ALISE AIZSPOGULIJĀ Luiss Kerols

ALISE AIZSPOGULIJĀ

Luiss Kerols

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1975

No angļu valodas tulkojusi Elfrīda Melnbārde

1805. gadā uzrakstītā grāmata «Alises piedzīvojumi Brīnumzemē» atnesa tās autoram matemātikas pasniedzējam Oksfordā Luisam Kerolam (īstajā vārdā Čārlzam Dodžsonam) nepieredzētu slavu. Grāmata bija veltīta desmit gadus vecajai meitenei Alisei Lidellai — Oksfordas rektora meitai. L. Kerola draudzība ar bērniem un it sevišķi ar trinj māsām Lidellām pamudināja matemātiķi pievērsties rakstniecībai. Satiekoties ar bērniem, L. Kerols stāstija viņiem paša izdomātas pasakas. Pusotra gada pēc «Brīnumzemes» iznākšanas Kerols uzsāka strādāt pie jauna darba, bet tas nevedās viegli, uz laiku to pārtrauca brauciens uz Krieviju. Un tikai 1871. gada janvārī matemātiķis un rakstnieks savā dienasgrāmatā atzīmēja, ka pabeidzis «Aizspo- guliju». Ta paša gada nogalē iznāca arī grāmata.

«Alises piedzīvojumi Brīnumzemē» (latviski izdota 1975. gada) un tās turpinājums «Alise Aizspogulijā, un ko viņa tur redzēja», tāpat kā franču rakstnieka Sarla Perro (1628—1708) «Runcis zābakos», dāņu pasaku meistara Hansa Kristiānā Andersena (1805—1875) «Sniega karaliene», Kārļa Skalbes (1879—1945) «Pasaka par vērdiņu» un vēl citi darbi, ko mazie lasītāji saņēmuši pēdējo gadu laikā, ir literārās jeb autorpasakas. Literārās pasakas rašanās un attīstība — vai tā būtu angļu, vācu, franču, krievu vai latviešu — saistīta ar attiecīgās tautas folkloru un reālo īstenību, ar attiecīgās tautas dzīvi un tās parašām. Literārās pasakas attīstība Anglijā sākās 19. gadsimta vidū, kad ang|u valodā tika pārtulkotas brāļu Grimmu (1824) un H. K. Andersena (1846) pasakas. Folklora katrai tautai ir atšķirīga. Kārļa Skalbes pasakās lasītājs neapšaubāmi samanīs gan latviešu tautas pasaku ietekmi, gan K. Skalbes laika reālās dzīves motīvus, gan «latvisko raksturu», kā izteicies Jānis Sudrabkalns. K. Skalbe vielu pasakām aizguvis gan no latviešu tautas garamantām, gan izgudrojis pats, gan saskatījis to dzīvē, un, kaut arī K. Skalbes pasakās koki, zvēri, putni apveltīti ar domāšanas un runas spējām, tāpat kā H. K. Andersena lāpāmā adata vai alvas zaldatiņš, neapstrīdama ir K. Skalbes un H. K. Andersena pasaku atšķirība, jo K. Skalbes pasakas ir tuvas latviskajai priekšstatu pasaulei un paša autora laikam.

Ari L. Kerols savās pasakās izmanto folkloras tradīcijas. Viņa pasaku pasaulē mēs jaušam anglisko raksturu un anglisko priekšstatu pasauli. L. Kerola pasakās mājo dažādi neprāši, kas ir angļu folkloras monopols, dažādi dīvaini radījumi, viņa pasakās mēs sastopam neierobežotu fantāzijas lidojumu, kas veselu gadsimtu bija tikai ang|u īpašums un ko angļi dēvē par nonsensu (nonsense — tulkojumā nozīmē neprātu, muļķības, niekus, blēņas, bezjēdzību, aplamību, absurdu). Tā saistībā ar angļu folkloru, angļu tradīcijām un reālo īstenību Viktorijas laikmeta Anglijā cēlušās vispasakainākās pasakas pasaulē, turklāt stāstījums pasniegts caur savdabīgo bērna redzējumu. Amerikāņu autors un zinātnes popularizētājs Martins Gārdners, rakstot par L. Kerola pasakām, atzīmē, ka «Alisē» mēs sastopamies ar ārkārtīgi sarežģītu un savdabīgu nonsensu, kas adresēts ang|u lasītājam, kurš dzīvojis citā gadsimtā… bet dažas no L. Kerola asprātībām bija saprotamas tikai tiem, kas dzīvoja Oksfordā. Tā, lūk, tik pasakainajā L. Kerola pasakā (tāpat kā jebkura rakstnieka dai|radē jebkurā laikmetā) ienāk realitāte. Sajā gadījumā tā ir L. Kerola laika Anglija vai, kā tā pasakā saucas, «Aizspogulija», kurā mītošais Melno Karalis ir tikpat vecs, cik Anglijas karalis Henrijs VIII, bet Balto zirdziņa jātniekā mīt Oksfordas matemātiķa Čārlza Dodžsona (kurš nemitīgi izgudroja kādu āķīgu matemātikas uzdevumu) jūtīgā dvēsele. Ari šaha spēle brīvā dabā, kas šodien izklausās pēc absurda, renesanses laikmetā bija sastopama dzīvē, tolaik šahu spēlēja uz milzīgiem laukumiem un šaha figūru vietā stāvēja dzīvi cilvēki. Iespējams, ka ari karalienes Viktorijas laikmeta dzīve bija līdzīga aprakstītajai šaha spēlei «Aizspogulija» (kaut gan pats autors teicis, ka vēlējies vienīgi izklaidēt un uzjautrināt bērnu) un politisko partiju cīņa tikpat bezjēdzīga kā Ņurbu|a un Burbu|a divkauja. Ari daudzie L. Kerola dzejo|i, kurus šodien mēs uztveram tulkojumos galvenokārt kā nonsensu, bija adresēti rakstnieka priekštečiem vai laikabiedriem. Tādi ir dzejoji par Oliņu Boliņu, Ņurbuli un Burbuli, Lauvu un Vienradzi; ar tiem Luiss Kerols parodē tajā laikā plaši pazīstamu bērnu dzejo|u autorus.

Luisa Kerola pasakās sstopama vēl viena angļu folklorai ļoti raksturīga īpatnība — vārdu spēle, kas stipri apgrūtina darba tulkošanu, jo angļu vārdu spēles jāpielāgo attiecīgās tautas valodai.

šodien, vairāk nekā simt gadu pcc pasakas pirmizdcvuma, kad valodu skaits, kurās tā tulkota, sniedzas krietni pāri pussimtam, mainījies arī tās lasītāju kontingents — Alises Lidellas vecuma bērniem pievienojušies ari pieaugušie, to skaita arī matemātiķi un fiziķi. Bērnus saista apburošā meitene Alise un viņas pasakainie piedzīvojumi, pieaugušos — Luiss Kerols un viņa domāšana.

Alises tēlā rakstnieks koncentrējis visas pozitīvās īpašības. Abās viņa pasakās mēs sastopamies ar |oti skaidru, gaišu, tīru meitenes tēlu (protams, arī vislabākajiem bērniem pasaulē mēdz būt kāds trūkums), mēs sastopamies ar meiteni, kas grib visu zināt un izzināt, kas ir ļoti pieklājīga (šodien ne sevišķi bieži sastopama īpašība), vienkārša, patstāvīga, uzņēmīga, drošsirdīga, izpalīdzīga, patiesa un galvenais — vienmēr domājoša.

īpaša nozīme pasakā ir ilustrācijām, kuras zīmējis Luisa Kerola laikabiedrs Džons Teniels. Tās ne tikai ilustrē, bet daudzos gadījumos arī skaidro, papildina tekstu. Ar šīm ihistrācijām 1871. gadā Londonā iznāca pasakas pirmizde- vums.

E. Melbarzde

ALISE AIZSPOGULIJĀ

Luiss Kerols

Autora priekšvārds

•

Tā kā nākamajā lappusē ievietotais šaha spēles attēls dažus lasītājus ir mulsinājis, acīmredzot lietderīgi būtu paskaidrot, ka visi gājieni izstrādāti precīzi saskaņā ar spēles noteikumiem. Iespējams, ka balto un melno figūru gājienu seciba nav tik precīza, kā vajadzētu; visu trīs karalieņu[I]- «kronēšana» nozīmē to, ka viņas nonākušas pilī; Balto Karaļa «šahu» sestajā gājienā, Melno Ban- dinieku ieņemšanu septītajā gājienā un Melno Karaļa «šahu» noslēgumā katrs var pats izsekot, ja vien papūlas izvietot figūras un izdarīt norādītos gājienus atbilstoši spēles noteikumiem.

1896

MELNIE

BALTIE

Balto bandinieks (Alise) sāk un uzvar vienpadsmit gājienos.

1. Alise sastopas ar Melno Karalieni

2. Alise šķērso d3 (dzelzceļš) un iet uz d4 (Ņurbulis un Burbulis )

3. Alise sastopas ar Balto Karalieni (ar šalli)

4. Alise iet uz d5 (veikaliņš, upe. veikaliņš)

5. Alise iet uz d6 (OUņš Boliņš)

6. Alise iet uz d7 (mežs)

7. Balto zirdziņš sit Melno zirdziņu (Jātnieku sastapšanās )

8. Alise iet uz d8 (kronēšana)

9. Alise kjūst par Karalieni

10. Alise izdara rokādi (mielasts)

11. Alise uzbrūk Melno Karalienei un uzvar partiju

1. Melno Karaliene pārvietojas uz h5

2. Balto Karaliene iet uz c4 (ker šalli)

3. Balto Karaliene iet uz c5 (kļūst par aitu)

4. Balto Karaliene iet uz f8 (atstājot uz plaukta olu)

5. Balto Karaliene iet uz c8 (glābjoties no Melno zirdziņa)

6. Melno zirdziņš iet uz e7

7. Balto zirdziņš iet uz f5

8. Melno Karaliene iet uz e8 (pārbaudījums)

9. Karalienes izdara rokādi

10. Balto Karaliene iet uz a6 (zupa)

Mans bērns tik skaidru skatu nāk

Un brīnumpilnām acīm,

Kaut apkārt sen viss savādāk,

Laiks mainījies, tā sacīt.

Kaut gadiem neesi man klāt,

Taps tevim dāvināts šis stāsts.

Sen nejausts vaiga pieskāriens

Un dzidrais smieklu zvaniņš,

Kas zin, vai iznāks kādudien

Vēl atcerēties mani.

Vismaz būs gandarījums kāds,

Ja tevi atradīs mans stāsts.

•

Tas sākās sen; bij dienas tas,

Kad jutām sauli spīdam

Un mūsu laiva izlikās

Ar stāstu kopā slīdam.

Sīs atbalsis vēl negrib irt,

Kaut gadi saka — jāaizmirst.

Bet aizvien ātrāk dienas skries,

Tad balss sāks čukstēt ausī,

Liks nogurušam apgulties,

Un būs tai japaklausa.

Mēs bērniem līdzīgi, man šķiet,

Kas laikus negrib gulēt iet.

Tur tukšumā sper laukā lausks,

Mirdz sniegs un vēji klejo,

Bet kamīnā mums uguns plaukst,

Un bērni jautri smejas.

Tev mani stāsti aizmirst liks

To sniegu, kas aiz loga snigs.

Kaut arī viegla ēna krīt

Sim manam stāstam pāri,

Kaut vasara aiz kalniem mīt,

To tikai slavēt vari.

Un paliks salnas neaizskarts

Kā pasaka šis burvju vārds.

I nodaja

MĀJA AIZSPOGULIJĀ

Nav nekādu šaubu, ka baltais kaķēns nav vainīgs, vaininieks ir vienīgi melnais, jo baltajam vecā kaķene jau veselu stundas ceturksni mazgāja purniņu (un jāteic — viņš pacieta to samērā abi): tāpēc, redzat, baltais savu ķepu šajā nedarbā nevarēja pielikt.

Savu mazuļu purniņus Dina mazgāja šādi: vispirms ar vienu ķepu satvēra nabadziņu aiz austiņas un novēla zemē, tad ar otru ķepu ņēmās berzēt pret spalvu tā purniņu, sākot no degungaliņa; un pašreiz, kā jau sacīju, Dina jo cītīgi darbojās ar balto kaķēnu, kas rātni gulēja un mēģināja murrāt, neapšaubāmi saprazdams, ka viss tiek darīts viņa labā.

Bet melnais kaķēns bija apstrādāts jau agrāk, tūlīt pēc pusdienām, tālab, kamēr Alise saritinājusies tupēja liela atzveltnes krēsla stūrī, pusmiegā kaut ko pie sevis runādama, melnais nebēdnieks aizrautīgi draiskojās ar dzijas kamolu, kuru Alise gribēja pārtīt; kaķēns ripināja kamolu šurp un turp, līdz kamols pārvērtās par neatšķetināmu dzijas murskuli, viss vienos mezglos un cilpās, un, lūk, tur nu tas mētājās uz kamīna paklaja, bet murskuļa pašā vidu kaķēns dzinās paka| pats savai astei.

— Ak tu mazais, mīļais nerātneli! — Alise iesaucās, satverdama kaķeņu un viegli noskūpstīdama, lai tas saprastu, ka kritis nežēlastībā. — Dinai vajadzētu pamācīt tevi pieklājīgāk uzvesties! Zini, Dina, tev vajadzētu to izdarīt. Vajadzētu! — Alise pārmetumu pilnu skatienu dusmīga balsī noteica vecajai kaķenei, tad paņēma samudžināto dziju un kaķēnu, ietrausās atpakaļ atzveltnes krēslā un atsāka tīt dziju. Bet šis darbs viņai diez kā nevedās, jo viņa visu laiku sarunājās — brīžiem ar kaķēnu, brīžiem pati ar sevi. Kaķēns rātni tupēja viņai klēpī un izlikās vērojam, kā norit dzijas pārtīšana, reižu reizēm izstiepdams vienu ķepiņu un viegli pieskardamies kamolam, it kā izsakot vēlēšanos palīdzēt, ja vien tas būtu iespējams.

— Vai tu zini, Katij, kas rīt notiks? — Alise ierunājās. — Tu varētu uzminēt, ja būtu skatījusies kopā ar mani laukā pa logu, bet Dina tevi tobrīd uzposa, un tu nevarēji… Es redzēju, kā zēni vāc zarus ugunskuram, un ugunskuram, Katij, vajag pulka zaru! Bet sāka salt un snigt, tāpēc no uguns kurināšanas nekas neiznāca. Neuztraucies, Katij, gan jau rīt mēs visu redzēsim.

Alise kādas pāris reizes aptina dziju Katijai ap kaklu, lai paraudzītos, kā viņai tas piestāv; kaķēns uzsāka ķepuroties, kamols noripoja uz grīdas, un krietna dala tinuma atkal izrisa.

— Zini, Katij, kad es ieraudzīju, ko tu esi izstrādājusi, es tā sadusmojos, — Alise sacīja, atkal ērti iekārtodamās krēslā, — ka gandrīz gribēju atvērt logu un izlikt tevi sniegā! Un tu

būtu to pelnījusi, mazā, mī|ā nebēdne. Netaisno- jies! Nepārtrauc, kad es runāju! — viņa rājās, piedraudēdama ar pirkstu. — Es uzskaitīšu visus tavus grēkus. Pirmkārt, tu divas reizes ieņaukstē- jies, kad Dina šorīt mazgāja tev purniņu. Nemēģini tagad liegties, Katij, es visu dzirdēju. Ne- murrā man pretī! — (Alise iztēlojās, it kā kaķēns būtu kaut ko iebildis.) — Vai Dina ar ķepu trāpīja tev pa actiņu? Ja, bet tā ir tapa vaina, kam turēji acis vaļā, būtu aizvērusi, tas neatgadītos. Nemaz nemēģini taisnoties, bet tagad klausies! Otrkārt, tu raustīji Sniegpūku aiz astes, kad es liku tai priekšā bļodiņu ar pienu! Vai tu biji izslāpusi, ko? Kā tu varēji zināt, ka Sniegpūka nav izslāpusi? Treškārt, tiklīdz es tevi neuzmanu, tu ritini va|ā manu kamolu! • Lūk, trīs tavi grēki, 'Katij, un vēl ne par vienu tu neesi saņēmusi sodu. Zini, es krāju sodus par visiem taviem nedarbiem uz nākamo trešdienu … Bet ja nu tiktu krāti sodi par maniem nedarbiem? — Alise sacīja vairāk pati sev nekā kaķēnam. — Kas gan notiktu gada beigās? Mani laikam aizsūtītu uz cietumu, kad būtu pienākusi sodu saņemšanas diena. Bet, ja nu par katru nedarbu, pieņemsim, es paliktu bez pusdienām, tad nelaimīgajā sodu dienā man nedotu uzreiz piecdesmit pusdienu! Ai! Pret to es sevišķi neiebilstu — tāds daudzums! Es labāk iztieku bez šīm pusdienām nekā visas ēdu!

Katij, vai tu dzirdi, kā sniegs krīt pret rūti? Cik jauka un maiga skaņa! It kā ārpusē kāds skūpstītu logu. Man gribētos zināt, vai sniegs mii kokus un laukus, ja viņš skūpsta tos tik maigi? Un pēc tam pārsedz ar baltu, vatētu segu un varbūt saka: «Čučiet, mīļie, kamēr atkal atnāks vasara.» Un, kad atnāk vasara, tie atmostas, ietērpjas zaļumā un danco, kad vien vējš uzpūš.

Ai, Katij, cik tas ir skaisti! — Alise iesaucās un nometa kamolu, lai paplaukŠķinātu. — Es vēlos, kaut tā būtu īstenībā! Patiešam, rudenī, kad lapas nodzeltē, meži izskatās miegaini.

— Katij, vai tu māki spēlēt šahu? Nesmaidi, mī|ā, es jautāju pavisam nopietni. Jo, kad mēs nesen spēlējām, tu tik nopietni skatījies, it kā visu saprastu, un, kad es iesaucos: «Šahs!» — tu sāki murrāt! Jā, tas bija pirmklasīgs šahs, Katij, un es patiešām būtu varējusi uzvarēt, ja negadītos tas nejaukais zirdziņš, kas ciku-caku ielīda starp maniem kauliņiem. Katij mīļā, iedomāsimies, ka …

Un tieši tagad es gribu jums pastāstīt, ka pusi no saviem vēlējumiem Alise iesāka ar savu iemīļoto teicienu: «Iedomāsimies, ka … .» Iepriekšēja dienā Alisei iznāca pamatīgas domstarpības ar māsu tikai tāpēc, ka Alise ierosināja: «Iedomāsimies, ka mēs esam karaļi un karalienes!» Bet māsa, vienmēr gribēdama būt ļoti noteikta, iebilda, ka tas nav iespējams, jo viņas ir tikai divas, un tad Alise, beigu beigās samierinādamās, sacīja: «Nu labi, tu vari būt viena no šīm personām, bet es būšu visas pārējās.» Reiz viņa pārbiedēja savu auklīti, iebļaudama viņai ausī: «Iedomāsimies, ka es esmu izsalkusi hiēna un tu esi kauls!»

Taču atgriezīsimies pie Alises sarunas ar kaķēnu.

— Iedomāsimies, Katij, ka tu esi Melno Karaliene. Vai zini, man šķiet, ja tu apsēstos uz pakaļ- ķepām un sakrustotu priekšķepas, tu izskatītos ka īsta karaliene! Mīļā, nu pamēģini taču!

Un Alise paņēma no šaha galdiņa Melno Karalieni un nolika kaķēna priekšā kā paraugu, kas jāatdarina; taču no pasākuma nekas prātīgs neiznāca galvenokārt tāpēc, Alise secināja, ka mazais kaķēns nevēlējās, kā nakas, salikt priekšķepas. Lai kaķēnu sodītu, Alise pacēla to pie spoguļa un parādīja, cik īdzīgs tas izskatās.

.— Un, ja tu nelabosies tūlīt pat, — viņa piebilda, — es tevi izlikšu caur spoguli Aizspoguli- jas mājā. Kā tas tev patiks?

Klau, ja tu uzmanīgi klausīsies, Katij, un nerunāsi tik daudz, es pastāstīšu tev visu, ko domāju par māju Aizspogulijā. Vispirms tur caur spoguli redzama istaba, kas izskatās gluži tāda pati kā mūsu viesistaba, tikai priekšmeti tur izvietoti otrādi. Kad pakāpjos uz krēsla, es varu redzēt visu, tikai ne to stūrīti aiz kamīna. Ai! Bet kā es vēlētos redzēt tieši to stūrīti! Un es ļoti, ļoti gribētu zināt, vai ziemā tur arī kurina kamīnu; to, redzat, var pateikt tad, kad mūsu kamīnā kuras uguns, jo tad uguns redzama arī tanī istabā, bet varbūt tur tikai blēdās, lai mēs te domātu, ka arī tur kuras kamīns. Un vēl — turienes grāmatas arī ir līdzīgas mūsējām, tikai vārdi rakstīti ačgārni. To es zinu, jo reiz biju pielikusi pie spoguļa mūsu grāmatu, un tad arī tur bija pielikta grāmata.

— Kā tev patiktu dzīvot Aizspogulijas mājā, Katij? Nez vai tur tu dabūtu pieniņu? Varbūt Aizspogulijā piens nav dzerams. Ai, Katij! Mēs esam tikušas jau līdz gaitenim. Ja mūsu viesistabas durvis plaši atvērtas, var redzēt mazdrusciņ 110 Aizspogulijas mājas gaiteņa; un tā daļa, kas redzama, ļoti līdzīga mūsu gaitenim, taču iālāk, zini, tas var būt pavisam citāds. Ai, Katij, cik jauki būtu, ja mēs varētu tikt spogulim cauri un nokļūt Aizspogulijas mājā! Ai! tur noteikti ir daudz jauku mantu! Katij, iedomāsimies, ka mēs kaut kā varam iziet spogulim cauri. Iedomāsimies,

ka viss spogulis top tik mīksts kā šķidrauts, un mēs tiekam tam cauri. Vai, raugies, tas top līdzīgs miglai! Tagad var itin viegli iziet tam cauri.

Šos vārdus sacīdama, Alise jau stāvēja uz kamīna dzegas, nemaz neapzinādamās, kā tur nokļuvusi. Un, patiesi, spogulis sāka gaist kā sudrabaina dūmaka.

Nākamajā mirklī Alise jau atradās aiz spoguja un klusi nolēca uz grīdas Aizspogulijas istabā. Vispirms viņa gribēja noskaidrot, vai kamīns kuras, un |oti priecājās,.ieraugot īstu kamīnu, kurā sprēgā uguns tikpat spoži kā tanī, kas palika spoguja viņā pusē. «Te man būs tikpat silti kā mūsu

vecajā istabā,» Alise nodomāja, «patiesībā — vēl siltāk, jo te mani neviens nedzīs nost no kamīna. Ai, tas gan būs joks, kad mani caur spoguli redzēs, bet klāt man netiks!»

Tad viņa palūkojās apkārt un ievēroja, ka tās lietas, kuras bija redzamas vecajā istabā, izskatās gluži parastas un neinteresantas, bet dažas izskatās pavisam citādas. Piemēram, portreti pie sienas kamīnam līdzās izskatās kā dzīvi, pulkstenim uz kamīna dzegas (spogulī, saprotiet, var redzēt vienīgi tā mugurpusi) uzradusies maza vecīša seja, kas smīn par Alisi.

«Sī istaba nav tik uzposta kā tā otra,» Alise nodomāja, ieraugot vairākas Šaha. figūras pie kamīna pelnos, bet jau nākamajā mirklī, pārsteigumā iesaukusies: «Vai!» — viņa notupās četrrāpus un apbrīnoja šaha figūras. Tās pastaigājās pa pāriem.

— Luk, Melno Karalis un Melno Karaliene, — Alise čukstēja (jo bažījās, ka neizbiedē tos), — un, lūk, Balto Karalis un Balto Karaliene sēž uz pelnu lāpstiņas malas, zem rokas pastaigājas divi laidņi… Domāju, ka tie nedzird mani, — viņa sprieda, noliekdama galvu vēl zemāk, — un esmu gandrīz pārliecināta, ka neredz mani. Es jūtos tā, it kā būtu kļuvusi neredzama …

Pēkšņi aizmugurē uz galda kaut kas iepīkstējās, un Alise pagrieza galvu tieši tanī mirklī, kad Balto Bandinieks nokrita augšpēdu un sāka spārdīties; viņa ar lielu izbrīnu vēroja, kas vēl atgadīsies.

— Tā ir mana bērna balss! — iesaucās Balto Karaliene un drāzās Karalim garām tik spēji, ka pagrūda to, un tas iekrita pelnos. — Mana burvīgā Lilija! Mana karaliskā minkiņa! — Karaliene izmisīgi pūlējās uzrāpties augšā pa kamīna režģi.

— Karaliska brēka par neko! — noteica Karalis, berzēdams sasisto degunu. Viņam bija visas tiesības justies mazliet aizvainotam, jo viņš bija novārtījies pelnos no galvas līdz kājām.

Alise vēlējās vienmēr visiem palīdzēt, tin, tā kā mazā nabaga Lilija kliedza, ka vai gals klāt, viņa piesteidzās, paņēma Karalieni un nolika uz galda līdzās mazajai trokšņotājai.

Karaliene elsdama pūzdama apsēdās; no spējā ceļojuma pa gaisu viņa bija gluži bez elpas un, klusējot apskāvusi savu mazo Liliju, krietnu brīdi nespēja izrunāt ne vārda. Nedaudz atguvusies, viņa uzsauca Balto Karalim, kas saīdzis sēdēja pelnos:

— Sargieties vulkāna!

— Kāda vulkāna? — jautāja Karalis, bažīgi skatīdamies ugunī, šķiet, domādams, it kā tieši tur varētu atrasties vulkāns.

— Mani uzpūta gaisā, — izdvesa Karaliene, joprojām cīnīdamās ar elpas trūkumu. — Dodieties augšā … parasta veidā … Sargieties, ka jūs neuzpūš gaisa!

Alise vēroja, kā Balto Karalis spraisli pēc spraiš|a rāpjas augšā, līdz-beidzot teica:.

— Tādā veidā jus stundām ilgi rāpsieties, līdz nokļūsit uz galda. Es labāk jums palīdzēšu, vai drīkst?

Taču Karalis sacīto nemaz neievēroja, bija skaidrs, ka viņš Alisi ne dzird, ne redz.

Alise ļoti saudzīgi paņēma Karali plaukstā un ceļa augšā daudz lēnāk nekā Karalieni, kura pēc š! ceļojuma bija bez elpas. Bet, pirms viņa Karali nolika uz galda, viņ^ iedomājās to mazlietiņ nopurināt, jo tas bija novārtījies pelnos.

Vēlāk viņa stāstīja, ka nekad mūžā nebija redzējusi-tādu sejas izteiksmi, kāda bija Karalim, kad neredzama roka to satvēsa, pacēla gaisā un papurināja; Karalis bija tā pārbijies, ka ne pakliegt nevarēja, viņa acis un mute pletās aizvien lielākas un lielākas un kļuva apaļakas un apaļākas, un Alise par to smējās tik sirsnīgi, ka viņas roka no smiekliem raustījās, un viņa gandrīz nometa Karali uz grīdas.

— Ak, lūdzu, nešķobiet tā seju! — viņa iesaucās, gluži piemirsusi, ka Karalis nevar viņu dzirdēt. — Man tā jāsmejas, ka nevaru jūs noturēt! Un nepletiet muti tik plati. Tanī sabirs pelni. Tā, nu būs labi, — viņa teica, noglauzdama Karalim galvu un |oti rūpīgi nolikdama to uz galda līdzās Karalienei.

Karalis tūdaļ nokrita atmuguriski un palika nekustīgi guļam; Alise bija nobažījusies par to, ko izdarījusi, un meklēja istabā ūdeni, ar ko apslacīt Karali. Taču viņa atrada vienīgi tintes pudeli; un, kad viņa atgriezās ar tintes pudeli rokā pie Karaļa, tas jau bija atžilbis un bailīgi sačukstējās ar Karalieni, bet tik klusi, ka Alise tikko varēja sadzirdēt.

Karalis čukstēja:

— Es jums saku, mana dārgā, es sastingu līdz pat ūsu galiem.

Un Karaliene atbildēja:

— Bet jums taču ūsu nemaz nav.

— Ārprāts, — Karalis turpināja, — to es nemūžam, nemūžam neaizmirsīšu.

' — Noteikti aizmirsīsit, — atteica Karaliene, — ja tūdaļ to visu nepierakstīsit.

Alise ar lielu interesi noskatījās, kā. Karalis izņem no kabatas milzīgu piezīmju grāmatu un sāk rakstīt. Pēkšņi Alisei kaut kas iešāvās prātā — viņa satvēra zīmuļa galu, kas rēgojās Karalim pār plecu, un rakstīja Kara|a vietā.

Nabaga Karalis izskatījās apmulsis un nelaimīgs un kādu brīdi klusēdams cīnījās ar zīmuli, taču Alise bija daudz stiprāka, un Karalis beidzot izdvesa:

— -Mana dārgā! Man noteikti jāiegādājas tievāks zīmulis. Ar šo es netieku galā, šis raksta to, ko es nemaz nevēlos …

— Ko gan tas raksta? — vaicāja Karaliene, skatīdamās grāmatā (kur Alise bija ierakstījusi: *Bal- tais Jātnieks laižas lejup pa kamīna kruki. Viņš galīgi neprot noturēt līdzsvaru.»). — Sis raksts neatspoguļo jūsu izjūtas!

Alise sēdēja pie galda, uz kura atradās kāda grāmata, un vēroja Balto Karali (Alise bažījās par Karaļa labsajūtu, tāpēc turēja gatavībā tintes pudeli, lai varētu Karali apšļakstīt, ja viņš atkal ģībtu), viņa šķirstīja lapas, gribēdama sameklēt kaut ko palasīšanai.

— Bet… visa grāmata uzrakstīta svešā valodā, kuru es neprotu, — viņa sacīja.

Lūk, kāda izskatījās Šī valoda.

Viņa labu brīdi pētīja uzrakstīto, līdz pēkšņi viņai iešāvās prātā spoža doma.

— Ai, tā, bez šaubām, ir Aizspogulijas grāmata! Ja es paturēšu to pret spoguli, tad spogulī visi vārdi atkal pagriezīsies uz pareizo pusi.

Lūk, kādu dzejoli Alise izlasīja..

RIFKARĪLIS

Krēslojās. Slipigie nāpšļi

Stirinājās pa zāli.

Un pēdīgi šķila cītari

Kā zaļi tupuči tālē.

Bīsties Rifkariļa, mans dēls!

Viņš ir briesmogs no pekles!

Krūmos kašņājas maitas putns cēls,

šausmonigs blanditeklis.

Viņš ņēma vairogu, zobenu, draugs,

Pilns varonības lidz malām,

Un gāja turpu, kur tumtumkoks aug,

Uz otru pasaules galu.

Tur tas zem koka nostājās skaists

Un ilgi gaidīja, protams.

Līdz Rifkarilis briesmīgais

Surp laidās burbuļodams.

Viens, divi, trīs!

Un dūmi kūp,

Un zobens šņāc caur liesmām,

Un galva krāc, un galva drūp,

Un gals ir visām briesmām.

Ak, Rifkariļa pieveicēj,

Nu nāc pie manas krūts,

Urā, mans varoni, hei, hei,

Un savus laurus plūc!

Krēslojās. Slipigie nāpšļi

Stirinājās pa zāli.

Un pēdigi šķita citari

Kā zaļi tupuči tālē.

— Izklausās ļoti jauki, — beigusi lasīt, Alise noteica, — tikai diezgan pagrūti kaut ko saprast! (Atklāti sakot, Alisei nepatika atzīties pat sev, ka viņa nesaprot itin nekā.) Šķiet, dzejolis izraisījis manā galvā daudz domu … vienīgi es nezinu — kādas! Taču skaidrs ir tikai tas: kādam gals ir klāt.

«Vai! Jāpasteidzas,» Alise nodomāja, pielek- dama kājās, «citādi man būs jāatgriežas atpakaļ un es nepagūšu apskatīt visu Aizspoguliju. Vispirms palūkosimies, kāds šeit izskatās dārzs!»

Nākamajā mirklī viņa jau bija laukā no istabas un skrēja lejā pa kāpnēm — tieši par skriešanu to nevarētu saukt, drīzāk tas bija izgudrojums. Alise sprieda, kā ātri un ērti pārvietoties lejup pa kāpnēm. Ar pirkstu galiem turēdamās pie margām, viņa viegli laidā^ lejup, ar kājām pakāpienus nemaz neskardama; tā viņa izlidoja arī caur vestibilu un tādā pašā*veidā būtu izlidinājusies laukā pa durvīm, ja nebūtu aizķērusies aiz durvju stenderes. No šī garā lidojuma pa gaisu Alisei mazliet apreiba galva, tāpēc viņa jutās itin priecīga, ka nostājusies atkal uz zemes un pārvietojas kā parasti.

II nodaļa* RUNĀJOŠO PUĶU DĀRZS

— Dārzs būtu daudz labāk pārredzams, — Alise pie sevis sacīja, — ja es varētu nokļūt tai uzkalnā; lūk — taciņa, pa kuru var aiziet tieši līdz kalna galam. Nē… izrādās, ka nevar (nogājusi krietnu gabalu pa līčloču celiņu, Alise secināja), tomēr… varbūt — beidzot varēs. Cik brīnumaini šī taciņa vijas! Tā drīzāk izskatās pēc korķviļķa, nevis pēc taciņas! Aiz ši pagrieziena, es domāju, noteikti būs kalna gals. Nē, nav vis! Sī taka ved tieši atpakaļ uz māju. Jā-ā … jāmeklē kāds cits ceļš.

Un tā Alise darīja: viņa gāja lejup un augšup, izstaigāja līkumu līkumus, bet, lai ietu kurp iedama, ikreiz nonāca atpakaļ pie mājas. Reiz, milzīgā ātrumā skrienot no līkuma ārā, viņa uz- drāzās pat mājai virsū, jo nepaguva apstāties.

— Iekšā es vēl neiešu, — Alise, skatīdamās uz māju, sacīja, iztēlodama, it kā māja būtu ko iebildusi, — par to nevar būt ne runas. Zinu jau, man jāatgriežas atpakaļ spogulim cauri vecajā istabā, un tad visiem maniem piedzīvojumiem., beigas!

Viņa uzgrieza mājai muguru un apņēmīgi devās atkal pa taku uz priekšu, cieši nolēmusi iet tikai taisni vien, kamēr nonāks pašā kalnā. Kādu laiku ce|ojums noritēja lieliski, un Alise sev sacīja: «Šoreiz es patiešām nokļūšu kalnā…» — bet te pēkšņi taciņa sagriezās, pat sagrīļojās (tā Alise vēlāk stāstīja), un nākamajā mirklī viņa atkal atradās mājas priekšā.

— Kaut kas traks! —viņa izsaucās. — Es nekad neesmu sastapusi tādu māju, kas kļūst par mūžīgu aizšķērsli! Nekad!

Uzkalns bija ļoti skaidri saskatāms, nekas cits neatlika kā atkal doties ceļā. Šoreiz Alise nonāca pie lielas puķu dobes, gar kuras malām auga pīpenes, bet pašā vidu — vītols.

— O-o, Ķeizarkroni! — Alise iesaucās, uzrunādama vienu ziedu, kas līgani šūpojās vējā. — Es vēlos, kaut tu spētu runāt!

— Mēs spējam runāt, — sacīja Ķeizarkronis, — ja ir kāds, ar kuru vērts runāt.

Alise bija tik pārsteigta, ka mirkli nevarēja ne vārdu dabūt pār lūpām, viņai pat elpa aizrāvās. Tā kā Ķeizarkronis joprojām līgani šūpojās, Alise ierunājās atkal bikli, gandrīz čukstus: — Un vai visas puķes spēj runāt?

— Spēj tikpat labi kā tu, — atteica Ķeizarkronis. — Un vēl krietni ska|āk. *

— Mums, zini, neklājās uzsākt sarunu, — sacīja Roze, — es patiešām gaidīju, kad ierunāsies tu! Es pie sevis spriedu: «Viņas sejai ir savs jaukums, kaut arī tā neizskatās sevišķi gudra!» Bet krāsa tev ir pareizā, un tas jau ir kaut kas! -

— Krāsa nav galvenais, — piezīmēja Ķeizarkronis. — Ja vien viņas ziedlapas vairāk krokotos, viņai nebūtu nekādas vainas.

Alisei tāda spriedelēšana nebija pa prātam, tāpēc viņa jautāja:

— Vai jums kādreiz nav bail tā augt šeit, neviena neapsargātām?

— Vidū taču aug koks, — ierunājās Roze., — Vai saproti?

— Bet ko tas var līdzēt, ja jums draudētu briesmas? — Alise brīnījās.

— Tas var novicot, — sacīja Roze.

— Neganti sāp, — sauca Margrietiņa, — kad vicina vītola vicas!

— Vai tu to nezināji? — iesaucās kāda cita Margrietiņa. Tūdaļ visas Margrietiņas kaut ko sauca cita caur citu, līdz gaiss sanēja no viņu mazajām, spalgajām balstiņām.

— Apklustiet visas! — satraukts iekliedzās Ķeizarkronis, drebot no dusmām. — Viņas zina, ka es nekā nevaru viņām padarīt, — Ķeizarkronis žēlojās, pavērsis trīsošo ziedu pret Alisi, — citādi viņas neuzdrīkstētos tā uzvesties!

— Ak, neuztraucieties! — Alise mierinādama sacīja un, pieliekusies pie Margrietiņām, kas atkal grasījās apsaukāties, čukstēja:

• — Ja jūs nepievaldīsiet savas mēles, es jūs noplūkšu!

Brīdi valdīja klusums, dažas sārtās Margrietiņas pat nobālēja.

— Pareizi! — Ķeizarkronis sacīja. — Margrietiņas patiesi ir šausmīgas. Tiklīdz viena ierunājas, tūda| tai pievienojas pārējās; viņās klausoties, var novīst;

— Kā gan jūs visas protat tik jauki runāt? — Alise iejautājās, cerēdama ar glaimiem uzlabot puķu noskaņojumu. — Esmu bijusi daudzos dārzos, bet neviena no puķēm nav pratusi runāt.

. — Pieliec plaukstu pie zemes, — sacīja Ķeizarkronis, — tad tu sapratīsi, kāpēc.

Alise tā arī izdarīja.

— Zeme ir ļoti cieta, — Alise secināja, — bet es nesaprotu, kāda tam nozīme.

— Gandrīz visos dārzos dobes taisa tik mīkstas kā gultas, — Ķeizarkronis skaidroja, — tāpēc puķes allaž ir aizmigušas.

Izklausījās gluži ticami, un Alisei tas šķita interesants atklājums.

— Agrāk es par to netiku nekad domājusi, — viņa noteica.

— Manuprāt, tu vispār nedomā, — Roze dzēlīgi attrauca.

— Es neesmu redzējusi itin nevienu pašu, kas izskatītos muļķīgāks par tevi, — ierunājās Vijolīte tik pēkšņi, ka Alise gandrīz vai palēcās, jo līdz šim Vijolīte nebija bildusi ne vārda.

— Pievaldi mēli! — uzsauca Ķeizarkronis. — It kā tu vispār kādu būtu redzējusi! Galva tev mūžīgi pabāzta zem lapām, un tur tu snauduļo, bet par to, kas notiek pasaulē, tu zini tikpat daudz, cik pumpurs!

— Vai dārzā ir vēl kāds cilvēks? — Alise vaicāja, uzskatīdama par prātīgāku nepievērst īpašu vērību Rozes vārdiem.

— Dārzā ir vēl viena puķe, kas kustas tāpat kā tu, — Roze atbildēja. — Es brīnos, kā tu-to vari («Tu nepārtraukti brīnies,» piezīmēja Ķeizarkronis), bet tā ir daudz kuplāka par tevi.

— Vai viņa ir man līdzīga? — Alise ziņkārīgi jautāja, jo viņai prātā iešāvās doma: «Dārzā kaut kur ir vēl viena maza meitene!»

— Jā, tā izskatās tikpat tuntulīga kā tu, — Roze atbildēja, — taču ir sārtāka un, man liekas, ar īsākām ziedlapiņām.

— Ziedlapiņas tai piekļaujas cita pie citas cieši kā dālijai un nav noļukušas kā tavējās, — Ķeizarkronis piebilda.

— Bet tā nav tava vaina, — Roze sacīja kā ' mierinādama. — Tu sāc vīst,•un tad, redzi, neko nevar darīt — ziedlapiņas vairs nav tik izskatīgas. *

Tāda runāšana Alisei itin nemaz nepatika, tāpēc, lai mainītu sarunas tematu, viņa jautāja:

— Vai viņa kādreiz šurp atnāk?

— Atļaujos pavēstīt, ka tu drīz viņu ieraudzīsi, — Roze sacīja. —Zini, viņa pieder pie tām ar deviņiem žuburiem.

— Kurā vietā tie atrodas? — Alise ziņkārīgi vaicāja.

— Protams, ap galvu, — Roze atbildēja. — Brīnos, kāpēc tev tādu nav. Es biju iedomājusies, ka tādi jums visām parasti ir.

— Viņa nāk! — iesaucās Gaiļpiesis. — Es dzirdu soļus — klip-klap — uz grantētā celiņa.

Alise pagriezās un ieraudzīja Melno Karalieni.

— .Viņa krietni paaugusies, — Alise tūdaļ secināja. Un patiešām, kad Alise pjrmo reizi ieraudzīja Karalieni pelnos pie kamīna, tā bija tikai

trīs sprīžus gara, bet tagad — gandrīz vai galvas tiesu garāka par Alisi!

— Tas ir no svaigā gaisa, — teica Roze, — šeit ir apbrīnojami tīrs gaiss.

— Laikam jāiet viņai pretī, — Alise sprieda, jo, lai arī cik interesantas ir puķes, runāt ar īstu Karalieni ir nesalīdzināmi iespaidīgāk.

— To gan nedari, — sacīja Roze. — Es tev ieteiktu doties tieši pretējā virzienā.

Alisei sacītais šķita tīrās mu|ķības, tāpēc viņa, nekā neatbildējusi, devās Melno Karalienei pretī. Brīnumainā veidā Karaliene skatienam tūdaļ izgaisa, un Alise atkal atradās mājas priekšā.

Mazliet sapīkusi, Alise pagriezās atkal atpakaļ un lūkoja ieraudzīt Karalieni (kuru beidzot pamanīja krietni patālu), šoreiz viņa nolēma iet pretējā virzienā.

Viss iznāca lieliski. Pēc nepilnas minūtes gājiena viņa stāvēja aci pret aci ar Karalieni un tieši pie tā kalna, kuru visu laiku bija tiekusies sasniegt.

— No kurienes tu nāc? — Melno Karaliene jau- 4āja. — Un uz kurieni ej? Skaties man acīs, runā pieklājīgi un nespēlējies visu laiku ar pirkstiem.

Alise izpildīja visus norādījumus un paskaidroja, cik vien pieklājīgi spēdama, ka nēvarot atrast savu ceļu.

— Nesaprotu, ko nozīmē — savu ceļu, — Karaliene teica, — visi ceļi šeit pieder man. Bet kā tu šeit nokļuvi? — viņa jautāja jau mazliet laipnāk. — Paklanies, kamēr domā, ko atbildēt. Tā tu iegūsti laiku.

Alise pabrīnījās, taču, juzdama pārāk lielu godbijību pret Karalieni, tomēr noticēja. «Es pārbaudīšu to, kad atgriezīšos mājās,» Alise nodomāja, cun nakamreiz nokavēšu pusdienas.»

— Tev pienācis laiks atbildēt, — Karaliene teica, paskatījusies pulkstenī,— atver muti mazliet plašāk, kad runā, un vienmēr saki — «Jūsu augstība».

— Es tikai velējos apskatīt dārzu, Jūsu augstība …

— Pilnīgi pareizi, — teica Karaliene, noglaudīdama Alisei galvu, bet

AJisei tas itin nemaz ne-

patika. — Taču, runājot

par dārziem, man jāteic, ka es esmu redzējusi tādus dārzus, salīdzinājumā ar kuriem šis ir īsti džungļi.

Alise šai sakarībā neuzdrošinājās neko iebilst, bet turpināja:

— … un gribēju nokļūt tā kalna galā …

— Ja tu runā par kalniem, — Karaliene viņu pārtrauca, — es varētu tev parādīt tādus kalnus, salīdzinājumā ar kuriem šo tu sauktu par ieleju.

— Nē, tā es nedarītu vis, — Alise sacīja pārsteigta, ka beidzot tomēr spēj iebilst. — Zināt, kalns nevar but ieleja. Tā ir aplamība …

Melno Karaliene pakratīja galvu.

— Tu vari saukt to par «aplamību», ja vēlies, — viņa sacīja, — bet es esmu dzirdējusi tādas aplamības, salīdzinājumā ar kurām šī ir tikpat kā skaidrojošā vārdnīca!

Alise atkal paklanījās, jo, spriežot pēc balss, Karaliene šķita nedaudz apvainojusies; pēc tam viņas abas vairs nerunāja, līdz sasniedza nelielā uzkalna virsotni.

Kādu brīdi Alise stāvēja klusēdama un aplūkoja apkārtni, kas izskatījās ārkārtīgi dīvaina. No viena gala uz otru to šķērsoja taisnas urdziņas, un zeme starp tām bija sadalīta kvadrātos ar nelieliem dzīvžogiem.

— Tas izskatās pēc milzīga šaha galda, goda vārds, —• Alise beidzot ierunājās. — Trūkst vienīgi figūru, kas pārvietojas… bet ir jau arī tās! — viņa priecīgi iesaucās, un viņas sirds satraukti dauzījās. — Tā ir varen milzīga šaha partija, ko spēlē visā pasaulē, protams, ja vien to var saukt par pasauli. Ai, kādi joki! Kā es vēlētos piedalīties šajā spēlē! Man nebūtu iebildumu kļūt kaut vai par Bandinieku, galvenais ir — piedalīties, taču, pats par sevi saprotams, vislabāk man patiktu būt par Karalieni.

To sacīdama, Alise bailīgi paraudzījās uz īsto Karalieni, bet tā, mīlīgi smaidīdama, teica:

— Tas ir viegli sasniedzams. Tu vari būt Balto Karalienes Bandinieks, ja vēlies, jo Lilija ir par jaunu, lai piedalītos spēlē; tu esi otrajā lauciņa tieši tur, no kurienes jāsāk. Kad nonāksi astotajā lauciņā, tu būsi Karaliene …

Sajā mirklī viņas abas nez kāpēc sāka skriet.

Vēlāk, visu pārdomādama, Alise nekādi nevarēja aptvert, kā tas īsti sākās, viņa atcerējās vienīgi, ka abas skrēja,

rokas saķerusas, un ka Melno Karaliene skrēja briesmīgā āi- rumā, un Alise tikko turējās līdzi; un Karaliene visu laiku kliedza: «Ātrāk! Ātrāk!» — bet Alise juta, ka ātrāk vairs

nejaudā, taču pateikt to nespēja, jo viņai trūka elpas.

Visdīvainākais šajā skrējienā bija tas, ka nedz koki, nedz apkārtne nemainījās; lai cik ātri viņas skrēja, garām nekam nepaskrēja.

«Interesanti, vai viss skrien mums līdzi?» nabaga Alise apmulsusi prātoja. Un Karaliene, it kā nolasījusi Alises domas, kliedza: «Ātrāk! Nemēģini runāt!»

Alise nemaz nedomāja to darīt. Viņai šķita, ka viņa vairs nemūžam nevarēs izteikt neviena vārda, tik aizelsusies bija, bet Karaliene joprojām kliedza: «Ātrāk! Ātrāk!» — un vilka viņu sev līdzi.

— Vai mēs drīz būsim galā? — Alise beidzot ar mokām izdvesa.

— Gandrīz galā! — Karaliene atkārtoja. — Sai vietai mēs paskrējām garām pirms desmit minūtēm.

Viņas skrēja klusēdamas vēl labu laiku, un vējš svilpoja Alisei gar ausīm tā, ka likās — nopūtīs matus no galvas nost.

— Nu, ātrāk! — kliedza Karaliene. — Ātrāk!

Un tad viņas skrēja tik ātri kā putni pa gaisu.

gandrīz neskarot ar kājām zemi, līdz pēkšņi, kad Alisei vairs nemaz nebija spēka, viņas apstājas, un Alise atskārta, ka noreibuši un aizelsusies sēž zemē.

Karaliene atbalstīja viņu pret koka stumbru un vēlīgi teica:

— Tagad vari mazliet atpūsties.

Alise ārkārtīgi izbrīnījusies paraudzījās apkārt.

— Vai, man tā vien liekas, ka inēs visu laiku esam skrējušas zem šī koka. Viss ir tieši tā, ka bijis.

— Protams, viss ir, kā bijis, — Karaliene sacīja. — Kā gan citādi?

— Nu, mūsu pusē, — Alise stāstīja, vēl arvien elsdama un pūzdama, — parasti kaut kur var nokļūt, ja skrien tik ātri un tik ilgi kā mēs.

— Atpalikusi puse! — sacīja Karaliene. — Seit, kā redzi, lai noturētos tanī vietā, kurā esi, jāskrien, cik ātri vien vāri. Bet, ja vēlies nokļūt kaut kur citur, jāskrien vismaz divreiz tik ātri.

— Es labāk nemēģināšu. Lūdzu, paliksim tepat! — Alise sacīja. — Man šeit gluži labi patīk, vienīgi es esmu ]oti sasarkusi un izslāpusi!

— Es zinu, ko tu gribētu! — Karaliene labsirdīgi teica, ņemdama no kabatas ārā mazu kastīti. — Vai vēlies cepumu?

Alise nodomāja, ka būtu nepieklājīgi teikt «nē», kaut arī cepumus nemaz nekāroja. Viņa paņēma vienu un pūlējās, ēst kā labi audzināts bērns; cepums bija loti sauss, spriedās kaklā, un viņa nodomāja, ka nekad mūžā nav tā ristījusies.

— Kamēr tu atžirgsi, — Karaliene teica, — es visu izmērīšu.

Viņa izņēma no kabatas lenti, uz kuras bija atzīmētas collas, un mērīja zemes gabalus, šur tur iesprauzdama mazus mietiņus.

— Otrā jarda galā, — viņa teica, iesprauzdama zemē mietiņu attāluma apzīmēšanai, — es došu tev attiecīgus norādījumus. Vai nevēlies vēl cepumu?

— Paldies, nē! — Alise atteica. — Pilnigi pietiek ar vienu!

— Ceru, ka slāpes tu esi dzesējusi? — vaicāja Karaliene.

Alise nezināja, ko atbildēt, bet, par laimi, Karaliene, atbildi negaidīdama, turpināja:

— Trešā jarda galā es visu atkārtošu, jo baidos, ka tu vari visu aizmirst. Ceturtā jarda galā es pateikšu: «Uz redzēšanos!» — un piektā jarda galā es izgaisīšu!

Karaliene bija saspraudusi zemē visus mietiņus, un Alise .ziņkārīgi vēroja, kā viņa atnāca atpakaļ pie koka un tad lēnām gāja prom gar mietiņu rindu.

Pie otrā jarda mietiņa viņa pagriezās un sacīja:

— Zini, pirmajā gājienā Bandinieks vienam lauciņam pārlec pāri, tādējādi tu ļoti ātri pār- lēksi pāri trešajam lauciņam — ar vilcienu, ja nemaldos, un ātrāk, nekā spēj iedomāties, nok|ūsi ceturtajā lauciņā, kas pieder Ņurbulim un Burbulim, piektais gandrīz viss ir ūdenī, bet sestais pieder Oliņām Boliņam… Kāpēc tu ne vārda nesaki?

— Es… es nezināju, ka man kas jāsaka, tieši uzreiz, — Alise stostījās.

— Tev vajadzēja teikt, — Karaliene asi un pārmetoši turpināja, — «Jūs bijāt ārkārtīgi laipna, ka man to visu pastāstījāt.» Taču pieņemsim, ka tas ir pateikts… Septītais lauciņš ir mežs… un

viens no Zirdziņiem tev parādīs ceļu… un astotajā lauciņā mēs abas būsim Karalienes, un tad tik būs svētki un prieki!

Alise piecēlās, paklanījās un atkal apsēdās

zemē.

Pie nākamā mietiņa Karaliene atkal pagriezās atpakaļ un šoreiz sacīja:

— Ja tu kaut ko nezini pateikt angliski, runā franciski… ejot purngalus liec uz āru… un atceries, kas tu esi!

Šoreiz viņa negaidīja, kad Alise paklanīsies, bet tūdaļ aizsteidzās pie nākamā mietiņa, tad uz mirkli pagriezās atpakaļ, lai pateiktu: «Uz redzēšanos!» — un aizsteidzās pie pēdējā.

Kā tas īsti notika, Alise nevarēja un nevarēja izprast, bet, tiklīdz Karaliene bija sasniegusi pēdējo mietiņu, viņa izgaisa. Vai nu pazuda gaisā, vai zibenīgi ieskrēja mežā («Viņa var skriet ļoti ātri!» Alise nodomāja), kas to lai uzmin, bet prom viņa bija. Alise atcerējās, ka tagad viņa ir Bandinieks un drīz būs viņas gājiens.

III nodaļa AIZSPOGULIJAS KUKAIŅI

Pats par sevi saprotams, vispirms jāievāc izsmeļošas ziņas par zemi, pa kuru paredzēts ceļojums.

«Tas ir tikpat kā mācīties ģeogrāfiju,» Alise sprieda, pacēlusies uz pirkstgaliem, jo cerēja tālāk redzēt. — Lielākās upes — tādu te nav. Lielākie kalni — uz tienīgā kalna stāvu es pati, bet diez vai tam ir kāds nosaukums. Lielākās pilsētas… Vail Kas tie par radījumiem, kas lejā vāc medu? Bites tās nevarētu būt, jo, kā zināms, neviens cilvēks nav varējis saskatīt biti jūdzes attālumā …»

Brīdi Alise stāvēja un klusiņām vēroja vienu no šiem radījumiem, kas rosījās starp puķēm, laiku pa laikam iebāzdams ziedos savu smeceri. «Patiešām, kā īsta bite,» Alise atkal nodomāja.

Lai nu kas, bet bite tā vis nebija; īstenībā tas bija zilonis, — tā Alise drīz vien secināja, un no šī atklājuma viņai sākumā elpa aizrāvās. «Un cik milzīgām jābūt puķēm!» Alise prātoja tālāk. «Kā mājām, kurām nocelti jumti un pielikti stublāji… Un cik daudz medum jābūt tanīs iekšā! Es tūlīt iešu lejā un… nē, neiešu vis tūlīt,» prasīdamās jau skriet no kalna lejup, Alise pārlēma un centās izgudrot kādu attaisnojumu savam, pēkšņajam izbilim.

— Nekādā ziņā nevar iet lejā bez pamatīgas garas vicas, ar ko padzenāt tos nosf… Vai, tie tik būs joki, kad mājinieki jautās, kā man patika ceļojums. Es teikšu: «Ak> tā nekas… (viņa, kā parasts, atmeta galvu) vienīgi bija tik putekļains un karsts, un ziloņi tik uzbāzīgi!»

— Labāk iešu lejā pa citu ceļu,* — Alise pēc krietna brīža sacīja, — ziloņus es varu apciemot varbūt vēlāk, jo es noteikti gribu nokļūt trešajā lauciņā!

Sādi aizbildinājusies, Alise metās no kalna lejup un pārlēca pāri pirmajai no sešām urdziņām.

----------------------------------------------------------------------------------------------

— Biļetes, lūdzu! — sauca Konduktors, iebāzis galvu pa logu. Tūdaļ visi izvilka biļetes; tās bija tikpat lielas kā pasažieri, tāpēc vagons šķita pieblīvēts.

— Rādi nu savu biļeti, bērns! — Konduktors sacīja, nīgri skatīdamies uz Alisi. Un vesels balsu jūklis vienlaicīgi sauca («Gluži kā kora dziedāšanā,» Alise nodomāja):

— Neaizkavē viņu, bērns! Viņa laiks dārgi maksā — tūkstoš mārciņas par minūti!

— Man |oti žēl, bet man nav, — Alise izbijusies atbildēja, — tur, kur es iekāpu, kases nebija.

Un atkal balsu koris skandēja:

— Kasei tur nebija vietas. Zeme tur dārgi maksā — tūkstoš mārciņas par pēdu!

— Nemēģini aizbildināties, — Konduktors sacīja, — tev vajadzēja nopirkt biļeti pie lokomotīves vadītāja.

Un balsu koris atkal skandēja:

— Pie cilvēka, kas vada lokomotīvi. Dūmi dārgi maksā — tūkstoš mārciņas par mutuli!

Alise nod6rnāja: «Nav vērts runāt.» Šoreiz visi klusēja, jo viņa skaļi neko nebija pateikusi, bet, tavu brīnumu, visi domāja korī (cerams, jūs zināt, ko nozīmē — domāt kori, man jāatzīstas, ka es nezinu): «Labāk nesaki nekā. Runāšana dārgi maksā — tūkstoš mārciņas par vārdu!»

«Šonakt es noteikti sapņošu par tūkstoš mārciņām,» Alise nodomāja.

Konduktors visu laiku cītīgi pētīja Alisi — sākumā ar teleskopu, pēc tam ar mikroskopu, tad ar teātra tālskati. Beidzot pateicis: «Tu brauc uz nepareizo pusi,» — viņš aizvēra logu un aizgāja prom.

— Tik mazs bērns, — teica džentlmenis, kas sēdēja Alisei iepretim (viņš bija tērpies baltos papīros), — var nezināt, kā viņu sauc, taču viņam būtu jāzina, uz kuru pusi viņš brauc!

Kaza, kas sēdēja blakus džentlmenim, pievēra acis un skaļā balsī sacīja:

— Viņam būtu jāzina, kur atrodas biļešu kase pat tad, ja viņš vel nepazīst nevienu burtu.

Kazai līdzās sēdēja Vabole (vagons bija pārpildīts ar bezgala dīvainiem pasažieriem); un, tā kā laikam visiem pēc kartas kaut kas bija jāpasaka, vabole nodūca:

— Viņu vajadzēs sūtīt atpakaļ kā bagāžu!

Alise nevarēja redzēt, kas sēž aiz Vaboles, bet

no tas puses atskanēja piesmakusi balss:

— Jāmaina vilcējs…

Tad runātājs sāka sprauslot un bija spiests apklust.

«Laikam zirgs,» Alise nodomāja un pēkšņi pie pašas auss izdzirda kādu ārkārtīgi klusi pīkstam:

— Vai zināt, joki vien sanāk, ja zirgs zlrgojas.

Sajā brīdī attālāk ierunājās kāda samtaina balss:

— Vai zināt, viņai jāpieliek klāt uzraksts: «Uzmanīgi! Nesviest!»

Pēc tam runāja dažādas balsis («Cik gan daudz braucēju ir šajā vagonā,» Alise nodomāja): «Viņa jāsūta pa pastu», «Viņa jāsūta pa telegrāfu», «Lai viņa pati velk vilcienu»… Piezīmes varēja dzirdēt visdažādākās.

Bet baltajos papīros tērptais pasažieris pieliecās Alisei pie auss un čukstēja:

— Neklausies viņos, dārgumiņ, bet katrā stacijā nopērc pa biļetei atpakaļceļam.

— Ne prātā nenāk! — Alise pikti atteica. — Man nav nekāda sakara ar šo vilcienu. Es nupat biju mežā un vēlos atkal turpat nokļūt!

— Tie tik ir joki! Ja tu vēlies, velies! — Alisei pie auss atkal iepīkstējās sīka balstiņa.

„ — Lieciet mani mierā! — Alise iesaucās, veltīgi pūlēdamās ieraudzīt pašu runātāju. — Ja jums tā patīk ļoki, jokojiet pats ar sevi!

Sīkās balstiņas īpašnieks smagi nopūtās. Tas acīmredzot jutās ļoti apbēdināts, un Alise domāja, ka vajadzētu pasacīt ko mierinošu. «Kaut tas nopūstos kā cilvēks,» viņa nodomāja. Bet šī nopūta bija tik brīnum klusa, ka to nemaz nevarētu dzirdēt, ja tā neskanētu pie pašas auss. Tā kņudēja Alisei ausī un novērsa domas par sīkā radījuma likstām.

— Esmu pārliecināta, ka tu esi man draugs — labs draugs, vecs draugs. Tu nedarīsi man pāri, kaut arī es esmu kukainis, — sīkā balstiņa zumzēja.

— Kāds kukainis? — Alise mazliet iztrūkusies vaicāja. Viņai bija svarīgi zināt, vai tas dzej vai ne, bet viņa nodomāja, ka nebūs sevišķi pieklājīgi to jautat.

— Vai tad tev… — sīkā balstiņa atkal iepīkstējās, bet to noslāpēja griezīgs lokomotīves svilpiens, un visi satraukumā pielēca kājās, arī Alise.

Zirgs, kas bija izbāzis galvu pa logu ārā, nesteidzīgi ievilka to atpakaļ un paziņoja:

— Mums tikai jāpārlcc strautam pāri.

Šķita, ka šis paziņojums visus nomierināja, vienīgi Alise jutās nobažījusies, jo viņai nepatika vilcieni, kas lēkā.

«Taču savs labums tam tomēr ir: mēs ielēksim* ceturtajā lauciņā,» viņa sev sacīja. Nākamajā mirklī Alise juta, ka vilciens lido gaisā, un izbīlī ar roku pieķērās pie kaut kā, kas pagadījās tuvumā; izrādījās, ka tā bija Kazas bārda.

************

Bet bārda it kā kustin izkusa, kolīdz Alise tai pieskārās, un attapusies Alise ieraudzīja, ka mierīgi sēž zem koka un virs galvas zarā šūpinās Ods (tas pats kukainis, kas ar viņu pirmīt bija sarunājies) un vēcina savus spārnus Alisei gar seju.

Tas bija milzīgi liels Ods. «Apmēram tik liels kā cālis,» Alise nosprieda. Taču viņa nenobijās no tā, jo viņi jau bija pazīstami. „ — … tev nepatīk neviens kukainis? — Ods pabeidza jautājumu tik aukstasinīgi, it kā nekas nebūtu noticis.

— Man patīk, ja tie prot runāt, — Alise sacīja. — Tur, no kurienes es nāku, neviens kukainis nerunā.

— Kādi kukaiņi tevi izklaidē tur, no kurienes • tu nāc? — Ods vaicāja.

— Nekādi kukaiņi mani nevar izklaidēt, —

Alise paskaidroja, — jo es no tiem baidos, vismaz

no lielajiem. Toties es zinu, kā dažus no tiem sauc.

— Tie, protams, atsaucas, kad tos sauc, — Ods vienaldzīgi piezīmēja.

— Pirmo reizi dzirdu, ka kukaiņi to spēj.

— Kāda jēga kukaiņiem dot vārdus, ja tie neatsaucas, kad tos sauc? — Ods brīnījās.

— Jēgas kukaiņiem riav nekādas, — Alise sacīja, — es domāju — jēga ir cilvēkiem, kas devuši tiem vārdus. Ja tā nebūtu, kāpēc tad vispār jādod vārdi? •

— Nevaru pateikt, — Ods atbildēja. — Tur tālāk mežā kukaiņiem vārdu nav. Bet netērēsim laiku, noskaiti, kā sauc jūsu kukaiņus!

— Piemēram, aklais dundurs, — Alise sāka uz pirkstiem skaitīt.

— Jauki, — Ods noteica. — Paskaties, netālu no ta krūma šūpojas Dundurjānis, tas smaržo un reibina, un no tā nāk miegs.

— Bet no kā tas pārtiek? — Alise pagalam ieinteresēta jautāja.

— No zemes un ūdens, — Ods atbildēja. — Bet skaiti vien tālāk!

Brītiņu aplūkojusi Dundurjāni, Alise secināja, ka tas ir parastais baldriāns, un, ja to noplūktu un aiznestu mājās, tas lieliski izskatītos vāzē. Tad viņa turpināja:

— Vēl ir spāre.

— Vai tev gadījies būt spāru ballē? — Ods iejautājās. — Tur iet jautri. Man tās patīk! Sevišķi, ja tur ir sparģe|i!

— Sparģeļi? — Alise brīnījās. — No kā tie pārtiek? — viņa atkal jautāja.

— No zemes un ūdens, — atbildēja Ods.

Alise ilgi prātoja par spārēm, spāru ballēm un sparģeļiem, bet, negribēdama izrādīt savu nezināšanu, pievērsās kukaiņu uzskaitījumam:

— Tad ir tauriņš … un naktstauriņš …

— Un tie dažnedažādi zied, — Ods piezīmēja.

— Nevis zied, bet lido un ir daždažādās krāsās, — Alise stāstīja.

— Kādas muļķības! — iesaucās Ods. — Nevis lido, bet zied!

" — Nevis zied, bet lido! — Alise izlaboja.

— Zied gan! — Ods sauca. — Neviens taču nesaka «tauriņlidis», bet saka «tauriņziedis»!

— No kā tas pārtiek? — Alise, tāpat kā iepriekšējās reizēs, jautāja.

— No zemes un ūdens, — atbildēja Ods.

Kādu mirkli Alise klusēja, apsvērdama, ko darīt tālāk. Ods tikmēr, tīksminādamies par savu zum- zināšanu, riņķoja tik un riņķoja ap Alises galvu, pēc tam nolaidās atkal uz zara un sacīja:

— Diez vai tu gribētu savu vārdu pazaudēt?

— Noteikti ne, — Alise uztraukta atbildēja.

— Es gan tā neteiktu, — Ods vienaldzīgi piezīmēja. — Iedomājies vien, cik izdevīgi tev būtu atgriezties mājās bez vārda.. Piemēram, guvernante grib saukt tevi uz stundu. Viņa iesāk: «Nāciet…» — un apklust, jo tev vārda nav. Un tu, saproties, varētu nekur neiet, skaidrs?

— Esmu pārliecināta, ka tā nekad nevar notikt, — Alise teica. — Sis nav pietiekami svarīgs iemesls, lai stunda nenotiktu. Ja viņa nevarēs atcerēties manu vārdu, viņa sacīs: «Mis, lūdzu, nāciet!»

— Ja viņa saka «nāciet», neej, jo tu esi viena. Tas tik būtu varens joks! Es gribētu, lai tu to izstrādātu.

— Kāpēc jūs gribētu, lai es to izstrādātu? — Alise jautāja. — Tas ir |oti slikts joks.

Ods smagi nopūtās, un pār viņa vaigiem noripoja divas lielas asaras.

— Jums nevajadzētu jokot, — Alise aizrādīja, — joki jūs dara nelaimīgu.

Atskanēja vēl viena grūtsirdīga nopūta, un šoreiz nabaga Ods laikam pats sevi aizpūta prom, jo, kad Alise paraudzījās augšup, uz zara vairs neviena nebija, un, tā kā pēc tik ilgas sēdēšanas Alisei bija kļuvis vēsi, viņa piecēlās un devās prom.

Ļoti drīz viņa nonāca klajā laukā; pretējā pusē melnēja mežs; tas izskatījās stipri vien drūmāks par iepriekšējo, tāpēc Alisei bija mazliet bail mežā iet. Apdomājusies viņa nolēma tomēr iet, «jo atpakaļ es noteikti neiešu,» viņa pie sevis sprieda, un tas bija vienīgais ceļš, pa kuru varēja nokļū1 astotajā lauciņā.

— Sis laikam būs tas mežs, kurā lietas zaudē vārdu, — viņa domīgi sacīja. — Interesanti, kas notiks ar manu vārdu, kad es ieiešu mežā? Es ļoH negribētu zaudēt savu vārdu, jo tad man iedotu citu, un cs varu galvot, ka tas būtu neglīts. Bet

tie tik būs joki, ja mēģinās atrast radījumu, kam atdots mans vecais vārds! Tiks izlikts sludinājums; tādus cilvēki parasti liek, kad pazūd suņi: «Atsaucas uz vārdu Ciko, ap kaklu siksna ar misiņa rotājumiem.» Iedomāsimies, ka visu, ko jūs ceļā sastopat, jūs uzrunājat ar vārdu «Alise!», kamēr kaut kas atsaucas! Bet, ja tas būs gudrs, tad vispār neatsauksies.

Tā viņa gāja, gāja, līdz nonāca mežmalā; mežs izskatījās vēss un ēnains.

— Galu galā ir ļoti patīkami, — Alise teica, ieiedama koku paēnā, — pēc tāda karstuma nokļūt… iekļūt… kur iekļūt? — Viņa visu laiku murmināja, pagalam pārsteigta, ka nevar atcerēties vārdu. — Es gribēju teikt — zem… zem… jūs taču zināt, ko es gribēju teikt, — Alise sacīja, pielikdama roku pie koka. — Nez kā to sauc? Esmu pārliecināta, ka tam vārda nav, jā, protams, nav.

Brīdi viņa stāvēja klusēdama un domāja, tad pēkšņi iesaucās:

— Beidzot tas patiesi ir noticis! Interesanti, kas ' gan es tagad esmu? Mēģināšu atcerēties, ja varēšu. Man noteikti jāvar!

* Taču apņemšanās maz ko līdzēja, un pēc krietnas galvas lauzīšanas viņa varēja pateikt vienīgi:

— L, es zinu, tas sākas ar «L»!

Sai mirklī parādījās Stirnēns; tas skatījās uz Alisi lielām, piemīlīgām acīm un, liekas, nemaz nebaidījās.

— Nāc, nāc, nāc! — Alise sauca un pastiepa roku, lai Stirnēnu paglaudītu, bet tas pakāpās mazliet atpakaļ, apstājās un atkal skatījās uz Alisi.

~ — Kā tu sevi sauc? — Stirnēns beidzot ierunājās. Cik tam bija jauka un piemīlīga balstiņa!

«Kaut es zinātu!» nabaga Alise nodomāja un skumji atteica: — Pagaidām nekā.

— Padomā vēl, — sacīja Stirnēns, — tā nevar būt.

Alise domāja, bet neko neizdomāja.

— Lūdzu, vai jūs nepateiktu, kā jūs sauc? — Alise bikli teica. — Varbūt tas varētu man mazliet līdzēt.

— Es pateikšu, ja nāksi līdzi dziļāk mežā, — Stirnēns atbildēja, — šeit es nevaru atcerēties.

Un viņi abi devās dziļāk mežā. Alise mīlīgi apvija rokas ap Stirnēna mīksto kaklu. Tā viņi gāja, kamēr nonāca citā klajumā; šeit Stirnēns pēkšņi palēcās uz augšu un atbrīvoja kaklu no Alises rokām.

— esmu Stirnēns! — tas priecīgi iesaucās. — Ak, šausmas! Bet tu taču esi cilvēkbērns!

Stirnēna skaistās, brūnās acis iepletās izbīlī, un tas aizlēca prom, cik ātri vien jajidāja.

Alise stāvēja un sapīkusi noskatījās tam pakaļ, bija gandrīz vai jāraud, ka tik pēkšņi viņa zaudējusi savu mazo, mīļo ceļabiedru.

— Bet tagad es atceros, kā mani sauc! — Alise teica. — Tas man ir mazs mierinājums. Alise! Alise! To es nekad vairs neaizmirsīšu! Un tagad es gribētu zināt, kurš no šiem ceļarādītājiem rāda, uz kurieni man iet. *

Uz šo jautājumu atbildēt nebija grūti, jo mežā bija tikai viens ceļš, un abi ceļarādītāji norādīja tieši uz šo ceļu.

— Es izlemšu, — Alise sev teica, — kad ce|š sazarosies un ceļarādītāji norādīs katrs savu virzienu.

Bet likās — tas nekad nenotiks. Viņa gāja un gaja, noiedama lielu gabalu, bet, kad vien ceļš sazarojās, abi ceļarādītāji vienmēr stāvēja līdzās un abi norādīja vienu un to pašu virzienu. Uz viena ceļarādītāja bija lasāms:

UZ ŅURBUĻA MAJAM,

bet uz otra:

UZ BURBUĻA MAJAM.

— Esmu pilnīgi pārliecināta, ka abi dzīvo vienā mājā, — Alise beidzot secināja. — Brīnums, kā man agrāk tas nebija ienācis prātā. Ilgi pie viņiem uzkavēties es nevaru. Es tikai ieiešu, pateikšu «labdien» un pajautāšu, kā izkļūt no meža. Kaut es nokļūtu astotajā lauciņā, kamēr vēl ir gaišs!

Tā, pati ar sevi sarunādamās, viņa kumuroja -uz priekšu, līdz asā līkumā gandrīz uzskrēja virsū diviem maziem resnīšiem. Sastapšanās bija tik pēkšņa, ka pirmajā mirklī Alise pakāpās atpakaļ, bet drīz vien atskārta, ka tie, protams, ir viņi…

IV nodaļa ŅURBULIS UN BURBULIS

Viņi stāvēja zem koka, aplikuši viens otram roku ap pleciem, un Alise tūdaļ varēja pateikt, kurš ir kurš, jo vienam uz apkaklītes bija izšūts vārdiņš «ŅUR», bet otram — «BUR». «Aizmu-

gurē laikam uz apkaklītēm abiem izšūts «BU- LIS»,» Alise nosprieda.

Abi stāvēja ļoti mierīgi, un Alisei piemirsās, ka tie ir dzīvi; viņa jau grasījās apiet tiem apkārt, lai redzētu, vai aizmugurē uz apkaklītēm ir izšūts «BULIS», kad pēkšņi viņu izbiedēja balss — ierunājās tas, kuram uz apkaklītes bija vārds «ŅUR»:

— Ja tu domā, ka mēs esam vaska figūras, tad par skatīšanos tev jāmaksā. Vaska figūras netaisa, lai rādītu par velti! Nekādi ne!

— Otrādil — iesaucās tas, kuram uz apkaklītes bija vārds «BUR». — Ja tu domā, ka mēs esam dzīvi, tev klātos sasveicināties!

Lūdzu, ļoti lūdzu, piedodiet! — Neko vairāk Alise nespēja pasacīt, jo gluži kā pulksteņa zvans

viņai galvā ieskanējās kādas senas dziesmiņas vārdi, un viņa tikko noturējās, neskaitījusi līdzi:

Reiz Ņurbulis un Burbulis

Viens otram ņēmās spītēt,

Jo sadauzījis Burbulis

Bij jaunu grabuliti.

Bet briesmīgs krauklis laidās nu

Ar knābi viņus kapāt,

Un, piemirsuši strīdiņu,

Tie abi laidās lapās.

— Es zinu, par ko tu domā, — sacīja Ņurbulis,

— bet tā nevar būt, nekādi ne!

— Otrādi, — teica Burbulis, — ja tā bija, tad varēja būt; un, ja varēja būt, tad arī būs, bet, tā kā nav, tad nebūs. Lūk, loģiska domāšana.

— Es domāju par to, — Alise loti pieklājīgi teica, — kā vislabāk tikt no šī meža laukā; metas jau tumšs. Vai jūs man, lūdzu, neparādītu ceļu?

Mazie resnīši tikai saskatījās un pasmīnēja. Viņi izskatījās gluži kā divi skolnieki, tāpēc Alise teica, norādīdama ar pirkstu uz Ņurbuli: ' — Vislabākais skolnieks!

— Nekādi ne! — Ņurbulis spiedzīgi iebrēcās un ar plīkšķi aizvēra muti.

— Labākais skolnieks, — Alise uzrunāja Burbuli, būdama pārliecināta, ka viņš atbildēs: «Otrādi!» Tā arī notika.

— Tu aplam iesāki! — Ņurbulis aizrādīja.

— Kad aiziet ciemos, vispirms jāpasaka «labdien» un jāsarokojas!

Abi brāļi aplika viens otram roku ap pleciem, un tad katrs pastiepa brīvo roku, lai sasveicinātos ar Alisi.

Alisei nemaz nepatika ar viņiem sasveicināties, jo viņa nezināja, kuram pirmajam sniegt roku, lai otrs neapvainotos, un izlēma, ka vispareizāk būs, ja satvers uzreiz abas rokas; nākamajā mirklī viņi visi trīs griezās riņķī. Tas šķita gluži dabiski (Alise vēlāk atcerējās), un viņu nepārsteidza mūzikas skaņas, kas laikam šalca no koka, zem kura viņi dancoja; mūziku radīja (kā Alise noprata) zari, kas cits citam skārās klāt, gluži kā vijoļ- lociņi vijoles stīgām.

«Tas patiešām bija jocīgi (Alise vēlāk teica savai māsai, atstāstot piedzīvoto), it kā es pēkšņi dziedātu «Ādamam bij septiņ* dēl'». Es pati nezinu, kad sāku, bet man likās, ka dziedu jau ilgi, ilgi!»

Abi brāļi bija resni, tāpēc drīz vien sāka tusnīt.

— Pietiks ar četriem riņķiem, — Ņurbulis izdvesa, un dancis beidzās tikpat pēkšņi, kā iesācies; tūlīt apklusa arī mūzika.

Abi dancotāji atlaida Alises rokas un brīdi uzlūkoja viņu; iestājās neveikls klusums, jo Alise nezināja, ko teikt abiem resnīšiem, ar kuriem nupat bija dancojusi. «Teikt tagad «Labdien!» būtu nevietā,» viņa pie sevis sprieda, «jo mēs it kā jau būtu sasveicinājušies.»

— Ceru, ka jūs neesat pārāk noguruši, — viņa beidzot sacīja.

— Nekādi ne. Liels paldies, ka apjautājies, — teica Ņurbulis.

— Esam tev ļoti pateicīgi! — Burbulis piebilda un tūdaļ jautāja: — Vai dzeja tev patīk?

— Ja-ā, daži dzejoļi diezgan labi, — Alise šaubīdamās sacīja. — Bet vai jūs man nepateiktu, pa kuru ceļu jāiet, lai tiktu no meža laukā?

— Ko es varētu viņai noskaitīt? — Ņurbulis prātoja, lielām, nopietnām acīm raudzīdamies Burbulī un nelikdamies ne zinis par Alises jautā- . jumu.

— «Valzirgu un Namdari», tas ir visgarākais, — Burbulis atbildēja un sajūsmā apskāva brāli.

Ņurbulis bez domāšanas sāka skaitīt:

— Pār jūru saule spidēja …

Alise uzdrošinājās viņu pārtraukt.

— Ja dzejolis ir loti garš, — viņa sacīja, cik vien pieklājīgi spēja, — vai jūs vispirms man neparādītu ccju …

Ņurbulis miligi pasmaidīja un skaitija tālāk:

— Pār jūru saule spidēja

Kā brinum liela dakts,

Un jūra gaiša vidēja

Tik spidiga kā sākts,

Tas bija visai divaini,

Jo bija tumša nakts.

Bet mēness, gauži noskaities,

Tur airējās pa gaisu

Un nesaprata, kādēļ gan

Tam apkārt saule maisās.

«Cik netaisnīgi!» teica viņš,

Un viss ar kājām gaisā.»

Un slapji viļņi bij, bet smilts

Bij sausa, kur vien jūt.

Tur atrast kādu mākoni

Tev laikam būtu grūti.

Un putni nelidoja tur,

Tie nevarēja būt.

Bet Namdaris ar Valzirgu

Tur slaistījās rokrokā,

Un, smiltis skatīdamies, tie

Tik dvašoja ar mokām:

«Ja kāds te nāktu satirit,

Tad tiešām būtu joki

Simt kalpones ar liekšķerēm

Un simtu slotām nāktu —

Varbūt pa kādu pusgadu

Tās smiltis projām vāktu.

Tad redzētu,» tie sacīja,

«Kaut viņas ātrāk sāktu!»

«Hei, austeres!

Nu,nāciet šurp!» —

Tā lūdzās Valzirgs skaļi.

«Pa jūrmalu mēs pastaigāt

Tad ietu savā vaļā

Un papļāpātu, un tāpat

Vien padzīvotu zaļi.»

Bet austeres, kam gadu daudz,

Tiem teica: «Kas še jaucas?

No savām siltām vietiņām

Kādēļ lai projām traucam?»

Vēl galvas nošūpoja tās

Un vairāk neatsaucās.

Bet jaunās austerites gan

Vairs nenocietās mājās,

Tās notīrīja kurpītes

Un labprāt krastā gāja,

Tas ļoti dīvaini, jo tām

Nekad nav bijis kāju.

Un nākamās tām sekoja,

Un ari daudzas citas,

Un vēl un vēl, un vairāk vēl —

Tās rāpoja un krita,

Un piecēlās, un pameta

To dzelmi, kurā mita.

Bet Namdaris ar Valzirgu

Tik gāja, gaja, gāja.

Līdz piekusuši apsēdās

Un kājas pūtināja,

Bet visas mazās austeres

Tiem rindā priekšā stāja.

Un Valzirgs teica: Nu ir laiks

Par daudz ko parunāt:

Par kurpītēm, par kuģīšiem,

Par karaļiem turklāt,

Un kāpēc jūra karsta kūp —

Nu runāt laiks ir klāt.»

Bet austeres tam sacīja,

Ka viņas mācot vājums, —

Lai ļaujot viņām uzelpot,

Jo patāls bijis gājums.

Un tādas resnules pie tam

Nav radušas iet kājām.

<rMazlietiņ maizes,»

Valzirgs bilst, Un etiķi vēl klāt,

Un piparus, un citronu,

Laiks vakariņot klāt.

Ja jums nekas nav pretī, tad

Mēs varam galdu klāt.»

«Vai tiešām nodoms apēst mūs

Ir nobriedis jums abiem

Pēc tam, kad jūs mūs ielūdzāt

Un uzņēmāt tik labi?» —

«Cik gleznains vakarsh Valzirgs rūc,

«Cik pasakaina daba!

Tā priecājos, ka atnācāt, —

Jūs esat ļoti jaukas,

Es vēlētos, kaut vairāk vēl

Mums būtu tādu draugu.»

Bet noņurdēja Namdaris:

Tās pēc šī garā ceļa,

Vai redzi, ka aiz vārguma

No kājām viņas veļas?» —

«Jā,» atbildēja Namdaris,

«Sāds cienasts nav tik peļams.»

«Man jūsu žēl!» — tā Valzirgs raud,

«Jūs dārgas man, tā sacīt,

Es dzīvām būtnēm līdzi just

No mazām dienām mācīts!»

Viņš mutautiņu izvilka

Un piespieda pie acīm.

«Hei, austeres!» teic Namdaris,

«Mēs labi pastaigājām,

Bet paliek vēls, un varbūt jūs

Nu vēlaties uz mājām?»

Bet Valzirgs teica: «Laikam gan

Mēs visas notiesājām.»

— Man labāk patīk Valzirgs, — Alise sacīja, — jo tas kaut drusciņ apžēlojās par nelaimīgajām austerēm.

— Otrādi! Viņš tak apēda vairāk nekā Namdaris, —- sacīja Ņurbulis. — Viņš aizlika priekšā mutautiņu, lai Namdaris nevarētu saskaitīt, cik viņš ņem!

— Cik zemiski! — Alise sašuta. — Tad man labāk patīk Namdaris, ja viņš ncapēda tik daudz kā Valzirgs.

— Bet Namdaris apēda tik, cik varēja dabūt, — Burbulis bilda.

«Cik sarežģīti!» Alise nodomāja un pēc brīža teica:

— Viņi abi ir ļoti nejauki…

Pēkšņi Alise pārbīlī aprāvās, jo pavisam tuvu atskanēja šņākoņa, it kā pa mežu brauktu lokomotīve, lai gan Alise baidījās, vai tikai tas nav kāds mežonīgs zvērs.

— Vai šajā pusē dzīvo tīģeri un lauvas? — viņa bikli jautāja.

— Tur šņāc Melno Karalis, — Ņurbulis atteica.

— Iesim paskatīsimies! — brā|i iesaucās un, satvēruši Alisi aiz rokām, aizveda pie guļošā Karaļa.

— Vai nav apburošs skats? — Burbulis vaicāja.

Godīgi sakot, Alise domāja citādi. Karalim

galvā bija milzīga, melna naktscepure ar pušķi galā, un viņš gulēja, neglīti sakņupis, un krāca tik skaļi…

— … ka galva no pleciem ceļas nost, — Burbulis piezīmēja.

— Vai viņš nesaaukstēsies, gulēdams uz miklas zāles? — jautāja Alise, jo bija |oti prātīga meitene.

— Tagad viņš sapņo, — Ņurbulis pavēstīja. — Un kā tu domā, par ko?

— To neviens nevar zināt, — atbildēja Alise.

— Var. Viņš sapņo par tevi\ — Ņurbulis iesaucās, sajūsmā plaukšķinot. — Un, kad viņš izsapņos sapni par tevi, kā tu domā, kur tad tu būsi?

— Protams, turpat, kur es esmu pašlaik, — Alise atbildēja.

— Nekā nebija! — pašpārliecināti attrauca Ņurbulis. — Tu nekur nebūsi. Tu esi tikai viņa sapnī!

— Ja Karalis pamodīsies, — ierunājās Burbulis, — tu izdzisīsi — paf! — kā svece!

— Neizdzisīšu vis! — Alise sašutusi iesaucās. — Ja es esmu tikai Karaļa sapnī, es gribētu zināt, kur esat jūs?

— Turpat, — atteica Burbulis.

— Turpat, turpat! — iesaucās Ņurbulis.

Viņš kliedza tik skaļi, ka Alisei vajadzēja aizrādīt:

— Klusāk! Netrokšņojiet tik ļoti, citādi jūs viņu uzmodināsit.

— Tavam aizrādījumam nav nekādas nozīmes, — piezīmēja Burbulis, — jo tu esi tikai Karaļa sapnī. Tu ļoti labi zini, ka īstenībā tevis nav.

— Es esmu gan, — Alise iesaucās un sāka raudāt.

— Ar raudāšanu tu nek|ūsi nemaz īstāka, — Ņurbulis piebilda, — tāpēc nav ko raudāt.

— Ja manis īstenībā nebūtu, — Alise caur asarām smiedamās sacīja, jo viss likās tik jocīgs,

— es nespētu paraudāt.

— Vai tiešām tu domā, ka tās ir istas asaras? — Burbulis viņu pārtrauca ar milzīgu pārā- kumapziņu balsī.

«Es zinu, ka viņi runā aplamības,» Alise nodomāja, «un ir mu|ķīgi par tām raudāt.» Viņa norausa asaras un sacīja, cik vien jautri spēdama:

— Man visādā ziņā jātiek laukā no meža, jo k|ūst pavisam tumšs. Kā jums liekas — vai līs?

Ņurbulis izpleta milzīgu lietussargu pār sevi un brāli, un abi skatījās uz to no apakšas.

— Nedomāju vis, ka līs, — Ņurbulis teica,

— vismaz te apakšā ne. Nekādi ne!

— Bet vai ārpusē līs?

— Ja gribēs līt — līs, — sacīja Burbulis.

— Mums nav iebildumu. Otrādi! ,

«Savtīgi radījumi!» Alise nodomāja un grasījās jau teikt «arlabvakar» un iet prom, kad pēkšņi Burbulis izlēca no lietussarga apakšas un sagrāba viņu aiz rokas.

— Vai to tu redzi? — viņš satraukts iesaucās; ļ acumirklī viņa acis iepletās un kļuva dzeltenas, un viņš ar drebošu pirkstu norādīja uz mazu, baltu priekšmetu, kas gulēja zem koka.

— Parasts grabulis, — Alise sacīja, rūpīgi apskatījusi balto priekšmetu. — Tas nekož, — viņa steidzīgi piebilda, jo domāja, ka resnīši nobijušies, — parasts vecs grabulis, vecs un saplīsis.

— Es jau to zināju, — Ņurbulis brēca, dauzīdams kājas pret zemi un pluinīdams matus,

— protams, tas ir salauzts.

Tad viņš palūkojās uz brāli, bet tas mudīgi notupās zemē un centās paslēpties zem lietussarga.

Alise satvēra Ņurbuli aiz rokas un mierināja:

— Ko jūs tik ļoti dusmojaties par to veco gra- buli!

— Bet tas nav vecs, — Ņurbulis kliedza tik nikni kā vēl nekad. — Tas ir jauns, es tev saku — es to nopirku vakar… savu jauno, skaisto gra- buli! — viņš jau auroja pilnā kaklā.

Burbulis tikmēr nolaida lietussargu un pūlējās paslēpties saliktajā lietussargā. Noraugoties ērmīgajā izdarībā, Alise aizmirsa saniknoto Ņurbuli. Lietussarga apņemts, Burbulis nogāzās garšļaukus, laukā palika vienīgi galva; tur nu viņš gulēja, muti un lielās acis vārstīdams. «Tagad viņš ir briesmīgi līdzīgs zivij,» Alise nodomāja.

— Tu, protams, neatteiksies cīnīties? — Ņurbulis norimis teica.

— Zini, laikam ne, — Burbulis īdzīgi atrūca, rausdamies laukā no lietussarga. — Lai viņa palīdz mums saģērbties.

Abi brā|i, saķērušies rokās, iegāja mežā un pēc mirk|a atgriezās ar milzīgiem mantu klēpjiem — spilveniem, segām, paklājiem, galdautiem, kastro|u vākiem, pelnu lāpstiņām.

— Cerams, tu proti rīkoties ar adatām un auklām? — Ņurbulis noprasīja. — Visas šīs lietas kaut kā jāsameistaro kopā.

Pēcāk Alise stāstīja, ka nekad savā mūžā nebija redzējusi tādu jandāliņu, kādu bija sacēluši abi brašuļi, un tādu lērumu mantu, ko viņi uzkrāva sev virsu, un nekad nebija tik ļoti nopūlējusies, sienot daždažādas saites un pogājot pogas..,. un sienot Burbulim ap kaklu milzīgu dunu spilvenu, «lai cīniņā viņš nepazaudētu galvu», kā viņš pats izteicās. Alise nosprieda, ka «viņi patiešām būs īsti tuntuļi puntuļi un nekas vairāk, kad visu samauks un satīs sev virsū».

— Zini, — Burbulis ļoti sērīgi piebilda, — visnopietnākais negadījums cīniņā ir zaudēt galvu.

Alise skaļi iespurdzās, bet, baidīdamās aizvainot Burbuli, smieklus noslāpēja, izliekoties, ka klepo.

— Vai es esmu ļoti bāls? — jautāja Ņurbulis, pienācis pie Alises, lai viņa palīdzētu tam uzsiet bruņucepuri. (Viņš to sauca par «bruņucepuri», lai gan izskatījās tā drīzāk pēc katliņa.)

— Šķiet, jā-ā, mazliet, — Alise pieklājīgi atbildēja.

— Vispār es esmu ārkārtīgi drošsirdīgs, — viņš klusi sacīja, — tikai šodien man piemetušās galvas sāpes.

— Bet man zobu sāpes, —» ierunājās Burbulis, kas bija noklausījies sarunu. — Es jūtos daudz sliktāk nekā tu!

— Tad labāk šodien necīnieties, — Alise ieminējās, cerēdama abus samierināt.

— Maķenīt mums tomēr jāpacīnās, bet es neesmu ieinteresēts cīnīties sevišķi ilgi, — sacīja ŅurbuHs. — Cik ir pulkstenis?

Burbulis paskatījās pulkstenī un pavēstīja:

— Puspieci.

— Cīnīsimies līdz sešiem un tad pusdienosim, — nolēma Ņurbulis.

— Ļoti labi, — skumji atbildēja Burbulis. — Viņa lai vēro mūs… Tikai nenāc pārāk tuvu! — viņš piebilda. — Kad es iekarstu, es parasti cērtu visu, ko redzu.

— Bet es cērtu visu, ko vien varu aizsniegt, vienalga, vai es ko redzu vai ne! — iesaucās Ņurbulis.

— Tad jau laikam jūs visbiežāk trāpāt kokosi — Alise smējās.

Ņurbulis, apmierināti smaidīdams, lūkojās apkārt.

— Domāju, ka diez vai apkārtnē kāds koks vēl šeit paliks, kad mūsu cīņa būs beigusies, — viņš noteica.

— Un tas viss dēļ grabu|a! — Alise piezīmēja, cerēdama, ka viņi kaunēsies cīnīties- tāda nieka dēļ.

— Ja grabulis nebūtu bijis jauns, — sacīja Ņurbulis, — es nekā nebūtu teicis.

«Kaut atlidotu milzu vārna,» Alise nodomaja.

— Redzi, zobens ir tikai viens, — Ņurbulis sacīja brālim, — bet tu vari paņemt lietussargu, tas ir tikpat ass. Pasteigsimies — kļūst neiedomājami tumšs!

— Un kļūs vēl tumšāks, — piemetināja Burbulis.

Satumsa tik pēkšņi, ka Alise nodomāja — tuvojas negaiss.

— Tas gan ir varen melns mākonis! — Alise iesaucās. — Un cik ātri tas nak virsū! Ka ar spārniem!

— Tā ir vārna! — baiļu pārņemts, iekliedzās Ņurbulis, un abi brāļi laida ļekas vaļā, acumirklī izgaisdami skatienam.

Alise ieskrēja mazliet dziļāk mežā un apstājās zem -milzīga koka. «Seit vārna nekad netiks man klāt,» viņa nosprieda, «jo tā ir pārāk liela, lai varētu izspraukties cauri zariem. Ai, kaut tā nevicinātu tik briesmīgi spārnus, tie rada mežā viesuļvētru … lūk, kādam norauta šalle!»

V nodaļa VILNA UN VILŠANĀS

Alise notvēra šalli un, pati ar sevi sarunādamās, skatījās apkārt, kam tā varētu piederēt; tūdaļ viņa ieraudzīja Balto Karalieni, kas trakā ātrumā traucās caur mežu, abas rokas plaši izpletuši kā spārnus lidojumā. Alise rātni gāja viņai pretī.

— Es priecājos, ka man laimējies to noķert, — Alise sacīja, aplikdama šalli Karalienei ap pleciem.

Balto Karaliene nobažījusies un izbijusies uzlūkoja Alisi un pie sevis čukstus murmināja kaut ko līdzīgu vārdiem: «Sviestmaize, sviestmaize», tāpēc Alise juta, ka viņai kaut kas jāsaka, citādi nekāda prātīga saruna neiznāks.

— Cik patīkami jūs satikt! — Alise bikli iesāka.

— Ar mani vajag satikt, — Balto Karaliene atteica. — Kaut tas nemaz nav manā garā!

Alise nosprieda, ka nekādā ziņā nevar ķildoties*sarunas sākumā, tāpēc pasmaidīja un teica:

— Ja Jūsu augstība man ieteiktu, kā pareizi darīt, es censtos cik spēdama.

— Bet es nevēlos! — Karaliene nīgri atteica. — Pēdējās pāris stundas es esmu aizņemta ar ģērbšanos.

Alise sprieda, ka prātīgāk būtu, ja atrastos kāds, kas Karalieni pārģērbtu, jo viņa izskatījās šausmīgi nekārtīga. «Viss sagumzīts, viss sasprausts adatām,» Alise klusībā nodomāja, bet skaļi teica:

— Atļaujiet, es sakārtošu jums šalli.

— Nesaprotu, kas ar to noticis! — Karaliene sērīgi teica. — Nekādi nevaru to savaldīt, pie-

spraudu vienā vietā, piespraudu otrā, bet kā nav, tā nav labi.

— Tā neturēsies taisni, ja piesprauž to tikai viena pusē, — Alise paskaidroja un rūpīgi sakārtoja šalli. — Ak vai! Kādi jums ir mati!

— Tajos ieķērusies suka! — Karaliene smagi nopūtās. — Bet ķemmi es pazaudēju vakar.

Alise uzmanīgi izdabūja laukā suku un sakārtoja Karalienes matus.

— Lūk, tagad jūs izskatāties jau daudz labāk! — viņa teica pēc tam, kad bija saspraudusi matadatas. — Jums noteikti vajadzētu- pieņemt ģērbēju!

— Tevi, protams, es pieņemtu labprāt! — Karaliene sacīja. — Divi pensi nedēļā un katru otro dienu ievārījums.

Alise nevarēja novaldīt smieklus.

— Es negribu, lai jūs nolīgtu mani, un ievārījums man nemaz negaršo! •

— Bet tas ir ļoti labs ievārījums! — Karaliene teica.

— Vienalga, šodien ievārījumu es negribu!

— Šodien tu nemaz nevari to dabūt, kaut arī gribētu, — Karaliene iesaucās. — Pēc noteikumiem, ievārījums — rītdien, ievārījums — vakar- diert, bet nekad — šodien.

— Bet reiz taču jānonāk pie dienas, kad «ievārījums ir šodien», — Alise iebilda.

— Nē, nekad! — Karaliene atbildēja. — Es teicu, ka ievārījums katru otro dienu, bet šodiena nav otrā diena! Saprati?

— Nesapratu, — Alise sacīja. — Šausmīgi nesakarīgi!

— Tā mēdz būt, kad. dzīvo atpakaļgaitā, — Karaliene laipni sacīja, — sākumā parasti mazliet reibst galva …

— Dzīvot atpakaļgaitā! — Alise brīnījās. — Es pirmo reizi to dzirdu!

— … bet tādam dzīves veidam ir liela priekšrocība, jo atmiņa var darboties abos virzienos.

— Marta atmiņa noteikti darbojas tikai vienā virzienā, — Alise piezīmēja. — Es nevaru atcerēties to, kas vēl nemaz nav noticis.

— Ļoti vāja atmiņa, ja tā darbojas tikai atpakaļgaitā, — Karaliene secinaja.

— Ko jūs atceraties vislabāk? — Alise uzdrošinājās pajautāt.

' — To, kas notiks aiznākamajā nedēļā, — Karaliene nevērīgi atteica. — Piemēram, pašlaik, — viņa stāstīja, līmēdama uz pirksta pamatīgu plāksteri, — pašlaik Karaļa vēstnesis ir cietumā, kur izcieš sodu; tiesa sāksies ne ātrāk kā nākamo trešdien, bet pēc tam, protams, tiks izdarīts noziegums.

— Bet ja nu viņš šo noziegumu nekad neizdarīs! — Alise iesaucās.

— Tas būtu vēl labāk, vai ne? — Karaliene atteica, ar lentīti siedama plāksteri pie pirksta.

Pret to Alisei nebija ko iebilst.

— Protams, tas būtu labāk, — Alise piekrita, — bet būtu vēl labāk, ja viņš nebūtu sodīts.

— Tev nav taisnība! — Karaliene iebilda.

— Vai tu kādreiz esi sodīta?

— Tikai tad, ja izdarīju ko sliktu, — Alise atteica.

— Un vai nav labāk, kad sods jau ir aiz muguras? — Karaliene visgudri piezīmēja. -

— Jā, bet tad es iepriekš biju izdarījusi ' kādas blēņas, par ko tiku sodīta, — Alrse

teica. — Un tā ir liela ' ________

starpība.

— Bet būtu vēl labāk, ja tu blēņas nebūtu izdarījusi, — Karaliene nerimās. — Būtu labāk un labāk, un labāk! — Ar katru «labāk» Karalienes balss kļuva aizvien spalgāka, līdz beidzot viņa jau spiedza.

— Kaut kur ir kjūda … — Alise iesāka, bet Karaliene pēkšņi iekliedzās tik skaļi, ka runāt vairs nebija nozīmes.

— Ai-ai-ai! — Karaliene vaimanāja un kratīja roku tā, it kā gribētu to no sevis nokratīt.

— Mans pirksts ir asinīs! Ai-ai-ai-ai!

Viņas vaimanas līdzinājās tvaika lokomotīves svilpieniem, tā ka Alisei vajadzēja ar plaukstām aizspiest ausis.

— Kas noticis? — Alise jautāja, tiklīdz radās cerība, ka viņu varēs sadzirdēt. — Vai jūs pirkstu sadūrāt?

— Vēl nesadūru, bet drīz… Ai-ai-ai! — Karaliene vaimanāja.

— Kad jūs paredzat to sadurt? Alise jautāja, smieklus valdīdama.

— Kad atkal spraudīšu šalli, —> nabaga Kara-' liene vaidēja, — broša noteikti attaisīsies vaļā. Ai-ai-ai!

Tiklīdz šie vārdi bija izskanējuši, broša patiešām atsprāga vaļā, un Karaliene, drudžaini to sagrābusi, pūlējās saspraust.

— Uzmanīgi! — Alise brīdināja. — Jūs turat brošu otrādi! — Viņa gribēja palīdzēt, bet bija jau par vēlu: brošas kājiņa saliecās un iedūrās Karalienei pirkstā.

— Redzi, kāpēc pirksts ir ar asinīm, — Karaliene smaidīdama teica .Alisei. — Tagad tu saproti, kā pie mums notiek.

— Bet kāpēc jūs nekliedzat tagad? — Alise jautāja, likdama plaukstas pie ausīm, lai varētu veicīgi aizspiest ausis ciet.

— Es jau visu izkliedzu iepriekš, — Karaliene atteica. — Kāda jēga to visu atkārtot vēlreiz?

Kļuva gaišāks.

— Vārna laikam aizlidojusi, — Alise sacīja. '— Cik jauki, ka vārna ir prom. Es jau domāju, ka tuvojas nakts.

— Kaut es arī spētu priecāties! — sacīja Karaliene. — Bet es nekādi nevaru atcerēties priecāšanās likumu. Tu laikam esi |oti laimīga, ka vari dzīvot šajā mežā un priecāties, kad vien tu vēlies!

— Es jūtos šeit ļoti vientuji, — Alise skumji sacīja, un, domājot par vientulību, par viņas vaigiem noripoja divas lielas asaras.

— Vai! Ko tu dari! — Karaliene nelaimīga iesaucās, izmisumā lauzīdama rokas. — Apdomā, cik tu esi liela meitene! Apdomā, kādu gabalu tu šodien esi nogājusi! Apdomā, cik ir pulkstenis! Apdomā visu ko, tikai neraudi! .

Alise caur asarām iesmējās. .

• — Vai ar apdomāšanos var apturēt raudāšanu? — viņa vaicāja.

— Tieši tā to dara, — Karaliene pašpārliecināti atteica, — jo, redzi, darīt divus darbus uzreiz neviens nevar. Sākumā padomāsim — cik tev gadu?

— Man ir taisni septiņarpus gadu.

— Nevajag teikt «taisni», gadi taču nav līki, un es tev tāpat ticu, — Karaliene piezīmēja. — Bet tagad es tev kaut ko pateikšu, un tev būs jātic man. Man ir tieši simt un viens gads, pieci mēneši un viena diena.

— Tam es nevaru ticēt! — Alise iesaucās.

— Ak nevari? — Karaliene sērīgi teica. — Pamēģini vēlreiz: ievelc dziļi elpu un aizver acis!

Alise iesmējās.

— Nav nozīmes, — viņa sacīja, — nevar taču ticēt neticamajam!

— Tu esi maz vingrinājusies, — Karaliene secināja. — Kad es biju tavā vecumā, es vingrinājos regulāri pusstundu dienā. Jā-a, dažkārt pirms brokastīm esmu noticējusi sešām neticamām lietām. Ak, mana šalle!

Kamēr Karaliene runāja, broša attaisījās vaļā, un negaidot vēja brāzma aizpūta šalli pāri strautam. Karaliene atkal izpleta rokas kā spārnus un aizlidoja šallei pakal, un šoreiz viņai izdevās pašai to saķert.

— Rokā ir! — viņa uzvaroši sauca. — Nu tu redzēsi, kā es to atkal piespraudīšu, turklāt pati!

— Ceru, ka ar jūsu pirkstu vairs nekādu bēdu nav? — Alise ārkārtīgi pieklājīgi jautāja un, pāriedama pāri strautam, sekoja Karalienei.

************

— Nē, nekādu bēdu! — iesaucās Karaliene, un viņas balss kļuva aizvien dīvaināka un dīvaināka. — Nekādu bē-ē-ēdu! B-ē-ē-ē-du! B-ē-ē-ē-ē!

Pēdējais vārds jau skanēja kā stiepts blējiens, tik līdzīgs aitas blējienam, ka Alise satrūkās.

Viņa paskatījās uz Karalieni, kas it kā pēkšņi bija ievīstījusies vilnā. Alise izberzēja acis un paskatījās vēlreiz. Viņa lāgā nesaprata, kas īsti noticis. Vai viņa iegājusi veikalā? Vai patiesi… vai patiesi aiz letes sēž aita? Lai Alise berzēja acis kā berzēdama, neko citu redzēt nevarēja: viņa stāvēja mazā, tumšā veikaliņā, atspiedusies ar elkoņiem uz letes, bet letes otrā pusē atzveltnes krēslā sēdēja veca Aita un adīja; ik pa brītiņam pārtraukusi adīšanu, viņa caur milzīgām brillēm paraudzījās uz Alisi.

— Ko tad tu gribi nopirkt? — Aita beidzot prasīja, uz brīdi paceldama acis no adīkļa.

— Es vēl isti nezinu, — Alise pieklājīgi atbildēja. — Vispirms es gribētu apskatīt visu sev apkārt, ja drīkst.

— Tu vari apskatīt tikai to, kas atrodas tev priekšā un abās pusēs, — sacīja Aita, — bet visu sev apkārt redzēt tu nevari, jo pakausī taču acu tev nav.

Taisnība, pakausī acu Alisei nebija, un viņa griezās apkārt un apskatīja veikaliņa plauktus.

Veikaliņš bija pieblīvēts ar dažnedažādām brīnumainām lietām, bet visdīvainākais bija tas — līdzko Alise uzmanīgi nopētīja kādu plauktu, lai redzētu, kas uz tā salikts, plaukts tūdaļ tapa gluži tukšs, bet pārējie tanī pašā mirklī vai lūztin lūza no mantu pārpilnības.

— Priekšmeti te lidinās apkārt, — Alise žēlabainā balsi teica, kad krietnu brīdi bija veltīgi nopūlējusies, lai ar skatienu izsekotu kādam lielam un spožam priekšmetam, kas brīžiem izskatījās pēc lelles, bet brīžiem pēc rokdarbu kastes un vienmēr atradās tieši virs tā plaukta, kuru viņa apskatīja.

— Tas tik ir brīnums … Bet zināt ko … — Alisei pēkšņi iešāvās prātā kāda doma. — Es skatīšos uz to mantiņu tik ilgi, kamēr tā nonāks pašā augšējā plauktā. Diez vai griestiem cauri tā varēs iziet.

Bet arī šoreiz Alisei neveicās: «mantiņa» klusu izgāja griestiem cauri un pazuda kā nebijusi.

— Vai tu esi bērns vai uzgriežamais vilciņš? — Aita teica, paņemdama vēl vienu adatu pāri.

— Ja tu vēl ilgi tā griezīsies, man drīz galva noreibs.

Aita tagad adīja ar četrpadsmit pāriem adatu uzreiz, un Alise skatījās, izbrīnā acis iepletusi.

«Kā viņa var adīt ar tik daudzām adatām uzreiz?» Alise neizpratnē gudroja. «Ar katru mirkli viņa aizvien vairāk līdzinās dzeloņcūkai!»

— Vai tu airēt proti? — Aita prasīja, pasniegdama Alisei adāmo adatu pāri.

— Jā, mazdrusciņ, bet ne uz sauszemes un ne ar adāmajām adatām… — Alise atbildēja un pamanīja, ka adatas viņas rokās pēkšņi pārvēršas par airiem; nākamajā mirklī viņa ar Aitu jau sēdēja laivā, kas slīdēja gar krastu; nekas cits neatlika kā airēt, un Alise to darīja, cik labi vien mācēja.

— Vieglāk! — Aita iesaucās, paņemdama vēl „vienu pāri adatu.

Atbildēt uz šo izsaucienu nevajadzēja, tāpēc Alise neteica nekā un airēja vien tālāk. Odens šķita pavisam neparasts — airi tanī iegrima viegli, bet izvilkt tos laukā bija pagalam grūti.

— Vieglāk! Vieglāk! — kliedza Aita un atkal paņēma jaunas adatas. — šitā tu noķersi zaķi!

«Mazu, jauku zaķīti!» Alise klusībā priecājās. «Es |oti velētos kādu zaķēnu!»

— Vai tu nemaz nedzirdi, ko es tev saku? Vieglāk! — Aita nikni brēca un pagrāba veselu saišķi adatu.

— Es dzirdu Joti labi! — Alise atbildēja.

— So vārdu jūs atkārtojat ļoti bieži un ļoti skaļi. Sakiet, lūdzu, — kur ir zaķis?

— Zināms, tepat! — atteica Aita un iesprauda dažas adatas vilnā, jo rokās vairs visas nevarēja saturēt. — Vieglāk, kad es tev saku!

— Kāpēc jūs tik bieži sakāt «vieglāk»? — Alise beidzot dusmojās. — Es taču neesmu putns!

— Esi gan, — Aita atteica, — tu esi maza zostiņa.

Alise jutās nedaudz aizvainota, tāpēc saruna uz kādu minūti vai divām pārtrūka; laiva līgani slīdēja uz priekšu — te starp ūdenszālēm (kuras aizvien stingrāk apvijās ap airiem), te zem nolīkušu koku zariem; pār braucēju galvām visu laiku draudīgi slējās upes kraujie krasti.

— Vai! Lūdzu … Te aug smaržīgās niedres! — Alise pēkšņā sajūsmā iesaucās. — Tās ir tik… tik apburošas!

— Par ko tu mati saki «lūdzu»? — Aita teica, nepaceldama acis no adīkļa. — Ne es tās esmu sējusi, ne es tās pļaušu.

— Es zinu, bet es gribēju sacīt — lūdzu, vai mēs nevarētu kādu niedri noplūkt, — Alise lūdzās.

— Vai jums nebūtu iebildumu uz brītiņu apstādināt laivu?

— Kā es lai to apstādinu? — Aita atteica.

— Neairē, un laiva apstāsies pati no sevis.

Un tā laiva līgani šūpojās lejup pa straumi, līdz lēni ieslīdēja žūžojošās niedrēs. Tad Alise rūpīgi atrotīja mazās piedurknes, un roķeles līdz elkoņiem ienira ūdenī, lai varētu noplūkt pēc iespējas garākas niedres… Uz brīdi Alise aizmirsa gan Aitu, gan adīšanu … Viņa pārliecās pār laivas malu, tā ka plīvojošo matu gali mirka ūdenī, un priekā starojošām acīm plūca sauju pēc saujas skaisto, smaržīgo niedru.

— Cerams, ka laiva neapmetīs kūleni, — Alise pie sevis noteica. «Ai, cik tur ir burvīga niedre!

Tikai kā lai to aizsniedz..Laivai slīdot lejup, Alise saplūca milzum daudz skaistu niedru, taču, kā par spīti (noteikti par spīti —- viņa sprieda), visskaistākās niedres bija tās, kuras viņa nevarēja aizsniegt.

— Visburvīgākās vienmēr ir vistālākās! — Alise nopūtās, neapmierināta, ka nevar aizsniegt

visas kārotās niedres; sasarkušiem vaigiem, samirkušiem matiem, slapjām rokām viņa aizkļuva līdz savai vietai laivā un ņēmās kārtot nupat iegūtos dārgumus.

Bet, kolīdz niedres bija noplūktas, tās zaudēja savu smaržu un skaistumu, taču Alise nemanīja, ka niedru burvīgums sāk gaist. Kā zināms, pat īstās smaržīgās niedres noplūktas smaržo tikai īsu brīdi, kur nu vēl šīs — sapņu niedres… to burvīgums izgaisa kā sniegs, kad tās, saliktas kaudzē, gulēja pie Alises kājām… bet Alise to nemaz nepamanīja; šeit bija tik daudz kā neparasta, ko apbrīnot.

Laiva vēl nebija necik nobraukusi, kad pēkšņi viens aira gals iegrima ūdenī un nekādi vairs nebija dabūjams laukā (tā Alise vēlāk skaidroja),' bet otrs gals iebelza nabaga Alisei pa zodu, un, .lai cik spalgi viņa kliedza «vai-vai-vait», tomēr nokrita no sēdekļa un ievēlās niedru kaudzē.

Taču Alise nemaz nesasitās un tūdaļ uzrausās kājās; Aita visu laiku tik adīja un adīja, it kā nekas nebūtu atgadījies.

— Tu noķēri prāvu zaķi, — viņa noteica, kad Alise apsēdās savā vietā, apmierināta, ka joprojām atrodas laivā.

— Zaķi? Kur viņš bija? Es nemaz to neredzēju! — Alise uzbudināti skatījās uz visām pusēm pār laivas malām tumšajā Tīdenī. — Cik žēl, ka tas izspruka; es tik ļoti gribētu to aiznest uz mājām!

Aita nicīgi nosmējās un tik adīja tālāk.

— Vai šeit ir daudz zaķu?

— Daudz gan zaķu, gan visa kā cita! — atbildēja Aita. — Izvēle ir plaša, tev tikai pašai jāizdomā, ko tu gribi. Nu, ko tad tu vēlētos nopirkt?

— Nopirkt? — Alise iesaucās pārsteigta un izbijusies, jo gan airi, gan laiva, gan upe vienā mirklī izgaisa, un viņa atkal stāvēja mazajā, tumšajā veikaliņā.

— Es, lūdzu, vēlētos nopirkt olu, — viņa bikli sacīja. — Cik tā maksā?

— Pieci pensi ar ceturtdaļu par vienu un divi pensi par divām, — atbildēja Aita.

— Iznāk, ka divas olas maksā lētāk nekā viena? — Alise nobrīnījās, izņemdama no kabatas maciņu.

— Bet, ja tu nopērc divas, tev abas jāapēd, — Aita teica.

— Tad es nopirkšu labāk vienu, — Alise sacīja, nolikdama uz letes naudiņu. «Zināt, varbūt tās nemaz nav svaigas,» viņa klusībā nodomāja.

Aitā paņēma naudu, ielika to kastītē un tad teica: -

— Cilvēkiem rokās es nekad neko nedodu, jo nevienam pa prātam neizdarīsi; ej paņern pati!

To sacīdama, Aita aizgāja uz veikaliņa otru galu un stāvus nolika olu uz plaukta.

«Neizprotami, kāpēc nevar izdarīt pa prātam?» Alise domāja, taustīdamās gar galdiem un krēsliem, jo veikaliņa viņā galā bija-ļoti tumšs. «Jo es tuvāk eju olai, jo tā liekas tālāk. Tūlīt pārbaudīsim … vai tas ir krēsls? Vai! Bet tas taču ir zars, goda vārds! Neizprotami, kā te var augt koki? Izrādās, ka arī mazs strautiņš te ir! Tik dīvainu

veikalu es vēl nekad neesmu redzējusi.» * * * * * * * * *•* * *

Alise virzījās uz priekšu, un ar katru soli brīnumu bija aizvien vairāk, jo visi priekšmeti, kuriem viņa tuvojās, pārvērtās par kokiem, un viņa jau nodomāja, ka ar olu notiks tas pats.

VI nodaļa OLIŅS BOLIŅS

Taču ola kļuva aizvien lielāka un lielāka, aizvien vairāk un vairāk iegūdama cilvēka izskatu; kad Alise atradās pāris jardu attālumā no tās, viņa ieraudzīja, ka olai ir acis un deguns, un mute, bet, pienākusi pavisam klāt, secināja, ka tas ir OLIŅS BOLIŅS. «Nekas cits tas nevar būt,» viņa pie sevis sprieda, «esmu pilnīgi pārliecināta par to, tas viņam tikpat kā uz pieres uzrakstīts!»

So vārdu varēja vai simtiem reižu uzrakstīt uz viņa milzīgās sejas. Oliņš Boliņš sēdēja, kājas sakrustojis kā turks, uz augsta mūra žoga un tik plāna, ka Alise nevarēja vien nobrīnīties, kā viņš var uz tā noturēties; viņš stingu skatienu raudzījās uz citu pusi un nepievērsa Alisei itin nekādu uzmanību, un Alise nodomāja, ka tas laikam būs izbāzenis.

— Cik viņš ir līdzīgs olai! — Alise skaļi teica, rokas uz priekšu pastiepusi, lai kuru katru mirkli viņu satvertu, ja viņš veltos zeinē.

— Tas ir ļoti apvainojoši, — Oliņš Boliņš pēc ilgas klusēšanas ierunājās, uz Alisi neskatīdamies, — ja apsaukā par olu, ļoti!

— Es sacīju, ka jūs esat lidzigs olai, ser, — Alise pieklājīgi paskaidroja. — Un, zināt, dažas olas ir ļoti skaistas, — viņa piebilda, cerēdama savu piezīmi pārvērst glaimā.

— Daži cilvēki, — Oliņš Boliņš teica, aizvien vēl neskatīdamies Alisē, — prāta ziņā ir līdzīgi bērniem.

Alise nezināja, ko atbildēt; tā nebija nekāda saruna, viņa sprieda, jo Oliņš Boliņš viņai neteica neko, būtībā pēdējais teikums bija drīzāk domāts kādam kokam; tā prātojot, Alise klusiņām sāka skaitīt:

— Oliņš Boliņš tup uz žoga, Oliņš Boliņš nogāžas. Visa Karaļgvarde to Nevar vietā novietot.

— Pirmajai -rindai nav pareizā atskaņa, dzejolī tā nevar būt, — Alise pusbalsī piebilda, aizmirsusi, ka Oliņš Boliņš varētu viņu dzirdēt.

— Ko tu tur stāvi un murmini kaut ko pie sevis? — Oliņš Boliņš teica, pirmo reizi paskatīdamies uz Alises pusi. — Pasaki labāk, kā.tevi sauc un ko tu šeit meklē!

— Mans vārds ir Alise, un …

— Kāds muļķīgs vārds! — Oliņš Boliņš ērcīgi iesaucās. — Ko tas nozīmē?

— Vai tad vārdam vajag kaut ko nozīmēt? — Alise domīgi jautāja.

— Protams, vajag, — Oliņš Boliņš iesmējās. — Mans vārds nozīmē manu apveidu, turklāt loti jauku un pievilcīgu. Tavs vārds neizsaka gluži neko.

— Kāpēc jūs viens tur augšā tupat? — Alise jautāja, negribēdama ķildoties.

— Tāpēc, ka te vairāk neviena nav! — Oliņš Boliņš iesaucās. — Vai tu domāji,.ka es nezināšu, ko atbildēt? Jautā vēl kaut ko!

— Vai jums nešķiet, ka uz zemes būtu drošāk? — Alise turpināja, noraizējusies par ērmīgo radījumu; viņai prātā nenāca uzdot āķīgus jautājumus. — 2ogs tur augšā ir tik ļoti šaurs!

— Tu uzdod milzīgi vieglus jautājumus! — Oliņš Boliņš norūca. — Protams, man nešķiet.- Un, ja nu tomēr es kādreiz noveltos — tāda var-, būtība gan nepastāv —, bet ja nu… — Viņš

savilka lupas un iedo'- mājās esam tik varens un cienīgs, ka Alise tikko valdīja smieklus.

— Ja es tomēr noveltos, — viņš turpināja,

— Karalis man apsolīja … ak, ja vēlies, vari nobālēt! Tu nedomāji, ka es to teikšu, vai ne? Karalis man svēti apsolīja …

— Atsūtīt visu Karaļ- gvardi, — Alise bez apdomāšanās viņu pārtrauca.

— Vai dieniņ, cik šausmīgi! — Oliņš Boliņš pēkšņi saniknots iekliedzās. — Tu esi noklausījusies aiz durvīm, aiz kokiem un pa skursteni!

— Nē, patiešām ne, — Alise pieklājīgi sacīja. — Tas rakstīts grāmatā.

— Ak tā! Par to varētu rakstīt grāmatā, —

Oliņš Boliņš piebilda miermīlīgākā balsī. — Tanī, kas saucas «Anglijas vēsture», vai ne? Tad apskati mani labi: es esmu tas, kurš ir runājis ar Karali, jā, tas pats; varbūt tev vairs negadās otru tādu redzēt; un, lai tev pierādītu, ka neesmu lepns, es atļauju tev paspiest man rokul — Un viņa mute izstiepās platā smaidā, kad viņš noliecās uz priekšu (tik tikko nenoveldamies no žoga) un pastiepa Alisei roku; Alise bažīgi uzlūkoja viņu. «Ja viņš pasmaidīs vēl vairāk, viņa mutes kaktiņi saies kopā,» viņa nodomāja, «un nez kas tad notiks ar viņa galvu! Kaut tikai tā nenošķeltos nost!»

— Jā, visa Karaļgvarde, — Oliņš Boliņš atsāka, — nekavējoties mani pacels, tā būs! Bet mūsu saruna rit mazlietiņ par ātru; atgriezīsimies pie priekšpēdējā teikuma.

— Diemžēl es to lāgā neatceros, — Alise pieklājīgi atteica.

— Tad sāksim kaut ko no jauna! — Oliņš Boliņš iesaucās. — Tagad ir mana kārta izvēlēties jautājumu. («Viņš runā tā, it kā sarunāšanās būtu kāda rotaļa,» Alise nodomāja.) Lūk, jautājums: kā tu teici, cik veca tu biji?

Brītiņu padomājusi, Alise atbildēja:

— Septiņi gadi un seši mēneši.

— Aplam! — Oliņš Boliņš sajūsmināts iesaucās. — Tādus vārdus es dzirdu no tevis pirmo reizi!

— Es domāju — jūs gribējāt jautāt, cik veca es esmu, — Alise skaidroja.

— Ja būtu gribējis, būtu arī tā jautājis, — Oliņš Boliņš atteica.

Alise atkal nolēma ar viņu neķildoties, tāpēc klusēja.

— Septiņi gadi un sēsi mēneši! — Oliņš Boliņš domīgi novilka. — Cik nelāgs vecums. Redzi, būtu tu ar mani apspriedusies, es tev ieteiktu apstāties pie septiņiem, bet tagad ir par vēlu.

— Par augšanu es neapspriežos, — Alise pikti atteica.

— Pārāk lepna? — Oliņš Boliņš noprasīja.

To dzirdot, Alise kļuva vēl piitāka.

— Klausieties, kā viens cilvēks var nekļūt vecāks? — viņa iesaucās.

— Viens varbūt nevar, bet divi var, — Oliņš Boliņš teica. — Ja kāds tev būtu palīdzējis, tu būtu varējusi apstāties pie septiņiem.

— Cik jums skaista josta! — Alise pēkšņi iesaucās. (Par vecumu diezgan runāts, viņa nodomāja, un, ja patiešām pēc kārtas var izvēlēties, par ko runāt, tagad būtu viņas kārta.) — Tas ' ir — kaklasaite, — viņa padomājusi izlaboja, — skaista kaklasaite… nē, gribēju teikt — josta … Lūdzu, piedodiet! — viņa samulsusi piebilda, jo Oliņš Boliņš izskatījās pagalam apvainots, un Alise vēlējās, kaut nebūtu uzsākusi šo sarunu. «Kaut zinātu,» viņa pie sevis pukojās, «kur viņam ir kakls, kur viduklis!»

Acīmredzot Oliņš Boliņš bija briesmīgi pārskaities, taču krietnu brīdi nebilda ne vārda. Kad viņš atkal vēra muti vaļā, viņa runāšana izklausījās pēc ņurdēšanas.

— Tas ir briesmīgi apvainojoši, ja viens cilvēks nezina, kas ir. kaklasaite un kas ir josta.

— Es daudz ko vēl nezinu, — Alise teica tik pazemīgi, ka Oliņš Boliņš atmaiga.

— Tā ir kaklasaite, mans bērns, un skaista, kā jau tu sacīji. To man uzdāvināja Balto Karalis un Karaliene. Tā, lūk!

— Patiesi? — Alise iesaucās, priecādamās, ka beigu beigās izvēlējusies labu sarunas tematu.

— Viņi man to pasniedza, — Oliņš Boliņš domīgi turpināja, pārlicis vienu kāju pār otru un rokām aptvēris celi, — viņi man to pasniedza kā nedžimšanas dienas dāvanu.

— Piedodiet, bet… — Alise nesaprašanā iesāka.

— Es neesmu apvainojies, — Oliņš Boliņš atteica.

— Es gribēju jautāt — kas ir nedžimšanas dienas dāvana?

— Nu, protams, dāvana, ko pasniedz nedžimšanas dienā.

Alise, nedaudz padomājusi, teica:

— Man labak patīk dzimšanas dienas dāvanas.

— Apdomā, ko tu runā! — Oliņš Boliņš iesaucās.,— Cik dienu ir gadā?

— Trīssimt sešdesmit piecas! — atbildēja Alise.

— Un cik tev ir dzimšanas dienu?

— Viena.

— Ja no trīssimt sešdesmit pieci atskaita vienu, .cik iznāk?

— Trīssimt sešdesmit četri, protams.

Oliņš Boliņš raudzījās uz Alisi ar šaubpilnu skatienu.

— Es labāk vēlētos to redzēt uzrakstītu uz papīra, — viņš noteica.

Alisei nāca smiekli, kad viņa izņēma piezīmju grāmatiņu un uzrakstīja:

365 -1=364

Oliņš Boliņš paņēma piezīmju grāmatiņu un rūpīgi aplūkoja to.

— šķiet — viss izdarīts pareizi… — viņš iesāka.

— Jūs turat grāmatiņu otrādi! — Alise pārtrauca viņu.

— Kā tad, otrādi gan! — Oliņš Boliņš priecīgi iesaucās, kad Alise palīdzēja viņam pagriezt grāmatiņu pareizi. — Es jau domāju, ka izskatās mazliet apšaubāmi. Bet es jau teicu, šķiet — viss, viss izdarīts pareizi… lai gan man pašreiz nav laika to rūpīgi pārbaudīt… bet iznākums rāda, ka gadā ir trīssimt sešdesmit četras dienas, kad tu vari saņemt nedzimšanas dienas dāvanas…

— Jā gan, — Alise atbildēja.

— Un, saproties, ir tikai viena diena, kad var saņemt dzimšanas dienas dāvanas. Lai slava tev!

— Es nezinu, ko nozīmē «slava», — Alise sacīja.

Oliņš Boliņš augstprātīgi nosmīnēja.

— Protams, nezini… iekams es tev nepaskaidrošu. Tas nozīmē, ka tev ir grūta galva.

— Bet «slava» taču nenozīmē to pašu, ko «grūta galva», — iebilda Alise.

— Ja es lietoju kādu vārdu, — Oliņš Boliņš visgudri sacīja, — tas nozīmē tieši to, ko es vēlos, lai tas nozīmē, — ne vairāk un ne mazāk.

— Jājautā — vai jūs varat piešķirt vārdam dažādas nozīmes? — Alise iebilda.

— Jājautā, — Oliņš Boliņš atteica, — kurš tad ir noteicējs par saviem vārdiem!

Alise bija pārāk apmulsusi, lai kaut ko bilstu, tāpēc Oliņš Boliņš pēc brītiņa atkal turpināja:

— Vārdiem, protams, dažiem, ir raksturs, it īpaši — darbības vārdiem, tie ir vislepnākie; ar īpašības vārdiem var visādi izdarīties, bet ar darbības vārdiem ne, kaut gan es tieku galā ar visiem! Neizdibināmība! Lūk, ko es saku.

— Vai jūs, lūdzu, nepaskaidrotu, ko tas nozīmē? — Alise jautāja.

— Tagad tu runā kā saprātīgs bērns, — Oliņš Boliņš noteica, un viņa izskats pauda milzīgu apmierinātību. — Vārds «neizdibināmība» nozīmē, ka par šo tēmu mēs esam pietiekami daudz runājuši un būtu tā kā pienācis laiks tev padomāt, ko tu darīsi tālāk; es domāju, ka tu nevēlēsies nostāvēt šeit līdz mūža galam.

— Ir loti svarīgi piešķirt vienam vārdam daudz nozīmju, — Alise domīgi secināja.

— Ja es piešķiru vārdam daudz nozīmju, — - Oliņš Boliņš turpināja, — es atlīdzinu tam ar

uzviju.

— Ai! — Alise jutās tik apmulsusi, ka nespēja neko vairāk pateikt.

— Ak, ja tu redzētu, kāda vārdu jūra ir ap mani sestdienas vakaros! — Oliņš Boliņš stāstīja, iespaidīgi šūpodams galvu no vienas puses uz otru, — tie visi kāro atalgojumu, saproties.

(Alise neuzdrošinājās pajautāt, ko viņš vārdiem , maksā, tāpēc, redzat, arī es nevaru jums to pastāstīt.)

— Ser, jūs ļoti zinoši izskaidrojat vārdus, — Alise sacīja. — Vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu man, kas attēlots dzejolī «Rifkarīlis»?

— Paklausīsimies to, — Oliņš Boliņš atbildēja. — Es varu izskaidrot visus dzejoļus, kas jau ir izgudroti un kas vēl nemaz nav izgudroti.

Izklausījās loti daudzsološi, un Alise noskaitīja pirmo pantu:

Krēslojās.

Slipīgie nāpšļi

Stirinājās pa zāli.

Un pēdīgi šķita cītari

Kā zaĻi tupuči tālē.

— Sākumam pietiks, — Oliņš Boliņš viņu pārtrauca, — te jau ir pietiekami daudz cieto riekstu. «Slipigie» radies no diviem vārdiem un nozīmē «slīpēti» un «lipīgi».

— Ļoti interesanti, — Alise sacīja, — bet kas ir «nāpšļi»?

— «Nāpšļi» ir āpša un kāpšļa krustojums. «Stirinājās» ir vārdu «staipījās» un «tirinājās» savienojums. Redzi, vārdā kā ceļasomā es salieku visu, ko gribu.

— Skaidrs, — .Alise domīgi piezīmēja, — un «pēdīgi»?

— Tas nozīmē — «pēkšņi bēdīgi».

• — Un kas ir «cītari»? — Alise jautāja tālāk.

— Tie ir cītarām līdzīgi tītari, — Oliņš Boliņš skaidroja.

— Bet «tupuči»?

— «Tupuči» ir tupoši rupuči. Bet kas tev iemācīja šīs sarežģītās blēņas? Vai kāds tās skaitīja tev priekšā?

— To es lasīju kādā grāmatā, — Alise atteica. — Bet es esmu dzirdējusi ari vieglākus dzejoļus, tie laikam bija par Ņurbuli un Burbuli.

—"Ja runājam par dzeju, saproties, — sacīja Oliņš Boliņš, izstiepdams milzīgo roku, — es protu skaitīt dzejoļus tikpat labi kā citi, ja mēs esam nonākuši tik tālu …

— Ai, tik tālu nevajadzētu nonākt! — Alise steidzīgi iesaucās, cerēdama atturēt viņu no dzejoļu skaitīšanas.

— Dzejolis, kuru es gribu noskaitīt, — OliņŠ Boliņš turpināja, nepievērsdams nekādu uzmanību Alises vārdiem, — uzrakstīts, lai tevi izklaidētu.

Alise saprata, ka šoreiz dzejolis jānoklausās; viņa apsēdās zemē Un bēdīgi teica:

— Paldies!

— Pa ziemu — tad, kad viss ir balts, Par godu jums skan mana balss …

vienīgi es to nedziedu, — Oliņš Boliņš piemetināja kā paskaidrodams. — Es redzu, ka jūs nedziedat, — sacīja Alise.

— Ja tu vari redzēt, vai es dziedu vai ne, tad tev ir redzīgākas acis neka daudziem citiem, — Oliņš Boliņš skarbi noteica.

Alise apklusa.

— Kad pavasari zāle dīgst,

Es gribu būt jums vajadzīgs.

— Liels paldies, — Alise sacīja.

— Bet vasarā, kad dienas garas,

Jūs varbūt mani saprast varat.

Un rudeni, kad lapas krīt,

Var spalvu ņemt un pierakstīt.

— Es to darīšu, ja vien nebušu piemirsusi, — Alise teica.

— Pārtrauc šīs piezīmes, — Oliņš Boliņš aizrādīja, — tās ir muļķīgas un mani traucē.

Es zivīm aizsūtīju ziņu

Ar kādu mazu lūgumiņu.

Un atbilde drīz nāca man,

Ķas visai izsmeļoši skan.

Tā rakstīts bija atbildē:

Mēs ļoti priecātos, bet mēs …»

— Šķiet, es lāgā nesaprotu, — sacīja Alise.

— Tālāk būs vieglāk,.— Oliņš Boliņš mierināja.

— Es vēsti sūtīju no jauna:

«Vai tiešām jums nemaz nav kauna?»

Tās atbildēja: «Vai jums prātsl

Jūs esat slikti audzināts.»

Es viņas lūdzu vēl un vēl, Viss bija veltīgi diemžēl.

Es ņēmu katlu, kāds man bija, Ar ūdeni to piepildīju.

Un, sirdij drebot, gluži bāls Es meklēju, kur man ir sāls.

Te kāds man sacīja ar prieku. Ka zivis guļot ziemas miegu.

Es teicu: ja viņš visu zina, Lai iet un zivib pamodina.

Man jāatzīstas, satraukts biju,

Un ļoli skaidri pasacīju.

•

Nonācis līdz šim pantam, Oliņš Boliņš spiedza, un Alise ar šausmām nodomāja: «Es gan negribētu būt šis kāds!»

— Viņš bija visai stūrgalvīgs

Un teica: Nesaprotu, kā ta drīkst

Viņš cietpaurīgi bilda: cJā, Es viņas modinātu, ja .. .> •

Ar korķu viļķi gāju klātu,

Pats lai tās zivis modinātu.

Bet tomēr veltīgi bij iets,

Jo durvis izrādījās ciet.

Es mēģināju pieklauvēt,

Un zivis atdarītu, bet…

Iestājās ilgs klusuma brīdis.

—■ Vai tas ir viss? — Alise 'bikli vaicāja.

— Viss! — atteica Oliņš Boliņš. — Uz redzešanos!

Cik pēkšņi — Alise nodomāja; pēc tik nepārprotama mājiena Alise saprata, ka jāiet prom; viņa juta, ka palikt būtu nepieklājīgi. Viņa piecēlās, sniedza Boliņam roku un, cik vien priecīgi varēdama, sacīja:

— Uz redzēšanos, līdz nākamai tikšanās reizei!

— Es tevi nepazīšu, ja mēs atkal tiksimies, — Oliņš Boliņš īdzīgi teica, sniegdams Alisei vienu pirkstu. — Tu esi tik līdzīga citiem cilvēkiem.

— Cilvēkus parasti atšķir pēc sejas, — Alise saprātīgi piezīmēja.

— Tur jau ir tā nelaime, — Oliņš Boliņš teica. — Tev ir tāda pati seja kā visiem citiem — divas acis (viņš ar īkšķi parādīja gaisā), vidū — deguns, zem deguna — mute. Viss kā citiem. Ja tev, piemēram, abas acis būtu deguna vienā pusē, bet mute atrastos virs acīm, būtu pavisam kas cits.

— Tas neizskatītos glīti, — Alise iebilda, bet Oliņš Boliņš, aizvēris acis, noteica:

— Iekams neesi izmēģinājusi, nerunā!

Alise kādu brīdi nogaidīja, lai pārliecinātos, vai viņš vēl ko neteiks, bet, tā kā viņa acis nevērās vaļā un par Alisi viņš vairs nclrkas zinis, Alise vēlreiz pateica «Uz redzēšanos!» un, atbildi nesaņēmusi, lēnītiņām gāja prom; aizejot viņa pilnīgi neapzināti pie sevis teica:

—No visiem visnepatīkamākajiem … (viņa vēlreiz to skaļi atkārtoja, jo juta neizsakāmu prieku izrunāt tādu garu vārdu) … no visiem visnepatīkamākajiem cilvēkiem, kādus vien man gadījies… — viņa aprāvās, un teikums palika nepabeigts, jo šajā mirkli atskanēja briesmīgs rībiens, kas satricināja mežu no vienas malas līdz otrai.

VII nodaļa LAUVA UN VIENRADZIS

Nākamajā mirklī mežam cauri drāzās kareivji — sākumā pa divi un trīs, tad pa desmit vai divdesmit kopā, beigās tik milzīgos pūļos, ka mežs šķita kareivju piebāzts. Alise, baidīdamās, ka viņu nesamin, aizslēpās aiz koka un vēroja, kas notiek.

Alise nodomāja, ka nekad mūžā nav redzējusi kareivjus, kas būtu tik nevarīgi uz kājām; tie gāja klupdami krizdami, un, kolīdz viens paklupa, citi vēlās tam virsū; un drīz vien visapkārt saradās it kā skudru pūžņi, ko veidoja pakritušie kareivji.

Tad auļoja jātnieki. Tā kā zirgiem ir četras kājas, tie pārvietojās veiksmīgāk nekā kājnieki, lai gan šad un tad klupa arī tie; tiklīdz paklupa

zirgs, zemē vēlās arī jātnieks. Ņudzeklis ar katru brīdi vērtās briesmīgāks, tāpēc Alise bezgala nopriecājās, ka izkļuvuši no meža klajumā; te viņa ieraudzīja Balto Karali, kas, sēdēdams zemē, kaut ko steidzīgi rakstīja savā piezīmju grāmatā.

— Esmu aizsūtījis visus! — Karalis, ieraudzījis Alisi, priecīgi izsaucās. — Mana dārgā, vai, nākdama šurp pa mežu, tu nesatiki kareivjus?

— Satiku, — Alise atteica, — manuprāt, vairākus tūkstošus.

— Četri tūkstoši divi simti septiņi — tas ir pareizais skaitlis! — paskatījies grāmatā, Karalis pavēstīja. — Es nevarēju aizsūtīt visus zirgus, jo divi ir vajadzīgi spēlei. Un neesmu aizsūtījis arī divus vēstnešus. Tie abi ir pilsētā. Paraugies, vai tu neredzi kādu uz ceļa!

— Nav redzams ne cilvēks! — Alise atteica.

— Ak, būtu man tavas acis! — Karalis sacīja ar nožēlu balsī. — Un tu spēj saskatīt, ka tas ir necilvēks! Turklāt vēl no attāluma. Vai dieniņ, es šajā gaismā tik vien varu kā redzēt vispār cilvēku!

Alise neklausījās, ko sacīja Karalis, bet visu laiku uzmanīgi vēroja ceļu, turēdama roku virs acīm.

— Tagad es kādu redzu! — viņa beidzot iesaucās. — Un nāk viņš ļoti lēni un briesmīgi ērmīgi! - (Vēstnesis gāja palēkdamies, kā zutis locīdamies, lielās rokas kā vēdekļus uz abām pusēm izpletis.)

—. Nepavisam ar ne, — Karalis sacīja. — Tas ir anglosakšu vēstnesis, un tā šie vēstneši izturas. Kad viņš ir labā omā, viņš vienmēr ir tāds. Viņu sauc par Artazaķi. (Pēdējo vārdu Karalis izrunāja tā, ka nevarēja saprast, vai tas ir viens vārds vai divi.)

— Manas mīlestības sākuma burts ir «A»[2], — Alise nemanot sāka skaitīt, — un man viņš patīk, jo viņš ir ātrs, es no viņa bīstos, jo viņš ir āķīgs,

es viņu cienāju ar… ar… ar āboliņu… ar .ābolpīrāgu. Viņu sauc par Artazaķi, un viņš dzīvo…

— Viņš dzīvo ataugā tur aiz tā kalna, — Karalis vienaldzīgi piebilda, kamēr Alise mēģināja atcerēties kādu pilsētu, kas sāktos ar burtu «A», nemaz neapjauzdams, ka iesaistās spēlē. — Un otru vēstnesi sauc par Epurnieku. Man, redzi, ir vajadzīgi divi, kas nāk un iet. Viens atnāk, otrs aiziet.

— Piedodiet, lūdzu … — Alise iesāka.

— Nav pieklājīgi lūgties, — Karalis sacīja.

— Es tikai gribēju pateikt, ka es nesapratu, — Alise taisnojās, — kāpēc viens atnāk, otrs aiziet.

— Es jau tev teicu! — Karalis pikti iesaucās.. — Man ir vajadzīgi divi — lai atnestu un aiznestu. Viens atnes, otrs aiznes.

Sajā brīdī ieradās Vēstnesis; viņš bija tik aizelsies, ka nespēja ne vārda izdabūt pār lūpām, vienīgi vicināja rokas un šķobīja seju nelaimīgā Karaļa priekšā.

— Tu patīc šai jaunajai lēdijai, jo tavs vārds sākas ar burtu «A», — Karalis teica, iepazīstinot Artazaķi ar Alisi; viņš cerēja piesaistīt Vēstneša uzmanību Alisei, bet tas viņam neizdevās; Arta- zaķa izdarības kļuva vēl dīvainākas, un viņa milzīgās acis šaudījās kā atspoles no vienas puses uz otru.

— Tu mani uztrauc! — Karalis iesaucās. — Es ģībstu … Iedod man ābolpīrāgu!

Alisei par milzīgu pārsteigumu, Vēstnesis atvēra somu, kas karājās viņam kaklā, izņēma ābolpīrāgu un pasniedza Karalim, kurš to kāri notiesāja.

— Vēl vienu ābolpīrāgu! — Karalis pavēlēja.

• — Palicis tikai āboliņš, — Vēstnesis paziņoja, palūrējis somā. ' — Dod ā.boliņu, — Karalis vārgi nomurmi- , nāja.

Karalis kļuva mazlietiņ žirgtāks* un Alise, to redzēdama, nopriecājās.

— Nekas nav tik labs kā āboliņš, ja uznāk ģībonis, — Karalis, āboliņu zelēdams, sacīja Alisei.

— Es domāju, ka uzšļākt aukstu ūdeni jums virsū būtu labāk… vai arī iedot ožamo sāli, — Alise ieminējās.

— Es taču neteicu, ka nav nekā labāka par āboliņu, — Karalis atbildēja. — Es teicu, ka nekas nav tik labs.

Alise neuzdrošinājās Karali apstrīdēt.

— Vai tu uz ceļa nepagāji kādam garām? — Karalis jautāja Vēstnesim, atkal stiepdams roku pēc āboliņa.

— Ne cilvēkam! — Vēstnesis atteica.

— Ko tu neteiksi! • - Karalis iesaucās. — Sī jaunā lēdija arī viņu redzēja. Tātad skaidrs, ka necilvēks kustas lēnāk par tevi.

— Es daru, ko varu, — Artazaķis nopietni sacīja. — Uz galvošanu, ātrāka par mani nav itin neviena — ne cilvēka, ne …

— Nav gan, — Karalis apstiprināja, — citādi necilvēks būtu pie manis atnācis pirmais. Tā kā elpu tu tagad esi atvilcis, stāsti, kas notiek pilsēta!

— Tikai čukstus, — Vēstnesis teica un, pielicis - pie lūpām plaukstas ka tauri, pieliecās Karalim pie pašas auss. Alise sadruma, jo arī viņai gribējās dzirdēt jaunumus. Taču Vēstnesis nevis čukstēja, bet gan pilnā kaklā auroja:

— Viņi turpat vien ir!

— Vai tā kāds čukst! — Karalis iesaucās palē- cies un nodrebinajies. — Ja tu vēlreiz tā darīsi, likšu tevi sviesta izcept. Man galva dun un dun ka zemestrīcē!

«Ļoti nenozīmīga zemestrīce,» Alise klusībā nodomāja un skaļi pajautāja:

— Kas turpat vien ir?

— Nu, protams, Lauva un Vienradzis, — atteica Karalis.

— Vai viņi cīnās par kroni?

— Skaidrs, ka par kroni, — Karalis sacīja. — Bet vislielākais joks, ka kronis visu laiku pieder man. Skriesim paskatīsimies, kā viņiem iet.

Un prom viņi bija. Alise skrienot skaitīja kādas senas dziesmiņas vārdus:

— Par karaļa kroni te Lauva ar Vienradzi

cīnās,

Cilvēki bariem lasās apkārt un brīnās, Abus ar maizi un brūniem pīrāgiem cienā. Kamēr izdzen laukā aiz pilsētas sienām.

— Vai tas… vai tas, kurš uzvar, iegūst kroni? — Alise ar grūtībām izdvesa, jo no skrējiena bija gauži aizelsusies.

— Nē! Vai dieniņ! — Karalis iesaucās. — Kādas muļķības!

— Vai jūs… nebūtu… tik labs… — kādu gabalu noskrējusi, Alise elsa, — pagaidiet minūti … lai var atvilkt elpu!

— Tik labs esmu, — Karalis atteica, — vienīgi neesmu tik varens. Redzi, minūte drāžas mežonīgi ātri, tā nav jāgaida! Tā ir kā vējš, ko nevar notvert.

Alise bija gluži bez elpas, tāpēc neko nevarēja pateikt; turpmāko ceļu viņi skrēja klusēdami, līdz ieraudzīja milzīgu pūli, kas bija ielencis divus cīnītājus — Lauvu un Vienradzi. Apkārt virmoja ' tāds putekļu mākonis, ka sākumā Alise nevarēja atšķirt — kurš ir Lauva un kurš ir Vienradzis, taču drīz vien viņai izdevās sazīmēt Vienradzi pēc raga.

Skrējēji apstājās netālu no otrā Vēstneša — Epumieka, kas vēroja cīņu, vienā rokā turēdams tējas tasi, otrā sviestmaizes gabalu.

— Viņš nupat kā no cietuma iznācis, pirms iesēdināšanas viņš nepaguva izdzert tēju, — Arta- zaķis pačukstēja Alisei. — Cietumā viņu baroja vienīgi ar austeru gliemežvākiem… tāpēc, redzi, viņš ir briesmīgi izsalcis un izslāpis. Nu, kā iet, veco zēn? — Artazaķis turpināja un draudzīgi aplika Epurniekam roku ap pleciem.

Epurnieks palūkojās apkārt, pamāja ar galvu, joprojām ēzdams sviestmaizi.-

— Vai tu biji laimīgs cietumā, veco zēn? — Artazaķis jautāja.

Epurnieks atkal palūkojās apkārt, un šoreiz pāris asaru noripoja pār viņa vaigiem, bet teikt viņš neteica nekā.

— Runā taču! Vai tu nevari parunāt? — Artazaķis nepacietīgi iesaucās.

Bet Epurnieks joprojām čāpstināja muti un tik uzdzēra tēju.

— Runā! Vai tu negribi runāt? — iekliedzās Karalis. — Kā norit cīņa?

Epurnieks izmisīgi nopūlējās, kamēr norija lielu sviestmaizes gabalu, un rīstīdamies atteica:

— Cīņa norit joti labi. Katrs cīnītājs ticis no-' triekts zemē kādas astoņdesmit septiņas reizes.

— Tad jau laikam drīz pasniegs pīrāgus un rupjmaizi, — Alise uzdrošinājās piezīmēt.

— Viss sagatavots pasniegšanai, — Epurnieks teica, — es mazlietiņ jau nogaršoju.

Tieši tajā brīdī cīņa tika pārtraukta, un Lauva un Vienradzis tusnīdami apsēdās zemē, bet Karalis iesaucās:

— Pārtraukums desmit minūtes!

Artazaķis un Epurnieks tūdaļ ķērās pie darba — viņi nēsāja apkārt paplātes ar pīrāgiem un rupjmaizes šķēlēm. Alise arī paņēma gabaliņu pagaršot, bet maize bija galīgi sacietējusi.

— Diez vai šodien viņi vairs cīnīsies, — Karalis teica Epurniekam. — Ej un norīko bundziniekus!

Epurnieks aizlinkāja prom, palēkdamies kā sienāzis.

Brīdi Alise stāvēja klusēdama un raudzījās viņam pakaļ. Tad pēkšņi iegavilējās.

— Skatieties! Skatieties! — viņa satraukti sauca un rādija ar roku. — Lūk, Balto Karaliene steidzas šurp pāri laukiem! Viņa izdrāzās tur no tāl- tālā meža. Cik ātras gan ir Karalienes!

— Nav šaubu, ka viņai pakal dzenas ienaidnieks, — Karalis teica pat nepaskatījies. — Mežs ir pilns ar tiem.

— Vai jūs neskriesiet viņai palīgā? — Alise jautāja, Joti pārsteigta par Karaļa vienaldzību.

— Nav vērts, nav vērts, — Karalis atteica. — Viņa skrien mežonīgi ātri. Tikpat kā vējš, ko nevar notvert. Bet es viņu pieminēšu savā piezīmju grāmatā, ja tu vēlies… Viņa ir tik laba un jauka būtne… — Karalis klusi pie sevis bubināja, vērdams vaļā grāmatu. — Vai vārds «būtne» jāraksta ar garo «ū»?

Sājā brīdī viņiem garām slāja Vienradzis, rokas kabatās sabāzis.

— Šoreiz es biju nepārspējams, — viņš teica Karalim, nevērīgi paskatīdamies uz to.

Varbūt… varbūt… — Karalis nervozi atbildēja. — Bet tev nevajadzēja durt viņam cauri ragu, tā nevajadzēja.

— Viņam taču nesāp, — Vienradzis bezrūpīgi atteica un gāja tālāk, piepeši viņa skatiens apstājās pie Alises; viņš tūlīt apsviedās apkārt un kādu brīdi aplūkoja Alisi ar neslēptu nicinājumu.

— Kas… tas… tāds? — beidzot viņš jautāja.

— Tas ir bērns, — Artazaķis steidzīgi paskaidroja un, pienācis pie Alises, lai iepazīstinātu viņu ar Vienradzi, izstiepa abas priekšķepas pret Alisi ' un, nolaidis ausis uz leju, teica: — Mēs viņu atradām tikai šodien. Viņš ir īsts un tik liels kā īstenībā!

— Līdz šim es domāju, ka bērni ir pasaku šaus- moņi, — Vienradzis sacīja. — Vai šis ir dzīvs?

— Jā, un prot runāt! — Artazaķis svinīgi paziņoja.

Vienradzis sapņaini skatījās uz Alisi nn teica:

— Runā, bērns!

Alise, smieklus valdīdama, atbildēja:

— Vai zināt, es arī līdz šim domāju, ka Vienradži ir pasaku šausmoņi. Es nekad agrāk nebiju redzējusi dzīvu Vienradzi!

— Tagad mēs esam viens otru apskatījuši, — Vienradzis noteica. — Ja tu uzticēsies man, es uzticēšos tev. Vai norunāts?

— Lūdzu, ja vēlaties, — Alise atteica.

— Dod nu, veco zēn, plūmju kūku! — Vienradzis teica, pagriezies pret Karali. — Tava rupjmaize man neder!

— Kā tad, kā tad! — Karalis bubināja un pamāja Artazaķim. — Atver somu! — viņš čukstēja. — Žigli! To ne, tā ir pilna ar āboliņu.

Artazaķis izvilka no somas milzīgu torti un iedeva Alisei paturēt, kamēr pats sameklēja šķīvi un nazi. Alise nekādi nespēja izprast, kā torti, šķīvi un nazi var iebāzt vienā somā. «Tas laikam ir kāds burvju triks,» viņa nodomāja.

Pa to laiku pie viņiem bija pienācis Lauva; viņš izskatījās noguris, miegains, acis viņam bija pusvirus.

— Kas tad tas ir? — zemi un dobji kā milzu zvans nodimdināja Lauva un paskatījās uz Alisi, laiski blisinādams acis.

— Jā, kas gan tas ir? — Vienradzis steidzīgi iesaucās. — Tu nekad to neuzminēsi! Es arī nevarēju.

Lauva gurdeni skatījās uz Alisi.

— Vai tu esi dzīvnieks … vai sakņaugs … vai minerālis? — viņš jautāja, aiz katra vārda nožāvādamies.

— Tas ir pasaku šausmonis! — Vienradzis iesaucās, pirms Alise paguva ko bilst.

— Tad pasniedz mums plūmju torti, Saus- moni, — Lauva teica, apguldamies zemē un nolikdams galvu uz ķepām. — Jūs abi arī sēdieties zemē, — Lauva pamāja Karalim un Vienradzim, — un raugieties, lai viss būtu, kā pienākas!

Karalis acīmredzot jutās gauži neomulīgi, ka bija jāsēž starp diviem milzeņiem, bet citur viņam vietas nebija.

— Tagad mēs varētu sākt īsto cīņu par kroni, — Vienradzis ieminējās, blēdīgi skatīdamies uz Ka-, ra|a kroni, kas teju, teju varēja noripot no Karaļa galvas — tik briesmīgi viņš drebēja.

— Es uzvarētu viens un divi! — Lauva norūca.

— Neesmu pārliecināts! — Vienradzis piezīmēja.

— Ak tu! Es tevi trencu riņķī pa visu pilsētu, zaķpastala! — Lauva nikni ierēcās un pieslējās uz priekšķepārn.

Te iejaucās Karalis, lai novērstu ķildu; viņš bija ļoti satraukts, un viņa balss drebēja.

— Pa visu pilsētu? — viņš sacīja. — Tas ir pamatīgs gabals! Vai pie vecā tilta un tirgus laukumā jūs esat bijuši? Visskaistākais skats ir tieši no vecā tilta.

— Ko nezinu, to nezinu, — Lauva norūca un atkal apgūlās. — Tur bija tik liels putekļu mākonis, ka neko nevarēja samanīt. Kad tas Šausmonis beidzot sadalīs torti!

Alise bija apsēdusies strautmalā un, lielo šķīvi nolikusi uz ceļiem, pūlējās sagriezt torti.

— Cik neizprotami! — viņa sacīja, it kā atbildot Lauvam (viņa jau bija pieradusi, ka viņu sauc par Saustnoni). — Es nogriezu vairākus gabalus, bet tie atkal savienojušies kopā.

— Tu taču neproti apieties ar Aizspogu- lijas tortēm, — Vienradzis aizrādīja. — Vispirms piedāvā un pēc tam sagriez.

Izklausījās, ka Vienradzis runā muļķības, tomēr Alise paklausīgi piecēlās un katram pienesa klāt nesagriezto torti. Un torte pati sadalījās trijos gabalos.

— Tagad sagriez to, — norūca Lauva, kad .Alise atgriezās savā vietā ar tukšo šķīvi.

— Klau, tas nav godīgi! — Vienradzis iekliedzās, kad Alise, nazi rokā turēdama, neziņā apsēdās zemē. — Sausmonis Lauvam iedeva divreiz vairāk nekā man!

— Bet sev viņa neko nav atstājusi, — sacīja Lauva. — Sausmoni, vai tev negaršo plūmju tortes?

Bet, pirms Alise paguva atbildēt, atskanēja bungu rīboņa.

Viņa nevarēja izprast, no kuras puses rīboņa nāk, gaiss dunēt dunēja, un dunēja arī Alisei galvā tik ļoti, ka viņa neko vairs nevarēja sadzir-

det. Alise uztrūkās kājās un izbīlī pārlēca pāri mazajam strautiņam, un …

… un, pirms viņa sakņupa uz ceļiem un ar plaukstām aizspieda ausis, veltīgi pūlēdamās noslāpēt neganto troksni, viņa vēl paguva ievērot, ka Lauva un Vienradzis uzslienas kājās ļoti sadusmoti par to, ka izjauktas viņu dzīres.

«Ja šī rīboņa neizbungos viņus laukā no pilsētas,» Alise pie sevis sprieda, «tad viņus ne ar ko laukā nedabūs!»

VIII nodaļa

«TAS IR MANS IZGUDROJUMS»

Pēc brīža troksnis pamazām norima, līdz iestājās nāves klusums, un Alise bažīgi pacēla galvu. Tuvumā neviena nemanīja, un sākumā viņa nodomāja, ka droši vien sapņojusi gan par Lauvu un Vienradzi, gan par abiem dīvainajiem Karaļa vēstnešiem, bet tad zemē pie kājām viņa ieraudzīja šķīvi, uz kura bija mēģinājusi sagriezt plūmju torti.

— Tomēr tas nav bijis sapnis, — viņa pie sevis sprieda, — ja vien… ja vien mēs visi neesam daļa no viena un tā paša sapņa. Es vienīgi ceru, ka tas ir mans sapnis, nevis Melno Karaļa sapnis! Es negribu darboties svešos sapņos! — Alise gražīgi runājās. — Visprātīgāk būs, ja es iešu

un uzmodināšu Karali, tad paskatīsimies, kas notiks!

Sajā brīdī Alises prātojumu pārtrauca skaļš sauciens: «Hei! Hei! Salis!» — un viņa ieraudzīja, ka melno zirdziņš ar melnās bruņās tērptu jātnieku, kas vicina milzīgu vāli, auļo uz viņas pusi. Kolīdz viņi nonāca pie Alises, zirdziņš pēkšņi apstājās.

— Tu esi mana gūstekne! — iekliedzās jātnieks un kūleniski nokrita no zirga.

Pārbiedētā Alise šobrīd bija vairāk noraizējusies par jātnieku nekā par sevi un bažīgi vēroja, kā jātnieks ieremšas atkal seglos. Kolīdz viņš tika zirgam mugurā, viņš atkal sauca: «Tu esi mana…» — bet acumirklī atskanēja kāda cita ba Īss *

— Hei! Hei! šahs!

Alise izbrīnījusies skatījās, no kuras puses tuvojas jauns ienaidnieks. Šoreiz tas bija balto zirdziņš ar jātnieku. Tas piejāja pie Alises un tūlīt kūleniski nokrita zemē tieši tāpat kā pirmais jātnieks, tad arī viņš ieremsās atpakaļ seglos.

-Kādu laiciņu abi zirdziņi rāmi stāvēja un jātnieki klusēdami viens otru pētīja. Alise samulsusi lūkojās te uz vienu, te uz otru.

— Viņa ir mana gūstekne! — melno zirdziņa jātnieks beidzot sacīja.

— Jā, bet tad ierados es un viņu atbrīvoju! — iesaucās balto zirdziņa jātnieks.

— Ja tā, mums par viņu jācīnās! — teica melno zirdziņa jātnieks un, paņēmis bruņucepuri (kas karājās pie segliem un bija līdzīga zirga galvai), uzlika sev galvā.

— Es ceru, ka jūs ievērosit cīņas noteikumus, — balto zirdziņa jātnieks piezīmēja, arī uzlikdams bruņucepuri.

— Es to vienmēr daru, — atsaucās melno zirdziņa jātnieks, un viņi abi metās viens otram virsū ar tādu nešpetnumu, ka Alise aizslēpās aiz koka, lai kāds belziens netrāpītu arī viņai.

— Interesanti, kādi gan ir šie cīņas noteikumi, — Alise pie sevis sacīja, bailīgi vērodama cīnītājus no savas paslēptuves. — Viens likums laikam varētu būt tāds: ja viens jātnieks sit otram jātniekam, otrais nokrīt zemē, bet, ja pirmais netrāpa, tad nokrīt zemē pats; otrs likums laikam ir tāds: vāles jātur padusē un jāpiespiež ar rokām pie krūtīm, kā to dara lelles leļļu teātrī. Un ar

kādu troksni viņi krīt zemē! Liekas, it kā visi kamīna piederumi gāztos pret kamīna režģi! Un cik nekustīgi stāv zirgi! Gluži kā galdi, kamēr jātnieki kāpj seglos un krīt zemē.

Vēl viens cīņas likums, kuru Alise nebija pamanījusi, šķiet, varēja būt šāds: cīnītāji vienmēr krita zemē uz galvas; cīņa tā arī beidzās, ka abi nokrita zemē uz galvas viens otram līdzās. Kad viņi piecēlās, viņi paspieda viens otram roku, un melno zirdziņš ar jātnieku aizauļoja prom.

— Tā bija cildena uzvara, vai ne? — teica Balto zirdziņa jātnieks, pienākdams pie Alises.

— Es nezinu, — Alise šaubīdamās atbildēja.

— Es negribu būt gūstekne. Es gribu būt karaliene.

— Jūs būsit, kad šķērsosit nākamo strautiņu! — Balto jātnieks atteica. — Es jūs sveiku un veselu izvedīšu mežam cauri, bet tad man diemžēl būs jāatgriežas atpakaļ. Tas ir mans pēdējais gājiens.

— Esmu jums ļoti pateicīga, — Alise sacīja.

— Vai drīkstu palīdzēt jums noņemt bruņu- ! cepuri?

Acīmredzot noņemt bruņucepuri pašam nebija Jātnieka spēkos, bet Alisei pēc ilgām pūlēm tomēr izdevās viņa galvu izkratīt no tās laukā.

— Uzreiz kļuva vieglāk elpot, — Jātnieks teica, abām plaukstām atglauzdams atpakaļ savēlušos matus un pavērsdams pret Alisi laipno seju ar lielajām, piemīlīgajām acīm. Alise nodomāja, ka nekad mūžā nav redzējusi tik savdabu kareivi.

Viņš bija tērpies dzelzs bruņu tērpā, kas viņam nepavisam nepiegulēja, un uz muguras viņam karājās neliela, otrādi apgriezta koka kastīte ar vāku vaļā. Alise ziņkārīgi aplūkoja to.

— Es redzu, jums patīk mana mazā kastīte, — \ Jātnieks draudzīgi teica. — Tas ir mans izgudrojums; tur var glabāt drēbes un sviestmaizes. Es, redzat, to nēsāju otrādi apgrieztu, lai lietus netiek iekšā.

— Bet tad mantas birst laukā, — Alise pieklājīgi teica. — Vai jūs zināt, ka vāks ir vaļā?

— To es nezināju, — Jātnieks sacīja, un viņa sejā jautās skumjas. — Nu visas mantas būs izkritušas. Un nēsāt tukšu kastīti nav nekādas jēgas. — Runādams viņš atraisīja kasti un grasījās to mest krūmos, bet tad, šķiet, viņam iešāvās prātā kāda doma, un viņš rūpīgi pakāra kasti kokā. — Vai jūs varat uzminēt, kāpēc es tā daru? — viņš jautāja Alisei.

Alise papurināja galvu.

— Varbūt bites tur ierīko sev stropu, un tad' man būs medus.

— Bet jums taču kaut kas līdzīgs bišu stropam jau ir piestiprināts pie segliem, — Alise sacīja.

— Jā, strops ir ļoti labs, — Jātnieks neapmierināts teica, — viens no vislabākajiem. Bet vēl neviena bite pat tuvumā nav rādījusies. Stropam blakus esmu pakāris peļu slazdu. Varbūt tas atbaida bites… bet varbūt bites atbaida peles, es nekādi netieku gudrs.

— Kāpēc gan jums vajadzīgs peļu slazds? — Alise jautāja. — Neiedomājami, ka uz zirga muguras varētu dzīvot peles.

— Laikam gan ne, — Jātnieks atteica, — bet, ja nu tās tomēr uzrāpjas augšā, es negribētu, ka tās skraida man apkārt.

— Zināt, — viņš pēc laiciņa turpināja, — labi, ja pret visu var nodrošināties. Tieši šī iemesla dēļ manam zirgam uzliktas kāju sprādzes.

— Bet kāpēc? — Alise ziņkārīgi jautāja.

— Lai aizsargātu to no haizivju kodieniem, — Jātnieks atbildēja. — Tas ir mans izgudrojums! Bet tagad palīdziet man ietikt seglos. Es pavadīšu jūs mežam cauri… Kas tas ir par šķīvi?

— Uz tā bija plūmju torte, — Alise paskaidroja.

— Paņemsim to līdzi. Tas var noderēt, ja mēs kaut kur atrodam plūmju torti, — Jātnieks priecājās. — Palīdziet man iebāzt to somā!

Viņi noņēmās ilgu laiku, kaut arī Alise ļoti rūpīgi turēja somu atvērtu, bet Jātnieks bija tik ļoti neizdarīgs, ka pirmās divas vai trīs reizes, liekot šķīvi somā, viņš iekrita tajā pats.

— Tik tikko izdevās iedabūt iekšā, jo, redzat, tur ir tik daudz svečturu, — viņš sacīja, kad beidzot šķīvis bija somā.

Viņš piesēja somu pie segliem, pie kuriem jau karājās gan burkānu saišķi, gan ogļu knaibles, gan dažnedažādas citas mantas.

— Es ceru, ka jūsu mati labi turas uz galvas? — Jātnieks noprasīja Alisei, kad viņi devās pēļa.

— Kā jau visiem cilvēkiem, — Alise smaidīdama atteica.

— Tas nozīmē, ka pietiekami stipri, — viņš noraizējies teica. — Jo, zināt, te ir ļoti spēcīgs vējš. Tik spēcīgs, ka matus rauj no galvas vai nost.

— Vai jūs neesat kaut ko izgudrojis, lai pasargātu matus no aizpūšanas? — Alise pavaicāja.

— Vēl ne, — Jātnieks sacīja, — bet man ir plāns, kā pasargāt matus no izkrišanas.

— Es ļoti gribētu zināt, kāds tas ir.

— Vispirms stāvus jāiesprauž mietiņš, — Jātnieks stāstīja, — pēc tam pie mietiņa jāpiestiprina mati, tāpat kā. pie mietiņa piesien augļu

koku. Mati, raug, krīt tāpēc, ka tie nokarājas uz leju, uz augšu, kā zināms, nekas nekrīt. Šis plāns ir mans izgudrojums. Jūs varat to izmēģināt, ja vēlaties.

«Tas nav sevišķi parocīgs izgudrojums,» Alise klusībā nosprieda un kādu brīdi gāja, apsvērdama dzirdēto un laiku pa laikam apstādamās, lai palīdzētu tikt zirgā nelaimīgajam Jātniekam, kas nebija nekāds izcils jāšanas meistars.

Kad vien zirgs apstājās (un tas notika itin bieži), Jātnieks krita zemē zirgam priekšā, bet, kad zirgs atkal sāka iet (tas parasti notika loti pēkšņi), Jātnieks krita zemē zirgam aizmugurē. Ja neskaita šīs kļūmes, viņš turējās seglos gluži apmierinoši, jāpiebilst gan, ka viņam vēl bija paradums šad tad velties uz vieniem vai otriem sāniem; tā kā viņš visbiežāk krita uz to pusi, kurā gāja Alise, viņa drīz vien secināja, ka visdrošāk ir iet tālāk no zirga sāniem.

— Man liekas — jums nav bijusi iespēja nodarboties ar jāšanu, — Alise atļāvās piezīmēt, palīdzēdama Jātniekam tikt atpakaļ seglos pēc piektā kritiena.

Alises piezīme Jātnieku ļoti pārsteidza, un viņš izskatījās mazlietiņ aizskarts.

— Kas jūs vedina uz tādām domām? — viņš jautāja, remsdamies seglos un ar vienu roku turēdamies aiz Alises matiem, lai nepārkristu zirgam otrā pusē.

— Tāpēc, ka cilvēki, kuriem bijusi iespēja nodarboties ar jāšanu, tik bieži nekrīt.

— Man bijis daudz iespēju, — Jātnieks skumji atteica, — daudz iespēju!

' Alise neko prātīgāku nevarēja izdomāt kā vienīgi pasacīt: «Patiešām?» — bet viņa teica to sirsnīgā balsī. Pēc šī starpgadījuma kādu gabalu viņi gāja klusēdami — Jātnieks, pievēris plakstus, kaut ko klusi skaitīja pie sevis, Alise norūpējusies vēroja, ka tik viņš atkal nekrīt.

— Tā ir liela māksla, — Jātnieks pēkšņi sacīja skaļā balsī, pacēlis gaisā labo roku, — noturēt…

Runātājs apklusa tikpat pēkšņi, cik pēkšņi ierunājās, un smagi novēlās ar galvu lejā tieši uz celiņa, pa kuru gāja Alise. Šoreiz viņa bija pa īstam nobijusies un, palīdzēdama neveiksminiekam tikt uz kājām, noraizējusies sacīja:

— Es ceru, ka nekas nav lauzts.

— Par sīkumiem nerunāsim, — Jātnieks atteica, it kā pāris lauztu kaulu viņam būtu tīrais nieks. — Tā ir liela māksla, kā jau es teicu… noturēt līdzsvaru. Redziet, lūk, tā …

Viņš palaida vaļā pavadu, izstiepa abas rokas sānis, lai parādītu Alisei, kā tas jādara, un šoreiz novēlās uz muguras tieši zirgam zem kājām.

— Liela māksla, liela māksla, — viņš nemitīgi atkārtoja, kamēr Alise līdzēja viņam tikt uz kājām.

— Kaut kas traks! — Alise iesaucās, jo viņai zuda pacietība. — Jums derētu koka zirdziņš uz riteņiem un nekas cits!

— Vai tam ir mierīga gaita? — Jātnieks ieinteresēts vaicāja, apķēries abām rokām zirgam ap kaklu, lai atkal nenokristu.

— Daudz mierīgāka nekā dzīvam zirgam, — Alise atteica; lai arī kā viņa valdījās, mazs smiekliņš viņai tomēr paspruka.

— Vajadzēs vienu tādu iegādāties, — Jātnieks domīgi noteica. — Vienu vai divus… bet varbūt vairākus.

Brīdi klusējis, viņš atkal uzsāka sarunu:

— Es esmu liels izgudrotājs. Lūk, kad pēdējo reizi jūs man palīdzējāt piecelties, es ceru — jūs pamanījāt, ka es izskatījos domīgs.

— Jūs izskatījāties mazliet bēdīgs, — Alise sacīja.

— Tieši tad es izgudroju jaunu paņēmienu, kā tikt pāri vārtiem. Vai jūs vēlaties to zināt?

— Jā, patiešām, |oti, — Alise pieklājīgi atbildēja.

— Es jums izstāstīšu, kā man tas ienāca prātā, — Jātnieks sacīja. — Redzat, es pats sev teicu — problēma ir kājās, jo galva jau ir pietiekami augstu. Vispirms es uzlieku uz vārtu aug- sējās malas galvu… tad galva ir pietiekami augstu … tad nostājos uz galvas … tad arī kājas ir pietiekami augstu, un tad, redzat… es esmu jau pāri vārtiem.

— Jā, bez šaubām — ja to visu tā izdara, jūs esat pāri, — Alise domīgi atteica. — Bet vai jums neliekas, ka tas ir ļoti sarežģīti?

— Es neesmu to vēl izmēģinājis, — Jātnieks nožēlas pilnā balsī atbildēja. — Galvot nevaru… bet iespējams, ka tas varētu būt mazliet sarežģīti.

Viņš izskatījās tik bēdīgs, ka Alise steidzīgi mainīja sarunas tematu.

— Jums ir ļoti jocīga bruņucepure! — viņa jautri sacīja. — Vai tas arī ir jūsu izgudrojums?

Jātnieks lepni paskatījās uz cepuri, kas karājās pie segliem.

— Jā, — viņš atteica, — bet es esmu izgudrojis vēl labāku, līdzīgu cukura galvai. Kad es to valkāju un man gadījās nokrist no zirga, cepure tūlīt ar galu iedūrās zemē. Tāpēc man kritiens, saprotiet, neiznāca liels. Toties, redzat, draudēja citas briesmas — iekrist cepurē. Reiz tā arī gadījās … un visļaunākais bija tas — kamēr es pūlējos izkāpt no cepures, ieradās cits balto jātnieks un uzmauca to galvā. Viņš domāja, ka tā ir viņa bruņucepure.

Jātnieks runāja tik nopietni, ka Alise neuzdrošinājās smieties.

— Jūs laikam viņu savainojāt, — viņa sacīja, smieklus valdīdama, — jo atradāties taču uz viņa galvas.

— Protams, man vajadzēja viņam iespert, — Jātnieks nopietni stāstīja tālāk. — Tad viņš novilka cepuri un noņēmās vairākas stundas, kamēr dabūja mani laukā. Zināt, es biju tik ātrs kā zibens.

— Bet zibenim taču ir pavisam cits ātrums! — Alise iebilda.

Jātnieks papurināja galvu.

— Man ir visi ātrumi, ticiet man, — viņš teica, sajūsmā paceldams rokas gaisā, un acumirklī izvēlās no segliem un iekrita dziļā grāvī ar galvu uz leju.

Alise pieskrēja pie grāvmalas, lai uzmeklētu viņu. Sis kritiens Alisi pamatīgi izbiedēja, jo kādu laiciņu viņš bija tīri labi turējies seglos, un nu viņa bažījās, ka tikai šoreiz patiešām nav gadījies kaut kas nelāgs. Lai gan virs grāvja malas rēgojās vienīgi Jātnieka pēdas, viņa juta atvieglojumu, izdzirdusi viņa mierīgo balsi.

— Man ir visi ātrumi, — viņš atkārtoja, — bet kā viņš varēja būt tik neuzmanīgs un likt galvā svešu bruņucepuri, kurā iekritis cilvēks!

— Kā jūs varat tik mierīgi runāt ar galvu uz leju? — Alise jautāja, vilkdama viņu aiz kājām laukā, pēc tam noguldīdama grāvmalā.

Jautājums pārsteidza Jātnieku.

— Nav svarīgi, kā atrodas mans ķermenis, — viņš sacīja. — Manas smadzenes darbojas nepārtraukti. Patiesībā — jo biežāk es esmu ar galvu uz leju, jo biežāk man rodas jauni izgudrojumi. Mans visizcilākais izgudrojums, — brīdi klusējis, viņš turpināja, — ir jauna veida pudiņš, ko es izgudroju, ēdot otro ēdienu.

— Un jums šo pudiņu pagatavoja tūda] saldajam ēdienam! — Alise teica. — Tas patiešām ir apbrīnojami ātri.

— Nē, saldajam ēdienam ne, — Jātnieks gausi un domīgi atteica, — saldajam ēdienam ne.

— Tad to pagatavoja nākamajā dienā. Nevar taču vienā ēdienreizē pasniegt divus saldos.

— Nē, arī nākamajā dienā ne, — Jātnieks atkārtoja tāpat kā pirmīt, — ari nākamajā dienā ne. Taisnību sakot, — viņš turpināja, zemu noliecis galvu, un viņa balss kļuva klusāka un klusāka, — es neticu, ka tāds pudiņš kādreiz vispār ir gatavots! Taisnību sakot, es neticu, ka tādu pudiņu kādreiz vispār gatavosi Un tomēr šis pudiņš ir ārkārtīgi izcils izgudrojums!

— Kā tad jūs bijāt iecerējis šo pudiņu gatavot? — Alise jautāja, gribēdama viņu iepriecināt, jo viņš izskatījās pagalam sašļucis.

— Sākumam es ņēmu dzēšlapu, — Jātnieks, smagi nopūties, teica.

— Tas nu gan nav nekas garšīgs, es domāju …

— Pati par sevi tā, protams, nav, — viņš dedzīgi pārtrauca Alisi, — bet jūs nevarat iedomāties, kā tā pārvēršas, ja to samaisa, piemēram, ar šaujampulveri un zīmoglaku. Bet nu man no jums jāatvadās.

Viņi bija iznākuši laukā no meža. Alise gluži apmulsa: viņa joprojām lauzīja galvu, kā var garšot tāds pudiņš.

— Jūs esat noskumusi, — Jātnieks līdzjūtīgi teica, — atļaujiet, es jums kaut ko uzdziedāšu, lai jūs iepriecinātu.

— Vai tā ir gara dziesma? — Alise jautāja, jo tajā dienā bija baudījusi dzeju atliku likām.

— Gara gan, — sacīja Jātnieks, — bet ļoti, ļoti jauka. — Visi, kas dzird mani to dziedam, vai nu raud, vai arī…

— Vai arī ko dara? — Alise jautāja, jo Jātnieks pēkšņi apklusa.

— Vai arī neraud. Dziesmiņa saucas «Asaru acis».

— Ak tāds ir dziesmas nosaukums? — Alise „ sacīja, lai izrādītu interesi.

— Nē, jūs nesapratāt, — Jātnieks teica, mazliet sarūgtināts. — Tā saucas dziesma, bet dziesmas nosaukums ir «Vecīgs virs».

— Tātad man vajadzēja teikt <rdziesmas nosaukums saucas»? — Alise centās labot pašas sacīto.

— Nē, nevajadzēja, tas ir pavisam kas cits. Dziesmu sauc «Veidi un līdzekļi», bet, redzat, tas ir tikai nosaukums, pati dziesma ir pavisam par kaut ko citu!

— Par ko tad ir šī dziesma? — Alise pagalam samulsināta jautāja.

— Tūlīt dzirdēsit! — Jātnieks atteica. — Dziesma ir par kādu vīru, kas sēdēja uz žoga, un meldija šai dziesmai ir mans izgudrojums.

To sacīdams, viņš apturēja zirgu un ļāva pavadai noslīdēt zirgam uz kakla; viņa labsirdīgā, naivā seja atplauka tikko jaušamā smaidā, un, vienu roku līgani šūpojot taktī, viņš uzsāka dziesmu.

No visiem brīnumiem, kurus Alise piedzīvoja Aizspogulijā, šis iespiedās viņas atmiņā visskaidrāk. Vēl pēc daudziem gadiem viņa visu atcerējās, it kā tas būtu noticis tikai iepriekšējā dienā: labestībā starojošās, zilās Jātnieka acis un silto smaidu… rietošās saules staru apmirdzētos matus un žilbinošā gaismā mirgojošas bruņas, savā vaļā palaisto zirgu, kas plūca zāli pie viņas kājām… uz zirga kakla noslīdējušo pavadu… un melno mežu apveidu pamalē… šo ainavu viņa skatīja kā gleznu, atspiedusies pret koka stumbru, ar plaukstu sargadama acis no žilbinošās gaismas… Viņa lūkojās brīnumainajā Jātniekā un viņa zirgā un sapņaini klausījās liegajās dziesmas skaņās.

«Bet meldija tomēr nav viņa izgudrojums,» Alise sprieda, «tā paņemta no citas dziesmas.» Viņa neraudāja, bet stāvēja un klausījās ļoti uzmanīgi.

— Tev pastāstīšu secīgi,

Kā ieraudzīju togad

Es vienu vīru vecīgu,

Kas sēdēja uz žoga.

Es vaicāju: «Ko dari te,

Sai necilajā vietā?»

Bet aiztecēja atbilde

Kā ūdens cauri sietam.

Es ķeru, varbūt zināt jūs,

Seit naktstauriņus lielus.

No viņiem cepu pīrāgus

Un pārdodu uz ielas.

Es jūrniekiem tos tirgoju,

Kas brauc pa tālām jūrām,

Un tāda ir,» viņš irgojās,

«Si mana dzīve sūrā.»

Es tobrīd plānus steidzos kalt,

Kā vaigus triept ar kritu,

Un vai man jāsedz apsegs balts,

Lai mani nepazītu.

Es ņēmos veco vilkt sev klāt,

To saķēris aiz krāga,

Un sacīju: «Vai, tavuprāt,

Ir tava dzīve lāga?»

Bet vecais puika, rāms un kluss,

Man atteica par prieku:

«Es strautā ķeru burbuļus

Un tos uz pannas lieku.

Tur iznāk siers, es teikšu gan,

Tas visiem mutē kūst,

Bet par šo darbu makā man

Vien sīka nauda būs.»

Es apsvēru, kā sadzīvot

Ar sviestu un ar pienu,

Lai kļūtu apaļīgs kā pods,

Kas aug ar katru dienu.

Es viņu purināju vēl:

«Tu atbildēt man teicies,

Nu saki, vecais, vai tev žēl, —

Kā īsti tev ir veicies?»

Viņš teica: «Ķeru asarus,

To es tev varu sacīt,

Pie manis pērciet pogas jūs

No viņu spožām acīm.

Bet nemaksā man sudrabā

Par viņām badakāši —

Par pusduci man makā nāk

Vien pāris vara grašu.

Un, kā jūs mani jāt, lūk, te,

No zemes roku niekus

Vai riteņus no karietēm

Seit uzlasu ar sieku.

Un, lūk, ar šādiem tēriņiem

Es dzīvi dzīvot gribu:

Man atļausiet dzert mēriņu

Uz jūsu veselību/»

Viņš apklusa, un tad paties'

Man radās padoms labs:

Ka tilts no rūsas paglābsies,

Ja vīnā vārīts taps.

«Par visu, vecais, tev paldies,

Es tencinu, un gana,

Bet visupirms, ka rūpējies

Par veslibu manu.»

Kopš laika tā, ja iznāk skumt, J

a reizēm sanāk tā,

Ka labo kurpi cenšos stumt

Es kājā kreisajā

Vai uzsētos uz lapsenes

Un snīpi slauķu riekšā,

Tad atminos kā dzivu es

Un redzu savā priekšā

To sirmgalvi, to pašu vien,

viņš manā priekšā stājas,

Un tad es domāju arvien,

Kā viņam īsti klājas.

Viņš bija tiešām labvēlīgs,

Tik zinošs un tik dai/runīgs,

Un uzdrīkstējās, ko vien drīkst,

Tik taisns, kaut mugura tam līkst,

Kas negaužas, kaut čīkstēt čīkst,

Bet kas ir visiem vajadzīgs,

Kas mūžam neiznīks, kaut nīkst, —

Tas sirmgalvis tik liels, kaut sīks,

Kas sēdēja uz žoga.

Kad Jātnieks dziedāja balādes pēdējās rindas, viņš satvēra pavadu un pagrieza zirgu atpakaļ uz ceļa, pa kuru viņi bija nākuši.

— Jums atlicis ko iet vēl pāris jardu, — viņš sacīja, — nolaidisitles no kalna lejā, pāriesit strautam pāri — un tad jūs būsit Karaliene. Bet pastāviet mazliet un pagaidiet, kamēr es aizjāju, —■ Jātnieks piebilda, kad Alise, degot nepacietībā, bija pagriezusies uz to pusi, uz kuru norādīja Jātnieks. — Jums nebūs jāstāv ilgi. Pagaidiet, kamēr es tieku līdz tam ceļa pagriezienam, un pamājiet man ar kabatlakatiņu! Saprotiet, tas mani uzmundrināsi

— Protams, es pagaidīšu, — Alise sacīja. —- Un liels paldies par to, ka pavadījāt mani tik tālu … Un par dziesmiņu paldies… Tā man ļoti patika …

— Es ceru, ka patika, — Jātnieks teica, un viņa balsi bija jaušamas šaubas. — Bet jūs neraudājāt tik ļoti, kā es biju iedomājies.

Viņi paspieda viens otram roku, un Jātnieks lēni aizjāja uz meža pusi.

«Cerams, ka man nebūs ilgi jāstāv un jāgaida, kamēr viņš tiks līdz pagriezienam,» Alise klusībā domāja, lūkodamās Jātniekam nopakaļ.

— Un atkal viņš krīt! Kā parasti — uz galvas! Taču atkal ieremšas seglos … un samērā ātri… tas tāpēc, ka viņa zirgs apkarināts ar visdažādā- kiem priekšmetiem… — Runādamās pati ar sevi, viņa vēroja, kā zirgs lēnā solī aiziet pa ceļu prom un kā Jātnieks krīt no zirga zemē vispirms uz vienu, tad otru pusi. Pēc ceturtā vai piektā kritiena Jātnieks sasniedza ceļa pagriezienu, un Alise pavicināja ar kabatlakatu un pagaidīja, kamēr viņš izgaist skatienam.

— Ceru, ka tas viņu uzmundrināja, — Alise noteica un pagriezās, lai dotos lejup no kalna. — Vēl jātiek pāri pēdējam strautam! Un tad es būšu Karaliene! Tas skan vareni!

Līdz strautmalai bija tikai pāris soļu.

— Beidzot astotais lauciņš! — Alise iesaucās, lēkdama pāri strautam …

… un tad viņa jau atradās maurā — tik mīkstā kā sūnas, ar šur un tur izkaisītiem nelieliem puķu puduriem.

— Ai, cik es esmu priecīga, ka • nokļuvu šeit! Ai, kas man ir uz galvas? — Alise apmulsusi iesaucās un, pacēlusi rokas, sataustīja kaut ko smagu, kas cieši piegūla viņas galvai.

—. Bet kā tas varēja nokļūt man uz galvas, man pašai nezinot? — Alise brīnījās, noņemdama no galvas smago priekšmetu un ielikdama to klēpī, lai redzētu, kas tas īsti ir.

Tas bija zelta kronis.

IX nodaļa KARALIENE ALISE

— Cik burvīgi! — Alise iesaucās. — Es nemaz nevarēju iedomāties, ka tik drīz kļūšu Karaliene … un, lūk, ko es jums sacīšu, Jūsu augstība, — Alise turpināja bargā balsī (viņai vienmēr patika pašai sevi norāt), — jums tagad neklājas vāļāties pa zāli. Karalienēm, zināt, jābūt cienīgām!

Viņa piecēlās kājās un mazliet pagājās — sākumā diezgan stīvi, jo baidījās, ka nenokrīt kronis; tad viņa sevi nomierināja ar domu, ka tuvumā neviena nav un viņu neviens neredz.

— Un, ja es patiesām esmu Karaliene, — Alise sacīja un apsēdās atkal zālē, — gan jau ar laiku es iemācīšos pienācīgi uzvesties.

Viss risinājās tik brīnumaini, ka Alise nejutās pārsteigta, ieraudzījusi, ka viņai līdzās vienā pusē sēž Melno Karaliene, bet otrā pusē — Balto Karaliene; viņa loti gribēja pajautāt, kā abas karalienes te gadījušās, taču baidījās, vai tas būs pieklājīgi. Nekas Jauns nenotiks, viņa nolēma, ja pajautās, vai spēle beigusies. Nedroši skatīdamās uz Melno Karalieni, viņa vaicāja:

— Lūdzu, vai jūs man nepateiktu…

— Runā, kad tevi uzrunā, — Karaliene viņu skarbi pārtrauca.

— Bet, ja visi ievēros šo likumu, — sacīja Alise, kurai vienmēr patika nedaudz pastrīdēties, — un jūs runāsit tikai tad: kad jūs uzrunās, bet otrs cilvēks gaidīs,' kad jūs viņu uzrunāsit, tad neviens nevienu vārdu neizrunās, tāpēc, redzat…

— Mu|ķības! Ak, bērns, vai tu nesaproti… — Karaliene iesaucās un, saraukusi uzacis, apklusa,

.tad, brīdi padomājusi, mainīja sarunas tematu. — Ko tu domāji, teikdama: «…ja es patiešām esmu Karaliene»? Kādas tev tiesības tā saukties! Tu nevari būt Karaliene, iekams neesi attiecīgi pārbaudīta. Un, jo ātrāk mēs to sākam, jo labāk.

— Es teicu — «ja»! — nabaga Alise taisnojās žēlabainā balstiņā.

Abas karalienes saskatījās, un Melno Karaliene, paraustījusi mazliet plecus, piezīmēja:

— Viņa apgalvo, ka teikusi vienīgi — «ja»…

— Bet viņa teica vēl daudz ko vairāk! — rokas lauzīdama, vaidēja Balto Karaliene. — Daudz, daudz vairāk nekā to vien.

— Tā bija, neliedzies, —. Melno Karaliene aizrādīja Alisei. — Runā vienmēr patiesību, domā, pirms tu runā, un vēlāk visu pieraksti.

— Es galvoju — es nemaz nedomāju, ka … — Alise pūlējās taisnoties, bet Melno Karaliene viņu pārtrauca.

— Tieši to es tev pārmetu. Tev vajadzēja domāti Kā bērns var nedomāt? Ikkatrā jokā ir jābūt kādai domai, un bērns, manuprāt, nav nekāds joks. Tu nevari to noliegt, pat ar abām rokām nel

— Es nenoliedzu apgalvojumus ar rokām, — Alise iebilda.

— Neviens nav teicis, ka tu to dari; — Melno Karaliene sacīja. — Es tikai teicu, ka tu to nevarētu, pat ja mēģinātu.

— Viņa ir tādā omā, — sarunā iejaucās Balto Karaliene, — ka grib kaut ko noliegt, bet nezina, ko noliegti

— Nejauks un kašķīgs raksturs, — Melno Karaliene atcirta.

Pāris minūšu valdīja neveikls klusums.

Tad Melno Karaliene pārtrauca klusēšanu, uzrunādama Balto Karalieni:

— Es ielūdzu jūs uz pieņemšanu pie Alises šopēcpusdien.

Balto Karaliene, tikko jaušamā smaidā savilkusi lūpas, atbildēja: • — Un es ielūdzu ļūs\

— Es nemaz nezināju, ka man jārīko pieņemšana, — Alise teica. — Bet, ja man tomēr jārīko, es domāju, ka viesus vajadzētu uzlūgt man pašai.

— Mēs devām tev šo iespēju, — Melno Karaliene paziņoja. — Bet es atļaušos piezīmēt, ka pagaidām tev bijis maz manierstundu.

— Tādu manicrstundu nemaz nav! — Alise iesaucās. — Skolās ir matemātikas stundas, dziedāšanas stundas un vēl citas stundas.

— Vai tu saskaitīt proti? — jautāja Balto Karaliene. — Cik ir viens un viens, un viens, un viens, un viens, un viens, un viens, un viens, un viens, un viens?

— Es nezinu, — Alise sacīja. — Man sajuka skaits.

— Saskaitīt viņa neprot, — Melno Karaliene strupi noteica. — Bet vai atņemt tu proti? Atņem no astoņiem deviņus!

— Atņemt no astoņiem deviņus es nevaru, — Alise nekavējoties atbildēja, — bet…

— Viņa neprot arī atņemt, — secināja Balto Karaliene. — Varbūt tu proti dalīt? Kas iznāk, ja maizes klaipu sadala ar nazi?

— Es domāju… — Alise iesāka, bet Melno Karaliene atbildēja viņas vietā:

— Sviestmaizes, protams! Pamēģināsim vēl kaut ko atņemt. Atņem sunim kaulu! Kas paliek pāri?

Alise sprieda:

— Kauls, protams, nepaliks, jo es to paņemšu … suns arī nepaliks, tas skries pakaļ, lai man iekostu, un tad laikam arī es nepalikšu!

— Tu domā, ka nekas nepaliks, — Melno Karaliene sacīja.

— Jā, es domāju, ka tā ir pareizā atbilde.

— Kā vienmēr — nepareiza! — Melno Karaliene paziņoja. — Paliks suņa pacietība.

— Nesaprotu — kā tā?

— Lūk, tā — suns sadusmosies' un zaudēs pacietību, vai ne? — Melno Karaliene turpināja.

— Iespējams… — Alise piesardzīgi atteica.

— Ja suns aizskries, pacietība paliks! — Karaliene uzvaras priekā iesaucās.

— Bet varbūt suns un pacietība skries uz dažādām pusēm, •— Alise teica, cik vien nopietni varēdama, bet pie sevis nodomāja: «Kādas muļķības mēs runājami»

— Rēķināt viņa nemaz neproti — Karalienes abas reizē svinīgi paziņoja.

— Bet vai jūs protat? — Alise pēkšņi vaicāja Balto Karalienei, jo tik lielu apvainojumu viņa nespēja paciest.

Karaliene ievilka dziļi elpu un aizvēra acis.

— Saskaitīt es varu, — viņa sacīja, — ja man dod laiku, bet atņemt — nē, nekādi.

— Alfabētu tu, protams, zini? — Melno Karaliene jautāja Alisei.

— Protams, zinu, — Alise atteica.

— Es ari, — klusu teica Balto Karaliene. — Mēs bieži skaitīsim to kopā, mana dārgā. Un es tev atklāšu kādu noslēpumu — es protu lasīt pat vārdus, ko veido viens burts. Vai tas nav vareni! Bet tu neuztraucies! Ar laiku arī tu pratīsi!

Sarunā atkal iejaucās Melno Karaliene.

— Vai tu vari atbildēt uz būtiskiem jautājumiem? — viņa jautāja Alisei. — Piemēram — kā taisa maizi?

— To es zinu, — Alise priecīgi iesaucās. — Izaudzē miltus un …

— Kur milti aug? — Karaliene jautāja. — Dārzos vai dzīvžogos?

— Milti neaug ne dārzos, ne dzīvžogos, — Alise skaidroja, — laukus apsēj, bet ne ar …

— Ko near? Vai zemi? — ierunājās Balto Karaliene. — Stāstot jāievēro noteikta secība!

— Viņai jāatvēsina galva! — Melno Karaliene steidzīgi iesaucās. — No tik lielas domāšanas viņai būs pārkarsušas smadzenes.

Abas karalienes ņēmās apvēdināt Alises galvu ar za|iem zariem, un drīz vien Alisei vajadzēja lūgties, lai viņas tā nedara, jo sapinkājās mati.

— Tagad ar-viņas galvu atkal viss ir kārtībā! — Melno Karaliene ziņoja. — Vai tu valodas proti? Kā būs franču valodā «kri-ikum-kra- akumi»?

— Ang|u valodā nav tāda vārda, — Alise nopietni sacīja.

— Kas tev teica, ka šis vārds ir angļu valodā? — Melno Karaliene prasīja..

Šoreiz Alise izgudroja, kā izk|ūt no sarežģītā stāvokļa.

— Ja jūs pateiksiet man, kādā valodā ir vārds «kri-ikum-kra-akumi», es pateikšu jums, kā šis vārds ir franču valodā, — viņa šķelmīgi iesaucas.

Melno Karaliene lepni izslējās un teica:

— Karalienes ar darījumiem nenodarbojas.

«Būtu labi, ja karalienes neuzdotu jautājumus!» Alise klusībā nodomāja.

— Centīsimies iztikt bez asumiem! — satraukta iesaucās Balto Karaliene. — Vai tu vari pateikt, no kā rodas zibens?

— Zibens rodas, — Alise droši iesāka, jo bija pilnīgi pārliecināta, ka to zina, — no pērkona … Nē, nē! — viņa steidzās izlabot. — Es gribēju teikt otrādi.

— Par vēlu labot! — teica Melno Karaliene, — kas pateikts — pateikts, un atkliek tikai secināt.

— Tas atsauc man atmiņā, — Balto Karaliene atkal ierunājās, galvu nodūrusi, satraukti plaukstas spiezdama, — pagājušo otrdienu, kad mums bija tāds pērkona negaiss… tas ir, pagājušajā otrdienu kopā — tā es gribēju teikt.

Alise apmulsa.

— Mūsu zemē, — viņa ieminējās, — nēdē|ā ir tikai viena otrdiena.

— Cik nepārdomāts izkārtojums! — Melno Karaliene iesaucās. — Seit mēs dienas un naktis saliekam pa divām, pa trim kopā un dažkārt ziemā saliekam pat pa piecām naktīm kopā, lai būtu siltāk.

— Vai piecas naktis kopā ir siltākas nekā viena? — Alise uzdrošinājās pajautāt.

— Protams, piecas reizes siltākas.

— Pēc šī paša likuma, tās varētu būt ari piecas reizes aukstākas …

— Pilnīgi pareizi! — Melno Karaliene iesaucās. — Piecreiz siltākas un piecreiz aukstākas, tāpat kā es esmu piecreiz bagātāka par tevi un piecreiz gudrāka.

Alise nopūtās un nolēma nekā neteikt. «Tas viss ir kā mīkla bez atminējuma,» viņa nodomāja.

— Oliņš Boliņš arī to redzēja, — klusi turpināja Balto Karaliene, vairāk it kā sarunādamās pati ar sevi. — Viņš pienaca pie durvīm ar korķ- viļķi rokās …

— Ko viņš vēlējās? — Melno Karaliene prasīja.

— Viņš teica, ka gribot ienākt, — Balto Karaliene stāstīja, — jo meklējot nīlzirgu. Bet izrādījās, ka torīt mājā tāda nebija.

— Bet vai vispār mēdz būt? — Alise izbrīnā vaicāja.

— Jā, ceturtdienās, — Karaliene atteica.

— Es zinu, kāpēc viņš bija atnācis, — Alise ieteicās, — viņš gribēja sodīt zivi par to, ka…

Balto Karaliene atkal runāja savu runājamo:

— Tas bija tik briesmīgs negaiss, ka tu pat iedomāties nevari! («Un nekad arī neesi varējusi,» Melno Karaliene piebilda.) Daļa jumta tika norauta, un iekšā iekļuva milzīgi daudz negaisa… un tas vēlās pa istabu lieliem klunčiem… apgāzdams galdus un citas istabas lietas… un es tā pārbijos, ka aizmirsu savu vārdu!

«Es nemaz necenšos negadījumu laikā atcerēties savu vārdu,» Alise nodomāja. «Kam tas vajadzīgs?» Bet ska|i viņa to neteica, jo baidījās aizvainot nabaga Karalieni.

— Jūsu augstība, piedodiet viņai, — Melno Karaliene sacīja Alisei, -tad, saņēmusi Balto Karalienes roku savējā, maigi glāstīja to un teica: — Viņa labi domā, bet vienmēr runā muļķības.

Balto Karaliene kautri paskatījās uz Alisi; Alise juta, ka vajadzētu pasacīt Karalienei kaut ko labu, bet tobrīd nevarēja neko izdomāt.

— Viņa nav labi audzināta, — turpināja Melno Karaliene, — bet jābrīnās, cik viņa ir labsirdīga! Paglaudi viņu, un tu redzēsi, kā viņai tas patīk!

Bet Alise neuzdrošinājās to darīt.

— Vajag nedaudz laipnības… un, ja uztin viņas matus uz ru|jiem, ar viņu notiek brīnumi!

Balto Karaliene smagi nopūtās un uzlika galvu uz Alises pleca.

— Es ļoti gribu gulēt! — viņa izdvesa.

— Nabadzīte nogurusi, — Melno Karaliene teica Alisei. — Saglaud viņai matus un aizdod savu naktscepuri! Un padziedi šūpuļdziesmiņu!

— Naktscepures man nav līdzi, — Alise atteica, mēģinādama saglaust Karalienes matus, — un es nezinu nevienu šūpuļdziesmiņu.

— Būs man pašai jādzied, — Melno Karaliene noteica un uzsāka dziesmiņu:

—Alisei uz pleca saldi iemieg dāmas,

Dzires vēl nav sākušās, vēl nav sagaidāmas, Tikko beigsies svinības, visi turpu iesim, Alise ar karalienēm, visi, visi viesos.

— Vārdi tev ir zināmi, — Melno Karaliene teica Alisei, nolikdama galvu viņai uz otra pleca, — nu uzdziedi tagad šo dziesmiņu man. Es ari gribu gulēt.

Nākamajā brīdī abas karalienes bija cieši aizmigušas un skaļi krāca.

— Ko lai es iesāku? — Alise galīgi apjukusi iesaucās, kad vispirms vienas Karalienes galva, pēc laiciņa otras noslīdēja no Alises pleca un kā smagi kluči ievēlās viņai klēpī. — Diez vai kādam gadījies jelkad uzraudzīt divas aizmigušas karalienes vienlaikus. Nē, nekad visā Anglijas vēsturē tas nevarēja notikt, jo, zināt, nekad divas karalienes vienlaikus nav valdījušas. Mostieties taču jūs! — Alise pikti iesaucās, bet atbildes nebija, dzirdama bija tikai vienmērīga krākšana.

Krākšana ar katru mirkli kļuva aizvien skanīgāka, līdz beidzot varēja saprast pat atsevišķus

vārdus; Alise klausījās Joti saspringti, tāpēc nemaz nemanīja, ka abas smagās galvas no klēpja pēkšņi izgaisušas.

Alise tagad stāvēja arkai līdzīgu durvju priekšā, virs kurām ar lieliem burtiem bija uzrakstīts KARALIENE ALISE; abās ieejas pusēs karājās zvana auklas; pie vienas bija lasāms uzraksts «Viesu zvans», pie otras — «Kalpotāju zvans».

— Es pagaidīšu, kamēr izskan dziesma, — Alise nosprieda, — tad pazvanīšu… jā… bet kuru zvanu lai zvana? — viņa gudroja, aplūkodama uzrakstus. — Viesis es neesmu un neesmu arī kalpotājs. Vajadzētu būt vēl vienam zvanam ar uzrakstu «Karalienes zvans» …

Sajā mirklī durvis nedaudz pavērās, un kāds radījums ar garu snīpi uz brītiņu pabāza galvu un teica:

— Pieņemšanas līdz aiznākamajai nedēļai nenotiks. . .

Un durvis ar blīkšķi aizcirtās.

Alise ilgi klauvēja un zvanīja, bet veltīgi; beidzot kāda veca Varde, kas tupēja zem koka, piecēlās un steberēja uz Alises pusi; mugurā tai bija koši dzeltens tērps un kājās milzīgi zābaki.

— Kas ir? — Varde noprasīja stipri piesmakušā balsī.

Alise dusmīgi apsviedās apkārt, tagad viņa bija noskaņota rāties ar visiem pēc kārtas.

— Kur ir kalpotājs, kura pienākums atvērt durvis? — viņa gražīgi jautāja.

— Kādas durvis? — prasīja Varde.

Alise jau grasījās kāju cirst pie zemes, tik ļoti viņu kaitināja Vardes gausā runāšana.

— Sis durvis, protams!

Varde mirkli palūkojās uz durvīm ar savām lielajām, trulajām acīm, tad piekumuroja tām klāt un ar īkšķi paberzēja tās, it kā lai pārliecinātos, vai krāsa nelobās nost, pēc tam paskatījās uz Alisi un teica:

— Kads pienākums? Vai kādam ko vajag?

Varde runāja tik aizsmakušā balsī, ka Alise

gandrīz neko nedzirdēja.

— Es nesaprotu, ko jūs gribat teikt.

— Es runāju angliski, ja ko? Vai tu kurls? — Varde turpināja. — Ko dauzies?

— Es nedauzos! — Alise pikti atcirta. — Es klauvēju.

— Tā nevaj'g, tā nevaj'g, — varde kvekstēja. — Tas kaitē, saproti. — Tad viņa pieklunkuroja pie durvīm, iespēra pa tām ar savu milzīgo zābaku un steberēja atpakaļ koka paēnā, purpi-

- nādama: — Liec viņ' mierā, un vi'š liks tev* mierā, saproti.

šajā brīdī durvis atsprāga vaļā un kāds spiedzīgā balsī dziedāja:

Karaliene Alise sauc mūs, lai nākam,

Sanāk lai lauta, līksmoties sākam!

Kronis tai galvā, troni tā smaida,

Karaliene Alise pili mūs gaida.

Un simtiem balsu korī tam pievienojās:

Jūs piepildiet glāzes un izdzeriet tās,

Nu galdā eži un vaboles nāks,

Būs peles tējā un kafijā,

Trīsreiz trīsdesmit — Alisei urā!

Pēc tam sekoja sumināšanas troksnis un «urā» saucieni.

«Trīsreiz trīsdesmit,» Alise pie sevis prātoja, «ir deviņdesmit. Es gan šaubos, vai kāds saucienus skaita.» -

Pēc mirk|a suminājumu kņada pieklusa un tā pati spiedzīgā balss dziedāja nākamo pantu:

Un Alise teica:

«Tauta, ai, tauta!

Tas laimīgs, kas šādus labumus bauda.

Tā sagadās reti, gods reti kam tāds,

Ķa pie karaļu galda tiek sēdināts.»

Tad atkal dziedāja koris.

Jūs piepildiet glāzes un izdzeriet tās,

Tur līme un tinte, par viesiem — urā!

Jauc pelnus ar vīnu, pār malām lai kāpj,

Deviņdesmit reiz deviņi — Alisei urā!

«Deviņdesmit reiz deviņi!» Alise klusībā šausminājās. «Tas nekad nebeigsies! Labāk iešu tūlīt iekšā…» Viņa iegāja, un, kolīdz pārkāpa pār slieksni, iestājās nāves klusums.

Iedama cauri lielajai zālei, Alise tramīgi skatījās apkārt un ievēroja, ka sanākuši apmēram piecdesmit viesi — raibu raibā sabiedrība: gan dzīvnieki, gan putni; varēja redzēt arī vairākas puķes. «Cik patīkami, ka visi sapulcējušies bez aicinājuma,» Alise nodomāja. «Es nemūžam nebūtu varējusi iedomāties, kuri ir tie, kas jāielūdz!»

Galda galā stāvēja trīs krēsli; malējos krēslos sēdēja Melno Karaliene un Balto Karaliene, bet vidējais krēsls bija brīvs. Alise apsēdās tajā un jutās neomulīgi, jo visi klusēja; viņa ļoti vēlējās, kaut sāktu kāds runāt.

Beidzot Melno Karaliene pārtrauca klusumu.

— Jūs nokavējāt zupu un zivi, — viņa teica. — Pasniegt cepeti!

Kalpotāji tūdaļ nolika Alises priekšā jēra šķiņķi; Alise nobažījusies skatījās uz to, jo nekad agrāk viņa nebija griezusi cepeti.

— Jūs esat mazliet apmulsusi; atļaujiet man iepazīstināt jūs ar Jēra Šķiņķi, — Melno Karaliene teica. — Alise — Šķiņķis, Šķiņķis — Alise!

Jēra Šķiņķis paslējās no šķīvja uz augšu un tikko jaušami paklanījās Alisei, arī Alise paklanījās, nezinādama — bīties vai smieties.

— Vai drīkstu jums piedāvāt kādu šķēlīti? — Alise uzrunāja abas karalienes, paņemdama nazi un dakšiņu.

— Protams, ne, — bargi noteica Melno Karaliene, — pieklājības likumi neļauj tūdaļ sagriezt to, ar ko jūs iepazīstina. Aiznest cepeti!

Kalpotāji aiznesa cepeti un tā vietā nolika milzīgu trauku ar plūmju pudiņu.

— Lūdzu, es nevēlētos, ka mani iepazīstina ar plūmju pudiņu, citādi mēs paliksim bez pusdienām, — Alise steidzīgi iesaucās. — Atļaujiet, es jums uzlikšu?

Bet Melno Karaliene nīgri paskatījās uz Alisi un norūca:

• — Pudiņš — Alise, Alise — Pudiņš. Aiznest pudiņu!

Kalpotāji to novāca tik veikli, ka Alise pat nepaguva pudiņam paklanīties.

Alisei šķita neizprotami, kāpēc pavēl vienīgi Melno Karaliene, un, nolēmusi pamēģināt šo kārtību grozīt, viņa iesaucās:

— Viesmīl! Nesiet pudiņu atpakaļ!

Un nākamajā mirklī kā pēc burvja mājiena pudiņš atradās Alises priekšā. Tas bija tik milzīgs,

ka viņai bija mazliet bail ķerties tam klāt, tāpat kā šķiņķim, taču ar lielu piespiešanos viņa pārvarēja bailes, nogrieza gabalu pudiņa un pasniedza to Melno Karalienei.

— Kāda nekaunība! — iesaucās Pudiņš. — Gribētu zināt, kā jums patiktu, nejaukais ra- dījum, ja es nogrieztu gabalu no jums?

Pudiņš runāja zemā, mīkstā balsī, un Alise nevarēja ne vārdu izdabūt no mutes laukā, viņa sēdēja, elpu aizturējusi, un skatījās.

— Sakiet taču kaut ko! — Melno Karaliene aizrādīja. — Kāds izsmiekls, ka runā vienīgi Pudiņš!

■— Zināt, man šodien bija jānoklausās tik daudz dzejas, — Alise sāka mazliet izbijusies, jo, kolīdz viņa bija pavērusi muti, iestājās nāves klusums un visu skatieni pavērsās uz viņu, — liekas loti dīvaini, ka visi dzejoļi kaut kādā veidā saistīti ar zivīm. Vai jūs nezināt, kāpēc šeit tā sajūsminās par zivīm? — Alise jautāja Melno Karalienei, bet Karaliene sacīto nevarēja uzskatīt par atbildi uz jautājumu.

— Par zivīm… — Melno Karaliene lēni un svinīgi čukstēja Alisei pie pašas auss, — viņas

augstība Balto Karaliene zina brīnišķīgu mīklu… dzeja… un par zivīm vien. Vai vēlaties, lai viņa to noskaita?

— Viņas augstība Melno Karaliene ir ļoti laipna, mani pieminēdama, — Balto Karaliene guldzināja Alisei otrā ausī; viņas balss stipri līdzinājās baloža dūdošanai. — Tā būtu patiesi bauda! Vai es drīkstu?

— Lūdzu! — Alise ļoti laipni atbildēja.

Balto Karaliene priecīgi iesmējās un, noglāstījusi Alises vaigus, sāka skaitīt:

— Noķert šo zivi nav grūti —

To bērnam var prasīt.

Un nopirkt zivi nav grūti —

Pietiek ar grasi.

Uz šķīvja to uzvilināt

Katram ir brīv,

Jo viņa, to visi zina, ,

Dzimusi šķīvī.

Zivi atnesiet drīz!

Atnest to jums? Ar prieku.

Kas no čaulas to izlobīs?

Ai, kā nu lai galā lieku?!

Ar līmi zivs līmēta vākā …

Jums minēt ļauts:

Vai vieglāk izlobīt nāktos to

Vai pateikt, kā zivi sauc?

— Minūti varat apdomāties, tad jāatmin, — Melno Karaliene norādīja. — Mēs pa to laiku iedzersim uz jūsu veselību. Uz Karalienes Alises veselību! — viņa pilnā kaklā spiedza, un visi viesi tūdaļ dzēra p^ar Alisi; tas izskatījās pagalam jocīgi: daži viesi uzlika glāzi otrādi sev uz galvas kā sveču nodzēšamās micītes un, apakšlūpu izstiepuši, centās uztvert to, kas pilēja pār seju, citi apgāza karafes uz galda un dzēra no urdziņām, kas tecēja pāri galda malām; trīs viesi (kas izskatījās pēc ķenguriem) ierāpās cepešbļodā un aizrautīgi laka mērci.

«Tieši kā sivēni silē,» Alise nodomāja.

— Jums vajadzētu teikt skaistu pateicības runu, — Melno Karaliene aizrādīja Alisei, pieri saraukdama.

— Mēs jūs atbalstīsim, neuztraucieties! — čukstēja Balto Karaliene, kad Alise, mazliet nobijusies, paklausīgi piecēlās.

— Ļoti pateicos, — Alise čukstēja, — es gluži labi iztikšu bez palīdzības.

— Tas nekam neder! — Melno Karaliene uzstājīgi noteica, tāpēc Alise pieklājības labad piekāpās.

(«Un kā tad viņi no visām pusēm grūdās virsū!» Alise vēlāk atcerēdamās stāstīja māsai par dzīru norisi. «Likās, ka viņi grib mani saspiest plakanu!»)

īstenībā bija gandrīz neiespējami nostāvēt uz vietas, kamēr viņa teica atbildes runu, jo abas karalienes tā spiedās Alisei virsū katra no savas puses, ka gandrīz pacēla viņu gaisā.

— Es pieceļos, lai pateiktos jums… — Alise sāka, un pūlis viņu patiešām pacēla gaisā par dažām collām, bet viņa paguva pieķerties pie galda malas un atkal nostājās uz grīdas.

— Uzmanieties! — iespiedzās Balto Karaliene, ar abām rokam ieķērusies Alises matos. — Nu kaut kas notiks!

Un tad (kā Alise vēlāk stāstīja) vienā mirklī notika visvisādi brīnumi. Sveces izstiepās līdz pašiem griestiem un izskatījās kā meldri ar liesmojošām galotnēm. Pudeles paķēra katra pa diviem šķīvjiem un piestiprināja tos sev abās pusēs kā spārnus, dakšiņas pielika kāju vietā un ļekāja pa galdu no vienas malas uz otru.

«Tās izskatās gandrīz kā putni,» Alise visiem spēkiem pūlējās sapcātīgi domāt briesmīgajā jūklī.

Sajā brīdī viņa izdzirda sev līdzās čerkstošus smieklus un, pagriezusies, lai paskatītos, kas noticis Balto Karalienei, ieraudzīja krēslā sēžam jēra Šķiņķi.

— Es esmu šeit! — sauca balss no zupas terīnes.

Alise pagrieza galvu un vēl paguva pamanīt, kā platā, labsirdīgā Karalienes seja mirkli uzsmaida Alisei pār terīnes malu un tad ienirst zupā.

Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Vairāki viesi jau gulēja uz šķīvjiem, un zupas smejamā karote nāca pāri galdam tieši uz Alises pusi un lika manīt, lai Alise atbrīvo tai ceju.

— Ilgāk tas vairs nav paciešams!—Alise iesaucās, pielēca kājās un ar abām rokām sagrāba galdauta malu: viens pamatīgs rāviens — un šķīvji, bļodas, viesi un sveces blākšķēdami nogāzās milzīgā kaudzē uz grīdas. — Un jūs, — Alise nikni pagriezās pret Melno Karalieni, jo uzskatīja viņu par visu likstu vaininieci, bet Karaliene vairs nesēdēja Alisei blakus — saraukusies tik maza kā lelle, tā skraidīja pa galdu un, līksmi apkārt griezdamās, ķēra šalli, kas plivinājās tai aizmugurē.

Citā reizē Alise justos pārsteigta par šādu ainu.

bet šoreiz viņa bija pārāk' uztraukta, lai par kaut ko brīnītos.

— Un jūs, — Alise atkārtoja, satvērusi mazo radījumu tieši tanī mirklī, kad tas lēca pāri pudelei, kas mirgoja uz galda, — jūs es purināšu tik ilgi, kamēr jūs pārvērtīsities par kaķēnu!

X nodaļa PARVERSANAS

To sacīdama, viņa pacēla sīko radījumu gaisā un, cik spēka, purināja to.

Melno Karaliene itin nemaz nepretojās, un, kamēr Alise viņu bez mitas purināja, Karalienes seja saruka maza mazītiņa, acis tapa lielas un zaļas, bet pati kļuva arvien īsāka… un apaļāka… un mīkstāka… un pūkaināka… un…

XI nodaļa

ATMOŠANĀS

… un beigu beigās tas patiesībā bija tikai kaķēns.

XII nodaļa

KAS TO SAPŅOJA?

— Jūsu augstībai neklātos tik skaļi murrāt, — dziļā cieņā, tomēr ar zināmu bardzību Alise, acis berzēdama, uzrunāja kaķēnu. — Tu mani * uzmodināji no tik jauka sapņa! Tu biji

man līdzi sapnī, Ka- tij, — tur tanī Aiz- spogulijā. Minkiņ, vai tu to zini?

Kaķēniem ir nelāgs paradums (Alise reiz bija izteikusies): saki tiem ko sacīdams, tie vienmēr murrā.

«Ja ar murrāšanu tie izteiktu «ja», bet ar ņaudēšanu — «nē» vai izgudrotu vēl kādu citu izteikšanās veidu,» Alise reiz bija teikusi, «varētu ar tiem parunāties! Bet kāda var būt saruna, ja tev atbild vienu un to pašu?»

Arī šoreiz kaķēns tikai murrāja, un nebija iespējams uzminēt, vai tas nozīmē «ja» vai «nē».

Alise sameklēja uz galdiņa starp šaha figūrām melno dāmu, notupās uz paklāja pie kamīna un nolika melno dāmu kaķēnam priekšā.

— Nu, Katij, — viņa iesaucās, gavilējoši sasizdama plaukstas, — atzīsties — tu taču biji pārvērtusies par šo būtni!

(«Bet kaķēns pat nepaskatījās uz šaha figūras pusi,» Alise teica, kad vēlāk visu stāstīja māsai. «Tas pagrieza purniņu uz otru pusi un izlikās neko neredzam, tomēr nokaunējies bija gan, tapcc es domāju, ka viņš bija Melno Karaliene.»)

— Sēdi taisnāk, minkiņ! — Alise, līksmi smiedamās, izrīkoja. — Un paklanies, kamēr tu domā, ko… ko atmurrāt. Atceries — paklanoties var

iegūt laiku! — Tad viņa satvēra kaķēnu un skaļi nobučoja to, iesaukdamās: — Par godu Melno Karalienei!

— Sniegpūciņa, mana minkiņa! Jūsu augstība! — pār plecu skatīdamās, Alise uzrunāja balto kaķēnu, kas Varonīgi izcieta mazgāšanas procedūras, — es nevaru sagaidīt, kad Dina beigs jūs apstrādāt! Laikam tāpēc manā sapnī tu izskatījies tik nekārtīgs… Dina, vai tu zini, ka pašreiz uzpos Balto Karalieni? Tu izturies bez pienācīgas cieņas, es brīnos par tevi!

— Interesanti — par ko bija pārvērtusies Dina? — Alise pļāpāja, ērti elkoni atbalstījusi uz paklāja, un, zodu iespiedusi plaukstā, vēroja kaķēnus. — Saki, Dina, — vai tu nebiji pārvērtusies par Oliņu Boliņu? Man liekas — tu biji, taču pagaidām neko par to saviem draugiem nesaki, jo es neesmu pārliecināta.

Starp citu, Katij, ja tu patiesi esi bijusi manā sapnī, tev vajadzēja piedzīvot kaut ko ļoti patīkamu: man skaitīja priekšā tik daudz dzejoļu — un visus par zivīm! Rīt no rīta tu varēsi līksmot. Kamēr tu brokastosi, es visu laiku tev skaitīšu priekšā «Valzirgu un Namdari», un tad tu, minkiņ, varēsi iedomāties, ka mielojies ar austerēm!

— Klau, Katij, mums jātiek skaidrībā, kas to sapņoja! Tas ir nopietns jautājums, mana dārgā, un tev nevajadzētu laizīt ķepu, it kā Dina tevi šorīt jau nebūtu nomazgājusi! Klau, Katij, to varēja sapņot vai nu melno karalis, vai es. Protams, es viņu redzēju savā sapnī, bet tad viņam vajadzēja redzēt ari mani! Katij, vai to sapņoja karalis? Mana dārgā, tu biji karaliene — tev vajadzētu visu zināt. Ai, Katij, palīdzi man tikt skaidrībā! Tava ķepa taču var pagaidīt!

Bet nerātnais kaķēns tagad ņēmās mazgāt otru ķepu un izlikās, ka jautajumu nemaz nedzird.

— Kā domājat jūs — kas to sapņoja?

Ai, kāda toreiz bija dienai Lūk, tādā skaistā izbraucienā lr sākums pasakai vēl vienai. Slīd laiva nedzirdami tālāk, Es atkal dzirdu balsis tālās

Pēc gadiem sapņa gaismā bālā. Līdz izbāl debess vasarīgā. Es klausos atbalss vārās stigās Zem ziemas auta nežēlīgā.

Ai, Alise, tavs gaišais slāvs Nav zudis man, tas sapni blāv Sen neredzētais mīļums tavs. Es atkal esmu tur, es zinu.

Lūk, Brīnumzemē ievizināls Ir mūsu kuģis. Bura tinas, Dziest diena, kamols atritināts. Es atkal te pie tevis. Zinu. Lai gan es pats jau esmu cits, Lai nāk šim sapnim citi lidz. Ai, kā lai sapņiem nenotic?

«AIZSPOGULIJA», ANGLIJA, ALISE

E. Melbarzde

SATURS

Autora priekšvārds 5

I nodaļa. Māja Aizspogulija 9

II nodaļa. Runājošo puķu dārzs 24

III nodaļa. Aizspogulijas kukaiņi 36

IV nodaļa. Ņurbulis un Burbulis 48

V nodaļa. Vilna un vilšanās 64

VI nodaļa. Oliņš Boliņš 77

VII nodaļa. Lauva un Vienradzis 90

VIII nodaļa. «Tas ir mans izgudrojums» 103

IX nodaļa. Karaliene Alise 121

A' nodaļa. Pārvēršanās 140

XI nodaļa. Atmošanās 140

XII nodaļa. Kas to sapņoja? 140

Melbārzde E. «Aizspogulija», Anglija, Alise

[I] sīm šaha figūrām latviešu valodā atbilst melno dāma un balto dāma, bet šai grāmatā atstāts angļu valodā pieņemtais šaha figūru apzīmējums — Melno Karaliene un Balto Karaliene.

[2] spēle 19. gs. anglijā, līdzīga «kuģu lādēšanai».

Autora priekšvārds

I nodaja MĀJA AIZSPOGULIJĀ

II nodaļa* RUNĀJOŠO PUĶU DĀRZS

III nodaļa AIZSPOGULIJAS KUKAIŅI

IV nodaļa ŅURBULIS UN BURBULIS

V nodaļa VILNA UN VILŠANĀS

VI nodaļa OLIŅS BOLIŅS

VII nodaļa LAUVA UN VIENRADZIS

VIII nodaļa «TAS IR MANS IZGUDROJUMS»

IX nodaļa KARALIENE ALISE

X nodaļa PARVERSANAS

XI nodaļa ATMOŠANĀS

XII nodaļa KAS TO SAPŅOJA?

«AIZSPOGULIJA», ANGLIJA, ALISE

SATURS

I nodaja

MĀJA AIZSPOGULIJĀ

VIII nodaļa

«TAS IR MANS IZGUDROJUMS»

XI nodaļa

ATMOŠANĀS

XII nodaļa

KAS TO SAPŅOJA?