaidro: cilvēki nespēj atcerēties savu agrāko eksistenci. Ja spētu — tad indi­vīds nevarētu normāli attīstīties pagātnes nas­tas dēļ. Tomēr «mūžīgais cilvēks» (par to var kļūt ikkatrs) zina par savām daudzajām pār­vērtībām … Lasīt pagātnes grāmatā spēj tikai gudrie, pilnību sasniegušie cilvēku dzimtas pārstāvji. Absolūtas atcerēšanās priekšvēstneši ir intuitīvas nojausmas, sapņi; gadās, ka, atraz­damies somnambuliskā stāvoklī, cilvēki sāk ru­nāt svešvalodā, ko viņi nav mācījušies, vai kā citādāk izpaust savas spējas. Tādējādi, ap­galvo teozofi, notiekot iepriekšējās eksistences atcerēšanās.

Teozofu izveidotajā pasaules ainā ietilpst priekšstats par pasaules neredzamajiem līmeņiem: no astrālā, mentālā, cēloniskā līdz intui­tīvajam un nirvānas līmenim. Nirvāna ir aug­stākā izziņas pakāpe, ko var sasniegt tikai cil- vēks-dievs. Tas ir tīrās esamības, debesu ener­ģiju līmenis. Tas ir visintensīvākais garīgums, pēc kā tiecas visi mistiķi.

Pēc nāves, māca mistiķi, indivīds uzreiz ne­iemanto jaunu veidolu. Gadsimtiem ilgi viņš dzīvo paša radīto vērtību vidū. Pakāpeniski tiek aizmirstas zemes dzīves ciešanas. Pirms jaunās pārdzimšanas cilvēks apcer visu uz­krāto garīgumu. Tāpēc liktenīgo aiziešanas brīdi teozofi vērtē kā «svētku mirkli». No dzī­ves aizejošais redz visos sīkumos aizgājušo mūžu. Viņš apjēdz saites starp cēloni un se­kām un izprot piedzīvoto ciešanu taisnīgumu.

Pēc teozofijas pētnieces B. Flemingas1 do­mām, jēdzieni, ar kuriem operē šī mācība, aiz­vien intensīvāk iedarbojas uz cilvēces kultūras standartiem, bagātina Rietumu sabiedrības vis­pārējo garīgo atmosfēru. Liela nozīme teozo- fijā ir priekšstatam par tā saucamo «seno svēto taku». Tie, kuri, nepieļaudami kompromisus, tiecas pēc zināšanām, iet «meistara» vadībā pa šo taku. Virzīšanās augšup pa taku sais­tīta ar milzīgiem upuriem, taču tā ved uz laimi, jo rada tā saucamo «spirituālo apziņu». Gara paplašināšanās ļauj cilvēkam izzināt pār- jutekliskas, metafiziskas parādības.

Teozofija sludina sociāli utopiskas idejas par vispārcilvēcisku brālību. Atšķirībā no ci­tiem strāvojumiem tā nenoliedz pastāvošās re­liģijas, iesaka pret tām izturēties iecietīgi. Taču cilvēkam līdzīgajam dievam, ko viņš pats izdomājis, teozofija pretstata savu izpratni par dievišķo, kurā savienojas kosmiskais, mītiskais,

vēsturiskais un mistiskais Kristus. Tādējādi šī mācība tiecas atjaunināt kristietības iekšējo pusi.

Kā uzskata teozofi, cilvēks visu laiku ir kon­taktā ar augstākiem viņpasaules spēkiem. Dievi nemitīgi sūta cilvēkiem signālus, taču ar pa­rastajiem maņu orgāniem tos uztvert nevar. Tātad vajag attīstīt kādas spējas, kas ļautu nodibināt sakarus ar savu iekšējo dievu. Teo­zofi spriež, ka jebkurā mācībā atrodama vie­nota dievišķīga būtība. Tāpēc viņi liek priekšā attīstīt cilvēka pārjutekliskos spēkus. Tomēr eksperimenti, kuros it kā atklājušās cilvēku fantastiskās spējas, bieži vien ir mistifikācijas.

Mūsdienu reliģijas pētnieks M. Eliade pa­svītro: okultisms ir gauži līdzīgs reliģijai tā­dēļ, ka tas absolūti ignorē jebkuru kritiku, vi­sas šaubas, kas rodas attiecībā uz to. No šī redzes viedokļa Eliade analizē kādu 60. gados Francijā radušos intelektuālo modi. Tad Parīzi iekaroja pseidozinātniskais žurnāls «Planēte». Sim izdevumam bija neredzēti panākumi. Kaut gan žurnāls bija respektabls un dārgs, tas ie­guva 80 tūkstošus abonentu un vēl 100 tūkstoši tika pārdoti kioskos. Žurnāla izdevēji bija rakstnieks Luijs Povels un populārzinātnisku grāmatu autors Zaks Beržjē.

Pirms žurnāla izlaišanas šie autori sarak­stīja grāmatu «Magu rīts» (1960). Sajā darbā viņi centās pierādīt, ka senie mīti nav nekas cits kā visticamākie vēstures dokumenti, kas ap­liecina noteiktu pagātnes notikumu realitāti. Vēl viņi mēģināja pierādīt, ka maģija ir pavi­sam reāls spēks, ar kuru senie cilvēki pakļāva dabu, turklāt viņiem tas izdevās daudz labāk nekā mūsdienu cilvēkiem.

«Magu rīts» jau sen kļuvis bestsellers. Sīs publikācijas žanru noteikt visai grūti. Visdrī­zāk tas ir populārzinātniska okultisma un zi­nātniskās fantastikas maisījums. Autori darbā tiecas izskaidrot visvisādus noslēpumus — mūsu Visuma mīklas, izzudušās civilizācijas, nacisma okulto izcelšanos utt.

Tādi ievērojami franču zinātnieki kā fiziķi Pjērs Ožē un Luijs Leprenss-Rengē, biologs Zans Rostāns u. c. apvienojās «Racionālistu sa­vienībā» un presē atmaskoja grāmatā minētos faktus. Taču Povels un Beržjē turpināja aktīvu darbību. Viņi savu žurnālu pārdēvēja par «Nou- veau planēte» un uzsāka rakstīt daudzsējumu sacerējumu par pagātnes un mūsdienu noslē­pumiem. Sī izdevuma pirmajā sējumā bija stās­tīts par izzudušajām civilizācijām. Autori pa­ziņoja, ka izdarījuši veselu revolūciju vēstures izpratnē, jo atklājuši daudzas bojā aizgājušas vai aizmirstas kultūras, sabiedrības, civilizā­cijas. Nāca gaismā, kā šīs kultūras, kā arī veseli kontinenti nogrimuši okeāna dzīlēs, sa­deguši elles liesmās.

Savā darbā viņi pārstāsta Džeimsa Čēr- vorda grāmatu «Pazudušais kontinents Mū». Sim autoram, kā viņš pats paskaidro, kāds brahmanis iemācījis valodu, kādā Ādams un Ieva runājuši paradīzē. Un šajā valodā esot uzrakstītas senās hronikas. Tajās noskaidro­jies, ka 12 tūkstošus gadu p. m. ē. okeāna dzelmē nogrimis vesels kontinents — Lemu- rija. Tas atradās Klusajā okeānā un pletās no Ostindijas lidz Havaju salām. To apdzīvoja di­nozauri un neparasti gudri «pārcilvēki». Vi­ņiem bija lemts šausmīgs liktenis. Glābjoties no vulkāna izvirduma, daļa no fantastiskās Le- murijas iedzīvotājiem aizceļojauz Indiju, vē­lāk viņu kultūra nonāca arī Ēģiptē, Divupē, Palestīnā un pat Amerikā. Saprotams, seno civilizāciju problēma ir ļoti svarīga un, ja pē­tījumi balstās uz faktiem, tajā nav nekā mis­tiska. Tomēr Cērčvords bija izplatījis arī izdo­mājumus un fikcijas. Kas attiecas uz Povelu un Beržjē, tad viņu uzdevums bija tikai uzku­rināt interesi cilvēkos, kuriem ir nosliece uz mitoloģismu.

Viņi centās pierādīt, ka senās pasaules ga­rīgo kultūru bija apzīmogojušas agrākās civi­lizācijas, kuras bija iznīcinājusi katastrofa. Turklāt viņi atsaucās uz senam bibliotēkām, kur esot konstatēti šie sensacionālie fakti. 1946. gadā Ēģiptē, netālu no Luksoras, senajā pilsētā Henoboskianā tika atrasta rokrakstu krātuve. To bija izveidojusi gnostiķu sekta, kas bija pielūgusi Setu — Ādama mītisko dēlu. Tomēr īstenībā nekādus «neredzamā diženā gara» noslēpumus bibliotēka neatklāj. Visi tās 44 rokraksti ir koptu valodā, tie ir sacerēti III gadsimta vidū un IV gadsimta sākumā p. m. ē. Sis grieķu-romiešu un Austrumu maģijas piemineklis, bez šaubām, ir pelnījis uzmanību, taču nerada nekādas «absolūti radikālas» pār­maiņas cilvēces priekšstatos.

Povels un Beržjē pavēsta arī, ka Ķīnā at­rasts pirms 45 tūkstošiem gadu darināts barel­jefs. Tajā attēloti cilvēki ar ziloņu snuķiem. Kas viņi ir? Protams, Senās Ķīnas kosmonauti.

Visvisādas māņticības Povela un Beržjē dar­bos traktētas kā zinātniskas hipotēzes. Žurnālā «Nouveau planēte» tika publicēti materiāli par ārpuszemes civilizācijām, par dzīvnieku pasau­les noslēpumiem, «mūsdienu mīlestības» per­spektīvām. Sājos rakstos viņi izmantoja mūs­dienu zinātnes iespaidā radušos mītus un publikas interesi par pseidozinātniskām sensā­cijām.

Povela un Beržjē sacerējumi Rietumos izrai­sīja misticisma un spirituālisma bumu. Pēc kāda franču publicista vārdiem, šo autoru iz­devumi kļuvuši par supermārketu, kur var tir­goties ar jebkuru spirituālistisku preci. Tajos var izlasīt, kā haldiešu astrologi atklājuši atombumbu, par mutantiem un lidojošajiem šķīvīšiem, par astroloģiju un alķīmiju, par teo- zofiju un budismu, par Ēģiptes piramīdu noslē­pumiem un Lieldienu salas skulptūrām, par okultajām zinātnēm un ģenētiku, par sirreā­lismu un indiešu jogiem.

Pašlaik L. Povels ir Parīzes iknedēļas izde­vuma «Figaro magazine» direktors, lielās ikdie­nas avīzes «Figaro» kultūras nodaļas vadītājs. Savu 1978. gadā iznākušo grāmatu viņš no­saucis «Lieliskais Blimroks jeb Pārcilvēka bro­kastis». Sajā darbā autors pavēsta lasītājiem, ka cilvēces likteni nosaka augstākas būtnes, kam piemīt neierobežota kosmiska gudrība, un ka ikviens indivīds ir saistīts ar bezgalīgo Vi­suma prātu. «Valdošā šķira ir kritusi tik zemu,» žurnālā «Express» rakstīja kritiķis un rakstnieks A. Rinaldi, «ka savas vērtību sistē­mas aizstāvēšanai vairs neatrod nevienu citu kā Luiju Povelu.»

Rietumos plaši izplatījusies arī astrolo­ģija — mācība par debess ķermeņu (zvaigžņu, planētu, komētu, meteorītu) iedarbību uz cil­vēku, tautu un zemju likteni. Skaidrs, Visumā notiekošie procesi ir savstarpēji saistīti. Sos sarežģītos, pastarpinātos sakarus pēta mūsdienu zinātne. Taču astroloģija, kas radusies Senajā Babilonijā un Ēģiptē, balstās uz priekšstatu, ka debess ķermeņi iespaido cilvēku likteni tiešā mistiski maģiskā veidā un ka «zvaigžņu tulki», «astrologi», «astrognostiķi» varot atšifrēt šo ietekmi.

Kapitālistiskajās valstīs mūsdienās tiek pu­blicēti astroloģiskie pareģojumi (horoskopi), tiek izdoti žurnāli un biļeteni. Franču sociologi publicējuši pat speciālu darbu «Astroloģijas atgriešanās», kur analizē šo modi. Viņi no­skaidroja, ka astroloģija vispopulārākā ir vi­dusslāņu aprindās. Sociologi konstatēja arī, ka jaunatnes kultūra starp citām misticiskām ievirzēm ietver arī astroloģiju, saskaņā ar kuru pēc 2000. gada Zeme būs zem Ūdensvīra zīmes un iestāsies jauns — laimes un labklājības laikmets.

Astroloģijas priekšstati par ciešo un noslē­pumaino saistību starp debesu parādībām un cilvēku piešķir cilvēces eksistencei īpašu mis­tisku jēgu. Mūsdienu apstākļos, kad, pēc as­trologu domām, mēs redzam «bēdīgos» izziņas rezultātus — Visums ir kurls pret cilvēces lik­teni, cilvēka dzīvība nejauši rodas bezgalīgajā kosmosa okeānā —, viņu zinātne norāda uz tiešu sakarību starp atsevišķa cilvēka likteni un kopējo Visuma plānu. Un mēs uzzinām, ka cilvēks dzīvo saskaņā ar grandiozu, neizzinātu, mīklainu plānu. Astrologi tādējādi apgalvo, ka ir radikāls līdzeklis, kas spēj likvidēt buržuā­ziskajā kultūrā valdošo vienaldzīgo sabiedrī­bas attieksmi pret atsevišķas personas likteni.

Kāpināta interese par Visumā vērojamo ritmu, pulsāciju piemītot, uzskata Rietumu pēt­nieki, jaunatnes kultūrai. Uztvert «kosmiskās vibrācijas takti», saklausīt no kosmosa dzīlēm nākošos noslēpumainos signālus, sadzirdēt vie­noto Visuma ritmu, saplūst ar to — lūk, daži no motīviem, kas izraisa interesi par astrolo­ģiju un izpaužas arī bīta mūzikā.

Astroloģijas popularitāte izskaidrojama arī ar to, ka atšķirībā no tradicionālajām un ne­tradicionālajam reliģijām iztiek bez teoloģijas, bez mokošiem un piņķerīgiem jautājumiem par personiskā vai parpersoniskā dieva esamību un iedabu, par radīšanas mīklu, ļaunā izcel­smi. Astroloģijā viss ir pilnīgi skaidrs: var at­stāt novārtā doktrinārus un abstraktus jautāju­mus un, vadoties pēc horoskopa norādījumiem, izjust savu harmoniju ar Visumu.

Ar šo maksimālo pietuvotību patērnieciska- jam domāšanas un dzīves veidam izskaidro­jami astroloģijas komerciālie panākumi. Paš­laik vismaz 5 miljoni amerikāņu plāno savu dzīvi atbilstoši tālu zvaigžņu gaismai. Sa­skaņā ar avīzē «Herald Tribune» publicētajiem datiem, Amerikas Savienotajās Valstīs ir ap 10 tūkstošu profesionālu astrologu un vēl 175 tūk­stoši cilvēku, kas ar astroloģiju nodarbojas amatu savienošanas kārtībā. Ir izveidota «Ame­rikas astrologu federācija». 1230 ikdienas laik­rakstos astrologiem ir pastāvīgas rubrikas. Di­plomētus zvaigžņu pētniekus un likteņa pare­ģotājus gatavo 30 mācību iestādēs. Sešās uni­versitātēs ieviests akadēmisks astroloģijas kurss. Žurnālam «Horoscope», kas iznāk kopš 1935. gada, ir miljonu liela firāža. Astrologi publicē biļetenu, rīko kongresus, sistemātiski uzstājas radio un televīzijā. Astroloģiskais biz­ness dod apmēram 200 miljonus peļņas gadā. Darbojas vesela horoskopu industrija. Tos sa­stāda dažādām iedzīvotāju grupām. Savieno­tajās Valstīs funkcionē 3 specializēti skaitļo­tāji, viens no tiem sagatavo 10 tūkstošu vārdu horoskopus par 20 dolāriem, otrs fabricē horo­skopus 2 tūkstošiem augstskolu pilsētiņu, tre­šais taisa ap 500 horoskopu dienā.

Vēstis par okulto «zināšanu» attīstību Savie­notajās Valstīs papildina ziņas par dažādu okultisma paveidu rašanos. 1970. gadā pirmo­reiz ASV vēsturē tika piešķirts maģijas baka­laura nosaukums. Tagad Ņujorkā darbojas speciāla propagandas organizācija — «Starp­tautiskā buršanas asociācija». Tā raugās, lai sabiedrībā neizplatītos aplami priekšstati par buršanu. ASV tiek izdots komerciāls «Occult Trade Journal», kas reklamē okultisma atribū­tiku. Tur uzradušies arī demonoloģijas speciā­listi. Ņujorkas universitātē tiek lasīts lekciju kurss buršanā, maģijā un astroloģijā.

Lai cik paradoksāli tas būtu, taču baznīca ne­protestē, ka darbojas tādi šarlatāni kā astro­logi, pareģotāji, hiromanti, speciālisti melnajā un baltajā maģijā. Tā uzskata — un acīmredzot ne bez pamata —, ka šie krāpnieki palīdz tai modināt reliģiskas jūtas iedzīvotāju masās. Lūk, kāpēc reliģiskā prese nepublicē materiā­lus, kuros būtu nosodītas šīs ticības formas.

Amerikas Savienotajās Valstīs un citās ze­mēs ļoti populāri kļuvuši tā saucamie sātana kulti. Saskaņā ar okultajiem priekšstatiem, sā­tans ir ļauno spēku vadonis, galvenais dieva pretinieks un cilvēces pestīšanas ienaidnieks. Reliģiskajā literatūrā viņu parasti iztēlo kā augstākā ranga kritušu eņģeli. Sātans neesot gribējis pakļauties dievam, un tas viņu izdzi­nis no debesīm. Lūk, kāpēc domā, ka sātans spēj darīt visādus brīnumus, palīdzēt cilvēkiem izzināt noslēpumus. Jau franču rakstnieks Pols Holbahs ironiski rakstīja, ka «sātans … cilvē­cei nav mazāk vajadzīgs kā dievs». Okultisma mūsdienu formas to apliecina.

Pirmo «Sātana baznīcu» Sanfrancisko nodi­bināja bijušais cirka mākslinieks plēsīgo dzīv­nieku dresētājs E. Lavejs. Sī antikristīgā kus­tība pasludināja Sātanu par gudrības iemieso­jumu. Tika pārdoti simtiem tūkstošu «Sātana bībeles» eksemplāru, ko Lavejs izdeva 1966. gadā. Pats LaVejs tā skaidroja savas «ticības» jēgu: «Sātans ir cilvēka dabas tumšo pušu iz­pausme. Katrā no mums mājo Sātans. Mūsu uzdevums ir to apzināties un atklāt viņu. Sā­taniskais sākums, kas iemitinājies cilvēkos, ir galvenais un visvarenākais. Ar viņu jālepojas, nevis jāmokās. Viņš jākultivē, un tieši to mēs darām mūsu baznīcā, izmantojot dažādus ma­ģiskus burvju vārdus.»2

«Sātana baznīcas» virspriesteris parasti sēž tronī. Viņš ir tērpies garā melnā mantijā. Uz krūtīm mirdz zvaigzne. Labajā rokā viņš tur milzīgu šķēpu, bet kreisajā — cilvēka galvas­kausu. Priestera galva ir gludi noskūta.

«Satāna baznīca» ir paplašinājusi savus īpa­šumus. Baznīcas filiāles jeb «alas», kā viņi paši tās dēvē, ir gandrīz visās lielākajās Ame­rikas pilsētās — Ņujorkā, Čikāgā, Losandže- losā, Detroitā, kā arī Kentuki, Ņūineksikas un Misisipi štatos. «Sātanistu» skaits tiek turēts noslēpumā. Taču tikai Sanfrancisko vien viņu ir apmēram 8 tūkstoši.

Kolektīvajā monogrāfijā «Reliģiskās kustības mūsdienu Amerikā», ko izdevusi Prinstonas universitāte, minēts, ka raganas profesijas ap­gūšanai jāmācās maģija, vēsture, reliģija. Jo, kā pasvītroja jau L. Feierbahs, XVIII gadsimtā tas, kurš noliedza sātana reālo eksistenci, bija tāds pats bezdievis kā tas, kurš noliedza labā dieva pastāvēšanu.3 Tas viss ir jāzina raga­nām, jo pašreizējā Amerikas situācija obligāti paredz Sātana klātesamību.

Mūsdienu raganas ir stingri specializējušās. Ir «baltās» raganas, kas dara labu, iznīcina apvārdojumu un buramvārdu spēku. Bet ir arī «melnās» raganas. Tās ir savienībā ar sātanu un dara sliktas burvestības: izraisa nelaimes, slimības. Salemas raganām ir savas dinasti­jas, rituāli un «zināšanas», kas liek nodotas no paaudzes paaudzē. Kāda Sibila Līka apgalvo, ka viņas dinastija ceļas no XII gadsimtā dzī­vojušas raganas. Tik ievērojama stāža dēļ viņa iemantojusi plašu popularitāti. Vienlaikus vi­ņai izdevies saraust miljoniem lielu īpašumu. Tagad viņa mitinās greznā savrupmājā Floridā un atšķirībā no senčiem brauc nevis uz slotas, bet ar greznu automobili.

Saprotams, ne buršana, ne sātanmānija, stingri ņemot, nav jaunas ticības, jo tās ceļas no pagāniskajiem pirmskristietības laika priekš­statiem. Tomēr tās ieguvušas mūsdienīgu aran­žējumu. Pašreizējās buršanas versijās saskatā­mas XX gadsimta problēmas. Visbeidzot, jā­pasvītro, ka sātanmānija ir kļuvusi ikdienišķa parādība. Savienotajās Valstīs darbojas kāds Alekss Sanderss, kas sevi pasludinājis par «ra­ganu ķēniņu». Viņš piešķir diplomus, kas aplie­cina, ka burve ir nevis viltvārde, bet visīstākā ragana.

Amerikas Savienotajās Valstīs pastāv arī «raganu atbrīvošanas kustība». Tās dibinātājs bieži raksta avīzēm un grib panākt, ka tiktu at­zītas dažādas neortodoksālās reliģijas. Šis ticības cīnītājs aizstāv arī, piemēram, Ragainā dieva, Mednieka, Pazemes valdnieka kultus.

Sātana kultu rituāli tiek veidoti kā antipodi kristīgajām paražām. To piekritēji lūdz dievu, degot melnām svecēm, lasa nevis īsto, bet «sā­tanisko» bībeli. Telpas, kur noris lūgšanas, tiek piesmirdinātas ar riebīgām smakām. To liek sātans, kas nolādējis dieva baznīcu.

Pie okultisma var pieskaitīt arī tās kustības, kuru biedri par savu mērķi pasludina dievības izziņu narkotisko vielu radītās pieredzes apjēg­šanas rezultātā vai ar meditācijas (iekšējas ga­rīgās koncentrēšanās) starpniecību. 1958. gadā ASV tika nodibināta «Transcendentālās medi­tācijas biedrība». Tā rīko seansus, kuros, ik dienas un daudzkārt atkārtojot zināmu mis­tisku vārdu sanskritā, notiek iziešana ārpus ap­ziņas.

Sīs kustības dibinātājs — izbijušais fiziķis Mahariši Mahešs Jogi — uzskata, ka šādi eks­perimenti ved cilvēkus pie īstenas garīgās at­jaunotnes. Ar šādu mērķi viņš 1959. gadā pār­cēlās uz Ameriku, kur iesāka reklamēt medi­tāciju — no vienas puses, kā līdzekli, ar kuru nonākt saskarsmē ar dievu, no otras puses, kā veidu, ar kuru atbrīvoties no pārslodzes, trauk­smes, paaugstināta asinsspiediena un citām psihosomatiskām slimībām. Tādējādi redzams, ka šādas kustības nav tīri reliģiska rakstura. Tajās savijas gan reliģiski misticiski un ma­ģiski motīvi, gan terapeitiskā (psihoterapei- tiskā) prakse. Meditācijas un autotreniņa iespaidā tiešām var ārstēt zināmas slimības, normalizēt asinsspiedienu. Taču šī kustība uz­skata terapiju par brīnumu, par virzību pie dieva, un tāpēc tā vērtējama kā misticisks kults.

«Mehānistiskais ceļš, pa kuru nonākt pie dieva, tas ir, transcendentālā meditācija,» saka Mahariši, «ir tik vienkāršs un universāls, ka piesaista visus tos, kuri mīl dievu un meklē pa­tiesību.» Mahariši meditāciju traktē kā lielisku lūgšanu veidu, kas spēj ticīgos tuvināt radītā­jam, radīšanas avotam, dievam.

Savās reklāmlapiņās un sprediķos Mahariši skaidro, ka mūsdienu cilvēce ir iestigusi neat­risināmās pretrunās. Sabiedrībā valda nepa­klausība, anarhija. Cilvēki vairs nepilda savus pienākumus, varasvīri nespēj pacietīgi un gudri valdīt pār masām. Kur glābiņš? Tas meklē­jams, pamāca šis guru, transcendentālās medi­tācijas praksē. Ja visi iemācīsies garīgās kon­centrēšanās paņēmienus, tad iestāsies kārtība un savstarpēja saprašanās. Pat ja viens pro­cents no iedzīvotājiem apgūs nepieciešamās iemaņas, viss radikāli pārmainīsies.

Taču runa nav par to, ka visai cilvēcei vaja­dzētu meditēt. Ir sastādīts visai apjomīgs plāns, kas paredz ieviest transcendentālo medi­tāciju politikā, ekonomikā un citās sabiedriskās dzīves jomās. Sī mērķa labad, domā Mahariši, uz katru Zemes iedzīvotāju tūkstoti jāsagatavo viens instruktors, kas apguvis transcendentālās meditācijas metodiku. Lai būtu pietiekami daudz «lietpratēju», iecerēts izveidot 3600 mā­cību centrus, kur katrā apmācītu tūkstoš in­struktorus.

Mahariši plaši izmanto visus reklāmas vei­dus. Viņš izlaiž grāmatas, kur «zinātniski» pie­rāda, kā ar meditācijas starpniecību var atri­sināt visas pasaules problēmas. Viņš nodibinā­jis arī «Vācu ārstu apvienību veselības veicinā­šanai ar transcendentālo meditāciju». Reklāmā Mahariši tiek iztēlots kā baskājains hindusu mūks ar ziediem rokās — puķes simbolizējot cilvēces laimi.

Baskājis mūks tomēr nestaigā apkārt, zem caurumaina lietussarga patvēries. Viņš vada multikoncernu, ko formāli pārvalda Vispasau­les plānošanas izpildu komiteja. Organizācija balstās uz daudzām un no dažādiem iedzīvo­tāju slāņiem veidotām grupām, īpaši uz jaunat­nes un radošās inteliģences grupām. Mahariši neskopojas ar solījumiem. Viņš savās reklām- lapiņās apgalvo, ka par pieklājīgu summu katrs studijas apmeklētājs varēs levitēt, tur­klāt bez kādiem speciāliem rīkiem. Tomēr šie eksperimenti notiek lielā slepenībā, nepiedero­šiem «brīvo lidojumu» nav atļauts skatīties.

Par koncerna dzīvi var spriest pēc dažām žurnālistu liecībām. Tā, piemēram, viens no žurnāla «Stern» fotogrāfiem iekļuvis Mahariši ikdienas konferencē. Viņš stāsta: «Pēc tam kad biju noāvis kurpes un pārsējis, kā man lūdza, kaklasaiti, mani aizveda uz Zelta zāli. Maha­riši sēdēja uz sofas, kas strādās uz paaugstinā­juma. Pa labi un pa kreisi greznos krēslos bija iekārtojušies viņa padomnieki. Sienas klāja dārgi audumi, zālē valdīja puskrēsla. Galvenie rekvizīti — globuss un telefons.»

Par ko runāja augstie kungi? Ne par medi­tāciju, ne par filozofiju trīs stundu laikā ne­bija runas. Tika apspriesti jautājumi sakarā ar iespēju nopirkt 100 hektāru zemes Vene­cuēlā. Guru piekrita pirkt zemesgabalu un pie reizes arī — reaktīvo lidmašīnu, ar ko vadāt meditācijas instruktorus. Analoģiska tēma bija telefona sarunā ar Taizemi. Vienlaikus tika spriests par Anglijā iegādātas pils rekonstruk­ciju. Nolēma ar izdevumiem neskopoties un ne­kavējoties ieviest pil! nevainojamu kārtību. No­klausījies šīs runas, fotogrāfs nonāca pie pār­liecības, ka guru dzīvo greznībā, ko iegūst no daudzajiem vientiešiem, kas ilgojas uzreiz at­risināt visas savas problēmas.

Okultisms ieviesies ne tikai Savienotajās Val­stīs, bet arī Rietumeiropas zemēs. Tā, piemē­ram, «Pastarās tiesas procesuālā baznīca» 1966. gadā izveidojās Anglijā. To nodibināja arhitektūras koledžas students, kas par saviem skolotājiem izraudzījās Mēriju un Robertu Ennu Grimstonus. Dvēseļu gani aizveda savus sekotājus uz Meksiku, kur, apmetušies nelielā zvejnieku ciematiņā, viņi sāka izstrādāt jauno mācību. Kad «doktrīna» bija pilnīgi nobriedusi, jaunā sekta devās uz ASV.

«Procesuālistu» mācība ietver dažādu reli­ģisko doktrīnu elementus. Viņu sprediķos ir elementi no sātanisma, tas ir, no sātana kulta, kas protestē pret valdošo kārtību, pret augstāko dievību. Bez tam viņi runā par dvēseles ceļo­šanu, tātad redzam Austrumu kultu neapšau­bāmu ietekmi. Vienlaikus viņi atzīst arī kabalu, tas ir, reliģijas baušļu vārdisku nodošanu, kas izplatīta jūdaisma piekritēju vidū. «Procesuā- listi» sludina mācību par «ensofu» — bezga­līgu dievību, kas tiek izprasta kā labās enerģi­jas izstarošana vai izplūšana. No kabalas pār­ņemti arī buršanas un maģijas elementi. Vis­beidzot, šīs kustības sekotāji tic telepātijai, proti, iespējamībai uztvert un pārraidīt domas no attāluma,

Spriežot par dažādiem tikumiem, «procesuā- listi» aicina būt iecietīgiem pret citām ticībām. Dievi viņu mācībā tiek izprasti kā garīgas būt­nes, kam vienai otra jāpapildina. Lūk, kāpēc viņi tik dīvainā kārtā savieno labo un ļauno, vīrišķību un gļēvulību, atturību un alkatību. «Kristus lika mīlēt ienaidniekus,» raksta «pro- cesuālisti». «Sātans ir Kristus ienaidnieks. Mī­liet Kristu un Sātanu… Jēram un āzim jābūt kopā. Tīra, no debesīm nākoša mīlestība sa­plūst ar tīru ienaidu, kas ceļas no elles dzī­lēm.»

«Procesuālisti» nēsā tumšu, ar simboliem nošūtu apģērbu. Tērpus rotā čūskas apvīts krusts. Viņi staigā dzīvnieku pavadībā. Sī kulta piekritēji cenšas piesaistīt jauniešu uz­manību, izturoties pasvītroti labvēlīgi un izrā­dot intelektuālu smalkumu. Viņi krasi atšķiras no «Dieva bērniem» jeb krišniešiem (dieva Krišnas pielūdzējiem), kas apzināti atsakās diskutēt ar citu ticību pārstāvjiem, izturas pret tiem nicīgi, nereti kaut ko histēriski izkliedz pret tiem. «Procesuālisti» vervēšanā izmanto jaunas metodes: ir pieklājīgi saskarsmē, lab­prāt paspīd ar savu erudīciju, viņiem sveša ir fanātiska aizraušanās ar kādas reliģijas sim­boliem. Viņi tos nepārtraukti maina.

Taču tas ir blefots demokrātisms, jo pašā organizācijā valda hierarhija un disciplīna prasa uzskatu vienādību. Katrs no kulta sekotā­jiem var pakāpties pa vairākiem pakāpieniem uz augšu organizācijā: jauniņais, māceklis, vēstītājs, pareģis, augstākais, skolotājs. Bet ne­būt ne katrs spēj tikt augšup. Organizācijā valda konkurence, cīņa par prestižām vietām. Dziļas pretrunas plosās kustības virsotnē. Tā,

piemēram, 1974. gadā starp baznīcas vadoni Grimstonu un viņa līdzbiedriem izcēlās kon­flikts. Rezultātā «procesuālisti» mainīja organi­zācijas nosaukumu — tā kļuva «Tūkstošgadu valstības baznīcas organizācija». Tika pārska­tītas emblēmas, radās jauni rituāli un simboli.

Ticība brīnumam nereti savienojas ar parasto medicīnisko terapiju. Kad 1958. gadā bijušais alkoholiķis C. Dederiks organizēja ārstniecisko komūnu «Sinanon», simtiem alkoholiķu un nar­komānu ieradās šeit un gaidīja «garīgās pestī­šanas» brīnumu. Daudzi izgāja stingro pašpalī­dzības kursu un kļuva spējīgi dzīvot un strādāt sabiedrībā. No prasmīgas reklāmas un bagātu liberāļu ziedojumiem organizācijas «Sinanon» aktīvā nonāca 20 miljoni dolāru. Komūnai aiz­vien augot un uzplaukstot, tās raksturs mainī­jās. Vadonis Dederiks, kuram piemita hipnoti­zētāja spējas, komūnu sāka uzlūkot par pastā­vošo paražu alternatīvu. Viņš lika saviem seko­tājiem noskūt galvas un apmainīties ar sievām. Kad viņš nolēma, ka organizācijā ir pārāk daudz bērnu, viņš pavēlēja vīriešiem sterilizē- ties. Pēc tam Dederiks izvērsa iebiedēšanas kampaņu pret masu informācijas līdzekļiem un visiem tiem, kas kritizēja kopienu. Advokātu, kas uzvarēja kopienai izvirzītajā prasībā par 300 dolāriem, sakoda klaburčūska, ko divi organi­zācijas «Sinanon» locekļi bija ielikuši viņa pastkastītē. Tagad šī 900 locekļu lielā organizā­cija vairāk līdzīga okulti reliģiskai kopienai nekā centram, kas cīnās pret narkomāniju. De­deriks panāca, ka to oficiāli atzīst kā reliģiskā kulta organizāciju.

Reliģiska organizācija, kuras mācība satur okultisma elementus, ir kustība «Subud», ko 30. gados izveidojis Subuhš no Javas salas. Tulkojumā no indonēziešu valodas — «tēvs»- Viņš cēlies no musulmaņu ģimenes, ilgu laiku ziedojis garīgiem meklējumiem, tad ieradies Amerikas Savienotajās Valstīs, kur, zināms, var dibināt jebkādu eksotisku kultu un rast piekritējus.

Sī kustība izplatījās arī Eiropā, īpaši Anglijā. Tajā ietilpst ap 60 centru un 2 tūkstoši cilvēku,, par savu uzdevumu organizācija uzskata izrai­sīt kaut kādu «iekšējo vibrāciju», kas it kā spēj pārveidot ticīgā ķermeni, prātu un dvēseli. Rak­sturīgi, ka runa šeit ir nevis par dvēseles glāb­šanu, bet par noslēpumainu visa organisma izmainīšanu, liekot lietā specifisku maģiju.

Sektas locekļi divas reizes nedēļā sanāk uz pusstundu ilgām sapulcēm, kuru laikā izraisa vēlamo «vibrāciju». Atšķirībā no citiem reliģis­kiem kultiem šeit nenotiek kādas īpašas lūgša­nas, nav aizliegts nodibināt ģimeni, ēst «ne­iesvētītu ēdienu» utt. Vēl vairāk, organizācijas, sekotāji drīkst apmeklēt jebkuru baznīcu, atzīt tradicionālo reliģiju. Seit viņi iegūst tikai okul­tās zināšanas, kuras «pārveido» cilvēka iedabu.

Daži Rietumu zinātnieki, kā redzējām, aktīvi atbalsta okultismu, pretstatot to zinātnei, visai kultūrai. īstenībā minētie «pareģi» un viņiem: līdzīgie darboņi ekspluatē buržuāziskā dzīves­veida un patērnieciskās garlaicības radīto in­teresi par noslēpumainām un mistiskām parādī­bām. Izmantojot pārdomātu propagandu, viņi dezorientē cilvēkus, novērš viņus no zinātnē iegūtajām zināšanām, pakļauj savai nebūt ne nesavtīgajai ietekmei.

Jaunizcepto «pareģu» iespaidā tūkstošiem cil­vēku aizraujas ar horoskopiem. Rietumvācu

radio apgalvo, ka VFR ir ap 10 tūkstošu ap­vārdotāju un raganu. Parīzē katru dienu vairāk nekā 100 tūkstošu cilvēku dodas pie 6 tūksto­šiem faķīru un zīlnieču. Romā izveidota gaiš­reģu apvienība, kas aizstāv viņu tiesības.

Gaidīdami brīnumus un juzdami vajadzību pēc atbalsta, tūkstošiem cilvēku nonāk pilnīgā garīgā verdzībā pie tiem, kas pirmie sniedz roku. Nav nekā dīvaina, ka šādā situācijā uz­rodas demagogi un tirgoņi — upuri paši dodas viņu rokās. Sie šarlatāni sludina prāta veltī- gumu un aicina akli ticēt. Viņi ekspluatē cil­vēku pilnīgi saprotamo interesi par dzīves un nāves, laika un telpas, radīšanas un sabrukša­nas, cilvēka radošo spēju jautājumiem.

Daudzajos misticiskajos kultos saskatāmas pirmskristietības mitoloģijas, XIX gadsimta •okulto mācību paliekas. Pie šādām paliekām var pieskaitīt jau minēto ticību dieviem no su- percivilizācijām. «Ortodoksālās reliģijas dievs ir zudis,» raksta angļu psihologs K. Evanss, «un iznāca, ka cilvēks nevar uz viņu balstīties ārkārtējos apstākļos. Viņa vietu ieņēma jauni •dievi — supergudras būtnes, kas cilvēku dzimtu pārspēj gan tehnoloģiskā, gan varbūt arī mo­rālā ziņā. Viņi nav ieradušies no kaut kādām Dantes debess sfērām, bet no vienas (vai vairā­kām) planētu miriādēm, kas neapšaubāmi pa­stāv sarežģītajos Visuma plašumos. Tagad viņi traucas nevis ar ugunsratiem vai uz mākoņa, bet ar ātriem kuģiem, kam ir labas manevrēša­nas spējas .. .»4

No daudzkārtējām sabiedriskās domas ap­taujām dažādās Rietumu zemēs izriet, ka vai­rāk nekā puse iedzīvotāju tic kosmisko atnācēju eksistencei. Zīmīga šai ziņā ir «Eterija biedriba», kurā savienojas ortodoksālā kristietības mitoloģija un kosmiskā reliģija. 1854. gada marta rītā, kad Dž. Kings kā parasti sakopa māju, viņš izdzirdēja balsi no kosmosa: «Gata­vojies! Tev jākļūst par starpplanētu parlamenta locekli.»

Kings uzklausīja balsi un nodibināja sektu. Tagad tā pulcina tūkstošiem sekotāju daudzās anglofonajās zemēs. Tai ir savs rituāls, dzies­mas un pat misticiska filozofija. Lieta tā, ka Dž. Kings ne vienu reizi vien kontaktējies ar «misteru Eteriju» — sūtni no Veneras, kur pastāvot augsti organizēta civilizācija, esot dzi­muši visi cilvēces kosmiskie skolotāji, kur no­nākuši tādi izcili reliģiskie darbinieki kā Būda- un Ramakrišna. Uz Veneras atrodas arī Kris­tus. Būdams «starpplanētu parlamenta» depu­tāts, misters Eterijs bija ieradies uz Zemes, lai> modinātu cilvēku atbildības apziņu pret kos­mosu un dabu.

Tiecoties pēc nebijušiem garīgiem pārdzīvo­jumiem, jauni cilvēki nereti akli tic apzināti melīgiem lozungiem, ko izvirza visādi guru un «pareģi». Viņi cer uz garīgu atdzimšanu, «svēt­laimi», kontaktu ar kosmisko apziņu, garīgo spēju uzplaukumu. Praksē tas noved pie aizrau­šanās ar visekscentriskākajām mūsdienu sātan- mānijas un okultisma formām. Tā rodas nepie­ciešamība pēc paranoīdas reliģijas, pēc ticības ticības dēļ.

Mūsdienu mistiķi aktīvi cīnās pret zinātnisko pasaules uzskatu. Jau 1959. gadā krājuma «Misticisms un mūsdienu gars»5 autori piedā­vāja piepildīt racionālisma asinsvadus ar «kar­stajām un trauksmainajām misticisma asinīm».

«Ēnu valstība,» savulaik rakstīja I. Kants, «ir fantastu paradīze ..kur viņi var celt vien­alga kādas pilis, neizjūtot būvmateriālu trū­kumu … Sie parastie stāsti, kuriem tik viegli notic un pret kuriem tik vārgi vēršas, izplatās, nenesot nekādu labumu, tie netiek nosodīti un ielavās pat dažādās mācībās .. ,»6

Pašlaik šādu stāstu skaitā var ierindot mis- ticiskos priekšstatus par personības dubulto­šanos, par atnācējiem no citām pasaulēm u. tml. Uzreiz piebildīsim: autors nebūt nedomā noliegt ticību milzīgajām, pagaidām neatklāta­jām cilvēka iespējām. Cilvēka psihiskās dzīves noslēpumi vēl gaida savus atklājējus. Taču ne­pieciešams nosodīt mēģinājumus saistīt burVju vārdus un ticību brīnumiem ar modernām at­saucēm uz daudzdimensiju ģeometriju, kvan­tiem, antidaļiņām un antipasaulēm.

Vairāki pasniedzēji un pētnieki no Amerikas Savienotajām Valstīm nolēma apvienot savus pūliņus cīņā pret okultismu. Viņi pat nodibināja komiteju, lai zinātniski analizētu visas liecības par tā saucamajām paranormālajām parādī­bām. Jaunajā komitejā darbojas ap 40 locekļu, to skaitā astronomi Džordžs Ābels, Bārts Boks, Karls Sagans, filozofi Brends Blenšārds, Ento- nijs Flī un Ernsts Neidžels, rakstnieki Aizeks Azimovs, Denjels Koens, Čārlzs Feirls, Mārtiņš Gārdners un Filips Dž. Klāss, psihologi Rejs Haimens un Beress Fredriks Skiners, ka arī burvju mākslinieks iluzionists Džeimss Rein- dijs.

Komiteja izvirzīja uzdevumu klasificēt mus- dienu okultās aizraušanās. Par tipoloģizācijas kritēriju tika izraudzīta viena iezīme — tuvums zinātniskajām metodēm, ticamības pakāpe. Pie pirmās grupas tika pieskaitīts tā saucamais protozinātniskais okultisms — piemēram, para­psiholoģija. Patiešām, veicot parapsiholoģiskos eksperimentus, zinātniskuma prasības bieži vien tiek ievērotas. Bet vispārīgie secinājumi ne vienmēr tiek balstīti uz pārliecinošiem pierādī­jumiem.

Otra okulto priekštatu grupa tika nosaukta par kvazizinātnisko okultismu. Tā piemērs ir astroloģija. Secinājumi par klejojošo pasauļu ietekmi uz cilvēka likteni, par zvaigžņu un zvaigznāju iedarbību uz Zemes esamību tiek vienkārši postulēti, pieņemti kā aksioma, nevis izsecināti kā zinātnisks spriedums.

Trešā zinātnisko uzskatu grupa ir pragmatis­kais okultisms. Pie tā pieder buršana. Pārbaudīt burvestību patiesumu nav iespējams, taču atse­višķi pareģojumi, kā rāda sadzīve, var piepil­dīties un burvju vārdi — īstenoties.

Ceturtā un piektā grupa ir daļējais un pilnī­gais okultisms. Piemērs — garu vēstījumi. Sī metode tiek demonstrēta katram cilvēkam atse­višķi, tāpēc ar stingriem zinātniskiem līdzekļiem to nav iespējams pārbaudīt.

Kopumā, ja noticam minētajai klasifikācijai, šķirtne starp stingro un tā saucamo «robežzi- nātni» ir visai nenoteikta. Pārbaudīt okulto uz­skatu patiesumu, tos noliegt nav viegli.

Pievērsīsimies parapsiholoģiskajiem fenome­niem. Tos var iedalīt divās lielās grupās — mentālajā un fiziskajā grupā. Pie pirmās tiek pieskaitīta telepātija — domu pārraide un uz­tveršana no attāluma, gaišredzība, tas ir, spēja redzēt vai sajust lietas un notikumus, kas neat­rodas redzes lokā; nojautas (notikuma uztvere pirms tā iestāšanās), nākotnes paredzēšana, gara pasaules rēgu un vīziju izsaukšana. Ot­rajā grupā tiek ierindotas garīgās dziedniecības parādības; priekšmetu un cilvēku ķermeņu levi- tācija (pacelšanās). Sīs parādības var apzīmēt ar vispārīgu jēdzienu «psihokinēze», ko piedā­vājis Dž. Rains. Pirmajā gadījumā runa ir par tīri garīgu, mentālu ietekmi, otrajā — par do­mas iedarbošanos uz priekšmetiem, nepiedalo­ties nervu un muskuļu mehānismam. Vērtēdams šos procesus, angļu filozofs Oksfordas univer­sitātes loģikas profesors H. Praiss izvirzīja vie­dokli, ka nepieciešams pārskatīt filozofiskajā literatūrā ieviesušos Dekarta mācību par pasau­les iedalīšanu divās atsevišķās sfērās — garī­gajā un materiālajā.

Pēc H. Praisa domām, cilvēka iedaba jāgrupē nevis divās, bet trīs daļās — ķermenī, psihē un garā. Gars tiek izprasts kā tīrais Es, kā kaut kas tuvs indiešu filozofu atmanam. Gars var izpausties kā nedalāma substance, kuras atri­būts ir apziņa. Tieši par šo substanci, kā ap­galvo Praiss, mēs nevaram pateikt neko noteiktu. Uz to nevar attiecināt domāšanas parastās ka­tegorijas. Tā ir mistiskās pieredzes metafizikas jeb filozofijas priekšmets.

Mūsdienu literatūrā termins «paranormāls» īstenībā nozīmē, ka attiecīgo parādību nav iespē­jams noteikt vai izskaidrot, balstoties uz zi­nātnē pieņemtajām teorijām. īpaša vērība pē­dējos gados Rietumos tiek piegriezta pārjutek- liskajai uztverei, ar ko tiek domāta informācijas saņemšana par ārpasauli, neizmantojot senso- ros kanālus, kā arī par dažāda veida «psi-parā- dībām» (parapsiholoģiskiem fenomeniem).

Parapsiholoģijas vēsture iesākās, kad 1882. gadā Londonā nodibināja Psihisko pētījumu biedrību un 1885. gadā — Amerikas psihisko pētījumu biedrību. Pirmie pētījumi bija sakarā ar medijiem, kas apgalvoja, ka gūst informā­ciju no mirušo dvēselēm. XX gadsimta pirmajā pusē par ievērojamākajiem amerikāņu parapsi- hologiem kļūst V. Makdugals un Dž. Rains. Raiņa monogrāfijā «Ekstrasensorā uztvere» (1934) bija runa par to, ka pastāv specifiskas «psi-parādības» un «psi-efekti», ko atklāj ar īpašām Zēnera kartēm. 1937. gadā Rains sāk izdot «Journal of Parapsychology». 40 gadus vēlāk tiek publicēti jau 54 šāda tipa periodiskie izdevumi 15 zemēs. Kopš 1969. gada ASV Para­psiholoģijas asociācija uzņemta cienījamajā, ietekmīgajā Amerikas lietišķo zinātņu asociā­cijā. Vienlaikus iesākās arī plaša parapsiholoģi­jas kritizēšana.

Vērtējot šīs maģijas formas stāvokli mūsdie­nās, kanādiešu zinātnieks Jorkas universitātes (Toronto) pasniedzējs Dž. Alkoks norāda, ka «psi-parādības» var izraisīt ticību gan reliģijai, gan paranormāliem efektiem. Viņaprāt, pēc Dar­vina un Freida uzticība Bībelei tikusi sagrozīta. Rezultātā pieaugusi interese par spiritismu, kas radījis it kā jaunu reliģiju un pārliecību, ka ticību aizkapa pasaulei it kā iespējams pamatot empīriski un pavisam objektīvi.7

Kas izsauca acīm redzamo interesi par ma­ģiju? Pirmām kārtām krīze tradicionālajā reli­ģijā, kas nespēj izstrādāt viengabalīgu pasau­les ainu. Reliģijai raksturīga teorētiskā nepa­matotība, tā nespēj neko stādīt pretim dabaszi­nātnes faktiem, rada vajadzību pēc jaunas maģijas. Paranormālie efekti aizpilda ticības vakuumu. Sava nozīme bija arī tam, ka notika zināma vilšanās racionālajās un zinātniskajās hipotēzēs. Zinātne sniedz izvērstu pasaules ainu, taču tā izvirza milzumdaudz miklu, kas konkrē­tajos sociālajos apstāk|os izraisa misticisku no­skaņojumu. Maģiju rada ari daudzu zinātnieku nekritiska attieksme pret dažādiem fizikālo pro­cesu izskaidrojumiem. Visbeidzot, tā sāk valdīt tajos gadījumos, kad normāli netiek skaidrotas noslēpumainas parādības, kad savus psihiskos novērojumus cilvēki sāk traktēt kā svarīgus paranormālus fenomenus.

Nezinātnisko priekšstatu plašo izplatību, da­biski, var izskaidrot ar ticības psiholoģiskajām īpatnībām. Nereti parādās kāds moderns ter­mins, etiķete, kas vēlāk ieviešas un neatgrieze­niski izraisa arī noteiktus uzskatus. Piemēram, XIX gadsimta beigās daudzus rīcības aktus iz­skaidroja vienīgi ar instinktiem. Tos atrada ne­skaitāmi daudz — pāri par 10 tūkstošiem. Lī­dzīga «apzīmēšanas» kļūda var pievilt cilvēku ticību racionālam traktējumam.

Ticības avots ir ari nepareizi induktīvi slē­dzieni vai aplamas teorijas. Paranormālos feno­menus rada reālistiska rakstura iztēlojumi. Pie­mēram, noslēpumainus trokšņus naktī svešā telpā var izskaidrot kā garu aktivitāti. Pie šādu iesakņojušos misticisko uzskatu kategorijas pie­der arī to cilvēku pieredze, kuri piedzīvojuši klīniskās nāves stāvokli; tāda psiholoģiska parādība, kad pirmoreiz ieraudzītas lietas vai sejas šķiet apbrīnojami pazīstamas; piepildīju­šies pareģojumi.

Maģija iedibinās arī nepareizi izprastas cēlo­nības rezultātā. Pazīstamais psihologs Zans Piažē parāda, ka priekšstats par cēloni bērnam mainās 6 reizes. Teiksim, 8 mēnešu vecumā rak­sturīga tā saucamā maģiskā cēlonības izpratne, kad viņš jūt savas spējas vadīt dažas apkār­tējās īstenības parādības, neizprotot, kā tas no­tiek. Līdzīgi nereti garās arī ar pieaugušajiem, kad divu cēloniski nesaistītu notikumu līdzās­pastāvēšana laikā vieš ticību paranormāliem efektiem. Rodas vienlaicības ilūzija, fiktīva iz­jūta, ka notiek iedarbība uz lietām.

Daudzi Rietumu speciālisti mēģina novilkt ro­bežu starp zinātni un maģiju. Viņi runā par zinātni sakarā ar pārbaudāmības, racionalitā- tes, objektivitātes terminiem. Zinātne pieļauj kļūdas iespējamību (tas ir, tā nenoliedz, ka hi­potēze var būt aplama). Tā paredz iespēju at­kārtot eksperimentu. Dažādiem pētniekiem jā­nonāk pie vieniem un tiem pašiem rezultātiem. Zinātne dod priekšroku vienkāršākajam no di­viem līdzvērtīgiem izskaidrojumiem. Zinātnei kopumā raksturīga jaunu novērojumu rezultātu paredzēšana, kaut gan to uztvere sabiedrībā at­karīga no daudziem faktoriem.

Parapsihologi bieži atsaucas uz fiziku — uz relativitātes teoriju, uz Einšteina, Podoļska-Ro- zena paradoksu, uz Heizenberga nenoteiktības principu. Taču šī atsaukšanās parapsiholoģiju gan padara «respektablāku», bet to nenopa- mato. Tās stāvoklis joprojām ir «anomāls», lie­tojot T. Kūna terminu.

Tas, protams, nenozīmē, ka jāignorē mīklai­nās parādības, kam ir sakars ar cilvēka spējām. Nošķirt zinātnisko un maģisko pašreizējā izzi­ņas pakāpē nav viegli. Nav nejaušība, ka argen­tīniešu fiziķis un filozofs Mario Bunge savā grāmatā «Robeža starp zinātni un pseidozi- nātni» (1980) nodala trīs pasaules izskaidroša­nas sfēras: zinātne, protozinātne (proti, topošā zinātne) un nezinātne. Nezinātnei raksturīga subjektīvistiska izziņas teorija, kas pieejama tikai iesvētītajiem; ārkārtīgi trūcīgs zināšanu formalizācijas aparāts, kas neietver matemātiku un loģiku. Pseidozinātne balstās uz nepārbau­dāmām vai aplamām hipotēzēm, kas ir pretrunā ar visām pārējām zināšanām. Tās metodes ne­tiek pārbaudītas ar citām, alternatīvām meto­dēm. Tā neko neiemanto no blakusnozarēm, nav saistīta ar tām. Maģija (pseidozinātne) nepa­matojas kaut vai uz relatīvu apstiprinājumu gu­vušām teorijām. Tā ietver ticības jomu, kur zi­nātniskās problēmas tiek traktētas beletristiski. Tās objektu skaitā ietilpst nemateriālas parā­dības, piemēram, no matērijas atrauta doma.

Pagaidām parapsiholoģijā nav radītas attīstī­tas, stingri formulētas teorijas, un gadsimtu pēc pētījumu sākuma tajā nav uzskatāmi demon­strējamu parādību. Parapsiholoģijas metodolo­ģiskie trūkumi ir šādi: nav pietiekamas eksperi­mentālas kontroles, iespējama krāpšana rezul­tātu nepārbaudāmības dēļ, pētījumi notiek bez sistēmas. Lūk, kāpēc jau minētais Dž. Alkoks nonāk pie pārliecības: parapsiholoģiju nevar saukt ne par zinātni, ne par protozinātni.

Protams, Rietumu propaganda apzināti uz­kurina interesi par misticiskām problēmām. Tā, piemēram, žurnālā «Sciences Digest» parādījās ekspedīcijas «Apollo-11» fotogrāfija. Astronauti redzami uz neidentificēta lidojoša objekta fona, bet uz īstās fotogrāfijas nekāda NLO nebija. Žurnāla redaktors tomēr noliedza, ka tas ir vil­tojums, un paziņoja, ka citos izdevumos uzņē­mums esot ticis retušēts.

Rietumu prese daudz paveikusi, arī reklamē­jot Urija Helera brīnumus, kurš apgalvoja, ka ar psihiskiem spēkiem var iedarboties uz fizis­kiem priekšmetiem. Helers savas spējas demon­strēja fiziķiem, eksperimenti notika arī Stenfor- das zinātniski pētnieciskajā institūtā, bet žur­nāls «Nature» ievietoja pat ievadrakstu par viņu.

Eksperimentu laikā Helers ar gribas piepūli salieca dakšiņas un atslēgas, atminēja, kā nokritis spēju kauliņš, iedarbināja apstājušos pulksteni. Zinātnieki nonāca pie pārliecības, ka no mūs­dienu zinātnes redzes viedokļa šīs Helera spējas ir fantastiskas. Taču pagāja kāds laiks, un Helera asistents pastāstīja Itālijas televīzijā, kā viņi mānījuši publiku. Vēlāk burvju mākslinieks ilu­zionists Dž. Rendijs grāmatā «Ūrija Helera ma­ģija» paskaidroja, kādus trikus «brīnumdaris» taisījis, lai apmānītu vientiesīgos zinātniekus. Tā iztēle rada jaunus elkus, jaunus dievus.

«Pēdējā laikā okultisms atkal tiek godāts gandrīz visā pasaulē,» raksta poļu rakstnieks Staņislavs Lems. «Tas parādījies jaunā veidolā, jaunā kvalitātē, atteikdamies no slēpto zināšanu titula… Tā saites ar «viņpasauli», viss, kas tajā bija absolūti nesagremojams zinātnei, tika klusiņām anulēts. Tā ārējā puse mainījusies pa­matīgi: nekāda transa, mediju, ektoplazmas; dievs pasarg no gariem un spritisma; palikusi tikai gaišredzība, kas balstās uz «lietiskiem pierādījumiem», telepātiskā pārraidīšana un telekinēze; un to dēvē par psihotroniku .. ,»8

Skaidrs, šodien ir svarīgi pamatot skepti­cismu, pārbaudīt ar zinātniskiem datiem misti- ciskās versijas. Bet vēl svarīgāk ir katram atri­sināt jautājumu: kādas ir attiecības starp zinātni un maģiju? Vai mūsdienu pasaulē nav mainījies pašas zinātnes tēls? Vai nav taisnība tiem pētniekiem, kas domā, kā zinātne un ma­ģija tuvojas viena otrai un to sintēze nodroši­nās kādas augstākas izziņas iespējamību?

XII nodaļa

«APGAISMOTĀ SVĒTDOMĀŠANA»

Un zvēra veidolam, ko glabā mūsu daba,

Vien saprastspēja pāri paceļ mūs.

I. Skļarevskis

Nu jau vairāk nekā desmit gadu amerikāņu sociologs Teodors Rozaks mēģina atrast cilvēka glābiņu «apgaismotas svētdomāšanas ceļā». Jā, viņš saka, Ādama pēcnācēju ļaunais dzelonis spēj saindēt pasauli. Taču cilvēki nav vainīgi, ka uz zemes ir papilnam satraukumu un posta. Un viņš atbild: nē, cilvēku nedrīkst tiesāt. Ja kādu vajag sodīt, tad pie atbildības jāsauc mūsdienu civilizācija, pašreizējā kultūra. Tieši tās vainas dēļ cilvēks vairs nedara labu. Tātad vajag pārkārtot visu dzīvesveidu, mainīt at­tieksmi pret esamību. Bet, galvenais, cilvēkam jāatdod zudusī ticība, kuru nepamatoti aizstāj zinātne. Tikai svētdomāšana spēj pārveidot mūsu laikmeta apziņu, tā garīgo atmosfēru un tātad arī — glābt cilvēci, novirzot to pa citu ceļu.

70. gadu sākumā T. Rozaks «augstāko visa- saprašanu» saskatīja jaunatnes kontrkultūrā. Viņš pats izdomāja šo vārdu, ar ko apzīmēja «jauno garīgumu», kas vērsts pret valdošo kul­tūru. Ar ko jaunos dumpiniekus savaldzināja viņa romantiskās nostādnes? Pirmām kārtām ar pievēršanos Austrumu misticiskajām reliģijām, dadaisma motīviem, indiešu šamanismam, mel­nās un baltās maģijas sižetiem.

Poetizēdams fantāziju, brīnumus, mistiku, T. Rozaks savā grāmatā «Kontrkultūras veido­šana» tieši izvirzījis jautājumu par nepiecie­šamību radikāli pārkārtot mūsdienu apziņu. Viņš kļuva par jaunatnes kontrkultūras teorē­tiķi, trubadūru, nerimtīgu hronistu.

Kā izskaidrojama mistikas renesanse? — jautā Rozaks. Un atbild: ar garīgajām slāpēm. Jauniešu masas ir vīlušās «pasaulīgajās ideo­loģijās». Tās nostājušās uz «mistiskās apgais­mības» ceļa. Radusies interese par Austrumu reliģiski misticiskajām mācībām. Amerikāņu sociologs to uzlūko nevis par nejaušu vēsmu, bet par Rietumos valdošās ideoloģijas krīzes izsauktu likumsakarību.

Rozaka «sociālais kriticisms» satur daudz vērtīgu konkrētu detaļu, pareizu novērojumu. Taču buržuāzisko civilizāciju viņš šausta no abstrakti morālas un kulturoloģiskas pozīcijas. Tāpēc tehnokrātiskās ideoloģijas atmaskošanai ir ierobežots raksturs.

T. Rozaks kritizē kapitālismu nevis par to, ka tas radījis nežēlīgas cilvēku ekspluatācijas formas, nesaudzīgu attieksmi pret dabas resur­siem. Viņš apsūdz to par misticiska garīguma trūkumu. Lūk, kāpēc 70. gados iesākušos «reli­ģijas atdzimšanu» Rozaks vērtē kā «transcen- dences meklējumus», kā «eksistences jēgas iemantošanu», kā «augstāko garīgo dimensiju».

Vērtēdams tehnokrātisko domāšanu, Ro­zaks raksta: «Ar tehnokrātiju es saprotu tādu sociālo formu, kuras ietvaros industriālā sa­biedrība sasniedz maksimālo organizatorisko vienotību.»1 Tehnokrāti operē ar tādiem jēdzie­niem kā «prāts», «progress», «realitāte». Tomēr tas viss, pēc Rozaka domām, nav nekas cits kā mūsdienu bezdieviskā mistika. Racionalitātes kritēriji, uz kuriem atsaucas tehnokrāti, izsaka zināmu kultūras imperatīvu. Lūk, kāpēc daudzi stihiski un neapzināti pieņem tehnoloģiskā ra­cionālisma nostādnes. Viņi tic, ka var zināt­niski noregulēt visus cilvēka esamības aspek­tus. Tieši šo priekšstatu Rozaks dēvēja par misticisku, kaut arī tam trūkst īsta garīguma.

Pateicoties tehnokrātiem, viņš turpina, visas cilvēku dzīves vajadzības iesākts vērtēt kā teh­noloģiskas. Radusies pat pārliecība, ka, gadī­jumā ja kāda problēma nav izteikta mūsdienu tehniskajos terminos un ja to nevar atrisināt, Izmantojot pastāvošo tehnoloģisko receptūru, tad tā ir viltus problēma.

Uz kā tad dibinās tehnokrātijas vara? Ro­zaks uzstāda diagnozi: uz «objektīvās apziņas» kulta, uz zinātnes mīta. Lomu, kas senlaiku ciltī bija šamanim, tagad uzņēmies tehniskais eksperts. «Burvji-tehnokrāti» tāpat kā agrāk pa­reģi tiecas pēc sakrālas, ezoteriskas valodas, lai neiesvētītie nespētu piekļūt varas noslēpumiem. Māksloti sareģīta leksika, plašas komplicētas metodikas, kategorisks tonis — lūk, kā Rozaks .ataino tehnokrātiskās varenības rituālo vei­dolu.

Kā uzveikt tehnokrātismu? Rozaks spriež, ka vispirms vajag sagraut «objektīvās apziņas» monopolu. Bet pārvarēt šo valdošo ievirzi var, tikai paplašinot apziņas robežas, aktivizējot vi­sas tās apziņas sfēras, kas tehnokrātam šķiet peļamas. Seit izvirzās mums jau zināmais mo­tīvs par izlaušanos pie transcendentālajām ap­ziņas zonām, par kurām mēs runājām, analizē­jot jaunatnes kontrkultūru un citus neapzināto parādību misticiskās poetizēšanas gadījumus.

Tātad, pēc Rozaka domām, ir dažādas mis­tikas. Ir «labie» un «sliktie» šamaņi. Lai tiktu galā ar «objektīvās apziņas» diktātu, jāattīsta tā saucamā vizionārā iztēle. Tas nozīmē, ka jāatver apziņas slūžas, jāatbrīvo tās plūsma. Tieši šo mērķi izvirza P. Gudmena «anarhiskā geštaltterapija», A. Votsa «dzenpsihiatrija», N. Brauna «apokaliptiskais ķermeņa misti­cisms», T. Līrija «okultais narcisisms» un citi jaunatnes kontrkultūras strāvojumi.

Daudzi Rietumu teorētiķi pret šīm idejām iz­turas kā pret «barbarismu», «mūsdienu mežo­nību» utt. Viņi sākuši runāt par kentauru iebrukumu», «kontrapollonisko kustību», kas saistās ar dionīsisko misticismu. Rozaks tomēr kategoriski noraida šīs apsūdzības: «Mūsu stu­dentu un pusaudžu interese par atsvešināšanās psiholoģiju, Austrumu mistiku, psihodeliju un komunitārajiem eksperimentiem liecina, ka dzi­mis jauns kultūras zvaigznājs. Tas radikāli at­šķiras no tām zvaigznēm, kas apgaismoja mūsu sabiedrības attīstības pamatceļu kopš septiņ­padsmitā gadsimta zinātniskās revolūcijas lai­kiem.»2

Pievērsies Dž. Keruaka, A. Votsa, A. Ginz- berga daiļradei, amerikāņu psihologs atklāj, pa kādām trasēm Austrumu misticisms ielaužas mūsdienu jaunatnes apziņā. Piemēram, kā domā viens no populārākajiem bitņiku un hipiju dzej­niekiem A. Ginzbergs, īstenā kontrkultūra no­zīmē atbrīvošanos no prāta, no individuālās pašapziņas.

«Kontrkultūra,» norāda Rozaks, «kas cilvēku sabiedrību personisko nozīmību aicina kāpināt vairāk par tehniskajām un industriālajām vēr­tībām, ir daudz radikālāka nekā jebkuras teh- nokrātismu atmaskojošās tradicionālās ideoloģi­jas.»3 Tieši šādā veidā tiek izpausts tas veselī­gais instinkts, kas atsakās gan personiskajā, gan politiskajā līmeni samierināties ar «tik aukstasinīgu vardarbību pret mūsu cilvēciska­jām jūtām .. ,»4 . Lūk, kāpēc amerikāņu socio­logs tik ļoti simpatizē «psihodeliskajai revolū­cijai», kas nodrošina narkoekstāzisko «apziņas, paplašināšanu», «LSD reliģijai», ko piedāvā T. Līrijs, R. Lengs, D. Kūpers. Tieši šīs meto­des, uzskata Rozaks, spēj iznīdēt racionalitāti, sagraut zinātnisko pasaules uzskatu, kam rak­sturīga egocentriska apsēstība un uzmanības koncentrēšana attiecībā uz smadzenēm.

T. Rozaka spriedumos manāmas O. Hakslija «psihodeliskā misticisma» atskaņas, atkārtojas, angļu dzejnieka un mākslinieka V. Bleika uz­brukumi zinātnei, saskatāma romantiskās lite­ratūras tradīcijas atdzimšana. Rozaks zem sava «apgaismotās svētdomāšanas» karoga pulcina visus zinātnei naidīgos spēkus. «Rietumu sa­biedrībā,» viņš raksta, «divu pēdējo gadsimtu laikā iekļāvušās daudzas mazākumgrupas, kas ir nesamierināmas un naidīgas pret zinātniska pasaules uzskatu … Mistiķi ir fundamentālisti, spirituālisti un tie, kuri tic, ka Zeme ir plakana, okultisti un sātanisti… Nav nekā jauna ap­stāklī, ka mūsu vidū atklājas antiracionālistiski elementi. Patiešām nebijis ir tas, ka radikālā atteikšanās no zinātnes un «tehnoloģiskajām vērtībām» raksturīga sabiedrības centram, ne­vis tās perifērijai.»5

«Labās» un «sliktās» maģijas motīvi, aicinā­jumi izstrādāt «vizionāro iztēli» bija vēl plašāk

izstrādāti jau T. Rozaka grāmatā «Tur, kur beidzas tuksnesis. Politika un transcendence postindustriālajā sabiedrībā».6 Turklāt to caur­auž «tehnocīņas patoss», tā pamato jauno mis­tiku, kas it kā spēj pārveidot cilvēku, apgarot 4ā veidolu.

Pēc T. Rozaka domām, tieši «sekularizētā zi­nātne» un «urbānistiskais industriālisms» radī­juši «tuksnesi mums apkārt un mūsos». Kontr­kultūras piekritēju kustību viņš vērtē kā «reli­ģisku atjaunotni», topošo svētdomāšanu sauc par laikmeta parādību, mūsdienu kultūras at­tīstības zīmīgu fāzi. Rozaks paskaidro, ka viņa misticisma spēks rodas uz «reliģijas renesan­ses» fona, kurai pagaidām gan ir visai izplūdis, neskaidrs raksturs, taču nākotnē tas, bez šau­bām, iekaros pasauli. Ilgās idejiskās svārstī­bas, pēc viņa domām, novedušas pie pozīcijas, no kuras redzams, kur beidzas cilvēka gara tuksnesis un dzimst īstā kultūra — cilvēka «pa­pildināšanas» un «visazināšanas» izpausme.

Nosakot sava misticisma būtību, Rozaks to­mēr pasvītro, ka viņa mācībai nav nekā kopēja ar tradicionālo reliģiozitāti, ar tās atjaunošanās tendencēm, kas atspoguļojas baznīcas moder­nismā un neokristietībā. «Reliģija, ko es slu­dinu,» viņš raksta, «nav baznīcas reliģija, nav Ticības un Mācības reliģija, kas ir dziestošās dievišķās uguns blāvi simboli. Drīzāk tā ir reliģija tās sākotnējā nozīme. Senā Gnosis. Re­dzējums, kas rodas transcendentajās zināša­nās.»7

Ideja par nepieciešamību pretstatīt «seno gnosis» un reliģiju guvusi atsaucību ievēro­jamu teologu vidū, tā tiek aktīvi apspriesta bur­žuāziskajā literatūrā.

Jau mūsu gadsimta divdesmitajos gados vācu protestantu teologs R. Bultmanis, tā saucamās krīzes teoloģijas pārstāvis, sāka nošķirt ticību dievam, kas ir absolūti transcendentāls attiecībā pret visu cilvēcisko, un reliģiju kā ticības pa­matojumu, proti, «ideoloģiju», ar kuru tiek sa­prasts kulta un teoloģisko spekulāciju kopums.. Bultmanis pasvītroja, ka otrajā gadījumā ticī­gais nonāk kontaktā nevis ar dievu, bet ar viņa mistificēto tēlu.

Būdams kristīgās netradicionālās neoortodok- sijas pārstāvis, Bultmanis aizstāvēja reliģiju, kas atbrīvota no racionālistiskās ietekmes, kuru kristietība guvusi no hellēnisma. Viņa piekritēji nonāca pie pārliecības, ka īstenai reliģiskai at­klāsmei nevar būt nekāda racionālistiska skaid­rojuma. Idejas par tieši šādiem neizsakāmiem, banāli neizskaidrojamiem pārdzīvojumiem klās- stīja Rozaks, kura domas atzinīgi novērtēja arī mūsdienu teologi.

Piemēram, E. Kastelli piedāvā attīrīt ticību no ideoloģiskiem uzslāņojumiem, kuri var iz­raisīt «reliģijas krīzi». No Z. Bruņa redzes vie­dokļa noteiktas reliģijas nepieciešams atmaskot, lai nodibinātu citu reliģiju kundzību. Viņi abi apgalvo, ka tikai satricinājumus pārdzīvojusi, pārbaudīta cilvēce spēs to glābt.

Grāmatā «Tur, kur beidzas tuksnesis .. .» T. Rozaks cenšas analizēt polāru idejisko kus- stību — tehnokrātijas un kontrkultūras — kul­tūrvēsturiskos avotus. Tehnokrātiskā domāšana, pēc viņa domām, aizsākas F. Bēkona «Jaunajā organonā». Tieši šajā darbā viņš saskata trū­kumus, kas piemīt tādam pasaules uzskatam, kurš kultivē noplicinātu, bezdievisku dzīves vēr­tēšanas tipu.

Uzgājis, piemēram, Bēkona apgalvojumu, ka par patiesību var uzskatīt tikai to, kas izpaužas praksē, tas ir, «darbojas», Rozaks izvērš veselu angļu filozofa atmaskošanas programmu. «Vien­kāršotu «Rand-Corporation» variantu mēs re­dzam,» viņš paziņo, «jau Bēkona «Utopijas» institūtos.»8

Rozaks citē Sensimonu, kurš savulaik brīdi­nāja no zinātnes un politikas savienošanas briesmām, izteica bažas, ka politiskais despo­tisms varētu sākt balstīties uz zinātni. Tagad, pavēsta amerikāņu sociologs, šis paredzējums ir piepildījies. Skaidri saskatāmas «urbanizācijas kataklizmas», «tehnoloģiskās mistikas para­doksi». Bet kontrkultūru Rozaks samana V. Bleika poētiskajā mistikā un arī XIX gad­simta transcendentālisma romantiskajā kustībā.

Nebūdams tikai viens no daudziem kultūras stiliem, romantisms ir pirmā stiprā pretinde, ko mūsu sabiedrības organisms izstrādājis pret valdošo viendimensijas skatījumu. Tas ieņem ārkārtēju, pirmšķirīgu vietu kontrkultūras priekšteču vidū. Lūk, kāpēc mūsu dienās no sabiedrības nošķīrusies jaunatne instinktīvi tie­cas pēc romantiskām formām un ļaujas dzē­rienu un sapņu, bērnības un mežonības, okul­tisma un maģijas burvībai.. .»9

Rietumu filozofijā par modi kļuvusi mūsdienu garīgo priekšstatu «avotu meklēšana». Izņē­mums nav arī Rozaks, kurš dažādus pagātnes garīgos procesus cenšas patvaļīgi ievirzīt «ap­gaismotās svētdomāšanas» gultnē.

Buržuāziskās pasaules krīzes laikmetā bur­žuāziskā apziņa norobežojas no sava kultūr­vēsturiskā pamata un, novēršoties no «posto­šās» Eiropas, mistificē reālos vēsturiskos proce­sus, iekļauj tos eshatoloģiskās konstrukcijās. Šai sakarā pastiprināti tiek kritizēts «Fausta» vai pat «Prometeja» gars Eiropas kultūrā, kura izvirzījusi brīvas, radošas un pakāpeniski at­raisošās personības ideālu. Ļaunuma sakne ne­reti tiek saskatīta jūdaisma un kristietības tra­dīcijā, kas slavina cilvēka ekspansionismu, viņa gatavību nolaupīt dabai tās svētuma oreolu.

Vēstures mitoloģizācija uzskatāmi izpaužas buržuāzisko autoru centienos rast izejas punktu, kas ir Eiropas civilizācijas sagandēšanas pa­matā. Vieni to saskata arkla izgudrošanā, otri — sekularizācijas procesa īpatnībās, tre­šie — specifiskas sabiedriskās varas mehā­nisma izveidē.

Racionālisma avoti tiek ieaudzēti gan reliģi­jas savdabīgumā, gan darba rīkos, gan sociālo sakaru veidos, gan ideoloģijas kā īpaša garīga instrumenta radīšanā. Visi šie savstarpēji nesa­līdzināmie faktori tiek aplūkoti kā zināmi im­pulsi, kas mainījuši vēstures laikrāža gaitu, izveduši to uz apkārtceļa.

Runa ir par to, ka tieši kultūras tradīcijās tiek meklēts visa Eiropas vēstures gājuma avots. Iznāk, ka sabiedriski ekonomisko formā­ciju maiņu izraisa nevis sociālās attīstības ob­jektīvā loģika, bet «cilvēka samaitātība», no­teiktas vērtīborientācijas, kas fatāli vajā cilvēci, kura uz šī pamata rada aizvien jaunas sociālās organizācijas formas.

Šīs koncepcijas nemēģina kaut cik nopietni atklāt konkrētu ideju, psiholoģisko ieviržu, ideālu un ilgu ģenēzi. Tiek pieņemts, ka pilnīgi pietiek norādīt uz kādu noteiktam laikmetam raksturīgu idejisko strāvojumu, lai no šī «fak­tora» varētu izsecināt dažādās sekas, kam ir saistība gan ar ekonomiku, gan ar politiku, gan ar tehniskās civilizācijas rašanos.

Sādi spriedumi ir vērsti pret marksistisko mā­cību par sabiedriski ekonomiskajām formāci­jām, kura ļauj nošķirt vēstures periodus, sniedz objektīvus kritērijus dažādu sociālās attīstības posmu novērtēšanai. Rozaka «apgaismotajā svētdomāšanā» un citās kulturoloģiskajās kon­cepcijās sabiedrība tiek uzlūkota par mehā­nisku kopumu, ko veido sociālās parādības — ģimene, valsts, bet vēstures process — par ne­gaidītu kultūras impulsu ietekmes rezultātu, turklāt šo impulsu iespaidā bieži vien rodas pa­visam paradoksālas sekas.

Kā jau minējām, Rozaka centieni raksturot tehnokrātisko ideoloģiju, atklāt tās unikālās iezīmes ir argumentētu un trāpīgu novērojumu pilni. Amerikāņu sociologs kritizē Rietumos iz­veidojušos priekšstatu, ka it kā viss subjektī­vais, iracionālais ir vērsts pret kārtību un tā­tad — arī pret demokrātiju tās buržuāziskajā izpratnē. «Mēs Amerikā ļoti drīz varam nonākt patoloģiska tehnokrātiskā režīma varā, kad visi vilcieni brauks precīzi pēc saraksta, īpaši tie, kuri steigsies uz koncentrācijas nometnēm,»10, viņš raksta.

Mūsdienu pasaule ar tās milzīgo tehnisko» vidi, savu domu attīsta Rozaks, ik dienas ir pie­pildīta ar tādiem murgiem un slepkavībām, ko senatnē varētu uztvert kā «absolūtā, metafi- ziskā ļaunā» iemiesojumu. «Un tā ir mūsu ik­dienas dzīve — mēs dzirdam par dažādiem cilvēku masveida iznīcināšanas veidiem, par at­mosfēras izzušanu, par jūru bojāeju, par vis­pārējas sērgas tuvošanos.»11 Sos sodus nav uz­sūtījis dievs. Tie ir trulā dolāru reālisma sekas. Tehnokrāti apzināti ved pasauli uz katastrofu. «Cilvēcei nekad agrāk nav bijis tik daudz spēka, zināšanu, bagātības, dinamisma kā ta­gad, tomēr tā nenovēršami tuvojas savām bei­gām, kas šodien turklāt tiek atainotas Prome­teja slavas oreolā.»12

Balstoties uz jau minētajiem «psihodeliskās reliģijas» motīviem, Rozaks paziņo, ka mūs­dienu industriālā sabiedrība izspiež seksu un fantāziju. Sos impulsus tā aizstāj ar matemā­tiski precīzu domāšanu, kurai trūkst «dievišķās apgarotības».

Pats Freids, stāsta Rozaks, esot lepojies, ka viņa meita pat agrā bērnībā nav interesējusies par pasakām un ne par kādu citu fantastiku. Abstrahējoties no šīs parādības tīri freidiskās izpratnes, varam teikt, ka iztēles un poētiskās jūsmas zudums tiešām raksturīgs noteiktiem mūsdienu kultūras aspektiem.

Taču amerikāņu sociologs visus sociālos jau­tājumus sliecas reducēt uz nepieciešamību «at­brīvot» apziņu, kā arī cilvēka spontānās reakci­jas un tieksmes. Rozaks izmanto psihoanalīzes terminu «realitātes princips» un apgalvo, ka «tehniskā civilizācija» virzās uz tā saucamo ķermeņa represiju un iegrožo miesas «likumī­gās», «stihiski priecīgās» dziņas. Galvu tagad uzlūko, pasvītro Rozaks, par štāba mītni, tā paradoksālā kārtā kļuvusi par komandēšanas un kontroles centru, kamēr citas ķermeņa daļas, kuru tiesības gribētu atjaunot Rozaks, ir nepa­matoti atstumtas.

No visām civilizācijām, kas darinājušas vis­pasaules vēsturi, pēc Rozaka domām, tieši Rie­tumeiropas kultūra balstās uz principu par ne­saudzīgu miesas, cilvēka ķermeņa apspiešanu. Sī kultūra, vienkārši runājot, visādi vajā to„ ierobežo tā tieksmes, nomāc tā dabiskās dziņas. No šejienes, kā noskaidrojām, nav tālu ari līdz: agresīvai, tikpat represīvai attieksmei pret dabu.

Lūk, no kurienes ceļas, prāto Rozaks, kapitā­lisma nesaudzīgais uzbrukums dabai. Viss sā­kas ar sava paša miesas «garīgo» apspiešanu, bet beidzas ar nežēlīgu karu pret dabu.

Sociologa piedāvātā dabas saglabāšanas re­cepte ir vienkārša. Sāksim lolot savu ķermeni, likvidēsim «galvas jūgu», tad sāks pārkārtoties arī psihiskie pamati, kas noveduši pie represī­vas attieksmes pret dabu — proti, pret ārējo dabu un pašu cilvēku iekšējo iedabu. «Ķerme­nis taču,» mūs cenšas pārliecināt Rozaks, «ir īstena dabas sastāvdaļa; mēs esam ķermenis tādā mērā, kādā piedalāmies Visuma vienotajā dzīvē.»13

Marksisti ne vienu reizi vien pasvītrojuši: ka­pitālisms, dzenoties pēc peļņas, izšķērdē dabas bagātības, un tā vēsturiski destruktīvā loma, dabiski, izpaužas arī attiecībā pret cilvēku. Raksturodams buržuāzisko ekonomiku, K. Markss norādīja uz tās tendenci pastiprināt «dabisko un garīgo spēku»14 ekspluatāciju. Im­periālisms iznieko milzīgus cilvēku resursus. Taču būtu naivi analizēt šīs parādības neofrei- disma garā — kā sekas kaut kādiem kultūras procesiem, kas sakņojas despotiskā attieksmē- pret ķermeni, cilvēka miesu.

Nav vajadzības runāt par to, ka cilvēku ne­var atraut no dabas, no Visuma. Taču nav ne­kāda pamata visas sociālās problēmas, īpaši pašas mokošākās un visgrūtāk atrisināmās, re­ducēt uz «miesas atbrīvošanu seksuālās revolū­cijas» garā.

Bet Rozaka spriedelējumi galu galā nonāk tieši pie šādas atziņas. Prātojot par cilvēka at­svešināšanos no sava paša ķermeņa, par to, ka mūsu miesa ir pārvērtusies par «biokompjū- teru», kuram stingri ieprogrammētas visas reak­cijas, visas afektīvās un voluntārās izpausmes, amerikāņu sociologs izeju saskata tikai sek­suālās represivitātes «pārvarēšanā». Kam va­jadzīga dzimumreglamentācija? Pēc Rozaka domām — tikai tehnokrātiem. Viņi seksualitāti pakļauj darbaspēka, atražošanas vajadzībām ekspluatatoriskajā sabiedrībā. Erotiskajos dze­nuļos viņi redz tikai jaunu detaļu piegādi teh­noloģiskajam organismam. Un te pret tehno­krātiem var vērst iznīcinošu triecienu. Jāat­brīvo personiskā seksualitāte, vienkāršāk sakot, jādara viss, lai tā nebūtu reglamentēta, kā to vēlas tehnokrāti. Jo, gadījumā ja tehnokrātiem neizdosies «ieviest kārtību» jūsu erotiskajā esa­mībā, viss izjuks un pirmām kārtām — tehnolo­ģiskā disciplīna.

Tā Rozaks argumentē savu pamattēzi. Cil­vēku ir sabojājusi mūsdienu civilizācija. Visur redzama manipulēšana ar cilvēka uzvedību — gan cilvēku jūtu un dziņu kastrācijā, gan medi­kamentu pārmērīgā lietošanā, gan stimulēšanas un sodīšanas sistēmas izmantošanas veidā.

Kur izeja? Jāatgūst apziņas transcendentā enerģija, jāatdzīvina «reliģiskais impulss», lai .glābtu urbānistiski industriālo sabiedrību no pilnīgas pašiznīcināšanās. Jaunā, emocionāli spraigā, misticiski piesātinātā dzīvesveida eta­lonu Rozaks saskata nevis kādas konkrētas reliģijas, kāda maģiska strāvojuma atdzīvinā­šanā, bet visu «ārpusprāta», «neracionālās», vi­tāli erotiskās, noslēpumainās, mīklaini misticis- kās rosības atjaunotnē. Viņš sevi pasludina par visdažādāko okulto zinātņu cienītāju, visvisādu mistisku elku izplatītāju.

Katrā savā grāmatā Rozaks īpaši pasvītro, ka viņš pētījis maģisko un mistisko, zinātni un alķīmiju, elkdievību un sapņus. Tātad ameri­kāņu sociologs it kā iemantojis pilnīgu «visa- zināšanu». Viņš asi kritizē «izziņas patoloģiju», kad pērles tiek uzlūkotas nevis par pašvērtību, bet par moluska slimību. Apraudot «dieva nāvi»- mūsu kultūrā, atainojot sekularizācijas šausmas, enerģiski protestējot pret reliģiozitātes apspie­šanu, viņš augsti vērtē senatnes ģeniālo ša- maņu nozīmi, kuriem piemitušas unikālas spē­jas. Rozaks viņus dēvē par «dižajiem pareģiem». Viņš ir pārliecināts, ka agrīnajā, pirmszināt- niskajā apziņā bijuši tādi mirkļi, kad ar intuīci­jas starpniecību cilvēki nonākuši pie produktī­vām atskārsmēm.

Marksisti nekad nav nievājoši izturējušies pret pirmszinātnisko apziņu un nav vērtējuši to kā absolūti aplamu, ačgārnu, tādu, kam trūkst ar dzīvi saistīta satura. Gluži pretēji, viņi pasvītroja, ka cilvēces vēsturē bijis ne ma­zums apgaismību, uz pieredzes dibinātu senu gudrību, ko sakrājusi ikdienas apziņa. Tas at­tiecas, piemēram, uz tautas medicīnu, sadrum­staloto, universālo stihisko izziņu, kad patiesība burtiski tika uzminēta, intuitīvi apjēgta.

Taču tas nedod nekādas tiesības pasludināt, ka zinātne parazitē uz senā šamanisma. Sa­skaņā ar Rozaka teikto iznāk, ka tieši gadsim­tiem vecā mistika jau sen iemantojusi apgaroto zinību drumstalas. Bet zinātne it kā drūmi at­kārtojot šos senos pareģojumus, piešķirdama tiem abstraktu, ar paša pieredzi nesaistītu ak­siomu raksturu.

Cilvēks, piemēram, izprot izteicienu «visi cil­vēki ir mirstīgi», Rozaks skaidro savu pozīciju, bet dziļi, ar visu savu būtni to apzinās vienīgi uz nāves gultas. Lūk, šāda dziļa simbolu iz­pratne vajadzīga šodien, lai atdzīvinātu cilvēka transcendentos enerģijas veidus. Pēc Rozaka do­mām, kustības, augšupejas un krišanas ideja galu galā meklējama pagātnes šamaņa izpratnē par lidojumu. Turpretī zinātne, kas visus savus priekšstatus par pacelšanos aizguvuši no nezi­nātniskiem kultiem, it kā iznīcinājusi tā «no­slēpumainību».

Neapšaubāms ir fakts, ka dziļā, visaptverošā patiesības gudrība slēpjas apstāklī, ka tā aptver dzīves reālās likumsakarības. Saprotams, fiksē­jot kādus dabas, sociālās esamības likumus, zinā­šanas paliek abstraktas, ja tās nav pārdzīvotas, izjustas, pārbaudītas visā cilvēces, sabiedrības -esamības gaitā. Taču no šejienes nebūt neizriet nepieciešamība «misticiski šifrēt patiesību», kā uzstāj Rozaks. Rozakam piemīt vispārēja ten­dence ar jebkuriem līdzekļiem, jebkurā veidā — reliģiskā, sapņu, ar fantāziju saistītā — mūs­dienu kultūrai piešķirt zudušo maģisko veidolu. Lūk, kāpēc viņa paša doma lēkā no astroloģi­jas uz sapņiem, no šamanisma uz okultismu, no romantisma uz alķīmiju. Viņa mācība drīzāk ir nevis svētdomāšana, bet svētjušana.

Tā, piemēram, viņš sēro par reliģiskās ju­teklības zudumu. Cilvēkam nozagti pat sapņi.

Bet tieši sapņos viņš paplašina savas tumšās zināšanas līdz Visuma robežām. Rozaks pa­skaidro: sapnī krēslas gars mūs nes uz to nekustīgo centru, to Zemes asi, kur lielais, ritenis negriežas. Un te pār viņu nāk apskaid­rība: «Bet ja nu sapņi ir vēstījumi no mūsu esamības citas dimensijas, ilgas pēc alterna­tīvas apziņas, ritma, kas piemīt visai dzīvnieku pasaulei?»15

Rozaks tiecas saistīt «miesas atbrīvošanu» ar Austrumu reliģiski misticisko tradīciju un tur­klāt mobilizē visas sava eiropeiskā gara rezer­ves. Viņš atklāti runā par misticisma revolu­cionāro nozīmi. īpaši vērīgi viņš aplūko to ga­rīgo strāvojumu, ko Jēnas skolas pārstāvji savulaik dēvēja par romantismu. Sī strāvojuma nopelnus viņš saskata apstāklī, ka romantiķi pamanīja «vecā gnosis burvību», nepagāja ga­rām alķīmijai, maģijai, pievērsa uzmanību cil­vēka gara pirmsapziņas sfērām. Tieši viņi at­klāja, ka prāts neizsmeļ visu apziņu, bet ir tikai tās daļa.

Pēc Rozaka domām, romantiķiem raksturīgs četrdimensionāls pasaules redzējums. Lūk, kā­pēc jaunā kultūra, jaunā sabiedrība pamatosies nevis uz Ņūtona, Loka un Bēkona tradīcijām, bet uz romantiķu novēlējumiem. Viņiem piemita iztēles spējas, transcendentās pieredzes spēks, prasme iejusties simboliskajā realitātes dimen­sijā.

Amerikāņu sociologs izvirza tā saucamā «rap- sodiskā intelekta» ideālu, tas ir, runā par poētisku, cēlu pasaules uztveri, kas spēj rem­dēt mūsdienu slāpes pēc garīgās atdzimšanas. Sī intelekta galvenajai sastāvdaļai, apgalvo Rozaks, jābūt misticiskam, maģiskam pasaules tvērumam. No šī redzes viedokļa viņš ar prieku konstatē, ka maģiskā alķīmijas simbolika iz­mantota tādā darbā kā Dž. Džoisa «Finegana modināšana».

Jānorāda, ka Rietumu mākslā pievēršanās mistikai jau sen kļuvusi par modi. Dažāda reli­ģiska simbolika ir, piemēram, M. Sagāla glez­nās. E. Jonesko lugās jūtama Tibetas skolas un Upanišadu ietekme. Reliģijas vēsturnieks var saskatīt apbrīnojamas strukturālas analoģijas starp Dž. Džoisa «Ulisu» un Austrālijas abori­gēnu mītiem. Tā saucamās «jaunās kritikas»- piekritēji Amerikas Savienotajās Valstīs aizvien? biežāk izmanto senos mītus un rituālus mūs­dienu dzejas un romānu izskaidrošanai.

Rozaks «veco gnosis» uzlūko par mūsdienu pasaules uztveres modeli. «Ja es runāju par alķīmiju,» viņš raksta, «tad es to domāju tikai kā intelektuāli jutekliskās uztveres piemēru, kas nenoliedz mūsu sapņos dzīves simboliku.»16 Jau­najam misticismam, pēc viņa vārdiem, pret izzi­ņas objektu būs tāda pati attieksme kā dzejnie­kam pret savu mīļoto: tas vēros, nevis analizēs, sajūsmināsies, nevis izdibinās noslēpumus.

Dižajai misticiskajai atdzimšanai vajag, kā to iecerējis Rozaks, modināt peronības reliģisko- juteklību, pārlikt akcentu uz cilvēka iekšējo pie­redzi, atjaunot viņa spēju tieši vērsties pie dabas. Mūsu priekšā ir plaša netradicionālās reliģiozi­tātes programma. «Tā nav reliģija,» pasvītro» Rozaks, «bet dievbijība vecajā, visuniversālā­kajā izpratnē — kā īpašs redzējums, kas radies transcendentajā apziņā … Vārdu sakot, tā nav pat reliģija, bet garīgā atjaunotne, garīgā at­dzimšana.»17

Vērtējot Rozaka mēģinājumu izveidot mūs­dienīgu mistiku, jāatzīmē, ka kritiku pelnījusī nevis viņa apelēšana pie fantāzijas, intuīcijas, poētiskās nojausmas. Buržuāziskā kultūra, kam raksturīgs bezsirdīgs lietišķums un pragma­tisms, tiešām iznīcinājusi bruņniecisko pašaiz­liedzību, dzejisko jūtelību. Kā norādīja K. Markss un F. Engelss, buržuāzija visu pa­kļāvusi naudas interesēm.

Romantisko elementu izspiešana no kultūras, dabiski, rada ilgas pēc tiem un galu galā no­ved pie kroplīgām un sublimētām noslēpumainā pārdzīvošanas formām. Lūk, kāpēc droši vien ir muļķīgi apgalvot, ka mūsdienu buržuāziskā kultūra bēg no halucinācijām un sapņiem. Bur­žuāziskā masu kultūra ir apdullinoša, sapņvei- dīga kultūra, kas orientēta uz fantomisku ga­rīgo trafaretu izstrādāšanu.

No šī redzes viedokļa Rozaka centieni atzīt par labiem uzreiz visus misticiskos virzienus pilnībā atbilst buržuāziskajai modei. Tā šodien publikai ir gatava piedāvāt visu, pēc kā ir pie­prasījums. Kapitālistiskajās zemēs izplatīti tādi mistikas veidi kā spiritisms, okultisms, teo- rzofija, masonisms, parapsiholoģija (dažādos paveidos), «ezoteriskā filozofija», kabala, sū- fisms, maģija, astroloģija, alķīmija, antropozo- fija un daudzi citi.

Tādēļ garīgā atdzimšana, par ko spriedelē Rozaks, nav nekas cits kā plašās aizvien jaunas un jaunas asas izjūtas meklējošās auditorijas «izsmalcināto» vajadzību apmierināšana. Dažā­dās idejiskās plūsmas, ko apvieno kopēja tieksme dot pretsparu «laicīgajām ideoloģijām», acīmredzot nespēj izstrādāt viengabalainu pa­saules uztveri, sniegt drošus orientierus cil­vēku eksistencei.

Pēdējos gados Rozaks tomēr aktivizējis savu propagandistisko darbību. Viņš nemitīgi raksta presei, izlaiž jaunus manifestus. Ja ticam ame­rikāņu sociologam, tad viņš, saskāries ar Sa­maņu, faķīru, magu, alķīmiķu, burvju un zint­nieku gadsimtiem krāto bagātību, iemantojis nedzirdētu mistisko apgaismību, sajutis varenu enerģiju, pilnā mērā apzinājies darbības pro­grammu.

Rozaka kulturoloģiskie pētījumi šodien pre­tendē uz savdabīgas vēstures filozofijas izveidi. Viņš uzskata, ka reliģiskā atjaunotne ne viert mainīs masu apziņu, bet arī iedarbosies uz bur­žuāziskās pasaules politisko kursu un tātad ra­dikāli izmainīs sabiedrību. Ceļš uz šo jauno» sabiedrību jau iezīmējies — kā zinātnes diskre­ditācija un dažādu misticisku sektu atbalstīšana.

Kad Rozaks runā par «dižajiem alķīmiķiem», viņš domā par okultistiem, dzenbudistiem, pa- rapsihologiem, astrologiem. Uz sadrumstalotību un pragmatismu orientētajai zinātnes aktivitā­tei viņi ir pretstatījuši «īsteno gara enerģiju, kas tiecas uzlabot makrokosmu — Visumu un mikrokosmu — cilvēka dvēseli».18 Saprazdams, ka izzinošā prāta sasniegumu totāls noliegums negūs atzinību, Rozaks krasi maina intonāciju savos spriedumos par zinātni.

Agrāk viņš to atklāti un nicīgi dēvēja par «uztveres kastrētāju», bet tagad viņš ir gatavs atzīt atsevišķus tās dižos atklājumus. Taču, pēc viņa domām, viss nozīmīgais zinātnē nāk no maģijas. Izcili zinātnieki slepus esot nodarbo­jušies ar mistiku. Ņūtons, piemēram, cienījis al­ķīmiju, kaut gan atklāti nekad to nav izpaudis. Keplers nemaz nav domājis izveidot teoriju astronomijā, bet centies izprast kosmisko sfēru mūziku, tiesa, starp citu paziņojis pasaulei kaut ko «zinātnisku». Vērtēdams neapstrīdamos mūs­dienu zinātnes sasniegumus, Rozaks uzdod di­vus «asus» jautājumus. Pirmkārt, vai mēs va­ram izzināt Visumu? Vai nav pienācis laiks iegriežot gara lepnību? Lai cik mēs arī lidotu kosmosā, mēs taču nekad nespēsim izprast dieva nodomu būtību. Un vai zinātne vispār ir spējīga sniegt patiesas zināšanas? Vai tas, ko mēs iemantojam, nav grandiozs strupceļā vedošs pašapmāns?

Pēc Rozaka domām, zinātnē, šis domas vil­tus reaktors, shematizē, kastrē izziņu. Būdama veseluma — gnosis — daļa, tā nelikumīgi pie­savinājusies visu pasaules apguves sfēru, visas patiesības prerogatīvas. Gnosis ir daudzkrāsu spektrs. Spožā un stabilā zinātnes gaisma spī­guļo tikai vienā nomalē. Bet centrā ir māk­slas trīsuļojošās nokrāsas. Te atrodas pasaules .mākslinieciskais tēls. Tālāk — reliģiskās pa­saules uztveres drūmie, krēslainie toņi. «Tikai šeit var iemantot dzīves jēgu.»19

Gnosis Rozaks dēvē par «čukstiem», kas pa­stāvīgi mums vēsta, ka mēs nespējam ielauz­ties pasaules dzīlēs. Atrazdamies prāta nomalē, ,gnosis atkal un atkal signalizē, ka mūsu pū­liņi iegūt «visazināšanu» ir veltīgi. Amerikāņu sociologs, attīstīdams šo domu, atsaucas uz ievērojamo teologu Paulu Tillihu, kurš teicis: «Gnosis — tās ir ne tikai zināšanas, ko var iemantot analītisku un sintētisku pētījumu re­zultātā. Tās ir vienprātības un pestīšanas zinā­šanas — atšķirībā no zinātniskajām zināša­nām, tās var saukt par eksistenciālajām.»20 T. Rozaks uzskata, ka cīņā par maģiju vajag atkarot mākslas resursus. Tā taču robežojas ne vien ar zinātni, bet arī ar reliģiju. «Atklājuši aukstu skaistumu dabas harmonijā, mākslinieki

šeit saskārās ar kliedzošu dievišķā klātbūtni. Daudziem māksliniekiem un ari zinātniekiem deistiem dievs atklājas ritmiskos ciklos un da­bas harmonijā. Pasaules dievišķā diženība at­klājas pēkšņi, ezoteriskā uzliesmojumā, satrici­nājumā, «augstā» brīdi. Sājos mirkļos māksli­nieks ir gaišreģis, vēstītājs.»21

Tātad nevis pakāpeniska zinātnes attīstība, nevis analītiskā prāta triumfs, bet «dieva pa­rādīšanās», piepeša apgaismība — lūk, kas, pēc Rozaka domām, var pacelt gnosis līdz augstā­kajām virsotnēm un palīdzēt piekļūt pie dieviš­ķās pasaules noslēpumiem. Taču cik nabadzīga būtu mūsu izziņa, ja mēs, saskaņā ar Rozaku, kolekcionētu atklāsmes, negaidītus gara izrā­vienus un atteiktos no pasaules loģiski sakarī­gās apjēgsmes!

Savā darbā «Personība/Planēta» T. Rozaks analizē kontrkultūras meklējumu rezultātus pē­dējos divdesmit gados. Atšķirībā no daudziem citiem buržuāziskajiem pētniekiem viņš šos re­zultātus nevērtē kā bēdīgus. Gluži pretēji, viņš ir pārliecināts, ka personības tieksme iemantot savu identitāti, dzīves jēgas meklējumi nav bi­juši velti. Tie izplatījušies plašos iedzīvotāju slāņos un, kā šķiet Rozakam, grauj buržuāzis­kās sociālās vērtības un institūtus.

«Misticiskā anarhija», uzskata Rozaks, var novest pie industriālās sabiedrības grandioza sabrukuma, svarīgi tikai attīstīt rodošos paš­apziņas etosu. «Mūsu dienās,» viņš raksta, «tiek gatavots slepens manifests. Tas netiks publi­cēts. Neviena masu kustība to nepacels kā savu karogu. Sī manifesta valoda ir tās alkas, ko mēs redzam viens otra acīs, spēcīgā tieksme atklāt mūsu īsteno sūtību pasaulē… Sī manifesta autori vismazāk ir līdzīgi karavīriem pār­gājienā, pat ja viņu būtu vairāki miljoni. Glužf otrādi, tās ir personības, kas radītas draudzī­gas saskarsmes atmosfērai.»22

T. Rozaks pamato katra cilvēka tiesības at­klāt savu Es. Sie humānistiskie aicinājumi, bez šaubām, pelna ievērību. Buržuāzisko filozofu aprakstos cilvēki nereti attēloti kā bezvārda bandinieku pulks, kā narkotiskās kultūras pa­sīvi upuri, kam liegta unikalitāte, garīgā pat­stāvība un attīstīta iekšējā pasaule. Turklāt cilvēku rīcība tiek vērtēta kā iepriekš noteikta, zaudējusi autonomiju un individuālo orientā­ciju, bet viņu apliecināšanās mēģinājumi tiek uzlūkoti par apzinātās dzīves imitāciju.

Bet ir svarīgi, kā Rozaks izprot šo pašapziņas- mošanos. Mūsu vēstures apslēpto tecējumu viņš skata noslēpumainības jūtu reibumā. Personī­bas jauno izjūtu iekšējā virzība, spriež Rozaks, ir dziļi garīga un ar reliģisku iedabu.

Atsaukdamies uz amerikāņu psihologu A. Maslovu, Rozaks izvirza jautājumu par per­sonības ideāla izveidi. Šodien atdarināšanas cienīgs paraugs ir lojāls patērētājs, dzīvei labi pielāgojies apgādnieks. Bet kāpēc gan neiz­mainīt orientācijas sistēmu? Lai par elku kļūst mākslinieks, gudrais, svētais. Rozaks norāda uz katra cilvēka grūti apmierināmo vajadzību izprast, apzināties dzīves jēgu.

Protams, atsevišķas personības dzīves jēgas, eksistences apgarotības meklējumi pelna ievē­rību. Taču Rozaks šo problēmu reducē uz tīri reliģiskiem jautājumiem. Kāda ir mūsu indivi­dualitātes saistība ar kristietības koncepciju par dvēseli kā īpašā veidā radītu un mūžīgu būtību, kas nodalīta no dieva un citām dvēse­lēm? Kā šī tradicionālā Rietumu personības izjūta saistās ar Austrumu mācību par to, ka psihiskā nošķirtība, nodalīšanās nav nekas cits kā ilūzija, jo cilvēciskais un dievišķais ir vie­noti?

Dzīves jēgu Rozaks saskata reliģiskā atdzim­šanā. Sirsnīgā nostalģija pēc aizejošās dievbi­jības rada dievlūgšanas surogātus. Pastiprinās seni aizspriedumi, māņticība, elkdievība. Vēstu­res virspusē rēgojas mīti par rasi, asinīm un nāciju. Tātad, pēc Rozaka, pastāv problēma, kā .atdzīvināt misticismu, kam raksturīga pastāvīga interese par dzīves svēto vidusceļu.

Pamatojot jauno misticismu, Rozaks kā pozi­tīvu paraugu citē ievērojamo personālistu E. Muņjē. Tas savā rakstā «Nebaidieties» iz­klāstījis šādas domas: «Ir tādi vājprātīgie, kas pasauli notur par sapni un tādi, kas cilvēka iekšējo dzīvi notur par fantomu, par ilūziju, par fantāzijas, izdomas augli. Otrā trako katego­rija nav mazāk bīstama kā pirmā. Tomēr pir­mos parasti iesloga trakonamos, bet otrie pa­kāpeniski un nemitīgi iegūst ietekmi starp cil­vēkiem, kuri aizmirst, ko nozīmē būt cilvēkam. Personālisms var svārstīties, pa kādu ceļu tam iet. Taču tas zina, ka tam ir kaut viens vienīgs savas eksistences attaisnojums par spīti visām tā kļūdām — tas cenšas aizšķērsot ceļu šiem aizvien spēcīgākajiem un pēc varas kārojoša­jiem ļaudīm.»23

Aplūkojot jaunās idejiskās vēsmas, Rozaks raksta, ka aizvien ietekmīgāki kļūst «dziļās paš­apziņas» skolotāji kā antropozofijas radītājs R. Steiners un G. Gurdžijevs, ka izplatās Aus­trumu mācības un kulti, dažādi jogas, dzenbu­disma, tantriskā budisma un sūfisma tipi.

Rezumējis mūsdienu industriāli urbānistiskā dzīvesveida kritiku, Rozaks sāk pamatot savu ideālu. Viņš to saskata mūsu dzīvē kā noteiktā cilvēku eksistences tipā un atsaucas uz vēs­tuli, ko viņam atsūtījis kāds Jaungvinejā no- metinājies mūks. Vēstulē teikts: «Katrs šodien ir aicināts kļūt par mūku; katrs iziet tuksneša pieredzi, vai tas tīk vai ne. Tāds ir vispārējais aicinājums. Rietumu pasaulē norisinās dziļi garīgi pārveidojumi, un pagaidām tai iet slikti ar jaunā garīguma pieredzi. Taču tieši šī haosa, tuksneša atmosfēra, dezintegrācijas laikmets var kļūt labdarīgs. Senatnē mūki devās uz. tuksnesi tieši šādu apstākļu, līdzīgas atmosfē­ras dēļ. Viss, ko viņi zināja, kam ticēja, sa­bruka drumstalu drumstalās šajā tuksnesī. Pēc saskaršanās ar haosu pār viņiem nāca izmi­suma kārdinājums, jo viņu ticība izrādījās pā­rāk vāja tik varenu dēmonisko spēku priekšā. Taču viņi izmisīgi lūdza, lai dievs viņiem dotu ticību, un tā tika dota.»

Romantizēdams mūku dzīvi, Rozaks pievēršas vēsturei (lasa vispārējās vēstures kursu Kalifor- nijas universitātē). Apmēram pirms2 tūkstošiem gadu, kad haosā sabruka dižā Romas impērija, klosteri bija vienīgais patvērums. Romas impē­rijas krēslas un norieta laika klosteri no mūs­dienu augstumiem šķiet dīvaini un eksotiski. Taču tieši tie bija garīguma balsts. Vai tā nav arī šodien, jautā Rozaks, kad grūst industriālā impērija, vai nav pienācis laiks ar cerībām lū­koties uz mūku dzīvi?

T. Rozaks atklāti pasludina, ka mūsdienu pa­saulei vajadzīga jauna veida mūku dzīve, jauns klostera dzīves tips. Pēc šī dzīves stila, viņa­prāt, tieksies aizvien jauni un jauni iedzīvotāju slāņi. Amerikāņu sociologs akcentē, ka viņš ne­aicina mērdēt miesu, nesludina celibātu,' sek­tantismu. Nē, mūku dzīve viņu interesē tikai kā zināms modelis, kas palīdzēs atjaunot kopienas, kur personība beidzot iemantos ilgoto autori­tāti.

Klostera dzīves tradīcija, spriež Rozaks, iesā­kās kā dedzīgi garīgās skaidrības meklējumi, kuri bija raksturīgi tiem, kas nošķīrušies no grēcīgās dzīves, nicina tieksmi pēc panāku­miem, bagātības, varas, pat vienkāršas fiziskas izdzīvošanas. Sie trimdinieki tomēr izveidoja neatkarīgas saimniecības, kas ne vien atrisi­nāja eksistences problēmu, bet arī nodrošināja slimo un veco ļaužu, ubagu, trūkumcietēju eksistenci.

Visvisādi cildinādams klostera komunitā- rismu, Rozaks ar sajūsmu raksta, ka tieši ša­jās kopienās tiekot nodrošināta pilnīga perso­niskā brīvība. Atnākuši uz kopienu, cilvēki stās­tīja par savu aicinājumu, un katram ierādīja nošķirtu vietiņu, pajumti un ļāva pilnīgi izo- lēties no pasaules. «Ja sociālisma un komu­nisma ideologi,» pavēsta Rozaks, «nebūtu orien­tēti tik fanātiski antireliģiski, viņi daudz ko va­rētu pasmelties no klosteru komunitārās (kopienas) pieredzes.»24

Vēsturnieks Rozaks acīmredzot nevēlas runāt par to, kas ir noticis ārpus klostera sienām. Viņš vēlas noklusēt intrigas, ko vērpa garīdz­nieki, naidīgās attiecības kopienā, agresīvā fa­nātisma garu. Celli viņš uzlūko par īstenā ga­rīguma patvērumu, bet klostera kopienu — par labdarības, smalkuma, īstena personības uz­plaukuma ieleju.

Vēl vairāk, klosteri vienmēr esot audzinājuši dabas mīlestību, sasnieguši gudru un harmo­nisku vienprātību ar zemi. īpaši labi tas izde­vies daoistiem, Austrumu tantriskā budisma un dzenbudisma kopienām, kur izveidojās nobrie­dis dabiskais misticisms. Un pat Rietumos, kur kristīgā dogmatika aizliedz pielūgt dabu, mūki parasti poetizēja apkārtējo vidi un ar cieņu iz­turējās pret savām mājvietām.

Taču vai mūsdienu cilvēki ir sagatavoti klos­tera dzīvesveidam? Rozaks ir spiests atzīt: nē, pagaidām vēl ne pilnībā. Tomēr viņa optimisms ir neizsīkstošs. Pašlaik mūku dzīvi izvēlas izre­dzētie, rīt šīs vērtības izplatīsies, kamēr iekaros jo plašu masu apziņu. Vajadzību pēc reli­ģijas Rozaks dēvē par «pašu skaistāko». Lūk, kāpēc viņš asi polemizē ar tiem buržuāziskajiem pētniekiem, kas visus «kultus» cenšas atmaskot kā sociālu ļaunumu un aicina novērst šīs «no­virzes» no normālās dzīves. Pēc Rozaka do­mām, dažādas kulta organizācijas, slepenās brālības ir devušas lielu ieguldījumu vispār­cilvēciskajā kultūrā. «Vai vajag atgādi­nāt,» viņš vaicā, «ka savulaik kristietība bija 12 domubiedru savienība, kas pulcējās ap me­siju, bet budisms — mūku saujiņa, kas uzticīgi sekoja savam skolotājam?»25 Un arī mūsdienu reliģiskie sektanti, piemēram, menonīti, savu darbību uzsāka ar pavisam vienkāršiem veiku­miem, pierāda Rozaks. Kvēkeri arī bija ne­liela entuziastu grupiņa.

Kulta organizāciju dibināšana, uzskata Ro­zaks, nav atkarīga no mūsu gribas. Tā ir viena no stabilajām cilvēku sabiedrības konstantēm. Ne oficiāla vajāšana, ne sabiedriskais nopēlums tās nespēj likvidēt. Kad nepieciešams, šādas organizācijas pārtrauc savu darbību, aiziet pa­grīdē, lai velak atkal parādītu kūsājošu aktivi­tāti. Tās vienmēr atšķiras ar reliģisko degsmi.

T. Rozaks asi kritizē dažu buržuāzisko masu informācijas līdzekļu centienus aprakstīt visas kulta organizācijas kā neprātīgu narkomānu baru, kas ieprogrammēti bez ierunām paklausīt saviem vadoņiem. Savukārt inteliģence dažādi vērtē netradicionālo reliģiozitāti. No vienas pu­ses, tā cilvēka tikumiskos meklējumus vērtē kā traģisku elementu, jo nekas nespēj apmierināt šāda veida vajadzības. No otras puses, trans- cendentās jēgas meklējumi ir cilvēka «īstenā aicinājuma» izpausme (pie šādas pozīcijas pie­kritējiem Rozaks pieskaita arī sevi), kas ir absolūti reāla. Tātad, pēc amerikāņu sociologa domām, par prāta augstāko sūtību jāuzskata šī aicinājuma meklējumi.

Daudzajās pēdējā laikā notikušās diskusijās, sūrojas Rozaks, pastāvīgi tiek kritizēta reli­ģiozitāte. Taču vietā nekas cits netiek piedā­vāts. Un tas, viņš ironizē, ir pilnīgi dabiski, jo pats jēdziens «apgaismība» mūsdienu Rietumu pasaulē tiek izprasts kā atziņa, ka prāts un saprāts ir radikālu šaubu un kriticisma instru­menti.

Tieksme pēc mistiskā, uzskata Rozaks, ir pil­nīgi dabiska vajadzība. Slikti, ka cilvēki nonāk nejaušu mistiķu ietekmē. Viņi aizraujas ar ho­roskopiem, meditāciju un okultismu. Nav ne­kas nelāgs, ka pastāv šīs aizraušanās. Skumji, ka ticīgie bieži ir komercbrīnumu upuri.

Noliedzot jebkuru patiesu vērtību, spriež Rozaks, laicīgais skepticisms paver ceļu šarla­tāniem un blēžiem, kas sludina prāta veltīgumu un aicina uz aklu ticību. Tas savukārt nostip­rina skeptiķu pozīcijas, kuri apgalvo, ka reli­ģiskā pārliecība ir garīgi trūcīga un sociāli bīstama. Rozaks bēdājas, ka mēs dzīvojam «dieya aizmiršanas» laikmetā. Viņš žēlojas, ka bezjēdzīgās atoma daļiņu svārstības šodien iz­raisa lielāku sajūsmu nekā idejas un mācības, uz kurām sliecas gars.

Tā Rozaks ieslīgst neatrisināmās pretrunās. No vienas puses, viņš aicina atjaunot ap­spiesto reliģiozitāti, atdzīvināt visas misticiskās aizraušanās. No otras puses, viņš skaidri ap­zinās, ka Amerikas Savienotajās Valstīs plaukst viltus mesijas un pareģi, guru-ekspluatatori, dažnedažādi «darboņi psihoterapijas jomā», kas izmanto nelaimīgu cilvēku jūtīgumu, lai iegūtu daudzus piekritējus, dibinātu lielas organizāci­jas, iemantotu milzīgu īpašumu.

Tomēr acīmredzot viņa aicinājums, kas prasa visu misticisma virzienu uzplaukumu, nespēj novest ne pie kādiem rezultātiem. Tas neizbē­gami izraisa dažādu ideju rosību, šarlatānismu, atklātu krāpšanu. Rozaks paziņo: nav nekāds lielais nopelns — nosaukt Čārlzu Mensonu, cienīgtēvu Džonsu, Mahariši par meļiem un no­devējiem. Jāpadomā, kas rada cilvēku nepārva­ramo vajadzību pēc jaunas reliģiozitātes.

Kas specifisks utopismam, ko buržuāziskajā apziņā cenšas iedibināt T. Rozaks un citi sīk- buržuāziskā radikālisma pārstāvji?

Neoradikālā utopija balstās uz savu vēstures izpratni. Tā kategoriski noraida vēstures vie­noto tecējumu. Pēc šīs orientācijas ideologu do­mām, sabiedriskā dinamika ir nesaistītu grū­dienu, izprovocētu dziņu, dažādos virzienos ejošu stihisku tieksmju rezultāts.

Sīs utopijas pamatā ir kapitālisma kritika. Kapitālisms tiek izprasts kā vēsturiska civili­zācijas forma. Atmaskodami tā ligas no ab­strakti ētiskām, kulturoloģiskām pozīcijām, mi­nētās orientācijas pārstāvji iesaka «izlauzties» no augšupejošā vēsturiskā procesa, saraut mūs­dienu pasaules objektīvās saites un attiecības, tādējādi paverot vēstures kulises un pārejot citā kultūrvēsturiskā telpā.

Voluntāristiskie aicinājumi «izkrist» no vēstu­res savienojas ar «brīvām» akcijām, kuras ļau­jot izveidot cilvēku kopdzīves jaunas formas, noved pie kopienu, komūnu, sektu u. tml. orga­nizāciju idealizācijas. Tā rodas dažādi «alter­natīvās sabiedrības», «kontrsabiedrības» un «kontrcivilizācijas» modeļi.

Lūk, kāpēc jaunās mistikas meklējumi, kura it kā dodot iespēju dibināt nebijušu komuni- tāra tipa sabiedrību, pārvarēt tehnokrātiskās utopijas grēcīgumu un dekadentismu, kļuvuši par mūsdienu buržuāziskās apziņas maniakālu ideju. Tiek pārskatīti un apšaubīti priekšstati par sabiedrības attīstības progresīvo raksturu. Atkal tiek izvirzīti jautājumi: vai tiešām vēsture virzās pa augšupejošu līniju? Vai var ticēt, ka cilvēks ir dabas kronis?

XIII nodaļa

DOMĀJOŠĀ NIEDRE

Kāds meistardarbs ir cilvēks!

Cik dižens prātā! Cik bezgalīgs spējās!

Cik izteiksmīgs un brīnišķīgs veidā un kustībās!

Cik savos darbos līdzīgs eņģelim!

Cik saprātā līdzīgs dievībai!

Pasaules daiļums!

Visas dzīvas dvašas paraugs! [3]

V. Šekspīrs

Kāda rietumvācu avīze nodrukāja sensacio­nālu rakstu. Nosaukusi cilvēci par «garīgi slimu rasi», tā paziņoja, ka cilvēki ir tuvu pie biolo­ģiskās deģenerācijas. Bet sensacionāls bija pa­visam kas cits. Līdzīgi uzskati, savdabīgas no­devas mūsdienu antropoloģisma filozofiskajai modei, pēdējos gados jau bijuši vērojami masu izdevumu lappusēs. Minētā avīze vēstīja, ka iespējams radīt «tableti», kas glābtu cilvēkus. Tikai tā varēšot novērst cilvēka kā bioloģiskas sugas iedzimtos defektus, nodrošināt negaidītu mutāciju un radīt pasaulei jaunu dzīvu radību, kas atbrīvota no pašreizējā cilvēka smadzeņu funkciju nejēdzīgās nesaskaņas.

Vēl nesen cilvēks bija «visas radības kronis», bet šodien — galīgs deģenerāts. Gadsimtiem ilgi par viņu runāja kā par «Visuma dai­ļumu», bet, kā noskaidrojies tagad, viņš ir «evo­lūcijas izdzimums». Visu gadsimtu dzejnieki ap­dziedāja «cilvēka prātu». Bet nu atklājies, ka viņš no laika gala bijis neprātīgs.

Lūk, divi priekšstati par cilvēku. «Bet tai pašā laikā miesa ir valdzinošs, varens staro­jums, tas ir žilbinošs organiskās dzīvības tēls, svēta un brīnumaina formas un skaistuma pa­rādība, un mīlestībā pret to — pret cilvēka ķer­meni — arī izpaužas augstākā mērā humani­tārā interese, un tas ir daudz varenāks audzinā­šanas līdzeklis par visas pasaules pedago­ģiju!… O, valdzinošais organiskās miesas skaistums, ko nav veidojušas ne eļļas krāsas, ne akmens, bet dzīva un iznīcībai pakļauta matē­rija, pārpilna noslēpumainas dzīvības un sai­ruma!»

Un tagad cita balss: «Cilvēks ir saslimis ar filoģenētisko šizofrēniju — iedzimtiem apziņas emocionālo un analītisko spēju koordinācijas defektiem. Ļaunuma sakne meklējama primātu nervu sistēmas evolūcijas patoloģiskajās iezī­mēs — vēlāk šī evolūcija noslēdzās ar saprā­tīgā cilvēka rašanos.»

Kas ir šo rindu autori? Kāpēc viens no tiem ir tik ļoti iemīlējies cilvēka ķermenī, tik dziļi pārliecināts par evolūcijas nekļūdīgumu, kura darinājusi neapšaubāmu pilnību? Kāpēc otrs lū­kojas uz cilvēku ar bezgalīgu riebumu, vēsi fiksējot dabas izdarītās haltūras augļus? Atklā­sim vārdus. Pirmais ir vācu rakstnieks Tomass Manns, otrais — angļu filozofs Arturs Kestlers.

Kā izskaidrot šādu pozīciju atšķirību? Varbūt mūsu priekšā ir divi nesavienojami pasaules uz­tveres veidi — poētiskais un analītiski reālais? Rakstnieks sajūsminās, bet filozofs ir saprātīgs un precīzs. Nē, A. Kestlers ir ne tikai filozofs, bet arī rakstnieks, publicists. Tikai daži gadu desmiti šķir abu rakstītās rindiņas. Tomēr tām pa vidu — bezdibenis. Cilvēka kā bioloģiskas būtnes pilnīgs pārvērtējums.

Kad tas sācies? Kāpēc «dara valdnieks» kļu­vis par «gara slimnieku»?

Cilvēka atmaskošana acīmredzot jāaplūko vienībā ar citām analoģiskām parādībām — «vilšanos progresā», «apziņā», «dabas vald­niekā». Ja runājam par šo parādību ārējo pusi, tad redzam, ka uzskatu pārvērtēšana par cil­vēku saistīta ar mūsdienu filozofiskās antropo­loģijas popularitāti, ko jau minējām. Sis process aktivizējās, arī attīstoties neokonserva- toru sociāli politiskajai kustībai, kas labprāt ap­bruņojās ar idejām par «pesimistisko, bezcerīgo attieksmi pret cilvēku».

Taču, pirms iesākam analizēt minētos mūs interesējošās parādības priekšnoteikumus, ne­pieciešams, šķiet, aplūkot pasauluzskatiskos avotus; attieksmi pret «kritušo eņģeli». Lieta tā, ka divi iepriekš aprakstītie cilvēka iedabas vērtēšanas tipi kopš seniem laikiem vērojami Eiropas kultūrā.

Nepatikas un baiļošanās pilna, piesardzīga izpratne par cilvēka iedabu raksturīga daudzām filozofiskām un reliģiskām sistēmām. Un ne pirmo reizi vēsturē sajūsminātu, apoteozisku attieksmi pret cilvēku, viņa ķermeni, viņa būtni, nomaina brīdinājums piesargāties no vienkāršā mirstīgā, kurš tad neapšaubāmi tiek vēl atmas­kots. Sādi uzbangojumi, kā rādās, atspoguļo kāda noteikta laikmeta likumsakarības kultūras jomā.

Senie grieķi, kā zināms, radīja cilvēka ķer­meņa kultu. Viņi slavināja tā skaistos vaibstus, sajūsminājās par šo apbrīnojamo dabas radī­jumu. Pat dievi grieķiem izskatījās kā cilvēki. Bet pirms antīkās civilizācijas dzīvojošās Āzijas tautas savas dievības apveltīja drīzāk ar fantas­tiskām nekā cilvēciskām īpašībām.

Taču grieķi bija pārliecināti, ka nav nekā skaistāka par cilvēku un dievi var līdzināties tikai viņam. Viņi radīja cilvēku dabiskuma kultu, uzskatot, ka nekādā veidā nav pieļaujams mainīt Zemes dēla veidolu. Piemēram, tika no­sodīta bārdas dzīšana, jo daba cilvēku bija ra­dījusi ar bārdu un arī šeit izpaudās tās gudrība. Tikai kopš Maķedonijas kundzības ieviesās skūšanās rituāls.

Grieķijas filozofijā un mākslā cilvēka iedabu, viņa veidolu, ķermeni, tēlu nedrīkstēja apšaubīt, ■cilvēks tika uzlūkots par pilnības un harmoni­jas ideālu. Tā kā uz dabas dēlu raudzījās kā uz radības kroni, grieķu māksla tiecās atdarināt, izteikt cilvēka ķermeni. Hellēņu mākslas plas­tika daiļrunīgi liecina par to. Senie filozofi .augsti vērtēja cilvēka dvēseli. Viņi runāja par indivīda vērtību, par visu tā īpašību nepiecieša­mību. Platons formulēja domu par cilvēka īpa­šību vispusīgu, harmonisku uzplaukumu. Viņš uzskatīja, ka baudām, pēc kā tiecas cilvēks, jā­tiek zināmā mērā iegrožotām, Aristotelis tur­pretī domāja, ka ķermeņa saprātīga ielīksmošana ir labums.

Senā laikmeta beigu posmā hellēņu priekš­stats par cilvēku mainījās. Seneka, piemēram, nespēja savienot stoiķu morālās normas ar cil­vēka iedabas vispārējo apjūsmošanu. Viņš no­raidīja ideju par cilvēciskas būtnes labumu. Pārliecība, ka indivīds ir tikumiskā ziņā nesta­bils un nespēj pretoties visspēcīgajam netiku­mam, noveda Seneku pie domas, ka pašā cil­vēkā sakņojas neprāts, grēcīgums. Tāpēc ķer­meni sāka uzlūkot tikai par dvēseles pagaidu mājokli. Lūk, kāpēc dvēsele nevar būt harmo­nijā ar ķermeni, tā cenšas cīnīties ar miesu,, kas cilvēkam sagādā vienīgi ciešanas. Ķermeņa kultu nomainīja nemirstīgās dvēseles kults, kura tika izprasta kā tīra un neaizskarama bū­tība. Gars ir augstāks par miesu tādā mērā, kādā dievība ir augstāka par matēriju.

Kristietība un dažas citas reliģijas sludināja, ka, mērdējot miesu, atdzimst «dievsaskarsme».

Saskaņā ar šiem uzskatiem, cilvēka iedabu veido divas nesaskaņotas, naidīgas sastāvda­ļas — dvēsele un ķermenis. Dvēsele izsaka Ādama pēcteču īsteno būtību, ļauj tiem izprast «dieva nodomus», bet grēcīgais ķermenis tur­pretī liek šķēršļus labumam, novērš cilvēku ne­patiesās sūtības.

Miesa tiek uzskatīta par visu nelaimju cēloni. Par svētiem tiek uzlūkoti tikai askēti, liel- mocekļi. Lai tuvotos ideālam, ticīgie šaustīja savu ķermeni, kropļoja to. Indiešu faķīri, piemē­ram, kāra savu nīcīgo ķermeni uz āķiem. Musulmaņu mūki sita sev pa galvu ar vālēm. Kropļojās arī krievu skopci, kas nomāca savu miesu.

Uzskats, ka cilvēkam piemīt grēcīga iedaba, kas to novērš no augstākās sūtības, galīgi iz­veidojās kristietībā. Ķermeņa tieksmju pārvarē­šana tika padarīta par principu. Uzvara pār badu, slāpēm, miegu, pār tieksmi pēc baudām, dzimumatturēšanās kļuva par Zemes eksistences jēgu. Cīņa ar samaitāto iedabu norisa visos virzienos. Pat visnevainīgākās baudas tika pa­sludinātas par nepieļaujamām. Dvēseles skaidrī­bas aizstāvji tik neganti gandēja miesu, ka pār­tapa par mežonīgiem zvēriem. Tas viss veici­nāja to, ka iedibinājās ideja par cilvēka paša vainīgumu savā samaitātībā, un radīja stabilas tradīcijas, kas specifiskā veidā atdzīvojas arī šodien — priekšstatos par cilvēka pilnīgo pa­grimumu.

Pretsvarā Grieķijas mākslai viduslaiku māksla ar visiem līdzekļiem centās norādīt uz •cilvēka netikumību un ķermeņa izvirtību. Vērtē­jot to, franču sociologs I. Tēns rakstīja: «Kad mēs raugāmies uz baznīcas vitrāžām un statu­jām, uz primitīvo glezniecību, man šķiet, ka cil­vēku dzimums ir izvirtis un viņa asinis at­dzisušas; diloņslimi svētie, nejēdzīgi mocekļi, jaunavas ar plakanām krūtīm, pārmērīgi garām kājām un mezglainām rokām, sažuvuši locekļi kā bez miesas, Kristus attēli, kas līdzīgi sa­placinātām un asiņojošām sliekām, — blāvu, skumju personu procesija, kas atspoguļo visas nevarības un apspiešanas baiļu kroplības.»

Hellēniskais priekšstats par to, ka dzīvība korelējas ar cilvēka iedabu, tika atzīts arī Rene­sanses kultūrā. Sī laikmeta domātāji nešaubī­jās par to, ka cilvēka skaistums ir atbilstošs dievības skaistumam. Cilvēki tika vērtēti kā dabas un dieva labākie radījumi. Tika pasludi­nāts «cilvēciskā cilvēka» ideāls. Pretstatā Ro­mas katoļu baznīcas mācībai humānisti aizstā­vēja cilvēka pilnīgu piederību šai pasaulei. Šādi uzskati izplatījās arī zinātnē un reliģijā. Refor­mācija maina attieksmi pret cilvēka dabu. Lu­tera traktātu lappusēs skatāms cits cilvēka tēls. Rodas ideja par indivīda dabisko dotību attīstī­šanu. Tiek atmesta arī obligātā bezlaulība. Tiek ļauts apmierināt tās vajadzības, ko daba ieli­kusi cilvēkos.

Tādējādi mēs vēsturē redzam polārus vērtē­jumus par cilvēku. Tomēr mūsdienu priekšstati par Zemes dēla pagrimumu radikāli atšķiras no iepriekšējo gadsimtu idejām. Lieta tā, ka reli­ģija, atmaskodama miesas grēcīgumu, tomēr neapšaubīja cilvēka bioloģiskās iedabas pilnvēr­tību. Cilvēki taču radīti pēc dieva ģīmja un lī­dzības. Viņu nepilnību izraisījusi krišana grēkā, nevis pašam dieva radījumam piemītošie trū­kumi.

Ķermenis, šī īslaicīgā dvēseles mītne, ir grē­cīgs, saskaņā ar baznīcas mācību, nevis tādēļ, ka tas ir nepilnīgs, ka tam piemīt trūkumi. Cil­vēks no dieva ir saņēmis labu miesu, bet viņš ir aizmirsis dvēseli, noniecinājis garīgumu. Tieši šeit slēpjas viņa apgrēcība, nevis apstāklī, ka viņš ir sākotnēji «detektīvs», radīts pēc ne­veiksmīga projekta. Bet tieši šāda jēga ir cil­vēka diskreditācijai buržuāziskās apziņas jau­nākajās antropoloģiskajās versijās.

Tas mūsdienu antropoloģijas variants, kuru sludina jau minētais A. Ķestlers, cenšas pierā­dīt cilvēka iedabas «aplamību», izmantojot ne­vis reliģiskus, bet zinātniskus argumentus. Sa­protams, polemikā ar viņu nav vis jānoliedz iz­ziņas sasniegumi, dati, ko atklājusi bioloģija, fizioloģija un citas disciplīnas. Runa ir par kaut ko citu — par iegūto datu specifisko inter­pretāciju, par mēģinājumu uz to pamata veidot plašu ideoloģisku konstrukciju, kurā tiek misti­ficēti reālie fakti un likumsakarības. Tieši šajā ziņā A. Ķestlers un pārējie cilvēka iedabas «no­pēlēji» pelnījuši asu kritiku.

Cilvēka nocelšana no pjedestāla buržuāzis­kajā filozofijā pēdējos gadu desmitos noritējusi vairākās stadijās, pirms izveidojās totāls mīts

par viņa «pilnīgo nabadzību» un bankrotu, vis­pārējo nepilnvērtību un absolūto nolemtību bojāejai. Tieši šādā skatījumā uz cilvēku sav­dabīgā veidā tiek atdzīvināti gadsimtiem senie reliģiskie uzskati par dabas dēla nevērtību. Paradokss, mēs atkārtojam, ir tas, ka tagad pie šāda secinājuma nonākuši nevis teologi, bet buržuāziskie zinātnieki.

Pirmo triecienu cilvēkam izdarīja vācu filozo­fija XX gadsimta sākumā, kad radās saasināta interese par šo tematiku. Sajā gultnē 20. gados izveidojās filozofiskā antropoloģija. Pretendējot uz «mūžīgās problēmas» jaunu filozofisku ap­ceri, daudzi Rietumu filozofi, to skaitā M. 5ē- lers, A. Gēlens, M. Landmanis, A. Portmanis, E. Hengstenbergs, E. Rothakers, savāca plašu materiālu, kas raksturo cilvēka eksistenci, tā bioloģiskās iedabas īpatnības utt.

Filozofiskās antropoloģijas idejiskās saknes meklējamas dzīves filozofijā. Jau F. Nīče, viens no ievērojamākajiem dzīves filozofijas pārstāv­jiem, rakstīja: «..es pacēlu priekškaru, at­kailinot cilvēka samaitātību.»1 Pēc Nīčes do­mām, cilvēks ir «neizveidojies dzīvnieks», «kaut kas līdz galam neattīstījies», bioloģiski izvirtis radījums, kam «nevajag vairoties». Tieši šīs at­ziņas kļuva par pamatu filozofiskās antropolo­ģijas pārstāvju vēlākajiem secinājumiem.

Iesākumā šī virziena pārstāvji nebūt nevēlē­jās iedvest sabiedriskajai apziņai domu par cil­vēka «pilnīgu krahu». Viņi pievērsa uzmanību vienīgi šīs būtnes zināmajai «nepietiekamībai», dažādām tā bioloģiskās iedabas īpatnībām. No­rādot uz noteiktu iezīmju trūkumu domājošās būtnes funkcionēšanā, filozofiskās antropoloģi­jas piekritēji no šī fakta vēl neizdarīja «galīgo slēdzienu». Gluži otrādi, viņi tiecās parādīt, kur un kā cilvēks kompensē šos trūkumus.

Piemēram, A. Gēlens bija pārliecināts, ka cil­vēkam ir vāji attīstīti instinkti. Tāpēc, filozofs uzskatīja, viņa dzīvnieciski bioloģiskā organizā­cija zināmā mērā ir «nekompensēta». Vienkārši runājot, viņš slikti «sakņojas» dabā. Taču Gē­lens nebūt nedomāja, ka tādēļ cilvēks ir nolemts bojāejai un kļūs par evolūcijas upuri. Gluži ot­rādi, Gēlens apgalvoja, ka cilvēks nav spējīgs dzīvot pēc gataviem dabas trafaretiem.

Gēlena un viņa domubiedru uzdevums bija parādīt zināmu nesaskaņu starp cilvēku kā sociālu būtni un dabu. Un tomēr viņi nosliecās par labu viedoklim, ka cilvēks pārsvarā ir dzīv­nieciska būtne, pilnīgs pašas dabas radījums. Šaurās bioloģiski psiholoģiskās pieejas mērķis bija parādīt jebkuras socialitātes kaitīgumu cilvēkiem. Ja jau cilvēks pieder pie dzīvnieku pasaules, tad diez vai viņš spēj pierast pie tām sociālās organizācijas formām, kas kļūst aiz­vien sarežģītākas un ierauj viņu neparastās sa­biedriskās eksistences formās.

Filozofiskie antropologi it kā brīdināja: socia- litāte kā dzelzs stīpa sasaista cilvēka dzīvnie­ciskos impulsus. Šodien šie valgi vēl nav nāvē­joši. Taču, ja sabiedrības kultūras organizācija ari turpmāk sazarosies, neņemot vērā dabas dēla bioloģiskās īpatnības, tad galu galā tas var izraisīt katastrofu. Instinkti nometīs sabied­riskās važas, pārkarsētais tvaiks izlauzīsies no katla.

Protams, cilvēks ar visu savu miesu un asi- nīrn pieder pie dabas. Neņemt vērā šo apstākli nozīmē ignorēt acīm redzamo. Cilvēka dabiskās īpašības izpaužas jo skaidri. Tāpēc būtu nepa­reizi dabisko un bioloģisko attēlot kā kaut kādu otršķirīgu parādību cilvēkā un, galvenais, kā nesaistītu ar viņa sociālo dimensiju. Tomēr «marksisms, kas pirmais noskaidrojis cilvēka sociālās būtības īstenās iezīmes, iznīcinoši kriti­zēja visvisādas bioloģizējošās koncepcijas, ku­ras sociālās īpašības un likumsakarības redu­cēja uz bioloģiskām, un reizē kritizēja arī buržuāziskajai apziņai raksturīgo patērnieciski pragmatisko dabas un tai skaitā arī cilvēka iedabas traktējumu»2 .

Bet filozofiskie antropologi apgalvo: kaut art cilvēka instinktīvajai iedabai nepiemīt vajadzī­gās, daudzpusīgās īpašības, tā viņam tomēr ir drošāks balsts nekā socialitāte. «Dzīvnieku, ģinti, indivīdu es dēvēju par samaitātu,» rakstīja Nīče, «ja viņš zaudē savus instinktus…»3 Par šo neapzināto impulsu zušanu bēdājas arī filozofiskie antropologi.

Mūsdienu buržuāziskajā literatūrā skaidri re­dzama savdabīga instinktu mitoloģizācija. In­stinktos tiek saskatīts pamats iedzimtajām, stabilajām uzvedības formām, kas no cilvēka it kā neprasa «paaugstinātu līdzdarbību». Katrā indivīdā pārmantojoties sugas instinktiem, tie dzīvajai radībai nodrošina gandrīz vai somnam- bulisku esamību.

Instinkti tiešām programmē dzīvo būtņu rī­cību. Dzīvnieks labi orientējas viņam vajadzī­gajā sfērā. Putni bez jebkādiem navigācijas in­strumentiem pārvar milzīgus attālumus un ne­zaudē orientēšanās spēju. Zirneklis neapzināti darina nekļūdīgu ķeramtīklu. Zirgs bez kādas apmācīšanas atšķir ēdamos, ārstniecības un in­dīgos augus.

Dabiskā, instinktīvā poetizācijai ir senas tradīcijas. Dabas dievišķošana ir viens no misti­cisma veidiem. Vērodams svešapputi, beļģu rakstnieks Moriss Māterlinks nonāca pie pārlie­cības, ka kukaiņi ir apveltīti ar prātu, kas zi­nāmā mērā līdzīgs cilvēka prātam. Gars, viņš uzskatīja, ir visur, visā Visumā. Tas, pēc viņa vārdiem, «atdzīvina visu esošo… Ja tas ir lī­dzīgs mums un mēs tādējādi esam līdzīgi tam; ja viss, kas atrodas tajā, raksturīgs arī mums pašiem; ja tas izmanto mūsu metodes; ja tam ir tādi paši paradumi kā mums, tādas pašas rū­pes, tādas pašas tieksmes, tāda pati vēlēšanās pēc labākā, vai tad nav saprātīgi cerēt, ka pie­pildīsies tas viss, uz ko mēs ceram instinktīvi, jo gandrīz varam nešaubīties, ka tas arī cer uz to pašu. Dzīvē mēs atrodam visapkārt tik daudz saprāta, un vai nav iespējams, ka šī dzīve ir saprātīgas darbības rezultāts, t. i., ka tā tiecas pēc laimes, pilnības, ideāla, pēc uzva­ras pār to, ko mēs saucam par ļauno, pēc uz­varas pār nāvi, tumsu, izzušanu, kas droši vien nav nekas cits kā tā veidola ēna vai tā sap­nis?»4

Harmoniskas parādības dabā vērojamas sa­mērā bieži. Daži pētnieki apgalvo, ka uzticība .starp putniem ir biežāka un dziļāka nekā starp cilvēkiem, zīdītājiem. Dzīvnieki ir spējīgi uz pašaizliedzību, uz bezgalīgu uzticību. Dzīvajai radībai nav noslieces uz pašnāvību, kā tas rak­sturīgs domājošajai būtnei. Daži filozofi šajos procesos saskatījuši instinktu visvarenā spēka liecību. Izveidojusies pat pārliecība, kas nereti atklājas arī mūsdienu literatūrā, ka daudzas dzīvās būtnes, ja vien tās nonāktu atbilstošos apstakļos, rīkotos daudz «saprātīgāk» nekā cil­vēks.

Taču daudzi fakti liecina ari par pretējo. In­stinkts ir akls, nebūt ne vienmēr sniedz labumu. Ir zināmi piemēri, kad tas dzīvajai būtnei ne­ļauj pilnībā pielāgoties savai esamībai. Kad, teiksim, mātīte aprij tēviņu, spriedelēt par in­stinkta «saprātīgumu» jau var tikai ar pama­tīgām šaubām.

Vēl pirms tam, kad uz Zemes parādījās cil­vēks, dažas būtnes jutās jo lieliski, bija labi pielāgojušās dzīvei. Bet bija arī «nelaimīgi», «pavisam neveiksmīgi» organismi, kuriem in­stinkti ne vien traucēja dzīvot, bet pat noveda pie bojāejas. «Ja šīs būtnes būtu spējīgas do­māt,» rakstīja krievu zinātnieks I. Mečņikovs, «un pavēstīt mums savus iespaidus, tad acīm­redzot labi pielāgojušās sugas, kā orhidejas un lapsenes, nostātos optimistu pusē. Tās paziņotu, ka pasaule ir iekārtota vislabākajā veidā un ka pilnīgas laimes un apmierinājuma sasniegšanai vajag pakļauties saviem dabiskajiem instink­tiem. Taču disharmoniskās dzīves apstākļiem slikti pielāgojušās būtnes būtu pesimistes. Tāda būtu mārīte, kuru bads un medus smarža pie­vilina pie ziediem, bet kura to nevar iegūt, vai kukaiņi, ko instinkti pievelk pie uguns, kur tie apdedzina spārnus un vairs nespēj eksistēt; viņi acīmredzot paziņotu, ka pasaule ir riebīgi iekārtota un būtu labāk, ja vispār nepastā­vētu.»5

Doma, ka cilvēks ir slikti nodrošināts ar in­stinktiem, ka viņa rīcība ir mokoši patvaļīga, buržuāziskajā literatūrā pakāpeniski iemantoja aizvien jaunus sižetus. Attīstot dažas antropolo­ģiskās idejas, amerikāņu rakstnieks neofreidisma pārstāvis Ēriks Fromms nonāca pie secinājuma, ka cilvēka nelaime nav tā, ka tas ir zaudējis kādus instinktus. Domājošās radības drama ir pavisam cita: tā ir apveltīta arī ar apziņu.

Ē. Fromma filozofiskās refleksijas pamattonis- ir cilvēka noslēpuma mokošā un saspringtā iz­ziņa. Noliedzot vai labojot citu domātāju mēģi­nājumus atminēt šo noslēpumu, Fromms nemi­tīgi akcentē temata iekšējo dramatismu un sākotnējību. Viņš saasina problēmu, cenzdamies noteikt indivīda kardinālās īpašības un atminēt jautājumu: «Vai cilvēks ir dievs vai briesmo­nis?»

Filozofiskie antropologi atklāja cilvēka biolo­ģisko nepilnvērtību. Eksistenciālisti parādīja sociālās eksistences traģismu. Cilvēks atrodas neiedomājamā situācijā. Kur rast atbalstu? Vai pamatoties uz savu bioloģisko būtību vai — gluži pretēji — pašapliecināties sociālajos val­gos? Tiekdamies samierināt šīs pozīcijas,. Fromms vēl vairāk saasināja problēmu, parā­dīdams tās neatrisināmību.

Fromma secinājumos vēl nav pēdējā sprie­duma. Cilvēks viņam ir dievs un briesmonis, dzīves mīlētājs un slepkava. Viņš domā, ka no­teikt «cilvēka iedabu» var nevis atklājot kādu stabilu antropoloģisku pamatu, bet formulējot vispārējās simboliskās pretrunas, kas sakņojas- cilvēku esamībā, kura ir galēji dramatiska visās- jomās — intelektuālajā, psiholoģiskajā, biolo­ģiskajā.

Pēc savām fizioloģiskajām funkcijām, spriež Fromms, cilvēks pieder pie dzīvnieku pasaules, kuru eksistenci nosaka instinkti un harmonija ar dabu. Bet cilvēks tomēr ir jau nošķīries no- dzīvnieku pasaules. Viņš ir apveltīts ar apziņu. Tātad viņu uz dažādām pusēm velk divi dē­moni — instinkts un prāts.

Cilvēka rīcību, saskaņā ar Frommu, vairs ne­nosaka instinkti. Salīdzinājumā ar dzīvnieku instinktiem cilvēkam tie ir vājāki, nestabilaki un nepietiekami, lai garantētu eksistenci. Tur­klāt pašizziņa, prāts, iztēle un jaunrades spēja izjauc harmoniju, kas bija raksturīga dzīv­nieciskajai esamībai. Cilvēks apzinās sevi, zina par savu niecību un bezspēcību, par savu pa­gātni un nākotni — par nāvi.

Cilvēks paliek dabas daļa, viņš ir neatrau­jams no tās. Taču tagad viņš saprot, ka_ ir iemests pasaulē nejaušā vietā un laikā, apjēdz savas eksistences ierobežotību. Pār viņu ir sava veida lāsts: cilvēks nekad neatbrīvosies no šīs pretrunas, nepaslēpsies no savām domām, no jūtām, kas iespiežas visā viņa būtnē.

Attīstīdams traģisku uzskatu par cilvēku, Fromms tomēr nav pārliecināts, ka ļaunuma sakne jāmeklē «slimajā sabiedrībā», konkrēta­jās, vēsturiski pārejošajās socialitātes formās. Tomēr daudzi buržuāziskie pētnieki, balstīda­mies uz tām pašām premisām, izdara paradok­sālus secinājumus. Viņi pasludina galīgo sprie­dumu «domājošajai niedrei». Lietas būtība ne­būt neesot meklējama «slimajā sabiedrībā», bet pašā cilvēkā, viņa nelabojamajos trūkumos. Tas līdzinās nejēdzīgai likteņa direktīvai: grēcīgais Ādama dēls ir nolemts bojāejai.

Šīs nostādnes veidošanos ietekmēja arī kos­miskā temata attīstība. Pēdējo gadu simteņu gaitā zinātnieki un filozofi bija pārliecināti, ka saprātīga dzīvība ir izplatīta visur, pat uz Sau­les.6 Vēl mūsu gadsimta sākumā rakstnieks fan­tasts Herberts Velss nešaubījās par cilvēku drīzu tikšanos ar selenītiem. Taču šodien zinātne ir pierādījusi, ka Mēness nav apdzīvots.

Astronomi vairs neuzlūko Marsu un Veneru par iespējamām dzīvības eksistences vietām Saules sistēmā. Vēl vairāk, viņi nāk pie secinājuma, ka saprātīga dzīvība ir ļoti reta, iespējams, pat unikāla parādība. Un ja nu mēs esam vientuļi Visumā?

Kosmoloģija jau sen ietekmējusi cilvēka tēlu, piemēram, jau ķeceru literatūrā kopš XIV gad­simta. Apzināšanās, ka Visumam nav ne centra, ne robežu, ka tas nav samērojams ar cilvēku, ir vienaldzīgs pret tā labklājību un laimi, dabiski, izraisījusi traģiskas un mistiskas noskaņas.7 «Es raugos uz šīm šausminošajām Visuma tā­lēm,» rakstīja Blēzs Paskāls, «kas mani ieslēdz sevī, es jūtos piesaistīts pie viena šīs plašās pa­saules stūrīša, nezinādams, kāpēc es esmu no­likts tieši šajā, nevis citā vietā, kāpēc tas īsais laiks, kas man dots dzīvošanai, nolikts tieši šajā, nevis citā mūžības punktā, kura ir bijusi pirms manis un būs pēc manis. No visām pu­sēm es redzu tikai bezgalības … »8

Pilnīgi dabiski, ka pati doma par mūsu vien- tulīgumu Visumā rada dažādus pasauluzskatis- kus secinājumus. Racionālistisko versiju var iz­teikt apmēram šādi. Ja cilvēce ir unikāla, tad humānisms iemanto skarbu, taču nebūt ne pesi­mistisku nokrāsu. Cik nenovērtējama tad kļūst saprātīgā dzīvība, «domājošās niedres» esa­mība. Cik saudzīgi jāizturas pret tās unikali­tāti! Tas viss neizmērojami paaugstina mūsu tehnoloģisko un it īpaši humānistisko sasnie­gumu nozīmi.

Citāda ir iracionālistiskā pozīcija. Ja saprā­tīgā dzīvība, kā noskaidrojas, izcēlusies nejauši neizmērojamajos Visuma plašumos, tad kas sa­dzirdēs cilvēces balsi? Vai domājošās matērijas

34.4 izzušana nebūs likumsakarīgāks akts nekā tās neaptveramā rašanās? Vai tādā gadījumā ir at­taisnojami cilvēces pūliņi sevi saglabāt? Vai ir loģiski ticēt mūsdienu civilizācijas laimīgam liktenim, kad it kā esam nonākuši pie izšķiro­šās robežas?

Buržuāziskās sabiedrības zinātnieki aizvien biežāk runā par cilvēka dzīvības absolūto ne- jaušumu un «neobligātumu». Tagad viņu vidū moderni kļūst spriedumi par cilvēka kā bioloģis­kas būtnes pagrimumu, par viņa antropoloģis­kās iedabas postlgumu, par mistiskā vispārējo kundzību dabas un sociālajā realitātē.

Visiem šiem spriedumiem galu galā ir atklāti mistificējoša nokrāsa. Daudzi Rietumu pētnieki runā ne tikai par kaut cik izteiktu racionāli konstruktīvu dotumu trūkumu cilvēkā, bet arī par viņa neizbēgamo bojāeju. Viskonsekventāk šo redzes viedokli attīsta A. Kestlers.

Savā grāmatā «Spoks mašīnā» un citos dar­bos angļu filozofs raksta par to, ka tagad un mūžam turpmāk mūsu bioloģiskās sugas dzī­vība karājas mata galā. «Pie cilvēces jostasvie­tas ar stingru mezglu piesieta bumba ar laika degli.» Par kādu bumbu runā A. Kestlers? Viņš apgalvo, ka cilvēks ir evolūcijas kļūda, ka pēdē­jos straujajos evolūcijas posmos «domājošajā niedrē» kaut kas sagājis grīstē, ka tās organis­kajā mehānismā pieļauta kļūda, pārrēķināšanās konstrukcijā. Tas viss novedot pie paranoīdām tendencēm, kas izsekojamas cilvēces vēsturē.

Jautājuma izvirzīšana par cilvēka bioloģiskās iedabas zināmo nepilnvērtību marksistu iebildu­mus neizraisa. Evolūcija nav rūpīgi pārbaudīta, augšupejošā kustība uz kādu absolūtu harmo­niju. Būdams dzīva būtne, cilvēks ir ilgas dabiskās attīstības produkts, kam nemaz ne­obligāti nav jāsatur tikai harmoniski dotumi un īpašības.

Evolūcijas procesa analīze rāda, ka dabā ne­pavisam ne vienmēr darbojas vispārējā pro­gresa likums. Tieksme saplūst ar dabu var no­vest pie neizbēgamiem zaudējumiem. Kādas būt­nes organizācijas sarežģītība neliecina par tās iepriekš noteiktu pilnību.

No šī redzes viedokļa cilvēka bioloģiskās iedabas zinātniskā izpēte palīdz iznīdēt abstrak­tus aizspriedumus. Tāpat kā lietišķa un vērīga cilvēces vēstures gaitas apcere atbrīvo filozo­fus no teleoloģiskiem mītiem, no nesaprātīgas ticības vēsturiskā procesa neobjektivitātei, tā arī evolūcijas kļūdu pieļāvums attiecībā pret dabas dēlu veicina to, ka zūd gadsimtiem seni antropomorfie priekšstati par «radības kroni». Patiesi, neviens cilvēkam nav garantējis abso­lūtu pilnību, neiedomājamu harmoniju. Ja pie­ņem šādu redzes viedokli, tad jāatzīst teoloģija, kas daudzus gadsimtus stiprinājusi mītu par dieva ieceri.

Pirmām kārtām jāakcentē, ka dzīvības evolū­cija nav noslēgusies līdz ar cilvēka parādīša­nos. Jau pēc dabas valdnieka «uzkāpšanas tronī» radušās arī citas bioloģiskas sugas.

Turklāt evolūcijā ir milzums piemēru, ka daudzas dzīvnieku un augu sugas pilnīgi iz­zudušas, kaut arī šķitušas esam bioloģiskās radīšanas virsotnes. Izmiruši, teiksim, mamuti, mastodonti un citi augstākie zīdītāji. Eiropas mūžamežos mitinājās pērtiķi, kuru paliekas at­rod ģeoloģiskajās iegulās. Siem dzīvniekiem bija sarežģīta uzbūve, taču tie nespēja pielāgo­ties pie jauniem, citādākiem klimatiskajiem un bioloģiskajiem apstakļiem. Bet skorpioni un tarakāni ir bijuši neizmērojami dzīvotspējīgāki.

Uz katru pastāvošo sugu dabā ir simtiem iz­mirušu. Tā atkal un atkal izmetusi atkritumu kastē neizdevušos projektus, bet daudzkārt — bezgalīgi pavairojusi izdevušās kopijas. Tieši tāpēc Bībeles priekšstats par to, ka dzīvība uz Zemes radīta cilvēkam, ka evolūcija visu pa­kļāvusi Ādama dēlu radīšanai, ir bezjēdzīgs no dzīvās matērijas reālās attīstības redzes vie­dokļa.

Šādus naivus reliģiskos uzskatus savulaik iz­smēja Marks Tvens. Polemizējot ar spriedumu, ka uz mazītiņās Zemes dzīvojošais cilvēks pēc savas būtības un iespējām ir augstākā būtne starp visām dievišķām debesu radībām, dieva mīlestības centrs un galvenais prieks, ameri­kāņu satīriķis sacerējis rakstu «Vai pasaule tika radīta cilvēkam?» Radītājs paredzēja, iro­nizēja Tvens, ka cilvēkam noderēs austeres. Tā­pēc vispirms notika sagatavošanās austeres radīšanai. «Bet, redziet, austeri taču nevar uz­burt ne no kā, tāpēc vispirms jāuztaisa austeres sencis. To nevar izdarīt vienā dienā. Jāsafabricē krietns pulciņš bezmugurkaulnieku — sākot ar belemnītiem, trilobītiem, jezuītiem, karmelītiem un tamlīdzīgiem moluskiem —, jāiemet tie, lai mirkst pirmatnējā okeānā, lai mirkst veseli, un vienā mierā jāpagaida, kas tur iznāks… tad visā savā iespaidīgajā svinīgumā un krāšņumā pasaules skatuvē uznāca pterodaktils, un visa Daba redzēja, ka kainozoiskā laikmeta slieksnis pārkāpts un priekšā paveras jauns periods, līdz ar to sākas jauna stadija zemeslodes sagatavo­šanā cilvēkam. Varbūt pterodaktils bija pārlieci­nāts, ka trīsdesmit miljoni gadu domāti viņa taisīšanai, jo pterodaktils savā bezgalīgaja muļ­ķībā var iztēloties nezin ko, bet tā bija kļūda.»9

Var piekrist A. Kestleram, kad viņš runā par to, ka augstāko nevar reducēt uz zemāko, organisko un saprātīgo uz «mašinizēto». Taču kopumā viņa mēģinājums izveidot, kā viņš pats izsakās, «teoloģiju bez teoloģijas» izraisa pavi­sam saprotamu kritiku no marksistiskajām pozīcijām. Vispirms svarīgi ir izanalizēt, kāpēc cilvēks ir ticis pieskaitīts pie evolūcijas «izdzi­mumu» un «pabērnu» kompānijas.

Lūk, ar kādiem patoloģiskiem simptomiem A. Ķestlers ilustrē «mūsu sugas deģenerācijas vēsturi». Vispirms viņš atsaucas uz to, ka cil­vēces vēstures rītausmā cilvēki saskārušies ar visai paradoksālu fenomenu — ar cilvēku upu­rēšanu. Viņš pasvītro: šī paraža izveidojās vis­dažādākajās, savstarpēji nesaistītās civilizāci­jās — sākot ar Skandināvijas purvu iemītnie­kiem un etruskiem un beidzot ar actekiem; šeit izpaužas izvirtusī loģika, uz ko mūsu bioloģis­kajai sugai ir acīm redzama nosliece.

Upurēšanas rituālu neapšaubāmi var uzlūkot par «izvirtušās loģikas» piemēru. Taču kādā mērā tas liecina par cilvēka bioloģiskās iedabas aplamību? A. Ķestlers šīs paražas izcelšanos at­vasina no izkropļotiem vitāli destruktīviem im­pulsiem, kas it kā raksturīgi cilvēkam no laika gala. Bet to taču izraisīja arī reliģiskie priekš­stati, kuru pārvarēšana veicināja arī upurēša­nas likvidēšanu.

Savas diagnozes nostiprināšanai A. Ķestlers atsaucas uz austriešu etologa K. Lorenča dar­biem, kurš cenšas pierādīt, ka cilvēka spēja no­galināt savas bioloģiskās sugas pārstāvjus ir patiesi unikāla. Plēsīgie zvēri arī nogalina, bet te nav analoģijas ar cilvēku slepkavošanu. Plē­soņa un viņa upuris vienmēr pieder pie dažā­dām bioloģiskām sugām. Uzbrūkot savas sugas indivīdam, dzīvnieks bieži brīdina, baida, bet nebūt netiecas iznīcināt.

Tiešām daudzi instinktīvi aizliegumi cilvēkam ir pavājinājušies, jo viņam nav iedzimtas pro­grammas. Taču, balstoties uz šo pamatu, ne­drīkst runāt par cilvēka neizskaužamo neparei­zību. A. Kestlers apzināti apiet faktus, kas lie­cina, ka pagātnē ciltis praktizējušas tā sauca­mos simboliskos karus. Siem rituāliem cilvēku sabiedrībā acīmredzot bijušas tādas pašas funk­cijas kā dzīvnieku pasaulē: novērst reālu asins­izliešanu, izvairīties no upuriem. Kur te ir iedzimtā nežēlība, fatālā nosliece uz pašiznīci- nāšanos, par ko prāto Kestlers?

A. Kestlers pamatīgi apraksta vēl vienu simptomu — pastāvīgo karu sugas iekšienē un tā izpausmes, proti, masu represijas un geno­cīdu. Ko lai saka, kari tiešām gājuši līdzi cilvē­ces vēsturei no paša sākuma. Taču arī attiecībā uz šo pietiekami drūmo faktu jāizdara korekci­jas. Kestlers uzskata, ka cilvēce nekad neatbrī­vosies no savstarpējās iznīcināšanas. Marksisti turpretī ir pārliecināti, ka saprāts spēj iegrožot aklos, postošos spēkus, uz visiem laikiem no­vērst vispārējās bojāejas murgus.

Cilvēces vēsture satur ne tikai visdižākos jaunrades faktus, izziņu, dzīves jēgas meklēju­mus. Tajā ir arī drūmas lappuses. Ja ir vēlēša­nās, tad pagājušo gadsimtu notikumus tenden­ciozi var iztēlot kā nejēdzīgu rīcību un aklu tieksmju virteni. Tieši tā būtībā dara A. Kest­lers, jo, līdzīgi citiem buržuāziskajiem zinātnie­kiem, pievērš uzmanību tikai vēsturiskā procesa negatīvajām pusēm.

Nav grūti ievērot mūsdienu dzīvē «izvirtušās loģikas» piemērus. Mūsu acu priekšā izvēršas ekoloģiskā katastrofa. Tikai pēdējos 100 gados vien izzudušas 75 zīdītāju sugas. Un jau šo­dien, pēc aptuveniem datiem, 600 dzīvnieku su­gas tiek vērtētas kā izmirstošas. Mūsu acu priekšā iet bojā meži, kas dod cilvēcei skābekli. Tropu mežiem jau nenovēršami draud pilnīgas iznīcināšanas briesmas.

Minot šādus faktus, buržuāziskie pētnieki, dabiski, tos traktē kā uzskatāmus cilvēka «garī­gās nepilnvērtības» piemērus. Taču viņi nerunā par to, ka tieši kapitālisms radījis nesaudzīgu attieksmi pret dabu, padarījis šādu attieksmi par tradīciju; tieši šī formācija par pilnīgi nor­mālu uzskatīja dabisko un cilvēcisko resursu nevaldāmu izšķērdēšanu.

Beidzot, cilvēka iedzimtā nepilnvērtība, pēc Kestlera domām, izpaužas kā pastāvīga plaisa starp viņa prātu un emocijām, starp kritiska­jām spējām un iracionālo pārliecību, ko diktē jūtas.

Cilvēka psihes racionālās un emocionālās sfē­ras attiecību problēma pēdējos gadu desmitos patiesi piesaistījusi speciālistu uzmanību. Mūs­dienu zinātne parāda, ka starp trim smadzeņu iecirkņiem, kas ir lielā mērā attīstīti jau dzīv­nieku līmenī, un tiem iecirkņiem, kas attīstīju­šies galvenokārt cilvēka darbības procesā, pa­stāv noteiktas strukturālas un funkcionālas at­šķirības. Taču Ķestlers šo domu noved līdz galējībai. Norādījis, ka filoģenētiski (tas ir, vēsturiskās attīstības procesā) daba apveltījusi cilvēku ar trim smadzenēm, Ķestlers gauži dramatizē šo faktu un apraksta neiedomājamas kolīzijas starp psihes sfērām.

Saskaņā ar biologa Maklīna versiju, uz kuru, viņš atsaucas, senākās no šīm smadzenēm ir rāpuļu smadzenes; otras ir mantotas no zemāka­jiem zīdītājiem, bet trešās — augstāko zīdītāju radītas, tās, kuras cilvēku padarīja par cilvēku. Un, lūk, iznāk, ka, noguldījis slimnīcas gultā slimnieku, ārsts vienlaikus izmeklē cilvēku,, zirgu un krokodilu.

Atbildot uz jautājumiem, kurus izvirzījis A. Kestlers, padomju zinātnieks P. Simonovs raksta: «Daudzie neiroatomu pētījumi uzskatāmi demonstrē to komplicētības un attīstības pro­cesu, kam bija pakļautas cilvēka smadzeņu zemgarozas daļas. Tātad priekšstats par cilvēka smadzenēm kā par reptiļa, pērtiķa un patlaban esošās cilvēku cilts pārstāvja smadzeņu mehā­nisku summu ir pārāk riskants metaforisks vei­dols, lai to varētu izmantot kā stingru zināt­nisku koncepciju.»10

Polemizējot ar Kestleru, padomju speciālisti pasvītro, ka «altruistiskā» tendence visvairāk raksturīga cilvēkam. Tā radās dzīvnieku pa­saulē, bet vēlāk cilvēciskajā stadijā tā padziļi­nājās. Sis fakts liecina par to, ka evolūcijas ceļu līdz cilvēkam nedrīkst uzlūkot par kļūdainu strupceļu.

Visas koncepcijas, kas šodien izstrādātas filozofiskās antropoloģijas ietvaros, var reducēt uz trīs pamatpriekšstatiem. Saskaņā ar pirmo, cilvēks ir ļauns un alkatīgs pērtiķis, kurš mantojumā no dzīvnieciskajiem senčiem saņē­mis visu riebīgāko, kas uzkrājies dzīvnieku pa­saulē. Cita doktrīna ir it kā pretsvars minēta­jai un apgalvo, ka cilvēks ir sākotnēji labs, altruistisks, lēnprātīgs. Taču viņa dabiskie do­tumi esot nonākuši pretrunā ar civilizācijas at­tīstību. Tieši socialitāte ir postoši ietekmējusi cilvēka likteni, jo tā spieda viņu cīnīties par savu eksistenci. Tieši kultūras važas esot vāji­nājušas cilvēka dabiskās, instinktīvās īpašības, piemēram, notrulinājušas viņa aizsargāšanās jūtas. Lūk, kāpēc cilvēks iznīcina sev līdzīgos. Neviens taču nemēģinās noliegt faktu, ka no ak­mens cirvja līdz atombumbai saskatāma viena tendence — tieksme izrēķināties ar pārējiem civilizācijas brāļiem. Kains esot bijis pirmais slepkava tāpēc, ka abiem pēc dabas labajiem brāļiem kopības saites kļuvušas par apgrūtinā­jumu. Trešās doktrīnas piekritēji ir pārliecināti, ka cilvēks nav ne labs, ne ļauns. Viņu it kā var salīdzināt ar baltu papīra lapu, uz kuras daba un sabiedrība raksta jebkuru tekstu. Tā­dēļ «domājošā niedre» izturas kā varonis un kā gļēvulis, kā cīnītājs par taisnu lietu un kā bende, kā pašaizliedzīgs, labs cilvēks un kā ne­lietīgs egoists.

Neviena no šīm koncepcijām nav pieņemama, jo katra no tām cilvēka iedabu traktē vienpu­sīgi. Cilvēks nav ne dievs, ne ļaundaris, ne kritušais eņģelis. Viņu ir radījusi ilga biolo­ģiskā un sociālā attīstība, kura ietver ne tikai ieguvumus, bet arī zaudējumus, ne tikai cēlas vēlmes, bet arī neapzinātus instinktīvus dzenu­ļus, ne tikai saprātīgumu, bet arī dzīvniecisko sākumu.

Nav pamata idealizēt cilvēku, dievišķot katru viņa veikumu. Bet vēl jo vairāk nevajag zīmēt viņa «murgus» Gojas stilā. Cilvēks ir vienīgā būtne uz Zemes, kas spēj nesaudzīgi un reālis­tiski analizēt sevi pašu, apzināties ne tikai savu

darbu skaistumu, bet ari daudzu savu «akciju» postlgumu. Lūk, kāpēc marksisti viņā saskata nevis evolūcijas kļūdu, kas visu cilvēci var no­vest pie liktenīgas robežas, bet apzinātu, ra­došu būtni, kas spēj mainīt savas esamības sociālos apstākļus un reizē ar tiem arī sevi pašu.

A. Kestlers un citi Rietumu zinātnieki uz­skata, ka glābiņš var notikt, tikai spontāni mai­not cilvēka psihiskās spējas. Tikai šīs pārmai­ņas, kas pēc savām sekām ir līdzvērtīgas lielai bioloģiskai mutācijai, jaudās atbrīvot cilvēku, kā viņi domā, no šizofrēnijas, kas iespiedusies viņa augstākajā nervu darbībā. Taču evolūcijas pulksteņa rādītāji, brīdina Kestlers, «kustas lēni, bet cilvēcei nav laika gaidīt: pašlaik tā at­rodas bezprecedentā stāvoklī. Demogrāfiskā sprādziena, ekoloģiskās krīzes un, galvenais, masu iznīcināšanas ieroču radīšanas dēļ cilvēce ir uz bojāejas robežas, un, ja steidzami netiks izdziedēta cilvēku daba, viņi ņems galu.»11

A. Kestlers piedāvā izdarīt mākslīgu, pielāgo­šanās spējas palielinošu mutāciju, kas varētu iestāties visas cilvēces apziņas pārkārtošanas un harmonizēšanas rezultātā, izmantojot mūs­dienu neirofarmakoloģijas sasniegumus. Tātad pienācis laiks sintezēt «tableti», kas ļaus prātam triumfēt pār instinktiem. Tieši tā var atjaunot evolūcijas gaitā zudušo balansu, saskaņot dažā­dos smadzeņu iecirkņus. Tikai tādā veidā cil­vēce izvairīsies no pašiznīcināšanās.

Protams, A. Kestlera ieteikums ir pa pusei kuriozs. Viņš to jūt un tāpēc prāvā daļā no sa­vas grāmatas «Spoks mašīnā» polemizē ar iespējamiem oponentiem. Šādas mākslīgas mutācijas, viņš spriež, nav nekas jauns medicīnas vēsturē. Pasākumi pret endēmiskajām sli­mībām, teiksim, masveida vakcinēšana, kas ļā­vusi uzvarēt bakas, pēc būtības ir visai līdzīgi mākslīgai mutācijai.

Ķestlers uzskata, ka viņa brīnumainajai tab­letei nav nekā kopēja ar eigēniku, neiroķirur- ģisko kontroli un uzvedības modifikāciju, kas manipulē ar cilvēka iedabu un pazemo viņa pašcieņu. Bet kur ir atšķirība? Izrādās, šajos gadījumos pie varas esošo ekspertu kasta var­darbīgi uzspiežot «baram» domāšanas un rīcī­bas trafaretus. Bet ar tabletēm viss būšot citā­dāk. Tās cilvēki paši labprātīgi prasīs. Tās iedarbosies labdabīgi, izraisīs patīkamu sajūtu. Visbeidzot radīsies mode, un nevajag ignorēt tās hipnotisko ietekmi.

Izsmēlis visus argumentus, Ķestlers izsaucas: viņa ideju taču spārno kāda mistiska dziņa! To taču vainago tradicionālais mitoloģiski poētis­kais oreols. Iedomājieties tikai, gadsimtiem ilgi alķīmiķi meklēja dzīvības eliksīru. Protams, tablete nedāvā nemirstību. Taču tā sola zināmu pārvērtību. Tātad vairs nebūsim maniaki, šizo- frēniķi un neprātīgā cilvēka labā pārtapsim par labsirdīgiem vilkačiem.

A. Kestlera un citu buržuāzisko autoru antro­poloģiskās idejas patlaban guvušas atzinību tā saucamo neokonservatoru aprindās. Pamatojot sociālo konformismu restaurācijas garā, šīs orientācijas ideologi plaši izmanto filozofiskās antropoloģijas, psihoanalīzes un citu pasaul- uzskatisku virzienu datus, kas traktē dažādas cilvēka dabas problēmas.

Daudzās zemēs straumēm vien parādījušās grāmatas, kurās tiek apgalvots, ka cilvēka bio­loģiskajai sugai piemīt iedzimti garīgi un psi­

hiski defekti. Viņš ir agresīvs, viegli nonāk līdz bīstamiem afektiem, organiski nav spējīgs uz motivētu, pārdomātu rīcību. Jo daudzu gramatu autori spriež, ka cilvēks nav izmācāms, viņš slimo ar sava veida šizofrēniju, atrodas deģe­nerācijas stadijā.

Kam vajadzīga tik nīgra sevis šaustīšana? Sos pētījumus vispārina savdabīga vēstures filozofija. Tā secina, ka graujošie spēki cilvēka tik klaji neparādījās tikmēr, kamēr viņa rīcību regulēja tradicionālie mehānismi: ģimenes gal­vas bargā autoritāte, valsts audzinošā loma, baznīcas tēvišķās rūpes. Bet tad straujā pro­gresa gaitā šīs struktūras sabruka. Tagad ne­viens netraucē mīnas pulksteņa mehānismam skaitīt liktenīgos mirkļus. Glābiņš ir tikai viens: jāatjauno iepriekšējās cilvēku kopdzīves formas_, jāatgriež dzīvē spēka un piespiešanas stingra autoritāte.

Tātad neokonservatori domā, ka cilvēce savā sociālajā attīstībā aiztraukusies aplamā vir­zienā, jo ideologi aizmirsuši par mūsdienu antropoloģijas datiem, neņem vērā tos savās programmās. Visas sociālās platformas, prāto neokonservatori, jāpārskata no cilvēka antropo­loģiskās iedabas redzes viedokļa.

Civilizācija, viņi apgalvo, atbrīvo cilvēku no instinktīvajām rīcības formām, uzspiežot cilvēka sākotnējai iedabai svešus rīcības šablonus, kas viņu apdraudētu ar savu iznīcinošo spēku. Jo tālāk virzās vēsture, jo sliktāk cilvēkam, jo aiz­vien skaidrāk izpaužas pretrunas, kas izriet no cilvēka un viņa sociālo valgu nesavienojamības. Cilvēks dzīvo pastāvīgā nesaskaņā starp garu un dabu. Kamēr pastāvēja zināmas tradicionā­las un patriarhālas saites, kamēr cilvēkus regu­lēja rupjš spēks, kas viņus piespieda iegrožot savas vēlmes, minētā nesaderība izpaudās tik tikko. Bet, pazūdot, sairstot tradicionālajām sa­biedrībām, aizvien vairāk sāka koncentrēties tā postošā enerģija, kuras uzbangojumi šodien kļu­vuši tik acīm redzami. Glābt cilvēci, kā uzskata neokonservatori, var, tikai atdzīvinot patriarhā­lās struktūras, tradicionālos sakarus. No šejie­nes izriet viņu sludinātais ģimenes kults. Būtu naivi domāt, ka saasinātā interese par šo te­matu atspoguļo viņu rūpes atjaunot kapitā­lisma sagandētās tikumiskās attiecības.

Lietas būtība ir tā, ka neokonservatori autori­tāra tipa ģimenē saskata sabiedriskās uzbūves modeli, kas visvairāk atbilst cilvēka dabai. Stingrs lomu sadalījums, barga disciplīna, ne­mitīgas tēvišķas raizes savienojumā ar sodiem par citādāku domāšanu, par baušļu pārkāpšanu, bezierunu pakļaušanās tradīcijām, cieņa pret senajām gudrībām, akla padevība autoritātes priekšā — šādas īpašības viņi vēlētos iepotēt sabiedriskajam organismam.

Antropoloģiskās idejas iedvesmojušas arī tā saucamos «jaunos labējos». Jaunākajos biolo­ģiskajos pētījumos viņi bija saskatījuši aicinā­jumu uz patvaļīgu, neviena nenoteiktu sabied­risko aktivitāti, uz absolūti patvaļīgu vēstures darināšanu. «Jaunie labējie» vēršas pret tiem, kas atsakās ņemt vērā cilvēka bioloģisko iedabu. Taču viņi polemizē arī ar tiem, kas cilvēka iz­pēti gribētu ierobežot tikai ar dabas sfēru. Lūk, kāpēc šīs orientācijas ideologi paziņo, ka «cil­vēks ir pasaulei atklāta, neorientēta būtne»12 .

Bet tas nozīmē, ka viņu var orientēt, kurp vien vajadzīgs. Viņam taču nav pozitīvu biolo­ģisku ieviržu, viņam nav specifisku saišu ar kādu noteiktu vidi. Tātad, secina «jaunie labē­jie», nav ari nedabiska cilvēka, nedabisku li­kumu, nedabiskas kārtības. Viss cilvēkam specifiskais nāk nevis no dabas, bet no kultūras, nevis no bioloģijas, bet no vēstures. «Jaunie labējie» noliedz jebkādu determinismu — bio­loģijas, rases, šķiras, ekonomikas, dzimuma, struktūras un pat jebkuras metafiziskas dievī­bas determinismu. Bet tas nozīmē, ka cilvēkam ir absolūta rīcības brīvība. Viņš var iznīcināt pastāvošos sociālos institūtus un atjaunot iepriekšējos. Viņš var darīt visu, kas ienāk prātā. Skaidrs, pie kā ved šādi aicinājumi.

Skumjais skats uz cilvēka dabu ietekmējis arī liberālo apziņu un pat humānistiskās koncepci­jas, kuras iedvesmo protests pret valsts mono­polistisko organizāciju. Brīvības aicinājumu vietā aizvien biežāk atskan balsis par «perso­niskās brīvības» nastu, par nespēju plānot in­dividuālo dzīvi. Vienkāršā ierindas cilvēka «bēg­šana no brīvības» kļuvusi par valdošo sižetu buržuāziskajā apziņā. Personības drosme, pat­stāvība šodien tiek traktēta ar maniakālas, bez­atbildīgas aktivitātes terminiem, bet indivīda pārdomātās, apzinātās dzīves rezultāti tiek iz­prasti kā «dievišķās radības» sākotnējā grēcī­guma sekas, par ko tik daudz skandējuši baz­nīcas kalpi.

Pesimistiskajam viedoklim par «domājošo niedri» pieslejas arī kreiso radikāļu apziņa. Arī viņi ir pārliecināti, ka cilvēku fatāli inficējis grēcīgums. Taču līdzēt viņam var tikai «misti- ciskā visazināšana». Bet kas no viņa paliek pāri, ja nerunājam par tradicionālajām, humā­nistiskajām vērtībām? Kāds ir misticisma likte­nis?

XIV nodaļa

SAUJA PĪŠĻU

Un es rādīšu tev kaut ko citādu nekā

Tava ēna, kas rītos soļo aiz tevis,

Vai tava ēna, kas vakaros sniedzas tev pretī;

Es parādīšu tev šausmas riekšavā pīšļu.

T. S. Eliots

Pusotru gadu pirms nāves C. Darvins nosū­tīja vēstuli K. Marksam. Tajā bija teikts: «Bū­dams pārliecināts domas brīvības piekritējs vi­sos jautājumos, es tomēr uzskatu (pareizi vai nepareizi, vienalga), ka tieši argumenti pret kristietību un teismu diez vai kaut cik ietekmēs publiku un ka vislielāko labumu domas brīvībai sniegs pakāpeniska prātu apgaismošana zināt­nes progresa rezultātā. Tāpēc es vienmēr apzi­nāti esmu izvairījies rakstīt par reliģiju un ap­robežoju sevi ar zinātnes jomu.»

Ne tikai Darvinam, bet arī daudziem citiem pagātnes zinātniekiem un domātājiem, sākot ar apgaismotājiem, šķita, ka izglītības izplatīša­nās, zinātnes mērogu paplašināšanās automā­tiski ierobežos reliģijas vietu un pat pilnīgi iz­nīcinās to. Misticisma pagrimums tieši tika saistīts ar teorētiskā pasaules uzskata nostipri­nāšanos. Taču sabiedriskās apziņas reālā dina­mika bija daudz sarežģītāka. XVIII gadsimta materiālistu un XIX gadsimta pozitīvistu pa­reģojumi, ka līdz ar zinātnes progresu aizsprie­dumi neizbēgami un likumsakarīgi izzudis, ne­piepildījās. Misticisma, māņticības un zinātnes savstarpējās attiecības nebūt nebija tādas, kā­das tās iedomājās Kondorsē un Konts.

Prāta gaisma, zinātnes attīstība paradoksālā veidā rada visneiedomājamākās, komplicētākās misticisma formas. «Cilvēki, kam piemīt vese­lais saprāts, nespēj saprast,» raksta Masačūset- sas Tehnoloģiskā institūta kibernētikas profe­sors Dž. Veizenbaums, «kā ASV prezidenta sieva var iesvētīt zemūdeni atbilstoši kristīga­jai tradīcijai, bet viņas vīrs — lielīties senātā, ka tikai šīs vienas zemūdenes raķetes var iz­nīcināt visu dzīvo (saglabājot tomēr materiālās vērtības) Padomju Savienības teritorijā.»1

Dīvaina aina paveras mūsdienu pētniekiem. Aplūkosim, teiksim, Kaliforniju. Šeit dzīvo 20 miljoni cilvēku, no kuriem 9 tūkstoši ir profesionāli fiziķi un 30 tūkstoši — profesionāli astrologi. Atdzimst visdažādākās misticisma formas — pagāniskās un Austrumu, senās un vismūsdienīgākās. Rodas jaunas sektas, tiek iz­platīti visnegaidītākie manifesti.

«Piemēram, Rietumeiropā,» raksta J. Kagra- manovs, «atgriezti dzīvei daži senie pagāniskie kulti, tādi kā druīdisms, turklāt ar visiem to at­ribūtiem: koka elkiem, upurēšanu un rituālām dejām… Francijā un dažās citās zemēs atkal parādījušies templieši — jā, jā, tie paši temp- lieši (kurš gan kopš bērnu dienām nezin drūmo seru Briānu de Buagilferu no «Aivenho»!), ku­rus baznīca savulaik nolēma sadedzināšanai, sodīdama par buršanu… Dažas sektas tīksmi­nās par pilnīgi neiedomājamiem murgiem.»2

Protams, buržuāziskie pētnieki paši cenšas at­klāt šīs iespaidīgās misticisma atdzimšanas cēloņus. Visbiežāk viņi to saista ar tradicionā­lās reliģiozitātes krīzi. Mūsdienu teologi daudz runā un raksta par baznīcas krīzi. Taču šo problēmu viņi traktē no šaurām, tendenciozām pozīcijām. Viņi prāto par dievbijības mazināša­nos, atsevišķām grūtībām un pretrunām, ko pārdzīvo šis sociālais institūts. Teologi ir ga­tavi atzīt, ka tradicionālā reliģiozitāte zaudē popularitāti. Taču šai atziņai nav radikāls raksturs, tā neattiecas uz problēmas būtību.

Kritizējot baznīcu par to, ka tā novērsusies no pasaulīgām problēmām, pārstājusi pildīt tiesiskās un citas funkcijas, neuzdrīkstas izstrā­dāt mūsdienīgāku pasaules ainu nekā tradicio­nālajos postulātos, Rietumu teologi tomēr ne­izvirza jautājumu par reliģijas «likvidāciju». Viņi to uzskata par mūžīgu, dzīvotspējīgu un neapšaubāmi atbilstošu cilvēka dziļākajām vajadzībām. Baznīcas krīze tiek izprasta vienīgi kā pagaidu grūtības, ko izraisījusi sabiedris­kās attīstības dinamika, kurai teologi nepaspēj līdzi.

Pēdējos gadu desmitos ne tikai Amerikas Sa­vienotajās Valstīs, bet arī Rietumeiropas ze­mēs iedzīvotāju reliģiozitātes līmenis krasi pa­zeminājies. Tā, piemēram, Francijā (Parīzē un piepilsētās) svētdienas mesas apmeklē tikai 10—12 procentu no visiem iedzīvotājiem, Spā­nijā — 17—20 procentu. Vismazāk dievbijīgi ir strādnieki. Francijā ticīgo strādnieku skaits veido 3—7 procentus, Spānijā Astūrijas kaln­raču vidū — 1—9 procentus. Lielbritānijā 1965.—1970. gadā anglikāņu baznīcu nesvina­mās dienās apmeklēja tikai 5 procenti iedzīvo­tāju. Samazinājušās laulību ceremonijas baz­nīcā — no 81,2 (1959) līdz 36,5 (1973), bet civillaulību skaits šajā laikposmā pieaudzis no 12,3 līdz 46,4 procentiem.

Vērtējot šos faktus, Rietumu teologi norāda uz tā saucamo ticības privatizēšanās procesu. Viņi akcentē — kaut arī daudzi cilvēki neiet uz dievkalpojumiem, nepiedalās reliģisko organizā­ciju rituālajā praksē, viņi tomēr joprojām ir ti­cīgi, lūdz dievu mājās, lasa Bībeli, bieži klausas radio raidītos dievkalpojumus un skatās tos televīzijā. No šejienes tiek izdarīts secinājums, ka baznīcai pašai jāizdara pirmais solis pretī dieva meklēšanai, jāņem vērā netradicionālās reliģiozitātes pieredze un jāizmanto tās ele­menti savā darbībā.

Rietumu teologi ignorē faktu, ka mūsdienu mistiķi noliedz atsevišķas kanoniskās ideju sis­tēmas, ticības aspektus, kulta darbības. Teologi nejaudā izvirzīt jautājumu plašāk — par oficiā­lās baznīcas nespēju apmierināt cilvēku garīgās vajadzības. Faktiski reliģijas krīze tagad aptver visas baznīcas aktivitātes sfēras — tās ideolo­ģiju, organizāciju, rituālo praksi, ceremonijas, saskarsmes formas ar «pasauli», vēsturisko lik­teni.

Teoloģiskā doma visai viennozīmīgi vērtē ne­tradicionālo reliģiozitāti. Pēc būtības, šīs idejis­kās strāvas tiek visai reti nosodītas. Daudz bie­žāk runa ir par to, kā jāizmanto misticisms, kādā virzienā jāpilnveido parastā baznīca, lai tā ievērotu nekonfesionālās ticības pieredzi.

Daži baznīcas darbinieki bez ierunām atbalsta «Kristus māniju», Austrumu kultus. Viņi atzi­nīgi vērtē pat buržuāziskās masu kultūras mēģinājumus radīt modernu reliģisko preču in­dustriju. Džinsi, krekliņi, uzlipināmās bildītes automašīnām, čemodāni, sporta preces, plates, žurnāli, kabatas formāta bībeles — visašī pro­dukcija tiek izprasta kā centieni iemūžināt dievu ticīgā dvēselē. Tiek uzskatīts, ka cilvēku, kam ir krustiņš, daudz vieglāk ievirzīt baznīcas klēpī nekā tādu, kas atsakās nēsāt krekliņu ar Kris­tus attēlu.

Savienotajās Valstīs un Kanādā vien pielikti milzu pūliņi, lai modernizētu kultu, iesaistītu masu informācijas līdzekļus «dieva vārda» iz­platīšanā. Atvērts vairāk nekā 5 tūkstoši «evaņģēlisko» grāmatveikalu. Sis skaits aizvien pieaug. Reliģiskajām pārraidēm komerciālajā televīzijā un radio 1978. gadā vien iztērēti 500 miljoni dolāru — 5 reizes vairāk nekā 1972. gadā. Evaņģēlisko baznīcu piekritēji ap­galvo, ka viņu radiopārraides klausās vidēji 115 miljoni cilvēku nedēļā un vēl 15 miljoni skatās televīzijas pārraides.

Divdesmit piecas televīzijas stacijas un 1200 radiostacijas gatavo tikai reliģiskās pār­raides. No simtiem lokālo un visnacionālo radiosprediķotāju pulka var izdalīt privileģētu grupu, kas, spriežot pēc ziņojumiem, saņem vai­rāk nekā 250 miljonu dolāru ienākumu. Televīzi­jas evaņģēlisti aizvien vairāk piesaista jaunat­nes uzmanību. Parādās jauni veiksmīgi sludinā­tāji, piemēram, Džerijs Folvels. Jaunie ļaudis drīzāk klausīsies «svaigu cilvēku» nekā, teiksim, atzīto televīzijas evaņģēlistu «superzvaigzni» Biliju Greiamu.

Rietumu teologi ar misticismu saista reliģijas prognostiskās problēmas. Viņi cenšas izprast, kā spēj noturēties «pagrīdes kristietība un Aus­trumu okultisms», kādas pārmaiņas skars oficiālo baznīcu, kāda būs reliģija gadsimta beigās. Domājot par šiem jautājumiem, ameri­kāņu teologs Pīters Bergers nonāk pie pārliecī­bas, ka katrā reliģiozitātē vienmēr ir divi pastā­vīgi elementi: baznīcas, institucionālā reliģiozi­tāte un «sociālā reliģija», ar kuru viņš saprot «maisījumu no ticējumiem un normām, kuras tiek uzskatītas par fundamentālām vērtībām amerikāņu politiskajā iekārtā».3

Pēc viņa vārdiem, reliģiozitātes mērs šajās sfērās ir atšķirīgs. Teiksim, «sociālā reliģija» pēdējos gados cietusi vislielākos zaudējumus. Tieši tā esot novedusi pie reliģiozitātes samazi­nāšanās. Notikusi, kā uzskata amerikāņu teo­logs, vēl viena svarīga sabiedriska pārmaiņa — vidusšķiras augstāko slāņu atkāpšanās no in­stitucionālās reliģijas.

Tādējādi P. Bergers neatklāj problēmas iekšējo pretrunīgumu. Viņš it kā neievēro, ka vilšanās institucionālajā reliģijā noteikti iz­raisa politisko mitoloģiju un otrādi — atteik­šanās no sociālās ticības noved pie tradicionā­lās ticības pastiprināšanās. Bergera koncepcijā institucionālā reliģiozitāte novērtēta kā «pa­reiza». Bet dažādas kustības, piemēram, misticiskie kulti, tiek vērtētas kā «nepareiza ticēšana».

Bergers tomēr nebūt nenosoda netradicionālo reliģiozitāti. Viņš to uzlūko par tā saucamo sociālo reliģiju un kā papildinājumu sakrāla­jiem uzskatiem. Tādā veidā intereses zudums par institucionālo reliģiju Bergeram ir līdzvēr­tīga parādība «demitoloģizācijai». Bet «demito- loģizācija» esot vispārējās reliģiskās atdzim­šanas jeb buma fragments.

Tāpat kā citi konservatīvi noskaņotie teologi, Bergers vēršas pret mūsdienu sabiedriskās ap­ziņas sekularizācijas procesu. Viņš domā, ka visi pūliņi šajā virzienā ir neauglīgi, mainīt reliģijas formas nav iespējams un tās aplamie atzarojumi rodas gandrīz vai automātiski. Lūk,, kāpēc svarīgi ir brīdināt mūsdienu sabiedrību no draudiem, ko izraisa visi ticības vājināšanas mēģinājumi.

Pašreizējais kristīgās teoloģijas sekularizāci- jas process, kas izpaužas tik galējās formās kā «dieva nāves», «postkristietības ēras» u. c. koncepcijās, spriež Bergers, turpina liberālā, protestantisma senās tradīcijas, kuras iedibi­nāja jau Sleiermahers, Harnaks, Bultmanis u. c. Taču sekularizācijas pasaules uzskats nav spējīgs, pēc Bergera domām, atbildēt uz kardi­nāliem cilvēka eksistences jautājumiem.

Kāds ir šī gauži nevēlamā procesa cēlonis?' Tas, spriež Bergers, sakņojas mūsdienu sabied­rības plurālismā, pašā «pluralizācijas» parā­dībā. Kristīgā savienība tiek demoralizēta, jo ir atklāti dažādi sociālās attīstības ceļi. Lūk, kā­pēc daudzi meklē jaunus autoritātes avotus, «jaunu kultūru», kur viņi varētu sevi «īstenot». Tā, piemēram, no Bergera redzes viedokļa, ro­das «nepareizā reliģiozitāte», tas ir, evaņģēlis­kās mācības, Austrumu kulti.

Kritizēdams mūsdienu reliģiskos meklējumus, viņš norāda, ka pašreizējie mēģinājumi iedibi­nāt baudas reliģiju, ar ko piesātināta popreli- ģija, ir pretrunā ar kristiešu reliģisko un soci­ālo atbildību. Kaut arī «Jēzus revolucionāri» un «apgaismotā svētdomāšana» aicina atdzīvināt askētismu, Bergeram tomēr neiet pie sirds viņu saistība ar kontrkultūru, no kuras viņi ir iz­auguši.

«Derības dievs no mums prasa,» akcentē amerikāņu teologs, «lai mēs strādātu šai pa- •saulē, lai censtos iznīdēt netaisnību un mazi­nāt trūkumu.»4 Tieši tāpēc ir svarīgi stāties pretī dažādām misticiskām mācībām. Šodien vērojamā sātaniskā «mūsdienu apziņas porno­grāfija», kas izpaužas kā aizraušanās ar mis­tiku, okultismu, spriež Bergers, neliecina tikai par samaitātību vai morālo degradāciju, bet ir arī rezultāts transcendentā izspiešanai no mūs­dienu pasaules izjūtas. Bet, saskaņā ar Freidu, apspiestais (represētais) apziņas saturs neizbē­gami atdzimst, atklājas — kaut arī dīvainā veidā.

Kā redzam, Bergers izmanto psihoanalītisku argumentāciju. Viņš domā, ka atteikšanās no tradicionālās, gadsimtiem senās reliģiozitātes, jaunu, ekscentrisku ticības formu rašanās nav nekas cits kā pasaules uztveres izspiesto grē­cīgo elementu sublimēts rezultāts. Tātad tādas kustības kā «Kristus mānija», Austrumu kulti neatkarīgi no tā, ko tie sludina, ir turami aiz­domās. Aiz ārējās tiekšanās pie dieva šeit, pil­nīgi iespējams, parādīsies arī «slikta apziņa», kas izlauzusies no meklējošā gara dzīlēm.

Tātad īstenā reliģiozitāte vienādā mērā ir pretsvars gan sekularizācijai, gan «nepareizajai ticēšanai». Sekularizētās apziņas seklajai pa­saulei, saskaņā ar Bergeru, raksturīga «repre­sīva trivialitāte», tās «policija» (skolotāji, psihi­atri, žurnālisti un citi «mūsdienu kultūras apa­rāta inkvizitori») raugās, lai sabiedrībā ne- ieplūstu nekāda «kontrabanda», tas ir, priekš­stati par ārpus mūsu pasaules pastāvošo reali­tāti. Viņi izmanto apstākli, ka liberālie teologi un domātāji iecietīgi izturas pret sekularizāciju un pret «slikto reliģiozitāti», teiksim, «Kristus māniju» un okultismu.

Transcendentās idejas tomēr ielaužas pasaulē. Vēl vairāk, uzskata Bergers, «tuvojas īsteni reli­ģiska atdzimšana». Tās izpausmi viņš saskata reliģiozitātes atdzīvošanās procesā dažos «ne­gaidītos» iedzīvotāju slāņos, piemēram, buržuā­ziskajā skolu jaunatnē. Tātad, kaut arī misti­cisms ir izzūdoša parādība, tas tomēr ir patiesā reliģiskā triumfa sastāvdaļa, posms ceļā uz dzi­ļas atklāsmes apzināšanos, pakāpenisku gara attīrīšanos.

Bet kādā veidā tad triumfē reliģiozitāte, ko vajā liberālie teologi un izkropļo «modernie gara revolucionāri»? To sabiedrībai var uztiept valsts, kura ir aicināta sargāt nācijas tikumus. Cerētā atdzimšana tomēr var notikt arī bez buržuāziskās valsts piedalīšanās — kādu spon­tānu procesu rezultātā.

Būtībā Bergeram raksturīgas tās pašas no­skaņas, ar kurām saskārāmies, analizējot laicī­gās buržuāziskās koncepcijas. Viņam ir tā pati aklā ticība kaut kādām neatklātām mūsdienu kapitālistiskās civilizācijas iespējām, reanimēja­miem garīgajiem resursiem. Tās pašas labās vēlmes visiem spēkiem saglabāt tradicionālās baznīcas varu. Taču šī teoloģiskā utopija ir krasā pretrunā ar faktiem.

Tradicionālā reliģiozitāte neglābjami zaudē savas pozīcijas. Nekas to nespēj atdzīvināt, it īpaši, ja tā arī turpmāk diskreditēs «slikto reliģiozitāti». Liberālās un sīkburžuāziskās orientācijas teologu piedāvāto ceļu — rast iespējas «adoptēt» šīs negaidītās misticiskās at­vases, pieaudzējot tās vecajam institucionālās baznīcas stumbram, — neokonservatīvie domā­tāji kategoriski noraida.

Kas paliek neokonservatoru rīcībā? Vai nu ti- čība brīnumam, senajām baznīcas idejām, vai rūpes par parastās reliģiozitātes likteni, mis­ticisma prakses nosodīšana, atklāti norādot uz tā izskaužamajām sekām. Vai nu, visbeidzot, pārliecība, ka okultisms iznīks, pašiznīcināsies un tādējādi nostiprināsies tradicionālā reliģiozi­tāte.

Pirmo variantu mes ilustrējam ar Bergera at­ziņām. Otro variantu varētu atspoguļot, piemē­ram, teologa R. Zēnera uzskati, kurš enerģiski vēršas pret visu kontrkultūru un atsevišķiem neokristietības rituālās prakses aspektiem. Pēc viņa domām, virzoties pa narkotisko stāvokļu ceļu, nevar nonākt pie īstenās reliģiozitātes. Svētlaimīgais stāvoklis, ko piedāvā misticisms, neveicina ticības nostiprināšanos, kā uzskata krēslainās apziņas entuziasti, bet otrādi — «var postoši iedarboties uz kristietību, jo trauk­smainajai paaudzei tiek piedāvāts daudz pievil­cīgāks reliģijas tips nekā tradicionālā kristie­tība, kas nav spējīga sniegt neko līdzīgu»5 .

Daudzi katoļu un protestantu teologi uzskata, ka neomistiķu kustībā jau sācies kritums. Tur­klāt viņi norāda, ka dieva taisīšanas virsotne jau bijusi sasniegta. Piemēram, Dž. Stilsons- Džuds no Augstākās teoloģiskās savienības (Kalifornija) nonācis pie secinājuma, ka «Jēzus revolūciju» izraisījušie apstākļi ir mainījušies. Tātad šai kustībai vairs nav perspektīvu. Pēc viņa domām, buržuāziskā sabiedrība un baznīca pilnībā spēj tikt galā ar pārejošo ligu, pašreizē­jais uzdevums ir nostiprināt institucionālo baz­nīcu, nosodīt modernās ķecerības.

Sīs orientācijas teologiem ir taisnība, ka 70. gadu beigās «Jēzus kustībā» noticis krass kritums. No daudzajiem tūkstošiem «Jēzus revolucionāru» vienību palikušas tikai atseviš­ķas grupas un sektas. Sī paradība zaudējusi sensacionalitātes iezīmes, pagaisuši modernie sprediķotāji, izbalējušas dažādas nokrāsās, kas kustībā radīja romantisku pacēlumu, piešķīra tai karnevāliskas iezīmes. Bet vai tas nozīmē, ka «Kristus mānija» izsmēlusi sevi un neatgrie­zeniski aizgājusi pagātnē?

Tāds priekšstats ir gauži kļūdains. Jebkuras sociālās kustības likteni nedrīkst vērtēt tikai pēc kvantitatīviem parametriem, pēc ārējām pazī­mēm (popularitāte, idejisko strāvojumu, emble- rnātikas maiņa utt.). Marksisti par noteicošo uz­skata šķiriski vēsturisko pieeju. No šī redzes viedokļa kustību radījušie apstākļi nav mainīju­šies. Protams, sociālā konjunktūra daudzējādā ziņā ir citāda. Romantisko meklējumu vietā nākušas prozaiskākas, lietišķākas noskaņas. Populāras kļuvušas jaunas okultas un misticis- kas aizraušanās. Taču saglabājušās tās kapitā­lisma sabiedriskās un garīgās dzīves vitālās likumsakarības, kas neizbēgami rada misti­cismu.

Reliģiskās idejas neizzūd, līdzko samazinās to piekritēju skaits. Tās saglabā savu dzīvī­gumu. Neizzūd arī tie impulsi, kuri bija izraisī­juši dieva meklēšanas vajadzību. Grūti pare­dzēt, kādas jaunas formas varētu iemantot misticisms. Daudzi hierarhi un teologi arī paš­laik nododas minējumiem, izvirza visneiedomā­jamākās prognozes par to, kā okultisms var ietekmet tradicionālo reliģiozitāti.

Sajā ziņā uzmanību pelna ari citi misticisma novērtējumi. Ir teologi, kas uzskata, ka nevis institucionālā baznīca, bet tieši netradicionālā ticība nosaka nākamo gadu desmitu reliģiozitā­

tes veidolu. Liberālās un radikālās orientācijas teologi pārvar vienpusīgo neokonservatīvistu vērtējumu par misticismu kā par bojājumu, deformāciju, nepatīkamu pauzi pasaules tradi­cionālās sakralizācijas ceļā.

Sīs orientācijas teologi vēršas pret tradicionā- listisko fanātismu, uzskatot, ka ticība var iemantot jaunu veidolu. Uz šī pamata rodas arī specifiski reliģiskie meklējumi un vērtējumi. Tiek izstrādāti visvisādi pastāvošo reliģisko vir­zienu «pārveidošanas», «modernizācijas» pro­jekti. īpaši uzskatāmi tas manāms amerikāņu protestantismā.

Šī virziena piekritēji pēdējos gados aizvien vairāk apzinās, ka sociālo problēmu ignorēšana var tikai graut baznīcas ietekmi. Daudzi protes­tantu teologi uzskata, ka nevajag plaši spriede­lēt par aizkapa dzīvi, par transcendentām parā­dībām. Sādi temati nepiesaista noteiktus iedzī­votāju slāņus, kuri meklē atbildes uz aktuāliem mūsdienu jautājumiem, bet nevēlas saraut sai­tes arī ar viņiem tuvo garīgo tradīciju. No še­jienes izriet protestantisma kāpinātā interese par politiskiem sižetiem, vispār par sekulāru tematiku.

Tā, piemēram, amerikāņu teologs H. Koks misticismā saskata ne tikai kārtējo reliģisko aizraušanos, bet arī vesela kultūras strāvojuma sākotni. Tieši misticisms, pēc viņa domām, spēj atgriezt dzīvē «vizionāro sapņošanu», «mītu radīšanu» un citus fenomenus, kas ir tik svarīgi cilvēka iekšējai dzīvei. Okultisti taču slavina gara līksmi, rituāla komiskos un spēles elemen­tus. Pat pārlieku skaļo mūziku, kas pavada lūgsnas un Bībeles lasījumus, Koks vērtē pozi­tīvi, jo uzskata, ka kristietības spējai veikt psihoterapiju, izmantojot fantāziju, var būt iz­šķiroša nozīme tās turpmākajā liktenī. Bet at­tiecībā uz baznīcas darbības saturu Koks domā, ka uzmanība jāpievērš tādām problēmām kā trūkums, kari, rasu nesaskaņas, sociālā anoni­mitāte, tas ir, tieši tiem jautājumiem, kuri at­spoguļojas «apgaismotās svētdomāšanas» ideo­loģijā un kuri vēl netiek aplūkoti mūsdienu protestantismā. Lūk, kāpēc reliģisko meklējumu problēmu Koks atšifrē kā reliģijas pievēršanos aktuāliem sociāliem jautājumiem, kā plašāku nekā patlaban sadarbību ar laicīgo ideoloģiju, kā reliģisko un garīgo uzskatu plurālismu.

Vēl Koks cenšas izprast, kā ar misticisma starpniecību varētu atjaunot mūsdienu civilizā­cijā zudušo fantastiski utopisko un svētku (karnevālisko) garu. Pēc viņa domām, kristīgā kultūra, kas zināmā mērā ir «augsti attīstīta», citās jomās ir nožēlojami atpalikusi. Tā ir radī­jusi deformētu cilvēku, kam gandrīz izzudusi noslēpumaino sakņu un kosmiskās sūtības iz­jūta. Pašreizējā civilizācija zaudējusi svētku un fantāzijas garu.

Reliģiskās atdzimšanas perspektīvu Koks sa­skata kolektīvajā fantāzijā. Jebkura civilizācija, viņaprāt, neizbēgami zaudē sākotnējo, bērnības laika dievticības impulsu. Bet misticisms tiek vērtēts kā gara karnevāls, kas spēj pārveidot institucionālo baznīcu un kas pateiks tai priekšā likumsakarīgus ceļus, kā atklāt jaunas rezerves ticīgo vervēšanā. Liberālie teologi atzīst, ka reliģija vairs efektīvi neuztver draudzes, īpaši jauniešu, idejiski psihiskos pārdzīvojumus. Mūs­dienu buržuāziskās sabiedrības ierindas locekļa dvēseles diskomforts ārkārtīgi neadekvāti at­spoguļojas reliģisko notikumu sfērā. Reliģijas

baušļi nereti tiek izprasti kā abstrakti likumi, kas ar grūtībām saistāmi ar reāliem cilvēka uz­traukumiem, raizēm un nemieru.

Cits teologs — Ziemeļkarolīnas universitātes protestantu kongregācijas mācītājs R. Džon- sons — iesaka protestantismā atdzīvināt misticiskās tradīcijas, savienot vecā atskaņas ar okultisma, Austrumu reliģiju (budisma, sū­fisma, jogas utt.) dzīvinošajiem impulsiem.

Te mēs redzam, cik tālu baznīca stāv no cil­vēku īstenajām interesēm un garīgajām vajadzī­bām, cik bezpalīdzīga tā ir aktuālu sociālu dzī­ves jēgas problēmu risināšanā, kādas dziļas pretrunas to plosa. Turklāt šo krīzi vēl pastip­rina dažādas spekulācijas, kas dieva meklēša­nas centienus idealizē kā reliģijas glābšanas, atjaunošanas mēģinājumus. Brīnumainas recep­tes tiek saskatītas netradicionālajā reliģiozitātē, kas esot atrisinājusi visus «nolādētos» jautā­jumus. Uzdevums esot tikai atteikties no misti­cisma nosodīšanas un apbruņoties ar tiem ele­mentiem, kas baznīcai ļauj pastiprināt tās mobilizējošo spēku

Misticisma atdzimšana tātad pirmām kārtām ir saistīta ar valdošās baznīcas krīzi. Taču ir pilnīgi acīm redzams, ka šis cēlonis nav vienī­gais. Kas Rietumos izraisa aizraušanos ar okultismu? Buržuāziskie pētnieki izvirza dažā­das versijas, kam vajadzētu atbildēt uz šo jau­tājumu. Tā, piemēram, amerikāņu sociologs un žurnālists D. Heflijs uzskata, ka netradicionālo kultu parādīšanās un izplatīšanās Amerikas Savienotajās Valstīs ir reakcija uz mūsdienu amerikāņu sabiedrības «morālajiem un garīga­jiem robiem». Sie «trūkumi», viņaprāt, radījuši vajadzību pēc jaunām garīgajām vērtībām.6

Starp svarīgāko netradicionālo kultu nemi­tīgā pieauguma cēloņiemHeflijs min to, ka iz­irst ciešās interpersonālās attiecības, pirmām kārtām ģimenē. Autors atsaucas uz Kolumbijas universitātē srādājošā psihoanalītiķa G. Hen- dina izteikumu, ka jauno Jaužu vidū, kuri iesais­tījušies kādā kulta grupā, viņš nav saticis ne­vienu tādu, kam nebūtu nopietnas problēmas attiecībās ar vecākiem.

Ģimene buržuāziskajā sabiedrībā tiešām pār­dzīvo dziļu krīzi. Katrs septītais amerikāņu bērns dzīvo ģimenē, kur ir tikai tēvs vai māte. Savienotajās Valstīs ir tikai 7 procenti klasisku ģimeņu.

Daudzi Rietumu sociologi norūpējušies par ģimenes kā sociāla institūta sabrukumu. Lūk, raksturīgi dati. Salīdzinājumā ar 1900. gadu šķiršanās līmenis ASV palielinājies par 700 pro­centiem. Ap 40 procentu laulību ASV tagad no­slēdzas ar šķiršanos. Pašnāvību skaits jauniešu vidū pēdējos gados pieaudzis 3 reizes. Pašnā­vība tagad ir trešais izplatītākais jauno ameri­kāņu nāves cēlonis.

Jauno cilvēku ģimenēs nav ciešu garīgu saišu. Kā akcentē Heflijs, pāriem, kas šodien dzīvo kopā, savstarpējās attiecības tikai ne­daudz pārsniedz kopējās īres maksāšanas ietva­rus. Katrs no laulātajiem var aiziet, kad vien vēlas. Nav nejaušība, ka kulta grupas uzņemas ģimenes funkcijas. Tās rada uzticības, tuvības, emocionālās atklātības atmosfēru, kuras tik ļoti pietrūkst reālajā mājas šūniņā. Lūk, kāpēc daudzu sektu nosaukumos patlaban ir vārds «ģimene» — «Mīlestības ģimene» («Armage- dona baznīca»), «C. Mensona ģimene», kurā ietilpa galvenokārt meitenes, kas bija nogalinā­jušas valstī ievērojamus, «uzplaukumu» simboli­zējošus cilvēkus, «Dieva bērni» u. c.

Buržuāziskie pētnieki, mēģinādami izskaidrot masu reliģiozitātes parādību, atsaucas arī uz izglītības krīzi kapitālistiskajā pasaulē. Mācības ir paredzētas jauno cilvēku pielāgošanai valsts monopolistiskās organizācijas prasībām. Taču pēc izglītības iegūšanas jaunieši bieži ir bez darba. Viņi ir spiesti piemēroties biznesa pa­saulē valdošajām ekspluatācijas, sāncensības at­tiecībām. Izglītību caurauž dehumanizācijas un depersonalizācijas gars. Arī šeit izpaužas in­dividuālās saskarsmes deficīts, kura tik ļoti va­jadzīga jauniem cilvēkiem.

Visa buržuāziskās sabiedrības lietišķi prag­matiskā atmosfēra atsaldē cilvēku attiecības, liedz tām siltumu, emocionalitāti, nesavtīgumu. Kapitālistiskās pasaules ierindas pilsoņu saites ir merkantilas, aprēķina noteiktas. Tieši tāpēc kā reakcija uz sociālo sakaru vienkāršošanos, noplicināšanos jauniešu apziņā radies afek- tīvi erotiskās tuvības, kopīgas lūgsnu ekstāzes kults.

Amerikāņu politiskais darbinieks Dž. Gārders akcentē, ka mūsdienu Amerikas morālais gars ir ārkārtīgi zems salīdzinājumā ar citiem laik­metiem. Buržuāziskā ētika, kas izaugusi uz komerciāla pamata, par tikumisku uzskata visu to, kas sekmē panākumus. Tāpēc tai nav stin­gru un attaisnojamu kritēriju. Sāda tikumība rada ilgas pēc absolūtām vērtībām, svētuma. Tas neapšaubāmi pastiprina tieksmi pēc reli­ģiskajiem uzskatiem.

Darbā «Profānu kultūra» angļu sociologs P. Viliss cēloni, kāpēc mūsdienu Rietumu jau­natne aizraujas ar misticismu, saskata «tēvu un dēlu» konfliktā, domstarpības starp dažadiem buržuāzijas šķiras slāņiem.7

Ievērodami dažus reālus procesus, kas iz­skaidro jauno cilvēku pieaugošo tieksmi pec mistikas, buržuāziskie pētnieki aprobežojas tikai ar atsevišķiem faktiem, bet neatsedz reliģiskas kustības saknes. Galveno uzmanību viņi pieverš jauniešu dievbijībai, bez ievērības atstājot faktu, ka pieaugošais misticisms nav aptvēris tikai jauno paaudzi vien. Daudzi buržuāziskie socio­logi reliģiozitātē saskata vienu no socializāci- jas faktoriem un misticismu vērtē kā šķēršļi, kas jaunatnei traucē «normāli» pielāgoties valdošajai lietu kārtībai. Būdami gatavi pa­strīdēties par dažiem krīzes procesiem, viņi iz­vairās runāt par sociālajiem cēloņiem, kas iz­raisījuši reliģisko rosību.

Galvenā uzmanība šādos pētījumos tiek pie- i vērsta sociāli psiholoģiskajam cilvēka rīcības aspektam. Bet par sociāli ekonomiskajiem, poli­tiskajiem, pasaules uzskata un sociālkulturāla- jiem faktoriem tiek runāts tikai garāmejot vai tie vispār netiek pieminēti.

Neapšaubāmi pamatcēlonis, kas izskaidro misticisko noskaņu kāpumu Rietumos, ir saistīts ar kapitālisma vispārējo krīzi. Sai formācijai piemīt iracionālisma gars, kas skaidri izpaužas ražošanas spēku neatbilstībā buržuāzisko sa­biedrisko attiecību raksturam. Kapitālistiskā sa­biedrība ir naidīga cilvēkam; to dziļi un kon­sekventi ir atklājuši marksisma-ļeņinisma klasiķi. Taču buržuāziskajā pasaulē indivīdu nospiež ne tikai īpašuma tips, kas strādniekus atsvešina no ražošanas līdzekļiem, viņam stāv pretī arī citas imperiālisma struktūras — teh­nika un birokrātija, kas aizvien lielākā mērā ir

naidīgas katram cilvēkam, jo tās iemieso šīs sa­biedrības destruktīvo funkciju un antihumāno saturu.

Mūsdienu buržuāziskā tehnoloģija pazemina cilvēku līdz mašīnas piedevas līmenim, regulē viņa dzīves ritmu, viņa vajadzības. Tā katru indivīdu padara par patērētāju, turklāt viena no šādas personas iezīmēm ir plaisa starp do­mām un jūtām, prāta un sirds disharmonija. Līdzās tehniskajam progresam noris visa mehā­niskā, tas ir, nedzīvā, bezpersoniskā, popularitā­tes pieaugums.

Pašreizējā kapitālisma krīze atšķiras no analoģiskiem procesiem, kas norisa pirms pus­gadsimta vai pat gadus desmit agrāk. Tai ir globāls raksturs. Senāk vēl varēja rasties ilūzi­jas, ka slimīgie procesi aptvēruši tikai atseviš­ķus buržuāziskās apziņas aspektus, bet tagad šīs ilūzijas ir izgaisušas. Krīze ir sarežģījusies. Izveidojušās ciešākas un reizē pretrunīgākas saites starp ekonomiku un sociāli politisko organizāciju, bāzes un virsbūves parādībām, sabiedrības materiālo un garīgo ideoloģisko dzīvi.

Kapitālisma krīze šobrīd skar visu tā sabied­risko struktūru. Sakņodamās ekonomiskajās pamatattiecībās, krīze vienlaikus aptver buržuā­ziskās pasaules sociālās, politiski ideoloģiskās un kultūras dzīves sfēras. Kapitālisma pamat- pretrunas — starp kapitālu un darbu, starp ražošanas sabiedrisko raksturu un privāto pie­savināšanās veidu — aizvien saasinās, sa­springst un nereti gūst iracionālu izpausmi.

Mūsdienu kapitālistiskajā pasaulē cilvēki jū­tas bezspēcīgi. Viņi zaudē ticību tam, ka paši spēj ietekmēt savu dzīvi. Inflāciju, noziedzības

pieaugumu, bezdarbu, starptautiskos konfliktus un citas mūsdienu buržuāziskās pasaules pro­blēmas taču atsevišķi indivīdi ar savu darbību nespēj iespaidot. Zaudējot izjūtu, ka pieder pie veseluma, viņi sāk justies anonīmi. Attiecības depersonalizējas, cilvēku saskarsme izirst. Rezultātā izgaist savu sakņu izjūta, saites starp paaudzēm.

Tas viss, protams, liecina par to, ka misti­cisma noteicošajiem pamatcēloņiem ir sociāli vēsturisks raksturs. Tie izaug no valsts mono­polistiskās organizācijas sociālo sakaru iracio­nālā rakstura. Buržuāziskās pasaules ierindas cilvēks sabiedriskās likumsakarības uztver kā kaut kādus aklus, cilvēkiem naidīgus spēkus.

Mūsu dienās priekšstati par vēstures procesa objektivitāti un sakarībām ir ievērojami rekon­struēti. Noraidīdami vēsturiskās attīstības ob­jektīvās likumsakarības un pamatus, buržuāzis­kie zinātnieki aizvien biežāk sākuši runāt par sabiedrisko notikumu neparedzamo un haotisko kustību. Tiek noliegti ne tikai vēstures procesa objektīvie, materiālie priekšnoteikumi, bet arī apšaubīts sabiedriskās attīstības vienotais soci­āli tikumiskais mērķis, katrs mēģinājums balstī­ties uz kādiem pastāvīgiem principiem, analizē­jot pagātnes un it īpaši mūsdienu laikmeta val­došās tendences. Rietumu pētnieki atsakās sais­tīt pagātnes vēsturi un tagadni kādā vienotā tikumiskā pasaules kārtībā. Viņi paziņo, ka vis­pasaules vēsturiskajam procesam nav nekādu reālu sakņu, likumsakarīga rakstura un tas ir līdzīgs Brauna kustībai.

Noliegdami vispasaules vēstures loģiskumu un runādami par kapitālistiskās sabiedrības piepešu katapultēšanos citā civilizācijā, buržuā­ziskie pētnieki pēc būtības izmanto iebiedēšanas mītu, kura mērķis ir veidot konservatīvi defen- slvu domāšanu. Patiesi, vai ir vērts izaicināt vēsturi, ja iepriekš zināms, kā viņi apgalvo, ka tajā valda patvaļa, subjektīva izdoma, neiedo­mājama apstākļu kombinēšanās? Vai ir vērts virzīt vēsturi uz nezināmo?

Misticisma pieaugums mūsdienu pasaulē ir cieši saistīts ar politisko cīņu. Raksturojot reli­ģijas nozīmi sabiedrības dzīvē, marksisti pa­rasti norāda uz tās depolitizējošo iedarbību. Aicinādama ticēt pārdabiskiem spēkiem, reliģija visvisādi novērš cilvēka uzmanību no sociāla­jiem sakariem, sabiedriskās aktivitātes. Sī depolitizējošā funkcija, protams, piemīt arī mūs­dienu misticismam. Taču svarīgi ir pievērst uz­manību jaunai likumsakarībai, kas atspoguļo okultisma tiešo un vispusīgo saistību ar poli­tiku, ar politiskajām sadursmēm.

Okultisma saites ar politiku ir visai elastīgas un daudzveidīgas. Pirmām kārtām tās izpaužas tādējādi, ka dažādi buržuāzijas idejiski poli­tiskie strāvojumi pamato un attīsta savus misti­cisma variantus. Sajā sakarā var minēt divus pašus spilgtākos piemērus. Vispirms tieša saikne ar politiku bija kontrkultūras piekritē­jiem, kas izvirzīja savu kreisi radikālo vēstures misticiskās izpratnes variantu.

Dieva meklēšanas noskaņu sociālie un ide­jiski teorētiskie pamati buržuāziskās sabiedrī­bas jaunatnes vidū sakņojas ne tikai jaunatnes kustības evolūcijas īpatnībās un konkrētajos virzienos, bet arī kapitālisma vispārējā sociāli politiskajā un garīgajā atmosfērā.

Protests pret kapitālistisko sistēmu izpaužas visdažādākajos veidos — sākot ar valdošās kultūras noliegumu un beidzot ar teorētiskiem aktiem, sākot ar dieva meklēšanu un beidzot ar strādnieku šķiras apzināto kustību pret valdošo kārtību. Buržuāziskie teorētiķi runā par mūs­dienu Rietumu jaunatnes totālo konformismu, par kreisi radikālā apziņas tipa pilnīgo iz­zušanu. Protams, politiskais protests pret kapi­tālismu nereti izpaužas mistificētā un kroplīgā veidā, kas var novest pie ekstrēmisma kāpi­nāšanās, pie dieva meklēšanas pastiprinā­šanās.

Pēc 60. gadu jaunatnes kustību apsīkuma pa­lielinājās divas Rietumu jaunatnes apziņai raksturīgas tendences. Viena tendence noveda pie novēršanās no politikas un reliģijas utt., bet otra — pastiprināja terorisma, kreisā ekstrē­misma izplatīšanos jaunatnes vidū. Kreisais ekstrēmisms ir kapitālistiskās sistēmas krīzes rezultāts un simptoms, kanāls, kas novada soci­ālo grupu neapmierinātību, izmisumu un dus­mas.

Jauniešiem raksturīgie dieva meklējumi ir mistificēta forma, kādā izpaužas politiskais pro­tests pret kapitālismu. Jaunie cilvēki ir vīlušies sabiedrības revolucionārās pārkārtošanas idejās un uzskata, ka jāsāk jauna dzīve, mainot savu iekšējo pasauli — cilvēka dvēseles dzīlēs atro­dot tās bagātības, ko atstūmusi muļķību radošā civilizācija. Misticiskās apziņas pārstāvji atklāti paziņo, ka atsakās no revolūcijas, ienīst revolu­cionāro patosu, ka politisko aktivitāti uzlūko par neauglīgu.

Turpretī aktivizējošās politiskās noskaņas pa­stiprinājušās citā idejiski politiskā strāvo­jumā — neokonservatīvismā. Tas atklāti intere­sējas par misticiskām vēsmām: pagātnes ideali- zāciju, Austrumu patriarhālo struktūru kultu, neuzticību izzinošajam prātam. Galēji labējie politiskie spēki cenšas radīt vērtīborientāciju jaunu kompleksu. Sajā nolūkā viņi izmanto politisko mitoloģiju, atdzīvina pašus reakcionā­rākos aizspriedumus. Turklāt neokonservatoru vidē, kā jau minējām, izplatās misticiskās antropoloģiskās koncepcijas.

Okultisma iejaukšanās politikā īpaši saska­tāma, aplūkojot antikomunistiskās noskaņas, ko kultivē mūnieši un viņiem līdzīgi sektanti. Dau­dzas kopienas atklāti pievienojas noteiktām politiskām platformām, kaut arī nereti pauž utopiskus vai eklektiskus uzskatus. Misticiskajā apziņā nostiprinās viedoklis, ka tieši misticisms dod idejisku impulsu dažādiem utopiskiem un ekstrēmiskiem virzieniem politikā.

Mūsdienu «pareģi» ir pārliecināti, ka politisko aktivitāti stimulē un iedvesmo misticiski meta- fiziski aicinājumi un lozungi — tādi kā «tūkstošgadu reihs», «dižā atteikšanās», «totālā atbrīvošanās». Mūsdienās izvērstajā politiskajā cīņā dažādi buržuāzijas slāņi atkal un atkal cenšas pamatot savas pozīcijas. Turklāt viņi ne­reti apelē pie idejiskiem kompleksiem ar misti- cisku ievirzi. Misticisma pieaugums tādējādi ir tieši atkarīgs no mūsdienu idejiski politiskajām kolīzijām.

Sis process atspoguļo arī kapitālistiskās sa­biedrības pasauluzskatisko krīzi. Buržuāziskā ideoloģija patlaban nejaudā izveidot viengaba­lainu, izvērstu realitātes ainu. Tā ir zaudējusi savu vēsturisko izskaidrošanas spēju. Tajā nav iedvesmojošu garīgo patiesību, cilvēkiem nozī­mīgu maksimu. To caurauž klajas manipulāci­jas, demagoģijas un necilvēcības gars.

Buržuāziskā ideoloģija ir zaudējusi savu rela­tīvo stabilitāti, to ārda iekšējās pretrunas, ko izraisa vispārējais apjukums, tradicionaloL ap­robēto «domas kodu» sabrukums, pastāvīgā ne­atbilstībā starp kapitālisma reālo praksi un tā modernizācijas ceļiem. Buržuāziskā pasaules uzskata iekšējās pretrunības rezultātā notiek viedokļu, ticību, noskaņu un dažādu idejisku plūsmu polarizācijas process.

Daudzi Rietumu sociologi šo situāciju vērtē apoloģiskā garā. Viņi runā nevis par kapitā­lisma ideoloģijas sabrukumu, bet par tā ieiešanu jaunā fāzē. Viņi šo mozaīku joprojām uzlūko par garīgās bagātības, idejiskā plurā­lisma, pasauluzskatisko meklējumu neapstrī­damu un nozīmīgu apliecinājumu. Buržuāziskās apziņas saskaldītību, uzskatu sajukumu viņi vērtē kā gara lidojumu, kas izraisa neizsme­ļamu sociālās rīcības bagātību.

Buržuāziskās sabiedrības ideoloģija ir ārkār­tīgi raiba un pretrunīga. Tajā ietilpst ne tikai dažādas sabiedriski politiskās noskaņas, bet arī dažādi idejiskie rosinātāji: no kontrkultūras līdz misticismam, no dieva meklēšanas līdz nūdis- mam, tas ir, aicinājumam pārvarēt kaunu un nomest savas drēbes. Visas šīs garīgās vēsmas veido dīvainu panorāmu, kurā iekļaujas negai­dītas, nereti arī kuriozas un groteskas orientā­cijas.

Misticisma kāpums ir tieši saistīts ar tā sau­camo reideoloģizācijas vilni. Buržuāziskie sociologi ir gatavi pamēļot, kādā idejiskā un kultūras strupceļā nonākuši kapitālistiskie Rie­tumi, par pašreizējo pasauluzskatisko vakuumu, par ticības krišanos. Taču šīs konstatācijas vi­ņiem nav vajadzīgas tādēļ, lai atmaskotu savu laiku nodzīvojušo sociālo iekārtu. Gluži pretēji, viņi ir pārliecināti, ka imperiālisma liktenis ir atkarīgs no tā, cik sekmīgi tiks apzināti un vē­lāk pārvarēti «reideoloģizācijas» izvēršanu kavējošie negatīvie procesi. Bet «reideoloģizācija» sniegšot jaunas, mūsdienu pasaules dina­mikai atbilstošas vērtības.

Buržuāziskie autori raksta par garīgo krīzi, par ticības izgaišanu, par apziņas pasauluzska- tisko «vakuumu» un «sairumu», Bet vai krīzes parādības liecina par nepieciešamību pēc «reideoloģizācijas», kas nāks «intelektuālā tuksneša» vietā? Bet vai modernajā «reideoloģi­zācijas» terminā neizpaužas specifiskā «cerības revolūcija» (Ē. Fromms), kas tieši robežojas ar misticismu?

Misticisma izvēršanās procesā skaidri izpau­žas ilgās pēc universālistiskas ideju sistēmas, bet pašreizējā buržuāziskā ideoloģija tāda nav. Modernās aizraušanās liecina par tādas pasaules izjūtas meklējumiem, kura ietvertu apzinātus mērķus, iedvesmojošus ideālus, morālās vērtī­bas. Agrāk šāds drošs patvērums kapitālistiskās sabiedrības masām bija reliģija. Tieši tā izstrā­dāja priekšstatu par dzīves harmoniju, par ze­mes eksistences jēgu, kas orientē uz «mūžīgo vērtību» izpratni. Taču tagad, kā jau minējām, tradicionālās reliģijas pozīcijas ir iedragātas. Garīdznieku un baznīcas liekulības un pērkamī- bas apzināšanās, tieksme atbrīvoties no mūž­seniem aizspriedumiem un māņticībām mudina cilvēkus uz meklējumiem. Glābiņu viņi saskata reliģijas modernizēšanā, iekšējās reliģijas poeti- zācijā; iekšējā reliģija tiek pretstatīta tradicionā­lajai, formālajai ticībai. Taču oficiālās reliģijas prestiža kritums vienlīdz liecina ne tikai par reliģijas krīzi, bet arī par kapitālistiskās sabied­rības garīgo sajukumu.

Netradicionālā reliģiozitāte šodien zināmā mērā ir dažādu idejisko un kultūras plūsmu pašā epicentrā. Ar savu iekšējo patosu tā, da­biski, ir ietekmējusi mūsdienu laikmeta pasaul­uzskatisko kultūru: no vienas puses, tā atspo­guļo tradicionālo reliģisko uzskatu norietu, bet no otras puses — jaunāko misticisko meklējumu panīkumu.

PĒCVĀRDS

«… Manu acu priekšā ir gravīra, kas ilustrē Džona Buņjana alegoriju «Piligrima ceļojums uz Debesu Valstību». Tajā attēlots smejošs cil­vēks, kura kāja pārkārusies pāri kraujai. Viņš ar spieķi ripina lejā pie kājām gulošos akmenti­ņus. Gravīrai dots nosaukums «Ateists».»

Tās ir rindas no kādas lasītāja vēstules. Kad bija iznākušas manas grāmatas «Vai mesija iz­glābs?» un «Ticīgie bez baznīcas», es saņēmu ne mazums atsauksmju. Ar dažiem lasītājiem es joprojām sarakstos, tomēr ne vienmēr iespējams apmierināt ziņkāri, atbildot uz vēstulēm, kuras ir bēdu pilnas, kurās izteikta piekrišana vai, gluži otrādi, izpaužas nokaitinātība.

Vēstuļu tonis ir saprotams: ak, redz, kāds jūs esat, nekam neticat — ne atnācējiem no kos­mosa, ne telepātiem, ne brīnumainai izdziedinā­šanai, ne dievlūgšanas vīrakam. Ja kāds, lasī­dams grāmatas, autorā sazīmējis Neticīgo Tomu, tad viņam svarīgi ir tikai, lai autors pa­stāsta par brīnumiem, izkliedē rutīnas pilno dienu pelēcību.

Jau Kants ievēroja: pastāv divi aizsprie­dumi — neticēt nekam un ticēt visam, par ko klīst valodas. Abi varianti ir bezjēdzīgi. Vēl Kants pasvītroja: pastāv divi brīnumi — zvaigžņotā debess virs mums un tikumiskais likums mūsos.

Ticībā cilvēks smeļas spēku savai dzīvei. Bez tās nav pieejami cilvēka esamības avoti. Ticība piepilda personības slēptākās dzīles. Bez tas nav iespējams apjēgt nākotni.

Mēs ticam prāta visvarenībai. Cilvēciskas iz­ziņas iespējām. Tam, ka cilvēka prāts, kā akcen­tēja V. I. Ļeņins, atklās vēl daudz dīvainu pa­rādību. Mēs ticam cilvēku neizsīkstošajiem ra­došajiem spēkiem. Iespējām ielauzties cilvēka apziņas dzīlēs. Mūžīgo vērtību apgarotībai. Kosmisko tāļu apgūšanai. Kontaktiem ar domā­jošām būtnēm no citām planētām. Cilvēka trauksmainā gara triumfam.

«Dzīvība izcēlās pirms trim miljardiem gadu,» raksta franču rakstnieks Ervē Bazēns. «Taču mēs eksistējam tikai trīs miljonus gadu. Vēsture ilgst vienīgi sešus tūkstošus gadu. Mū­sos izzūd antropoīds. Un sākas cilvēks.»1

Noslēpumainības izjūta ir skaists un dziļš pārdzīvojums, uz ko spējīgs tikai cilvēks. Tie ir Alberta Einšteina vārdi. Sīs grāmatas uzdevums nebūt nav noplicināt dzīvi, parādīt ticības bez- jēdzīgumu. Protams, nav arī — izsmiet neofīta jūtas, paņirgāties par ticīgā ekstāzi lūgsnās.

Taču autors ir pārliecināts, ka misticiskā mētāšanās ir mūsdienu pasaules nelaime. Tā liecina par mūsu laika mokošajiem, grūti at­risināmajiem jautājumiem. Tieksme pēc okul­tisma nav slimīgas apziņas vai iztēles produkts. Sī stabilā garīgā fenomena fonā ir sarežģītas problēmas, idejisko cīņu vētras.

Tāpēc, parādot misticisma iedabu, ne tikai jāapraksta kādi ticības fenomeni, bet arī jāana­lizē to sociālās funkcijas, plaši jāizmanto vēs­tures filozofijas atziņas, lai pētītu esamības un apziņas noslēpumus. Reliģija kopumā sniedz izkropļotu īstenības ainu. Tā tomēr cenšas at­saukties uz cilvēku garīgajām vajadzībām. Tā­tad misticisma kritiskais aplūkojums iespējams, tikai meklējot citas garīgās vērtības, kas ap­mierinātu mūsdienu cilvēka prasības un vaja­dzības un neliktu viņam pievērsties misticis­mam.

Ateisma pievilcības spēks neslēpjas ideālu trūkumā. Bezdievība bez vērtīborientācijām, spārnojošām patiesībām, humānistiskā patosa var nest tikai ļaunumu. Mūsu pasaules uzskatu caurauž aktīva cilvēkmīlestība, ticība personības milzīgajām radošajām iespējām. Reliģijas sa­kramentiem tā pretstata reālus, šīspasaules ideālus.

Antonio Gramši reliģiju dēvēja par pašu lie­lāko avantūru un pašu lielāko «utopiju», kādu cilvēce kolektīvi radījusi.2 Mūsdienu misticisms arī ir grandioza avantūra. Tā «pareģu» rīcībā ir sarežģīta iedvesmošanas psihotehnika. Viņi vē­las, lai aptumšotā apziņa vadītu mūsu dzīvi. Taču šī šķietamā bagātība var pārvērsties par sauju pīšļu. Tā var nest pasaulei šausmas un izmisumu.

«Miljoniem fizisku sērgu, varmācību, neķīt­rību un grēku,» savulaik skaidroja V. I. Ļeņins, «pūlis atmasko daudz vieglāk, un tāpēc tie ir daudz mazāk bīstami nekā smalkā, garīgā, vis­krāšņākajos «idejiskajos» tērpos ģērbtā ideja par dieviņu.»3

I nodaļa NEPRĀTA VIĻŅI

6.   Markss Ķ., Engelss F. Darbu izlase trīs sējumos. — R., 1979, 1. sēj., 115. lpp.

12.   Engelss F. Zemnieku karš Vācijā. —■ R., 1954., 30. lpp.

 Debus A. Man and Nature in the Renaissance. — Cambridge, 1978.

15.   Bergman M. Hieronimus Bosch and AIchemy. — Stockholm, 1979

16.  Rlcher J. Aspects esotēriaues de l'oeuvre littēraire. — P„ 1980.

17.  Koyre A. Mystiques, spirituels, alchimistes du XVI-e siēcle Allemand. — P., 1981.

18.  Halbronn J. Les historiens des sciences face ā l'acti- vitē astrologique de Kēpler. — Comptes rendus du 104-e Congrēs national des sociētēs savantes. P., 1979, p. 139—140.

19.  Jlocea A. <t>. ScTeTHKa Bo3pojK,neHHH. — M., 1982, c. 492.

20.   Kirsch L. Demonology and science during the scienti- fic revolution. — Journal of the History of the Beha- vioral Sciences. Brandon, 1980, vol. 16, N 4, p. 359— 368.

II nodaļa TICĪBAS FENOMENOLOĢIJA

1.  Kūht M. Cot. B 6-th t. — M., 1964, t. 2, c. 334.

2.   Turpat, 347. lpp.

3.   Turpat, 367. lpp.

4.   Turpat, 320. lpp.

5.   Mydpaaeū H. C. IlpodjieMa pauHOHaJībnoro h Hppa- UHOHajībHoro: aHTHHHocīb, cpeaHeBOKOBbe. — Bonpocu $hfl0c0(ļ)hh, 1982, Ka 9, c. 108.

6.   U,eeūa C. Co6p. cot. B 7-mh t., t. 6, c. 6.

7.   Toqueville A. de. De la dēmocratie en Amērique. — L„ 1961, p. 138.

8.   U.eeuz C. Co6p. cot. B 7-mh t„ t. 6, c. 45.

9.   Sk. turpat, 10. lpp.

10.  Sk., piemēram: Mutpoxuh JI. H. FIoHHTHe pejmrHH y K. MapKca. — Bonpocbi $hjioco4>hh, 1983, Ns 8; riuuļUK 10. E. CTaHOBJieHHe aTeH3Ma K. MapKca h <t>. SHreJibca. — M., 1983, h ap.

11.  Markss Ķ., Engelss F. Darbu izlase trijos sējumos. — R„ 1979, 1. sēj., 429. lpp.

12.   Sīkāk sk.: rt/peeuH 77. C. CouHaJībHaa MHtļiojioniH. — M., 1983.

13.  Engelss F. Zemnieku karš Vācijā. — R., 1954, 29. lpp.

14.  Turpat.

15.   Turpat.

16.   MapKC K„ SmeAbc <P. Coi., t. 32, c. 44.

17.  illaeaem <p. sctethka. Oh^ocoi1)hh. KpHTHKa. B 2-x t. — M., 1983, t. 2, c. 264—265.

18.  Mūhh T. IlHCbMa. — M., 1975, c. 61—62.

III nodaļa MISTISKO AUSTRUMU GAISMA

1.   Keijserling G. The Travel Diary of a Philosopher. — L., 1925, vol. 2, p. 364.

2.   Needlman I. The New Religions. — N. Y., 1977, p. 218—226.

3.   Steiner R. Makrokosmos und Mikrokosmos. — Dor- nach, 1962, S. 230.

4.   Sīkāk par to sk.: rypeeui U. C. KpHTHiecKHfi aHajM3 6yp>Kya3Hhix KOHiienu.HH KyjibTypHoro pa3BHTHH ocbo- 6oahbihhxch hapoaob. — b kh.: Eopb6a hfleā b co- BpeMeHHOM MHpe. — M., 1978, t. 3, c. 244—259.

5.   Ļenins V. I. Raksti, 18. sēj., 138. lpp.

6.   Evans Ch. Cults of Unreason. — N. Y., 1974.

7.   JļUAbTeŪ B. CymHOCTb (ļ>HJIOCO(ļ)HH. — B kh.: Ohjioco- (ļ)hh b CHCTeMaTHHeCKOM H3JIO>KeHHH. — Cn6., 1909, c. 29.

8.   JĪMeMC B. MHoroo6pa3He peflnrH03Horo ontiTa. — M., 1910, c. 368—369.

9.   Taepu3HH F. M. 4)eH0MeH0J!0rHiecKHH «aHTHncnxojio- TH3M» II npOČJieMa HHTyHUHH B 3K3HCTeHUHajIH3Me. — B c6.: OH^OCO(ļ)H5I MapKCH3Ma H 3K3HCTeHUHaJIH3M. —

M„ 1971, c. 80.

10.   Fromm E., Suzuki D., Martino R. de. Zen Buddism and psychoanalysis. — L., 1960.

11.  Berkman R. Semantics of Zen. — Psychologia (Kyoto University) 15, 1972, N 3, p. 127—136.

12.  Hesse H. Zen. — Privatdruck, 1961.

13.   Hesse H. Stikla pērlīšu spēle. — R., 1976, 277. lpp.

14.  Evans Ch. Cults of Unreason, p. 209.

15.  Needlman I. The New Religions, p. 215—218.

16.   Hesse H. Der Steppenwolf. — Fr.-a-M., 1977, S. 27.

IV nodaļa DIEVI BEZ TEMPĻIEM

1.   Sk., piemēram: Būktuh B. TnSeJib flxoHCTayHa. — HoBbift MHp, 1982, No 2; Mutpoxuh Jl. H. «PeJinrHH HūBoro Bena» b CIIIA. — Bonpocu 4>hjiococ1)hh, 1982, N» 4, H ap.

2.   Time, 1978, Dec. 4, p. 15.

3.   Turpat, 41. lpp.

4.   Roszak Th. The case for cults. — Nation, 1979, Febr. 10, N 5, p. 138.

5.   Būxtuh E. rnge-fib ,H,}KOHCTayHa. — Hobhh MHp, 1982, Ws 2, c. 245.

6.   Krause Ch. Guyana massacre: the eyewitness ac- count. — N. Y„ 1978, p. 56.

7.   Turpat, 57. lpp.

8.   MurpoxuH Jl. H. «PeJinrHH hoboto BeKa» b C1IIA. — Bonpocbi (1)hjioco(Jjhh, 1982, N° 4, c. 74.

9.   Kahn H„ Brūce Briggs B. Things to Come. — N. Y., 1972.

10.  Hefley J. C. The Youthnappers. — 111., 1978, p. 162— 163.

11.   Mapnc K-, dmejibc <P. Cott., t. 19, c. 314.

12.   Ulrich O. Weltniveau: In der Sackgasse des Industrie- systems. — B., 1979.

13.   Sīkāk sk.: rypeeui 17. C. Cnace? jih MeccHH? — M., 1981.

14.   Haack W.-F. Jugendreligionen: Ursachen, Trends, Reaktionen. — Mūnchen, 1979, S. 302.

15.   Sk.: 3a py6e}kom, 1976, 21—27 man, c. 17.

16.   Ļeņins V. I. Raksti, 15. sēj., 374. lpp.

V nodaļa AGONIJAS NOSLĒPUMI

1. piligrim of the night. Death and the Afterlife. — N. Y.; L., 1975.

2.  moody r. life after life. — n. Y. 1975.

3.  turpat, 28.-29. lpp.

4.  sk.: azadotcahnh h. a., kūtkob a. 10. pe3epbbi hauiero oprahh3ma. — m., 1979, c. 75.

VI nodaļa NĀVES SEJA

1.   Life after Death. — L„ 1977.

2.   Turpat, 12. lpp.

3.   Platons. Valsts. — R., 1982, 181. lpp.

4.   Moody R. Reflections on «Life after Life». — N. Y., 1977.

5.   IļuiļepoH. H36paHHbie coHHHeHM. — M., 1975, c. 384—385.

6.   Cenem JIyiļuu Ahhēu. HpaBCTBeHHbie niiCbMa k JIymi- jīhīo. — M„ 1977, c. 259.

7.   Cit. no: Hūbster A. Denker gegen den Strom. Schopen- hauer: Gestern-Heute-Morgen. — Bonn, 1973, S. 143.

VII nodaja KRĒSLAINA APZIŅA

1.  JļoteeMC B. MHoroo6pa3He pe;iHrH03H0r0 ontiTa, c. 376.

2.   Turpat, 402. lpp.

3.   Leary T. Politics of Ecstacy. — L.; N. Y„ 1970, p. 113.

4.   Turpat, 107. lpp.

5.   Zaehner R. Drugs, mysticism and make-believe. — L„ 1982, p. 78.

6.   Huxley L. A. This timeless moment. — L.; N. Y., 1968, p. 268—269.

7.   Zaehner R. Drugs, mysticism and make-believe, p. 109.

8.   Dialogi: Polemiski raksti par mūsdienu zinātnes at­tīstības iespējamām sekām. — R., 1983, 129. lpp.

9.   Turpat, 136. lpp.

10.  Staal F. Exploring mysticism: A methodological essay. — Berkley, 1975.

11.   Hūaumob B. B. BepoflTHOCTHan Moaejib H3biKa. — M., 1979, c. 252.

12.   Gutmann D. The Premature Gerontocracy. — Social Research, 1972, vol. 39, p. 430.

13.   Lilly J. C. The centre of the cyclone. — N. Y„ 1972.

14.   Habermas J. Zur Rekonstruktion des historischen, Materialismus. — Fr.-a-M., 1976.

15.   Fromm E. To have or to be? — N. Y., 1976.

VIII noda|a ZINĀTNES MISTISKOŠANA

1.  Zetterberg J. Hermetic geocentricity : Isis. — Wash., 1979, vol. 70, N 253, p. 385-393.

2.   Feyerabend P. Against Method: Outline of an Anarch- istic Theory of Knowledge. — L., 1975, p. 17.

3.   Feyerabend P. Science in a Free Society. — L., 1978, p. 31.

4.   Turpat, 31. lpp.

5.   Humanist. L„ 1975, vol. 90, N 8, p. 7—9.

6.   Feyerabend P. Science in a Free Society, p. 91.

7.   Pycco M- M. TpaKTara. — M„ 1969, c. 19, 20.

8.   Cit. no: Goran M. Science and antiScience. — Michi- gan, 1974, p. 23.

9.   Nelson B. Sciences and Civilisations, «East» and «West». — Boston studies in the philosophy of science. Vol. II. — Dordrecht-Boston.

10. Needhatn J. Science and Civilisation in China. Vol. 1—5. — Cambridge, 1954—1974.

11. Science and its Public: the Changing Relationship. — Boston, 1976.

12. Turpat, 18. lpp.

13. Science betvveen Culture and Counter-Culture. — Nijmegen, 1975.

14. Dialogi: Polemiski raksti par mūsdienu zinātnes at­tīstības iespējamām sekām, 59. lpp.

15. Turpat, 74. lpp.

16. Science and its Public: The Changing'Relationship, p. 240.

17. Flori J., Rasolofomasoandro H. Evolution ou crēa- tion. — P„ 1973.

18. Turpat, 212. lpp.

19. Turpat, 220. lpp.

20. Turpat, 291. lpp.

21. Turpat, 314. lpp.

22. Cit. pec.: Science and its Public, p. 194.

23. Cillespie N. C. Charles Darwin and the Problem of Creation. — Chicago; L., 1979, p. 10.

24. Holton J. The Scientific Imagination. — Cambridge, 1978, p. 263.

25. Consciousness and the Physical World. — Oxford,

26. Le Monde, 24 oct. 1979, p. 17.

27. Macintyre A. Has science any future? — Science and Society. Ann Arbor, 1975, p. 356—362.

28. Farell B. A. The Standing of Psychoanalysis. — Oxford, 1981.

29. Turpat, 42. lpp.

30. Neue Perspektiven der Psychoanalyse. Kohlhammer,

1981.                      

31. Ļeņins V. I. Raksti, 14. sēj., 287. lpp.

IX nodaļa DIEVI NO SUPERCIVILIZĀCIJAM

1.   Scientists confront Velikovsky. — L., 1978.

2.   Jung K. G. Ein moderner Mythus. — Zūrich, 1958, S. 17.

3.    Jung K■ G. VII Sermones ad mortues. — L., 1925.

4.    Webb J. The Occult Establishment. — III., 1976.

5.    Berlitz Ch. The Bermuda triangle. — L., 1975.

6.   AM6apmjMnH B. CiopnpH3bi BcejieHHoft. — M3BecTHH, 1979, 7 (ķeBp.

X nodaļa MISTIKAS ZINĀTNISKOŠANA

1.   Wallis R. The Road to the Total Freedom : a Sociolo- gical Analysis of Scientology. — L., 1976.

2.   Tvens M. Vēstules no Zemes. — R., 1964, 192. lpp.

3.    Wallis R. The Road to the Total Freedom, p. 103—104.

4.   Evans Ch. Cults of Unreason. — N. Y., 1974.

5.   Turpat, 121. lpp.

6.   Turpat, 122. lpp.

7.   Tvens M. Vēstules no Zemes, 178. lpp.

8.    Wallis R. The Road to the Total Freedom, p. 180.

9.   Haack W. Jugendreligionen. — Mūnchen, 1979.

XI nodaļa MISTICISKIE KULTI

1.   Flemming B. Das Theosophische Weltbild. — Munchen, 1976. ■

2.   Crypya M. }Kpem>i xpaMa CaTaHU. — JlHTepaīypHaa ra3eīa, 1974, 27 $eBp.

3.   Sk.: <t>euep6ax H. H36p. <ļ)HJiococļ). npoH3B. — M., 1955, t. 2, c. 736.

4.   Evans Ch. Cults of Unreason, p. 138.

5.   Mysticism and the modern mind. — N. Y., 1959.

6.   Kam H. Coh. B 6-th t., t. 2, c. 293.

7.   Alcock J. E. Parapsychology: science or magic? — Ox- ford, 1981, p. 23.

8.   JleM C. IlHTb iyBCTB — h TOflbKO? — JlHTepaTypHaH ra3eTa, 1975, 1 hhb.

XII nodaļa «APGAISMOTĀ SVĒTDOMAŠANA»

1.  Roszak T. The Making of the Counter-Culture. — N. Y., 1970, p. 5.

2.   Turpat, 40. lpp.

3.   Turpat, 206. lpp.

4.   Turpat, 47. lpp.

5.   Turpat, 51. lpp.

6.   Roszak T. Where the Wasteland ends: Politics and transcendence in postindustrial society. — N. Y., 1973.

7.   Turpat, XVIII lpp.

8.   Turpat, 136. lpp.

9.   Turpat, 257. lpp.

10.  Turpat, 57. lpp.

11.  Turpat, IX lpp.

12.  Turpat, XX lpp.

13.  Turpat, 90. lpp.

14.  Sk.: MapKc K-, 3mejibc 4>. Coq„ t. 46, i. I, c. 387.

15.  Roszak T. Where the Wasteland ends : Politics and transcendence in postindustrial society, p. 87.

16.  Turpat, 361. lpp.

17.   Turpat, 458. lpp.

18.  Daedalus, Summer, 1974, p. 32.

19.  Turpat, 24. lpp.

20.   Turpat, 23. lpp.

21.   Turpat, 26. lpp.

22.   Roszak T. Person/Planet. — N. Y„ 1979, p. 2.

23.   Turpat, 128. lpp.

24.   Turpat, 291. lpp.

25.   Roszak T. The case for cults. — N. Y„ 1979, N 5, p. 137—139.

XIII nodaļa DOMĀJOŠĀ NIEDRE

1.  Huiļiue <ī>. Ahthxphct. — Cn6., 1907, c. 9.

2.   My6poBCKUū Jļ. M. FIpoSjieMa «ncMHKa h M03r» b CBeTe KaTeropHH couHa^bHoro h SHO-normecKoro. — Bonpocbi (j)HJioco<ļwH, 1982, N° 5, c. 66.

3.   Huutiue <f>. Ahthxphct, c. 9.

4.   Cit. no: Burke K. Language as symbolic action. — Los Angeles, 1966, p. 103.

5.   MemuKoe M. M. Stioah o npupoae hejiobeka. — M., 1961, c. 50.

6.   Sk.: <t>0HTeneAb E. Paccya<fleHne o pejinrHH, npnpofle h pa3yMe. — M., 1979, c. 68—172.

7.   Sk.: CoAoebee E. 10. bhojiormeckhfl ahajih3 ksk bha HCT0pHK0-(ļ)HJi0C0(ļ)CK0r0 HccjieflOBaHHH. — Bonpocbi (ļ)HMC0$hh, 1981, Ka 9, c. 133.

8.   Cit. no: Tapacoe B. IlacKajīb. — M., 1979, c. 283.

9.   Tvens M. Vēstules no Zemes, 174., 176. lpp.

10.  Dialogi: Polemiski raksti par mūsdienu zinātnes attīs­tības iespējamām sekām, 153.—154. lpp.

11.  Koestler A. The ghost in the machine. — L., 1971, p. 390.

12.   Nouvelles littēraires. — P., 1980, 6—13 nov., p. 33.

XIV noda|a SAUJA PĪŠĻU

1.  Fear of science — trust in science. — Kūnigstein, 1980, p. 136.

2.   ĶazpaMūHOB 10. C/rpaHHHKH b hohh. — Pobcchhk, 1979, JVb 7, c. 20.

3.   Beger P. Facing up to modernity. — N. Y., 1977, p. 25.

4.   Turpat, 206. lpp.

5.   Zaehner R. Drugs, mysticism and make-believe, p. 113.

6.   Hefley J. C. The Youthnappers. — 111., 1978.

7.   Willis P. E. Profane culture. — L., 1978.

Pēcvārds

1.  Ea3en 9. Bo ^to a Bepio? — JlHTepaTypHaH ra3eTa, 1981, 15 anp.

2.   Sk.: rpaMiuu A. H36p. npoH3B. B 3-x t. — M., 1959, t. 3, c. 534.

3.   Ļeņins V. I. Raksti, 36. sēj., 91. lpp.

SATURA RADĪTĀJS

Ievads …………………………..

noda|a Neprāta viļņi

nodaļa

Ticības fenomenoloģija .

nodaļa

Mistisko Austrumu gaisma

nodaļa

Dievi bez tempļiem .

nodaļa

Agonijas noslēpumi .

nodaļa

Nāves seja ….

nodaļa Krēslainā apziņa .

nodaļa

Zinātnes mistiskošana .

nodaļa

Dievi no supercivilizācijam

nodaļa

Mistikas zinātniskošana .

nodaļa Misticiskie kulti .

nodaļa

«Apgaismotā svētdomāšana»

nodaļa

Domājošā niedre ….

nodaļa

Sauja pīšļu……………………………

Pēcvārds . . .

HE JV° 1784 Pāvels Gurevičs VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA? Redaktors U. TIrons Mākslinieciskais redaktors V. Kovajovs Tehniskā redaktore L. Ambaine Korektors I. Tirāns Nodota salikšanai 22.09.86. Parakstīta iespiešanai 05.10.87. Formāts 70X90/32. Tipogrāfijas papīrs N° 2. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 14,62 uzsk. iespiedi.; 14,91 uzsk. kr. nov.; 16,70 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Pašūt. X» 1196-4. Cena 75 kap. Izdevniecība «Avots». 226047 Rīgā. Padomju bulv. 24. Izdevn. 241/Ft-54. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecibu, poligrāfijas un grā­matu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīna», 226011 Rīga, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks iespiests Rīgas Paraugtipografija, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.

Gurevičs P.

Gu 760 Vai misticisma atdzimšana: Kritiski apcerējumi. — R.: Avots, 1988. — 395 lpp.

Grāmatā analizētas dažādas mistiskas parādības — cilvēka eksistence pēc ķermeņa nāves, «lidojošie šķī­vīši», sakari ar mirušo gariem u. c. Autors kritizē mūsdienu misticismu un dažādos okultisma virzienus Rietumos kā buržuāziskās pasaules krīzes produktus. Saistoši uzrakstītā grāmata domāta masu lasītājam.

G 0302020300—241

M803(l 1)—88 4—87 87.3c03

Izdevniecības «Avots» Filozofijas un tiesību literatūras redakcija gatavo izdošanai A. Čertkova grāmatu «PAREIZTICĪBAS FILOZOFIJA

UN MŪSDIENAS: VISVIENĪBAS METAFIZIKA» (krievu vai.)

Grāmata sniedz priekšstatu par vienu no ietek­mīgākajiem gadsimtu mijas filozofiski reliģis­kajiem virzieniem Krievijā — «visvienības metafiziku». Autors analizē V. Solovjova, A. Trubeckiha, S. Bulgakova, P. Florenska uz­skatus par esamību, cilvēku, labo, skaistumu. Viņu filozofiskais mantojums atstājis un jo­projām atstāj iespaidu gan uz atsevišķām kul­tūras parādībām, gan uz pareizticības ideolo­ģiju mūsdienās.

Izdevniecības «Avots» Filozofijas un tiesību literatūras redakcija gatavo izdošanai S. Averinceva grāmatas «CILVĒKS UN VĀRDS» tulkojumu.

Ievērojamā padomju filozofa, filologa un kul­tūras vēsturnieka Sergeja Averinceva uzmanī­bas lokā IV—VII gadsimta Bizantija — laik­mets, kas bija reizē antīkās kultūras gals un kristietības sākums. Bizantijas literatūras poē­tikas likumības iezīmētas uz plaša kultūras un vēstures reāliju fona.

Izdevniecības «Avots» Filozofijas un tiesību literatūras redakcija gatavo izdošanai E. Solovjova grāmatas «NEUZVARĒTAIS ĶECERIS» tulkojumu.

Lasītājam būs iespējams iepazīties ar padomju literatūrā pirmo biogrāfisko aprakstu par Mār­tiņu Luteru (1483—1546), viduslaiku katoļu baznīcas reformatoru, buržuāziskās filozofijas un ētikas pamatprincipu paudēju, vienu no vācu literārās valodas veidotājiem, kura Bībe­les tulkojums vācu valodā izmantots arī tās latviskojumā. Grāmatas pielikumā — Mārtiņa Lutera raksts «Par kristīga cilvēka brīvību».

Izdevniecības «Avots» Filozofijas un tiesību literatūras redakcija gatavo izdošanai Dž. D. Selindžera stāstu tulkojumu «JAUNIE CILVĒKI».

Stāstā «Tedijs», ciklā par Glāsiem un citos stāstos Dž. D. Selindžers ētiskā ideāla meklē­jumos pievērsies Austrumu reliģijai un filozofi­jai; deznbudisma postulāti viņam kalpo ameri­kāniskās īstenības kritikai. Grāmatā ievietots Maskavas zinātnieces I. Gaļinskas priekšvārds, doti komentāri. Lielākā daļa stāstu latviski tul­koti pirmo reizi. Ar Dž. D. Selindžera krājumu izdevniecība «Avots» uzsāk izdevumu virkni «Kontrapunkts», kas iepazīstinās lasītāju ar filozofiskiem meklējumiem piesātinātu daiļlite­ratūru.

* Vai var teikt, ka Džonstaunas traģiskie notikumi šodien ir pilnīgi noskaidroti? Nē. Gluži otrādi — pēdējos gados Rietumu un padomju literatūrā parādījušies jauni materiāli, kas liecina par CIP saistību ar «Tautas templī» notikušajām ļaundarībām. Jau 1977. gadā Savienoto Valstu speciālie dienesti plānoja iebrukumu Džonstaunā, lai vardarbīgi nolaupītu un aizvestu turienes iemītnieku bērnus. CIP aģents Meizors un viņa līdzdalībnieki toreiz atteicās izpildīt šo akciju.

Tagad kļuvis zināms, ka Džonstaunas organizācijā acīmredzot iekļuvusi CIP aģentu grupa, kas pastāvīgi informējusi savus saimniekus par kopienas dzīvi. «Tau­tas tempļa» biedru nodoms kolektīvi braukt uz Padomju Savienību radīja gaužas raizes Vašingtonas administrā­cijā, kas baidījās par šādas rīcības politiskajām sekām. Kas tad notika pēc tam?

Patieso ainu ļauj reproducēt to izrēķināšanās aculiecinieku teiktais, kuriem izdevās paglābties un aizbēgt džungļos. Sie cilvēki slēpās no CIP un spēja sniegt liecī­bas. No tām izriet, ka komūnas locekļi paši sevi nebūt nenogalināja, bet bija slepkavības upuri. Speciālie die­nesti apzināti un ļaunprātīgi iznīcināja citādi domājošos amerikāņus.

īpaša desantnieku grupa ielauzās Džima Džonsa mājā un nonāvēja viņu vienu no pirmajiem. Tad sākās mas­veidīga cilvēku apkaušana. daļu nošāva, pārējos sadalīja vairākās grupās un piespieda dzert «nomierinošas zāles». Tas bija trankvilizatora un ciānkālija maisījums. Iedegās :īņa — daudzi komūnas biedri pretojās, bet arī viņus nogalināja. Traģēdija ilga vairākas dienas. — Aut. piez.

[3] k. egles tulkojums.