Nikolajs NOSOVS

NEZINĪŠA UN viņa DRAUGU PIEDZĪVOJUMI

OTRAIS IZDEVUMS

RĪGA «LIESMA» 1979

 Н. Носов

ПРИКЛЮЧЕНИЯ НЕЗНАНИИ И ЕГО ДРУЗЕЙ Детгиз 1954

NO KRIEVU VALODAS TULKOJUSI A. OZOLA-SAKSE ILUSTRĒJIS A. LAPTJEVS VAKU UN TITULU ZĪMĒJIS A. GOLTJAKOVS

Jaunākā skolas vecuma bērniem

Nikolajs NOSOVS

NEZINĪŠA UN viŅa DRAUGU PIEDZĪVOJUMI

OTRAIS IZDEVUMS

RĪGA «LIESMA» 1979

Н. Носов

ПРИКЛЮЧЕНИЯ НЕЗНАНИИ И ЕГО ДРУЗЕЙ Детгиз 1954

NO KRIEVU VALODAS TULKOJUSI A. OZOLA-SAKSE ILUSTRĒJIS A. LAPTJEVS VAKU UN TITULU ZĪMĒJIS A. GOLTJAKOVS

Pirmā nodaļa

Ziedu pilsētas knēveļi

Kādā pasaku pilsētā dzīvoja knēveļi. Par knēveļiem viņus sauca tāpēc, ka tie bija ļoti maziņi. Katrs knēvelis bija pamaza gurķa lielumā. Viņu pilsētā izskatījās ļoti skaisti. Ap katru māju auga puķes: mārpuķītes, kumelītes, pienenes. Tur pat ielas bija iedēvētas puķu vārdos: Pulkstenīšu iela, Kumelīšu gatve, Ru­dzupuķu bulvāris. Bet pašu pilsētu sauca par Ziedu pilsētu. Tā atradās strauta malā. Šo strautu knēveļi sauca par Gurķupi, tāpēc ka strauta krastos auga daudz gurķu.

Viņpus upes plētās mežs. Knēveļi lieca no bērza tāss laivi­ņas, īrās pāri upei un gāja uz mežu ogot, sēņot, riekstot. Ogas

lasīt bija grūts darbs, jo knēveļi taču bija mazītiņi, bet pēc riek­stiem jau nu no tiesas nācās rāpties augstajos krūmos un tur­klāt stiept līdzi zāģi. Neviens knēvelis nebūtu varējis riekstu noraut ar rokām — tie bija griežami ar zāģi. Ari sēnes grieza ar zāģi. Nogriež sēni pie pašas saknes, tad sazāģē gabalos un pa gabaliņam stiepj mājās.

Knēveļi bija divējādi: vienus no tiem dēvēja par knauķiem, bet otrus — par knīpām. Knauķi vienmēr staigāja vai nu garās, zābakiem pāri pārlaistās biksēs, vai ari īsās, ar lencēm nostip­rinātās bikšelēs, bet knīpām tikās valkāt raibas, košas drānas kleitiņās. Knauķi nelabprāt noņēmās ar matu sukāšanu un tāpēc matus nēsāja vienmēr īsi apgrieztus, turpretim knīpas audzēja garus matus. Viņas mīlēja tos dažādi skaisti sakārtot, pina ga­rās bizēs, vija bizēs lentītes, bet uz galvas sēja lenšu pušķus. Daudzi knauķi visai lepojās ar to, ka viņi ir knauķi, un ar knī­pām gandrīz nemaz nedraudzējās. Knīpas savukārt lepojās, ka viņas ir knīpas, un ari negribēja draudzēties ar knauķiem. Ja kāda knīpa uz ielas satika knauķi, tad, ieraudzījusi to iztālēm, tūliņ pārgāja uz ielas otru pusi. Un pareizi darīja, jo starp knauķiem bieži vien gadījās tādi, kas nevarēja knīpai paiet mie­rīgi garām, bet katrā ziņā pateiks tai kaut ko aizvainojošu vai pat pagrūdīs, vai — vēl ļaunāk — paraustīs aiz bizes. Protams, visi knauķi tādi nebija, taču nevienam jau tas nav uz pieres

rakstīts, tāpēc knīpas ieskatīja par labāku pie laika pāriet uz ielas otru pusi, lai negadītos pret aci. Par to daudzi knauķi saukāja knīpas par iedomu vācelēm — izgudrojuši ari tādu vārdu! — bet daudzas knīpas go­dāja knauķus par kaušļiem un citās aizvainojošās pa­lamās.

Daži lasītāji uzreiz iebildīs, ka tas viss droši vien izdomāts, ka dzīvē tādu knauķu nemaz nav. Bet ne­viens taču arī neapgalvo, ka dzīvē tādi ir. Dzīvē — tas ir viens, bet pasaku pilsētā — pavisam kas cits. Pa­saku pilsētā viss kas gadās.

Kādā Pulkstenīšu ielas mājiņā dzīvoja sešpadsmit knauķi-knēveļi. Pats galvenais no tiem bija knauķis- knēvelis, vārdā Zinītis. Par Zinīti viņu bija iesaukuši tāpēc, ka tas ļoti daudz zināja. Un daudz viņš zināja tāpēc, ka lasīja dažādas grāmatas. Sīs grāmatas viņam mētājās gan uz galda, gan pagaldē, gan gultā, gan pagultē. Viņa istabā nebija tādas vietas, kur nebūtu grāmatu. Grāmatas lasīdams, Zinītis bija kļuvis ļoti gudrs. Tāpēc visi viņu klausīja un pārlieku mīlēja. Ģērbās viņš vienmēr melnā uzvalkā un, kad sēdās pie galda, uzlika uz deguna brilles un sāka lasīt kādu grā­matu, tad izskatījās gluži pēc profesora.

Tanī pašā mājiņā dzīvoja slavenais doktors Table- tiņš, kas ārstēja knēveļus no visām kaitēm. Viņš pastā­vīgi valkāja baltu virsvalku un galvā baltu, apaļu ce­puri ar pušķi galā. Tepat dzīvoja arī pazīstamais me­hāniķis Skrūvītis ar savu palīgu Ķīlīti; dzīvoja Saha- rīns Saharīna dēls Sīrupiņš, kas bija izdaudzināts ar to, ka ļoti labprāt dzēra gāzēto ūdeni ar sīrupu. Viņš bija visai pieklājīgs. Viņam patika, ja to godāja vārdā un tēva vārdā, un viņš necieta, ja kāds to sauca vien­kārši par Sīrupiņu. Vēl šai mājā dzīvoja mednieks

Skrotiņš. Tam piederēja mazs sunītis Totiņš un bise, ko lādēja ar korķiem. Te dzīvoja gleznotājs Tūbiņš, muzikants Koklītis un citi knauķi: Skubiņš, Rūcenis, Nerunītis, Apalītis, Aizmārša, divi brāļi — Varbūtiņš un Nebūtiņš. Taču visievērojamākais starp viņiem bija knauķis, vārdā Nezinītis. Par Nezinīti viņu bija iesaukuši tāpēc, ka viņš nenieka nezināja.

Šis Nezinītis valkāja koši zilu platmali, dzeltenas kanārij- putnu krāsas bikses un oranžkrāsas kreklu ar zaļu kaklasaiti. Viņam vispār patika spilgtas krāsas. Saposies kā tāds papagai­lis, Nezinītis augām dienām slaistījās pa pilsētu, izdomāja visā­das nepasakas un stāstīja tās visiem. Turklāt viņš vienā laidā darīja pāri knīpām. Tāpēc knīpas, pamanījušas iztālēm viņa oranžkrāsas kreklu, uz vietas sviedās apkārt un slēpās pa mā­jām. Nezinītim bija draugs, vārdā Panckariņš, kas dzīvoja Mār­puķīšu ielā. Ar Panckariņu Nezinītis varēja pļāpāt veselām stundām. Divdesmit reižu dienā viņi saplūcās un divdesmit reižu dienā izlīga.

Sevišķi slavens Nezinītis kļuva pēc viena gadījuma.

Kādu dienu viņš, klaiņodams pa pilsētu, aizklīda laukos. Apkārt nebija ne dzīvas dvēseles. Tobrīd lidoja maijvabole. Savā tuvredzībā tā uzgrūdās Nezinītim un atsitās tam pret pakausi. Nezinītis kūleniski apvēlās. Vabole tai pašā brīdī aiz­laidās un nozuda tālē. Nezinītis pietrūkās kājās, sāka- raudzī­ties uz visām pusēm un lūkoties, kas gan viņam iesitis. Taču visapkārt Aeviena neredzēja.

«Kas gan man iesita?» Nezinītis prātoja. «Varbūt no gaisa kas nokrita?»

Viņš atmeta galvu un pavērās uz augšu, taču arī augšā nekā nebija. Tikai saule spoži spīdēja Nezinītim virs galvas.

«Tātad no saules man būs kas uzkritis,» Nezinītis nosprieda. «Droši vien saulei atlū­zis gabals, un tas sadauzīja man pakausi.»

Viņš devas uz majam un sastapa paziņu, ko sauca par ĶTķerīti.

Sis Ķīķerītis bija slavens astronoms. Viņš pra­ta no saplēstu pudeļu lauskām taisīt palielināmos stiklus. Kad viņš caur palielināmiem stikliem ap­lūkoja dažādus priekšmetus, šie priekšmeti izska­tījās lielāki. No vairākiem šādiem palielināmiem^ stikliem Ķīķerītis bija izgatavojis lielu tālskati, ar kuru varēja aplūkot mēnesi un zvaigznes. Tā viņš bija kļuvis par astronomu.

—   Paklau, Ķīķerīt, — Nezinītis viņu uzrunāja.

—   Tu saproti, kas par trakumu notika: no saules atlūza gabals un iebelza man pa galvu.

—    Ko nu mels, Nezinīt! — Ķīķerītis iesmējās.

—  Ja saulei būtu atlūzis gabals, tas tevi būtu sa­spiedis plakanu kā plāceni. Saule taču ir ļoti liela. Tā ir lielāka par visu mūsu Zemi.

—    Nevar būt, — Nezinītis apšaubīja. — Ma­nuprāt, saule nav lielāka par šķīvi.

—   Mums tikai tā liekas, tāpēc ka saule no mums ļoti tālu. Saule — tā ir milzīga, nokaitēta bumba. Es to redzēju savā tālskatī. Ja no saules atdruptu kaut krislītis, tas sagrautu visu mūsu pilsētu.

—   Ei nu! — Nezinītis brīnījās. — Un es ne­maz nezināju, ka saule tik liela. Iešu pastāstīšu mūsējiem — varbūt viņi nav par to vēl dzirdējuši. Bet tu tomēr paskaties uz sauli ar savu tālskati: ja nu piepeši tomēr tai izlūzis robs!

Nezinītis gāja uz mājām un visiem, ko satika ceļā, stāstīja:

—    Brālīši, vai zināt, kāda tā saule ir? Lielāka

par visu mūsu Zemi. Iedomājie­ties tikai! Un, ko domājat, brā­līši, saulei atlūzis gabals un krīt taisni uz mums. Drīz tas uzkri­tīs mums virsū un mūs visus no­spiedīs. Šausmas, kas tad gan notiks! Ejiet pajautājiet Ķīķerī- tim.

Visi smējās, jo zināja, ka Nezinītis ir pļāpa. Bet Nezinītis jož uz mājām, ko kājas nes, un kliedz pilnā kaklā:

—    Brālīši, glābjas, kas var! Gabals krīt!

—    Kas par gabalu? — vi­ņam vaicā.

—   Gabals, brālīši! Saulei atlūzis gabals. Drīz būs zemē, un tad visiem beigas. Zināt, kā­da tā saule ir? Lielāka par visu mūsu Zemi! ,

—    Ko nu melsies!

—    Nemelšos vis. Ķīķerītis teica. Viņš savā tālskatī redzē­jis.

Visi saskrēja pagalmā un ņēmās skatīties saulē. Skatījās, skatījās, līdz no acīm sāka birt asaras. Caur asarām visiem li­kās, ka saule patiešām ar ro­biem.

Bet Nezinītis kliedza:

—   Gābjas, kas var! Nelaime!

Visi tvēra savas mantas. Tūbiņš paķēra krāsas un otiņu, Koklītis savus mūzikas instrumentus: vijoli un balalaiku, un vara tauri. Doktors Tabletiņš šaudījās pa visu māju un meklēja ceļa aptieciņu, kas nez kur bija pazudusi. Apalītis pagrāba ga­lošas un lietussargu un jau izskrēja ārpus vārtiem, kad atska­nēja Zinīša balss:

—   Apmierinieties, draugi! Nekā briesmīga nav. Vai tad jūs nezināt, ka Nezinītis ir niekabīlis! To visu viņš sagudrojis.

—   Sagudrojis? — Nezinītis iesaucās. — Tad ejiet jel pavai­cājiet Ķīķerītim.

Visi drāzās pie Ķīķerīša, un te noskaidrojās, ka Nezinītis tiešām visu saputrojis. Tad nu gan bija smiekli! Visi smējās par Nezinīti un runāja:

—    Brīnums gan, kā mēs tev noticējām!

—    It kā man pašam nebūtu brīnums! — Nezinītis atbildēja. — Es taču arī pats noticēju.

Re, cik tas Nezinītis bija ērmīgs!

Otrā nodaļa

KĀ Nezinītis kļuva par muzikantu

Ja Nezinītis ķērās pie kāda darba, tad darīja to nevis tā, kā jādara, bet viss viņam iznāca ačgārni. Lasīt viņš bija iemācī­jies tikai pa balsieniem, bet rakstīt prata tikai drukātos burtus. Daži melsa, ka Nezinītim esot gluži tukšs pauris, taču tas nav taisnība, jo kā gan viņš tad varētu ko apjēgt? Protams, apjēgt viņš apjēdza vāji, tomēr zābakus āva kājās, nevis mauca galvā — tur taču arī vajag savas jēgas.

Nezinītis nemaz nebija tik visai slikts. Viņš ļoti gribēja kaut ko iemācīties, viņam tikai nepatika piespiesties. Viņam gribējās iemācīties visu uzreiz bez kādām pūlēm, bet no tā, protams, pat pašam gudrākajam knēvelim nekas nevarēja iznākt.

Knauķi un knīpas ļoti cienīja mūziku, un Koklītis bija sla­vens muzikants. Viņam bija dažādi mūzikas instrumenti, un viņš bieži uz tiem spēlēja. Visi klausījās mūziku un pārlieku sla­vēja. Nezinītim bija skaudīgs prāts, ka slavē Koklīti, un viņš lūdza to:

—    Iemāci mani spēlēt! Es arī gribu būt muzikants.

—   Mācies. — Koklītis bija ar mieru. — Kādu instrumentu tad tu gribētu spēlēt?

—    Kādu visvieglāk iemācīties?

—    Balalaiku.

—   Nu, dod šurp balalaiku, es pamēģināšu!

Koklītis padeva viņam balalaiku. Nezinītis sāka strinkšķināt stīgas. Tad teica:

—    Nē, balalaika skan pārāk klusu. Dod ko citu, skaļāku! Koklītis pasniedza viņam vijoli. Nezinītis ņēmās zāģēt ar

lociņu pa stīgām un teica:

—   Vai nekā skaļāka nav?

—    Ir vēl taure, — Koklītis atbildēja.

—    Dod šurp to, pamēģināsim!

Koklītis pasniedza viņam lielu vara tauri. Nezinītis iepūta tajā, taure kā rēktin ierēcās.

—   Āre, tas ir labs instruments. — Nezinītis nopriecājās. — Vareni skan!

—   Nu, mācies pūst tauri, ja tev patīk. — Koklītis bija ar mieru.

—   Kas man ko mācīties? Es arī tāpat protu, — Nezinītis atteica.

—    Nu nē, tu vēl neproti.

—   Protu, protu! Paklausies tikai! — iesaucās Nezinītis un no visa spēka sāka pūst taurē.

Tu-tu-tū! Du-du-dū!

—   Tu vienkārši pūt, nevis spēlē, — Koklītis aizrādīja.

—   Kā nu nespēlēju! — Nezinītis apvainojās. — Pat ļoti labi spēlēju. Skaļi!

—   Ei, tu! Runa jau nav par to, lai būtu skaļi. Vajag, lai būtu skaisti.

—   Man taču arī iznāk skaisti.

—    Nepavisam nav skaisti. — Koklītis apstrīdēja. — Tev, kā es klausos, nemaz nav dāvanu mūzikā.

—   Tev pašam nav dāvanu! — Nezinītis saskaitās. — Tu vienkārši tā runā aiz skaudības. Tev gribas, lai tevi vienu pašu klausās un slavē.

—    Nekā tamlīdzīga, — Koklītis sacīja. — Ņem tauri un taurē, cik uziet, ja tev šķiet, ka mācīties nevajag. Lai slavē arī

tevi.

—           Nu, un taurēšu arī! — Nezinītis atteica. Viņš ņēmās pūst taurē, bet, tā kā spēlēt ne­prata, tad taure viņam gan rēca, gan gārdza, gan spiedza, gan urkšķēja. Koklītis klausījās, klausījās … Pēdīgi viņam apriebās. Viņš uz­vilka savu samta jaciņu, apsēja rožaino lentes pušķi, ko nēsāja kaklasaites vietā, un aizgāja viesos.

Vakarā, kad visi knauķi salasījās mājās, Ne­zinītis no jauna ķērās pie taures un pūta, ko jaudāja.

Tu-tu-tū! Du-du-ū!

—    Kas tas par troksni? — visi sāka ausīties.

—   Tas nav nekāds troksnis, — Nezinītis paskaidroja. — Es spēlēju.

—   Uz vietas mitējies! — Zinītis uzkliedza. — No tavas mūzikas ausis sāp!

—   Tas tāpēc, ka tu pie manas mūzikas vēl neesi pieradis. Pieradīsi — un ausis vairs ne­sāpēs.

—    Bet es nemaz negribu pierast. Liela man vajadzība!

Taču Nezinītis viņā neklausījās un pūta, kā pūtis.

Tu-tu-tū! Hr-r-r! Hr-r-r! Viū! Viū!

—   Mitējies jel reiz! — Visi knauķi klupa viņam virsū. —Vācies projām no šejienes ar savu riebīgo tauri!

—    Kur tad lai es eju?

—   Ej uz lauka, tur tu vari taurēt.

—    Bet tur taču nebūs neviena, kas klausās.

—   Un tev katrā ziņā vajag, lai kāds klausās?

—    Katrā ziņā.

—   Nu, tad ej uz ielas, tur kaimiņi tevi dzirdēs.

Nezinītis izgāja uz ielas un sāka taurēt pie kaimiņmājas, taču kaimiņi palūdza viņu netrokšņot aiz logiem. Tad viņš devās uz citu māju — arī no turienes viņu aizdzina. Viņš gāja uz vēl kādu citu — arī no turienes viņu raidīja projām, bet viņš bija noņēmies visiem par spīti taurēt un taurēt. Kaimiņi sadusmojās, skrēja ārā no mājām un dzinās viņam pakaļ. Viņš tikko pa­guva no tiem aizmukt ar visu tauri.

Kopš tā laika Nezinītis tauri vairs nepūta.

—   Manu mūziku nesaprot, — viņš teica. — Nav vēl izau­guši līdz manai mūzikai. Kad izaugs, paši lūgsies, bet būs par vēlu. Es vairs nespēlēšu.

Treša nodaja

Kā Nezinītis kļuva par gleznotāju

Tūbiņš bija ļoti labs gleznotājs. Viņš vienmēr ģērbās garā blūzē, ko dēvēja par «uzsvārci». Bija vērts paskatīties uz Tūbi­ņu, kad tas, ietērpies savā uzsvārcī un at­metis atpakaļ garos matus, stāvēja pie mol­berta ar paleti rokā. Ikviens uzreiz redzēja, ka viņa priekšā stāv īsts mākslinieks.

Pēc tam kad neviens negribēja klausīties Nezinīša mūziku, viņš nolēma kļūt par gleznotāju. Viņš ieradās pie Tūbiņa un sa­cīja:

—     Paklau, Tūbiņ, es ari esmu nolēmis kļūt par gleznotāju. Iedod man kaut kādas krāsas un otiņu.

Tūbiņš nebija nekāds skopulis, viņš atdāvināja Nezinītim sa­vas vecās krāsas un otiņu. Tobrīd pie Nezinīša atnāca viņa draugs Panckariņš. Nezinītis sacīja:

—   Sēsties, Panckariņ, es tūliņ tevi gleznošu.

Panckariņš priecīgs apsēdās uz krēsla, un Nezinītis ņēmās

viņu gleznot. Viņam gribējās Panckariņu uzzīmēt cik iespējams skaistu, un viņš uzzīmēja to ar sarkanu degunu, zaļām ausīm, zilām lūpām*un oranžkrāsas acīm. Panckariņam gribējās drīzāk redzēt savu portretu. Aiz nepacietības viņš nevarēja mierīgi no­sēdēt uz krēsla un visu laiku grozījās.

—     Negrozies, negrozies, — Nezinītis viņam sacīja, — ci­tādi neiznāks līdzīgs.

—' Bet vai pašlaik iznāk līdzīgs? — Panckariņš vaicāja.

—     Ļoti līdzīgs, — Nezinītis apgalvoja un ar violetu krāsu pievilka viņam ūsas.

. — Nu, parādi jel, kas tur iznācis! — Panckariņš palūdza, kad Nezinītis bija beidzis gleznot portretu.

Nezinītis parādīja.

—   Vai tad es tāds izskatos? — Panckariņš pārbijies iesau­cās.

—   Nu jā, ka tāds. Kāds tad citāds?

—    Kāpēc tu esi piezīmējis ūsas? Man taču ūsu nav.

—   Nu, ar laiku izaugs.

—    Un kāpēc deguns sarkans?

—    Lai būtu skaistāk.

—    Bet kāpēc mati gaišzili? Vai tad man ir zili mati?

—    Zili gan, — Nezinītis atbildēja. — Bet, ja tev nepatīk, es varu uztaisīt zaļus.

—    Nē, tas ir slikts portrets, — Panckariņš sacīja. — Dod šurp, es to saplēsīšu.

—    Kāpēc tad iznīcināt mākslas darbu? — Nezinītis preto­jās.

Panckariņš dzīrās viņam atņemt portretu, un abi sāka plūk­ties. Kņadu izdzirduši, saskrēja Zinītis, doktors Tabletiņš un pārējie knauķi.

—    Ko jūs plūcaties? — tie taujā.

—   Āre, — sauc Panckariņš, — izšķiriet jūs: sakiet, kas te uzzīmēts! Vai nav tiesa, tas taču neesmu es?

—    Protams, tas neesi tu, — knauķi apliecināja. — īsts putnu biedēklis tur uzzīmēts.

Nezinītis teicā:

—   Jūs nepazīstat tāpēc, ka te apakšā nav paraksta. Es tū­liņ parakstīšu, un viss būs saprotams.

Viņš ņēma zīmuli un portretam apakšā ar drukātiem bur­tiem pavilka «PANCKARIŅŠ». Tad pakāra portretu pie sienas un noteica:

—    Lai karājas. Visi var skatīties, nevienam nav liegts.

—   Tik un tā, — sacīja Panckariņš, — kad tu noliksies gu­lēt, es atnākšu un šo portretu iznīcināšu.

—    Bet es naktī neiešu gulēt un sargāšu, — Nezinītis atteica.

Panckariņš apvainojās un aizgāja mājās, bet Nezinītis pa­tiešām vakarā nelikās gulēt. Kad visi bija aizmiguši, viņš ņēma krāsas un sāka visus gleznot. Apalīti viņš uzzīmēja tik resnu, ka tas pat portretā neietilpa. Skubiņu uzzīmēja ar tievām kāji­ņām un nez kāpēc piezīmēja tam suņa asti. Mednieku Skrotiņu attēloja jāšus uz Totiņa. Doktoram Tabletiņam deguna vietā uz­zīmēja termometru. Zinītim sazin kādēļ pievilka ēzeļa ausis. Vārdu sakot, visus attēloja smieklīgā un nejēdzīgā izskatā. Pret rītu viņš visus šos portretus izkāra pie sienām un pievienoja tiem parakstus, tā ka iznāca vesela izstāde.

Pirmais pamodās doktors Tabletiņš. Viņš ieraudzīja pie sie­nas portretus un sāka smieties. Tie viņam tā patika, ka viņš pat uzsprauda uz deguna pensneju un ņēmās ļoti vērīgi aplūkot zīmējumus. Viņš piegāja katram klāt un ilgi smējās.

—   Gudrinieks tas Nezinītis! — doktors Tabletiņš priecājās. — Savu mūžu neesmu tā smējies!

Pēdīgi viņš apstājās pie sava portreta un bargi novaicāja:

—    Un kas tas tāds? Vai tiešām tas esmu es? Nē, es tas ne­esmu. Tas ir ļoti neizdevies portrets. Labāk ņem to nost.

—   Kāpēc ņemt nost? Lai karājas, — Nezinītis atteica.

Doktors Tabletiņš apvainojās un sacīja:

—   Tu, Nezinīt, acīmredzot esi slims. Tavām acīm kas ne­labs piemeties. Kad tu esi redzējis, ka man deguna vietā būtu termometrs? Vajadzēs pirms gulētiešanas iedot tev rīcineļļu.

Nezinītis taisni ciest nevarēja rīcineļļu. Viņš nobijās un teica:

—   Nē, nē! Nu es arī pats redzu, ka portrets nav izdevies.

Viņš noņēma no sienas Tabletiņa portretu un saplēsa.

Tūliņ pēc Tabletiņa pamodās mednieks Skrotiņš. Arī viņam

portreti patika. Tajos lūkodamies, viņš vai plīsa aiz smiekliem. Bet, kad ieraudzīja savu portretu, labā oma uzreiz bija vējā.

—   Tas ir vājš portrets, — viņš sacīja. — Nemaz man nelī­dzinās. Novāc to, citādi es tevi neņemšu līdzi medībās.

Vajadzēja Nezinītim arī mednieku Skrotiņu ņemt nost no sienas.

Tāpat bija ar visiem. Ikvienam patika citu portreti, bet ne­patika savējais.

Pats pēdējais pamodās Tūbiņš, kas pa paradumam gulēja ilgāk par visiem. Ieraudzījis pie sienas savu portretu, viņš neganti noskaitās un teica, ka tas neesot portrets, bet ne­mākulīgs, nemāksliniecisks trie- pums. Tad viņš norāva portretu no sienas un atņēma Nezinītim krāsas un otiņu.

Pie sienas palika tikai Pancka- riņa portrets. Nezinītis noņēma to un devās pie sava drauga.

—   Vai gribi, Panckariņ, es tev uzdāvināšu tavu portretu? Un tu par to ar mani izlīgsi, — Nezinītis piedāvājās.

Panckariņš paņēma portretu, saplēsa to sīkās skrandās un sacīja: — Lai notiek. Izlīgstam. Tikai, ja tu vēl kaut reizi mani zīmēsi, neparko mieru nelīgšu.

—    Nekad vairs nezīmēšu, — Nezinītis nosolījās. — Tu, cil­vēks, zīmē, zīmē, bet neviens pat paldies nepasaka, visi tikai lamā. Negribu vairs būt gleznotājs.

Ceturtā nodaļa

Kā Nezinītis sacereja pantus

Pēc tam kad no Nezinīša nebija iznācis gleznotājs, viņš no­lēma kļūt par dzejnieku un sacerēt pantus. Viņam bija pazīs­tams dzejnieks, kas dzīvoja Pieneņu ielā. Šo dzejnieku īstajā vārdā sauca par Pudiņu, taču, kā zināms, visiem dzejniekiem patīk skaisti vārdi. Tāpēc, kad Pudiņš sāka rakstīt dzejoļus, viņš izvēlējās sev citu vārdu un sāka saukties par Ziediņu.

Reiz Nezinītis atnāca pie Ziediņa un teica:

— Paklau, Ziediņ, iemāci mani dzejot. Es arī gribu būt dzejnieks.

—    Bet vai dzejnieka dāvanas tev ir? — Ziediņš novaicāja.

—   Nu jā, ka ir. Es esmu ļoti apdāvināts, — Nezinītis ap­galvoja.

—   Tas jāpārbauda, — Ziediņš sacīja. — Vai tu zini, kas ir atskaņa?

—   Atskaņa? Nē, nezinu.

—   Atskaņa — tas ir, kad divi vārdi beidzas vienādi, — Zie­diņš paskaidroja. — Piemēram: pīle — zīle, lietiņš — sietiņš. Saprati?

—   Sapratu.

—   Nu, pasaki atskaņu vārdam «nūja».

—    Kafija.

—    Kas tad tā par atskaņu: nūja — kafija? Nekādas atska­ņas šais vārdos nav.

—   Kāpēc nav? Tie taču beidzas vienādi.

—   Ar to nepietiek, — Ziediņš skaidroja. — Vajag, lai šie vārdi būtu līdzīgi tā, ka iznāk saskanīgi. Paklausies jel: nūja — dūja, peka — beka, māja — kāja.

—    Sapratu, sapratu! — Nezinītis iesaucās. — Nūja — dūja, peka — beka, māja — kāja! Vai, kur pamatīgi! Ha-ha-ha!

—   Nu, izdomā atskaņu vārdam «pērklis», — Ziediņš uzdeva.

—   Mērklis, — Nezinītis atbildēja.

—    Kas par mērkli? — Ziediņš brīnījās. — Vai tad tāds vārds ir?

—   Vai tad nav?

—    Protams, ka nav.

—   Nu, tad svērklis.

—    Kas tas tads par sverkli? — Ziediņš atkal nesa­prata.

—    Nu, tas ir, ja ko sver, tad arī iznāk svērklis, — Nezinītis paskaidroja.

—   Tu tikai muldi, — sacīja Ziediņš, — tāda vārda nemaz nav. Vajag sameklēt tādus vārdus, kas patiesībā ir, nevis izdomāt.

—    Bet ja es cita vārda nevaru atrast?

—   Tātad tev nav dzejnieka talanta.

—    Nu, tad izdomā pats, kāda te būs atskaņa, — Ne­zinītis atcirta.

—    Tūliņ. — Ziediņš bija ar mieru. Viņš apstājās istabas vidū, sakrustoja rokas uz krū­tīm, piešķieba galvu un sāka domāt. Tad atmeta galvu atpakaļ un ņēmās domāt, griestos skatīdamies. Pēc tam samiedza rokās zodu un domāja atkal, grīdā lūkodamies. Jā visādi izmēģinājies, sāka staigāt pa istabu un klusī­tēm zem deguna murmināt:

—   Pērklis — bērklis, cērklis, dērklis, vērklis… — Ilgi viņš tā murmināja, tad noteica: — Phe! Kas tas par vārdu! Tas ir sazin kas par vārdu, tam nemaz atskaņas nav!

—    Nu, re nu! — Nezinītis kļuva priecīgs. — Pats uz­dod tādus vārdus, kuriem nemaz nav atskaņu, un vēl saka — man neesot talanta.

—    Ir jau talants, ir, tikai liec mani mierā! — Ziediņš uzbrēca. — Man sāka galva sāpēt. Dzejo tā, lai būtu jēga un atskaņas, tad arī būs dzeja.

—   Vai tiešām tas tik vienkārši? — Nezinītis brīnījās.

—    Protams, vienkārši. Galvenais — lai būtu talants. Nezinītis atgriezās mājās un sāka sacerēt pantus. Augu

dienu viņš soļoja pa istabu, raudzījās te grīdā, te griestos, mie­

dza zodu saujā un kaut ko klusu murmināja. Beidzot panti bija gatavi, un viņš sacīja:

—    Paklausieties, draugi, kādus pantus es sadzejoju.

—   Nu, nu, par ko tad tie panti ir? — visi ieinteresējās.

—    Es par jums sadzejoju, — Nezinītis atzinās. — Lūk, vis pirms pantiņš par Zinīti:

Zinītis, iedams ašu gaitu,

Pārlēca pār baltu aitu.

—    Ko? — Zinītis iesaucās. — Kad tas bija, ka es lēcu pār aitu?

—   Nu, tas tikai dzejolī tā teikts, lai būtu atskaņa, — Nezinītis paskaidroja.

—   Tātad atskaņas dēļ tu par mani visādas aplamības sacerēsi? — Zinītis iekaisa.

—   Protams, — Nezinītis atteica. — Kāpēc tad lai es sa­cerētu patiesību? Patiesību nav ko sacerēt, tā jau tāpat ir.

—    Pamēģini tikai vēlreiz, tad tu gan dabūsi! — Zinītis piedraudēja. — Nu, bet ko tu tur par citiem esi sadzejojis?

—   Āre, paklausieties par Skubiņu:

Skubiņš stāvus badā bija,

Aukstu gludekli viņš rija.

—    Ļautiņi! — Skubiņš iebrēcās. — Ko viņš par mani dzejo! Nekāda auksta gludekļa es neesmu rijis.

—    Tad nebļauj jel, — Nezinītis klusināja. — To es tā­pat vien atskaņas dēļ pateicu, ka tu aukstu gludekli riji.

—    Es taču nekādu gludekli neesmu rijis, ne aukstu, ne karstu! — Skubiņš pretojās.

—    Es jau arī nesaku, ka tu būtu rijis karstu, tā ka vari būt mierīgs, — Nezinītis aizrādīja. — Paklausieties jel pantu par Varbūtiņu:

Sev zem spilvena ar ziņu

Varbūtiņš liek pīrādziņu.

Varbūtiņš piegāja pie savas gultas, paraudzījās zem spil­vena un noteica:

—   Nieki! Nekāda pīrāga tur nav.

—   Tu nekā no dzejas nesajēdz, — Nezinītis atbildēja.

—   Tas taču tikai atskaņas dēļ teikts, ka ir, bet patiesībā nav. Te, lūk, es vēl par Tabletiņu s^čfcejoju.

—   Draugi, — iesaucās doktors Tabletiņš, — vajag izbeigt šo zākāšanos! Vai tiešām mēs mierīgi klausīsimies, kā viņš te par visiem melšas?

—    Pietiek! — visi sauca. — Negribam vairāk klausīties! Tie nav panti, tie ir sazin kas par penteriem!

Tikai Zinītis, Skubiņš un Varbūtiņš sauca:

—   Lai lasa! Ja viņš izlasīja par mums, tad lai lasa arī par citiem!

—   Nevajag! Negribam! — kliedza pārējie.

—   Nu, ja jūs negribat, es iešu un nolasīšu kaimiņiem, — so­lījās Nezinītis.

—• Ko? — visi uzreiz iesaucās. — Tu vēl iesi pie kaimiņiem mūs gānīt? Pamēģini tikai! Tad mājās vairs nerādies!

—   Lai notiek, brālīši, nelasīšu arī, — Nezinītis piekāpās.

—  Tikai nedusmojieties uz mani.

Kopš tā laika Nezinītis nolēma vairs nedzejot. •

Piektā nodaļa

Kā Nezinītis vizinājās gāzes automobilī

Mehāniķis Skrūvītis un viņa palīgs Ķīlītis bija pārlieku labi meistari. Viņi izskatījās gandrīz vienādi, tikai augumā Skrūvī­tis bija mazliet garāks, bet Ķīlītis mazliet īsāks. Abi valkāja

ādas jakas. No jaku kabatām mūžīgi rēgojās ārā uzgriežņu atslēgas, knaibles, vīles un citi dzelzs darbarīki. Ja jakas nebū­tu no ādas, kabatas sen būtu at- plīsušas. Ari cepures viņiem bija no ādas, ar aizsargbrillēm. Šīs brilles viņi uzlika strādājot, lai nepieput acis.

Skrūvītis un Ķīlītis augām dienām sēdēja savā darbnīcā un laboja prīmusus, kastroļus, tējkannas, pannas, bet, kad nekā nebija ko labot, taisīja knēveļiem trīsriteņu velosipēdus un skri- tuļtarkšķus.

Reiz Skrūvītis un Ķīlītis, nevienam nekā nebilduši, ieslēdzās darbnīcā un ņēmās nez ko meistarot. Veselu mēnesi viņi zāģēja, ēvelēja, kniedēja, lodēja un nevienam nekā nerādīja, bet, kad mēnesis bija pagājis, noskaidrojās, ka viņi izgatavojuši auto­mobili.

Šis automobilis strādāja ar gāzētu ūdeni un sīrupu. Mašī­nas vidū bija ierīkots sēdeklis šoferim, bet tam priekšā novie­tota tvertne ar gāzētu ūdeni. No tvertnes gāze pa caurulīti plūda vara cilindrā un grūstīja dzelzs virzuli. Dzelzs virzulis zem gāzes spiediena kustējās drīz šurp, drīz turp un grieza rite­ņus. Augšā virs sēdekļa bija piestiprināta bundža ar sīrupu. Sīrups pa caurulīti tecēja tvertnē un eļļoja mehānismu. Šādi gāzes automobiļi bija pie knēveļiem ļoti izplatīti. Taču automo­bilim, ko konstruēja Skrūvītis un Ķīlītis, bija kāds visai svarīgs uzlabojums: tvertnei sānos bija pierīkota lokana gumijas cau­rulīte ar krāniņu, lai brauciena laikā varētu padzerties gāzēto ūdeni, neapturot mašīnu.

Skubiņš iemācījās vadīt šo automobili, un, ja kādam gribē­jās pavizināties, Skubiņš vizināja un nevienam neatteica.

Visvairāk automobilī vizināties patika Sīrupiņam, jo brau-

cot viņš varēja dzert gāzēto ūdeni ar sīrupu, cik vien kārojās. Arī Nezinītis labprāt mēdza pabraukāties automobilī, un Sku­biņš bieži vien viņu vizināja. Taču Nezinītim iegribējās pašam iemācīties vadīt automobili, un viņš sāka uzplīties Skubiņam:

—    Ļauj man pabraukties ar automobili! Es arī gribu iemā­cīties vadīt.

—    Tu nepratīsi. — Skubiņš atvairīja. — Tā taču ir mašīna. Tur vajag saprast.

—    Kas tur ko nesaprast! — Nezinītis tiepās. — Esmu re­dzējis, kā tu vadi. Rausti kloķus un grozi stūri. Pavisam vien­kārši.

—    Tas tikai tā liekas, ka vienkārši, bet patiesībā ir grūti. Tu ir pats nositīsies, ir automobili sadauzīsi.

—    Nu labi, Skubiņ! — Nezinītis apvainojās. — Ja tu man ko lūgsi, es tev arī nedošu.

Kādu dienu, kad Skubiņa nebija mājās, Nezinītis ierāpās automobilī, kas stāvēja pagalmā, un sāka raustīt sviras un spai­dīt pedāļus. Sākumā viņam nekas neiznāca, bet tad mašīna pie­peši iesprauslojās un sāka kustēties. Knēveļi pa logu to ierau­dzīja un skrēja ārā.

—    Ko tu dari? — viņi kliedza. — Nositīsies!

—   Nenositlšos! — Nezinītis atsaucās un tai pašā brīdī uz­brauca virsū suņu būdai, kas atradās pagalmā.

Trah-trah! Būda sašķīda dranckās. Labi vēl, ka Totiņš pa­guva izsprukt laukā, citādi Nezinītis arī to būtu sabraucis.

—   Redzi nu, ko tu padarīji! — Zinītis iesaucās. — Uz vietas apturi!

Nezinītis nobijās, gribēja apturēt mašīnu un pavilka kādu sviru. Taču mašīna neapstājās vis, bet gan sāka ripot vēl ātrāk. Ceļā gadījās lapene. Trah-ta-ra-rah! Lapene sašķīda gabalos. Nezinītis no galvas līdz kājām apbira ar skaidām. Kāds dēlis trāpīja viņam pa muguru, otrs iebelza pa pakausi. Nezinītis ieķērās stūrē — un tik nu griež. Automobilis joņo pa sētsvidu, bet Nezinītis bļauj pilnā kaklā:

—    Brālīši, taisiet drīzāk vārtus vaļā, citādi es te pagalmā visu sadauzīšu smalkās druskās!

Knēveļi atvēra vārtus, Nezinītis izbrauca no pagalma un drāzās projām pa ielu. Troksni izdzirduši, no visām sētām bira ārā knēveļi.

—   Sargās! — Nezinītis tiem uzkliedza un trauca tālāk.

Zinītis, Varbūtiņš, Skrūvītis, doktors Tabletiņš un citi knē­veļi joza viņam pakaļ. Bet kur tu saķersi! Viņi nevarēja to pa­nākt. Nezinītis joņoja pa visu pilsētu un nezināja, kā lai aptur mašīnu.

Pēdīgi mašīna piedrāzās pie upes, nogāzās no kraujas un kūleniski vēlās lejup. Nezinītis izkrita no mašīnas un palika guļot uz krasta, bet automobilis ie- ^ gāzās ūdenī un nogrima.

Zinītis, Varbūtiņš, Skrūvītis un doktors Tabletiņš pacēla Nezinīti un nesa uz mājām. Visi domāja, ka viņš jau pagalam.

Mājās to nolika gultā, un ti­kai tad Nezinītis atvēra acis. Viņš palūkojās apkārt un vai­cāja:

— Brālīši, vai es esmu vēl dzīvs?

—   Dzīvs, dzīvs, — doktors Tabletiņš apliecinaja. — Tikai, lūdzu, guli mierīgi, man vajag tevi izmeklēt.

Viņš izģērba Nezinīti un ņēmās izmeklēt. Tad teica:

—    Brīnums! Visi kauli veseli, ir tikai zilumi un dažas ska­bargas.

—    Es biju ar muguru aizķēries aiz dēļa, — Nezinītis pa­skaidroja.

—    Skabargas būs jāizvelk. — Tabletiņš nogrozīja galvu.

—   Vai tas sāp? — Nezinītis nobijās.

—   Nē, it nemaz. Pag, es tūliņ izvilkšu pašu lielāko.

—   Va-a-ai! — Nezinītis iebrēcās.

—    Ko tu? Vai tad sāp? — Tabletiņš brīnījās.

—    Protams, ka sāp!

—   Nu, pacieties, pacieties! Tas tev tā tikai liekas.

—   Nē, neliekas vis! Ai-vai-vai!

—   Nu, ko tu kliedz kā kaujams? Es taču tev negriežu.

—    Sāp! Pats teici, ka nesāpēšot, bet nu sāp!

—   Nu, klusu, klusu! Tikai viena skabarga vēl jāizvelk.

—   Vai, nevajag! Nevajag! Labāk es ar visu skabargu!

—   Nevar, sāks pūžņot.

—   Ui-ui-ui!

—   Tā, tas ir viss. Tagad vairs tikai ar jodu jānoziež.

—   Un.vai tas sāp?

—   Nē, ar jodu nesāp. Guli mierīgi!

—   Va-a-ai!

—   Neauro, neauro! Mašīnā vizināties tīk, bet mazliet pacies­ties netīk!

—   Ai! Kā dedzina!

—   Padedzinās un pāries. Tūliņ ielik­šu tev termometru.

— Vai, nevajag termometru! Neva­jag!

—    Kāpēc?

—    Sāpēs!

—   No termometra taču nesāp.

—   Tu visu laiku saki, ka nesāp, bet pēc tam sāp.

—   Tāds kā joks! Vai tad es tev nekad termometru neesmu licis?

—    Nekad.

—   Nu, tad tagad tu redzēsi, ka tas nesāp, — teica Tabletiņš un aizgāja pēc termometra.

Nezinītis uztrūkās no gultas, izlēca pa vaļējo logu un aiz­diedza pie sava drauga Panckariņa. Doktors Tabletiņš atgriezās ar termometru, skatās — Nezinīša nav.

—   Ārstē nu tādu slimnieku! — Tabletiņš norūca. — Tu, cil­vēks, ārstē, ārstē viņu, bet viņš tev izlec pa logu un aizmūk.

Sestā nodaļa

Kā Zinītis izgudroja gaisa balonu

Zinītis, kas ļoti mīlēja lasīt, bija grāmatās salasījies par tā­lām zemēm un dažādiem ceļojumiem. Bieži vien vakaros, kad nebija ko darīt, viņš stāstīja saviem draugiem par to, ko bija la­sījis grāmatās. Knauķi visai labprāt klausījās šos stāstus. Vi­ņiem patikās dzirdēt par zemēm, ko nekad nebija redzējuši, bet vismīļāk viņi klausījās nostāstus par ceļotājiem, jo tiem allaž mēdz gadīties dažādas neticamas dēkas un visneparastākie pie­dzīvojumi.

Saklausījušies šādus nostāstus, knauķi sāka sapņot par to, kā būtu, ja paši dotos ceļojumā. Daži ierosināja ceļot kājām, citi ieteica braukt pa upi laivās, bet Zinītis sacīja:

— Labāk uztaisīsim gaisa balonu un lidosim.

Šī ideja visiem ļoti iepatikās. Knēveļi vēl nekad nebija ar gaisa balonu lidojuši, un visiem knauķiem tas šķita pārlieku

interesanti. Neviens, protams, nezināja, kā gaisa baloni taisāmi, taču Zinītis teica, ka viņš visu pārdomāšot un tad paskaidro­šot.

Un nu Zinītis sāka gudrot. Viņš gudroja trīs dienas un trīs naktis un izdomāja, ka balons taisāms no gumijas. Gumiju iegūt knēveļi prata. Pilsētā viņiem auga puķes, kas atgādināja gumijkokus. Ja šās puķes kātiņu iegriež, tad no tā tek sula. Šī sula pamazām sabiezē un pārvēršas par gumiju, no kuras var izgatavot bumbas un galošas.

Kad Zinītis to bija izdomājis, viņš lika knauķiem vākt gumi­jas sulu. Visi sāka nest kopā sulu Zinīša pagādātā lielā mucā. Arī Nezinītis devās vākt sulu un satika uz ielas savu draugu Panckariņu, kas ar divām knīpām lēkāja pār auklu.

—   Paklau, Panckariņ, kādu joku mēs esam izdomājuši! — lielījās Nezinītis. — Tu, brāl, plīsīsi aiz skaudības, kad dabūsi zināt.

—   Ne nu plīsīšu, nekā, — Panckariņš atbildēja. — Liela vajadzība man plīst!

—   Plīsīsi, plīsīsi! — Nezinītis iegalvoja. — Tas tikai, brā­līt, ir joks! Tādu tu ne sapnī neesi redzējis.

—    Kas tad tas ir par joku? — Panckariņš ieinteresējās.

—   Mēs uztaisīsim gaisa pūsli un dosimies ceļojumā.

Panckariņam sanāca skaudība. Arī viņam gribējās ar kaut

ko palielīties, un viņš novilka:

—   Ko tu neteiksi — pūsli! Bet es toties esmu sadraudzējies ar knīpām.

—   Ar kādām knīpām?

—   Re, ar šim pašām, — sacīja Panckariņš un parādīja ar pirkstu uz knīpām. — Šo knīpu sauc par Mušiņu, bet to — par Podziņu.

Mušiņa un Podziņa stāvēja gabaliņu nostāk un bažīgi rau­dzījās uz Nezinīti.

Nezinītis caur pieri pablenza uz viņām un teica:

—   Ak tad tā! Bet tu taču draudzējies ar mani!

—   Es ir ar tevi draudzējos, ir ar viņām. Tas viens otru ne­traucē.

—   Bet, manuprāt, traucē gan, — Nezinītis atcirta. — Kas draudzējas ar knīpām, tas pats ir knīpa. Sanīsties ar viņām tū­liņ uz vietas!

—    Kāpēc lai nīstos?

\ — Bet es saku — sanīsties! Vai arī es pats ar tevi sanīdī- šos.'

—    Nu, nīsties vien! Liela lieta!

— Un sanīdīšos arī, bet tavai Mušiņai un Po­dziņai pamatīgi sadošu!

Nezinītis sažņaudza dūres un klupa knīpām virsū. Panckariņš stājās viņam ceļā un ievilka ar dūri pa pieri. Viņi sāka plūkties, bet Mušiņa un Po­dziņa nobijās un aizmuka.

—  Ak tad šo knīpu dēļ tu man ar dūri pa pieri gāzīsi? — Nezinītis kliedza, tēmēdams iebelzt Pan­ckariņam pa degunu.

—   Bet kāpēc tu viņām dari pāri? — atjautāja Panckariņš, uz visām pusēm ar dūrēm vēzēdamies.

—  Iedomājies tikai, kas par aizstāvi uzmeties! — atcirta Nezinītis un zvēla draugam pa čupru ar tādu sparu, ka Panckariņš pat pietupās un laida ļekas vaļā.

—   Esmu ar tevi sanīdies! — Nezinītis nokliedza tam pakaļ.

—   Nīsties vesels! — Panckariņš kliedza pretim. — Pats pirmais nāksi mieru līgt.

—   Redzēsi, ka neiešu! Mēs lidosim ar ba­lonu ceļojumā.

—    No jumta uz bēniņiem jūs lidosiet!

—   Jūs paši lidosiet no jumta uz bēni­ņiem! — atcirta Nezinītis un devās vākt gu­mijas sulu.

Kad muca bija pilna ar gumijas sulu, Zi­nītis to kārtīgi izmaisīja un lika Ķīlītim at­nest sūkni, ar ko piesūknē autoriepas. Šim sūknim viņš pievienoja garu gumijas cauruli, caurules galu aplēja ar gumijas sulu un lika Ķīlītim lēnām sūknēt gaisu. Ķīlītis sāka sūk- nēt, un no gumijas sulas pamazām radās pūs­lis — gluži tāpat, kā no ziepjūdens rodas ziepju burbuļi. Zinītis visu laiku triepa šo pūsli no visām pusēm ar gumijas sulu, bet Ķīlītis nemitīgi sūknēja gaisu, tāpēc pūslis pamazām piepūtās un kļuva par lielu balonu. Nu vairs Zinītis pat nepaguva to apziest no visām pusēm. Tad viņš norīkoja arī pārējos knauķus, lai ziež. Visi naski ķērās pie darba. Visiem atradās pie balona, ko darīt, tikai Ne­zinītis staigāja apkārt un svilpoja. Viņš cen­tās turēties no balona pa gabalu, lūkojās uz to iztālēm un visu laiku runāja:

—    Pārsprāgs gan tas pūslis! Uf!

Taču balons nesprāga vis, bet ar katru brīdi kļuva lielāks un lielāks. Drīz tas bija piepūties tik liels, ka knauķiem nācās rāpties lazdā, kas auga sētsvidū, lai varētu apziest balonu no augšas un no sāniem.

Balonu piepušot, pagaja divas dienas, un darbs mitējas tikai tad, kad balons bija jau mājas lielumā. Tad Zinītis ar aukliņu nosēja caurulīti balona apakša, lai no ta neizplustu gaiss, un sacīja:

—   Tagad nu balons lai žūst, mēs ķersimies pie cita darba.

Viņš piesēja balonu ar auklu pie lazdas, lai vējš neaizpūš,

tad sadalīja knauķus divās grupās. Vienu grupu norīkoja vākt zīda kokonus, iztīt tos un vīt zīda diegus. No šiem diegiem viņš tiem lika nomest milzīgi lielu tīklu. Otrai grupai Zinītis vēlēja no plānām bērza tāsīm nopīt lielu grozu.

Kamēr Zinītis ar saviem biedriem noņēmās ar šiem darbiem, visi Ziedu pilsētas iedzīvotāji nāca apbrīnot milzīgo balonu, kas bija piesiets pie lazdas. Ikvienam gribējās ar rokām aptaustīt balonu, bet daži pat lūkoja to pacelt.

—    Bumba ir viegla, — viņi sprieda, — to viegli var pacelt ar vienu roku.

—    Viegla jau nu ir, bet, manuprāt, lidot tā nelidos, — iebil­da knauķis, yārdā Čāpiņš.

—    Kāpēc tad nelidos? — jautāja pārējie.

—    Kā tad šī lidos? Varējusi tā lidot, tad celtos gaisā, bet tā vienkārši guļ zeme. Tatad, kaut arī tā ir viegla, bet tomēr sma­ga, — Capiņš atbildēja.

Kneveļi kļuva domīgi.

— Hm! Hm! — viņi runāja. — Bumba ir viegla, bet tomēr smaga. Tas tiesa. Kā tad šī li­dos?

Viņi sāka iztaujāt Zinīti, taču Zinītis atvairīja:

—    Pacietieties mazliet. Drīz visu redzēsiet.

Tā kā Zinītis knēveļiem nekā nepaskaidroja, tad viņi sāka šaubīties vēl vairāk. Cāpiņš staigāja pa visu pilsētu un izplatīja aplamas baumas.

—    Kur ir tāds spēks, kas var pacelt bumbu uz augšu? — viņš jautāja un pats atbildēja: — Nav tāda spēka! Putni lido, tāpēc ka tiem ir spārni, bet gumijas pūslis jau nu necelsies gaisā. Tas var lidot tikai lejup.

Galu galā pilsētā neviens vairs šim pasākumam neticēja. Visi tikai smējās, cits pēc cita nāca pie Zinīša mājiņas, lūkojās pār žogu uz balonu un runāja:

—    Skatieties, skatieties! Lido! Ha-ha-ha!

Taču Zinītis visas šīs zobgalības nemaz neievēroja. Kad zīda tīkls bija gatavs, viņš lika to no augšas uzmest balonam. Tīklu izstiepa un ar to apklāja balonu.

—    Skatieties! — klaigāja knēveļi ār­pus žoga. — Bumbu ķer tīklā. Baidās, ka neaizlido. Ha-ha-ha!

Zinītis parīkoja apņemt balonu no apakšas ar virvi, piesiet pie lazdas un pavilkt uz augšu. Tūliņ Skubiņš un Ķīlītis uzrāpās ar virvi lazdā un ņēmās vilkt balonu augšā. Tas visai uzjautrināja skatītājus.

—    Ha-ha-ha! — viņi smējās. — Izrādās, ka tā ir tāda bumba, kas ar virvi augšā velkama. Kā tad šī lidos, ja pati ar virvi jāvelk augšā?

—   Tāpat jau arī lidos, — Cāpiņš gvelza. — Viņi apsēdīsies augšā uz bumbas un raustīs virvi, tā arī bumba celsies gaisā.

Kad balons pacēlās no zemes, tīkls visapkārt vaļīgi nokarā­jās lejā, un Zinītis lika pie tīkla stūriem piesiet tāšu grozu. Grozs bija četrstūrains. Gar katru malu tajā bija pierīkots pa soliņam, un uz katra soliņa varēja apsēsties pa četriem knau­ķiem.

Grozu piesēja pie tīkla aiz visiem četriem stūriem, un Zinītis paziņoja, ka balona būve nu esot pabeigta. Skubiņš iedomājās, ka tūliņ var lidot, taču Zinītis sacīja, ka vēl vajagot visiem pa­gatavot izpletņus.

—    Kādēļ gan izpletņus? — Nezinītis vaicāja.

—   Un ja nu balons pēkšņi pārplīst! Tad vajadzēs lēkt ar iz­pletņiem.

Nākamajā dienā Zinītis un viņa biedri bija nodarbināti ar iz­pletņu gatavošanu. Katrs pats sev meistaroja izpletni no pie­neņu pūkām, un Zinītis visiem ierādīja, kā tas darāms.

Pilsētas iedzīvotāji redzēja, ka balons nekustīgi karājas zarā, un sacīja cits citam:

—   Tā tas tur karāsies, kamēr pārplīsīs. Nekāda lidošana ne­iznāks.

—   Nu, ko tad jūs nelidojat? — viņi sauca pāri sētai. — Vajag lidot, iekam bumba nav pārplīsusi.

—    Neraizējieties, — Zinītis tiem atbildēja, notiks citurīt pulksten astoņos.

Daudzi smējās, bet daži kļuva domīgi.

Pacelšanas

Jaatnāk rīt

—    Un ja nu patiešām lido! — viņi runāja, paskatīties.

Septītā nodaļa

Gatavošanās ceļojumam

Nākamajā rītā Zinītis uzmodināja savus draugus paagrāk. Visi pamodās un sāka posties ceļā. Skrūvītis un Ķīlītis saģērbās ādas jakās. Mednieks Skrotiņš saāvās savos iemīļotajos ādas zābakos. Stulmi šiem zābakiem sniedzās pāri ceļiem un bija augšā savelkami ar sprādzēm. Tādi zābaki bija ļoti ērti ceļoju­mam. Skubiņš uzģērba savu kostīmu «zibeni». Par šo kostīmu jāpastāsta sīkāk. Skubiņš, kas vienmēr steidzās un nemēdza tukšā nosist laiku, bija izgudrojis sev speciālu apģērbu, kuram nebija nevienas pogas. Ir zināms, ka ģērbjoties un izģērbjoties visvairāk laika iziet, aizpogājot un atpogājot pogas. Skubiņa kostīmam nebija atsevišķi krekla un bikšu: tie bija sašūti kopā vienā veselā un izveidoja it kā kombinezonu. Šis kombinezons bija aiztaisāms ar vienu pašu spiedpodziņu, kas atradās uz pa­kauša. Vajadzēja tikai attaisīt šo podziņu, un viss kostīms kaut kādā neaptveramā kārtā noslīdēja no pleciem un zibenīgi no­krita pie kājām.

Resnais Apalītis apģērbās savā vislabākajā uz­valkā. Uzvalkos viņš visaugstāk vērtēja kabatas. Jo vairāk kabatu, jo labāks skaitījās uzvalks. Viņa vislabākais uzvalks sastāvēja no septiņ­padsmit kabatām. Jakai bija desmit kabatas: divas kabatas uz krūtīm, divas slīpas kabatas uz vēdera, divas ^

kabatas sānos, trīs kabatas iekšpusē un viena slepena kabata uz muguras. Biksēm bija divas kabatas priekšā, divas kabatas uz muguras, divas kabatas sānos un viena kabata zemāk uz ceļ­gala. Parastajā dzīvē tādus septiņpadsmitkabatu uzvalkus ar kabatu virs ceļgala mēdz valkāt tikai kinooperatori.

Sīrupiņš bija uzcirties rūtainā uzvalkā. Viņš parasti stai­gāja rūtaini ģērbies. Ir bikses viņam bija rūtainas, ir svārki rūtaini, ir cepure rūtaina. Viņu iztālēm ieraudzījuši, knēveļi allaž mēdza teikt: «Skat, skat, kur nāk šaha galdiņš.» Varbū­tiņš saposās slēpotāju kostīmā, ko uzskatīja par ļoti ērtu ceļo­jumam. Nebūtiņš uzģērba svītrotu kamzoli, svītrotas getras un ap kaklu aptina svītrotu šalli. Šādā apģērbā viņš bija pavisam svītrains, un iztālēm likās, ka tas nemaz nav Nebūtiņš, bet pa­rasts svītro.ts matracis. Vispār visi apģērbās, kā kurš varēdams, tikai Aizmārša, kuram bija paradums nomest savas mantas, kur pagadījās, neparko nevarēja atrast savu jaku. Arī cepuri viņš nez kur bija nogrūdis un, lai meklēja kā meklēdams, nekur ne­varēja uziet. Galu galā viņš pagultē sadzenāja savu ziemas auseni.

Gleznotājs Tūbiņš bija nodomājis uzgleznot visu, ko redzēs ceļojuma laikā. Viņš savāca savas krāsas un otiņu un jau laikus novietoja tos gaisa balona grozā. Koklītis bija nolēmis paķert līdzi fleiti. Doktors Tabletiņš paņēma ceļa aptieciņu un arī novie­

toja to grozā zem soliņa. Tas bija ļoti tālredzīgi, jo ceļojuma laikā kāds varēja saslimt.

Pulkstenis vēl nebija ne seši no rīta, kad apkārt jau bija sa­lasījusies turpat vai visa pilsēta. Daudzi knēveļi, kuriem gribē­jās nolūkoties lidojumā, sēdēja uz žogiem, uz namu jumtiem.

Skubiņš pirmais ierāpās grozā un izraudzījās sev visērtāko vietu. Tūliņ pēc viņa trausās Nezinītis.

—    Redziet, redziet, — klaigāja sapulcējušies skatītāji, — sāk jau sēsties!

—    Ko — jūs jau ielīduši grozā? — Zinītis uzsauca. — Kā­piet ārā, vēl par agru!

—    Kāpēc par agru? Var jau lidot, — Nezinītis tiepās.

—   Gudrs gan tu esi! Balons pirms jāpiepilda ar siltu gaisu.

—    Kādēļ tad ar siltu gaisu? — Skubiņš jautāja.

—    Tāpēc ka silts gaiss ir vieglāks par aukstu un vienmēr ceļas uz augšu. Kad mēs piepildīsim balonu ar siltu gaisu, sil­tais gaiss celsies uz augšu un vilks balonu augšup, — Zinītis skaidroja.

—   Ū, tātad vajadzīgs vēl silts gaiss! — novilka Nezinītis un kopā ar Skubiņu trausās ārā no groza.

—      Paskat nu, — iesaucās kāds no kaimiņmājas jumta,

—  kāpj atkal laukā! Būs pārdomājuši un nelidos.

—   Protams, būs pārdomājuši, — atsaucās no otra jumta.

—   Vai tad ar tādu bumbu var lidot! Vienkārši muļķo publiku.

Pa to laiku Zinītis lika knēveļiem piebērt vairākus maisus ar smiltīm un novietot grozā. Tūliņ Skubiņš, Nerunītis, Varbūtiņš un citi knauķi sāka bērt maisos smiltis un kraut tos grozā.

— Ko viņi īsti dara? — skatītāji neiz­pratnē taujāja cits citam. — Nez kālab krauj grozā smilšu maisus?

—   Ei, kam jums tie smilšu maisi? — sauca Cāpiņš, sēdē­dams jāšus uz žoga.

—    Ko mest jums uz galvas, kad būsim pacēlušies gaisā, — atkliedza Nezinītis.

Nezinītis, protams, arī pats nezināja, kādam nolūkam do­māti maisi. Viņš vienkārši tā melsās.

—   Neesat jau vēl pacēlušies! — Cāpiņš sauca.

Knauķis Mikrobiņš, kas sēdēja uz žoga līdzās Cāpiņam, pie­bilda: — Jādomā, viņi baidās lidot un grib, lai viņu vietā lido smilšu maisi.

Visapkārt atskanēja smiekli.

—    Protams, baidās! Kas nu gan šiem būtu ko baidīties! Tik un tā bumba nelidos.

—   Bet varbūt tomēr lidos, — iebilda kāda no knīpām, kas arī glūnēja pa sētas spraugu.

Kamēr apkārt strīdējās, Zinītis lika sētsvidū aizdedzināt ugunskuru, un visi ieraudzīja, ka Skrūvītis un Ķīlītis iznes no savas darbnīcas prāvu vara katlu un liek to uz uguns. Šo katlu Skrūvītis un Ķīlītis jau sen bija izgatavojuši gaisa sildīšanai. Katlu sedza cieši noslēgts vāks, kurā bija izurbts caurums. Sā­nos bija pierīkots sūknis, ar ko sūknēt katlā gaisu. Šis gaiss katlā sasila un jau karsts plūda ārā pa augšējo vāka caurumu.

Protams, neviens no skatītājiem nevarēja iedomāties, kādai vajadzībai paredzēts katls, taču ikviens izteica savas domas.

- — Droši vien nolēmuši izvārīt zupu brokastīm pirms ceļojuma, — minēja knīpa, vārdā Kumelīte.

—   Ko tu gan domā, — at­saucās Mikrobiņš, — laikam gan arī tu gribētu ko iebaudīt, ja postos tādā tālā ceļā!

—    Protams, — Kumelīte piekrita. — Varbūt tas ir pēdējo reizi . . .

—   Kas — pēdējo reizi?

—    Nu, paēdīs pēdējo reizi, bet pēc tam aizlidos, bumba pārplīsīs — un viņi nositīsies.

—   Nebaidies, neplīsīs, — Cāpiņš viņai sacīja. — Lai plīstu, ir jālido, bet tā, paraug, rēgojas te jau veselu nedēļu un nekur nelido.

—    Bet tagad, lūk, lidos! — iejaucās Podziņa, kas kopā ar Mušiņu arī bija atnākusi noskatīties aizlidošanā.

Drīz visi skatītāji sāka dedzīgi strīdēties. Ja kāds ieteicās, ka balons lidos, tad otrs uz vietas apgalvoja, ka nelidos vis, bet, ja kāds ierunājās, ka nelidos, viņu tūdaļ apstrīdēja, ka lidos gan. Sacēlās tāda kņada, ka nekā vairs nevarēja dzirdēt. Uz kāda jumta divi knauķi sanāca matos — tik neganti viņi strīdē­jās. Tik tikko ar ūdeni izšķīra.

Tikmēr gaiss katlā bija jau pietiekami sasilis, un Zinītis no­lēma, ka laiks sākt piepildīt balonu ar karsto gaisu. Taču, lai varētu balonā ievadīt karsto gaisu, iepriekš vajadzēja no tā iz­laist auksto. Zinītis piegāja pie balona un atraisīja auklu, ar ko bija cieši nosieta apakšējā gumijas caurulīte. Skaļi šņākdams, aukstais gaiss plūda ārā no balona. Knēveļi, kas strīdējās par to, vai balons lidos vai nelidos, apgriezās un ieraudzīja, ka tas strauji kļūst mazāks. Tas sašļuka, saruka kā žāvēts bumbieris un nozuda groza dibenā. Tanī vietā, kur nesen bija lepni pūtu­sies milzīgā bumba, tagad bija palicis tikai grozs ar tam pāri pārsegtu tīklu.

Šņākšana mitējās, un tūliņ pat atskanēja brāzmainu smieklu šalts. Smējās visi: gan tie, kas bija teikuši, ka bumba lidos, gan tie, kas apgalvojuši, ka nelidos, bet Nezinīša draugs Panckariņš smējās tā, ka pat novēlās no jumta un iedauzīja pakausī punu. Doktoram Tabletiņam turpat uz vie­tas vajadzēja viņu ārstēt un aptriept punu ar jodu.

—   Tas tikai bija lidojums!

visapkārt skanēja klaigas. — Vai manu, kas tam Zinītim par balonu! Veselu nedēju ar to noķēpājās, bet šis ņem un pārplīst. Ak tavu joku! Savu mūžu neesam tā smējušies!

Taču Zinītis šais zobgalībās nemaz neklausījās. Ar garas caurules palīdzību viņš pievienoja katlu balonam un lika iedar­bināt katlam pierīkoto sūkni. Katlā sāka spiesties svaigs gaiss, bet sasildītais pa cauruli plūda tieši balonā. Pamazām balons tīklā kļuva aizvien lielāks un lielāks un jau līda ārā no groza.

— Pavei, — nopriecājās skatītāji, — atkal piepūš! Ir gan savādnieki! Bet gan jau tas atkal pārplīsīs.

Neviens neticēja, ka balons pacelsies. Bet pa to laiku tas kļuva aizvien lielāks, izlīda no groza un gulēja uz tā kā milzīgs arbūzs uz šķīvja. Te visi uzreiz pamanīja, ka balons pats no se­vis lēnām ceļas uz augšu un sastiepj tīklu, kas bija piesiets pie groza. Visi mutes vien ieplēta aiz brīnumiem. Katrs redzēja, ka tagad neviens nevelk balonu aiz virves uz augšu.

—    Urā! — iekliedzās Kumelīte un sa­sita plaukstas.

—    Neauro! — Cāpiņš viņu apsauca.

—    Bet viņš taču lido!

—            Nav vēl aizlidojis. Redzi, tas ir piesiets pie groza. Vai nu tas spēs pa­celt grozu un vēl ar visiem knēveļiem?

Te Cāpiņš ieraudzīja, ka balons, kļū­dams lielāks, pacēlās augstāk un grozs atrāvās no zemes. Cāpiņš nenocietās un iekliedzās no visa spēka:

—            Turiet, turiet! Viņš taču aizlidos! Ko jūs darāt?

Taču balons neaizlidoja vis, jo grozs bija stipri piesiets pie lazdas. Tas tikai mazliet pacēlās virs zemes.

— Urā-ā! — skanēja no visām pusēm. — Urā! Gudrinieks Zinītis! Tas tik Zinītim ir balons! Ar ko tad viņi to piepūta? Droši vien ar tvaiku.

ierīkojieties Tagad jau nu visi ticēja, ka balons lidos.

Astotā nodaļa

Ceļā

Beidzot balons bija piepildīts ar siltu gaisu. Zinītis lika no­vākt katlu un pats savām rokām ar aukliņu aizsēja gumijas caurulīti, lai siltais gaiss neizplūst no balona. Tad viņš pavē­lēja visiem kāpt grozā. Pirmais iemetās Skubiņš, pēc viņa trau­sās Apalītis un tikko neuzkrita uz galvas pārējiem knēveļiem. Viņš bija resns, visas kabatas tam bija piestūķētas ar ko kura: gan ar cukuru, gan ar cepumiem. Turklāt viņš katram gadīju­mam bija uzāvis galošas un rokās turēja lietussargu. Ar kopī­giem pūliņiem Apalīti iedabūja grozā, un pēc viņa sāka rāpties pārējie knēveļi. Saharīns Saharīna dēls Sīrupiņš rosījās ap grozu un visiem palīdzēja iekāpt.

—   Kāpiet iekšā, lūdzu, — viņš mudināja, ērtāk. Vietas balonā visiem pietiks.

—   Kāp tu pats arī, — viņu vedināja.

'— Gan pagūšu, — Sīrupiņš atvairīja.

— Galvenais, ka jūs sakāptu. — Viņš pakal­pīgi pieturēja iekšā kāpējus zem rokām, pa­stumdams no apakšas. Pēdīgi visi atradās grozā. Sīrupiņš viens pats bija palicis lejā.

—    Kāpēc tad tu nekāp? — viņam jautāja.

—   Varbūt man labāk ne­maz nekāpt, — Sīrupiņš atbil­dēja. — Es esmu ļoti resns.

Jums tur ari bez manis būs šauri. Baidos, ka neiznāk pārslo- gojums.

—   Nebaidies, nekāda pārslogojuma nebūs.

—   Nē, draugi, lidojiet vien bez manis. Es jūs te pagaidīšu. Ko es jūs apgrūtināšu!

—   Nevienu tu neapgrūtināsi, — Zinītis atbildēja. — Kāp iekšā! Ja reiz visi nolēmuši lidot, tad kopā arī lidosim.

Sīrupiņš negribīgi trausās grozā, un te nu iznāca nepare­dzēts gadījums: grozs kopā ar balonu uzreiz nolaidās zemē.

—   Te nu bija lidotāji! — iesmējās Mikrobiņš uz žoga.

—    Un ko tu smejies? — Cāpiņš viņu aprāja. — Notiek ne­laime, bet šis smejas!

—   Nekādas nelaimes nav, — iejaucās Ķīķerītis. — Vienkārši šis gaisa balons aprēķināts piecpadsmit knēveļiem. Sešpadsmit tas nespēj pacelt.

—   Tātad nelidos? — Cāpiņš vaicāja.

—    Nāksies vienu atstāt, tad pacelsies, — Ķīķerītis paskaid­roja.

—   Droši vien atstās Nezinīti, — nosprieda Mušiņa.

Sīrupiņš, kuram bija bail lidot gaisa balonā, kļuva priecīgs

un sacīja:

—    Āre nu, es taču teicu, ka radīsies pārslogojums! Labāk es kāpšu laukā.

Viņš jau cēla kāju, lai kāptu ārā, te Zinītis ņēma un izsvieda no groza vienu'smilšu maisu. Balons uzreiz kļuva vieglāks un no jauna pacēlās gaisā. Nu tikai visi attapa, kādēļ Zinītis licis iekraut grozā maisus ar smiltīm. Visi sāka sist plaukstas, bet Zinītis pacēla roku un teica knēveļiem runu.

—    Uz redzēšanos, draugi! — viņš sauca. — Mēs aizlidojam uz tālām zemēm. Pēc nedēļas būsim atpakaļ. Uz redzēšanos!

—    Uz redzēšanos! Uz redzēšanos! Laimīgu ceļu! — sauca visi knēveļi un vicināja ar rokām un platmalēm.

Zinītis izvilka no kabatas nazīti un pārgrieza virvi, ar ko grozs bija piesiets pie lazdas. Balons slaidi cēlās gaisā, aizķērās ar sāniem aiz lazdas zara, taču tūdaļ atkal attika vaļā un strauji traucās augšup.

—    Urā! — kliedza knēveļi. — Lai dzīvo Zinītis un viņa biedri! Urā-ā!

Visi sita plaukstas un svieda cepures gaisā. Knīpas apkampās aiz prieka. Mušiņa un Podziņa -«.

pat saskūpstījās, bet Mārpuķīte apraudājās.

Balons pa to laiku cēlās aizvien augstāk un augstāk. Vējš nesa to sāņus. Drīz vien tas pārvēr­tās par mazu punktiņu, kas tikko ņirbēja zilajās debesīs. Ķīķerītis uzrāpās uz mājas jumta un sāka aplūkot šo punktiņu ar savu tālskati. Viņam līdzās uz pašas jumta kores stāvēja dzejnieks Ziediņš. Rokas uz krūtīm sakrustojis, viņš vēroja vispārē­jās gaviles un, likās, par kaut ko domāja. Pēkšņi viņš plati izpleta rokas un pilnā balsī iesaucās:

—   Dzejolis! Klausieties dzejoli!

Apkārt uzreiz iestājās klusums. Visi pacēla galvas un pie­vērsa skatienus Ziediņam.

—   Dzejolis! — čukstēja knēveļi. — Tūliņ lasīs dzejoli. Ziediņš nogaidīja, līdz iestājās pilnīgs klusums. Tad izstiepa

rokas pret aizlidojošo balonu, mazliet nokāsējās, pateica vēlreiz:

—   Dzejolis.

Un sāka lasīt, ko tikko bija sacerējis:

Te milzu balonu kā maisu Redz aizpeldam pa zilo gaisu. Kaut knēvelim nav putna gaitas, Viņš lidotājos tomēr skaitās. Un iespējams mums — saproties! — Ir tagad viss, ko vēlamies!

Tad* nu gan sacēlās kņada! Visi atkal sāka plaukšķināt. Knauķi novilka Ziediņu no jumta un uz rokām nesa mājup, bet knīpas plūkāja no puķēm ziedlapiņas un svieda tās Ziediņam. Todien Ziediņu sumināja tā, it kā viņš pats būtu izgudrojis gaisa balonu un aizlidojis ar to debess dzīlē. Viņa dzejoli visi iemācī­jās no galvas un dziedāja uz ielām.

Vēl ilgi todien drīz te, drīz tur varēja dzirdēt skanam:

Un iespējams mums — saproties! — Ir tagad viss, ko vēlamies!

Devītā nodaļa

Virs mākoņiem

Mūsu drosmīgie ceļotāji pat nemanīja, kā balons pacēlās gaisā, tik līgani tas atraisījās no zemes. Tikai pēc brītiņa viņi palūkojās pār groza malu un ierau­dzīja lejā draugu pulku; rokas vēcinādami, tie māja viņiem atvadas un svieda cepures gaisā. No lejas ska­nēja «urā» kliedzieni,

—   Uz redzēšanos! — Zinītis un viņa biedri savukārt sauca pretim.

Arī viņi māja ar cepurēm. Aizmārša sniedzās ar roku pie galvas, lai noņemtu cepuri, un tikai tad atklāja, ka cepures viņam nemaz nav.

—   Paga, brālīši! — viņš iesaucās. — Apturiet balonu! Esmu cepuri aizmirsis mājās.

—   Mūžīgi tu kaut ko aizmirsti! — nopukojās Rūcenis.

—   Tagad vairs nevar balonu apturēt, — sacīja Zinītis. — Tas lidos, līdz gaiss tajā atdzisīs, un tikai tad nolaidīsies lejā.

—   Kā — tad es bez cepures lai lidoju, vai? — apvainoti no- vaicāja Aizmārša.

—   Tu taču atradi savu cepuri pagultē, — atgādināja Apalītis.

—   Atrast jau atradu, bet man ar to bija karsti, un tad es to noliku uz galda un pēc tam pašā pēdējā brīdī aizmirsu uzlikt galvā.

—   Tu vienmēr pašā pēdējā brīdī kaut ko aizmirsti, — no­rūca Rūcenis.

—   Skatieties, ļautiņi, — pēkšņi iesaucās Nezinītis, — mūsu mājiņa palika lejā!

Visi sāka smieties, bet Rūcenis sacīja:

—   Tu gan laikam domāji, ka arī mājiņa lidos mums līdzi?

—   Atkal jau strīdaties! — iejaucas Zinītis. — Vajadzēs jūs nolaist zemē.

Rūcenis un Nezinītis nobijās un pārtrauca strīdu.

Tobrīd gaisa balons iekļuva tādā kā dūmakā vai miglā. Zeme lejā izgai­sa. Apkārt klājās it kā balts aizsegs.

—    Kas tas? — visi sāka klaigāt.

—  No kurienes šeit gadījušies dūmi?

—   Tie nav dūmi, — teica Zinītis.

—   Tas ir mākonis. Mēs esam pacēlu­šies līdz padebešiem un pašreiz lido­jam cauri mākonim.

—  Nu, to nu gan tu melsies, — iebilda Nezinītis. — Mākonis ir šķidrs kā auzu ķīselis, bet šī ir sazin kas par miglu.

—      Un no kā gan, pēc tavām domām, sastāv mākonis? — Zinītis jautāja. — Mākonis taču sastāv no miglas. Tā tikai iz­tālēm liekas, ka tas ir blīvs.

Taču Nezinītis tam nenoticēja un palika pie sava:

—      Neklausieties viņā, brālīši! To visu viņš izdomā, lai pa­rādītu, it kā šis daudz zinot, bet patiesībā nezina nekā. Tā jau nu es šim ticēšu, ka mākonis ir migla! Mākonis ir ķīselis. It kā es nebūtu ķīseli ēdis, ko domā!

Drīz vien gaisa balons pacēlās vēl augstāk, izkļuva no mā­koņiem un lidoja virs tiem. Nezinītis palūkojās no groza lejup un ieraudzīja apakšā mākoņus. Tie plētās uz visām pusēm un pilnīgi aizsedza zemi.

—  Ļautiņi mīļie! — Nezinītis iekliedzās. — Debesis ir apakšā! Mēs lidojam ar kājām gaisā!

—    Kāpēc tad ar kājām gaisā? — visi brīnījās.

—   Nu, lūk, paskatieties paši: mums zem kājām ir debesis, tātad mēs esam ar kājām gaisā.

—   Mēs lidojam virs mākoņiem, — Zinītis paskaidroja. — Esam pacēlušies augstāk par mākoņiem, tāpēc mākoņi ta­gad nav vis virs mums, bet zem mums.

Tomēr Nezinītis arī tam neticēja. Viņš sēdēja savā vietā un ar rokām cieši tu­rēja cepuri uz galvas. Viņam likās, ka cepure var nokrist, ja jau viņš sēž ar kā­jām uz augšu.

Vējš ātri dzina balonu virs māko­ņiem, taču drīz vien visi pamanīja, ka balons sāk slīdēt lejup.

—    Kāpēc mēs lidojam uz leju? — Knauķi kļuva bažīgi.

—    Gaiss balonā sācis atdzist, — Zinītis paskaidroja.

—   Tātad mēs tagad laidīsimies lejā? — vaicāja Skubiņš.

—   Bet kādēļ tad mēs ņēmām līdzi maisus ar smiltīm? — teica Zinītis. — Jāizsviež no groza smiltis, un mēs atkal lidosim augšup.

Varbūtiņš aši paķēra smilšu maisu un nosvieda lejā.

—    Ko tu dari? — iekliedzās Zinītis. — Vai tad drīkst sviest veselu maisu? Tas taču var uzkrist kādam uz galvas.

—   Varbūt neuzkritīs, — noteica Varbūtiņš.

—    «Varbūt neuzkritīs!» — Zinītis viņu pārmēdīja. — Maisu vajag atraisīt un smiltis ar bēršanu izbērt.

—    Es tūliņ izbēršu, — piedāvājās Nebūtiņš.

Viņš atraisīja otru maisu un izbēra smiltis tieši grozā.

—   Viens gudrāks par otru! — Zinītis nogrozīja galvu. — Kas tur par jēgu, ja smiltis paliek grozā? No tā balons vieglāks ne­kļūs.

—   Nebūt ne, bet gan es smiltis izbēršu, — Nebūtiņš piekrita un ņēmās ar sauju bērt smiltis ārā no groza.

—    Uzmanīgāk! — sauca Aizmārša. — Tā tu vari man acis pieputināt.

—    Nebūt nepieputināšu, — atsaucās Nebūtiņš un tai pašā brīdī iebēra viņam smiltis acīs.

Visi ņēmās lamāt Nebūtiņu, bet Varbūtiņš paķēra nazīti un izgrieza groza dibenā lielu caurumu, lai smiltis birst ārā. Zinītis, to pamanījis, iekliedzās: — Pag! Ko tu dari? Tevis dēļ grozs izjuks un mēs visi izbirsim ārā.

—   Varbūt neizjuks, — Varbūtiņš atbildēja.

—   Jums abiem tik vien tās valodas kā «varbūt» un «ne­būt», — uzrājās Zinītis un atņēma Varbūtiņam nazi.

Smiltis pa caurumu izbira no groza, balons kļuva vieglāks un atkal traucās augšup. Knauķi apmierināti vērās pār groza malu. Visi bija priecīgi, ka balons atkal sācis lidot augšup. Tikai Rūcenis, kas allaž bija ar kaut ko nemierā, joprojām pukojās: — Kas tā par būšanu: te uz augšu, te uz leju! Vai tad baloni tā lido?

Nezinādams, ko vēl sacīt, viņš paraudzījās uz Apalīti, kas, ne vārda nerunādams, grauza cukuru.

—   Un ko tu tur skrimšķini?

—   Man kabatā ir cukuriņš, to tad es graužu.

—   Atradis nu, kad cukuru grauzt! Nolaidīsimies zemē, tad arī grauz!

—   Kādēļ gan man lieku smagumu valcīt līdzi? — Apalītis prātoja. — Apēdīšu cukuru, balons kļūs vieglāks un celsies vēl augstāk.

—   Nu, grauz, grauz! Redzēsim, ciktāl tu aizgrauzīsies, — norūca Rūcenis.

Desmitā nodaļa

Avārija

Daži iedomājas tā: jo augstāk paceļas gaisā, jo kļūst siltāks, bet tas nav tiesa. Jo augstāk, jo aukstāks. Kāpēc tas tā? Tāpēc, ka saule ar saviem stariem vāji sasilda gaisu, jo gaiss ir ļoti dzidrs. Zemāk gaiss vienmēr sil­tāks. Saules stari sasilda zemi, gaiss silst no zemes gluži tāpat kā no karstas krāsns. Sasilušais gaiss ir vieglāks par auksto un ceļas uz augšu. Jo augstāk ceļas, jo vairāk atdziest. Tāpēc lielā augstumā vienmēr auksts.

Taisni to arī sajuta knēveļi, kad ar savu gaisa balonu bija pacēlušies lielā augstumā. Viņiem kļuva tik auksti, ka deguni un vaigi metās sarkani. Visi dauzījās kājām un plaukšķināja rokām, lai kaut mazliet sasildītos. Vairāk par visiem sala Aiz­mārša, kas bija aizmirsis mājās cepuri. No briesmīgā aukstum;i viņam degungalā izauga liela lāsteka. Viņš drebēja kā apšu lapa un vienā laidā klabināja zobus.

—   Mitējies jel reiz zobus klabināt! — rūca Rūcenis. — Te jau tā ir auksts, bet šis vēl klabinās zobus!

—    Es taču neesmu vainīgs, ka salst, — taisnojās Aizmārša.

Rūcenis piecēlās no savas vietas un teica:

—   Ciest nevaru, kad man pie auss kāds zobus klabina! No tā man arī pašam mācas virsū drebuļi.

Viņš apsēdās blakus Tūbiņām, taču arī Tūbiņām klabēja zobi. Rūcenis viņu aizdomīgi uzlūkoja.

—    Ko tu? Droši vien man par spīti klabini zobus?

—Nepavisam ne par spīti, bet tāpēc, ka salst.

Rūcenis piecēlās un apsēdās citā vietā. Tā viņš pārsēdās vai­rākas reizes un tikai traucēja citus.

No saltuma gaisa balons bija apsarmojis un zaigoja knau­ķiem virs galvas, it kā būtu izliets no tīra sudraba. Pamazām

gaiss apvalkā atkal atdzisa, un balons sāka slīdēt lejup. Pēc maza brītiņa tas jau strauji krita. Smilšu maisu krā­jums bija izbeidzies, un krišanu nekādi nevarēja apturei.

—   Av-av-avārija! — Sīrupiņš izgrūda.

—   Esam pagalam! — iegaudojās Nezinītis un palīda zem sola.

—   Lien ārā! — Zinītis viņam uzbrēca.

—    Kāpēc? — atsaucās Nezinītis no sola apakšas.

—   Lēksim ar izpletņiem.

—   Man arī tepat ir labi, — Nezinītis atteica. Daudz neprātodams, Zinītis sagrāba viņu aiz apkakles

un izvilka no sola apakšas.

—   Tev nav tiesības! — Nezinītis bļāva. — Es sūdzēšos!

—   Neauro, — Zinītis mierīgi atbildēja. — Bez panikas. Paskaties, kā es lēkšu ar izpletni, un lec man pakaļ.

Nezinītis mazliet nomierinājās. Zinītis nostājās pie groza malas.

—   Uzmanību, draugi! — viņš sauca. — Leciet visi pēc kārtas man pakaļ! Kas nenolēks, to balons aiznesīs augšup. Nu, sagatavojiet izpletņus . .. Aiziet!

Zinītis nolēca pirmais un lidoja lejup. Pēc viņa lēca Skubiņš, bet te notika kas negaidīts. Steigā Skubiņš nevis pirms izlēca un tad atvēra izpletni, bet papriekš atvēra iz­pletni un tikai tad lēca. Tāpēc izpletnis aizķērās aiz groza malas. Skubiņš ar vienu kāju sapiņķējās auklās un palika karājamies ar galvu uz leju. Viņš sāka tirināt kājas un lo­cīties ar visu augumu kā tārps, ko mauc uz makšķeres āķa. Par spīti visām pūlēm, izpletnis nebija atkabināms. — Brālīši! — doktors Tabletiņš iesaucās. — Ja izpletnis spruks vaļā, Skubiņš ar galvu trieksies pret zemi.

Knauķi saķērās ap izpletni un ievilka Skubiņu atpakaļ grozā. Nezinītis pamanīja, ka balons no jauna ceļas augšup, un

iesaucās: — Pag, brālīši! Nevienam nav jālec. Mēs atkal lido­jam augšup.

—    Kāpēc tad mēs atkal lidojam augšup? — brīnījās Var­būtiņš.

—   Ek tu! — Rūcenis atrūca. — Zinītis taču izlēca, tātad balons kļuva vieglāks.

—    Ko gan Zinītis iesāks bez mums? — gaudās Apalītis.

—   Nu, ko… — Varbūtiņš noplātīja rokas. — Ies mierīgā garā uz mājām.

—   Bet ko mēs darīsim bez Zinīša?

—    Iedomājies! — atsaucās Nezinītis. — It kā nu bez Zinīša nemaz nevarētu!

—   Bet kāds taču ir jāklausa, — iesaucās Apalītis.

—    Klausīsiet mani, — paziņoja Nezinītis. — Tagad es būšu galvenais.

—   Tu? — Rūcenis brīnījās. — Ar tavu galvu gan nevar būt galvenais.

—   Ak tā! Ar manu galvu ne? — Nezinītis kliedza. — Nu, lūdzu, lec lejā un meklē savu Zinīti, ja tev mana galva nav pa prātam.

Rūcenis paraudzījās lejā un noteica:

—    Kur tad es šo tagad atradīšu? Mēs esam tālu aizlidojuši. Vajadzēja lēkt visiem uzreiz.

—   Nē, lec, lec!

Rūcenis un Nezinītis sāka ķildoties un noķildojās turpat vai līdz vakaram. Zinīša nebija, un neviens tagad nespēja viņus aprāt. Saule jau grima pret rietu. Vējš pieņēmās. Ba­lons atdzisa vēl vairāk un atkal sāka slīdēt lejup, bet Rūcenis un Nezinītis joprojām strīdējās.

—   Nestrīdies nu vairāk, — Sīrupiņš apsauca Nezi- J+ļt nīti. — Ja jau esi nolēmis kļūt par galveno, tad izdomā kaut ko. Palūk, mēs atkal laižamies lejup.

—   Tūliņ domāšu, — Nezinītis solījās.

Viņš apsēdās uz soliņa, pielika pirkstu pie pie­res un sāka domāt. Bet balons pa to laiku aizvien ātrāk un ātrāk laidās lejup.

—  Ko tur var izdomāt! — iesaucās Skrūvītis. — Bijuši mums maisi ar smiltīm, varētu nosviest vēl vienu maisu.

—  Pareizi, — Nezinītis uztvēra. — Bet, tā kā maisu mums vairs nav, tad vajadzēs nosviest vienu no mums. Nometīsim kādu ar izpletni, ba­lons kļūs vieglāks un atkal celsies uz augšu.

—    Kuru tad lai sviež?

—     Nu, kuru? — Nezinītis pārlika. — Jāsviež tas, kurš vis­īdzīgākais.

—     Es neesmu ar mieru, — pretojās Rūcenis. — Nav tāda likuma, ka visīdzīgākie jāmet ārā. Jāsviež tas, kurš vissmagā­kais.

—     Nu labi, — Nezinītis piekāpās. — Sviedīsim Apalīti. Viņš mums ir pats resnākais.

—    Pareizi, — piebalsoja Sīrupiņš.

—     Ko? — Apalītis iekliedzās. — Kurš ir visresnākais? Es esot visresnākais? Sīrupiņš ir par mani resnāks!

—     Paskatieties uz viņu! — iesaucās Sīrupiņš, sīki grudzi- nādams un rādīdams ar pirkstu uz Apalīti. — Skatieties jel, es esot par viņu resnāks! Ha-ha! Kas ir, mērīsimies!

—     Nu, pānācies, panācies šurp! — Apalītis kā gailis dzinās viņam virsū.

Visi apstāja Apalīti un Sīrupiņu. Nezinītis salūkoja kabatā aukliņu un apņēma to Apalītim ap vidu. Pēc tam tādā pašā veidā nomērīja Sīrupiņu. Izrādījās, ka Sīrupiņš turpat vai div­reiz resnāks par Apalīti.

—    Tas nav pareizi! — Sīrupiņš apstrīdēja. — Apalītis blē­dījās. Viņš ierāva vēderu. Es redzēju.

—   Nekā es neierāvu! — Apalītis taisnojās.

—    Ierāvi gan. Es redzēju. Mērīsimies par jaunu! — skaļi kliedza Sīrupiņš.

Nezinītis ņēmās pārmērīt Apalīti, bet Sīrupiņš trinās apkārt un klaigāja:

—    E-ē! Kā tu stāvi? Uzpūties!

—   Kas man ko uzpūsties? — Apalītis atvairīja. — Ja es uzpūtīšos, tad, protams, izrādīsies, ka esmu par tevi resnāks.

—    Nu labi, tad neuzpūties. Bet arī vēderu ieraut tev nav tiesības. Skatieties, brālīši, ko viņš dara! Kur tad taisnība? Nav nekādas taisnības! Tā vienkārši ir krāpšana!

Nezinītis beidza mērīt Apalīti, pēc tam ar tādu pašu rūpību nomērīja Sīrupiņu, un šoreiz iznāca, ka viņi abi ir vienu res­numu.

—    Būs jāsviež abi, — Nezinītis noplātīja rokas.

—    Kādēļ tad abi, ja pietiek arī ar vienu! — iebilda Sīrupiņš.

Mednieks Skrotiņš palūkojās pār groza malu un ieraudzīja,

ka zeme tuvojas draudošā ātrumā.

—    Vadzi, Nezinīt, — viņš sacīja, — izlem ātrāk, citādi mēs trieksimies pret zemi.

—   Vajag noskaitīt, kuram lēkt ar izpletni, — ieteicās Var­būtiņš.

—    Pareizi! — Sīrupiņš uztvēra. — Tikai tad jāskaita visi, gan resnie, gan tievie, lai nevienam nenodarītu pāri.

—   Lai notiek, skaitīsimies. — Nezinītis bija ar mieru.

Visi nostājās lokā, un Nezinītis ņēmās skaitīt, katram pirk­stu piedurdams:

Ene bene res!

Kvinter finter džes!

Ene bene rupucis

Kvinter finter pasprucis…

Tad teica:

— Ne, šis skaitamais man nepatīk. Es ar to neesmu mierā! — Un sāka citu:

Ikete pikete cokoto me! Abel fabel domane. Ika pika gramatika …

šinī brīdī grozs ar sparu atsitās pret zemi un apmeta kūleni. Varbūtiņš ieķērās ar rokām Nebūtiņā, Nebūtiņš Varbūtiņā, un viņi abi kopā izvēlās no groza. Pēc viņiem kā zirņi izbira pārē­jie knēveļi. Vienīgi Nezinītis noturējās pie groza malas un arī Totiņš, kas ar zobiem bija iekampies viņam biksēs. Atsities pret zemi, balons kā bumba palēcās uz augšu, apmeta gaisā milzīgu loku un no.jauna nolaidās lejā. Grozs vēlreiz triecās pret zemi un šļūceniski rāvās projām. Balons uzdrāzās virsū kaut kam cietam un plīsa ar apdullinošu troksni. Totiņu apsvieda gaisā, un tas, izmisīgi kaukdams, metās sāņus. Nezinītis izvēlās no groza un palika nekustīgi zemē guļam.

Lidojums bija beidzies.

Vienpadsmitā nodaļa

Jaunā vietā

Nezinītis atmodās gluži nepazīstamā vietā. Viņš gulēja gultā, pēlī iegrimis. Šis pēlis bija tik mīksts, it kā būtu pildīts ar pieneņu pūkām. Nezinīti uzmodināja kaut kādas balsis. At­vēris acis, viņš sāka lūkoties apkārt un ieraudzīja, ka guļ svešā istabā. Pa kaktiem bija izvietoti mazi atzveltnes krēsli. Pie sie­nām karājās sedziņas un gleznas ar dažādu ziedu attēliem. Pie loga stāvēja apaļš galdiņš uz vienas kājas. Uz tā atradās liela kaudze krāsainu izšujamo diegu un spilventiņš, no vienas vie­tas piespraudīts ar adatām un kniepadatām kā sabozies ezītis. Turpat tuvumā bija rakstāmgalds ar rakstāmpiederumiem. Bla­kus tam grāmatu skapis. Pie pašas tālākās sienas līdzās durvīm slējās liels spogulis. Spoguļa priekšā grozījās divas knīpas un dzīvi sarunājās. Viena bija zilā spoža zīda tērpā ar tādu pašu zīda jostiņu, kas uz muguras bija sasieta pušķī. Knīpai bija gaiši zilas acis un garā bizē sapīti, tumši mati. Otra bija raibā

kleitiņā ar sārtām un mēļām puķītēm. Mati viņai bija gaiši, gandrīz balti un kā viļņi slī­dēja pār pleciem. Viņa spoguļa priekšā pielā­goja cepuri un visu laiku žadzināja kā ža­gata:

— Kas par riebīgu cepuri! Liec to, ka gribi, ne pēc kā neizskatās. Man gribējās pa­šūt cepuri ar platām malām, bet pietrūka drā­nas un nācās taisīt ar šaurām, bet, ja malas ir šauras, tad seja izskatās apaļa, un tas ne­maz nav diez cik skaisti.

—     Beidz nu reiz pie spoguļa grozīties! Ciest nevaru, kad tā spoguļa priekšā grozās, — aizrādīja zilacainā knīpa.

—     Kālab tad gan, tavuprāt, spoguļi izgudroti? — atjautāja gaišmate.

Uzlikusi cepuri gandrīz uz paša pakauša, viņa atmeta galvu un, acis piemiegusi, ņēmās aplūkot sevi spogulī.

Nezinītim sanāca smiekli. Viņš nenoturējās un ieurkšķējās. Gaišmate acumirklī atlēca no spoguļa un aizdomīgi paraudzījās uz Nezinīti. Taču Nezinītis pievēra acis un izlikās aizmidzis. Viņš dzirdēja, ka abas knīpas, cenzdamās neklaudzināt ar pa­pēdīšiem, tuvojās gultai un apstājās pa gabaliņu.

—     Man izklausījās, ka viņš ko sacīja, — Nezinītis dzirdēja čukstam. — Jādomā, tāpat vien izlikās … Kad gan viņš pamo­dīsies? Kopš vakardienas guļ bez samaņas.

Otra balss atsaucās:

—    Medene nelika modināt. Teica, lai viņu pasaucot, kad tas pats pamodīsies.

«Nez kas tā par Medeni?» Nezinītis nodomāja, taču nelikās manām, ka dzird viņu sarunas.

—  Kas par drosmīgu knauķi! — atkal atskanēja čuksti. — Iedomājies tikai — lidojis gaisa balonā!

Nezinītis izdzirdēja, ka viņu dēvē par drosmīgu, un mute

tam pati no sevis paplētās vai līdz ausīm. Viņš tomēr laikā ap­ķērās un apvaldīja smaidu.

—    Es atnākšu vēlāk, kad viņš būs pamodies, — balss turpi­nāja. — Man tā gribas viņu iztaujāt par gaisa balonu. Bet ja nu pēkšņi viņam ir smadzeņu satricinājums!

«Nieki!» Nezinītis nodomāja. «Nekāda smadzeņu satricinā­juma man nav.»

Gaišmate atvadījās un aizgāja. Istabā iestājās klusums. Ne­zinītis ilgi gulēja aizvērtām acīm, dzirdi sasprindzinājis. Bei­dzot viņš mazliet pavēra vienu aci un ieraudzīja pār sevi nolie­kušos zilacainu knīpu. Knīpa laipni pasmaidīja, tad sarauca pieri un, ar pirkstu padraudējusi, vaicāja:

—   Vai jūs vienmēr tā mostaties? Pirms atverat vienu aci, tad otru?

Nezinītis pamāja ar galvu un pavēra otru aci.

—   Tātad jūs nemaz neesat aizmidzis?

—   Nē, es tikko pamodos.

Nezinītis gribēja vēl ko teikt, bet knīpa uzlika pirkstiņu vi­ņam uz lūpām un sacīja:

—    Kļūsiet, kļūsiet! Jūs nedrīkstat runāt. Jūs esat ļoti slims.

—   Nepavisam ne!

—    Kā jūs zināt? Vai tad jūs esat ārsts?

—   Nē.

—   Nu, redziet nu! Bet viņš vēl runās! Jums jāguļ mierīgi, kamēr es paaicināšu ārsti. Kā jūs sauc?

—   Nezinītis. Bet jūs?

—   Mani sauc par Zilacīti.

—   Jauks vārds, — Nezinītis atzinīgi noteica.

—    Ļoti priecājos, ka jums tas patīk. Jūs, var redzēt, esat labi audzināts knauķis.

Nezinīša seja atplauka smaidā. Viņš bija ļoti apmierināts, ka uzlielīts, jo viņu gandrīz nekad neviens nebija slavējis, bet

visi aizvien tikai pēluši. Knauķu tuvumā nebija, un Nezinītis nebaidījās, ka viņu sāks ķircināt par to, ka tas ielaižas ar knīpu. Tāpēc viņš ar Zilacīti runāja pilnīgi brīvi un pieklājīgi.

—   Bet kā sauc to otru? — Nezinītis jautāja.

—   Kādu otru?

—   Ar kuru jūs runājāties. Tādu skaistu, ar baltiem matiem.

—   O! — Zilacīte iesaucās. — Tātad jūs jau sen vairs ne­guļat?

—   Nē, es tikai uz mirklīti atvēru acis, bet tad atkal no jauna aizmigu.

—   Nav tiesa, nav tiesa! — Zilacīte pakratīja galvu un sa­rauca uzacis. — Tātad jums liekas, ka es neesmu pietiekami skaista?

—   Nē, ko jūs! — Nezinītis nobijās. — Jūs arī esat skaista.

—    Kura tad no mums ir skaistāka — es vai viņa?

—   Jūs … un viņa. Jūs abas esat ļoti skaistas.

—   Jūs esat nožēlojams melis, taču es jums piedodu, — Zil­acīte atbildēja. — Jūsu skaistuli sauc par Pārsliņu. Jūs viņu vēl redzēsiet. Bet nu pietiek. Jums ir kaitīgi daudz sarunāties. Gu- liet mierīgi un neiedomājieties celties augšā! Es tūliņ pasaukšu Medeni.

—    Kas tā Medene tāda ir?

—   Medene ir mūsu ārste. Viņa jūs ārstēs.

Zilacīte aizgāja. Nezinītis tūliņ izlēca no gultas un sāka meklēt savas drēbes. Viņam gribējās drīzāk aizbēgt, jo viņš zi­nāja, ka ārsti mēdz slimniekus cienāt ar rīcineļļu un triept ar jodu, no kura gauži sūrst miesa. Drēbju tuvumā nebija, bet viņa uzmanību saistīja lelle, kas sēdēja uz maza soliņa, atbalstījusi muguru pret sienu.

Nezinītim gribējās uz vietas saplēst lelli un paskatīties, kas tai iekšā — vate vai zāģu skaidas. Viņš aizmirsa par drēbēm un ņēmās meklēt nazi, bet tobrīd ieraudzīja savu attēlu spogulī. Nometis

lelli uz grīdas, viņš sāka pie spoguļa vaibstīties, aplūkodams savu seju. Izskatījies tiku tikām, viņš sacīja:

—   Es arī esmu skaists, un seja man nav visai apaļa.

Te aiz durvīm nodipēja soļi. Nezinītis aši iemetās gultā un pārvilka sev pāri segu. Istabā ienāca Zilacīte un vēl kāda knīpa baltā virsvalkā un baltu lakatiņu galvā, ar nelielu brūnu čemo­dāniņu rokās. Viņai bija tukli, sārti vaigi. Pelēkās actiņas stingri raudzījās caur apaļajām raga brillēm. Nezinītis saprata, ka tā pati ir Medene, par kuru viņam Zilacīte bija stāstījusi.

Medene pievilka pie Nezinīša gultas krēslu, uzlika uz tā savu čemodāniņu un, galvu nogrozījusi, teica:

—   Ak, šie knauķi! Mūžīgi viņi izdomā dažādas palaidnības! Nu, sakiet, lūdzu, — kas jums bija par vajadzību lidot ar šo gaisa balonu? Kļūsiet, kļūsiet! Zinu, ko jūs teiksiet: es vairāk tā nedarīšu. Visi knauķi tā saka, bet pēc tam sāk no jauna palaid­ņoties.

Medene atvēra čemodāniņu, un istabā uzreiz nosmaržoja ne īsti jods, ne īsti kādas citas zāles. Nezinītis bailīgi sarāvās. Me­dene pagriezās pret viņu un sacīja:

—    Piecelieties, slimniek! Nezinītis sāka trausties ārā no gultas.

—   Nevajag celties, slimniek! — Medene stingri teica.

—  Es taču liku jums piecelties sēdus. Nezinītis paraustīja plecus un apsēdās gultā.

—   Nevajag raustīt plecus, slimniek, — Medene piezīmēja.

—  Parādiet mēli!

—    Kādēļ?

—   Parādiet, parādiet! Tā vajag. Nezinītis izbāza mēli.

—   Sakiet «ā»!

—   Ā-ā-ā, — Nezinītis novilka. Medene izņēma no čemodāna klausu-

līti un pielika Nezinītim pie krūtīm.

—    Elpojiet dziļāk, slimniek! Nezinītis sāka šņākt kā tvai­ka katls.

—   Tagad neelpojiet!

—   Hi-hi-hi! — Nezinītis iz­grūda, kratīdamies smieklos.

—    Par ko jūs smejaties, slimniek? Šķiet, es nekā smiek­līga neteicu!

—    Kā tad es varu pavisam neelpot? — Nezinītis jautāja, joprojām ķiķinādams.

—    Pavisam neelpot jūs, protams, nevarat, bet uz brītiņu aizturēt elpu taču var.

—   Var, — Nezinītis piekrita un aizturēja elpu.

Beigusi izmeklēšanu, Medene apsēdās pie galda un rakstīja recepti.

—   Jūsu slimniekam uz pleca ir zilums, — viņa sacīja Zilacī- tei. — Aizejiet uz aptieku, tur jums iedos medus plāksteri. No­grieziet gabaliņu plākstera un uzlieciet slimniekam uz pleca. Un neļaujiet viņam celties no gultas. Ja viņš piecelsies, sadauzīs jums visus traukus un pārsitīs kādam pieri. Pret knauķiem jāiz­turas labi stingri.

Medene noglabāja klausulīti čemodānā un, vēlreiz uzmetusi Nezinītim stingru skatienu, izgāja.

Zilacīte paņēma no galda recepti un teica:

—   Vai dzirdējāt? Jums jāguļ.

Par atbildi Nezinītis savilka skumīgu seju.

—   Nav ko viebties. Un neiedomājieties meklēt savu ap­ģērbu — tas man ir labi noglabāts, — Zilacīte brīdināja un iz­gāja no istabas ar recepti rokā.

Divpadsmitā nodaļa Jauni paziņas

Kad Zilacīte bija projām, Nezinītis mazu brīdi pagulēja, tad atcerējās, ka gribējis pārbaudīt, no kā taisīta lelle, un jau gra­sījās celties, te aiz durvīm atkal nodipēja soļi un dzirdēja kādu čukstam:

—    Kur viņš ir?

—   Tur.

—    Ko viņš dara?

—   Guļ gultā.

—   Miris?

—   Nē, liekas, ka dzīvs.

—   Ļauj man paskatīties!

—    Pagaidi!

Nezinītis paraudzījās uz durvīm un pamanīja kādu lūkoja­mies pa atslēgas caurumu.

—    Nu, laid jel, sīkstule tāda! Man taču arī gribas paskatī­ties, — no jauna atskanēja čuksts.

—   Nelaidīšu arī, ja lamā par sīkstuli!

Aiz durvīm izcēlās kņada.

—    Tu negrūsties, negrūsties tak! — atskanēja nikna šņāk­šana. — Pamēģini tikai vēlreiz grūst, es tevi aiz matiem no­raušu nost!

—    Bet es tevi aiz bizēm izva­zāšu un vēl ar kāju pasperšu!

Nezinītim iegribējās paskatīties, kas tur ķildojas. Viņš izlēca no gul­tas un strauji atgrūda durvis. Atska­nēja dobjš būkšķis, un Nezinītis ieraudzīja savā ,priekšā divas knī­pas. Tās atlēca sāņus, saķēra ar ro­kām pieres un izbīlī raudzījās uz

Nezinīti. Vienai uz priekšautiņa bija izšūts zaļš zaķītis, otrai — sarkana vāverīte. Viņas abas kā pēc komandas sa­mirkšķināja acis, sāka raudāt un apsviedušās devās augšā pa šaurām koka kāpnēm pa labi no durvīm.

—  Ā-ā-ā! — skaļi brēca knīpa ar strupām biželēm, kas pakausī slējās uz visām pusēm.

—  ū-ū-ū! — viņai atbalsoja otra ar lielu gaišzilas len­tes pušķi uz paša cekula.

Nezinītis pakasīja pakausi un noņurdēja zem deguna:

—  Kad tevi piķis! Laikam esmu tām ar durvīm pama­tīgi iebelzis.

Baidīdamies svešā mājā vēl ko izdarīt aplam, Nezinītis ielīda gultā un nolēma nosnausties, taču drīz vien gaitenī no jauna noklabēja soļi. Durvis atdarījās, un istabā ielūkojās vēl kāda knīpa. Tai bija sprogaini mati, jautras, nebēdīgas acis un šķelmīga seja ar smailu deguntiņu.

—    Knauķis! — viņa sauca. — Kauslis!

Nezinītis aiz pārsteiguma gultā salēcās. Durvis uz vietas aizcirtās, un, aši attālinādamies, noklaudzēja soļi. Nezinītis pa­raustīja plecus un nicīgi norūca:

—    Iedomu vācele!

Viņš nolaida galvu uz spilvena un jau laidās miegā, kad durvis vēlreiz atvērās un istabā atkal ielūkojās tā pati spro­gainā knīpa.

—    Kauslis! — viņa nokliedza. — Ha-ha-ha!

Durvis vienā mirklī aizcirtās. Nezinītis izlēca no gultas un izskrēja gaitenī, taču tur neviena vairs nebija.

—    Labi! — Nezinītis draudīgi norūca.

Viņš paņēma no rakstāmgalda koka lineālu un noslēpās aizdurvē. Gaidīt nenācās ilgi. Drīz vien gaitenī atskanēja soļi. Nezinītis pacēla lineālu labi augstu. Durvis atvērās. Istabā ienāca Zilacīte un uzreiz dabūja ar lineālu pa pieri.

Vai!

Zilacīte ķēra ar roku pie pieres.

—    Kāpēc jūs tā ar lineālu kaujaties? — viņa iekliedzās.

—  Nu man pierē būs zilums!

—   Varbūt nemaz nebūs, — Nezinītis ieminējās, mulsi gro­zīdams rokās lineālu.

—   Nē, būs, būs gan! Jūs nezināt, cik es esmu vārīga! Iesitiet man ar korķi, un uzreiz būs zilums.

—   Varētu pielikt gabaliņu plākstera, — Nezinītis attapa.

—  Jūs taču atnesāt no aptiekas plāksteri.

—   Es atnesu jums.

—   Pietiks abiem, — Nezinītis nolēma.

Viņš paņēma plāksteri un ar šķērēm sagrieza četrās daļās.

—    Lipiniet virsū žiglāk, — Zilacīte uztraucās. — Rau, te, te.,.

Viņa pielieca pieri un ar pirkstu rādīja, kur lipināt plāksteri. Nezinītis uzlika plāksteri, bet, ieraudzījis, ka tas pielipis greizi, ņēmās plēst atkal nost.

—    Uzmanīgāk! Uzmanīgāk! — Zilacīte sauca. — Jūs man notriepsiet visu pieri ar šo riebīgo plāksteri.

—   Nu ir labi, — noteica Nezinītis, beidzis darbu. Zilacīte pietecēja pie spoguļa.

—   Jauki gan, neko sacīt! Un ja nu pēkšņi kāds mani ierauga ar šo plāksteri uz pieres! Nu, kas ir, rādiet šurp savu plecu! Kur jūsu zilums?

Zilacīte rūpīgi lipināja plākstera gabaliņu Nezinītim uz pleca.

—   Es nemaz negribēju sist jums, — Nezinītis ieteicās.

—    Kuram tad?

Nezinītis jau gribēja izstāstīt, kā viņu ķircinājusi nepazīstama knīpa, taču atta­pās, ka tā būtu aprunāšana.

—   Nevienam, — viņš atbildēja. — Es vienkārši gribēju iz­mēģināt, vai ar šo lineālu var kādam iesist.

—   Jūs, knauķi, par to vien domājat, kā kādam iesist, bet, kad sit jums pašiem, tas jums ne visai patīk… Ko jūs smīnat? Jums nāk smiekli, ka man plāksteris uz pieres?

Viņa atkal tuvojās spogulim.

—   Tiešām tas izskatās ļoti smieklīgi, ja uz pieres ir tāds četrstūris!

—    Bet jūs apgrieziet to apaļu, — Nezinītis pamācīja.

Zilacīte noņēma plāksteri, apgrieza ar šķērēm apaļu un pie­stiprināja atpakaļ uz pieres.

—   Vai jums šķiet, ka tā ir labāk? — Viņa pagriezās pret Nezinīti.

—    Protams, — Nezinītis apliecināja. — Manuprāt, jums pat piestāv.

Acis piemiegusi, Zilacīte lūkojās spogulī.

—   Un tagad atdodiet manas bikses un kreklu, — Nezinītis lūdza.

—   Ejiet nomazgājieties, tad arī drēbes dabūsiet!

Zilacīte aizveda Nezinīti uz virtuvi. Tur pie sienas bija maz­gājamais trauks. Līdzās uz naglas karājās dvielis, un uz plauk­tiņa atradās ziepes un zobu pulveris.

—   Te būs suka, tur zobu pulveris. Iztīrīsiet zobus, — rīkoja Zilacīte, sniegdama Nezinītim zobu suku.

—   Ciest nevaru zobu pulveri! — Nezinītis noņurdēja.

—    Kāpēc tad tā?

—   Negaršīgs!

—   Bet jums taču tas nav jāēd.

—   Vienalga. Tas knaiba mēli.

—   Paknaibīs un pāries. Nezinītis negribīgi sāka tīrīt zobus. Pār­vilcis reizes divas ar suku pār zobiem, viņš šausmīgi saviebās un sāka spļaudīties. Tad

izskaloja muti ar ūdeni un ņēmās ieziepēt rokas. Rokas nomaz­gājis, viņš nolika ziepes uz plauktiņa un sāka mazgāt seju.

—   Seju arī vajag ar ziepēm, — Zilacīte pamācīja.

—    Ko vēl ne! — Nezinītis atteica. — Ziepes vienmēr kož acīs.

—   Nē, lūdzu, tomēr, — Zilacīte stingri uzstāja. — Citādi nedabūsiet apģērbu.

Neko darīt, Nezinītis saziepēja seju un steidzās drīzāk no­skalot ar ūdeni.

—   Brr! — viņš drebinājās. — Cik auksts ūdens!

Pavirši noskalojis seju, viņš izstiepa uz priekšu rokas un, acis neatvēris, sāka taustīties gar sienu.

Zilacīte nolūkojās viņā, tikko valdīdama smieklus.

—   Ko jūs meklējat?

—   D-dvieli, — Nezinītis atbildēja, trīcēdams aiz aukstuma.

—    Kāpēc tad jāmeklē aizvērtām acīm? Veriet acis vaļā!

—    Kā tad lai atver, kad šīs n-n-nolādētās ziepes jau tā kož!

—   Būtu jūs labāk tās krietni noskalojis!

Zilacīte noņēma no naglas dvieli un pasniedza Nezinītim. Nezinītis pārbrauca ar dvieli pār seju un tikai tad sadūšojās atdarīt acis.

—   Nu, redziet, tagad jūs esat kļuvis krietni tīrāks un pat skaistāks, — Zilacīte atzina un, pamanījusi, ka dvielis kļuvis netīrs, nobeidza: — Bet nākamo reizi jums vajadzēs nomazgā­ties labāk. Tikai pirmoreiz esmu ar jums tik iecietīga.

Viņa atnesa Nezinīša drēbes un sacīja:

—   Apģērbieties un nāciet augšā tēju dzert. Droši vien esat jau izsalcis?

—   Taisni šausmas, cik izsalcis, — Nezinītis atzinās. — Lie­kas, varētu apēst veselu ziloni!

—   Ak, nabadziņš! Nu, nāciet ātrāk, mēs jūs gaidām!

Trīspadsmitā nodaja

Saruna pie galda

Nezinītis veikli apģērbās un devās pa čīkstošām koka kāp­nēm augšā. Viņš nokļuva istabā, kas bija nedaudz mazāka par apakšējo, bet daudz mājīgāka. Divi pusapaļi logi ar skaistiem aizkariem atradās ielas pusē. Starp logiem veda durvis uz bal­konu. Istabas vidū stāvēja galds, no vienas vietas apkrauts vā- zītēm, bļodiņām un šķīvīšiem ar dažādiem ievārījumiem, cepu­miem, pīrādziņiem, kliņģerīšiem, magoņmaizītēm, radziņiem un citiem gardumiem. Varēja redzēt, ka knīpas nolēmušas Nezinīti godam pacienāt. Nezinītis acis vien ieplēta, ieraudzījis uz galda tik bagātīgu mielastu.

Knīpa ar lentes pušķi un tā ar bizītēm jau lēja tēju. Spro­gainā ņēma ārā no bufetes ābolu pastilu.

Zilacīte iepazīstināja Nezinīti ar savām draudzenēm. Knīpu ar bizītēm sauca par Vāverīti, knīpu ar pušķi — par Zaķīti, bet knīpu ar sprodziņām — par Spārīti. Nezinītim gribējās drīzāk

sēsties pie galda, bet tobrīd atvērās durvis un istabā ienāca vēl četras knīpas. Zilacīte pēc kārtas iepazīstināja ar tām Nezinīti:

—    Un tās ir mūsu kaimiņienes: Krauķīte, Eglīte, Mārpuķīte, Tīnīte.

Knīpas apstāja Nezinīti no visām pusēm.

—   Jūs pie mums ar gaisa balonu atlidojāt? — vaicāja meln- mate Krauķīte.

—   Jā, es ar gaisa balonu, — svarīgi atbildēja Nezinītis, uz galdu lūkodamies.

—    Laikam gan ir bail tā lidot ar gaisa balonu? — Pētīja resnā Tīnīte.

—   Taisni šausmas, cik bail! .. . Tas ir, ne drusciņas! — Ne­zinītis apķērās.

—   Cik jūs esat drosmīgs! Es gan neparko nelidotu ar gaisa balonu, — sacīja Eglīte.

—   Un no kurienes jūs atlidojāt? — interesējās Mārpuķīte.

—   No Ziedu pilsētas.

—    Kur šī pilsēta atrodas?

—   Tur. — Nezinītis nenoteikti pameta ar roku. — Pie Gurķ- upes.

—   Ne reizi neesmu dzirdējusi par tādu upi, — iebilda Krau­ķīte. — Jādomā, tālu.

—   Ļoti tālu, — Nezinītis apstiprināja.

—   Nu, sēstieties pie galda, citādi tēja atdzisīs, — Zilacīte aicināja viesus.

Nezinītis nelikās ilgi lūgties. Viņš ar skubu sēdās pie galda un ņēmās stūķēt mutē pīrādziņus, kliņģerīšus, pastilu un ievārī­jumu. Knīpas gandrīz nemaz neēda, jo viņām ļoti gribējās iz­taujāt Nezinīti par gaisa balonu. Beidzot Spārīte nenocietās un iejautājās:

—    Sakiet, lūdzu, — kas to tā izdomāja — lidot ar gaisa ba­lonu?

—    Es, — Nezinītis atbildēja, no visa spēka strādādams ar žokļiem un pūlēdamies ašāk sakošļāt pīrāga kumosu.

—    Ko jūs sakāt! Vai tiešām jūs? — no visām pusēm atska­nēja apbrīna saucieni.

—    Goda vārds, es. Kā te stāvu! — dievojās Nezinītis un tikko neaizrijās ar pīrāga gabalu.

—   Cik interesanti! Lūdzu, pastāstiet par to! — lūdza Tīnīte.

—    Nu, kas tur ko stāstīt… — Nezinītis noplātīja rokas. — Mūsu knauķi sen jau mani lūdza kaut ko izgudrot: «Izgudro, brālīt, kaut ko, nu, izgudro!» Es saku: «Man, brālīši, jau apni­cis gudrot. Gudrojiet paši!» Viņi saka: «Kur nu mēs! Mēs taču esam neprašas, bet tu esi gudrs. Kas tev tur liels! Izgudro gan!» — «Nu, lai notiek,» es saku. «Ko ar jums lai dara! Izgud­rošu arī.» Un sāku gudrot.

Nezinītis domīgu seju turpināja gremot pīrāgu. Knīpas ne­pacietīgi vērās viņā. Pēdīgi Vāverīte sadūšojās pārtraukt iestā­jušos klusumu un, ieraudzījusi, ka Nezinītis sniedzas pēc jauna pīrāga, ieteicās:

—   Jūs apstājāties pie tā, ka sākāt gudrot.

—   Jā! — it kā atmodies iesaucās Nezinī­tis un trieca ar pīrāgu pa galdu. — Gudroju trīs dienas un trīs naktis un — ko domājat! — izgudroju gan! «Āre,» saku, «brālīši, dabūsiet balonu!» Un uztaisījām balonu. Par mani pat

dzejnieks Ziediņš . . . mums ir tāds dzejnieks .. . pantus sace­rēja: «Mūsu Nezinītis izgudroja balonu .. .» Vai arī tā: «Izgud­roja balonu mūsu Nezinītis . . .» Vai tā: «Mūsu balonu Nezinī­tis izgudroja …» Nē, esmu aizmirsis! Par mani, ziniet, daudz pantu sacerē, kas tos visus var paturēt prātā!

Nezinītis atkal sāka tiesāt pīrāgu.

—    Kā tad jūs to balonu izgatavojāt? — Zilacīte jautāja.

—    O, tas bija liels darbs! Visi mūsu knauķi strādāja dienām un naktīm. Dažs triepj gumiju, dažs sūknē, bet es tik staigāju un svilpoju… tas ir, nevis svilpoju, bet katram norādu kas jādara. Bez manis neviens nekā nesaprot. Visiem jā­paskaidro, visiem jāierāda. Darbs ļoti atbildīgs, jo kuri katru brīdi balons var plīst. Man ir divi palīgi — Skrūvītis un Ķīlītis, vareni meistari. Visu ko var iztaisīt, tikai galvž vāji strādā. Viss viņiem jāizstāsta un jāierāda. Tad es nu viņiem ieskaidroju, kā iztaisīt katlu. Un tad tikai gāja vaļā: katls vārās, ūdens bul-bul, tvaiks šņāc, taisni šausmas, kaj notiek!

Knīpas klausījās Nezinītī, elpu aizturējušas.

—   Un tālāk? Kā tad tālāk? — sāka bērt visas reizē līdzko Nezinītis apklusa.

—    Pēdīgi pienāca aizlidošanas diena, — Nezinītis tur­pināja. — Knēveļu salasījās — tūkstošiem! Vieni saka, ke balons lidos, otri — ka nelidos. Sāka plūkties. Tie, kuri saka ka balons lidos, dauza tos, kuri tiepjas, ka balons nelidos bet tie, kuri saka — nelidos, dauza tos, kuri saka — lidos Vai arī nē.. . liekas, ka otrādi: tie, kuri lidos, tos, kuri ne­lidos .. . Vai nē, otrādi… Vārdu sakot, nevar izšķirt, kuri kurus dauza. Visi dauza cits citu.

—    Nu labi, — iejaucās Zilacīte. — Nestāstiet par plūk- šanos, bet par gaisa balonu.

—   Labs ir, — Nezinītis bija ar mieru. — Viņi tātad sa- kāvās, bet mēs iekāpām grozā, es teicu runu, sak, lidojam,

brālīši, palieciet sveiki! Un sākām lidot uz augšu. Uzlidojām augšā, skatāmies — zeme lejā, nu, ne lielāka par šo pīrāgu.

—   Nevar būt! — knīpas nodvesās.

—   Lai tad es sastingstu, ja meloju! — Nezinītis dievojās.

—    Nepārtrauciet taču! — Zilacīte nepatikā apsauca. — Ne­traucējiet viņu. Viņš taču neies melot.

—   Tiesa, netraucējiet man melot… tas ir — tfu — ne­traucējiet stāstīt patiesību, — Nezinītis sacīja.

—    Stāstiet, stāstiet! — visas knīpas vienā balsī mudi­nāja.

—   Nu tad tā, — Nezinītis turpināja. — Lidojam tātad augstāk. Te uzreiz — bum! Vairs nelidojam. Skatāmies —• uzgrūdušies virsū mākonim. Ko nu? Ņēmām cirvi, izcirtām mākonī caurumu. Lidojām atkal augstāk. Skatāmies — li­dojam ar kājām gaisā: debesis apakšā, bet zeme augšā.

—   Kāpēc tad tā? — Knīpas brīnījās.

—   Dabas likums, — Nezinītis paskaidroja. — Augšpus mākoņiem vienmēr lido ar kājām gaisā. Uzlidojām pašā augšā, bet tur sals tūkstoš grādu un viena desmitdaļa. Visi sasalām. Balons atdzisa un sāka krist. Bet es, attapīgs bū­dams, jau iepriekš biju licis iekraut grozā maisus ar smil­tīm. Sākām mest maisus ārā. Metām, metām, kamēr maisu vairs nebija. Ko darīt? Bet mums bija viens knauķis, vārdā Zinītis. Zaķapastala tāds! Viņš pamana, ka balons krīt, sāk ņuņņāt, bet tad uzreiz ar izpletni pār malu pāri — un prom uz mājām. Balons kļuva vieglāks un atkal sāka celties uz augšu. Un tad atkal kā laižas lejā un kā triecas pret zemi, un kā palecas, un kā vēlreiz triecas … Es izvēlos no gro­za — trrrah! — ar galvu pret zemi! . ..

Aizrāvies Nezinītis zvēla ar dūri pa galdu un trāpīja pīrāgam. Pildījums vien nošļakstēja uz visām pusēm. Knī­pas satrūkās un aiz izbīļa tikko nenogāzās no krēsliem.

—   Kā tad bija tālāk? — viņas attapušās jautāja.

—   Tālāk es neatceros.

Iestājās klusums. Knīpas apbrīnā rau­dzījās uz Nezinīti. Viņu acīs tas bija īsts varonis. Beidzot Zilacīte sacīja:

—   Jūs mūs ļoti pārbaidījāt ar savu gaisa balonu. Vakar vakarā mēs uz balkona dzērām tēju. Te pēkšņi skatāmies — lido milzīga, apaļa bumba, pielido pie mūsu mā­jas, uzgrūžas žogam … Un uzreiz — ba- bah! — bumba pārplīsa, un, kad mēs pieskrējām klāt, tad ierau­dzījām tikai bērza tāšu grozu.

—   Jūs gulējāt kā miris! — piebilda Zaķīte. — Kādas šaus­mas!

—   Viens zābaks jums bija kājā, otrs pakāries uz žoga, bet platmale — kokā, — papildināja Vāverīte.

—   Svārkiem bija notrūkusi piedurkne, to mēs atradām tikai šorīt, — stāstīja Spārīte. — Mums vajadzēja steidzamības kārtā šo piedurkni atkal piešūt atpakaļ pie svārkiem.

Kāpēc tad es nokļuvu šinī mājā? — Nezinītis jautāja.

—   Mēs jūs paņēmām līdzi. Nevarējām taču atstāt jūs pa nakti ārā! — Zilacīte teica.

Jūs taču bijāt gluži tikpat kā miris, — atkal iesprauda Zaķīte. — Bet Medene teica, ka jūs vēl varot atdzīvoties, tāpēc ka jums esot spēcīgs tas, nu, kā viņu .. . or-ga-nisms.

Jā gan, organisms man ir spēcīgs, bet galva vēl spēcī­gāka, — Nezinītis palielījās. — Citam manā vietā noteikti būtu .smadzeņtrīce.

Jūs laikam gribējāt sacīt — smadzeņu satricinājums? — Zilacīte aizrādīja.

Jā, jā, smadzeņu satricinājums, — Nezinītis izlaboja. Bet jūs stāstījāt, ka ar gaisa balonu nelidojāt viens? — Zilacīte iejautājās.

—    Protams, ne viens pats. Mēs bijām sešpadsmit gabalu. Tiesa, šis zaķapastala Zinītis izlēca ar izpletni, tā ka palikām piecpadsmit.

—   Kur tad ir visi pārējie? — vaicāja Krauķīte.

—   Nezinu. — Nezinītis paraustīja plecus. — Vai grozā bez manis neviena nebija?

—         Grozā mēs atradām tikai krāsas gleznošanai un ceļa aptieciņu.

—   Tās ir Tūbiņa krāsas, bet aptieciņa pieder Tabletiņam,— Nezinītis sacīja.

Tobrīd atvērās durvis un istabā iespurdza Pārsliņa.

—   Vai esat dzirdējušas ko jaunu? — viņa sauca. — Visjau­nāko! Vēl viens gaisa balons atlaidies un sasities. Tajā atlido­juši četrpadsmit knauķi. Viņi vakar vakarā nokrituši ārpus pil­sētas. Tikai šorīt mazā gaismiņā mūsu knīpas tos atradušas un palīdzējušas tiem nokļūt līdz slimnīcai.

—   Tātad viņi ir sasitušies! — ievaidējās Vāverīte.

—   Tas nekas. — Pārsliņa atmeta ar roku. — Medene teica, ka viņus izārstēšot.

—   Tie droši vien ir viņi, mani biedri, — sacīja Nezinītis. — Es tūliņ iešu uz slimnīcu un visu izdibināšu.

—   Es jūs pavadīšu, — Zilacīte piedāvājās.

—   Arī es iešu jums līdzi, — teica Pārsliņa.

Tikai tagad viņa ieraudzīja apaļo plāksteri Zilacītei uz pie­res un iesaucās: — Ai, mīļā, cik tev burvīgs ripulītis uz pieres! Tas tev ļoti piestāv. Vai tā ir jauna mode — nēsāt uz pieres ri- pulīšus? Es gan arī sev tādu pagatavošu.

—    Nē, — atbildēja Zilacīte, — tas man ir plāksteris. Es ne­tīšām ieskrēju ar pieri durvīs.

—   Ak tā tas ir . . . — Pārsliņa vīlusies novilka.

Piesteigusies pie spoguļa, viņa lika galvā cepuri.

Vienā mirklī istaba bija tukša. Visas knīpas izklīda pavēstī jauno ziņu kaimiņienēm.

Četrpadsmitā nodaļa

Ceļojums pa pilsētu

Pārsliņa un Zilacīte kopā ar Nezinīti izgāja uz ielas, kurai gar abām malām stiepās no sīkām kārklu vicām pīti žodziņi. Aiz žogiem bija redzamas glītas mājiņas ar sarkaniem un zaļiem jumtiem. Pāri mājiņām liecās milzīgas ābeles, plūmes un bum­bieres. Koki auga gan pagalmos, gan ielās. Visa pilsēta slīga koku zaļumā un tāpēc bija iesaukta par Zaļo pilsētu.

Nezinītis ziņkārīgi vērās uz visām pusēm. Visapkārt bija ne­parasta tīrība. Visos pagalmos strādāja knīpas. Dažas no tām ar dzirklēm apcirpa zāli, lai neaug garāka par noteikto mēru, citas, apbruņojušās ar slotām, slaucīja celiņus, vēl citas cītīgi dauzīja putekļus no gariem paklājiem. Ar šādiem paklājiem Zaļajā pil­sētā mēdza noklāt ne vien istabu grīdas, bet pat ielu ietves. Tiesa, dažas saimnieces ļoti bažījās, ka garāmgājēji nenopēdo viņu paklājus, tāpēc stāvēja tiem līdzās un brīdināja, lai pa pa­klājiem nestaigā, bet, ja nu kādam ļoti gribas, tad lai rūpīgi

noslauka kājas. Daudzos pagalmos arī celiņi bija noklāti ar pa­klājiem un namu sienas pat no ārpuses nosegtas ar raibām, ko­šām segām.

Zaļajā pilsētā bija no niedru stiebriem izbūvēts ūdensvads. Kā zināms, niedru stiebriem ir tukši vidi, un ūdens pa tiem var plūst kā pa caurulēm. Šīs caurules bija izvilktas gar visām ielām un nebalstījās vis tieši uz zemes, kā dažs labs varētu iedo­māties, bet zināmā augstumā bija piestiprinātas pie koka stabi­ņiem. Tāpēc caurules netrupēja un varēja kalpot ļoti ilgi, kaut gan tās vajadzēja pastāvīgi uzraudzīt un remontēt, lai nesāktu tecēt. No galvenās caurules, kas atradās uz ielas, stiepās noza­rojumi uz katru māju. Tāpēc katrā mājā bija ūdensvads, kas, protams, ir ļoti parocīgi. Turklāt katras mājas priekšā čaloja strūklaka. Tas bija ļoti jauki un derīgi, jo ūdeni, kas šļācās no strūklakām, lietoja sakņu dārzu laistīšanai. Katrā pagalmā bija savs sakņu dārzs, kur auga rāceņi, redīsi, bietes, burkāni un citi dārzāji.

Kādā pagalmā Nezinītis ieraudzīja knīpas novācam saknes. Atrakušas no visām pusēm rāceni vai burkānu, viņas apsēja valgu tam ap lakstu, tad ieķērās ar rokām valgā un raustīja no visa spēka. Rācenis vai burkāns iznāca no zemes ar visu sakni, un knīpas spiegdamas un smiedamās vilka to aiz valga uz mā­jām.

—   Vai tad jums te tikai knīpas vien dzīvo, neviena knauķa nav? — Nezinītis izbrīnā pētīja.

—   Jā, mūsu pilsētā ir palikušas tikai knīpas, jo visi knauķi

pārcēlušies uz liedagu. Tur viņiem ir sava pilsēta, ko sauc par Pūķienu.

—    Kāpēc tad viņi apmetušies lieda­gā? — Nezinītis jautāja.

—            Tāpēc ka viņiem tur ērtāk. Viņiem patīk augām dienām sauļoties un peldēties, bet ziemu, kad upe pārklājas ar ledu, viņi skrien slidas. Turklāt viņiem tīkas dzīvot liedagā tāpēc, ka pavasarī upe pārplūst un

applūdina visu pilsētu.

—   Kas tad tur par labumu? — Nezinītis brīnījās.

Manuprāt, arī tur nekā laba nav, — sacīja Pārsliņa,

bet mūsu knauķiem, lūk, patīk. Palu laikā viņi braukā ar lai­vām un glābj cits citu no plūdiem. Viņiem ļoti patīk dēkas.

—   Man arī patīk dēkas, — Nezinītis atzinās. — Vai es ne­varētu iepazīties ar jūsu knauķiem?

—   Nevar, — Pārsliņa atteica. — Pirmkārt, līdz Pūķienai ir veselas stundas gājiens, tāpēc ka liedags ir tālu lejā pa upi, otrkārt, jūs pie viņiem neko labu neiemācīsieties, un, treškārt, mēs ar viņiem esam naidā.

—   Par ko tad jūs esat naidā? — Nezinītis jautāja.

—   Vai zināt, ko viņi izdarīja? — stāstīja Zilacīte. — Ziemā viņi ielūdza mūs pie sevis uz Jaungada eglīti. Teicās, viņiem būšot mūzika un dejas, bet, kad mēs aizgājām, vai zināt, ko viņi darīja? . . . Viņi mūs apmētāja ar sniega pikām.

—   Nu, un kas par to? — Nezinītis jautāja.

—   Nu, tad mēs ar viņiem vairs nedraudzējamies. Kopš tā laika neviena pie viņiem neiet.

—   Un viņi pie jums?

Arī viņi pie mums nenāk. Pirmajā laikā daži knauķi jo­projām nāca pie mums, tikai neviena knīpa negribēja ar viņiem rotaļāties. Tad viņi aiz gara laika sāka palaidņoties: te izdauza rūti, te izgāž sētu, — stāstīja Pārsliņa.

—   Un tad viņi atsūtīja pie mums knauķi, ko sauc par Nagliņu, — pārtrauca Zilacīte. — Tas nu gan bija trakums! …

—            Jā, — uztvēra Pārsliņa. — Sis Nagliņš at­nāca pie mums un iestāstīja, ka gribot ar mums draudzēties, ka knauķus arī viņš pats neieredzot, jo tie esot delveri. Mēs viņam atļāvām dzīvot mūsu pilsētā, bet, kā jūs domājat, ko viņš beigu beigās bija izstrādājis? Nakti aizmucis no mā­

jām un sācis darīt visā­das nelietības. Vienai mājai aizspiedis no ārpu­ses ar pagali durvis, tā ka rītā tās nevarēja no iekšpuses dabūt vaļā, ot­rai virs durvīm pakāris malkas bluķi, lai dauza pa galvu ikvienam, kas iet ārā, tre- šai mājai aizvilcis durvīm priekšā auklu, lai visi klūp un krīt, ceturtai nojaucis skursteni, piektai izsitis rūtis …

Nezinītis gandrīz aizrijās no smiek­liem, klausīdamies šo stāstu.

— Jūs smejaties, — Zilacīte pārmeta, — bet cik daudz knīpu apdauzīja degu­nus! Viena rāpās izlabot skursteni, no­krita no jumta un tikko nepārlauza kāju.

—    Es jau nesmejos par knīpām, bet par šo Nagliņu, — Ne­zinītis taisnojās.

—    Par viņu nevajadzētu vis smieties, bet gan krietni pār­mācīt, lai vairs tā nedara, — sacīja Pārsliņa.

Šai brīdī viņa gāja garām ābelei, kas auga ielas vidū. Ābe­les zari bija pilni ienākušos, sārtu ābolu. Apakšā pie ābeles milzu stumbra bija pieslietas garas koka kāpnes, kas sniedzās tam tikai līdz pusei. Tālāk uz augšu veda virvju kāpnes, kas bija piesietas pie ābeles zemākā zara. Uz šā zara sēdēja divas knīpas. Viena centīgi zāģēja pušu ābola kātiņu, otra rūpīgi pie­turēja pirmo, lai tā nenokrīt.

—    Šeit staigājiet uzmanīgāk, — Zilacīte brīdināja Nezi- nīti, — no koka var krist ābols un jūs nosist.

—   Mani nenositīsi — lielīgi noteica Nezinītis. — Man ir ciets pauris.

—    Knauķi iedomājas, ka viņi vien ir drosmīgi, taču knīpas nemaz nav par tiem bailīgākas. Redziet, kādā augstumā uzrāpušās, — Pārsliņa runāja.

—   Toties knauķi lido ar gaisa baloniem, brauc ar automobi­ļiem, — turējās pretī Nezinītis.

—   Tad ta liela lieta! — atteica Pārsliņa. — Arī pie mums daudzas knīpas prot vadīt automobili.

—   Vai tad jums ir automobilis?

—    Ir. Tikai samaitājies. Mēs to labojām, labojām — nekādi nevarējām salabot. Varbūt jūs palīdzēsiet mums automobili sa­lāpīt?

—    Palīdzēšu, palīdzēšu, — Nezinītis apsolījās. — Es šajās lietās šo to sajēdzu. Kad Skrūvītis un Ķīlītis izrakstīsies no slimnīcas, es viņiem paskaidrošu, un viņi salabos.

—   Tas būs brīnišķīgi! — Pārsliņa sasita plaukstas.

Te Nezinītis ieraudzīja dabas brīnumu, kādu nekad savā mūžā nebija redzējis. Ielas vidū gulēja milzīgas, zaļas bumbas, tik lielas kā divstāvu nami vai varbūt pat lielākas.

— Kas tad tie par gaisa baloniem? — Nezinītis brī­nījās.

Pārsliņa un Zilacīte iesmējās.

—   Tie ir arbūzi, — viņas teica. — Vai jūs nekad neesat arbūzu redzējis?

—   Nekad, — Nezinītis atzinās. — Pie mums arbūzi neaug. Ko ar tiem dara?

Pārsliņa iespurdzās:

—    Knauķis, bet nezina, ko dara ar arbūziem! Tā jau jūs vēl jautāsiet, ko dara ar āboliem un bumbieriem.

—   Vai tiešām tos ēd? — Nezinītis apšaubīja. — Tādu mil­zeni jau ne gada laikā nevar apēst!

—   Mēs tos neēdam, — Zilacīte atbildēja. — Mēs no tiem tecinām saldu sulu, tas ir, sīrupu. Ja arbūzam apakšā izurbj caurumiņu, tad no tā tek salda sula. No viena arbūza var iegūt vairākas mucas sīrupa.

—   Kas tad to tā izdomājis — dēstīt arbūzus? — Nezinītis taujāja.

—    Ir mums viena tāda knīpa, ļoti gudra. Viņu sauc par Stiebrīti, — Zilacīte stāstīja. — Viņai ļoti patīk dēstīt dažādus stādus un audzēt jaunas šķirnes. Agrāk pie mums arbūzus ne­maz neaudzēja, bet kāds bija pateicis Stiebrītei, ka redzējis mežā savvaļas arbūzus. Reiz rudenī Stiebrīte sarīkoja uz mežu ekspedīciju, un viņai laimējās meža klajumiņā uziet savvaļas arbūzu biezokņus. Ekspedīcija atgriezās ar meža arbūzu sēk­lām, un pavasarī Stiebrīte sēklas iedēstīja zemē. Arbūzi izauga lieli, taču izrādījās skābi. Stiebrīte strādāja neapnikusi un no­garšoja sulu no visiem arbūziem. Viņai izdevās atrast arbūzu, kuram bija ne visai skāba sula. Otrā gadā viņa iedēstīja šā ar-

būza sēklas. Šoreiz izauga arbūzi, kas vairs nebija tik skābi, starp tiem atgadījās pat mazliet saldi. Stiebrīte izraudzījās pašu saldāko arbūzu un nākamajā gadā iedēstīja sēklas no tā. Tā viņa rīkojās vairākus gadus no vietas un panāca, ka arbūzi kļuva saldi kā medus.

—   Tagad visi slavē Stiebrīti, bet kā agrāk viņu lamāja, vai, kā lamāja! — stāstīja Pārsliņa.

—   Par ko tad lamāja? — Nezinītis brīnījās.

—    Neviens neticēja, ka no tiem skābuļiem var iznākt kas jēdzīgs. Turklāt arbūzi auga pa visu pilsētu, kur gadījās, un bija pa kājām. Bieži vien arbūzs sāka augt kāda nama sienmalī. Kamēr tas bija mazs, varēja vēl paciest, bet pamazām tas pie­ņēmās, dzinās virsū sienai un sāka to postīt. Vienā vietā arbūza dēļ pat vesela māja sagruva. Dažas knīpas jau gribēja Stiebrī- tei aizliegt stādīt arbūzus, bet citas viņu aizstāvēja un sāka tai palīdzēt.

Šajā brīdī mūsu ceļinieki iznāca upmalā.

—   Un šī ir Arbūzupe, — sacīja Pārsliņa. — Redziet, cik daudz arbūzu te aug!

Pār upi veda šaurs tiltiņš, kas izskatījās kā garš, no viena krasta uz otru pārstiepts grīdceliņš. Tas bija taisīts no kādas biezas un izturīgas drānas.

—   Šo tiltu uzcēla mūsu knīpas, — stāstīja Zilacīte. — Mēs to pinām no linu stiebriņiem veselu mēnesi, un pēc tam knauķi mums palīdzēja to pārstiept pāri ūdenim.

—   Ai, cik tas bija interesanti! — uztvēra Pārsliņa. — Viens knauķis iekrita ūdenī un tikko nenoslīka, taču viņu izvilka malā.

Zilacīte uzgāja uz tilta un soļoja uz otru malu. Nezinītis arī lika drošu soli uz tilta, bet tūliņ apstājās, juzdams, ka tilts zem kājām līgojas.

—    Ko tad jūs tur iestrēdzāt? — Pārsliņa jautāja. — Vai no- bijāties?

—   Ne nobijos, nekā. Vienkārši tilts ļoti jocīgs.

Nezinītis noliecās un lūkoja ar rokām pieturēties pie tilta. Turklāt viņš smējās sīku smiekliņu, izlikdamies, ka it nemaz nebaidās.

Pārsliņa satvēra Nezinīti aiz vienas rokas, Zilacīte aiz otras, un divatā pārveda viņu pār tiltu. Knīpas redzēja, ka Nezinītim bail, taču nesmējās par viņu, jo zināja, ka knauķi ciest nevar, ja par tiem smejas. Pārgājuši uz otru krastu, mūsu ceļinieki de­vās pa ielu projām un drīz nonāca pie balta namiņa ar zaļu jumtu.

—   Lūk, te nu ir mūsu slimnīca, — sacīja Zilacīte.

Piecpadsmitā nodaļa

Slimnīca

Apstājusies pie durvīm, Pārsliņa pavilka zvaniņa tverekli. Nošķindēja zvans: «Dziņ-dziņ!» Durvis atvērās. Uz sliekšņa pa­rādījās kopēja baltā virsvalkā, galvā baltu lakatiņu, no kura apakšas spraucās ārā zeltainas cirtas.

— Ai, ļautiņi, — viņa iesaucās un izbīlī sasita plaukstas,

— vēl vienu slimnieku atveduši! Nav vairs kur likt, goda vārds!

Un kur tikai jus viņus ņemat! Veselu gadu slimnīca stāvēja

tukša — neviens negribēja ārstēties, bet šodien jau piecpa­dsmitais slimnieks.

—   Šis knauķis nemaz nav slims, — atbildēja Pārsliņa. — Viņš atnācis apmeklēt biedrus.

—   Ā, nu tad nāciet iekšā!

Knīpas un Nezinītis iegāja ārsta kabinetā. Medene sēdēja pie galda un rakstīja. Viņai priekšā bija vesela kaudze slimības lapu, kurās ieraksta slimnieku kaites. Ieraudzījusi Pārsliņu un Zilacīti, viņa sacīja:

—    Jūs laikam nākat apraudzīt slimniekus? Nevar, nevar! Jūs aizmirstat, ka slimniekiem vajadzīgs miers. Bet jums, Zilacīt, jau plāksteris uz pieres? Apsveicu! Es jums to pareģoju. Man jau nu gan ir skaidrs, ka, tiklīdz mājā iemitināsies kaut viens knauķis, tad to tikai gaidi kā zilumus un punus.

—   Mēs nepavisam negribam slimniekus apraudzīt, — Pār­sliņa atbildēja. — Slimos apmeklēt vēlas, lūk, šis knauķis, viņu biedrs.

—    Lūk, šim pašam knauķim es pavēlēju palikt gultā, bet viņš ir piecēlies bez ārsta atļaujas un, kā es skatos, jau sācis kauties. Es nevaru viņu ielaist. Slimnīca nav tā vieta, kur drīkst kauties.

—    Es nemaz nekaušos, — Nezinītis iebilda.

—    Nē, nē! — Medene stingri noteica un piedauzīja ar koka klausulīti pa galdu. — Knauķi vienmēr saka «nedarīšu», bet pēc tam tik un tā kaujas.

Uzskatīdama sarunu ar Nezinīti par izbeigtu, Medene pa­griezās pret Zilacīti.

—   Un nu parādiet man savu pieri, mīlulīt!

Viņa noņēma plāksteri un apraudzīja Zilacītes pieri.

—   Plāksteris jums vairs nav vajadzīgs, — sacīja Medene, beigusi apskati. — Nāciet man līdzi, mīlulīt, pasildīsim jūsu pieri ar zilo gaismu, un ziluma nebūs.

Kopā ar Zilacīti viņa izgāja no istabas. Nezinītis ieraudzīja

uz drēbju pakaramā baltu virsvalku un apaļu cepurīti. Ilgi nedomādams, viņš uz­vilka mugurā virsvalku, uzbāza galvā apaļo cepurīti, tad uzlika uz deguna brilles, ko Medene bija atstājusi uz galda, un, paķēris no galda koka klausulīti, atstāja istabu. Pārsliņa sajūsmā vēroja Nezinīti, apbrīno­dama viņa drosmi un atjautību.

Izgājis cauri gaitenim, viņš atvēra durvis un atradās lielā slimnīcas palātā, kur gulēja viņa draugi knēveļi. Tuvodamies pirmajai gultai, viņš ieraudzīja, ka tanī guļ Rūcenis. Rūcenis izskatījās drūms un neapmierināts.

—     Kā jūs jūtaties, slimniek? — Nezinītis jautāja, cenzda­mies runāt svešā balsī.

—    Lieliski, —- Rūcenis atbildēja un pie tam savilka tādu grimasi, it kā grasītos pēc piecām minūtēm nomirt.

—     Piecelieties, slimniek! — Nezinītis pavēlēja. Rūcenis ne­gribīgi paslējās un apsēdās gultā, stulbi blenzdams taisni uz priekšu. Nezinītis pielika viņam pie krūtīm koka klausulīti un sacīja: — Elpojiet!

—    Nu, kas tas ir! — norūca Rūcenis. — Te celieties, te gul- stieties, te elpojiet, te neelpojiet!

Nezinītis iepauksnīja viņam ar klausuli pa galvu un sacīja:

—   Tu, Rūceni, nemaz neesi pārvērties. Rūc kā vienmēr.

Rūcenis izbrīnā pavērās viņā.

—   Nezinītis!

—    Klusu! — Nezinītis viņu apsauca.

—     Paklau, Nezinīt, izpestī mani no šejienes, — Rūcenis čukstēja. — Esmu pavisam vesels, goda vārds! Biju sadauzījis celi, nu jau tikpat kā nesāp, bet mani tur gultā, apģērbu neat­dod. Nevaru vairs izturēt! Gribas pastaigāties. Saproti?

Rūcenis ieķērās Nezinītim piedurknē un negribēja laist vaļā.

—   Lai notiek, — Nezinītis atbildēja. — Mazliet pacieties,

es kaut ko izdomāšu. Tikai apsolies, ka tagad klausīsi mani un, ja knīpas jautās, kas izgudrojis gaisa balonu, saki, ka es.

—   Labi, labi. — Rūcenis māja ar galvu. — Tikai tu gan papūlies.

—   Vari būt mierīgs! -— Nezinītis viņu drošināja.

Viņš piegāja pie nākamās gultas, kurā gulēja doktors Tab­letiņš.

—   Mīlulīt, izpalīdzi! — Tabletiņš čukstēja. — Saproti, kas man te jāiztur! Visu mūžu pats esmu ārstējis citus, bet nu ārstē mani.

—   Vai tad tu arī neesi slims?

—   Kas es par slimnieku! Plecs nobrāzts un skramba pade­gunē. Tāpēc nepavisam nav slimnīcā jāguļ.

—    Kādēļ tad tevi te tur?

—    Nu, saproti, viņām slimnīca tukša, ko ārstēt nav, bet gribas kopt kaut vai kādu slimnieku. Knīpas taču! Un kā ārstē! Tpu! Ārpusē liek medus plāksterus un iekšā dod medu. Tas. taču ir aplam: no ārpuses vajag ar jodu, bet iekšā — rīcineļļu. Es šādu ārstēšanu neatzīstu!

—   Es arī neatzīstu, — pievienojās Varbūtiņš no blakus gul­tas. — Staigāt nav brīv, skraidīt nav brīv, vistiņas ķert nedrīkst, pēdējos pārus arī ne. Pat dziedāt neļauj. Drēbes visiem noņēma, katram izsniedza pa mutautiņam. Guli un šņauc degunu, tik tā prieka!

—    Kāpēc tad jūs nācāt slimnīcā?

—   Mēs vakar izbirām no groza ārpus pilsētas un nolikāmies gulēt. Mazā gais­miņā mūs uzmodināja knīpas un saka: «No kurienes jūs, knauķi, te gadījušies?» — «Mēs,» sakām, «lidojām ar gaisa ba­

lonu un sasitāmies.» — «Ah, jūs esa sasitušies! Ah, jūs vajag ārstēt! Ah ejam uz slimnīcu!» Mēs arī atnācām

—   Tātad neviens nav slims? — Nezinītis vaicāja.

—    Nē, vienīgi Skrotiņš ir slims. Nezinītis piegāja pie Skrotiņa.

—    Kas tev kaiš?

—                                                                        Kāju esmu izmežģījis. Nemaz nevaru paiet. Taču tas mani neuz­trauc, bet gan kas cits. Saproti, man pazudis Totiņš. Esi tik mīļš, izdari labu darbu, pameklē Totiņu! Viņš droši vien tepat kaut kur ir. Es taču netieku ne no vietas.

—    Labi, — Nezinītis solījās. — Es sameklēšu tavu Totiņu, bet tu visiem stāsti, ka balonu izgudroju es.

Nezinītis apstaigāja visus knauķus un nobrīdināja, lai sa­kot, ka viņš izgudrojis balonu. Pēdīgi viņš atgriezās ārsta kabi­netā. Pārsliņa viņu nepacietīgi gaidīja.

—   Nu, kā slimnieki jūtas? — viņa apvaicājās.

—    Kas šie par slimniekiem! — Nezinītis atmeta ar roku.

—  Vienīgi Skrotiņš ir mazliet nevesels.

—   Tātad viņus drīz rakstīs laukā? — Pārsliņa nopriecājās.

—  Zināt, ko es domāju? Mēs uz slimnieku izveseļošanos sarīko­sim balli. Tas tik būs jautri!

—   Neizskatās gan, ka viņus taisītos izrakstīt, — Nezinītis atbildēja.

Tobrīd atgriezās Medene un Zilacīte.

—    Kāpēc esat uzģērbis virsvalku? Kas tā par patvarību? — Medene uzklupa Nezinītim.

—    Nekādas patvarības nav, — Nezinītis atvairīja. — Vien­kārši es gāju slimniekus izmeklēt.

—    Ko tad rādīja jūsu izmeklēšana? — Medene zobgalīgi ap­jautājās.

—    Izmeklēšana rādīja, ka visi slimnieki, izņemot vienu, ir veseli un tos jau var izrakstīt.

—    Nē, nē, — Medene izbailēs iesaucās. — Vai jūs varat iedomāties, kas notiks, ja mēs uzreiz izrakstīsim četrpadsmit knauķus? Viņi visu pilsētu apgriezīs ar kājām gaisā! Nevienas veselas rūts nepaliks, visiem būs zilumi un puni. Nolūkā no­vērst saslimšanu ar zilumiem mums knauķi jāpatur slimnīcā.

—   Varbūt var izrakstīt pamazītēm? — ierosināja Zilacīte. — Kaut vai pa vienam knauķim dienā.

—    Pa vienam — tas ir maz, vismaz pa diviem, — iejaucās Pārsliņa. — Mēs gribam drīzāk sarīkot balli sakarā ar izveseļo­šanos.

—    Nu labi, — Medene piekāpās. — Mēs sastādīsim Sarakstu un, sākot ar rītdienu, izrakstīsim pa vienam slimniekam dienā.

Pārsliņa sasita plaukstas un krita Medenei ap kaklu.

—    Nē, pa diviem, mīlulīt, pa diviem! Man tā gribas, lai vi­ņus izraksta drīzāk. Jums taču arī gribas uz balli. Jūs tik lieliski dejojat!

—    Nu labi, pa diviem, — Medene atmaiga. — Sāksim izrak­stīšanu ar pašiem mierīgākajiem. Jūs mums palīdzēsiet, — viņa pievērsās Nezinītim. — Kurš no viņiem ir visrātnākais?

—   Viņi visi ir rātni! — Nezinītis iesaucās.

—    Tam jau nu gan es nekādi neticēšu. Knauķi rātni nemēdz būt. Mums katrā ziņā jāizdomā viņiem kāds darbs, lai sāk ņem­ties ar to un aizmirst palaidnības.

—   Tad izrakstīsim vispirms tos meistarus — Skrūvīti un Ķīlīti. Viņi tūliņ varētu sākt labot mašīnu, — ieteica Zilacīte.

—    Laba doma! — Medene piekrita. — Sāksim tad ar šiem — Skrūvīti un Ķīlīti.

Viņa pierakstīja uz papīriņa Skrūvīti un Ķīlīti.

—   Tūliņ pēc šiem es gribētu izrakstīt Rūce- ni, — sacīja Medene. — Viņš ir tik neizturams! Visu laiku rūc un nevienam neliek miera.

—   Nē, nevajag vis, — Nezinītis iebilda. — Rūceni jūs labāk atstājiet slimnīcā, lai atradinās no rūkšanas.

—   Tad varētu izrakstīt Tabletiņu. Viņš ir nemierā ar mūsu slimnīcu un visu laiku kritizē mūsu ārstēšanas metodes. Tik ne­mierīgs slimnieks! Man nav nekas pretim pavisam no viņa at­brīvoties.

—    Nē, Tabletiņu arī nevajag, — pretojās Nezinītis. — Viņš visu mūžu ārstē citus, lai nu tagad paārstējas pats. Labāk iz­rakstīsim Tūbiņu. Viņš ir labs gleznotājs, un viņam uzreiz atra­dīsies darbs. Viņš ir mans skolnieks. Tas biju es, kas viņu iemā­cīja zīmēt.

—   Tiešām, mīlulīt! — Pārsliņa lūdzoši iesaucās. — Vai ne­var jau šodien izrakstīt Tūbiņu? Es viņu palūgšu uzgleznot manu portretu.

—    Un Koklīti, — Nezinītis piebilda. — Tas arī ir mans skolnieks. Es viņu iemācīju spēlēt fleiti.

Pārsliņa atkal krita Medenei ap kaklu.

—    Izrakstīsim Tūbiņu un Koklīti! Nu, lūdzu!

—   Nu labi, šiem taisīsim izņēmumu, — Medene iežēlojās. •— Bet pārējos izrakstīsim saraksta kārtībā.

Beidzot saraksts bija sastādīts. Medene lika izsniegt no no­liktavas apģērbu Tūbiņām un Koklītim. Pēc maza brītiņa tie abi, priekā laistīdamies, ieradās viņas kabinetā.

—   Mēs jūs izrakstām, — Medene tiem paziņoja. — Papū­lieties uzvesties labi, pretējā gadījumā nāksies jūs no jauna ievietot slimnīcā.

sešpadsmitā nodaļa Koncerts

Pa visu pilsētu izplatījās vēsts par slaveno ceļotāju Nezinīti un viņa biedriem, kas nokļuvuši slimnīcā. Krauķīte un Tīnīte nerimdamās skraidīja no mājas uz māju un pauda draudzenēm jauno ziņu. Šīs draudzenes savukārt stāstīja citām draudzenēm, šīs citas — vēl citām, un drīz visas pilsētas iemītnieces kā pēc komandas devās uz slimnīcu. Ikvienai knīpai gribējās ar kaut ko palīdzēt cietušajiem knauķiem. Viņas stiepa līdzi visu ko. Vienām bija garšīgi pīrāgi, citām ievārījums, vēl citām — salda pastila vai kompots.

Pēc pusstundas knīpas aizsprostoja visu slimnīcas ielu. Pro­tams, slimnīcā nevarēja laist tik daudz apmeklētāju. Medene

iznāca uz lieveņa un pateica, ka slimnie­kiem nekā nevajagot, tāpēc visas lai ejot mājās un netrokšņojot te aiz logiem. Taču knīpas negribēja izklīst. Kaut kādā brīnumainā kārtā tām bija kļuvis zināms, ka pats galvenais knauķis, vārdā Nezinī­tis, nākšot ārā no slimnīcas ar saviem biedriem Tūbiņu un Koklīti.

Medenei atkal nācās paziņot, ka Ne­zinītis neies ārā, iekām viņas visas nebūs izklīdušas. Taču knī­pas neizklīda vis pa mājām, bet devās pie savām draudzenēm, kas dzīvoja Slimnīcas ielā. Kad Nezinītis, Tūbiņš un Koklītis Pārsliņas un Zilacītes pavadībā iznāca uz ielas, tie ieraudzīja, ka no katra loga viņus vēro turpat vai desmit knīpu. Nezinītis jutās ļoti glaimots par šādu uzmanību. Līdz viņa ausīm atli­doja balsis: — Sakiet, sakiet jel — kurš no viņiem ir šis slave­nais Nezinītis?

—   Nezinītis ir, āre, tas ar dzeltenām biksēm.

—   Šis ausainītis? Neparko nebūtu ticējusi, ka tas Nezinītis. Izskatās diezgan pamuļķis.

—   Nē, noteikti, noteikti! Izskats, tiesa, viņam padumjš, taču acis ļoti gudras.

Kāda knīpa stūra mājas otrā stāva logā, pamanījusi Nezi- nīti, sāka māt ar rokām un kliegt smalkā, spiedzīgā balsī:

—   Nezinītis! Nezinītis! Urā!

Viņa bezbailīgi liecās pa logu ārā, tā ka galu galā tikko ne­izkrita laukā. Labi, ka pārējās knīpas paguva satvert to aiz kā­jām un ieraut atpakaļ.

—    Phe, kāds kauns! Šis Nezinītis var iedomāties no sevis nezin ko! — noteica knīpa ar stingru, vāju sejiņu un smailu zo- diņu.

—   Jums taisnība, Čurkstīt, — viņai pievienojās otra knīpa

ar uzrautu virslūpu, zem kuras mirdzēja balti zobi. — Knauķiem nepavisam neva­jag ierādīt, ka uz viņiem skatās. Kad viņi pārliecināsies, ka viņu nerātnības neviens neievēro, tad paši mitēsies draiskoties.

— Lūk, taisni par to es arī runāju, Pincīt, — uztvēra Čurkstīte. — Knauķus . , vajag nicināt. Ja viņi redzēs, ka tos ni­

cina, tie baidīsies darīt mums pāri.

Tā Čurkstīte un Pincīte čukstējās, čukstējās, sīca, sīca, līdz piesīca visām knīpām pilnas ausis, ka pret atlidojušajiem knau- ļ ķiem vajagot izturēties ar nicināšanu. Visas norunāja, ka ne­ievēros knauķus un, ja satiks tos uz ielas, tad, iztālēm ieraudzī­jušas, griezīsies atpakaļ vai arī pāries uz otru pusi.

No šās norunas tomēr nekas prātīgs neiznāca. Kaut kādā neizprotamā kārtā bija kļuvis zināms, ka Tūbiņš ir gleznotājs, bet Koklītis — slavens mūziķis, kas prot pūst fleiti. Visām, pro­tams, gribējās drīzāk dzirdēt spēlējam fleiti, jo Zaļajā pilsētā prata spēlēt tikai arfu, bet fleiti neviena ne reizi nebija dzirdē­jusi. Daudzas pat nezināja, ka tāds instruments vispār ir.

Drīz vien knīpas dabūja zināt, ka Tūbiņš un Koklītis apme­tušies Ābolu laukumā, namā, kur dzīvoja knīpa Podziņa ar sa­vām draudzenēm. Šā nama otrajā stāvā zem paša jumta bija ērta istaba ar lielu, gaišu logu visā sienas platumā. Šī istaba Tūbiņām iepatikās ar to, ka bija ļoti gaiša, un viņi ar Koklīti nolēma tajā apmesties.

Augšistabas logs raudzījās tieši uz Ābolu laukumu. Un, lūk, vakarā Ābolu laukums, kurā agrāk nekad nebija vērojama dzīva kustība, uzreiz bija pilns ar pastaigā izgājušām knīpām. Ro­kās saķērušās, viņas pa pāriem staigāja šurp turp pa laukumu un paslepšus raudzījās uz apgaismoto logu otrajā stāvā. Pro-

tams, viņas jau to nedarīja tālab, lai redzētu Tūbiņu vai Koklīti, bet vienkārši aiz nepacietības: visām gribējās drīzāk dzirdēt mūziku. Lāgu lāgiem viņas pamanīja logā pazibam te Koklīša gludi sasukāto galvu, te Tūbiņa uzbužināto cekulu. Tad logā vairs nezibēja galvas un knīpas ieraudzīja Tūbiņu, kas, ar elko­ņiem pret palodzi atbalstījies, sapņaini vērās tālē. Tūliņ pēc Tūbiņa pie loga parādījās Koklītis. Apkārt lūkodamies un ar rokām plātīdamies, tie kaut ko pārsprieda. Pēc tam abi izkārās laukā pa logu un noliekušies sāka skatīties lejā. Tad abi pa rei­zei nospļāvās no otrā stāva un atkal pazuda no loga.

Likās, ka vairs nekas interesants nenotiks, taču knīpas pat nedomāja izklīst. Un taisni tobrīd pa logu sāka plūst fleites ska­ņas, maigas kā strautiņa čala. Te tās ritmiski vēlās, kā veļas viļņi — cits pēc cita, te it kā lēkāja un kūleņoja gaisā, cita citu tvarstīdamas un sagrūzdamas kopā. No tā visām kļuva līksmi. Fleites skaņas it kā raustīja viņas aiz rokām un kājām, visām neviļus gribējās laisties dejā.

Nedzirdami vērās namu logi. Kustība uz laukuma aprima. Visas sastinga, cenzdamās nepalaist garām nevienu skaņu.

Pēdīgi fleite apklusa, bet tūliņ no pretējā nama loga sāka plūst arfas skaņas. Arfa mēģināja atkārtot jauno, līdz šim nepa­zīto melodiju. Kādi pirksti nedroši slīdēja pa stīgām. Melodija, kas bija sākusies diezgan braši, pamazām kļuva gurda, tad pa­mira pavisam, taču tūdaļ palīgā piesteidzās fleite, uztvērusi tur­pinājumu. Arfa atdzīvojās, ieskanējās drošāk. Tai pievienojās otra no blakus mājas, tad trešā. Mūzika kļuva skaļāka un līk­smāka.

Nezinītis, atskrējis ar krāsām un otiņu, lai atdotu tās Tūbi­ņām, ieraudzīja uz laukuma nama priekšā neparastu ainu. Viss laukums bija pilns knīpu, kuras klausījās šo brīnišķīgo kon­certu. Arī Nezinītis klausīdamies aizrāvās un pat sāka lēkāt uz vienas kājas, taču, pamanījis, ka viņa dancim neviens neveltī uzmanību, atmeta ar roku un nozuda nama durvīs.

Septiņpadsmitā nodaļa

Skrūvīša un Ķīlīša gājiens uz Pūķienas pilsētu

Iznāciet pēc kārtas braši, Nostājieties rindā aši! Nodarbībās dienu sāc, Lai uz slinkumu nav prāts!

So dziesmiņu, ko rīta rosmei bija sacerējis dzejnieks Ziediņš, dziedāja Skrūvītis un Ķīlītis.

Bija agrs rīts, un Zaļajā pilsētā visi vēl gulēja, bet Skrūvītis un Ķīlītis jau soļoja pa ielām dziedādami un vingrodami. Zinā­dami jau kopš vakardienas, ka šorīt viņus izrakstīs no slimnīcas, lai viņi varētu salabot mašīnu, tie bija pamodušies mazā gais­miņā un uzstājuši, lai viņus uz pēdām raksta ārā. Medene, kas par visu vairāk pasaulē baidījās no trača, parīkoja, lai viņiem drīzāk izsniedz apģērbu.

Izdzirdušas jau iztālēm dziesmas skaņas, daudzas knīpas pamodās un steidzās pie logiem; dažas pat izgāja uz ielas.

—   Ei, knīpas, kur jums te ir garāža? — Skrūvītis sauca.

—    Iesim, es jums parādīšu, — atsaucās knīpa sarkanā ka­pucē un zilā mētelī ar pūkainu apkakli, kas bija darināta no tumšbrūna kāpura.

—   Nu, parādi, kurp mums iet, pa labi vai pa kreisi! — Skrū­vītis sacīja.

—   Pa labi, — atbildēja knīpa, ziņkāri aplūkodama viņu ādas jaciņas.

—   Uz la-bo! Soļos, marš! — nokomandēja Skrūvītis un pa­griezies soļoja projām pa ielu. — Iens-div! Iens-div!

Ķīlītis sekoja viņam, turēdamies solī. Knīpa, tikko pagū- dama tikt līdzi, palēkdamās skrēja nopakaļ.

Ieskrējienā Skrūvītis un Ķīlītis aizdrāzās garām īstajiem vārtiem.

—   Stājieties, stājieties! — sauca knīpa. — Jūs pagājāt ga­rām.

—   Ap-kārt! — Skrūvītis komandēja.

Abi apcirtās un atgriezās pie vārtiem. Knīpa atdarīja vārti­ņus. Visi trīs iegāja pagalmā, kur netālu no mājas atradās ar kārniņiem apjumts šķūnis.

—   Tad ta gan garāža! Šķūnis tas ir, nevis garāža, — norūca Ķīlītis, vērdams vaļā platas divviru durvis.

Skrūvītis ielūkojās šķūnī un ieraudzīja mašīnu.

Pie garāžas pienāca vēl dažas knīpas.

—   Te ir tumšs, — sacīja Skrūvītis. — Ķerieties klāt, izdzī­sim mašīnu laukā.

—   Bet tā jau nav braucama, sabojāta taču, — stāstīja knī­pas.

—   Nekas, mēs to ar rokām izdzīsim. Nu, jel stumiet no mugurpuses! Nu vēl, reizē! Vēl re-eizīti!

Mašīna iečīkstējās. Kaukdama un šņirkstēdama tā izripoja no garāžas.

Skrūvītis un Ķīlītis vienā mirklī palīda zem automobiļa. Knīpas stāvēja apkārt un mulsi lūkojās zem riteņiem.

—   Ū-ū, — vienā laidā skanēja no mašīnas apakšas, — tver­tne izrūsējusi! O-ū, uzgriežņu trūkst! Ū-ū-ū! Sīrupa padeves caurule pušu!

Pēdīgi viņi izlīda no mašīnas apakšas.

—   Nu, aši stiepiet šurp uzgriežņu atslēgu, platknaibles, ve- serīti un lodāmuru, — Skrūvītis rīkoja knīpas.

—   Mums nekā tāda nav.

—    Kā — nav? Kas tad jums ir?

—   Zāģis ir. Un cirvis.

—    Ek jūs! Ar cirvi mašīnu nelabo. Vai jums te kaut kur tu­vumā dzīvo knauķi?

—    Knauķi ir tikai Pūķienā.

—   Vai tas ir tālu?

—    Stundas gājiens.

—   Jums stundas, bet mēs nokļūsim ātrāk. Izstāstiet, kā ejams.

—   Rau, pa ielu uz labo, bet tad tikai taisni, taisni vien. Pēc tam būs ceļš pa lauku, pa šo ceļu taisni vien — un nonāksiet tieši Pūķienā.

—   Skaidrs, — Skrūvītis atbildēja. — Nu, soļos, marš! . . . Stop! — viņš pēkšņi nokomandēja. — Jūs, knīpas, sadabūjiet šādas tādas lupatas un, kamēr mēs būsim projām, krietni no­slaukiet mašīnu. Mašīna, brāl, viņa grib kopjama.

—    Labi, — knīpas bija ar mieru.

—   Nu, tagad soļos, marš!

Abi devās pa ielu projām. Pagriezies pa labi, Skrūvītis no­komandēja: — Dziesmu!

Un mūsu draugi rāva vaļā, cik jaudas:

Staigāju pa mežu, pļavu Es ar labo draugu savu, Cintiņos mēs pakāpāmies, Puķītēs mēs lūkojāmies.

Te mums varde ceļā stājās, Naigi aizjozām mēs mājās. Pārskrējuši pūtām — vail Nodvesāmies «ai»!

Kad šī dziesmiņa bija galā, viņi uzņēma citu, tad vēl vienu un vēl.

Drīz vien viņi bija ārā no pilsētas un soļoja pa lauku ceļu. Nebija pagājusi ne stunda, kad tālē jau kļuva redzama Pūķie- nas pilsēta. Taisni tobrīd Skrūvītis un Ķīlītis ieraudzīja ceļa vidū apstājušos automobili. Piegājuši tuvāk, tie pamanīja zem mašīnas knēveli. Galvu un krūtis tam pilnīgi aizsedza kravas kaste, ārpusē rēgojās tikai kājas melnās, ar eļļu notrieptās bik­sēs.

—    Ei, brāl, — vai sauļojies? — Skrūvītis viņam uzsauca.

Knēvelis pabāza no mašīnas apakšas melni sprogainu galvu.

—   Jā gan, kā redzi, iznāk sauļoties zem mašīnas.

—    Un kas noticis?

—    Nevelk, nolādētā! Vai nu sīrupa padeves nav, vai ari gā­zes dozējums traucēts. Nekādi nevaru atrast cēloni.

Knēvelis izlīda laukā un dusmās iespēra ritenim ar kāju.

Viņš bija ģērbies melnā jakā, kas, tāpat kā bikses, bija tik neticami notriepta ar eļļu, ka šķita darināta no ādas. Redzams, šim nelaimes putnam šoferim iznāca ne tik daudz braukt savā mašīnā, cik gulēt zem tās, meklējot dažāda veida bojājumus, kā, starp citu, bieži atgadās daudziem gāzes automobiļu īpaš­niekiem.

Skrūvītis apgāja automobilim apkārt, aplūkoja mehānismu un, neatradis cēloni, palīda zem mašīnas. Tur paknibinājies, viņš atkal izlīda laukā un palika stāvam, domīgi kasīdams pa­kausi. Pēc Skrūvlša zem mašīnas palīda Ķīlītis, tad atkal auto­mobiļa īpašnieks. Tā viņi pēc kārtas te līda apakšā, te stāvēja, neizpratnē raudzīdamies uz mašīnu un kasīdami pakaušus.

Pēdīgi Skrūvītim izdevās atrast motora apstāšanās cēloni. Mašīna sāka strādāt. Šoferis bija priecīgs un pateicīgi spieda Skrūvītim un Ķīlītim roku.

—    Paldies, brāļi! Bez jums es te līdz vakaram būtu sauļo­jies. Kurp jūs iedami? Sēstieties, aizvedīšu!

Skrūvītis un Ķīlītis izstāstīja viņam, kurp iedami.

—    Uzgriežņu atslēga, platknaibles un veserītis man ir, varu jums iedot. Tikai lodāmura nav, — šoferis sacīja.

—   Bet vai lodāmuru nevar dabūt no kāda jūsu pilsētā?

—    Kāpēc nevar? Pat ļoti var. Mūsu mehāniķim Sprūdiņam ir lodāmurs. Brauksim pie viņa.

Visi trīs sasēdās mašīnā un pēc dažām minūtēm jau bija Pūķienas galvenajā ielā.

Astoņpadsmitā nodaļa

Pūķiena

Pūķienas pilsēta atradās liedagā, upes krastā. Koki te neauga, tāpēc ielās nebija tik skaisti kā Zaļās pilsētas ielās. Toties visās malās auga daudz puķu tāpat kā Ziedu pilsētā. Mājas šeit bija ļoti glītas. Virs katra jumta slējās smaile, ko greznoja vai nu koka gailis, kas grozījās uz visām pusēm atkarībā no vēja virziena, vai arī rotaļu vēj dzir­naviņas, kas nemitīgi griezās. Dau­dzām dzirnaviņām bija pierīkoti koka tarkšķi, kas nepārtraukti tarkšķēja. Virs pilsētas šur un tur plivinājās pa­pīra pūķi. Laist gaisā pūķus bija iedzī­votāju visiemīļotākais izklaidēšanās

bija ieguvusi

nosaukumu. Šos pūķus apgādāja ar speciālām svilpēm. Tāda svilpe iekārtota visai vienkārši. Tā darināta no parastā papīra sloksnītes, ko uzvelk uz diedziņa. Vējā tāda papīra sloksnīte šūpojas, radīdama diezgan pretīgu šķindu vai dūkoņu.

Pūķu daudzbalsīgā dūkoņa saplūda ar dzirnaviņu tarkšķu sprakstoņu, un tas viss kopā radīja virs pilsētas nerimstošu dunu.

Ikviena nama logiem bija pierīkoti speciāli režģu aizvirtņi. Kad pilsētas ielās sākās futbola spēle, ar kuru arī iedzīvotāji visai aizrāvās, aizvirtņus parasti mēdza aiztaisīt. Šādi uzlaboti režģu aizvirtņi ļāva istabā ieplūst pietiekami daudz gaismas un tai pašā laikā lieliski aizsargāja rūtis no futbola bumbas, kas aiz neizskaidrojamiem iemesliem vienmēr nez kāpēc lido nevis turp, kurp vajag, bet katrā ziņā logā.

Pabraukuši pa galveno ielu, mašīna nogriezās šķērsieliņā un apstājās pie dēļu vārtiem ar durtiņām. Virs vārtiem slējās koka smaile, un tās galu greznoja spoža stikla bumba, kurā kā spo­gulī atainojās apgrieztā veidā visa iela ar namiem, žogiem un mašīnu, kas piebrauca pie vārtiem.

Šoferis, ko, blakus minot, sauca par Baranciņu, izkāpa no mašīnas un, piegājis pie vārtiņiem, piespieda žogā slepenā vietā ietaisītu podziņu. Vārtiņi bez trokšņa atdarījās.

— Nāciet iekšā! — Baranciņš aicināja Skrūvīti un Ķīlīti. — Es jūs iepazīstināšu ar Sprūdiņu. Tā ir inte­resanta personība. Redzēsiet.

Trīs draugi iegāja pagalmā un, pagriezušies pa kreisi, devās uz namu. Uzkāpis pa nelielām akmens kāpnēm, Baranciņš sameklēja pie sienas podziņu un piespieda to. Durvis nedzirdami atvērās, un mūsu draugi atradās istabā.

Istaba bija gluži tukša, bez jebkādām mēbelēm, ja neskaita šūpuļtīklu, kurš karājās pie sienas un kurā apaļiski saliektām kājām un rokas dziļi kabatās sabāzis zvilnēja knēvelis zilā kom­binezonā.

—    Un tu aizvien vēl guli, Sprūdiņ? — Baranciņš sveicināja. — Ir taču sen jau rīts.

—    Es nepavisam neguļu, es domāju, — atņēma Sprūdiņš, pagriezdams galvu pret viesiem.

—    Lūk, iepazīstieties, tie if meistari Skrūvītis un Ķīlītis. Vi­ņiem vajadzīgs lodāmurs.

—    Sveicināti. Lūdzu, sēstieties! — Sprūdiņš atbildēja.

Skrūvītis un Ķīlītis apjukuši pavērās apkārt, neredzēdami

visā istabā nekā, uz kā te varētu apsēsties, bet Sprūdiņš pa­stiepa roku un piespieda podziņu sienā šūpuļtīkla tuvumā. Tūliņ pie pretējās sienas atvāzās trīs krēsli, kas bija darināti pēc teātra atvāžamo krēslu parauga.

Skrūvītis un Ķīlītis apsēdās.

—   Vai esat ievērojuši, ka man viss ir uz podziņām? — Sprū­diņš jautāja. — Piespiedīsi vienu podziņu — atvērsies durvis, piespiedīsi otru — atvāzīsies krēsls, un, ja jums vajadzīgs galds, tad, lūdzu . . .

Sprūdiņš piespieda citu podziņu. No sienas atvāzās galda virsa un tikko neķēra pa galvu krēslā sēdošajam Skrūvītim.

—   Vai nav tiesa, tas ir ļoti parocīgi? — Sprūdiņš vaicāja.

—   Brīnišķīgi! — apliecināja Skrūvītis un skatījās apkārt, baidīdamies, ka vēl kas neuzkrīt viņam uz galvas.

—   Tehnika uz fantastikas robežas! — lielīgi noteica Sprū­diņš.

—   Vienīgā neērtība, ka sēdēt var tikai pie sienas, — iebilda Baranciņš.

—   Lūk, patlaban es par to domāju, kā ierīkot, lai krēslus varētu pārvietot, — izgudrotājs atbildēja.

—   Varbūt vienkāršāk būtu taisīt parastos krēslus? — iemi­nējās Ķīlītis.

—   Tā ir laba doma! Vajadzēs izgudrot visvienkāršāko pa­rasto krēslu! — Sprūdiņš līksmi uztvēra. — Viss ģeniālais taču ir vienkāršs. Tu, brāl, redzams, arī esi mehāniķis.

—   Mehāniķis gan, — Ķīlītis apstiprināja. — Mēs abi esam mehāniķi.

—   Jums tātad vajadzīgs lodāmurs?

Sprūdiņš piespieda vēl kādu podziņu, un, skatītājiem par pārsteigumu, šūpuļtīkls sāka lēni slīdēt lejup. Tas slīdēja tik ilgi, līdz Sprūdiņš, kas tajā gulēja, izstiepās uz grīdas.

—   Kāpjot ārā no parastā šūpuļtīkla, jūs varat aizķerties ar kāju aiz auklas un krītot nodauzīt degunu, — sacīja Sprūdiņš, celdamies augšā no grīdas. — Manā mehanizētajā šūpuļtīklā

šīs briesmas, kā redzat, pilnīgi novērstas. Jūs mierīgi nolaiža- ties uz grīdas un pēc tam pieceļaties. Gluži tāpat, kad jums jā­liekas gulēt, jūs izstiepjaties uz grīdas, piespiežat podziņu, un šūpuļtīkls pats paceļ jūs vajadzīgajā augstumā.

Sprūdiņš sāka staigāt pa istabu un spaidīt dažādas podzi­ņas, kas lika atvāzties aizvien jauniem galdiem, krēsliem un plauktiem, vērties vaļā dažādu skapju un pieliekamo durtiņām. Pēdīgi viņš nospieda vēl kādu podziņu un iegāzās pagrīdē.

—    Nāciet šurp! — pēc brītiņa no āra atskanēja viņa balss.

Draugi izgāja pagalmā.

—    Te man ir garāža, — sacīja Sprūdiņš, vezdams Skrūvīti un Ķīlīti pie mūra šķūņa ar platām dzelzs durvīm.

Viņš piespieda podziņu, un durvis uzbrauca augšā kā priekš­kars teātrī. Aiz durvīm kļuva redzama kāda ērmota mašīna ar daudziem riteņiem.

—    Tas ir astoņriteņu tvaika automobilis ar mandeļu saldē­juma dzesinātāju, — Sprūdiņš paskaidroja. — Četri riteņi tam ir apakšā un četri augšā. Parasti mašīna brauc uz apakšējiem riteņiem; augšējie riteņi taisīti tam gadījumam, ja mašīna pār­met kūleni. Visi astoņi riteņi pierīkoti leņķī, tas ir, ieslīpi, kas ļauj automobilim braukt ne vien tā, kā brauc visi automobiļi, bet arī uz sāniem un pat uz muguras, tas ir, pavisam ar kājām gaisā. Tādā veidā tiek novērsta jebkāda avārijas iespēja.

Sprūdiņš iekāpa mašīnā un nodemonstrēja braukšanu tajā

visos četros stāvokļos, pēc tam turpināja savus paskaidroju­mus.

—    Parastās tvertnes vietā, — viņš stāstīja, — mašīnā ir katls gāzētā ūdens sildīšanai. Tvaiks, kas rodas, ūdenim sa­silstot, palielina spiedienu uz virzuli, tāpēc riteņi griežas strau­jāk. Aiz katla atrodas trauks, kurā pagatavo mandeļu saldē­jumu, kas nepieciešams cilindra atdzesēšanai. Sildot izkusušais saldējums pa cauruli nonāk katlā un noder motora eļļošanai. Mašīnai ir četri ātrumi — pirmais, otrais, trešais un ceturtais — un tāpat atpakaļgājiens un sāngājiens. Mašīnas pakaļējā daļā ir ierīce veļas mazgāšanai. Mazgāšana var notikt, braucot ar jebkuru ātrumu. Miera stāvoklī, proti, apstāšanās vietās, ma­šīna skalda malku, mīca mālus un taisa ķieģeļus, kā arī mizo kartupeļus.

Apbrīnojuši šo neparasto mašīnu, draugi pārgāja uz Sprū- diņa darbnīcu, kas bija piegāzta pilna ar dažādām grabažām. Te mētājās veci, salauzti velosipēdi un velosipēdu daļas, skri­tuļi un vesels lēvenis dažādu koka vilciņu un vējdzirnaviņu. Sprūdiņš ilgi vandījās pa darbnīcu, meklēdams lodāmuru, bet tā nekur nebija. Izvandījis visas savas grabažas, viņš pēkšņi iesita ar plaukstu sev pa pieri un iesaucās:

—    Ak es lempis! Es taču aizmirsu lodāmuru pie Attapiņa. Jums vajadzēs pabraukties pēc lodāmura līdz Attapiņam.

—    Nu, nekas, ar mašīnu viens divi aizriposim, — sacīja Baranciņš.

—    Kas tas Attapiņš tāds ir? — apjautājās Skrūvītis, kad mūsu draugi, atvadījušies no Sprūdiņa, izgāja ārpus vārtiem.

—   Attapiņš ir rakstnieks, — Baranciņš atbildēja.

—    Vai tiešām? — Ķīlītis iesaucās. — Ļoti interesanti ar viņu iepazīties. Es vēl ne reizi neesmu runājis ar dzīvu rakst­nieku.

—    Nu, lūk, jūs ar viņu iepazīsieties. Arī savā ziņā intere­santa personība, — noteica Baranciņš, sēzdamies mašīnā.

Deviņpadsmitā nodaļa

Viesos pie rakstnieka

Attapiņš stāvēja savā kabinetā pie atvērta loga un, rokas uz krūtīm sakrustojis, domīgi lūkojās tālumā. Mati viņam bija gludi sasukāti atpakaļ, biezās, melnās, virs deguna kopā saau­gušās uzacis sarauktas, kas piešķīra sejai dziļdomīgu izteiksmi. Viņš pat nepakustējās, kad istabā ienāca mūsu trīs draugi. Ba­ranciņš viņu skaļi sveicināja, iepazīstināja ar Skrūvīti un Ķī­līti un teica, ka viņi atbraukuši pēc lodāmura; bet Attapiņš joprojām raudzījās logā ar tik saspringtu izteiksmi, it kā lūkojis notvert aiz astes kādu ārkārtīgi asprātīgu, gudru domu, kas rosās viņam galvā un nekādi nedodas rokās. Baranciņš mulsi paraustīja plecus un zobgalīgi pavērās Skrūvītī un Ķīlītī, it kā gribēdams sacīt: «Redziet nu, es jau jums teicu!»

Pēdīgi Attapiņš it kā pamodās no miega, pagriezās pret ienācējiem un, svarīgi vārdus stiepdams, teica mīkstā, patīkamā balsī:

—    Sve-eiki, sve-e-iki! Lūdzu piedošanu, draugi. Es, tā sa­kot, biju neredzamā prombūtnē, iztēlē pārcēlies citās sfērās . .. Attapiņš, — viņš nosauca savu vārdu un sniedza Skrūvītim roku.

Skrūvītis paspieda viņa mīksto roku, kas atgādināja kotleti, un arī nosauca savu vārdu.

—    Attapiņš, — Attapiņš atkārtoja samtainā balsī un ar vijīgu, plašu žestu sniedza roku Ķīlītim.

—   Ķīlītis, — atbildēja Ķīlītis un arī paspieda kotleti.

—   Attapiņš, — Attapiņš atkār­toja trešo reizi un pastiepa roku Ba- ranciņam.

—   Bet mēs taču esam jau pazīs­tami! — Baranciņš iebilda.

—   Ā, tas taču Baranciņš! — sataisījis izbrīnījušos seju, ie­saucās Attapiņš. — Sve-eiki! Sve-eiki! Lūdzu, sēdieties, draugi!

Visi apsēdās.

—                                                                                   Tātad jūs jau esat iepazi­nušies ar šo Sprūdiņu? — vai­cāja Attapiņš, ar šo jautājumu pierādīdams, ka viņš, kaut arī kavēdamies neredzamā prombūtnē, pārcēlies uz citām sfērām, tomēr bija dzirdējis, ko runāja Baranciņš. — Viņš laikam gan rādīja jums savus atvāžamos galdus un krēslus? He-he-he!

Skrūvītis apstiprinot pamāja ar galvu. Attapiņam sejā pa­rādījās zobgalīgs vaibsts. It kā juzdams baudu, viņš paberzēja ar rokām ceļus un iesmējās:

—   He-he! Šie izgudrotāji visi ir savādnieki. Nu, sakiet jel, lūdzami, kam vajadzīgi visi šie atvāžamie galdi, skapji, kas paši veras vaļā, šūpuļtīkli, kas paši nolaižas? Man, piemēram, daudz patīkamāk sēdēt uz ērta parastā krēsla, kas nelec augšā, tikko esi piecēlies, vai gulēt gultā, kas nebraukā ar mani aug­šup — lejup. Kam tas vajadzīgs, sakiet, lūdzami! Kas mani var piespiest gulēt tādā gultā? Ja nu es, tā sakot, negribu?

—    Bet jūs taču neviens arī nespiež, — iebilda Baranciņš.

—   Sprūdiņš ir izgudrotājs un pūlas uzlabot visu, kas vien ga­dās pa rokai. Ne ikreiz tas izdodas, bet viņam ir daudz derīgu izgudrojumu. Meistars viņš ir labs.

—    Es jau ari nesaku, ka slikts, — Attapiņš atvairīja.

—   Viņš, ja gribat zināt, ir ļoti labs meistars. Jā, jā, tas jāatzīst, teicams meistars! Man viņš izgudroja lielisku murminogrāfu.

—   Kas tad tas par ērmu — murminogrāfs? — Skrūvītis pa­interesējās.

—   Runājamā mašīna. Lūk, paskatieties! — Attapiņš pieveda savus viesus pie galda, uz kura atradās neliels aparāts.

—    Sai kastītei jeb čemodāniņam — sauciet to, kā gribat, — sānos ir neliela spraudziņa. Pietiek, ka jūs pie šās spraudziņas izrunājat dažus vārdus un pēc tam nospiežat podziņu, un mur­minogrāfs precīzi atkārtos jūsu vārdus. Lūk, izmēģiniet, — At­tapiņš piedāvāja Skrūvītim.

Skrūvītis noliecās pie aparāta spraugas un sacīja:

—   Skrūvītis, Skrūvītis. Ķīlītis, Ķīlītis.

—   Un Baranciņš, — piemetināja Baranciņš, noliecies pie aparāta.

Attapiņš nospieda podziņu, un murminogrāfs, visiem par brīnumu, nosvepstēja čērkstošā balsī:

«Skrūvītis, Skrūvītis. Ķīlītis, Ķīlītis. Un Baranciņš.»

—   Kam jums šī runājamā mašīna noder? — Ķīlītis jautāja.

—   Nu kā! — Attapiņš atsaucās. — Rakstnieks bez šāda apa­rāta tikpat kā bez rokām. Murminogrāfu es varu uzstādīt jeb­kurā dzīvoklī, un tas pierakstīs visu, ko tur runā. Man atliks tikai pārrakstīt — un stāsts vai pat romāns gatavs.

—   Cik gan tas viss vienkārši! — iesaucās Ķīlītis. — Bet es kaut kur esmu lasījis, ka rakstniekam esot vajadzīga nez kāda izdoma, iecere .. .

—    Ē, iecere! — Attapiņš viņu nepacietīgi pārtrauca. — To tikai grāmatās tā mēdz rakstīt, bet pamēģini vien un izdomā kaut ko, kad viss jau bez tevis izdomāts! Ķeries pie kā ķerda­mies, viss jau ir bijis. Bet te tu ņem, tā sakot, no dabas — un kaut kas arī iznāks, kā vēl nevienam rakstniekam nav.

—    Bet kurš katrs taču nebūs ar mieru, ka jūs viņa istabā uzstādāt murminogrāfu, — Skrūvītis apšaubīja.

—    Es to izdaru ar viltu, — Attapiņš paskaidroja. — Aizeju pie kāda viesos ar murminogrāfu, kas, kā jūs būsiet pārliecinā­jušies, izskatās pēc čemodāna.

Projām iedams, es šo čemodānu aizmirstu pagaldē vai zem krēs­la, un pēc tam man ir tas

prieks paklausīties, ko šinīs mājas runa, kad manis paša nav

klāt.

—    Ko tad viņi runā? Tas ir ļoti interesanti, — Ķīlītis gri­bēja zināt.

—   Ārkārtīgi interesanti, — Attapiņš apstiprināja. — Es pat nebiju gaidījis. Izrādās, viņi neko nerunā, bet smejas pilnā kaklā bez kāda iemesla, dzied kā gaiļi, rej kā suņi, rukšķ, ņaud.

—   Apbrīnojami! — Skrūvītis iesaucās.

—    Es jau arī saku, apbrīnojami! — Attapiņš piekrita. — Ka­mēr tu sēdi pie viņiem, visi sarunājas normāli un prātīgi, bet, līdzko esi projām, sākas kaut kāda varza. Lūk, paklausieties jel vakarējo ierakstu! Es biju pie kādiem paziņām un aiziedams atstāju murminogrāfu pagaldē.

Attapiņš pagrieza kādu disku zem čemodāna vāka un no­spieda podziņu. Atskanēja šņākšana, noklaudzēja, it kā aiz­cirstos durvis. Iestājās acumirkli klusums, tad pēkšņi pārskrēja sirsnīgu smieklu šalts. Kāds pateica: «Zem galda.» Bija dzir­dama kņada. Atkal atskanēja smiekli. Kāds iedziedājās kā gai­lis, kāds ieņaudējās un ierējās. Tad kāds cits ieblējās kā aita. Kāds teica: «Palaidiet mani, es nozviegšos kā ēzelis!» Un sāka brēkt: «I-o! I-o! . . .» Bet tagad kā kumeļš: «I-ho-ho-ho!» Atkal pāršalca smiekli.

—    Lūk, redziet nu … tas ir, dzirdiet? — Attapiņš noplātīja rokas.

—   Jā, tur nu romānam nekas liels neiznāks, — prātīgi no­teica Skrūvītis.

—    Es jums atklāšu noslēpumu, — Baranciņš teica Attapi- ņam. — Pilsētā visi jau zina par šo murminogrāfu un, tiklīdz jūs esat aizgājis, tīšām sāk ierunāt šai mašīniņā visādas blēņas.

— Kālab tad jārunā blēņas?

— Nu, jūs gribējāt viņus apvest ap stūri, bet viņi izrādījās viltīgāki par jums. Jūs gribējāt slepus noklausīties, ko viņi

runā, kad jūs neesat klāt, bet viņi to apjēguši un tīšām pīkst un urkšķ, lai par jums pasmietos.

Attapiņš sadrūma.

—   Ak tā? Nu, nekas, gan es viņus viltībā pārspēšu. Pabā­zīšu murminogrāfu zem logiem. Šī mašīniņa vēl sevi attaisnos. Bet, rau, te palūkojieties: kā jūs domājat, kas tas ir?

Attapiņš parādīja apmeklētājiem kādu neveiklu darinājumu, kas atgādināja ne īsti salocītu telteni, ne īsti milzīga apmēra lietussargu.

—   Jādomā, lietussargs? — minēja Ķīlītis.

—   Nē, nav vis lietussargs, bet saliekams portatīvs rakstām­galds ar krēslu, — Attapiņš paskaidroja. — Jums, piemēram, vajadzīgs meža apraksts. Jūs ejat uz mežu, atvāžat galdu, ap­sēžaties ar visām ērtībām un aprakstāt visu, ko redzat apkārt. Pamēģiniet jel, apsēdieties, — viņš piedāvāja Ķīlītim.

Attapiņš piespieda podziņu šķietamā lietussarga tvereklī, un tūdaļ lietussargs atvāzās, pārvērzdamies par nelielu galdiņu ar krēsliņu. Ķīlītis apsēdās pie galdiņa. Lai to varētu izdarīt, viņam nācās visai nedabiskā veidā salocīt kājas.

—   Jūs jūtaties ērti, — Attapiņš pa to laiku skaidroja, —

uzreiz pār jums nāk iedvesma. Atzīstieties, ka tas ir daudz pa­tīkamāk nekā rakstīt, sēžot zālē vai uz kailas zemes.

Ķīlītis nejuta ne ērtību, nedz iedvesmu, gluži otrādi, viņš juta, ka tam neganti sāk sāpēt kājas. Tāpēc viņš nolēma drīzāk novērst valodu uz ko citu un, celdamies no galda, apjautājās:

—   Sakiet jel, lūdzami, — kādu grāmatu jūs esat sarakstījis?

—    Es vēl neesmu sarakstījis nevienas grāmatas, — Atta­piņš atzinās. — Būt par rakstnieku ir ļoti grūti. Iekām kļūstu par rakstnieku, man, kā redzat, vajadzēja šo to iegādāties, bet tas nav tik vienkārši. Vispirms man bija jāgaida, kad būs ga­tavs mans portatīvais rakstāmgalds. Tas ievilkās ilgus gadus. Tad es gaidīju, kamēr izgatavo murminogrāfu. Jūs zināt, kā amatnieki mēdz vilkt garumā un kavēties. Sevišķi ievērojams šinī ziņā ir Sprūdiņš. Iedomājieties jel, pustreša gada viņš tikai gudroja vien, kā šo aparātu taisīt. Viņam taču vienalga, vai es varu gaidīt vai nevaru. Viņš nesaprot, ka man ir radošs darbs. Protams, murminogrāfs ir sarežģīts aparāts, bet kāpēc gan va­jag jau tā sarežģītu lietu vēl vairāk sarežģīt?

—   Vai tad viņš to lieki sarežģīja? — Skrūvītis līdzjūtīgi ievaicājās.

—    Protams, sarežģīja! Sāka gatavot nevis vienkāršu mur­minogrāfu, bet nez kādu kombinētu murminogrāfu ar putekļu sūcēju. Sakiet jel, lūdzami, — kam man vajadzīgs putekļu sū-

cējs? Ar to aizgāja lieki pusotra gada. Nu, nekas! — Attapiņš atmeta ar roku. — Tagad man tas ir, trūkst vēl tīro nieku.

—   Derētu izgudrot tādu mašīnu, kas rakstnieku vietā varētu arī domāt, — prātoja Ķīlītis.

—   Jums taisnība, — Attapiņš piekrita.

Ieraudzījuši pa logu, ka saule slīd jau uz rietu, mūsu draugi sāka atvadīties. Dabūjuši lodāmuru, viņi izgāja uz ielas. Skrū­vītis teica:

—   Mums laiks doties atpakaļ. Baidos, ka ceļā neuznāk nakts.

—    Nekas, draugi, es jūs ar mašīnu viens divi aizvizināšu. Taču nebūtu par ļaunu vispirms mazliet iekost, — sacīja Ba­ranciņš un veda Skrūvīti un Ķīlīti pie sevis pusdienot.

Divdesmitā nodaļa

Tūbiņš strādā

Kamēr Skrūvītis un Ķīlītis ceļoja pa Pūķienu, meklēdami lodāmuru, Zaļajā pilsētā risinājās svarīgi notikumi. Diena sā­kās ar to, ka Tūbiņš uzgleznoja Pārsliņas portretu. Šim darbam viņš izlietoja gandrīz divas stundas, bet par to arī portrets iz­nāca tikpat kā dzīvs. Līdzība bija pārsteidzoša. Daudzi gan runāja, ka Pārsliņa portretā izskatoties pat skaistāka nekā īs­tenībā, taču tas nav tiesa. Pārsliņai nepavisam nevajadzēja, lai mākslinieks viņu izskaistinātu. Ja Tūbiņš bija pratis portretā padziļināt viņas vaibstu daiļu­mu un parādīt tos spilgtāk un izteiksmīgāk, tad tas jau tieši ir tas, ko prasa no īstas mākslas, kāda ir glezniecība.

Portretu uzkāra pie sienas apakšējā istabā, lai visi, kas vē­las, varētu aplūkot. Un jāsaka, ka skatītāju nebija trūkums. Visas knīpas, kuras redzēja portretu, tūliņ gribēja, lai Tūbiņš tāpat uzglezno arī viņas, taču Pārsliņa nevienu nelaida augšējā istabā, jo Tūbiņš šobrīd gleznoja Zilacītes portretu un lieka publika varēja viņu tikai traucēt.

Nezinītis, kas klaiņāja pa augšu un deva Tūbiņām dažādus nevajadzīgus padomus, lai parādītu, ka viņš glezniecībā daudz ko sajēdz, izdzirdēja troksni, kas nāca no lejas.

—    Kas tas par troksni? Kas par troksni? — viņš uzbrēcat šļūkdams lejā pa kāpnēm. — Kas ir, taisās, ka tiek!

Nabaga knīpas, izdzirdušas šādu rupjību, neturēja par vaja-. dzīgu pat apvainoties, tik liela bija viņu vēlēšanās nokļūt pie mākslinieka. Gluži otrādi, viņas apstāja Nezinīti no visām pu*. sēm, sauca to par mīļo Nezinīti un lūdzās, lai nedzenot viņaa projām.

—   Nu, tad stājieties rindā! — Nezinītis uzkliedza, izgrūstīs dams knīpas un spiezdams tās pie sienas. — Rindā, kad juma saka, citādi visas aiztriekšu!

—    Phe, cik jūs esat rupjš, Nezinīt! — iesaucās Pārsliņa^ — Vai tā nu var! Man pat kauns par jums.

—   Nekas, — Nezinītis atteica.

Tobrīd istabā iespurdza vēl viena knīpa un, izmantodama vispārējo sajukumu, spraucās taisni uz kāpnēm, kas veda aug­šup. To pamanījis, Nezinītis metās viņai pakaļ un jau grasījās rupji satvert aiz rokas, bet viņa apstājās un, uzmetusi Nezinī­tim augstprātīgu skatienu, apņēmīgi pakratīja pirkstu tam de^ gungalā.

—   Nu, nu, lēnāk! Es drīkstu bez rindas — esmu dzejniece?

Sastapis tādu negaidītu pretestību, Nezinītis aiz brīnumiem

paplēta muti, bet dzejniece, izmantodama viņa apjukumu, pa­grieza tam muguru un nesteigdamās devās uz kāpnēm.

—    Ko viņa teica? Kas viņa tāda esot? — Nezinītis jautāja, mulsi rādī­dams ar pirkstu uz kāpņu pusi.

—   Dzejniece. Dzejoļus raksta, — pa­skaidroja knīpas.

—   Ā … — Nezinītis novilka. — Ir nu gan liela muiža! Mums arī ir dzej­nieks, mans bijušais skolnieks. Kādreiz es viņu mācīju rakstīt dzejoļus, bet tagad viņš jau pats prot.

—   Ai, cik interesanti! Tātad jūs arī bijāt dzejnieks?

—   Biju.

—   Ai, cik jus esat apdāvinats! Jūs esat bijis gan gleznotājs, gan dzej­nieks …

—   Gan muzikants, — Nezinītis sva­rīgi piebilda.

—   Nolasiet jel kādu no saviem dzejo­ļiem!

—    Vēlāk, vēlāk, — Nezinītis atvai­rīja, izlikdamies briesmīgi nevaļīgs.

—' Un kā sauc jūsu dzejnieku?

—   Viņu sauc par Ziediņu.

—   Vai, cik interesanti! — Knīpas sa­sita plaukstas. — Jūsu dzejnieku sauc par Ziediņu, un mūsu dzejnieci sauc par Vējziedīti. Vai nav tiesa, tas ir kaut kas līdzīgs?

—   Mazliet ir gan līdzīgs, — Nezinī­tis piekrita.

—   Vai jums patīk šis vārds?

—   Nekas, var iztikt.

—    Bet kādus dzejoļus viņa raksta! — jūsmoja knīpas.—Ai, kas par brīnišķīgiem dzejoļiem! Ejiet augšā, viņa droši vien lasīs savus dzejoļus. Interesanti, kā jums patiks.

—    Nu, kas tur, var jau iet, — Nezinītis bija ar mieru.

Kad viņš uzkāpa augšā, Tūbiņš patlaban beidza Zilacītes

portretu, bet Vējziedīte sēdēja uz dīvāna līdzās Koklītim un tēr­zēja ar viņu par mūziku. Rokas uz muguras salicis, Nezinītis sāka staigāt pa istabu, lāgu lāgiem pamezdams greizus skatie­nus uz dzejnieces pusi.

—    Ko jūs te visu laiku staigājat kā pulksteņa vēzēklis? — Vējziedīte sacīja Nezinītim. — Sēdieties, lūdzu, citādi pat acis reibst, uz jums skatoties.

—    Bet jūs te nerīkojiet! — Nezinītis rupji atcirta. — Pavē­lēšu Tūbiņām, lai nezīmē jūsu portretu!

—   Ak tā! Vai viņš tiešām var jums pavēlēt? — Vējziedīte pievērsās Tūbiņām.

—   Var. Viņš mums visu var, — atbildēja Tūbiņš, kas cen­tīgi strādāja ar otiņu un nebija pat dzirdējis, ko Nezinītis sacīja.

—    Protams, varu, — Nezinītis apstiprināja. — Visiem mani jāklausa, jo es esmu pats galvenais.

Izdzirdusi, ka Nezinītim tāda vara pār knauķiem, Vējziedīte nolēma viņam pielabināties:

—   Sakiet, lūdzu, — liekas, jus bijāt tas, kas izgudroja gaisa balonu?

•— Kurš gan cits!

—   Es kādreiz uzrakstīšu par jums dzejoli.

—   Liela man vajadzība! — Nezinītis iesprauslojās.

—   Nesakiet vis! — nodūdoja Vējziedīte. — Jūs taču nezināt, kādas vārsmas es rakstu. Vai gribat, es jums nolasīšu kādu dzejoli?

—   Labi, lasiet. — Nezinītis žēlīgi atļāva.

—   Es jums nolasīšu savu nesen sacerēto dzejoli par knis- līti. Klausieties:

Es noķēru knislīti, Trā-di-ridi, trā-di-ri! Sīkais knislis mīļš ir man, Trā-di-ridi, tiešām gan!

Knislītis drīz sērot sāk, Zēl man metas viņa. Nē, es labāk noķeršu Mazu skudrēniņu.

Arī skudrēniņš kļūst sērīgs, Mīļāk brīvībā tas mīt… Lai tas projām tek, man vajag Grāmatiņu palasīt.

—   Bravo, bravo! — iesaucās Tūbiņš un sāka pat aplaudēt.

—   Ļoti skaisti panti, — uzslavēja Koklītis. — Tajos runā ne tik vien par knisli, bet arī par to, ka jālasa grāmata. Tie ir derīgi panti.

—   Un nu paklausieties vēl, — dzejniece sacīja un nolasīja pantus, kuros vairs nerunāja par knisli, bet par spāri un kuri beidzās nevis ar vārdiem par to, ka vajag grāmatiņu palasīt, bet gan par to, ka «vajag drēbes salāpīt».

Tad sekoja vārsmas par mušiņu un beidzās ar vārdiem par

to, ka «vajag rokas nomazgāt». Vispēdīgi tika nolasīts dzejolis par to, ka «vajag grīdu uzslaucīt».

Tobrīd Tūbiņš beidza gleznot Zilacītes portretu. Visi sapul­cējās apkārt un skaļi pauda savu sajūsmu:

—   Brīnišķīgi! Lieliski! Burvīgi!

—   Mīlulīt, bet vai jūs nevarat arī mani uzzīmēt zilā tērpā? — Vējziedīte uzrunāja Tūbiņu.

—    Kā tad zilā, ja jūs esat zaļā? — Tūbiņš neizpratnē jau­tāja.

—    Nu, mīlulīt, jums taču vienalga. Tērps ir zaļš, bet jūs zīmējiet zilu! Es būtu uzģērbusi zilu, ja zinājusi, ka Zilacīte tik labi iznāks zilā.

—   Lai notiek, — Tūbiņš bija ar mieru.

—   Un, lūdzu, arī acis man taisiet zilas!

—   Jums taču ir brūnas acis, — Tūbiņš iebilda.

—    Nu, mīlulīt, kas jums tur liels! Ja jūs varat zaļa tērpa vietā uzgleznot zilu, kāpēc gan brūnu acu vietā nevarat uzzīmēt zilas?

—   Te ir starpība, — Tūbiņš aizrādīja. — Ja jūs gribēsiet, jūs varat uzģērbt zilu tērpu, taču ielikt sev zilas acis jūs pie labākās gribas nevarat.

—    Ak tā! Nu tad, lūdzu, tai­siet brūnas acis, tikai uzzīmējiet tās labi lielas.

—   Jums jau arī tā ir ļoti lie­las acis.

—    Nu, mazlietiņ! Man gri­bas, lai būtu vēl lielākas. Un skropstas taisiet labi garas.

—   Labi.

—    Un matus zeltainus. Man taču ir gandrīz zeltaini mati, — mīļā balsī lūdzās Vējziedīte.

—   To var, — Tūbiņš piekāpās.

Viņš ņēmās gleznot dzejnieci, bet tā vienā laidā trūkās augšā, skrēja pie portreta un sauca:

—    Acis mazlietiņ lielākas! Vēl, vēl, vēl! Pastiepiet skropstas garākas. Muti druscītiņ mazāku . .. Vēl, vēl!

Beidzās ar to, ka acis portretā iznāca milzīgas, kādas nemaz nemēdz būt, mutīte kniepadatas galviņas lielumā, mati it kā no tīra zelta un visam portretam bija visai attāla līdzība. Taču Vēj- ziedītei tas ļoti patika, un viņa apgalvoja, ka labāka portreta tā nemaz nevēloties.

Divdesmit pirmā nodaļa

Skrūvīša un Ķīlīša atgriešanās

Saudzīgi turēdama rokās savu portretu, Vējziedīte nokāpa lejā, un acumirklī viņu apstāja knīpas. Visas atzina, ka viņas portrets skaistuma ziņā esot daudz pārāks par Pārsliņas un Zil­acītes portretiem, taču līdzības ziņā par tiem ievērojami vājāks.

—   Muļķītes, — Vējziedīte viņām sacīja. — Kas tad jums ir svarīgāk: skaistums vai līdzība?

—   Protams, skaistums! — visas atsaucās.

Šajā brīdī istabā aizelsušās ieskrēja Čurkstīte un Pincīte.

—   Ak, kāda nelaime! — viņas sauca. — Ak, mēs ģībstam!

—    Kas noticis? — visas izbijās.

—   Mēs šodien gājām uz slimnīcu… — sāka stāstīt Čurk­stīte.

—    … lai aizvestu uz dzīvokli knauķus, kurus šodien vaja­dzēja izrakstīt… — uztvēra Pincīte.

—    … bet Medene pateica, ka knauķi jau esot izrakstīju­šies, — Čurkstīte pārtrauca.

—    … tad mēs lūdzām, lai dod mums citus knauķus, — at­kal uzķēra Pincīte un sāka bērt kā zirņus, lai Čurkstīte netiktu pie vārda. — Tad Medene iedeva mums Varbūtiņu un Skubiņu, mēs tos vedām pa ielu, bet viņi aizmuka no mums un uzrāpās kokā.

—   Viņi baidās, ka mēs tos sāksim audzināt, saprotat? — steidzīgi iesprauda Čurkstīte un iesmējās.

—   Liela vajadzība mums šos audzināt, — nicīgi saviebās Pincīte.

—    Kur tad viņi tagad ir? — Zilacīte jautāja.

—   Palika kokā, — sacīja Čurkstīte. — Sāks vēl raut ābo­lus! …

—    Kas ir, iesim paskatīsimies, — ierosināja Pārsliņa.

Varbūtiņš un Skubiņš sēdēja ābeles zaros un tiešām pūlējās

noraut ābolu. Viņi to grieza apkārt, lūkodami pārlauzt kātiņu. Piepeši tie ieraudzīja uz ielas vairākas knīpas, kas apstājās pa

gabaliņu un ziņkārīgi viņos nolūkojās. Pamanījuši šādu uzmanību, Varbūtiņš un Skubiņš ar divkāršu sparu sāka griezt apkārt ābolu. Varbūtiņš pat mēģināja grauzt kātiņu ar zobiem.

—   Ū, vēl neviena ābola nav norāvu­ši! — atskanēja balss no lejas.

Varbūtiņš un Skubiņš paskatījās lejā un ieraudzīja zilaci knīpu, kas smīnē­dama viņus vēroja.

—    Turi muti, zilace! — Varbūtiņš no­rūca. — Domā, tik viegli ir šos dabūt nost!

—   Bet, ja jums padotu zāģi, vai būtu vieglāk?

—  Prasa! Dod tikai zāģi šurp! … — Skubiņš atsaucās.

Zilacīte aiztecēja uz kaimiņmāju un .atnesa Skubiņam zāģi. Pēc brītiņa kātiņš bija pušu un ābols lidoja lejup.

—    Ei, knīpas, vācam nost ābolus! — Zilacīte iesaucās. — Knauķi nolēmuši mums palīdzēt.

Vairākas knīpas saskrēja ap ābolu, kas gulēja zemē, un, grūzdamas to sev pa priekšu, vēla uz tuvāko sētu. Zaļajā pilsētā zem katras mājas bija pagrabs augļu un dārzāju glabāšanai. Pievēlušas ābolu pie mājas, knīpas atvēra durvis, kas bija ierīkotas līdz ar zemi, un ievēla ābolu pa šīm durvīm. Aiz durvīm bija dēļu laipas, pa kurām ābols pats noripoja pagrabā. To paveikušas, knīpas skriešus

devās atpakaļ, bet viņām pretim jau citas knīpas vēla jaunu ābolu.

Darbs kūsāja. Atsteidzās Spārīte. Viņa nez kur sadabūjusi zāģi, kleitu apmainījusi pret biksēm, kuras mēdza vilkt kājās, spēlējot volejbolu, un arī rāpās kokā. Ieraudzījis viņai rokās zāģi, Varbūtiņš sauca:

—   Ei, tu! Dod šurp zāģīti! Tu neproti.

—   Tu nu vien proti! — Spārīte pārgalvīgi atcirta.

Viņa apsēdās uz zara un, lūpu zobos iekodusi, ņēmās zāģēt ābola kātiņu. Varbūtiņš ar skaudību nolūkojās viņā, tad piedā­vājās:

—   Strādāsim kopā: pirms pazāģē tu un es atpūtīšos, pēc tam zāģēšu es, bet tu atpūtīsies.

—   Labi, — Spārīte bija ar mieru.

Tobrīd atskrēja knīpas no tās mājas, kur bija garāža, un tū­liņ paklīda ziņa par Skrūvīša un Ķī­līša pazušanu. Knīpas stāstīja, ka Skrūvītis un Ķīlītis agrā rītā aizgā­juši uz Pūķienu un vēl līdz šim ne­esot atgriezušies.

— Nu, redziet nu, — Čurkstīte iečivinājās, — es taču teicu! Drīz visi knauķi aizlaidīsies uz Pūķienu. Viņi negribēs mūsu pilsētā dzīvot.

—   Lai taču skrien, — teica Zilacīte. — Mēs nevienu ar varu neturēsim.

Sarunu par Skrūvīša un Ķīlīša node­vīgo rīcību pietika līdz pašam vakaram. Čurkstīte un Pincīte, likās, bija pat ap­mierinātas, ka tie pazuduši, un ļaunā priekā smīnēja.

Kad cerība uz Skrūvīša un Ķīlīša at­griešanos jau bija galīgi zudusi, ielas galā parādījās mašīna. Šņākdama un sprakstēdama tā ripoja pa ielu. Knīpas pameta darbu un drāzās tai pakaļ. Pincīte un Čurkstīte joza visām pa priekšu un kliedza:

—   Skrūvītis un Ķīlītis atgriezušies! Skrūvītis un Ķīlītis at­griezušies! — Tad viņas apstājās un teica: — Lēnāk! Nevajag skriet mašīnai pakaļ. Mēs varam rādīt knauķiem sliktu priekš­zīmi.

Nonākušas pie garāžas, knīpas redzēja, ka bez Skrūvīša un Ķīlīša atbraucis arī Baranciņš.

—   Un kas tas tāds? — Pincīte sašutusi iesaucās. — Tas, kā liekas, ir Pūķienas Baranciņš! Ko jūs, Baranciņ, te meklējat? Mēs jūs neesam aicinājušas.

—   Iedomājies! — atcirta Baranciņš. — Liela man vajadzība pēc jūsu aicināšanas!

—    Kā tad — «iedomājies»! — sacīja Čurkstīte. — Mēs pie jums neejam, nenāciet jūs pie mums!

—   Bet jūs nāciet vien! Kas tur! Mēs taču jūs projām nedze­nam.

—    Kā — nedzenāt? Paši aicina uz eglīti, bet pēc svaidās ar sniega pikām!

—    Kas tad tur sevišķs? Mēs vienkārši gribējām ar jums papikoties. Jums arī vajadzēja pikoties pretim.

—   Jums vajadzēja saprast, ka knīpas labprāt neņem sniegu rokā.

—    Nu, mazliet esam kļūdījušies. — Baranciņš paraustīja plecus. — Nebijām paredzējuši, ka jūs sāksiet pinkšķēt un sa- pūtīsieties uz visiem laikiem.

—   Ne jau mēs, jūs paši esat sapūtušies uz visiem laikiem! Kāpēc Nagliņu mums uzsūtījāt? Laikam nezināt, ko viņš te pa­strādājis!

—    Par Nagliņu mēs neatbildam, — Baranciņš atteica. — Viņš arī pie mums sazin ko visu nedarās. Mēs ar viņu noņe­mamies, nekādi nevaram pāraudzināt. Neesam viņu pie jums sūtījuši. Viņš te uz savu iniciatīvu strādājis.

—   «Strādājis!» — Pincīte iespurdzās. — Viņš to sauc par strādāšanu! Nē, tagad mēs ar jums nedzīvojamies. Jūs mums neesat vajadzīgi. Tagad mums ir pašām savi knauķi.

—    Nu, es arī ar jums nedzīvojos. Man uz jums — phe! Es tikai atvedu Skrūvīti un Ķīlīti, bet tagad sēdīšos mašīnā un braukšu atpakaļ.

Baranciņš saskaitās un nogāja pie malas. Taču projām viņš nebrauca. Ieraudzījis, ka Skrūvītis un Ķīlītis sāk labot mašīnu, viņš devās tiem palīgā. Ikvienam šoferim jau ir tāds izpalīdzīgs raksturs. Ja šoferis redz kādu labojam mašīnu, viņš katrā ziņā

ies klāt un sāks kaut ko knibināties, skrū­vēt skrūvi vai uzgriezni vai arī tāpat vien dot padomus.

Trijatā viņi noņēmās līdz vēlai naktij, tomēr nepaspēja mašīnu izlabot, jo tai bija vajadzīgs ļoti liels remonts.

Divdesmit otrā nodaļa

Mehanizācijas brīnumi

Nākamajā dienā Zilacīte ieradās slimnīcā un pastāstīja Me­denei, ka izrakstītie knauķi nekaujoties ielās, bet, gluži otrādi, uzvedoties priekšzīmīgi un pat palīdzot knīpām novākt ābolus. Medene sacīja:

—   Tas ir labi, ka esat atradušas knauķiem piemērotu nodar­bošanos. Es palūgšu jūs iesaistīt darbā arī Nebūtiņu un Aiz­māršu, kuri izrakstās šodien.

—   Vai nevar izrakstīt vēl kādu? — Zilacīte lūdza. — Zēl tu­rēt knauķus ieslēgtus, kad viņus gaida tik interesants darbs.

—    Es taču vakar ārpus kārtas izrakstīju Varbūtiņu un Sku- biņu, — Medene atbildēja. — Vai tad jums vēl nepietiek?

—   Nepietiek.

—   Nu labi, tad var izrakstīt Nerunīti. Viņš ir ļoti mierīgs un neuzmācas man ne ar kādiem lūgumiem.

—   Un kuru vēl?

Medene uzlika brilles un sāka pārbaudīt pēc saraksta.

—    Var izrakstīt Apalīti un Sīrupiņu. Tie arī ir mierīgi. Kaut gan, taisnību sakot, Apalīti nevajadzētu izrakstīt — par to, ka viņš ēd daudz saldumu. Man vēl nav izdevies atradināt viņu no šās sliktās paražas. Un galvenais — būtu viņš tikai ēdis! Bet viņš piedzen sev pilnas kabatas ar saldumiem un pat zem spil­vena noglabā. Nu, nekas, varbūt svaigā gaisā viņa ēstgriba ma­zināsies. Un arī Sīrupiņu vajadzētu patu­rēt te par sodu, ka viņš dzer pārāk daudz gāzētā ūdens ar sīrupu. Tomēr būs vien jāizraksta par to, ka viņi izturējās pret mani pieklājīgi.

Medene no jauna pārskatīja sarakstu.

—   Skrotiņu izrakstīt vēl par agru, — viņa noteica, — tam vēl nav sadzijusi

kāja. Skrotiņš mums ir īsts slimnieks.

— Bet Ruceni? — jau­tāja Zilacīte.

— Nē, nē! — iesaucās Medene. — Šis Rūcenis ir tik nepatīkams subjekts! Mūžīgi viņš rūc, mūžīgi ar kaut ko nemierā. Viņš, zi­nāt, visiem krīt uz nerviem. Lai sēž vien šeit par to, ka

ir tik nejauks, kaut gan, atklāti sakot, es ar prieku būtu tikusi vaļā no viņa un no šā neciešamā Tabletiņa, kas nez kāpēc iedo­mājies sevi par ārstu un pastāvīgi pūlas pierādīt, ka man esot nepareizas ārstēšanas metodes.

—   Tad izrakstiet viņus abus, lai tie jūs vairs neapgrūtina,— ieteica Zilacīte.

—    Ak, ko jūs! Neparko pasaulē! Jūs zināt, dārgā, ko man nesen pateica šis riebīgais Tabletiņš? Viņš teica, ka es nevis ārstējot slimniekus, bet, gluži otrādi, veselos varot padarīt sli­mus. Kāda nekaunība! Nē, viņu es paturēšu šeit tieši līdz noteik­tajam laikam. Agrāk viņš no šejienes laukā netiks. Rūcenis arī.

Tātad Zilacīte panāca, lai bez Nebūtiņa un Aizmāršas no slimnīcas izraksta vēl Nerunīti, Apalīti un Sīrupiņu. Slimnīcā palika Skrotiņš, Rūcenis un Tabletiņš. Skrotiņš klusēdams pa­cieta šādu netaisnību, jo kāja viņam vēl aizvien sāpēja, bet Rū­cenis un Tabletiņš bija gatavi plēst matus aiz dusmām un pie­draudēja aizbēgt, ja līdz vakaram viņus neizrakstīšot.

Skrūvītis, Ķīlītis un Baranciņš pamodās mazā gaismiņā un atkal atsāka labot automobili. Saule jau bija augstu, kad ma­šīna beidzot iesprauslojās un motors sāka strādāt. Trīs draugi nolēma sarīkot izmēģinājuma braucienu. Pariņķojuši apkārt

mājai un uzvandījuši putekļu mākoni, viņi izbrauca ārpus vār­tiem un drāzās projām pa ielu. Drīz viņi ieraudzīja knīpas, kas ņēmās ar augļu novākšanu. Ābelē sēdēja Skubiņš, Aizmārša un Varbūtiņš ar Nebūtiņu. Blakus bumbierē cītīgi strādāja Koklī- tis, Nerunītis un Spārīte. Knīpas vēla ābolus visos virzienos.

Nezinītis skraidīja starp strādātājiem un aizrautīgi koman­dēja:

—   Pieci gabali turp, pieci šurp! Tveriet šo ābolu, veliet to! Padod atpakaļ, kaut jūs vējš parāvis, — te tūliņ kritīs bumbie­ris! Bet jūs tur augšā brīdiniet! Izzzklīst! Vai arī es par sevi neatbildu!

To visu varēja izdarīt bez trokšņa, taču Nezinītim likās, ka, līdzko viņš mitēsies trokšņot, viss darbs apstāsies.

Arī Sīrupiņš un Apalītis strādāja. Viņi vēla bumbieri, taču bumbieris negribēja velties turp, kurp vajadzēja, bet vēlās turp, kurp nepavisam nevajadzēja. Ikviens zina, ka bumbierim ir gluži citāda forma nekā ābolam, un, ja to grūž, tad tas valstās uz vienas vietas lokā apkārt. Turklāt bumbieris bija ļoti mīksts. Krītot no koka, tas bija sadauzījies, bet Sīrupiņš un Apalītis vel­dami bija pavisam saspaidījuši tam sānus. Iznākumā viņi no galvas līdz kājām bija notriepušies ar saldu sulu un visu laiku laizīja rokas.

—    Ko jūs tur ar to bumbieri grozāties uz vienas vietas? Visu bumbieri saspaidījuši! — Nezinītis kliedza tiem virsū. — Vai varbūt jūs esat nolēmuši no tā sīrupu ražot? Es jums gan rādīšu sīrupu!

Apturējuši automobili, Skrū- vītis un Ķīlītis vēroja šo ainu.

—   Ei, Nezinīti! — Skrūvītis uzsauca. — Kāpēc jums meha­nizācijas nav?

—   Liecieties mierā! — Nezi­nītis atvēcinājās. — Te aiz ābo-

liem nekur glābties, bet šiem vēl gādā mehanizāciju! . .. Kur es jums ņemšu mehanizāciju?

—    Bet, lūk, viena mašīna jau ir, — ieteicās Baranciņš.

—   Vai tad mašīna ir mehanizācija?

—   Nu jā, ka mehanizācija. Vedīsim ābolus un bumbierus ar mašīnu.

—   Lai notiek! — iesaucās Nezinītis. — Izdomāju! Nu, kas ir, brauciet apakšā zem koka — mēs tūliņ sviedīsim ābolus taisni mašīnā.

—    Paga, tā nevar, — iejaucās Skrūvītis. — Ja ābolus svie­dīs mašīnā taisni no koka, tad ir āboli sašķīdīs, ir mašīna būs

pagalam.

—            Kā tad, tavuprāt, ābolus uz ro­kām stiept no koka zemē?

—             Kāpēc uz rokām? Ar virvi nolai­dīsim.

—            Darīts! … — Nezinītis nokliedza. — Ei, knīpas, stiepiet šurp virvi!

Knīpas aši atnesa virvi. Nezinītis to paņēma un sāka grozīt rokās. Viņš nezi­nāja, kā ar virvi rīkoties, un neizpratnē blenza uz to. Tad viņš izlikās, ka ir ko izdomājis, sniedza virvi Skrūvītim un teica:

—    Še, rīkojies!

Skrūvītis pārsvieda virvi pār ābeles

zaru un lika Skubiņam virves augšējo galu apsiet ap ābola kā­tiņu. Otru galu iedeva turēt vairākām knīpām.

—   Un nu zāģē! — viņš uzsauca Skubiņam.

Pēc maza brītiņa kātiņš bija pušu un ābols palika karāja­mies virvē. Skrūvītis lika Baranciņam pabraukt mašīnu tieši zem pakārtā ābola. Knīpas ļāva virvei pamazām slīdēt. Ābols nolaidās taisni kravas kastē. Virvi atraisīja, un mašīna veda ābolu uz māju.

—   Tūliņ mēs atbrauksim otru mašīnu, — Baranciņš sacīja.

Viņi iekāpa mašīnā un aizdrāzās uz garāžu, kur bija palicis

Baranciņa automobilis. Pēc dažām minūtēm viņi atgriezās ar divām mašīnām. Viena sāka vest ābolus, otra bumbierus.

—   Vai nu redzat mehanizācijas brīnumus? — Nezinītis plā­tījās. — Jums, knīpām, droši vien kaut kas tāds ne sapņos nav rādījies!

Divdesmit trešā nodaļa

Bēgšana

Mehanizācija ievērojami atviegloja strādāšanu, un darbs ritēja straujāk. Abas mašīnas šaudījās šurpu turpu, izvadāda­mas augļus pa pagrabiem. Ābolus un bumbierus veda pa vie­nam, bet plūmes pa piecām uzreiz. Pateicoties mehanizācijai,

daudzas knīpas atbrīvojās no darba, taču nesēdēja vis rokām klēpī, bet ierīkoja uz ielas divas teltis. Vienā teltī novietoja gā­zēto ūdeni ar sīrupu, otrā sanesa pīrāgus, visādus plācenīšus, kliņģerīšus un kon­fektes. Tagad ikviens, kas strādāja, va­rēja brīvā brītiņā uzkost vai arī iedzert ūdentiņu.

Apalītis tūdaļ devās uzbrukumā pī­rāgu un konfekšu teltij, bet Sīrupiņš uz­klupa gāzētajam ūdenim ar sīrupu. Abi nekādi nebija dabūjami nost no teltīm.

Pēkšņi atgadījās kas neparedzēts. Tā­lumā varēja dzirdēt kādu spalgi klie­dzam, un visi darbinieki ieraudzīja ielas galā skrienam doktoru Tabletiņu. Viņam pakaļ dzinās viss slimnīcas apkalpojošais personāls ar Medeni priekšgalā. Table­tiņš bija gandrīz pavisam kails, proti, vi­ņam bija tikai pensnejs un īsas peldbik- sītes. Pieskrējis pie koka, viņš aši rāpās pa stumbru augšup.

—   Kādēļ jūs aizbēgāt, slimniek? — kliedza Medene, apstādamās pie koka.

—   Es vairs neesmu slimnieks, — at­cirta Tabletiņš, pūlēdamies uzrāpties cik iespējams augstāk.

—   Kā — neesat slimnieks? Mēs jūs vēl neesam izrakstījuši, — runāja Me­dene, aizelsusies no ātrā skrējiena.

—   Bet es pats izrakstījos, — iesmē­jās Tabletiņš un parādīja Medenei mēli.

—   Ak jūs nekauņa! Tik un tā mēs neatdosim jūsu drēbes.

—   Nevajag arī, — Tabletiņš smīnēdams atteica.

—   Jūs saaukstēsieties un saslimsiet.

—    Kaut arī saslimšu, pie jums jau nu atpakaļ neiešu.

—    Kauns! — iesaucās Medene. — Jūs pats esat doktors, bet necienāt medicīnu.

Viņa apcirtās un aizgāja ar lepni paceltu galvu. Medenei no­pakaļ vilkās viss apkalpojošais personāls.

Tabletiņš redzēja, ka briesmas vairs nedraud, un nokāpa no koka.

Knīpas apstāja viņu un līdzjūtīgi taujāja:

—   Jums salst? Jūs saaukstēsieties! Vai gribat, mēs atnesī- sim jums drēbes?

—   Stiepiet šurp, — Tabletiņš atļāva.

Spilviņa aiztecēja uz mājām un atnesa zaļu, svītrotu sara- fāniņu.

—    Kas tas tāds? — Tabletiņš brīnījās. — Es negribu vilkt mugurā sarafānu! Visi noturēs mani par knīpu.

—   Nu, un kas tad par to? Vai par knīpu būt ir tik slikti?

—   Slikti.

—    Kāpēc? Tātad, pēc jūsu domām, mēs esam sliktas?

—   Nē, jūs esat labas … — Tabletiņš sastostījās. — Taču knauķi ir labāki.

—   Kādā ziņā tad viņi labāki, pasakiet, lūdzu!

—    Nu jā, ka labāki. Mums ir Koklītis. Zināt, kas viņš par mūziķi! Jūs neesat dzirdējušas, kā viņš spēlē fleiti!

—   Dzirdējām. Bet mums daudzas knīpas spēlē arfu.

—    Bet mums ir Tūbiņš. Būtu jūs paskatījušās, kādus viņš glezno portretus!

—     Redzējām. Taču jums ir viens pats Tūbiņš, bet mums kura katra knīpa māk zīmēt un pat izšūt ar krāsainiem dzīpa­riem. Rau, vai jūs varētu izšūt tādu sarkanu vāverīti, kāda man uz priekšautiņa? — vaicāja Vāverīte.

—   Nevarētu gan, — Tabletiņš atzinās.

—     Redziet nu, bet mēs ikviena varam, ja gribat — vāverīti, ja gribat — zaķīti.

—    Nu labi! — Tabletiņš atmeta ar roku un vilka mugurā sarafānu.

Uzģērbis to, viņš cilāja rokas un locīja kājas, aplūkodams sevi no visām pusēm. Ieraudzījis Tabletiņu tik neparastā tērpā, Nezinītis iesprauslojās. Viņam piebalsoja pārējie knauķi.

—    Kā jums nav kauna! — sašuta Pincīte. — Nekā smieklīga te nav.

Taču smiekli nerima. Palūkojies apkārt un ieraudzījis ap sevi tikai smejošas sejas, Tabletiņš vilka nost sarafānu.

—   Nu, kādēļ jūs tā? … — knīpas lūkoja viņu atrunāt.

—    Nevajag! — Tabletiņš apņēmīgi paziņoja. — Man drīz atnesīs manas paša drēbes.

—   Medene neatdos. Viņa mums ir stingra.

Par atbildi uz to Tabletiņš tikai noslēpu maini pavīpsnāja.

Kad Medene kopā ar visu apkalpojošo per­sonālu atgriezās slimnīcā, uzreiz atklājas, ka pazudis Rūcenis. Viņas steidzās uz noliktavu, un tur izrādījās, ka nozuduši divi apģērbu kom­plekti. Noliktavā bija palikušas tikai Skrotiņa drēbes.

Tādā kārtā noskaidrojās Rūceņa un doktora Tabletiņa iece­rētais bēgšanas plāns. Pēc šā plāna doktoram Tabletiņam bija jābēg kailam caur logu. Sazvērnieki cerēja, ka viss slimnīcas personāls metīsies to gūstīt un tad Rūcenis brīvi iek]ūs nolik­tavā un nolaupīs drēbes tiklab savējās, kā arī Tabletiņa. Plāns realizējās visos sīkumos.

Medene vēl ilgi meklēja Rūceni ar nolaupītajām drēbēm, un, kamēr turpinājās meklēšana, Rūcenis sēdēja, noslēpies dadžu biezoknī.

Kaut arī sēdēt dadžos nav nemaz tik patīkami, taču Rūcenis bija tīri kā bez prāta aiz prieka, ka izkļuvis brīvībā. Ar baudu viņš vēroja dzidrās, zilās debesis, svaigo, zaļo zālīti. Pat smaids bija iezadzies viņam sejā. Viņš nozvērējās savu mūžu vairs ne- īgņāties un būt mierā ar visu pasaulē, ja vien no jauna neno­nāks slimnīcā.

Pēdīgi Rūcenis ieraudzīja Medeni nozūdam slimnīcā. Tad viņš klusītiņām izlīda no savas slēptuves, sameklēja Tabletiņu un atdeva tam viņa apģērbu.

— Saņem savas drēbes, bēdu brāl, — Rūcenis sacīja, snieg­dams Tabletiņam vīstokli, kas bija viņam rokās.

Tabletiņš krita draugam ap kaklu. Slimnīcā gulēdami, viņi bija cieši sadraudzējušies. Tab­letiņš aši apģērbās.

Aizmāršā, Varbūtiņš, Skrū­vītis un citi knauķi apstāja Rū-

ceni un apsveica ar laimīgu atgriešanos no slimnīcas. Visi bija pārsteigti par viņa jautro izskatu.

—   Pirmoreiz redzu, ka Rūcenis smaida! — sacīja Apalītis.

Arī knīpas stāvēja apkārt un ziņkāri aplūkoja Rūceni.

—    Kā jūs sauc? — Spilviņa tam jautāja.

—    Rūcenis.

—   Jūs jokojat!

—    Lai tad es izputētu! Kāpēc jūs tā domājat?

—   Jums ir tik labsirdīga, laipna seja. Jums tāds vārds ne­piestāv.

Rūcenim mute paplētās turpat vai līdz ausīm.

—    Pareizāk, es nepiestāvu savam vārdam, — viņš kļuva as­prātīgs.

—   Vai gribat kāpt kokā? — Pincīte piedāvāja.

—   Vai var?

—    Kāpēc ne? Mēs jums atnesīsim zāģi, strādāsiet kopā ar visiem.

—   Un man arī zāģi, — palūdza doktors Tabletiņš.

—   Jūs gan neesat to pelnījis, jo nicināt knīpas, taču mēs jums piedodam, — noteica Pincīte.

Knīpas atnesa vēl divus zāģus, un Rūcenis un doktors Tab­letiņš arī iesaistījās darbā. Rūcenis atzina, ka kāpaļāt pa ko­kiem esot daudz patīkamāk nekā sēdēt ieslēgtam pie Medenes.

—    Un turklāt daudz derīgāk, — piebilda doktors Tabletiņš.

Viņš uzskatīja, ka augšā gaiss daudz tīrāks un bagātāks ar

skābekli nekā lejā. Tāpēc Rūcenis un Tabletiņš strādāja pašā koka galotnē.

Divdesmit ceturtā nodaļa

Tūbiņa racionalizacija

Otrā dienā ābolu un bumbieru novākšana turpinājās. Pilsē­tas ielās parādījās trešā mašīna — Sprūdiņa astoņriteņu tvaika automobilis.

Lieta tā, ka Pūķienas pilsētā bija pamanījuši Baranciņa no­zušanu. Iedzīvotāji zināja, ka viņš aizvedis savā mašīnā Skrū­vīti un Ķīlīti uz Zaļo pilsētu. Tā kā Baranciņš no šā brauciena nebija atgriezies, tad visi lūdza Sprūdiņu aizbraukt un izdibi­nāt, vai nav noticis kāds nelaimes gadījums. Sprūdiņš atbrauca Zaļajā pilsētā un, ieraudzījis, ka Baranciņš strādā ar savu ma­šīnu pie augļu novākšanas, nenocietās un arī iesaistījās darbā.

Pūķienas iedzīvotāji nogaidīja viņu līdz vakaram, taču viņš neatgriezās pat nākamajā dienā. Pa pilsētu sāka klīst visnetica­mākās baumas. Vieni stāstīja, ka uz Zaļās pilsētas ceļa apme­tusies ragana Kaulkāje, kas apēdot visus, ko vien sastopot. Citi runāja, ka tā neesot vis ragana Kaulkāje, bet Nemirstīgais Kaš- čejs. Trešie strīdējās un pūlējās pierādīt, ka nemirstīgo kaščeju nemaz neesot, bet tas esot trejgalvis pūķis un apmeties nevis uz ceļa, bet pašā Zaļajā pilsētā. Katru dienu šis pūķis apēdot pa vienai knīpai, bet, ja pilsētā parādoties knauķis, tad apēdot knauķi, jo knauķi labāki par knīpām.

Pēc tam kad bija radusies pasaka par trejgalvi pūķi, neviens no Pūķienas iedzīvotājiem neuzdrošinājās doties uz pilsētu pie knīpām un izzināt, kas tur notiek. Ikviens ieskatīja par prātī­gāku sēdēt mājās. Tomēr drīz vien atradās drosulis, kas teicās iet un visu noskaidrot. Tas bija mums pazīstamais Nagliņš, kas jau pieminēts šai patiesīgajā stāstā. Iedzīvotāji zināja, ka

Nagliņš ir pārgalvis un tiešām spējīgs do­ties taisni pūķa negaušas rīklē. Visi centās viņu atrunāt, lai neiet, taču Nagliņš negri­bēja par to ne dzirdēt. Viņš sacīja, ka jūto­ties pret knīpām ļoti vainīgs un tagad viņu mokot sirdsapziņa. Tāpēc viņš gribot izlī­dzināt savu vainu un iešot pie viņām uz pilsētu un uzspļaušot šim pūķim taisni uz astes, no kā pūķis it kā nobeigšoties un mi­tēšoties dzīt savas negantības. Kur Nagliņš bija rāvis, ka pūķi no spļāviena nobei­dzas, — nav zināms.

Nagliņš aizgāja. Daži pilsētas iedzīvo­tāji viņu gauži nožēloja un jau aizlaikus apraudāja. Citi runāja, ka neesot tā sevišķi ko žēlot, jo bez viņa kļūšot par vienu huli­gānu mazāk un pilsētā būšot klusāk.

—    Bet mēs taču paši esam vainīgi, ka neesam viņu pāraudzinājuši, — turējās pirmie.

—   Tādu nu pāraudzināsi! — atteica otrie. — To tikai kaps pāraudzinās!

No šīs sarunas redzams, ka pirmie bija tie, kuriem Nagliņš vēl nebija paguvis, kā nākas, ieriebt; turpretim otrie no tiem, ku­riem viņš bija pamatīgi sariebis.

Kā jau tas bija sagaidāms, Nagliņš ne­atgriezās, un tad pilsētā visi noticēja bau­mām par pūķi, par kuru sāka melst vispār­dabiskākās aplamības. Katrs stāstītājs pie­lika šim pūķim pa vienai galvai, tā ka tas pakāpeniski no trejgalvja pārvērtās par simtgalvi.

Protams, tas viss bija izdomāts.

Daži prātīgākie lasītāji droši vien jau paši apjēgu­ši, kāpēc Nagliņš neatgrie­zās, bet tiem, kas vēl nav apjēguši, varam paziņot, ka Nagliņu nepavisam nebija aprijis puķis, jo pūķis neviena nerija un nekāda pūķa arī nebija. Nag­liņš vienkārši bija aizrāvies ar darbu. Arī viņam uznāca vēlēša­nas kāpt kokā un pastrādāt ar zāģi. Tas taču ir tik interesanti nu turklāt bīstami. Kurš knauķis gan briesmu priekšā atkāp­sies?

Šinīs dienās vienīgi Tūbiņš sēdēja mājās un gleznoja portre- tus. Ikvienai knīpai gribējās iegūt savu portretu, un tās bija viņu pilnīgi nomocījušas ar savām prasībām. Ikvienai gribējās katrā ziņā būt visskaistākajai. Un velti Tūbiņš mēģināja pierā­dīt, ka katrai piemīt savs skaistums un ka pat mazas acis arī var būt skaistas. Nē! Visas knīpas pieprasīja, lai acis visādā ziņā būtu lielas, skropstas garas, uzacis izliektas, mute maziņa. Galu galā Tūbiņš vairs neturējās pretī un zīmēja tā, kā no viņa pra­sīja. Tas bija daudz ērtāk, jo neizraisīja nekādas liekas vārdu pārmaiņas. Turklāt Tūbiņš bija novērojis, ka portretu zīmēšanā iespējams izdarīt racionalizāciju. Ciktāl visām vajadzēja vienu un to pašu, Tūbiņš nolēma izgatavot tā saucamo trafaretu. Pa­ņēmis bieza papīra gabalu, viņš tajā izgrieza lielu acu pāri, ga­ras, izliektas uzacis, taisnu, ļoti smalku deguntiņu, mazas lūpi­ņas, zodiņu ar bedrīti, sānos pārīti nelielu, glītu austiņu. Augšā izgrieza krāšņu matu sukājumu, apakšā — tievu kakliņu un di­vas rociņas ar slaidiem pirkstiņiem. Izgriezis šādu trafaretu, viņš ķērās pie šablonu gatavošanas.

Kas ir šablons, katram tūliņ kļūs skaidrs. Uzlicis trafaretu uz papīra lapas, Tūbiņš triepa ar sarkanu krāsu to vietu, kur trafaretā bija iegrieztas lūpas. Uz papīra uzreiz radās lūpu zī­

mējums. Pēc tam viņš ar miesas krāsu nokrāsoja degunu, ausis, rokas, tad tumšus vai gaišus matus, brūnas vai zilas acis. Tā radās šabloni.

Šādus šablonus Tūbiņš izgatavoja vairākus. Ja knīpai bija zilas acis un gaiši mati, viņš ņēma šablonu ar zilām acīm un gaišiem matiem, piešķīra mazlietiņ līdzības, un portrets bija ga­tavs. Turpretim ja knīpa bija tumšmate ar tumšām acīm, tad Tūbiņām atradās šablons arī šādam gadījumam.

Šādu šablonisku portretu Tūbiņš sazīmēja daudz. Šis uzla­bojums ļoti paātrināja darbu. Turklāt Tūbiņš apsvēra, ka pēc trafareta, ko darinājusi pieredzējuša meistara roka, katrs knē­velis var izgatavot šablonus, un piesaistīja šim darbam Varbū- tiņu. Varbūtiņš ar panākumiem krāsoja pēc trafareta šablonus vajadzīgajās krāsās, un šabloni neiznāca nemaz sliktāki par tiem, kas bija gatavoti ar paša Tūbiņa roku. Šāda darba dalī­šana starp Tūbiņu un Varbūtiņu vēl vairāk paātrināja darba gaitu, kam bija milzīga nozīme, jo portretu pasūtītāju skaits negāja mazumā, bet ar katru dienu pieauga.

Varbūtiņš ļoti lepojās ar savu jauno amatu. Ar lepnumu viņš mēdza runāt par Tūbiņu un par sevi: «Mēs — mākslinieki.» Taču Tūbiņš pats nebija ar savu darbu apmierināts un nez kāpēc sauca to par haltūru. Viņš sacīja, ka no visiem portretiem, ko viņš Zaļajā pilsētā uzgleznojis, par īstiem mākslas darbiem va­

rot uzskatīt tikai Pārsliņas un Zilacītes portretus, pārējie node­rot tikai podu un kastroļu apsegšanai.

Jāsaka gan, ka pašas portretu īpašnieces bija par tiem gluži citādās domās. Visām patika, ka tās izdevušās skaistas, bet lī­dzība, viņas teica, — tā jau stāvot pēdējā vietā. Uz visu varot skatīties dažādi.

Divdesmit piektā nodaļa

Skrotiņa ārstēšana

Pēc Rūceņa un Tabletiņa bēgšanas viss slimnīcas apkalpojo­šais personāls bija nodarbināts, ārstējot vienīgo slimnieku Skro­tiņu, kas, redzēdams uzmanību, kādu no visām pusēm pievērsa viņa personai, bija gluži izlutinājies. Drīz viņš pieprasīja, lai tam pusdienās vārot konfekšu viru un marmelādes biezputru, drīz pasūtīja zemeņu kotletes ar sēņu mērci, kaut gan ikvienam zināms, ka tādu kotlešu nemaz nav; drīz pavēlēja atnest ābolu biezeni, bet, kad tam pasniedza ābolu biezeni, tad teica, ka esot lūdzis bumbieru kvasu; turpretim, ja atnesa kvasu, viņš apgal­voja, ka kvass smirdot pēc sīpoliem, vai arī izdomāja vēl ko citu.

Visas kopējas bija noskrējušās stīvas, izdabādamas viņa un­tumiem. Viņas runāja, ka savu mūžu tām neesot bijis tāda slim­nieka, ka tas esot tīrā sodība, nevis slimnieks un kaut jel tas drīzāk izveseļojies, vai.

Katru ritu Skrotiņš sūtīja vienu no kopējām meklēt pa pil­sētu viņa suni Totiņu. Kad kopēja piekususi, klaiņājot pa ielām, atgriezās slimnīcā cerībā, ka viņš savu suni būs jau piemirsis, Skrotiņš katrā ziņā novaicāja:

—   Nu, vai atradi?

—   Tak nav viņa nekur!

—   Tad tu droši vien neesi meklējusi!

—   Goda vārds, visas ielas esmu izstai­gājusi!

—   Bet kāpēc tad es nedzirdēju tevi sau­cam? Ej meklē par jaunu!

Kopēja, nabadzīte, izgāja ārpus vārtiem un, nezinādama, kurp griezties, laiku pa laikam pasaukāja:

—   Totiņ! Totiņ! Kaut tu izputējis!

Viņa zināja, ka tās saucieni neko nelīdzēs, taču iz­pildīja Skrotiņa prasības, jo tas, pēc viņas domām, no­mierināja slimnieku.

Otru kopēju Skrotiņš sūtīja novērot, ko dara pā­rējie knauķi, un ziņot viņam trīs reizes dienā: rītā, pus­dienā un vakarā. Trešajai kopējai viņš lika no rīta līdz vakaram stāstīt viņam pasakas un, ja pasakas nebija interesantas, dzina to projām un pieprasīja atsūtīt citu kopēju, kura zinātu skaistākas pasakas. Viņš neganti dusmojās, ja neviens no biedriem nenāca viņu aprau­dzīt. Bet, ja kāds atnāca, viņš raidīja to projām un teica, ka tas traucējot viņu klausīties pasakas.

Medene redzēja, ka slimnieka raksturs diendienā kļūst neciešamāks, un teica, ka viņš esot kļuvis divdes- mitkārt sliktāks par Rūceni un Tabletiņu kopā. Palī­dzēt slimniekam varēja tikai izrakstīšana no slimnīcas, taču kāja viņam aizvien vēl sāpēja. Turklāt Skrotiņš pats sev nodarīja vainu.

Reiz no rīta pamodies viņš juta, ka kāja nesāp. Pie­trūcies no gultas, viņš metās skriet pa palātu, bet ne­bija paskrējis ne desmit soļu, kad kāja tam pagriezās un viņš pakrita. Nabadziņu uz rokām aiznesa un no­guldīja gultā. Kāja uzreiz uzpampa, un pret vakaru sakāpa temperatūra. Medene visu nakti nosēdēja pie

viņa gultas, ne acu neaizdarījusi. Pateicoties viņas pūlēm, pam­pums pārgāja, taču šā gadījuma dēļ kājas ārstēšana ieilga.

Pēdīgi slimniekam atļāva uz īsu laiciņu piecelties no gultas. Atspiedies uz kruķa un ar roku pie sienas turēdamies, Skrotiņš lēnītēm taustījās pa palātu un pamazām mācījās staigāt. Pēc tam viņam atļāva uz kādu stundiņu iziet pagalmā un kopējas pavadībā pastaigāties apkārt slimnīcai. No šīm pastaigām slim­nieka raksturs uzlabojās, viņš nebija vairs tik ērcīgs, tomēr, kad pienāca laiks doties atpakaļ palātā, Skrotiņš zaudēja savaldīša­nos, kliedza: «Neiešu!» — un vēzējās pret kopēju ar kruķi. Nā­cās slimnieku tvert zem padusēm un ar varu nolikt gultā.

Pielietojot šādu noteiktu metodi, ārstēšana norisa sekmīgi, un drīz vien Skrotiņam tika paziņots, ka nākamajā dienā viņu izrakstīs no slimnīcas. Knauķi un knīpas ar gavilēm uzņēma šo patīkamo vēsti.

Noteiktajā dienā pilsētas iedzīvotāji sapulcējās pie slimnīcas durvīm. Visi apsveica izveseļojušos slimnieku, pasniedza tam ziedus, bet viņš sacīja:

—   Te nu mēs visi būtu kopā! Trūkst tikai Zinīša un mana Totiņa.

—   Nu, nekas, —• knīpas viņu mierināja, — varbūt arī jūsu Zinītis atradīsies un Totiņu dabūsiet rokā.

—   Kā tad šie paši atradīsies? — Skrotiņš atbildēja. — Jā­meklē.

—   Jā gan, — noteica Nezinītis, — vajadzēs meklēt šo muļķa Zinīti, citādi aizies kaut kur postā bez mums.

—    Kāpēc tad viņš muļķis? — iebilda doktors Tabletiņš.

—    Nuka muļķis un piedevām vēl zaķapastala, — Nezinītis atcirta.

—   Viņš nav nekāds zaķapastala … — Rūcenis jau iesāka.

Taču Nezinītis viņu pārtrauca:

—   Turi labāk muti! Kurš no mums ir galvenais, tu vai es? Vai varbūt tu gribi atkal nokļūt slimnīcā?

Padzirdis par slimnīcu, Rūcenis apklusa.

Pārsliņa sacīja:

—    Uz svētdienu mēs noliksim balli par godu tam, ka visi slimnieki izveseļojušies, bet pēc tam jūs varat doties meklēt savu muļķa Zinīti. Un, kad būsiet viņu atraduši, mēs sarīkosim vēl vienu balli. Tas būs pat lieliski.

—   Brīnišķīgi! Brīnišķīgi! —visi nopriecājās.

Nav zināms, par ko viņi vairāk priecājās: vai par izredzēm atrast Zinīti, vai par izredzēm šajā sakarā sarīkot vēl vienu balli. Šis jautājums ir palicis nenoskaidrots.

Augļu novākšana bija pabeigta. Visi pagrabi līdz pašai aug­šai pilni, bet kokos vēl karājās daudz ābolu, bumbieru un plūmju. Nolēma tos atdāvināt Pūķienas knauķiem.

Visi ķērās pie darba sakarā ar rīkojamo balli. Daļa iedzīvo­tāju tīrīja apaļo dejas laukumu, kas bija aizaudzis ar zāli, citi

ierīkoja ap laukumu solus. Skubiņš, Nerunītis 1111 Nagliņš, apbruņojušies ar cirvjiem, cēla līdzās laukumam divstāvu estrādi orķestrim, (liti knauķi slēja teltis gāzētā ūdens pārdoša­nai, saldējumam un citiem kārumiem. Viss šis darbs ritēja mūzikas pavadībā, jo Koklītis bija izraudzījis desmit vislabākās arfistes un noorganizējis orķestri. Tas tepat noturēja mē­ģinājumus.

Visapbrīnojamākais bija tas, ka Nagliņš strādāja ar aizrautību.

Viņš izpildīja visu, ko tam uzdeva, un ne­palaida nekādus stiķus. Viņš bija kjuvis it kā gluži cits cilvēks.

—   Cik tas no jums ir jauki, ka jūs mums palīdzat! — Pincīte viņam sacīja.

—   Kāpēc gan nepalīdzēt? — Nagliņš at­saucās. — Ja jau tā vajag, tad es kaut ar pieri sienā, bet izdarīšu.

—   Jūs visu darāt tik centīgi, taisni patī­kami skatīties, — vidžināja Čurkstīte. — Re­dzams, jūs mīlat darbu.

—   Ļoti mīlu, — Nagliņš atzinās. — Man vienmēr patīk kaut ko darīt. Kad nav nekā, ko darīt, es nezinu, ko darīt, un sāku darīt to, ko nepavisam nevajag darīt. No tā iznāk jezga, un man pat sadod briskas.

Nagliņš skaji nošņaukājās un novilka ar duri gar degunu.

—   Kas tās par briskām? — Pincīte nesa­prata.

—   Nu, trepanācija.

—   Ko nozīmē trepanācija?

—   Nu, tīri vienkārši iekausta.

—   Ak, nabadziņš! — Pincīte iesaucās. — Bet jūs labāk nedariet, ko nevajag. La­bāk nāciet pie mums. Mēs vienmēr atradī­sim jums kādu darbu: sētu pielabot, ielikt izsistu rūti…

—   Labi. — Nagliņš bija ar mieru.

—   Un vai jūs uz mūsu balli nāksiet?

—   Vai drīkst?

—    Kāpēc tad nedrīkst? Tikai nomazgā­jieties, kā pieklājas, kārtīgi sasukājieties un nāciet. Mēs jūs ielūdzam.

—   Labi, es būšu. Paldies.

Pincītei ļoti patika, ka Nagliņš tik pie­klājīgi sarunājās un pat pateica paldies. Viņa pietvīka aiz prieka un, pagājusi ar Čurkstīti pie malas, pačukstēja:

—   Viņu nemaz nebūs grūti audzināt.

—   Vajag viņu labi bieži uzslavēt, — Čurkstīte atbildēja. — Tas viņam ir derīgi. Ikreiz, kad izdara palaidnības, jāsarāj, bet, ja izdara labi, jāpaslavē, tad viņš citreiz centīsies darīt labi, lai viņu vēlreiz paslavē. Bez tam viņš jāpieradina pie labām manie­rēm, citādi viņš tik neglīti šņaukā degunu.

—   Turklāt viņam ir tik piesārņota va­loda, — uztvēra Pincīte. — Kas tie par vār­diem: pauris, jezga, briskas! Vajadzēs pa­strādāt pie viņa runas veida un pamazām atradināt no neskaistiem vārdiem.

Bet Nagliņš, apmierināts, ka viņu uzlie­lījuši, sāka strādāt vēl centīgāk. Katram taču patīk, ka viņu slavē.

Divdesmit sestā nodaļa

Nagliņa atgriešanās

Pēc tam kad Nagliņš nebija atgriezies mājās, neviens no Pūķienas iedzīvotājiem neiedrošinājās doties uz Zaļo pilsētu. Paklīda baumas, ka simtgalvainais pūķis drīz būšot piebeidzis visas knīpas un pēc tam nākšot uz Pūķienu un sākšot rīt knau­ķus. Laiks gāja, taču pūķis nerādījās, bet viņa vietā kādā jaukā rītā Pūķienā ieradās gluži nepazīstams knauķis. Viņš stāstīja, ka kopā ar saviem biedriem lidojis gaisa balonā un nolēcis ar izpletni, kad balons sācis krist. Viņš nonācis zemē meža bie­zoknī un kopš tā laika klīdis pa mežiem, pa laukiem, meklēdams savus biedrus, kas ar gaisa balonu aizlidojuši tālāk.

Daži paši atjautīgākie lasītāji jau droši vien būs uzminējuši, ka šis nepazīstamais knauķis nevarēja būt neviens cits kā Zinī­tis. Viņš nebija vis mierīgā garā devies uz mājām, bet nolēmis uzmeklēt savus draugus.

Pūķienas iedzīvotāji pastāstīja Zinītim, ka Zaļajā pilsētā pirms dažām dienām ieradušies knauķi, kas arī esot lidojuši ar gaisa balonu un nogāzušies zemē. Divi no tiem atnākuši uz Pū­ķienu pēc lodāmura, bet pēc tam kopā ar šoferi Baranciņu aiz­braukuši atpakaļ uz Zaļo pilsētu. Zinītis sāka sīkāk iztaujāt par šiem diviem knauķiem. Kad viņam tos aprakstīja un pateica, ka abi bijuši ādas jakās, viņš uzreiz noprata, ka tie bijuši Skrū- vītis un Ķīlītis. Rakstnieks Attapiņš, kas arī te bija ar savu murminogrāfu un dzirdēja šo sarunu, apstiprināja, ka knau­ķus tiešām saukuši par Skrūvīti im Ķīlīti.

Zinītis kļuva ļoti priecīgs. Viņš teicās tūliņ pat doties uz Zaļo pilsētu un lūdza parādīt viņam uz turieni ceļu. To izdzir- duši, pilsētas iedzīvotāji noskuma un sacīja, ka uz Zaļo pilsētu nevarot iet, jo tur apmeties simtgalvains pūķis, kas rijot knīpas, nemaz jau nerunājot par knauķiem.

—    Es tā kā nekad nebūtu redzējis simtgalvainus pūķus! — Zinītis neticīgi pavīpsnāja.

—    Ko jūs! Ko jūs! — Visi sāka vēcināt rokām. — Bet kas apēda mūsu Baranciņu? Cik dienu jau pagājis, kopš viņš aiz­veda Skrūvīti un Ķīlīti uz Zaļo pilsētu, bet tā arī nav atgriezies.

—   Un kas aprija Sprūdiņu? — jautāja citi. — Viņš brauca uz Zaļo pilsētu pēc Baranciņa un ari nav atgriezies. Kas tas bija par lielisku mehāniķi! Visu ko pieprata.

—    Un kas notiesāja Nagliņu? — prātoja trešie. — Nu, tā kaut arī nav žēl, tāpēc ka, taisnību sakot, tāds draņķa knēvelis bija, taču tomēr — vai tad nu tīri kādam vajadzēja viņu aprīt?

Zinītis kļuva domīgs. Tad ierunājās:

—   Zinātnē nekas nav zināms par to, ka eksistētu simtgal- vaini pūķi. Tātad to nav.

Attapiņš iebilda:

—   Taču zinātnē nekas arī nav zināms, ka pūķi neeksistē. Tātad iespējams, ka tie tomēr ir. Ja par to runā, tātad kaut kas ir.

—   Par raganu Kaulkāji arī runā, — Zinītis atteica.

—   Vai tad, jūsuprāt, raganas nav?

—   Protams, nav.

—   Nestāstiet nu pasakas!

—   Tās nav nekādas pasakas. Ragana Kaulkāje — tā gan ir pasaka.

Zinītis bija stingri apņēmies doties uz Zaļo pilsētu, un, lai ka knauķi pūlējās viņu atrunāt, viņš palika pie sava. Neko dā­ni — knauķi pamieloja viņu, tad izveda ārpus pilsētas un parā­dīja ceļu uz Zaļo pilsētu. Visi bija pārliecināti, ka tas dodas drošā nāvē, un atvadījās no tā ar asarām acīs.

Tobrīd tālumā uz ceļa parādījās putekļu mākonis. Tas strauji luvojās un kļuva lielāks. Knēveļi pajuka kur kurais, paslēpās mājās un sāka skatīties pa logiem. Visi nosprieda, ka tur jau jož imtgalvainais pūķis. Vienīgi Zinītis nenobijās un palika stā­vam ceļa vidū.

Drīz vien visi ieraudzīja, ka pilsētai cits pēc cita tuvojas trīs automobiļi. Tie bija tie, kas sacēla uz ceļa putekļus. Pirmajā mašīnā gulēja prāvs ābols sarkaniem sāniem, otrā — ienācies bumbieris, trešajā mašīnā bija iekrauts ap pusdesmita plūmju. Piebraukušas blakus Zinītim, mašīnas apstājās, un no tām iz­kapā Baranciņš, Sprūdiņš un Nagliņš. To ieraudzījuši, knēveļi skrēja ārā no mājām, steidzās apkampt Baranciņu un Sprūdiņu, un pat Nagliņu. Visi taujāja par pūķi un, izdzirduši, ka nekāda pūķa nav un nekad neesot bijis, ļoti izbrīnījās.

— Kāpēc tad jūs tik ilgu laiku bijāt pazuduši? — visi jau­tāja.

—   Mēs strādājām pie augļu novākšanas, — Nagliņš atbil­dēja.

šī atbilde visiem izraisīja smīnu.

—   Pārējie varbūt arī strādāja, bet tu nu gan droši vien visu laiku ložņāji pa sētām un dauzīji rūtis! — zobgalīgi teica Atta- piņš.

—    Bet re, ka ne! — Nagliņš apvainots atteica. — Es ari strādāju. Es .. . nu, kā lai to saka . . . pāraugu, tā, lūk!

Sprūdiņš un Baranciņš apliecināja, ka Nagliņš patiešām esot pāraudzis, ka knīpas palikušas ar viņa darbu ļoti apmieri­nātas un par to dāvinot Pūķienas iedzīvotājiem lielu daudzumu ābolu, bumbieru un plūmju. Visi knauķi bija par to priecīgi, jo viņi ļoti cienīja augļus.

Baranciņš, dabūjis zināt, ka Zinītis ir ceļā uz Zaļo pilsētu, piedāvājās aizvest viņu savā mašīnā, un drīz viņi aizbrauca.

Pūķienas knēveļi līksmām sejām staigāja pa ielām. Visi bija priecīgi, ka pūķa nav, ka Baranciņš un Sprūdiņš atradušies, un it īpaši par to, ka Nagliņš pāraudzis. Tiesa, daži šai pāraugša­nai neticēja un aizdomīgi vēroja viņu, baidīdamies, ka tas atkal nesāk dauzīt rūtis. Pēc kāda laiciņa Nagliņu ieraudzīja pie upes.

Izmeties uz krasta vienās peldbiksītēs, viņš maz­gāja savas drēbes.

—    Kam tev uzreiz ievajadzējies drēbes maz­gāt? — viņam jautāja.

—   Rīt iešu uz balli, — Nagliņš pavēstīja. — Tālab man iāancrērbias labi tīri nn iāsasnkāias.

—   Vai tad knīpām būs balle?

—   Būs. Baranciņš un Sprūdiņš arī ies. Viņus arī ielūdza.

—   Tu gribi teikt, ka arī tevi ielūdza? — knauķi neticīgi pār­vaicāja.

—   Kā tad citādi! Nu jā, ka ielūdza.

—    Nu, nu! — Knauķi nogrozīja galvas. — Ja jau nu knīpas viņu ielūgušas uz balli, tātad viņš patiešām ir pāraudzis. Kas to būtu domājis!

Divdesmit septītā nodaļa

Negaidīta satikšanās

Balles priekšdarbi ritēja pilnā sparā. Estrāde orķestrim un teltis ap dejas laukumu jau bija uzceltas. Tūbiņš izdaiļoja es­trādi ar vismākslīgākajiem rakstiem, bet pārējie knauķi krāsoja teltis visās varavīksnes krāsās. Knīpas rotāja laukumu ar zie­diem, dažādu krāsu lukturīšiem un karodziņiem. Nezinītis šau­dījās šurpu turpu un rīkoja, cik jaudas. Viņam šķita, ka darbs rit ļoti gausi. Viņš klaigāja, rosījās un tikai traucēja citus. Par laimi, ikviens arī bez viņa zināja, kas darāms.

Kāds bija izdomājis visapkārt laukumam ierīkot soliņus, bet Irūka dēļu. Nezinītis bija gatavs vai matus plēst aiz dusmām.

— Ē, — viņš kliedza, — neva­rība nu atvest liekus dēļus, tagad nu visas mašīnas aizbraukušas uz Pū­ķienu! Kas ir, plēšam nost kādu būdu! No tās sataisīsim solu vai cik!

—    Pareizi! — atkliedza Varbūtiņš un jau metās ar cirvi uz tuvāko būdu.

—    Ko tu dari! — aprāja Tūbiņš. — Cēlām, cēlām, krāso­jām, krāsojām, bet nu plēsīs nost!

—    Nav tava darīšana! — bļāva Nezinītis. — Solu arī vajag.

—    Bet nevar taču vienu taisīt un citu plēst nost!

—    Un ko tu te rīko? — Nezinītis uzbrēca. — Kurš mums ir pats galvenais — tu vai es? Sacīts plēst — tātad plēst nost!

Nevar zināt, ar ko šis strīds beigtos, bet te tālumā parādījās mašīna.

—    Baranciņš brauc atpakaļ! — visi iegavilējās. — Nu varēs atvest dēļus un nevajadzēs plēst nost būdu.

Mašīna piebrauca. No kabīnes izkāpa Baranciņš. Viņam se­koja vēl kāds knēvelis. Visi izbrīnā raudzījās uz to.

—    Ļautiņi, tas taču mūsu Zinītis! — iesaucās doktors Tab­letiņš.

—   Zinītis atbraucis! — iegaudojās Aizmārša.

Acumirklī knauķi apstāja Zinīti, ņēmās viņu apkampt un skūpstīt.

—    Beidzot mēs tevi atradām! — viņi runāja.

—    Kā tā — jūs mani atradāt? — Zinītis brīnījās. — Manu­prāt, es atradu jūs!

—    Jā, jā, pareizi, tu atradi mūs, bet mēs domājām, ka tu esi mūs pavisam atstājis!

—    Es jūs atstājis? — Zinītis no jauna brīnījās. — Manu­prāt, jūs atstājāt mani!

—   Tu taču nolēci ar izpletni, bet mēs palikām, — iebilda Apalītis.

—    Un kādēļ tad jūs palikāt? Es taču devu komandu visiem lēkt. Vajadzēja lēkt man pakaļ, tāpēc ka balons tik un tā ilgi vairs nevarēja lidot, bet jums droši vien pietrūka dūšas, nobi- jāties.

—   Jā, jā, nobijāmies … — Visi māja ar galvām.

—   Nu jā, ka nobijāmies! — iejaucās Nezinītis. — Bail bija lēkt. Interesanti būtu noskaidrot, kurš pirmais nobijās!

—    Kurš? — Nebūtiņš novaicāja. — Tu taču pats, šķiet, pir­mais arī nobijies.

—    Es? — brīnījās Nezinītis.

—    Kā tad, ka tu! — visi cits par citu sauca. — Kurš tad sa­cīja, ka nevajagot lēkt? Vai tas nebiji tu?

—    Nu, es, — Nezinītis atzinās. — Bet kāpēc jūs mani klau­sījāt?

—    Pareizi! — Zinītis iesmējās. — Atraduši arī, kam paklau­sīt! It kā nezinātu, ka Nezinītis ir ēzelis!

—   Nu, re nu. — Nezinītis noplātīja rokas. — Tagad nu iz­nāk, ka es esmu ēzelis!

—   Un zaķapastala, — piebilda Sīrupiņš.

—   Turklāt vēl nožēlojams melis, — uztvēra Apalītis.

—    Kad tad es tā meloju? — Nezinītis brīnījās.

—    Bet kurš stāstīja, ka tu balonu izgudrojis? — jautāja Apalītis.

—    Ko tu, ko tu! — Nezinītis atvēcinājās. — Nekāda balona es neesmu izgudrojis. Balonu izgudroja Zinītis.

—    Un kas teica, ka tu esot pats galvenais? — Sīrupiņš stāja virsū Nezinītim.

—    Kas es par galveno! Es Ur ^

vienkārši tāpat vien. .. Nu, vienkārši gluži nekā, — Nezinī­tis taisnojās.

—    Bet tagad mēs uz tevi vienkārši — phe! Tagad mums Zinītis ir galvenais! — Sīrupiņš aizvien vairāk pacēla balsi.

Knīpas, kas visu šo sarunu dzirdēja, sāka skaļi smieties. Vi­ņas saprata, ka Nezinītis ir vienkārši lielībnieks.

Krauķīte un Tīnīte uz pēdām aizmetās pastāstīt visām, ka Nezinītis izrādījies melis un ka balonu nemaz nav izgudrojis viņš, bet Zinītis.

Zilacīte piegāja pie Nezinīša un ar nicināšanu sacīja:

—    Kādēļ jūs mūs krāpāt? Mēs jums ticējām, domājām, ka jūs tiešām esat gudrs, godīgs un drosmīgs, bet izrādījās, ka jūs esat nožēlojams krāpnieks, nicināms gļēvulis!

Viņa lepni novērsās no Nezinīša un tuvojās Zinītim, ap kuru bija salasījies knīpu bars. Visām bija interesanti palūkoties viņā un paklausīties, ko viņš stāsta.

—    Sakiet — vai tas taisnība, ka, lidojot ar gaisa balonu, zeme apakšā izskatās tik liela kā pīrāgs? — Vāverīte jautāja Zinītim.

—    Nē, tas nav tiesa, — Zinītis atbildēja. — Zeme ir ļoti liela, un, lai cik augstu paceļamies ar gaisa balonu, tā izskatās vēl lielāka, jo no augšas paveras plašāks skats.

—    Bet sakiet, lūdzu, — vai taisnība, ka mākoņi ir ļoti cieti un jums lidojuma laikā vajadzējis tos skaldīt ar cirvi? — Zil­acīte vaicāja.

—   Arī nav tiesa, — Zinītis atbildēja. — Mākoņi ir mīksti kā gaiss, jo sastāv no miglas, un nav nekādas vajadzības tos skal­dīt ar cirvi.

Knīpas sāka iztaujāt Zinīti, vai taisnība, ka gaisa balonus piepūšot ar tvaiku, vai taisnība, ka balons varot lidot ar kājām gaisā, vai taisnība, ka tad, kad viņi lidojuši, bijis sals tūkstoš grādu ar vienu desmitdaļu. Zinītis atbildēja, ka tas viss neesot tiesa, un jautāja:

— Kas jums tādas aplamības sastāstījis?

—   Nezinītis, — atbildēja Zaķīte un iesmējās.

Visi pagriezās pret Nezinīti un sāka skaļi smieties. Nezinītis nosarka aiz kauna un bija gatavs vai zemē ielīst. Viņš deva kā­jām ziņu un paslēpās pieneņu biezoknī.

«Sēdēšu pienenēs, bet drīz viņi aizmirsīs šo notikumu, un tad es līdīšu laukā,» Nezinītis nolēma.

Zinītis ļoti kāroja apskatīt Zaļo pilsētu. Zilacīte, Pārsliņa un citas knīpas gāja kopā ar viņu, lai izrādītu tam visas ievēroja­mās vietas. Zinītis vērīgi aplūkoja tiltu pār upi, tad sāka pētīt no niedrēm taisīto ūdensvadu. Viņš ļoti ieinteresējās par ūdens­vada un strūklakas iekārtojumu. Knīpas viņam sīki izstāstīja, kā ierīkots ūdensvads un kā taisāmas strūklakas, lai ūdens šļā- cas uz augšu, nevis tek uz leju. Zinītim patika, ka knīpām visur priekšzīmīga kārtība un absolūta tīrība. Viņš uzslavēja knīpas, ka tās pat ietves ielās noklājušas ar grīdsegām. Knīpas bija priecīgas un vedināja Zinīti aplūkot arī māju iekšējo iekārto­jumu. Iekšā bija tikpat jauki un tīri kā ārpusē. Kādā dzīvoklī Zinītis ieraudzīja skapi ar grāmatām un teica, ka, atgriezies mā­jās, arī viņš sev pagatavos grāmatu skapi.

—   Vai tad jums nav grāmatu skapja? — knīpas vaicāja.

—   Nav, — Zinītis atzinās.

—    Kur tad jums glabājas grāmatas?

Zinītis tikai ar roku atmeta. Viņam bija kauns atzīties, ka grāmatas tam mētājas tāpat vien uz galda, bet reizēm arī pa­galdē un pat pagultē.

Zinīti, protams, ieinteresēja arī arbūzi. Knīpas viņam pa- stāstīja par Stiebrīti, un Zinītim C-i*^

gribējās ar viņu iepazīties. Knī- '

pas sameklēja Stiebrīti un iepazīstināja to ar Zinīti. Zinītis ņē­mās to iztaujāt par visu, kas viņu interesēja. Stiebrīte tam pa­stāstīja par savu darbu augļu un dārzāju audzēšanā. Zinītis klausījās ļoti uzmanīgi un šo to pat pierakstīja savā piezīmju grāmatiņā.

—    Lūk, tas tik ir gudrs knauķis, — sprieda knīpas. — Uz­reiz var redzēt, ka labprāt kaut ko mācās.

Nezinītim, protams, pietrūka pacietības sēdēt pieneņu cerā. Laiku pa laikam viņš izlīda laukā, un te nu viņam gāja plāni. Knīpas viņu galīgi neievēroja, it kā viņa nemaz nebūtu bijis, bet toties no knauķiem nekur nevarēja glābties.

—   Nezinītis melis! — viņi klaigāja. — Nezinītis lielības gailis! Nezinītis zaķapastala!

«Nē, redzams, nav vēl aizmirsuši!» Nezinītis nepatikā do­māja un manījās atpakaļ pienenēs.

Pēc kāda laika viņš līda atkal laukā, un viss atkārtojās no jauna. Pēdīgi viņš sacīja:

—   Nelīdīšu vairs laukā! Jābūt izturīgam. Sēdēšu te kaut līdz rītdienai. Līdīšu laukā tikai tad, kad sāksies balle.

Divdesmit astotā nodaļa

Salabšana

Otrā dienā notika balle, ko visi ar tādu nepacietību bija gai­dījuši. Dejas laukumu skaisti ietvēra greznas teltis. Tās zal­goja košā krāsā kā piparkūku namiņi. Virs laukuma bija izstiep­tas tievas auklas, pie kurām karājās dažādu krāsu lukturīši un karodziņi. Tādi paši karodziņi un lukturīši karājās visos kokos visapkārt. Ik koks atgādināja greznu Jaungada eglīti.

Ziediem apvītās estrādes otrā stāvā novietojās orķestris, kas sastāvēja no desmit knīpām. Katra knīpa spēlēja arfu. Seit bija gluži mazas arfas, ko vajadzēja turēt rokās; bija mazliet lielā-

kas staveja uz grīdas, bet viena arfa bija taisni milzīga: lai uz tās spēlētu, bija jāpa­kāpjas uz kāpnītēm.

Vakars vēl nebija iestājies, bet visi jau, sapulcējušies ap laukumu, gaidīja viesus no Pūķienas. Pirmais ieradās Nagliņš. Viņš bija ģērbies tīrā kreklā, nomazgājies un sasukā­jies. Tiesa, viena šķipsna pašā galvvidū slē­jās gaisā kā gaiļa sekste, tomēr varēja redzēt, ka Nagliņš pie sava matu sukājuma pamatīgi piestrādājis.

—  Lūk, tagad jūs esat jauks knauķis, — Pincīte viņu uzrunāja. — Jums droši vien arī pašam patīkami būt tik uzpostam un tīram.

—  Zināms, — Nagliņš piekrita, kreklu sa­raustīdams.

Tūliņ pēc Nagliņa atbrauca Sprūdiņš un Baranciņš, un tiem cits pēc cita sekoja arī citi Pūķienas knēveļi. Viņus gan neviens nebija ielūdzis, taču ikviens no tiem sacījās ieradies pateikties knīpām par augļiem un tūliņ arī sa­ņēma uzaicinājumu palikt uz balli.

Nezinītis patiešām nosēdēja pienenēs līdz halles sākumam. Taisnību sakot, viņš ne tik daudz sēdēja, cik zvilnēja, tas ir, vienkārši runājot, gulēja aizmidzis, taču, tikko pamanīja, ka knauķi sāk lasīties kopā, viņš izlīda un devās taisni uz laukumu.

Knauķi ieraudzīja viņu un saka klaigāt:

Ā, melumaiss, tu arī esi ballē! Nu, nāc, nāc, pastāsti, kā tu tur lidoji ar kājām gaisā!

— Pastāsti, pastāsti, kā tu ķīseļa vietā mākoni apē­di! — sauca Apalītis, pielēkdams viņam klāt.

Nezinītis briesmīgi apvainojās. Viņš apgriezās un gāja projām, kurp acis rādīja. Knauķi kaut ko kliedza viņam pakaļ un smējās, bet viņš pat nedzirdēja.

Ceļu neattapdams, viņš aizklīda uz pilsētas nomali, uzgrūdās tur sētai un iedauzīja pierē punu. Apstājies viņš pacēla acis un ieraudzīja uz sētas uzrakstu: «Nezi­nītis ir muļķis.»

—  Nu, re nu! — Nezinītis noteica. — Par mani jau sāk uz sētām rakstīt.

Viņam kļuva sevis tik žēl, tik žēl, ka nemaz izsacīt! Viņš piespiedās ar pieri pie sētas, un no acīm tam sāka birt asaras.

—  Ak, cik es esmu nelaimīgs! — viņš šņukstēja. — Visi ta­gad par mani smejas! Visi mani nicina! Un neviens, neviens visā pasaulē mani nemīl.

Viņš ilgi stāvēja, pieri pret sētu atspiedis, bet asaras jopro­jām plūda un nekādi nebija apturamas. Piepeši viņš juta, ka tam kāds pieskaras pie pleca un kāda laipna balss saka:

—   Neraudiet, Nezinīt!

Viņš apgriezās un ieraudzīja Zilacīti.

—   Nevajag raudāt, — viņa atkārtoja.

Nezinītis novērsās no viņas, ieķērās ar rokām sētā un sāka kaukt vēl skaļāk. Zilacīte klusē­dama noglauda ar roku viņa plecu. Nezinītis paraustīja ple­cu, cenzdamies nopurināt viņas roku, un pat ar kāju paspēra.

—     Nu, nevajag, nevajag būt tik ļaunam! — Zilacīte laipni ierunājās. — Jūs taču esat labs, jauks knauķis. Jums gribējās

izrādīties labākam, tāpēc jūs sākāt lielīties un mūs mānīt. Bet nu taču jūs vairs tā nedarīsiet? Nedarīsiet?

Nezinītis cieta klusu.

—   Sakiet, ka nedarīsiet. Jūs taču esat labs.

—   Nē, es esmu nelabs.

—   Bet mēdz taču būt arī sliktāki.

—   Nē, es esmu pats sliktākais …

—    Nav tiesa! Nagliņš bija sliktāks par jums. Jūs nekad ne­esat darījis tādas nelietības, kādas sev atļāvās Nagliņš, taču galu galā arī viņš ir labojies. Tātad, ja vien gribēsiet, arī jūs varat kļūt labāks. Sakiet, ka vairs tā nedarīsiet, un sāciet jaunu dzīvi. Veco vairs nepieminēsim.

—   Nu, nedarīšu! — Nezinītis nīgri noburkšķēja.

—    Redziet nu, cik labi! — Zilacīte nopriecājās. — Tagad jūs pacentīsieties būt godīgs, drosmīgs un prātīgs, uzvedīsie- ties labi, un jums vairs nebūs nekas jāizdomā, lai izrādītos la­bāks. Vai nav tiesa?

—   Tiesa, — Nezinītis atbildēja.

Viņš skumji paraudzījās Zilacītē un caur asarām pasmai­dīja. Zilacīte paņēma viņu aiz rokas.

—    Iesim turp, kur visi.

Drīz viņi jau bija pie deju laukuma. Apalītis ieraudzīja Ne­zinīti atgriežamies kopā ar Zilacīti un pilnā kaklā ieaurojās:

—   Nezinītis krāpnieks! Nezinītis ēzelis!

—   Pastāsti, kā tu mākoni noriji! — kliedza Sīrupiņš.

—    Kaunieties, knauķi! — Zilacīte aprāja. — Kādēļ jūs viņu ķircināt?

—    Kādēļ tad viņš krāpa? — Apalītis stīvējās.

—   Vai tad viņš jūs krāpa? — brīnījās Zilacīte. — Viņš krāpa mūs, bet jūs klusējāt, tātad bijāt ar viņu uz vienu roku!

—   Jūs ne ar ko neesat labāki par viņu! — iesaucās Pārsliņa. — Jūs taču zinājāt, ka viņš melo un lielās, bet neviens viņu neapturējāt. Neviens viņam nepateicāt, ka tas nav labi. Kādā ziņā tad jūs esat labāki?

—   Mēs jau arī nesakām, ka esam labāki. — Apalītis pa­raustīja plecus.

—   Nu tad neķirciniet viņu, ja paši neesat labāki! — sarunā iejaucās Pincīte. — Citi jūsu vietā jau sen būtu palīdzējuši vi­ņam laboties.

Apalītis un Sīrupiņš apkaunējās un mitējās ķircināt Nezinīti.

Čurkstīte pienāca pie viņa un sacīja:

—   Nabadziņš! Jūs esat raudājis? Jūs tā ķircināja! Knauķi ir tik aušīgi, bet mēs neļausim darīt jums pāri. Mēs vairs ne­vienam neļausim jūs ķircināt. — Viņa nogāja pie malas un čukstēja knīpām: — Pret viņu vajag izturēties labi laipni. Viņš ir nogrēkojies un par to saņēmis sodu, bet tagad viņš nožēlo un uzvedīsies labi.

—    Protams! — uztvēra Pincīte. — Bet ķircināt — tas ir nelabi. Viņš apskaitīsies un sāks izturēties vēl sliktāk. Turpre­tim, ja viņu pažēlos, tad viņš stiprāk sajutīs savu vainu un drīzāk labosies.

Knīpas apstāja Nezinīti un sāka viņu žēlot. Nezinītis sacīja:

—   Agrāk es negribēju ar knīpām dzīvoties un domāju, ka knauķi ir labāki, bet nu redzu, ka knauķi nemaz nav labāki.

Knauķi to vien tikai darīja, ka ķircinājās, bet knīpas mani aizstāvēja. Turpmāk es vienmēr draudzēšos ar knīpām.

Divdesmit devītā nodaļa

Ballē

Tobrīd sāka spēlēt mūzika un visi steidzās dejot. Skubiņš griezās ar melnmati Krauķīti, Zinītis dejoja ar Pārsliņu, Rūcenis ar Curkstīti. Un — kas to būtu domājis! — doktors Table- tiņš dejoja ar Medeni. Jā, jā, arī Me­dene bija atnākusi uz balli. Balto uz­svārci, kurā visi bija paraduši viņu re­dzēt, viņa bija apmainījusi pret skais­tu, puķainu kleitu un nepavisam vairs neatgādināja to stingro Medeni, kas tik valdonīgi rīkojās savā slimnīcā. Uz­likusi roku Tabletiņam uz pleca, viņa virpuļoja dejā un smaidīdama sacīja:

—   Atzīstieties tomēr, ka mūsu ār­stēšanas metode daudz labāka par jū­sējo. Dažādi nobrāzumi, brūces, skram­bas, zilumi un pat augoņi jāziež ar me­du. Medus ir ļoti labs dezinficējošs lī­dzeklis un novērš sastrutojumu.

—   Nevaru būt ar jums vienis prā- tis, — strīdējās doktors Tabletiņš. — Visas brūces, skrambas, nobrāzumi

jātriepj ar jodu. Arī jods ir ļoti labs dezinficējošs līdzeklis un novērš sastrutojumu.

—    Bet jums tomēr jāatzīst, ka jūsu jods apdedzina ādu, kamēr ārstēšana ar medu norit pilnīgi bez sāpēm.

—    Piekrītu, ka ārstēšana ar medu var izrādīties piemēro­tāka tikai knīpām, taču knauķiem jūsu medus nepavisam neder.

—    Kāpēc tā? — Medene brīnījās.

—   Jūs taču pati apgalvojāt, ka ārstēšana ar medu noritot bez sāpēm.

—   Un jums katrā ziņā vajag, lai būtu sāpīgi?

—    Katrā ziņā, — doktors Tabletiņš apstiprināja. — Ja knauķis rāpsies pār žogu un nobrāzīs kāju, tad ieskrambājums jāpiededzina ar jodu, lai knauķis atceras, ka rāpties pār žogu ir bīstami, un citreiz vairs nerāpjas.

—    Un citreiz viņš nerāpsies vis pār žogu, bet uzkāps uz jumta, nokritīs un pārsitīs galvu, — Medene papildināja.

—    Tad mēs ietriepsim viņam galvu ar jodu, un viņš iegau­mēs, ka arī uz jumta rāpties ir bīstami. Jodam piemīt ļoti lielas audzinošas spējas.

—    Ārstam jādomā nevis par audzinošo nozīmi, bet par to, kā atvieglot slimnieka ciešanas, — atteica Medene. — Ar savu jodu jūs ciešanas tikai pastiprināt.

—    Ārstam jādomā par visu, — sacīja Tabletiņš. — Pro­tams, ja jūs ārstējat knīpas, jūs varat vispār ne par ko nedomāt, taču, kad jūs ārstējat knauķus …

—    Parunāsim labāk par kaut ko citu, — Medene viņu pār­trauca. — Ar jums nemaz nav iespējams dejot.

—   Nē, tā esat jūs, ar ko nav iespējams dejot!

—   Jūs neesat visai pieklājīgs!

—   Jā gan, es esmu nepieklājīgs, kad manā klātbūtnē izsaka tik tumsonīgus uzskatus.

—    Gluži otrādi, tas esat jūs, kas pauž tumsonīgus uzskatus! Jūs neesat doktors, bet nožēlojams feldšerītis.

—    Bet jūs … jūs! . ..

Doktors Tabletiņš aiz apvainojuma ne­spēja parunāt. Viņš apstājās deju laukuma vidū un krampjaini plātīja muti kā sausu­mā izmesta zivs. Dejotāju pāri grūdās vi­ņam virsū. Medeni šī grūstīšanās bija pa­galam nomocījusi. Viņa parāva Tabletiņu aiz piedurknes.

—    Nu, dejojiet taču! Ko jūs apstājāties? Mēs visus traucējam.

Tabletiņš atmeta ar roku, un viņi no jauna sāka dejot. Kādu brīdi dejoja klusē­dami, tad atkal atsākās strīds par ārstēša­nas metodēm.

Apalītis dejoja ar Tīnīti. Viņu starpā ri­sinājās pavisam citāda saruna.

—   Vai jums garšo konfektes? — Apalī­tis vaicāja.

—    Ļoti, — Tīnīte atbildēja. — Un jums?

—   Man arī. Bet par visu vairāk man garšo tortes.

—   Un man vairāk par visu pasaulē garšo saldējums.

Skrūvītis dejoja ar Vāverīti.

—   Mans sapnis ir iemācīties vadīt auto­mobili, — stāstīja Vāverīte. — Pie mums daudzas knīpas ir iemācījušās, tātad arī es varēšu.

—    Tas ir ļoti vienkārši, — apstiprināja Skrūvītis. — Vis­pirms jānospiež sajūgs, tad jāieslēdz gāze …

Nezinītis dejoja ar Zilacīti. Starp citu, to tikai tā saka, ka Nezinītis dejoja. Patiesībā dejoja tikai Zilacīte, bet Nezinītis lēkāja kā āzis, vienā laidā mina Zilacītei uz kājām un visu laiku grūstīja citus. Pēdīgi Zilacīte teica:

—    Labāk pasēdēsim brītiņu. Viņi apsēdās uz soliņa.

—    Vai zināt, — Nezinītis ierunājās, — es taču nemaz ne­protu dejot.

—   Ļoti jauki, ka jūs pats atzīstaties, — Zilacīte atsaucās.

—   Cits jūsu vietā būtu samelsis zilus brīnumus, būtu stāstījis, ka viņam sāp rokas un kājas, bet jūs godīgi pateicāt, ka nepro­tat. Es redzu, ka ar jums var draudzēties.

—   Nu jā, ka var, — Nezinītis piekrita.

—   Es labprāt draudzējos ar knauķiem, — Zilacīte sacīja.

—   Man nepatīk knīpas par to, ka tās ir pārāk iedomīgas uz savu skaistumu un vienmēr grozās pie spoguļa.

—    Ir arī starp knauķiem tādi, kam patīk lūkoties spogulī, — Nezinītis iebilda.

—    Bet jūs taču tāds neesat, Nezinīt? Vai nav tiesa, jūs ne­esat tāds?

—   Nē, es tāds neesmu, — Nezinītis apliecināja.

Un samelojās. Patiesībā viņš bieži vien, kad neviens nere­dzēja, grozījās spoguļa priekšā un domāja par savu skaistumu. Blakus minot, tāpat kā kurš katrs cits knauķis.

— Man liels prieks, ka jūs tāds neesat, — Zilacīte sacīja. — Mēs būsim draugi. Man ir interesants priekšlikums. Rak­stīsim viens otram vēstules. Pa­priekš jūs atrakstīsiet vēstuli man, un pēc tam es jums.

«Te tev nu bija!» nodomāja Nezinītis, kas prata rakstīt tikai ar drukātiem burtiem un ļoti kautrējās parādīt savu izglītības trūkumu.

—    Kādēļ tad vēstuli? — viņš samulsis murmināja. — Mēs taču dzīvojam netālu. Var arī tāpat parunāties.

—  Ak, cik jūs esat garlaicīgs, Nezinīt! Tas taču ir tik interesanti — saņemt vēstuli!

—    Nu labi, — Nezinītis bija ar mieru. — Es uzrakstīšu vēstuli.

Drīz iestājās tumsa. Visapkārt iedegās simtiem daudzkrā­sainu lukturīšu. Tie mirdzēja gan kokos, gan virs teltīm. Šur tur tie bija paslēpti zem kokiem zālē, un likās, ka pati zāle spīd tādā kā burvīgā gaismā. Estrādes apakšējā daļa, virs ku­ras bija novietojies orķestris, bija aizvilkta ar skaistu, gaišzilu priekškaru. Negaidot priekškars atvērās, un aiz tā visi ierau­dzīja skatuvi.

Uz skatuves iznāca dzejniece Vējziedīte un sauca:

—   Klusu! Klusu! Tūliņ sāksies koncerts. Uzmanību!

Visi apsēdās uz soliņiem un sagatavojās klausīties kon­certu.

—   Uzmanību! — Vējziedīte joprojām sauca. — Pirmā uz­stājos es. Es jums nolasīšu savus jaunos dzejoļus par drau­dzību.

Knauķi un knīpas skaļi sita plaukstas. Līdzko aplausi bija aprimuši, Koklītis pamāja ar savu diriģenta zizli, sāka spēlēt orķestris, un Vējziedīte mūzikas pava­dībā lasīja savus jaunos dzejoļus par draudzību. Šie dzejoļi bija tikpat labi kā visi dzejoļi, ko sacerēja Vējziedīte, un beidzās tie ar vārdiem: «Visiem mums ir jādraudzējas, jāstiprina draudzība!»

Kad bija nolasīti dzejoļi, kas visiem ļoti patika, uzstājās deju ansamblis. Divpa­dsmit knīpas, saposušās skaistos dažādu krāsu tērpos ar lentēm, dejoja dažādas de­jas, starp kurām vislabākā izrādījās deja «Rācenis». Skatītāji ilgi sita plaukstas un kliedza bravo, līdz «Rāceni» atkārtoja vēl divas reizes. Pēc deju ansambļa uzstājās Pūķienas pilsētas knauķu koris. Koris no­dziedāja vairākas dziesmas.

Tiklīdz koris bija nogājis no skatuves, Koklītis atstāja savu orķestri, pa stabu no- šļūca lejā no otrā stāva, uzrāpās uz skatu­ves un iesaucās:

—    Šurp, draugi, pie manis! Pie manis!

Zinītis, Skubiņš, doktors Tabletiņš un

pārējie Zinīša biedri uzkāpa uz skatuves.

—    Uzmanību! — sauca Koklītis. — Tū­liņ dziedās Ziedu pilsētas knauķu koris.

Viņš sāka pūst fleiti, un visi knauķi korī dziedāja dziesmiņu par sienāzīti; vārdus tai bija sacerējis dzejnieks Ziediņš:

Reiz zālē mazs mazītiņš, Kā gurķītis zaļš, glītiņš Jauns sienāzītis bij, Jauns sienāzītis bij.

Ne vabolītes sīkās, Bet zāli ēst tam tīkas, Ar mušām draugos būt, Ar mušām draugos būt.

Te atklimst varde zaļā, Līdz ausīm mute vaļā, Un aprij sienāzi, Un aprij sienāzi.

Kopš dzīvot viņš bij sācis, Tam prātā nebij nācis, Ka tāds reiz pienāks gals, Ka tāds reiz pienāks gals!

Un tik skumja bija šī dziesmiņa, ka uz beigām pat paši dziedātāji nenoturējās un rūgti apraudājās. Visiem bija žēl nabaga sien- āzīša, ko aprijusi negausīgā varde. Asaras aumaļām plūda viņiem no acīm.

—    Tik jauks sienāzītis bija! — šņukstēja Aizmārša.

—    Neviena paša neaiztika un ar mušām bija pa draugam, — sacīja Skubiņš.

—    Un par to viņu varde apēda! — pie­bilda Skrūvītis.

Tikai Zinītis neraudāja un mierināja bied­rus:

—    Neraudiet, brālīši! Neapēda varde sien- azīti. Tas nav tiesa. Viņa apēda mušu. Goda vārds, mušu!

—   Vienalga … — šņukstēja Skrūvītis. — Man arī mušas

žēl.

—   Kas tur mušas ko žēlot? Tās tikai visiem uzmācas un iznēsā slimības. Kas nu vēl nebūs — mušas dēļ raudāt!

—   Es nemaz neraudu mušas dēļ, — teica Rūcenis. — Man tikai ienāca prātā, ka mēs šo dziesmiņu dziedājām, kad bijām mājās.

Tobrīd Nezinītis sāka kaukt tik skaļi, ka visi aiz izbrīna mi­tējās raudāt un ņēmās viņu mierināt. Visi jautāja, kāpēc viņš tik stipri raudot, taču Nezinītis pukstēja un nekā neatbildēja. Pēdīgi viņš, aizvien vēl šņukstēdams, izgrūda:

—   Es pēc Pa .. . es pēc Pa … es pēc Panckariņa esmu sa- ilgojies!

—   No kā tas varētu būt? — visi brīnījās. — Visu laiku ne ilgojās, nekā, un nu uzreiz tā sailgojies!

—   Jā! — Nezinītis gražīgi atteica. — Es esmu šeit, bet Panckariņš palika mājās!

—   Nu, nepazudīs jau bez tevis tavs Panckariņš, — teica Skubiņš.

—   Pazudīs gan! Es zinu, ka arī viņš pēc manis ilgojas. Panckariņš ir mans vislabākais draugs, bet es no viņa pat ne­atvadījos, kad aizlidojām ar gaisa balonu.

—    Kāpēc tad tu neatvadījies?

—   Es ar viņu biju sanīdies un negribēju atvadīties. Kad mēs lidojām projām, viņš visu laiku lūkojās uz mani un māja man

ar roku, bet es tīšām griezos projām un negribēju uz viņu ne paskatīties. Es toreiz biju lepns, ka lidoju ar gaisa balonu, un tagad nu mani moka tā … kā viņu …

—   Sirdsapziņa? — doktors Tabletiņš pateica priekšā.

—    Kā tad, brālīši, sirdsapziņa! Būtu es atvadījies, man būtu vieglāk. Griezīsimies, brālīši, atpakaļ uz mājām, es salabšu ar Panckariņu un atvadīšos.

—   Ja mēs atgriezīsimies, tad vajadzēs sasveicināties, nevis atvadīties, — Zinītis pamācīja.

—    Nu, vienalga, es vispirms atvadīšos un tad sasveicināšos, un viss būs labi.

—   Vajadzēs, draugi, doties atceļā, — sacīja Koklītis. — Ne- zinītim sagribējies uz mājām.

—   Jā gan, brāļi, arī man laiks uz mājām, — pievienojās Tabletiņš. — Bez manis taču Ziedu pilsētā var kāds saslimt, un nebūs, kas ārstē.

—    Kā tad, izceļojušies esam — un pietiek, — Zinītis noteica. — Jāgriežas taču kādreiz atpakaļ uz mājām. Rīt dosimies ceļā.

Balle bija beigusies. Zilacīte piegāja pie Nezinīša.

—   Tātad mēs nu šķiramies, — viņa bēdīgi teica.

—   Jā . .. — klusu atbildēja Nezinītis. — Mums jau laiks uz mājām.

—   Jūs necik ilgi pie mums nebijāt.

—   Man ļoti gribētos palikt vēl, bet arī uz mājām gribas, — galvu nodūris, atzinās Nezinītis.

Zilacīte kaut ko dziļi pārdomāja, tad sacīja:

—    Protams, jums laiks uz mā­jām. Mājās jums palika draugi, kas droši vien par jums raizējas. Jūs da­rāt labi, ka neaizmirstat draugus.

Kādu brīdi viņi abi stāvēja klu­sēdami. Nezinītis dzīrās kaut ko sa­cīt, taču rīkle viņam nez kāpēc aizžņaudzās un vārdi nenāca laukā. Viņš raudzījās uz zemi, urbināja ar papēdi smiltis un neuzdrošinājās paskatīties uz Zilacīti. Viņš baidījās, ka tā pa­manīs viņam acīs asaras. Beidzot viņš pacēla galvu. Abu acis sastapās.

—   Vai gribat, es jums izšūšu ceļa somu? — viņa vaicāja.

—   Gribu.

Otrā dienā Zinītis un viņa biedri devās ceļā. Tika nolemts ceļot kājām. Gaisa balons bija pārplīsis, to grūti izlabot, tur­klāt nebija arī ceļa vēja. Visiem pa priekšu soļoja Zinītis ar kompasu rokās, viņam sekoja doktors Tabletiņš, tad Skrūvītis un Ķīlītis, bet aiz viņiem pārējie knauķi-knēveļi. Nezinītis gāja pats pēdējais.

Ikvienam uz muguras bija soma. Šīs somas tiem bija šuvu­šas knīpas. Somās atradās ceļa pīrāgi, kā arī dažādu augļu, dārzāju un puķu sēklas, kādu nebija Ziedu pilsētā. Sīrupiņam katrā kabatā glabājās pa arbūza sēkliņai.

Visas knīpas izgāja knauķus pavadīt. Daudzas raudāja.

—   Neraudiet vis, — Zinītis viņas mierināja. — Kādreiz mēs atkal uztaisīsim gaisa balonu un atlidosim pie jums.

—   Atlidojiet pavasarī, kad ābeles ziedēs! — knīpas sauca. — Pavasarī pie mums ir ļoti jauki.

Knīpas palika stāvam pilsētas malā, bet knauķi devās pro­jām pa taciņu, kas vijās caur zāles un lauku ziedu biezokņiem.

—   Uz redzēšanos! Uz redzēšanos! — sauca knīpas un māja ar rokām.

—   Uz redzēšanos! — knauķi viņām atsaucās.

Zilacīte klusuciešot māja ar roku.

Drīz vien knauķi bija jau gabalā un knīpu balsis tos tikko vairs aizsniedza.

—   Nezinīt! Nezinīt! — Zilacīte pēkšņi iesaucās.

Nezinītis apgriezās.

—   Vēstuli, Nezinīt! Vēstuli!

Nezinītis māja ar galvu un vicināja cepuri.

— Viņš sadzirdēja! — Zilacīte nopriecājās.

Trīsdesmitā nodaļa

Atkal mājās

Drīz ceļotāji pārvērtās par tikko samanā­miem punktiņiem, bet pēc tam pavisam nozuda ceļa līkumā. Knīpas izklīda pa mājām. Visām bija skumji.

Daudz dienu Zinītis un viņa biedri gāja pa laukiem un me­žiem un pēdīgi nokļuva dzimtajā pusē. Viņi apstājās uz augsta paugura, un priekšā jau bija redzama Ziedu pilsēta visā savā krāšņumā. Vasara gāja uz beigām, un ielās ziedēja pašas košā­kās puķes: baltas krizantēmas, sarkanas dālijas, daždažādu

krāsu asteres. Visos pagalmos raibi mirgoja atraitnītes, skais­tas kā tauriņi. Liesmainās kreses vijās gar žogiem, gar ēku sie­nām un ziedēja pat uz jumtiem. Vējiņš atnesa maigu rezēdu un kumelīšu smaržu.

Aiz prieka Zinītis un viņa biedri krita cits citam ap kaklu.

Nebija ilgi, kad viņi jau soļoja pa dzimtās pilsētas ielām. No visām mājām bira ārā iedzīvotāji un vērās mūsu ceļotājos. Zinītis un viņa draugi ilgos klaiņojumos bija tā iedeguši, ka sākumā neviens viņus nepazina.

Piepeši kāds iesaucās:

—    Ļautiņi, tas taču ir Zinītis! Skatieties, lūk, kur viņš nāk visiem pa priekšu!

Te no visām malām atskanēja saucieni:

—    Un re, kur ir arī doktors Tabletiņš! Un mednieks Skro­tiņš, un Aizmārša, un Apalītis!

Pilsētas iedzīvotāji priecājās un kliedza:

—    Urā!

Un kas notika, kad Zinītis un viņa biedri iegriezās Pulkste­nīšu ielā! Te viņiem visi bija kaimiņi un labi paziņas. Knēveļi

aizsprostoja visu ielu. Knauķi apkampa un skūpstīja slavenos ceļotājus, bet knīpas nokaisīja visu ceļu ar mārpuķīšu zied­lapiņām.

Pēkšņi nez no kurienes attecēja mazs šunelītis. Tas ņēmās riet un lēkāt medniekam Skrotiņam apkārt, un laizīt tam rokas.

—   Brālīši, tas taču ir mans Totiņš! — mednieks Skrotiņš iesaucās.

Kaimiņi pastāstīja, ka dažas dienas pēc tam, kad knauķi aizlidojuši ar gaisa balonu, Totiņš atgriezies mājās. Tāpēc visi domājuši, ka Skrotiņš un viņa biedri gājuši bojā, un neviens necerējis tos atkal ieraudzīt dzīvus.

Skrotiņš paķēra Totiņu klēpī un ņēmās skūpstīt.

—   Ak, tu manu uzticīgo, labo sunīt! — viņš runāja. — Tā­tad tu neesi vis pagalam? Un es tevis dēļ tā bēdājos.

Te ielas galā parādījās jauns knēveļu bars. Visiem pa priekšu skrēja dzejnieks Ziediņš.

—    Panti! — visi sauca. — Tūliņ būs panti!

Knīpas skaļi sita plaukstas, bet daži knauķi — nez kur sadabūjuši — atvēla tukšu mucu un nostatīja to ielas vidū ar dibenu uz augšu.

Kāds iesaucās:

—    Kāp, Ziediņ, uz mucas un lasi pantus!

Ziediņu satvēra zem rokām un palīdzēja tam uztrausties uz mucas. Ziediņš brītiņu padomāja, mazliet nokāsējās, tad izstiepa roku pret Zinīti un viņa biedriem un jūsmīgi nolasīja pantu, ko nu­pat, uz mucas stāvēdams, bija sacerējis:

Mēs drošos ceļotājus sveicam kvēli, Tie aizlidoja gaisa balonā tik cēli, Bet mājās atgriezās — urā! — Bez kāda balona.

— Urā-ā-ā! — knēveļi kliedza visās malās. Ziediņu vienā mirklī novilka zemē no mucas. Knauķi pacēla viņu uz rokām un nesa mājup, bet knīpas skrēja nopakaļ un apmētāja ar mārpuķīšu ziedlapiņām.

Ar šiem pantiem Ziediņš kļuva tik slavens, it kā pats būtu veicis tādu brīnišķīgu ceļojumu.

Mūsu drosmīgie ceļotāji atvēra vārtiņus un devās uz savu mājiņu, kas daudz dienu bija stāvējusi tukša. Uz ielas palika vienīgi Nezinītis. Viņš bēdīgi noskatījās, kā pūlis attālinājās, tad pavērās apkārt, it kā meklēdams kādu. Iela bija gluži tukša. It kā vējš būtu visus aizpūtis. Acis Nezinītim kļuva vēl bēdīgā­kas, taču tobrīd viņš ielas pretējā pusē pamanīja sīku knēveli, kas stāvēja žoga ēnā un, muti ieplētis, raudzījās viņā platām acīm.

— Panckariņš! — Nezinītis iesaucās, sazīmējis draugu, un pastiepa rokas uz priekšu.

Panckariņš iespiedzās aiz prieka un drāzās pie Nezinīša, kas pats skrēja viņam pretim. Draugi gandrīz sasitās ar pierēm kopā un palika stāvam ielas vidū. Panckariņš ar lepnumu un mīlestību vēroja savu draugu, kas bija kļuvis par slavenu ceļo­tāju, bet Nezinītis raudzījās uz draugu ar vainīgu smaidu. Tā viņi ilgi stāvēja, aplūkodami viens otru, un aiz satraukuma ne­

varēja izteikt ne varda. Tad viņi cieši apkampās, un asaras sāka birt tiem no acīm.

Tā tik bija satikšanās!

Ar to Zinlša un viņa draugu slavenais ceļojums bija bei­dzies. Ziedu pilsētā dzīve atkal ritēja pa vecam … kaut gan nē, nevar sacīt, ka gluži pa vecam.

Kopš mūsu drosmīgie ceļotāji bija atgriezušies mājās, pil­sētā tik vien dzirdēja valodu kā par viņiem. Visi knēveļi, gan knauķi, gan knīpas, sanāca vakaros pie Zinīša mājiņas un klau­sījās ceļotāju nostāstus par viņu dzīvi Zaļajā pilsētā.

Apalītis allaž mēdza atcerēties, ar kādiem garšīgiem pīrā­giem knīpas viņu cienājušas, bet Sīrupiņš lielījās, cik viņš iz­dzēris gāzētā ūdens ar sīrupu. Zinītis stāstīja par ūdensvadu no niedru caurulēm un par strūklakām, un par to, kādu brī­nišķīgu tiltu knīpas uzcēlušas pār upi, kā arī par to, cik milzī­gus arbūzus viņas audzējušas. Šādās reizēs Sīrupiņš aizvien vilka no kabatas ārā arbūzu sēkliņu un sacīja:

— Kas to būtu domājis, ka no šās sēkliņas var rasties vai­rākas mucas sīrupa!

Varbūtiņš un Skubiņš vismīļāk stāstīja, kā viņi kopā ar knī­pām vākuši augļu ražu. Skrūvītis un Ķīlītis stāstīja par meha­nizāciju, par savu draugu šoferi Baranciņu un par mehāniķi izgudrotāju Sprūdiņu, kuram viss ierīkots uz podziņām. Skro­tiņš ar sevišķu patiku cilāja atmiņas par to, kā viņu ārstējuši slimnīcā un kas par ievērojamu ārsti ir Medene, kura viņam izārstējusi izmežģīto kāju tik labi, ka tagad viņš var ne tikai staigāt, bet arī skriet un pat lēkt. Lai to pierādītu,Skrotiņš lēkāja uz vienas kājas — tieši uz tās kajas, kas bijusi izmežģīta.

Visi stāstīja par savu draudzību ar knī­pām. Pat Nerunītis, no kura reti kad varēja dzirdēt kaut vārdiņu, sacīja:

—         Goda vārds, brāļi, es agrāk pat ne­domāju, ka ar knīpām var tikpat labi sadzī­vot kā ar knauķiem.

—        Tu nu labāk būtu klusējis! — iebilda Nezinītis. — Es pat netiku pamanījis, ka tu tur būtu ar kādu iedraudzējies.

—         Bet vai tu iedraudzējies? — knauķi viņam vaicāja.

—    Es iedraudzējos ar Zilacīti! — Nezi­nītis lepni atbildēja.

—     Tā jau nu mēs tev ticēsim! — Podziņa apšaubīja. — Tu jau pat ar savu draugu Panckariņu saķildojies par to, ka viņš draudzējās ar knīpām.

—     Nekā tamlīdzīga! Ar Panckariņu es jau esmu salabis un turpmāk pats vienmēr būšu ar knīpām pa draugam.

—    Kāpēc tad tu agrāk tā nedarīji? — iejautājās Kumelīte.

—     Agrāk es biju liels muļķis. Es baidījos, ka mani ķircinās par to, ka draudzējos ar knīpām.

—   Tu arī tagad baidīsies, — ieteicās Mušiņa.

—     Nē. Tagad es jau esmu mācīts. Vai gribi, es draudzēšos ar tevi? Un tas, kurš smiesies, dabūs no manis pa pieri.

—     Liela vajadzība, lai tu manis dēļ kaujies! — Mušiņa no­raidīja.

—     Nu, es nekaušos. Vienkārši nelikšos par zobgalībām ne zinis.

Nezinītis sadraudzējās ar Mušiņu un kopš tā laika, tiklīdz pamanīja, ka knīpām kāds dara pāri, tūliņ gāja klāt un teica:

—     Kāpēc tu knīpām pāri dari? Pielūko, ka es to vairs ne­redzētu! Knīpām pāri darīt pie mums nav pieņemts.

Par to knīpas sāka viņu cienīt un runāja, ka Nezinītis esot gluži lādzīgs knēvelis. Pārējiem knauķiem, protams, bija skau­dība, ka slavē Nezinīti, un arī viņi sāka knīpas aizstāvēt. Knī­pām pāri darīt Ziedu pilsētā vienkārši nebija vairs pieņemts. Ja kādu reizi arī atgadījās, ka viens vai otrs knauķis paļauj dūrēm vaļu vai pat pasaka knīpai kādu nelabu vārdu, tad tādu visi apsmēja un daudzināja par slikti audzinātu, neuzvedīgu un neaptēstu stulbeni, kam sveši paši vienkāršākie pieklājības likumi.

Nu neviens vairs nedzina knīpas projām, kad tās gribēja ar knauķiem parotaļāties, gluži otrādi, vienmēr pieņēma rotaļā.

Drīz vien Zinītis saprātoja ievilkt Ziedu pilsētā ūdensvadu no niedru caurulēm un ierīkot vairākas strūklakas, iesākumam kaut vai tikai pa vienai katrā ielā. Bez tam viņš ierosināja uz­celt pār Gurķupi tiltu, lai varētu kājām staigāt uz mežu. Līdz ar knauķiem darbā iesaistījās arī knīpas. No rīta līdz pusdienai visi strādāja pie tilta būves, pie ūdensvada ievilkšanas un arī pie strūklaku ierīkošanas. Pēcpusdienā visi devās rotaļāties — dažs ar bumbu, dažs vistiņas ķert, dažs spēlēt futbolu vai volej­bolu.

Vienīgi Nezinītis reti kad piedalījās rotaļās. Viņš teica:

— Man tagad rotaļāties nav vaļas. Pat lasīt es protu ar bēdu uz pusēm, bet rakstīt rakstu tikai ar drukātiem burtiem. Bet man katrā ziņā jāiemācās glīti rakstīt. Gan jau es pats zinu, kādēļ.

Un Nezinītis negāja vis puļķus sist vai futbolu spēlēt, bet sēdās pie galda un ķērās pie grāmatām. Viņš lasīja katru dienu pa lappusei, un, protams, ari no tā bija liels labums. Dažu dienu viņš lasīja pat pa divām lappusēm: šaidienai un rītdienai. Lasīšanu beidzis, viņš ņēma burtnīcu un sāka rakstīt. Viņš vairs nerakstīja ar drukātiem burtiem, bet rakstīja kā visi, taču sā­kumā tas viņam padevās ne visai glīti. Pirmajā laikā viņam burtnīcā burtu vietā iznāca šādi tādi nejēdzīgi ķeburi un kliņ­ģeri, tomēr Nezinītis ļoti centās un ar laiku iemanījās rakstīt skaistus burtus: gan lielos, tas ir, sākuma burtus, gan mazos. Daudz ļaunāks stāvoklis viņam bija ar tintes traipiem.

Nezinītim burtnīcā bieži mēdza gadīties tintes traipi. Tur­klāt, līdzko tāds traips uzkrīt, viņš uzreiz nolaiza to ar mēli. Tāpēc visi traipi viņam iznāca ar garām astēm. Šādus astainus traipus Nezinītis dēvēja par komētām. Šīs «komētas» viņam bija gandrīz vai katrā lappusē. Taču Nezinītis nenokāra degunu, jo zināja, ka pacietība un darbs palīdzēs viņam tikt vaļā arī no «komētām».

SATURS

Pirmā nodala. Ziedu pilsētas knēveļi………………………………………..

Otrā nodaļa. Kā Nezinītis kļuva par muzikantu

Trešā nodaļa. Kā Nezinītis kļuva par gleznotāju

Ceturtā nodaļa. Kā Nezinītis sacerēja pantus

Piektā nodaļa. Kā Nezinītis vizinājās gāzes automobili

Sestā nodaļa. Kā Zinītis izgudroja gaisa balonu

Septītā nodaļa. Gatavošanās ceļojumam ….

Astotā nodaļa. Ceļā………………………………………………………………

Devītā nodaļa. Virs mākoņiem………………………………………………..

Desmitā nodaļa. Avārija………………………………………………………..

Vienpadsmitā nodaļa. Jaunā vietā……………………………………………

Divpadsmitā nodaļa. Jauni paziņas…………………………………………

Trīspadsmitā nodaļa. Saruna pie galda…………………………………….

Četrpadsmitā nodaļa. Ceļojums pa pilsētu ….

Piecpadsmitā nodaļa. Slimnīcā……………………………………………….

Sešpadsmitā nodaļa. Koncerts………………………………………………..

Septiņpadsmitā nodaļa. Skrūvīša un Ķīlīša gājiens uz Pūķie

nas pilsētu………………………………………………………………………

Astoņpadsmitā nodaļa. Pūķienā……………………………………………..

Deviņpadsmitā nodaļa. Viesos pie rakstnieka

Divdesmitā nodaļa. Tūbiņš strādā…………………………………………..

Divdesmit pirmā nodaļa. Skrūvīša un Ķīlīša atgriešanās

Divdesmit otrā nodaļa. Mehanizācijas brīnumi .

Divdesmit trešā nodaļa. Bēgšana……………………………………………..

Divdesmit ceturtā nodaļa. Tūbiņa racionalizācija

Divdesmit piektā nodaļa. Skrotiņa ārstēšana

Divdesmit sestā nodaļa. Nagliņa atgriešanās

Divdesmit septītā nodaļa. Negaidīta satikšanās

Divdesmit astotā nodaļa. Salabšana…………………………………………

Divdesmit devītā nodaļa. Ballē………………………………………………..

Trīsdesmitā nodaļa. Atkal mājās……………………………………………..

Н. Носов ПРИКЛЮЧЕНИЯ НЕЗНАЙКИ И ЕГО ДРУЗЕЙ Второе издание Рига «Лиесма» 1979 На латышском языке Перевод с русского А. Озола-Саксе Художник А. Лаптев Обложка и титул А. Голтякова

HB Mb 2731

Nikolajs Nosovs

NEZINISA UN VIŅA DRAUGU PIEDZĪVOJUMI

Redaktore E. Marjutina. Mākslinieciskais redaktors A. Sprūdžs.

Tehniskā redaktore I. Klotiņa. Korektore I. Ancāne. Nodota salikšanai 27.02.79. Parakstīta iespiešanai 19.09.79. Formāts 70x90/16. Ofseta papīrs 75 g. Latīņu garni­tūra. Augstspiedums. 12,87 uzsk. iespiedi.; 10.53 izdevn. 1. Metiens 45 000 eks. Pašūt. M> 1351. Cena 35 kap. Izdevnie­cība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. N° 434/29977/B-466. Iespiesta Latvijas KP CK izdevniecības tipogrāfijā, 226081 Rīgā, Balasta dambī 3.