Ivans Jefremovs

Atēnu Taīda

Vēsturisks romāns

No krievu valodas tulkojis Eižens Rauhvargers

Rīga «Liesma.» 1986

Иван Ефремов «Тaис Афинская»

Исторический роман

Москва «Молодая Гвардия» 1976

Grieķu īpašvārdu un reāliju rakstības konsultants A. Feldhons

Mākslinieks Andris Lamsters

Tulkojums Latviešu Valoda Priekšvārds Izdevniecība «Liesma» Rīga 1986

PADOMJU FANTASTISKAS LITERATŪRAS KLASIĶIS

Ne tikai padomju, bet arī pasaules fantastiskajā literatūrā Ivanam Jefremovam (1907–1972) ir īpaša vieta.

Dažkārt par pazīstamu literatūras, mākslas vai zinātnes darbinieku sabiedrībā pastāv atšķirīgi viedokli. Vienu no tiem šis cilvēks ir iemantojis, ja tā var izteikties, publikā, kuras lielākā daļa neko tuvāk nezina par šī cilvēka darbu. Otrs viedoklis ir tā paša aroda speciālistu, lietpratēju un meistaru vidū. Sie viedokļi var būt diametrāli pretēji, var sakrist vai nu daļēji, vai arī pilnīgi. Pilnīga sakritība gadās reti. Attiecībā uz I. Jefremovu abi viedokļi sakrīt.

Tas var izklausīties dīvaini, tāpēc ka par viņu (mēs te runājam par I. Jefremovu kā par rakstnieku fantastu, nevis par viņu kā par profesoru, zinātņu doktoru, paleontologu, daudzu zinātnisku darbu autoru) nevar teikt, ka viņš būtu pats lielākais šīs literatūras nozares pārstāvis, cilvēks ar pašu bagātāko un izkoptāko fantāziju, meistars pašu aizraujošāko sižetu radīšanā utt. Tā tas ir tāpēc, ka, runājot pat tikai par mūsu zemes fantastisko literatūru vien, A. un B. Strugacki pārspēj viņu ar savu valodu un stilu, tēliem un raksturiem; S. Sņegovs ir pārāks ar savu spožo fantāziju, vēl kāds cits — ar vēl kaut ko citu… Un tomēr — tieši Ivans Jefremovs ir fantastiskās literatūras klasiķis. Viena no monumentālākajām figūrām tajā. Un atkal — ne vien padomju, bet pasaules fantastiskās literatūras mērogā. To apliecina kaut vai tā noturīgā, nezūdošā interese par viņa darbiem, kāda pastāv visās zemēs, kur lasa fantastiku, ieskaitot arī ASV un Angliju, kur fantastiskajai literatūrai ir senas tradīcijas. Citiem vārdiem sakot, rodas sava veida Jefremova fenomens, ja vēlaties — Jefremova paradokss. Un tam, kā jebkuram paradoksam, gribas rast izskaidro jumu.

I. Jefremova parādīšanās un viņa starptautiskā popularitāte — bet varbūt vajadzētu bez liekas kautrēšanās sacīt: slava — izskatās mazliet atšķirīga, atkarībā no tā, vai to vērtē no mūsu pašu, padomju, literatūras vai no visas pasaules literatūras pozīcijām.

Vispirms, gluži dabiski, mēģināsim I. Jefremova popularitāti vērtēt no mūsu literatūras pozīcijām.

Jefremovs nav padomju fantastiskās literatūras aizsācējs. Tāpat kā Puškins nebija krievu dzejas aizsācējs, kā latviešu literatūras aizsācējs nebija Rainis. Taču Jefremovs bija reformators, bija tās robežas iezīmētājs, no kuras padomju literatūrā sākās jauna, mūsdienīga fantastiskā literatūra.

Mūsdienīga… Šai gadījumā tas nav hronoloģisks jēdziens. Jefremova vairs nav starp dzīvajiem, bet vēl šodien ir daudz fantastiskās literatūras rakstnieku, kurus bez šaubīšanās var nosaukt par ne mūsdienīgiem vai veclaicīgiem. Viņu fantastika nav tikusi laukā no ietvariem, kādi pastāvēja pirms «Andromedas miglāja» parādīšanās. Tas mūsdienīgais, kas ienāca fantastikā ar Jefremovu, ir principiāli jauna attieksme pret fantastiku vispār.

Agrākajai fantastiskajai literatūrai par objektu noderēja mūsu šodienas ierastā reālā pasaule, kuras nelielā, dažkārt pavisam sīkā novadā nolika vairāk vai mazāk lokālas, vairāk vai mazāk nozīmīgas fantastiskas izmaiņas, visbiežāk zinātniska vai tehniska rakstura: tas bija atklājums vai izgudrojums, kas noveda pie zināmām — un atkal vairāk vai mazāk nozīmīgām — sekām. Ja tās bija pozitīvas — atklājums (izgudrojums) tika atbalstīts un veicināts, ja negatīvas — pret to vērsās un, kā jau pienākas, — guva uzvaru. Pozitīvā atklājuma vai izgudrojuma autors visbiežāk bija kolektīva atbalstīta personība vai viss kolektīvs kopā, negatīvā — kāda patoloģiska personība. Es šeit, protams, sniedzu stipri vispārinātu shēmu, īstenībā pastāvēja (un pastāv) krietni daudz tās variāci ju.

Ko tad izdarīja Jefremovs?

Viņš savā fantastiskajā literatūrā izgāja ārpus reālās pasaules robežām, taču izgāja nevis teiksmainā pasaulē (kā tas jau daudzkārt bijis arī agrāk), bet reālas nākotnes pasaulē. Un tas bija kaut kas principiāli jauns un ārkārtīgi svarīgs.

Viņš sprauda sev kolosālu mērķi: parādīt nevis atsevišķas nākotnes iezīmes kas radušās to pašu atsevišķo sasniegumu un izgudrojumu rezultātā, bet parādīt visu mūsu pasauli visā tās daudzveidībā, ar visām pretrunām, no kurām nav brīva neviena sabiedriskā iekārta pasaulē. Jefremovs sev sprauda šādu mērķi un to arī sasniedza.

Pasaules bezgalīgais plašums atsevišķu tās ainu vietā, luīluilnes vēsture atsevišķu epizožu vietā — lūk, ko mūsu fantastikā ienesa Ivans Jefremovs.

Taču ne tikai to vien. Neviens pasaules attēlojums, lai cik senus laikus tas rādītu, nevar būt pārliecinošs, ja tajā trūkst sociālās filozofijas, sociālās analīzes. Jo nākotnes vēsture, tapai kā pagātnes vēsture, pirmām un galvenam hailum ir sabiedrības vēsture, nevis tikai nākotnes zinātnes un tehnikas vēsture. Tā ir sabiedrības sociālās uzbūves un šis uzbūves pārkārtojumu vēsture. Un tieši Jefremovs padomju fantastiskajā literatūrā ieviesa drosmīgas, plašas un dziļas sociālās analīzes un sociālās fantastikas elementus, kam pamatā ir mūsu pasaules uzskats un mūsu filozofija.

Isak varētu teikt tā: viņš izmainīja mūsu fantastiskās literatūras vērienu. No filozofiskuma centimetriem un metriem viņš pārgāja uz filozofiskuma kilometriem.

Iūk, kāpēc Jefremovs ir mūsu padomju fantastiskās literatūras klasiķis. Viņš pirmais uzskatāmi un pārliecināsi paradīja arī to, ko šī literatūra spēj un ar ko tai pirmām kārtām vajadzētu nodarboties.

Tā tas ir no mūsu, padomju, literatūras viedokļa. Bet no ārzemju literatūras viedokļa?

No šī viedokļa viss izskatās mazliet citādi. Ārzemju luntastisko literatūru ar vēriena plašumu grūti pārsteigt: ari agrāk tai bija galaktiski un metagalaktiski mērogi. Pat sociālās problēmas Rietumu fantastikai vairs nav svešas. Bet Ivans Jefremovs arī ārzemju fantastiskās literatūras skatījumā ir īpaši izcils rakstnieks.

Tas ir tādēļ, ka, mēģinādami ielūkoties nākotnē, pat paši lielākie, pat progresīvie Rietumu fantastiskās literatūras meistari un lielmeistari arī nākotnē saskatīja pretrunu pasauli — tikai pretrunas bija vēl jo asākas, saskatīja kara pasauli — tikai kari bija vēl jo postošāki, sociālu netaisnību pasauli — tikai netaisnības izpaudās vēl spilgtāk, personību pasauli — tās bija vēl vairāk vienādotas un nomāktas, monopolu pasauli — tie bija vēl jo varenāki.

Citiem vārdiem sakot, nākotnes pasauli visā tās neaptveramajā plašumā un gluži ārkārtējā zinātniski tehniskā varenībā Rietumu fantastiskās literatūras meistari attēloja gauži pesimistiskos toņos. Un, gluži dabiski, šo viņu viedokli uztvēra ari fantastikas lasītāju miljoni.

Negaidīts, gandrīz neticams atklājums viņiem izrādījās tas, ka nākotni iespējams saskatīt, attēlot un apdziedat no pārliecinoša optimisma pozīcijām, nevis bezrūpīga, bet loģiski, filozofiski un mākslinieciski motivēta optimisma pozīcijām. Ka nākotne var un tai vajag ainoties nevis kā drūmam, bet gan kā gaišam laikmetam, nevis kā cilvēces norietam, bet kā tās uzplaukumam.

Tieši to viņi — tiklab lasītāji, kā rakstnieki — atklāja Jefremova darbos. Un tas, kas mums, padomju lasītājiem un rakstniekiem, šķita pats par sevi saprotams, Rietumos radīja vārda pilnā nozīmē sensāciju.

Tā nu arī Rietumu pieredzes bagātajai un plaši sazarotajai fantastikai Jefremovs izrādījās jaunu horizontu, jaunu šīs literatūras iespēju atklājējs. Tieši tāpēc viņš ir ļoti izcils rakstnieks arī pasaules fantastiskās literatūras mērogā.

…Profesionāļi labprāt atceras, kā viss iesākās. Redakcijā iemdās cilvēks vidējos gados, vienkārši ģērbies, nekā ievērības cienīga. Atnesa diezgan biezu manuskriptu. Sacīja, ka vēlētos, lai kāds to izlasa.

Viņam apsolīja, ka izlasīs. Ar laiku. Nav tādas redakcijas, kur izturētos labvēlīgi pret tā saucamo pašplūsmi. Vēl jo vairāk Maskavā, kur dzīvo daudz cilvēku un tātad arī daudz grafomānu.

Pēc kāda laiciņa cilvēks ieradās atkal. Manuskripts nebija izlasīts. Cilvēks, kā liekas, apvainojās. Un aizgāja— lai gaidītu tālāk.

Galu galā manuskripts tomēr nonāca pie recenzenta. Drīz vien recenzents atdrāžas uz redakciju, aizgūtnēm saukdams: «Tas tik ir… Tas tik ir…»

Recenzents bija nopietns cilvēks. Manuskriptu izlasīja arī redakcijā. Sāka meklēt autoru. Nāk prātā, ka uzreiz vis neatrada: zinātņu doktors bija kārtējā ekspedīcijā Gobi tuksnesī vai kur citur.

Tā sākās jaunā, mūsdienīgā padomju fantastiskā literatūra, ko pie mums mīl un lasa miljoniem cilvēku.

Runājot par Jefremovu, man vispirms nāk prātā «Andromedas miglājs» — darbs ar dziļu sabiedrības sociālās uzbūves analīzi, augsta smaile ne vien rakstnieka daiļradē, bet padomju fantastiskajā literatūrā vispār. Šis darbs met spožu gaismas staru cilvēces nākotnē. Taču savā daiļradē kopumā I. Jefremovs ne vien izgaismoja nākotnes tāles, bet arī pievērsās tālas pagātnes notikumiem… Rakstniekam īpaši tuva bija Hrnit ieķu tēma, kuru atrodam gan «Andromedas miglāja», gan romānā «Žiletes asmens», gan diloģijā «Baurdžedu ceļojums» un «Oikumenes malā», gan vēsturiskajā iniiianā «Atēnu Taīda». Tas ir I. Jefremova pēdējais darbs, un tam izsmeļošu priekšvārdu devis pats autors.

Vislabāko priekšstatu par jebkuru rakstnieku sniedz vlitu grāmatas. Lasiet tās!

V. Mihailovs

AUTORA PRIEKŠVĀRDS

Romāna «Atēnu Taīda» pamatā ir kāda antīkās vēstures avotos pazīstama epizode: Persepoles — vienas no persiešu valsts galvaspilsētām — nodedzināšana; to ierosināja slavenā Atēnu hetēra, kas pavadīja Maķedonijas Aleksandru karagājienā. Buržuāziskie vēsturnieki, to skaitā arī tik ievērojams Aleksandra laika pazinējs kā V. Tārns, kādu laiku šo epizodi noliedza.

Mūsdienu pētnieki — un starp tiem arī tāda autoritāte kā M. Vilers — atkal atzīst šīs epizodes patiesumu. M. Vilers savā — arī krievu valodā iznākušajā grāmatā «Liesmas pār Persepoli» ar zināmu humora pieskaņu izskaidro, kāpēc Tārns un viņam līdzīgi zinātnieki noklusējuši Taīdas lomu. Tārna puritāniskie uzskati, viņa svētulīgā buržuāziskā morāle nelāva piešķirt tik lielu nozīmi «mīlas priesterienei», par kādām viņa laikos uzskatīja grieķu hetēras.

Jāatžīmē, ka agrāk, astoņpadsmitā gadsimta beigās, arī Anglijā uzskati šajā ziņā bija krietni brīvāki un vēsturiski patiesāki. Par to liecina, piemēram, Dž. Reinoldsa 1781. gadā radītā glezna, kurā ar lāpu rokā redzama aktrise, kas tēlo Taīdu Persepoles aizdedzināšanas brīdī.

Lieliskajā literāri vēsturiskajā Maķedonijas Aleksandra biogrāfijā, ko uzrakstījis G. Lembs, kā arī A. Bonnāra monogrāfijā Taīdai ierādīta pienācīgā vieta: nav nekāda pamata apšaubīt Plūtarhu, Arriānu, Diodoru un citus senos autorus, kas vēsta par viņu.

Nav gandrīz nekādu ziņu par Taīdas likteni pēc Aleksandra nāves — par viņas atgriešanos Ēģiptē kopā ar Ptolemaju. A. Bonnārs, G. Lembs un citi apgalvo, ka Taīdai «Memfisā bijusi valdnieces loma».

Nav nejaušība, ka romānam izvēlējos tieši šo laikmetu, tomēr tas nav noticis ari bez Maķedonijas Aleksandr» apbrīnojamās personības ietekmes. Viņa laiks mani interesēja kā lūzuma moments vēsturē, pāreja no nacionālisma piektajā — ceturtajā gadsimtā pirms mūsu eras uz plašākiem priekšstatiem par pasauli un cilvēkiem, uz pirmajām vispārcilvēciskas morāles izpausmēm, kas radās trešajā gadsimtā līdz ar stoiķiem un Zēnonu.

Tolaik cilvēks no savas dzimtās vai pastāvīgas dzīves vietas dabūja it kā otru vārdu: atēnietis, argietis, boiotietis, spartietis. Tādēļ romānā lasītājs bieži sastapsies ar šādiem pievārdiem.

Sajā laikmetā norisinājās ari lielas reliģiskas krīzes. Notika vispārēja seno sievišķo dievību aizstāšana ar vīrišķām, Olimpa dievu kulta aizvien tālāka novecošanās, indiešu reliģiski filozofiskās domas ietekme veicināja slepenu reliģisku mācību attīstīšanos. Vēsturiskajos apcerējumos, kas pārblīvēti ar gadskaitļiem, ar ziņām par kariem, par valstu bojāeju un jaunu valstu rašanos, bet atstāj bez ievērības cilvēces garīgo attīstību, ļoti maz izpētīta to ticību slepenā darbība, kurās cilvēka dzīvā doma mēģināja rast izpausmi saviem priekšstatiem par pasauli un cilvēku, — šos priekšstatus, kas vērsās aizvien plašāki, savos žņaugos turēja oficiālo reliģiju prasības.

Man šķita interesanti attēlot ļoti senus reliģiskos kultus — ar dižo sievišķo dievieti saistītās matriarhāta atliekas, kas izzūd, pareizāk sakot — zaudē savu ietekmi hellēnisma laikmetā. Tālab par galveno personāžu mana grāmatā vajadzēja kļūt sievietei, kam ļauts piedalīties slepenajos sievišķo dievību rituālos un, kas, protams, ir pietiekami izglītota, lai, būdama brīva no šaura reliģiska fanātisma, izprastu visu notiekošo.

Aleksandra laikmetā tāda sieviete varēja būt vienīgi izcila hetēra. Talda kā reāla vēsturiska persona lieliski atbilst šim nolūkam. Hetēras, it īpaši Atēnu hetēras, bija izglītotas un apdāvinātas sievietes, tālaika gaišāko prātu un mākslinieku cienīgas draudzenes. Pats vārds «hetēra» nozīmē — draudzene, biedrene. Pareizāk būtu rakstīt «hetaira», taču man vajadzēja saglabāt agrāko rakstību, lai izvairītos no jucekļa, jo par hetairiem sauc Maķedonijas Aleksandra tuvākos draugus.

Līdzīgi mūsdienu geišām Japānā — hetēras izklaidēja, iepriecināja un izglītoja vīriešus, nebūt obligāti nepārdodamas savu miesu, bet drīzāk dāsni bagātinādamas ar zināšanām.

Sliktu pakalpojumu hetērām izdarījis pazīstamais senatnes rakstnieks Lukiāns no Samosatām, klasiskās senatnes Voltērs, kurš vulgāram apsmieklam nodevis daudzus senos paradumus un hetēras attēlojis kā vulgāras netikles, bet Afrodīti — kā izvirtības dievieti. Diemžēl viņa veiklā spalva šādu vērtējumu pārvērta tradīcijā, kurai sekojuši arī daudzi vēlāko laiku autori.

Romāna pirmās nodaļas var likties mazliet pārslogotas ar sadzīves detaļām un sengrieķu vārdiem, sevišķi lasītājam, kurš maz pazīst seno vēsturi. Tādu pašu iespaidu pārbagātību jūt katrs, kurš pirmoreiz nokļuvis svešā zemē ar nepazīstamiem paradumiem, valodu un arhitektūru. Ja cilvēks ir pietiekami zinātkārs, tas ātri pārvar pirmās iepazīšanās grūtības, un tad neziņas aizkars paveras, atklādams viņam dzīves dažādās puses. Tieši tādēļ, lai šo aizkaru atvilktu, es savos sacerējumos piemās divas trīs nodaļas pieblīvēju ar specifiskām detaļām. Apguvis tās, lasītājs jaunajā zemē jūtas kā pieredzējis ceļotājs.

Mūsu lasītājiem ir pazīstama antīkās pasaules sociālā puse — tas, ka seno grieķu valstīs pastāvēja vergturu demokrātija vai despotija.

Mūsdienu lasītājam pārmērīgs var likties milzīgais tempļu un statuju daudzums, pārspīlēta — mākslinieku un dzejnieku nozīme. VJāņem vērā, ka visa tālaika garīgā dzīve vērpās ap mākslu un dzeju, mazākā mērā ap filozofiju. Grieķis nespēja iedomāties dzīvi bez ilgas un daudzkārtējas tīksmināšanās par mākslas darbiem, bez skaistu celtņu vērošanas. Kaut ko līdzīgu redzam mūsdienu Japānā: akmeņu un ziedu vērošana, saplūšana ar dabu, gremdējoties sevī tējas namiņos lotosu dīķu vidū, klausoties ūdens urdzēšanā un bambusa zvaniņu skaņās.

Vēl lielāka nozīme grieķu dzivē bija cilvēka skaistuma, pirmām kārtām dzīvu cilvēku, nevis tikai statuju, gleznu un fresku skaistuma vērošanai. Ļoti daudz laika viņi veltīja saviem atlētiem, hetērām un dejotājām. Mākslinieku kā skaistuma iemiesotāju un viņu dzīvo modeļu loma bija milzīga un vēlākos laikos un valstīs tā nekad tik liela nav bijusi, izņemot Indiju mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī.

Grūti iedomāties skulptūru lielo daudzumu tempļos, galerijās, laukumos un dārzos, nemaz nerunājot par bagātnieku mājām. Katrā gadsimta dekādē izvirzījās desmitiem mākslinieku, kas radīja daudzus simtus darbu (piemēram, Līsips izveidoja pusotra tūkstoša skulptūru, Prāksitels — 600, Feidijs — 800). Dažos grieķu mākslas uzplaukuma gadsimtos uzkrāto mākslas darbu, galvenokārt skulptūru, kopskaits ir kolosāls. Niecīga daļa ši gigantiskā mākslas darbu mantojuma līdz mums nonākusi vienīgi Romā saglabājušās marmora kopijās. Vēlākos laikos tumsonīgi iekarotāji metāla skulptūras pārkausēja lielgabalos un lodēs. Piemēram, no tik ražīga skulptora, kāds bija Līsips, līdz mums nav nonākusi neviena oriģināla statuja, jo viņš savus darbus veidoja galvenokārt bronzā. Sīs grieķu mākslas vēstures īpatnības jāņem vērā, lasot manu romānu. Slavenie tempļi bija kādas dievības kulta centri un vienlaikus it kā reliģisko ticējumu skolas ar īpašām mistērijām jaunas priesteru un priesterieņu maiņas audzināšanai.

Lasītājiem, kas labi zina ģeogrāfiju, nevajadzētu būt pārsteigtiem par romāna ģeogrāfisko attēlojumu atšķirību no mūsdienām. IV un III gadsimts pirms mūsu ēraš bija periods, kad klimats kļuva ievērojami mitrāks. Visā Āzijā nebūt nevaldīja tāds sausums kā mūsdienās. Ar to, starp citu, izskaidrojams, ka liels daudzums cilvēku piedalījās kaujās un karagājienos tur, kur tagad ūdens un pārtikas nepietiktu pat vienam kavalērijas pulkam. Lībijas tuksnesis bija bagāts ar medījamiem dzīvniekiem, bet Grieķijas, Feniķijas, Kipras un Mazāzijas piekrastes varenie mūžvecie meži vēl nebija pilnīgi iznīcināti, tos izcērtot un vēlāk tajos pārmērīgi ganot kazas.

Esmu pārliecināts, ka senatnē tirdznieciskie un kultūras sakari bijuši daudz plašāki, nekā mēs nepilnīgo vēsturēs dokumentu dēļ domājam. Mūsu galvenais trūkums ir vājās zināšanas Austrumu vēsturiskajā ģeogrāfijā, kas eiropiešiem nupat tikai sāk atklāties. Katrs nozīmīgs arheoloģisks atklājums rada kultūru negaidītu «padziļināšanos».

Īpašus pārsteigumus sagādā skeletu antropoloģiskās izpētes metode kapu laukos. Mūsu pāragri mirušais antropologs un skulptors M. Gerasimovs aizsāka seno cilvēku tipu portretisku rekonstrukciju, un tas tūliņ sniedza ļoti interesantus atklājumus.

No kādas senas neolīta laika pāra kapavietas, kurā atrada vīrieša un sievietes atliekas, M. Gerasimovs restaurēja divus atšķirīgus portretus: sievietes — ar smalkiem mongoloīdes, jādomā, ķīnietes, vaibstiem un dienvidu tipa eiropeīda — armenoida portretus. Ķīniete un armenolds, kas kopā apbedīti Voroņežas apgabalā, ir lielisks piemērs tam, cik tālu varēja iesniegties tautu sajaukšanās vissenākajā pagātnē. Rakstniekiem atliek tikai uzminēt, kas šie divi bijuši: vergi vai dižciltīgs pāris — vīrs un sieva, kas atvesta no tālienes, — un uzrakstīt interesantu vēsturisku noveli.

M. Gerasimova rekonstrukcijas PSRS dienvidu zonu kapu laukos apliecināja, ka tur atrodami agrā neolīta, bronzas laikmeta un pirmā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras beigu posma dravīdiem un pat malajiešiem līdzīga izskata cilvēki.

Es uzskatu, ka dravīdu (ļoti seno Dienvidindijas tautu) izplatība ir krietni plašāka, nekā to parasti atzīst, un pieskaitu tiem ļoti senās tautas, kas kādreiz apdzīvoja Krētu, mūsdienu Turcijas centrālo daļu, mūsu Vidusāzijas dienvidu novadus, tātad indiešu sākotnējo civilizāciju. Aizvēsturiskajos laikos arī Austrumāzijā savstarpējas ietekmes, piemēram, starp Ķīnu un rietumu nomalēm, bez šaubām, bija daudz vairāk jūtamas nekā vēlāk, kad notika Ķīnas pašizolēšanās.

Pašlaik pieejamā vēsturiskā dokumentācija romānā ievērota visā pilnībā. Izdomājis esmu vienīgi vēsturisko personu nezināmo likteni un iesaistījis dažas jaunas personas, piemēram, tesāliešu jātnieku priekšnieku Leontisku, Dēlas filozofu, Erīdu, Menedēmu, Eositeju.

Vienīgais hronoloģijas pārkāpums romānā ir tas, ka Mēļas Afrodītes statujas radīšanu esmu datējis ar ceturtā gadsimta beigām pirms mūsu ēras. Pēc tradīcijas tā tiek datēta ar otro vai trešo gadsimtu, tomēr precīzs datējums nav noteikts vēl šodien. Dažus pārsteidzošus atradumus, kas agrākajiem vēsturniekiem nebija zināmi, es uzskatu tikai par senu civilizāciju ļoti lielu vēl neskaidru atklājumu pirmajiem apliecinājumiem. Skaitļojamā mašīna planētu orbītām patiešām eksistē; rūpīgi noslīpētas kristāla lēcas ir atrastas Divupē un pat Trojā; indiešu laika skaitīšana un sasniegumi ārstēšanā, astronomijā un psihofizioloģijā ir pazīstami no vēstures liecībām un senās filozofijas grāmatām.

Paša senākā Varenās Mātes tempļa un tam piederošo objektu — obsidiāna spoguļu, statuešu un fresku aprakstu esmu aizguvis no visjaunākajiem atklājumiem Centrālās Anatolijas neolīta pilsētās: Catalhijikā, Hačilarā, Ališarhijikā, kas radušās no desmitā līdz septītajam gadu tūkstotim pirms musu eras, bet varbūt ari vel senākos laikos. Hierapoles templi daudzkārt piemin senie autori.

Daži romāna notikumi lasītājam var likties neticami, piemēram, Čūskas skūpsta rituāls. Tomēr esmu to aprakstījis dokumentāli. Šis rituāls skatāms filmā, ko musu gadsimta trīsdesmitajos gados Birmas ziemeļos uzvēmis pazīstamais kinocejotājs Armands Deniss.

Ari grieķu un maķedoniešu karavīru izturība un veselība pēc mūsdienu kritērijiem šķiet neticama. Ir vērts aplūkot Dorifora, Apoksiomena, Diskobola statujas, tā saucamo «Diadohu» vai atcerēties attālumus, kādus maķedoniešu kājnieki nosoļoja nepārtrauktos karagājienos. Bieži gadās dzirdēt, ka Maratonas vēstnesis — valdnieka Leonīda spartietis, noskrējis Maratonas distanci, nokritis zemē beigts, bet mūsu sportisti noskrien lielākus attālumus un paliek dzīvi. Sporta lietpratēji tomēr aizmirst, ka jauneklis savu «distanci» skrēja pilnā apbruņojuma pēc veselas tuvcīņā pavadītas dienas, kādu izturēt vien jau ir varoņdarbs. Un iepriekšējā dienā, kā liecina antīkie avoti, viņš «aizskrējis» no Atēnām uz Spartu un atpakaļ, tātad noskrējis tieši divsimt kilometru!

Īsi sakot, nežēlīgā atlase daudzu paaudžu laikā un dzīve, kurā fiziskā attīstība tika uzskatīta par pašu galveno, bija radījušas varbūt ne pārlieku spēcīgus, bet ārkārtīgi izturīgus cilvēkus. Pats Aleksandrs un viņa tuvākie biedri ar savu izturību pret ievainojumiem un grūtībām, ar sīksto dzīvīgumu cīņās un pārgājienos, nemaz nerunājot par vīrišķību, kas neatpalika no spartiešu leģendārās drosmes, uz mūžīgiem laikiem kļuvuši par apbrīnas cienīgu paraugu.

Izskaņas «Ida», «Ids» ir norādījums uz tēva vai senča vārdu: Odisejs Lāertlds (Lāerta dēls), Tēsējs Erehteīds (no Erehteja dzimtas), Helena Tindarīda (Tindareja meita).

Centos šeit izklāstīt dažas īpatnības savos uzskatos par aprakstāmo laikmetu nebūt ne tādēļ, lai apgalvotu, ka Doritors — šķēpnesis; Apoksiomens — atlēts, kas pēc sacīkstēm ar kasīkli tīra smiltis no sava auguma; Diskobols— diska metējs; Diadohs — pēctecis (tā dēvēja Maķedonijas Aleksandra augstākos karavadoņus, kuri pēc valdnieka nāves savā starpā sadalīja viņa valsti) — slavenas dažādu sengrieķu tēlnieku skulptūras.

romāns ir zinātnisks pētījums. Tas ir literārs darbs ar savām materiāla izmantošanas iespējām.

Tekstā tieši nepaskaidroto vārdu izlasīšanai lin terminu izprašanai domāti tālāk sekojošie norādījumi lasītajiem

I. Jaunais gads grieķiem sākās pirmajā jauna mēness dienā pēc vasaras saulgriežiem, tātad jūlija pirmajā dekādē.

Laika skaitīšana pa olimpiādēm sākās no pirmās olimpiādes 776. gadā pirms mūsu ēras, četri gadi katrai olimpiādei. Gadi tika saukti pēc olimpiādēm no pirmā līdz ceturtajam, piem.: 75. olimpiādes pirmais gads 480. gads pirms mūsu ēras. Lai gadu skaitīšanu pēc olimpiādēm pārvērstu mūsējā, jāatceras, ka katrs grieķu gads atbilst attiecīgā mūsu gada otrajai pusei un nākošā gada pirmajai pusei. Pagājušo olimpiāžu skaits jāpareizina ar četri, jāpieskaita par vienu samazināts pašreizējās olimpiādes gadu skaits, un dabūtā summa jāatskaita no 776, ja notikums bijis rudenī vai ziemā, vai no 775 — ja pavasarī vai vasarā.

Atikas gada mēnešu uzskaitījums:

Vasara.

1. Hekatombaions (jūlija vidus — augusta vidus).

2. Metageitnions (augusts — septembra pirmā puse).

3. Boēdromions (septembris — oktobra pirmā puse)

Rudens.

4. Pianepsions (oktobris — novembra pirmā puse).

5. Maimaktērions (novembris — decembra pirmā puse).

6. Poseideons (decembris — janvāra pirmā puse).

Ziema.

7. Gamēlions (janvāris — februāra pirmā puse).

8. Antestērions (februāris — marta pirmā puse).

9. Elafēbolions (marts — aprīļa pirmā puse).

Pavasaris.

10. Mūnihions (aprīlis — maija pirmā puse).

11. Targēlions (maijs — jūnija pirmā puse).

12. Skiroforions (jūnijs — jūlija pirmā puse).

II. Daži mēri un naudas vienības.

Delfu stadijs—178 m; olimpiskais stadijs 185 m; ēģiptiešu shēns, vienāda garuma ar persiešu parasangu — 30 stadiji, apmēram 5 km; pletrs — 30,83 m; orģija — 185 cm; pēhejs (olekts) —0,46 m; pūs (peda) — 0,3 m; palaista (plaukstas platums)— apmēram 7,71 cm; spitama, vienlīdzīga 3 palaistām, — 23 cm; kondils, vienlīdzīgs 2 daktiliem (pirksta platums), — apmēram 4 cm.

Talants — 26 kg, mina — 437 g, naudas vienības: talants — 100 minas, mina —60 drahmas.

Atikā izplatītās monētas: sudraba didrahma (2 drahmas), kas vienlīdzīga persiešu zglta dareikam. Tetradrahma (4 drahmas) ar Atēnas pūceš attēlu — visbiežāk lietojamā naudas vienība Atikā (sudraba monēta, zelts nāca apgrozībā Aleksandra laikmetā, kad talanta un drahmas vērtība stipri kritās).

III. Grieķu sveiciens «Haire!» («Priecājies!») atbilst mūsu «Esi sveicināts!». Atvadoties sacīja vai nu «Haire!», vai, ja bija gaidāma ilgstoša šķiršanās, «higiaine!» — «Paliec sveiks!».

T. I. J. — tagad un vienmēr

PIRMĀ NODAĻA

ZEME UN ZVAIGZNES

Rietumu vējš pieņēmās spēkā. Smagie, zem vakarojošām debesim eļļaini vizošie viļņi dārdēja, sašķīzdami pret krastu. Nearhs, Aleksandrs un Hēfaistions bija aizpeldējuši tālu uz priekšu, bet Ptolemajs, kurš sliktāk peldēja un bija smagnējāks, sāka zaudēt spēkus, it īpaši, kad Koliāda zemesrags viņu vairs nesargāja no vēja. Neuzdrīkstēdamies attālināties no krasta un bīdamies tuvoties baltajām šļakatu šaltīm pie drūmi melnējošajām klintīm, Ptolemajs dusmojās uz draugiem, kas bija viņu pametuši. Klusais un nepiekāpīgais krētietis Nearhs, būdams nepārspējams peldētājs, nepavisam nebaidījās no vētras un varēja gluži vienkārši nesaprast, ka maķedoniešiem, kas nav tik lielos draugos ar jūru, tādā laikā ir bīstami peldēt pāri Falēras līcim no viena zemesraga uz otru. Taču Aleksandrs un viņa uzticamais atēnietis Hēfaistions, abi neganti stūrgalvīgi, cenzdamies turēties līdzi Nearham, bija aizmirsuši savu viļņos noklīdušo biedru.

Milzīgs vilnis — īsts «Poseidona vērsis» pacēla Ptolemaju uz saviem «ragiem». No viļņa augstumiem maķedonietis ieraudzīja mazītiņu līcīti, ko norobežoja asšķautņaini klinšu bluķi. Ptolemajs pārstāja cīnīties un, nolaidis plecus, kas bija kļuvuši smagi, ar rokām nosedza galvu. Viņš ienira ūdeni, lūgdamies aizstāvi Zevu, lai tas virza viņu spraugā starp klintīm un neļauj nosisties.

Varenā banga ar apdullinošu troksni sašķīda un izmeta viņu smiltīs, tālāk, nekā aizsniedz parasts vilnis. Neko neredzošais un nedzirdošais Ptolemajs locīdamies norāpoja vairākas olektis, tad piesardzīgi paslējās uz ceļiem un beidzot, grīļodamies un braucīdams dūcošo galvu, piecēlās. Likās — ari uz zemes viņu vēl aizvien kulsta viļņi.

Cauri krasta bangu troksnim Ptolemajs saklausīja aprautus smieklus. Viņš tik spēji pagriezās, ka nenoturējās kājās un atkal novēlās uz ceļiem. Smiekli ieskanējās pavisam tuvu.

Viņa priekšā stāvēja neliela auguma jaunava, acīmredzot tikko iznākusi krastā. Ūdens vēl lasoja pār viņas gludo, tumši iedegušo augumu, strūkloja no slapjo, zilganmelno matu gūzmas — galvu peldētāja bija pieliekusi uz sāniem, ar roku izspaidīdama cirtainās šķipsnas.

Ptolemajs izslējās visā savā milzīgajā augumā, stingri nostādamies uz zemes. Viņš ielūkojās meitenei sejā un sastapa jautru un drošu skatienu — acis bija pelēkas, bet jūra un debesis tās vērta tumšzilas. Melnās nekrāsotas skropstas — visu mākslīgo būtu noskalojuši Egejas jūras nevaldāmie viļņi — nenoslīga lejup un neietrīsējās Lāga dēla kvēlā, valdonīgā skatiena priekšā, kaut arī divdesmit četrus gadus vecais jauneklis jau bija pazīstams Maķedonijas galvaspilsētas Pellas sieviešu siržu lauzējs.

Ptolemajs nespēja atraut acis no nepazīstamās, kas līdzīgi dievietei bija radusies no jūras putām un šalkoņas. Ptolemaju pārsteidza kaparkrāsas seja, pelēkās acis un zilganmelnie mati — atēnietei gluži neparasta āriene. Vēlāk viņš saprata: kaparkrāsas iedegums deva jaunavai iespēju nebaidīties no saules, kas tik ļoti biedēja Atēnu daiļavas. Tās iedega pārāk tumšas, kļūdamas līdzīgas violeti bronzīgajām etiopietēm, tālab vispār vairījās uzturēties ārā bez apģērba. Bet šī — kaparbrūna, gluži kā Kirke vai viena no leģendārajām Mīnoja meitām ar saulainajām asinīm, un stāv viņa priekšā cēla kā priesteriene. Nē, šī nelielā, gluži jauniņā meiča, protams, nav ne dieviete, ne arī priesteriene. Atikā, tāpat kā visā Grieķijā, priesterienes izraugās no visgarākajām gaišmatainajām skaistulēm. No kā gan tad ceļas viņas mierīgā pašpaļāvība un graciozās kustības, it kā viņa atrastos templī, nevis klajā jūras krastā, kaila Ptolemaja priekšā, it kā arī viņa būtu atstājusi visas savas drēbes tālajā Toonta zemesragā? Haritas, kas sievietēm piešķir maģisku pievilcību, iemiesojās neliela auguma jaunavās, taču tās veidoja mūžam nešķiramu trijotni, kamēr viņa te bija viena pati!

Ptolemajs nepaguva izdomāt savu domu līdz galam, kad gar klinti iznāca verdzene sarkanā hitonā, veikli apņēma jaunavas augumu ar rupja auduma gabalu un sāka susināt viņas ķermeni un matus.

Ptolemajs salīgi nodrebinājās. Sasilis cīnoties ar viļņiem, viņš tagad sāka atdzist— vējš šodien bija pārljeku skaudrs ari skarbās audzināšanas norūdītajam maķedonietim.

Jaunava atmeta matus no sejas, piepeši gluži kā puika iesvilpdamās caur zobiem. Ptolemajam svilpiens šķita nievājošs un nekaunīgs, gluži nesaderīgs ar viņas jaunavīgo daiļumu.

Nez no kurienes uzradās zēns, kas bažīgi blenza Ptolemajā. Maķedonietis, vērīgs no dabas un attīstījis šis spējas, mācīdamies pie Aristoteļa, pamanīja, ka bērnišķie pirksti sažņaudz īsā dunča spalu, kas rēg.ojās laukā no apģērba krokām. Jaunava paklusi pateica dažus vārdus, ko apslāpēja viļņu šļaksti, un zēns aizskrēja. Bet tūliņ atgriezās un, nu jau uzticīgi tuvodamies Ptolemajam, pasniedza viņam īsu apmetni. Ptolemajs ietinās tajā un, paklausīdams jaunavas mēmajam lūgumam, aizgriezās pret jūru. Pēc brīža viņam aiz muguras atskanēja atvadu «haire!». Ptolemajs apgriezās un steidzās pie nepazīstamās, kas jostu bija savilkusi nevis zem krūtīm, bet pēc krētiešu paražas ap vidukli, un tas bija tikpat neticami tievs kā teiksmainās salas senajām apdzīvotājām.

Pēkšņi uzplaiksnījušas atmiņas lika viņam izsaukties:

— Kas tu esi?

Līksmās pelēkās acis samiedzās aizturētos smieklos.

— Es tevi tūliņ pazinu, kaut arī tu izskatījies pēc slapja… putna. Tu esi maķedoniešu valdnieka kalps. Kur tad tu pazaudēji viņu un pavadoņus?

— Esmu viņa draugs, nevis kalps, — Ptolemajs it lepni iesāka, taču apvaldījās, nevēlēdamies atklāt bīstamu noslēpumu. — Bet kā tu varēji mūs redzēt?

— Jūs visi četri stāvējāt Kerameikā pie sienas, lasīdami satikšanās piedāvājumus. Un tu mani pat nepamanīji. Es esmu Taīda.

— Taīda? Tu? — Ptolemajs neattapa, ko sacīt.

— Kas tevi pārsteidz?

— Es izlasiju, ka sazin kāds Filopators piedāvā Taīdai talantu — veselas trirēmas» cenu, bet viņa nebija parakstījusi satikšanās stundu. Es sāku meklēt šo dievieti…

— Slaidu, ar zeltainiem matiem un zilām Tritonīdas acīm, tādu, kas nolaupa sirdi?

— Jā, jā, kā tu uzminēji?

— Tu neesi pirmais, nebūt ne pirmais. Taču paliec vēlreiz sveiks, mani zirgi ir nostāvējušies.

— Pagaidi! — Ptolemajs iesaucās, juzdams, ka nespēj šķirties no meitenes. — Kur tu dzīvo? Vai drīkstu tevi apciemot? Kopā ar draugiem?

Taīda pētoši un nopietni paraudzījās maķedonieti. Viņas acis, zaudējušas līksmo spožumu, satumsa.

— Atnāc, — viņa atbildēja, mazliet padomājusi, tu teici, ka pazīstot Kerameiku un Basileja portiku? Starp Kerameiku un Nimfu pakalnu, uz austrumiem no Hamaksitas ir lieli dārzi. To nomalē atradīsi manu māju — divi olīvkoki un divas cipreses! — Viņa piepeši apklusa un, atvadām pamājusi, nozuda starp klintīm. Iemīdītā taka veda augšup.

Ptolemajs pieliecās, izpurināja smiltis no izžuvušajiem matiem, nesteigdamies izgāja uz ceļa, un drīz vien atradās pavisam netālu no Mūnihijas pussalas Garajiem mūriem. Pret mežainajām kalnu nogāzēm, pār kurām jau klājās novakares zilā migla, aiz Taīdas ratiem stiepās putekļu grīste. Jaunajai hetērai bija lieliski zirgi — divjūgs traucās varen strauji.

Rupjš uzsauciens no aizmugures lika Ptolemajam palēkt sānis. Viņam garām aiztraucās cits pajūgs, ko vadīja milzīga auguma boiotietis. Tam blakus stāvēja smalki ģērbies jauneklis ar plīvojošām sasprogotu matu cirtām, viņš, nejauki smīnēdams, iecirta Ptolemajam ar garkātainu pātagu. Cirtiens gauži sāpīgi apsvilināja maķedonieša tikko nosegto ķermeni. Apvainotājs nezināja, ka sastapies ar rūdītu karavīru. Vienā acumirklī Ptolemajs paķēra akmeni, kādi abpus ceļam mētājās bez skaita, un, mezdams to nopakaļ ratiem, trāpīja atēnietim pa kaklu, mazliet zem pakauša. Aiztraucošā pajūga ātrums triecienu mazināja. Pāridarītājs tomēr nogāzās un būtu izvēlies no ratiem, ja braucējs viņu nesatvertu un neapturētu zirgus. Viņš apbēra Ptolemaju lāstiem, kliegdams, ka tas esot nogalinājis bagāto pilsoni Filopatoru un nu tikšot sodīts ar nāvi. Saniknotais maķedonietis nosvieda apmetni un, pacēlis virs galvas ap talantu smagu akmeni, sāka virzīties uz ratu pusi. Braucējs, novērtējis maķedonieša varenos muskuļus, vairs netīkoja pēc sadursmes. Pieturēdams savu kungu, kurš jau sāka atgūt samaņu, viņš aizjoņoja, neganti draudēdams un lādēdamies visā savas skaļās balss varenībā.

Nomierinājies Ptolemajs aizmeta prom akmeni, pacēla apmetni un sāka ātri soļot pa piekrastes taku, kas iešķērsu vijās augšup uz terasi un bija taisnāka par braucamo ceļu, kurš meta lielu likumu. Kaut kas gumdīja viņa atmiņu, liekot atcerēties: «Filopators»— tā bija kliedzis braucējs, vai tikai nebūs tas pats, kurš uz Kerameika sienas bija uzrakstījis piedāvājumu Taīdai? Ptolemajs apmierināts pavīpsnāja: izrādās, sava apvainotāja personā viņš ieguvis sāncensi. Tiesa gan, maķedonietis par īslaicīgiem sakariem nespēja apsolīt hetērai sudraba talantu kā Filopators. Varbūt vienīgi dažas minas? Taču viņš bija pārāk daudz dzirdējis par Taīdu, lai tik viegli no tās atteiktos. Par spīti saviem septiņpadsmit gadiem, viņa Atēnās tika uzskatīta par slavenību. Dejošanas prasmes, izglītības un neparastās pievilcības dēļ viņa bija iedēvēta par «ceturto Haritu»

Lepnais maķedonietis nebūtu prasījis naudu radiem. Aleksandrs, valdnieka Filipa atstumtās sievas dēls, arī nebūtu varējis draugam palīdzēt. Kara laupījums pēc kaujas pie Haironejas nebija liels. Filips, kurš ļoti rūpējās par saviem karavīriem, sadalīja laupījumu tā, ka dēla draugi dabūja tikpat, cik pēdējais kājnieks. Turklāt viņš nosūtīja Ptolemaju un Nearhu trimdā, nošķirdams tos no dēla. Viņi bija sastapušies tikai te, Atēnās, pēc Aleksandra aicinājuma, kad tēvs viņu kopā ar Hēfaistionu aizsūtīja apskatīt Atēnas un izrādīt sevi. Un, kaut arī Atēnu asprāši gvelza, ka «no vilka var rasties tikai vilcēns», Aleksandra īstenais grieķa skaistums un izcilais prāts atstāja iespaidu uz daudz pieredzējušajiem «Hellādas Acs» «Mākslu un daiļrunas mātes» pilsoņiem.

Ptolemajs sevi uzskatīja par Aleksandra pusbrāli Viņa māte, pazīstamā Arsinojas hetēra, kādu laiku bija tuvās attiecībās ar Filipu, un viņš to bija atdevis par sievu cilts vecākajam Lāgam (Zaķim) — cilvēkam kurš nebija iemantojis nekādu slavu, kaut bija no dižciltīgas dzimtas. Ptolemajs uz visiem laikiem palika Lagīdu dzimtas piederīgais un sākumā ļoti apskauda Aleksandru, centās to pārspēt bērnu rotaļās un kara mācībās. Pieaudzis viņš nevarēja nenovērtēt valdnieka dēla izcilās spējas un vēl vairāk lepojās ar slepeno radniecību, ko māte viņam bija atklājusi, drausmīgi nozvērinādama

Bet Taīda? Ko tur runāt, Erota valstībā Aleksandrs uz visiem laikiem bija atstājis priekšroku Ptolemajam. Lai kā tas Ptolemajam glaimoja viņam tomēr biia āatzīst ka

Aleksandrs, ja vien gribētu, spētu būt pirmais ari neskaitāmo Afrodltes pielūdzēju pulkā. Taču Aleksandrs nepavisam neaizrāvās ar sievietēm, un tas uztrauca viņa m.iti Olimpiādu, dievišķi skaisto Dēmetras priesterieni, kas tika uzskatīta par burvi, pavedinātāju un viedīgu svēto čūsku valdītāju. Filips, par spīti savai drosmei, pārgalvībai, pastāvīgajai uzdzīvei ar jebkuru nejauši pagadījušos sievieti, mazliet baidījās no savas lieliskās sievas un jokodams mēdza sacīt, ka baidoties atrast gultā starp sevi un sievu briesmīgu pūķi. Tautā nerimtīgi klīda valodas, kuras, bez šaubām, uzturēja pati Olimpiāda, proti, ka Aleksandra tēvs nebūt neesot vienacainais Filips, bet gan kāds augstāks dievs, kam viņa kādu nakti templī atdevusies.

Pēc uzvaras pie Haironejas Filips jutās spēcīgāks. Jau pirms savas ievēlēšanas par grieķu valstu savienības militāro vadoni Korintā viņš šķīrās no Olimpiādas, apņemdams par sievu jauniņo Kleopatru, lielas maķedoniešu cilts vadoņa radinieci. Vērīgā un viltīgā Olimpiāda tomēr bija izdarījusi kļūdu un tagad dabūja just tās sekas.

Aleksandra pirmā mīlestība sešpadsmit gadu vecumā, kad viņā bija pamodies vīrietis, bija nevienam nezināma verdzene no Melnās jūras krastiem. Fantāziju pārņemtais jauneklis, kurš sapņoja par Ahilleja piedzīvojumiem, argonautu un Tēsēja varoņdarbiem, iedomājās, ka ir sastapis vienu no leģendārajam amazonēm. Gaišmataina meitene, kuras augumu tikko sedza isa eksomīda, lepni nesa savus grozus. Likās, ka Pellas valdnieka pils plašajos dārzos soļo nevis verdzene, bet kareiviga princese.

Aleksandra gaitas nepalika noslēpums — pēc Olimpiādas rīkojuma viņu izsekoja spiegi, kas ziņoja par katru jaunekļa soli. Valdonīgā māte, kas sapņoja par vēl lielāku varenību, nevarēja pieļaut, ka viņas vienīgais dēls pats izraugās sev mīļoto, turklāt vēl no nepakļāvīgajam Ponta barbaru tautām, kas neprata grieķu valodu. Nē! Viņai jāpagādā Aleksandram tāda meitene, kas paklausīgi izpildītu viņas gribu, lai māte arī ar mīlestības palīdzību spētu ietekmēt dēlu, turot viņu savā varā. Viņa pavēlēja notvert meiteni, nogriezt tai garās bizes, kādas verdzenēm nemēdza būt, un pašu pārdot vergu tirgū tālajā Tesālijas pilsētā Melibojā.

«Ponts — jūra. Te ir runa par Melno jūru.

Māte savu dēlu pietiekami nepazina. Smagais trieciens sagrāva sapņainā jaunekļa pirmās mīlestības templi, bet jūtas bija bijušas daudz nopietnākas nekā parastie dižciltīga zēna pirmie sakari ar padevīgu verdzeni. Aleksandrs bez liekas izvaicāšanas visu saprata, un māte uz visiem laikiem zaudēja spēju ietekmēt, kuras dēļ bija pazudinājusi mīlestību un meiteni. Dēls neteica mātei ne vārda, taču kopš tā laika nekas — ne skaistas verdzenes, ne hetēras, ne dižciltīgas meitenes valdnieka dēlu nevaldzināja. Olimpiādai nebija zināma neviena dēla aizraušanās.

Ptolemajs, nebaidīdamies no Aleksandra sāncensības, nolēma, ka ieradīsies pie Taīdas kopā ar draugiem, viņu skaitā būs arī dīkdienis Hēfaistions, kurš pazīst visas Atēnu hetēras un kuram spēle uz naudu un krietna iedzeršana nozīmē vairāk nekā Erota izpriecas, kas viņā vairs neizraisīja agrāko izjūtu asumu.

Ar Ptolemaju tas bija citādi. Katra satikšanās ar nepazīstamu skaistu sievieti arvien modināja viņā alkas pēc tuvības, solīja līdz šim nepazītas kaisles nokrāsas, ķermeņa skaistuma noslēpumus — veselu spilgtu un jaunu izjūtu pasauli. Cerības parasti neattaisnojās, taču nenogurdināmais Erots atkal un atkal vilināja viņu līksmu draudzeņu apkampienos.

Nevis talants sudrāba, ko pasolījis Filopators, bet gan viņš, Ptolemajs, izrādīsies uzvarētājs cīņā par slavenās hetēras sirdi. Un lai Filopators sola kaut desmit talantu!.. Nožēlojamais gļēvulis!

Maķedonietis noglaudīja pātagas cirtiena švīku, kas bija satūkusi šķērsām pāri plecam, un atskatījās.

Krasta kreisajā pusē nemierīgajā bangainajā jūrā ieliecās strups, sēkļa apņemts zemesrags — turp bija peldējuši visi četri maķedonieši… Nē, trīs — Ptolemajs bija no sacensības izstājies, taču atnācis pirmais. Labs gājējs pa sauszemi vienmēr sasniegs mērķi ātrāk nekā peldētājs pa jūru, it īpaši tad, ja viļņi un vējš kavē to, kurš atrodas jūras varā.

Vergi ar drēbēm gaidīja peldētājus un nobrīnījās, redzēdami Ptolemaju noskrienam no kraujas. Viņš nomazgāja smiltis un putekļus, apģērbās un rūpīgi saritināja zēna, Taīdas kalpa, iedoto sieviešu apmetni.

Divi ļoti veci olīvkoki sudraboja uzkalna piekājē, apēnodami nelielu māju ar žilbinoši baltām sienām. Zem milzum augstajām cipresēm māja šķita pavisam zema. Pa īsām kāpnēm maķedonieši uzkāpa miniatūrā dārziņā, kur ziedēja tikai rozes, un uz gaišzila durvju pār juma ieraudzīja parastos trīs ar purpura krāsu rūpīgi uzrakstītos burtus: «omegu», «ksi» un «epsilonu» un zomak vārdu «kohlion» (spirālveida gliemežnīca). Tomēr atšķirība no citu heteru mājām virs ieejas nebija Taīdas varda, tāpat arī priekšistabā nevaldīja parastā smaržpilna krēsla. Plaši atdarītie aizvirtņi pavēra skatu uz Kerameika neskaitāmajām baltajām mājām, bet tālumā aiz Akropoles slējās sievietes krūtij līdzīgais Likabēta kalns, ko klāja tumšs, biezs mežs — vēl nesen tur bija mājojusi vilki. Kā dzeltena straume tumšā ciprešu aizā, liekdamies ap pakalnu, lejup uz Atēnu ostu aizvijās Pīrejas ceļš.

Taīda laipni sagaidīja četrus draugus. Ļoti staltais Nearhs, kura augums grieķim un krētietim šķita vidējs, likās neliels un trausls līdzās abiem liela auguma maķedoniešiem un milzīgajam Hēfaistionam.

Viesi piesardzīgi apsēdās vieglajos atzveltņos, kuru kājas atgādināja Krētas vēršu garos ragus. Milzīgais Hēfaistions deva priekšroku masīvai taburetei, bet mazrunīgais Nearhs solam ar pagalvi.

Taīda sēdēja līdzās draudzenei Nannijai, kas bija tieva un melnīgsnēja kā ēģiptiete. Ļoti smalkajam joniešu hitonam Nannija bija pārsegusi zilu, ar zeltu izšūtu himatiju, kam gar apakšmalu stiepās parasta stilizēti līkumotā viļņu josla. Hetēras himatijs pēc austrumu paražas bija uzmests uz labā pleca, stiepās pari mugurai un ar sprādzi bija saņemts kopā kreisajos sānos.

Taīda bija ģērbusies sārtā, caurspīdīgā, no Persijas vai Indijas atvesta auduma hitonā, kas krita mīkstās krokas un uz pleciem bija sasprausts ar piecām sudraba spraudēm. Pelēks himatijs ar tumšzilu narcišu apmali apņēma viņu no jostasvietas līdz mazo, sandalēs ar šaurām, sudrabotām siksniņām auto kājiņu potītēm. Atšķirībā no Nannijas — Taīdai ne lūpas, ne skropstas nebija krāsotas. Uz sejas, kas netika sargāta no iedeguma, nebija arī ne miņas no pūdera.

Viņa ar interesi klausījās Aleksandrā, laiku pa laikam iebilzdama vai piekrizdama. Ptolemajs, juzdamies mazliet greizsirdīgs, pirmoreiz redzēja savu draugu, valdnieka dēlu, tik aizrautīgu.

Hēfaistions bija ieguvis savā varā Nannijas smalkās rokas, mācīdams viņai Halkidikes pirkstu spēli — trīs un pieci. Ptolemajs, noraudzīdamies Taīdā, nespēja iedziļināties sarunā. Viņš pāris reižu nepacietīgi noraustīja plecus. To pamanījusi, Taīda pasmaidīja, pievērsdama viņam piemiegtas, smejošas acis.

— Viņa tūliņ atnāks, neskumsti, jūras cilvēk.

— Kura? — Ptolemajs nomurmināja.

— Dieviete, gaišiem matiem un gaišām acīm, tāda, par kādu tu sapņoji Halipedas krastā.

Ptolemajs grasījās iebilst, bet istabā iebrāzās gara auguma jaunava sarkani zeltotā himatijā, atnesdama sev līdzi saulaina vēja un magnoliju smaržu. Viņa kustējās ar tādu īpašu straujumu, ko izspialcināti cienītāji varētu nosaukt par pārlieku trauksmainu salīdzinājumā ar ēģiptiešu un aziātu arfistu lokanajām čūskveida kustībām. Vīrieši viņu draudzīgi apsveica. Visiem par brīnumu, nesatricināmi mierīgais Nearhs piecēlās no sava sola istabas ēnainākajā kaktā.

— Spartiete Hēgesihora, mana labākā draudzene, — Taīda īsi pavēstīja, uzmetusi šķelmīgu skatienu Ptolemajam.

— Hēgesihora, ceļa dziesma, — Aleksandrs domīgi noteica. — Lūk, gadījums, kad lakoniešu izruna ir skaistāka nekā atiskā.

— Mēs gan atisko izrunu neuzskatām par visai skaistu, — spartiete sacīja, — tajā vārda sākumu izdveš kā aziāti, bet mēs runājam brīvi.

— Un pašas esat brīvas un jaukas, — Nearhs izsaucās.

Aleksandrs, Ptolemajs un Hēfaistions saskatījās.

— Es draudzenes vārdu saprotu kā «Dejas vadītāja», — Taīda ieminējās, — tas labāk atbilst lakedaimonietei.

— Man dziesma patīk labāk nekā deja! — Aleksandrs teica.

— Tad tu nebūsi laimīgs ar mums, sievietēm, — Taīda atbildēja, un Maķedonijas valdnieka dēls sadrūma.

— Spartietes un atēnietes draudzība ir dīvaina, — viņš ierunājās. — Spartieši uzskata atēnietes par stulbām lellēm, pusverdzenēm, kas ieslēgtas mājā — gluži kā Austrumu sievietes — un nekā nesaprot no vīra darīšanām. Bet atēnietes dēvē lakedaimonietes par miesaskārīgām palaistuvēm, kas dzemdē trulus kareivjus.

— Un abi uzskati ir gluži aplami, Taīda smējās.

Hēgesihora klusēdama smaidija, patiesi lidzinadamāsdievietei. Platās krūtis, izriestie taisnie pleci un spēcīga galva, kas ļoti taisni balstījās uz kakla, piešķīra jaunavai Erehteja tempļa koru stāju, kad viņa kļuva nopietna. Taču viņas seja, kurā dzirkstīja jautrība un jaunavigs draiskums, ātri mainījās.

Taīdai par pārsteigumu, lakoniešu skaistule bija apbūrusi nevis Ptolemaju, bet Nearhu.

Verdzene pasniedza neparasti vienkāršu ēdienu. Vīna un ūdens kausi, ko rotāja melnas un baltas joslas, atgādinaja senos Krētas traukus, kas tika vērtēti augstāk par zeltu.

— Vai tad atēnieši ēd tāpat kā tesālieši? — Nearhs apvaicājās, nošļakstīdams no sava kausa mazliet vīna dieviem un pasniegdams to Hēgesihorai.

— Ateniete es esmu tikai pa pusei, — Taīda atbildēja, — mana māte bija īsta krētiete no senas dzimtas, kas no pirātiem aizbēga uz Tēras salu Spartas aizbildnībā. Tur Emborionā viņa sastapās ar tēvu un piedzimu es, bet…

— Epigāmijas tiesību vecākiem nebija, un laulība1nestājās spēkā,— Nearhs pabeidza, — tad tāpēc tev ir tik sens vārds.

— Un es nekļuvu par līgavu «ar vēršiem pura», bet nokļuvu Korintas Afrodītes tempļa hetēru skola.

— Un kļuvi par rotu Atēnām! — Ptolemajs izsaucās, paceldams savu kausu.

Bet Hēgesihora? — Nearhs ievaicājās.

— Esmu vecāka par Taīdu. Manas dzīves gaitas ir līkumojušas kā čūska un nav atklājamas katram ziņkārīga jam, — spartiete nicinoši atteica.

Tagad es zinu, kāpēc tu esi tāda neparasta, — Ptolemajs sacīja, — pēc izskata īsta Krētas meita!

Nearhs īsi un nikni iesmējās.

— Ko tu zini par Krētu, maķedonieti Krēta ir mājvieta pirātiem, atnācējiem no visām Grieķijas malām, no Jonijas, Sicīlijas un Feniķijas. Salašņas satrieca drupās un sabradāja valsti, iznīcināja Mīnoja bērnu seno slavu.

— Pieminot Krētu, man prātā bija tieši lieliskā tauta — jūras valdnieki—, kas jau sen aizgājuši ēnu valstībā.

Tiesības noslēgt laulību ar citas dzimtas, kartas vai valsts locekli Senajā Grieķijā.

— Un tu runā taisnību, Nearh, teikdams, ka mūsu priekšā ir tesāliešu ēdiens, — Aleksandrs iejaucās, — ja vien ir taisnība, ka krētieši ir tesāliešu radinieki, bet tie — pelasgu, kā rakstīja Hērodots.

— Bet krētieši ir jūras pavēlnieki, kamēr tesālieši — jājēju tauta, — Nearhs iebilda.

— Tomēr ne klejoņi, viņi ir zemkopji, zirgu barotāji, — Taīda piēpeši sacīja, — dzejnieki jau kopš seniem laikiem apdziedājuši «Helladas kalnaino Ftīju, kur mājo visskaistākās sievas».

— Un Ftījas līdzenumus, kas dimd no zirgu auļiem, — Aleksandrs piebilda.

— Jūras pavēlnieku pēcnācēji, manuprāt, ir spartieši, — Nearhs uzmeta skatienu Hēgesihorai.

— Tikai pēc likumiem, Nearh! Uzmet acis Hēgesihoras zeltainajiem matiem, — kas tiem kopējs ar Krētu?

— Ja runājam par jūru, tad es esmu redzējis krētieti, kura peldējās tādā vētrā, kad neviena cita sieviete to nebūtu uzdrīkstējusies, — Ptolemajs sacīja.

— Bet, kurš ir redzējis Taīdu jāšus uz zirga, tas ir redzējis amazoni, — Hēgesihora piebilda.

— Spartiešu dzejnieks Alkmāns lakoniešu meitenes salīdzināja ar enetu zirgiem, — sāka smieties Hēfaistions, kurš jau bija salējis sevī krietni daudz gardā melni zilā vīna.

— Tas, kurš apdzied šo meiteņu skaistumu, kad viņas kailas dejodamas un dziedādamas upurē dievietei un mati viņām izlaisti — līdzīgi paflagoniešu ķēvju biezajām, zeltaini rudajām krēpēm, — Hēgesihora paskaidroja.

— Jūs abas daudz ko zināt! — Aleksandrs izsaucās.

— Tāda ir viņu profesija — viņas pārdod ne tikai Erotu, bet arī zināšanas, uzvedības prasmi, mākslu un jūtu skaistumu, — ar lietpratēja izteiksmi sejā sacīja Hēfaistions. — Vai jūs maz zināt, — viņš paķircinājās, — kas īsti ir augstāko aprindu hetēra oikumenes visdiženākajā mākslas un dzejas pilsētā? Visizglītotākā starp izglītotajiem, visizveicīgākā dejotāja, daiļlasītāja, mākslinieku un dzejnieku iedvesmotāja, būtne ar neatvairāmu sievišķā jaukuma valdzinājumu… lūk, kas ir Hēgesihora!

— Bet Taīda? — Ptolemajs viņu pārtrauca.

Grieķijas pirmiedzīvotāji.

— Septiņpadsmit gadu vecumā viņa ir slavenība Atē nās viņu vērtē augstāk par daudziem apkārtējo valstu dižiem karavadoņiem, valdniekiem vai filozofiem. Un pai slavenību nevar kļūt, ja dievi nav apveltījuši ar viedīgu sirdi, kam jau kopš bērnības atklājas cilvēku jūtas un būtība, smalki pārdzīvojumi un patiesa skaistuma izpratne — daudz dziļāka nekā vairumam cilvēku.

— Tu par viņu runā kā par dievieti, — Nearhs sacīja, neapmierināts ar to, ka Hēfaistions spartieti novērtē zemāk nekā Taīdu, — paraugies, viņa pati tāda nejūtas.

— Tā arī ir cildenas dvēseles drošākā pazīme, — Aleksandrs piepeši noteica un iegrima domās, — …garas krēpes… — Spartietes vārdi bija viņā atmodinājuši ilgas pēc melnā Būkefala ar balto pieri. — Seit atēnieši saviem zirgiem apgriež krēpes, lai tās rēgotos līdzīgi sukai — tāpat kā bruņucepures rotājums.

Tas tāpēc, lai zirgi nepārspētu atēnietes, kurām reti kad ir kupli mati, — Hēgesihora pajokoja.

Tev viegli runāt, — sarunā piepeši iejaucās līdz šim klusējusī Nannija, — kad spartiešu mati jau kļuvuši par parunu — tāpat kā viņu brīvība.

— Ja tavu senču četrdesmit paaudzes būtu augu gadu staigājušas ar kailiem gurniem, nātnos peplos un hitonos», tad arī tavi mati nebūtu sliktāki.

Kāpēc jūs dēvē par «fainomēris» — gurnu rādītājam? — Ptolemajs brīnījās.

Parādi viņiem, kā spartietei ļābūt apģērbtai pēc savas zemes likumiem, — Taīda sacīja Hēgesihorai — tavs vecais pepls karājas dibenistabā kopš tā laika, kad mēs spēlējām ainu no Kadmejas leģendām.

Hēgesihora klusēdama devās mājas dziļākajās telpās

Nearhs nolūkojās viņai pakaļ, līdz viņa nozuda aiz aizkara.

«Daudz dīvainu dotumu liktenis sūta,» — nodziedāti zobgalīgais Hēfaistions, pamirkšķinādams Ptolemajam

Viņš apskāva kautro Nanniju, kaut ko viņai čukstēdams. Hetēra pietvīka, paklausīgi pastiepdama lūpas skūpstam. Tiklīdz Aleksandrs pameta Taīdu un piegāja pie galda, Ptolemajs, piesēdies jaunavai blakus, mēģināja viņu apskaut Sieviešu tērps Krekls līdz ceļiem vai garāks, apjožams.

— Pagaidi, tu ieraudzīsi savu dievieti. Jaunava viņu atvairīja ar roku.

Ptolemajs paklausīja, brīnīdamies, ka šī jaunā meiča prot vienlaikus apburt un pavēlēt.

Hēgesihora nelika uz sevi gaidīt, ierazdamās garā baltā peplā, kas sānos bija pilnīgi vaļā un tika saturēts vienīgi ar šauru, pītu jostu ap vidukli. Zem gludās ādas kustējās spēcīgie muskuļi. Lakedaimonietes vaļā palaistie mati plūda kā zelts pār visu muguru, zem ceļgaliem sagriezdamies kuplos gredzenos, un lika viņai izsliet galvu vēl augstāk un lepnāk, atklājot stiprus žokļus un spēcīgu kaklu. Viņa dejoja «Matu deju», pati dziedāja dejas dziesmu, augstu izsliedamās pirkstgalos, un atgādināja Kallimaha lieliskās skulptūras — spartiešu dejotājas, kas vijas kā liesma un, ekstāzes pārņemtas, šķiet, tūliņ pacelsies gaisā.

Vispārējas sajūsmas dvesma sveica Hēgesihoru, kas lēni riņķoja, apzinādamās savu skaistumu.

— Dzejniekam bijusi taisnība! — Hēfaistions atvirzījās nost no Nannijas. — Cik daudz te kopīga ar tlrasiņu zirga skaistumu un spēku!

— Andrapodisti — brīvo cilvēku ķērāji — reiz gribēja notvert Hēgesihoru. Viņi bija divi — dūšīgi viri… Taču spartietes ir mācītas cīnīties, bet šie domāja, ka sastapušies ar maigu Atikas meitu, kas audzināta dzīvei mājas sieviešu galā,— Taīda stāstīja.

Hēgesihora, pat nesasarkusi no dejas, piesēdās viņai blakus, apskaudama draudzeni un nepavisam nekautrēdamās no Nearha, kurš alkatīgi vēroja viņas kājas.

Aleksandrs negribīgi piecēlās.

— Haire, krētiete! Es gribētu tevi mīlēt, tērzēt ar tevi, tu esi neparasti gudra, taču man jādodas uz Hērakla templi Kinosargās, tēvs man pavēlēja ierasties Korintā, kur notiks liela sanāksme. Viņu taisās ievēlēt par galveno karavadoni Grieķijā, jaunajā polišu savienībā, kurā, protams, nebūs ietiepīgās Spartas.

— Atkal viņi atšķiras nost! — Taīda izsaucās.

— Ko tu saproti ar vārdu «atkal»? Tas noticis daudzas reizes…

— Es domāju par Haironeju. Ja spartieši būtu apvienojušies ar Atēnām, tad tavs tēvs…

— Būtu zaudējis kauju un aizgājis Maķedonijas kalnos. Un es nebūtu saticies ar tevi, — Aleksandrs iesmējās.

— Ko tad tev šī tikšanās devusi? — Taīda painteresējās.

— Atmiņas par skaistumu!

— Tu gribi to, kā tev jau ir atliku likām! Vai tad Pellā mazums sieviešu?

— Tu neesi sapratusi. Es runāju par tādu skaistumu, kādam tam jābūt! Tādu, kas sniedz samierināšanos ar dzīvi, mierinājumu un skaidrību. Jūs, grieķi, to saucat par «astrofaēs» — zvaigžņu gaismu.

Taīda vienā mirklī noslīdēja no atzveltņa un nolaidās uz spilvena pie Aleksandra kājām.

— Tu vēl esi pavisam jauns, bet pateici man to, kas paliks prātā visu mūžu. — Un, pacēlusi valdnieka dēla lielo roku, viņa piespieda to sev pie vaiga.

Aleksandrs palieca atpakaļ viņas melnmataino galvu un ar skumju pieskaņu sacīja:

— Es aicinātu tevi uz Pellu, bet kam tev tas? Te tevi pazīst visa Atika, kaut ari tu neesi ierakstītā Ehoiias — Sieviešu sarakstā, bet es esmu tikai valdnieka šķirtās sievas dēls.

— Tu kļūsi par varoni, es nojaušu!

— Nu, tad tu būsi mana viešņa, kad vien vēlēsies…

— Pateicos — un neaizmirsīšu. Neaizmirsti arī tu — Ergon un Logos (Darbība un Vārds) ir vienoti, ka saka prātnieki.

Hēfaistions ar nožēlu atvirzījās no Nannijas, paguvis tomēr sarunāt tikšanos vakarā. Nearhs un Hēgesihora kaut kur nozuda. Ptolemajs nevarēja un arī negribēja atlikt Kinosargu apmeklēšanu. Viņš aiz rokas piecēla Taīdu no spilvena, pievilkdams sev klāt.

Tu un vienīgi tu esi paņēmusi mani savā varā. Vai tu esi brīva un gribi, lai atnāku pie tevis atkal?

Tādus jautājumus neizšķir uz sliekšņa. Atnāc vēl, tad redzēsim. Varbūt ari tu dodies uz Korintu?

Man tur nav ko darīt! Brauks Aleksandrs un Hēfaistions.

Bet Korintas Afrodītes tempļa tūkstoš hetēru? Viņas kalpo dievietei un neņem maksu.

— Es jau teicu un varu atkartot — vienīgi tu!

Taīda valšķīgi piemiedza acis, parādīdama mēles galiņu starp apbrīnojami stingra un vienlaikus bērnišķīga apveida lūpām.

Trīs maķedonieši izgāja laukā sausajā vējā un žilbinoši baltajās ielās.

Palikušas divas vien, Taīda un Nannija nopūtās, katra par kaut ko citu.

— Kādi cilvēki, — Nannija sacīja, — jauni un jau tik nobrieduši. Milzīgajam Hēfaistionam ir tikai divdesmit viens gads, bet valdnieka dēlam deviņpadsmit. Bet cik daudz cilvēku abi jau nokāvuši!

— Aleksandrs ir skaists. Mācīts un gudrs kā atēnietis, norūdīts kā spartietis, tikai… — Taīda iegrima domās.

— Viņš nav tāds kā visi, pavisam citāds, bet es to neprotu pateikt, — Nannija piebalsoja.

— Raugoties uz viņu, jūt viņa spēku un arī to, ka viņš ir tālu prom no mums, domā par to, kas mums nevar ienākt ne prātā. Tādēļ viņš ir vientuļš pat savu uzticamo draugu vidū, kaut arī tie nav sīki un parasti cilvēki.

— Un Ptolemajs? Es manīju, ka viņš tev patīk.

— Jā. Viņš ir vecāks par valdnieka dēlu, bet tuvāks, caurcaurēm izprotams.

Takai apliecot Baratra pakalnu, aiz pagrieziena parādījās milzīgās cipreses. Ptolemaja sirdi bija pārņēmis agrāk nejusts prieks. Lūk, arī viņas māja, kas tagad — pēc desmit Atēnās pavadītām dienām — izskatījās nabadzīga un vienkārša. It kā vēja brāzma būtu nestin aiznesusi maķedonieti — tik ātri viņš tika augšā pretējā nogāzē. Pie rupjo akmeņu žoga viņš apstājās, lai atgūtu mieru, kāds piederas karavīram. Virs galvas sačukstējās olīvkoku sudrabaini zaļās lapas. Sajā stundā šķita, ka pilsētas nomalē ar dārzu vidū izkaisītām mājām nav neviena cilvēka. Visi, lieli un mazi, bija devušies uz svētkiem, uz agoras un Akropoles augstienēm un uz auglības dieves Dēmetras jeb Gajas Pandoras — Zemes Visadevējas — templi.

Tesmoforijiem, kā vienmēr, vajadzēja notikt pirmajā

pilnmēness naktī, kad bija klāt rudens sējas laiks. Šodien tika svinēts aršanas darbu noslēgums — vieni no visvecākajiem svētkiem, kādus bija svinējuši atēniešu senci zemkopji, kuru pēcteču lielākā daļa tagad bija atmetuši viscienījamāko darbu — Gajas vaiga apstrādāšanu.

No rīta Taīda ar Hēgesihoras un Nearha starpniecību bija devusi Ptolemajam ziņu, lai tas atnāk pie viņas, saulei rietot. Saprazdams, ko šāds aicinājums nozīme, Ptolemajs tā satraucās, ka pārsteidza Nearhu, kurš jau sen bija atzinis drauga pārākumu mīlestībā. Arī Nearhs pats bija mainījies pēc sastapšanās ar spartiešu skaistuli. Kopš bērnības raksturīgais drūmums bija pazudis, bet zem pašpaļāvīga miera maskas, ko viņš, bijušais ķīlnieks — kopš mazām dienām nonācis svešumā, bija pieradis valkāt, sāka parādīties šķelmīga draiskulība, kas raksturīga viņa tautai. Krētieši bija izdaudzināti par viltniekiem un meļiem, jo, pielūgdami Lielo Dievieti, viņi bija pārliecināti, ka vīrišķās dievības ir mirstīgas. Rādīdami grieķiem Zeva kapu, viņi šausmīgi zaimoja svētumu. Spriežot pēc Nearha, grieķi paši bija apmelojuši krētiešus — visā Pellā nebija otra tik patiesa un uzticama cilvēka kā Nearhs. Un viņa pavēstītais Taīdas aicinājums, bez šaubām, nebija joks.

Saule rietēja gausi. Ptolemajam šķila muļķīgi stāvēt pie Taīdas dārza vārtiem, taču viņam gribējās precīzi Izpildīt meitenes vēlēšanos. Viņš lēni noslīga uz vel siltas zemes, ar muguru atspiedās pret sienas akmeņiem un karavīra neizsīkstošajā pacietībā sāka gaidīt. Uz Aigaleja virsotnes nodzisa pēdējais vakarblāzmas atspīdums. Olīvkoku tumšie stumbri krēslā izplūda. Viņš pār plecu uzmeta acis aizvērtajām durvīm, kas tikko iezīmējās zem portika izvirzījuma, un nosprieda, ka ir īstais laiks. Vēl neizjustu pārdzīvojumu priekšnojauta lika viņam nodrebēt kā zēnam, zogoties uz pirmo tikšanos ar padevīgu verdzeni, kas iepatikusies. Ptolemajs uzdrāzās pa kāpnēm, pieklauvēja un, nesaņemdams atbildi, atvēra durvis, kas nebija aizslēgtas.

Ejā zem bronzas ķēdē iekarināta divliesmu gaismekļa stāvēja Taīda tumšā ģērbā, kas bija īss kā amazonei. Pat vārajā eļļas lampas gaismiņā Ptolemajs pamanīja, kā kvēloja jaunās sievietes vaigi, bet auduma krokas uz augstajām krūtīm cēlās un krita, strauji elpojot. Acis, aizēnotajā sejā šķizdamas gandrīz melnas, raudzījās tieši ltolemajā. Ielūkojies tajās, maķedonietis pamira. Malu stingrās cirtas bija sasietas uz pakauša ar lenti tādā pašā krāsā kā hitons. «Kā Lemnas salas Atēnai,» Ptolemajs nodomāja un tūliņ nosprieda, ka Taīda, nopietna un saspringta kā karavīrs pirms kaujas, ar vērīgu skatienu un gandrīz draudīgi pieliektu lepno galvu, patiesi atgādina bargo lemnieti.

— Gaidu tevi, mīļais, — viņa vienkārši teica, pirmoreiz tā nosaukdama maķedonieti un ielikdama šajā vārdā tik daudz maiga nozīmīguma, ka Ptolemajs nepacietīgi nopūtās un, rokas izstiepis, virzījās tuvāk.

Taīda, pussoli atkāpusies, kaut kur aiz durvju izvirzījuma paņēma platu himatiju un ar tā vēzienu nodzēsa gaismekli. Ptolemajs apmulsis tumsā apstājās, bet jaunā sieviete slīdēja uz izeju. Viņas roka atrada maķedonieša roku, cieši to paspieda un vilka sev līdzi.

— Iesim.

Viņi pa sānu vārtiņiem izgāja krūmos un pa taciņu devās lejup uz Ilisas upīti, kas no Likeja un Hērakla tempļa tecēja cauri Dārziem, līdz ieplūda Kēfisā. Ceļu apgaismoja zems pusmēness.

Taīda soļoja ātri, gandrīz skriešus, atpakaļ neskatīdamās, un arī Ptolemajam pielipa viņas nopietnība. Viņš sekoja klusēdams, tīksminādamies par viņas gaitu un taisno augumu ar brīvi izriestiem pleciem, kas viņas nelielajam stāvam piešķīra majestātiskumu. Staltais kakls lepni turēja galvu ar smago matu mezglu uz augstā pakauša. Viņa bija cieši ietinusies tumšajā himatijā, kas pie katra soļa dziļi ieplaka te vienā, te otrā pusē viduklim, izceļot auguma lokanību. Mazās kājas soļus spēra viegli un droši, un kāju sprādzes sudrabaini šķindēja ap viņas potītēm. Pāri ceļam krita milzīgu platānu ēnas. Aiz šīs tumsas sienas saltā gaišumā uzplaiksnīja balta marmora laukumiņš — gludu plākšņu pusaplis. Uz augstas pamatnes stāvēja bronzā veidots dievietes tēls. Lejā tikko dzirdami čaloja Ilisa.

Mazliet pieliekusi galvu, dieviete meta nost no pleciem plānu sedzeni, uzmanību piesaistīja no zaļi zaigojošiem akmeņiem veidoto acu skatiens. īpašā — dievības atveidojumos reti sastopamā līdzjūtības un atklātības izteiksme apbrīnojami saskanēja ar viszinošā skatiena noslēpumaino dziļumu. Likās, dieviete noliecas pie mirstīgajiem, lai zvaigžņotās nakts klusumā un vientulība atklatu tiem noslēpumu — katram savu. Kreisajā rokā dieviete visa grieķu pasaulē izslavētā «Afrodīte Urānija, tā, kas Dārzos», — stiepa pretim krāšņu rozi — sievietes būtības simbolu, Afrodītes un mīlas ziedu. Spēcīgais, pepla kroku ieskautais augums bija sastindzis rimtā spraigumā. Tērps, kas pēc sena Āzijas vai Krētas paraduma atstaja neapsegtu vienu plecu, atkailināja krūtis — augstas, sakļautas un platas kā vīna trauki —, to jutekliskais spēks bija krasā pretstatā sejas apgarotajai noslēpumainībai un Debesu Afrodītes svinīgajai pozai.

No visiem Grieķijas māksliniekiem Alkamenam pirmajam bija izdevies apvienot jutekliskā skaistuma mūžveco spēku ar garīgo cildenumu, radot neatvairāmi pievilcīgu reliģisku tēlu un liekot tam paust kvēlas laimes solījumu. Dieviete — Māte un Urānija reizē.

Taīda godbijīgi piegāja pie dievietes un, kaut ko čukstēdama, apskāva Alkamena slavenā mākslas darba kājas. Viņa sastinga pie statujas pakājes un pēkšņi atlēca atpakaļ pie nekustīgi stāvošā Ptolemaja. Balstīdamās uz viņa varenās rokas, jaunā sieviete klusēdama vērīgi ielūkojās maķedonietim sejā, mēģinādama tur saskatīt gaidīto atsaucību. Ptolemajs juta, ka Taīda viņa kaut ko meklē, tomēr stāvēja vien — tāpat klusēdams un neziņa smaidīdams. Bet viņa tikpat pēkšņi ar vienu lēcienu atradās marmora laukumiņa vidū. Trīsreiz sasitusi plaukstas, Taīda sāka dziedāt himnu Afrodītei, ritmu uzsvērdama, kā šīs dievietes tempļos dzied pirms svēto dejotāju iznākšanas.

— «…Nenozūd smaids dieves jaukajā sejā, un brīnumskaists ir zieds viņas rokā.»— Ritmiskā dejas kustība viņa atkal tuvojās Ptolemajam.

— «Dziesmu, dievišķā, pieņem un iekveldē Taīdu kaisles ugunīs!» — Ptolemajs piepeši nodārdināja un satvēra meiteni.

Šoreiz Taīda nevairījās. Apvijusi rokas viņam ap kaklu, cieši piekļāvās klāt. Himatijs nokrita zemē, un c auri hitona plānajam audumam Taīdas karstais, spēcīgais augums bija sajūtams pavisam tuvu.

— Tu, karavīrs būdams, zini himnas Afrodītei?! Tomēr nevajag lūgt dievietei uguni, pieraugi, ka pats taja nesadedz, — meitene nočukstēja.

— Tad… — Ptolemajs uzmeklēja Taīdas lūpas, un abi sastinga. Negaidot jaunā hetēra no visa spēka atspiedās pret Ptolemaja platajām krūtīm un izrāvās.

— Iesim tālāk, — viņa aizelsdamās sacīja, — es tīšuprāt gaidīju šo dienu. Šodien vēršus aizdzina kalnos.

— Un kas par to? — Ptolemajs nesaprata.

Taīda, pirkstgalos paslējusies, piespieda lūpas viņa ausij.

— Es gribu tev piederēt. Pēc Atēnu zemkopju sensena paraduma — tikko uzartā laukā.

— Laukā? Kāpēc tā?

— Naktī, trīskārt uzartā laukā, lai uzņemtu sevī Gajas auglības spēku, lai atmodinātu to.

Ptolemajs saspieda meitenes plecus, tā mēmi piekrizdams, un Taīda steidzās lejup gar upīti, tad pagriezās uz ziemeļiem, uz Eleisīnas svētā ceļa pusi.

Ilisas ielejā bija sagūlusi dziļa tumsa, mēness noslēpies aiz kalna kores, zvaigznes iemirdzējās aizvien spožāk

— Kā tu vari redzēt ceļu? — Ptolemajs ieprasījās — Vai tu to pazīsti?

— Pazīstu. Mēs ejam uz Skīrona lauku. Tur pilnmēness naktī sievietes svin Dēmetras Likumpaudējas svētkus.

— Vai tad hetērām ir atļauts piedalīties Tesmoforijos? Un kas īsti notiek Skīrona laukā? Es raudzīšu tur nonākt ja vien palikšu Atēnās līdz pilnmēness laikam.

— Netiksi! Tikai sievietēm, turklāt jaunām, ir atļauts tur uzturēties Tesmoforiju naktī pēc skrējiena ar lāpām Bet hetērām ne!

— Kā tad tu uzzināji ceļu?

— Kad vēl nebiju kļuvusi par hetēru. Pēc skrējiena ar lāpām Dēmetras priesterienes par vienu no divpadsmit meitenēm izraudzīja arī mani. Un, kad neiesvētītajiem svētki bija beigušies, mēs dziļā naktī kailasnoskrējām tos trīsdesmit stadijus, kas lauku šķir no tempļa.

— Un tālāk?

— To nedrīkst stāstīt. Tas ir sieviešu noslēpums un mēs visas esam saistītas ar briesmīgu zvērestu. Bet atmiņā tas paliek uz visu mūžu. Un skrējiens uz lauku arī ir neaizmirstams. Tu skrien, spožam mēnesim augstu spīdot, nakts klusumā, līdzās ātrām un skaistām draudzenēm. Mēs traucamies, tikko pieskardamās zemei, viss augums šķiet kā stīga, kas gaida dievietes pieskārienu. Uz mirkli tev pieskaras zari, viegls vējiņš apvedi sakai sušo augumu. Un kad ir garām briesmīgie krustceli ar Hekates sargiem… — Taīda apklusa.

— Runā tālāk, tu tik labi stāsti, — Ptolemajs nepacietīgi izsaucās.

— Pārņem sajūta, ka esi atbrīvota no itin visa. Tu apstājies, bet sirds tik ļoti sitas… izplet rokas un dziļi ievelc elpu, un liekas: vēl mirklis — un tu aiztrauksies tālumā, zāles, meža un jūras smaržās. Izzudīsi mēness gaismā kā ūdenī iemests sāls, izgaisīsi kā pavarda dūmu strūkliņa debesīs. Nekā nav starp tevi un māmuļu Zemi. Tu esi Viņa, un Viņa — tu!

Taīda pielika jau mazliet pagausināto soli un nogriezās pa kreisi. Priekšā iznira melna koku rinda, kas lauku iežogoja no ziemeļu puses.

Apkārt viss bija kluss, tikai viegli šalca vējš, iznēsādams timiāna smaržu. Ptolemajs skaidri saskatīja Taīdu, bet neko neredzēja tālumā. Abi pastāvēja, ieklausīdamies naktī, kas bija viņus ietinusi melnā autā, tad nogāja no lakas uz lauka. Daudzkārt artā zeme bija irdena, sandales dziļi iegrima tajā. Beidzot Taīda apstājās, nopūtās, nometa himatiju un deva Ptolemajam zīmi, lai viņš dara to pašu. Taīda izslējās un, pacēlusi rokas pie galvas, atraisīja lenti un izkliedēja matus. Viņa klusēja. Viņas roku pirksti saspringa un atkal atslāba, glāstīdami Ptolemaja matus, slīdēdami pār viņa pakausi un kaklu.

No miklās, siltās, nesen uzartās zemes plūda spēcīga svaiga smarža. Šķiet, pati mūžam jaunā Gaja, pilna dzīvības auglīgo sulu, būtu te nogūlusies varenā tviksrriē.

Ptolemajs sajuta sevī titāna spēku. Katrs viņa varenā auguma muskulis ieguva bronzas tvirtumu. Satvēris l aidu rokās, viņš pacēla to pretī mirdzošajām zvaigznēm;,11 viņas skaistumu mezdams izaicinājumu vienaldzīgajai mūžībai.

Pagāja krietns laiks, iekams abi atkal atgriezās apkārtējā pasaulē, Skīrona laukā. Noliecies pār mīļotās seju, Ptolemajs sāka čukstēt iemīļotu vārsmu. Tagad viņam Senajiem grieķiem burvestību dieve.

Bija žēl, ka salīdzinājumā ar Aleksandru viņš to zina tik maz.

— «Tu raugies zvaigznēs, mana zvaigzne!»

Taīda lēni pagrieza galvu, ielūkodamās Ptolemajā.

— Tev ir laba izglītība, mīļais. Muļķīgi dara mani tautieši, uzskatīdami maķedoniešus par mežonīgiem kalniešiem. Tomēr esmu sapratusi — tu esi tāls Urānijai, tev labāk būt kopā ar Gāju.

Ptolemajs ieraudzīja viņas skropstas, matu cirtas uz pieres un tumšos lokus ap acīm. Viņš atskatījās. Malas laukam, kas tumsā bija šķitis milzīgs, atradās pavisam tuvu. Agra rudens garā nakts bija beigusies. Taīda paslējās augšup un izbrīnījusies raudzījās rīta blāzmā, kas cēlās augšup aiz Himēta kalna. Lejā, kur blāvoja birztala, sāka blēt aitas. Taīda gausi piecēlās un izslējās pretī pirmājiem gaismas stariem, kas vēl krasāk izcēla viņas iedegušajam ķermenim raksturīgo sarkanīgo vara nokrāsu. Rokas pacēlās pie matiem mūžsenā žestā, kas raksturīgs sievietei — skaistuma glabātājai un paudējai, tvīksmīgai un aicinošai, izzūdošai un atkal atdzimstošai, kamēr vien pastāv cilvēku dzimums. Taīda apsedzās ar himatiju, it kā būtu nosalusi, un, domās iegrimusi, ar nokārtu galvu sāka lēni soļot līdzās lepnajam Ptolemajam.

Iznākusi uz Eleistnas ceļa, Taīda devās uz Afrodītes Urānijas templi tieši cauri Kerameikam.

— Tu atkal dodies pie savas debesu mīlas valdnieces, — maķedonietis iesmējās, — it kā tu nemaz nebūtu atēniete. Aristotelis stāstīja, ka pielūgt Urāniju, dēvējot to par Anaitidu, sākušas senās tautas — varbūt asīrieši?

— Bet Krētā vēl agrāk, pēc tam Kitēras salā, kur Urānija redzama apbruņota, un tad Tēsēja tēvs Aigejs nodibināja Atēnās viņas templi, — Taīda negribīgi noteica, — bet tev nav jānāk kopā ar mani. Ej vien pie saviem draugiem… Nē, pagaidi, nostājies man kreisajā pusē!—Un Taīda, no garāmgājējiem nekautrēdamās, pieglaudās Ptolemajam un ar labo roku veidoja atvairošo Hekates zīmi.

Maķedonietis paskatījās uz to pusi un ieraudzīja vienīgi vecu, pamestu ziedokli, kaut gan kādreiz tas bijis grezns, ar drūmu masīva, tumša akmens apdari.

— Kas gan tas ir, kas spēj nobiedēt drosmīgo Taīdu, kura nebaidās no nakts, zvaigžņotas debess un draudīgām krustcelēm, kur valda Hekate?

— Tas ir ziedoklis Anterotam milestibu noliedzējam dievam, briesmīgajam un nežēlīgajam mīlestības pretstatam. Ja jau pati Afrodlte baidās no varena rota, tad mēs, viņas kalpones, vēl jo vairāk baidāmies no Anterota. Taču ciet klusu, iesim ātrāk prom no šejienes.

— Pastāsti man par Anterotu, — Ptolemajs lūdza, kad viņi bija uzkāpuši augšā, kur marmorā laistījās laukumi un templi, kas pacēlās pār Kerameiku un Basileja portiku.

— Vēlāk! Higiaine! — Taīda pacēla roku atvadu sveicienam, skriedama augšup pa Urānijas tempļa baltajam kāpnēm.

Ptolemajs, pieskāries Taīdas ceļgalam, pasniedza viņai vienkāršu ciedras koka kārbiņu. Hetēra sēdēja dārzā, priecādamās par vēlīnajām, bālajām rozēm, un tinās himatijā, vairīdamās no griezīgā vēja. Čaukstēja sausās lapas, it kā rēgi piesardzīgiem soļiem zagtos klāt saviem neizdibināmajiem mērķiem.

Taīda vaicājoši paraudzījās maķedonietī.

— Tas ir mans anakaliptērijs, — viņš nopietni sacīja, un viņam par atbildi noskanēja skaļi smiekli.

Vai tavi smiekli nav nevietā? Ptolemajs skarbi ieprasījās.

— Kāpēc gan? Tu esi man atnesis dāvanu, kadu pasniedz vīrs pēc laulības noslēgšanas, noņemdams līgavai šķidrautu. Bet tu savu anakaliptēriju dāvini atvadu dienā un pēc tam, kad esi man daudzas reizes noņēmis visus apsegus. Vai nav par vēlu?

— Saproti, atēniete vai varbūt krētiete, es tā ari nezinu, kas tu īstenībā esi…

— Vai nav vienalga? Bet varbūt tu sapņo par meiteni, kuras priekšteces ir no Ehoijām — Sieviešu saraksta?

— Cik es saprotu, ikviena īsta krētiete ir senākas dzimtas nekā visas Atēnu ciltsmātes, — Ptolemajs iebilda, — man tas nepavisam nav svarīgi. Man prātā kas cits: es neesmu tev neko dāvinājis, un tas ir par kaunu. Bet kas tad pieder man, salīdzinājumā ar tavu pielūdzēju sudraba kaudzēm? Un te… Ptolemajs nosēdās zemē un atvēra kārbiņu Taīdai uz ceļiem. No ziloņkaula un zelta darinātā statuete, bez šaubām, bija ļoti sena: ne mazāk kā tūkstoš

Kāzu davana jaunajai sievai (sengrieķu vai.) gadi bija pagājuši kopš tā laika, kad Krētas skulptora neatdarināmā māksla bija radījusi šo tēlu — sievieti, kas piedalās Tauromahijā — svētā un ar nāves briesmām saistītā rotaļā ar milzīgiem īpašas šķirnes vēršiem, kas kādreiz izaudzēti Krētā un tagad izzuduši.

Taīda uzmanīgi paņēma statueti, noglāstīja ar pirkstiem, sajūsmā noelsās un piepeši tik aizrautīgi iesmējās, ka šoreiz Ptolemajam arī bija jāpasmaida.

— Mīļais, šī mantiņa ir tās pašas sudraba kaudzes vērta, par kuru tu sapņo. Kur tu to ieguvi?

— Karā,— Ptolemajs īsi atbildēja.

— Kāpēc tad tu neatdevi to savam draugam Nearham, kurš no jums visiem vienīgais ir īsts Krētas dēls?

— Es jau gribēju. Bet Nearhs teica, ka tā esot piederīga sievietēm un vīrietim atnesot nelaimi! Viņš pakļaujas savas zemes senajām māņticībām. Tur kādreiz uzskatījuši, ka sievišķā dievietemāte esot varenāka par visiem pārējiem debesu iemītniekiem.

Taīda uzmeta maķedonietim domīgu skatienu.

— Arī šeit krietni daudz cilvēku tam tic un ir ticējuši arī agrāk.

— Varbūt tu arī?

Neatbildējusi Taīda aizvēra šķirstiņu, piecēlās un veda Ptolemaju iekšistabā, kur vēdīja siltums un psaistiju smarža. Šie eļļā ceptie miežu plācenlši ar medu Taīdai, kura reizēm tos cepa pati, padevās ļoti gardi.

Viesi apsēdinājusi, Taīda sāka rosīties pie galda, sagatavodama vīnu un asu mērci gaļai. Viņa jau zināja, ka maķedonieši netīko pēc atēniešu iemīļotajām zivīm.

Ptolemajs vēroja viņas klusās kustības. Istabā, ko krēslainu darīja zaļi aizkari, Taīda savā caurspīdīgajā un sudrabaini laistīgajā aioliešu piegriezuma hitonā no ļoti smalka persiešu aūduma šķita mēness gaismas apspīdēta, līdzīga pašai Artemīdai. Matus viņa bija palaidusi vaļā kā Pīrejas meitene, pakausi saņemot tos kopā ar vienkāršu aukliņu, un likās īsts līksmās, izaicinošās un nenogurdināmās jaunības iemiesojums. Tas apbrīnojami saskanēja ar tādas sievietes pārliecības pilno gudrību, kas apzinās savu skaistumu un prot cīnīties pret likteņa lamatām, — ar visu to, kas viņā bija no Grieķijas vislieliskākās pilsētas slavenās hetēras. Kontrasts bija satriecoši valdzinošs, un Ptolemajs, iespiedis nagus plaukstās, tik tikko neiestenējās. Atšķirtība droši vien nebūs īslaicīga. Visticamāk, ka viņš Taīdu zaudē uz visiem laikiem.

— Nebraukt es nevaru. Valdnieka dēlam klajas slikti — atkal ķilda ar tēvu. Viņš kopā ar māti aizbēdzis uz Ēpeiru. Baidos, ka viņa dzīvībai draud briesmas. Aleksandrs nepametīs māti, bet tā tiecas pēc varas — un bijušajai sievai tas ir bīstami.

— Vai tad es tev ko pārmetu?

— Nē, bet tieši tas ir slikti, — Ptolemajs nedroši un skumji pasmaidīja.

Taīdai kļuva žēl jaunā un norūdītā karavīra. Viņa piesēdās tam blakus, pa paradumam glāstīdama jaunekļa cietos, cirtainos, kā jau karavīram, īsi apgrieztos matus. Ptolemajs pastiepa kaklu, lai Taīdu noskūpstītu, un ieraudzīja jaunu kaklarotu. Tieva, īpatnēji savīta tumša zelta ķēdīte bija pret vidu savienota ar divām zaigojošām spilgti dzeltena elektrona zvaigznēm.

— Tā ir jauna? Filopatora dāvana? — maķedonietis greizsirdīgi ieprasījās.

īsi, paklusi Taīdai raksturīgi smiekliņi viņam bija visvaļsirdīgākā atbilde.

— Filopatoram un jebkuram citam ir jāizpelnās tiesības uzdāvināt man vēl vienu zvaigznīti.

— Nesapratu. Kas tās par tiesībām? Katrs dāvina, ko grib vai ko var.

— Tikai ne šinī gadījumā. Paskaties uzmanīgāk. — Taīda noņēma ķēdīti un pasniedza Ptolemajam.

Katrai caurmērā vienu daktilu platajai zvaigznei bija desmit šauru, šķautņainu staru, bet vidū burts «kapa», kas arī nozīmēja skaitli desmit. Ptolemajs atdeva kaklarotu, paraustīdams plecus par zīmi, ka nesaprot.

— Piedod, biju piemirsusi, ka tu esi no Maķedonijas un vari arī nezināt hetēru paradumus, lai gan tava māte Arsinoja…

— Pagaidi, es atcerējos! Tā ir it kā izcilības zīme?

— Mīlestībā.

— Bet kapa?

— Šis burts apzīmē ne tikai skaitli, bet arī dievietes Kotito vārdu. Tās, ko godā Trāķijā un Korintā, kā arī Melnās jūras dienvidu krastos. Tu vari te pievienot trešo zvaigzni.

— Afrodlte Migonitīda! Es to nezināju un nepagūšu tev tādu uzdāvināt.

— Es to izdarīšu pati.

— Nē. Es atsūtīšu no Pellas, ja dievi būs žēlīgi Aleksandram un man — mūsu abu likteņi ir savijušies kopā. Vai nu mēs iziesim oikumenes plašumos, vai arī nonāksim pazemes valstībā, bet abi kopā.

— Man radusies ticība Aleksandram. Viņa mērķis nav zināms, bet viņam piemīt spēks, kāds netiek piešķirts parastiem cilvēkiem.

— Un man nepiemīt?

— Tik liels ne, un man tas ir pa prātam. Tu esi mans spēcīgais, gudrais un drosmīgais karavīrs un vari kļūt pat par valdnieku, bet es — par tavu valdnieci.

— Zvēru pie Hērakla Baltā Suņa, tu par to kļūsi!

— Kādreiz. Esmu tam gatava. — Taīda pieglaudās Ptolemajam, un viņi vairs neprātoja par nezināmo likteni nākotnē.

No nākotnes neizmērojamām tālēm laiks gausā straumē plūda pār viņiem, nenovēršami un nepielūdzami aiziedams neatsaucamā pagātnē. Pagāja arī abu tikšanās brīdis. Un, lūk, Taīda jau stāvēja uz sliekšņa, bet Ptolemajs, nespēdams atrauties no draudzenes, mīņājās —; viņu tirdīja nepieciešamība steigties pie Nearha, kur vajadzēja būt atvestiem zirgiem. Viņš nezināja, ka noteiktais, izpildīgais krētietis pats pēc atvadīšanās no Hēgesihoras ar nokārtu galvu vēl tikai līkumoja pa Kerameika šķērsieliņām.

— Tu man nepateici, kas notiks, ja Aleksandrs paliks dzīvs un kļūs par valdnieku pēc sava tēva, — Taīda ieprasījās.

— Būs garš ceļš, karš un atkal ceļš, palīdzi mums, ceļu dieve Atēna Keleitija. Viņš sapņo par aiziešanu līdz pasaules galam, līdz dievu mājokļiem, tur, kur lec saule. Un stageirietis Aristotelis visādi uzkurina viņā tieksmi veikt šo varoņdarbu.

— Un tu dosies kopā ar viņu?

— Līdz galam. Bet vai tu nāktu man līdzi? Ne kā kareivim, bet kā karavadonim?

— Vienmēr esmu sapņojusi par tālām zemēm, bet tālus

Afrodītes pievārds (pēc Migonijas, vietas Lakonijā, kur pastāvēja Afrodītes kults).

ceļus mums, sievietēm, citādi nav iespējams veikt kā vien uzvarētāju ratos. Kļūsti par uzvārētāju, un ja es tev vēl būšu mīļa…

Ptolemajs jau sen bija nozudis aiz tālas mājas, tomēr Taīda vēl ilgi raudzījās viņam pakaļ, līdz to no pārdomām iztraucēja verdzenes pieskāriens — bija sagatavots ūdens peldei.

Ptolemajs, cenzdamies nomākt mīlestības varu, gaja raitā solī un neatļāvās atvadām uzmest Taīdai skatienu— aizejot atskatīties bija slikta zīme. Pat uz viņas iemiesojumu marmorā — vienu no meitenēm uz Bezsparnu Nīkes tempļa balustrādes. Tur viena no Nīkēm, ģērbta plānā, senlaicīgā peplā un ar atpakaļ atmestu galvu, it ka taisītos pacelties gaisā vai nevaldāmā trauksmē mesties uz priekšu, ļoti atgādināja viņa iemīļoto. Maķedonietis, pats brīnīdamies par sevi, arvien bija piegājis pie tempļa, lai uzmestu acis bareljefam.

OTRA NODAĻA

HĒGESIHORAS VAROŅDARBS

Metageitnions — šis mēnesis, kas Atika vienmēr ir karsts, simt desmitās olimpiādes pēdējā gada bija padevies sevišķi svelmains. Debesis, parasti tik skaidras un dziļas, ka tās apdziedāja pat svešzemnieki, ieguva svina pelēku nokrāsu. Dzidrais gaiss, kas visām statujām un celtnēm vienmēr piešķīra brīnišķīgu skaidrību, sāka plūsmot un viļņoties, it kā uzmezdams Atēnām nedroša un ņirbīga svārstīguma, mānīguma un neīstuma plīvuru, kas tik raksturīgs tuksnešu zemēm tālajos dienvidu krastos.

Taīda vairs nebrauca peldēties — ceļš bija kivis pārlieku putekļains — un tikai reizēm rītausmā devās izjājienā, lai, ātri auļojot, kaut brīdi izjustu vēja vēdas uz sakarsušā ķermeņa.

Pār pilsētu smagi gūlās pēcpusdienas tveice. Visa dzīvā radība bija noslēpusies ēnā, tempju un kolonāžu vēsumā, mājokļu aizdarīto aizvirtņu tumsībā. Tikai retumis ierībējās kūtri vilkta pajūga riteņi vai nodipēja nosvīduša zirga soļi, jātniekam steidzoties nonākt pajumtē.

Hēgesihora, kā paradusi, ietraucās ātri un apstājās, neko neredzēdama, ienākot guļamistabas pustumsā no gaismas. Ne bridi nevilcinādamās, viņa nometa vieglo hitonu un apsēdās pie kājām tikpat kailajai draudzenei, kas bija izstiepusies guļvietā. Pēc ieplestajām nāsīm un krūtīm, kas bieži cilājās, Taīda noprata, ka spartiete dusmojas.

— Kas tev atgadījies? — viņa kūtri apvaicājās.

— Nezinu. Dusmojos par itin visu. Man apnikuši jūsu atēnieši — brēkulīgi, pļāpīgi, baumu kāri. Vai patiesi tie ir tie paši lieliskie celtnieki un mākslinieki, prātnieki un karavīri, par kuriem tik lepni rakstīja Perikla laikā? Vai arī kopš tā laika viss pārvērties?

— Nesaprotu, kas tev uznācis? Vai būsi ar kaut ko saindēta aizvakardienas simpozijā? Vīns man likās skāņš…

— Tev skāņš likās vīns, bet man tāda šķita mana dzīve! Atēnās sarodas arvien vairāk cilvēku. Un tie kļūst nikni sablīvētības, trokšņa un klaigu dēļ, no tā, ka mūžīgi trūkst te ūdens, te pārtikas. Šai karstumā ikviens uz pretimnācējiem noskatās kā uz ienaidniekiem. Un ginaikonomi plosās bez kāda iemesla — skaista sieviete vakaros drīz vairs nedrīkstēs rādīties agorā vai Akropolē.

— Tur es tev piekrītu. Šauri ir kļuvis Atēnās, un visā Atikā jau arī, kā stāsta, esot ap piecsimt tūkstoši cilvēku.

— Svētā māte Dēmetra! Visā Spartā nav vairāk par simtpiecdesmit tūkstošiem. Tik lielā sablīvētībā cilvēki traucē cits citu un kļūst ļauni. Tie redz greznību un skaistumu un apskauž to, piesātinādami gaisu ar melnas žults izgarojumiem.

— Nav jau tikai sablīvētība vien vainīga, Hēgesihora! Tās ir arī agrāko, bet it īpaši pērnā gada kara sekas. Mūsu skaistais valdnieka dēls, kurš nu ir Maķedonijas valdnieks un patiesībā arī Grieķijas pavēlnieks, parādīja vilka zobus, lai slavēts Likeja Apollons! Vēl šodien vergu tirgū Tēbu vīriešus pārdod par nieka simt drahmām, bet sievietes par pusotra simta. Pati pilsēta ir noslaucīta no Gajas vaiga. Visa Grieķija nodrebēja šausmās!

— Tikai ne Sparta!

Dzīres, mielasts, parasti ar flautas spēlētāju un dejotāju uzstāšanos. ««Sieviešu uzraugi», amatpersonas, kas sekoja sieviešu uzvedībai sabiedriskās vietās.

— Vai nu Sparta viena pati noturēsies viņam proti! Jūsu valdnieka Agida stāvoklis ir bēdīgs viņš gribēja būt viens, kad kopēja ciņa grieķiem būtu nesusi uzvaru, un nu ir palicis viens pret varenu ienaidnieku.

Hēgesihora iegrima domās un nopūtās.

— Ir pagājuši tikai trīs gadi, kopš pie mums ieradās maķedoniešu jaunekļi…

— Vai tikai maķedoniešu vien? Un kur tad paliek krētieši?

Spartiete satvīka, runādama tālāk:

— Filips ir nogalināts, par valdnieku kļuvis Aleksandrs, viņš tēva vietā kļuvis par Grieķijas galveno karavadoni, satriecis Tēbas un tagad…

— Dodas uz Āziju pret persiešiem, turpinādams tēva iecerēto.,

— Vai esi saņēmusi ziņas no Ptolemaja? Sen?

— Vienā no hekatombaiona drūmajām dienām. Un kopš tā laika — neko. Tiesa gan, viņš man atsūta vienu vēstuli gadā. Sākumā rakstīja pa piecām.

Kad viņš tev atsūtīja šo te? — Spartiete pieskārās trešajai zvaigznei kaklarotā, kas mirdzēja uz draudzenes kaparbrūnā kakla.

Taīda nolaida skropstas un, brīdi klusējusi, sacīja:

— Ptolemajs raksta, ka Aleksandrs apliecinājis patiesi dievišķas spējas. Viņš, tāpat kā Temistokls, vienmēr protot acumirklī izdomāt jaunu paņēmienu, pieņemt citu lēmumu, ja agrākais neder. Taču Temistokls tiecas uz rietumiem, bet Aleksandrs dodas uz austrumiem.

— Kurš tad rīkojas pareizāk?

— Kā lai es to zinu? Austrumos ir pasakainas bagātības, neskaitāmas tautas un neaptverami plašumi. Rietumos cilvēku ir mazāk, un Temistokls pat sapņoja nometināt atēniešus viņpus Jonijas jūras, taču nomira trimdā Tesālijas kalnos. Pīrejas pakalna rietumu zemesragā, kur viņam bija paticis sēdēt un raudzīties jūrā, tagad atrodas viņa kaps. Esmu tur bijusi. Tā ir vientuļa vieta, kur valda miers un skumjas.

— Kāpēc skumjas?

— Nezinu. Vai gan tu vari pateikt, kāpēc Mikēnu drupās cilvēkus pārņem dziļas skumjas, pat bailes? Nelāga, aizliegta, dievu atstumta vieta. Krētā rāda Pāsifajas kapenes, un ceļiniekus pārņem tādas pašas bailēm līdzīgas izjūtas, it kā viņiem līdzās kā ēna stāvētu šī valdniece, kurai bija spožs vārds un baismīga slava.

— Tu varētu saukties par Pantodaju, mīļā,— Hēgesihora sajūsmā noskūpstīja draudzeni, — aizbrauksim uz Temistokla kapu, paskumsim kopā! Manī rūgst savāds niknums pret šo dzīvi, man vajadzīgs mierinājums, bet es to nerodu.

— Tu pati esi burve mierinātāja, kā saka dzejnieki, — Taīda iebilda, — mēs tikai kļūstam vecākas un dzīvē skatāmies redzīgākām acīm, gaidām no tās ko vairāk.

— Ko īsti gaidi tu?

— Nezinu. Varbūt pārmaiņas, ceļojumus…

— Bet mīlestību? Un Ptolemaju?

— Ptolemajs nepieder man. Viņš ir sieviešu siržu iekarotājs, bet es nedzīvošu pie viņa vientulībā, kā to dara atēniešu vai maķedoniešu sievas, lai mani, ja es kļūtu neuzticīga, sodītu ar rafanīdu. Mani?! Bet gājusi es būtu viņam līdzi tālu, tālu! Aizbrauksim uz Pīrejas pakalnu kaut šodien. Aizsūtīšu Klonariju ar zīmīti pie Olora un Ksenofila. Viņi būs mums par pavadoņiem. Vakarā, kad karstums mazināsies, aizirsimies ar laivu un pavadīsim tur mēnesnīcas nakti līdz rītausmai.

— Kopā ar diviem vīriešiem?

— Tie abi tik ļoti mīl viens otru, ka mēs tiem esam vajadzīgas vienīgi kā draudzenes. Tie ir krietni jauni cilvēki, drosmīgi un spēcīgi. Ksenofils pagājušajā olimpiādē uzstājās kā cīkstonis no jauniešu vidus.

Taīda atgriezās mājās vēl pirms tam, kad Atēnu baltajās ielās sāka neganti svilināt saule. Dīvains domīgums bija viņu pārņēmis tur, pakalna nogāzē virs Temistokleja, kur viņas abas ar Hēgesihoru bija sēdējušas divatā, kamēr abi viņu pavadoņi, atlaidušies guļus lejā pie laivas, pārsprieda gaidāmo braucienu uz Pārnētu mežacūku medībās. Hēgesihora uzticēja draudzenei noslēpumu. Eositejs, Spartas valdnieka Agīda jaunākais brālēns, kuģošot uz Ēģipti ar lielu karavīru vienību, kuru Ēģiptes faraons Hababašs salīdzis sev par miesassardzi. Viņam laikam padomā aiztriekt persiešu satrapu. Ceļā došoties reizē seši kuģi. Un lakedaimoniešu priekšnieks aicinot viņu braukt līdzi, pareģodams brīnumskaistajai Spartas meitai slavu šajā dzejnieku un senas mākslas zemē.

Hēgesihora pievilka Taīdu sev cieši klāt un sāka pierunāt, lai tā brauc kopā ar viņu uz pasakaino Ēģipti.

Viņa varētu apciemot ari Krētu ar tik drošu apsardzi nevajadzētu baidīties ne no pirātiem, ne laupītajiem.

Taīda atgādināja draudzenei, ko Nearhs viņam abām bija stāstījis par Krētas senā skaistuma bojāeju, agra ko iedzīvotāju izzušanu, nabadzību, kāda tagad valda sala, ko izpostījuši nemitīgie dažādu cilšu uzbrukumi un kari.

Ugunsgrēkos un zemestrīcēs par akmeņu kaudzēm pārvērtušās Knosās un Faistas pilis, izzuduši senie iedzīvotāji, un neviens vairs nevar izlasīt uzrakstus aizmirstajā valodā. Tikai šur tur pakalnos vēl slejas gigantiski akmens ragi, it kā no zemes apakšas celtos augšā Zemes Turētāja Poseidona vērši, un platas kāpnes ved lejup uz svēto spēļu laukumiem. Reizēm brikšņos nejauši var atrast smagu, divu cilvēku auguma apmēru amforu lauskas ar čūskveida līkločiem uz biezajiem sāniem, bet līdzās tīros, mirguļojošos baseinos šļakstās ūdens, kas vēl arvien plūst pa ūdensvadu caurulēm…

Taīda sameklēja lādīti ar Ptolemaja dāvāto Krētas statueti, izņēma vērtīgo skulptūriņu un, atlaidusies guļvietā, sāka to aplūkot, it kā redzētu pirmoreiz. Laiks un pēdējo dienu skumjās pārdomas viņas acis bija darījušas redzīgākas. Vairāk nekā tūkstoš gadi — milzīgs laika posms, toreiz vēl nebija lielisko Atēnu un varonis Tēsējs vēl nebija braucis uz Knosu nogalinat Mīnotauru un satriekt dižās jūras valsts varenību! No šīm neizmērojamā tāluma dzīlēm pie viņas bija nonākusi šī izteiksmīgā, smalki veidotā, saspringtā seja ar lielām, vērīgām acīm un mazu, skumīgu muti. Elkoņos saliektās rokas bija paceltas ar plaukstām uz priekšu — tā bija vai nu apstāšanās, vai uzmanības zīme. Garās, meitenīgi tievās, mazliet izplestās kājas, kas bija izstieptas un balstījās uz pirkstgaliem, rādīja atspēriena mirkli pirms atraušanās no zemes. Lapiņu zelta apģērbs izskatījās pēc rakstaina priekšauta ar platu jostu, kas apņēma neticami tievu vidukli. Cieši pieguļošais ņieburs uz pleciem bija saņemts kopā ar sasējiem, atstājot krūtis atsegtas. Uz atslēgas kauliem, pie spēcīgā kakla pamatnes gulēja plata kaklarota. Tieši gulēja— «krūšukurvja stiprā izliekuma dēļ. Lente, kas aptvēra meitenes zodu, saturēja augsto, konisko matu sakārtojumu. Sī tauropola bija ļoti jauniņa, četrpadsmit, vislielākais, piecpadsmit gadus veca.

Taīda piepeši aptvēra, ka nepazīstamo Krētas meiteni nosaukusi par vēršu mednieci — tas bija Artemīdas apzīmējums. Dievi ir skaudīgi un nenovīdīgi sargā savas tiesības, tomēr dieviete neko nevarēs nodarīt meitenei, kas aizgājusi pašam Zevam nepieejamajā pagātnē un kā ēna nozudusi Aīda pazemē. Tiesa gan, Artemīda varētu saniknoties uz dzīvo Taīdu… Bet kas gan nevainīgajai medniecei ir kopīgs ar viņu, hetēru, kas kalpo Afrodītei?

Un Taīda atkal mierīgi atsāka vērot statueti. Sai modrajai meitenei ar bīstamo amatu ne sejā, ne augumā nebija palicis nekā bērnišķīga. It īpaši Taīdu aizkustināja viņas sāpīgi savilktā mute un bezbailīgais skatiens. Meitene ir zinājusi, kas viņu sagaida. Ļoti īss bijis viņas mūžs, kas veltīts ar nāves briesmām saistītai rotaļai — dejai ar plankumainajiem garragu vēršiem, kas personificēja iznīcinošo Zemes Tricinātāju Poseidonu. Sīs meitenestauropolas bija galvenās personas svētajā rituālā, kura senā, vēlāk zudusī jēga bija sievišķās virsvaldonības uzvara pār vīrišķo, dievietesmātes uzvara pār savu īslaicīgo vīru. Briesmīgais dzīvnieks tika nokausēts dejā — cīņā ar neticami ātri lēkāt apmācītām meitenēm un jaunekļiem, ko nāves dejai bija īpaši sagatavojuši sarežģītā rituāla zinātāji. Krētieši ticēja, ka tā tiek novērstas dieva dusmas, kas lēni, bet nepielūdzami pieņemas spēkā zemes» un jūras dzīlēs.

Senās Krētas iedzīvotāji it kā nojauta, ka viņu augstā kultūra ies bojā drausmīgās zemestrīcēs un plūdos. No kurienes viņi bija cēlušies, šie Taīdas tālie senči? No kurienes atnākuši, kur pagaisuši? No tā, kas viņai pašai bija zināms no mītiem, ko Nearhs bija stāstījis savām divām savaldzinātajām klausītājām, bija skaidrs, ka lieliskie, izsmalcinātie cilvēki — mākslinieki, jūrasbraucēji, tālu ceļojumu veicēji Krētā dzīvojuši jau tad, kad apkārt klīda grieķu pusmežonīgie senči. Nav izskaidrojams smalkais, poētiskais Krētas kultūras skaistums, kas radās Vidusjūras krastu rupjo, kareivīgo klejoņu ielenkumā, un to var salīdzināt vienīgi ar Ēģiptes kultūru…

Purinādama īsi apgrieztos cietos matus, ienāca verdzene Klonarija.

— Tur ir atnācis tas, — meitenes balss iedrebējās dziļi iegūlušā naidā pret cilvēku tirgotāju.

Taīda atgriezās īstenībā.

— Paņem naudas lādīti, noskaiti trīs minas pūču un iedod viņam.

Verdzene iesmējās. Taīda pasmaidīja un ar» mājienu lika viņai pienākt tuvāk.

— Saskaitīsim abas. Trīs minas — simt astoņdesmit drahmu. Katra pūce — četras drahmas, pavisam četrdesmit piecas pūces. Saprati?

— Jā, kirija, tas ir par tēbieti? Nav dārgi! meitene atļāvās nicinoši pasmīnēt.

— Tu man izmaksāji dārgāk, — Taīda piekrita, taču nespried par labumu pēc cenas. Var visādi gadīties, un, kaut esi nopirkta dārgi, var notikt, ka tevi pārdod lētāk…

Taīda vēl nebija beigusi runāt, kad Klonarija piespieda seju viņai pie ceļgaliem.

— Kirija, nepārdod mani, ja brauksi prom. Ņem līdzi!

— Ko tu runā? Kurp tad es braukšu? — Taīda brīnījās, atmezdama pār verdzenes pieri nokārušās matu šķipsnas.

— Varbūt tu kaut kur aizbrauksi. Tā domājām mēs, tavi kalpi. Tu nezini, cik briesmīgi būs nonākt pie kāda cita pēc tevis, tik labas, jaukas.

— Vai nu pasaulē mazums labu cilvēku?

— Maz ir tādu kā tu, kundze. Nepārdod mani!

— Labi, apsolu tev. Ņemšu līdzi, kaut gan es netaisos nekur braukt. Kā jūtas tēbiete?

Kad bija pabarota, mazgājās tā, ka iztērēja virtuvē visu ūdeni. Tagad guļ, it kā menesi nebūtu gulējusi.

— Skrien nu, tirgotājs gaida. Un netraucē mani vairāk, es nosnaudīšos.

Klonarija ātri noskaitīja sudrabu un līksmi, p,liekdamās izskrēja no guļamistabas.

Taīda pagriezās uz muguras un aizvēra acis, taču pec nakts brauciena un satraucošajam sarunām ar draudzeni miegs nenāca.

Viņi bija piesējuši laivu pie Pīrejas ostas riņķiem, kad osta jau mudžēt mudžēja no cilvēkiem. Atstājušas laivu abu draugu ziņā, Taīda ar Hēgesihoru, izmantodamas samērā vēso leikonotu — «balto» dienvidu vēju, kas debesis bija padarījis skaidras, devās prom gar lielo galeriju, kur tirgošanās jau ritēja pilnā sparā. Falēras un Pīrejas Sienas ceļu krustojumā atradās mazais vergu tirgus. Tas bija neliels, izmīdīts putekļains laukums, vienā pusē apbūvēts ar gariem, zemiem šķūņiem, kas tika iznomāti vergu tirgotājiem. Te visur bija neskaitāmo apmeklētāju kāju sadeldētas rupjas plāksnes un paaugstinājumu dēļi, nevis gaiša marmora paaugstinājums segtas kolonādes un iežogotu portiku pavēnī, kādi rotāja lielo vergu tirgu piecpadsmit stadijus augstāk, pašā Atēnu pilsētā.

Abas hetēras pa sānu taku vienaldzīgi devās vergu tirgum apkārt. Taīdas uzmanību piesaistīja izģindušū cilvēku bariņš, kas bija nostādīts tirgus nomalē uz atsevišķa koka paaugstinājuma. Viņu vidū bija divas ar skrandām šā tā nosegušās sievietes. Tie, bez šaubām, bija grieķi, visdrīzāk tēbieši. Vairums sagrauto Tēbu iedzīvotāju bija nosūtīti uz tālām ostām un jau sen pārdoti. Šos četrus vīriešus un divas sievietes uz ostas tirgu droši Vien bija atdzinis kāds bagāts zemes īpašnieks, lai tiktu no tiem vaļā. Taīdā uzmutuļoja sašutums par šīs kādreiz slavenās pilsētas brīvo pilsoņu pārdošanu.

Pie paaugstinājuma apstājās garš cilvēks ar pūderētu seju, ko ieskāva varen kupla, lielsprogaina bārda, acīmredzot sīrietis. Ar nevērīgu pirksta kustību viņš lika tirgotājam izstumt uz priekšu jaunāko sievieti, kuras apgrieztie mati, ap galvu nosieti ar šauru zilu lenti, sedza pakausi biezā ērkulī. No ērkuļa kupluma pakausī Taīda noprata, cik lieliskas bizes bija vajadzējis zaudēt tēbietei, skaistai, gadus astoņpadsmit vecai, grieķietēm parastā nelielā auguma meitenei.

— Cena? — sīrietis cienīgi noprasīja.

— Piecas minas, un tas ir gluži par velti, zvēru pie Atēnas Alejas!

— Tu esi jucis! Vai viņa spēlē kādu instrumentu vai varbūt ir dejotāja?

— Nē, bet ir nevainīga un ļoti skaista.

— Apšaubāmi. Kara laupījums… Apskati vien gurnu un krūšu apveidus. Maksāju minu, nu, lai iet divas — tā ir pēdējā cena! Tādu verdzeni nepārdotu Pīrejā, bet aizgādātu uz AtēnāmNu, parādi kailu!

Tirgotājs pat nepakustējās, un pircējs pats norāva verdzenei pēdējās skrandu paliekas. Viņa nelaida vaļā sadilušo auduma gabalu un aizgriezās sānis. Sīrietis pārsteigumā izsaucās. Garāmgājēji un dīkdieņi skaļi iesmējās. Uz meitenes apaļīgā dibena bija redzamas uztūkušas pletnes cirtienu švīkas, svaigas un sarkanas, pamīšus ar jau apdzijušām.

— Ak tu, blēdis! — izsaucās sīrietis, kurš acīmredzot labi runāja Atikas dialektā. Sagrābis meiteni aiz rokas, viņš tievajos delmos sataustīja siksnu iegrauztās rievas.

Lād viņš pacēla uz augšu lētās krelles, kas bija uzkārtas meitenei kaklā, lai noslēptu virves noberzumu.

Tirgotājs attapies nostājās starp sīrieti un verdzeni.

— Piecas minas par spītīgu skuķi, kas jātur piesieta! — sīrietis bija sašutis. — Mani tu nepiemānīsi. Tada der tikai par piegulētāju un vēl ūdens vešanai. Iec Septiņvārtu Tēbu sagraušanas meitenes šeit ir kļuvušas Ietas, pat skaistās — ar tām ir pilnas mājas visās Vidusjūras ostās.

— Lai iet trīs mihas — tas ir par baltu velti! — saciļ,i pierimušais tirgotājs.

— Nē, lai maksā tas, kuram iegribējies tikt vaļā no šīm neveiksmīgi pirktajām salašņām. — Sīrietis norādīja uz tēbiešiem, padomāja un sacīja — Došu tev pusi, kā nekā deviņdesmit drahmas. Ņemu saviem matrožiem par izpriecu atpakaļceļā. Tā ir mana pēdējā cena! — Un sīrietis apņēmīgi pagājās uz cita vergu pūlīša pusi — tie sēdēja uz mūra paaugstinājuma dažus soļus no tēbiešiem.

Tirgotājs sāka šaubīties, bet meitene nobālēja, pareizāk sakot — kļuva gluži pelēka zem putekļu kārtas un iedeguma, kas klāja viņas izmocīto, lepno seju.

Taīda piegāja pie paaugstinājuma, atmeta no saviem zilganmelnajiem matiem vieglo gāzes plīvuru, ar kādu bagātās atēnietes aizsargājās pret putekļiem. Līdzas nostājās zeltmatainā Hēgesihora, un pat pārdodamo vergu drūmie skatieni palika ka piekalti pie abām skaistajām sievietēm.

Jaunās tēbietes tumšās, spītīgās acis iepletās, nemierīgās naida ugunis tajās apdzisa, un Taīda piepeši ieraudzīja tāda cilvēka seju, kurš mācījies lasīt, uztvert mākslu un izprast dzīvi. Teonoja — dievišķā izpratne bija atstājusi savu zīmogu šajā sejā. Un tēbiete to pašu ieraudzīja Taīdas sejā, un viņai iedrebējās skropstas. Tāds kā neredzams pavediens aizstīdza no vienas sievietes pie otras, un tēbietes ciešajā skatienā iedegās gandrīz neprātīga cerība.

Tirgotājs atskatījās, lai ieraudzītu skaistuļu ratus, viņa lūpas jau sāka savilkties ņirdzīgā smīnā, ko tūliņ izdzēsa godbijība. Viņš bija pamanījis abus Taīdas pavadoņus, kas steidzās pakaļ draudzenēm. Labi apģērbti, skūti pēc jaunākās modes — viņi cienīgi izgāja cauri pūlim, kas pašķīrās.

— Dodu divas minas, — Taīda sacīja.

— Nē, es atnācu pirmais! — izsaucās sīrietis, atgriezies, lai paskatītos uz atēnietēm, un, kā tas raksturīgi visiem cilvēkiem, jau juta nožēlu, ka pirkums tiks citam.

— Tu devi tikai pusotras minas, — tirgotājs iebilda.

— Dodu divas. Kam tev šis skuķis — tikpat netiksi ar viņu galā!

— Beigsim strīdēties — es maksāju trīs, kā jau tu gribēji. Atsūti pēc naudas vai atnāc pats uz Taīdas māju starp Nimfu kalnu un Kerameiku.

— Taīda! — godbijīgi izsaucās kāds attālāk stāvošs cilvēks, un vēl vairākas balsis atkārtoja:

— Taīda, Taīda!

Atēniete pastiepa roku tēbiešu verdzenei, lai to novestu no paaugstinājuma — par zīmi, ka tā tagad pieder viņai. Meitene viņai pieķērās kā slīkone pasviestai virvei un, baidīdamās palaist roku vajā, nolēca zemē.

— Kā tevi sauc? — Taīda pavaicāja.

— Hēsione, — tēbiete pateica tā, ka nebija nekādu šaubu par atbildes pareizību.

— Cildens vārds, — Taīda sacīja.

— Mans tēvs ir no senas dzimtas cēlies filozofs Astiohs, — verdzene lepni atbildēja…

Taīda nemanot aizmiga un pamodās, kad dienvidu puses aizvirtņi bija atvērti notām — dienvidu vējam no jūras, kas šajā gadalaikā aizpūš no Atēnu ielām smago tveici. Svaiga un moža — Taīda vienatnē ieturēja pusdienas. Svelmaini karstās dienas bija vājinājušas Afrodītes pielūdzēju kvēli, tuvākajās dienās nebija paredzams neviens simpozijs. Vismaz divi trīs vakari bija pilnīgi brīvi. Lasīt piedāvājumus uz Kerameika sienas Taīda nebija gājusi jau daudzas dienas. „

Divas reizes uzsitusi pa galda virsu, viņa lika pasaukt pie sevis Hēsioni. Meitene, no kuras dvesmoja veselīga tīrība, ienāca, kaunēdamās par savu netīro himatiju, un hetērai pie kājām noslīga ceļos, šajā kustībā neveiklam biklumam apvienojoties ar grāciju.

Piespiedusi meiteni nomest apmetni, Taīda aplūkoja sava pirkuma nevainojamo augumu un izraudzījās no savām drēbēm vienkāršu audekla hitonu. Tumši zils himatijs nakts gaitām papildināja Hēsiones apģērbu.

Krūšu saiti tev nevajag, es ari to nevalkaju. Iedevu tev šis vecās lupatas…

Lai neizceltu mani citu starpā,— klusi pabeidza tebiete, — taču tās nebūt nav lupatas, kundze. Verdzene steigšus apģērbās, prasmīgi sakārtodama hitona krokas un lences uz pleciem. Viņa tūliņ pārvērtās pašcieņas pilnā meitenē no sabiedrības izglītotajiem augšējiem slāņiem. Viņā noskatīdamās, Taīda saprata nenovēršamo naidu, ko Hēsione bija izraisījusi savās īpašniecēs, kurām nepiemita nekas no tā, ar ko bija apveltīta verdzene. Un vispirms tās bija zināšanas, kuru trūka tagadējam Alikās mājsaimniecēm, kas bija spiestas dzīvot noslēgtu dzīvi, nemitīgi apskaužot izglītotās hetēras.

Taīda neviļus pavīpsnāja. Viņas apskauda tādēļ, ka nepazina visas hetēru dzīves puses, nesaprata, cik neaizsargāta un viegli ievainojama ir maiga, jauna sieviete, nonākdama vīriešavarā, kurš reizēm pārvēršas lopā. Hesione iztulkoja Taīdas smīnu pēc sava prāta. Pār visu seju nosarkusi, viņa steigšus pārlaida rokas apģērbam, meklēdama kādu nekārtību un neuzdrīkstēdamās pieiet pie spoguļa.

— Viss ir kārtībā,— Taīda viņai sacīja, — es domāju pati savu domu. Taču esmu kaut ko aizmirsusi, — to sacīdama, viņa paņēma skaistu sudraba jostu un aplika to verdzenei.

Hēsione atkal koši pietvīka, šoreiz aiz prieka.

— Kā lai tev pateicos, kundze? Ar ko lai atlīdzinu tavu labsirdību?

Taīda jocīgi un šķelmīgi savaikstīja seju, un tēbiete atkal saspringa. «Paies krietns laiks,» Taīda nosprieda, «iekams šī jaunā būtne atkal atgūs cilvēcisko cieņu un mieru, kāds raksturīgs brīvajiem grieķiem. Brīvajiem grieķiem… Vai tā nav verdzībai nolemto barbaru galvenā atšķirība, ka viņi ktrodas pilnīgā brīvo cilvēku varā. Un, jo ļaunāk ar viņiem apietas, jo ļaunāki kļūst vergi, un par atbildi uz to zvēriskāki kļūst vergu īpašnieki.» Taīdai, kura līdz šim bija mierīgi pieņēmusi pasauli tādu, kāda tā ir, šīs dīvainās domas iešāvās prātā pirmo reizi. Bet ja nu viņu vai viņas māti būtu nolaupījuši pirāti, par kuru cietsirdību un ļauno viltību viņa bija tik daudz dzirdējusi? Un tagad viņa, ar pletni sasista, stāvētu uz paaugstinājuma un viņu apčamdītu kāds nobarojies tirgotājs?…

Taīda pielēca kājās un ieskatījās no gaišdzeltenas cietas bronzasgatavotā spogulī, kādus feniķieši veda no zemes, kuras vārdu viņi glabāja noslēpumā. Mazliet saraukusi spītīgās uzacis, viņa centās sev piešķirt lepnaSi un bargas lemnietes sejas izteiksmi, kas nesaderējās ar acu līksmo mirdzumu. Bezrūpīgi atvairījusi juceklīgās domas par to, kas nebija noticis, viņa grasījās sūtīt Hēsioni prom. Taču kāda doma, izvērtusies jautājumā, nevarēja palikt bez izskaidrojuma.

Un Taīda sāka jauno verdzeni izvaicāt par briesmīgajām Tēbu aplenkuma un gūsta dienām, pūlēdamās noslēpt savu neizpratni: kāpēc šī lepnā un labi audzinātā meitene nebija padarījusi sev galu, bet izvēlējusies nožēlojamo verdzenes likteni?

Hēsione drīz vien saprata, kas tieši interesē Taīdu.

— Jā, es paliku dzīva, kundze. Sākumā mani apstulbināja dižās pilsētas piepešā krišana, kad mūsu mājā, tik neaizsargātā un pieejamā, iebruka zvēriem līdzīgie ienaidnieki, visu sabradādami, laupīdami un nogalinādami. Kad neapbruņotus cilvēkus, nupat vēl visu cienītus pilsoņus, kas izauguši godā un slavā, sadzen kā lopus barā, nežēlīgi sitot visus, kas atpaliek vai izrāda pretestību, apdullinot ar piķu trulajiem galiem, un ar vairogiem sagrūž iežogojumā kā tādas aitas, tad šāds pēkšņs likteņa pavērsiens visus iedzen dīvainā sastingumā.

Hēsiones augumam pārskrēja drudžainas trīsas, viņa pietvīka, taču piespieda sevi savaldīties un stāstīja tālāk, ka vieta, kur viņi sadzīti, patiesi izrādījies pilsētas lopu tirgus. Hēsiones acu priekšā viņas māti, vēl jaunu un skaistu sievieti, neraugoties uz izmisīgu pretošanos, aizrāvuši prom divi vairognesēji, un viņa nozudusi uz visiem laikiem. Pēc tam kāds aizvedis jaunāko māsiņu, bet Hēsione, kas slēpusies zem siles, pati sev par nelaimi nolēmusi aizkļūt līdz sienai, lai tur uzmeklētu tēvu un brāli Viņa nepaguvusi noiet ne divus pletrus no iežogojuma, kad viņu sagrābis kāds no zirga nolēcis karavīrs. Tas gribējis viņu iegūt turpat pie ieejas kādā tukšā mājā. Naids un izmisums Hēsionei devuši tādu spēku, ka maķedonietis sākumā nav varējis viņu pieveikt. Taču šis karavīrs laikam jau dažu labu reizi bija plosījies iekarotās pilsētās, un drīz vien viņš to sasējis un pat aizsējis muti, lai meitene nevarētu kost, un tad maķedonietis un kāds viņa karabiedrs pārmaiņus izvarojuši meiteni līdz vēlai naktij. Rītausmā apsmietā, izmocītā Hēsione aizvesta pie uzpircējiem, kuri kā maitu ērgļi sekojuši maķedoniešu armijai. Uzpircējs viņu pārdevis Brauronas clēma hipotrofam, bet tas — pēc nesekmīgiem! mēģinājumiem padarīt meiteni padevīgu un baidīdamies, ka, ta nomocīta, verdzene zaudēs cenu, — nosūtījis viņu uz lirejas tirgu.

— Es biju uzticēta dievietei Birisai un drīkstēju iepazīt vīrieti ne agrāk kā divdesmit divu gadu vecumā.

— Sī dieviete man nav pazīstama, — Taīda sacīja, vai tā valda Boiotijā?

Visur. Te, Atēnās, ir viņas templis, bet es turp iet vairs nedrīkstu. Viņa bija miera dieviete mūsu priekšle čiem minijiem, tautai, kas dzīvoja jūras piekrastē līdz doriešu iebrukumam. Kalpot tai nozīmē vērsties pret karu, bet es jau esmu bijusi par sievu diviem karavīriem un nevienu no tiem neesmu nogalinājusi. Es būtu padarījusi sev galu jau pirms tam, ja man nevajadzētu uzzināt, kas noticis ar tēvu un brāli. Ja tie ir dzīvi un nonākuši verdzībā, es kļūšu par ostas netikli un aplaupīšu neliešus lik ilgi, līdz būšu sakrājusi naudu, ar ko izpirkt tēvu — gudrāko un labsirdīgāko cilvēku visā Grieķijā. Tikai tāpēc vien esmu palikusi dzīva…

— Cik tev gadu, Hēsione?

— Astoņpadsmit, drīz būs deviņpadsmit, kundze.

— Nesauc mani par kundzi, — kājās celdamas, teica piepeša jūtu uzplūduma pārņemtā Taīda, tu nebūsi mana verdzene, es dodu tev brīvību.

— Kundze! — meitene izsaucās, un viņas kaklu aizžņaudza raudas. — Tu laikam esi cēlusies no dieviem. Kurš Grieķijā vēl būtu spējis tā rīkoties?! Tomēr atļauj man palikt tavā mājā un kalpot tev. Es daudz ēdu un gulēju, bet vienmēr es tāda neesmu. Tas bija pēc bada dienām un ilgās stāvēšanas uz paaugstinājuma vergu tirgū…t

Taīda iegrima domās, neklausīdamās meitenē, kuras kvēli izteiktais lūgums viņu bija atstājis vienaldzīgu kā dievieti. Un Hēsione vēlreiz iekšēji sarāvās un atkal atraisījās kā pumpurs, uztvērusi hetēras vērīgo un līksmo skatienu.

— Tu teici, tavs tēvs esot slavens filozofs? Vai viņš ir pietiekami slavens, lai būtu pazīstams Grieķijā, ne tikai

Septiņvārtu Tēbās?

— Reiz bijušajās Tēbās, — Hēsione rūgti pārlaboja,

Zirgaudzētājam (sengrieķu vai.).

taču filozojfu Astiohu Grieķijā pazīst. Kā dzejnieku varbūt arī ne. Vai tu par viņu neesi dzirdējusi, kundze?

— Nē. Bet es neesmu nekāda lietpratēja, lai nu paliek. Klau, ko es esmu izdomājusi… — Un Taīda izstāstīja Hēsionei savu plānu, likdama tēbietei nepacietībā nodrebēt.

Pēc Maķedonijas Filipa nogalināšanas uz Pellu ataicinātais Aristotelis pameta šo pilsētu un pārcēlās uz Atēnām. Aleksandrs viņu apgādāja ar naudu, un Stageiras filozofs nodibināja Likejā — Apollona Vilkkāvja svētajā birzī — savu skolu, retumu krātuvi un mitekli skolniekiem, kuri viņa vadībā pētīja dabas likumus. Šīs birzs vārdā arī Aristoteļa iestādījumu sāka saukt par Likeju.

Izmantojot pazīšanos ar Ptolemaju un Aleksandru, Taīda varēja griezties pie Stageirieša. Ja Hēsiones tēvs bija dzīvs, tad, lai kur viņš atrastos, valodām par tik izcilu gūstekni vajadzēja aizsniegt Likeja filozofus un zinātniekus.

No Taīdas mājām līdz Likejam bija piecpadsmit olimpiskie stadiji, pusstundu ko iet kājām, tomēr Taīda nolēma braukt ratos, lai atstātu vajadzfgo iespaidu. Viņa lika Hēsionei uzvilkt kreisajā rokā verdzenes stīpu un nest viņai nopakaļ lādīti ar retu, no tālas Sarkanās jūras salas atvestu akmeni — hrizolītu, kas bija zaļā krāsā ar dzeltenām dzirkstīm. Taīdai to bija dāvinājuši Ēģiptes tirgotāji. No Ptolemaja viņai bija zināma Stageirieša alkatīgā kāre pēc tālu zemju retumiem, un ar šo atslēgu viņa cerēja atdarīt filozofa sirdi.

Hēgesihora nezin kāpēc neatnāca uz pusdienām. Taīda gribēja paēst kopā ar Hēsioni, taču meitene pierunāja to nedarīt, citādi kalpones loma, ko viņa Taīdas mājā vēlējās godīgi pildīt, kļūtu neīsta un viņa zaudētu labās attiecības ar hetēras kalpiem un verdzenēm.

Svēto priežu galotnes mēmas un stingas slējās pret nokaitētajām debesīm, kad Taīda un Hēsione lēni soļoja uz galeriju, ko ieskāva slaidas, senas kolonnas, — tur vecais prātnieks nodarbojās ar skolniekiem. Stageirietis bija nelāgā omā un sagaidīja hetēru uz platiem pakāpieniem, ko veidoja sašķiebušās plāksnes. Jaunu ēku celtniecība vēl tikai sākās.

Kas atvedis šurp Atēnu pērkamo sieviešu lepnumu? — Aristotelis strupi noprasīja.

Taīda deva zīmi, Hēsione pasniedza atvērtu šķirstiņu, un hrizolīts — Krētas valsts simbols — iezaigojās uz melnā auduma šķirstiņa dibenā. Filozofa īdzīgā mute savilkās tikko manāmā smīnā. Viņš ar diviem pirkstiem saņēma akmeni un, grozīdams to uz visām pusēm, sāka.iplūkot pret gaismu.

— Tātad tu esi Ptolemaja draudzene? Viņš nebija talantīgs skolnieks, viņa prātu pārāk nodarbina karš un sievietes. Un tu, protams, gribi no manis kaut ko uzzināt? — Viņš uzmeta Taīdai asu, urbīgu skatienu.

Hetēra to mierīgi uztvēra, rāmi nolieca galvu tin pavaicāja, vai viņš ko nezina par Tēbu filozofa likteni. Aristotelis ilgi nedomāja.

— Esmu dzirdējis, ka viņš vai nu miris no ievainojumiem, vai arī nokjuvis verdzībā. Bet kāpēc viņš tevi interesē, hetēra?

— Un kāpēc viņš neinteresē tevi, dižais filozof? Vai tad tev vienaldzīgs Grieķijā slavena amata brāļa liktenis? — Taīda iekaisa.

— Skuķi, tava valoda kļūst nekaunīga!

— Esi žēlīgs; diženais Stageirieti! Zināšanu trūkuma dēļ esmu pārsteigta par tavu vienaldzību pret ievērojama filozofa un dzejnieka likteni. Vai gan tāda cilvēka dzīvība nav dārgums? Tu varbūt spētu viņu glābt…

— Kāpēc? Kurš gan drīkst stāties ceļā liktenim, dievu gribai? Uzvarētais boiotietis ir nonācis barbara, verga stāvoklī. Vari uzskatīt, ka filozofs Astiohs vairs neeksistē, un aizmirst viņu. Man vienalga, vai viņš aizdzits uz sudraba raktuvēm vai maļ graudus Kārijas maizniekiem. Katrs brīvais cilvēks izvēlas sev likteni. Arī boiotietis ir izvēlējies, un pat dievi tur nemēģinās neko grozīt.

Slavenais skolotājs aizgriezās un, vēl joprojām aplūkodams akmeni pret gaismu, lika saprast, ka saruna beigusies.

— Tālu gan tev vēl līdz Anaksagoram un Antifontam, Stageirieti! — nesavaldīdamās izsaucās Hēsione. — Tev tikai skauž miera un skaistuma apdziedātāja Astioha slava! Miers un skaistums tie tev ir sveši, filozof, un tu to zini!

Aristotelis pikti pagriezās atpakaļ. Viens no līdzās stāvošajiem skolniekiem, kurš klausījās sarunā, atvēzējies iesita Hēsionei pa vaigu. Tā iekliedzās un gribēja mesties virsū plecīgajam un bārdainajam apvainotājam, taču Taīda satvēra viņu aiz rokas.

— Nelietīgā verdzene, kā tu uzdrīksties!.. — skolnieks izsaucās. — Prom no šejienes, pornodionas!

— Filozofi sākuši runāt bez izlikšanās, — Taīda draiski sacīja, — bēgsim ātrāk prom no gudrības mājokja!

To teikusi, Taīda veikli izķēra hrizolltu apjukušajam Aristotelim no rokām, sarāva uz augšu himatijuun pa plato taku starp priedēm metās skriet uz ceļu, Hēsione sekoja viņai. Meitenēm pakaļ metās vairāki vīrieši — vai nu centīgi skolnieki, vai kalpi. Taīda un Hēsione ielēca ratos, kas viņas gaidīja, taču zēns, kurš pajūgu vadīja, nepaspēja saskubināt zirgus, kad tie jau bija satverti aiz iemauktiem, bet trīs spēcīgi pusmūža vīri metās uz ratu vaļējo aizmuguri, lai izrautu ārā abas sievietes.

— Neaizmuksiet, padauzas! Iekritāt gan, palaistuves! — ieaurojās virs ar platu neapgrieztu bārdu, izstiepdams roku pēc Taīdas.

Tobrīd Hēsione, izrāvusi zēnam no rokas pātagu, no visa spēka grūda to atplestajā kliedzošajā mute. Uzbrucējs novēlās zemē.

Atbrivotā Taīda atrāva vaļā somu, kas bija pakarināta ratu iekšpusē, un, paķērusi kārbiņu ar pūderi, iebēra to otram vīrietim acīs. īsais atelpas bridis neko nelīdzēja. Rati nevarēja izkustēties no vietas, bet izeja no tiem bija aizšķērsota.

Stāvoklis kļuva nopietns. Uz ceļa nebija neviena gājēja, un saniknotie filozofi viegli varēja tikt galā ar neaizsargātajām sievietēm. Zēns, kuru Taīda bija paņēmusi līdzi pavecā zirgupuiša vietā, bezpalīdzīgi raudzījās apkārt, nezinādams, ko iesākt ar cilvēkiem, kas aizšķērsojuši ceļu.

Tomēr Afrodīte bija Taīdai žēlīga. No ceļa puses atskanēja riteņu un zirgu kāju klaudzoņa. Ceļa līkumā izjoņoja satracinātu zirgu četrjūgs ar sacīkšu ratiem. Zirgus vadīja sieviete. Zeltainie mati vējā plīvoja kā apmetnis — Hēgesihora!

— Taīda, draudziņ, turies!

Noprazdama, ka spartiete izdarīs kaut ko negaidītu, Taīda ieķērās ratu malā, uzsaukdama Hēsionei, lai turas, cik spēka. Hēgesihora, ātrumu nesamazinot, krasi pagrieza savu pajūgu, apbrauca Taīdas ratiem apkārt un pēkšņi parāva zirgus pa labi — izvirzītā riteņa ass aizķēra Taīdas ratu asi. Bārdaiņi, kas turēja zirgus, brēkdami rāvās

Pērkamas sievietes, staigules (sengrieķu vai.)

prom, cenzdamies izvairīties no zirgu kājām un riteņiem, kāds novēlās putekļos zirgiem zem kājām un sāpēs ievaimanājās. Taīdas zirgi rāvās uz priekšu, bet Ilegesihora, ar sievietei neiedomājamu spēku apvaldījusi savu četrjūgu, atkabināja nesabojātos ratus.

— Trenc, nekavējies! — Taīda uzsauca, spēcīgi iebelzdama zēnam.

Braucējs atguvās, un bērais zirgu pāris drāzās uz priekšu, cik jaudas, bet tam pa pēdām sekoja Hēgesihoras četrjūgs.

Aizmugurē no putekļu mākoņa skanēja brēcieni, lāsti un draudi. Hēsione neizturēja un sāka histēriski smieties, līdz Taīda sakliedza uz meiteni, kuras jūtas pēc pārdzīvotajām mocībām vēl nebija atguvušas līdzsvaru.

Viņas nepaguva ne atjēgties, kad jau bija aizdrāzušās garām Aharnas krustcelēm. Apturējušas zirgus, draudzenes pagrieza pajūgus atpakaļ, nobrauca pa labi lejā pie Ilisas un gar upīti virzījās uz Dārziem. Tikai nokļuvusi milzīgo ciprešu paēnā, Hēgesihora apturēja zirgus un izlēca no ratiem. Taīda, pieskrējusi pie viņas, draudzeni cieši noskūpstīja.

— Vai nebija lieliska hamatrohija»? Braukšanas sacīkstēs šāda riteņu saķeršanas ir ļoti bīstama.

— Tu patiesi esi kiniķu pēcnācēja, Hēgesihora. Bet ka tu gadījies uz ceļa? Lai slavēti dievi!

— Es iegriezos tev pakaļ, lai kopā pavizinatos, bet tu biji aizbraukusi uz Likeju. Nebija grūti uzminēt, ka tu meklē Hēsiones tēvu, un tas mani satrauca. Mēs neprotam runāt ar prātniekiem, bet tie lāgā neieredz hetēras, ja tās ir gan skaistas, gan gudras. Pēc prātnieku domām, šo īpašību apvienojums sievietē ir pretdabisks un bīstams, — spartiete skanīgi iesmējās.

— Un kā tev izdevās ierasties īstajā brīdi?

No Likeja birzs es pabraucu augstāk kalnos, paliku tur ar zirgiem un aizsūtīju zirgupuisi, lai stāv ceļa likumā un vēro, kad tu sāksi braukt. Viņš atskrēja ar ziņu, ka filozofi jums uzbrūk. Es tikko paguvu, pametu viņu uz ceļa.

— Ko nu iesāksim? Vajadzētu noslēpties, lai izbēgtu no soda, — tu taču sakropļoji manus ienaidniekus!

«Riteņu saķeršanās, ratiem saduroties

— Es aizbraukšu līdz Heptahalkai, kur dzīvo Diorejs, atdošu viņam ratus, un tad dosimies uz mūsu iemīļoto vietu peldēties. Lai tavs efēbs brauc man nopakaļ, līdz pagriezienam, un tur gaidiet!

Un drosmīgā spartiete aizjoņoja savā straujajā četrjūgā.

Viņas draiskojas, peldēja un nira līdz vakaram taja pašā vientulīgajā līcītī, kur pirms diviem gadiem bija izpeldējis Ptolemajs.

Apgurušas Taīda un Hēgesihora blakus izstiepās smiltīs, kas no viļņu triecieniem dūca kā bronzas plāksnes tempļa grīdā. Pa klinšu nogāzi, kas nozuda zem ūdens, žvīkstēdami un čirkstēdami vēlās oļi. Liegs vējš maigi glāstīja svelmes nogurdinātos augumus. Hēsione sēdēja pie paša ūdens. Ar rokām aptvērusi ceļgalus un atbalstījusi uz tiem zodu, viņa dziedāja kaut ko viļņu čalā nesaklausāmu.

— Saniknotais Stageirietis tevi nosūdzēs ginaikonomiem, — Taīda prātoja, — viņš mums nepiedos.

— Mani viņš nepazīst, — spartiete paķircinājās, — bet tu gan viņam pateici savu vārdu. Visdrīzāk gan viņš atsūtīs kādus desmit no saviem skolniekiem, lai izposta tavu māju.

— Vajadzēs lūgt draugus, lai pārnakšņo manā dārzā. Varbūt jānolīgst divi trīs bruņoti sargi — tas būs vienkāršāk, tikai jādabū īsti drosmīgi vīri, — Taīda domīgi sacīja, — mani Atēnu draugi man ir apnikuši.

— Man no Stageirieša nav bail, pat tad, ja tiks izdibināts, kurš uzbrauca virsū filozofiem, — Hēgesihora stingri noteica, — es taču jau esmu izlēmusi kuģot kopā ar spartiešiem uz Ēģipti. To arī es tev gribēju pateikt izbrauciena laikā.

— Ko tad tu klusēji? — Taīda piecēlās, notupās uz ceļiemun, aptvērusi, cik muļķīgs ir šis pārmetums, sāka smieties. Un pēc brīža atkal noraizējusies sarauca pieri.

— Tātad tu mani pamet Atēnās vienu?

— Nē, kāpēc gan, — Hēgesihora gluži mierīgi noraidīja, — tu brauksi kopā ar mani.

— To es neesmu solījusi ne tev, ne pati sev!

— Tā izlēmuši dievi. Biju aizgājusi pie gaišreģa, tā, kura vardu nedaudzina tapat ka tās dievietes vardu, kurai viņš kalpo.

Taīda nodrebēja un kļuva bāla, salīgi savilkdama lokanos kāju pirkstus.

— Kāpēc tu to darīji, kāpēc?

— Man grūti šķirties no tevis, bet man bija jādod atbilde Eositejam Eiripontīdam.

— Viņš cēlies no senas lakoniešu valdnieku d.iml.is? Un ko tu viņam atbildēji?

— Jā!

— Un ko teica tas, kurš spēj ielūkoties nākotne?

— Ka tavs ceļš ilgus gadus vedīs līču loču. Un manējais arī, tikai mans ceļš būs īss, kaut būšu kopā ar tevi līdz pat tā galam.

Taīda klusēdama raudzījās uz vējā drebošajām smildziņām nogāzes akmeņainajās nobirās. Hēgesihoras skatiens sekoja viņējam, un dīvainas skumjas lika spartietes apaļīgās un jutekliskās mutes kaktiņiem ievilkties dziļāk

— Kad viņi dodas ceļā? — Taīda piepeši iejautājās.

— Boēdromiona divdesmitajā dienā. No Hitijas.

— Bet kā turp nokļūt?

— Nedēļu pirms tam jāizbrauc no Pīrejas. Viņa paša kuģis uzņems mūs ar visām mantām.

— Laika nav palicis daudz, — Taida teica, pieceldamās un nopurinādama smiltis no vēdera, gurniem un elkoņiem.

Piecēlās arī Hēgesihora, ar plaukstu sakartodama smago matu sprogainās cirtas. Hēsione pieskrēja pie Taīdas ar auduma gabalu, kas kalpoja sāls noslaucīšanai, un noberzēja viņu. Gandrīz nerunādamas, draudzenes aizbrauca līdz Taīdas mājai. Hēgesihora, noslēpusi seju zem šķidrauta, spēcīga zirgupuiša pavadībā devās uz mājām, kad jau krēsloja.

Nākošajā dienā visa agora satraukti pārsprieda notikumus pie Likeja birzs. Atēnieši, lieli mēlneši un tenkotāji, stāstot par notikušo, daudz ko piepušķoja klāt. «Sakropļoto» skaits nemitīgi auga, ap pusdienas laiku. sasniegdams piecpadsmit cilvēku. Taīdas vārdu daudzināja te ar sajūsmu, te ar sašutumu, atkarībā no runātāja vecuma un dzimuma. Tomēr visas cienījamās sievietes bija vienis pratis, ka šī hetēra, krētiete no mātes puses, ir jāpārmāca: savā nekaunībā viņa nav kautrējusies iztraucēt pat lielā prātnieka mājvietas mieru. Ginaikonomi jau bija nosūtījuši savu pārstāvi pie Taīdas, lai aicinātu viņu uz tiesu nodot liecību. Un, kaut arī pašu Taīdu neapvainoja nopietnā pārkāpumā un nekas cits, izņemot naudas sodu, viņai nedraudēja pat tad, ja spriedums būtu gluži netaisns, viņas draudzene varēja tikt bargi sodīta. Liecinieki bija redzējuši sievieti, kas joņojusi ratos, un visa pilsēta taču zināja, ka tetripu — zirgu četrjūgu — spēja novaldīt vienīgi hetēra Hēgesihora. Viņas labvēļi lietu aizkavēja, bet drīz vien noskaidrojās, ka zirgu kāju un ratu riteņu sakropļots ir arī viens no ietekmīgā un dižciltīgā Aristodēma dēliem. Vēl trīs Stageirieša skolnieki pieprasīja gandarījumu par lauztām ribām, roku un kāju.

Metageitniona «drūmajās dienās» (katra mēneša trīs pēdējās dienas — veltītas mirušajiem un pazemes dieviem) pie Taīdas naktī piepeši ieradās Hēgesihora, kuru pavadīja viņas vergi un vesels pulciņš jaunu cilvēku, kas bija apkravušies ar vērtīgākās mantības saiņiem.

— Tas ir viss, — spartiete paziņoja, — pārējo es pārdevu.

— Bet zirgi?! — Taīda nobijusies izsaucās.

Draudzenes drūmā seja piepeši atplauka.

— Tie jau ir uz kuģa Mūnihijā. Un es pati arī tur būšu vēl pirms rītausmas. Kā tad ir, vai gaišreģim nav bijusi taisnība un dievu griba mūs izšķir?

— Nē!— Taīda dedzīgi attrauca. — Es arī nolēmu…

— Kad nolēmi?

— Nupat.

Lakedaimoniete iežņaudza draudzeni spēcīgos skāvienos un prieka asaras noslaucīja tās matos.

— Taču man vajadzīgs laiks, lai sapostos. Māju es nepārdošu, atstāšu to uzticamajam Akesijam. Un dārznieks ar sievu arī paliks. Pārējos — Klonariju, Hēsioni un zirgupuisi ņemšu līdzi. Vajadzēs dienas trīs…

— Lai tad būtu tā: mēs kuģojam uz Ehīnu, bet pēc trim dienām atgriezīsimies tev pakaļ.

— Nē, labāk nebrauc atpakaļ, bet gaidi mani Hēraklejā. Es sameklēšu jūrniekus, kas labprāt un nepiesaistot neviena uzmanību pārvedīs mani uz turieni. Pasteidzies, mēs esam visu norunājušas.

— Taīda, mīļā!— Hēgesihora viņu vēlreiz apskāva. — Tu man tikpat kā akmeni novēli no sirds.

Un spartiete trallinādama sāka kāpt lejup uz Pīrejas ceļu savas improvizētās vienības priekšgalā.

«Es tev novēlu, bet tu man uzvēli,» Taīda nodomāja, raudzīdamās viņai pakaļ. Augstumos virs ciprešu melna jām smailēm mirdzēja iemīļotie zvaigznāji, kas tik daudzas reizes bija uzklausījuši viņas mēmos lūgumus Afrodītei Urānijai. Hetēru pārņēma līdz šim nepazītas skumjas, it kā viņa uz visiem laikiem atvadītos no diženās pilsētas, kurā apkopots varenais desmitiem grieķu mākslinieku paaudžu radītais skaistums.

Taīda aizsūtīja Klonariju pēc Talmīda, milzīga auguma atlēta, kurš dzīvoja kaimiņos. Apbruņojies ar dunci un vara milnu, viņš dažkārt pavadīja hetēru, kurai patika paklaiņot naktī. Taīda labi maksāja, un Talmīds nedzirdamiem soļiem zagās nopakaļ, netraucēdams meitenei justies vienatnē ar nakti, zvaigznēm, dievu un varoņu statujām.

Taīda lēni soļoja uz Pelasgiku — sienu, ko no milzīgiem akmeņiem Akropoles pakājē cēluši tālie senči. Tā varbūt bija tā pati varenā tauta, kuras asinis rit puskrētietes dzīslās? Šie akmeņi vienmēr pievilkuši Taīdu. Arī tagad viņa ar roku pieskārās mūrim, ar visu augumu piekļāvās akmenim, caur plāno hitonu sajuzdama tā neizsīkstošo siltumu un cietumu.

Zvaigznēm spoži mirdzot, bezmēness nakts tumsa atgādināja melnu, caurspīdīgu audumu. Vienīgi Grieķijas dzidrais un gaismu nesošais gaiss spēja radīt šādu izjūtu. Nakts visu apņēma gluži kā bezgala plānais plīvurs, kas sedz Korintas kailās Anaitīdas statuju, — apslēpdama un vienlaikus atklādama slepenu jūtu nezināmos dziļumus.

Pa izmītiem pakāpieniem Taīda klusi uzkāpa pie Uzvaras tempļa. Aiz Pniksa kamieša iespīdējās tāla uguntiņa — lampada virs Baratra — briesmīgas aizas, kas atēniešiem lika atcerēties Zemesturētāja Poseidona dusmas. Aizā meta upurus bargajiem pazemes dieviem un Erīnijām. Taīdai vēl nenāca prātā domas par Aīdu, un viņa arī nebija izdarījusi nekā tāda, kas liktu baidīties no šīm atriebības dievēm. Tiesa gan, dievi ir skaudīgi! Spilgtais skaistums, jautrība, panākumi un dziļā cieņa — viss, ar ko Taīda bija lutināta kopš piecpadsmit gadu vecuma, varēja izraisīt viņu dusmas, un tām sekotu nelaimes. Saprātīgi cilvēki pat tīšām vēlas, lai veiksmes mītos ar neveiksmēm, laime — ar nelaimēm, uzskatīdami, ka tā viņi pasargā sevi no daudz iznīcinošākiem likteņa triecieniem. Taīdai tas šķita muļķīgi. Vai gan iespējams nopirkt sev lāimi, klanoties dievu priekšā un izlūdzoties, lai tie sūta nelaimi? Viltīgās sieviešu dzimuma dievietes spēj dot tik sāpīgu triecienu, ka pēc tam jebkura laime liksies rūgta. Nē, tad jau labāk līdzīgi Nīkei uzkāpt klints virsotnē un, ja reiz krist no tās, tad uz visiem laikiem.:.

Taīda atrāva skatienu no uguntiņas virs Baratra un nodomāja, ka rīt jāizcep magīda, upura pīrāgs Hekatei — krustceļu dievietei, kuras spēks sniedzas tālu un kura nelaiž garām novēlojušos ceļiniekus. Un vēl upuris ceļu dievei Atēnai Keleitejai. Nedrīkst aizmirst arī veiksmīga jūrasbrauciena dievi Afrodīti Eiploju. Par to parūpēsies Hēgesihora.

Taīdas vieglie, ātrie soļi skaidri atbalsojās zem viņas iemīļotā Bezspārnu Nīkes tempļa kolonādes. Viņa apsēdās uz pakāpieniem un atvadīdamās ilgi raudzījās uz sīkajām uguntiņām, kas dārgās pilsētas ielās mirgojā kā vēja izsvaidīti spīgonīši, uz Pīrejas bāku un diviem zemajiem Mūnihijas lākturiem. Kuģis, kurā brauc Hēgesihora, droši vien jau ir izgājis Saronas līcī un dodas uz dienvidiem, uz netālo Ehīnu.

Taīda nokāpa lejā uz agoru, un, kad viņa gāja garām vecajam pamestajam Niktes (Nakts) templim, no labās puses viņai garām reizē aizlaidās divi «nakts kraukļi» (ausainās pūces) — tā bija divkārša laimes zīme. Lai gan ap Atēnām un pašā pilsētā mājoja daudz šo dieves Atēnas svēto putnu, tāda sakritība Taīdai gadījās pirmoreiz. Atviegloti nopūtusies, viņa sāka ātrāk iet Dievu Mātes senās svētnīcas drūmo un masīvo sienu virzienā. Pēc senās miniju reliģijas panīkuma svētnīca bija kļuvusi par Atēnu valsts arhīvu, tomēr tie, kas vēl aizvien ticēja Rejas visvarenībai un sievietes pirmsākumam pasaulē, nāca šurp nakti, lai, piespieduši pieri pie stūra akmens, saņemtu brīdinājumu par draudošām briesmām. Taīda ilgi spieda te pieri, te deniņus pie gadsimtos nogludinātā akmens, taču nedzirdēja ne vieglu dūkoņu, ne tikko manāmu sienas drebēšanu. RejaKibele neko nezināja, tātad tuvākajā laikā hetērai nekas nedraudēja. Taīda gandrīz skriešus devās uz Kerameiku, uz savu māju, tik ātri, ka neapmierinātais Talmīds aiz muguras sāka kurnēt. Hetēra pagaidīja atlētu, apskāva viņu ap kaklu un apbalvoja ar skūpstu. Mazliet apstulbušais spēkavīrs paķēra viņu uz rokām un, kaut arī meitene smiedama pretojās, aiznesa viņu uz mājām.

Taīdas noteiktajā aizbraukšanas dienā laiks pārvērtās.

Kalnos blīvējās pelēki mākoņi, zemu nokarādamies pār pilsētu un padarīdami statuju, sienu un kolonnu zeltaino marmoru pelnaini pelēcīgu.

Eiriklidons — spēcīgs ziemeļaustrumu vējš — attaisnoja savu «platu viļņu sacēlāja» nosaukumu un ātri dzina nelielo kuģi uz Ehīnas salu.

Kuģa pakaļgalā stāvēdama, Taīda pagriezās ar muguru pret projām slīdošo Atikas krastu un ļāvās prāvo viļņu nomierinošajai šūpošanai. No prāta neizgāja vakardienas sastapšanās ar viņai nepazīstamu cilvēku, karavīru ar ievainojumu pēdām uz kailās rokas un rētu sejā, ko daļēji noslēpa bārda. Nepazīstamais bija viņu apturējis uz Trijkāju ielas pie Prāksitela darinātās Satira Periboēta («Visā pasaulē pazīstamā») statujas.

Viņā cieši bija raudzījušās vērīgas, zibošas acis, un viņa bija jutusi, ka šim cilvēkam nedrīkst stāstīt nepatiesību.

— Tu esi Taīda, — viņš sacīja smagnējā, zemā balsī,— un tu pamet mūsu Atēnas, sekodama spartietei Hrīsokoma!

Taīda pārsteigta apstiprinoši nolieca galvu.

— Ar Atēnu valsti nav labi, ja skaistums to pamet. Sieviešu, mākslas, amatu skaistums. Senāk viss skaistais plūda šurp, tagad tas no mums bēg.

— Man liekas, ak, nepazīstamais, ka manus līdzpilsoņus vairāk nodarbina tas, kā pārspēt savus sāncenšus karā un tirdzniecībā, nekā prieks par to, ko radījuši viņu senči un viņu zeme.

— Tev taisnība, jaunava. Atceries — es esmu skulptora Līsipa dniugs un arī pats esmu skulptors. Drīz mēs dosimies uz Āziju pie Aleksandra. Tev neies secen tas pats galamērķis — agri vai vēlu mēs tur satiksimies.

— Nezinu. Diezin vai. Mani liktenis vedina uz citu pusi.

— Nē, tā notiks. Tur ir Līsips — viņš jau sen grib sastapt tevi. Un es arī. Taču viņam ir savas vēlēšanās, man — savas…,

— Par vēlu, — hetēra teica, no sirds nožēlodama. Uzmanība, ko viņai izrādīja viens no Grieķijas lielākajiem māksliniekiem, glaimoja. Klīda skaistas leģendas par Prāksitela mīlestību uz Frīni, Feidija — uz Aspasiju.

— Es jau nesaku: tūlīt! Tu esi pārāk jauna. Mūsu

mērķiem vajadzīgs ķermeņa briedums, nevis slava. Gan pienāks laiks, un tad neatsaki. Higiaine!

Nepazīstamais, tā arī nenosaucis savu vārdu, platiem, cienīgiem soļiem devās prom, bet apmulsusi hetēra steidzās mājup…

TREŠA NODAĻA

BĒGŠANA UZ DIENVIDIEM

Stāvēdama uz vieglā kuģa klāja, Taīda domāja par nepazīstamo. Vai tiešām tad, kad dzīvības spēks tautā un valstī kļūst vājāks, arī skaistums taja sak panīkt un ta meklētāji dodas prom uz citām zemēm? Tā noticis ar Krētu, ar Ēģipti. Vai tiešām būtu pienākusi Grieķijas kārta? Sirds sažņaudzas, tikai atceroties vien brīnišķīgo Jaunavas pilsētu. Kas gan, salīdzinājumā ar to, ir Korinta, Argosa, nupat sagrautās Tēbas?…

Pa šūpojošos klāju neveikli soļus sperdama, pie Taīdas pienāca Klonarija.

— Vai negribas ēst, kundze?

— Vēl ne.

— Stūrmanis teica, ka drīz būšot Hēraklejas pilsēta. Paskat, visa Ehīna jau redzama pie apvāršņa.

— Kur Hēsione?

— «No čūskas dzimusī» guļ — tāpat kā viņas ciltsmāte.

Taīda iesmējās un noglāstīja meitenei vaigu.

— Neesi greizsirdīga, pamodini «No čūskas dzimušo».

Hēsione, žigli iešļākusi sev sejā jūras ūdeni, ieradās pie

savas saimnieces. Taīda apvaicājās tēbietei par viņas turpmākajiem nodomiem. Kaut arī Hēsione lūdzās, lai viņu ņem līdzi, hetērai šķita, ka meitene izdara kļūdu, pamezdama Atiku, kur būtu vairāk iespēju uzmeklēt tēvu. Vislielākais vergu tirgus Grieķijā bija Atēnās. Uz tā paaugstinājumiem ik dienas pārdeva vairākus simtus cilvēku. No tirgotājiem, kas bija saistīti ar visām Grieķijas pilsētām un valstīm ap Vidusjūru, bija cerības uzzināt kaut ko par filozofu Astiohu. Hēsione atzinās, ka pēc Hēgesihoras nakts apmeklējuma arī viņa bijusi pie gaišreģa. Tas pieprasījis kādu priekšmetu, kas piederējis

viņas tēvam. Tēbiete baiļodamās iedevusi viņam mazu, tievā ķēdītē iekarinātu gemmu, ko viņa slēpa savā matu mezglā. Zaļganajā «jūras akmenī» berilā veikls akmeņkalējs bija darinājis viņas tēva attēlu; tēvs to meitai bija iedāvinājis pirms trim gadiem. Gaišreģis īsu brīdi paturējis gemmu savos dīvainajos pirkstos ar kvadrātveida galiem, nopūties un nesatricināmā pārliecībā paziņojis, ka filozofs ir miris un, domājams, tāds pats liktenis piemeklējis arī Hēsiones brāli jau Tēbu pilsētā.

— Tagad man esi palikusi tikai tu, kundze, — Hēsione teica, neatlaidīgi uzrunādama Taīdu šajā vārdā, kaut arī hetēra viņai bija to aizliegusi, — kā gan lai es nebraucu tev līdzi un nedalos ar tevi liktenī? Neatstum mani, jā? — Meitene piespiedās Taīdas ceļgaliem.

— Acīmredzot tā ir likteņa griba! — Taīda piekrita.

— Bet es neesmu ne aristokrāta sieva, ne meita, neesmu no valdnieku dzimtas, esmu tikai hetēra, likteņa rotaļlieta, kas pilnībā atkarīga no gadījuma.

— Es tevi nekad nepametīšu, kundze, lai notiktu kas notikdams!

Taīda šķelmīgi un zinīgi paraudzījās tēbietē, mazliet pabāzusi starp lūpām mēles galiņu, un meitene pietvīka.

— Jā, jā! No Erota varas baidās pat Afrodīte, ko tad lai iesākam mēs, mirstīgās?

— Es ienīstu vīriešus, — Hēsione ar riebumu izsaucās,

— bet, ja kādu iemīlēšu… nonāvēšu viņu un pati sevi!

— Tu esi daudz bērnišķīgāka, nekā es domāju, vērodama tavu ķermeni, — hetēra gausi sacīja, piemiegdama acis, lai labāk saredzētu skatienam pavērušos Hēraklejas ostu.

Pareizi aplēsuši kuģošanas ilgumu, krastā jau stāvēja gaidītāji. Taīda ieraudzīja Hēgesihoru, ko ielenca grupa karavīru, kuru varenie augumi bija samanāmi iztālēm. Tajā pašā dienā kuģis, kas Hēgesihoru bija aizvedis no Atēnām un stāvēja Hēraklejā, gaidīdams Taīdu, devās triju dienu braucienā uz Gitiju, netālu no Eirotas upes grīvas, dziļi Lakonijas līcī, kur spartiešu kuģi tika gatavoti ceļam. Ja turpinātu pūst eiriklidons, ceļā paietu ne vairāk par divām dienām, taču šajā gada laikā ziemeļaustrumu vēji nebija noturīgi.

Hēgesihoras draugs atradās Gitijā, pulcinādams kopā savu lielo vienību. Kuģi komandēja viņa hekatontarhs — simtnieks, kurš Taīdai nepatika, jo ar pārāk neslēptiem skatieniem pūlējās izurbties cauri viņas himatijam. Bet Hēgesihora ar šo karavīru apgājās, kā vien viņai ienāca prātā, nelikdamās zinis, ka hekatontarhu atklāti dievināja mazākie priekšnieki un vienkāršie šķēpneši, kas te bija par airētājiem, kā arī vecais vienacainais stūrmanis, kura vienīgā — apaļā acs, gluži kā ciklopam, paguva ievērot visu, kas notika apkārt. Vismazākā kļūme aira vēzienā, nereizē pagriezta stūre, no kā tikko manāmi palēninās kuģa gaita, — tas viss izraisīja skarbu uzkliedzienu, kam sekoja dzēlīgs joks. Karavīri veco stūrmani bija iesaukuši par Feniķieti, tomēr izturējās pret viņu godbijīgi.

Lakonijas līča ūdeņi, gludi kā Gulbja meitas gaišzilais spogulis, ko tai dāvinājusi pati Afrodīte, šķita palēninām kuģa gaitu gluži kā biezs dzēriens. Pusceļā, iepretim Ciprešu zemesragam, jīira kļuva zaļa kā zāle. Līdz šejienei atplūda Eirotas — lielas upes ūdeņi, tās augštecē, divsimt četrdesmit stadijus no ostas, atradās Lakedaimonijas galvaspilsēta Sparta. Kreisajā pusē slējās stāvā, klinšainā un mežonīgā Tāigeta kalnu grēda, visā Grieķijā pazīstamā vieta, kurp atnesa jaundzimušos, kuriem lietpratēji no vecajo vidus bija atraduši kādus trūkumus augumā vai veselībā. Tuvojās Smēnas grīva ar Lajas ostu, kurā blīvējās daudzi nelieli kuģi. Karavīru kuģis pabrauca tai garām, apliecot loku ap platu zemesragu, aiz kura atradās Lakedaimonijas galvenā osta Gitija.

Kuģis piestāja dienvidu līcī, tur, kur zemesraga stāvā nogāze aizliecās uz ziemeļiem, noslēgdama ostas iekšdaļu. Dziļais ūdens vizēja kā tumšs spogulis, kaut arī lietus mākoņus nesošais nots — dienvidu vējš — ar joni brāzās no piekrastes kalnu grēdas, triekdamies pret līča pretējo malu. Kuģa klājs izrādījās olektis četras zemāks par piestātni, un piestātnes malas nodeldētie baļķi atradās kuģa pakaļgalā stāvošās Taīdas un Hēgesihoras galvu augstumā. Abas hetēras, kas bija ģērbušās spilgtos hitonos: Taīda zeltaini dzeltenā, bet spartiete — melnā kā nakts, kas apbrīnojami izcēla viņas matu zeltaino radumu, — uzreiz tika pamanītas. Ar saucienu «Eleleu!», «Eleleu!» pie viņām pieskrēja vairāki karavīri un visiem pa priekšu bārdainais milzis Eositejs, kurš pastiepa Hēgesihorai pretī abas rokas. Viņa noraidīja Eositeja palīdzību un norādīja viņam uz kuģa priekšgalu, kur zem niedru nojumes mīņājās četri zirgi. Kad kareivji un divi zirgupuiši sāka uzmanīgi vest laukā apkārt šķielējošos un ausis smailējošos ērzeļus, spartieši sastinga ne mazākā sajūsmā kā abu sieviešu priekšā. Dīseles zirgu pāris bija tās retās spalvas krāsas, ko atēnieši sauc par leukofaēs — žilbinoši balts, bet piejūga pāris — leukopirri — zeltaini ruds — tāpat kā viņu saimnieces mati. Baltās un zeltainās krāsas savienojums tika uzskatīts par īpaši laimīgu kopš tā laika, kad no senās Krētas tika pārņemta māksla izgatavot hrīselefantas dievu statujas.

No piestātnes nolaida laipas. Viens no dīseles ērzeļiem, kuru veda pirmo, pēkšņi atteicās spert kāju uz līganā dēļa un izlēca tieši uz piestātnes. No spēcīgā grūdiena kuģis sasvērās, un otrs baltais zirgs, kurš sekoja savam pāriniekam, nespēja izlēkt no kuģa, bet, ar priekškājām ieķēries piestātnes malā, palika stāvam uz pakaļkājām. Kuģis sāka slīdēt nost no piestātnes. Sprauga starp piestātnes malu un kuģa bortu kļuva arvien platāka. Hēgesihora pamanīja, kā, pūloties noturēties, zirgam saspringa visi muskuļi, pietūka lielā dzīsla vēdera sānos. Spartiete metās pie zirga, taču viņai priekšā aizsteidzās no piestātnes nolēcis karavirs. Kuģis salīgojās, zirga nagi sāka slīdēt nost no baļķa, taču karavīrs ar apbrīnojamu drosmi un spēku pagrūda ērzeli aiz krustiem, burtiski, izmezdams to uz piestātnes. Viņš nevareja izvairīties no ērzeļa pakaļkāju trieciena un nogāzās uz zvalstīgā klāja, tomēr tūliņ neskarts piecēlās kājās.

— Slava Menedēmam! — izsaucās spartiešu vadonis, bet Hēgesihora spēkavīru apbalvoja ar dedzīgu skūpstu.

— Ha, ha! Pieraugi, Eositej, nepalaid vējā savu hrīsokomu!

— Nē, tas nenotiks!

Lakedaimoniešu vadonis nolēca uz kuģa, satvēra Hēgesihoru un vienā acumirklī bija atkal uz piestātnes. Pa kuģa kāpnēm veda augšā zeltainos ērzeļus, bet Taīda palika stāvam kuģa pakaļgalā, smiedamās par draudzenes pūlēm atbrīvoties no varenā vīra apskāvieniem. Varonis Menedēms stāvēja uz klāja, gluži sastindzis aiz sajūsmas par melnmataino atēnieti, kuras kaparkrāsas iedegumu un pelēkās acis izcēla dzeltenais hitons. Spartietis bija ģērbies tikai epoksīdā — īsā uz viena pleca nostiprinātā hitonā. Ka viņš ir karavīrs, par to liecināja vienīgi plata josta. Spēkojoties ap zirgu, hitons bija noslīdējis no pleca, atsedzot spartieti līdz jostasvietai. Taīda viņu ar interesi aplūkoja, piepeši atcerējusies Polikleita Šķēpneša skulptūru, kuras modelis ari bija lakoniešu jauneklis. Menedēmam bija tikpat spēcīgs viduklis,1kakls un kājas kā slavenajai statujai. Varen platās, izliektās krūtis kā stipras plāksnes sedza krūšu muskuļi, ar apakšmalu gandrīz vai aizsniedzot mazliet izvirzīto pareizas formas ribu loku. Zemāk vēdera muskuļi bija tik spēcīgi, ka viduklī sašaurinājuma nebija un virs gurniem veidojās izciļņi. Tādas vēdera muskuļu bruņas varēja droši izturēt satracināta zirga pakaļkāju spērienu. Visšaurākā vieta augumā bija gurnu augšdaļa, lai gan gūžu muskuļi virs ceļgaliem un it īpaši apakšstilbu muskuļi zem ceļgaliem bija plati izcēlušies.

Taīda ieskatījās samulsušajam atlētam sejā. Viņš nosarka tā, ka mazās ausis un bērnišķīgi apaļie vaigi pārvērtās vienā vienīgā košsarkanā plankumā.

— Nu, Menedēm, — Hēgesihora paķircinājās, — tev gan laikam Taīdu nepacelt. Viņa ir piectūkstoš vēršu cenā.

Spartiete norādīja uz cenu, kādu Filopators bija minējis uz Kerameika sienas. Senās Atēnu sudraba monētas ar vērša attēlu, kādas bija licis kalt vēl Tēsējs, kādreiz bija bijušas vērša vērtībā un tādēļ arī tika iedēvētas par vēršiem. Līgavas izpirkšanai senajās zemkopju Atēnās vienmēr tika doti vērši, tāpēc meiteni ģimenē sauca par «vēršus ienesošo». Pati lielākā izpirkuma maksa bija simt vēršu, un tāpēc Taīdas «izpirkuma» brīnumainā cena karavīru pulciņā izraisīja pārsteiguma murdoņu.

Menedēms pat kādu soli atkāpās, bet Taīda, skanīgi iesmējusies, uzsauca:

— Ķer taču mani!

Karavīrs instinktīvi pacēla rokas, un meitene no kuģa pakaļgala lēca. Menedēma veikli satverta, viņa ērti apsēdās uz platā pleca, bet tad Hēsione, iebrēkdamās: «Neatstāj mani, kundze, te pie karavīriem!» — saķēra atēnietes kāju.

— Paņem arī viņu, Menedēm, — visiem smejot, sacīja Taīda, un atlēts bez piepūles iznesa abas meitenes uz piestātnes.

Visu nākošo dienu, kaut arī lāgiem uzbrāzās lietus ar vēju, Hēgesihora un Eositejs braukāja apkārt, ļaudami izskrieties izsukātajiem un izpeldinātajiem zirgiem. Tiklīdz laiks noskaidrojās un saule nožāvēja slidenos dubļus, spartiete aicināja Taīdu aizbraukt uz Lakedaimonijas galvaspilsētu. Ceļš pa Eirotas līdzenumu kopš seniem laikiem tika daudzināts kā ērts ātrai braukšanai ar zirgiem. Divsimt četrdesmit stadiji, sadalīti divos posmos, Hēgesihoras rikšotājiem nebija nekāds tālais skrējiens. Rati, kuros brauca Eositejs un Menedēms, visu laiku atpalika no trakā četrjūga. Viss ceļa gabals līdz galvaspilsētai Taīdai pazibēja garām ļoti ātri, un, brauciena pārņemta — riskantos pagriezienos vajadzēja cieši turēties —, viņa gandrīz nemaz nepievērsa uzmanību apkārtnei. Spartā viņa nekad agrāk nebija bijusi. Jo luvak pilsētai viņi piebrauca, jo vairāk cilvēku sveicina ja Hēgesihoru. Sākumā Taīda domāja, ka izsaucieni un roku mājieni domāti Eositejam, stratēgam un valdnieka Agīda radiniekam, taču cilvēki ar tikpat lielu jūsmu skrēja viņām klāt arī tad, kad karavīru rati bija palikuši tālu aiz muguras. Viņas iebrauca varenu ozolu birzī, kur koku lapotnes savijās kopā tik blīvi, ka mežā valdīja puskrēsla. Sausā zeme, ko klāja biezs lapu slānis, kas, šķiet, bija krājies simtiem gadu. atgādināja tuksnesi. Izbraukušas cauri ozolājam, viņas uzšāva zirgiem un aizauļoja līdz pašai pilsētai. Hēgesihora apstājās tikai pie Dioskūru statujas, kur sākās taisna iela vai aleja, kas saucās par DromosuSkrējienu. Spartas jaunekļi te pastāvīgi sacentās skriešanā. Garāmgājēji pārsteigti vēroja lielisko zirgu vilktos ratus ar divām daiļām sievietēm. Taču, ja Atēnās šādā reizē saskrietu tūkstošiem cilvēku liels pūlis, tad Spartā atbraucējas ielenca tikai daži desmiti karavīru un efēbu, kurus bija apbūris meiteņu un zirgu skaistums. Un tomēr, kad ceļabiedri viņas panāca un visi kopā izbrauca uz platās alejas, ko apēnoja milzīgas platanas, izsaucieni un sveicieni atjaunojās ar īpašu spēku.

Eositejs apturēja pajūgu pie nelielas svētnīcas, kas bija uzcelta pie pašas Platānu birzs — tā dēvēja šo aleju. Hēgesihora izkāpa no ratiem. Nometusies ceļos, viņa ziedoja vīnu un aizdedzināja gabaliņu smaržīgo lavsonijas krūma sveķu. Menedēms Taīdai paskaidroja, ka šī svētnīca veltīta Spartas valdnieka Arhidēma meitas Kiniskas piemiņai — viņa pirmā no Grieķijas sievietēm Olimpiskajās spēlēs guvusi uzvaru tetripu sacīkstēs — ļoti bīstamā sacensībā, kas prasa lielisku māku četrjūga vadīšanā.

— Vai tad viņa bija Agīda māsa? Svētnīca izskatās sena, — Taīda neizpratnē pavaicāja.

Spartietis pasmaidīja bērnišķīgu, mazliet naivu smaidu.

— Tas nav mūsu valdnieka tēvs, bet cits Arhidēms, senlaiku valdnieks. Tas bija ļoti sen…

Spartieši acīmredzot Hēgesihoru atzina par savas varones pēcnieci, viņi nesa tai puķes un cits caur citu aicināja uz savām mājām. Eositejs visus ielūgumus noraidīja un aizveda savas daiļās ceļabiedres uz lielu māju ar plašu dārzu. Liels skaits dažāda vecuma vergu izsteidzās saņemt zirgus, bet spartietis savu iemīļoto un viņas draudzeni ieveda visai pieticīgi iekārtotās istabās. Kad meitenes bija palikušas mājas sieviešu pusē, kas nebūt nebija tik stingri norobežota no vīriešu puses kā Atēnās, Taīda draudzenei ieprasījās:

— Saki — kāpēc tu nepaliec te, Spartā, kur esi savējā, kur tu tautai patīc?

— Pagaidām man ir mans četrjūgs, skaistums un jaunība. Bet kas būs vēlāk? Spartieši ir nabadzīgi — redzi, pat valdnieka radinieks dodas par algotni uz svešu zemi. Tādēļ jau es esmu hetēra Atēnās. Mani tautieši, šķiet, ir aizrāvušies ar fizisko pilnību un kareivisko audzināšanu, bet tagad ar to nepietiek, lai pasaulē gūtu panākumus. Senatnē bija citādi.

— Tu gribi teikt, ka lakonieši izglītību un plāta attīstību apmainījuši pret fizisko pilnību?

— Vēl sliktāk. Viņi savu jūtu un saprāta pasauli atdeva, lai kļūtu pārāki par visiem karos, un tūdaļ nonāca nežēlīgas oligarhijas varā. Nepārtrauktos karos viņi nesa nāvi un postu citām tautām, nevēlēdamies nevienam un nekur piekāpties. Un tagad manu tautiešu Spartā ir daudz mazāk nekā Atikā atēniešu. Un spartietes atdodas pat saviem vergiem, lai tikai rastos vairāk zēnu, kuru dzimst ļoti maz.

— Nu es saprotu, kāpēc tu negribi palikt šeit, piedod manu nezināšanu. — Taīda apskāva Hēgesihoru, un tā aizkustināta piekļāvās draudzenei tāpat kā Hēsione.

Spartieši negribēja tik ātri laist prom savas apburošās viešņas, dienu no dienas pierunādami tās atlikt aizbraukšanu. Beidzot Taīda kategoriski paziņoja, ka viņas ļaudis izklīdīšot un viņai pienācis laiks sakārtot uz ātru roku ceļā līdzpaņemtās mantas.

Atpakaļceļš vilkās daudz ilgāk. Taīda gribēja labi apskatīt viņai nepazīstamo zemi. Tāpēc Hēgesihora un Eositejs aizjoņoja četrjūgā, bet Menedēms kļuva par Taīdas pajūga vadītāju. Viņi brauca nesteigdamies, reizēm nogriezdamies no galvenā ceļa, lai apskatītu kādu leģendāru vietu vai senu templi. Taīdu pārsteidza daudzie Afrodītes, nimfu un Artemīdas tempļi. Apmēros nelielie tempļi slēpās svētajās birzīs, ar kurām visa Lakodaimonija bija gluži kā nosēta. Sievišķo dievību pielūgšana Spartā atbilda tam augstajam stāvoklim, kadu ieņēma turienes sievietes — viņas visur brīvi brauca un gāja bez pavadoņiem, vienas pašas devās tālos izbraucienos. Hetēru nepārsteidza meiteņu piedalīšanās vingrošana, atletikas sacensībās un sabiedriskās svinībās kopā ar jaunekļiem— par to viņa bija daudz dzirdējusi. Sveikos te sapulcējās ne tikai kaili jaunekļi, kas rādīja savus sasniegumus, bet arī meitenes, kas garām sajūsmināto skatītāju pūlim lepni soļoja uz templi, lai tur upurētu un dejotu svētās dejas.

Visas Korintas augstākās skolas hetēras sevi uzskatīja par deju lietpratējām un mācīja jaunās skolnieces — auletrīdas. Aristokla seno sacerējumu par dejām viņas mācījās no galvas. Bet dejas, ko tieši uz ielām lieliski dejoja daudzi cilvēki kopā, Taīda pirmo reizi mūžā ieraudzīja Lakonijas galvaspilsētā. Par godu Artemīdai, kas šeit tika uzskatīta par nevainojamas veselības dievi, pilnīgi kailas meitenes uņ jaunekļi dejoja «Kariatīdu —ļoti cēlu un majestātisku deju — vai arī «Tīrības un skaidrības» deju. Vecāki cilvēki — kaili vīrieši un sievietes dejoja «Hormosu», rokas saķērušies, tie griezās aplī, atveidodami kaklarotu.

Hetēru gluži apbūra bērnu deja ar ūdens kausiem. Viņai kaklā sakāpa sajūsmas asaras, skatoties uz brīnumskaisto spartiešu bērnu rindām — tie bija veselības pilni un apbrīnojami valdīja par sevi. Tas viss Taīdas atmiņa atdzīvināja senās Krētas paražas un nostāstus par Krelas ArtemīdasBritomartīdas svētkiem.

Senās reliģijas ietekme ar sievišķo dievību virskundzību šeit bija jūtama daudz spēcīgāk nekā Atikā. Tā kā Spartā bija mazāk cilvēku, tad zemes iznāca vairāk un lakonieši varēja atvēlēt vietu pļavām un birzīm. Patiesi, Taīda ce}ā bija redzējusi daudz vairāk ganāmpulku nekā tikpat garā ceļa gabalā no Atēnām līdz Sūnijam — Atikas galējam zemesragam, kur virs briesmīgas kraujas pie krasta klints paceļas jaunais Zilacainās Jaunavas templis.

Menfedēms un Taīda Gitijā nokļuva tikai pēc saulrieta un tika sagaidīti ar ilga mūža un daudzu bērnu vēlējumiem, kādus mēdz izteikt laulību svinībās. Menedēmu tas nezin kāpēc sadusmoja, viņš jau grasījās pamest flautistes.

Jautro cīņu biedru pulciņu, kad pēkšņi ieradās maza auguma mesēnietis un paziņoja, ka rītdienas medībām viss sagatavots. Visi karaspēka priekšnieki, sākot ar pašu stratēģu Eositeju un beidzot ar pēdējo dekarhu, uzgavilēja.

Plašajos meldrajos starp Eirotas upi un Helu bija apmeties milzīgu mežacūku bars. To nakts uzbrukumi bija nodarījuši lielus postījumus apkārtējiem tīrumiem un pat svētajai birzij, ko badīgie dzīvnieki bija viscaur izrakņājuši. Meldrājos mežacūku medības ir sevišķi bīstamas. Mednieks ap sevi neko citu nededz — kā vien šaurās taciņas, ko dzīvnieki iemīdījuši uz visām pusēm. Kuru katru brīdi meldrus var pašķirt satracināts mežakuilis ar ilkņiem, gariem un asiem kā dunči, vai saniknota mežacūka. Dzīvnieki kustas zibenīgā ātrumā. Apmulsušais mednieks bieži vien nepagūst ne atjēgties, kad jau guļ gar zemi ar ilkņu trieciena sadragātām kājām. Kuilis vēl nav tik ļoti negants: devis triecienu, tas aizskrien tālāk. Ar cūku ir ļaunāk — nogāzusi mednieku zemē, tā mīda viņu ar asajiem nagiem un plosa ar zobiem, izraudama tādus miesas un ādas gabalus, ka ievainojumi nesadzīst gadiem ilgi. Toties ārkārtīgais sasprindzinājums, gaidot zvēru, un īsā, negantā cīņa ar to ļoti vilina drosuļus, kas tīko pārbaudīt savu vīrišķību.

Karavīri sāka tik aizrautīgi apspriest rītdienas medību plānu, ka abas hetēras jutās aizmirstas. Hēgesihora pasteidzās atgādināt par sevi. Eositejs pārtrauca apspriešanos, mazliet padomāja un piepeši izlēma:

— Lai mūsu viešņas arī piedalās medībās. Ja reiz kopā, tad kopā — gan uz Ēģipti, gan uz Eirotas meldrāju!

Menedēms viņu tik dedzīgi atbalstīja, ka vecākie karavīri neviļus iesmējās.,

— Tas nav iespējams, kungs, — mesēnietis iebilda,

— mūsu vainas dēļ skaistules aizies bojā, ar to viss beigsies!

— Pagaidi! — Eositejs pacēla roku. — Tu saki, ka te, — viņš rādīja uz zemes uzzīmētajā apvidus plānā,

— ir sena Eirotas svētnīca. Tā droši vien atrodas pakalnā.

— Tas ir pavisam neliels pauguriņš, no svētnīcas palikuši tikai nedaudzi akmeņi un kolonnas, — mednieks sacīja.

— Jo labak. Bet te jābūt klajumiņam: pakalnā taču meldri neaug?

Mesēnietis apstiprinoši pamāja, un karavīru priekšnieks tūliņ deva rīkojumu mainīt zvēru dzīšanas virzienu. Galvenie mednieki noslēpsies meldru saaudzēs mala pie klājumiņa, bet abas hetēras paslēpsies tempļa drupas. Otra grupa karavīru pavadīs dzinējus — gadījumam, ja zvēri tiem uzbruktu. Neliels vairogs un šķēps — las arī būs viss drošuļu apbruņojums, pieredzējušākie tam vēl pievienos garus dunčus.

Tīdamās gaišos sausu meldru krāsas himationos, Hēgesihora un Taīda centās ērtāk nogulties uz platajām, masīvajām pārseguma plātnēm, kas vēl bija saglabājušās uz sešām zemajām Eirotas svētnīcas kolonnām. Viņām tika stingri piekodināts necelties augšā un nekustēties, kad dzinēji trenks mežacūkas uz upi, un abas draudzenes centās jau laikus atrast ērtu stāvokli. Klajumiņš bija pārredzams kā uz delnas. Skaidri saskatāmi bija Eositejs, Menēdēms un vēl divi mednieki — tie bija noslēpušies aiz sausu meldru pudurīšiem augstā meldrāja malā, uz rietumiem no klajumiņa. Lai apliecinātu, ka viņi nicina briesmas, lakedaimonieši bija bez apģērba — kā kara vingrinājumos un bija atļāvušies aplikt tikai kaujas bruņas ap kājām. Hetēras saprata, ka ikviens no viņiem riskē ar ļoti daudz ko. Aiziešana no dzīves profesionālām karavīram nelikās nekas šausmīgs — katram grieķim bija ieaudzināta saprātīga un mierīga attieksme pret nāvi. Kapu pieminekļi Atikā, Lakonijā un Boiotijā pauda pārdomu pilnas atvadas, gaišas un skumīgas atmiņas par aizgājušajiem, bez protesta, izmisuma vai bailēm. Toties spartiešu karavīram daudz ļaunāks par nāvi bija sakropļojums, kas tam atņēma iespēju cīnīties savu ciltsbrāļu rindās, bet brīvs lakedaimonietis neko vairāk nevēlējās.

Nobrikšķēja meldri, un klajumiņā parādījās milzīgs mežakuilis. Draudzenes sastinga, pieplakušas akmenim. Dzīvnieks ošņāja gaisu, grozīdamies šurp un turp. Nekustīgais kakls mežakuilim neļāva grozīt galvu, un šī zvēriem piemītošā īpatnība izglābusi dzīvību dažam labam tnedniekam.

Aiz meldriem apauguša ciņa lēni izslējās Menedēms. Nolaidis kreiso roku tā, ka vairogs aizsedza vēdera lejas daļu un gurnus, viņš paklusi iesvilpās. Kuilis acumirklī pagriezās un saņēma dziļu šķēpa dūrienu labajos sānos; ar skaļu brīkšķi lūstot šķēpa kātam, dzīvnieks metās atlētam virsū. Ilkņi dobji noklaudzēja pret vairogu, un Menedēms nenoturējās kājās. Paklupis spartietis kūleniski iegāzās paseklā bedrē. Izgrūzdams kaujas saucienu, zvēram virsū metās Eositejs. Kuilis pagrieza pret viņu kreisos sānus un viss bija galā. Samulsušais Menedēms sāka savam priekšniekam pārmest šo iejaukšanos. Daudz interesantāk būtu bijis zvēru nobeigt pašam!

Taču pēc neilga laika, tikko dzinēji sāka celt troksni, no meldriem piepeši izlēkšoja vismazdesmit prāvas mežacūkas uzreiz. Zvēri notrieca ao kājām divus karavīrus, kas stāvēja klajuma labajā stūri, aizdrāzās uz upi, pagriežas un bruka virsū Eositejam ar Menedēmu. Menedēms cīnījās ar satracinātu cūku, bet Eositeju uzreiz nogāza pie zemēs sevišķi liels kuilis. Sirmie sari uz varenā kumbra izslējās stāvus, pār klabošajiem vai pēdu garajiem ilkņiem šķīda siekalas un putas. Eositejs, pazaudējis vairogu, ko no rokām bija izsitis zvēra dotais trieciens, nometa šķēpu, cieši piespiedās pie zemes un stingri sažņaudza rokā garu persiešu nazi. Kuilis ar asu snuķa grūdienu centās Eositeju pamest gaisā, lai varētu tikt klāt ar ilkņiem, uzlika spartietim uz muguras savu milzīgo galvu un, saliecis priekškājas, pūlējās aizķert ar ilkņiem. Bet Eositejs pavirzījās nost un saspringti vēroja nezvēru, nekādi nespēdams dot tam nāvējošu dūrienu. Hēgesihora un Taīda, elpu aizturējušas, sekoja šai cīņai, aizmirsušas Menedēmu, kurš atvairīja vecās, daudzus cīniņus pieredzējušās cūkas uzbrukumus. Piepeši Hēgesihora ieķērās Taīdai plecā: kuilis grūda Eositeju uz ciņainās zemes paugura pusi, vēl mazliet, un stratēgam vairs nebūs kur atvirzīties, un tad…

— Aīīīī!—Taīda izgrūda griezīgu «raganas» spiedzienu.

Kuilis spēji metās sānis, lai ieraudzītu jauno pretinieku. Ar šo mirkli Eositejam pietika, lai satvertu kuili aiz pakaļkājas un ietriektu tam sānos nazi. Kuilis izrāvās un metās uz Taīdu — vienīgi Hērakls vai Tēsējs būtu varējuši noturēt tādu milzeni. Slavenajai dejotājai piemita amazones reakcija, viņa paguva atrauties atpakaļ un novelties akmens plāksnes pretējā pusē. Kuilis ar visu savu smagumu uztriecās virsū akmenim, izdzīdams raibajos ķērpjos dziļu, ar asinīm notašķītu vagu. Eositejs, pacēlis šķēpu, pielēca klāt zvēram, kurš no ievainojuma jau bija zaudējis spēku un ļāva, lai larn dod vel vienu dūrienu, kas cīniņu noveda galā. Kreisajā puse atskanēja uzvaras sauciens — tur Eositeja un Menedēma biedri beidzot bija pieveikuši savus zvērus, arī Menedēms bija nogalinājis cūku. Spartieši sapulcējās, slaucīdami sviedrus un dubļus un slavēdami Taīdu, kas, krītot uz akmeņiem, bija ieguvusi divus pamatīgus zilumus. Dzinēji jau bija pagājuši garām meldrājam klajumiņa priekša, un dzīvnieki nu tika dzīti uz ziemeļiem, kur stāvēja jaunākie karaspēka priekšnieki, četri mednieki, kas bija medījuši mežacūkas klajumā, nolēma doties uz Eirotu, lai pec cīniņa nomazgātos un izpeldētos, kamēr kalpi apstrādās medījumus un pagatavos gaļu vakara dzīrēm. Eositejs uzsēdināja Taīdu uz sava platā, pamatīgi saskrambāta pleca un nesa uz upi, pa jokam greizsirdīgās Hēgesihoras un patiešām sadrūmušā Menedēma pavadīts.

— Pieraugi, Eositej, vai esi arī brīdinājis mūsu skaistules par Eirotas bīstamajām īpašībām! — Menedēms no mugurpuses uzsauca priekšniekam, kurš ar savu daiļo nastu plecā spēra platus soļus. Hellēņiem patika nest viņu dievinātās sievietes — tas bija cieņas un tieksmju cēluma apliecinājums. Stratēgs neatbildēja un, likai nolaidis Taīdu zemē pie paša krasta, sacīja:

— Hēgesihora zina, ka Eirota tek no zemes apakšas. Tās augštecē, Arkādijā pie Fenejas, kur atrodas «Deviņas Virsotnes», ir kādas pilsētas drupas, ta bija nosaukta pai godu pelasga Likāona, Kallisto dela, sievai. Zem deviņgalvainā Aroanija kalna ir ārkārtīgi dziļa aiza, kura pat vasaru neizkūst sniegs. No aizas uz klinli nelielā ūdenskritumā krīt Stiksas strauts. Tā ūdens ir nāvējošs visam dzīvajam, tas saēd dzelzi, bronzu, svinu, alvu un sudrabu, pat zeltu. Melnais Stiksas ūdens plūst starp melnām klintīm, bet tur, kur klintīs nāves krāsās — melnā un sarkanā iezīmējas vertikālas joslas, ūdens kļūst spilgti zils. Stiksa ietek Kritā, bet tā mūsu upē un, sajaucoties ar to, kļūst nekaitīga. Bet» ir tādas dienas, tās zina vienīgi gaišreģi, kad Stiksas strauta straume nesajaucas ar Eirotas ūdeņiem. Stāsta, ka to varot redzēt — tā laistoties līdzīgi varavīksnei vecā stiklā. Cilvēku, kurš kādu brīdi atrodas šajā straumē, sagaida aorija — priekšlaicīga nāve. Lūk, kāpēc peldēšanās mūsu upē dažreiz var atnest nelaimi.

— Bet kā tad jūs visi? Vai tiešām baidāties?

— Zvēru pie Argkāvja, mēs par to pat nedomājam, — piesteidzies sacīja Menedēms, — mūs visus gaida agra nāve.

— Kādēļ tad jūs biedējat mūs? — spartiešiem pārmeta Taīda, raisīdama vaļā lentes mezglu zem smagās matu pīnes uz pakauša. Melnie matu viļņi aizvēlās pār pleciem un muguru. Gluži kā par atbildi Hēgesihora palaida vaļā savas zeltainās cirtas, un Eositejs sajūsmā uzsita sev pa gurniem.

— Skaties, Menedēm, cik viņas ir jaukas abas līdzās. Zeltmate un melnmate, viņām vienmēr jābūt kopā.

— Mēs jau arī būsim kopā!—Hēgesihora izsaucās.

Taīda lēni papurināja galvu.

— Nezinu. Neesmu, vēl ar Eositeju sarunājusi maksu par manu braucienu uz Ēģipti. Man nav tik daudz sudraba, kā Atēnās baumo. Mana māja tur maksāja krietni daudz.

— Kāpēc tad tu apmeties Pelargika tuvumā!— Hēgesihora izsaucās. — Es jau sen tev sacīju…

— Kā tu teici? — Taīda neviļus iesmējās.

— Pelargika tuvumā — Stārķu nogāzes tuvumā. Tā lakedaimonieši pa jokam dēvē jūsu Pelasgiku Akropolē. Nu, iesim gar straumi uz augšu. Es tur redzu vītolu birzi.

Hetēras īpaši cienīja vītolus kā kokus, kas veltīti varenām un nāvējošām dievēm — Hekatei, Hērai, Kirkei un Persefonei. Vītoliem bija ievērojama loma Dievietes Mātes mēnesnīcas nakts burvestību rituālos.

Veco koku stumbri, noliekušies zemu pār ūdeni, savus zarus peldināja straujajos, gaišajos viļņos, kas gluži kā ar aizkaru norobežoja dziļo līci. Taīda, cieši sapinusi matus, peldēja uz otru krastu, atstādama aiz muguras draudzeni, kas sliktāk peldēja un uz ūdens bija piesardzīgāka. Baltās ūdensrozes ar savām lapām pilnīgi pārklāja dziļo atvaru pie krasta, pār kuru lija pusdienlaika saule. Taīdai kopš bērnības bija mīļas ūdensrožu vietas: šķita, ka tās tumšajā un dziļajā ūdenī glabā kādu noslēpumu — vai nu daiļo upes nimfu mājokli, vai skaistu, dārgu vāzi, vai varbūt perlamutrā zaigojošu gliemežvāku. Taīda bija ātri iemācījusies nirt. Kā viņai patika laisties dziļumā, zem ūdensrozēm, un tīksmināties par saulstaru kūlīšiem, kas ielauzās krēslainajā ūdenī! Tad piepeši iznirt žilbinošā svelmē starp peldošajām lapām un ziediem, kam pāri lokus met spāres ar varavīksnes krāsās spīgojošajiem spārniem!..

Arī tagad Taīda, gluži kā bērnībā, iznira starp ūdensrozēm. Ar kāju sataustījusi apglumējušu bemberainu stumbru upes dibenā, viņa nostājās uz tā, plaši iepletusi rokas pāri lapām, un raudzījās apkārt. Valdīja klusums. Vienīgi straumes urdzēšana ap akmeņiem un zariem traucēja pēdējā vasaras mēneša — boēdromiona tveicīgo klusumu. Izskalotajā krastā melnēja bišķērāju ligzdas. Skaistie zeltaini zaļie putni mazuļus jau sen bija izperējuši un iemācījuši lidot. Smailknābjainie, greznie un ašie bišķērāji rindā sēdēja uz sausa zara, pēc nakts vēsuma sildīdamies saulē. «Drīz, pavisam drīz tie lidos prom uz dienvidiem, uz Lībiju, no kurienes ik gadus ierodas,» Taīda nodomāja, «bet vēl agrāk turp došos es.» Viņa atskatījās uz kluso, saulē zibošo līci, veco vītolu metālisko, zaļo lapotni un ieraudzīja divus zivju dzeņus. Putnu īso spārnu košzilais raibums ņirbēja virs nolauzta koka. Bērnībā Taīda bija dzīvojusi pie nelielas upes. Viņai uzvēdīja mīļas atmiņas, kas pāršalca kā skumīgs prieks un aiztraucās tālumā. Gaišā un rūgtā dzīves pieredze! Viņa bija iepazinusi neaptverami plašo jūru, tās varu un diženumu, tāpat arī cilvēku dzīves jūru. Tomēr jauno hetēru tā nebiedēja. Pilna spēka un pašpaļāvības viņa tiecās tālāk uz Ēģipti, kas grieķiem vienmēr bijusi gudrības un noslēpumu zeme…

Attekā, kas atgādināja krēslainu koku gatvi, kur zaru rokas no pretējiem krastiem savijušās kopā, viņa Hēgesihoru uzreiz neatrada. Spartiete bija ērti iekārtojusies virs ūdens uz resna stumbra līkuma, ļaudama saviem krāšņajiem matiem krist abpus kokam kā zeltainam zīda lakatam. Viņas baltā āda, kas sargājama no iedeguma, lāsmoja pienaina opāla spīdumā, kāds raksturīgs vienīgi īstām zeltmatēm — hriseīdām. Taīda, kas, par spīti Atikas modei, bija melnīgsnēja, uzrausās uz koka un ēnā ar saviem zilganmelnajiem krētietes matiem izskatījās pēc saulē iedegušas dienvidzemju iedzīvotājas.

— Pietiek laiskoties, vai dzirdi, mūs sauc. — Saliekusi pirkstus kā plēsoņas nagus, Taīda draudoši lavījās klāt draudzenes pēdām.

— Es nebaidos, — spartiete sacīja, ar kāju pagrūzdama Taīdu, kura nenoturējās uz stumbra un tūliņ ievēlās ūdenī. Arī Hēgesihora novēlās no koka un ar sašutuma pilnu brēcienu — Mati! Velti tos žāvēju! — ar visu galvu iegremdējās dziļajā atvarā.

Abas hetēras draudzīgi izpeldēja krastā, saģērbās un sāka viena otrai sukāt matus.

Peldēšanās, kas Taīdai bija atsaukusi atmiņā bērnību, uzdzina skumjas. Lai kā vilina tālas zemes, atstāt dzimteni uz ilgu laiku vienmēr ir bēdīgi. Un atēniete ieprasījās draudzenei:

— Saki — vai tev negribētos atgriezties Atēnās tūliņ, bez vilcināšanās?

Hēgesihora pārsteigta zobgalīgi piemiedza vienu aci.

— Kas tev ienācis prātā? Mani saķers, tiklīdz tur parādīšos…

— Mēs varētu piestāt pie Freato un izsaukt tiesu uz turieni. — Taīda atgādināja spartietei atēniešu seno paradumu. Katrs izraidītais vai bēglis varēja ar kuģi piestāt krastā pie Pīrejas, tur, kur atradās aka, un no kuģa borta attaisnoties tiesas priekšā par apvainojumiem, kādi celti pret viņu. Sī vieta tika uzskatīta par svētu, un pat tad, ja izraidītais tika atzīts par vainīgu, viņam nedraudēja vajāšana, kamēr viņš atradās uz sava kuģa.

— Es neticu šī paraduma svētumam. Tavi tautieši pēdējā gadsimtā pēc Perikla kļuvuši nodevīgi, — Hēgesihora atbildēja. — Es nudien nedomāju atgriezties. Un tev nav ko baidīties — mani spartieši aizvedīs tevi tur, kur tu gribi nokļūt…

Taīdas bažas, ka viņai nepietiks sudraba, ar ko samaksāt par braucienu, izrādījās veltīgas. Eositejs — ne gluži bez Hēgesihoras līdzdalības — atļāva viņai ņemt līdzi visus kalpus un apsolīja viņu aizgādāt nevis līdz Naukratei, bet tieši līdz Memfisai, kur bijušajā Tiras karaspēka nometnē vajadzēja apmesties spartiešu algotņu vienībai.

Taīda labi panesa jūras viļņošanos. Uz visiem laikiem viņai prātā palika aizejošā boēdromiona mēneša devītā diena, kad stratēga un nauarha eositeja kuģis piebrauca cieši klāt Krētas krastiem. Neiebraukdami Kitēras salā, viņi kuģoja tieši pa Jonijas jūru, izmantodami pēdējās rāmās nedējas pirms rudens iestāšanās un noturīgo rietumu vēju. Lakedaimonieši vienmēr bijuši lieliski jūrasbraucēji, un viņu kuģu parādīšanās iedvesusi šausmas visiem Krētas jūras pirātiem, lai to būtu cik būdams. Kuģi pabrauca tuvu garām Krētas rietumu galam, aplieca loku ap Salto zemesragu jeb Auna pieri salas dien vidi letumos, kur meža biezokņos, kā vēsti nostāsti, vel majori senie dēmoni. Meži klāja visu salu, un šķita, ka (a sastāv vienīgi no kalniem, gandrīz melniem tāluma un gaisiem, ar baltojošām kaļķakmens kraujām piekrastē.

Eositeja kuģis iebrauca platajā, visiem dienvidu un rietumu vējiem atvērtajā Vidus līcī. Virs tā bija izvietojušās veselas trīs senās pilsētas, starp tām arī Faista vis vecākā, kura neatpaliek no Knosās un kuras pirmsākumi grimst aizgājušo laikmetu tumsā. Pirms došanās ceļa uz Brīnišķajām Ostām, kur vajadzēja apgādāt ūdeni ilgajam braucienam uz Ēģipti, kuģi piestāja pie Matalas. Te bija paredzēts uzturēties vairākas dienas.

Tumšie, apaļīgie, mežiem apaugušie kalnu nogāžu izciļņi slīga lejup līdz ūdenim, kur starp tiem iespiedās gaiši sirpjveida līči, kuros saulē zaigoja piekrastes putas un dzidrā ūdens līganie spoguļi. Atklātās jūras dzirkstošais zilums pie Krētas salas pārvērtās violetā, bet pašā piekrastē — zaļā viļņu joslā, kas jūras nesatricināmaja vienaldzībā šļācās pret baltajām kaļķakmens klintīm, kurās ūdens bija izskalojis melnas bedres un nelielas aliņas.

Plakankalnes miglainā zilgme aizsedza milzīgo, neiedo mājami seno celtņu drupas. Zemestriču sagrauto mapi pamatu un no milzīgiem akmeņiem veidoto kāpņu plaisas bija ieauguši ar rokām neaptverami tūkstošgadīgi olīvkoki. Varenas, augšdaļā paplašinātas kolonnas vel balstija portikus un lodžijas; drūmas un draudīgas melnēja ieejas sen pamestās pilis. Augstu izslējušās platānas un cipreses aizēnoja sienu atliekas, uz kurām aiz nobrukušajām mūru atlūzām dažviet, kur vēl bija saglabājies griestu pārsegums, kas pasargāja iekštelpu apgleznojumus, vīdēja gan spilgtās, gan maigās krāsās zīmētas cilvēku figūras.

Pie kādas labi saglabājušās celtnes Taīda, pakļaudamās neskaidrai dziņai, uzskrēja pa augšējā laukumiņa vēl nesabrukušajiem pakāpieniem. Tur starp ieplaisājušām kolonnām, uz kurām vietumis bija saglabājušies tumši plankumi — ugunsgrēka pēdas, zem pakāpjveidīgām jumta pārseguma plāksnēm atklājās apaļš baseins. Lieliski notēsti marmora bluķi ar zaļganu dzīslojumu veidoja dziļās ūdenstvertnes augšējo apli. Ūdens sūcās caur porainu kaļķakmeni, kas aizšķērsoja avota izteku, izfiltrējies ieguva īpašu dzidrumu un aiztecēja pa novadcauruli, kas jau daudzus gadsimtus baseinā uzturēja noteiktu ūdens līmeni. Debesu spilgtais zilums pa atveri jumta centrā iegaismoja svēto ūdeni gaiši zilu. Baseins bijis domāts priesteru un priesterieņu apmazgāšanās rituāliem, pirms tie tuvojās bargo dievu tēliem — Varenajai Mātei un Zemes Tricinātājam (Poseidonam), kurš arī bija pazudinājis Krētas valsti un dižo tautu.

Taīda šķita sajūtam savādu smaržu. Iespējams, ka baseina akmeņi vēl glabāja sevī dziedinošo zāļu un eļļu smaržu, ar kurām Krēta kādreiz bija slavena. Ūdenskrātuves sienas uz visiem laikiem bija uzsākušas sevī tūkstošiem gadu šeit notikušo svēto rituālu aromātu… Taīda piepeši nometa drēbes un ienira tikko dzirdami urdzošajā ūdenī, it kā ieslīgdama savu tālo senču jūtu pasaulē. Hēgesihoras satrauktais sauciens lika viņai atgriezties īstenībā.

Spartieti māca neskaidras bailes, ko iedvesa diženās, neizprotamiem un nezināmiem mērķiem radīto celtņu drupas. Taīda apģērbās un steidzās draudzenei pretī.

Hēgesihora apstājās pie kāda attēla, kurā bija redzama sieviete gaišzilā tērpā, ar kuplām plīvojošām melnu matu cirtām, un paaicināja pie sevis ceļabiedrus.

Lielas acis, kas raugās atklāti un šķelmīgi, lepnu uzacu smalkā līnija, taisns, pagarš deguns ar zemāku virsdeguni nekā grieķiem, īpatnēja mutes forma, kurā apvienojas jutekliskums ar īsās augšlūpas aprišu bērnišķīgumu, mazliet izvirzīta sejas apakšdaļa…

Hēgesihora ar plaukstām apņēma draudzenes neparasti tievo vidukli, savilkdama hitona krokas, un spartieši sajūsmā sasita plaukstas: viņu priekšā Taīdas izskatā stāvēja ja ne māsa, tad vismaz radiniece uz pils sienas uzgleznotajai sievietei.

Taīdai sirdī iezagās dīvains satraukums. Pārāk varena bija aizmūžu pagātne, no kuras nāca šī Krētas sieviete, pārāk sen uz pazemes valsti bija devušies tie, kas cēluši šīs pilis, gleznojuši skaistuļusportretus, cīnījušies ar vēršiem un kuģojuši pa jūrām. Taīda steidza izkļūt saules gaismā, aicinādama sev līdzi pieklusušos ceļabiedrus un Hēgesihoru, kas jutās apmulsusi, it kā būtu skatījusi ko aizliegtu.

Krētas dienvidu piekrastē saule lēja pār zemi žilbinošu gaismu, tomēr gaisam nebija tā brīnumainā dzidruma, kāds ir Grieķijā. Tāles aizsedza zilgana dūmaka, un svelme šķita mokošāka un stiprāka nekā Atikas krastos.

Pa viegli paugurotu plakankalni no drupām aizsliepas akmens plātņu josla — plātnes bija iegrimušas, un augušas ar garu, sausu zāli un pārklājušās ar ķērpi. Si senā ceļa galā, tur, kur tas nozuda ieplaka, atiad.i:. milzīgs klints bluķis, bet uz tā izkalti gari vērša ragi, il kā viens no Poseidona pazemes vēršiem būtu sācis lauzties laukā no pazemes, atgādinādams cilvēkiem, ka viņi 11 tikai īsmūžīgi Gajas apdzīvotāji un staigā pa nedrošu zemi, zem kuras mīt, briest un gatavo drausmīgus sāti iri nājumus neredzami, postoši spēki.

Ragi meta garas ēnas, kas stiepās pretī Taīdai, cen.da mās ietvert viņu starp saviem galiem. Tā droši vien Krētas svētie plankumainie vērši grieza ragus pretī meitenēm, kas izpildīja rituāla rotaļdeju. Hetēra starp ēnu joslām ātri aizsoļoja līdz otra pakalna saules apmirdzētajai virsotnei, apstājās, paraudzījās apkārt un ar visu savu būtni aptvēra, ka viņas senču zeme ir mirušu, laika aizmēztu dvēseļu valstība, savas zināšanas, mākas, skaistuma izjūtu,ticību dieviem, dziesmas un dejas, mītus un pasakas senči aiznesuši sev līdzi uz tumšo Aīda valstību. Viņi nav atstājuši neviena kapa pieminekļa — līdzīga grieķu pieminekļiem, kuros labakie tēlnieki atveidojuši dzīvu daijumu, aizgājēju labās īpašības un cildenumu. Uz tiem noraugoties, pēcnācēji centās būl līdzīgi saviem senčiem vai tos pārspēt. Taīda nevarēja aizmirst briin iķi gos Kerameika kapakmeņus, kas bija veltīti likpnl pilinām sievietēm kā viņa, piemēram, Hēgēso simtgadīgo pieminekli, kas saglabājis jaunas sievietes un viņas vei dzenes veidolus. Bet te kapu lauki nebija redzami. Noslēgušies savā tolaik nevienam nepieejamā salā, kretieši savu garīgo bagātību nenodeva apkārtējām tautām.

Sie dieviem līdzīgie jūras bērni savu salu nosargāja ar stipru jūras kuģu spēku, nebaidīdamies no mežonīgo tautu uzbrukumiem. Nekādu nocietinājumu pēdas Taida nemanīja, tādas nebija aprakstījuši arī ceļotāji. Lieliskās pilis pie pašām ostām, bagātās pilsētas un noliktavas, brīvi pieejamas no jūras un neaizsargātas no sauszemes, uzskatāmi apliecināja jūras tautas spēku.

Krētiešu neaptverami skaistā māksla nemaz neattēloja varoņdarbus kaujās. Uzvaras guvušu valdnieku, sodāmu upuru, sasietu un pazemotu gūstekņu tēlu pilīs un dievnamos nebija.

Tur bija daba — dzīvnieki, puķes, jūras viļņi, koki — un to vidū skaisti cilvēki, galvenokārt sievietes, upurēšana dieviem un spēles ar vēršiem, dīvaini zvēri, neredzēti ne Grieķijā, ne feniķiešu piekrastēs. Krētiešu izcilā gaume un skaistuma izjūta pārsteidza grieķus, kuri sevi uzskatīja par vispārāko tautu oikumenē.

Viegli gleznojumi priecīgā noskaņā — pilni gaismas un tīru krāsu. Skulptūras, kas atveido sievietes, zvērus un mājdzīvniekus, brīnišķīgi no fajansa darināti gliemežvāki, un… nekādu spēkpilnu varoņu, kas atvēzējuši šķēpus vai slien gaisā smagus vairogus.

Vai gan vēl kaut kur pasaulē ir bijusi tāda zeme, kas visu savu mākslu veltījusi harmoniskam cilvēka un dabas saistījumam un pirmām kārtām sievietei? Varena, sena, gadu tūkstošiem pastāvējusi zeme? Vai gan krētieši nebūtu zinājuši dievu un likteņa vienkāršo likumu, ka tos nedrīkst izaicināt ar ilgstošu uzplaukumu, jo tam seko atriebe, pazemes dievību drausmā iejaukšanās? Tāpēc arī dievi viņus sodīja par to, ka Mlnoja bērni bija aizmirsuši, kādā pasaulē dzīvo. Sabruka lieliskās pilis, uz visiem laikiem neizlasītas palika rakstu zīmes, zaudēja savu nozīmi visizsmalcinātākā gleznojuma freskas… Un salā apmetās svešas ciltis, kas naidojās savā starpā un ar visām citām tautām un pret Krētas īstajiem iedzīvotājiem izturējās tāpat kā tālo ziemeļu mežu barbari pret grieķiem un viņu senčiem pelasgiem.

Spartieši soļoja nopakaļ domās iegrimušajai Taīdai, ar izbrīnu viņu vērodami un neuzdrīkstēdamies traucēt viņas pārdomas.

Vai tiešām arī Grieķijas radītais un apkopotais saulainais skaistums nozudīs Erebā», tāpat kā mirdzoša straume nozūd nezināmā bezdibenī? Un Ēģipte, kurp tā tik strauji tiecas? Vai arī tā nekļūs par ēnu valstību, kas jaunā dzīvē ieplūdīs kā atmiņas par bijušo? Vai viņa nav rīkojusies vieglprātīgi, atstādama Grieķiju? Ceļš atpakaļ taču viņai nav noslēgts, Atēnās palika viņas māja un…

Taīda neizdomāja līdz galam. Bezrūpīgi sapurinājusi galvu, viņa laidās skriešus lejup pa taciņu, kas aizlocījās starp kalnu atradzēm, neklausīdamās pārsteigtajos ceļabiedros. Viņa apstājās, tikai ieraudzījusi līci ar kuģiem, kas vienmērīgi šūpojās. Drīz lielā jūra šķirs viņu no visa dārgā, kas palika Grieķijā. Vienīgais tuvais cilvēks viņai līdzās būs Hēgesihora — draudzene, ar kuru dalīti pusbernišķie sapņi un vēlāko gadu vilšanas, biedrene ceļā uz panākumiem…

Stūrmanis pavēstīja, ka līdz Lībijas krastiem no šejienes esot četri tūkstoši stadiju. Un tad vēl tūkstoš stadiju jākuģo gar krastu līdz Naukratei. Pūšot labvēlīgam vējam, tas ir apmēram desmit dienu brauciens. Ar citiem kuģiem ēģiptieši viņus vedīšot pa kādu no Nīlas varenās deltas attekām. Līdz Memfisai pa upi uz augšu jākuģo vismaz tūkstoš stadiju.

Afrodīte Eiploja — jūrnieku aizstāve — bija pret Taīdu neparasti žēlsirdīga. Boēdromiona beigās laiks ļoti reti bija tāds kā rāmajās ziemas gaidu dienās pirms rudens ekvinokcijas. Kuģi bija nonākuši pašā jūras šalcošā klaida vidū, kad bezvēju piepeši nomainīja tveicīgais, vājais nota vējš. Irdamies pret vēju, airētāji pavisam pagura, un Eositejs tiem lika līdz vakaram atpūsties, taupīdams brīvo karavīru spēkus. Viņš ar nodomu nebija par airētājiem ņēmis vergus, lai kuģos varētu uzņemt visu prāvo karavīru vienību.

Pa zilo jūras virsmu, kas tālē izplūda gaišzilā dūmakā, vēlās slaidi, gausi viļņi, kas nekustīgos kuģus šūpoja ka pīles vēja viļņotā ezerā. No Lībijas krasi iem plūda viegls, bet nerimtīgs, karsts vējš, kas šurp, jūras vidu, divtūkstoš stadiju attālumā, atnesa svelmējošo tuksneša elpu. Tikpat tālu kuģi atradās ari no Krētas krastiem.

Hēgesihora ar bailēm ielūkojās tumšzilajās ieplakās starp viļņiem, cenzdamās iedomāties baigo, neviena neizmērīto jūras dzīļu bezdibeni. Taīda palaikam uzmeta šķelmīgu skatienu draudzenei, kas bija nosvīdusi un zaudējusi savu parasto uzvaras dievietes izskatu. Uz klāja zem nojumes un tilpnē kūtri gulšņāja cilvēki. Izturīgākie vai nepacietīgākie stāvēja, atspiedušies pret kārklu pīteņiem virs bortiem, un mēģināja rast atveldzējumu Lībijas nota pūsmās, kuru vieglais spiediens kuģus tikko manāmi dzina atpakaļ uz ziemeļiem.

Eositejs, drūms un neapmierināts par aizkavēšanos, sēdēja atzveltnī kuģa pakaļgalā. Ap viņu uz niedru mašām dažādās pozās, nometuši apģērbus, bija atlaidušies viņa palīgi — gluži kā vienkārši karavīri.

Taīda paslepus paaicināja pie sevis Menedēmu.

— Vai vari man paturēt airi? — un viņa paskaidroja pārsteigtajam atlētam, ko vēlas darīt.

Menedēms ievilka milzīgo airi dziļāk duļļa caurumā, lai tā lāpstiņa atrastos perpendikulāri bortam. Visu uz klāja esošo cilvēku pārsteigto skatienu pavadīta, Taīda nometa apģērbu, turēdamās pie pītās sienas, pagāja gabaliņu pa kuģa ārmalas brusu, uzkāpa uz aira, brītiņu pastāvēja, pielāgodamās kuģa šūpām, un pēkšņi ar roku atgrūdās no borta. Ar feniķiešu virvesdejotājas veiklību Taīda nobalansēja uz aira, sīkiem solīšiem aizskrēja līdz tā galam un ielēca ūdēnī, nozuzdama ejļaini spīdīgā viļņa tumšajos dziļumos.

— Viņa zaudējusi prātu! — Eositejs iesaucās, bet Hēsione ar izmisīgu brēcienu metās pie borta.

Taīdas melnā galva, ko cieši apņēma lemniešu matu sasukai tradicionālā lente, jau parādījās viļņa virsotnē. Hetēra izslējās no ūdens, skaļi smiedamās un sūtīdama skūpstu spartiešiem, kas viņu vēroja. Eositejs, visu aizmirsis, pārsteigts pielēca kājās un kopā ar Hēgesihoru piesteidzās pie borta.

— Ko tas īsti nozīmē? Vai tava melnmatainā atēniete nav paša Poseidona meita? Bet acis taču viņai nav zilas!

— Nevajag mūsu, mirstīgo, vidū meklēt dievu pēctečus, — spartiete iesmējās, — tu redzēji viņas noslēpumaino līdzību ar tiem, kas pirms tūkstoš gadiem pametuši Krētas pilis? No mātes, kas bija krētiete, Taīdā atdzimuši viņas senči. Krētietis Nearhs man stāstīja, ka viņi nepavisam nebaidoties no jūras.

— Mēs, spartieši, arī pārzinām jūru labāk par visām citām tautām!

— Tomēr ne labāk par krētiešiem! Mēs%cīnāmies ar jūru, bīstamies no tās, ja vien iespējams, izvairāmies no tās viltīgajām skavām, bet krētieši ir draugos ar jūras stihiju un vienmēr ir gatavi būt kopā ar to — kā priekos, tā bēdās. Viņi jūru izprot kā mīļoto,nevis pēta kā ienaidnieku.

— Un to visu tev atklājis Nearhs? Esmu tā kā dzirdējis, ka jūs esot apmainījušies ar Trejseju Dievietes zvērestu? Viņš tevi pameta kā nevajadzīgu rotaļlietu un aizbrauca jūrā, bet tu caurām naktīm krastā raudāji. Ja mēs sastapsimies…

Karavīru priekšnieks nepabeidza, sastapis hetēras satumsušo skatienu. Viņa, nāsis iepletusi, atmeta galvu un pēkšņi parāva galvas apsēju, ļaudama nokrist pār muguru visai zeltaino matu gūzmai. Tiklīdz viņa pieskārās hitona sprādzēm, Eositejs viņu apturēja.

— Ko tu gribi darīt, neprātīgā?! Tu peldi sliktāk par Taīdu…

— Un tomēr sekošu viņai, paļaudamās uz krētisko nojausmu, ja jau neviens no maniem drosmīgajiem tautiešiem nespēj pārvarēt savas bailes. Tenkot viņiem patīk labāk — tāpat kā atēniešiem!

Eositejs salēcās kā no pātagas cirtiena, uzmeta mīļotajai negantu skatienu un, ne vārda neteicis, metās pāri bortam. Spartieša milzīgais augums neveikli iegāzās ieplakā starp viļņiem, ūdenim dobji un skaļi noplīkšot. Taīda, iztālēm vērojusi draudzenes un priekšnieka vārdu pārmaiņu, kā bulta pašāvās zem viļņiem palīgā Eositejam. Viņa saprata, ka lakoniešu priekšnieks, kaut arī lielisks peldētājs, tomēr neprot no augstuma lēkt viļņojošā jūrā un ir stipri sasities pret ūdeni. Viļņa apdullinātais un otrādi apsviestais Eositejs juta, ka viņu kāds no apakšas pagrūž. Izniris viņš atradās kāpjošas bangas galotnē, ievilka plaušās gaisu un atguvās, ieraudzījis līdzās Taīdas līksmo seju. Paša neveiklības sakaitināts un vēl vairāk aizskarts, atceroties lielisko peldētāju Nearhu, spartietis atstūma Atēnu hetēras pastiepto roku, galīgi atguvās un ar katru rokas vēzienu aizvien pārliecinošāk peldēja prom. Gan no Eositeja kuģa, gan no citiem kuģiem šalkojošajā, zilajā jūrā ar kaujas saucienu savam priekšniekam pakaļ sabira desmitiem augumu.

— Ķeriet viņu! — sauca karavīri, izkārtodamies tīklam līdzīga ķēdē un aplenkdami Taīdu — kā tādu leģendāru juras nereīdu. Atēniete, viegli slīdēdama pa ūdeni, aizpeldeja arvien tālāk, bet karavīri centās viņu panākt.

Eositejs, jūrā atvēsinājies, atkal kļuva par enerģisku nauarhu.

— Apturiet viņu! Negudrā meitene apslīcinās manus karavīrus! — viņš izsaucās, izsliedamies no ūdens un ar enerģiskiem žestiem pavēlēdams Taīdai griezties atpakaļ.

Viņa saprata un pagriezās atpakaļ — tieši savu vajātāju spartiešu puslokā. Tie apstājās nogaidīdami, lai ar sajūsmu ķertu bēgli ciet. Noskanēja gaviles, kad Taīda nonāca ciešā vajātāju lokā, no visām pusēm pēc viņas stiepās desmitiem roku, bet tad hetēra pēkšņi nozuda. Karavīri sāka šaudīties, nirdami uz visām pusēm, taču Taīda, ienirusi dziļāk par visiem, paguva zem ūdens nopeldēt ceturtdaļstadiju un parādījās vajātājiem tālu aiz muguras. Kamēr tie apgriezās un uzņēma ātrumu, atēniete jau atradās pie kuģa un ieķērās viņai pamestajā virvē. Menedēms meiteni izvilka uz klāja, sagādādams «medniekiem» vilšanos. Daudzi peldētāji pašiem par jo lielāku kaunu, hetēru vajādami un cīnīdamies ar viļņiem, bija zaudējuši spēkus, tā ka viņus vajadzēja uz kuģiem uzvilkt vilkšus. Eositejs — aizelsies un noguris, bet ne dusmīgs — uzrāpās pa viņam pamestajām kāpnēm un vispirms piegāja pie atēnietes, kurai Hēsione jau bija aptinusi palagu un susināja matus ēģiptiešu dvielī.

— Tevi vajadzētu atstāt jūras vidū!—lakedaimonietis izsaucās. — Zvēru pie Poseidona, nākošreiz es viņam nesīšu šo upuri!

— Un tev nebūs bail no dumpja? — Hēgesihora ieprasījās, draudzeni aizstāvēdama. — Taču esmu pārliecināta, ka viņa tad jāšus uz delfīna izpeldētu krastā ātrāk par mums. Rau, tie jau ir klāt. — Spartiete norādīja uz baltajām putu grīstēm, kas pavadīja šur tur pazibošos, strauji traucošos, melnos dzīvniekus, ko šurp bija atvilinājusi viņu brāļu — cilvēku rotaļa.

— Kur viņa iemācījusies tā peldēt? — Eositejs norūca. — Un vēl soļot pa airi, viļņiem kuģi šūpojot: tas ir grūtāk nekā staigāt pa virvi!

— Korintas hetēru skolā mums visām mācīja līdzsvara mākslu — bez tās nevar dejot svēto trīsstūru deju. Bet peldēšanas mākslu tāpat vien iemācīties nevar, ir jāpiedzimst par nereīdu!..

Hēsione, saudzīgi masēdama Taīdai galvu, bikli viņu rāja, pārmezdama likteņa izaicināšanu.

— Un kā gan tev, kundze, nav bail kailai stāvēt tāda karavīru pūļa priekšā. Viņi tevi tvarstīja kā delfīnu! — meitene sacīja, paraudzīdamās apkārt un itin kā baidīdamās no jauna uzbrukuma.

— Ja ap tevi ir daudz patiesi drosmīgu un spēcīgu vīriešu, tad vari uzskatīt, ka atrodies pilnīgā drošībā,— hetēra smiedamās viņai atbildēja, — tie taču ir grieķi, vēl vairāk, tie ir spartieši. Atceries to, gan noderēs. Turklāt atceries, ka vīrieši parasti ir kautrīgāki par mums. Ja mēs sekojam paradumiem, tad izrādāmies krietni drosmīgākas, bet viņi samulst.

— Kāpēc tad tieši spartieši?

— Tāpēc, ka spartieši ir gimnofili — kailuma cienītāji, tāpat kā tesālieši, pretstatā gimnofobiem — jums, boiotiešiem un maķedoniešiem. Sai ziņā spartieši atšķiras no maniem atēniešiem, tāpat, ka fonijā aiolieši atšķiras no lidiešiem.

— Par aioliešiem esmu lasījusi. Tie pat mūsu Mūnihiona mēnesi sauc par Pornopionu.

— Tomēr visi grieķi apģērbu neuzskata par labas uzvedības pazīmi. Bet spartieši un tesālieši ir pārņēmuši seno krētiešu paražas un likumus. Tiem kailiem ierasties svētkos un dzīrēs bija augstākās aristokrātijas privilēģija.

— Laikam tas ir pamatā leģendai par telhiniem — pavedinātajiem dēmoniem, kas vēl tagad dzīvo Krētā un Jonijas nomaļākajās vietās?

— Var jau būt… Taču iesim mūsu nodalījumā, man pēc peldes gribas atpūsties. Klonarija mani ierīvēs.

— Es, kundze, atļauj to man!

Taīda pamāja ar galvu un, palagā ietinusies, nozuda mazajā nodalījumiņā zem stūres klāja, kas bija ierādīts viņai, Hēgesihorai un viņu verdzenēm.

Ierīvējot Taīdu ar smaržīgu eļļu, Hēsione pavaicāja, atkal atgriezdamās pie temata, kas viņu satrauca:

— Bet kas ir ēģiptieši: gimnofili vai kas cits?

— Gimnofili, vissenākie no visām tautām, bet vai tu esi dzirdējusi par Knidas Afrodīti?

— Par to, kuru atveidojis tavs tautietis Prāksitels?

— Viņš ir radījis divas Afrodītes statujas pēc viena un tā paša modeļa — hetēras Frīnes: vienu tērptu peplā, otru kailu. Viņš abas reizē izstādījis pārdošanai.

Apģērbto nopirkuši stingrie Kosas salas valdītāji, bet pilnīgi kailo par tādu pašu cenu paņēmuši Knidas iedzīvotāji. Tā stāvējusi atklātā altārī, savu iedzelteni sārtā marmorā veidoto augumu spīdinādama, un stāsta, ka pati Afrodīte no Olimpa nolaidusies templī un izsaukusies: «Kad gan Prāksitels mani būtu redzējis kailu?!»

Statujas caurspīdīgā virskārta tai piešķīrusi īpašu mirdzumu, ieskaujot dievieti kā svētuma oreolā. Jau daudzus gadus kuģi, kas dodas uz Knidu, ir pārpilni ar dzejniekiem, māksliniekiem un karavadoņiem, ar amatniekiem un zemkopjiem. Knidas Afrodīte tiek godināta nesalīdzināmi vairāk par to, kas Kosā, tās attēls ir iekalts monētās. Kāds valdnieks esot par statuju piedāvājies atlaist visus salas parādus, tomēr knidieši atteikušies.

Slavā ar Prāksitelu dalījās viņa modelis — hetēra Frīne. Pateicīgie grieķi viņas statuju, darinātu no bronzas un pārklātu ar zeltu, novietoja uz kāpnēm, kas veda uz Apollona svētnīcu Delfos. Tik liels ir dievišķi skaistā kailuma spēks, un tev nav jābaidās no gimrļofiliem. Tieši viņi ir īsti cilvēki!

CETURTA NODAĻA

VARENIE DIEVI ZVĒRU IZSKATĀ

Memfisā, ko ēģiptieši sauca par Abu Zemju Svariem, bija daudz grieķu, kas te dzīvoja jau izsenis. Taīda iemīlēja šo pilsētu, vienu no visvecākajām šīs senās zemes pilsētām, kas atradās uz Deltas un Augšēģiptes robežas un ko neskāra Nīlas lejteces lietainās ziemas un valsts dienvidu daļas vasaras svelme.

Memfisas grieķus, it īpaši jaunatni, satrauca abu Atēnu skaistuļu atbraukšana. Dzejnieki, mākslinieki un mūziķi mēģināja iekarot Taīdas sirdi, veltīdami viņai dzejoļus un dziesmas, lūgdami kļūt par modeli, taču atēniete visur parādījās vai nu kopā ar Hēgesihoru, vai arī kautrīga Sirakūzieša pavadībā, kuru uzskatot vien zuda vēlēšanās ar viņu sacensties. Bet majestātiskā spartiete bija cieši saistījusies ar lākoniešu algotņu priekšnieku un neaizrāvās ne ar ko citu kā vien ar saviem nedzirdēti straujajiem zirgiem. Te nekad nebija redzēta sieviete, kas vada tetripu. Jaunās ēģiptietes Hēgesihoru pielūdza gandrīz kā dievieti, redzēdamas viņā iemiesotu to brīvību, kāda viņām pat visdižciltīgākajās mājās bija liegta.

Taīda reizēm neatteicās simpozijos uzstāties kā dejotāja, taču devās prom, kad viesi no Abīdas saldā vīna kļuva nesavaldīgi. Viņa bieži atstāja Memfisu, lai aizbrauktu uz kādu slavenu pilsētu vai templi, steigdamās iepazīt zemi, par kuru grieķos jau kopš bērnības jūsmu izraisījušas daudzās leģendas un pasakas. Bezrūpībā, kas pārsteidza Hēgesihoru un Hēsioni, kura vēl joprojām sevi uzskatīja par Taīdas verdzeni, hetēra nesteidzās apgādāt sev bagātu mīļāko un tērēja naudu, apceļodama zemi.

Visu mūzu māte Mnēme Taīdai bez visām Afrodītes dotajām spējām bija dāvājusi vēl ar lielisku atmiņu. Atmiņa, kas sevī uzsūca sīkas ziņas pai pasauli, nenovel šami radīja zinātkāri, līdzīgu tai, kada pieniila slavena jiem Grieķijas filozofiem. Daudz jauna un nepaiasla Taīda sastapa uz katra soļa, un tomēr viņas pirmais iespaids par šo zemi palika nemainīgs, un, ka pai biinu mu, tas neatlaidīgi atsauca atmiņā kādu spilgtu tulas bērnības vīziju.

Māte viņu bija aizvedusi uz Korintu, lai uzlīt. iu Afrodītes templim un nodotu hetēru skolā. Pilsēta, kas pletās milzīga kalna pakājē, valdīja briesmīgs karstums. Mazajai Taīdai ļoti gribējās dzert, kamēr viņas ar mali kāpa augšup uz Korintas augšējo daļu. Uz visiem laikiem atmiņā palikusi ļoti gara, šaura galerija — stoja, kas veda uz visā Grieķijā slavenu svētavotu. Mazliet apēnotajā galerijā vējoja viegla pūsma, bet abās pusēs augstā saule pār akmeņaino nogāzi lēja īstu gaismas un svelmes jūru. Priekšā zem apaļa jumta, kas balstījās uz dubultām kolonnām, maigi čalodams, plūda dzidrs un vēss ūdens. Bet tālāk, aiz baseiniem, kur sakas stāva atradze, acis žilbināja gaismas atspulgs. Tveice un nokaltušo klinšu smarža bija spēcīgākas, par avota miklo elpu.

Arī Ēģipte šķita kā ūdens un zaļumu galerija starp diviem kā ugunīs degošiem tuksnešiem, kas sllepas desmitiem tūkstošu stadiju garumā,— mazajam Grieķijas valstiņām tas bija kolosāls attālums. Dārzi un tempļi, tempļi un dārzi, tuvāk pie ūdens tīrumi, bet šīs dzīvības joslas ārējā — rietumu malā nebeidzamas nekropoles mirušo pilsētas — ar neskaitāmiem kapiem. Pieminekļu te nebija, toties aizgājušajiem tika celtas mājas: bagātajiem un dižciltīgajiem parastā cilvēku mājokļa lielumā; nabagajiem un vergiem kā suņu būdas. Un iztēli pilnīgi nomāca trīs valdnieku kapenes — piramīdas un titāniska sfinksa, tās atradās septiņdesmit stadijus lejpus Memfīsas. Taīda bija daudz dzirdējusi par faraonu kapenēm, taču šo celtņu patieso diženumu nebija spējusi iedomāties.

Ģeometriski pareizi kalni, noklāti ar spoguļgludiem pulētiem akmens bluķiem, kas nokrauti tik blīvi, ka saskares vietas starp atsevišķiem bluķiem gandrīz nav manāmas. Rīta stundās katra no lielajām piramīdām meta pelēkajās debesīs vertikālu sārtas gaismas kolonnu. Jo augstāk pacēlās saule, jo spilgtāk iekvēlojās akmens milzeņu spoguļgludie sāni, līdz dienas vidū piramīda pārvērtās par zvaigzni — četru žilbinošu staru kūlu centru —, pāri līdzenumam gaisma staroja uz visām debess pusēm. Bet saulrieta laikā virs faraonu kapenēm pacēlās plati sarkanu liesmu stabi, kas tiecās gaiši violetajās vakara debesīs. Zem tiem kā asi ugunīgi asmeņi kvēloja Melnās Zemes, kā ēģiptieši sauca savu dzimteni, dieviem līdzīgo valdnieku kapeņu šķautnes. Sīs ne ar ko nesalīdzināmās celtnes šķita ar titānu rokām radītas, kaut gan zinīgi cilvēki Taīdai apgalvoja, ka piramīdas būvējuši pavisam parasti vergi.

— Ja cilvēku stipri sit, — ciniski smīkņādams, stāstīja saules pilsētas priesteris, vēstures lietpratējs, — viņš izdarīs pat to, kas viņa pēcnācējiem liksies neiespējams.

— Šīs ir vislielākās celtnes Ēģiptē — tātad te cilvēki sisti visstiprāk, — Taīda spīvi sacīja.

Priesteris asi paraudzījās viņā un saknieba lūpas.

— Vai tad grieķi savus vergus nesit?

— Sit, protams. Bet tas, kurš daudz sit, iemanto nelāgu slavu.

— Sieviete, tu gribi teikt… — priesteris iesāka.

— Neko es negribu! — Taīda aši iebilda. — Katrā zemē ir savi paradumi, un tajā ilgi jānodzīvo, lai tos saprastu.

— Ko tad tu nesaproti?

— Cik gaužām sarežģīta ir vara. Pie mums viss ir vienkārši: vai nu cilvēks ir brīvs, vai vergs. Ja brīvs, tad vai nu bagāts, vai nabags: plaši pazīstams vai nu ar savu mākslu, vai zināšanām, ar savu karavīra vai atlēta drosmi. Bet pie jums katrs brīvais cilvēks ir par kādu pakāpienu augstāks vai zemāks par otru. Vienam kaut kas ir atļauts, otram jau mazāk, trešajam itin nekas, un visi ir skaudības pilni, visi slēpj sevī aizvainojumu. Šķiet, ka te dzīvotu tikai vergi, kas starp diviem tuksnešiem ieslēgti kā lielā sprostā. Man nav gadījies sastapt gandrīz nevienu, kas būtu bijis citās oikumenes zemēs. Tiesa gan, es te esmu nesen…

— Tu esi vērīga, grieķiet, pat pārlieku vērīga. — Priestera vārdos ieskanējās draudi, grieķiski viņš runāja, mazliet piesizdams mēli. — Es labāk došos prom…

Ēģiptes tempļi pārsteidza Taīdas iztēli ar savu kraso pretstatu Grieķijas tempļiem.

Visi grieķu tempļi, izņemot vienīgi pašus senākos, atradās augstā vietā, atklāti, viegli un gaiši — tie it kā tiecās aizlidot izplatījumā, jūrā, debesīs. Dieviešu, dievu un varoņu tēli valdzināja ar skaistuma burvību. Robeža, kas dievus šķīra no mirstīgajiem, šķila pavisam smalka, nemanāma. Gribējās ticēt, ka dievi, noliekdamies eilve kiem pretī, uzklausa lūgumus un tūlīt nokāps no saviem pjedestāliem — kā tajos leģendārajos laikos, kad i ie veltīja uzmanību visiem cilvēkiem, sākot ar zemkopjiem un beidzot ar karavīriem, nevis sazinājās tikai ai pi iesle riem kā tagad.

Ēģiptes tempļi! Krēslaini, iežņaugti biezās sienas un neskaitāmās masīvās kolonnās, kas izraibinātas ai daudziem zīmējumiem un rakstu zīmēm. Svētnīca ci lv. ku nošķir no zemes un debesu plašumiem, no vēja un mākoņiem, no strautu čalas un viļņu šļakstiem, no cilvēku dziesmām un balsīm. Stings un bargs klusums valda tempļos, kas nemanot noved pazemē. Ar katru soli izbāl dziestošā gaisma, sabiezē tumsa. Cilvēks it kā iegrimsi pagājušo gadsimtu tumsībā. Ja Hellādas tempļos tikai niecīga robeža šķīra mirstīgo no gaismu nesošās Olimpa virsotnes apdzīvotājiem, tad te, šķiet, ir tikai viens solis līdz Aīda valstībai, kur kopš aizmūžiem tumsā klīst mirušo dvēseles. Sī nebeidzamas nāves nakts izjūta nomāca jauno sievieti. Taīda tiecas lauka pie saules un dzīvības. Tempļus un pilis sargāja savā vienādībā baismīgu statuju rindas — lauvas ar cilvēka vai auna galvnm Sfinksa, kas Grieķijas mītos bija drausmīga cilveku bendētāja, šeit, Ēģiptē, bija ieguvusi viriesa izskatu un kļuvusi par iemiļotu varas un spēka simbolu Ne tikai sfinksas — visi Ēģiptes dievi, pat visaugstākos ieskaitot, bija zvēra vai putna izskatā un pārsteidzoši apvienoja sevī cilvēka un dzīvnieka iezīmes. Taīda ari agrak bija redzējusi ēģiptiešu amuletus, statuetes un dārglietas, bel vienmēr bija uzskatījusi, ka ēģiptieši dzīvnieka tēla gribējuši izteikt tikai talismana vai greznumlietiņas īpašo uzdevumu. Patiesībā izrādījās, ka dievu tēliem tikai retos gadījumos bija cilvēka izskats. Ticīgie daudz biežāk klanījās puscilvēku — puszvēru vai putnu priekšā, un dažkārt tie bija ķēmīgi līdz groteskumam, piemēram, behemotam līdzīgā Tuerīda. Behemoti un krokodili Taīdai iedvesa riebumu un bailes, godināt tos kā dievu atēnietei likās necienīgi. Neglīti bija arī šakāļgalvis Anubiss, Tots ar garo ibisa knābi, negantā lauvene Sohmeta, govs Hatora un aunā iemiesotais Hnums. Milzīgie plēsīgo putnu tēli — lija Ra un vanags Hors, kādus tos bija attēlojuši vissenākajos laikos, atstāja daudz diženāku iespaidu. Sarežģītā dievu hierarhija atēnietei palika tikpat neizprotama kā lielais dienesta pakāpju un titulu daudzums un ari ēģiptiešu ārkārtīgi sarežģīto sabiedrisko attiecību pakāpes. Katrai kaut cik nozīmīgai pilsētai bija pašai savs galvenais dievs, un ari lielajos tempļos, kam piederēja milzīgi zemes gabali un ļoti daudz vergu, kādu vienu no dievību saimes godināja vairāk par pārējām, — valsts pastāvēšanas gadu tūkstošos šīs dievības bija daudzkārt mainījušās un zaudējušas savu virskundzību.

Visvairāk Taīdu pārsteidza, ka dieviem bija zvēru izskats. Un tādi dievi bija tautai, kuras gudrības un slepeno zinību priekšā grieķi nolieca galvas! Viņa zināja, ka Saisas pilsētā bija mācījušies dižie Hellādas prātnieki — Solons, Pitagors un Platons. Plašas zināšanas Ēģiptē bija smēlies arī Hērodots. Kā gan Ēģiptes iedzīvotāji varēja pielūgt tādu briesmoni kā krokodils — stulbu lin riebīgu radījumu? Vai patiesi nebija iespējams dieva raksturu atklāt citādi, kā vien uztupinot cilvēka ķermenim šakāļa vai vanaga galvu? Ja ēģiptieši nebūtu tik prasmīgi mākslinieki, varētu domāt, ka tie neprot citādi izteikt dievības garu.

Bet drīz vien Taīda ieraudzīja arī dzīvu dievību — svēto vērsi Apisu, Memfisas galvenā dieva Pta iemiesojumu. Pēc divdesmit deviņām pazīmēm priesteri Apisu izraudzījās starp tūkstošiem vēršu, kas mierīgi ganījās pļavās pa visu zemi, un godināja kā dievu līdz pat tā nāvei. Tad tika meklēts jauns dievības iemiesojums, bet mirušo balzamēja — tāpat kā otru dzīvo dievu — faraonu. Svēto vēršu mūmijas apglabāja milzīgā templī — Serapejā, ko apsargāja simtiem akmens sfinksu.

Pēc tabulām, kas uzzīmētas uz apglabāšanas kameru sienām, varēja izsekot daudzām dievišķo vēršu paaudzēm no tik seniem laikiem, ka Serapeions jau bija pa pusei piebērts ar smiltīm.

Arī tagad Memfisā kvēli pielūdza melnu vērsi ar baltu plankumu pierē. Vietējie grieķi mēģināja Apisa kultu padarīt cilvēciskāku, saliedējot to vienā dievībā ar Osīriju un nosaucot tad par Serapīdu. Grieķu reliģija jau bija aizgājusi daudz tālāk par pirmatnīgo dzīvnieku pielūgšanu, pat Krētas salā, kas savā. seniskumā bija gandrīz pielīdzināma Ēģiptei, milzīgie svetie visi lika godināti vienīgi kā Poseidona simboli.Tos nnkava, ujmujot uz altāriem vai spēļu laukumos. Turpretī Ēģipte Apr. tika uzskatīts par īstu dievību — tāpat k.i pretīgais krokodils vai naktīs kaucošais niedrāju kaķis. Tas viss bija pretrunā ar iesakņojušos ticību ēģiptiešu īpašajai gudrībai. Atēniete uzdrošinājās izteikt savas šaubas dieva Pta galvenajam priesterim pieņemšanā, ko viņai par godu bija sarīkojuši grieķu Serapīda pielūdzēji. Strīda karstumā viņa diezgan asi izteica riebumu pret Sebeku — dievu krokodila izskatā. Divi šī dieva kalpotaji, kas piedalījās strīdā, sašuta. Un Taīdai kļuva kauns. Korintā viņai bija ieaudzināta cieņa pret austrumzemju reliģijām. Tikai Atēnās nodzīvotie gadi bija viņā iesējuši nicinājumu pret visu grieķiem svešo un neizprotamo. Taīda pat nenojauta, cik bargi viņai būs jāsamaksā par šo sev pavisam neraksturīgo atēniešu pārākuma izpaudumu pār visiem pārējiem oikumenes apdzīvotājiem.

Drīz Taīda nolēma aizbraukt uz Baltās Antilopes nomu, augšup pa Nīlu, lai apskatītu Hērodota aprakstīto otro pasaules brīnumu — Ēģiptes Labirintu. Draudzene kategoriski atteicās braukt, un Taīda devas ceļa Hēsiones un uzticamā Menedēma pavadībā, jo strategs pēc Hēgesihoras lūguma bija Menedēmu atlaidis.

Viņi brauca neilgi, tikai četrsimt stadijus» augšup pa upi un apmēram simtu pa kanalu uz slavena Moirīda ezera pusi. Šajā gadalaika savienotājkanals un upes atteka piepildījās ar dūņām un ūdensceļš kļuva neizbraucams. Taīdai ar pavadoņiem vajadzēja pamest kuģi un vieglā laivā ar grūtībām irties pa seklumiem, lavējot caur niedru saaudzēm.

Par laimi, šajā rudens laikā te nebija odu — Ēģiptes upju niedolu un ezeru sodības.

Braucienam īpaši salīgtais tulks, kāds Memfisas grieķis, bailīgi raudzījās apkārt, apgalvodams, ka Krokodilopoles apkārtnē esot ļoti daudz suhosu — dieva sebeka iemiesojumu, daži no tiem savas divdesmit olektis gari.

Bet divi pelēki krokodili, ap trīsdesmit olektis gari, te dzīvojot kopš neatminamiem laikiem.

Menedēms naivi apvaicājās, kāpēc tik daudzu gadu laikā kaitīgie briesmoņi neesot nogalināti. Viņš uzzināja, ka tad, ja, ūdenim negaidot krītoties, krokodili, it īpaši jaunie, aizejot bojā, iestigdami izžūstošajās dūņās, viņu ķermeņi tiekot Јalzamēti. Veselas krokodilu mūmiju noliktavas glabājoties Sebeka tempļu īpašās telpās Krokodilopolē, senajā Hetepsenusertē un pat Labirintā.

Kaut gan laivinieki steidza ceļotājus nogādāt pie Labirinta agrāk, lai varētu to apskatīt pirms tumsas iestāšanās, viņi tur nonāca tikai dienas vidū. Te uz svētās zemes svešzemniekiem nebija atļauts pārnakšņot, apmesties tie drīkstēja vienīgi ksenonā — viesnīcā — astoņus stadijus uz ziemeļiem, tajā pašā zemesšaurumā starp purvu un upi, kur atradās Labirints un divas piramīdas. Hērakleopoles mācītais priesteris bija Taīdai stāstījis, ka Labirintu kā dvēseles aizlūguma templi sev cēlis Amenemhets Trešais. Pēc priestera aprēķina, dižais faraons miris četrsimt gadus pirms Knosās nopostīšanas un Tēsēja valdīšanas sākuma Atēnās, sešus gadsimtus pirms Trojas kara un pusotra tūkstoša gadu pirms pašas Taīdas dzimšanas.

Nav brīnums, ka hetēra, kas nebija no bailīgajām, sirdij drebot, devās iekšā Labirinta bezgalīgajās telpu anfilādēs —šī celtne piekļāvās baltai piramīdai, kas bija divreiz mazāka par Memfisas piramīdām. Milzīgs gaitenis Labirintu sadalīja divās pusēs. Tā sienas rotāja apbrīnojami gleznojumi, kuru spilgtās krāsas nemaz nebija izbalējušas piecpadsmit gadsimtu laikā. Te nebija parasto kanonisko dievu un faraonu figūru, kad tie pieņem dāvanas, sakauj ienaidniekus vai pazemo gūstekņus. Tā vietā bija sadzīves ainas, pavisam dabiskas, uzgleznotas apbrīnojami izteiksmīgi un smalki: medības, zivju zveja, peldēšanās, vīnogu novākšana, dzīvnieku ganīšana, dejas un svētku svinēšana ar muzikantiem, akrobātiem uncīkstoņiem.

Taīda jutās nonākusi it kā tā laika Ēģiptē, ko pēc gudrā valdnieka pavēles bija attēlojis talantīgs mākslinieks.

Taīda, Menedēms un Hēsione nenoguruši klīda no zāles zālē starp baltām kolonnām, ko klāja reljefi attēli parastā ēģiptiešu stilā, pa apgleznotiem gaiteņiem, pa istabām, ko rotāja neparasti skaistas frizēs un ornamenti — zilas zigzaglīnijas, balti un violeti raksti, kas atgādināja rupja auduma paklājus, kā ari vel jo sarežģītāki daudzkrāsaini izmargojumi. Nogurušas acis atteicas izprast sarežģītās spirāles, riteņu lokus ar divpadsmit spieķiem, pasakainus lotosus ar sarkaniem ziedkausiem garos kātos. Meistarīgi veidotie izgriezumi zem griestu akmens plāksnēm deva pietiekami gaismas, lai augšējas Labirinta telpās nebūtu vajadzīgas lāpas. Tulks paskaidroja, ka tempļa augšdaļai atbilst tāds pats labirints apakšējās telpās, kur glabājas svēto krokodilu mūmijas un atrodas sevišķi interesantas senas svētnīcas, apgleznotas ar tagad jau izzudušu dzīvnieku attēliem — gigantiskām hiēnām un vienradžiem. Priesteris, kurš viņus pavadīja pa Labirintu, apakšējās telpās nemaz neveda, izskaidrodams to ar senu aizliegumu: svešzemniekus tur nelaida. Diena sāka dzist. Zālēs un it īpaši gaiteņos kļuva tumšs. Bija laiks posties laukā no daudztūkstošu istabu celtnes. Priesteris viņus veda uz izeju, un nogurušie ceļotāji labprāt viņām sekoja. Netālu no galvenajām ziemeļpuses kāpnēm, kur platajos sienu izgriezumos brīvi lauzās iekšā sarkanīgā vakara gaisma, Taīda apstājās, lai aplūkotu reljefu jaunas sievietes tēlu, kas ar Gģiptei neparastu māku bija kalts dzeltenīgā akmeni. Ģērbusies ārkārtīgi smalkā, caurspīdīgā tērpa, kas bija sasiets mezglā zem kailajām krūtīm, sieviete turēja rokās nepazīst,unu mūzikas instrumentu. Viņas sejā, ko ietvēra biezs shematiski atveidotu matu režģis, bez šaubām, viedās etiopietes vaibsti un vienlaikus tāds cildenums, kādu Taīda nebija redzējusi pat dižciltīgāko ēģiptiešu sejās. Kamēr hetēra prātoja, kādai tautai varētu būt piederīga senā muzikante, viņas ceļabiedri aizgāja uz priekšu. Viegls pieskāriens pie kailās rokas lika viņai nodrebēt. No tumšās ejas puskrēslas bija mazliet laukā panākusies sieviete garā tērpā — ēģiptietēm parastajā baltajā linaudekla stolā. Viņai aiz muguras stāvēja priesteris ar kaklarotu no zelta un zila fajansa zīlītēm. Viņš papurināja galvu ar apgrieztiem matiem un lauzītā valodā nočukstēja: «Tur lejā var, es novedīšu.» Taīda piegāja pie sievietes, piekrītoši tai pamāja un pagriezās, lai pasauktu Menedēmu un Hēsioni: tie jau bija aizgājuši līdz galerijas galam. Taču nepaguva — no mugurpuses viņu satvēra spēcīgas rokas, aizbāza muti ar lupatu, apslāpēja kliedzienu un nesa prom. Taīda izmisīgi pretojās, tomēr palīgā nāca vēl citi, turēja ciet, sasēja ar viņas pašas saplēsto drēbju strēmelēm, un viņa padevās un nepretodamās ļāva sevi stiept tālāk.

Viņas nolaupītāji acīmredzot zināja ceļu un rikšiem vien steidzās pa aklo tumsu, iztikdami bez lāpām…

Priekšā vāra gaismiņa izkliedēja tumsu, sāka ost pēc miklas zāles un ūdens. Beidzot viņai no sejas norāva smacējošo lupatu un pašu pievilka pie mūra sienas. Turpat, ne tālāk par puspletru, pēdējos saulrieta staros spīdēja tumšs nekustīgs ūdens. Guvusi iespēju runāt, Taīda nikni un pārsteigti grieķu un lauzītā ēģiptiešu valodā uzbrucējiem noprasīja, ko tie īsti no viņas grib. Taču tumšie stāvi — to bija seši, visi vīrieši ar skopajā gaismā nesaskatāmām sejām — stūrgalvīgi klusēja. Sieviete, kas Taīdu bija ievilinājusi, bija kaut kur nozudusi.

Atēnieti nostādīja uz kājām pie pašas sienas, atbrīvoja no valgiem un pie viena noplēsa viņai pēdējās apģērba paliekas. Taīda pamēģināja aizstāvēties un saņēma sitienu pa vēderu, kas tai aizcirta elpu. Nolaupītāji atmudžināja kaut ko žvadzošu, ko bija atnesuši sev līdzi, — tievas, bet stipras siksnas ar tādām sprādzēm kā zirglietām. Taīdas plaukstu pamatnes piesēja krūšu augstumā pie sienā iestiprinātiem riņķiem, apņēma ap vidukli siksnu, izlaida to starp kājām un pievilka aiz muguras pie dzinteles. Hetēra neizpratnē atkal sāka taujāt, ko tie taisās ar viņu darīt.

Tad viens no cilvēkiem pienāca viņai klāt. Pēc balss Taīda pazina priesteri, kurš bija kopā ar sievieti un runāja grieķiski.

— Brāļi lika tevi par dieva zaimošanu cilvēku pulkā nolikt dieva vaiga priekšā. Lai tu uzzinātu viņa varenību un zemotos viņa priekšā savā pēdējā stundiņā!

— Kāda dieva? Par ko tu runā, ļaundari?

Priesteris neatbildēja, pagrieza muguru un pateica saviem pavadoņiem dažus nesaprotamus vārdus. Visi seši devās uz ūdens pusi, noslīga ceļos un pacēla gaisā rokas. No skaļajiem vārdiem, kas tika izrunāti dziedoši, līdzīgi himnai, Taīda saprata tikai vienu: «O, Sebek… atnāc un paņem…» — taču ar to pašu pietika. Piepeša atskārta lika viņai sastingt. Gandrīz samaņu zaudēdama, viņa piesmakušā balsī vārgi iekliedzās, tad kliedza aizvien skaļāk un skanīgāk, aicinādama palīgā Menedēmu, jebkuru cilvēku, kas nebūtu pakļauts šiem tumšajiem stāviem, kuri bija noliekušies pie ūdens svinīgā dziesma. Incsleii pieceļas. Tas, kurš runāja grieķiski, sacīja:

— Kliedz skaļāk, Sebeks sadzirdēs. Drizak aln.de, h v nevajadzēs mocīties gaidot.

Priestera vārdos nemanīja ne zobgalības, ne ļaunu gaviļu. Taīdupārņēma pilnīga bezcerība. Lugt žēlastību, draudēt, mēģināt pārliecināt šos cilvēkus būtu tikpat veltīgi kā lūgt baismīgo dzīvnieku, kuram tie kalpoja, so puszvēru, puszivi, kas nepazina nekādas jūtas. Priesleiis vēlreiz apskatīja upuri, deva zīmi pavadoņiem, un visi seši klusi nozuda. Taīda palika viena pati.

Viņa parāvās uz priekšu, sajuta, cik nesaraujami stipras ir siksnas, un izmisusi nokāra galvu. Vaļā atrisušie mati nosedza viņas augumu, un Taīda nodrebēja no to siltā pieskāriena. Viņa pirmoreiz pārdzīvoja nāves mokas. Neizbēgamās bojāejas tuvums visu pasauli pārvērta sīkā cerību kamoliņā. Menedēms! Menedēms — pieredzējušais, bezbailīgais karavīrs un kvēlais mīļākais, viņš to neatstās likteņa varā!

Taīdas acīm piemita spējas labi redzēt tumsā. Viņa ieskatījās ciešāk un saprata, ka u piesieta pie kādas statujas pjedestāla uz ezeru vai upes atteku vedošas pazemes ejas pusapaļā paplašinājuma. Netālu pa labi vīdēja milzīga statuja. Tā bija viena no divām kolosālā jām sēdošajām statujām, kas netālu no piramīdas paceļas trīsdesmit olekšu augstumā virs ūdens. Taīda aptvēra, ka galerija ir vērsta pret ziemeļrietumiem un atrodas netālu no ziemeļpuses ieejas. Viņu iesildījusī cerību uguntiņa iekvēlojās spožāk. Šausmīgo briesmu žņaugs to pieslāpeja, tiklīdz atēniete atcerējās, ka Labirintā ir trīs tūkstoši istabu. Ja arī būtu iespējams atrast ceļu pie viņas, tad tikai krietnu laiku pēc tam, kad drausmīgie krokodili būs viņu saplosījuši gabalos, aprijuši up nozuduši biezokņos.

Taīda sāka raustīties, pūlēdamās atbrīvoties no saitēm, viss viņas jaunais ķermenis protestēja pret gaidāmo nāvi. Cietās siksnas lika viņai pierimt, radīdamas sāpes. Zobus sakodusi, viņa apvaldīja šņukstus un atkal sāka lūkoties apkārt, instinktīvi meklēdama glābiņu. Galerijas paplašinātā gala grīda nolaideni veda lejup uz šauro slapjā krasta joslu. Divi tievi stabi balstīja jumta izvirzījumu, kura dēļ nebija redzamas debesis. Acīmredzot portiks veda pie ūdens. Bet kāpēc bez pakāpieniem? Taīdu atkal sagrāba pirmatnīgas šausmas. Viņa apjēdza, kam domāta šī slīpā grīda, kas veda līdz pašam ūdenim.

— Menedēm, Menedēm! — Taīda sāka saukt, cik skaļi spēdama. — Menedēm! — Un sastinga, atcerējusies, ka, kliedzienus sadzirdējis, atnāks tas, kam viņa paredzēta. Viņa pamira, iekārusies siksnās. Akmens stindzināja muguru, kājas bija gluži stīvas.

Kad uz melnā ūdens nodzisa pēdējais vakarblāzmas atspīdums, Taīda zaudēja apjēgu par laiku.

Viņai likās, ka necaurredzamajā niedrāju tumsā dzird tikko saklausāmus šļakstus, kaut kur tur, kur apraujas zvaigžņu atspulga blāvais mirdzums. Purvā atskanēja dobja, Zema, īdēšanai līdzīga rēkoņa. Šo tālo un kluso skaņu pretīgu padarīja kādi īpaši — tajā apslēpti draudi, tas, ka šī rēkoņa nebija līdzīga nevienai citai skaņai, kādas rada cilvēkam pierasti dzīvnieki. Drebēdama, dūres sažņaugusi, Taīda sasprindzināja visus spēkus, lai neļautu tumšajām bailēm sevi uzveikt. Neizmērojama drosme piemita viņas senčiem, kas cīnījās ar vēršiem; amazonēm, kurām nebija bīstami nekādi ievainojumi; atēnietēm, kas bija izturīgas kā Leaina. Bet tie taču visi bija cīnījušies, būdami brīvi, atklātā cīņā!;.. Vienīgi Leaina bija sasieta tāpat kā viņa un nepadevās cilvēkiem, kas melīgi iztulkoja likumu…

Bet šeit, vientulībā un saltajā purva klusumā, Taīda briesmoņa gaidās atkal sāka raustīties savās saitēs, līdz pagurusi, sajēgu zaudēdama, atkal atslējās pret miklo akmeni. Nakts klusēja, šļaksti purvā vairs neskanēja.

Atjēgties Taīdai lika krampji satūkušajās kājās. Cik ilgs laiks vēl bija pagājis? Kaut varētu ieraudzīt debesis virs galvas, zvaigznāju kustību. Mīņādamās un izlocīdamās viņa lika asinīm atkal ritēt. Aiz muguras pazemes galerijā viņa saklausīja tikko dzirdamus gausus, zaglīgus soļus. Asinis iesitās Taīdai galvā, viņu vai apdedzināja priecīga cerība. Menedēms? Bet nē, vai tad Menedēms zagšus zagtos klāt, sastingdams pēc katra soļa, viņš atdrāztos kā satracināts vērsis, satriekdams visu savā ceļā! Un skaļš brēciens atkal noskanēja pār naksnīgo purvu. Kas tur? Itin kā vāra atsaukšanās. Taīda aizturēja elpu. Nē, nekā! Bet soļi aiz muguras? Statujas pakāje apslēpa ieeju galerijā. Taīda ieklausījās un saprata, ka ejā neviena nav: skaņas nāca no purva un atbalsojās pazemē. Ak, varenā Afrodīte un Zev Aizsargātāji Smagu ķepu soļi uz mīkstās, dūņainās zemes, tur, aiz ēzeiam pieveisla portika stabiem. Reti un nevienmērīgi plunk.li ai līgani pauzēm. Pie paša krasta iznira grubuļaina mugura, mi kaulainajiem izciļņiem virs acīm blāvi sarkanas ied i.e. divas acis. Ļoti lēni, tā, ka minūtēm ilgi briesmonis sķiia nekustīgs, uz šaurā krasta svempās lauka bezgala gausais ķermenis, izlocīdamies te uz vienu, te otru pusi vienā ritmā ar plati izvērsto ķepu kustībām. Milzīga aste vel atradās ūdenī.

Sarkanās uguntiņas nozuda: krokodils bija izsleps galvu, un tā acis nebija redzamas. Pavērās milzīgā rīkle, pilna neskaidri balsnījošu zobu. Nezvērs sastinga uz ilgu laiku — it kā ieklausīdamies. Taīda pamira, viņu krati ļa drebuļi, bet galva viņai bija tik. skaidra kā nekad: pārdzīvojusi pirmās nāves bailes, viņa mazliet nomierinājās, vel viņā līpinājās neskaidra cerība. Ak, ja siksnas viņu neturētu ciet, tad gan viņa zinātu, kā aizbēgt no milzīga suhosa! Zobiem noklabot, aizcirtās rīkle, atkal uzliesmoja sarkanie punkti. Taīda juta sev pievērstu saltu, vienaldzīgu skatienu. Krokodils nesteidzas, ielūkodamies galerijas tumsā, viņš it kā pētīja laidu. Sava ilgajā mūžā viņš te daudzkārt bija aprijis piesietus bezpulīdzīgus upurus. Nezvērs izslējās uz ķepām, ai skaļu smakslu atrāva vēderu no dūņām. Sie riebīgie radījumi. Pa zemi skrēja ātri, vai tādam grūti noskriet attālumu, kas tikai nedaudz garāks par paša augumu?! Itin ka sad.iide jis Taīdas domas, krokodils ātri paspēra divus soļus uz viņas pusi. Tad Taīda tik spalgi iespiedzās, ka nezvērs atkal smagi nozvēlās uz vēdera, bet tad pēkšņi pagriezās pa labi. No tumsas atskanēja ašu soļu plakšķi. Skarbs, necilvēcisks kliedziens sašķēla pazemes klusumu: «Taīda, esmu te!»

Ieejas priekšā uz mirkli pazibēja neskaidrs siluets.

— Menedēm! — Taīda sauca kā pa sapņiem.

Jā, tas bija Menedēms. Vienā acumirklī lakedaimonietis nokļuva pie statujas pamatnes, sataustīja siksnas un rāva tās ar negantu spēku. Rāviens — un satrūka siksnas ap kreiso roku; labās puses siksna nepadevās, toties neizturēja vecais bronzas riņķis. Trešo siksnu saniknotais Menedēms sarāva kā diegu. No vaigiem atbrīvotā Taīda aiz vārguma sabruka ceļos un uz mirkli zaudēja samaņu. Menedēms pagriezās pret nezvēru. Viņam nebija nekāda ieroča, un viņš bija kails — drēbes nomestas, lai varētu ātrāk paskriet, — no galvas līdz papēžiem nošķiedies ar dubļiem. Karavīra niknums bija tik briesmīgs, ka viņš paspēra divus soļus uz nezvēra pusi, iepletis neapbruņotās rokas, it kā grasītos krokodilu nožņaugt kā suni.

Atskanēja pa dubļiem skrienošu kāju plakšķi, pa ūdeni gar krastu aizslīdēja tumšsarkanas gaismas celiņš. Gaisma atspīdēja, spožāk, un tad portika priekšā ar lāpu rokā paradījas Hēsione, pusdzīva no pārvarīgā skrējiena un bailēm. Ieraugot drausmīgo krokodilu, meitenei izlauzās šausmu kliedziens. Bet nezvērs, ieurbies ar savu stingo skatienu Menedēmā, Hēsioni, šķiet, neredzēja. Lāpa Hēsionei rokā nodrebēja, un viņa aiz bailēm un nespēka nokrita ceļos — tāpat kā viņas saimniece.

— Rādi gaismu! — Menedēms uzbrēca. Viņš meta acis uz visām pusēm, meklēdams kaut ko, ar ko sagaidīt nezvēra uzbrukumu. Un pēkšņi izšķīrās. Ar vienu lēcienu Menedēms bija pie Hēsiones, izrāva viņai no rokas lāpu, izklupa ar to uz suhosa pusi, un tas parāvās atpakaļ. Menedēms aizmeta lāpu atpakaļ Hēsionei, taču to satvēra Taīda, kas jau bija piecēlusies kājās. Spartietis parāva uz savu pusi portika koka stabu, atskanēja brākšķis. Menedēms spieda no visa spēka. Vecais, sausais koks padevās. Viss turpmākais norisinājās tik ātri, ka Taīdai palika prātā tikai pavisam neskaidri. Krokodils nāca virsū Menedēmam, bet viņš deva tam ar nolauzto staba gabalu varenu triecienu pa purnu. Nezvērs neatkāpās, bet, rīkli atvēris, metās karavīram virsū. Menedēms to vien bija gaidījis. Ar visu sparu viņš ietrieca stabu rāpulim rīklē, bet, protams, nespēja atturēt milzīgi smagā, divdesmit piecas olektis garā suhosa spiedienu un zaudēja līdzsvaru, pagūdams tomēr ar kājas spērienu pavirzīt baļķēna brīvo galu pret pjedestāla sienu. Krokodils ieskrējienā trieca stabu pret nesagraujamo mūri un iedzina baļķēnu sev rīklē vēl dziļāk. Galeriju satricināja neganti astes belzieni. Vienā mirklī skaidās pārvērtās portika otrs stabs, uzkaru jumts nogāzās. Krokodils locīdamies novēlās uz sāniem, bet tūdaļ izslējās un, ar asti uzmezdams gaisā veselu dubļu kaskādi, metās prom uz purvu.

Menedēms un Taīda stāvēja, nervozu drebuļu kratīti. Atjēgusies Taīda steidzās pie Hēsiones. Meitene, viscauri lipīgo dubļu klāta, gulēja uz mutes pie pašas ieejas pazemē, ar rokām aizklājusi seju.un ausis. Tiklīdz Taīda viņai pieskārās, Hēsione iebrēkdamās pielēca kājās, taču, ieraudzījusi saimnieci sveiku un veselu, metās pie tās.

Menedēms abas saņēma aiz rokām.

— Bēgam! Ši ir ļauna vieta. Suhoss vel atgriezīsies, vai atnāks kāds cits. Vai ari priesteri…

— Uz kurieni?

— Tā, kā atnācu es: gar krastu, apejot templi.

Visi trīs sāka ātri brist pa dubļiem gar Labirinta ārsienu. Drīz vien krasta josla kļuva platāka, zeme tur bija sausa, iet kļuva vieglāk, bet tad Taīdai izsīka spēki. Daudz labāk neklājās ari Hēsionei. Saprazdams, ka te palikt ir bīstami, Menedēms satvēra abas sievietes zem gurniem, veikli uzsēdināja tās sev plecos un, lāpu nodzēsis, lēnā riksi skrēja prom no drūmā Labirinta kolosa, turp, kur iztālēm vāri iespldējās uguntiņa Svētceļnieku Mājā, kas jau sen bija pārvērtusies par ksenonu — viesnīcu.

…Lai nepiesaistītu uzmanību, Taīda, kurai kājās bija sandales, bet vienīgais ietērps — kuplie mati, noslēpās aiz palmām. Menedēms uņ Hēsione, uz ātru roku nomazgājušies pie apūdeņošanas akas, atnesa viņai drebes no mantām, ko pavadoņi jau bija aizgādājuši uz ksenonu. Grieķu tulks, Taīdas nozušanas un Menedema dusmu nobiedēts, bija kaut kur nozudis.

Hēsione, ieziezdama Taīdas brūces ar dziedinošu ziedi, stāstīja viņai, ka spartietis pēc veltīgiem meklējumiem Labirinta augšējās istabās sagrābis kādu priesteri un, piesizdams ar roku pie kolonnas, zvērējis Ereba vārdā, ka padarīs viņu par kropli, ja viņš nepaskaidros, kā grieķiete varēja pazust un kur tā meklējama. Menedēmam izdevies izspiest pa pusei atzīšanos, pa pusei minējumu, ka Taīdu nolaupījuši tie, kas kalpo Sebekām. Šie cilvēki upurējot pazemē, tur, kur galerijas iziet pie ezera, svētnīcas rietumu daļā. Ja Labirintu apejot no ezera puses un dodoties pa kreisi no galvenās ieejas, tad varot nonākt pie apakšstāva galeriju izejām. Nekavēdamies ne mirkli, Menedems norāvis sev drēbes, lai būtu vieglāk skriet pa ūdeni, un aizdrazies gar tempļa masivajām sienam. Ieroci nebijis kur ņemt — savējo viņš bija atstājis pārcēlājiem, lai nebutu pārkāpti tempļa likumi. Kāds viņam saucis nopakaļ, ka līdzi katrā ziņā jāņem gaismeklis, taču Menedēms jau bijis gabalā. Tad Hēsione paķērusi divas lāpas, kas atradušās bronzas statņos, vienu aizdedzinājusi pie nišā iekārtota gaismekļa liesmas un traukusies pakaļ Menedēmam — viegla un ātra kā antilope. Tā viņa, krēslai sabiezējot, skrējusi, orientēdamās pēc drūmās sienas kreisajā pusē, kas no rietumiem nemitīgi liekusies uz dienvidiem. Pārējais kundzei esot zināms…

Taīda cieši noskūpstīja uzticamo Hēsioni. Vēl maigāku apbalvojumu saņēma Menedēms, kuram pie asiņojošām plaukstām bija piesieti dziedinošu zāļu kumšķīši, kālab viņa rokas izskatījās līdzīgas tā paša suhosa ķepām, kurš tik tikko nebija pazudinājis Taīdu.

Spartiešu karavīrs ilgi nolūkojās uz Labirintu, kas netālu iezīmējās pirmajos rītausmas staros. Uzminējusi viņa domas, Taīda sacīja:

— Nevajag neko darīt, mīļais. Kurš gan spēs atrast neliešus trīstūkstoš istabās, pārejās un pazemē?

— Bet ja atnāktu visa Eositeja vienība? Mēs viņus izkvēpināsim no turienes kā tuksneša lapsas no alām.

— Kāpēc? Jau tāpat mēs, svešzemnieki, kas ēdam govs gaļu, esam nešķīsti Ēģiptes īsto iedzīvotāju acīs. Mēs tikai apgānīsim viņu svētumu. Vainīgie aizbēgs, ja nav jau aizbēguši, bet sodu, kā allaž, saņems tie, kas nekā nezina un ne pie kā nav vainīgi. Pirmām kārtām vainīga esmu es pati. Nedrīkstēja strīdēties ar priesteriem, izrādot grieķisko nicinājumu svešzemniekiem un viņu reliģijai. Un turklāt — piesardzīgāk jāstaigā pa tempļiem, kas ir pilni lamatu, ļaunu cilvēku, briesmīgu dievību, kurām slepus vēl aizvien upurē cilvēkus.

— Beidzot es dzirdu pareizus vārdus. Jau sen bija laiks, mana mīļotā! Ar dejām tu mūs neesi iepriecinājusi jau ilgāk par mēnesi, bet jāšanu esi aizmirsusi kopš pašas atbraukšanas uz šejieni.

— Tev taisnība, Menedēm! Tiklab dejas, kā jāšana prasa pastavīgu vingrināšanos, citādi varu kļūt lempīga ka Tuerīda.

— Tuerīda!

Iedomājies šo ēģiptiešu dievieti, kas tup uz resnām pakaļkājām, ar nejēdzīgi atkārušos vēderu un ķēmīgu behemota galvu, Menedēms ilgi smējās, slaucīdams asaras ar apsaitētās plaukstas virspusi.

Memfisā Taīdu gaidīja jaunas vēstis no austrumiem. Bija notikusi kauja starp Aleksandru un Dāriju pie īsas upes, Feniķijas piekrastē. Maķedonieši guvuši uzvaru! Dižais persiešu valdnieks izrādījies gļēvulis. Viņš aizbēdzis uz valsts iekšieni, pametis visu mantu, savas teltis un sievas. Aleksandrs pa Feniķiju virzoties uz dienvidiem, ieņemdams pilsētu pēc pilsētas. Visi. liecot galvas uzvarošā varoņa — dievu dēla priekšā. Neparastas baumas apsteidz maķedoniešus. Lejasēģiptē esot uzradušies bagāti tirgotāji, kas aizbēguši no piejūras pilsētām. Viņi izveidojuši savienību un iepērkot kuģus, lai dotos uz tālo Kartāgu. Ēģiptes satraps Mazahess pārbaidīts, un viltus faraons Hababašs pavēlējis spartiešu algotņiem būt kaujas gatavībā. Vienība nosūtīta uz Būbastiju, kur sīriešu karavīru vidū bija sākušies nemieri.

Jaunā maķedoniešu valdnieka piekritēji ar viņu saista cerības atbrīvoties no persiešu varas. Viņš ar savu vareno roku atbalstīs vājo, Dārija varas priekšā saliekto īstenā faraona Nektaneba dēlu.

Hēgesihora, satraukumā kvēlodama, Taīdai slepus pavēstīja, ka Aleksandra floti komandējot Nearhs un viņa kuģi esot pie Tiras. Senā Bibla ar slaveno Libānas Afrodītes jeb Anaitīdas templi padevusies gandrīz bez vilcināšanās tāpat kā Sīdona. Visi runājot, ka Aleksandrs noteikti nākšot uz Ēģipti. Eositejs esot drūms, ilgi apspriedies ar saviem padomdevējiem un nosūtījis ziņnesi uz Spartu…

Taīda vērīgi palūkojās draudzenē.

— Jā, es viņu mīlu, — Hēgesihora atbildēja uz neizteikto jautājumu, — viņš ir neparasts cilvēks, vienīgais tāds starp visiem.

— Bet Eositejs?

Hēgesihora salika pirkstus žestā, kas hetērām nozīmēja vienaldzību pret pielūdzēju: «Ja ne šis, tad kāds cits.»

— Un tu viņu gaidi?

— Gaidu! — Hēgesihora atzinās.

Taīda iegrima domās. Kopā ar Aleksandru ieradīsies Ptolemajs — baumas vēsta, ka viņš tagad ir viens no maķedoniešu valdnieka labākajiem karavadoņiem, valdniekam gandrīz pats tuvākais cilvēks, izņemot vienīgi Hēfaistionu. Ptolemajs!.. Taīdai sirds sāka sisties spēcīgāk, draudzene bija tikpat vērīga un nevilcinoties noprasīja:

— Bet Menedēms?

Taīda neatbildēja, pūlēdamās izprast savas jūtas — atmiņas par bijušo — jūtu mulsumu pēdējā Atēnu gadā, to jauno, kas atnāca kopā ar lakoniešu atlēta bezgalīgo mīlestību — viņš bija uzticīgs kā bērns un vīrišķīgs kā mītu varonis.

— Nevari izšķirties? — Hēgesihora paķircināja.

— Nevaru. Zinu tikai to: vai nu viens, vai otrs. Apmānīt nespēšu nemūžam.

— Tu vienmēr esi tāda bijusi. Tāpēc tev nav bijis un nebūs bagātības kā Frlnei vai Tēro. Tev jau tā arī nav vajadzīga — tu gluži vienkārši neproti naudu tērēt. Tev ir maz iegribu un izdomas.

— Patiešām, maz! Nevaru izdomāt nekā, ar ko apžilbināt sāncenses vai pielūdzējus. Toties ir vieglāk, ja…

— Jā, Menedēms nav bagāts, lai neteiktu — gluži nabags!

Ar nabadzību Taīda sadūrās, kad bija sadomājusi pirkt jājamzirgu. Tika pārdota reti sastopamas tumšas pelnu krāsas ķēve no Aziras — tādas Lībijas zirgu šķirnes, kuru it kā ieveduši jau hiksi. Aziras zirgi bija izslavēti ar savu izturību karstumā un ūdens trūkumā. Salmāha, kā ķēvi sauca, nebija diezin cik skaista — pelnu krāsā, ar gariem priekškāju vēzīšiem un nošļauptu dibenpusi. Taču jātniekam tas nozīmēja mīkstu gaitu, un pat acu kaktiņos zibošie baltumi — nelāgu tikumu pazīme — neatbaidīja pircējus. Bet, kad noskaidrojās, ka Salmāha skrien īpašā «trīskāju» riksī, tad viņu bez vilcināšanās par augstu cenu nopirka Tanijas tirgotājs. Taīdai iepatikās mazliet mežonīgā Lībijas ķēve, un Salmāha acīmredzot nojauta atēnietē to mierīgo, pakļaujošo un labsirdīgo gribu, pret kuru dzīvnieki, sevišķi zirgi, ir ļoti jūtīgi. Galu galā Taīdai izdevās iemainīt zirgu pret hrizolītu — to pašu, kas bija paredzēts Aristotelim par palīdzību Hēsiones tēvam.

Menedēms sadabūja panteras ādu, lai nosegtu zirga sānus virspus mazā sviedru spilvena, ko lietoja jātnieki, kuri valkāja kāju bruņas vai aziātu šaurās bikses. Taīda jāja ar kailām kājām — kā senās Termodontas sievietes— un noteikti būtu sev sagandējusi lielus. Jājot lielā karstumā, zirga sviedri, nokļūdami uz cilvēka ādas, rada iekaisumus un čūlas.

Plēsīgā kaķa mīkstā āda, ko bija tīkami aptaustīt, tomēr apgrūtināja jāšanu. Taīda sēdēja zirgā kā amazone — ar stipri saliektām kājām, tā ka papēži atradās gandrīz virs zirga nierēm, atspiezdamās uz lielu kauliem, un tas prasīja īpašu spēku ceļgalos. Jātniece turējās, ar kājām saspiezdama zirga ķermeņa augšdaļu. Mīkstā, padevīgā panteras āda auļojot lika dubultot kāju piepūli. Tomēr Taīda ar to bija pat apmierināta. Pēc divu nedēļu ilgām mocībām viņas ceļgali atguva kādreizējo dzelžaino tvērienu, par kuru jāšanas skolotājs, pēc tautības paflagonietis, bija viņu dēvējis par īstenu Termodontas meitu.

Beidzās simt desmitās olimpiādes ceturtais gads. Uģi pie iestājās piecpadsmit dienas ilgais rietumvēja laiks, kad pūta negantais Sēts, kas kaltēja zemi un cilvēkus darīja niknus.

Grieķietes, kuras Sēta vēju nepazina, turpināja savus braucienus. Reiz tām uzbrāzās sarkans mākonis, 110 kura dvesa krāsns svelme. Sagriežas un saka savu deju smilšu virpuļi, satumsa, Hēgesihoras zirgi pārbijušies uzšāvās pakaļkājās. Ar pūlēm izdevās ērzeļus apvaldi! un an tikai tad, kad Hēsione, izlēkusi 110 ratiem, drosmīgi satvēra abus dīseles zirgus aiz iemauktiem un palīdzēja Hēgesihorai tos pagriezt uz ziemeļiem, uz pilsētas pusi. Salmāha palika pilnīgi mierīga, paklausīgi pagriežas ar muguru pret vētru un savos līganajos rikšos skrēja līdzās ratiem, kuru riteņi drīz vien sāka čīkstēt, jo to rumbās bija sabirušas smiltis.

Zirgi pamazām nomierinājās, to skrējiens kļuva vienmērīgs. Vējam šņācot un svelpjot, Hēgesihora līdzīgi kareivīgajai Atēnai traucās, apdzīdama putekļu mākoņus. Viņas sasniedza vietu, kur ceļš liecās ap tumšu aizu. Te atradās pussabrucis lūgšanu templis, uz kura kāpnēm draudzenes dažreiz atpūtās. Taīda pirmā pamanīja uz baltajiem akmeņiem cilvēku garajās ēģiptiešu linaudekla drēbēs. ViĢš gulēja, iespiedis seju saliektā elkonī, un ar kreiso roku piesedza galvu. Atēniete nolēca no zirga noliecās pār smagi elpojošo veco vīru. Iedzēris malku ai ūdeni atšķaidīta vīna, viņš salīcis piecēlās sēdus. Draudzenēm par pārsteigumu vecais vistīrākajā Alikas izloksnē paskaidroja, ka viņam smilšu vētrā kļuvis slikti un viņš, neredzēdams glābiņa, nolēmis gaidīt.

— Visdrīzāk savu pēdējo stundiņu, jo Sēta vējš pus,11 neatlaidību, kas ir šī dieva cienīga, — vecais vīrs beidza stāstīt..

Trīs pāri spēcīgu sieviešu roku iecēla viņu ratos, Hesione sēdās zirgā Taīdai aiz muguras, un viņi visi četri laimīgi nokļuva Memfisā.

Vecais lūdza viņu aizvest uz Nēitas templi, kas atradās upes krastā pie liela dārza.

— Vai tad tu esi šīs svētnīcas priesteris? — Hēgesihora iejautājās. — Tu taču esi grieķis, kaut apģērbs tev kā ēģiptietim.

— Esmu šeit viesis, — sirmgalvis atbildēja un ar pavēlošu žestu paaicināja Taīdu pie sevis. Atēniete paklausīgi piejāja pie kāpnēm, pa kurām lēni kāpa augšup vecais vīrs.

— Tu esi Atēnu hetēra, kas tika atdota krokodiliem un izglābās? Ko tu meklē Melnās Zemes tempļos?

— Tagad — neko. Cerēju tur atrast gudrību, kas dvēseli spirdzina vairāk nekā filozofiskie spriedelējumi par politiku, karu un lietu izzināšanu. Tos esmu atklausījusies Atikā, taču man nav vajadzīgs ne karš, ne pilsētu iekārtošana.

— Un neatradi šeit nekā?

Taīda nievīgi iesmējās:

— Te pielūdz zvērus. Ko gan var gaidīt no tautas, kuras dievi vēl nav kļuvuši par cilvēkiem?

Sirmgalvis piepeši izslējās, viņa acu izteiksme pārvērtās. Taīda juta, kā nepazīstamā cilvēka skatiens ielaužas viņas dvēseles apslēptajos dziļumos, bez žēlastības atklādams slepenās domas, cerības un sapņus. Atēnieti tas nenobiedēja. Kaut gan viņa savā īsajā mūžā guvusi milzumu iespaidu un iepazinusi daudz cilvēku, tajā nav bijis nekā apkaunojoša vai necienīga, nav bijis nedz nekrietnas rīcības, nedz ļaunu domu. Erots, prieks apzināties sevi vienmēr skaistu, vienmēr ilgotu, neremdināma zinātkāre… Viņas pelēkās acis bezbailīgi vērās pretī skatienam šķēpa asumā, un sirmgalvis pirmoreiz pasmaidīja.

— Pēc savām saprašanas spējām tu esi pelnījusi mazliet vairāk zināšanu, nekā tev spētu dot Ēģiptes priesteri. Vari pateikties savam vārdam, ka tie vispār nolaidās tik zemu, ka ar tevi sarunājās.

— Manam vārdam? — hetēra izsaucās. — Kāpēc?

— Vai tad tu nezini, ka tev kā Grieķijas meitai ir ļoti sens vāids? Tas cēlies no ēģiptiešu valodas un nozīmē «Isīdas zeme», turklāt ir pārņemts no senās K iv tas. V.u esi dzirdējusi par Britomartīdu, Zeva un Karinas mrilu? Tu man atgādināji viņas attēlu.

— Cik tu interesanti runā, tēvs! Kas tu esi, no kurienes!

— Esmu no Dēlas salas, grieķis, filozofs… liet redzi — tava draudzene tikko spēj novaldīt zirgus, un Salmāha jau ari nepacietīgi mīņājas.

— Tu zini pat zirga vārdu?

— Neesi naiva, bērns. Dzirdi es vēl neesmu zaudējis, bet tu vai divdesmit reižu sauci zirgu vārdā.

Taīda nosarkusi iesmējās un sacīja:

— Es gribētu tevi satikt.

— Tas ir nepieciešams. Nāc, kuru dienu gribi, agri no rīta, kad atslābst Sēta negantais pūtiens. Ienāc portika pavēnī, sasit trīs reizes plaukstas — un es iznākšu pie tevis. Haire!

Rudie un baltie zirgi pa bezgalīgo palmu aleju nevaldāmi drāzās prom uz pilsētas ziemeļdaļu. Salmāha, atbrīvojusies no divkāršās nastas, līksmi auļoja līdzās. Taīda domīgi raudzījās lielās upes svina pelēkajā ūdenī, nojauzdama, ka tikšanās ar veco filozofu viņas dzīvē būs nozīmīga.

Hēgesihora apjautājās, ar ko draudzeni tik ļoti ieinteresējis vārgais un nenozīmīgais sirmgalvis. Izdzirdusi par Taīdas nodomu atkal «klaiņot pa tempļiem», kā izteicās spartiete, viņa paziņoja, ka Taīda beigu beigās dabūšot galu. Varbūt pažēloties Menedēmam, lai viņš vai nu nelaiž draudzeni uz tempļiem,vai arī vairs neglābj,kad viņu nometīs priekšā lauvam, behemotam, milzu hiēnai vai vēl kādam citam dievišķam briesmonim? Taču arī tas nelīdzētu: atlēts, kaut arī no izskata bargs, savas skaistules rokās ir tikai mīksts māls!

Hēgesihorai bija taisnība. Sastapšanās ar filozofu bija iekveldinājusi Taīdas ziņkāri. Jau nākošajā dienā, tiklīdz svinapelēkās debesis iekvēlojās sarkanīgās atblāzmās, viņa atnāca uz Nēitas templi.

Filozofs jeb priesteris ieradās, tiklīdz portika paēnā bija atskanējuši mazo plaukstu sasitieni. Filozofs bija ģērbies tajās pašās baltajās linaudekla drēbēs, pēc kurām ēģiptiešus un it īpaši ēģiptietes varēja atšķirt no visiem svešzemniekiem. Taīdas ierašanās viņu nezin kāpēc iepriecināja. Atkal ieurbies viņā ar savu šķēpam līdzīgo skatienu, sirmgalvis pamāja, lai meitene viņam seko. No milzīgiem akmens bluķiem celtajā sienā pa kreisi veda eja, ko apgaismoja vienīgi šaura sprauga augšpusē. Apnikusī vēja svilpšana te nebija dzirdama, Taīdu pavadīja miers un vientulība. Gaisma priekšā likās spoža. Viņi iegāja četrstūrainā istabā ar tik šaurām logu ailēm kā šķirbām. Te gaisam nebija putekļu piegaršas — kā tagad visā pilsētā. Augstie tumšās krāsās krāsotie griesti radīja naksnīgas debess iespaidu. Apkārt palūkojusies, Taīda teica:

— Savādi cēluši ēģiptieši!

— Sen cēluši, — filozofs izlaboja, — bez mākslas pilnības, taču viņi gādājuši par slepenu vientulību, klusēšanas mīklu un pēkšņa pārsteiguma noslēpumiem.

— Mūsu tempļi, pilnīgi atklāti un gaiši, ir simtkārt skaistāki, — atēniete iebilda.

— Tu maldies. Arī tajos ir noslēpums, tikai tas netiecas pagātnes tumsībā, šis noslēpums vieno ar debesīm. Ar sauli — dienā, ar zvaigznēm un mēnesi — naktī. Vai gan tu neesi jutusi apskaidrību un prieku starp Partenona kolonnām, Delfu un Korintas portikos?

— Jā, jā!

Papirusa un pergamenta tīstokļi, aprakstīti dēlīši gulēja uz masīvām lādēm. Istabas vidu aizņēma liels, plats galds ar piecstarainām zvaigznēm un spirālēm, kas uz akmens galda pelēkās virsas fona izskatījās koši zilas. Dēlas filozofs pieveda atēnieti pie galda un nosēdināja sev pretim uz neērtas ēģiptiešu taburetes. Filozofs ilgi klusēja, neatlaidīgi raudzīdamies Taīdā. Un cik savādi — visu viņas augumu pārņēma dīvains miers. Taīdai kļuva tik labi, ka viņa ar visu sirdi tiecās pie nopietnā un vārdos skopā sirmgalvja, kas reti smaidīja.

— Tu mani pārsteidzi ar piezīmi par Ēģiptes zvēru izskata dieviem, — filozofs sacīja, — ko tu zini par

reliģiju? Vai esi ievadīta kādos tās noslēpumos?

— Nekad. Es nekā nezinu, — šī cilvēka priekšā Taīdai gribējās būt vienkāršai, — kopš jaunības esmu hetēra un neesmu kalpojusi nevienā templī, izņemot Korintas Afrodītes templi.

— Kā tad tu zini, ka dievi kļūst cildenāki reizē ar cilvēku? Tas taču nozīmē, ka cilvēks meklē dievus sevī, bet par šādu pārliecību tu varētu tikt pakļauta briesmām, turklāt ļoti nopietnām briesmām.

— Velti, prātniek, tu mani uzskati par tik gudru. Es tikai…

— Turpini, mana meita. Tā nav nejaušība, ka man, kam nav pēcnācēju, gribas tevi saukt šajā vārdā. Tas liecina par mūsu dvēseļu tuvību.

— Mītus pētīdama, es atklāju, ka Grieķijas dievi no senatnes līdz mūsdienām pamazām kļūst labsirdīgāki un cildenāki. Artemīda, medniece un nogalinātāja, kļuvusi par dziedinātāju. Viņas brālis Apollons senatnē darbojas kā nežēlīgs soģis, alkatīgs un skaudīgs slepkava, bet tagad ir starojošs dievs — dzīvības devējs, kuru pielūdz ar prieku. Mana dieviete Afrodīte senajos tempļos stāvēja ar šķēpu rokā kā Atēna. Tagad viņa ir Urānija, kas nes cilvēkiem svēto debesu mīlestību. — Taīdai iekvēlojās vaigi.

Priesteris un filozofs paraudzījās viņā vēl laipnīgāk, un Taīda kļuva drošāka.

— Un esmu lasījusi Anaksagoru. Viņa mācību par «Nūs» — pasaules prātu, par mūžīgo ciņu starp diviem pretspēkiem: ļauno un labo, draudzīgo un naidīgo. Antifontu, kurš māca; ka cilvēki ir vienlīdzīgi, un brīdina grieķus no citu tautu nicināšanas… — Taīda sastomījās, atcerējusies pati savas kļūdas, par kurām gandrīz bija samaksājusi ar dzīvību.

Filozofs uzminēja.

— Bet pati nespēji pārvarēt šo nicināšanu, viņš sacīja, — un tāpēc arī nokļuvi pie krokodiliem.

— Es nespēju un arī nespēšu pieņemt nejēdzīgos zvēru izskata dievus: nejauko behemotu, riebigo krokodilu, muļķīgo govju, nesaprātīgo putnu pielūgšanu. Ka gan prātīgi cilvēki, vienalga, kādi cilvēki ar veselu sapratu spēj…

— Tu esi aizmirsusi vai, visticamak, nezini, ka ēģiptiešu reliģija ir dažus gadu tūkstošus vecāka par grieķu reliģiju. Jo tālāk atpakaļ laikmetu tumsībā, jo neskaidrāks bija viss ap cilvēku un viņa dvēselē. Šī neskaidrība atspoguļojās visās viņa jūtās un domās. Cilvēku apdraudēja neskaitāmi zvēri. Atrazdamies gadījuma varā, viņš pat likteni neizprata tā, kā to izprotam mēs, grieķi. Jebkurš acumirklis varēja būt pēdējais. Nebeidzamā virknē viņa priekšā soļoja katrai reizei savi dievi — zvēri, koki, akmeņi, strauti un upes. Vēlāk daži no tiem izzudu, bet citi saglabājās līdz mūsdienām. Vai tad tas bija tik n, kad mēs, grieķi, pielūdzām upes, kam tik liela nozīme mūsu ūdeņiem nabagajā zemē?

— Tomēr ne jau zvērus!

— Kokus un dzīvniekus arī.

Taīdai par pārsteigumu filozofs un priesteris pastāstīja viņai par svēto ciprešu kultu Krētas salā, šie koki bijuši saistīti ar Afrodlti. Tomēr visvairāk Taīdu pārsteidza senā ķēvēs iemiesoto dieviešu pielūgšana. Pati Demetra vai Krētas salas Reja Figalijas svētnīcā, Arkādijā pie Nedas upes, attēlota ar zirga galvu. Svētajai ķēvei naktis piemitusi īpaša vara, un tā bijusi bojāejas vēstnese. Ne filozofs, ne Taīda nevarēja nojaust, ka vairāk nekā divus tūkstošus gadu pēc abu satikšanās vienā no visizplatītākajām pasaules valodām briesmīgs nakts rēgs, lietuvēns vēl arvien tiks dēvēts par «nakts ķēvi».

Dieviete ķēve pārvērtās trejsejainā dievietē mūzā. Viņas trīs sejas simbolizēja Apceri, Atmiņu un Dziesmu, Tikai vēlāk, kad sievišķās dievības piekāpās vīrišķo priekšā, trejsejainā Mūza kļuva par Hekati, bet Mūzu Jaunavu skaits pieauga līdz deviņām un tās bija pakļautas Mūzu vadonim Apollonam.

— Tagad es saprotu, kāpēc nimfu un amazoņu senie vārdi skan tā: Leikipe — baltā ķēve, Melanipe — melnā ķēve, Nīkipe — uzvaru nesošā, Ainipe — briesmīgā ķēve.

— Bet vēlāk, kad dzīvniekdievības savu nozīmi zaudēja, vārdi mainījās, — filozofs apstiprināja. — Jau Tēsēja laikā bija Hipolite, Hipodamija — zirgu valdītāja, pavēlniece, tātad varones sievietes, nevis nimfas, kas izskatās pēc dzīvniekiem. Arī te ir notikusi reliģijas pilnveidošanās, kā tu to esi pareizi ievērojusi.

— Bet tad… — Taīda sastomījās.

— Runā vien, man tu vari teikt itin visu.

— Kāpēc tādā gadījumā Dievietes Mātes, Varenās Dievietes attēls ir maigs un laipnīgs, kaut arī tas ir daudz senāks par vīrišķajiem nonāvēt āj dieviem?

— Tu atkal kļūdies, pieņemdama to tikai par mīlestības un auglības dievi. Vai tad tu neesi dzirdējusi par basarīdām — svēto lapu apskurbinātajām, pusneprātīgajām Tesālijas un Trāķijas sievietēm, kas savā trakumā saplosa gabalos jērus, kazlēnus, bērnus un pat vīriešus. Sievietes plosījās, vicinādamas baltegļu zarus, kas apvīti ar efejām — Artemīdas vai Hekates zīmi. Atēnās tas pats notika Lēnajos — «mežonīgo sieviešu» svētkos Poseideona mēneša ziemas saulstāvju dienās. Dievietespostītājas, nāves dievietes sejas attēls tika pietstat its matēs tēlam. Savienojošais posms starp abiem hi j.i mitas tēls — vienīgais, kuru tu pazīsti.

Taīda pielika pirkstus pie deniņiem.

— Man tas ir par gudru. Vai tiešām senajos, luīusapis laikos pat sievišķās dievības bijušas tikpat baigas ka vēlāk vīrišķie dievi?

— Bargas — nē. Nežēlīgas — jā, kā pati dzīve, j kas gan cits tās bija, ja ne dzīves atspoguļojums, to augstāko likteņa spēku atspoguļojums, kas vienādi valda gan p.n dieviem, gan cilvēkiem… Nežēlīgas un žēlsirdīgas reize.

Taīda sēdēja apmulsusi un piekususi. Filozofs piecēlās un uzlika savu lielo, silto plaukstu uz viņas nepaklausīgo matu sprogām, kas sedza pieri. Atkal pa visu hetēras ķermeni izlija neparasts rimtums, uzticēšanās, un pilnīgas drošības izjūta pastiprināja uztveres asumu.

— Klausies uzmanīgi, atēniete Taīda. Ja tu sapratīsi, ko es tev teikšu, tu kļūsi par manu garīgo meitu… Ticēt var visam kam, taču ticība kļūsi par reliģiju tikai tad, kad tā savijas kopā ar dzīves likumībām, ar rīcības vērtējumu, ar saprātīgu izturēšanos un nākotnei pievērstu skatienu. Mēs, grieķi, vēl esam ļoti nenobrieduši mums nav morāles un cilvēku jūtu izpratnes, ka tas n tālajās austrumzemēs. Nekad līdz reliģijai nenobriedis ēģiptiešu ticība, taču arī mums ir filozofi, tu pati nosauci divus, aizmirsdama Platonu un vēl dažus prātniekus…

— Platonu es neaizmiršu. Taču lielais prātnieks, radīdams savu ideālas valsts plānu, ir aizmirsis sievietes un viņu mīlestību. Man šķiet, viņš atzina tikai mīlestību vīriešu starpā, un tādēļ es viņu neuzskatu par normālu cilvēku, kaut arī viņš bija slavens filozofs, olimpiāžu cīkstonis un valstsvīrs. Bet tev taisnība, es aizmirsu Aristoteli, kaut gan viņu pazīstu personiski, — Taīda noslēpumaini pasmaidīja.

Filozofs saviebās.

— Ne. Sis dabas parādību pazinējs morāles jautājumos ir tikpat mežonīgs kā ēģiptieši. Vari viņu nepieskaitīt. Svarīgāks ir kas cits: tikai savas izcelšanās sākuma jebkura reliģija dzīvo un valda pār cilvēkiem, ieskaitot pašus gudrākos un spēcīgākos. Vēlāk ticības vieta nāk izskaidrošana, taisnas dzīves vietā — rituāli, un viss beidzas ar priesteru divkosību viņu cīņā par pārtikušu un pagodinājumiem pilnu dzīvi.

— Ko tu runā, tēvs?

— To, ko tu dzirdi, Taīda! Vai nav vienalga — sievišķā dieviete vai Apollons, Artemīda vai Asklēpijs? Dzīve zemes virsū bez bailēm, skaista, tālumā un plašumā ejoša kā gaišs, ar marmoru klāts ceļš — tā kļuvusi par manu mērķi, un tā man rūp.

— Un tu no Dēlas ieradies Ēģiptē…

— Lai izdibinātu mūsu ticības saknes, mūsu dievu izcelsmi, lai izprastu, kāpēc grieķi vēl līdz šim dzīvo, neizpratuši cilvēka pienākumus un mērķus citu cilvēku yidū un apkārtējā oikumenē. Tev jau kļuvis skaidrs, ka Ēģiptē nav ko meklēt morāles likumus, — tādu nav seno mednieku reliģijā, kas saglabājusies Nīlas zemkopjiem. Taču ir citas tautas… — filozofs apklusa, pārvilkdams ar roku pār pieri.

— Tu esi noguris, tēvs. — Taīda piecēlās un atvadīdamās pieskārās viņa ceļgaliem.

— Tu esi sapratusi! Mani spēki izsīkst. Jūtu, ka vairs neredzēšu savu Dēlu un neuzrakstīšu visu, ko esmu uzzinājis Ēģiptē.

— Nepārpūlies, atpūties, ēd šejienes sārtās vīnogas un dzeloņaino palmu garšīgos augļus, — hetēra gādīgi sacīja, un vecais vīrs pasmaidīja. — Jā, jā, es tev nākamreiz atnesīšu. Kad tu man atļausi tevi atkal apciemot?

Nesaņēmusi atbildi, Taīda vienatnē devās prom pa tumšajām ejām, kas viņai mazliet baisminoši atgādināja Labirintā pārdzīvoto.

Dienas vidus gaisma un tveice jūtami triecās viņai pretī kā karsts vilnis, «piecdesmitdienu vēja» vienmuļie auri no sākuma šķita pat tīkami. Taču jau uz vakarpusi savā vēja izpūstajā mājā, kur, caurvējam gaismekļus šūpojot, nemierīgi šaudījās ēnas, Taīda atkal sāka ilgoties pēc tempļa tumsas, pēc dīvainā vecā grieķa, kurš viņai pirmoreiz mūžā bija sniedzis gaišo atbrīvotības mieru. Agrā jaunībā Taīda bija sapnī redzējusi Afrodīti Urāniju. Sapnis, kas pēdējos gados bija vairākkārt atkārtojies, bija atmiņā iegūlies tāds: basām kājām un kaila Taīda kāpa augšā pa milzīgi platām kāpnēm pretī zaļai biezu miršu koku sienai, izspraucās cauri miršu zaru režģiem un iznāca gaismā — spožā, bet ne žilbinošā, siltā, bet ne tveicīgā. Viņa tuvojās Afrodītes Urānijas statujai. Puscaurspīdīgā sārtā Rodas marmora dieviete, debesu gaismas apņemta, nokāpa no pjedestāla un apskāva Taīdas plecus ar neizsakāmi skaistu, starojošu roku. Urānija ielūkojās Taīdai sejā. Jauno hatēru pārņēma neparasta prieka un miera sajūta. Tomēr viņai šis sapnis nebija mīļš — gadu gaitā aizvien asāk iezīmējās kontrasts starp skaidro mīlas mierti, kāds strāvoja no Urānijas, un alkaino prasmi un darbu, kāds bija nepieciešams tai mīlestībai, kas sniedza slavu izglītotajai hetērai un izdaudzinātajai dejotājai Taīdai, kura piederēja pie viszinīgākās tautas pasaulē, par kādu sevi uzskatīja atēnieši. Un nu līksmais miers, kāds agrāk justs vienīgi pusbērnišķīgajos sapņos par Urāniju, pārņēma Taīdu nomodā, kad tā sastapās ar filozofu.

Bet Memfisā plašumā vērsās baumas par maķedoniešu valdnieka Filipa dievišķo dēlu. Aleksandrs aplenc Tiru, tās iedzīvotāji pretojas, taču maķedoniešu prasmīgie mehāniķi nolemj izveidot šauru pāreju starp kontinentu un salu, uz kuras atrodas pilsēta. Senās feniķiešu ostas bojāeja ir nenovēršama. Kad Tira būs kritusi, tad, izņemot Gāzu, vairs nebūs neviena, kas spētu pretoties uzvarošajam Aleksandram. Viņš jāgaida Ēģiptē.

Aleksandra flote, nogriezdama Tiru, virzās arvien uz dienvidiem, un nesen kāds grieķu kuģis ceļā uz Naukrati sastapis piecus kuģus, kurus komandējis it kā pats Nearhs.

Hēgesihora kļuva skarba un nemierīga, kas agrāk ar lakedaimonieti netika atgadījies. Varbūt karstais Lībijas vējš ar savu neatslābstošo spēku lauzās iekša cilvēku dvēselēs, padarot tos nepacietīgus, naskus uz atriebšanos, neatsaucīgus un rupjus. Taīda jau sen bija ievērojusi, ka pacieš karstumu vieglāk nekā Hēgesihora. Sēta vējš uz viņu atstāja mazāku iespaidu, un viņa centās retāk satikties ar draudzeni, lai netīši neizraisītu ķildu. Divatā ar uzticīgo Hēsioni vai Menedēmu Taīda gāja uz upes krastu. Tur viņa mēdza krietni ilgi sēdēt uz peldošās piestātnes. Milzīgais tekošā ūdens daudzums grieķus hipnotizēja, un tie katrs iegrima savās domās, dziļās, apslēptās un neskaidrās…

Reiz Taīda saņēma ielūgumu no Dēlas priestera, to mutvārdiem nodeva kāds zēns, kas kalpoja Nēitas templī. Nākošās dienas rītausmā Taīda satraukta saposās, uz vilkdama vienkāršas drēbes.

Dēlas filozofs sēdēja uz tempļa pakāpieniem, kas veda lejup uz Nīlu, iegrimis apbrīnojami rāmās rītausmas vērošanā.

— Vai esi bijusi Tēbās, ko mēs, grieķi, saucam par Dispolisu? — viņš sagaidīja atēnieti ar jautājumu un, viņai apstiprinoši palokot galvu, turpināja — Vai tiki tur

redzējusi pamatni zelta ripai, ko pirms diviem gadsimtiem nozaga Kambiss, iekarodams Ēģipti?

— Redzēju. Man paskaidroja, ka ripa bijusi no tīra zelta, trīsdesmit olektis diametrā un vienu olekti bieza. Vai tas maz iespējams?

— Jā. Ripa svēra ap trlsdesmittūkstoš talantu. Kambīsam vajadzēja piectūkstoš kamieļu, lai to, saskaldītu desmittūkstoš gabalos, aizvestu uz Persiju.

— Kāpēc vajadzēja izliet tādu bezjēdzīgu zelta masu?

— Tas bija muļķīgi, bet ne bezjēdzīgi. Visvarenākais faraons un iekarotājs gribēja visai oikumenei pierādīt Ēģiptes — tās varas un ticības mūžīgumu milzīgajā parādību virpuli. Tas, ka vara nonāca vīriešu — dievu un varoņu rokās, noveda pie izmisīgas vēlēšanās iegūt nemirstību. Sievietes zina, cik trausla ir dzīvība, cik tuva nāve, bet vīrieši sapņo par nemirstību un nogalina bez gala aiz visdažādākajiem iemesliem. Tā ir sensena pretruna, ta nav atrisināma. Un cilvēks rada sev, citiem, ja vien spēj, tad visai zemei noslēgtu apli, kura centrā atrodas viņš pats, bet augšā—visvarenais un bargais dievs.

— Ko cilvēki vēlasar to panākt?

— Lai mūžam negrozāma paliktu valdnieku un augstmaņu kundzība un labklājība, stiprā ticība priesteriem, tautas domu noteiktība un vergu padevīgā paklausība.

— Un tāpēc Ēģipte savu ticību ir saglabājusi cauri gadu tūkstošiem?

— Ne tikai Ēģipte vien. Ir valstis, kas noslēgušās sevī, lai tūkstošiem gadu saglabātu savus valdniekus, dievus, paradumus un dzīvību. Es tās dēvēju par apļveidīgām. Tāda ir Ēģipte, vēl arī Persija, Sīrija. Rietumos Roma, bet ļoti tālu Austrumos — dzeltenādaino un greizacaino cii vēku Vidējā valsts.

— Bet mēs, Grieķija? Vai mēs izprotam to, ka viss plūst?!

— Sākot no Krētas, visa Grieķija, Jonija un kopā ar mums ari Feniķija ir atklātas zemes. Mums nav apļa, kas ieslēgtu sevī dzīvi. Tā vietā ir spirāle.

— Esmu dzirdējusi par sudraba spirāli…

— Tev tas zināms? Vēl nav pienācis laiks par to runāt. Milzīgs ir izzudušo Mīnoja bērnu mantojuma loks. Uz rietumiem tas plešas līdz Lībijai un daudzkārt tālāk uz austrumiem, kur desmitiem tūkstošu stadiju aiz Hirkanijas atrodas senas pilsētas. Un aiz Parapamisa kalniem, aiz

Arahosijas tuksneša, līdz pat upei, ko sauc pai Indu. Stāsta, ka no šim pilsētām esot palikušas tikai drupas līdzīgi Krētai, tomēr šo tautu atklātā dvēsele dzīvojot citos cilvēkos vēl pēc tūkstošiem gadu.

— Kāpēc tu man atklāj šīs zināšanas, tēvs? Ar ko gan es, Afrodītes kalpotāja, varu tev palīdzēt?

— Tu kalpo Erotam, bet mūsu grieķiskajā pasaulē nav cita varenāka spēka. Tavā ziņā ir satikšanās, sarunas, slepeni vārdi. Tu esi gudra, stipra, zinātkāra un sapņo par gara pilnveidošanos…

— Kā tu to zini, tēvs?

— Cilvēku sirdīs man daudz kas ir izlasāms. Un es domāju, ka tu drīz vien kopā ar Aleksandru dosies uz austrumiem, uz Āzijas stepju nepieejamajiem tālumiem. Katra gudra sieviete savā sirdī ir dzejniece. Tu neesi ne filozofs, ne vēsturnieks, ne mākslinieks — tos ir apžilbinājis katru savs uzdevums. Un neesi arī karotāja, jo viss, kas tevī ir no amazones, ir tikai māka jāt uz zirga un vēl drosme. Pēc savas dabas tu neesi nogalinātāja. Tādēļ tu esi brīvāka par jebkuru citu cilvēku Aleksandra armijā, un es izraugos tevi par savām acīm. Tu ieraudzīsi to, ko es nemūžam neredzēšu. Mani gaida drīza nāve.

— Kā tad es tev izstāstīšu?

— Ne jau man. Citiem. Ap tevi vienmēr būs gudri, ievērojami cilvēki, dzejnieki, mākslinieki, jo viņus pievelk tava būtība. Un tas būs vēl labāk nekā tad, ja stāstītājs būtu es. Tas paliks cilvēku atmiņā, iekļūs dzejnieku dziesmās, vēsturnieku rakstos, leģendās izplatīsies pa oikumeni un aizsniegs tos, kam tas jāzina.

— Baidos, ka tu kļūdies, tēvs. Es neesmu tā, kas tev vajadzīga. Neesmu gudra, man trūkst izglītības, man jauc galvu Erots, deja, dziesma, vīriešu pielūgsme, sieviešu skaudība, tieksme pēc trakulīgām izjādēm.

— Tās ir tikai tava spēka pārejošās pazīmes. Es tevi visā ievadīšu, atklāšu lietu iekšējo būtību, atbrīvošu tevi no bailēm.

— Kas man jādara?

— Tu atnāksi rītvakar, ģērbusies jaunā linaudekla ģērbā, kopā ar pavadoni un pagaidīsi uz pakāpieniem, līdz Debesu Sargs Niktūrs sāks atspoguļoties Nīlas ūdeņos. Nokārto visu.tā, lai varētu deviņas dienas būt prom.

— Klausos, tēvs. Bet kurš tad būs pavadonis?

— Viņš parādīsies noteiktajā laikā. Vai mēnešreizes tev iestājas saskaņā ar Mēnesi?

— Ja, — mazliet saminstinajusies, Taīda pavilcinadamās atzinās.

— Nekautrējies. Veselā sievietes ķermenī nav nekādu noslēpumu un nekā necienīga, tā varētu likties vienīgi nelgām. Dod man savu kreiso roku.

Taīda paklausīja. Filozofs uzlika viņas plaukstu uz galda, izpleta tās pirkstus un kādu brīdi rakņājās nelielā ziloņkaula šķirstiņā. Viņš no tā izņēma elektrona gredzenu ar sarkanu neparasta spilgti sārta lāsmojuma hiacintu. Plakanajā akmeni bija iegravēts vienādsānu trijstūris ar platu pamatmalu un virsotni uz leju. Uzmaukdams to Taīdai rādītājpirkstā, filozofs sacīja:

— Tā ir varenās sievišķās dievietes varas zīme. Tagad ej!

PIEKTĀ NODAĻA

NĒITAS TEMPĻA MŪZA

Agri atgriezusies no tempja, Taīda gulēja uz vēdera savā platajā gultā, nolikusi galvu uz rokām un slaistīdama gaisā papēžus, kamēr Klonarija ierīvēja viņai muguru ar riekstu eļļu, bet aizvainotā Hēsione klusēdama rosījās kaktā, pielāgodama augumam tikko nopirkto linaudekla apģērbu — linostoliju.

Hēgesihora, kā allaž, nevis ienāca, bet iebrāzās, izplatīdama rožu eļļas un saldo Arābijas sveķu smaržu.

— Tu atkal esot skrējusi uz Nēitas templi, — viņa izaicinoši apvaicājās draudzenei, — vai tas drīz beigsies? Es nevaru vien sagaidīt atbraucam maķedoniešus — tie pratīs tevi saņemt rokās.

— Vai tad spartieši neprata? — Taīda paķircinājās.

— Šodien Memfisas grieķu mākslinieki un dzejnieki rīko simpoziju, — neņemdama vērā draudzenes zobošanos, pavēstīja Hēgesihora, — pamēģini tikai uz to neierasties.

— Kas tad būs?

— Tad es tevi neapskaudīšu. Viņi dziesmās un zīmējumos prot tā apsmiet, ka tas ilgi neaizmirstas.

Taīda kļuva nopietna.

— Tev taisnība. Es iešu.

— Prātīga valoda! Un vajadzēs dejot, tāpēc labi krietni jāatpūšas!

Hēgesihora izstiepās Taīdai līdzās, ar mājienu paaicinādama klāt Hēsioni. Tā atplaukusi aizmeta prom linu apģērba gabalu un, uzlējusi spartietei krietni eļļas, ņēmās to cītīgi masēt.

Draudzenes pārņēma miegains atslābums, un viņas aizmiga, abas apsegtas ar vienu mīkstās Kapadokijas aitu vilnas segu.

Simpozijs plašajā mājā ar lielu dārzu, kura piederēja bagātākajam grieķu tirgotājam Memfisā, bija sapulcinājis sliktajam gadalaikam nepieredzēti lielu viesu skaitu. Augstprātīgie persiešu aristokrāti, kas vēl nesen grieķus bija nicinājuši, vēlāk, pēc Aleksandra iebrukuma un kaujas pie Grānikas upes, bija no tiem vairījušies, tagad, kad viņu valdnieku valdnieks bija pie īsas cietis smagu sakāvi, sāka meklēt ietekmīgu grieķu sabiedribu. Hrisosfīras un Argiropezas («Zeltpotītes» un «Sudrabkājes»), kā Taīdu un Hēgesihoru bija iesaukuši viņu cienītāji dzejnieki, parādīšanās izraisīja sajūsmas saucienus. Abas draudzenes ieradās spartiešu karaspēka priekšnieku pavadībā ar pašu stratēģu Eositeju priekšgala.

Stikla krāteros ar brīnumainiem daudzkrāsainu joslu līkločiem dzērienu pasniedzēji jauca kopā ar ūdeni Augšēģiptes vīna dārzu biezo, violeto vīnu un koši sārto vīnu, ko caur Naukrati veda no Sīrijas. Skanēja paklusa mūzika, kurā saplūda kopā grieķu dubulto flautu skumjās balsis ar ēģiptiešu flautu spalgajām vaimanām, noslēpumainā, it kā no tāliejies aicinošā sistra zvanīšana, kitāras, liras un lielās arfas stīgu zumzēšana. Šad tad šai mūzikā visas reizē iekļāvās arī ēģiptiešu mandolīnas ar garajiem grifiem un zvaniņiem, kuras pārmāca tamburīnu piesitieni. Pakļaudamies prasmīgam vadītājam, visi daudzbalsīgie instrumenti kopā veidoja skumīgu, ritmisku kori, kurā brīžiem iešalcās gan skanīgas, jūsmas pilnas augstās notis, gan paskarbi šķindieni, un, šādai mūzikai skanot, tik jauki un izjusti dejoja Grieķijas, Ēģiptes un Feniķijas dejotājas.

Abas slavenās hetēras ieradās vienādos caurspīdīgos sudrabaini baltos hitonos, tikai ar atšķirīgām rotām, kas īpaši izcēla gan Taīdas melnīgsnējumu, gan Hēgesihoras dievišķi zeltainos matus. Kaklarota no ugunīgi sarkana granāta (piropa), kas simbolizēja pavasara ekvinokciju, ieskāva atēnietes slaido kaklu, bet abpus viņas ieapaļajai, līksmajai sejai zaigoja gari, no lieliem ametistiem darināti auskari — amuleti pret noreibumu. Hēgesihorai līdzīgi auskari bija no jūras akmens — berila, bet platā ēģiptiešu kaklarota no lazurīta un baltā Sīrijas ahāta — jahalema vēstīja drīzu vasaras iestāšanos tam, kurš saprata dārgakmeņu valodu.

Pēc grieķu paraduma simpozijs sākās ar vieglām vakariņām, kam sekoja dejas, dziedātāju, dzejnieku un stāstītāju uzstāšanās, vēlāk, skurbumam un uzdzīvei pakāpeniski pieaugot, cienījamas hetēras un mākslu pratējas pameta iekarsušo vīriešu sabiedrību. Taču līdz mēra un skaistuma izjūtas zaudēšanai vēl bija tālu. Viesi aizrautīgi klausījās un skatījās, aizmirsdami tukšot savus kausus. Grieķi uzskatīja, ka ir pārāki par barbariem, proti, visiem svešzemniekiem, arī tāpēc, ka vairījās no pārmērīgas ēšanas. Mežonīgi un muļķīgi grieķiem šķita sīriešu un persiešu paradumi — visu laiku kaut ko ēst vai dzert, kraukšķināt riekstus vai sēkliņas, neķītri jokot un tērgāt, apskaut tuvumā pagadījušās sievietes, nevis gremdēties rāmās pārdomās, iedziļināties sevī, priecīgi tīksmināties par skaistumu.

Zvaniņiem un sistriem skanot, lēni un plūstoši ritēja zvaigžņu deja, ko dejoja ēģiptiešu meitenes: ar sarkaniem vainadziņiem kuplcirtu matos, garās krokās krītošos smalka linaudekla tērpos ģērbušās, tievas kā zāles stiebriņi, saspringtas un cienīgas tās sekoja cita citai. Viņu virkne pagriezās pa labi, saules virzienā, «strofā», attēlojot zvaigžņu kustību. Virkni pārtraukdamas, pa kreisi «antistrofā» krietni ātrākā solī virzījās meitenes, kuru vienīgais ietērps bija daudzkrāsainu stikla pērlīšu jostiņa. Dejotājas baltajos tērpos noliecās, ar izstieptām rokām skardamas grīdu, bet starp viņām virs galvas paceltām, kopā sakļautām rokām, izlocīdamies kā čūskas, vijās tumsnējie augumi. Rūpīgi un godbijīgi tika dejotas senās ēģiptiešu dejas — nevienas neglītas, asas vai liekas kustības, nekas netraucēja šo vijīgo un lokano jauno augumu jaukumu. Grieķi sastinga mēmā un godbijīgā sajūsmā.

Bet, kad, stīgām brāzmaini dūcot un tamburīniem šķindot, pēc ēģiptietēm laukā iztraucās auletrīdas un sāka griezties, locīties un grozīt gurnus kā apokīna — hetēru iemīļotajā erotiskās bezbailības un drosmes dejā, grieķus iekvēlināja Erota spēks. Sāka skanēt sajūsmas saucieni, augstāk tika cilāti kausi ar vīnu, kas par godu Afrodītei tika izšļākts uz grīdas.

— Grieķietes šeit dejo lieliski, — Eositejs izsaucās, — taču es gaidu tavu uzstāšanos! — Un viņš valdonīgi apskāva Hēgesihoru.

Viņa paklausīgi pieglaudās drauga plecam, iebilzdama:

— Pirmā dejos Taīda. Un tu maldies, ja domā, ka auletrīdas dejo labi. Skaties, līdz pilnībai izkoptas kustības viņu dejā bieži mijas ar rupjām, neglītām pozām, dejas veidojums ir juceklīgs, pārliekti saraibināts. Šī nav visaugstākā māksla kā ēģiptiešu dejā. Tās dejoja pārāk par katru uzslavu.

— Nezinu, — Eositejs norūca, — man laikam deja nepatīk, ja tajā nav Erota.

— Arī tajās ir Erots, tikai ne tādā veidā, kādu saproti tu, — Taīda iejaucās.

Dzīrotāju priekšā iznāca vairāki dažādi ģērbušies jaunekļi un pieauguši vīri. Sākās dzejnieku priekšnesumi. Eositejs atlaidās uz zviļņa un ar plaukstu aizsedza acis. Taīda un Hēgesihora piecēlās no savām vietām un apsēdās galda ārmalā. Dzejnieki piederēja pie kikliķiem, kas savus darbus veltī Homēra teiksmu pasaulei. Viņi sastājās puslokā un divu liru pavadījumā korī noskandēja poēmu par Nausikaju. Sekodami Mitilēnes Lesham, dzejnieki stingri ievēroja heksametriskās formas melodiskumu un aizrāva klausītājus ar spēku, kāds piemita dzejojumiem par Odiseja varoņdarbiem, kas katram autohtonam — dzimtam grieķim tuvi kopš bērnības. Tiklīdz apklusa ritmiskās deklamācijas pēdējie vārdi, uz priekšu panācās līķsms jauns cilvēks pelēkzilā ģērbā un melnās sandalēs ar augstu, «sievišķīgu» siksnu pinumu uz potītēm. Izrādījās, ka tas ir rapsods, citiem vārdiem, improvizējošs dziedonis, kurš pats atskaņo dziesmas pavadījumu uz kitāras.

Rapsods pienāca pie Taīdas, noliecās, pieskardamies viņas ceļgaliem, un cienīgi izslējās. No mugurpuses viņam pienāca klāt melnā hitonā ģērbies lirinieks ar vecmodīgu, biezu bārdu. Pēc jaunekļa mājiena viņš uzsita pa stīgām. Zālē, kas bija celta, ievērojot akustikas likumus, ieskanējās rapsodā spēcīgā balss. Poēma — Taīdas daiļuma cildinājums — viesos izraisīja līksmu satraukumu. Daži mēģināja rapsodam piebalsot, bet kikliķi atkal sastajas ditirambiskā lokā un skandēja piedziedājumu. Katrs jauns epitets improvizētās himnas panta beigās, desmitiem spēcīgu balsu pārtverts, nodārdēja visā zālē. Iekvēlinošā, Kairkrūte, Apaļgurne, Savaldzinātāja, Lieliskākā baudījuma sniedzēja, Kairace…

Eositejs klausījās un rauca pieri, ik pa brīdim paraudzīdamies Hēgesihorā. Spartiete smējās un sajūsmināta plaukšķināja.

— Taīdas mati, — dzejnieks turpināja, — tās ir desmit sloksnes zilganmelna tērauda Agamemnona bruņās! O, burvīguma pilnā!

— O, mana Hrīsokoma Hēgesihora! — Eositejs varenā basā viņu pārtrauca. — Ar baltiem zirgiem traucošā! O, daiļplece mīļotā! Mans dzīves prieks!

Abu balsis pārskanēja aplausu vētra, smiekli un atzinīgi izsaucieni. Apjukušais rapsods sastinga ar pavērtu muti. Taīda, smiedamās un pastiepdama abas rokas dzejniekam un pavadītājam, pielēca kājās un noskūpstīja gan vienu, gan otru. Bārdainais lirinieks aizturēja viņas roku savējā, ar acīm norādīdams uz Dēlas filozofa gredzenu.

— Rītvakar tu būsi Nēitas templī.

— Kā tu to zini?

— Es tevi pavadīšu. Kad un kur laiierodos?

— Vēlāk. Tagad man jādejo visiem.

— Nē, nav jādejo! — bārdainais spēlmanis valdonīgi noteica.

— Tu runā niekus! Kā tad es varu? Man jāpateicas par rapsodiju, jāapliecina dzejniekiem un viesiem, ka viņi nav dziedājuši velti. Tik un tā mani piespiedīs…

— Es varu tevi no tā atbrīvot. Neviens nelūgs un nespiedīs!

— Gribētos gan redzēt, kā tas izdarāms.

— Tad izej laukā — it kā pārģērbties, pastāvi dārzā. Apģērbu vari nemainīt, neviens negribēs, lai tu dejo. Es tevi pasaukšu…

Uzstājīgie saucieni «Taīda, Taīda!» pieņēmās spēkā. Degdama ziņkārē, atēniete izskrēja laukā pa sānu eju, kuru aizsedza smags aizkars. Nepaklausīdama bārdaiņa padomam, viņa nenokāpa vis tos četrus pakāpienus, kas veda dārzā, bet palika stāvam pie aizkara, lai, mazliet atvilkusi blīvo audumu, pavērotu, kas notiks.

Bārdainis atdeva liru un deva zīmi piesteigušajiem palīgiem.

— Kamēr Taīda gatavojas, es jums paradīšu aust min zemju brīnumus, — viņš skaļi pavēstīja.

Netālu no galdiem tika noliktas divas stikla lodes. Apaļi spoguļi atstaroja uz tām spožo gaismekļu stum kūļus. Iekvēlojušās zeltītā gaismā, lodes sāka griezties bārdaiņa palīgi tās ar siksniņām iekustināja. Citi palīgi, viegliuzsizdami pa metāla spoguļiem, radīja ilgas, vien mērīgi vibrējošas, it kā no tālienes nākošas zvanu skaņas. Bārdainis izpleta rokas, un tūliņ viņa palīgi labajā un kreisajā pusē nolika divus milzīgus kvēpināmos traukus. Viņš pievērsa viesiem savas spožās, caururbīgās acis un sacīja:

— Kurš grib ieraudzīt laimes dievi Tihi un izlūgties, lai tā izpilda viņa vēlēšanās, tas lai neatraudamies skatas uz vienu no lodēm un spoguļu skanēšanas ritmā atkārto dievietes vārdu.

Drīz vien visa zāle korī sauca: «Tihe, Tihe!» Lodes sāka griezties ātrāk. Bārdainis piepeši iebāza abas rokas savā ādas jostā un uzbēra uz oglēm divas saujas kvēpināmo zāļu. Vieglas gaisa strāvas nesti, zale itii izplatījās asi smaržojoši dūmi. Bārdainis pakāpās atpakaļ, parlaida acis dzīrotāju pūlim un izsaucās:

— Lūk, jūsu priekšā ir Tihe sudrabā austas drebēs, a žuburotu zelta kroni rūsganajos matos! Vai redzat viņu?

— Redzam!

Varenais balsu koris norādīja, ka dīvainaja rotaļa piedalās visi viesi.

— Nu, ko tad mēs gribam: Taīdas deju vai.Tihes labvēlību?

— Tihe, Tihe! — tikpat vienoti ieaurojās viesi, stiepdami rokas pretī kaut kam Taīdai neredzamam.

Bārdainis atkal uzbēra uz oglēm kvēpināmās zāles, izdarīja dažus dīvainus žestus — un cilvēki sastinga. Tad viņš spēji pagriezās un iznāca aiz aizkariem. Taīda tikko paguva atlēkt nost. Bārdainis strupi sacīja:

— Ejam.

— Bet tie tur? — Taīda klusi pavaicāja noslēpumainajam cilvēkam.

— Drīz atjēgsies. Un tie, kas stāvēja attālāk, apliecinās, ka tevi visi noraidīja, saukdami pēc Tihes.

— Vai viņa tiem patiešām parādījās?

— Viņi redzēja to, ko es liku.

— Kur tu apguvi māku tā pakļaut sev pūli?

— Setepsa jau sen pazina Ēģipte, bet es esmu bijis ari Indija, kur šo māku pieprot vēl labāk.

— Kas tu tāds esi?

— Tā cilvēka draugs, kurš rit pēc saulrieta tevi gaidīs. Iesim, es tevi aizvedīšu mājās. Nav labi Taīdai naktis staigāt apkārt vienai.

— No kā gan man būtu jābaidās kopā ar cilvēku, kas tik labi prot pavēlēt citiem?

— Tā nepavisam nav, taču pagaidām tu to nesapratīsi. Mana vara slēpjas vienīgi attīstītā gribasspēkā, bet to var likt lietā tikai piemērotā un sagatavotā brīdī.

— Nu es saprotu. Tava burvestība ir tikai mums nezināma māka. Bet es biju iedomājusies, ka tu esi nakts murgu dievietes Hekates dēls.

Bārdainis īsi iesmējās. Viņš klusēdams pavadīja Taīdu līdz viņas mājai un, sarunājis tikšanos, nozuda. Kalpones gulēja, izņemot Hēsioni, kas ar šuvekli rokās bija apsēdusies pie gaismekļa un gaidīja kundzi. Viņa bija domājusi, ka Taīda ieradīsies rītausmā, ar lāpām un trokšņaina pūļa pavadīta. Nakts klusumā izdzirdusi viņas balsi, Hēsione satraukta un apjukusi izsteidzās uz lieveņa. Taīda nomierināja savu brīvprātīgo verdzeni, padzērās medus dzērienu un atlaidās guļvietā. Pasaukusi Hēsioni pie sevis, viņa paziņoja, ka uz desmit dienām aizbrauks, un deva tēbietei rīkojumus savas prombūtnes laikam. Meitene lūdzās, lai ņemot viņu līdzi, un, kad Taīda atteica, Hēsione krita izmisumā.

— Tu mani atstum, kundze, tu aizej no manis. Man nav neviena paša visā pasaulē, izņemot tevi, un nu es tev neesmu vajadzīga. Ko lai iesāku, ja mīlu tevi vairāk par dzīvību? Es padarīšu sev galu!..

Līdz šim Hēsione bija reti kad raudājusi. Atturīga, paskarba — viņa noteikti atteicās piedalīties dejās vai simpozijos, noraidīja vīriešu tīkojumus pēc viņas.

Taīda lika Hēsionei apgulties viņai blakus, glāstīja meitenes galvu un vaigus un, kad šņuksti aprima, izskaidroja tēbietei iemeslu, kāpēc viņa nebija varējusi to ņemt līdzi iepriekšējā reizē un nevar šoreiz. Hēsione nomierinājās un apsēdās guļvietā, noraudzīdamās savā kundzē ar sajūsmu un tādām kā bailēm.

— Nebaidies, es nekļūšu citāda, — Taīda sāka smieties, — un tu būsi atkal kopā ar mani tāpat kā līdz šim. Bet ne jau vienmēr — pienāks tava reize, uzradīsies tas, kuram tu iesi līdzi, kurp vien viņš gribēs iepazīsi vīrieša mīlestības saldumu un sūrmi.

— Nemūžam! Es viņus neieredzu!

— Lai tā būtu, kamēr tu netiksi izdziedinnāta no kara pārdzīvojumiem. Mīlestība paņems savu» tiesu, tu esi vesela, skaista un drosmīga, nevar būt, ka tu izbēgsi no Afrodītes tīkliem!

— Es mīlēšu vienīgi tevi, kundze!

Taīda smiedamās viņu noskūpstīja.

— Es neesmu tribāde, ar dubultas mīlestības jūtām dieviete mani nav apveltījusi. Un arī tevi ne. tapēc vīrieša mīlestības Erots mums abām ir neizbēgams Sievietes tas katrā ziņā atšķirs vienu no otras, un liktenis aizvedīs katru uz savu pusi. Esi uz to gatava! Tačumūsu abu vārdi nozīmē Isīdas kalpones. Varbūt mums patiesi ir lemts palikt kopā?

Hēsione noslīga uz grīdas, spītīgi raukdama uzacis, tomēr laimīga apziņā, ka Taīda viņu neatraida. Bet Taida, garās dienas iespaidu nogurdināta, gandri, vai acumirkli aizmiga.

Krēslas stundā Taīda un vakardienas dzejnieks un brīnumdaris sēdēja uz Nēitas tempļa pakapietiiem pie tumšās upes, gaidīdami uzlecam Debesu Sargu.

Bārdainais dzejnieks sacīja, ka Dēlas filozols aizliedzis izpaust viņa vārdu. Viņš esot dižens prātnieks, k.iul an

pazīstams tikai tiem, kas iepazinuši orfiķu, un himnosofistu mācību. Viņš vairākus gadus nodzīvojis Lībijas tuksneša rietumos, kur atklājis pamestas un sabrukušas senkrētiešu svētnīcas. Tieši no turienes pa visām grieķu zemēm izplatījies trejādās dievietes Hekates — Krētas un Lībijas čūskdieves kults. Viņas daiļās priesterienespavedinātājas jeb lamijas Grieķijā pārvērtušās par briesmīgiem nakts dēmoniem. Par dēmonu kļuvusi arī pūces izskata dieviete, kas Sīrijā pārvērtās par Liliti — pirmā cilvēka pirmo sievu. Sīriešu mēness dieve arī tikusi attēlota ar čūskas ķermeni, bet Ēģiptē reizēm ar lauvas galvu. Nēita īstenībā esot tā pati trejseju čūska — Lībijas dieviete. Atikas galvenā dieviete — Gudrā Atēna — dzimusi Lībijā, Tritona ezera krastos kā trejseju čūskdieve; Senajās reliģijās visur galvenā esot trejseju Mīlas dieviete, tādēļ arī esot trīs Mūzas, trīs Nimfas. Vēlākajos mītos to katrā ziņā uzvarot kāds vīrišķais dievs vai Persejam līdzīgs varonis.

Dēlas filozofs apgalvo, ka seno reliģiju dievietes un dievi, pāriedami pie jaunām tautām, arvien pārvēršoties ļaunos dēmonos. Esot jānomelno agrākais, lai apliecinātu jauno. Cilvēki diemžēl tādi esot…

Varenā Dieviete Māte jeb Ana, kas sevī apvienojusi Gudrības, Mīlestības un Auglības seju, tagad esot pagriezusi pret cilvēkiem sava vaiga pretējo pusi: kļuvusi par Ļaunuma, Iznīcības un Nāves dievieti. Tomēr jūtu atmiņa esot spēcīgāka par visu, senās ticības pastāvīgi uzpeldot virspus jauno ticību sloga. Anas tēli esot sadalījušies, kļuvuši par Grieķijas dievietēm: UrAna par Afrodīti, DiAna par Artemīdu, AtAna par Atēnu. Mēness dieve Artemīda, vissenākā no visām, ir saglabājusi savu trejsejaino veidolu un kļuvusi par Hekati — ļaunu burvestību un naktsmurgu dievieti, nakts dēmonu barvedi, bet viņas brālis Apollons Nonāvētājs ir kļuvis par gaišo saules dievu un dziedinātāju…

— Un tu nebaidies par dieviem runāt tā, it kā tie būtu cilvēki? — satraukti ieprasījās Taīda, kas līdz šim bija klausījusies bārdainajā vīrā, viņu nepārtraucot.

— Dēlas skolotājs jau tev teica… turklāt es esmu dzejnieks, bet visi dzejnieki pielūdz sievišķo dievieti. Bez tās dzejnieks nevar iztikt, tas pievēršas tikai viņai. Un viņai ir jāpakļaujas dzejnieka vārdu patiesībai. Jo dzejnieks meklē īstenību, izzina lietas, kas neinteresē ne Mūzu, ne Mīlestību. Viņa ir dieviete, taču arī sieviete — tāpat kā tu!

— Tu man stāsti tā, it kā es…

— Tāpēc jau viņš ir dzejnieks! — viņiem aiz muguras atskanēja vārga, taču skaidra balss.

Abi pielēca kājās, noliekdamies Dēlas priestera priekšā.

— Jūs esat pat aizmirsuši, ka Niktūrs jau atspoguļojas upes ūdenī.

Bārdainis, tūliņ zaudējis cienīgumu, nomurmināja kādus atvainošanās vārdus, taču priesteris, dodams zīmi, viņu apklusināja:

— Dzejniekam vienmēr jāatrodas priekšgalā, tāda ir viņa būtība. Ja kaut kas vēl ir varens, bet jau pārsniedzis briedumu, sācis atmirt — tas jāsagrauj, un dzejnieks kļūst par postītāju, vērš pret to izsmiekla triecienu. Ja kaut kas lietderīgs, vēl ir vārgs, nav ieguvis spēku vai pat ticis iznīcināts — tas jārada no jauna, jāieplūdina tajā spēks. Te nu dzejnieks kļūst par sapņotāju, cildinātāju un radītāju! Tādēļ tam vienmēr ir divas sejas, vēl labāk, ja trīs, tāpat kā Mūzai. Bet par ļaunu nāks dzejniekam pašam un cilvēkiem, ja viņam bus tikai viena seja. Tad dzejnieks būs ļaunuma un posta sējējs.

— Uzdrošinos tev iebilst, Dēlas prātniek, — bārdainis pacēla galvu, — kālab tu runā tikai par dzejnieku? Vai gan filozofi nav tikpat lielā mērā atbildīgi par saviem vārdiem?

— Es nerunāju par mēru, kas, ir visiem vienāds. Tu zini, ka vārda un skaņas maģija ir daudzkārt spēcīgāka par sofistu kluso balsi. Dzejnieka vara pār cilvēkiem ir daudz lielāka, tālab jau…

— Es sapratu, skolotāj, un atkal noliecu galvu tavas gudrības priekšā. Netērē vairāk vārdu.

— Nē, es redzu, tu vēl neesi ieguvis visu dzejnieka dziļo spēku, kaut arī esi iesvētīts ar Piecām Lotosa Ziedlapiņām. Dzejas jēdziens radies no vārda «cīņa» saknes, taču dzejnieks ar savu otro dabu vēl noteikti cenšas izšķirt karotājus. Viņš ir samierinātājs, kā tas bijis jau izsenis. Kāpēc tā?

Bārdainis samulsis izpleta pirkstus,ar šo žestu atklādams, ka ir no Mitilēnes, un priesteris pasmaidīja.

— Tad klausies arī tu, Taīda, jo tas tev palīdzēs daudz ko izprast. Kad bija ieviesušies vīrišķie dievi, kas no ziemeļiem ieradās kopā ar ahajiem, danajiem un aioliešiem — ciltīm, kas sev pakļāva «Jūras Tautu» pelasgus, — pirms piecpadsmit gadsimtiem nemierīgais, pašpārliecinātais vīrišķais gars nomainīja to kārtību un mieru, kas bija raksturīgs sieviešu virskundzības laikam. Varonīgi karotāji nomainīja lieliskās mīlas un nāves pavēlnieces. Priesteri pieteica karu sievišķajam pirmsākumam. Bet dzejnieks kalpo Varenajai Dievietei un tāpēc ir sabiedrotais sievietei, kura, kaut arī pati nav dzejniece, tomēr ir Mūza.

Jaunās tautas nošķir Sauli no Mēness, vīrišķo dievību no AnathiIštaras, piešķirot Saules dievam nedalītu varenību, uzskatot vīrišķo dievu par visa pastāvošā sākumu un beigām… Tu tikko Taīdai pareizi sacīji, ka vecās reliģijas dievi jaunajā reliģijā kļūst par ļauniem dēmoniem. Gribu vēl piebilst, ka dievietes kā ļaunu burvestību pavēlnieces arvien vairāk tiek atstumtas pie malas. Tā tas notiek gan austrumos, gan rietumos, gan arī Grieķijā. Reizē ar dievietēm atkāpjas arī dzeja, mazinās dzejnieku skaits un apsīkst viņu spēks. Es nojaušu, ka tālā nākotne tas atnesīs nelaimi.

— Kāpēc nelaimi, vai drīkstu tev jautāt, tēvs? — ierunājās Taīda, kas līdz šim bija stāvējusi klusēdama.

— Cilvēka vienotā būtība tiek sašķelta divi daļās. Dzejnieks domātājs sastopams aizvien retāk. Arvien lielāku pārsvaru gūst saprāts — Nūs jeb Fronēma, kas raksturīgāks vīriešiem, aizstājot atmiņu — Mnēmi, Aistēsi un Tlmosu — jūtas, sirdi un dvēseli. Un vīrieši, zaudēdami poētisko spēku, kļūst līdzīgi pltagoriešu skaitļotājiem vai sīriešu un rietumtautu atriebīgajām un apdomīgajām dievībām. Vīrieši piesaka karu sieviešu virsvadībai un līdz ar to zaudē garīgās saites ar pasauli un dieviem. Norēķinādamies ar dievību, viņi gluži ka naudu skaita savus nopelnus un grēkus un šķīstīšanās vietā saņem liktenīgu vainas un bezspēcības apziņu.

— Kad tas viss sākās, tēvs? Kāpēc tā notika?

— Ļoti sen! Kad cilvēks zaudēja ticību sev un sāka paļauties uz paša izgudrotajiem rīkiem, arvien vairāk attālinādamies no dabas un ļaudams izsīkt saviem iekšējiem spēkiem. Sieviete dzīvoja citādāk un vairāk saglabāja sevi, kļūdama stiprāka par vīrieti garā, mīlestībā un savas būtības izpratnē. Tā domā orfiķi… Bet gana runāts par to, nakts iestājusies, ir laiks iet…

Satraukums Taīdas elpu darīja ātrāku. Cauri nelielam pagalmiņam viņa vīriešiem nopakaļ devās uz mūra pilonu virs galerijas, kura aizstiepās pār pakalna nogāzi. Kādu brīdi visi gāja klusēdami, tumsā piesardzīgi sperdami soļus. Tad Taīda dzirdēja, ka bārdainais dzejnieks ieprasījās Dēlas filozofam:

— Vai tavi vārdi jāsaprot tā, ka mēs, grieķi, par spīti savām milzīgajām zināšanām un izcilajai mākslai, tīšuprāt vairāmies radīt jaunus ieročus un mašīnas, lai nebūtu jāšķiras no Erota jūtām, skaistuma un dzejas?

— Manuprāt, tā ir, lai gan mēs to varbūt nemaz neapzināmies.

— Vai tas ir gudri?

— Ja visa pasaule tiecas dzejnieku nošķirt savrup no filozofa, jūtas no saprāta, tiecas pretim visgudram un visvarenam dievam soģim, tiecas no dzīvās dabas uz pilsētām, mūru un mašīnu aizsardzībā, tad grieķu ceļš novedīs pie bojāejas.

— Tomēr tā būs cildena bojāeja! Mūs slavinās gadsimtiem ilgi!

— Tev taisnība. Nākamajos gadu tūkstošos Grieķija, par spīti visiem mūsu trūkumiem un kļūdām, paliks

brīnumskaists sapnis visiem nozīmīgiem cilvēkiem! Mes esam klāt!

Filozofs apstājās un pagriezās prel Taīdu. Hetēra sastinga. Viņš uzmundrinoši pasmaidīja un paņēma Taīdu pie rokas, kaut ko pačukstēdams dzejniekam. Tas nozuda sānu ejā, bet filozofs ieveda Taīdu ļoti augsta apaļa telpā, ko apgaismoja kūpošas aromātiska koka lāpas. Viņš pamāja ar roku — un tūliņ sāka rībēt neredzamas bungas. Tās rībēja skaļi, tempam arvien pieaugot, un drīz dārdošās skaņu kaskādes, lldamas pār Taīdu, lika viņai nodrebēt pie visām miesām, aizraudamas ar savu ritmu un varenumu. Filozofs pieliecās pie atēnietes un, balsi paceldams, pavēlēja:

— Novelc visas drānas. Noauj ari sandales.

Taīda nedomādama paklausīja. Filozofs atzinīgi noglāstīja viņai matus, lika izņemt no tiem ķemmi un atraisīt lentes.

— Tevī var manīt Varenās Dievietes asinis. Nostājies apļa centrā.

Taīda nostājās centrā, vēl arvien drebēdama no bungu rīboņas, bet Dēlas prātnieks nozuda. Piepeši, it kā no sienām iznirušas, parādījās deviņas sievietes ar sarkanu ziedu vainagiem vaļējos matos, kailas tāpat ka Taīda, ne ēģiptietes, bet arī ne grieķietes — Taīda nepazina šo tautu. Viena no tām, gados vecākā, spēcīga, platām krūtīm, ar veselu sīksprogainu matu gūzmu un tumšas bronzas krāsas ādu, pieskrēja pie Taīdas. Pārējās loka sastājās apkārt.

— Dari tāpat kā mēs! — vecākā lika labā grieķu valodā, satvērusi atēnieti aiz rokas.

Sievietes sāka soļot, augstu cilādamas ceļgalus un turēdamas cita citu aiz vaļējiem matiem. Viņu gaita paātrinājās, pārvērtās skrējienā. P&laidušas vaļā matus, viņas sagriezās kā vilciņš, sastinga, tad, izlocīdamās igdismā — mežonīgā Trojas dievietes dejā, sāka neganti grozīt gurnus; pēc tam atkal joņoja — atmestām galvām un izplestām rokām, it kā gatavotos apskaut visu oikumeni. Bungu rīboņa bija pārvērtusies nepārtrauktā rēkoņā, dejotājas izdarīja sarežģītas kustības, palaikam ar izkaltušām mutēm piesmakušās balsīs kaut ko izkliegdamas. Sievietes cita pēc citas krita uz grīdas un dejojošajām pa kāju apakšu aizvēlās pie sienas. Taīda, pilnīgi nodevusies mežonīgajam rituālam, nemanīja, ka bija palikusi divatā ar vecāko dejotāju. Astoņas pārējās pagu rumā vārtījās uz grīdas. Vecākā turpināja deju, sviedriem noplūdusi un ar izbrīnu vērodama Taīdu, kas no viņas neatpalika — tikai kvēloja karstā sasārtumā. Negaidot dejotāja apstajās, augstu pacēlusi rokas. Arī mūzika, ja tā varēja nosaukt šo neiedomājamo dārdoņu, tikpat piepeši apklusa. Vecākā zemu paklanījās Taīdai un spalgi iekliedzās. Uz grīdas guļošās dejotājas visas reizē piecēlās. Atēniete palika viena pati, vēl aizvien satraukumā drebēdama.

Kaut kur no augšas atskanēja Dēlas filozofa balss:

— Atgūsties, ej pa labi.

Taīda pamanīja izeju no apaļās zāles, tā bija šaura kā sprauga, un devās turp, viegli grīļodamās kā miglā. Aiz muguras, smagi noklaudzēdamas, aizcirtās durvis, kļuva pilnīgi tumšs. Taīda izstiepa rokas un piesardzīgi paspēra vairākus soļus. Piepeši no augšas viņai pāri nolija milzīga sāļa ūdens šalts, kas smaržoja pēc jūras. Pārsteigtā atēniete pakāpās atpakaļ, taču atcerējās aizdarītās durvis un gāja atkal tālāk. Eja pagriezās taisnā leņķī vienreiz, tad otrreiz. Pēc otrā pagrieziena kaktā paspīdēja tikko manāma gaismiņa. Slapja no galvas līdz kājām, tomēr vēl neatvēsusi, Taīda ar atvieglojuma sajūtu jau grasījās doties uz priekšu — bet pēkšņi apstājās, bailēs sastingusi. Viņa atradās augstā, neapjumtā zālē, kas līdzīgi akai pacēlās pretī zvaigžņotajām nakts debesīm. Visu grīdas platību aizņēma ar ūdeni pildīts baseins. Vienīgi tur, kur stāvēja Taīda, bija šaurs īstu jūras oļu uzbērums, kas lēzeni veda ūdenī. Viļņi klusi šļakstījās pār oļiem, nezin no kurienes vilka vējš, plandīdams un mēģinādams nodzēst vienīgās lāpas liesmu, kas meta sarkanus atspulgus melnajā ūdenī. Taīdai vairākkārt noklabēja zobi, viņa salīgi noraustīja plecus, pūlēdamās apvaldīt drebuļus, taču nomācošā neizprotamo un neapzināto baiļu sajūta neatkāpās.

— Nebaidies, mana meita! Es esmu pie tevis. — Dēlas filozofs parādījās baseina pretējā pusē un sāka lēni iet tam apkārt pa granītā darināto malu.

— Pēc rituāla tevi vēl vajadzētu piekalt pie klints, lai tevi aprij jūras nezvērs. Taču tu jau esi bijusi pakļauta daudz briesmīgākai pārbaudei Labirintā, un mēs nolēmām šo rituāla daļu atcelt. Es te nokaisīšu triju svēto koku ogles — ozola, riekstkoka un vītola, tos izmanto bēru sārtos, un tie nozīmē varu, gudrību un pievilcību. Uz šīm oglēm tu arī pārgulēsi kā nāves gultā. Ņem,—

filozofs no nišas sienā paņēma klēpi melnas aitas vilnas. un pasniedza Taīdai, — tu šeit vientulībā, uz mutes gulēdama, pavadīsi nakti līdz pirmajām rītausmas pazīmēm.Kad sāks aust gaisma, ej atpakaļ galerija, pagriezies pa kreisi, uz gaismekļa spīduma pusi, un ieej tumšā alā kur tev jāpavada diena. Kad dzirdēsi zvanam, nāc atkal atpakaļ uz oļiem — līdz nākošajai rītausmai. Šoreiz guli uz muguras, vēro debesis un atkārto seno Gajas himnu tā būs vēl divas naktis. Es atnākšu tev pakaļ. Vajadzēs gavēt. Dzeramais ūdens ir alā —amforā pie guļvietas, Haire!

Taīda, drebuļu kratīta, daļu vilnas izklāja uz oļiem un, uzreiz nevarēdama iekārtoties šajā neparastajā guļvieta, centās arī apsegties ar vilnas kumšķiem. Tikko dzirdama viļņu čala uzdzina miegu…

Viņa pamodās no aukstuma, juzdama sāpes, jo oļi spieda augumu. Oda pēc aitām, melnais ūdens baseinā šķita netīrs. Taīdas mati bija sapinkājušies un salipuši no sājās ūdens šalts. Taīda pacēla galvu un pamanīja, ka debesis zaudējušas samtaino melnumu un sak kļūt pelēkas. Atcerējusies Dēlas filozofa nosac ījumu, viņa savāca vilnu kaudzē, rūpīgi saberzēja notirpušo augumu un devās pazemē. Viņu mocīja izsalkums, mute bija gluži sausa, viņai šķita, ka ir ļoti netīra. Taida bija neziņā Vai patiesi iesvētīšanas pārbaudījums sastāv no šādām tik vienkāršām neērtībām? Kam viņa tiek iesvētīta

atēniete atcerējās, ka filozofs viņai par to nebija teicis. Un viņa nebija neko pavaicājusi pilna briniški gas uzticēšanās dīvainajam sirmgalvim, ja jau viņš uzskata par nepieciešamu Taīdu iesvētīt, tad tas ir jādara! Taču neērtības naktī, pēc kuras nekas nenolika, viņu noskaņoja skeptiski. Viņa bija tikai gulējusi, tiesa gan, gulējusi nelādzīgā guļvietā, drūmā, nejedziga aka. Kāpēc? Kas viņā bija mainījies?

Sev par pārsteigumu, atēniete pazemē atrada trauku, kurā nomazgāties, un visu tualetei nepieciešamo. Nomazgājusies un ar pūlēm izsukājusi biezos matus, laida padzērās un, kaut arī bija izsalkusi, sāka justies daudz labāk. Gaismeklis izdega un nodzisa. Iestājās pilnīga tumsa. Taīda aiztaustījās līdz guļvietai, kas bija pārsegta ar mīkstu audumu, un ilgi gulēja, dziļās domās iegrimusi, līdz viņu pārmāca miegs. Pamodusies no vara plātnes šķindiena, viņa devās uz baseinu, izklāja labi ērti vilnu un apgūlās uz čirkstošajiem oļiem, pievērsusi skatienu ai spožām zvaigznēm piebārstītajām debesīm.

Jau dienā izgulējusies, viņa visu nakti neaizvēra acu, nenovērsdama skatienu no zvaigznēm. Nemanot viņu pārņēma dīvaina izjūta, it. kā viņa lidotu augšup. Pati zeme kopā ar viņu tiecās pretī debesīm, kas bija gatavas saņemt to savos skāvienos. «Priecājies, dievu māte, tu zvaigžņoto debesu sieva!» viņai iešāvās prātā pa jaunam izprastie senās himnas vārdi. Taīdai likās, ka viņa ir saplūdusi kopā ar dāsno, plašo Gāju, kas gaida savienošanos ar melno, zvaigžņu mirdzuma pilno bezgalību. Kuru katru brīdi atēnietes priekšā vajadzēja atklāties varenajam pasaules noslēpumam. Taīda izpleta rokas, viss viņas augums saspringa, no lūpām izlauzās mokošas nepacietības vaids. Taču nakts melnā sega joprojām pletās viņai pāri kā neizmērojams bezdibenis, debess spīdekļu noslēpumainais mirdzums nenāca tuvāk. Saviļņojuma spējais noplakums atēnieti nevis apbēdināja, bet aizvainoja. Viņa ieraudzīja sevi no malas: nožēlojamu, mazu, kailu, akas dibenā, augsto un gludo mūra sienu bezizejas lokā. Viņas iedoma par saplūšanu ar Gāju bija pārdroša svētuma zaimošana, neaizsniedzamais tāpat palika neaizsniedzams, nākotne nesolīja nekā dižena un gaiša. Taīdu sagrāba vēlēšanās pielēkt kājās un skriet prom — kā aplamniecei, kas ielauzusies aizliegtā pasaulē un beidzot sapratusi savu niecību. Kaut kas — varbūt tā bija vecā filozofa griba — vēl viņu noturēja uz vietas.

Pamazām Taīda pakļāvās zvaigžņotās nakts mieram, un pirmītējo apmulsumu nomainīja pašpaļāvība. Tomēr, kad viņa ieradās alā, lai iegrimtu nemierīgā miegā, satraukums atgriezās, to pastiprināja izsalkums un neizpratne, kāpēc viņai liek visu to darīt.

Trešā nakts vienatnē ar zvaigznēm simboliskās jūras krastā sākās citādi. Pēc divām tumsā pavadītām dienām zvaigznes šķita neparasti spožas. Kāda no tām piesaistīja Taīdas uzmanību. Tās asais stars caur acīm iekļuva sirdī, un pa visu augumu kā zila uguns izlija brīnumains spēks. Pievērsusi skatienu zvaigznei un koncentrējusies, Taīda atcerējās rituāla deju maģiskos izsaucienus, kas palīdz spēkus un jūtas sakopot vienā veselumā, un sāka atkārtot: «Gaja — Taīda, Gaja — Taīda…» Juceklīgais domu plūdums kļuva gausāks, zeme Taīdai apakšā salīgojās, un viņu tikpat kā kuģi naksnīgā jūrā nemanāmi, līgani sāka nest uz priekšu.

Beidzot Taīda bija izpratusi viņas pārbaudīšanas mērķi un jēgu. Zināms, tur, Vidusjūras salās, cilvēks, nakts klusumā atstāts vienatnē ar jūru, saplūstot ar viļņu nebeidzamajiem šļakstiem, vieglāk nonāca līdz pirmatnīgai saliedētībai ar Gajas dabiskajiem spekiem

Nožēlojamā simbolika Taīdai neļāva ātri izraisīt sevī dziļas jūtas, iekļauties laika plūdumā līdzīgi ahelojai Argirodīnei, kas veļ savus sudrabainos viļņus no nākotnes nezināmības uz pagātnes tumsību pazemē. Tomēr, ja vēlēšanās no paša sākuma bijusi dedzīga un stipra, koncentrētību un gara pacilātību varēja sasniegt arī te, kur viss drīzāk līdzinājās teāTRA dekorācijai.

Pagāja it ka pavisam īsa nakts, un daudzkrāsainas zvaigznes kļuva saltākas, sudrabodamās drīzās rītausmas gaidās. Pakļaudamās piepešai vēlmei, Taīda piecēlās un, izstiepusies visā augumā, metās iekšā melnā ūdens dziļumos. Viņu pārņēma apbrīnojams siltums, ūdens, kas sākumā bija licies sastāvējies un netīrs, izrādījās tikpat svaigs kā jūrā. Tikko jūtama straume maigi glāstīja, nomierinādama sakairināto ādu. Taīda pagriezās uz muguras un atkal pievērsa skatienu debesim Austrumpusē pār tuksnesi cēlās rītausma, bet Taīda nezināja, vai viņai atkal jādodas alas tumsā vai ari jagaida zīme šeit Viņas neziņu izkliedēja pazīstamais sitiens pa vara plāksni uz oļu uzbēruma parādījās vecais filozofs.

— Nāc pie manis, meita! Ir laiks sākt rituālu.

Gandrīz reizē ar viņa vārdiem brāzmaina skaidras dienas ausma uzvijās krēslaino debesu augstumos, atspīdēja no akas gludās sienas, un Taīda sevi ieraudzīja tumši pulēta granīta baseina kristāldzidrajā ūdeni. Apsviedusies uz vēdera, viņa ātri aizpeldēja līdz oļu uzbērumam. Apžilbuši pēc ilgās uzturēšanās alā un nakšu krēslībā, viņa izkāpa no ūdens un apsedzās ar slapjajam, sprogainajām matu cirtām.

Filozofam aiz muguras parādījās bārdainais dzejnieks ar melnu akmeni rokā.

— Tevi simboliski vajag ķert zibens spērienam, un tam tevi jāšķīsta — viņš tev iesitīs ar akmeni, kas nokritis no debesīm. Atmet matus atpakaļ un noliec galvu.

Taīda nekurnēdama paklausīja — tik ļoti bija nostiprinājusies viņas uzticība vecajam filozofam.

Upe senaja Spartā, kas izplūda no zemes un nozini.i cmi. Argirodine «— sudrabaini virpuļojošā.

Sitiens nesekoja. Skaļi nopūties, dzejnieks atkapās, ar brīvo roku aizsegdams seju.

— Kas tev notika, mitilēnieti? — sirmgalvis pacēla balsi.

— Es nevaru, tēvs, šis Gajas radošo spēku veidojums ir tik brīnišķīgs. Paraugies uz viņas pilnību, man iešāvās prātā, ka paliks rēta, un man nolaidās roka.

— Saprotu tavas jūtas, taču rituāls jāizpilda. Apdomā, kur rēta būs vismazāk redzama.

Redzēdams dzejnieka vilcināšanos, filozofs paņēma akmeni pats.

— Aizliec rokas aiz galvas, — viņš strupi lika Taīdai un ar akmens aso šķautni deva spēju triecienu pa augšdelma iekšpusi virs paduses. Taīda klusi iekliedzās, sāka tecēt asinis. Priesteris savāca mazliet asiņu un iejauca baseina ūdeni. Nosaitēdams atēnietei roku ar linaudekla lenti, viņš apmierināts sacīja:

— Redzi, par šo rētu zinās tikai viņa un vēl mēs abi.

Galvu noliecis, dzejnieks pasniedza Taīdai kausu kazas

piena ar medu — dzērienu, ar kādu Krētas salas alā Zevu bija dzirdījusi dievišķā kaza Amalteja. Taīda apdomīgi izdzēra to līdz dibenam un juta, kā izsalkums norimst.

— Šis dzēriens nozīmē atdzimšanu dzīvei, — filozofs sacīja.

Dzejnieks uzlika Taīdai galvā vainagu no spēcīgi smaržojošām baltām puķēm ar piecām ziedlapiņām un pasniedza gaišzilu ģērbu, gar kura apakšmalu parasto bārkšu vietā vijās kāšveida krustu raksts, kas atēnietei šķita baismīgs. Dēlas filozofs, kā vienmēr, uzminēja viņas domas.

— Tā ir ugunīgā riteņa zīme, kas pie mums atnākusi no Indijas. Redzi, kāšu gali ir atliekti pretēji saules griešanās virzienam. Ritenis var velties tikai saules griešanās virzienā un iezīmē labestību un labvēlību. Bet, ja tu ieraudzīsi līdzīgus krustu riteņus ar kāšiem, kas atliekti saules griešanās virzienā, tā ka ritenis var velties tikai pretēji saules gaitai, — zini, ka tev darīšana ar cilvēkiem, kas izraudzījušies Jaunuma un posta ceļu.

— Tāpat kā melnā burvestību deja, ko naktī pretēji saules gaitai dejo ap to, kam grib kaitēt? — Taīda pavaicāja, un filozofs apstiprinoši pamāja.

— Te ir trīs Trejseju dievietes — mūzas krāsas, — dzejnieks teica, apsiedams Taīdai auduma jostu ar gareniskām baltām, zilām un sarkanām svītrām. Viņš pēc ēģiptiešu paražas zemu paklanījās atēnietei, ar plaukstu pieskardamies savam labajam ceļgalam, un klusēdams izgāja laukā.

Dēlas filozofs veda Taīdu no pazemes cauri žilbinošas gaismas pielijušam pagalmiņam uz augšējo stāvu pilona virs vārtiem.

Turpmākās septiņas dienas un naktis aizņēma dīvaini koncentrēšanās un atslābināšanās vingrinājumi, darbošanās un svētlaimīgas atpūtas brīži, kas mijās ar prātnieka vēstījumiem par daudz ko tādu, kas labu izglītību guvušajai Taīdai nebija nācis ne prātā. Šķiet, ar viņu bija notikušas lielas pārmaiņas — uz labu vai uz ļaunu, to viņa vēl nespēja novērtēt. Katrā ziņā no Nēitas tempļa izies gluži cita Taīda, daudz mierīgāka, viedigāka. Viņa nekad nevienam nestāstīja par šim skarbajām dienām un neparastajām jūtām, kas uzšāvās kā liesma, aprldamas bērnišķīgās ticības nodriskātās drānas. Par ciešanām, ko sagādā šķietami svarīgo panākumu sniegtā valdzinājuma zudums, par jaunu cerību un mērķu pakāpenisku nostiprināšanos viņa būtu varējusi pastāstīt vienīgi meitai, kas būtu līdzīga viņai. Dzīve vairs nelikās sarežģīts līkumains ceļš, kas neskaitāmos lokos aizvijas no gaismas uz tumsu, 110 birzīm uz upītēm, no pakalniem līdz juras krastam. Un visur gaida vēl nepiedzīvotais, jaunais, vilinošais…

Dzīves ceļu tagad Taīda iedomājās taisnu ka bultas lidojumu, kas šķeļ dzīves līdzenumu, — sākuma platu un skaidru, tālāk aizvien šaurāku, miglaināku un galu galu aiz horizonta izzūdošu. Taču apbrīnojami vienveidīgu visā savā garumā, it kā vaļēja, no abām pusēm vienādu kolonnu ieskauta galerija stieptos prom tālumā — līdz pašām Taīdas mūža beigām…

«Zinošā», kā slepus tika dēvēta Persefone, bija ielauzusies sirdi, kur līdz šim bija nedalīti valdījusi Afrodīte un viņas draiskais dēls. Šis jaunajai, veselīgajai sievietei neparastās jūtas atēnieti nepameta visu laiku, kamēr viņa uzturējās Nēitas templi, un dīvainā kārtā palīdzēja asāk uztvert Dēlas filozofa pamācības. Vecais vīrs viņu iepazīstināja ar orfiķu mācību, kuras nosaukums radies no tā, ka orfiķi uzskatīja par iespējamu iznākšanu no Aīda pazemes valstības, tāpat kā Orfejs no tās izveda savu Eiridiki.

Šī mācība, kas pagājušo gadsimtu dzīlēs radusies, saplūstot kopā Krētas un Indijas gudrībai, apvienoja sevī ticību iespējai iemiesoties jaunā veidolā un dzīves un likteņa loku nebeidzamības noliegumu. Varenais princips «viss plūst, mainās un paiet», kas atspoguļojas Krētas varenās dievietes KibelesRejas vārdā, bija atdūries pret jautājumu — vai nāks atgriešanās pie agrākā?

— Jā, vienmēr nāks! — atbildēja Sīrijas gudrie un Pitagors — slavenais orfiķu skolnieks, pelasgs no Samas salas, kurš orfiķus novirzīja sānis no senās gudrības, Ursalimas prātnieku ietekmē nodevies skaitļu un zīmju rotaļai.

— Nenāks, — apgalvoja vecās orfiķu skolas filozofi. — Nevis Ritenis, kas mūžīgi rit loku pēc loka, bet Spirāle — lūk, mainīgo lietu patiesais plūdums, un tas sniedz glābiņu no Riteņa.

«Dievi nav radījuši Visumu, tas radies no dabiskiem pasaules fiziskajiem spēkiem,» — tā mācīja orfiķi. «Kosmoss — tā vispirms ir kārtība. No Haosa, Hrona (Laika) un Ētera (debess izplatījuma) ir izveidojusies Visuma ola. Ola sāka plesties plašumā, viena tās puse izveidoja debesis, otra — zemi, bet starp tām radās Bioss — dzīvība.»

Apmierinādami sava laika domājošo cilvēku vajadzības, orfiķi, zināms, nenojauta, ka pēc divdesmit sešiem gadsimtiem gigantiski pieaugušās cilvēces dižākie prāti pieņems gandrīz tādu pašu Kosmosa izcelšanās koncepciju, vienīgi atņemdami Zemei galveno vietu Visumā.

Divpadsmit gadsimtus pirms Taīdas radās mīts par Samsonu — spēkavīru, kam atņemta acu gaisma un kas piekalts pie dzirnavām un nosodīts mūžīgi griezt dzirnavu ratu. Riņķojošo debesu velvi kopš senseniem laikiem cilvēki salīdzinājuši ar dzirnavām. Kā lai tiek vaļā no Riteņa, no dzīves un likteņa apļu nebeidzamības?

Orfiķi šo problēmu atrisināja pēc sava prāta. Līdz pat mūsu dienām var atrast viņu pamācības uz zelta medaljoniem, ko viņi uzkarināja kaklā saviem mirušajiem. Kad mirušā cilvēka slāpju mocītā dvēsele aizlīgoja pa pazemes valstību cauri balto liliju — asfodelu laukiem, tai vajadzēja atcerēties, ka nedrīkst dzert no Lētes upes. Tās ūdens, ko tumšu darīja krastus aizēnojošās slaidās cipreses, lika aizmirst pagājušo dzīvi. Dvēsele tad kļuva par nevarīgu materiālu jaunas dzimšanas, iznīkšanas un nāves ciklam, kas bezgalīgi atkārtojas. Turpretī, padzerdamās no Persefones svētā avota, kas apslēpts birzī, dvēsele, saglabādama atmiņu un zināšanas, atbrīvojas no mūžam riņķojoša Riteņa un kļūst par valdnieci iimusu jiem.

Līdzās mācībai par iespēju iemiesoties.jauna veidola, kas nākusi no Āzijas, orfiķi saglabāja arī senas vietējas ieražas.

— No tevis, — Dēlas filozofs sacīja, — orfiķu zinātnieki prasa, lai tu atcerētos, ka cilvēka gara nākotne ir viņa paša rokās un nebūt neatrodas vienīgi dievu un likteņa varā, kā tic visi no Ēģiptes līdz Kartāgai. Šai ceļa nedrīkst piekāpties vai novirzīties, citādi — gluži ka ūdens malku no Lētes — tu iedzersi ļaunuma, skaudības un alkatības indi, kas tevī pavērs tālos Ereba bezdibeņus. Mēs, Jonijas orfiķi, mācām, ka krietnuma ceļā visi cilvēki ir vienādi un zināšanu līdztiesīgi. Piedzimstot cilvēku atšķirība ir milzīga. To pārvarēt, visus apvienot, tāpat kā pārvarēt tautu atšķirības, iespējams tikai vienā ceļā — zināšanu ceļā. Taču jāraugās, kurp ved ceļš, kas apvieno tautas. Posts, ja tas neved uz labu, un vēl jo ļaunāk, ja kāda tauta sevi uzskata pārāku par visām citām, uzskata sevi par dievu izredzētu, kas aicināta valdīt pār citām i utām. Tāda tauta liks citām ciest, iemantodama vispārēju naidu un patērēdama visus speķus, lai sasniegtu mērķus, kas ir sīki dzīves plašuma priekša. Mēs, grieķi, ne pārlieku sen nostājāmies uz šī mežonības un ļaunuma ceļa, jau agrāk uz tā bija nonākuši ēģiptieši un Sīrijas iedzīvotāji, bet tagad rietumos briest vēl jo ļaunāka Romas kundzība… Tā sasniegs drausmīgu varu. Un šī vara būs nežēlīgāka par visām citām, jo romieši ir citādi nekā grieķi: viņi ir tumsonīgi, tiecas pēc iekarojumiem un pārtikušas dzīves ar asiņainām izrādēm.

Atgriezīsimies pie tevis, — vecais filozofs aprāva aizsākto domu, — par mūsu novirziena orfiķi nevar būt neviens, kurš neatkarīgi no mērķa aizmirst cenu, par kādu cilvēki visu ieguvuši. Es nerunāju par vienkāršiem priekšmetiem, kas darināmi ar amatnieka rokām, bet domāju par lielām celtnēm, tempļiem, pilsētām, ostām, kuģiem, par visu, kas prasa daudzu cilvēku pūliņus. Neviens — pat visskaistākais templis nedrīkst tevi valdzināt, ja tā pamatos likti tūkstošiem vergu kauli un mokas, nekāds diženums nav cieņas vērts, ja tā sasniegšanai nonāvēti, miruši badā vai zaudējuši brīvību cilvēki. Ne tikai cilvēki, bet arī dzīvnieki, jo arī to ciešanas dara smagus likteņa svaru kausus. Tādēļ daudzi orfiķi neēd gaļu…

— Tēvs, bet kāpēc dievi prasa asiņainus upurus? — Taida ievaicājās un gluži saduga, pamanījusi skolotāja acīs dusmu zibeņus.

Brīdi cietis klusu, viņš atbildēja skarbi un strupi, un viņa vārdi nemaz neatgādināja pirmītējo rāmo valodu:

— Mežonīgus upurus mežonīgiem dieviem nes slepkavas…

Taīda samulsa. Jau dažu labu reizi sarunās ar veco filozofu hetēru bija pārņēmusi sajūta, ka v;ria laužas aizliegtā pasaulē, zaimojoši atvelk aizkaru, kas mirstīgos atdala no dieviem.s

— Nerunāsim par to, kam tu vēl neesi sagatavota!

Un Dēlas filozofs atlaida Taīdu.

Nākošajās dienās viņš hetērai mācīja pareizi elpot un attīstīt īpašu ķermeņa lokanību, lai varētu ieņemt tādas pozas, kas palīdz koncentrēties un ātri atpūsties. Kopš bērnības fiziski vingrinājusies, lieliski attīstīta, atturīga ēšanā un dzeršanā, viņa izrādījās tik spējīga skolniece, ka vecais vīrs labpatikā sita sev pa ceļgalu, iedvesmodams atēnieti.

— Es tev varu tikai iemācīt paņēmienus. Tālāk, ja vien gribēsi un varēsi, iesi pati, jo tas ir ceļš daudzu gadu garumā!— viņš piebilda, pārbaudīdams, cik labi Taīda visu atceras.

Sestajā — pītagoriešu dzīvības cipara — dienā vecais vīrs sīkāk pastāstīja Taīdai par visu dievību pirmmāti — Vareno Dievieti. Rakstu mācītāji melo, pūlēdamies pierādīt, ka sākotnēji bijis vīrišķais dievs. Pirms tūkstošiem gadu visas tautas pielūgušas Vareno Dievieti, bet ģimenē un dzimtā vadošo vietu ieņēmušas sievietes. Kad par noteicēju kļuvis vīrietis, ceļi sākuši šķirties. Senās reliģijas tikušas noslaucītas no Gajas virsas vai ari kļuvušas pilnīgi naidīgas sievietei, pasludinādamas to par ļaunuma un visa nešķīstā cēloni.

Austrumos neizmērojami tālu no šejienes ir milzīgā Viduszeme, iznīcinātās Krātas valsts laikabiedre. Tur dzeltensgjaini un greizacaini cilvēki uzskata vīrišķo pirmsākumu Jang par visa gaišā iemiesojumu, bet sievišķo pirmsākumu Jin — visa tumšā iemiesojumu debesīs un zemes virsū.

Svelmainajās Sīrijas ielejās dzīvo vismaz tikpat sena, gudra tauta, kas sākumā pielūgusi Reju Ķibeli — tāpat kā krētieši. Vēlāk dievietes sievišķais vārds pārvērties vīrišķā— par Jehovu. Vēl gluži nesen Augšēģiptē pastāvējis

Jehovas un divu dieviešu — viņa sievu: Ašimabethilas un Anathabethilas kults. Vēlāk sievas, izzudušas, un dievs palicis viens pats. Austrumos varenās dievietes Aštoretas jeb Ištaras un Jehovas kopēja pielūgšana sašķēlās divās dažādās ticībās. Pirmā daudz ko pārņēma no sievietes pielūdzējiem krētiešiem, no krētiešu kolonijas Gazas un senās gudrības pilsētas Biblas. Slavenais Zālamana templis ir celts pēc Krētas piļu parauga ar DžubeilasBiblas celtnieku palīdzību.

Jehovas pielūdzēju ticība sievieti pasludināja par nešķīstu ļaundari, kuras grēku dēļ cilvēki izdzīti no sākotnējās paradīzes. Sievietei draud nāve, ja viņa kaila parādīsies kaut vai vīram vai arī ieies dievnamā… Jo bezjēdzīgāka ir ticība, jo vairāk tai pieķeras neizglītoti cilvēki; jo tumšāka šo cilvēku dvēsele, jo viņi ir fanātiskāki. Nemitīgi kari, slaktiņi pašu tuvāko tautu starpā — tāds ir iznākums vīrieša uzkāpšanai dievu un valdnieku troņos. Viss poētiskais, kas saistīts ar Mūzu, izzūd, dzejnieki kļūst par slavas dziesmu dziedātājiem bargā dieva galmā, filozofi attaisno dieva rīcību, mehāniķi izgudro jaunus kaujas līdzekļus.

Bet, ja valdnieks kļūst par dzejnieku un pielūdz Mūzu daiļas mīļotās tēlā, tad mīļotā tiek nogalināta. Tā notika ar Kommagēnes valdnieku Zālamanu un Sulamīti. Sulamīte bija pelnījusi nāvi vēl arī tāpēc, ka viņa, pārkāpdama aizliegumu, nebija slēpusi savu kailumu.

— Bet pie mums, Grieķijā, tik daudzi dzejnieki un mākslinieki slavina sieviešu skaistumu, — Taīda ieminējās.

— Jā, pie mums sievišķās dievības nav tālu atkāpušās no vīrišķajām, un tā ir grieķu laime un mūžīgas skaudības avots visām citām tautām. Grieķijā sievietes nav nošķirtas no pasaules, tādēļ tām izglītības trūkums nav tik raksturīgs kā citu tautu sievietēm un viņu bērni neizaug par mežoņiem. Sievietes, kas visā savā skaistumā pozē māksliniekiem un skulptoriem, Grieķijā nevis nogalina, bet cildina, pārliecībā, ka atdot savu skaistumu cilvēkiem ir tāds pats gods kā meistaram to atveidot freskā vai marmora tēlā. Grieķi ir izpratuši Erota spēku un dzejas nozīmību jūtu audzināšanā. Mēs neesam spējuši izdarīt tā, lai sievietes visas tām piemītošās spējas apvienotu vienā būtnē, bet esam vismaz radījuši divējādas sievietes, divus sievietes svarīgākos veidolus: mājas pavarda sargātājas un draudzenes hetēras.

— Un kurš veidols ir nozīmīgāks?

— Abi ir vienādi. Un abus apvieno Varenā Dieviete Māte, Meža Zvēru un Augu Valdniece. Tomēr atceries, ka Varenā Dieviete pilsētās nedzīvo. Tās mājvieta ir pakalni un birzis, stepes un kalni, kur mitinās zvēri. Un vēl — jūra, jo viņa ir arī jūras dieviete. Sīrijas pravieši jūru uzskatīja par visa grēcīgā pirmdzimteni, ar jūru ir saistīta Rahāba — pavedinatāja, babiloniešu dieves Tiamatas pēcnācēja. Tie sludināja: «Nebūs vairs jūras!» Arī ēģiptieši baidās no jūras…

— Cik dīvaini! Man šķiet, es nespētu bez jūras ilgi dzīvot, — Taīda sacīja, — taču mani nebaida ari pilsēta, ja tā atrodas jūras krastā.

— Vai tad tu nezini, kuram sievietes veidolam sekot? — filozofs pasmaidīja. — Nelauzi nemaz galvu! Pats liktenis tevi radījis par hetēru, kamēr vēl esi jauna. Kad būsi vecāka, kļūsi par māti un daudz kas tevī mainīsies, bet tagad tu esi Kirke un tev jāpilda savs uzdevums.

Uz Taīdas jautājumu — kāds ir šis uzdevums, Dēlas filozofs viņai paskaidroja, ka sievišķā dieviete Mūza, kaut arī neesot asinskāra, tomēr nepavisam neesot, tik labsirdīga, kā iztēlojoties dzejnieki, kas tajā samīlējušies. Ikdienišķiem cilvēkiem pazīstams sakāmvārds, ka būt dzejniekam, mīlēt dzejnieku vai smieties par viņu — tas viss nesot vienādu postu. Krētas un Sīrijas senās mēness dieves bijušas rotātas ar čūskām, lai atgādinātu, ka to brīnumdaiļie tēli slēpj sevī Nāvi, bet lauvas sargājušas savus upurus pie dieviešu kājām. Tādas pašas ir arī viņu māsas: pūces izskata dieviete ar gudrībā kvēlošām acīm naktī lido, vēstīdama nāvi tāpat kā «Nakts ķēve» Dēmetra, arī nežēlīgā piekūnu mālite Kirke, bojāejas vēstnese, un Raudu salas valdniece Ea Vidusjūras ziemeļos. Mīlas burve Kirke vīriešus atkarībā no viņu nozīmīguma pārvērta par dzīvniekiem — cūkām, vilkiem vai lauvām. Artemīda Elate (Medniece) uzmana visu meža zvēru un cilvēku veselību, iznīcinādama vājos, slimos, plānprātīgos un neglītos.

Varenā dieviete Mūza ir kaila kā jau patiesības atklājēja, kas nav saistīta ne ar vietu, ne laiku. Viņa nevar būt pavarda sargātāja, viņa vienmēr būs tās pretstats. Sievietes nespēj diez cik ilgi izturēt viņas lomu.

— Es zinu, — bēdīgi un satraukti apliecināja Taida, — cik daudzas menāda mīlas svētkos izdara pašnāvību.

— Esmu ar tevi aizvien vairāk apmierināts! — filozofs izsaucās. — Pie tevis teiktā vēl piebildīšu, ka sievieti, kas dzimusi, lai būtu par mūzu, bet ir spiesta būt par mājas saimnieci, vienmēr kārdina pašnāvība. Tava loma dzīvē ir — būt par mākslinieku un dzejnieku mūzu, būt apburošai, žēlsirdīgai un maigai, bet nežēlīgai pret visu, kas apdraud Patiesību, Mīlestību un Skaistumu. Tev jābūt rosinošam aizsākumam, kas modina cilvēku dēlu labākās tieksmes, atturot viņus no negausīgas ēšanas, vīna dzeršanas un kautiņiem, no aplamas sāncensības, sīkas skaudības un zemiska verdziskuma. Ar dzejnieku un mākslinieku palīdzību tu, Mūza, nedrīksti pieļaut, ka zināšanu avots pārvēršas nedzīvā staignājā.

Brīdinu tevi, ka šis ceļš mirstīgai sievietei nav viegli ejams. Taču tas nebūs ilgs, jo to izturēt var vienīgi jaunas, spēkpilnas sievietes.

— Un kas tad tālāk? Nāve?

— Ja dievi tev piešķirs laimi mirt jaunai. Bet, ja ne, tad tu pievērsīsi pasaulei otru sievietes seju — kļūsi audzinātāja, mācīsi gudrībā bērnus, sēsi bērnu dvēselēs tās visa gaišā dzirkstelītes, kas vēlāk var kļūt par lāpām. Lai kur tu atrastos un lai kas ar tevi notiktu, atceries — tu esi Varenās Dievietes tēla nesēja. Zaudējot savu cieņu, tu pazemo visas sievietes — gan Mātes, gan Mūzas, Jauj dvēselēs, it īpaši vīriešu dvēselēs, svinēt uzvaru tumšajiem spēkiem, nevis tos uzveic. Tu esi cīnītāja. Tādēļ nemūžam nepazemojies vīrieša priekšā. Neļauj Erota spēkam darīt neko tev pretīgu, aizskarošu. Labāk Anterots nekā tāda mīlestība!

— Tēvs, tu teici — Anterots?

— Tu nobālēji? No kā tu izbijies?

— Kopš bērnības mums ir mācīts, ka visbriesmīgākā nelaime, no kuras baidās pati Afrodīte, ir mīlestība bez pretmīlas. Tā nolemj cilvēku neciešamām mokām, pasaule viņam kļūst par Nesa drēbēm. Šādas mīlestības dievs Anterots izgudro arvien jaunus aizvainojumus un mocības. Un es nespēju pārvarēt šīs bērnudienu bailes.

— Tagad tev ir atklātas orfiķu un Trejseju dievietes zināšanas un tu uzveiksi šīs bailes. Vai esi redzējusi mūsu dzejniekam līdzīgus cilvēkus, kam piemīt spējas pakļaut citus savai gribai? Tādu nav mazums. Viņu vidū ir tirāni, demagogi, stratēģi. Posts, ja tie kalpo ļauniem speķiem, sējot ciešanas. Jāvairās no jebkādiem sakariem ar šādiem cilvēkiem, no kuriem dveš ļaunās, par melno dēvētās maģijas kaitīgā elpa. Tev jāzina, ka ir iespējams ietekmēt cilvēkus ar fiziskās mīlas, ar dzimumtieksmju palīdzību, ar skaistumu, mūziku, dejām. Pakļaujoties melnās maģijas mērķiem un zināšanām, skaista sieviete iegūst daudzkārt lielāku varu pār vīriešiem, bet vīrietis pār sievietēm. Un posts tiem, kas rāpos pie viņu kājām, nicināti un gatavi uz visu viena vārda vai skatiena dēļ. Tas, lūk, ir īstais Anterots! Dzīve un cilvēki ir bezgala daudzveidīgi. Taču tev piemīt spēks akli nepakļauties ne cilvēkiem, ne mīlai, ne viltus runu un rakstu mānīgajiem vārdiem. Kāpēc gan tev jābaidās no mīlestības bez pretmīlas? Tā tikai darīs stipru tavu gaitu, modinot apslēptus spēkus. Tādēļ jau es tevi mācīju!

— Bet kā ir ar Anterota draudīgajiem pavadoņiem — atriebi un izrēķināšanos?

— Kāpēc tev jāseko tiem? Nedrīkst pazemot un mocīt vīrieti, tāpat arī pazemoties pati. Ievēro saprātīgas izturēšanās smalko robežu, citādi tu nogrimsi līdz pazemojamās stāvoklim un jūs abi valstīsieties maziskas dzīves dubļos. Atceries tautas, kas sevi uzskata par izredzētām. Tās ir spiestas visas pārējās tautas nomākt vai nu ar ieroču spēku, vai turot tās badā, vai liedzot tām zināšanas. Šo nomācēju dvēselēs nemitīgi aug vainas apziņa — neizprotama, akla un tāpēc jo briesmīgāka. Tādēļ šīs tautas izmisīgi meklē sev dievības, kas tās atbrīvotu no vainas. Neatradušas tādu vīrišķo dievu pulkā, tās steidz pievērsties senajām sievišķajām dievībām. Bet citas uzkrāj sevī vainas apziņu un, kļūdamas ļaunas, pārvēršas citu tautu mocītājās un bendēs, sabradādamas cilvēka cieņu un skaistumu, novilkdamas citus dubļos, kuros slīgst pašas. Šādas tautas ir sevišķi bīstamas. Orfiķiem kādreiz bija nemetori — slepeni Zeva Metrona, Zeva Mērītāja priesteri, kuru pienākums bija savlaicīgi ar indes palīdzību iznīcināt tādus ļaunus cilvēkus. Taču jau sen vairs nav Zeva Mērītāja kulta, nav ari tā slepeno priesteru. Bet cilvēku mocītāju skaits oikumenē pieaug. Dažreiz man šķiet, ka Nakts meita Nemese ir uz laiku aizmigusi, to apskurbinājis viņas narcišu vainags, kas sniedz aizmiršanos.

— Vai indes noslēpums tev ir zināms?

— Nē. Un, ja arī būtu, es tev to neatklātu. Tev ir cits uzdevums» Atšķirīgus ceļus apvienot nedrīkst. Tas novedīs pie. kļūdām.

— Tu pats man mācīji: orfiķi cilvēkus postā negrūž. Gribētos zināt katram gadījumam…

— Gadījuma nav! Visam ir nepieciešama Izpratne un Atklāšana — divas varenās Taisnīguma sastāvdaļas. Lai kas arī tev dzīvē atgadītos, nekad neej pa melno ceļu un centies arī citus no tā novērst. Tam tu esi pietiekami apbruņota! Vari doties mājās. Esmu noguris, mana meita. Higiaine!

Taīda nokrita ceļos skolotāja priekšā. Viņa bija pilna pateicības, un Dēlas filozofa sejā atspoguļojās miers, kad viņa noskūpstīja tam roku.

— Ja tu šeit esi iemācījusies būt vienkārša… nē, tu ar šo laimīgo likteņa velti esi piedzimusi! Es priecājos par tevi, daiļā Taīda! — Vecais virs ar pūlēm piecēlās no sēdekļa.

Skaudras skumjas, nojauta, ka uz ilgu laiku šķiras no iemīļotā audzinātāja, lika Taīdai nesteigties ar aiziešanu. Viņa devās uz galveno ieeju, taču atcerējās savu dīvaino un spilgto tērpu un apstājās. Nevar taču tāda iet pa ielu. Bet varbūt šīs drēbes viņai iedotas tikai uz laiku;1it ka atbildi nesdams, pāri pagalmiņam viņai pretī skrēja zēns — jau pazīstamais patukšā tempļa kalps. Zemu paklanījies, viņš veda Taīdu uz sānu priekštelpu, kur viņa bija ieradusies pirmajā reizē. Tur hetēra atrada savas drēbes un sandales. Zēns sacīja:

— Es pavadīšu tevi uz mājām.

SESTĀ NODAĻA

LAKONIETES LIKTEŅA PAVEDIENS

Pēc deviņām tempļa telpu šaurībā un tumsībā pavadītajām dienām Taīdai mazliet reiba galva. Sēta vējš bija norimis. Gaiss kļuvis dzidrs. Ziemeļos, astoņdesmit stadijus no šejienes, atkal bija skaidri saskatāmas gigantiskā; piramīdas. Aiz tempļa divi šauri ezeriņi bija gandrīz izsīkuši. Sacēlusi savu linaudekla drēbju apakšmalu Taīda soļoja pa izmīdīto malu starp dīķiem, caur lielajam parkam, vairoties no trokšņainas ielas. Pūlī viņa jutās nedroša.

Tiklīdz viņa iznāca aiz parka žoga un pagriežas gar to uz krastmalu, tūliņ izdzirda aiz muguras kādu skrienan ātrā un stingrā karavīra solī. Vēl neatskatījusies, viņa pazina Menedēmu.

— Kā tu te gadījies, mīļais? — Taīda maigi apsveica spartieti.

Klaiņoju ap templi. Šodien ir desmitā dienā un tava gūsta beigas. Es par vēlu iedomāju, ka tu iesi starp dīķiem. Esmu noilgojies pēc tevis. Es taču toreiz nepaguvu pat atvadīties: tas nolādētais brīnumdaris simpozijā apmānīja mums acis. Labi, ka tēbiete man visu izskaidroja, citādi es būtu to mitilēnieti samalis miltos.

— Neesi nu greizsirdīgs! — Taīda uzlika roku uz karavīra smagnējā pleca.

— Ai nē, nepavisam nē! Es tagad zinu, kas tu esi, kundze!

Taīda pat apstājās.

— Jā, jā!—spartietis turpināja. — Redz! — Viņš saņēma draudzenes roku, pieliecās un noskūpstīja viņas pirkstā gredzenu ar trijstūra zīmi.

— Tu esi orfiķis? — Taīda izbrīnā iesaucās. — Tu arī esi iesvētīts?

— Ak nē. Mans vecākais brālis ir Rejas priesteris. No viņa esmu uzzinājis noslēpumus, ko saprast neesmu spējīgs. Taču tie mani vilina, tāpat kā vilina aizkars starp dzīvību un nāvi, starp mīlestību un skaistumu. Un es spēju just, kaut arī nesaprotu, esmu tikai vienkāršs karavīrs, kas audzināts cīņām un nāvei. Bet īsts orfiķis nenogalina pat zvērus un putnus, neēd gaļu…

Taīdu pēkšņi pārņēma neparasta maiguma uzplūdi pret šo spēcīgo vīru, kas dievu un mīlestības jautājumos bija maigs un jūtīgs kā zēns.

— Ejam pie manis, — Menedēms sacīja, — es gribēju nosvinēt tavu iesvētīšanu.

— Ejam, — Taīda piekrita, — labi, ka tu mani sagaidīji!

Menedēms rietumu nomalē retu palmu un sakņu dārzu vidū īrēja mālu kleķa mājiņu, kur satikties ar Taīdu.

Te upes ieleja sašaurinājās, un mājiņa atradās netālu no trešās galvenās alejas. Menedēma mājoklis, kura iekārta bija nabadzīga pat spartietim, Taidā vienmēr izraisīja aizkustinājumu. Viņa aizmirsa, ka pēc lakoniešu pieņēmuma Menedēms vēl nebija sasniedzis īstu pilngadību, nebija kļuvis par trīsdesmit gadus vecu vīrieti, un vēl arvien bija pakļauts vīriešu disciplīnai, kas bija krietni skarbāka par brīvo Spartas sieviešu sabiedrisko režīmu.

Divi trīs skaisti trauki, dažas zvērādas — tas ari bija viss, ar ko vienkāršais karavīrs varēja izrotāt savu māju. Taču pa šim dienām te bija uzradies senlaiku darinājuma bronzas trejkājis.

Menedēms uzaicināja Taīdu nomest garo linaudekla tērpu un tad piecēla viņu un apsēdināja uz trejkāja kā pareģi priesterieni vai dievieti. Pārsteigtā atēniete pakļāvās, gribēdama zināt, kas notiks tālāk.

Spartietis no virtuves atnesa karstas ogles, iebēra tās divos kvēpināmajos traukos, kas stāvēja katrs savā trejkāja pusē, un dārgo Arābijas sveķu aromāts sāka līdzās Taīdai celties augšup reizē ar dūmu svēdrām.

Menedēms saņēma viņu aiz rokas, vēlreiz piespieda lūpas pie gredzena ar trijstūri un, galvu noliecis, lēni noslīga ceļos. Sādā pozā viņš palika tik ilgi, ka Taīda sāka justies neveikli — gan viņa pozas svinīguma dēļ, gan sava neērtā stāvokļa dēļ uz augstā trejkāja. Viņa piesardzīgi sakustējās, baidīdamās Menedēmu aizvainot. Spartietis ierunājās:

— Tu esi tik gudra un skaista! Es ticu, ka tu neesi vienkārša mirstīgā. Pateicos tev par dievišķo prieku! Es nespēju izteikt vārdos savu lielo laimi, mēle man neklausa, taču es pat miegā redzu Afrodītes maigo smaidu. Man nav nekā cita, ko tev atdot, kā vien mana dzīvība, un tas taču ir tik maz — nāvei paredzēta karavīra dzīvība!

— Ak, tu esi labāks par visiem, mans Soter (glābēj)! Es jūtu prieku tava spēka paspārnē un mīlu tevi, — Taīda noliecās pie spartieša, uzlika abas rokas uz viņa sprogainās galvas, — celies augšā ātrāk!

Menedēms pacēla acis, un Taīda tajās saskatīja sajūsmu un skaidras, vīrišķīgas dvēseles prieku. Samulsusi, laimīga un satraukta aiz lielas atbildības apziņas par iemīļoto, kuram viņa bija kļuvusi gan par dievieti, gan par acīm uz dzīvi, atēniete ar jautrību centās aizdzīt nezin no kurienes piezagušos satraukumu.

Šī diena abiem šķita tik īsa, ka Menedēms tikko paguva saposties nakts sardzei nometnē.

Iebildumos neklausīdamies, Menedēms uzsēdināja Taīdu plecā un metās skriet lejup uz krastmalu, tur salīga laivinieku un lika aizvest draudzeni uz pilsētas ziemeļu galu. Tikai pēc tam viņš joņoja uz nometni. Nenogurdināmais skrējējs vienmēr paguva ierasties laikā.

Nogurusi Taīda sēdēja laivā, vērodama dzidro un vēso ūdeni — šajā gadalaikā Nīla bija sevišķi tīra. Varbūt skumjas bija uzvēdījuši Menedēma vārdi, kuros skanēja drīzas šķiršanās nojauta? Karavīra balss bija skanējusi dobji un skumīgi, kad viņš Taīdai stāstīja par vēstuli, ko Eositejs saņēmis no valdnieka Agīda, kurā tas Eositeju aicināja atpakaļ uz Spartu. Maķedoniešu valdnieka Aleksandra ierašanās Ēģiptē un šīs zemes pakļaušana viņa varai bija nenovēršama. Saujiņai spartiešu nebūtu jēgas turēties pretī tam, kurš uzvarējis persiešus. Atkrita arī nepieciešamība vēl ilgāk uzturēties Ēģiptē. Faraons, šis priesteru pakalpiņš, devās uz Elefantines pilsētu, bet viņa mantzinis jau bija ieminējies Eositejam, ka naudas izmaksas drīz vien var izbeigties. Arī Dārija satraps nedeva nekādas pavēles. Valsts pašlaik bija priesteru rokās.

— Un tev ir jābrauc prom kopā ar savējiem? — Taīda nobijās.

— Tas ir neizbēgami. Bet kā gan es varu šķirties no tevis? Labāk jau kauss koneiona…

Taīda uzspieda pirkstu karavīram uz lūpām.

— Nerunā tā. Vai gribi, es braukšu tev līdzi? Atgriezīšos Grieķijā?

— Tas sniegtos pāri visam, par ko vien varu sapņot. Bet… — spartietis sastomījās.

— Kas tad ir?

— Ja es atgrieztos mājās pēc kara beigām, bet tagad… Tikai nevienam to nestāsti: man šķiet, būs karš.

— Pret grieķu savienību un Aleksandru?

— Pret ko gan citu?

— Jūs, spartieši, esat pārgalvīgi droši un dumji iecirtīgi. Un labu galu neņemsiet. Bet tu taču vari palikt šeit, kopā ar mani?

— Par ko tad? Par Salmāhas zirgupuisi? Vai arī par vainagu pinēju?

— Kāpēc tūliņ tik skaudri? Pagudrosim, atradīsim izeju. Vēl ir laiks. Eositejs taču tik drīz nebrauks prom?

— Ne ātrāk par Aleksandra ierašanās laiku.

— Cik žēl, ka tu nevari doties pie Aleksandra.

— A, tu saproti!.. Jā, esmu taču spartietis, un spartieši viņam nav pa prātam, zini, viņš pat atteicās no Spartas vārda uz trofejas…

— Tas vēl nekas. Viņš ir mans draugs.

— Tavs draugs? Jā, nu zināms, es biju piemirsis par Ptolemaju. Taču man jābūt kopā ar savējiem gan tad, kad gūstam slavu, gan ejot nāvē,— visur vienādi.

— Saprotu. Tāpēc ari nedomāju, ka tu varētu kalpot maķedoniešiem.

Visu ceļu Taīda pūlējās kaut ko izdomāt Menedēma labā, tomēr tā ari neko neizdomāja.

Tiklīdz Taīda parādījās starp sava dārziņa persiešu ābelēm, Hēsione, priecīgi izsaukdamās, metās viņai pretī, un viņa tēbieti apskava kā māsu. Atskrēja ari Klonarija, greizsirdīgi noskatīdamās «No čūskas dzimušajā» un cenzdamās to atbīdīt no saimnieces.

Abas lika Taīdai bez vilcināšanas atgulties uz cieta sola, lai izdarītu masāžu. Meitenes saka rosīties, pa i mezdamas, ka viņa savu ķermeni atstājusi gluži novārtā.

— Nu vajadzēs visu nakti noņemties, lai kundzes augumu dabūtu pieklājīgā izskata, — verdzene tērgāja, prasmīgi rīkodamās ar bronzas knaiblītēm un sūkli, kas samērcēts brioniju sakņu uzlējumā: tas iznicina spalviņas un padara ādu gludu.

Hēsione tikmēr gatavoja aromātisku šķidrumu ar Taīdas iemīļoto Irisu un neironu smaržu. Smalkplūksnainās neironu lapas ar aso, rūgteni svaigo smaržu šeit Ēģiptē bija dabūjamas lielā daudzumā. Turpretī Grieķijā tās izplauka tikai uz īsu laiku elafēboliona mēnesī.

Taīdas pārvēršanu Afrodītes priesterienē — smaržojošā un gludā kā statuja — pārtrauca gavilējošās Hēgesihoras atbraukšana. Viņa noskūpstīja draudzeni, taču viņu gaidīja zirgi, un tāpēc Hēgesihora aiztraucās, apsolījusies ierasties, lai pārnakšņotu…

Lihnu liesma, dzeltenu oniksa plāksnīšu aizēnota, izplatīja guļamtelpā vāru zeltainu mirgojumu. Pie guļvietas dega nakts gaismeklītis, un uz tā fona Taīdas skaidri iezīmētais profils Hēgesihorai šķita kā tumšā akmenī cirsts. Taīda augstu pacēla roku, iezaigojās gredzens, k» s piesaistīja spartietes uzmanību.

— Tu to sāki valkāt nesen. Kurš tev to dāvināja, pasaki? — Hēgesihora ieprasījās, vērodama slīpēto akmeni.

— Tā nav dāvana, bet zīme! — Taīda iebilda.

Spartiete zobgalīgi iespurdzās.

— Mēs visas, auletrīdas būdamas, valkājām tādas zīmes. Tas bija ērti. Ja trijstūra virsotne pagriezta prom no pašas, tad katram skaidrs: aizņemta. Ja uz savu pusi — brīva. Tiesa gan, gredzeni bija no bronzas un acs no zila stikla.

— Bet zīmējums tāds pats? — Taīda šķelmīgi pasmaidīja.

— Tāds pats — varenās dievietes trijstūris… Nē, trijstūri bija šaurāki, smailāki. Tavā gredzenā trijstūrim ir plati iezīmētas sānmalas — tāpat kā Astartes zīmē. Un akmens veido pareizu apli. Vai tu saproti šīs zīmes jēgu?

— Ne gluži, — Taīda negribīgi atbildēja, taču Hēgesihora, viņā neklausīdamās, izslēja galvu. Kaut kur no mājas dziļuma šurp atplūda klusas skaņas, vīdamās skumīgā melodijā.

— Hēsione, — atēniete paskaidroja, — viņa pati no niedres izgatavojusi sīringu.

— Dīvaina meitene. Kāpēc tu viņu neizdod pie vīra, ja negribi mācīt par hetēru?

— Jāļauj viņai atgūties no pārdzīvotajām šausmām, varmācības un verdzības.

— Cik ilgi tad var atgūties? Būtu jau laiks!

— Dažādiem cilvēkiem atspirgšanai vajadzīgi dažādi laika sprīži. Kur viņai jāsteidzas? Kad Hēsione kļūs par īstu sievieti un iemīlēs kādu, tad uzlēks jauna daiļuma zvaigzne. Tad piesargies, zeltmatainā!

Hēgesihora nicinoši pavīpsnāja.

— Vai tik tava nelaimīgā tēbiete netaisās sacensties ar mani?

— Visādi var gadīties. Kad te ieradīsies Aleksandra karaspēks…

Hēgesihora piepeši kļuva nopietna.

— Apgulies blakus, man cieši klāt, lai neviens nenoklausās!

Spartiete pastāstīja to, kas draudzenei jau bija zināms: Eositejs grasās pamest Ēģipti. Spartiešu stratēgs prasa, lai Hēgesihora brauc viņam līdzi. Viņš negrib un nevar šķirties no draudzenes.

— Bet tu?

Man viņš apnicis ar savu greizsirdību. Es nevēlos šķirties no tevis un gribu sagaidīt Nearhu.

Bet ja nu Nearhs tevi jau sen aizmirsis? Ko tad?

— Tad… — Lakedaimoniete noslēpumaini pasmaidīja, vienā lēcienā biia laukā no gultas un atgriezās ar nelielu no dateļpalmu lapām pītu groziņu. Ar tādiem groziņiem uz tirgu devās bagātas kosmētisko līdzekļu pircējas. Hegesihora apsēdās uz gultas malas, pavilkuši sev apakšā kaju, ko Memfisas dzejnieki bija apdziedājuši par «sudrabkaltu», un izvilka kārbiņu, kas bija darināta no Taīdai nepazīstama koka. Arī Taīda ieinteresējusies piecēlās sēdus un ar pirkstiem pieskārās gludajam, pelēcīgajam vāciņam.

Nartēka koks, kura stumbrā Prometejs no debesim nonesa cilvēkiem uguni. Aleksandram ir pat vesela nartēka lāde. Viņš tajā glabā «Iliadas» norakstu, ko izlabojis tavs draugs Aristotelis. — Un Hēgesihora sāka jautri smieties.

— Un kurš tad šī drauga dēļ bēga no Atēnām? — Taīda nepalika parāda. Bel no kurienes tev zināmi tādi sīkumi par Aleksandru?

Spartiete klusēdama izvilka no kārbiņas papirusa lapu, no abām pusēm aprakstītu sīkajā, rūpīgajā Nearha rokrakstā.

— «Nearhs, Meriona dēls, sūta labas veselības vēlējumus Hēgesihorai un pieliek klāt šo te.»— Spartiete izbēra uz gultas sauju dārgakmeņu un divus ar zeltu apdarinātus flakonus no uguntiņās dzirkstījošas «tīģera acs «.

Izcilākās hetēras pazina, dārgakmeņus tikpat labi kā juvelieri. Taīda izņēma lampionu no oniksa ekrāna, un draudzenes noliecās pār dāvanu. Ugunssarkani piropi («ugunīgās acis»), milzīgs rubīns ar sešstaru zvaigzni iekšpusē, tumšzils «karaliskais» berils, vairāki spilgti violeti hiacinti, divas prāvas sārtas pērles, dīvains, plakans, gaiši violets, metāliski vizošs akmens, kādu hetēras nepazina, zeltaini Sarkanās jūras hrizolīti. Nearhs zināja dārgakmeņu vērtību un bija pasniedzis patiesi karalisku dāvanu tik ilgi no viņa šķirtajai mīļotajai.

Lepnumā piesarkusi Hēgesihora pacēla dārgakmeņus uz plaukstas, tīksminādamās par to mirdzumu, Taīda draudzeni apskāva skūpstīdama un apsveikdama.

— Ak, gandrīz būtu aizmirsusi, piedod man, skatot šo dāvanu, es kļūstu gluži kā bez prāta.

Spartiete atlocīja vaļā sarkanas ādas gabaliņu un pasniedza Taīdai dieves Anaitīdas statuetīti no vesela safīra gabala, meistariski izgrieztu mazā pirkstiņa lielumā. Dieviete stāvēja dzīvā pozā, kas krasi atšķīrās no parastās, stingi nekustīgās pozas, vienu.roku atmetusi aiz galvas, bet ar otru balstīdama savu smago lodveida krūti. Izliekumos zilais akmens lāsmoja kā zīds.

— To Nearhs sūta tev, lūdz viņu neaizmirst.

Atēniete vērtīgo lietiņu saņēma, juzdama gan īgnumu, gan atvieglojumu. Arī Ptolemajs būtu varējis kaut ko atsūtīt par zīmi, ka viņu atceras, bet, ja nav atsūtījis, tad ir aizmirsis. Lai slava Migonitīdai — ja Aleksandrs ar saviem karavadoņiem ieradīsies šeit, viņai nevajadzēs lauzīt galvu, kā tikt vaļā no agrākā mīļotā, kurš kļuvis par varenā iekarotāja karavadoni.

— Kavējies domās pie Ptolemaja? — Sievišķi vērīgā spartiete pielika karstu plaukstu viņai pie vaiga.

— Nē!— Taīda mundri izsaucās. — Un ko tu iesāksi?

— Gaidīšu Nearhu! — Hēgesihora nešaubīdamās atbildēja.

— Bet Eositejs?

— Lai dodas uz Spartu, uz Maķedoniju, kaut uz Erebu.

— Un tu nebaidies no viņa greizsirdības?

— Es ne no kā nebaidos!

— Zinu, ka tu esi drosmīga kā lauvu mātīte, tomēr dodu tev padomu: glabā šo kārbiņu pie manis.

— Prātīgs padoms!

Pēdējā atiskā pavasara mēneša skiroforiona beigās Ēģiptē izcēlās neparasts satraukums. Aleksandra mehāniķi bija uzcēluši milzīgu molu un pēc septiņu mēnešu aplenkuma ieņēmuši nepieejamo Tiru. Astoņi tūkstoši pilsētas aizstāvju bija nogalināti, trīsdesmittūkstoš iedzīvotāju pārdoti verdzībā. Trīs tūkstoši cilvēku, ciezdami slāpes un mudināti ar pletnēm, svelošā saulē bēra smilšu valni ap Gazas sienām. Kaut gan acu priekšā bija varenās Tiras bēdīgā mācība, pilsēta, ko bija piemānījuši Dārija sūtņi, apgalvodami, ka valdnieks tuvojas ar milzīgu armiju, nolēma turēties pretī.

Pie Gazas sienām parādījās nevis Dārijs, bet smilšu valnis. Augstāks par pilsētas torņiem, un no tā kores maķedonieši varēja trāpīt aizstāvjiem gluži kā līdzenumā

… Mehāniķu viltība neaprobežojās ar to vien. No vaļņa apakšas maķedonieši izdarīja parakumus, un Gazas sienas sabruka. Pēdējā niknajā kaujā Aleksandrs tika smagi ievainots. Pareģis Aristandrs bija karavadoni brīdinājis, ka viņam draud lielas briesmas, ja viņš piedalīsies kaujā. Karstasinība neļāva Aleksandram uzklausīt pareģa padomu. Liels, ar «mašīnu», kā tika dēvētas kaujas akmeņu metamās ierīces, izlingots akmens pārsita viņa vairogu un triecās pret kreiso plecu, salauzdams ribu un atslēgas kaulu. Kad Aleksandru, skumjiem izsaucieniem skanot, nesa prom no kaujas lauka, viņš smaidīja un sveicināja savus kareivjus, paceldams labo roku.

Vīrieši, kas bija aizstāvējuši Gāzu, tika iznīcināti visi līdz beidzamajam, bet sievietes un bērni pārdoti verdzība. Aleksandrs pavēlēja sagraut visus tempļus, Tīrā viņš aprobežojas ar to, ka galvenajā Bēla templī uzstādīja armijas aplenkuma mašīnu, bet uz galveno laukumu pec viņa pavēlēs lika atvilkts Nearha karakuģis.

Ceļš uz Ēģipti bija vaļā, Meinfisa Aleksandru gaidīja uz vasaras beigām boēdromionā, tiklīdz viņš būs atkopies no ievainojuma. Daudzi bagāti cilvēki bēga pāri jūrai. Memfisas ziemeļdaļā lēti pārdeva skaistas mājas ar plašiem dārziem.

Spartieši posās ceļā. Divi stratēga Eositeja kuģi atbrauca no Naukrates. Tie stāvēja piestātnē, gatavi uzņemt simt apsardzes hoplītu, stratēga mantas un Hēgesihoras zirgus. Spartiete, uzzinājusi draudzenes lēmumu atgriezties Grieķijā, staigāja apkārt gluži apjukusi. Pavadījusi divas naktis bez miega, Taīda izdomāja, ar ko viņas spariietis Menedēms varētu nodarboties Atēnās. Taīdas māja un visas tur palikušās mantas pagaidām bija saglabātas. Viņa piedāvāja Hēgesihorai, lai tā apmetas pie viņas. Termiņš vajāšanai par izrēķināšanos ar filozofiem bija beidzies šī gada metageitnionā.

Lakedaimoniete lūdzās Taīdu un Menedēmu, lai nepamet viņu vienu Memfisā.

Kāpēc tu gribi palikt? — atēniete nesaprata.

Brauksim prom ar spartiešu kuģiem kopā ar Eositeju.

Nedrīkst. Aiz mīlestības uz Menedēmu tu vairs nespried tā kā senāk, — Hēgesihora iebilda, — Spartā es netikšu vaļā no Eositeja. Un viņam padomā liels karš…

Atkal? Vai tiešām taviem tautas brāļiem vēl ir par maz? Cik ļoti apnikusi viņu kareivīgā nežēlība. Pat maigajā jaunībā spartiešu jaunekļi nodarbojas ar helotu slepenu tvarstīšanu.

— Kas gan tur slikts? Viņiem ieaudzina vīrišķīgu niknumu pret vergiem. Iemāca apspiest vergos pat domu par atbrīvošanos.

— Vergturis pats ir vergs, nožēlojamāks par helotiem!

Hēgesihora paraustīja plecus.

— Jau sen esmu pieradusi pie atēniešu brīvdomības, bet gan jums nāksies to nožēlot!

— Sparta kritīs ātrāk — kā tāds novecojis lauva — un kļūs par barību pretīgajām hiēnām.

— Mēs strīdamies par kara un valsts jautājumiem gluži kā vīrieši, — Hēgesihora neiecietīgi noteica, — un tu nedod atbildi uz manu lūgumu. Paliec kopā ar Menedēmu un mani līdz maķedoniešu atnākšanai. Viņi tavam mīļotajam neko ļaunu nedarīs, par to es varu galvot.

— Arī es spēšu viņu pasargāt.

— Tad dari to manis dēļ!

— Labi, es pierunāšu Menedēmu!

Lakedaimoniete sažņaudza draudzeni ciešos skāvienos, pārklādama viņas melnīgsnējos vaigus ar pateicības skūpstiem.

Katastrofa, kā allaž, nāca piepeši — kā zibens spēriens.

Abas draudzenes pastaigājās pa krastmalu, apradušas ar sajūsmas saucieniem, ko viņām raidīja Ēģiptes vasaras beigu maigajā novakarē pie upes sanākušie pilsētnieki un pilsētnieces.

Ūdeņiem bagātā Nīla plūda straujāk. Pa tās neskaidro ūdeni laivās vizinājās mazāk cilvēku nekā zemā ūdens periodā.

Menedēms bija palicis sardzē spartiešu nometnē. Viņa vietā vienu soli aiz Taīdas sīkā solī nāca Hēsione, ar galvai pārmestu zīdautu aizsegusi seju pret uzbāzīgiem skatieniem. Nebeidzama gājēju virkne gausi kustējās abos virzienos, vērojot Memfisas slavenās vietas. Ģērbās šeit nesalīdzināmi vienkāršāk nekā Atēnās un sevišķi Mazāzijas un Sīrijas piekrastes bagātajās pilsētās. Draudzenēm aiz muguras, piesaistot uzmanību ar savu vairāk nekā četras olektis garo augumu, soļoja Eositejs kopā ar trim milzīga auguma lohagiem — vienību komandieriem. Apjozuši karavīru jostas, uzlikuši apmetņus un kaujas bruņucepures ar augstiem astru cekuliem no zirgu krepem, spartieši slējās pāri pūlim kā bargi dievi. Ne eģipliešu, ne persiešu karavīrus nekur nemanīja.

Tur, kur Nīla meta līkumu ap senu dambi, ko izmantoja peldoša tilta uzstādīšanai, krastmala izvērtās plašā laukumā, ap kuru auga milzīgi koki. No laukuma rietumpuses, ko rotāja divi spoži pulēti obeliski, sazarodamies aizstiepās divas palmu alejas.

Labās puses alejā vērpās putekļu mākoņi. Pretim auļoja gaišzilā persiešu pastnieka apmetnī ģērbies cilvēks. Viņa šķēpa galā karājas lauvas astei līdzīgs kumšķītis saru, kas nozīmēja, ka viņš sūtīts īpašā uzdevumā. Jātnieks apturēja zirgu starp obeliskiem un brītiņu vēroja kustīgo pūli. Viņa pieredzējusī acs ātri saskatīja vajadzīgo. Nolēcis no zirga, viņš neveiklā gaitā — kā jau cilvēks, kas savu dzīvi pavada zirga mugurā,— devās šķērsām cauri ļaužu straumei un, nevērīgi izgrūstījis ziņkārīgos, nostājās hetēru priekša. Hēgesihora kļuva tik bāla, ka laida sabijās draudzenes deļ un apskāva to, pievilkdama sev klal ar mūžvecu sievietes aizgādības žestu. Vēstnesis gaišzilajā apmetnī zemu paklanījās.

Es jāju no tavas mājas, kundze. Tur man teica, ka atradīšu tevi pastaigājamies pie upes. Kurš gan var kļūdīties, levi ieraugot? Tu esi spartiete Hēgesihora!

Hetēra, lūpas aplaizīdama, klusējot pamāja.

Vēstnesis izvilka aiz joslas aizbāztu uz plānas.sarkanas adas rakstītu vēstuli.

Krētietis Nearhs, dievišķā Aleksandra flotes vadītājs, sūta tev šo vēstuli un prasa tūlītēju atbildi.

I lēgesihora paķēra nelielo vēstulīti, nedroši žņaudzīdama lo savos smalkajos pirkstos. Taīda devās viņai palīgā: Kur tevi vakarā uzmeklēt, lai nodotu atbildi un atalgojumu.

Vestnesis nosauca pasta stacijas ksenonu, kur viņš bija apmeties, un Hēgesihora pamāja ar roku, viņu atlaizdama. īstajā brīdī. Eositejs mēģināja vēstuli paķert, taču Hēgesihora izvairījās, noslēpdama ādas vīstoklīti zem hitona jostas.

— Ei, panāc šurp! — stratēgs nokliedza pakaļ aizejošam vēstnesim.

Cilvēks gaišzilajā apmetnī pagriezās atpakaļ.

— Atbildi — no kurienes ir ta vēstulē? Kurš tevi sūtīja? Vai arī tu tiksi sagrābts un atbildēsi, pletnei svelpjot.

Vēstnesis tumši pietvīka un noslaucīja noputējušo seju apmetņa stūrī.

— Karavadoni, tu man draudi, pārkāpdams paražas un likumu. Vēstule nāk no tālienes, no varena cilvēka. Viss, ko es zinu, ir vārdi, kurus vajadzēja pateikt, vēstuli nododot. Tev vajadzēs noauļot daudzus parasangus garu ceļu caur desmitiem pasta statmu, iekams tu uzzināsi, no kurienes zeltmatei sūtīta vēstule.

Eositejs atguvās, atlaida vēstnesi un piegāja cieši klāt Hēgesihorai. Viņš raudzījās caur pieri ar drūmu un ļaunu skatienu.

— Dievi dara skaidrāku manu saprātu. Tava nevēlēšanās braukt prom… Atdod man vēstuli! Tā ir svarīga arī manas vienības kara ceļiem.

— Vispirms izlasīšu pati. Paej nost!

Hēgesihoras tonis bija nepiekāpīgs. Eositejs soli atkāpās, un hetēra acumirklī atlocīja vēstuli. Viņu vērodama, Taīda pamanīja, kā izlīdzinājās bargā krunciņa uzacu starpā un viegls, bezrūpīgs agrākās Atēnu Hēgesihoras smaids iegūla draudzenes lūpās. Viņa kaut ko pačukstēja Hēsionei. Meitene paspēra soli sānis, noliecās un pasniedza spartietei smagu akmeni. Pirms stratēgs iespēja ko apjēgt, Hēgesihora ievīstīja akmeni vēstulē un ar gluži nesievišķīgu spēku un veiklību ielingoja to upē. Vēstule nozuda upes dzīlēs.

— Par to tu dārgi samaksāsi! — stratēgs izsaucās, šo scēnu vērojošajiem memfisiešiem smejot un jokojot.

Eositejs grasījās sagrābt Hēgesihoru aiz rokas, taču viņa izvairījās un tūliņ nozuda pūlī. Karavadonis uzskatīja par sevis necienīgu dzīties pakaļ sievietei un, savu palīgu pavadīts, augstprātīgi pagriezās uz nometnes pusi. Taīda un Hēsione panāca sasarkušo Hēgesihoru. Jautra, ar satraukumā mirdzošām acīm — viņa izskatījās tik skaista, ka visu skatieni pievērsās viņai.

— Kas bija vēstulē? —atēniete īsi pavaicāja.

— Nearhs ir Naukratē. Aicina kuģot viņam pretī vai gaidīt Memfisā. Vēl drīzāk te ieradīsies Aleksandrs… — mazliet aizelsdamās, stāstīja Hēgesihora.

Taīda klusēja, pētīdama draudzeni, it kā to nepazītu. Saule lēni slīga lejup aiz Lībijas tuksneša kraujām, rimtā puskrēslas brīža maigā gaisma skaidri iezīmēja visu Hegesihoras augumu. Taīdai likās, ka dīvaina ēna pārmet Hegesihoras sejai nolemtības plīvuru. Acu dobumos bija hvjulusi melni loki, tumšas rievas iezīmējās abpus plānajā mi n.isim, padarot neskaidras drosmīgo lūpu aprises. Draudzene šķita kļuvusi sveša, tāla un par vairākiem,kIii desmitiem vecāka. Taīda nopūtās, ar roku skardama l.iked.iimonietes zeltaino matu cirtas, viņa saprata, ka tā ii tikai Ēģiptes straujā saulrieta ēnu rotaļa, un atviegloti nopūlas. Jautrības pārņemtā Hēgesihora iesmējās, nesāpi. r.d,iin.i draudzenes izjūtas. Taīdas noskaņojumu aptumšoja neskaidra nelaimes nojausma.

Draudziņ, tev uz laiku jāpazūd, — viņa satvēra diaiid.eni aiz rokas, — kamēr spartiešu vienība nebūs devusies jūrā.

Neviens neuzdrīkstēsies mani aizskart, it īpaši tagad, neuzvaramā valdnieka pavēnī,— Hēgesihora iebilda.

laida tam nepiekrita.

liositcjs un viņa spartieši ir īpaši vīrišķīgi cilvēki. Vii,n nebaidas ne nāves, ne likteņa. Ja tu negribi sasieta atstāt Eģipti kuģa kravas telpā, tad iesaku padomāt. Es atradīšu tādu slēptuvi, ka okšķeri tevi nedabūs rokā.

Hegesihora atkal iesmejās.

Nespēju iedomāties, ka galvenais stratēgs, rūdīts l.ai.i virs, valdnieka radinieks, tādā izšķirošā brīdī varetu domāt par sievieti, par hetēru, kaut arī tik lielisku ka es.

Tu maldies. Viņš grib, lai tu piederi vienīgi viņam tieši tādēļ, ka tu esi lieliska kā dieviete, esi vispārējas uzmanības un pielūgsmes centrā. Bet šķirties no tevis un vēl jo vairāk — atdot kādam, lai tas būtu kaut vai pats Argkāvis, tas viņam ir pazemojums, rūgtāks par nāvi. Viņa vai tavu… vispirms tavu, tomēr ne ātrāk, iekams tu nebūsi lidz dibenam iztukšojusi pazemojumu kausu, ar tiem viņš atdarīs par to varu, kāda tev ir pār viņu, un par tavu nepaklausību.

Taīda apklusa. Klusēja arī Hēgesihora, nemanīdama ne garāmgājējus, ne piestātnē aizdegtās lāpas.

Iesim uz tavu māju, — viņa noskurinājās, — man jāuzraksta atbilde.

Kada tā būs?

— Es gaidīšu tepat. Baidos no kuģiem — mani tautieši var man uzglūnēt jebkurā vietā augšpus Naukrates. Baidos atstāt zirgus — kur lai tos noslēpju? Turklāt tu taču biji ar mieru līdz Nearha atbraukšanai palikt te kopā ar mani. — Un Hēgesihora apskāva uzticīgo bērnības dienu draudzeni, piespiezdama to sev klāt.

Spartiete palūdza, lai Taīda savā skaidrajā rokrakstā uzraksta īsu, mīlestības pilnu vēstuli, pielika Nearha atsūtītā gredzena spiedogu un aizņēmās no draudzenes divus zelta dareikus, lai paskubinātu vēstnesi nekavējoties doties atceļā līdz nākošajai stacijai.

Vergs, kurš strādāja par dārznieku, noslēpis vēstuli gurnu apsējā, tūliņ steidzās uz pasta stacijas ksenonu, netālu no sensenās faraona Džosera kāpņveidīgās piramīdas.

Hēgesihora līdz vēlai naktij gaidīja vergu atgriežamies un, tikai uzzinājusi, ka vēstnesis bijis ar mieru doties ceļā no rīta, devās mājup, paņēmusi līdzi lāpas un divus spēcīgus pavadoņus.

Diezin vai Memfisā kāds būtu uzdrošinājies aizskart paša stratēga mīļoto, taču nakti visi nikterldi (sikspārņi) vienādi.

Vēlu iemigusi, Taīda nogulēja ilgāk nekā parasti. Viņu uzmodināja Klonarija, iedrāzdamās un saukdama: «Kundze, kundze!»

— Kas noticis? — Taīda izlēca no gultas.

— Mēs tikko pārnācām no tirgus, — verdzene aizgūtnēm stāstīja, — un tur visi runā tikai vienu — par tā vēstneša nogalināšanu, kas vakar ieradās no Deltas. Viņu rītausmā atraduši pie stacijas vārtiem…

— Skrien pēc Hēsiones! — atēniete pārtrauca Klonariju.

Hēsione atskrēja no dārza un tūliņ tika aizsūtīta pakaļ Hēgesihorai. Taīda pavēlēja sagatavot platos baltos ēģiptiešu apmetņus un uzlikt Salmāhai iemauktus. Uzvilkusi jāšanai darināto īso hitonu, viņa nepacietīgi staigāja gar terasi, gaidīdama draudzeniBeidzot, satraukusies par viņas kavēšanos, Taīda lika Klonarijai aizskriet pie Hēgesihoras. Ceturtdaļshēna attālums veselīgajai meitenei bijā tīrais nieks. Kad verdzene aizelsusies atgriezās viena pati, Taīda saprata, ka viņas bažas nav bijušas veltīgas.

— Hrīsokoma un «No čūskas dzimusī»— abas kopā esot aizbraukušas četrjūgā,— Klonarija paziņoja.

Uz kurieni?

Neviens nezina. Tur pa to ceļu. — Verdzene parādi ļ.i uz dienvidiem.

Hegesihora acīmredzot bija nolēmusi paslēpt savus ellīgos zirgus dārzos, netālu no vissenāko valdnieku kapu vietām, pie Strupās Piramīdas. Dārzu īpašnieks bija grieķis no tēva puses un viens no dedzīgākajiem Zeltmales pielūdzējiem.

Taīda uzlēca Salmāhai mugurā un nozuda putekļu mākoni, iekams verdzene paguva pasacīt kaut vārdu.

Rietumpuses klinšu krauja sniedzās līdz pašai upei. Apauļojusi tai apkārt, Taīda spēji apturēja Salmāhu. Aiz krūmiem parādījās Hēgesihoras četrjūgs, kas lēni ripoja preti. Pietika ar vienu acu uzmetienu: bija noticis kaut kas šausmīgs!

Atzvēlusies pret arbili — ratu priekšsieniņu, ar nokārtu galvu stāvēja Hēsione. Viņas matus vējš bija sapinkājis, hitons noslīdējis, atsegdams plecu. Paskubinājusi Salmāhu uz priekšu, Taīda pilnīgi skaidri saprata, ka putekļiem klātās zeltainās cirtas, ko vējš plivināja ratu labās malas izgriezumos, ir viņas draudzenes matu gali. Pieauļojusi tuvāk, viņa ieraudzīja ar asinīm notašķīto Hēsiones hitonu, tumšos plankumus uz dzeltenās krāsas un baismīgos pilienus, kas zirgiem aiz muguras lēni krita smiltīs.

Hēsione, baltāka par Atēnu mūriem, bija aptinusi grožus ap arbiles izcilni, kas balstīja dīseles augšējo stieni. Meitene zirgus tikpat kā nevadīja, tikai apvaldīja tos. Salmāha, sajuzdama asinis un nāvi, kāpās atpakaļ no ratiem. Taīda nolēca zemē, nomezdama pavadu, un skriešus panāca ratus. Hēgesihora gulēja, sāniski atslējusies uz arbiles, nedzīvā galva ar smagajām bizēm bija zemu nokārusies. Pārkāpusi pār spartietes kājām, Taīda apskāva pusnemaņā iegrimušo Hēsioni, atņēma tai grožus un apturēja četrjūgu.

Hēsione atjēdzās. Ar pūlēm pavērusi lūpas, viņa izmocīja: «Nedrīkst, aiz muguras ir slepkavas.» Taīda neatbildējusi noliecās pār mīļoto draudzeni, pacēla viņas galvu, ieraudzīja pelēkās lūpas un zem puspievērtajiem plakstiņiem spīdošos vairs neredzošo acu baltumus. Platā, ar metamo šķēpu no augšas zem kreisā atslēgas kaula durtā brūce bija nāvīga. Taīda pagrieza vēl silto un lokano draudzenes ķermeni uz sāna un noguldīja uz ratu grīdas. Vienu mirkli viņai šķita, ka Hēgesihora — sveika un vesela — ir ce}ā aizmigusi un saritinājusies ērtā kamoliņā.

Pēkšņi izlauzušās raudas satricināja visu atēnietes augumu. Apvaldījusi bēdas, Taīda pievērsās Hēsionei. Labajos sānos meitenei bija gara dūriena brūce. Slepkava bija aizdūris garām, tikai pāršķeldams ādu un virsējos muskuļus, taču asinis vēl arvien platā straume lēni plūda lejup uz gurnu. Taīda brūci cieši nosēja ar galvas apsegu un sāka braukt, uzsvilpusi Salmāhai, kas sīkā riksī tecēja līdzās. Viņas aizbrauca līdz skaidram strautam, tā ari abas nepārmijušas ne vārda. Padzirdījusi meiteni un nomazgājusi tai seju un asiņainās rokas, Taīda sastinga pārdomās. Hēsione gribēja kaut ko teikt, bet neuzdrīkstējās traucēt viņas klusēšanu. Hetēras seja, ko bija pārvērtušas bēdas un izmisums, kļuva arvien draudīgāka, turklāt dīvainā kārtā ari gaišāka.

Piepeši Taīda metās pie ratiem, aplūkoja tos, sakārtoja sašķiebušos gredzenu uz dīseles stieņa. Hēsione viņai sekoja, bet Taīda klusēdama norādīja uz Salmāhu. Hēsione pārvarēja sastingumu un negaidīti viegli uzlēca zirgā. Atsiedama grožus, Taīda iesānis uzmeta acis tēbietei un pārliecinājās, ka tā spēj noturēties seglos. Aiz muguras taisnā ceļa gabalā parādījās aizdomīgi, sīkā riksī skrienoši cilvēki baltos ēģiptiešu apmetņos. Taīda Jauni pavīpsnāja un izgrūda griezīgu spiedzienu. Zirgi trakā rāvienā metās uz priekšu. Izbiedētā Salmāha palēca sānis, tikko nenomezdama zemē Hēsioni. Tēbiete izstiepās ķēvei uz muguras, ieķērusies krēpēs. Taīda aizauļoja neprātīgā ātrumā, kā nemūžam nebūtu darījusi pat kopā ar Hēgesihoru, kura reizēm bija viņu mācījusi vadīt četrjūgu.

Zeltmate, sudrabkāje, daiļplecu Hēgesihora! Viņas nešķiramā draudzene, visu noslēpumu līdzzinātāja, pavadone visās gaitās! Taīda atkal sāka raustīties elsās, taču doma par slepkavu un atriebi, naids un niknums nomāca visas citas jūtas. Viņa drāzās kā īsta Erīnija — nelokāmā apņēmībā sasniegt mērķi. Viņa nebija paguvusi no Hēgesihoras iemācīties to harmonisko pirkstu veiklību, kāda nepieciešama, lai visu četru zirgu kustības būtu saskaņotas. Taīda atcerējās, ka starp labās un kreisās rokas īkšķi un rādītājpirkstu jātur dīseles zirgu pāra groži, bet vidējais pirksts un zeltnesis satur piejūga zirgu grožus, kas uz skausta izvērti caur gredzeniem. Viņas roku vadītā četrjūga pagriezieni iznāca neveikli. Taīda joņoja, ne par ko nebēdādama, tikko pagūdama izvairīties no nopietniem šķēršļiem.

Taīdas satraukums pielipa arī Hēsionei, kura uz Salmāliiri auļoja līdzās. Ķēve te panāca ratus, te aizauļoja tiem garam, te atkal palika iepakaļ, kad ceļš kļuva taisns un līdzens kā stadiona laukums.

No Hēsiones saraustītajiem, pussakarlgajiem izsaucieniem Taīda saprata, ka draudzenei bija uzglūnēts pa (eļam uz dārzsaimniecību, kas atradās trīs shēnu attāluma no Memfisas centra. Hēgesihora bija lūgusi Hēsioni viņu pavadīt, lai tā palīdzētu tikt galā ar zirgiem, ja viņas drauga nebūtu saimniecībā. Taīda saprata, ka I legesihora bija nojautusi briesmas, kas viņai draud, un nebija gribējusi palikt viena pati.

Nobraukušas vairāk par diviem shēniem, viņas bija sasniegušas nelielu birztalu, kur ratiem ceļu aizšķērsojuši divi vīri ar šķēpiem. Hēgesihora drāzusies tiem tieši virsū… Abi atlēkuši nost, bet tikmēr kāds, kas slēpies liela koka zaros, metis Hēgesihorai ar šķēpu. Viņa nokritusi — uz vietas beigta. Turpmāko Hēsione atcerējās vāji. Viņa domājusi tikai par vienu — kā aizvest Hēgesihoru uz pilsētu pie kundzes. Viņa laikam bija apturējusi labi ieskrējušos četrjūgu un apgriezusi to uz šaurā ceļa, kad atkal parādījušies slepkavas. Kāds, mezdams nazi, bija viņu ievainojis.

Hēsione bija aizjoņojusi, kaut arī plūdušas asinis. Atstājusi tālu aiz muguras savus vajātājus, viņa bija apvaldījusi zirgu skrējienu un aptinūsi grožus ap arbiles izcilni, lai izvilktu šķēpu no Hēgesihoras ķermeņa. Viņa ar pūlēm šķēpu izrāvusi, un tad viņai kļuvis nelabi.

Sādā stāvoklī Taīda arī bija meiteni atradusi. Paši dievi esot atveduši kundzi šurp, citādi slepkavas būtu ratus panākuši.

Trakos auļos viņas izdrāzās cauri cilvēku pilnajām ielām, izbiedētajiem garāmgājējiem un nestuvju nesējiem kliedzot un draudot. Kā viesulis četrjūgs piejoņoja pie spartiešu nometnes vārtiem. Saules karstuma apdullinātais sargkareivis, pazinis Hēgesihoras četrjūgu, sākumā pat nepakustējās. Tad, manīdams ko nelāgu, nedroši nolieca šķēpu, aizšķērsodams ceļu. Taīda nemaz nedomāja apvaldīt satrakojušos zirgus. Noklaudzēdams aizlidoja no rokām izsistais vairogs, zem riteņiem nokrakškēja šķēps, pret stabu atsviestais spartietis mežonīgi iebrēcās, saceldams trauksmi. Rati pāri plašajam militāro vingrinājumu pagalmam aizjoņoja uz režģotas barjeras iežogotu nojumi. Te parasti sēdēja stratēgs Eositejs. Nojumes dziļumā bija iekārtots viņa miteklis. Izdzirdis klaigas,

Eositejs izdrāzās no nojumes. Nespēdama četrjūgu apstādināt, Taīda piespieda to pasviesties sānis un ar riteņa asi aizķēra režģi. Brakšķēdamas aizlidoja sausā koka šķēpeles, rati sagrāva aizžogojumu un, aizķērušies aiz staba, lika apstāties zirgiem, kas izslējās uz pakaļkājām, priekškājas svaidīdami un izslējuši gaisā purnus ar atieztiem zobiem.

No visām pusēm saskrēja satrauktie karaspēka priekšnieki. No barakas, kas atradās pie vārtiem, izbira un nostājās ierindā hoplltu — metāla bruņās ģērbtu kareivju — vienība. Hēsione izspruka vārtiem cauri tūliņ aiz ratiem un pieauļoja Taīdai palīgā.

Atēniete izlēca no ratiem apstulbušajam stratēgam tieši pie kājām.

— Slepkava, nekrietnais gļēvuli! — viņa uzkliedza, izsliedamās milža priekšā visā savā nelielajā augumā un rādīdama uz viņu ar pirkstu. — Ej paraugies uz savu roku darbu! — Taīda pamāja uz ratiem. Ratiem triecoties pret stabu, Hēgesihoras ķermenis bija pavēlies atpakaļ un pa kāpsli noslīdējis zemē. Šķita, ka spartiete, nolikusi galvu uz zeltaino matu klaida, plati atmetusi rokas un aizmigusi neērtā pozā.

Eositejs atjēdzās. Sagrābis Taīdu aiz rokas, viņš parāva to ēnā, nojumes dziļumā.

— Tu esi zaudējusi prātu, sieviete! Kā tu uzdrīksties apvainot mani, Spartas valdnieku pēcnācēju, slavenu karotāju?

— Vai dzirdējāt šos melīgos hiēnas vārdus?! — Taīda uzrunāja pie salauztā režģa sastājušos satriektos karavīrus. Viņa nicinoši iesmējās. — Stratēga uzsūtītie slepkavas ir notverti, viņi jau visā atzinušies!

Taīda runāja ar tik nesatricināmu pārliecību, ka Eositejs aiz niknuma kļuva gluži pelēks.

— Apklusti, draņķīgā netikle! — viņš ierēcās, ar milzīgo plaukstu spiezdams ciet Taīdai muti. Hetēra iekoda viņam pirkstos, un stratēgs aiz sāpēm iebļāvās un atrāva roku.

Zeltmate vairs negribēja palikt kopā ar viņu, bet jums jāatstāj Ēģipte, — Taīda steigšus skaidroja, — = tad viņš uzpirka trīs… — Atēniete tikko paguva izvairīties no varenās dūres.

Tad puskailā Hēsione, saukdama: «Es visu redzēju!»— uzlēca Eositejam plecos, ar nagiem skrāpēdama viņam acis. Stratēgs meiteni norāva nost kā kaķi, aizmēzdams kaktā, un, vairs neapjēgdams, ko dara, metās virsū T.ud.ii, izrāvis platu kilikiešu nazi. Taīda saprata, ka viņu tūlil nogalinās. Baiļu nejuzdama, viņa stāvēja giganta priekša, nikni un atriebīgi raudzīdamās viņam acīs.

Pēdējā acumirklī Taīdu ar savu augumu aizsedza ka no zemes izaugušais Menedēms.

— Prom, kucēn, netikles vergs! Ei, grābiet ciet to pretīgo sievišķi!

Kaut gan spartiešu disciplīna bija plaši izdaudzināta, neviens no karavīriem nepakustējās. Viņi visi mīlēja Hēgesihoru un Taīdu, un apvainojums pārlieku izklausījās pēc patiesības.

Eositejs saprata, ka svārstīšaņās viņam draud ar atmaskojumu. Atgrūdis Menedēmu, viņš sagrāba Taīdu aiz liitona un parāva uz savu pusi, audums iestirkšējās, un tad Menedēms deva viņam tādu triecienu pa krūtīm, ka stratēgs atsprāga vairākus soļus nost un nokrita, atsizdamies ar galvu pret sienu. Kad viņš pielēca kājās, viņa sejā nemanīja ne baiļu, ne niknuma. Prasmīgs karavīrs būdams, viņš neapbruņoto spēkavīru apmānīja, no sāniem mezdamies virsū ar dunci, un, pēkšņi izlocījies un uz saliektas kājas pieklupis klat, no apakšas deva briesmīgu dūrienu aknās.

Kā smagā nāves murga Taīda ieraudzīja atslābstam viņai uzticīgā atlēta varenos muskuļus. Sažņaudzis rokas pār ievainojumu, Menedēms kā pārlauzts sabruka ceļos, un no mutes viņam izšļācās tumšas asinis. Eositejs pieliecās, gribēdams izraut dziļi ietriekto ieroci. Tajā brīdī Menedēms, sakopojis pēdējos spēkus, ar abām rokām, kuru pirksti bija saāķēti kopā, belza Eositejam pa galvas vidu. Mirstošā atlēta ķermenī pēdējo spēku vēl bija palicis tik daudz, ka stratēga kakls nokrakšķēja un viņš nogāzās Taīdai pie kājām, it kā pēdējam dūrienam izstiepis uz priekšu roku ar asiņaino dunci.

Taīda noliecās Јrie Menedēma. Karavīrs paguva viņai uzsmaidīt. Katrs īsts grieķis mira ar smaidu, kas vienmēr saviļņoja cittautiešus. Menedēma lūpas sakustējās, taču Taīda nesaprata ne vārda. Visa pasaule viņai bija satumsusi, un viņa bez samaņas nokrita uz Menedēma platajām krūtīm, piekļaudama tām vaigu.

Spartiešu karaspēka priekšnieki klusēdami piecēla Taīdu, nododami viņu Hēsiones gādībā. Menedēms bija miris,» bet Eositejs dobji īdēja, galvu svaidīdams un nespēdams pakustināt paralizētās kājas un rokas.

Stratēga galvenais palīgs, spartietis no slavenas dzimtas, pienāca pie Eositeja, izvilka šķēpu un parādīja viņam. Pēc gadsimtiem veca un svēta paraduma lakonieši vienmēr nogalināja savus nāvīgi ievainotos biedrus — ar viņu piekrišanu, ja viņi bija pie apziņas. Stratēgs ar acīm izlūdzās nāvi, un pēc acumirkļa viņa vairs nebija.

Hēsione savu kundzi dabūja pie samaņas un lūdzās, lai viņa pagaida, kamēr stratēga vietnieks iedos pajūgu. Hetēra atstūma tēbieti un pielēca kājās.

— Jābrauc. Lai atved Salmāhu! — viņa atbildēja uz Hēsiones baiļu pilno skatienu. — Man Hēgesihora un Menedēms jāapglabā kā senie Grieķijas varoņi. Pašai! Un tas jādara nekavējoties, kamēr viņi vēl ir skaisti, — Taīda čukstus piebilda. — Kur ir Arhimahs — stratēga vietnieks?

Hēsione tomēr savu kundzi mazliet aizkavēja, lai tai kaut drusciņ sasukātu matus un saspraustu apģērbu. Taīda satraukto karavadoņu pūlī sameklēja viņai labi pazīstamo stratēga vietnieku Arhimahu, gados vecāku skarbu karavīru, un vienojās ar viņu par bērēm. Un tad kopā ar diviem zemākas pakāpes karaspēka priekšniekiem brauca uz pilsētu, aizsūtījusi uz Hēgesihoras māju Hēsioni ar slēgtu pajūgu. Tajā uz apmetņu kaudzes bija noguldīti Zeltmates un Menedēma līķi. Arhimahs deva veselu kareivju vienību, bet koku tirgotājs atsūtīja trīsdesmit vergu ar sešdesmit vezumiem smaržīgo ciedra šķilu. Par tām un par pieciem Arābijas aromātisko koku stumbriem Taīda atdeva visu savu atlikušo naudu, pusi vērtslietu un melnkoka gultu ar ziloņkaula rotājumiem…

Trūdēšana vēl nebija skārusi abus atēnietei visdārgākos cilvēkus, bet tie, nāves savienoti, jau gulēja līdzās uz milzīga sārta, ar galvām pret ziemeļiem, ietērpti svētku drēbēs. Rudie zirgi — nonāvēti, kā to darīja senatnē, lai tie pavadītu Hēgesihoru viņas ceļā pa Aīda asfodelu laukiem, — noguldīti kreisajā pusē. Zirgu krēpes un spilgtā spalva izcēla spartietes garās bizes, kas gar viņas augumu aizlocījās gandrīz līdz baso kāju pēdām. Pa labi no Menedēma gulēja baltie dīseles ērzeļi, un abiem pie kājām bija novietoti rati.

Sārts pacēlās uz terases zem rietumu klinšu kraujas sienas, gandrīz pretī Hēgesihoras mājai. Taīda uzrausās uz piecu olekšu augstā sārta stūra un sastinga atvadu skumjās, pēdējoreiz noraudzīdamās viņai mīļo pirms laika aizgājušo cilvēku daiļajās sejās. Pilnā kaujas bruņojumā klusēdami visapkārt stāvēja Menedēma biedri, sāci rumuši, noliekto šķēpu smailes sev priekšā turēdami. Pirms stundas viņi bija apbedījuši savu stratēģu aiz mazas grieķu kapsētiņas žoga Nīlas austrumu krastā. Abu hetēru verdzenes raudāja, apvaldīdamas vaimanas, kā tas pieklājās Grieķijā.

Divus kalpus, kuri pēc ēģiptiešu paraduma sāka vaimanāt, ātri aizraidīja prom. Un nu nemiera pilnajā un smagajā klusumā skaudri un žēlabaini skanēja vienīgi no koka darinātās bēru flautas — gingras. Priesteris gatavojis pēdējai upurēšanai un paklusā balsī raidīja lūgšanas pazemes valstības valdniekam. Godbijīgā attālumā stāvēja milzīgs pūlis memfisiešu — zeltmatainās zirgu savaldīta jas cienītāji un parasti ziņkārīgie.

Hēgesihoras un Menedēma sejas izskatījās mierīgas un daiļas. Spartietes mazliet augšup savilktās uzacis piešķīra viņai neraksturīgu jaukas neizpratnes izteiksmi, liet Menedēms smaidīja to vāro smaidu, ko viņš bija veltījis Taīdai reizē ar pēdējo elpas vilcienu.

l aida vēl īsti neapzinajas sava zaudējuma smagumu. Pašlaik viņa visasāk juta tuvo cilvēku āizejošo skaistumu, tiem guļot kopējā nāves gulta un visā pilnībā atgādinot Grieķijas senos varoņus.

Taīda atskatījās. Spartiešu ierinda vēl arvien stāvēja nekustīgi, karavīri skatījās uz mirušajiem. Ar vienu lēcienu atēniete bija lejā no sārta. Viņai tūliņ pasniedza degošu lāpu. Pacēlusi to augstu virs galvas, Taīda uz paris mirkļiem sastinga. Katrs otrais karavīrs, atdevis savu šķēpu biedram, paņēma sveķainu pagali un aizdedzināja to ogļu krāsniņās, kādas kūpēja visos četros sārta stūros.

Taīda apgāja sārtam apkārt, nostājās galvgalī un pabāza lāpu zem plānu ciedraskoka skaidu kaudzes. Saulē gandrīz nemanāmā liesma uzvēdīja karstumu, pacēlās lidz paaugstinājuma malai, gaisā uzvijās plāni zilgani dūmi. Lakoniešu karavīri ātri aizdedzināja sārtu no visām pusēm, sāka sprakšķēt zirgu astes un krēpes, uzplūda asa gruzdošu matu smaka. Taīda caur šaudīgajām liesmām pēdējoreiz uzmeta acis guļošajiem. Viņai šķita, ka Menedēms — it kā atvadīdamies — pakustina roku, un atēniete novērsās. Nolaidusi pār seju plāno ēģiptiešu šalli, kas vasaru te noderēja himatija vietā, Taīda, atpakaļ neskatīdamās, kopā ar Hēsioni devās mājup.

Rīt, kad milzīgā sārta karstums būs noplacis, spartieši savāks Hēgesihoras un Menedēma pelnus, kas būs sajaukušies kopā ar viņas zirgu pelniem, un izbērs Nīlas vidū — Nila plūst uz Vidusjūru, kuras ziemeļu krastos viņi abi bija izauguši. Un vēl dienu vēlāk spartieši kuģos lejup pa upi uz Naukrati, no kurienes ved ceļš uz Lakedaimonu. Spartieši uzstāja, lai Taīda brauc prom kopā ar viņiem, taču hetēra atteicās. Viņa nespēja tik piepeši aizbraukt no Memfisas. Un tagad jau nebija arī iemesla atgriezties Grieķijā. No Atēnām pienāca satraukuma pilnas baumas par jukām, ko izraisijušas Dēmostena runas, un visi grieķi, maķedoniešu valdnieka nedzirdēto uzvaru satraukti, gatavojās doties uz austrumiem», uz senāk nepieejamiem apvidiem.

SEPTĪTĀ NODAĻA

HĒSIONES ATMODA

Taīda piecas dienas nodzīvoja ieslēgusies. Viņa gulēja, uz mutes izstiepusies guļamistabas pustumsā, un ļāva ienākt vienīgi Hēsionei, kura centās piespiest savu kundzi kaut mazliet ieēst. Draudzīgās jūtas pret tēbieti, kas pamazītēm bija pieņēmušās spēkā, lai gan Hēsione tlšupial centas izturēties ka kalpone, tagad, šajās sūrajās dienas, pieauga vel vairak un izvērtās par īstu pieķeršanos neiemilei drosmīgo, skaidro un skaisto HolotIļan meitu.

Ilk.tl.ēstas dienas vakara Taīda izgāja no mājām, lai aizstaigātu līdz Nēitas templim. Tur viņa apbēdināta uinapi, ka Dēlas I ilozofs un viņa audzēknis dzejnieks ļ.iu pirms jauna mēness iestāšanās aizbraukuši uz Grieķiju. Ari spartieši bija aizbraukuši. Memfisa, ko bija satraukusi triju cilvēku nogalināšana, to ātri aizmirsa: jaunie notikumi, kas bija saistīti ar Aleksandra tuvošanos, vienlīdz interesēja tiklab grieķus, kā ēģiptiešus.

Taīda noīrēja Hēsionei zirgu, un tagad abas gandrīz katru dienu devās tālos izjājienos. Taīda dresēja Salmāhu. Hēsione nebija domājusi, ka iespējami tādi triki un tik lieliska jātnieces un zirga savstarpēja saprašanās. Taīdai iepatikās jāt lejup pa neticami kraujo nogāzi Nīlas krastu smilšainajās krantls. Salmāha šļūca lejup, pavilku i pikiļ kaļas zem ķermeņa, bet jātniece atmetās ai pakal, ai pakausi skardama zirga krustus; Taidas ceļgali sal uz zirga augstā skausta. Šķita, vēl mirklis, un.iii; apmetis kūleni un lidos lejup, salauzdams jātniecei kaulus. Uzklausīdama Hēsiones lūgumus, Taīda iziaudziļas piemērotu, līdzenu klajumiņu un gatavojās dejām. Hēsione piesēja savu zirgu, nostājās laukumiņa malā un saka dziedāt gari stieptu tesāliešu meldiju, pavadīdama to ar neliela tamburīna piesitieniem. Sāķumā Salmāha negribēja klausīt, kamēr pēc vairākām dienām apjēdza, ko no viņās grib. Ritma izjūta visiem šķirnes zirgiem ir iedzimta, la izveidojusies gadu miljonos, piemērojoties pareizam skrējienam. Bez stingra ritma zirgam nav iespējams ilgstoši noturēties rikšos. Laba rikšotāja pakavu klaudzieniem jābūt tikpat vienmērīgiem kā pilienu pakšieniem klepsidrā — ūdens pulkstenī. Vienmērīgs ritms skrējienā nepieciešams arī cilvēkam. Tas nepieciešams visur, kur dzīvai būtnei vajadzīga ilgstoša saspringtība un īpaša izturība.

Drīz vien Salmāha, Hēsiones tamburīnam šķindot, dejoja kā īsta māksliniece, un nav jau brīnums viņu taču vadīja pati Grieķijas «ceturtā Harita». Arhaisko sievietes deju zirga mugurā — hipogimnēsi, kā stāsla teiksma, radījušas amazones. Leģendārās sievietes no Termodontas upes krastiem to dejojušas Temiskīras līdzenumā — Melnās jūras Paflagonijas piekrastē. Tas vienmēr noticis pilnmēness laikā, augstu stāvošā mēness spožajā gaismā, Ellotiju dienās — Artemīdai par godu rīkotos svētkos. Tagad hipogimnēse gandrīz pilnīgi izzudusi, tikai retumis drosmīgas tesālietes, profesionālas akrobātes uz zirgiem, to. dejo Atikā vai Spartā pēc bagātu svinību rīkotāju īpaša uzaicinājuma. Šajās nodarbībās Taīda nesekmīgi pūlējās atrast aizmiršanos un aizpildīt dzīves tukšumu, kas ar katru dienu nevis mazinājās, bet, gluži pretēji, kļuva arvien jūtamāks. Grieķi netic prieka pilnai aizkapa dzīvei, ar ko dzīves trūcību aizstāj citām ticībām piederīgās tautas, kas gaida atmaksu un sastapšanos ar zaudētajiem tuviniekiem tur — viņpusnāves sliekšņa. Cieņa, ar kādu Grieķijas dēli un meitas sagaida savu mūža galu, pamatojas uz izjūtu, ka iztukšots pilns kauss paša dzīves un kvēlas mīlestības uz zemi un jūru, cilvēka ķermeni un kaislība, skaistumu un prātu.

Spartiešu neparastā drosme un fiziskā pilnība, krētiešu apbrīnojami smalkās saiknes ar jūru, atēniešu atjautība, uzņēmība un nemitīgās alkas pēc jaunā ir atspoguļotas parunās un izdaudzinātas visā oikumenē.

Bet Taīdai nu vairs nebija ne dzīves pilnības, ne prieka izjūtas. Viņas senākā draiskulība bija apdzisusi, atdodama savu vietu skumjām pārdomām par tālāko dzīves ceļu. Ari Hēsionei bija pienākusi reize pārdomāt, kā sadziedēt savas kundzes un draudzenes dvēseles brūci. Viņa pat sāka nožēlot Taīdas noslēpumainā skolotāja aizbraukšanu, kaut senāk bija pret to jutusi lielu greizsirdību. Dēlas filozofs būtu paātrinājis kundzes «izārstēšanos» no likteņa un dievu neredzamā ieroča smagā ievainojuma. Hēsione ar sievietes nojausmu paredzēja šo Taīdas neizbēgamo atdzimšanu. Jaunajā ķermenī bija pārlieku daudz spēka, pārāk daudz dzīvas intereses par visu uz pasaules viņa bija mantojusi no saviem Atēnu senčiem.

Lielās upes ūdeņi nokritās, Nīla kļuva dzidra un gausa kā ziemu. Taīda sadalīja saVu laiku starp jājieniem uz Salmāhas un braucieniem šaurā, vieglā laivā. Tajā viņas vizinājās trijatā — mājas saimniece, «No čūskas dzimusī» un Klonarija. Nevienam no pielūdzējiem, kas kļuva aizvien uzstājīgāki, hetēra neatbildēja. Hēsione pilnīgi noraidījavisu vīrišķo, un vienīgi Klonarija bija iemīlējusies pavecākā grieķu tirgotājā. Viņš piedāvājās meiteni no Taīdas izpirkt, tomēr verdzene pati atteicās, baidīdamās pamest Taīdas māju, kur jutās drošībā un bija pieradusi pie laipnas izturēšanās. Taīda ataicināja tirgotāju un paziņoja, ka atdos Klonariju bez izpirkuma maksas, bet ar noteikumu, ka jānoslēdz laulības. Tirgotājs solījās padomāt. Viņš bija atraitnis, taču starp Rodas pilsētu, no kurienes nāca Klonarija, un viņa dzimto Līdiju nepastāvēja epigāmija. Tomēr nekas nevarēja kavēt īpaša līguma noslēgšanu par Klonarijas «pieņemšanu», un Taīda nolēma to pieprasīt. No mājas vajadzēja šķirties. Tās īpašnieks tīkoja palielināt jau tāpat pārlieku augsto īres maksu. Vienīgi stāvokļa nenoteiktība Ēģiptē pirms pašas Aleksandra ierašanās kavēja mājas saimnieku Taīdas vietā sameklēt bagātākus īrniekus.

Hēsione bažīgi vēroja, kā no prāvās lādītes cita pēc citas nozuda kundzes rotaslietas. Pat visbagātākajos sava mūža periodos Taīda salīdzinājumā ar citu izcilu hetēru milzīgo izšķērdību dzīvoja pieticīgi. Hēgesihoras nāve bija atņēmusi pusi viņas sirds, bet Menedēma bojāeja — laupījusi mīlestību un drošu atbalstu. Taīda — kā auļojumd pēkšņi paklupis zirgs — bija izlaidusi no acīm ceļu un riņķoja gausi ritošu dienu lokā, zaudējusi jolk,id.r. vēlmes, neredzēdama jēgu savai turpmākajai dzīvei šeit, 1 ģiptē, un nezinādama, kurp doties, lai ātrāk aizpildītu savu dvēseles tukšumu. Vienīgi straujie jājieni un sarežģītie triki ar Salmāhu uz laiku atkal atmodināja agrāko l aidu ar kvēlojošiem vaigiem un draisko, bet vienlaikus nopietno acu spožumu — tajā pašā apgarota cienīguma un meitenīgas nebēdnības apvienojumā, kas viņai piešķīra neatvairāmu pievilcību.

Pianepsiona mēneša «mirušo» jeb «drūmajās» dienās (katra mēneša trīs pēdējās dienas) Taīda sevišķi asi sajuta, ka agrākais miers ir zudis uz mūžu. Nekad vairs neatgriezīsies tā bezrūpīgā un mierīgā dzīve ar neizbēgamu vēl labākas, vēl jaukākas dzīves gaidīšanu, tā dievišķā pārliecība par savu skaistumu, veselības, laimīga likteņa apziņa, kāda mēdz būt tikai jaunības plaukumā. Taīdai bija tikai divdesmit trīs gadi — grieķu sievietei un pat dejotājai tas bija pilnīga uzplaukuma vecums. Taču viņai likās, ka jaunība paiet un līdz ar jaunību zūd arī viņas agrākais skaistums. Vēlmju apsīkumā Taīda ar bažām saskatīja gaidāmā vecuma rēgu.. Kaut nebūtu aizbraucis Dēlas prātnieks! Cik ļoti viņai pašlaik bija vajadzīgs draugs un padomdevējs! Viņa ātrāk atrastu sevī spēkus un atdzimtu jaunai dzīvei.

Taīda, atstājusi māju Hēsiones uzraudzībā, atkal vientulīgi noslēdzās Nēitas templī. Priesteri viņu uzņēma labvēlīgi, acīmredzot Dēlas filozofa brīdināti. Hetēra bija noskatījusi sev bibliotēkas istabu pilona augšstāvā un starp grieķu grāmatām uzmeklēja Platona darbu «Gorgijs». Taīda atcerējās Dēlas skolotāja ironisko smīnu, kad viņa bija nicīgi izteikusies par Platonu. Toreiz viņa vēl nenojauta, ka izdarījusi kļūdu, un apņēmās izdevīgā gadījumā lielo filozofu pārlasīt. Un patiesi, viņa dialogos Taīda pamanīja agrāk neizprastas dziļas rūpes par Atēnu iedzīvotājiem, cenšanos pacelt Atikas grieķus tādā līmenī, lai ikviens no tiem atbilstu Jaunavas pilsētas garam. Viņa juta savam pašreizējam noskaņojumam tuvās prātnieka skumjas par Atēnu pagātni, no kuras pēc kara ar Spartu bija palicis pāri tikai tukšs bijušā krāšņuma trauks. Tur, kur agrāk viņa bija saskatījusi vienīgi apnicīgas pamācības, atklājās stingra ticība tam, ka tikai augsta morāle un sirsnīgas cilvēku savstarpējās attiecības spētu radīt īstu pirmvalsti. Pēc Platona domām, pats galvenais uzdevums ir padarīt cilvēkus labākus. Valdnieki, kas grieķus bija iegrūduši beztiesiskumā, kas savus pavalstniekus bija mācījuši tikai uz ļaunumu un nodevību, iemantoja vienīgi apkaunojumu un nopulgojumu. Interesanti, pēc kā tiecas Aleksandrs? Uz kurieni viņš tālāk virzīs savu graujošo armiju? Kur viņš liks lietā savu vareno prātu un dievu nebeidzamo labvēlību? Bet kāda gan Taīdai par to daļa? Kurp viņa dosies pati, un ko viņai dos piedzīvojumu un ceļojumu kāre? Ir laiks pamest Memfisu, kaut vai tāpēc, lai pierimtu Hēgesihoras un Menedēma zaudējuma sāpes. Pēdējās dienās pie viņas uzstājīgi cenšas piekļūt kāds Stemloss, ļoti bagāta Memfisas tirgotāja vienīgais dēls. Tikko pārsniedzis efēba vecumu, viņš diezin vai ir vecāks par pašu Taīdu. Jūtas kā zēns dievietes priekšā. Taču varenais Menedēms jau arī bieži vien izturējās kā zēns! Lādzīgs, paļāvīgs, bezbailīgs! Vai tiešām vajadzēs pieņemt Stemlosa priekšlikumu? Ai nē, neviena nevajag!

Lasīdama Platona septīto vēstuli, Taīda skaidri juta, ka prātnieks, kā viņš pats izsakās, noliec galvu senās un svētās orfiķu reliģijas priekšā. Un tomēr agrākā nepatika pret Platona mācību saglabājās. Tieši tādēļ, ka viņa mācībā bija pazemots cilvēka fiziskais, dabiskais pamats; iesīkstējušā vergtura sensenās prāta un jūtu važas viņai bija pretīgas, jo viņa bija ieguvusi krietni plašāku skatījumu uz pasauli un cilvēkiem. Vairākas dienas Taīda, templi neatstādama, nodevās pārdomām un lasīja, līdz vairāk nespēja un atteicās no mēģinājumiem uzminēt savu nākotni. Ar atvieglojumu un gandrīz vai agrāko nebēdnīgo veselības un spēka sajūtu viņa izdzirdēja kalpotāja saucienu, kas vēstīja, ka «daiļa sārtā hitonā ģērbusies meitene lūdz, lai Taīda iznāk pie iekšējā pagalma vārtiem».

«Daiļā meitene» izrādījās Hēsione, ģērbusies spilgtās drēbēs, kas skarbajai tēbietei nebija raksturīgi. Hēsione bija līdz nepazīšanai pārvērtusies un kļuvusi ļoti skaista, kopš viņa no vergu tirgus nonāca Taīdas mājā.

Hēsione pamanīja savas saimnieces izbrīnu un ļoti piesarka.

— Visiem Memfisas iedzīvotājiem pavēlēts ieģērbties savās labākajās drēbēs.

— Ko? Vai ieradies Aleksandrs?

— Jā!

Taīda sasita plaukstas, aicinadama zēnu, kas viņu apkalpoja.

— Pasaki cienījamiem priesteriem, ka es palcicos viņiem par viesmīlību. Man jādpdas prom. Bel es di iz atgriezīšos…

Taīda nespēja ne iedomāties, cik ļoti viņa maldas. Tikai pēc deviņiem gadiem, jau kļuvusi par Ēģiptes valdnieci, viņa atkal spers kāju pār Nēitas tempļa slieksni.

Jau sen Memfisas ielās nebija redzēts tik daudz ļaužu. Taīda un Hēsione tikai ar pūlēm spēja cauri satrauktajiem cilvēku pūļiem izlauzties uz savām mājām. Šodien ēģiptiešus, kas parasti uz ielām bija atturīgi un pieklājīgi — šajā ziņā tie atgādināja spartiešus —, nevarēja ne pazīt. Neviens negrieza ceļu veciem cilvēkiem un sievietēm, grūstījās kā atēnieši agorā. Taīda, neviena nepazīta, saņēma pat apvainojošas piezīmes par savām drēbēm, kas nebija ne jaunas, ne spilgtas. Viņa neatbildēja, noliekusi galvu un ar lakatu aizsegusi seju.

Memfisieši jūsmīgi sagaidīja Aleksandru un jau gribēja viņam par godu sarīkot tautas svētkus. Taču varenais uzvarētājs nozuda tikpat piepeši, ka bija ieradies, tiklīdz bija pieņēmis padevības zīmes no satrapa un priesteriem un uzklausījis viņu ziņojumu par faraona gāšanu.

Taīda nevēlējās satikties ar Aleksandru, un liktenis bija viņai labvēlīgs. Otrajā dienā pēc Taīdas atgriešanās vēlu vakarā viņu uzmeklēja Nearhs. Atēniete jūrasbraucēju tūliņ pazina, kaut arī viņš bija manāmi pārvērties, valodā bija uzradušies valdonīgi un skarbi toņi. Viņa bārda, par spīti Aleksandra karavadoņu modei, izaicinoši slējās gaisā. Krētietis it kā nemaz nebija pārsteigts, sastopoties ar seno paziņu, pagājās pretī viņu saņemt izskrējušajai Taīdai, cieši saņēma to aiz rokas un izrunāja vienu vienīgu vārdu: «Hēgesihora?»

Hetērai iedrebējās lūpas, acīs saskrēja asaras. Elpu aizturējusi, viņa nolieca galvu. Tā abi klusēdami stāvēja viens otram pretī. Nearha pirksti grozīja mīkstā zelta sprādzes, kas apņēma hetēras rokas. Beidzot Taīda atguvās, pasauca Hēsioni…

— Apsēdies, iedzer vīnu.

Nearhs paklausīgi, ar viņam neraksturīgu gausumu atslīga smagajā, griezumiem rotātajā krēslā un automātiski ielēja sev neatšķaidītu vīnu.

Samulsusi Hēsione, acis nodūrusi, atnesa šķirstiņu ar

Hēgesihoras dārglietām, kas tā ari bija palikušas pie Taīdas.

Ieraudzījis savu dāvanu, krētietis nodrebēja. Taīda satvēra aiz rokas Hēsioni, kura jau taisījās aiziet, un pabīdīja viņu uz Nearha pusi.

— Lūk, Hēgesihoras pēdējo brīžu aculieciniece! Stāsti!

Meitene izplūda asarās, noslīga uz paklāja, tomēr ātri

saņēmās un itin sakarīgi pastāstīja Nearham visu, ko viņš gribēja zināt.

No gados jaunā flotes pavēlnieka plakstiņu apakšas noritēja dažas asariņas. Krētietis palika nekustīgi sēžam, tikai uz krēsla roku balsta nolaistā roka pa brīdim iedrebējās, bet smalkie pirksti žņaudzīja kokā grieztā lauvas kaklu. Pakļaudamās piepešam jūtu uzbangojumam, Hēsione paslējās augšup no paklāja un piekļāva vaigu Nearha rokai. Viņš roku neatvilka, bet, izstiepis otru roku, sāka glāstīt tēbietes matus, pa pusei pagriezies pret Taīdu, kura papildināja Hēsiones stāstu.

— Un mans Menedēms devās pavadīt Hēgesihoru Aīda pazemē…— Taīda izplūda asarās.

— Un nolādētais Eositejs arī ir tur! Ak, spartieši! — pieceldamies dobji izsaucās Nearhs naida un draudu pilnā balsī.

— Hēgesihora arī bija lakedaimoniete! — Taīda klusi iebilda, un krētietim nebija ko atbildēt.

— Rīt, gaismai austot, es upurēšu viņas piemiņai. Es ielūdzu tevi, — Nearhs, brīdi klusējis, sacīja. — Un arī tevi, viņš pievērsās Hēsionei. — Atsūtīšu ratus vai nestuves…

— Labi, — Taīda atbildēja abu vietā,— bet tu aizmirsi šo te. — Viņa sniedza Hēgesihoras šķirstiņu.

Nearhs pakāpās soli atpakaļ, ar roku atstumdams kārbiņu.

— Nē, nevajag. Atdodu tai, kura Hēgesihoru aizveda prom no slepkavām, — tavai draudzenei.

Saviļņotā Hēsione aiz satraukuma kļuva koši sarkana.

— Ko tu dari, nauarh? Vai gan var tādus dārgumus dāvināt nabadzīgai meitenei, es taču neesmu verdzene vienīgi aiz kundzes labsirdības? Es nevaru to pieņemt!

— Ņem vien! Piemiņai no briesmīgā brīža, ko pārdzīvoji kopā ar manu mīļoto zeltmati. Bet par tavām labajām īpašībām atļauj spriest man!

Hēsione uzmeta nedrošu skatienu Taīdai. Hetēra pamirkšķināja ar acīm: sak, jāņem, — un tēbiete zemu paklanījās, saņemdama šķirstiņu no viņus ml..mi, krētieša drūmā skatiena pavadīta.

Pie sliekšņa Nearhs apstājās.

— Man vēl jāpavēsta tev Ptolemaja vārdi. Viņš levi meklēja pašā pirmajā dienā, bet pašlaik ir kopa.11 Aleksandru aizkuģojis līdz jūrai. Viņš nav tevi aizmirsis. Ja vēlies redzēt viņu, Aleksandru un Hēfaistionu, l.id brauc man līdzi. Es gaidu sūtni no Varoņu Līča, un man jāpievienojas Aleksandram. Mūsu dievišķais karavadonis un draugs grib dibināt jaunu pilsētu — varbūt kādreiz tā kļūs par viņa valsts galvaspilsētu. Ir piemērota vieta tur, kur pirms tūkstoš gadiem atradusies krētiešu osta.

— Kur tad tas ir? — Taīda ieinteresējās.

— Piekrastē. No šejienes jākuģo uz Naukrati un tālāk uz Kanopu, tad gar jūras krastu uz rietumiem. Taču tev šī vieta ir zināma no Homēra: jūras veča Proteja mājoklis.

— «Brāzmainā jūrā starp viļņiem, jo tuvu pie Ēģiptes krasta, visiem ir redzama sala, ko ļaudis mēdz dēvēt par Faru,» — Taīda uzreiz atcerējās un rečitatīvā nodziedāja.

— Jā, Fara. Un šī Homēra apdziedātā vieta Aleksandram īpaši patīk. Tu jau zini, kā viņam patīk Homērs. Vai braucam?.

Taīda samulsa.

— Vai tev ir liels kuģis?

Nearhs pirmoreiz šajā vakarā pasmaidīja.

— Mans vislielākais kuģis stāv Tirā, laukumā galvenā tempļa priekšā. Par zīmi uzvarai. Tāpat kā visu Aleksandra mehāniķu priekšnieka Dēiāda aplenkuma mašīna par zīmi uzvarai ir uzstādīta Gazas templī.

Taīda sajūsmā sasita plaukstas. — Kāpēc tev jāzina, cik liels mans kuģis? — krētietis turpināja. — Es tev došu atsevišķu kuģi, divus, trīs, cik vien gribēsi.

Laikam pirmoreiz atēniete izjuta, cik varens ir gados tik jaunais maķedoniešu valdnieks un viņa tikpat jaunie cīņu biedri.

— Tātad tu esi ar mieru doties uz Faru? Bet kam tev vajadzīgs liels kuģis? Te tev mantu ir mazāk nekā Atēnās. — Un Nearhs pārlaida acis Taīdas vienkāršās mājas pieticīgajai iekārtai.

— Man jāņem līdzi mans zirgs, — Taīda kautrēdamās atbildēja, — uz ilgu laiku es no tā nevaru šķirties.

— Saprotu. Tik vien tās nelaimes? Un kas vēl?

— Bez manis vēl zirgupuisis un divas sievietes.

Nearhs lepni sacīja:

— Tavā rīcībā būs vesels kuģis ar pieredzējušiem jūrniekiem. Es savu vēstnesi gaidu pēc divām dienām. Tad dosimies ceļā uz Ešmunu un Mazo Hermopoli garām Naukratei. Tur taču tu esi bijusi?

Taīdai atmiņā pavīdēja drūmi līdzenumi ar neskaitāmiem sāļūdens ezeriem, smilšu grēdām un nebeidzamām niedru saaudzēm — visa šī drūmā Deltas barjera, kas Ēģipti šķir no jūras mirdzošās zilgmes.

Uzskatīdams atēnietes klusēšanu par svārstīšanos, Nearhs sacīja:

— Ptolemajs lūdza, lai es iedodot tev tik daudz dareiku, cik tu vēlēsies. Es rīt atsūtīšu.

Taīda domīgi papurināja galvu.

— Nē, nevajag. Es vēl neesmu Ptolemaju redzējusi. Un arī viņš mani.

Nearhs pasmaidīja.

— Velti tu šaubies. Ptolemajs būs tev pie kājām to pašu bridi, kad tevi ieraudzīs!

— Es šaubos par sevi. Tomēr es aizņemšos no tevis trīs simti dareiku.

— Protams, ņem, es atvedu daudz naudas…

Tiklīdz bija apklususi Nearha apsardzes ieroču šķinda, Hēsione steigšus metās pie Taīdas un pa savam paradumam noslīga uz grīdas, apskaudama viņas ceļgalus.

— Kundze, ja tu mani mīli, tad tu pieņemsi šo karalisko dāvanu. — Viņa norādīja uz Hēgesihoras šķirstiņu.

— Es tevi mīlu, «No čūskas dzimusī», — Taīda maigi atbildēja, — taču neņemšu to, kas atdots tev. Pēc likteņa un dievu gribas tas pieder tev.

— Man nav kur glabāt dārglietas!

— Pagaidām noglabā pie manis. Starp citu, tev pienācis laiks iekārtot pašai savu istabu. Gribi, es tev atdošu mazo istabiņu?

— Ak, kundze, es gribētu gulēt uz paklāja pie tavas gultas!

— Ja tu mani tā uzrunāsi, es tevi ikreiz sitīšu. — Un Taīda patiesi viņai iecirta spēcīgu pliķi. — Mums nevajag gulēt abām vienā istabā. Es nojaušu, ka tu drīz pamodīsies…

Piemiņai veltītas upurēšanas skumīgā ceremonija grieķu sērīgo dziesmu pavadījumā nevilkās ilgi. Visi aizgāja,

ļi.il laida, bet Nearhs vēl ilgi palika Hēgesihoras sadedzināšanas vietā.

Pie Taīdas krētietis atkal ieradās tikai pēc divām dienām.

Ieradies ziņnesis no Aleksandra, — Nearhs tūliņ irsuka, — un tagad mēs varam nesteigties uz Faras salu. Tur jau ir nodibināta Aleksandrija, bet pats varenais sliatēgs kopā ar Ptolemaju, Hēfaistionu un citiem tuvākaļiem palīgiem dodas uz Lībijas tuksnesi, uz oāzi, kur,il rodas slavenais Arrimona orākuls un viņa svētais ozols.

— Vai tas ir tālu?

Vairāk nekā trīstūkstoš stadiju pa tuksnesi.

Un trīstūkstoš atpakaļ? Tad jau ceļā paies vesels mēnesis!

Aleksandram mazāk.

Kāpēc tad vispār jākuģo uz Faru?

— Tev jau nav vajadzības to darīt. Bet man Aleksandrs liek nolūkot vietu ostai. Es braukšu. Uz neilgu laiku.

Vai ņemsi mani līdzi? Uz sava kuģa? Bez zirga, tikai mani un Hēsioni?

— Labprāt. Bet kam tev tas vajadzīgs?

— Gribu apskatīt Faru. Man gribējās satikties ar jūru, bet nebūt ne ar Ptolemaju. Zirgs paliks šeit un tāpat verdzene.

Klonarija bija izstāstījusi savam tirgotājam par drīzo aizbraukšanu, un viņš pasteidzās meiteni «paņemt» pie sevis un parakstīt laulību noteikumus. Tirgotāja saimniecība uz laiku atradīsies vieta arī Salmāhai.

Flotes priekšnieka ātrgaitas kuģis nesa Taīdu un Hēsioni lejup pa Nīlas rietumu atzarojumu. Nearhs kuģoja ar īsti militāru steigu, nekur neuzkavēdamies, apstādamies vienīgi, lai uzņemtu svaigu pārtiku. Ceļa lielāko daļu Taīda pavadīja uz klāja, kopā ar krētieti sēdēdama zem kuģa pakaļgala nojumes un pret paaso vēju tīdamās gaišzilā persiešu smalkvilnas apmetnī, ko Nearhs bija vedis Hēgesihorai. Hēsione turpat sēdēja savā iemīļotajā pozā, pavilkuši kājas sev apakšā, uz mīkstiem trim kārtām saliktiem paklājiem — tālaika Atēnās tā bija neredzēta greznība, un arī Ēģiptē tādu varēja atļauties vienīgi augstmaņi un visaugstākās kārtas priesteri. Trīs vergi — divi liela auguma mlsieši un kalsna, nikna feniķiete — turējās attālāk nost, gatavi izpildīt jebkuru Taīdas pavēli.

Nearhs stāstīja par visu, ko Aleksandra karagājienā uzskatīja par ievērības cienīgu. Pēc dabas būdams drīzāk pētnieks un jūrasbraucējs nekā karavīrs, viņš labāk nekā kaujas atcerējās tās vietas Jonijas un Feniķijas piekrastē, kas viņu bija pārsteigušas ar savas dabas skaistumu un varenumu. Jomas ar baltām smilšakmens krantīm, gluži kā marmora kausus, kas pilni zila kristāldzidra ūdens; dziļus līčus starp sarkaniem kalniem, ar noslēpumaini melnējošām zemūdens klintīm, ko klāj milzīgi sūkļi vai asinssarkani koraļļi; Kilikijas šaurās kalnu ielejas, kas aizaugušas ar milzīgām platānām; sešdesmit olektis augstas cipreses, kādas Grieķijā nav sastopamas; Krētai un Grieķijai tik ļoti līdzīgus kalnus un ielejas, kas tomēr ir krietni plašākas un mazāk apdzīvotas, ar lieliem pirmatnīgiem priežu un ciedru mežiem, kas ir gaiši un tiri un kam cauri pūš kalnu vējš. Uz zemākiem pakalniem ka tādi dievu dārzi pletās vīģu koku birzis ar kuplām, zaļiem mākoņiem līdzīgām koku lapotnēm; gluži vai titānu stādītas kastaņu, varenu riekstkoku un granātkoku rindas. Vēl zemāk, pašā pakrastē, mandeļkoku saaudzēs, gigantiski ēdamo riekstu, aromātisko miršu un lauru krūmi, pistācijas un Jāņa maizes koki ar melnām pākstīm, saldām kā dateles. Visa šī cilvēku maz skartā pārtikas bagātība pat nelielā attālumā no pilsētām varēja uzturēt lielu daudzumu iedzīvotāju, padarīt viņu dzīvi daudzkārt vieglāku nekā Peloponēsas vai Krētas krastos, ja vien nebijis pastāvīgo pirātu uzbrukumu. Taču pilsētvalstīm bija nepieciešami aizvien jauni un jauni vergi celtniecībai un saimniekošanai, un Āzijas piekrastēs cilvēku palika arvien mazāk, jo tās izlaupīja «dzīvo darbarīku» mednieki.

Nearhs stāstīja par pilsētām. Citas ar prieku atvēra vārtus maķedoniešu uzvarētājiem. Citas izmisīgi aizstāvējās un par to tika izlaupītas, piemēram, Milēta, Halikarnāsa, Tira un Gaza.

Ikreiz, kad tika runāts par ieņemtām pilsētām un kaujām, Nearhs stāstīja par Aleksandru. Tuvāko draugu un, protams, uzticīgo biedru — hetairu (no dižciltīgām dzimtām cēlušos maķedoniešu jātnieku izcilākās daļas) acu priekšā bērnības rotaļu un jaunības piedzīvojumu biedrs, nežēlastībā kritušais valdnieka dēls no nepieredzējuša karavīra bija izvērties par dievišķu karavadoni. Aleksandrs bija paveicis to, par ko nebija varējis sapņot neviens no grieķiem, pat ne viņa tēvs Filips, kurš jau sen piuloja par karu ar Persiju. Pretēji politikā pieredzējušu vii u padomiem Aleksandrs noraidīja sava tēva viltīgos paņēmienus un vienmēr rīkojās tieši, turēja doto vārdu un precīzi izpildīja solījumus. Savā spējā zibenīgi pieņemt lēmumus viņš pārspēja pat Temistoklu. No iecerētā v iņš neatkāpās un rīkojās ar tādu pārliecību par uzvaru, ka viņa karavadoņiem tas šķita dievišķa prāta asums. Pirmajā lielajā kaujā pie Grānikas upes vecākie priekšnieki viņam vēl varēja pārmest nepiesardzību. Bet pēc gigantiskās kaujas pie īsas, kur Aleksandrs ar trīsdesmit pieciem tūkstošiem tesāliešu jātnieku un maķedoniešu satrieca vairākus simtus tūkstošus Dārija karavīru, ciezdams niecīgus zaudējumus, viņa tuvākie padomdevēji saka pret Aleksandru izturēties ar baiļpilnu godbijību. Agrāko vienkāršību un pat familiaritāti attiecībās ar v11,1 a nomainīja pielūgsme. Aleksandra paradums piepeši mesties iekšā kaujas visbīstamākajās vietās darīja viņu līdzīgu Ahillejam, kuru viņš uzskatīja par savu senci. Un viņš cīnījās ar tādu pašu niknumu: īsā laikā dabūja divus smagus ievainojumus — gurnā un plecā, no kuriem izveseļojās tik ātri, kā tas ar cilvēkiem nemēdz notikt.

Viņu laikam gan aplenc daiļākās Jonijas, Sīrijas un liģiptes sievietes? — Taīda ieprasījās.

Nearhs labsirdīgi nosmējās.

— Tu būsi pārsteigta! Iedomājies, Aleksandram nevienas nav, ja neskaita kādu neizskatīgu atraitni, kuru viņš pieņēma savā teltī pēc tam, kad vecākie karaspēka priekšnieki viņam deva padomu apgādāt sev mīļāko, lai kareivjos nerastos neizpratne… Desmitiem tūkstošu jaunu sieviešu pārdotas verdzībā — ņem, kuru gribi. Kaujā pie īsas viņa rokās nonāca visa Dārija manta un ģimene, ieskaitot māti, sievu un divas meitas. Dārija sievu Staleiru uzskatīja par Āzijas izcilāko skaistuli, un arī valdnieka meitas ir skaistas.

— Un viņš to nepaņēma?

— Nē. Un neļāva arī nevienam no galma augstmaņiem, teikdams, ka šīs sievietes būs ķīlnieces.

Taīda no māla bļodas paņēma sauju Kārijas mandeļu — Grieķijā ierastā garduma, pēc kura Ēģiptē bija noilgojusies.

— Vai tad viņam sievietes gluži vienaldzīgas? — viņa apvaicājās.

— To gan es neteiktu. Kad Ptolemajs viņam ieminējās, ka valdnieka ģimenes persietes ir ļoti skaistas, Aleksandrs gandrīz vai nikni atbildēja: «Jā — un manām acīm tās ir mokas!» Nē, viņš izjūt sievietes skaistumu un loka cejus tā priekšā!

— Kāpēc tad viņš vairās no sievietēm?

— Man šķiet, Aleksandrs nav gluži parasts cilvēks. Viņam ir vienaldzīgs ēdiens un dzēriens. Esmu ievērojis, cik ļoti viņam riebj biedru rijība, kad pēc katras uzvaras tie rīko dzīres. Viņš nav alkatīgs, kaut nevienam cilvēkam Grieķijā vēl nav piederējušas tādas bagātības. Viņa iemīļotās nodarbošanās ir — naktīs lasīt, bet dienā dalīties domās ar ceļa izlūkotājiem un tērzēt ar filozofiem.

— Un ko tad atraitne?

— Viņa nemīl Aleksandru un baidās no viņa, noslēgdamās telts dziļākajā nodalījumā kā tāda pele.

Nu bija pienākusi Taīdas reize smieties.

— Un kā tad tu pats viņu izproti, būdams tuvākais draugs? Vai varbūt ir vēl tuvāki? Ptolemajs? Hēfaistions?

— Droši vien Hēfaistions un tieši tādēļ, ka ir pilnīgs pretstats Aleksandram. Ptolemajam pašam sava galva uz pleciem, bet viņa lēmumu atjautību un ātrumu Aleksandrs vērtē augstu. Es pazīstu jūru, bet viņam tā ir sveša. Mēs, viņa tuvākie draugi, pēdējā laikā esam tā kā attālinājušies no viņa. Aleksandra lēmumi ir gaužām negaidīti, viņa rīcība bieži ir neizskaidrojama.

— Piemēram?

— Reizēm Aleksandrs izturas kā gudrs valdnieks, ir žēlsirdīgs pret uzvarētajiem, ciena citu paražas un tempļus, ir labu nodomu pilns pret iekaroto pilsētu iedzīvotājiem. Bet citreiz izturas kā mežonīgs, neapvaldīts barbars. Līdz pamatiem noposta pilsētas, rīko asiņainus slaktiņus. Maķedonieši jau Tēbās pierādīja, uz ko tie spējīgi.

— Ai jā!—Hēsionei izlauzās pār lūpām.

Nearhs viņā cieši paraudzījās un turpināja:

— Tāds pats liktenis piemeklēja Milētu un Halikarnāsu, nemaz nerunājot par Gāzu. Pretošanās padara Aleksandru gluži traku, viņš tad ar pretiniekiem izrēķinās kā mežonis, aizmirsdams visus savus skaistos vārdus par Āzijas un Grieķijas cilvēku vienlīdzību. Man gan liekas, ka vīrišķība un drosme pelna vismaz cieņu. Vīrišķība taču piemīt krietnākajiem cilvēkiem. Kā gan var nogalināt vīrišķīgos un drosmīgos, atstājot dzīvus vienīgi garā un miesā vārgos? Neviens labs lopkopis tā nerīkotos ar dzīvniekiem, bet te ir runa par cilvēkiem.

— Šī mežonība nodara vēl vienu ļaunumu, — pēkšņi, tumši piesarkusi, ierunājās Hēsione, — starp cilvēkiem, ko gluži kā lopus sit un pārdod, ir ari vienieiijM. personības: mākslinieki, ārsti, filozofi, dziedātāji, aklieii. Katra polišā (pilsētvalsts) ir slavena ar saviem meisln riem, ar sasniegumiem skaistuma radīšanā, zināšanās un,ii odos. Vai nu tev jāstāsta, ka tas viss prasa gadsimtiem ilgu pakāpenisku pilnveidošanos, pat tūkstošiem gadus ilgu, kā tas bija Ēģiptē, Grieķijā, bojā gājušajā Krētā. Iznicinādami šādu saliņai līdzīgu pilsētu ar visiem las mākslas un zinību kopējiem, mēs aplaupām paši sevi un visu oikumeni, zaudējam gadsimtos radušos gudrību un skaistumu…

Nearhs uzrauca uzacis, padomāja un tad sāka enerģiski māt ar galvu, izteikdams piekrišanu.

— Saki — vai tu esi mēģinājis par to runāt ar Aleksandru? — Taīda ieprasījās.

— Esmu. Sākumā viņš manī klausījās, zinādams, ka es vispār runāju reti un tikai par kaut ko svarīgu.

— Bet vēlāk?

— Kārtējos tīri ahillejiskos niknuma uzplūdos visu aizmirsa. Viņš līdzīgs nevis Filipam, bet gan vairāk savai mātei Olimpiādai.

— Kāda tad viņa bija?

— Kāpēc bija? Olimpiāda ir dzīva — viņai ir mazliet pāri par četrdesmit gadiem, un viņa vēl arvien ir tikpat skaista — tas ir īpašs, mazliet mežonīgs skaistums. Vai tu zini, ka viņa ir senas valdnieku dzimtas atvase no kalnainās Timfajas, bārene, veltīta Dionīsam, kļuvusi par viņa priesterieni un, protams, par menādu.

— Tātad Olimpiādu mēdz pārņemt nevaldāma ekstāze? Un Aleksandrs ir šo īpašību mantojis. Tagad es labāk saprotu viņa neizskaidrojamo izturēšanos.

— Laikam tā ir! Viņu pārņem nevaldāms niknums, saduroties ar pretestību, vienalga, vai tā ir sadursme ar ienaidnieku vai strīds ar draugiem. Pretošanos viņš

mēģina pārvarēt ar spēju trakulīgu uzbrukumu,netaupīdams ne savu, ne citu dzīvības, nerēķinādamies a,r cilvēka cieņu, par ko mierīgos brīžos mēdz tik daudz rimāt, iebilzdams savam skolotājam Aristotelim.

— Tā mēdz būt ar likteņa dieves Tihes mīluļiem, kuriem viss veicas, — Taīda domīgi sacīja.

Sarunu biedri ilgi klusēja, ieklausīdamies ūdens guldzoņā zem stūres airiem.

Kuģis brauca ar burām. Nemainīgais austrumu vējš ceļojumu paātrināja. No tālienes bija dzirdami dzinēju gaudullgie saucieni un ēzeļu brēcieni. Cik tālu vien acs varēja saskatīt, stiepās meldrājs, kas vējā viļņojās kā brūngani zaļa jūra. Tuvāk atteku un vecupju krastiem auga niedres ar kuplām skarām, kas plīvoja vienā ritmā ar straumi.

— Un to par visām skaistāko, Dārija sievu, tu esi redzējis? — hetēra piepeši ieprasījās.

— Redzēju. Viņa ir ļoti skaista.

— Skaistāka par mani? Un… Hēgesihoru?

— Nepavisam. Gara, tieva. Zem platām, melnām uzacīm drūmas, melnas acis. Mute liela, lūpas plānas, vaigi mazliet iekrituši, kakls garš, kājas — tās viņu ciešajā apģērbā grūti saskatīt. Vēl melnas bizes — tievas kā čūskas —, tāda ir viņas āriene. Manā vērtējumā daudz nepievilcīgāka nekā tu vai… — Nearha skatiens apstājās pie tēbietes, kuras sejai pārlija karsts sārtums, — Hēsione.

«No čūskas dzimusī» noslēpa seju plaukstās, bet Taīda līksmi pielēca kājās, apskāva Nearhu un noskūpstīja zem acs, lai izvairītos no durstīgās bārdas.

— Tu esi pelnījis balvu. Es tev dejošu. Pasauc muzikanti. Šķiet, ka te ir flautiste, bet ar kitāru tiks galā Hēsione.

Nearhs un visi ceļabiedri bija sajūsmināti par negaidīto priekšnesumu, jo grieķiem, feniķiešiem un ēģiptiešiem dzīvē nav lielāka baudījuma par skaistu sieviešu de ām.

…Klusās «ziemas gaidu» dienas beidzās, iestājoties ziemas saulgriežiem, tomēr laiks palika rāms arī tad, kad Nearha kuģis izbrauca no Nīlas atzarojuma un gar jūras krastu pagriezās uz rietumiem, neatslābstošā austrumu vēja dzīts. Divi prasmīgi stūrmaņi neatgāja no stūres airiem. Sajā platajā dzeltenīgā ūdens joslā, ko saduļķoja uzplūstošās krasta bangas, sēkļi nemitīgi mainīja vietu. Šķidrajās smiltīs ar Nīlas dūņu piemaisījumu kuģa dibens varēja tā uzsēsties uz sēkļa, ka nekādas airētāju pūles un buru spēks nejaudātu izkustināt iestrēgušo kuģi. Tādēļ stūrmaņi nakti neuzdrīkstējās braukt un kuģis apstājās nelielos līčos.

I.uda un Hēsione atradās Af.rodltes aizbildnība: die ide gādāja, lai kuģošana būtu viegla un atra. Drīz vk ii Kuģis izpeldēja skaidrā ūdenī, kur vairs nebija Nīlas nesto smilšu, un tuvojās iztālēm redzamajai baltajai put ii svītrai aiz Faras salas. Pie nērijas starp Mareotidas ezeru un platu jūrasšaurumu, tur, kur vēl tikai pirms mēneša bija atradies nožēlojams zvejnieku ciemats Rakote, bija sabraukuši astoņi kuģi ar kokmateriāliem un akmeņiem. Šajā rīta stundā no virtuvēm karavīru nometnē un no vergu būdām cēlās gaisā biezi dūmi; vēja satverti, tie pa tuksnešaino Lībijas piekrasti aizstiepās uz rietumiem.

Aleksandra arhitekts Demokrāts jau bija daudz ko paveicis. Nākošās pilsētas vietā bija izrakti grāvīši un vidēja zemē sadzītu mietiņu rindas — tie iezīmēja ceļamo ēku, tempļu, ielu un laukumu kontūras.

Pilsētas priekšnieks, pavecāks maķedonietis ar rētu izvagotu seju, Nearhu sagaidīja ar lielu godu. Pie mūra, kas vēl smaržoja pēc neizžuvušiem kaļķiem, tika uzstādītas divas no Pamf īlijas kalnu kazu smalkās vilnas austas teltis. Gultu, spilvenu un aizkaru netrūka uz flotes komandiera kuģa. Viņa visvarenajā aizgadniba Taīda un Hēsione grezni iekārtojās.

Tikšanās ar jūru Taīdā uzvandīja aizgājušo gadu atmiņas. Mazliet skumīga viņa atkal pārdzīvoja savas īsās, bet iespaidiem bagātās dzīves neaizmirstamos mirkļus, kuros nekad nebija trūcis sirdij mīļo jūras šalku, plato viļņu vālu šļakstīšanās un mūžam mainīgo putu svēdru līkloču. Te bija salasījušās neskaitāmas kaijas, to līganais lidojums un spalgie, satraucošie ķērcieni uzdzina domas par Aiaiji — raudu salu, Kirkes mājokli vientulīgajā Jonijas jūrā.

Lai izkliedētu negaidot uzvēdījušās skumjas, Taīda palūdza Nearham laivu un airētājus. Krētietis piedāvājās pavadīt savas viešņas, un viņi pa līci aizīrās uz leģendāro jūras veča Proteja mitekli. Saule jau bija pāri pusdienlaikam, un vējš piepeši norima. No augstumiem uzvēdīja karstums, uz aprimstošā ūdens sāka lēni šūpoties ziboši mirguļi. Laiva tuvojās zemajai, smilšainajai un pilnīgi tukšajai salai. Pat kaijas bija apklusušas. Nearhs pagrieza laivu pa kreisi, uz Faras salas rietumu galu. Laivas priekšgals atdūrās smilšainā krasta slīpumā. Nearhs, iekāpis ūdenī, izcēla abas sievietes krastā. Pavēlējis airētājiem gaidīt, viņš veda Taīdu un Hēsioni pa karstumu dvesmojošiem, ar sausiem ērkšķiem apaugušiem smilšu pauguriem. Aiz uzkalniem plata krasta bangu noblietēta smilšu josla jūras pusē bija norobežota ar taisnu mūra sienu. Gigantiski akmens bluķi, vēl krietni prāvāki nekā Atēnu Pelasgikā, te bija salaisti kopā ar tādu rūpību, ka atgādināja ēģiptiešu vai krētiešu celtnes.

— Kas tas ir? Kas te dzīvojis senos laikos? — Taīda pusbalsī ievaicājās Nearham.

Nearhs neatbildējis pieveda atēnieti pie sienas malas un parādīja zemestrīces izsvaidītos bluķus, kas gulēja dzidrajā ūdenī. Uz bluķu gludās virsmas bija saskatāms kvadrātu veidots zīmējums, ko veidoja dziļas, taisnas vadziņas. Daļa kvadrātu bija iekalta dziļāk, daļa atstāta vienā līmenī ar akmens virsmu. Tā radās tumšu un gaišu kvadrātu tīklveida zīmējums.

Taīda tūliņ atcerējās, kur viņa kaut ko līdzīgu jau redzējusi.

— Krēta, vai ne? — viņa iesaucās, acīm iemirdzoties.

Nearhs atbildēja ar platu apmierinātu smaidu.

— Tur dziļāk ir drupas. Skaties: tāda kā kolonna.

— Es gribu to aplūkot, — Taīda sacīja, — ūdens nav auksts, kaut arī ir ziema. Nav jau tā kā pie mums Grieķijā.

— Šejieniešus gan nepiedabūtu apmērcēties! — Nearhs jautri noteica un piepeši kļuva drūms.

Taīda uzminēja: bija atcerējies Hēgesihoru. Viņa jūrniekam maigi noglāstīja roku.

— Es ieniršu. — Un viņa aizskrēja uz krastu.

Hēsione aizsteidzās viņai pakaļ, taču viņas abas apdzina Nearhs.

— Ja jau tā, tad pirmais eju es. Aēo!.. — viņš izsaucās, izpūzdams gaisu no plaušām, kā to dara sūkļu zvejnieki.

Nometis drēbes, krētietis ienira ūdenī, bet Taīda viņam sekoja un pārsteigta ieraudzīja sev blakus arī Hēsioni. Taīda zināja, ka tēbiete tīri labi peld, taču neuzskatīja, ka viņa spēj arī ko vairāk. Nobažījusies viņa deva Hēsionei zīmi, lai nirst laukā, taču meitene spītīgi papurināja galvu un nolaidās vēl dziļāk krēslainajā ēnā, kurp Nearhs viņas aicināja, mādams ar roku. Uz ļoti liela akmens bluķa slīpās plaknes gaismas joslā bija skaidri saskatāms liels astoņkāja attēls ar dīvainiem taustekļu izliekumiem. Kolonna, kas bija nogāzusies ar plato kapiteli uz leju, apakšdaļā izrādījās sašaurināta kā krētiešu kolonnas. Tās apskatīšanai nirējiem nepietika elpas. Taīda šāvās augšup. Hēsione piepeši sāka atpalikt.

Viņas roku kustības kļuva gausākas. Palīgā metās Nearhs, ļ (īgi pagrūzdams tēbieti uz augšu un piesteigdamies Ih si īstajā laikā, lai viņu satvertu virs ūdens. Atguvusies llesione vainas apziņā nolaida acis un vairs nemēģināja sacensties ar tādiem peldētājiem kā Nearhs un Taīda. Bet lie nira, līdz jutās nosaluši. Izkāpusi no ūdens uz saulē sasilušas akmens plātnes, Taīda šodien jau otro reizi nobrīnījās. Hēsione nesteidzās saģērbties, bet bezrūpīgi žāvēja matus, nezin kāpēc nekautrēdamās no Nearha, kurš lēkāja un stāvēja uz rokām, lai sasildītos, un pamazītēm aplūkoja savas ceļa biedrenes, kā pieklājīgam gimnofilam arī piederas.

Taīdas izaicinošais iedegums, kas kādreiz bija pārsleidzis Atēnu daiļavas, Ēģiptē bija pabālējis, viņas kaparkiāsas āda bija kļuvusi gaišāka. Saules viegli apzeltītā llesione izskatījās jauka pat līdzās slavenajai hetērai. Viņas kājas, kas bija tikpat spēcīgas kā Taīdai, varētu likties pat pārlieku spēcīgas, ja vien tās nebūtu tik brīnišķīgi veidotas. Mati bija vējā savēlušies un ietvēra galvu kuplā ērkulī, kas tievajam, meitenīgajam kaklam šķita par smagu. Hēsione patiešām bija galvu pieliekusi sānis. Dziļās ēnas, kurās slēpās viņas lielas acis, meitenes sejai piešķīra gurdu skumju izteiksmi. Vienu roku viņa bija atspiedusi pret gurna stāvo izliekumu, bet ar otru vijīgi un glāstoši bez steigas trausa nost ādai pielipušās smiltis. Neliela krastmalas vēja pūsma uzmeta matus Hēsionei uz pieres, un viņa, aiz aukstuma nodrebējusi, strauji izslēja galvu. Piepeši samulsusi un apsegusies ar matiem, viņa aizskrēja augsto sausās zāles skupsnu apšaubāmajā aizsegā.

Nearhā pret traģisma apdvesto, maigo un dedzīgo Hēsioni modās dīvainas žēluma un ilgu pilnas jūtas. Sī meitene, kurā bija jaušama smalka, gaiša dvēsele, kaut kādā ziņā šķita radniecīga viņam pašam — kopš bērnības trimdiniekam un ķīlniekam. Pēc acu mirdzuma Taīda uzminēja, ko krētietis pārdzīvo, un, ātri ģērbdamās, klusi sacīja:

— Nesteidzies, jūrasbraucēj, un viņa būs tev laba draudzene.

— Es nesteigšos. Saprotu, ka viņu vajag atmodināt. Bet vai tu Hēsioni atdosi?

— Kā tad es varu neatdot? Viņa nav verdzene, bet brīva, izglītota sievietē. Es viņu mīlu un priecāšos par viņas laimi. Tikai pieraugi arī tu pats. Viens nepareizs solis, un… te tev nav darīšana ar parastu likteni, un šo meiteni nevar iegūt tā kā citas.

— Vai tu man palīdzēsi?

— Pirmām kārtām es tev nestāšos ceļā.

Nearhs pievilka Taīdu sev klāt un noskūpstīja uz kailā pleca.

— Nesteidzies ar pateicībām, — Taīda iesmējās un — kaut ko atcerējusies — vieglītēm atstūma Nearhu.

Piesaukusi klāt Hēsioni, Taīda ar spēju kustību atlieca aproci, kas apņēma meitenes kreiso roku, — verdzenes zīmi — un, norāvusi to, iemeta jūrā. Tēbiete nepaguva neko pateikt, bet Nearhs trīsreiz sasita plaukstas, pauzdams atzinību.

Viņi pārbrauca pāri līcim, stūrēdami uz augsto stabu, kas iezīmēja būvējamā viļņlauža vietu, un līča rietumu galā atrada vēl citas krētiešu celtņu paliekas.

Nearhs sacīja, ka viņu atkal un atkal pārsteidzot Aleksandra pareizā nojauta. Osta, kas pirms tūkstošiem gadu tik pamatīgi izbūvēta, protams, bijusi svarīga kuģu apstāšanās vieta Krētas varenās jūras valsts tirdzniecības ceļos. Bet tagad tā kalpos arī Filipa dēla valstij.

Taīda ciemojās jaunceļamajā Aleksandrijā, kamēr iestājās jauns mēness, peldēdamās jūrā pat vējainās dienās. Ieradās daļa tās maķedoniešu vienības, kas Aleksandru bija pavadījusi uz Ammona oāzi. Visus pārsteigdams, valdnieks no oāzes devies taisnā, ceļā uz Memfisu— pa grūtu un bīstamu ceļu cauri Lībijas tuksnesim. Kopā ar viņu palikuši Ptolemajs, Hēfaistions un Aleksandra aukles brālis Kleits, pēc iesaukas Melnais, neiedomājami stiprs gigants. Gājiens uz Ammona svētnīcu ziemas laikā nemaz neesot bijis tik grūts — ūdeni viņi atraduši katrā lielā ieplakā. Ceļš uz austrumiem, uz Memfisu, esot krietni bīstamāks un grūtāks. Milzīgi smilšu kalni vējā putot un pārvietojoties, kā nebeidzamas grēdas atkal un atkal šķērsodami visu četrus tūkstošus stadiju garo ceļu.

— Nesaprotu, kāpēc Aleksandrs nolēmis veikt šādu varoņdarbu, kas maz vien spēj vairot viņa slavu.

Nearhs paraustīja plecus.

— Bet es saprotu.

— Es gan ne. Paskaidro.

— Aleksandram jādodas Āzijas dziļumos pakaļ Dārijam, cauri svelmes pilniem tuksnešiem un stepēm. Viņš grib sevi pārbaudīt un norūdīt.

— Un ko tad teicis Ammona orākuls?

Neviens neko nezina. Orākula priesteri un ozola 1..11 gataji Aleksandru sagaidījuši ar lielu godu. No rīta viņš viens pats iegājis templi, bet pavadoņi viņu gaidījuši visu dienu un nakti. Rītausmā Aleksandrs atstājis Ammona mājokli, teikdams, ka esot no dieva uzzinājis visu, ko gribējis un ko bijis nepieciešams uzzināt.

Ko tagad darīsim?

Dosimies uz Memfisu. Šodien pat. Vai tu varbūt velies vēl padzīvot pie jūras?

Nē! Esmu noilgojusies pēc Salmāhas.

IJn atkal garām stiepās bezgalīgie Deltas līdzenumi, U.is pēc tīrajiem jūras plašumiem šķita vēl drūmāki. Kietietis atkal stāstīja par Aleksandra karagājieniem, līkai tagad Taīda bieži devās uz priekšgala klāju, atstādama viņu divatā ar tēbieti. Viņa ievēroja, ka Nearham pievērstie Hēsiones skatieni kjūst maigāki un sapņaināki. Kādu vakaru Hēsione paklusām ieslīdēja abu kopējā kajītē, kur Taīda bija ienākusi jau agrāk un neaizmigusi gulēja. Saklausījusi, ka meitene valda smieklus, Taīda pavaicāja, kas noticis.

— Paskaties. — Hēsione pacēla lihna gaismā milzīgu jūras sūkli.

— Nearha dāvana, — Taīda uzminēja, — reta manta, īsti piemērota šai bļodai.

Viņu kajītes kaktā atradās milzīgs apsudrabots, apaļš un lēzens trauks, kur mazgāties, bet to panest bija pa spēkam tikai diviem spēcīgiem vergiem.

— Vai izmēģināsim? — Hēsione jautri ierosināja. Viņa izvēla trauku kā riteni un nogāza uz grīdas.

Rībiens noskanēja pa visu kuģi, un kajītē iesteidzās izbiedētais stūrmaņa palīgs. Sieviešu smaidu apburts, viņš tūliņ atsūtīja divus jūrniekus, kas trauku piepildīja ar ūdeni.

Taīda iemērca baseinā sūkli, kurš savilka sevī gandrīz visu ūdeni, lika Hēsionei iekāpt baseinā un, ar pūlēm pacēlusi sūkli, ļāva ūdenim līt pār tēbieti. No Hēsiones lūpām izlauzās jūsmīgs kliedziens, viņai aizrāvās elpa no veselas gāzmas aukstā ūdens.

— Pieraugi, lai Nearha mīlestība nepārplūdina tevi tāpat kā ūdens no šī sūkļa, — Taīda pajokoja, bet meitene sāka izmisīgi purināt galvu.

Taču ceturtajā brauciena dienā Hēsione uz klāja neizgāja un palika kajītē. Taīda no nauarha pieprasīja paskaidrojumu.

— Esmu viņu iemīlējis. Bet viņa… Baidos, ka Hēsione nekad neatkusīs. Kaut tikai es nebūtu visu sabojājis. Palīdzi kaut kā. Jums, prasmīgajām Afrodītes priesterienēm, tādas lietas būtu jāprot.

— Paļaujies uz mani, — Taīda viņu nomierināja. — Kaut arī man šķiet savādi būt par vīrieša sabiedroto, tomēr esmu pārliecināta, ka tu manai Hēsionei pāri nedarīsi.

— Vai par to maz vajag runāt?

— Nevajag! — Un Taīda devās zem nojumes kajītē un palika tur līdz pat naktij.

Pagāja vēl divas dienas. Kuģis bezmēness nakts tumsā tuvojās Ešmunai. Taīda neaizmigusi gulēja kajītē, pārdomādama Nearha vārdus, ka Aleksandrs gribot doties uz pasaules malu austrumos. Un ko lai tagad iesāk viņa?

Piepeši kajītē iebrāzās Hēsione, ar joni nokrita uz paklāja gultas priekšā un, seju slēpdama, pāri zīda segai izstiepa rokas pret Taīdu.

Viņa ar spēku pievilka Hēsioni sev klāt, vairākas reizes noskūpstīja uz kvēlojošajiem vaigiem, un, vieglītēm atbīdījusi no sevis, ar mēmu jautājumu ielūkojās meitenes kastaņbrūnajās acīs.

— Jā, jā, jā!— tēbiete kvēli nočukstēja. — Un viņš man aplika šo rokassprādzi un uzmauca pirkstā šo gredzenu. Viņš pats tos nopircis Naukratē, nedomā, tie nav Hēgesihorai domātie!

— Un tu iesi pie viņa atkal?

— Iešu. Un tūlīt!

— Mazliet pagaidi. Es tev iemācīšu, kā kļūt vēl skaistākai. Lai gan tu arī tāpat esi pietiekami glīta… Noņem epoksīdu!

Taīda sameklēja miesai domātas krāsas un smaržīgas esences. Viņa kritiski nopētīja draudzeni un šķelmīgi iejautājās:

— Nu, vai vīrieša mīlestība ir tik peļama?

— Ak nē!—tēbiete dedzīgi izsaucās, nosarka un piebilda — Es tikai nezinu, kas jādara, lai viņam būtu labi.

— Tev jānolaižas pie viņa kā dievietei pie dzejnieka, gatavai nodoties svētajam rituālam bez bailēm un bez nepacietības. Kalpot viņam kā Afrodītes priekšā jūras krastā, bez mēra un robežas. Ja tu to…

— Jā, jā! Es zinu: viņš ir lielā Aleksandra flotes pavēlnieks, bet es?! Un tomēr es esmu laimīga, bet volnk lai notiek kas notikdams! Kurš gan spēj stāties ļitili liktenim?

Iaši dievi to nespēj un neuzdrīkstas, — Taīda piekritu. — Tikai mums, mirstīgajiem, ir jābūt stipriem garā, Inl neaizietu bojā.

Un kas tad dod šo spēku?

— Ilgstoša sagatavošanās, spēcīgs rūdījums, stingra iiHillnāšana.

— Arī hetērām?

— Mums — it īpaši. Daudzas meitenes, ko Afrodīte lilļn apveltījusi bagātīgāk par citām, tikušas uz augšu, pliņemdamas pielūgsmi kā valdnieces, bet beigušas savu d.ivi kā nožēlojamas vīriešu un vīna verdzenes, kā nolauzti ziedi. Ikviena hetēra, kas kļuvusi slavena, aizies boja, ja nebūs iepriekš garīgi norūdījusies, — te arī meklējama Korintas Afrodītes tempļa mācību jēga.

Es nesaprotu.

— Drīz sapratīsi. Un, kad būsi aptvērusi, ka ar mīlestību vien nav iespējams kļūt slavenai, tad vēl nebūs p.u vēlu nodoties deju un jautras sarunu biedres un iilaslītājas mākslu apgūšanai.

Man ļoti gribētos kļūt tādai dejotājai kā tu!

Kas zina, gan nākotne rādīs. Es Memfisā pazīstu k.idu feniķieti, viņa tev iemācīs noslēpumus.

— Ak, man noslēpumi nav vajadzīgi. Es mīlu Nearhu un nekad nevienu citu nemīlēšu, vienīgi viņu.

Taīda pievērsa tēbietei ciešu skatienu.

Gadās arī tā, tikai reti!

ASTOTĀ NODAĻA

RUDAIS AIDINIEKS

Ptolemajs ieraudzīja Taīdu jāšus uz tumša pelnupelēka zirga, kad kopā ar Aleksandru, Hēfaistionu, Melno Kleitu un tesāliešu jātnieku priekšnieku Leontisku jāja atpakaļ no piramīdām. Aleksandrs sēdēja mugurā Būkefalam, agrā rīta stundā izjādinādams iemīļoto zirgu. Parasti viņš uz tā jāja vienīgi kaujā, vairīdamies savu melni pārkarsēt tālos izjājienos svelmainajā Āzijas saulē. Būkefals izslēja gudro, platpieraino, lauko galvu un gari nozviedzās, apsveikdams ķēvi. Salmāha, Taidas spēcīgās rokas apvaldīta, sāka koķeti dīžāties.

Gandrīz vienlaikus noskanēja trīs izbrīna saucieni. Trīs draugi nešaubīgi pazina «ceturto Haritu». Tesālietis sastinga, aplūkodams augumā nelielo un bez īpašas greznības ģērbušos sievieti, kuras priekšā apstājās trīs visvarenie vīri un to skaitā pats dievišķais karavadonis.

— Tā ir viņa, mans sapnis — atēniete! — Ptolemajs izsaucās, nolēkdams no zirga un satverdams Salmāhu aiz iemauktiem.

— Kāda pašpārliecība! — Hēfaistions zobgalīgi piezīmēja. — 5Tava bez tevis?

— Es sacīju — sapnis! — Ptolemajs stūrgalvīgi atkārtoja, pētoši raudzīdamies Taīdā.

Viņa uzlika abas rokas zirgam uz skausta, galvu augsti izslējusi, un raudzījās tikai uz Aleksandru, it kā viņa skatiena apburta. Mazliet saraukusi uzacis, Taīda pasvieda atpakaļ kāju un gar zirga kreiso sānu noslīdēja zemē. Viņa izskatījās pavisam maza triju milzīgos zirgos sēdošo gigantu priekšā. Aleksandrs, Hēf aistions un Kleits bija par veselu plaukstas tiesu garāki par četrām olektīm, bet Taīdas augums bija trīs olektis un trīs plaukstas. Hetēra tomēr nezaudēja cieņu un pat izaicinošu neatkarību, kas Ptolemaju bija pārsteigusi jau Atēnās. Nu viņš, acu nenovērsdams, raudzījās Taīdā. Sievišķā spēka plaukumā, zaudējusi senāko zēniskumu, viņa bija kļuvusi neizskaidrojami pievilcīga, tāla un vēl jo vairāk iekārojama. Taīdas ķēve pakāpās sānis, un Ptolemajam vajadzēja skatīties atēnietē pret sauli. Spēcīgā zeltainā gaisma izlauzās cauri hetēras vieglajām drēbēm un apņēma visu viņas augumu kā ar mirdzošu uguni, it kā pats Hēlijs būtu Grieķijas un Krētas daiļo meitu ieskāvis savos apkampienos. Ar savu ieradumu skatīties tālumā, it kā redzētu kaut ko citiem nesaskatāmu, Taīda viņam pēkšņi atgādināja Aleksandru. Ptolemajs sāka drebēt un nodūra acis, lai sevi nenodotu.

Aleksandrs, nolēcis no zirga, pasvieda Būkefala pavadu Kleitām un pienāca pie Taīdas.

Galvu Aleksandrs turēja vēl staltāk, nekā pirmoreiz tiekoties, un ar lepnu un vērīgu izteiksmi sejā piemiedza apakšējos plakstiņus.

— Haire, — Taīda sacīja, paceldama delnu pie karavadoņa zoda.

Ko tu gribi man lūgt?

Neko, valdnieku valdniek, — Taīda atbildēju, piedēvēdama Aleksandram Persijas valdnieku titulu. Aiz nlejušo gadu laikā tu esi kļuvis tik dižens, ka mes, vienkāršie mirstīgie, gribot negribot tavā priekšā sastingstam kā lūgšanā.

Aleksandrs ieklausījās Taīdas vārdos — nē, tie neizklausījās pēc glaimiem.

Lai man piedod mans sencis Ahillejs, tu patiesi esi kļuvusi skaistāka par Tindareja meitu, Trojas Helenu!

Un maķedoniešu valdnieks vēlreiz noskatīja hetēru, luču atēniete juta, ka viņa ziņkārība ir citādāka nekā Ptolemaja.

«Viņas acis ir skaidras kā kristāls, kā Artemīdas avots,» A leksandrs nodomāja, «pelēkas ar zeltainām un gaišzilām dzirkstīm, mierīgas un labvēlīgas. Un lūpas ir kā purpurk rasas akmenī veidotas — tik noteikti un spilgti tās Iezīmējas, tāpat kā garais plakstiņu griezums zem šauraium uzacīm. Bet. āda — gaišā kaparkrāsā, tīra un zīdaina — kā skaidrā dienas vidū uz altāra degošas uguns gaisīgā plīva…»

Pēc neilga klusuma brīža, ko traucēja tikai iemauktu žvadzēšana un zirgu pakavu klaudzieni, Aleksandrs sacīja:

— Vai atceries manus Atēnās teiktos vārdus— «Tu būsi mana viešņa, kad vien gribēsi»? Vai tu to gribi?

— Protams, gribu! It īpaši tagad, kad esi man sagādājis pārsteigumu, atcerēdamies īslaicīgo tikšanos.

— Es jau sen taisījos tevi aicināt, — Ptolemajs iejaucās, — tavā rīcībā ir jebkurš zirgs, telts, vergi — tā visa man ir atliku likām…

Ptolemajs aprāvās no Aleksandra skatiena. Karavadonis raudzījās savā cīņu biedrā bez dusmām, bet ar nožēlu — tā šķita Taīdai.

— Mans ceļš vēl tikai sākas, — valdnieks sacīja, — bet tu vari mūs pavadīt. Ne kaujās un ienaidnieku vajājot, bet kopā ar mana karaspēka miermīlīgo daļu — ar māksliniekiem, filozofiem, dziedātājiem. Ptolemajs parūpēsies par tevi — viņš to prot. — Viegls smaids izkliedēja valdnieka pavadoņu samulsumu.

Taīda nolieca galvu ar smagā mezglā augsti uzsukātajiem matiem un bērnišķīgi savilka lūpas puslokā.

— Pateicos tev, valdniek!

— Sauc mani par Aleksandru — tāpat kā agrāk. Un atnāc uz svētkiem, kurus es rīkoju pilsētai. Parādi tur grieķu sieviešu augsto mākslu.

Aleksandrs ar viņa varenajam stāvam pārsteidzošu veiklību uzlēca mugurā savam melnim, kuram sviedru sega bija pēc persiešu parauga piesprādzēta ar trim siksnām un kura persiešu iemaukti, darināti grieķu burta X (hi) veidā, laistījās zeltā un bija rotāti ar zelta rozetēm siksnu krustojuma vietās un zem ausim. Taīda spēji uzlēca uz apbružātās panteras ādas Salmāhai mugurā, lika ķēvei izslieties pakaļkājās un veikli pagriezties uz aizaulekšojošo maķedoniešu pusi. Tad viņa vēlreiz pagrieza zirgu un lēni jāja turp, kur viņu gaidīja Hēsione, kas uz dažām dienām bija šķirta no Nearha. Flotes pavēlnieks bija apsolījis atgriezties uz lielo simpoziju, abu atšķirtības laiks nevarēja būt ilgs.

Memfisā valdīja svētku noskaņojums. Cilvēki sveica jauno «faraonu» Aleksandru, jūsmodami par viņa skaistumu, spēku, pārākuma un varas apziņu, kas dvesa no dieviem pielīdzinātā karavadoņa.

Tauta, kā vienmēr, gaidīja savā likteni lielas pārmaiņas, kurām pēc jaunā valdnieka rokas mājiena vajadzēja pārvērst bēdīgo dzīvi, jo cilvēki no laika gala cerēja uz labāku nākotni un neizprata, ka vēstures gaita ir gausa un smaga. Nekas toreiz dzīvojošo cilvēku likteni nevarēja mainīties uz labu. Tikai kara posts, grautiņi, ugunsgrēki un plūdi ar pārsteidzošu pēkšņumu mēdza ielauzties nemainīgi bezkrāsainajā ļaužu pūļa dzīvē. Vēstures pieredze noderēja vienīgi prātniekiem.

To vidū, kas apsveica uzvarējušos maķedoniešus un grieķus, bija laba tiesa Taīdai līdzīgu, dzīvespriecīgu ļaužu, ar it kā bronzā lietu augumu un muskuļiem un ar stipru dvēseli — tie domājās esam oikumenes saimnieki.

— Vai tu man palīdzēsi, Hēsione? — hetēra vaicāja pirms simpozija, ko Aleksandrs Memfisas augstmaņiem rīkoja tā saucamajos Dienvidu Dārzos.

— Tu esi ļoti drosmīga, ja gribi uzstāties tāda cilvēku pūļa priekšā. Vai Salmāha neizbīsies?

Taīda kūtri pastiepās un sadabūja sena nespodra stikla pudelīti. No tās viņa mazā tasītē iebēra šķipsniņu zaļgana pulvera, kas nepatīkami oda.

— Es to iejaukšu ūdenī un rīt padzirdīšu Salmāhu. Šīs Āzijas zālītes vajag pavisam maz, lai cilvēks vai dzīvnieks atbrīvotos no kautrības vai baiļu važām. Mazliet par daudz — un ķermenis vairs nepakļausies sirds varai, tādēļ es, nebūdama pieredzejusi, došu tikai vienu pi līti…

No stabu gala uzstādītiem un ar sveķiem piepildi! iem akmens traukiem liesmas pret tumšajām debesīm savas k.i dūmojošas un virpuļojošas kolonnas. Dziļa nojume pnstirgāja Sanākušos cilvēkus no ziemeļu vēja. Gludām plāksnēm klātajā pagalmā muzikanti un grieķu koris ar aktieriem izpildīja «tragoidiju» («āža dziesmu»)—1fragmentu 110 Dionīsa piedzīvojumiem viņa Indijas ceļojuma laikā. Aleksandram šī leģenda sevišķi patika.

Varenais uzvarētājs bija atlaidies pusguļus savu apskurbušo un augstprātīgo biedru vidū. Tikai Nearhs un I eontisks bija apsēdušies Vairāk nomaļus, klausīdamies lieliskajā tīniešu dziedātājā. Slaida, ģērbusies peplā, melna kā nakts, viņa atgādināja Hekati. Nebija tikai dievietes pavadoņu, drūmo suņu, toties pavadījumu viņas zemajai balsij, kuras spēku varētu apskaust pat karaspēka priekšnieki, atskaņoja divas kailas — kā tas bija pieņemts — un jautras flautistes. Plaši plūstošā dziesma ka jūra aizskaloja cilvēku sarūgtinājumus, pavēlēdama būt mierīgākiem, vērīgākiem un labestīgākiem.

Ledunējās bungas. Ritmu saāsināja koka nūjiņu rīboņa. Vergi uzpūta kvēpināmos traukus, vijīgas smagu aromātisku dūmu lentes aizstiepās pār improvizētās skatuves plātnēm.

Kailas feniķiešu dejotājas, visas vienādi smuidras, šauriem gurniem, melnīgsnējas un zemām krūtīm, locīdamas saka griezties kvēpināmo zāļu dūmos. Viņas bija sešas. Te izšķirdamās, te trakulīgi mezdamās cita citai pretī, viņas izaicinoši, rupji un nepārprotami attēloja, cik nevaldāma ir kaisle, kas viņas sagrābusi. Tās bija nonākušas dievietes Kotito varā, viena vienīga mērķa apsēstas— ātrāk atbrīvoties no dievietes mokošās varas.

No visām pusēm atskanēja piesmakuši atzinības saucieni. Vienīgi pats Aleksandrs un drūmais Melnais Kleits neizrādīja sajūsmu. Arī Nearhs un Leontisks palika mierīgi. Vergi apstaigāja visus, pasniegdami jaunus vīna kausus. Kvēpināmie trauki apdzisa, dejotāju augumi no sviedriem sāka spīdēt, spalgā rīboņa apklusa. Bungu dārdiem noplokot, feniķietes pazuda.

Tūliņ, bez kāda pārtraukuma, pili atgādinošās skatuves priekšā nokrita ļoti smalka, sudrabaini laistīga auduma priekškars, novilkts no viena lāpu staba līdz otram. Aiz tā uzstādīja prāvus apsudrabota vara plākšņu spoguļus, kas atstaroja lielu eļļas lampionu spilgto gaismu.

Ieskanējās stīgas, stiepti iedziedājās flautas, un vēl astoņas kailas meitenes parādījās aiz priekškara uzstādīto spoguļu gaismas joslā. Visas neliela auguma, spēcīgas un kuplkrūtainas. Mati viņām nesvaidījās pār pleciem, sapīti tievās, čūskām līdzīgās bizītēs kā feniķietēm, bet bija īsi apgriezti kā mītiskajām amazonēm. Mazās kājas soļus spēra saskaņoti, vienotā kustībā. Tesālietes ir senas burvju zemes meitas, un viņu deja šķita kā burvju rituāls, kā noslēpumaina mistērija.

Mazliet plīvojošais, sudrabainais audums kā dūmaka šķīra dejotājas no dzīrotājiem nojumes pustumsā. Tesāliešu lokanie augumi pakļāvās citādam dziedošam mūzikas ritmam. Deja bija brīva, plūstoša, jaunās, dejā ne mazāk par feniķietēm aizrāvušās dejotājas aizvien pieaugošā tempā traucās it kā pa zirgu izauļotajiem Tesālijas līdzenumiem. Skatītāji prata novērtēt viņu fantāzijas lidojumu, skatījās klusēdami, ļaudamies tīmoaistēsei — uztverei ar sirdi, ko grieķi izprata kā dvēseles izpausmi. Leontisks, par kaut ko apbēdināts, pieliecās Nearham tuvāk un klusi sacīja:

— Reiz sen atpakaļ es redzēju tesālietes, kas dejoja amazoņu deju. Cik tas bija brīnišķīgi!

— Un tu būtu gribējis to redzēt vēlreiz? — noslēpumaini smaidīdams, apvaicājās krētietis. Viņš jau no Hēsiones visu zināja.

— Esmu gatavs samaksāt veselu talantu tai, kura spēs nodejot amazoņu deju.

— Tad maksā ciet, — Nearhs nesamulsis sacīja, pastiepdams pretī riekšavā saliektu plaukstu.

Tesāliešu jātnieku priekšnieks izbrīnījies iesmējās. Tikmēr tika noņemts aizkars. Pār pagalma plāksnēm atkal sāka šaudīties sveķu lāpu sarkanīgais atspīdums. Pie kreisās puses lāpu staba parādījās meitene ar vaļējiem matiem ļoti īsā eksomīdā, kas atsedza kreiso plecu un krūti. Nearhs pazina Hēsioni. Sākumā neviens viņai nepievērsa uzmanību. Tēbiete pacēla pāri galvai tamburīnu un ar spalgiem sitieniem piesaistīja dzīrotāju uzmanību. Iešķindējās tamburīna malai piestiprinātie zvaniņi, un spilgti apgaismotajā aplī uz Salmāhas izauļoja Taīda. Zirgam bija vienīgi iemaukti un jātniecei — vienīgi amazones kaujas aproce. Zirgs, graciozi kājas cilādams, sāniski aizvirzījās no viena staba līdz otram, izslējās pakaļkājās, noliecis uz sāniem mazo, kalsnējo galvu, un kā sveicinādams pavēcināja gaisā priekškājas, lati Sal māha tamburīna skaņu taktī virzījās atpakaļ, pamisus pasviezdama sānis te ķermeņa pakaļpusi, te priekšu, bel Taīda sēdēja taisni, pleciem nepakustoties.

Tā nodejojusi trīs apļus, atēniete piepeši palaida Salmāhu auļos. Hēsione pilnā sparā sita tamburīnu, bet maķedonieši, visi lieliski jātnieki, sāka aurot auļu ritmā.

Atdarinādama leģendārās stigānoras, taīda, zirgam auļojot, notupās uz viena ceļa, apgriezās ar seju uz astes pus,i un izstiepās uz ķēves muguras, apskaudama tās plato, stāvo kaklu. Tad viņa atkal lika zirgam izslieties pakaļkājās, Salmāha grozījās ātri un skaisti, izdarīdama pa divi apgriezieniem uz katru pusi. Skatītāju sajūsmas saucienu pamudināta, Taīda palaida zirgu vienmērīgos rikšos un izslējās kājās tam uz muguras, turēdamās aiz garo krēpju šķipsnas un nevainojami saglabādama līdzsvaru.

Vergi nemanāmi izlika pagalmā smagus palmu dēļus. Taīda atkal apsēdās jāšus un vairs nesmaidīja — viņas seja kļuva nopietna. Hēsiones tamburins ieskanējās lepnas dejas ritmā, saskaņodamies ar zirga nagu klaudzieniem. Salmāha, pakļaudamās hetēras ceļgaliem, ar visām četrām kājām ritmiski klaudzināja pa skanīgajiem dēļiem. Divi, četri piesitieni ar priekškājām, tad daži soļi atpakaļ, un atkal skanīgie priekškāju klaudzieni. Divi, četri, astoņi, iivpadsmit — piesitienu pāri kļuva biežāki, zirgs te traucās uz priekšu, te pietupās atkāpdamies. Taīda atmetās atpakaļ, izliekdamās kā loks un vērsdama krūtis pret tumšajām debesīm.

Hēsione, nespēdama mierīgi nostāvēt, dejoja uz vietas, cik jaudas kratīdama tamburīnu. Arī satrauktais zirgs sāka palēkties kā galopā, piesizdams trīs kājas uzreiz, pamezdams gaisā krustus un izsliedams galvu.

Piepeši Taīda nolēca no zirga. Ar labo roku atbalstīdamās pret Salmāhu, viņa uzsāka senu rituāla deju. Izslējusies labās kājas pirkstgalos, hetēra augstu pacēla kreiso kāju un, izstiepusi kreiso roku uz priekšu, satvēra kāju pie potītes. Lokā izliektais Taīdas kaparkrāsas augums pret zirga tumšās pelnu krāsas sāniem iezīmēja trijstūri, it kā augšpusē noslēgtu burtu «gamma». Tad abas rokas tika izstieptas plecu augstumā, pieskaņojot auguma stiprajam saliekumam, bet labā kāja nomainīja kreiso. Un atkal uz mirkli iezīmējās trijstūris. Salmāha ar pajēcieniern virzījās pa apli, gatava pagriezt pretī otrus sānus. Taīda uzšāvās zirgam mugurā un noslīdēja tam gar otru sānu, atkārtodama dīvainās dejas trijstūri. Zem nojumes skanēja nemitīgi auri. Leontisks grasījās mesties uz priekšu. Nearhs viņu atturēja. Ptolemajs ārēji šķita mierīgs. Cieši sakrustojis rokas, viņš spieda tās pie krūtīm, palaikam uzmezdams skatienu tesālietim. Pat Aleksandrs piecēlās, tikko nenogāzdams no kājām platplecainu, uzkumpušu vīru, kurš stāvēja viņam līdzās un noskatījās Taīdas dejā tā, it kā no tās būtu atkarīga visa viņa dzīve. Pēdējais Salmāhas lēciens. Un Taīda atkal sēž tai mugurā; pakaļkājās uzrautā ķēve paklanījās uz abām pusēm. Tad Taīda lika tai nolaisties uz ceļiem ar galvu pret Aleksandru un pati, nolēkusi zemē, skatītāju sajūsmas saucieniem skanot, sveicināja viņu. Pūlis trakoja. Salmāha satrūkās, uzšāvās kājās, ausis pieglaudusi un šķielēdama, sāka kāpties atpakaļ «skatuves» dziļumā. Hēsione to satvēra aiz pavadas.

Aleksandrs paaicināja Taīdu pie sevis. Taču hetēra apsedzās ar bārkstainu ēģiptiešu apmetni un aizskrēja. Vajadzēja pēc iespējas ātrāk nomazgāt kodīgos zirga sviedrus. Un arī saģērbties dzīrēm.

Pēc īsa brīža Taīda parādījās zem nojumes oranžā hitonā ar trim lentēm — zilu, baltu un sarkanu, iepītām viņas viļņoto matu melnajā ērkulī.

Iekams Ptolemajs un Leontisks paguva viņai ko pateikt, hetēra piegāja pie Aleksandra. Maķedoniešu valdnieks saņēma viņu aiz abām rokām, noskūpstīja un apsēdināja pie grieķu trīskāju galdiņa starp sevi un plecīgo uzkumpušo vīru ar gudru, gurdu skatienu un īsu bārdu, kas klāja kārnu seju.

— Apskati viņu labi, Līsip!

Taīda nodrebēja. Viņa pirmoreiz redzēja slaveno tēlnieku, kurš bija atstājis Grieķiju, lai pavadītu persiešu uzvarētāju. Tēlnieks apskāva Taīdas plecus un sāka bez ceremonijām, kā to dara mākslinieki vai ārsti, pētīt viņas seju. Hetēra pamanīja, ka viņš nepavisam nav uzkumpis, bet tikai tāds izskatās, jo paradis noliekties uz priekšu, ielūkojoties sejās.

— Kāpēc, valdniek? — Taīda nespēja nosaukt maķedonieti vārdā, lai gan zināja, ka Aleksandram ir tikai

divdesmit četri gadi — valdnieks bija tikai gadu vecāks par viņu; f amiliaritāte nebija viņas dabā.

— Aleksandrs vēlas, — Līsips atbildēja valdnieka vie ta, — lai es kādreiz izveidoju tavu statuju — attēloju tevi amazoņu valdnieces izskatā. Viņš kopš bērnības sapņojis, ka vajadzētu atkārtot Tēsēja un Hipolites mīlestības stāstu, taču sarūgtināts uzzinājis, ka Termodontas jātnieces jau sen izzudušas, palikusi tikai leģenda. Taču tu šodien parādījies kā īstena viņu mantiniece. Skaties, kā tevi ar acīm vai aprij mūsu varonis Leontisks!

Taīda noliecās Aleksandra priekšā pārspīlētā lūgumā.

— Pažēlo, ak, valdniek! Jau trīssimtgadus mākslinieki attēlo, kā drošsirdīgie grieķu karavīri izrēķinās ar amazonēm, nogalina tās, aizrauj gūstā. Vai esi ievērojis, ka amazones gandrīz nekad nav attēlotas zirga mugurā, lai tās nekādi nepaceltos pāri vīriešiem?

— Ko tieši tu ar to domā? — Līsips ieinteresējies apvaicājās.

— Jebkurus traukus: ar sarkanām vai melnām figūrām apgleznotus, no pirmās olimpiādes vai vēl agrāka laika. Kurus darinājuši dažādi mākslinieki — gan slaveni, gan maz pazīstami: Eifronijs, Eiharīds, Andokids, Arhesilājs, vai nu visus var atcerēties? Un visur varoņi Tēsējs, Hērakls, Ahillejs velk aiz matiem nelaimīgās amazones, sit a nūjām uz ceļiem nokritušas, dur tām krūtīs šķēpus un pīķus. Man tikpat kā nav gadījies redzēt zīmējumus, kuamazones būtu attēlotas jāšus uz zirga, kā tās arī vajadzētu attēlot, un vēl jo mazāk — kur tās kaujā uzveiktu vīriešus.

— Nu, tas ir tikai uz traukiem, turklāt vēl uz seniem! — Līsips iebilda.

— Nepavisam nē! Atceries Antiopes nolaupīšanas ainas uz Apollona tempļa bareljefiem! Un mūsu Partenonu! Vai tiešām tu esi aizmirsis Mikona milzīgo gleznu Atēnu pinakotēkā, Propileju kreisajā spārnā, šajā gleznā grieķu karavīri nežēlīgi apkauj amazones. Tā gleznota pirms gadsimta vai vēl senāk.

— Ko tad tu ar to gribi teikt? — Aleksandrs sarauca uzacis.

— Kad aizskarts vīrieša lepnums, jūs sev par attaisnojumu sākat izdomāt pasaciņas Un mākslinieki pūlas šos melus attēlot pēc iespējas patiesāk.

— Kam gan māksliniekiem tas vajadzīgs? — Līsips nesaprata.

— Viņi taču arī ir vīrieši! Un arī viņiem šķiet neciešama pat doma par sieviešu pārākumu.

Nemanot pienākušais Leontisks sāka sist plaukstas.

— Par ko tu tā jūsmo? — Ptolemajs naidīgi noprasīja.

— Par amazones prātu. Un par patiesību.

— Tu te saskati patiesību?

— Kaut vai tajā apstāklī, ka visas šīs sakāves, kuras tik labprāt attēlojuši atēnieši, vienīgi amazonēm nav laupījušas vīrišķību, kā tas notika ar boiotiešiem un atēniešiem. Amazoņu galvaspilsētu Temiskīru ieņēma Hērakls, daļa no viņām krita pie Atēnām, un tomēr viņas ieradās pie Trojas sienām, lai cīnītos pret grieķiem. To viņām nevar piedot to cilvēku pēcnācēji, kurus amazones sakāva, iedvesdamas bailes ar savu nejūtīgumu pret ievainojumiem!

Aleksandrs jautri iesmējās, bet Ptolemajs neatrada, ko tesālietim iebilst. Līsips pavaicāja Taīdai:

— Saki — kāpēc tu iedomājies hipogimnēsē uzstāties kaila?

— Vispirms — lai viss atbilstu leģendām. īstās amazones, Artemīdai veltītās Termodontas meitenes, kas dzīvojušas tūkstoš gadu pirms mums, vienmēr cīnījušās kailas un uz zirgiem jājušas bez sviedru segas. Tas, ka viņas sev it kā esot izdedzinājušas vienu krūti, lai varētu šaut no stopa, ir muļķīga izdoma, kaut vai tāpēc, ka nav neviena sena attēla, kurā amazonei nebūtu vienas krūts. Vīriešu nīdējas šāva, vai nu turot stopu tieši sev priekšā virs zirga ausīm, vai arī, auļojot ienaidniekam garām, pagriezās un šāva, paceļot stopu pār zirga krustiem. īstas amazones varat apskatīt uz senām Klazomenu pilsētas vāzēm un krāteriem. Tās ir spēcīgas, pat ļoti druknas kailas meitenes, kas sēž stipros zirgos, tās pavada bārdaini zirgupuiši un suņi. Jonijas un Kārijas sievietes, pieradušas pie brīvības, nevarēja samierināties ar rupjajiem doriešu iekarotājiem. Pašas drosmīgākās, spēcīgākās un jaunākās devās uz ziemeļiem, uz Melno jūru, kur nodibināja Temiskīras pilsētvalsti. Tā nav atsevišķa tautība, bet gan Artemīdas, vēlāk Hekates svētās meičas. Nevērīgie vēsturnieki un mākslinieki sajauca viņas ar skitu sievietēm, kas arī bija lieliskas karotājas un jātnieces. Tādēļ amazones ļoti bieži attēlo no galvas līdz kājām ģērbušās skitu apģērbā vai arī kā kapadoķietes to īsajos apģērbos.

— Tev vajadzētu mācīt vēsturi Likejā vni Ak.idc mijā!— pārsteigtais Līsips izsaucās.

Taīdas acīs iemirdzējās jautras uguntiņas.

— No Likeja es tikko paguvu aizmukt, iepazinusies ar Aristoteli.

— Man.viņš par to nav neko stāstījis, — Aleksandrs viņu pārtrauca.

— Un nestāstīs arī — aiz tā paša iemesla, kāpēc zīmē amazoņu apkaušanu. Taču saki, ak, tēlniek, — vai tev ir gadījies dzirdēt, ka sieviete kaut ko mācītu pieaugušiem cilvēkiem, izņemot mīlestību? Ja nu vienīgi Sapfo, bet kā ar viņu izrēķinājās vīr.ieši! Taču mēs, hetēras, būdamas draudzenes, ne tikai izklaidējam un mierinām, bet arī mācām vīriešus, lai tie prastu dzīvē saskatīt skaisto…

Taīda apklusa, viņas satrauktā elpa kļuva mierīgāka. Vīrieši viņā raudzījās ar neslēptu interesi, katrs citādi izprazdams hetēras sacīto.

— Un vēl, — Taīda ierunājās, griezdamās pie skulptora, — tu, kura vārds ne velti ir «Zirgu atraisītājs», sapratīsi mani tāpat kā viņi visi, — hetēra norādīja uz Leontiska un maķedoniešu pusi, — zirgu pavēlnieki. Kad tu jāj pa bīstamu ceļu vai traucies trakos auļos, vai tad tevi netraucē persiešu sviedru sega vai kāds cits paklājamais? Un, ja starp tevi un zirga ķermeni nekā nav, vai tad tavas dzīslas un muskuļi nesaliedējas vienā kopīgā kustibā ar zirga muskuļiem, kas darbojas saskaņā ar tavējiem? Tu atsaucies pat uz visniecīgāko izmaiņu auļu ritmā, sajūti zirganedrošību vai bezbailību, izproti, ko tas spēj… Un cik cieši tevi tur zirga spalva, ja gadās piepešs grūdiens vai zirgs saminstinās, cik jūtīgi zirgs atsaucas tavu kāju pirkstu pavēlēm vai ceļgalu pavērsienam!

— Slava īstenai amazonei! — Leontisks izsaucās. — Ei, vīnu uz viņas veselību un skaistumu! — Un viņš Taīdu pacēla uz saliektas rokas, bet ar otru roku pielika viņai pie lūpām kausu ar dārgo sārtvīnu.

Hetēra nogaršoja, ielaidusi pirkstus viņa īsi apgrieztajos matos.

Ptolemajs māksloti iesmējās, tikko valdīdams greizsirdību, kas ik mirkli draudēja izlauzties uz āru.

— Tu labi runā, es zinu, — viņš teica, — taču pārāk aizraujies, lai būtu patiesa. Es gan gribētu zināt, kā var panākt, lai satrakojies zirgs sajustu šos mazos pirkstiņus. — Viņš nevērīgi pieskārās hetēras kājai vieglā sandalē.

— Novelc sandali! — Taīda pieprasīja.

Ptolemajs izbrīnījies paklausīja.

— Tagad nolaid mani uz grīdas, Leontisk! — Un Taīda sasprindzināja pēdu un, balstīdamās uz kājas lielā pirksta, sāka griezties virpulī uz gludās grīdas.

— Vai tagad saprati?! — viņa uzsauca Ptolemajam.

— Ja dod trāpīgu spērienu, tad ar tādu pirkstiņu var vīra cilvēku atstāt bez pēcnācējiem, — Leontisks iesmējās, iztukšodams kausu līdz dibenam.

Simpozijs turpinājās līdz rītam. Maķedonieši kļuva arvien trokšņaināki un vaļīgāki. Aleksandrs nekustīgs sēdēja faraona greznajā melnkoka krēslā ar zelta un ziloņkaula apdari. Likās, ka viņš par kaut ko sapņo, raudzīdamies pāri dzīrotāju galvām.

Ptolemajs alkanām rokām tiecās pēc Taīdas. Hetēra pa solu atvirzījās arvien tālāk uz Aleksandra sēdekļa pusi, līdz varenais pavēlnieks nolaida uz viņas pleca savu smago un drošo roku.

— Tu esi nogurusi. Vari iet mājās, Līsips tevi pavadīs.

— Bet tu? — Taīda piepeši ieprasījās.

— Man jābūt šeit tāpat kā jādara vei daudz kas — neatkarīgi no tā, vai man tas patīk vai ne, — klusi un, kā likās, ar nožēlu atbildēja Aleksandrs. — Es būtu gribējis ko citu…

— Amazoņu valdnieci, piemēram! — Līsips ieteicās.

— Domāju, ka amazones, kas veltījušas sevi Artemīdai un vienam vienīgam mērķim — aizstāvēt savu neatkarību, būs bijušas nekam nederīgas mīļākās. Un tu, ak, valdniek, būtu iepazinis vienīgi sarūgtinājumu, — hetēra ieminējās.

— Nevis tā kā ar tevi? — Aleksandrs noliecās pie Taīdas, kas piesarka kā meitene.

— Arī es tev nederu. Tev vajadzīga valdniece, pavēlniece, ja vispār sieviete var atrasties tev līdzās.

Persiešu uzvarētājs cieši paskatījās Taīdā un, neko neteikdams, ar rokas mājienu viņu atlaida.

Tiklīdz viņi bija nonākuši koku ēnā, Līsips klusi ieprasījās:

— Tu esi iesvētīta par orfiķi? Kāds ir tavs orfiķes vārds? Vai tev daudz kas ticis atklāts?

— Maz, — hetēra atklāti atzinās. — Bet mans orfiķes vārds ir — Tiju…

Uzzinājis par Dēlas filozofu, Līsips atmeta savu neuzticēšanos un sāka Taīdai stāstīt, ka tālu Persijā viņš iepazinis orfiķiem tuvu Zoroastras kultu. Zoroastr.i pirki i tēji vīrišķas dievības Ormazda tēlā pielūdzot labo, šis dievs nemitīgi cīnoties ar Jaunuma iemiesojumu Aii manu. Ormazda apģērbam ir tās pašas trīs krāsas, kas Mūzai, — balts, sarkans un zils. Līsips Taīdai ieteica arī Persijā valkāt trīskrāsainās lentes, ja viņa turp dosies.

— Man jāsatiekas ar tevi, tiklīdz Dārijs būs galīgi uzvarēts un es būšu sev Persijā iekārtojis pastāvīgu darbnīcu. Tu māksliniekam esi sarežģīts modelis. Tevi ir kaut kas rets.

— Bet vai es tikmēr jau nebūšu kļuvusi veca? — Taīda iesmējās.

— Muļķīte, tu nepazīsti Aleksandru! — Līsips atbildēja. Viņš bija pārliecināts, ka galīga uzvara pār persiešiem ir pavisam tuvu, ka Aleksandrs būs nelokāms šī gigantiskā mērķa sasniegšanā.

Mājās Taīdu gaidīja Hēsione un Nearhs. Sajūsminātais krētietis Taīdu apsveica ar nepieredzetiem panākumiem.

— Tas jātnieku priekšnieks, viņš taču ir līdz ausim Erota varā!—Hēsione smiedamās atcerējās. Tu esi savaldzinājusi slavenu varoni — tāpat kā Hipolite!

Taīda lūdza, lai Nearhs pastāsta, ar ko Leontisks ieguvis slavu.

īsas kaujā milzīgi persiešu spēki Aleksandra armiju ieslēguši piekrastes ielejā. Ienaidnieka jātnieki, kuru skaits vairākkārt pārsniedzis maķedoniešu jātnieku skaitu, no pakalniem metušies uz krastmalu, šķērsojuši upi un brukuši virsū Aleksandra labajam spārnam, kur stāvējuši tesāliešu jātnieki.

Tesāliešu jātnieki — tiesa gan, ar trāķiešu kavalērijas un lielisko ļoti pieredzējušā karavadoņa Parmeniona vadīto krētiešu loka šāvēju palīdzību — spējuši noturēties jūras krastā līdz tam brīdim, kad Aleksandra gvarde — viņa «biedru» hetairu smagie jātnieki un vairognesēji — sagatavojuši briesmīgu triecienu persiešu spēku centram, piespieduši Dāriju bēgt un nodrošinājuši uzvaru.

Par varonību kaujā jūras krastā tesāliešu jātnieki saņēmuši tiesības pirmajiem izlaupīt Damasku. Izrādījies, ka Damaskā ir savākta vienkop visa persiešu armijas apgāde: pajūgi, vergi, nauda un dārglietas. Tāpēc Leontiskam pašlaik piederot krietni liela bagātība. Aleksandrs viņu apbalvojis arī līdz ar citiem kaujā panākumus guvušiem karavadoņiem, sadalīdams to starpā kaujas laukā persiešu nometnē iegūtos trīstūkstoš talantus.

— Tiesa gan, Ptolemaja bagātība laikam ir vēl lielāka. Sis karavadonis ir gudrs un pacietīgs, prot krāt un nogaidīt. Es paredzu, ka tevi iegūs viņš, nevis gluži kā Aleksandrs dedzīgais Leontisks, — krētietis beidza savu stāstu.

Taīda tikai izslēja galvu, kad Hēsione viņā paraudzījās šķelmīgi un ar mīlestības pilnām acīm.

Vēl nebija iestājies pirmais pavasara mēnesis mūnihions, bet Taīda jau atkal atradās uz Nearha kuģa kopā ar savu draudzeni un Salmāhu. Viņi kuģoja pa Nīlas austrumu atteku cauri Būbastijai līdz kanālam, kas bija izrakts pēc Dārija Pirmā pavēles un savienoja Ēģipti ar Sarkano jūru un Persij.u. Pirms trīssimt gadiem šo kanālu rakt bija pavēlējis ēģiptiešu faraons Neho, tas pats, pēc kura pavēles feniķiešu jūrasbraucēji veica nepieredzētu varoņdarbu: nobrauca gar visu Lībiju no Ēģiptes līdz Hērakla Stabiem un atkal atgriezās Ēģiptē. Tomēr ēģiptiešu vergu darbs palika nepabeigts. Tikai pēc diviem gadsimtiem Dārijs Pirmais, kam bija milzums karagūstekņu, pabeidza kanāla gabalu no Nīlas ajtekas līdz Sukotai, kas atradās pie Rūgtajiem ezeriem, pie paša Varoņu Līča — šaura jūras atzarojuma starp Arābijas un Sinaja tuksnešiem. Sukotā Taīda atstāja Nearha kuģi, pirmoreiz šķiroties no Hēsiones uz ilgu laiku, varbūt pat pavisam. Nearhs devās uz Eifratu būvēt floti, lai nepieciešamības gadījumā virzītu to uz Babilonu. Dižā karavadoņa dziļi pārdomātajos plānos bija ņemta vērā arī sakāves iespēja. Tās gadījumā Aleksandrs nevēlējās atkārtot grūto anabāzi — grieķu pārgājienu uz jūru caur Kapadokijas un Armēnijas kalniem un stepēm, grieķu algotņus toreiz neviens nevajāja, un tomēr viņi zaudēja daudz savējo. Bet Aleksandram pa pēdām nāks milzīgā persiešu armija. Viņš par labāku izeju uzskatīja atkāpšanos uz Eifratu, lai karaspēku sasēdinātu kuģos un aizbrauktu prom no vajātājiem.

Uzvaras gadījumā arī Nearham vajadzēja ierasties Babi lonā. Tur tad ari abas draudzenes cerēja satikties.

Pēdējo nakti pirms Sukotas abas pavadīja nomoda Taīdas telpās. Pavēsais Sinaja vējš spiedās cauri biezajiem aizkariem, likdams plīvot gaismekļa blāvajai liesmiņai un draudzenēm ciešāk spiesties vienai pie otras. Hēsione atcerējās pie Taīdas pavadītos gadus. Abas gana paraudāja, sērodamas par Hēgesihoru un par viņu pašu šķiršanos.

Kad piestātnē tika izmestas pietauvošanās virves, aiz zemajiem un drūmajiem austrumu pakalniem lēca žilbinoša saule. Ieradās Ptolemajs ar sudrabā izšūtu feniķiešu apmetni plecos, kopā ar veselu baru savu biedru. Tie atbraucējus apsveica ar skaļiem saucieniem, kas Salmāhu nobaidīja tāpat kā Memfisas simpozijā. Krācošo, ar priekškājām un pakaļkājām sperošo ķēvi Taīda pati izveda piestātnē un nodeva pieredzējušiem zirgupuišiem. Taīdu un Hēsioni ratos veda pa neliela sāļūdens ezera ziemeļu krastu uz austrumiem, kur uz ielejas terases bija iekārtota Aleksandra augstako priekšnieku nometne. Neizbēgamais simpozijs beidzās agri Nearhs steidzās. Ap pusnakti Taīda, kam no raudāšanas bija satūkušas acis, atgriezās no aizbraucēju pavadīšanas, viņai sagatavotajā greznajā teltī, kas agrāk bija piederējusi kādam persiešu augstmanim.

Hetēra nebija varējusi iedomāties, ka bēdas, šķiroties no bijušās verdzenes, būs tik lielas.

Vēl nebija sadzijusi Hēgesihoras un Menedēma zaudējuma cirstā brūce. Sevišķi vientulīga atēniete jutās te, tuksnešainajā nogāzē, pirms došanās pretī nezināmajam. It kā uzminējis Taīdas noskaņojumu, pie viņas ieradās Ptolemajs, kaut gan jau bija ļoti vēls. Viņš aizrāva Taīdu ar saviem stāstiem par Persiju, un hetēru atkal savaldzināja viņa prāts, daiļrunība un apbrīnojamās novērošanas spējas. Kopš karagājiena sākuma maķedonietis rakstīja ceļa dienasgrāmatu, īsi un precīzi attēlodams brīnumainos notikumus. Ja krētietis Nearhs galvenokārt ievēroja jūras piekrastes dabu, tād Ptolemajs bija ne tikai lielisks karavīrs, bet arī lielisks pakļauto tautu dzīves un ieražu pētnieks. Un, protams, uzmanību viņš veltīja galvenokārt sievietēm, mīlestības un laulības ieražām, kas tikpat lielā mērā interesēja arī Taīdu. Viņš stāstīja par dīvainām tautām, kas dzīvo dziļi Sīrijā un Arābijā. Tās ļoti zemu vērtē sievietes, Afrodīti Pandēmu uzskata par izvirtības dievieti, neizprotot lielo velti, ko Afrodīte sniedz cilvēkiem. Un neizprot tāpēc, ka baidās no mīlestības, kuras priekšā jūtas nepilnvērtīgas un acīmredzot kroplīgas, jo dīvainā kārtā baidās no ķermeņa kailuma. Tieši šajās tautās sieviete pat vīram nedrīkst parādīties kaila. Būdamas nepilnvērtīgas mīlestības attiecībās, šīs tautas ir kāras uz ēdienu un dārglietām un ļoti baidās no nāves, kaut arī to dzīve ir pelēcīga un nepievilcīga.

Grūti aptvert, bet viņi nesaprot zīmējumus un gleznas, nespēj pazīt tajās attēloto. Siem cilvēkiem velti stāstīt par skaistumu, ko radījis mākslinieks.

— Vai tad viņi pilnīgi noraida sievietes? — Taīda brīnījās.

— Nebūt ne! Viņi tīko tās iegūt pēc iespējas lielākā skaitā. Bet tas viss izvēršas lopiskumā un rupjībā. Viņu sievas ir verdzenes tās spēj izaudzināt tikai vergus. Tā viņi saņem atmaksu par tumsonībā un bailēs turētajām sievietēm.

— Tev taisnība! — Taīda dedzīgi piekrita. — Lakedaimonietēm dota liela brīvība, un pasaulē nav drošsirdīgākas tautas par spartiešiem. Viņu varonība ir leģena: ra — tāpat kā viņu sieviešu slava.

— Var jau būt, — Ptolemajs negribīgi piekrita un, pamanījis hetērai kaklā zelta ķēdīti, skarbi noprasīja: — Vai pēc manējās vēl ir nākušas klāt citas zvaigznītes?

— Protams. Bet maz — tikai viena. Esmu kļuvusi vecāka.

— Būtu gan labi, ja visi tā kļūtu vecāki, — Ptolemajs norūca, — parādi! — Un tūliņ pats izvilka ķēdīti laukā.

— Divpadsmit staru! Un centrā «mī» — vai tas arī nozīmē divpadsmit, vai arī tas ir vārda pirmais burts?

— Vārds un skaitlis reizē. Bet vai tev nav laiks iet — aiz pakalniem svīst gaisma?

Ptolemajs izgāja neatvadījies. Taīda nekad nebija viņu redzējusi tik drūmu un neizpratnē paraustīja plecus, palīzdama zem vieglās, siltās segas un atteikdamās pat no masāžas, kurai jaunā verdzene feniķiete Za-Ašta bija visu sagatavojusi. Nikna un lepna kā nezināma dieva priesteriene — viņa bija pratusi iekarot savas kundzes cieņu un savukārt sāka izrādīt simpātijas tai. Za-Aštas drūmās acis kļuva jūtami siltākas, pievēršoties Taīdai, īpaši tad, ja kundze nevarēja redzēt viņas skatienu. Visu nākošo dienu Taīda pavadīja savā teltī. Apkārtējais drūmais līdzenums neizraisīja interesi, bet prāvā maķedoniešu jātnieku vienība steigšus gatavojās tālākajam karagājienam. Visu laiku nāca klāt jauni jātnieku simti, kas tika vakti kopā no maķedoniešiem, kuri uz laiku bija apmetušies Deltā sagrābtajos auglīgo zemju rajonos.

Pa seno Damaskas ceļu, kas veda cauri Edomai, karaspēks gāja līdz Tirai, galvenajai armijas pulcēšanās vietai. Sākās pirmais ceļa posms, kas bija četrarpus tūkstošus stadiju garš, kā lēsa pieredzējuši pavadoņi un ceļu izlūkotāji.

Pa tuksnešainām plakankalnēm, pāri kalniem, kas apauguši ar mūžseniem mežiem, cauri ielejām un piekrastēm veda šis ceļš — daudzu tautu karagājienu, aizmirstu asiņainu kauju un verdzībā dzenamo cilvēku ciešanu gaitas liecinieks. Hiksi, asīrieši, persieši — kas tikai gadu tūkstošu gaitā nav centušies nokļūt auglīgajā un bagātajā Ēģiptē. Pat skiti no tālajiem Austrumiem, no saviem Kaukāza īpašumiem, arī tie te bija gājuši, sasniegdami Ēģiptes ror,žas.

Izlases karavīru kājnieku vienības, izmantodamas daudzos simtus persiešiem atņemto pajūgu, nevēlēdamās šķirties.co iegūtajām bagātībām, savas mantas jau bija nosūtījusas uz Tiru un pašas devušās turp. Aleksandrs ar viņam raksturīgo straujumu bija aizsteidzies Ptolemajam priekšā un jau atradās Tirā.

Taīda teica Ptolemajam, ka nevēlas braukt ratos. Ratu negantā kratīšanās pa akmeņainajiem kalnu ceļiem sabojātu visu ceļojumu. Maķedonietis piekrita un lika atvest Salmāhu, lai lietpratēji aplūko ķēvi pirms garā ceļa. Ieradās arī Leontisks — gandrīz vai labākais zirgu pazinējs visā Aleksandra armijā. Vairākas dienas, ieskaitot arī uz kuģa pavadītās, Salmāhas barībai bija jauktas klāt linsēklas, lai iztīrās zarnas. Tagad ķēves tumšpelēkā spalva, paflagoniešu zirgupuišu lieliski izsukāta, spīdēja kā tumšs zīds.

Leontisks, stipri, uzspiezdams, ar nagiem pārvilka Salmāhai pa muguru. Zirgs nodrebēja un izstaipījās. Tesālietis uzlēca tam mugurā un aizauļo ja pa līdzenumu. Vienmērīgie zirga kāju klaudzieni izraisīja atzinīgus lietpratēju galvas mājienus, tomēr tesāliešu jātnieku priekšnieks atgriezās neapmierināts.

— Nelīdzeni rikši! Paraugies— priekškāju nagi, kaut arī apaļi, tomēr nav lielāki kā pakaļkājām. Vēzīši pārāk stāvi — uz Sīrijas akmeņainajiem ceļiem drīz vien no. mīs nagus…

Taīda, pieskrējusi ķēvei klāt, apskāva tās kaklu, gatava savu mīluli aizstāvēt.

— Nav tiesa! Viņa ir laba, tu pats svētkos biji par viņu sajūsmināts. Redzi, kā viņa stāv — kāja pret kāju.

— Kājas pagaras, labāk būtu bijušas īsākas…

— Bet kas par platām krūtīm!

— Jā, bet pakaļdaļa pašaura. Turklāt — skaties — viņai ir garas un izstieptas paslēpenes, par veselas plaukstas un vēl divu pirkstu tiesu. Lai ari tu esi viegla, tomēr, ja būs jānojāj divdesmit parasangi, ķēvei nepietiks elpas.

— Drīzāk jau nepietiks man pašai. Vai varbūt tu mani pielīdzini sev?

Tesālietis sāka smieties, vertikālā krunka viņa virsdegunē izlīdzinājās, sarauktās, bargās uzacis izslējās, un atēniete skarbajā karavīrā ieraudzīja pavisam jaunu cilvēku, gandrīz zēnu. Pretstatā spartiešiem, kas cilvēku uzskatīja par pilngadīgu, tikai sākot ar trīsdesmit gadiem, maķedonieši dienēja armijā jau četrpadsmit piecpadsmit gadu vecumā un divdesmit piecu gaaii vecumā bija kļuvuši par rūdītiem, visu izbaudījušiem veterāniem. Arī tesāliešu jātnieku priekšnieks acīmredzot bija tāds gados jauns veterāns kā daudzi Aleksandra augstākie karaspēka priekšnieki.

— Piedod man. Tu esi pieķērusies savam zirgam kā īsts jātnieks. Un Salmāha nepavisam nav slikts zirgs. Un tomēr, ja tu dosies kopā ar mums uz Āziju, tev vajadzētu apgādāt citu zirgu, bet Salmāha paliktu pie tevis kaut vai hipogimnēsei.

— Kur lai es ņemu citu zirgu! — Taīda izsaucās, aizvainota savas ķēves dēļ. — Turklāt vēl labāku par manu skaistuli.

Viņa uzplaukšķināja pa Salmāhas stāvo kaklu, un ķēve ar niknu aci pašķielēja uz Leontisku, it kā saprazdama, ka viņu noniecina.

Leontisks saskatījās ar Ptolemaju, un maķedonietis pamāja kādam ar roku.

— Ei, atvest zirgu Taīdas kundzei!

Hetēra nepaguva neko pavaicāt, kad no kaut kurienes atskanēja sīku, stingru zirga soļu klaboņa. Zēns, apvaldīdams raudo žirgu ar kaparkrāsas lāsmojumu, izauļoja priekšā un tikko spēja apturēt straujo rumaku, atgāzies atpakaļ un saspringti vilkdams pavadu.

Sis zirgs bija viscaur kapara krāsā, bez neviena plankumiņa, spožu, zaigojošu spalvu. Apgrieztās krēpes un kuplā, bet pie pamatnes tievā aste, tāpat gluži melnas, tumšzili spulgojošās acis darīja dzīvnieku apbrīnoiinn skaistu. Atēniete nekad nebija redzējusi šādas kreisus zirgus.

Taīda tūliņ ievēroja zirga iegareno ķermeni ar stāvajiem sāniem un kājas, kas bija īsākas nekā Salmāhai, turklāt priekšējām nagi lielāki nekā pakaļējām. Garas, nolaidenas lāpstiņas, garš skausts, plati krusti — visas šīs labās īpašības bija skaidri redzamas arī nespeciālistam. Augsti izslietā galva un stalti turētā aste piešķīra zirgam īpaši lepnu izskatu. Plati ieplesto nāsu dēļ zirga purns šķita nopietns, gandrīz nikns. Bet vajadzēja tikai ielūkoties dzīvnieka lielajās, labsirdīgajās acīs, un bažas izzuda. Taīda droši piegāja zirgam klāt, saņemdama no zēna rokām pavadu, paplaukšķināja zirgam pa kaklu, un raudais ērzelis īsi un paklusi nozviedzās.

— Viņš tevi atzīst! — Ptolemajs apmierināts izsaucās. — Nu, ad tikai ņem ciet! Es jau sen mēģinu noskatīt tev enetu ērzeli ar tādam īpašībām, kādas atrodamas vienam no simta vistīrasinīgāko zirgu.

— Ka viņu sauc?

— Boanergoss. Tas ir sešus gadus vecs un labi iejāts. Kāp mugurā, izmēģini.

Taīda nometa karavīra apmetni, kurā bija tinusies, glābdamās no vēja, vēlreiz noglaudīja raudo ērzeli un uzlēca tam mugurā. Zirgs, it kā to vien būtu gaidījis, tūliņ laidās platos, sparīgos rikšos, arvien palielinādams ātrumu. Taisni brīnums — pieradusi pie Salmāhas rikšiem, Taīda tikpat kā nejuta kratīšanu. Zirgs līgojās no vienas puses uz otru, atsperdamies uz divām kājām vienlaicīgi. Ciešāk ieskatījusies, atēniete pamanīja, ka zirgs ceļ uz priekšu abas vienas puses kājas reizē — priekšējo kreiso reizē ar pakaļējo kreiso, priekšējo labo — ar pakaļējo labo. Tas bija aidinieks — tāds zirgs,4ar kādu Taīda vēl nebija jājusi.

Par aidinieka gaitu sajūsminātā Taīda pagriezās atpakaļ, lai uzsmaidītu lieliskajiem zirgu pazinējiem, un neviļus ciešāk saspieda ceļgalus. Jūtīgais zirgs rāvās uz priekšu tā, ka atēniete atgāzās atpakaļ un viņai vajadzēja uz mirkli ar roku atspiesties pret zirga krustiem. Hetēras stipri izslējušās krūtis it kā saliedējās vienotā trauksmē uz priekšu ar aidinieka izstiepto kaklu un garo krēpju šķipsnām. Svabadi apsieto melno matu vilnis vējā plandīja virs raudā zirga līdzīgi vēdeklim izvērstās astes. Tāda Taīda uz visiem laikiem iegūla atmiņā Leontiskam.

Gluži kā vēlēdamies parādīt, ko viņš spēj, raudais aidinieks aiztraucās ātrāk par vēju, rumpi turēdams mierīgi un šūpodamies no vienas puses uz otru. Arvien biežāka kļuva kāju dipoņa, taču gaitas spars nemazinājās, un Taīdai likās, ka zeme pati skrien zem zirga kājām.

Dejotājas asā dzirde nevarēja uztvert nevienu kļūmi noteiktajā ritmā, kas atgādināja menādu dejas tempu Dionīsa svētkos — divi piesitieni uz vienu skanīgo lāsi ašajā klepsidrā, ko dejās lietoja precīza ritma saglabāšanai.

Raudais aidinieks priekškājas izmeta tālu uz priekšu, it kā tiekdamies ik soli ietvert lielāku ceļa gabalu. Taīda, maiguma pārņemta, glaudīja zirga kaklu, bet tad sāka piesardzīgi apvaldīt dzīvnieka trauksmi. Boanergoss izprata jātnieces prasmi un spēku un pakļāvas tai bez vilcināšanās. Kad aidinieks sāka iet soļos, viņa juta, ka zirga gaita šādai jāšanai ir mazāk piemērota, un ļāva aidiniekam pilnā sparā joņot uz nometnes pusi, piēauļoja pie lietpratēju bariņa un apstādināja zirgu tieši tajā brīdī, kad tie jau grasījās atlēkt sānis.

— Kā tev patīk Boanergoss? — Ptolemajs vaicāja.

— Ļoti.

— Vai tagad tu saproti, kāds zirgs vajadzīgs tāliem pārgājieniem? Tāds spēj norikšot trīsdesmit parasangu. Sīriešiem gan ir sakāmvārds, ka ķēve labāka par ērzeli, jo tā esot līdzīga čūskai — karstumā kļūstot tikai stiprāka, tomēr tāda auguma ķēvei nav.

— Jā! Paraugi ērzeļa kakla platumu, paskat, cik tas augstu tur asti, — dzīvības spēks ērzelī kūsāt kūsā,— ierunājās viens no lietpratējiem, — tādu zirgu nevar nopirkt pat par veselu talantu, jo tas ir retums.

— Arī Taīda ir retums! — Leontisks sacīja. — Starp citu, kurš ievērojis…

— Es, — uz priekšu panācās jauns lohags, — kundzes āda un zirga spalva ir vienā krāsā! Tikai acis dažādas!

— Vai esmu pelnījis piedošanu? — Ptolemajs pavaicā j a.

— Par ko? — hetēra brīnījās. — Taču, ja esi vainīgs, tad to tu zini pats. Tik un tā — esi pelnījis. Ķer! — Un Taīda tieši no zirga muguras ielēca Ptolemaja up.kuvie nos, kā daudzkārt bija darījusi ar Menedemu. I.kii varenais spartietis bija stāvējis kā klints, bet Ptolemaļ:., par spīti visam viņa spēkam, sagrīļojās un tikko neiz laida hetēru no rokām. Viņa noturējās, vienīgi slipn apķerdamās maķedonietim ap kaklu.

— Slikta zīme! — Taīda iesmējās. — Nenoturēsi.

— Noturēšu! — Ptolemajs pašapzinīgi izmeta.

Taīda atbrīvojās no viņa rokām, pieskrēja pie aidinieka un, maigi apmīļodama, noskūpstīja to uz siltā, mīkstā purna.

Boanergoss vairākas reizes pamīņājās, izlieca kaklu un, īsi un klusināti iezviedzies, ar galvu vieglītēm piegrūda Taīdai. Vēl izteiksmīgāk nebija iespējams likt manīt, ka jaunā saimniece viņam patīk. Pēc Ptolemaja dotās zīmes vergs pasniedza Taīdai gabalu miežu medusplāceņa, un viņa, izņēmusi aidiniekam no mutes laužņus, iebaroja to ar gardumu. To apēdis, zirgs patrina galvu viņai gar plecu, un, kad to veda prom, Taīdai šķita, ka Boanergoss atskatījies pamirkšķina viņai ar aci, tik šķelmīgs izskatījās tā purns.

Kaut arī Ptolemajs neatlaidīgi pūlējas, agrākās attiecības ar Taīdu tomēr neatjaunojās. Dedzīga, draiskulīgā un drosmīgā meitene, kas maķedonietim bija likusies ideāla mīļotā, nu bija izveidojusies par tikpat drosmīgu sievieti, taču ar lielāku iekšējo spēku, kas šķita mīklains, neizprotams. Viņas intereses nesakrita ar paša Ptolemaja, vērīga praktiķa un laba stratēga, interesēm. Ar savām zināšanu alkām Taīda viņam atgādināja pašu Aleksandru. Ilgi Ptolemajam palika prātā kāda nakts saruna, kad viņš bija mēģinājis Taīdu aizraut ar politiku.

Plaši izklāstīdams Platona, Aristoteļa, Atēnu demokrātijas un Spartas militārās valsts idejas, viņš runāja par nepieciešamību radīt jaunu pilsētu, kas būtu spožāka un slavenāka par Atēnām. Aleksandra īpašumi jau izvērtušies par stipru impēriju, aptverot visu Vidusjūras piekrasti no Hellesponta līdz Lībijas krastiem. Neviena no līdzšinējām valsts iekārtām — polisa (pilsētvalsts), monarhija, oligarhija nebija piemērota šai valstij, — neviena, izņemot tirāniju, tas ir — uz militāru spēku balstītu viena cilvēka varu. Taču tirānijai nav ilga mūža, kara laime ir mainīga, vēl vairāk nejaušībām pakļauta ir karavadoņa dzīve, it īpaši tik kaislīga karotāja ka Aleksandrs. Ir nepieciešams nekavējoties sastādīt noteiktu Aleksandra impērijas izveidojuma plānu, bet valdnieks nav padomājis pat par savas valsts nosaukumu…

Ptolemajs ievēroja, ka Taīda garlaikojas un klausās tikai aiz pieklājības. Par atbildi uz viņa tīšo sašutumu Taīda mierīgi atbildēja, ka visas šīs domas viņai liekas pāragras. Nedrīkst fantazēt par nākotni par nepaveicamo, bet vajag darīt to, kas cilvēkiem nāktu par labu tagad, šobrīd pat.

— Cilvēkiem? Kādiem cilvēkiem? — Ptolemajs sakaitināts noprasīja.

— Visiem!

— Kā tā — visiem?! — Maķedonietis aprāvās, ieraudzījis viņas sejā pazibam iecietīgu smaidu, un piepeši atcerējās, ka to pašu viņam bija teicis Aleksandrs savos pārspriedumos par visu cilvēku vienlīdzību prāta ziņā.

Ceļš nemitīgi veda uz ziemeļiem. Pelēcīgās krūmāju jūras vidū nogāzēs arvien biežāk pagadījās zaļas mežu salas. Taīda kopš bērnības bija pieradusi pie krūmveida ozolu, pistāciju un miršu asajiem, durstīgajiem biezokņiem. Tāpat kā Grieķijā, te pagadījās melnstumbraino zemeņkoku saaudzēs un tumšās lauru birztalas, kurās pat vēsākās dienās kļuva smacīgi. Taīdai patika augstās priedes, kuplas, ar garu, mīkstu skuju seģenēm un slīpiem saulstariem, kas izlauzušies cauri skujotnei. Kad ceļš veda pa kalnu grēdu korēm un plakanām virsotnēm, karaspēku pirmatnīgā varenībā ielenca seni ciedru un baltegļu meži. Baltegļu varen resnie, rēpuļainie stumbri ar taisniem zariem, kas slīga lejup tāpat kā eglēm, aizsedza visu pasauli, radot vientuļu, pustumsā grimstošu klusuma un atsvešinātības valstību.

Caur šo koku spīdīgajām asajām un īsajām skujām tik tikko spēja izlauzties varenā Sīrijas saule. Neizdzēšamu iespaidu uz atēnieti atstāja jau pati pirmā sastapšanās ar Libānas ciedru birzi. Līdz šim tikai ozoli un diženas priedes, kas auga svētās vietās, bija Taīdai iedvesuši godbijību. Birzīs un mežos, lai cik lieli tur dažkārt bija koki, tie zaudēja savdabīgumu, saplūda vienā veselumā, no kura acs uztvēra tikai atsevišķas iezīmes, kas visas kopā radīja koka tēlu.

Taču te katrs ciedrs bija izcils īpatnis — un daudzie milzu koki nesaplūda kopā vienotā meža iespaidā. Rindu pēc rindas brīnišķīgi, vienreizīgi milzeņi nāca tuvāk, ļaudami sevi apskatīt, un nozuda aizmugurē, aiz ceļa līkumiem. Stumbri, resnumā līdz desmit olektīm, kl.ili raupjām, bet ne biezām mizas zvīņām Salmāhas spalvas krāsā, šķita it kā paši no sava smaguma uzblīduši, ai raupuļaino, punaino stāvu spiezdamies akmeņainajā augsnē. Ciedri sažuburojās stipri zemu, veidodami ļoti lielus, dažādi izvītus zarus. Pret žilbinošajām debesīm iezīmējās it kā čūskas, hidras, pūķi. Sie koki Taīdai atgādināja hekatonheirus— Gajas radītos simtročus, kas sacēlās pret debesīm ar visu savu smagnējo spēku.

Nogāžu lejasdaļā redzēja krietni staltākus kokus, kas bija paglābušies no feniķiešu kuģu būvētāju un bibliešu cirvjiem — biblieši te bija laiduši kokus Zālamana templim. Sie milzeņi slējās taisni, nereti sazarodamies divās galotnēs un plezdami savus varenos zarus neaptverami plaši. Miljoniem sīku zariņu, ko klāja īsas tumšzaļas, dažkārt zilganas skujas, horizontāli aizstiepās rinda aiz rindas, veidodami plakanus, rakstainus slāņus, kas veda augšup gluži kā kokos dzīvojošo driādu kāpnes.

Ptolemajs paskaidroja, ka tās esot tikai kādreizējo vareno mežu atliekas. Vairak uz ziemeļiem meži kļūstot arvien plašāki un dižāki, it īpaši Kilikijas kalnos, kur sastopami tauri, Dienvidkapadokijā un Friģijā. Izdzirdējusi par te iznīcinātajiem mežiem, Taīda, kaut viņai ļoti patika skaisti kuģi, piepeši nodomāja, ka pat šie ārkārtīgi svarīgie cilvēka roku darinājumi nav nocirsta milzeņa vērti. Iznīcināt kolosālo koku — tas šķita kā cilvēka tīkojums atņemt barotājai un visa devējai Gajai viņas svētās tiesības. Kā sodam par to, bez šaubām, vajadzēja sekot mātes Zemes īpašai nelabvēlībai. Seit pārmācība izpaudās neskaitāmās saules izdedzinātu kalnu grēdās, kuru nokaitušie akmeņi dienu un nakti izelpoja svelmainu karstumu.

Ceļš maķedoniešu vienību gar ciedru birzi izveda uz stāvu, gaišu klinšu kalnu terases ar trūcīgu augu valsti — tur gluži kā izvirzījumi pilsētas mūros iezīmējās tumšas vertikālas šķautnes. Ceļš tuvojās jūrai.

— Vai zvēru te nav? — Taīda painteresējās. — Vai par zirgu nav jābažījas?

— Šur tur kalnos gadās lauvas un panteras, taču arī to vairs nav daudz, jo pastāvīgi tiek rīkotas medības. Pirms dažiem gadsimtiem Sīrijas līdzenumos un pakalnos dzīvojuši nelieli ziloņi. Tos medījuši ēģiptieši. Feniķieši ieguvuši ziloņkaulu Krētas vajadzībām un ziloņus pilnīgi iznīcinājuši.

Taīda viegli veica trīssimt stadijus garus pārgājienus dienā. Ptolemajs nesteidzās, lai ļautu pievirzīties klāt pēdējām no Deltas nākošajām vienībām. Leontisks ar saviem tesāliešiem aizjoņoja uz priekšu. Atvadoties viņš Taīdai iemācīja lietot persiešu sviedru segu ar platām siksnām un krūšu bruņas. Atēniete drīz vien novērtēja, cik šī sega ērta tālā pārgājienā. Leontisks uzdāvināja Taīdai trauku ar etiķī vārītu valriekstu lapu un negatavu riekstu čaumalu uzlējumu. Ar to ierīvēja zirgus — smaka atvairīja dzeļošos kukaiņus. Tesālietis izskaidroja Taīdai, kā pareizi ierīvējams sasvīdis zirgs, tagad hetēra neatlaidīgi sekoja, lai kopēji zirgu ierīvēšanu vienmēr sāk no kājām. Ja zirgs noguris, tam ausis kļūst aukstas. Leontisks pastāstīja, kā tās jāsaberzē, lai zirga spēki atjaunotos. Un vēl daudz sīku, ļoti nepieciešamu noslēpumu Taīda uzzināja no Leontiska tajās piecās dienās, kamēr tesālieši jāja kopā ar Ptolemaja vienību. Tagad, pēc desmit ceļā pavadītām dienām, vienību no Ēģiptes robežām šķīra apmēram trīs tūkstoši stadiju.

Tikuši pāri pazemiem kalniem, viņi nonāca līdzenumā. Tā austrumdaļā pār apdzīvotas pilsētiņas juceklīgs sablīvētām mājelēm augstu slējās senu masīvu celtņu drupas. Tā bija Armagedona, viena no senā valdnieka Zālamana «pajūgu» pilsētām ar zirgu staļļiem, kuros pirms septiņiem gadsimtiem turēti vairāki simti zirgu. Ptolemajs Taīdai pastāstīja par ebreju prātnieku seno pravietojumu. Tieši te, Armagedonas līdzenumā, notikšot pēdējā izšķirošā kauja starp ļaunā spēkiem un labā karapulkiem. Pravieši nebija minējuši laiku, kad šī kauja notiks. Vēlāk Taīda uzzināja, ka Indijas filozofi pareģojuši Gaismas un Tumsas izšķirošās kaujas laiku, taču nebija minējuši vietu. Tika uzskatīts, ka lielā ciņa, ko pusdievišķie valdnieki bija uzsākuši, lai apmierinātu savu godkāri un varaskāri, pazudinājusi viņu tautu vērtīgāko daļu un vēsturē aizsākusi jaunu ļaunuma un despotisma pieauguma laikmetu. — Kālījugu. Pēc Kālījugas izbeigšanās tad arī vajadzēja notikt drausmīgajai kaujai.

Apvienojusi abus pravietojumus, Taīda aplēsa, ka cīņa pie Armagedonas notiks tikai divdesmit trīs ar pusi gadsimtus pēc viņas dzimšanas gada, un brīnījās, kā gan cilvēki varējuši interesēties par to, kas var notikt tikai neiedomājami tālā nākotnē. Taču viņa atcerējās, ka indieši vēl vairāk nekā orfiķi tic iespējai iemiesoties jaunā veidolā un piedzimt daudzkārt no jauna, un saprata: ja cilvēks ticēja, ka viņš bezgalīgi ilgi dzīvos zemes viisu, tad nav brīnums, ka viņu interesēja arī tik tālas nākotnes notikumi. Taīda pati tomēr neticēja, ka cilvēks vai bezgalīgi iemiesoties jaunā veidolā. Orfiķu atzinumi vel nebija guvuši virsroku pār reizē ar mātes pienu iezīstajiem grieķu priekšstatiem par zemes dzīves nīcīgumu. Bet bezgalīga klej ošana Alda tumsības valsti nevienu nevilināja…

Ceļš veda lejup uz jūru un tālāk gar krastu līdz pašai Tirai. Ptolemajs piepeši sāka steigties, un atlikušos četrsimt stadijus «iņi noauļoja vienā dienā un dajā no mēnesnīcas nakts. Jājot ar lielisko zirgu, Taīdai, kas jau bija pietiekami norūdījusies, šis pēdējais izrāviens sevišķas grūtības nesagādāja. Feniķietei Za-Aštai Taīda bija uzticējusi pajūgu ar savām manvām un Salmāhu. Atauļojusi milzīgajā nometnē pie Tiras, hetēra uzzināja Ptolemaja steigas;?rr.eslu. Aleksandram bija gadījušās pirmās lielākās domstarpības ar visvairāk pieredzējušiem un pašiem vecākajiem maķedoniešu karaspēka priekšniekiem. Dārijs bija atsūtījis vēstuli, kurā piedāvāja mieru un milzīgu izpirkšanas maksu, ka ari atdeva visu Āzijas piekrastes daļu un Ēģipti. Aleksandrs šo piedāvājumu noraidīja, piebilzdams, ka tik ilgi, kamēr Dārijs neieradīsies šeit, lai cīnītos izšķirošā kaujā vai arī lai noliktu savu titulu Aleksandram pie kājām, viņš Dariju vajas līdz oikumenes galam.

Vecākais no maķedoniešu karavadoņiem Parmenions, Filipa ciņu biedrs, pirmais sāka kurnēt pret tik augstprātīgu atbildi. «Ja es būtu Aleksandrs, es pieņemtu persiešu piedāvājumu,» Parmenions sacīja. «Arī es pieņemtu,» Aleksandrs piekrita, «ja es būtu Parmenions.» Vecākie karavadoņi uzskatīja, ka nedrīkst bezgalīgi pajauties uz veiksmi karā, jo sevišķi tad, ja ienaidniekam vēl ir milzīgi spēki. Attālināties no jūras uz nepārredzamajiem līdzenumiem valsts iekšienē ir bīstami. Maķedoniešu armija var atrauties no apgādes ceļiem: nepavisam nav zināms, kur Dārijs pulcina kopā savu karaspēku un kad dos izšķirošo triecienu. Kaut arī armija pa ziemu ir atpūtusies, taču priekšā ir svelmainā vasara un sasprindzinātais pārgājiens neizmērojamos tālumos. Karaspēks nomocīsies, it īpaši maķedoniešu galvenais spēks — kājnieki: falanga un vairognesēji. Vairognesējus tagad sauca par argiraspīdiem— «sudraba vairogiem»; tādu rotājumu viņi bija saņēmuši par nedzirdēto drošsirdību pie īsas.

Šie apsvērumi, ko vēl pastiprināja nepieredzētā laupījuma, iekaroto zemju un saņemto vergu uzskaitījums, bija tik pārliecinoši, ka vecākie, piesardzīgākie karaspēka priekšnieki nostājās Parmeniona pusē.

Gados jaunākie karavadoņi, kuru vidū trūka vienīgi Ptolemaja, noteikti gribēja karagājienu turpināt, Dāriju galīgi sakaut un sagrābt visas zemes līdz pat oikumenes galam.

Aleksandrs saprata, ka jauniešu nostāju vairāk nosaka kauju azarts un tieksme pēc piedzīvojumiem, nevis kādi citi apsvērumi. Dižais stratēgs pats saprata, cik bīstami ir karu turpināt, taču atšķirībā no gados vecākajiem karavadoņiem redzēja arī, ka to pārtraukt nav iespējams. Pēc kaujas pie īsas, Feniķijas pilsētu sagraušanas un Ēģiptes sagrābšanas vairs nedrīkstēja apstāties pusceļā. Izkliedēta pa garnizoniem, viņa lieliskā armija pēc dažiem gadiem vairs nebūs tas drošais kaujas spēks, ar ko varēja stāties pretī persiešu milzu armijai. Pat tad, ja nebūs jaunu kauju, tikpat trīsdesmittūkstoš maķedoniešu šajās zemēs izšķīdīs kā sāls ūdenī. Aleksandram nebija izvēles. Un — galvenais — viņš ar neatlaidību, ko bija mantojis tiklab no mātes, kā no Filipa, gribēja piepildīt savu seno jaunības dienu sapni: aiziet uz austrumiem līdz turienei, kur no zemes malas un okeāna ūdeņiem debesīs paceļas saules rati, — līdz pašai mirstīgās dzīves robežai, līdz senajās kartēs atzīmētajam Tamara zemesragam…

Aiz pēdējās kalnu pārejas sākās maķedoniešu nometne, mirguļodama neskaitāmās uguntiņās. Kaut gan jau bija stipri vēls, ugunskuri vēl liesmoja, apgaismodami dzīvās sarunās iegrimušos karavīrus. Viena daļa karavīru, nezin kāpēc vēl nepaēduši, gaidīja, kamēr izcepsies plācenīši un būs gatava gaļa, ar ko armija visu ziemu pēc Aleksandra rīkojuma tika bagātīgi apgādāta.

Ptolemajs apvaldīja nogurušo zirgu un pagrieza tā, lai nonāktu tieši līdzās Taīdai. Hetēra piejāja cieši blakus, noprazdama, ka Ptolemajs grib kaut ko slepus teikt.

— Paklausies, orfiķe! Tev dažreiz piemīt pareģes dotības, tu iesaki pareizus lēmumus. Kādu padomu tu dotu Aleksandram — samierināties ar Dāriju vai doties pret to?

— Valdniekam nav vajadzīgi padomi, jo sevišķi mani!

— Es to saprotu labāk par kuru katru citu. Jautājums attiecas uz tevi, ja viņš tev vaicātu?

— Es atbildētu: uz priekšu, tikai uz priekšu! Nedrīkst apstāties! Tā būtu bojāeja!

— Es jau to zināju! — Ptolemajs sajūsma izsaucas. — Tu esi īstena draudzene karavadonim un varlnil pal valdniekam!

To teikdams, Ptolemajs apskāva Taīdu, pievilkdams sev klāt, lai noskūpstītu, un piepeši iekliegdamies atravās nost. Ar papēžiem paskubinātais zirgs aizlēkšoja tumsā. Pārsteigta par maķedonieša nozušanu, Taīda paskatījās apkārt un, aptvērusi, kas noticis, sāka skaļi smieties. Boanergoss, kurš greizsirdīgi apsargāja savu jātnieci, bija Ptolemajam sāpīgi iekodis. Pēc brītiņa maķedonietis atkal atjāja.

— Dodamies lejā!—Un, uz hetēru nepaskatījies, uzšāva ar pavadu «avam zirgam.

Aleksandra telts sānu nodalījumā dega blāvi gaismekļi. Nogurušais karavadonis gulēja platā un cietā guļvietā, klausīdamies Taīdā. Viņš viešņu bija ataicinājis pie sevis vakarā pirms došanās ceļā, pēc tam kad bija tai aizliedzis dejot karaspēka priekšniekiem. Taīda tīksminājās par pēkšņas nevaldāmas ziņkārības uzliesmojumiem viņa acīs zem masīvās, slīpās pieres, kad viņš paslēja smago, uz elkoņa noguldīto galvu. Virs viņa guļvietas karājās laika gaitā nomelnējušais Ahilleja vairogs. Aleksandrs no tā nešķīrās kopš brīža, kad bija to paņēmis Trojas drupas, templī tā vietā pakārdams savējo. Vairoga smagums liecināja, ka tas piederējis milzīga auguma varonim, kura tēls maķedoniešu valdniekdēlu bija valdzinājis kopš bērnības. Taču Aleksandrs sirdī nēsāja aizvainojošu vilšanos, ko viņš un daudzi jau pirms viņa bija jutuši īlijas pakalnā. Šeit bija cīnījušies visi Iliādas varoņi. To bija grūti iedomāties, stāvot pie nelielā pakalna. Zināms, bija pagājuši gandrīz tūkstoš gadi, tomēr gigantiskie Ēģiptes tempļi, Krētas pilis un Feniķijas pilsētas bija vēl vecākas! Ar to, ka bērnu dienu fantāzijas par Troju ir zudušas, Aleksandrs samierinājās tikai tad, kad bija sapratis, ka ar katru gadsimtu pieaug cilvēku skaits uz Gajas vaiga, vēršas plašumā oikumene un īsti diži darbi prasa arvien varenākus panākumus. Viņš ir ar uzviju piepildījis sava tēva Filipa un kareivīgā Isokrata sapni.

Tagad — ja izdosies pilnigi sakaut Dāriju un iekarot Persiju…

Taida, kā viņa domas uzminējusi, ieprasījās: — Un, kad tu būsi iznicinājis Dāriju un atvēris ceļu uz Āziju, ko tad tālāk?

Iešu uz austrumiem, līdz pat okeānam! — atbildēja Aleksandrs, kurš pret Atēnu hetēru juta neizskaidrojamu uzticību.

Vai ceļš būs tāls?

Vai tev ir kāds priekšstats par to kalnu grēdu, kas sadala sauszemi?

Kaut ko zinu.

— No šejienes līdz tās galējam punktam austrumos — Tamara zemesragam sauszemes tālākajā malā — ir trlsdesmittūkstoš stadiju.

Ak, «Bultmete» Artemida! Un tie jānoiet ar nemitīgām kaujām?

Nav jau tik daudz. Lai no Memfisas nokļūtu šurp, tu jau esi nojājusi vairāk nekā četrtūkstoš stadiju. Es domāju, ka pēc Dārija sakāves tur nepaliks liels karaspēks. Kāda gada vai pusotra gada laikā es nonākšu līdz okeāna krastiem, kur vēl nav kāju spēris neviens mirstīgais un pat nemirstīgais, izņemot Hēliju…

Aleksandra vērīgais skatiens Taīdas sejā nemanīja gaidīto sajūsmu. Hetēra šķita iegrimusi domās.

Un tas ir tavs senlolotais sapnis? — viņa klusi pavaicāja, galvu nokārusi.

Jā! Tas mani apsēdis kopš jaunības. Un tagad es stāvu uz šī sapņa piepildījuma sliekšņa.

Bet cik tūkstoši cilvēku aizies bojā, noklādami tavu ceļu ar līķiem? Vai noslēpumainais zemesrags ir tā vērts? Droši vien tā ir kaila klints stinga okeāna krastā?

Dižais karavadonis sāka skaļi smieties — piepeši un jautri.

Pat visgudrākā sieviete vienmēr domā bez kāda vēriena. Tā tas bija arī ar Perikla Aspasiju!

Ja Perikls būtu viņai paklausījis, nebūtu savu mūžu beidzis apkaunojoši!

Nepieminēsim dižu cilvēku kļūdas. Bet tu saskati tikai izmīdīto zāli un nepamani ganāmpulku, kas uz tās izaug!

Mans prāts patiešām nav nekāds lielais! Es tevi nesaprotu, valdniek!

Tas ir tik vienkārši! Es nogalināšu tikai tos, kas pretosies mana karaspēka gaitai uz priekšu. Tas pāries pāri tikpat kā ecēšas, kas cilvēkus padarīs vienlīdzīgus. Vai tad tu pati kādreiz neteici, ka labi cilvēki visur ii līdzīgi, vai nebiji sajūsmināta par manu sacelšanos pret savu skolotāju Aristoteli? Es uzskatu, ka gudri cilvēki visur ir cieņas vērti un prāta vienlīdzībai ir jāapvieno Persija, Indija, Grieķija un Ēģipte, Itālija un Feniķija. To iespējams panākt tikai ar militāru spēku…

Kāpēc?

Tāpēc, ka valdnieki un tirāni, karavadoņi un arhonti baidās zaudēt savas tiesības jaunajā valstī, pazust daudzo izcilo cilvēku vidū. Tie piespiedīs savas tautas cīnīties. Piespiest tos pakļauties var, vienīgi sagraujot to cietokšņus, nogalinot karavadoņus, atņemot bagātības.

Un tev pietiks spēka to izdarīt visā neaptverami plašajā oikumenē?

Vienīgi man. Dievi padarījuši mani neuzvaramu līdz pat nāvei, bet oikumene nemaz nav tik plaša, kā es tev stāstīju. Aiziešu līdz Paropamiza kalniem aiz Pasaules Jumta, līdz Indas upei un tālāk uz dienvidiem līdz okeānam, bet Nearhs izmērīs krastus no Babilonas līdz vietai, kur mēs ar viņu sastapsimies pasaules malā.

Klausoties tevī, jāsāk ticēt ebreju prātnieku gudrībai! — Taīda izsaucās. — Viņiem Selirots ir Saprāts jeb Sirds, Bina — sievišķā būtība, bet Gudrība vai Hokma — vīrišķā. Tevī klausīdamās, es saprotu: ja sievietes būtība ir saprātīga kārtība, tad gudrība, kas šo kārtību izjauc, pilnībā pieder vīriešiem!

Taīdas filozofiskos pārspriedumus pārtrauca Melnā Kleita ierašanās. Viņš uzmeta skatienu atēnietei, uztvēra pavēlnieka tikko manāmo galvas mājienu un teica:

— Pie tevislauztin laužas kāds gudrinieks. Viņš apgalvo, ka esot uzmeistarojis kādu svarīgu aparātu (tā maķedonieši apzīmēja kaujas mašīnas) un pastāstīt par to varot tikai tev. Bet tu rīt atstājot nometni…

Paskat vien! Viņi to zina pat agrāk nekā es! Varbūt tas patiesi ir kāds gudrais vai lielisks mehāniķis. Lai ienāk.

Ienāca padrukns neliela auguma vīrs ar šaudīgām acīm, zemu klanīdamies, vērīgi noskatīja Taīdu, acīm redzot atzina, ka tik skaista sieviete, bez šaubām, ir stulba kā boiotiešu aita, un noslīga ceļoš Aleksandra priekšā.

Kāds tad ir tavs aparāts un kur tas atrodas? — valdnieks noprasīja.

Pagaidām tikai te. — Atnācējs norādīja uz pieri un sirdi.

Kā gan tu uzdrīkstējies!..

Nedusmojies, ak, valdniek! Ideja ir tik gauži vienkārša, ka aparātu iespējams izgatavot pusstundā. — Izgudrotājs izvilka no apģērba krokām masīvu, ļoti asu un atskabargainu vara naglu, apmēram spitamas garumā. — Jāņem plati ciedra koka dēļi un jāsadzen tajos šādas naglas. Kāds simts tādu dēļu, izmētātu priekšā karaspēkam, kas aizstāvas, apturēs jebkuru visniknāko jātnieku uzbrukumu, un var taču izgatavot nevis vienu, bet daudzus simtus šādu dēļu. Tie ir viegli pārvadājami un vienkārši izmantojami. Vai vari iedomāties, cik iedarbīga ir šāda aizsardzība?Uz naglas uzkāpis, zirgs varēs atraut kāju, tikai noraujot nagu, bet, uzkāpis ar abām kājām, nogāzīsies un nometīs savu jātnieku. Bet tas, ja dēļi būs izlikti pietiekami plaši, arī uzkritīs uz naglām — un beigas būs, viņš vairs netiks augšā no atskabargainajām naglām, nomirs briesmīgā nāvē. Taviem karavīriem atliks tikai savākt ieročus un rotaslietas… Ļoti vienkārša un ļoti iedarbīga aizsardzība!

Patiesi ļoti vienkārša un iedarbīga, — Aleksandrs lēni sacīja, cieši nolūkodams izgudrotāju.

Ar acs kaktiņu valdnieks pamanīja Taīdas sejā riebumu, ko atēniete nemaz nemēģināja slēpt.

Vai tu viens pats to izdomāji? Neviens cits to nezina?

Nē, nē, lielo uzvarētāj! Es — tikai tev… Domāju, ka vienīgi tu spēsi novērtēt, cik nozīmīgs ir mans izgudrojums! Un — piešķirt balvu…

Jā… balvu, — Aleksandrs domīgi un klusi noteica, un piepeši viņa acis iekvēlojās niknumā. — Ir robežas, kuras nav atļauts pārkāpt ne mirstīgajam, ne pat dieviem, īstenais liktenis izšķiras godīgā labāko cīņā pret labākajiem… Kleit! — viņš uzsauca tā, ka izgudrotājs, jau piecēlies kājās, atkal nokrita ceļos valdnieka priekšā.

Milzis kā viesulis iebrāzās teltī.

Ņem viņu ciet un nogalini, aizbāzis muti, tūliņ pat!

Aiz telts izgudrotāja brēcieni aprāvās. Iestājās klusums, un Taīda noslīga Aleksandram pie kājām, ar sajūsmu noraudzīdamās viņā no apakšas un ar plaukstām glāstīdama dziļās rētas uz viņa kailajiem ceļgaliem. Aleksandr; uzlika roku viņai uz pakauša, zem smagā matu mezgla, un gribēja uiecelt atēnieti kājās, lai noskūpstītu. Aiz lells ieskanējās jautras balsis. Melnais Kleits kādam kaul ko uzsauca.

Ienāca Aleksandra tuvākie biedri un to vidū Ptolemajs.

Izrādījās, ka ieradies sūtnis no Līsimaha: tilts pār Eifratu pie Tapsakas bija gatavs. Agriāņu priekšējā vienība jau pārgājusi kreisajā krastā. Slepeno izlūku iegūtās ziņas bija juceklīgas un pretrunīgas, tāpēc pārcelšanās pārtraukta…

Aleksandrs, Taīdu aizmirsis, izslējās visā augumā. Hetēra izslīdēja no telts, atvadām pamāja Melnajam Kleitām, kurš gluži kā statuja sēdēja uz stipras lādes valdnieka telts pirmajā nodalījumā, un izgāja laukā zem SIrijas nakts lielajām zvaigznēm. Pa šļūdeno, šķembaino taciņu piesardzīgi nokāpusi pie strauta, kura krastā stāvēja viņas telts, Taīda, domās iegrimusi, apstājās pie ieejas. Za-Ašta viņu aicināja uz vakara mazgāšanos. Hetēra lika feniķietei doties pie miera un apsēdās uz Damaskas ādas spilvena — lai paklausītos strauta kluso čalošanu un pavērotu debesis. Pēdējā laika viņai reti kad iznāca palikt divatnē ar debesīm, bet tas bija tik nepieciešami, lai atgūtu dvēseles mieru. Nakts Rati jau slīga aiz pakalniem, kad uz takas sāka ripot akmentiņi no Ptolemaja stingrajiem, smagajiem soļiem.

Atnācu atvadīties! — maķedonietis sacīja. — Rītmēs visiem pa priekšu auļosim uz Damasku un no turienes uz ziemeļiem, caur Hamatu uz Eifratas pārceltuvi.

Cik tālu tas ir?

Trīstūkstoš stadiju.

Ak, Artemīda, klajumu mīļotāja! — Taīdai izspruka. Pārsteigumā viņa vienmēr piesauca Artemīdu.

Tas, mīļā, ir sīkums salīdzinājumā ar ceļu, kas vēl priekšā. Tevi es uzticu karaspēka vienības priekšniekam, kuram uzdots apsargāt pārceltuvi. Tu šeit nogaidīsi likteņa lēmumu.

Kur? Karaspēka nometnē, pie upes?

Nē. Pats Aleksandrs ieteica… Viņš nezin kāpēc rūpējas par tevi.

Vai tad tu esi aizmirsis, ka viņš mani aicināja līdzi jau Atēnās?

Aizmirsis! Viņš izturas tā, it kā tu…

Varbūt es to ari gribētu, bet tas tā nav. Ko tad Aleksandrs ieteica?

Trīssimt stadiju uz ziemeļiem no pārceltuves, pie valdnieku ceļa no Efesas uz Sūzām, priežu audzēs uz svētajiem pakalniem atrodas Hierapoles pilsēta ar seniem Af rodītes — Militas tempļiem. Tu nodosi virspriesterei šo sudraba lādīti ar Aleksandra zīmogu, un viņi tevi uzņems kā dieva sūtni!

Kurš gan nav dzirdēiis par Hierapoles svētnīcu! Pateicos — un rit pat došos ceļā!

Līdz pārceltuvei tev apsargāšana nav vajadzīga, bet tālāk tas būs vienacainā Gigama pienākums — viņam ir trīssimt karavīru… Bet gana runāts par darīšanām — viss ir izlemts) Tu tur gaidīsi mani vai tev pakaļ nosūtītu cilvēku, vai arī citu vēsti!

Negribu «citu vēsti», es ticu uzvarai! — Taīda apskāva Ptolemaju, pieglauzdama to sev. klāt. — Zvēru Valdniece būs jūsu pusē. Es viņai upurēšu bagātīgas veltes, jo visi ir pārliecināti, ka viņa valda līdzenumos viņpus upes un tālāk…

Tā būs labi, — maķedonietis teica. — Mūs gaida nezināmais, citus biedēdams, citus iekvēlinādams. Mēs ar Aleksandru nupat atcerējāmies, kā Lībijas tuksnesī centāmies nomedīt boriju — zvēru, ka Ēģiptē neviens nav redzējis, bet Lībijas iedzīvotāji no tā bijās tik ļoti, ka sargājās pat pieminēt. Mēs boriju neatradām — vai ar Dāriju neatkārtosies tas pats?…

Maķedonietis aizgāja no Taīdas, kad jau ausa gaisma un nometnē sāka žvadzēt zirglietas. Atmetis telts aizkaru, Ptolemajs apstājās pie izejas, acis viņam kvēloja, nāsis iepletās.

«Par nāvi zirgu iemaukti šķind!» — viņš skanīgi norunāja pazīstamas poēmas rindu.

Taīda ar pirkstu kustībām izveidoja sargājošu zīmi, aizkars nokrita, un maķedonietis steidzās uz valdnieka telti, kur pulcējās viņa hetairi. Hetēra pa savam paradumam izstiepās guļvietā, iegrimdama pārdomās un ieklausīdamās, līdz nometnē norima troksnis un tālumā apklusa zirgu soļu dipoņa.

«Milita — asiriešu dievība, kas atbilst Afroditei.

DEVĪTA NODAĻA PIE DIEVU MĀTES

Dīvains un mazliet mežonīgs templis bija uzcelts Lielajai jeb Visaugstajai Dievietei, Astartei, Apakšēja Bezdibeņa Valdniecei, Sievišķajai Triādei: Anai, Belitai un Daukipai, Zemes un Auglības valdniecei, Ķibelei un Rejai Visaaiznesējai, Dievu Mātei, Nakšu Valdniecei. Nebūt ne Afrodītei, kā viņu kļūdaini bija nosaucis Aleksandrs un vēlāk atkārtojis Ptolemajs.

Staltkoku priedulāja malā divkāršs mūris ar kubveida torņiem apjoza plašu kvadrātveida pagalmu ar Taīdai nepazīstamu zemu, kuplu koku rindām. Viņai par lielu pārsteigumu, starp kokiem staigāja un gulēja milzīgi plankumaini vērši, zirgi un lauvas, bet uz mūriem tupēja melni ērgļi.

Sargi zeltītās bruņās un ar desmit olektis gariem šķēpiem pagalmā ielaida tikai Taīdu un Za-Aštu, visu hetēras apsardzi atstājot starp abām mūra sienām. Zirgi, jauzdami plēsīgu zvēru tuvumu, smailēja ausis, bet viņu ciltsbrāļi tempļa pagalmā nepievērsa lauvam nekādu uzmanību. Pat līdz šejienei nokļuva arābu smaržvielu aromāts, kas pa atvērtajām durvīm plūda lauka no tempļa, kurš atradās uz netēstu akmeņu platformas. Taīda steidzās ātrāk nokļūt līdz kāpnēm, taču dīvainais dzīvnieku pulks neveltīja sievietēm un pavadoņiem nevienu pašu skatienu.

Savas simt olektis augsti melna granīta stabi, kurus, kā pauž leģenda, cēlis Dionīss, sargāja ieeju pagalma dienvidu daļā, kur bija plati izvērsušies no lieliem zaļiem ķieģeļiem celtā tempļa spārni. Uz sānu piebūvju jumtiem auga plūmju koki un persiešu ābeles. No platformas balta akmens kāpnes veda uz galveno ieeju virs plata kubveida izvirzījuma, kas bija apšūts ar saulē mirdzošām tumšsarkani glazētām keramikas plāksnēm. Divas kolonnas ieeju sadalīja trīs ailēs, ko ieskāva plats masīvu melna akmens bluķu aptvars, ieejai katrā pusē septiņas četršķautņu kolonnas balstīja plakanu jumtu ar dārzu un pastaigu laukumiņu. Jumta centru vainagoja taisnstūra virsbūve bez logiem un durvīm.

Kāds no Taīdas varenajiem labvēļiem jau bija brīdinājis par viņas ierašanos. Tiklīdz hetēra uznāca uz laukumiņa pie ieejas, viņas priekšā izauga vesels pūlis sieviešu. Grupas vidū stāvēja vīrietis un sieviete smagos, izšūtos vienāda piegriezuma tērpos, tikai atšķirīgās krāsās — vīrietis baltā, sieviete melnā.

Taīda pasniedza Aleksandra kārbiņu, un priesteriene viņai zemu paklanījās. Melnā peplā tērpusies priesteriene paņēma viņu zem rokas un veda dziļāk templī. Aiz durvīm, kas bija apsistas ar spoguļgludi pulētu elektronu, atradās svētnīca ar lapiņu zelta griestiem.

Uz taisnstūraina baltakmens bluķa atradās neliela, olektis divas augsta statuja — svinīgi sēdoša Varenā Māte, Astarte jeb Reja. Tas bija ļoti sens (leģenda tam piedēvēja vairāku gadu tūkstošu vecumu) terakotas tehnikā darinātas kailas sievietes tēls, pārklāts ar gaišbrūnu glazūru stipri iedegušas ādas krāsā. Sieviete sēdēja uz sev apakšā pavilktām kājām, ķermeni mazliet pagriezusi pa labi un iespiedusi rokas sānos, atbalstot plaukstas pret uzblīdušo vēderu. Milzīgi platie gurni, krietni platāki par masīvajiem pleciem, noderēja par pjedestālu varenajam augumam ar smagām rokām un lielām, pareizas pusložu formas krūtīm. Taisnais un augstais kakls, apkārtmērā gandrīz vienāds ar šauro, gareno galvu, kurā seja bija tikko iezīmēta, piešķīra statujai lepnu saspringtību.

Ar violetiem hiacintiem un smaragdiem rotāts zelta ķēdīšu tīkls slīga lejup no statujas pleciem, bet pierē tai kā dzīva liesma kvēloja kāds neredzēts dārgakmens. Vēlāk Taīda uzzināja, ka nakti akmens spoži spīd, apmirdzēdams svētnīcu.

Soli tālāk nišas ēnā uz tāda paša bluķa atradās vīrišķa dieva tēls ar rupji darinātu lāpstveida bārdu. Abus pjedestālus balstīja bronzas riteņi ar platiem lokiem. Lielajos mēness svētkos šie smagie rati kaut kā tika nolaisti lejā, tempļa pagalmā. Tālāk RejuAstarti veda lauvas, bet vīrišķo dievu, kura vārdu Taīda nesaprata, — svētie vērši.

Virspriesteriene, kura negribēja vai neprata runāt koinē valodā, klusēdama attaisīja Taīdas hitona sprādzes, nolaizdama hitonu līdz jostasvietai. No svētnīcas tumšajiem dziļumiem ātri un klusi iznāca divas jaunu ptn slc rieņu grupas, sejas tām bija saspringtas, drūmas, gandrīz vai bargas, augumi un matu krāsa apbrīnojami vienādi. Priesterienes nostājās KibelesRejas statujai labajā un kreisajā pusē, un Taīda varēja viņas aplūkot tuvumā. Tām, kas stāvēja labajā pusē, visām bija tumšrudi «feniķiešu» mati, un apģērba vietā viņu augumus no kakla līdz ceļgaliem apņēma resnu sarkanu pavedienu tīkls, līdzīgs zvejnieku tīklam, izgatavots tieši pēc auguma. So neparasto tērpu jostasvietā kopā saturēja melna ķēde ar kvadrātveida sprādzīšu posmiem. Ap kakla pamatni tīkls bija piestiprināts pie melnas platas siksnas ar metāla karuļiem. Melnas sprādzes saturēja tīklu kopā virs ceļgaliem un virs plaukstām. Mati, apgriezti kā verdzenēm, atmesti atpakaļ un sagriezti ciešā mezglā, ieskāva zemās, platās pieres, izceldami tumšo acu ļaunīgo mirdzumu.

Priesterienes bija dažādu tautību, taču līdzīgas cita citai ne tikai matu krāsas ziņā, bet arī ar sejas vaibstu stingro pareizību, spēcīgo augumu pilnību, vienādo garumu, kas nepārsniedza vidēja auguma grieķietes garumu…

Kreisajā pusē stāvēja melnmatainas sievietes ar tumšas bronzas krāsas ādu, melnos, biezākos tiklos, ar joslām, sprādzēm un kakla apļiem no sarkanas bronzas. Mežonīga kvēle liesmoja viņu spīdošajās, skadrajās acīs. Garo matu smagajos mezglos rēgojās dunču zelta spaliPriesterienes ziņkāri nopētīja slaveno kaparbrūno hetēru. Taīda mēģināja viņām uzsmaidīt, taču AstartesRejasKibeles kalpoņu drūmajos skatienos par atbildi nepavīdēja pat smaida atblāzma.

Sarkanajos tīklos ģērbušās priesterienes stāvēja, delnas turēdamas plecu augstumā ar plaukstām uz priekšu. Melnajos — atbalstījušas augumam piespiestās rokas ar plaukstām pret stāvajiem gurniem un atstiepušas pirkstus sānis.

Sarkanā — labajā pusē pati pēdējā priesteriene uzmanīgi pasniedza virspriesterei mazu zelta trauciņu. Tā iemērca tajā mazo pirkstiņu un uzzieda Taīdai virs uzacīm sarkanu eļļu ar asu un svaigu smaržu. Atēnietei viegli noreiba galva. Viņa neskaidri atcerējās kaut kur dzirdētu nostāstu par Aštaretas sarkano eļļu, kuras viena sauja maksājot pasakainu naudu.

No kreisās puses melnā priesteriene pasniedza halcedona bļodiņu. Tikai tagad Taīda ievēroja, ka viņām visām, tiklab melnajām, kā sarkanajām, nagus klāja smailas elektrona plāksnītes, kas spīguļoja kā mazi spogulīši. Virspriesteriene paņēma no bļodiņas mazliet tumšas ziedes, krusteniski uzzieda to Taīdai starp krūtīm, zem tām un apvilka ap krūšgaliem. Ada iekrāsojās zilgana. Taīda sāka bažīties, vai tikai nepaliks plankumi.

Vēl arvien klusēdama, priesteriene atāķēja Taīdas rotu ar zelta zvaigznēm, aplūkoja tās un pirmoreiz pasmaidīja. Viņa noņēma savu neparasti skaisto kaklarotu no gaišā zeltā iestrādātiem debesziliem beriliem. Taīda atvairīdamās māja ar roku, bet priesteriene nepievērsa tam uzmanību un aplika berilu rotu atēnietei ap kaklu. Viņa ar rokām aptvēra hetēras tievo augumu, vēlreiz pasmaidīja un sasprādzēja zvaigžņu.rotu Taīdai ap vidukli. Vēl viens slaido pirkstu vēziens, un atēnietei pār vēderu iezīmējās zila šautra. Virspriesteriene pakāpās atpakaļ un sasita plaukstas. Tūliņ viņai pienesa trauku ar kādu dzērienu. Viņa iedzēra malku, lika arī Taīdai dzert, un trauks apstaigāja visas sarkanās un melnās priesterienes, pavisam astoņpadsmit — deviņas katrā pusē statujai. Taīdai kļuva neveikli no saspringtajiem skatieniem, kas no visām pusēm bija pievērsti viņai bez nosodījuma vai atzinības, bez labvēlības vai naida.

— Ir noticis kaut kas ievērojams, — virspriesteriene piepeši grieķiski ierunājās izteiktā aioliešu izrunā,— mūsu viešņa valkā senseno sievietes noslēpuma un spēka zīmi burtu «mī». — Viņa norādīja uz zvaigžņu rotu, kas tagad atradās ap hetēras vidukli. — Tāpēc es viņu iesvētu augstākajā kārtā. Aizvediet viņu uz iepriekš sagatavoto mitekli. — To tēikusi, virspriesteriene noskūpstīja Taīdu ar karstām un sausām, ka drudzī degošām lūpām un atkārtoja sacīto kādā valodā, ko atēniete neprata.

Divas katrā pusē ārpus ierindas stāvošas priesterienes, melnā un sarkanā, pienāca pie Taīdas, godbijīgi paklanīdamās, aizsprādzēja viņai hitonu un piesardzīgi paņēma viņu zem rokām. Taīda iesmiedamās atbrīvojās un sāka soļot starp abām sievietēm, neaizmirsusi paklanīties Rejas statujai.

Ļoti garš gaitenis, biezu sienu ieskauts, lēzeni virzījās lejup. Hetērai tas atgādināja Ēģiptes tempļus. Uz mirkli viņai sirdī iedzēla ilgas pēc pagājušā, kas atmiņā vēl bija tik dzīvs. Gaiteņa galā eļļas gaismeklis blāvi apspīdēja smagu vara režģi, kas aizšķērsoja ceļu. Melnā priesteriene šņācoši iesvilpās. Nožvadzēja ķēde, pie režģa parādījās melnajai priesterienei ļoti līdzīga sieviete, lik.n I» tīkla, jostas un sprādzēm, ar sapinkātiem matiem. Viņa atdarīja režģi, aizsegdama seju, un atlēca atpakaļ piesienas. Taīda ieraudzīja, ka sieviete piekalta pie sienas ai vieglu ķēdi.

— Vai tā ir verdzene? — hetēra pavaicāja, aizmirsusi, ka viņas pavadones grieķu valodu var arī nesaprast. — Viņa ir tik līdzīga… — Taīda norādīja uz melno priesterieni.

Melnajai sejā pirmoreiz pavīdēja viegls smīns, taču atbildēja sarkanā priesteriene, ar pūlēm meklēdama koinē valodas vārdus: % Viņa ir priesteriene, nosodīta..

Izeju no gaiteņa aizšķērsoja smagas ozola durvis. Sarkana priesteriene trīsreiz pieklauvēja, un durvis atvērās, apžilbinot ar dienas gaismu. Tās atvēra Za-Ašta, kaila, vaļā palaistiem matiem.

— Piedod, kundze, es nepaspēju apģērbties. Viņas mani atveda šurp cauri apakšējam templim un novilka drēbes…

— Kāpēc?

— Apskatīja mani kā tirgū.

It kā apliecinādama viņas vārdus, sarkana priesteriene piegāja feniķietei klāt un sāka aptaustīt viņas plecus un rokas. Taīda sašutusi atgrūda nost nekautrīgo sievieti, ar izteiksmīgu žestu pavēlēdama vākties prom.

Visas hetēras mantas jau atradās uz paklājiem otrā istabā, kas bija savienota ar vaļēju terasi. Kāpnes veda lejup uz ceļu zem slaidām priedēm, Taīdai ierādītais mājoklis atradās ārpus masīvajiem tempļa mūriem, bet eja ar režģi acīmredzot veda tiem cauri

Taīda dziļi ieelpoja sauso, priežu sveķu un vērmeļu smaržas piesātināto gaisu. Viņa jutās slima — kaut kas tāds ar viņu vēl nekad nebija atgadījies. Nemitīgi reiba galva, kaisa ar zilo ziedi ieziestās krūtis un vēders. Mutē bija saglabājusies tempļa dzēriena skāņā garša Pār muguru skrēja drebuļi. Taīda atgriezās istabās. Neskaidri, kā pussnaudā viņa pamanīja dīvainu spīdumu Za-Aštas acīs, gribēja pavaicāt, vai viņai templī nav devuši kaut ko dzert, taču, piepeša gurduma uzveikta, atkrita guļvietā starp spilveniem un segām, kas svešādi smaržoja. Taīda acumirklī aizmiga, satraukta vairākkārt lēca augšā un krita atpakaļ, atkal snaudiena pārvarēta. Ar nepieredzētu spēku mijās dažādi murgi un izjūtas, daudz spilgtāki nekā pati dzīve, un tas bija mokoši. Burvju ziede vai dzēriens, vai varbūt abi kopā izraisīja hetērā nepārvaramu mīlas tieksmi. Taīda izbailēs apjauta pati savu ķermeni kā kaut ko no viņas neatkarīgu, pārpilnu mežonīgām vēlmēm, kas pārmāca prātu un gribu, kas visus ķermeņa spēkus un jūtas sakopoja vienīgi viņas sievišķās dabas fokusā. Taīdu apņēma dziļa jo dziļa karsta tumsa, bez mazākā gaismas un vēsuma mirkļa. Viņa svaidījās, stenēja un grozījās drausmīgos murgos, kādus agrāk nebūtu varējusi ne iedomāties pat viskaislākajos sapņos. Šausmas par bezdibeni, kāds pavērās viņā pašā, lika hetērai vairākkārt atmosties. Taīda nezināja pretindi tam nāvēklim, ko virspriestere bija viņai iedevusi. Skurbulis māca viņu nost, no ziedes degošajā ķermenī plosījās liesmas. Savās vēlmēs Taīda nolaidās arvien zemāk, iemiesojās pirmatnējās mītu varonēs — Lēdā, Filarenipā, Pāsifajā. Hetēra zaudēja spēkus zem Anterota tumšo spēku nastas. Ja Taīdai nebūtu pie orfiķiem iegūtā garīgā rūdījuma, viņa būtu metusies uz Rejas templi lūgt dievietei atpestīšanu. Kārtējā atmodas brīdī viņa grīļodamās un drebēdama aizstreipuļoja pie lādītes ar zālēm un uz ātru roku vīnā ieberza kaltētas magoņu galviņas. Iztukšojusi veselu kausu, Taīda drīz vien iegrima dziļa miega mākonī, kur nebija ne apziņas, ne murgu…

Tīrs un auksts vējš rītausmā atlidoja no austrumu līdzenumiem, ielauzās pa atvērtajām durvīm un logu ailēm un piespieda nosalušo atēnieti pamosties. Taīda tikko apvaldīja vaidu, juzdama sāpes visos muskuļos — gluži kā pēc vienā paņēmienā noauļotiem divdesmit parasangiem. Sakodītās lūpas bija pietūkušas, krūtīm nedrīkstēja pieskarties. Za-Aštu Taīda atrada blakusistabā uz meldru pinuma paklāja — atkritušu gluži kā drudzī. Pamodināta viņa nekādi nevarēja atgūties, skatīdamās savā kundzē ar tādām kā bailēm un dusmām. Salts niknums cēlās arī pašā Taīdā, domās viņa nolādēja agrāk viņu tik ļoti interesējušos Astartes tempļu paradumus un viltīgās priesterienes, kas viņai tīšuprāt bija iedevušas stipru dziru, lai Afrodītes kalpotāja dabū izbaudīt Varenās Mātes spēku.

Viņa padzirdīja feniķieti, sarīvēja tai deniņus ar atsvaidzinošu eļļu. Beidzot Za-Ašta, tikko kājas vilkdama, sadabūja siltu ūdeni, nomazgāja un ierīvēja Taīdu un pati galīgi atguvās. No tempļa atnesa ēdienu, par laimi, ļoti vienkāršu, — medu, pienu, plācenlšus, kaltētas vīnogas, kur nebija iespējams piejaukt klāt kādu indi.

Paēdusi Taīda atguva spēkus, nokāpa leja pie priedulājā un devās apraudzīt savu apsardzi, kas bija nometinta ārpus tempļa. Viņa pielika soli, juzdama atkal mostamies spēkus, un beidzot, visā augumā manīdama tīksmi, sāka skriet. Aiz ceļa līkuma hetēra tikko nepakļuva zirgiem zem kājām. Pretī joņoja pieci jātnieki, pie pavadas vezdami divus zirgus ar persiešu sviedru segām. Viens no zirgiem, griezīgi iezviegdamies, izslējās pakaļkājās. Taīda pazina Salmāhu tikai tad, kad ķēve pasauca savu saimnieci, un nobrīnījās par savu izklaidīgumu, piedēvējot to indes iedarbībai. Salmāhai līdzās auļojošais Boanergoss iezviedzās klusi, it kā kautrēdamies izrādīt savas jūtas. Salmāha, ausis atšāvusi, mēģināja tam iespert, lai traucētu pieskriet pie saimnieces. Aidinieks palaida ķēvi garām un pēkšņi iekoda tai krustos. Salmāha rāvās uz priekšu un padrāzās Taīdai garām, bet Boanergoss apstājās tieši ātēnietes priekšā. Daudz neprātodama, Taīda uzmetās tam mugurā un izrāva zirgupuisim no rokas pavadu. Boanergoss uzņēma tādu ātrumu, ka tūdaļ atstāja aiz muguras visus citus. Taīda noauļoja kādu shēnu, iejādama dziļi priedulājā, un apturēja raudo, stipri uzspiezdama tam ceļgalus un apglāstīdama plato kaklu. Apsardzes priekšnieks — lohags, viņu panācis, skarbi aizrādīja, ka šeit, nepazīstamā zemē, viņa viena pati nedrīkst nekur ne iet, ne jāt. Uz hetēras jautro joku maķedoniešu veterāns bēdīgā balsī atbildēja, ka viņas drosme esot slavējama. Toties viņam drīz vien būšot jāšķiras no dzīves, nedabūjušam ne pienācīgi atkopties no brūcēm, ne cīnīties jaunā slavenā kaujā.

— Kāpēc? — Taīda izsaucās.

— Tāpēc, ka tevi nolaupīs vai nogalinās. Tad man aiz kauna, ka neesmu spējis tevi nosargāt, atliks tikai lūgt biedrus, lai nodur mani un paglābj no nāvessoda, kādu izdomās Ptolemajs… un ko nu viņš, pats mūsu dievišķais Aleksandrs!

Vecā karavīra vaļsirdība lika hetērai nokaunēties. Viņa zvērēja pie Stiksas ūdeņiem, ka būs paklausīga. Viņa netaisoties doties nekur prom no tempļa pat zirga mugurā. «Tādā gadījumā pietiek ar vienu karavīru,» priekšnieks nosprieda, «tas spēs nosegt atkāpšanos, kamēr Taīda aizauļos pēc palīdzības.» Tūdaļ jauniņais hestiots Likofonts, skaists kā Ganimēds, pārsēdās no sava zirga mugurā Salmāhai, kas pakļāvās jātniekam, un aizauļoja uz maķedoniešu apmetni pēc ieroča. Četri biedri sagaidīja viņu atgriežamies un, novēlējuši veselību daiļajai apsargājamai, aizdrāzās, lai pievienotos septiņiem citiem maķedoniešiem, kuri izjādīja zirgus dienvidos no tempļa. Taīda pazina savu pavadoni no kopīgā ceļa uz Hierapoli un jau dažu labu reizi bija manījusi viņa jūsmīgos skatienus. Uzsmaidījusi puisim, viņa vadīja savu aidinieku uz austrumu pusi, kur priedes kļuva sīkākas un retākas un sākās smilšu pauguri ar tamarisku cepurēm. Dažus stadijus tālāk smilšu uzkalnu viļņi ieskāva paprāvu nepazīstamu, papelēm līdzīgu koku saaudzi. Taīdai pēkšņi sagribējās ielūkoties šajā vientuļajā saaudzē, kas, šķiet, slēpa sevī kaut ko aizliegtu. Zirgi pamatīgi nopūlējās, stigdami smiltīs, līdz nokļuva tuvāk krietni augstam pakalnam. Tiklīdz jātnieki bija sasnieguši tā virsotni, abiem izlauzās izbrīna saucieni. Gluži kā zils sirpis, piekļaudamies pakalna pakājei, spīguļoja mazs, dzidrs ezeriņš. Tur, kur ezers kļuva dziļāks un slaido koku ēna klājās pāri gludajam ūdenim, skatienu apbūra spilgta gaišzila krāsa. Austrumu vējš te netika klāt, un niedres, kas zaļā puslokā ieskāva zilo ūdeni, tikko jaušami līgoja savas smailās galotnes. Atjājēji nemanīja nekādu cilvēku klātbūtnes pazīmju, un Taīda iedegās vēlmē nopeldēties šajā brīnišķīgajā vietā. Augi norādīja, ka tas ir saldūdens ezeriņš. Tā ziemeļaustrumu galā, «sirpja smailē», mutuļoja izplūstošie avoti.

— Jāj lejā, tikai ne pārāk tālu, — Taīda sacīja Likofontam, — un pabaro zirgus, bet es nopeldēšos un aiziešu pie tevis.

Jaunais tesālietis noraidoši papurināja galvu.

— Tur aug zirgunāves zāle. Vajadzēs brīdināt biedrus, lai nedzen turp zirgus.

Aiz pauguriem nolaidenā līdzenumā viļņoja bāli zaļa tievstiebru zāle, veselām joslām iespiezdamās starp vībotņu puduriem un stepju zāles augstajām skupsnām. Zālājs stiepās līdz attālā priežu meža malai priekškalnēs, kuru pakājes bija apaugušas ar ozoliem.

— Tad turi zirgus, neļauj tiem iet lejā pie ezera Mēs nezinām, kāds tur ir ūdens…

— Bet kā tad būs ar tevi, Taīdas kundze…

Atēniete nomierinādama pacēla roku.

— Pirms niršu, es pārliecināšos. Labāk piesien zirgus pie koka.

Un Taīda skriešus laidās lejup pa stāvo, smilšaino nogāzi, tikko spēdama apstāties ūdens mala, nometa sandales, pamēģināja ūdeni ar kāju, tad iešjakstija to sev seja. Tas bija tīrs, pavēss avota ūdens. Jau labi sen Taid.i nebija redzējusi tādu ūdeni, tikai duļķainos Nīlas un Iii r citas ūdeņus. Kā jau īsta grieķiete — viņa augstu vērtēja labu ūdeni. Priecīgi iesaukusies, hetēra metās caurspīdīgajā, gaišzilajā dzīlē, pārpeldēja šauro ezeru, izlēca uz baltu smilšu sēres, tad atkal sāka šļakstināties, beidzot devās uz ezeriņa smailo ziemeļgalu. Te augšup k.ipjošā pazemes avotu straume pameta viņu uz augšu, tad, it kā milzīgās, mīkstās ķepās apvēlusi otrādi, sāka vilkt uz leju. Taīda nenobijās, bet uzpeldēja virspusē, apsviedusies uz muguras un plaši vēzēdama rokas. Izrādījās, ka avotu ūdens nav auksts. Taīda brīdi padraiskojās uz guldzošajiem ūdens mutuļiem, tad piekususi atkal nolaidās dziļumā un pēc tam nogūlās uz muguras. Tā viņa peldēja, nira un šļakstījās, noskalodama visus Anterota murgus, līdz beidzot nepacietīgs aidinieka zviedziens lika viņai atcerēties, ka pagājis krietns laiks. Atsvaidzinājusies un laimīga Taīda uzkāpa pakalna, kur zem koka bija apmeties viņas pavadonis ar zirgiem. Pec sasarkušajiem vaigiem un nelielā mulsuma Taīda noprata, ka jaunais karavīrs ir tīksminājies par viņu.

— Tu izbaudīji ūdeni kā vislabāko vīnu, kundze, Likofonts sacīja, — un arī man iekārojās…

— Ej, un tu pārliecināsies, ka tas ir daudzkārt labāks, par vīnu. Es palikšu pie zirgiem. — Hetēra paplaukšķināja Boanergosam pa kaklu, vienlaikus glāstīdama purnu greizsirdīgi šķielējošajai Salmāhai.

No ieroča un karavīra jostas tesālietis šķīrās tikai pie paša krasta. Taīda atzinīgi apskat īja viņa lieliski veidoto, muskuļaino augumu, kas harmonēja ar skaisto seju.

— Vai precējies neesi? — viņa apprasījās Likofontam, kad tas izpeldējies uzkāpa pakalna galā.

— Vēl ne! Pie mums neprecas pirms divdesmit piecu gadu vecuma. Līdz karam es nevarēju, bet tagad nezinu, kad nonākšu mājās. Varbūt vispār nenonākšu…

— Viss dievu rokās, tomēr es domāju, tiem jābūt žēlsirdīgiem pret tevi. Tu radīsi skaistus bērnus!

Karavīrs nosarka kā puika.

— Bet es negribu piesaukt nelaimi, — atēniete attapa, — gadās skaudīgi dievi… Vai jāsim?

Izkļuvuši no smiltīm, Salmāha un Boanergoss auļoja, cik jaudas. Lai zirgi dabūtu labi izlocīt kājas, Taīda pagriezās pa ceļu uz ziemeļiem un, nojājusi kādu parasangu, uzjāja kalnu pārejā, kas veda uz šķērsenisku ieleju ar Eifratas pieteku. Kupli, greizi ozoli ieskāva nosūnojušu portiku ar četrām kolonnām, kurā bija patvērusies Ištaras Kutitumas statuja no gludi pulēta pelēka akmens. Ēnā vizēja zaļi zeltainās hrizolīta acis. Skitiskā seja ar palieliem vaigu kauliem, uz pleciem nokārušos apgrieztu matu ieskauta, pauda nicinošu izteiksmi.

Portika dziļumā aiz statujas šaura eja veda uz mazu celli, ko labi apgaismoja platās pārjumtās ailes. Austrumu sienas nišā virs nomelnējuša koka altāra bija iestiprināta apdedzināta māla plāksne ar stipri reljefiem skulpturāliem attēliem. Kaila dieviete stāvēja, cieši saspiedusi kājas ar pūces nagiem un sejas augstumā pacēlusi rokas, kam delnas pavērstas uz priekšu. Kreisajā rokā bija akmenī rūpīgi izkalts virves mezgls. Aizmugurē pūces spārni sniedzās tēlam līdz pusgurniem, virs potītēm bija redzamas putna spalvas.

Dieviete stāvēja uz muguras lauvam, aiz tā gulēja vēl viens lauva, pagriezis galvu uz pretējo pusi, bet plāksnes apakšējos stūrus abās pusēs aizņēma milzīgas pūces, daudz lielākas par lauvām. Zvīņveida izciļņi gar plātnes apakšmalu simboliski attēloja kalnu grēdu. Visas skulptūras bija krāsotas spilgtās krāsās: dievietes augums sarkanā, lauvu krēpes — melnā krāsā. Dievietes spārnu un arī pūču spalvās mijās melnā un sarkanā krāsa.

Saspringtībā, kāda piemita dievietes gluži kā stīga nostieptajam ķermenim, viņas draudīgajos pavadoņos, šaušalīgajos nagos un spārnos Taīda noskārta kaut ko biedinošu, kas tūliņ izgaisa sajūsmā par viņas ķermeņa skaistumu. Slaidās, spēcīgas kājas, ļoti augstās krūšu puslodes, kurām līdzīgas Taīda bija redzējusi vienīgi Krētas vai vēlīnajās hellēniskajās skulptūrās, tievais augums, stāvie gurni — tas viss bija saliedēts harmoniskā, jutekliska spēka pilnā tēlā. Sī dieviete bija valdzinošāka par Astarti Ištaru, agresīvu savā sievišķīgajā varā pār zvēriem un cilvēkiem, bargāka par RejuKibeli, noslēpumaināka par Artemīdu un Afrodīti.

Taīda zemu paklanījās senajai skulptūrai, apsolīdamās atnest tai puķes.

Vēlāk, kad atēniete izjautāja virspriesteriem par dīvaino spārnoto dievieti, viņa uzzināja, ka seno Mesopotāmijas valdnieku laikā, apmēram pirms pusotra tūkstoša

gadiem, pie Dievu Mātes tempļiem pastāvējušas atsevišķas svētnīcas Ištarai Kutitumai, ko pielūguši kopa ar nakts valdnieci, dievieti Liliti, kura ir tikai viena acs I.ielās Mātes daudzajām sejām: Lilite ir dieviete, kas kalpo vīriešu mīlestībai, un virve viņas rokā — šī pienākuma simbols. Taīda atcerējās Hērodota stāstu par babiloniešu paradumiem, kalpojot Varenajai Dievietei, pec kuriem pilsētas labākās sievietes devušās uz Astartes tempļiem, lai tur atdotos svešzemniekiem. Par savas kalpošanas zīmi tās ap galvu apsējušas resnu virvi.»Ištara Kutituma laikam devusi pirmsākumu sīriešu un feniķiešu dievei Kotito, kas tika uzskatīta par neprātīgas kaisles valdnieci.

Tomēr, pirmoreiz sastapta, Lilite Taīdai nelikās labvēlīga. Cenzdamās atvairīt viedīgo nelaimes nojausmu, Taīda trakos rikšos trenca aidinieku lejup uz priežu mežu. Tīksminādamās par ātrumu, silto vēju un ķermeņa svaigumu pēc peldes, Taīda piejāja pie Varenās Mātes tempļa, atdeva pavadu Likofontam un pateicās viņam. Kopš brīža, kad viņi devās prom no Augoša Mēness ezera, kā to bija iesaukusi atēniete, tesālietis bija cietis klusu — kā nozvērējies.

Za-Ašta pastāstīja, ka ieradusies vēstnese no virspriesterienes un atstājusi bronzas disku. Tiklīdz kundze būšot atpūtusies, lai uzsitot pa to. Vēstnese atnākšot atkal un aizvedīšoļ Taīdu uz templi. Hetēra saviebās. Viņai nepavisam negribējās doties uz varenās dievietes mājokli. Taīda nojauta jaunus pārbaudījumus.

Dievu un cilvēku jaukais, skaidrais un draiskais prieks, ko dāvāja Afrodīte, atšķīrās no bargās, neuzveicamās Dievu Mātes varas, nenostājoties tai pretī, taču arī nesaderoties ar to. Viena bija audzelīgās Zemes dzīle, otra — kā vēja brāzma mākoņos…

Pusdienas Taīda, kā parasti, ieturēja kopā ar verdzeni. Feniķiete, kurai patika labi paēst, ēdienam gandrīz nepieskārās. Nerunīga, ar nolaistām acīm viņa apguldīja hetēru un ņēmās tai masēt jājot nogurušās kājas. Taīda pazagšus pētīja verdzeni un beidzot pavaicāja:

— Kas ar tevi notiek, Za-Ašta? Kopš vakarvakara tu esi pavisam savāda. Vai varbūt esi iedzērusi daudz indīgās dziras?

Feniķiete piepeši nometās uz grīdas un, cieši apskaudama saimnieces ceļgalus, dedzīgi čukstēja:

— Ļauj man palikt tempļī, kundze. Viņas saka, pec gada pārbaudes es kļūšot par priesterieni — kalpošot Astartei Kibelei tāpat kā viņas.

Pārsteigtā Taīda apsēdās.

— Vai priesterienes tev minēja, kādi būs pārbaudījumi? Varbūt tie ir tādi, ka tu negribēsi ne domāt par templi? Tev droši vien liks sākt kalpošanu Ķibelei no zemākās pakāpes, atdoties katram atnācējam…

— Man vienalga! Es ne no kā nebaidos! Kaut tikai varētu palikt šeit un kalpot tai, kuras varu es izjutu vakar un kuras spēkam pakļāvos!

Atēniete cieši nopētīja savu verdzeni, kas līdz šim bija bijusi dzēlīga, nikna un skeptiska, bet tagad šķita iekvēlojusies liesmās un ticībā kā četrpadsmitgadīga meitene. Varbūt moira — feniķietes liktenis Za-Aštu atvedis šurp, lai viņa kalpotu templī? Ja viņa šeit ir atradusi sevi, tad tas ir tikpat kā sastapt mīlestību. Tādos gadījumos Taīda nekad nelika ceļā šķēršļus, zaudēja skaistas verdzenes un atkal atrada citas, ar prieku gatavas viņai kalpot. Taīda sāka šaubīties. Viņa vienmēr bija piesardzīga, izlemdama savu cilvēku likteni. Turklāt pašlaik viņai bez Za-Aštas nebija nevienas citas. Vai te, nomaļā tempja pilsētiņā, būs iespējams atrast Za-Aštas vietā citu? Un Taīda pašūpoja galvu — ne atteikdama, ne arī piekrizdama.

— Pagaidi. Es vispirms uzzināšu, kā pret tevi izturēsies, tad pameklēšu tev aizstājēju.

— Tu neatsaki, ak, es tev pateicos, kundze!

— Nepriecājies par agru! Vēl nekas nav izlemts, — Taīda brīdināja feniķieti, kura sāka viņu laitīt ar divkāršu sparu. — Saki, Za-Ašta, domīgi pavaicāja Taīda, pagriezdamās uz muguras, — vai tiešām tu dzīvē neredzi cita ceļa kā vien kalpošanu Dievu Mātei? Tu esi gudra un glīta, bet liktenis, kas tevi padarījis par verdzeni, var mainīties… Turpretī templī verdzība ir daudz ļaunāka, jo Ķibeles vara ir neierobežota.

— Tu nezini, kundze, cik skaudīgi ir feniķieši, sīrieši un citas šejienes tautas! Mēs, sievietes, neciešam citu sieviešu skaistumu, bet Lielās Mātes roka visas padara vienādas.

— Man šķiet, arī. viņai kalpo dažādi? — Taīda iebilda. — Vai esmu pareizi sapratusi? Vai tu nemaz nemīli mani?

— Nē, kundze! Tu esi pārāk skaista. Es jau sen meklēju, bet nevaru atrast tevī trūkumus. Tu esi tikpat lokana kā mūsu trīspadsmitgadīgās dejotājas, stipra kā keve, tavas. krūtis ir tvirtas kā nūbietēm jaunības plaukuma..

Tāds uzskaitījums būtu mīļākā cienīgs, hetēra iesmējās, — bet kas tad tevi aizvaino?

Tu esi labāka par visiem savā apkārtne, ari pai mani!

Un tāpēc tu esi ar mieru būt par verdzeni templi?

— Jā, jā!

Taīda paraustīja plecus, tā arī neizpratusi savu verdzeni. Krietnu brīdi klusējusi, Za-Ašta sacīja:

Cik skaisti izskatās gaišzilie akmeņi uz tavas kapar.krasas ādas, kundze! Un tavas pelēkās acis kļūst vēl dziļākas. Tas, kurš tev dāvināja šo kaklarotu, izprot rotu skaistumu.

— Tā ir KibelesRejas, Astartes jeb Ištaras, daudzvārdu Dievu Mātes virspriesteriene.

— Un agrāko kaklarotu tu tagad valkāsi par jostu?

— Jā, kā Hipolite, amazoņu valdniece! — Taīda kritiski aplūkoja zelta jostiņu un nolēma noņemt visas zvaigznes, izņemot vienu. Jau sen pagātnei piederēja pirmās uzvaras un panākumi, neko viņai nenozīmēja ari Ptolemaja dāvinātā zvaigzne. Tikai pēdēja ar burtu «mi»… Virspriesteriene bija teikusi, ka «M» esol sievietes simbols kopš neatminamiem laikiem…

— Vai sameklēsi meistaru, kas varētu noņemt zvaigznītes, izņemot vienu? — hetēra pavaicāja.

— Atļauj man. Es taču esmu juveliera meita un šo to protu…

Feniķiete noņēma jostiņu un, iegājusi istabas kaktā, sameklēja savās mantās mazas knaiblītes, padarbojās ar tām un svinīgi aplika Taīdai ap vidukli ķēdīti ar vienu zvaigzni.

— Tagad līdzsvars ir centrā. — Viņa sakārtoja agrāko kaklarotu un pasniedza Taīdai pārējās zvaigznītes.

— Ieliec šķirstiņā. Tu, kā izrādās, esi īsta meistariene, kā tad es lai šķiros no tevis?

Feniķiete jau sadrūma, bet tad aptvēra, ka hetēra viņu ķircina, un aizsteidzās pēc šķirstiņa.

— Vai gribi, es rīt ņemšu tevi līdzi? — atēniete teica, laiski atlaizdamās spilvenos. — Netālu ir kāds ezeriņš ar dzidri zilu ūdeni, līdzīgs Mēness sirpim. Es tajā šodien peldējos un sen nebiju guvusi tādu baudījumu.

— Ko tu esi izdarījusi, kundze? — Za-Aštas seja šausmas pārvērtās. Taīda neapmierināta paslējās uz elkoņiem.

— Tu kliedz kā sīriešu tirgū! Kas noticis?

— Man stāstīja, ka uz austrumiem no tempļa ir Ištaras svētais ezers, kas atgādina Mēness sirpi. Tur nošķirtībā no visiem svētku dienās notiek Astartes mazgāšanās… Šķiet, grieķi viņu sauc par Artemldu. Katru, kam gadās redzēt svēto rituālu, priesteri uz vietas nogalina ar gariem šķēpiem. Es baidos par tevi, kundze. Astarte ir atriebīga — un tās kalpotāji ne mazāk.

Taīda kļuva domīga.

— Laikam par manu rīcību vajadzētu ciest klusu. Un es neņemšu tevi līdzi, kaut arī atkal jāšu tur peldēties.

— Ak, kundze, — Za-Ašta iesāka un metās pie durvīm uz terasi, no kurienes atskanēja ieroču žvadzoņa. Taīda pārvilka sev pāri sudrabaino segu. Pēc brīža istabā ienāca Likofonts.

—. Piedod, kundze, ka traucēju tevi nelaikā. — Viņš paklanījās.

— Vai kas noticis? Ar Boanergosu vai Salmāhu?

— Nē, zirgi ir sveiki un veseli. Atauļojis sūtnis no karaspēka un atvedis tev stratēga Ptolemaja vēstuli. Te tā ir. — Karavīrs pasniedza ar auklu pārsietu plānas ādas tīstokli ar tam klāt piesietu rakstāmplāksnīti, uz kuras bija minēts Taīdas vārds un pavēle vēstuli nogādāt bez vilcināšanās.

Taīda nolika tīstokli uz spilvena, lika karavīram apsēsties un iedzert vīnu. Feniķiete, ko jau sen bija apbūris Likofonta skaistums, vienā mirklī atšķaidīja un pasniedza sārto vīnu, visādi izgrozīdamās un arvien uzmezdama tesālietim īsus un vērīgus skatienus. Jaunais karavīrs ieņēma cienīgu stāju, izdzēra kausu, un Za-Ašta to tūliņ piepildīja vēlreiz. Likofonts atteikdamies atmeta ar roku un nogrūda zemē uz galda malas nolikto bronzas disku. Atsizdamās pret grīdas plāksnēm, bronza skaļi un stiepti nošķindēja. Ļoti drīz pie durvīm, kas veda uz tempļa gaiteni, atskanēja klauvējiens. Pēc Taīdas dotās zīmes feniķiete atbīdīja aizšautni. Istabā ienāca priesteriene melnā tīklā. Pielikusi roku pie pieres, viņa izslējās un bezkaislīgi pārlaida acis klātesošajiem.

— Ak! Ko tu izdarīji! — Taīda teica karavīram. — Nu man jāiet!

Likofonts, lēnām celdamies augšā no sēdekļa, pārmetumu nesaklausīja. Viņš, acu neatraudams, raudzījās uz melno priesterieni, it kā viņam būtu parādījusies pati Afrodīte jūras putās un zvaigžņu mirdzumā. Pat atēnieti satrauca svešādais spēks, kaut kas mazliet parcilvēcisks

kas strāvoja no dīvainās sievietes, it ka ta būtu oreāda

kalnu nimfa vai mītiska vilkate. Priesleriene nepalika vienaldzīga pret tesālieša sajūsmu, mazliet pielieca galvu un no viņas lielajām acīm izšāvās tādi ka tumsi zibeni, pilnīgi uzveikdami upuri. Jauneklis nosarka, it kā visas asinis viņam būtu saskrējušas galvā. Viņš nolaida acis kavēdamies pie spēcīgajām kājām ar apbrīnojami pareizi veidotām pēdām. Priesteriene, smailos, metāliski spīguļojošos nagus zibinādama, atmeta atpakaļ melnu matu cirtu, kā pirms kaujas atsegdama savu drūmo un daiļo seju.

Taīda, kam parasti greizsirdība bija sveša, nevarēja paciest, ka viņas klātbūtnē vienu no viņas karavīriem saliec kā tievu klūdziņu.

— Za-Ašta, tu piedāvāsi Likofontam vēl vīnu? Varbūt viņš gribēs paēst? Ejam, — viņa nevērīgi pamāja melna jai priesterienei, kura viegli un vēlīgi pasmaidīja, raidi dama jaunajam karavīram vēl vienu ilgu, visu apsološu skatienu.

Taīda gribēja iet pa priekšu, taču priesteriene, tā an ne vārda neteikusi, ieslīdēja ejā un, atpakaļ neskatīda mās, sāka ātri soļot. Tikai pie gaiteni aizžogojošā režģa viņa pagaidīja hetēru, paaicinādama pie sienas piekalto vārtsardzi, kas tikko apgaismotā nišā gulšņāja uz sausas zāles klēpja. Pavadone negāja tieši uz svētnīcu, bet pagriezās pa labi, sānu ejā, kas bija spilgti apgaismota un beidzās ar augšup vedošām kāpnēm. Abas nonāca augšej.i stāvā, uzkāpa pa vēl vienām un atradās verandā. Viņam aiz muguras pacēlās visaugstākā telpa bez logiem,ar vienām vienīgām ārkārtīgi smagām un izturīgām bronzas durvīm. Taīda uzminēja, ka tā ir dārgumu glabātuve, un nodomāja, cik nepiesardzīgi gan ir glabāt dārglietas augstā vietā. Ja nu gadās ugunsgrēks… Koniski sarkanas, blīvas terakotas izvirzījumi klāja dārgumu krātuves un augšstāva sienas.

— Ko tu tur apskati, mana meita? — virspriesteriene uzsauca.

Pagriezusies atpakaļ, Taīda viņu ieraudzīja ziloņkaula krēslā līdzās vīrietim, acīmredzot virspriesterim. Ale niete piegāja pie viņas, apsēdās uz sola, kas ari bija apdarināts ar ziloņkaulu, un pastāstīja par savām baam

— Es zinu, ka tu, Afrodītes kalpotāja, esi gudra bet arī tie, kas cēluši šo svēto vietu, nebija muļķi Viss templis ir celts tikai no ķieģejiem, podiņiem, granīta un marmora plāksnēm, kas sedz griestus. Celtnieki ir izdarījuši tā, lai templī, pat tīšām aizdedzinot, nevarētu sadegt nekas cits kā vien daži aizkari un sēdekļi.

Taīda ieinteresējusies atbildēja, ka līdzīgus mūžīgu celtņu būvēšanas paņēmienus, izmantojot tikai akmeni, viņa redzējusi Ēģiptē. Virspriesteriene viņai uzdeva vairākus jautājumus un tad apklusa. Taīda no augšas tīksminājās par tempļa prasmīgo izvietojumu. Grieķijā tempļus cēla uz dabiskiem paaugstinājumiem — stāvu pakalnu virsotnēs, krauju malās, nogāžu korēs. Kāpdams augšā uz templi un gatavodamies uz tikšanos ar dievu tēliem, augstāk pacēlās arī pats cilvēks.

Sis templis (kā virspriesteriene paskaidroja, celts pēc līdzenuma zemes Divupes vissenāko svētnīcu paraugiem) atradās ieapaļa, no dienvidiem, rietumiem un ziemeļiem kalnu ieskauta un tikai austrumos pret Eifratu atklāta līdzenuma centrā. Kopā ar augšējo virsbūvi un pjedestālu templis pacēlās ievērojamā augstumā. Cilvēki, kas no līdzenuma nāca vai jāja šurp, svētnīcu redzēja jau iztālēm. Pamazām tuvojoties, celtne slējās arvien augstāka, it kā spiedās cilvēkiem virsū, nomākdama tos ar niecības izjūtu varenās dieves un tās kalpu priekšā…

Ar īpašu baudu Taīda aplūkoja apkārtni, varbūt pirmoreiz izjuzdama augstuma ietekmi uz cilvēka apziņu. Atsvešinātība no visa, kas drūzmējās lejā, paša nepieejamības izjūta, iespēja ar acīm aptvert plašāku apkārtni — viss bija citādi nekā kalnos. Tur cilvēks, uzkāpis augstumā, bija visas apkārtējās dabas daļa, bet te mākslīgi radītā celtne augstprātīgi pacēlās līdzenuma vidū, atraudamās no dabīgās vides un apveltīdama cilvēkus, kas tajā atradās, ar pārākuma, tīrības un neatkarības apziņu. Tālu austrumos aiz putekļainas dūmakas stiepās Eifratas līdzenums, bet ziemeļos melnoja aiza, pa kuru tecēja tās pieteka — prāva upe, pie kuras krasta kraujas atradās nelielais Persijas Ištaras templis.s

Klusumu pārtrauca virspriesteris, pateikdams kaut ko hetērai nepazīstamā valodā. Virspriesteriene nevērīgi pastaipījās savā dziļajā sēdeklī un apvaicājās, vai viešņa negrib turpināt iepazīšanos ar Dievu Mātes noslēpumiem. Uz Taīdas atbildi, ka viņa nakti jutusies tā, it kā būtu saindējusies, un, ja «iepazīšanās» tāpat arī turpināsies, tad viņa to neizturēs, virspriesteriene atsaucās ar dzedru un piekrītošu smīnu, atzīdama, ka hetērai iedota pārāk stipra ziede, neapsverot, ka grieķiete diezin vai ir pieradusi pie šādas ierivēšanās. Turpmāk viņas Imsot uzmanīgākas.

Lai novilcinātu atbildi (tiešs atteikums svētās viebis saimniekiem nebija pieļaujams), Taīda apvaicājās, kada jēga ir augstāko priesterieņu apģērbam un viņu dalījumam divās grupās.

Tas nav noslēpums, — virspriesteriene atbildēja, sarkanās priesterienes kalpo dienā un iemieso Ķibeles dienas spēkus, bet melnās — nakts spēkus. Lībija un Grieķijā viņas sauktu par lamijām — Hekates pavadonēm. Tiek uzskatīts, ka tas, kurš ieguvis šādas priesterienes mīlestību, iemanto KibelesRejas jeb Gajas, kā jūs viņu saucat, spēkus. Visu mūžu to pavada veselība, veiksme un tam ir lieliski pēcnācēji. Priesterieņu, it īpaši melno priesterieņu, māksla ir augstāka par visu, ko spēj sniegt mirstīga sieviete, šo mākslu iedvesusi Varenā Māte, un to dara stipru dievietes varenais spēks.

— Un to var iegūt jebkurš cilvēks?

Virspriesterienei acīs iekvelojās liesmas kā plēsīgam zvēram. Taīdai pārskrēja drebuļi pār muguru, tomēr skatienu viņa nenovērsa.

— Jebkurš!— virspriesteriene atbildēja. Ja vien viņš nav kroplis, ir vesels un pietiekami stiprs.

— Kā tad var noteikt, kurš ir pietiekami stiprs?

— Tam arī domāts tīklveida apģērbs. Tas ir ļoti izturīgs, un, lai iegūtu priesterieni, ir ar rokām jāsaplēš tīkls. To spēj tikai neparasti spēcīgs vīrietis nevaldāmu jūtu ugunīs.

— Bet ja nespēj un nesarauj?

Virspriesteriene noliecās pie Taīdas un klusi sacīja:

— Tad pār viņu nāks Ķibeles sods. Ja viņš būs ietīkojis sarkano dienas priesterieni, viņa iesauksies, un neveiksminieku sagrābs, uz ziedokļa Ķibeles.priekšā izkastrēs un padarīs par tempļa vergu, ja viņš paliks dzīvs. Melnā priesteriene — Lamija nevienu nesauc. Cieši apskāvusi neveiksmīgo vīru, viņa sniegs tam Ķibeles skūpstu, iedurdama dunci, lūk, te. — Virspriesteriene uzlika pirkstus uz bedrītes virs kreisā atslēgas kaula.

— Kādu jēgu Varenā Māte piešķīrusi šai cietsirdībai?

— Tikai ļoti spēcīgi, skaisti un par sevi pārliecināti spēkavīri nāk, lai kļūtu par Dienas un Naktā mīļotajiem. Dzimst bērni, un meitenes kļūst par augstākajām priesterienēm, bet vīrieši — par sargiem un svētnīcas aizstāvjiem. Vai esi pamanījusi, cik viņi ir spēkonlgi, cik lieli ir viņu šķēpi un cik smagi zobeni?

— Esmu ievērojusi, ka daiļas ir ari augstākās priesterienes — visas kā viena. Bet vai tad tiešām visa jēga ir vienīgi pēcnācēju iegūšanā tempļa vajadzībām? No tūkstošiem varētu atrast un izraudzīties nebūt ne sliktākus, — Taīda iebilda.

— Tu nu gan, nebūdama iesvētīta, esi pārāk gudra, — ar vieglu izsmieklu («Gluži kā Ištara,» Taīda nosprieda) sacīja virspriesteriene, — īstā jēga, protams, nav tā. Gadsimtu gaitā cilvēku suga kļūst vārgāka, un ĶibelesAstartes Atargatīdas kaislīgais neprāts tos vairs nevaldzina tā kā agrāk. Ķibelei ir pa prātam nevaldāma jūtu uguns tāpat kā Afrodītei — mīlestība…

Taīda atcerējās Urāniju. Virspriesteriene turpināja:

— Mūsu meiteņu kalpošana dievietei cilvēkiem liek gremdēties dabā, saliedējot tos ar visu dzīvo, RejasKibeles izaudzēto. Tāda ir vīrieša laime un liktenis, citu ceļu dievi tam nav lēmuši. Vīrieši atrod sevi un dara to, kam viņi radīti. Bet, ja nu tie izrādās nederīgi, Varenā Māte sauc viņus atpakaļ pie sevis, lai radītu no jauna dzīvei piemērotākus. Un vīrieši dodas pie dieves dedzības pilnajā jaunībā, neiepazinuši novecošanas rūgtumu.

— Kāpēc tu esi pārliecināta, ka cilvēki kļūst vārgāki? — savukārt zobgalību slēpdama, ievaicājās Taīda, un virspriesteriene. piepeši iesmējās.

— Paskaties vēlreiz uz KibelesRejas ārieni senajā statujā — un tu sapratīsi, ka šādu tēlu var meklēt vienīgi neremdināma vēlme un vienīgi tas, kam ir neparasts spēks un izturība, var cerēt, ka būs tai pāris…

Taīda atcerējās miesas būves harmoniskuma neparasto spēku, ko izstaroja Rejas statuja, un nespēja iebilst.

— Un kur tad dzīvo melnās un sarkanās? — viņa pavaicāja, mainīdama tematu.

— Kamēr ir jaunas, viņas templi neatstāj. Bieži vien viņas apprecas ar visai ievērojamiem cilvēkiem vai ceļo apkārt, ieņemdamas augstus amatus citos — ne tik slavenos Rejas tempļos. Noteiktās mēneša dienās viņas dodas peldēties uz svēto ezeru, un posts tiem vīriešiem, kam gadīsies iztraucēt viņu mieru.

— Bet ja viņas iztraucēs sieviete? — Hetēra saprata, par kādu ezeru ir runa.

— Ar sievieti nav ko iesākt. Vienīgi tad, ja nelaimīgā ir apgānījusi svētā ūdens tīrību, viņu gaida nāve!

Un priesterienes dzīvo tur? — Taīda pasteidzas pavaicāt, norādīdama uz tempļa celtnes dienvidu spaiņu, kura plakanais jumts iznāca vienā augstumā ar galvena tempļa grīdu.

— Tu uzminēji! Vai gribi viņas apciemot?

Ak nē! Bet kas atrodas ziemeļu spārnā?

Virspriesterienes skatienā atkal pazibēja un nodzisa negants spīdums.

— Turp jau es tevi arī gribu aizvest saulrieta laikā. Bet vispirms tu pie KibelesRejas altāra nodosi zvērestu, klusēšanas zvērestu. Mēs glabājam Varenās Mātes sensenos noslēpumus. Neatminamu laiku rituāli, kas pirms tūkstošiem gadu pārnesti uz šejieni no Likāonijas un Frīģijas, dod spēku Astartes kalpotājiem.

Svētnīcā, kas šajā stundā bija pilnīgi tukša, hetēra zvērēja saglabāt noslēpumu. Tempļa saimniece ielēja viņai dzērienu. Taīda bažīgi atkāpās.

— Nebaidies, šis nav tas pats, kas vakar! Tev būs vajadzīga vīrišķība, kad ieraudzīsi noslēpumu. Atceries, ka Varenā Māte ir zvēru valdniece… — Pēdējie, saspringtā čukstā sacītie vārdi viesa hetēra nenoteiktas bailes. Kausu viņa izdzēra vienā paņēmienā.

— Lieliski! Tagad saņem dāvanu. — Un virspriesteriene pasniedza Taīdai divus pienbaltus flakoniņus, ko blīvi noslēdza dārgā tumšsārtā Indijas turmalīna aizbāžņi. Uz viena no flakoniņiem bija izgriezts mēness sirpis, uz otra — astoņstaru zvaigzne.

— Kāpēc tad tā! Es nevaru pieņemt tik dārgas dāvanas! — Taīda izsaucās.

— Nieki! — virspriesteriene atbildēja. — Varenās Mātes templis ir bagāts un var pasniegt vēl daudz dārgākas dāvanas visskaistākajām sievietēm, jo viņas pašas ir dārgumi, ko Reja radījusi savu mērķu piepildīšanai. Bet tu nepajautāji, kas ir flakonos. Sajā,— viņa norādīja uz to, kuru rotāja zvaigzne, — ir dzērienā atšķaidīts tas līdzeklis, ko tev dfeva vakar. Ja tu kādreiz vēlēsies ar kādu kopā izbaudīt visu AstartesKibeles varenību Anaitīdas veidolā — tad sešus pilienus kausā ar ūdeni un izdzeriet uz pusēm. Šis te — ar Mēness attēlu — atbrīvos tevi no iepriekšējā dzēriena iedarbības. Ja iedzersi tikai šo, tas tevi padarīs saltu kā tālais Mēness. Ne vairāk par trim pilieniem, citādi vari kļūt salta uz visiem laikiem… — virspriesteriene spalgi un ļauni iesmējās, pieveda hetēru pie nišas sānu sienā un izņēma no turienes spožu, melnu, kā Taīdai sākumā likās, no stikla darinātu apli. Tajā viņa savu attēlu ieraudzīja tikpat noteiktu un skaidru kā parastā ar sudrabu pārklātā bronzas spoguli.

— Sis nav stikla, bet akmens spogulis un izgatavots tajos laikos, kad cilvēki pazina tikai akmeni. Metālu rūdas tiem noderēja tikai mūžīgu krāsu iegūšanai, jo jau toreiz uz sienām tika veidotas gleznas. Šajā spoguli sievietes ir lūkojušās pirms daudziem tūkstošiem gadu, kad vēl nebija ne Ēģiptes, ne Krētas… Ņem ari to par dāvanu!

— Tu man dāvini jau otru neizsakāmi dārgu mantu, kāpēc tā? —Taīda iejautājās.

— Dāvinu kopā ar flakoniem, kuros atrodas inde. Skaistums un nāve vienmēr atrodami līdzās, kopš dzīvo cilvēks.

— Nāve — kam?

— Vai nu tam, kam pieder skaistums, vai tam, kurš to ņem, vai abiem kopā.

— Vai tad citādi nevar?

— Nē. Tā ir noteikusi Dievu Māte, un ne jau mums to apšaubīt, — skarbi, gandrīz draudīgi atteica tempļa valdniece.

— Pateicos tev! Tava dāvana patiesi ir pārāka par visiem dārgumiem!

— Un tev nav bail?

— No kā?

— No Varenās Mātes noslēpumiem. Tad ejam!

Svētnīcas ziemeļpusē grīdā melnēja milzīgs caurums, kura centrā slējās resna kolonna. Ap to spirālveidīgi lejup aizliecās akmens kāpnes. Skopi apgaismota eja veda uz templi ar tādu iekārtojumu, kādu Taīda vēl nekad nebija redzējusi. Plati ķieģeļu soli abpus ejai bija blīvi nokrauti ar īstiem milzīgu vēršutauru ragiem, tie bija stipri izliekti, ar augšgalā satuvinātiem vertikāliem galiem. Svētnīcas zemajā kvadrātveida telpā starp rupji veidotām sarkanas terakotas puskolonnām sienas ailes greznoja no akmens vai māla lieliski darinātas vēršu galvas ar lstiem ragiem. Vēršu galvu ragi pie rietumpuses sienas slējās uz augšu kā tauriem, pie ziemeļpuses sienas bija noliekti uz leju, bet gar austrumpuses sienu — bija plaši izvērsti kā viļņotas horizontālas smailes, kādi tie ir

Mesopotāmijas savvaļas vēršiem. Si neatminamo laiku svētnīca atstāja dīvainu, baismu, pat šausminošu iespai du. Milzīgie ragi rēgojās visur: uz pazemiem stabiņiem.11 kvadrātveida virsmu un uz gariem soliem, apgrūtinot staigāšanu pa templi. Sarkana okera kontūru freskas.iltēloja vēršu figūras uz sienām ieejās tuvumā. Starp vēršu galvām bija piestiprināti asinssarkanas krasas sieviešu krūšu atveidojumi, un krūšu galos nezin kāpēc bija iestiprināti maitu liju knābji vai caunu galvaskausi ar alieztiem zobiem. Aiz pirmās telpas atradās otra — mazāka, ar smailu nišu ziemeļu sienā. Virs trim ragainām vēršu galvām, kas bija novietotas vertikāli cita virs citas, lidinājās dievietes figūra ar plati atmestām rokām un k.ijām. Abpus nišai melnēja divas ejas.

Ragi Taīdu nezin kāpēc satrauca, un piepeši viņas apziņā uzplaiksnīja spilgtas atmiņas. Tādi paši simboli, tikai veidoti no akmens un palielināti līdz titāniskiem apmēriem, bija redzami arī Krētas svētajās vietās. Kādā freskā, kas bija labi saglabajusies, atēniete bija redzējusi svētnīcas attēlu, kas ļoti atgādināja to, kurā viņa atradās pašlaik. Arī tur dažāda izmēra ragi sadalīja freskā attēloto upurēšanas telpu. Tomēr šeit savvaļas vēršu dabiskie ragi šķita sevišķi draudīgi un atstātā iespaida ziņā neatpalika no milzīgajiem akmens ragiem, kādi slējās laukā no zemes Krētā. Taīdai kļuva pilnīgi skaidras dziļās saiknes starp Varenās Mātes senseno reliģiju Āzijā un viņas senču ticību Krētā.

Svētnīcas vēršu skulptūras šķita sevišķi briesmīgas. Tās nebija līdzīgas Krētas struppurnu milzeņiem ar to garajiem, uz augšu vērstajiem ragiem.

Šajā ļoti senajā svētnīcā vērši bija attēloti ar zemu noliektām garām galvām un milzīgiem uz priekšu vērstiem ragiem. Tie vai nu virs pieres satuvinājās ar baismīgi augšup uzliektām smailēm, vai arī bija plaši izvērsti un izliekti līdzīgi līkiem nažiem. Šī, bez šaubām, bija cita vēršu šķirne, un atēniete nodomāja, ka ar tik negantiem radījumiem, kas it kā ar visu būtību tiecas cīņā, diezin vai veiksmīgi beigtos krētiešu svētā rotaļa ar vēršiem.

Virspriesteriene ieklausīdamās apstājās. Kitaras viszemākā toņa malējo stigu dobjās, zemās, ritmiskās skaņas atplūda no tālienes, sajaukdamās ar sieviešu balsīm, vaidiem un kliedzieniem. Nojaušot kaut ko šausmīgu, Taīdas sirds sāka satraukti dauzīties. Virspriesteriene no žuburaina postamenta pacēla lāpu, aizdedzināja to pie upurtraukā kvēlojošām oglēm un devās ejā pa kreisi. Vēl viens garš gaitenis, tumšs kā pazeme, un Taīda atradās plašā ēkā vienā līmenī ar tempļa dārzu.

Par šajā ēkā redzēto Taīda nekad nevienam nestāstīja, kaut arī katrs mirklis palika atmiņā uz visiem laikiem. Ēģiptē viņu bija satriekušas Mirušo pazemes freskas, kas attēloja Tiau jeb Nakts Saules Taku —ēģiptiešu elli, kas atradās uz Mēness otras — neredzamās puses. Taču tie bija tikai attēli, kamēr te, templī, kas savā senumā sacentās ar akmens spoguli, Varenās Mātes neparastie rituāli, arī desmittūkstoš gadu veci, norisinājās īstenībā, tos izpildīja dzīvi cilvēki.

Rejas dzēriena stiprināta, Taīda izturēja šo skatu līdz galam. Visas četras neredzētās darbības pakāpes norisinājās viņas acu priekšā, pakāpeniski atklājot savu apslēpto jēgu. Zemi simbolizējošās Gajas un visa uz tās mītošā saknes nolaižas bezdibenī zem Tartara, kur Ereba šausmīgajā tumsībā plosās haotiski viesuļi. Tāpat arī dvēseles saknes paceļas no pirmatnējo jūtu tumsas, kas Ķibeles klēpī griežas kā viesuļi. Šīs jūtas, tumsa un bailes jāpārdzīvo, lai atbrīvotos no to slepenās varas, tādēļ.sieviešu acu priekšā vienlaikus tiek izlaisti brīvībā upuri un dalībnieces, kas piedalās lielajā saplūsmē ar visas dabas saknēm, dabai iemiesojoties Anankas — neatvairāmas nepieciešamības tēlā. Izprazdama seno rituālu jēgu, Taīda tomēr nespēja tos pieņemt. Pārāk tālu nošķīrās Urānijas tieksmes no Ķibeles Anaitīdas tumšās varas.

Melnās priesterienes pavadīta, Taīda vēlu naktī atgriezās savā pagaidu mājā — gluži satriekta, nogurusi un nomākta. Za-Ašta, kundzi gaidīdama, bija nomodā. Verdzenes acis bija satūkušas no asarām, Taīda pamanīja arī ar nagiem savainotās delnas. Viņai nebija spēka izvaicāt, viņa tikai atkrita guļvietā uz mutes, atteikusies pat no apmazgāšanās. Un Ptolemaja vēstule palika neizlasīta līdz ritam.

Taīdai neizdevās aizmigt. Arī feniķiete grozījās un ik pa brīdim nopūtās, līdz hetēra viņu pasauca pie sevis.

— Apsēdies un izstāsti, kas noticis. Vai Likofonts tevi apvainoja? — Za-Ašta klusēdama pamāja, iekodusi lūpu zobos, un viņas acu tumšajos dziļumos iedegās dusmas.

— Es viņu pasaukšu, kad iestāsies diena, un palūgšu, lai lohags tesālieti soda.

— Nē, nē, kundze! Viņš nav neko nodarījis un es vairs negribu viņu redzēt.

Vai tiešām? Dīvains jauneklis! Tu esi skaista un es, dažu labu reizi esmu redzējusi, kā viņš noskatās tev.

Vai tu devi viņam vēl vīnu un pabaroji ar kautko— Kausu viņš izdzēra vienā paņēmiena gluži ka sliktu tuksneša ūdeni. Ēdienam nepieskaras un kluueja, raudzīdamies uz durvīm, pa kurām izgāja si tannļa, tumsas meita! Tā tas turpinājās bezgala ilgi, Intpacietību zaudējusi, viņu aizdzinu. Un viņš aizgaja nepateicies un neatvadījies, kā prosas alu sadzēries…

— To nu gan es no viņa negaidīju! — Taīda izsaucās. — Vai tiešām lamija būtu viņu tik ļoti apskurbinajusi ar Erotu? Kāpēcgan? Viņš skatījās, kā tu dejo bal.nllu, cik tev lokans augums, cik slaidas kājas!

— Tu esi laba pret mani, kundze! — feniķiete atbildei.i, apvaldīdama sariesušās asaras. — Taču tu esi sieviete un nesapratīsi melnās lamijas spēku. Es viņu pamatīgi aplūkoju. Viņai viss ir gluži citādāks nekā man.

— Kā tad tā?

— Viss, kas man ir šaurs, — viņai ir plats — gurni, ikn, acis, bet, kas man plats — pleci un viduklis, tas viņai šaurs. — Feniķiete sarūgtināta atmeta ar roku. — Viņa 11 veidota tā kā tu, kundze, tiķai smagnējāka, druknāka pai tevi! Un tas vīriešus padara trakus, it īpaši tādus ka sii puika…

— Tātad viņš noraidīja tevi un domā par to lamiiju Nekas, drīz mēs dosimies tālāk, un priesteriene izgaisis Likofontam no atmiņas… Jā, es aizmirsu — vai tu gribi palikt? Vēl arvien gribi?

— Tagad vēl vairāk, kundze! Mums, feniķiešiem, n Senhuniafona mācība. Tā apgalvo, ka vēlēties jau nozīme radīt. Un es gribu sevi pārradīt no jauna!

— Arī mums vēlēšanās, Pots, ir radīšana. Nevaidama vēlēšanās vai nu rada vajadzīgo formu, vai arī beidza, ai anoiju — ārprātu. Lai paiet laiks — gan redzēsim l.i sniedz man vēstuli!

Ptolemajs sūtīja sveicienus, lūdza, neaizmirst viņu un nekādā ziņā nedoties tālāk, iekams nebūs ieradusies viņai pakaļ atsūtītā vienība ar viņa draugu priekšgala la pienāks sliktas ziņas, Taīdai nevajag palikt templi, t» t ai savu apsardzi, ko veido veselību atgūstošie k.n.nni auļot uz jūru, uz īsas līci, tikai piecpadsmit paiasanini pāri kalniem uz rietumiem. Tur gaidot tns kuģi, kuru pavēlnieks uzņemšot Taīdu un gaidīšot vēl pusi mēneša. Ja Ptolemajs ar Aleksandru šajā laikā neieradīšoties, vajagot kuģot uz Grieķiju.

Taīda nosprieda, ka sirds dzijumos Ptolemajs ir cildenāks, nekji pats grib izrādīties rupjo maķedoniešu karavadoņu vidū. Viņa maigi noskūpstīja vēstuli. Ptolemajs aprakstīja pārgājienu pa karstu stepi — pa vasaras sausumā jau apvītušas garas zāles jūru. Viņi dienu pēc dienas jājuši vienā jāšanā, aizvirzīdamies arvien tālāk aiz bezgalīgā lokā izliektā horizonta austrumu pusē. Visus — pat Aleksandru — satraucot neskaidras bažas. Ptolemajs redzējis, kā Aleksandra teltī naktīs ilgi dedzis gaismeklis. Karavadonis apspriedies ar izlūkiem, lasījis aprakstus. Pamazām viņš novirzījis armiju pa kreisi, vairāk uz ziemejiem. Ceļveži viņu pārliecinājuši, ka drīz vien iestāšoties vēl lielāks karstums. Izdegšot zāle un izžūšot sīkās upītes un strauti, kas pagaidām armiju pietiekami apgādājot ar ūdeni. Tagad Aleksandram Jīdzi nākot trīsdesmit pieci tūkstoši cilvēku, tomēr šeit, Āzijas neaptveramajos līdzenumos, karavadonis pirmoreiz esot apjautis, ka šādiem plašumiem viņa armija nav liela. Karstie vēji pūšot pretī nāvējošu svelmi no tuksneša, kas plešoties aiz stepes. Kā dēmoni griežoties putekļu viesuļi, bet pie horizonta karstais gaiss esot zemi it kā pacēlis uz augšu virs neskaidri ziliem šķietama ūdens ezeriem.

Kad armija pagriezusies uz ziemeļiem, zāle kļuvusi augstāka un biezāka, bet dzelteni duļķainās upītes pelēkas. Esot bijis pilns Mēness aptumsums. («Kā gan esmu to palaidusi garām?» nodomāja Taīda.) Zinātāji pavēstījuši, ka armija nonākusi zemē, kur valdot Zvēru Pavēlniece. Visu zvēru — debesu, zemes un pazemes, tā, kuru saucot par Astarti, Ķibeli jeb Reju, bet grieķi apzīmējot arī par Artemīdu jeb Hekati. Ja viņa parādīšoties jāšus uz lauvas, tad no bojāejas nevienam neizbēgt.

Aleksandrs griezies pie karavīriem ar runu, pārliecinādams, ka nevajag baidīties. Viņš visu, kas gaidāms, zinot jau iepriekš un vedot viņus pretī kara beigām un milzīgām bagātībām…

Starp Ptolemaja — dzimuša rakstnieka rindiņām Taīda izlasīja jaunas, maķedoniešiem agrāk nepazīstamas izjūtas. Tās visdrīzāk bija bailes.

Hetēra pirmoreiz nopietni pārdomāja, cik neprātīgi drosmīgs ir Aleksandra pasākums. Ar kādu dievišķu vīrišķību apveltītam jābūt karavadonim, lai dotos prom no juras, dziļi iekšā nepazīstamā zemē, pretī Valdnieku Valdnieka karapūļiem. Aptvērusi ieceres pārdrošību, ateniete saprata, ka sakāves gadījumā maķedoniešu armija liks noslaucīta no zemes virsas un nekas to nespēs glabt. No dzīves būs jāšķiras gan dievišķajam karavadonim, gan ptolemajam, gan Leontiskam… Vienīgi Nearhs varlnil i.glabs savu floti un atgriezīsies pie dzimtajiem krastiem. Ai k.idu niknumu un nepacietību šo sakāvi gaida neskai l.imie ienaidnieki, gan lieli, gan sīki, kvēlodami taisnīga iliiebē un gļēvulīgā hiēnas jūsmā… Jā, visiem viņas draugiem velti gaidīt žēlastību, un prātīgi dara Ptolemajs, atstādams otru glābšanās iespēju Aleksandram un sev. Pirmā iespēja ir Nearha flote, kas gaida Eifratas lejtecē, ja sadursme ar Dāriju notiks nevis ziemeļos, bet dienvidos. Ptolemajs rakstīja par baumām, ka Dārijs.savācis visus savus spēkus, neskaitāmu daudzumu jātnieku, sākot ar slaveno persiešu Nemirstīgo gvardi un beidzot ar baktriešiem un sogdiem.

Kaut gan Ptolemaja vēstulē pavīdēja satraukums, Taīdai tā tomēr iedvesa lielu pārliecību par drīzu uzvaru. Tāpēc viņa ar jo lielāku nepacietību gaidīja jaunas ziņas…

Nākošajā dienā Likofonta vietā lohags atsūtīja bakurēl.iinu maķedonieti ar vēl nesadzijušām brūcēm uz pleca un kakla.

Hestiota vietā,— karavīrs plati smaidīja, acīmredzot apmierināts, ka pavadīs jājienā slaveno skaistuli no Atēnām, teiksmainās izsmalcinātības un zinību pilsētas.

— Bet Likofonts?

— Aizgāja uz pilsētiņu, laikam nopirkt zāles. Viņš tāds kā apslimis…

Taīda sasita plaukstas, aicinādama Za-Aštu, un aizsūtīja karavīru pēc viņa zirga. Feniķiete uzkāpa Salmāhai mugurā, kā jau dažu labu reizi bija darījusi ceļā no Ēģiptes, un viņas skumjajā sejā iegaismojās zēniska bravūra. Abas sacentās, kurai ātrāks zirgs, ik pa brīdim atstādamas sargu tālu aiz muguras, un viņas apvaldīja vienīgi karavīra dusmīgie uzsaucieni. Izjājušas vientulīgas stepes malā, abas sievietes apstājās kā apburtas. Stepē ziedēja neparasti spilgtas, Grieķijā neredzētas puķes.

Garu, kailu stiebru galā vējā līgojās ābolu lieluma lodītes brīnišķā debeszilā krāsā. Tās auga juku jukām ar tikpat izklaidus izkaisītiem gariem augiem, kam lapas bija šauras un retas, bet lodveida ziedkopas saulaini dzeltenas, tīri vai zeltainas. Dzidrajā rīta gaisā uz putekļaini zaļā fona zeltainais margojums pletās tālu jo tālu.

— Pasaka, nevis puķes! — izsaucās maķedonietis, brīnumainā raibuma pārsteigts. Bija žēl ziedu skaistumu samīdīt zem zirgu kājām.

Viņi pagriezās pa labi, lai apjātu apkārt, un atkal apstājās vēl brīnumaināku puķu klājiena priekšā. Līdz pat jātnieku kājām sniedzās zāle ar raupjām galotnītēm, kas bija kā nosētas ar lieliem purpursarkaniem ziediem — tiem bija piecstaru zvaigznes forma ar augšmalā stipri paplašinātām un galos taisni nošķeltām ziedlapiņām. Taīda nevarēja nociesties. Nolēkusi no aidinieka, viņa saplūca klēpi purpursarkano puķu, bet feniķiete — zeltainās un gaišzilās. Šo pēdējo stiebri izrādījās ļoti līdzīgi parastajam sīpola stiebram ar asu sīpolu smaku.

Taīda pilnos auļos joņoja atpakaļ un uzjāja ziemeļu kalnu pārejā pie nelielā nelaipnās, izsmējīgās un svešādās Ištaras tempļa. Cenzdamās neielūkoties šaur.jas zaļi zeltainajās acīs, viņa steigšus salika ziedus uz upuri rauka, brīdi pastāvēja un aizzagās uz svētnīcu pie ciļņa, kac; attēloja bargo Liliti. Tur viņa izņēma saspraudi un iedūra to kreisās rokas pirkstā, ar iztecējušajām asinīm nozieda altāri un, pušumu aplaizīdama un atpakaļ neskatīdamās, devās prom. Pa ceļam uz māju jautrība pārgāja, un viņu pārņēma skumjas — tāpat kā iepriekšējā dienā tesālieti. Vai arī tā bija persiešu dievietes burvestība?

Drīz vien Taīda atklāja sava domīguma cēloni. Nezin kāpēc Ištaras apmeklējums bija modinājis bažas par skaisto karavīru. Ko tad, ja jauneklis būtu nolēmis lūgt melnās priesterienes mīlestību, neko nezinādams par Ķibeles likumiem? Viņiem taču vajadzētu neofītu brīdināt par to, kas viņam draud? Citādi tas ir ne vien cietsirdīgi, bet arī nekrietni! Taīda nolēma neaicināta doties pie virspriesterienes un viņu izvaicāt Taču izrādījās, ka tikties ar viņu nav nemaz tik vienkārši

Pēc vakara maltītes hetēra atvēra savas mājas īekšdurvis uz garo gaiteni, kas veda augšup uz svētnīcu. Viņa nonāca tikai līdz aizslēgtajam bronzas režģim un pieklauvēja, aicinādama pieķēdēto vārtsardzi Nosodītā priesteriene palūkojās laukā no savas nišas, pielika pirkstu pie lūpām un sāka noraidoši purināt galvu. Taīda viņai uzsmaidīja un paklausīgi pagriezās atpakaļ, paturēdama prātā izsalkuma spīdumu nosodītās acīs, viņas iekritušos vaigus un vēderu. Taīda aizsūtīja pie viņas feniķieti ar iilnnu. Za-Ašta atgriezās pēc krietna laika. Tikai per pierunāšanas, sapratusi, ka viņu neuzpērk un nenodos vartsardze bija pieņēmusi ēdienu. Kopš tās reizes — feniķiete vai pati Taīda viņu baroja divas reizes diena, Izdibinājušas laiku, kad nebija jābaidās sastapties ar lempja kalpotājiem.

Pagāja vairākas dienas. Tempļa ļaudis viešņu bija it ka piemirsuši, un Taīda to izskaidroja ar virspriesterienes vilšanos. Viņai nebija izdevies uzveikt hetēru un pievērst KielesA.startes pielūgšanai, nebija izdevies to ieinteresēt i ar Dievu Mātes noslēpumiem. Tumsība, cietsirdība un mocības Taīdas sirdi izraisīja nepārvaramu pretesl ibu. Viņa joprojām devās izjājienos — te kopā ar bakurētalno karaīru, kuru biedri nezin kāpēc bija iesaukuši par not irbu ēzeļu ganu, te ar pašu nodaļas priekšnieci. Kaut tas bija tik vilinoši, Taīda tikai viei ī uzdrīkstējās izpeldēties brīnišķīgajā Augošā Mēness ezeriņā, ne jau aiz bailēm, ka viņu varētu notvert, — no tā paglābtu Boanergosa žiglās kājas, — bet gan lai neaizvainotu Rejas kalpotājas. Za-Ašta katrreiz nbēja saimnieci pavadīt un kļuva ar katru dienu nerunīaka. Taīda jau bija nolēmusi verdzeni atlaist.

Dienas ritēja, bet vēstis no. austrumiem nepienāca. Aleksandra armija bija nozudusi kaut kur bezgala plašajās stepēs un pakalnu labirintos. Taīda sevi mierināja ar ilomu, ka gluži vienkārši nav bijis iespējams vēstuli atsūtīt. Un tomēr no Eifratas viņas puses neatklīda pat baumas, kas vienmēr nezin kā aizsniedza karavīrus. I.uda vairs pat nedevās izjājienos, negāja uz templi un isindrīz neko neēda. Naktis viņa bieži pavadīja bezmiegā, — snauzdamās tikai rītausmā. Tik spēcīgs satraukums veselīgajai atēnietei nebija raksturīgs. Viņa pie tā vainoļa Ķibeles svētnīcas drausmo atmosfēru. Ja nebijis Ptolemaja brīdinājuma, Taīda jau sen būtu pametusi šopatvērumu, jo vairāk tāpēc, ka Rejas templis vispār nevienam nesniedza nekādu patvērumu. Vajadzēja tikai tuvāk iepazīties ar Rejas kalpotājām, lai saprastu, kāds liktenis sagaida «augsto viešņu», ja Aleksandra karaspēks tiktu sakauts un ietu bojā. Saujiņu apsardzes karavīru miegā pārsteigtu un apkautu varenie tempļa sargi, bet Taīdu pašu novestu apakšējā templī pelnīt naudu Dievu Mātei. Ja viņa pretotos — kas tur liels, te bija daudz vietu, kur nepieciešams pieķēdēts sargs. Un tā vel būtu labākā izeja. Bet ļaunākā… Drebēdama Taīda atcerējās Anaitīdas noslēpumus, un viņai pār muguru pārskrēja drebuļi. Itin kā atsaucoties uz viņas domām, atskanēja vārgi, bieži klauvējieni pie durvīm uz tempļa gaiteni. Taīda pielēca kājās un ieklausījās. Pasaukusi Za-Aštu, Taīda, piespiedusi seju pie durvju aplodas, piesardzīgi pavaicāja:

— Kas tur ir?

— Kundze… atver… dievu vārdā…— balss aprāvās.

Tāīda un verdzene pazina Likofonta balsi. Hetēra aizsteidzās pēc lampiona, bet feniķiete atvēra durvis. Aiz sliekšņa, asinīm noplūdīs, nespēdams pacelt galvu, gulēja jaunais karavīrs. Taīda ievilka Likofontu istabā, bet Za-Ašta aizbultēja durvis un pēc Taīdas pavēles drāzās, ko kājas nes, pēc maķedoniešiem.

Likofonts atvēra acis, vāri pasmaidīja, un šis mirēja smaids Taīdā iesvēla nomācošas atmiņas par Menedēma nāvi.

Karavīra kreisajā plecā rēgojās Taīdai pazīstamais Nakts priesterienes duncis, ar nežēlīgu un stingru roku ietriekts līdz pašam spalam. Duncis kopā ar apģērbu bija pārdūris arī platu zelta kaklarotu, iestrēgdams starp tās posmiem. Taīda, kā jau visas grieķu sievietes, šo tc saprata no ievainojumiem. Ar šādu ievainojumu Likofonts nevarēja palikt dzīvs, kur nu vēl atrāpot pa garo gaiteni, kaut arī tas veda uz leju. Kaut kas te nebija skaidrs! Kaut gan gar dunci vēl arvien lēni sūcās asinis, Taīda neuzdrīkstējās to vilkt laukā, iekams nav atnācis lohags, kurš, kā jau pieredzējis karavīrs, savā vienībā bija arī ķirurgs un zirgu dziedinātājs.

Uz karavīriem nebija ilgi jāgaida. Feniķietei pakaļ iebrāzās veseli desmit ar zobeniem un šķēpiem rokās. Karavīri pacēla tesālieti, noguldīja guļvietā, un lohags, drūmi nogrozījis galvu, kad bija ieraudzījis brūci, ņēmās aptaustīt Likofonta plecu. Ievainotais iestenējās, acis neatvērdams, bet veterāns piepeši plati un priecīgi pasmaidīja.

— Kā ir, vai brūce nav nāvīga? — ar satraukumā aizžņaugtu elpu ievaicājās Taīda.

— Skaists karavīrs allaž ir Afrodītes mīlulis! Redzi, duncis ir trāpījis te, bet, ja būtu gājis taisni, tad būtu iedūries sirdī. Taču Likofonts ir izgreznojies, aplicis smagu kaklarotu. Duncis atliecis vaļā vienu no tās gredzeniem, novirzījies uz muguru un izdūries starp ribām un lāpstiņu. Ja nebūtu pārgriezta dzīsla, tad pēc šāda ievainojuma viņš vēl spētu cīnīties ar labo roku. Taru puisis zaudējis pārlieku daudz asiņu. Sagatavo krietni daudz, ina ar siltu ūdeni! Dod ātrāk tīru audeklu, laiku netērēdams, lohags lika diviem karavīriem salu Likofontu aiz pleciem,notīrīja asinis no dunča spala, cili lo satvēra un, kreiso roku atspiedis pret plecu, ar spēcīgu rāvienu izvilka asmeni no brūces. Jauneklis gnczīgi iebrēcās, paslējās augšup, plati iepleta acis un atkal bez samaņas atkrita asinīm piemirkušajā guļvietā, lohags ar etiķī samērcētiem pirkstiem savilka kopā brūces malas, nomazgāja asinis, ap pušumu un ar sloksnēs saplēstu linu drēbi ievainojumu cieši pārsēja, piesaitēd.ims roku pie ķermeņa. Tesālietis gulēja mēms un nejūtīgs, kustinādams sausās samelnējušās lūpas. Pēc Inlmga dotas zīmes Za-Ašta sāka Likofontu dzirdināt, un ii,iš nesātīgi dzēra ūdeni ar vīnu. Nodaļas priekšnieks izslējās, notrausa no sejas sviedrus un saņēma Taīdas pasniegto vīna kausu. Kauss gāja no rokas rokā.

Kurš tad to izdarīja? — viens no karavīriem izteica l.iutājumu, kas tirdīja visus.

laida pacentās izskaidrot tempļa paradumus, Likofonla satikšanos ar melno priesterieni un to, ka jauneklim acīmredzot nav pieticis spēka. Varbūt tesālietis nebija iedomājis, ka tikai nesen izveseļojies pēc ievainojuma.

— Ko lai dara, vainojamas abas puses un neviens. Noteikumi paliek noteikumi! — lohags noteica. — Ja apnemies — izdari, ja nevari — nemēģini! Bet viņš ir palicis dzīvs, jaunais ēzelis. Man tas sagādā prieku. Likofonts ir labs karavīrs, tikai pārlieku ķerts uz sievietēm. Es tak domāju, ka puišelis lakstojas ap viņu. — Veterāns pabakstīja ar pirkstu uz Za-Aštas pusi.

— Nē, nē, nē! — Feniķiete, acīm zibot, izlēca priekšā.

— Nemelsies, kaķe! Ja esi iemīlējusies, tad klusē!— lohags viņu pārtrauca.

Za-Ašta gribēja atbildēt, kad piepeši atskanēja spalgs klauvējiens ar kaut ko cietu pa durvīm, kas veda uz templi

— Vajātāji nāk! — nezin kāpēc līksmi pavīpsnāja lohags. — Atver durvis, Pilaimen!

Karavīrs, kurš stāvēja vistuvāk durvīm, izpildīja pavēli. Ielauzās vesels bars melno priesterieņu ar lāpām rokās, viņas vadīja vecākā ar zelta diadēmu ap galvu. Tai blakus, asarās mirkstot, nāca tā melnā priesteriene, kas bija ieradusies pakaļ Taīdai un savaldzinājusi Likofontu.

— Vai redzi, Ķēra, cik daudz asiņu? Es nežēloju, es dūru pareizi, bet, kas viņu paglāba, es nezinu.

— Tu dūri pareizi, — vecākās vietā atbildēja maķedoniešu priekšnieks, — bet viņu paglāba zelta kaklarota, ko jaunais ēzelis bija aplicis, lai dāvinātu tev!

— Redzu! — vecākā piekrita. — Tu, Adrasteja, no vainas tiec atbrīvota. Mēs nevaram viņu piebeigt, — viņa pašūpoja diadēmu uz maķedoniešu pusi, tie bija uzlikuši rokas uz zobenu spaliem, — lai iztiesā dižā priesteriene. Bet Erīdai par savu otro pārkāpumu jāmirst. Vai arī, ja gribi, sūtīsim viņu izpildīt rituālus Anaitīdas svētnīcā!

Tikai tagad Taīda atcerējās gaiteņa vārtsaidzi un aptvēra, ka Likofonts pie aizslēgtā režģa būtu. noasiņojis un nemūžam nebūtu nokļuvis līdz viņas durvīm, ja vārtsardze nebūtu par karavīru iežēlojusies!

Aizmugurē, gaiteņa tumsā, viena no priesterienēm notiesāto turēja ciet aiz matiem. Viņa bija atbrīvota no ķēdes, bet rokas sasietas uz muguras. Vecākā devās atpakaļ gaitenī, vienaldzīgi pārlaidusi skatienu maķedoniešiem un ļaunā priekā nosmīnējusi par asinīm noplūdušā pelnu pelēkā jaunekļa drausmīgo izskatu.

— Apstājies, Ķēra! — Taīda izsaucās, atcerējusies šīs vēl gluži jauniņās sievietes briesmīgo vārdu. — Atdod viņu man! — Hetēra norādīja uz sasieto vārtsardzi.

— Nē! Viņa ir divkārt noziegusies, un viņai jāpazūd no dzīves!

— Es par viņu došu izpirkšanas maksu! Nosaki cenu!

— Nedrīkst noteikt cenu dzīvībai un nāvei, — vecākā

priesteriene atsacīja un piepeši apstājās — kaut ko pārdomādama.Vari atdot dzīvību pret dzīvību, — viņa turpināja.

— Nesaprotu tevi!

— Žēl. Tas ir vienkārši. Es tev atdošu Erīdu, bet tu savu feniķieti.

— Tas nav iespējams! Tu viņu nogalināsi!

— Par ko? Viņa ne pie kā nav vainīga. Es spriežu tā — ja mēs zaudējam priesterieni, kas kritusi nepieļaujami zemu, tad iegūstam citu, derīgu iesākumam.

— Bet nogalinot jūs tik un tā zaudēsiet, kaut arī saņemsiet apmaiņas ceļā,— Taīda iebilda.

Varenajai Mātei starp nāvi un dzīvību nav nekādas alšķirības!

Taīda svārstīdamās atskatījās uz savu verdzeni. tā stāvēja bāla kā nobalsināta siena, paliekusies uz priekšu un ieklausīdamās sarunā.

Redzi, Za-Ašta, tu gribēji kalpot templī. Nu ir piemērots gadījums, un es tevi atlaižu brīvē. Es tevi nemainu un neatdodu. Rīkojies tā, kā pati vēlies!

Feniķiete nokrita ceļos Taīdas priekšā, noskūpstīdama lai roku.

Pateicos tev, kundze!

Za-Ašta izslējās lepna un stalta, piebilzdama:

— Es eju.

— Paņem savas mantas un drēbes, — Taīda atgādināja.

Nevajag! — vecākā sacīja un pastūma feniķieti pie Adrastejas. Za-Ašta mazliet atvirzījās nost, bet melnā priesteriene apskāva viņu ap vidu un aizveda gaiteņa tumsā. Priesterienes pašķīrās, un tā, kura turēja sasieto aiz matiem, iespēra viņai ar kāju pa muguru. Vārtsardze ielidoja istabā un uz mutes pārkrita pār asiņaino paklāju. Durvis aizcirtās, iestājās klusums. Apjukušie karavīri slavēja, līdz viens no viņiem pacēla nokritušo, pārgrieza iksnas virs plaukstām un pieglauda uz pieres sakritušos matus.

Apsēdies, Erīda, — Taīda laipni sacīja, — iedodiet viņai vīnu!

— Kādi dīvaini cilvēku vārdi, — lohags izsaucās, nelaime, atriebe, nesaticība.

— Es dzirdēju, ka vēl divas citas tika nosauktas par Naliju un Ati: dēmonu un neprātu, — Taīda sacīja, acīmredzot šādi briesmīgi grieķu vārdi tiek doti visām melnajām priesterienēm. Vai ne, Erīda?

Vārtsardze klusēdama nolieca galvu.

— Taisiet nestuves, mēs aiznesīsim Likofontu, — lohags pārtrauca iestājušos klusumu.

— Lai paliek tepat! — Taīda iebilda.

— Nē! Viņu galvenā priekšniece var lēmumu mainīt. Tesālietis jāaizvāc no šejienes tālāk prom. Bet kā lai atstājam tevi vienu pašu, Taīdas kundze?

— Man ir jauna kalpone.

— Viņa tevi nodurs tāpat kā Likofontu un aizmuks.

— Viņai nav kur bēgt. Viņa jau ir izglābusi divas dzīvības, riskējot ar savējo.

— Redz, kā! Brašs meitēns! Un tomēr es verandā atstāšu divus sargus, — lohags izlēma..

Karavīri aizgāja. Taīda ar abām bultām aizbultēja tempļa durvis un sāka uzkopt ar asinīm pietraipīto istabu. Erīda atguvās no sastinguma un palīdzēja berzt un mazgāt. Nepavisam neraizēdamās par savu pilnīgo kailumu, viņa vairākas reizes aizskrēja pie tvertnes pēc ūdens un paguva nomazgāties, nikni berzēdama nost netīrumus, ar ko bija apaugusi, mitinādamās netīrajā nišā pie režģa. Atausa gaisma. Notikumu nogurdinātā hetēra aizvēra ieejas durvis un aizvilka ciet smago aizkaru pār loga režģi, tad norādīja Erīdaiuz otru guļvietu savā istabā, jo feniķietes gulta bija notraipīta ar asinīm.

Taīda apgūlās un izstiepās visā augumā, šad tad uzmezdama acis Erīdai, kas stingi sēdēja uz guļvietas malas, plati atplestām acīm saspringti un ar ilgošanos raudzīdamās tālumā. Tagad hetēra aplūkoja savu jauno «ieguvumu». «Viņa laikam ir melnādainā,» atēnietei iešāvās prātā, «nē, tikai viņas āda ir ļoti tumšā bronzas krāsā — afrikāņu asins piejaukums.» Melnā priesteriene bez tīk veida apģērba, rokassprādzēm, jostas un naža izrādījās pavisam jauna sieviete ar lielām, zilām acīm, kurās tomēr atspoguļojās tumša iecirtība — tāpat kā citām priesterienēm. Mati viņai vijās sīkās sprogās, apaļie vaigi šķita piemīlīgi kā bērnam. Tikai ļoti pilnīgās puspavērtās lūpas un Taīdai skaidri saskatāmās izteikta jutekliskuma pazīmes visā viņas jaunajā, bet jau sievišķīgi spēcīgajā augumā liecināja, ka šī jaunā meitene patiešām varēja būt Nakts un Varenās Mātes melnā priesteriene.

Noskatīdamās zilacainajā un tumšādainajā Erīdā, Taīda atcerējās zilacainās etiopietes, kuras ļoti augstu vērtēja Ēģiptē un kuras nāca no ļoti tālas zemes aiz Nīlas augšteces. Atbrīvotā vārtsardze varēja būt tādas nēģerietes un baltā cilvēka meita.

Atēniete piecēlās, piegāja pie Erīdas un noglāstīja tai plecus. Melnā priesteriene nodrebēja un piepeši piekļāvās Taīdai ar tādu spēku, ka tā tik tikko nenogāzās un apķērās ap Erīdas augumu.

— Tu esi kā no akmens! — pārsteigta izsaucās Taīda. — Vai tad jlās visas esat tādas?

— Visas! Akmens augumi un vara sirdis! — meitene piepeši pateica lauzītā koinē valodā.

— A, tu sāc runāt! Tev tomēr ir sievietes, nevis lamijas sirds! — Taīda sacīja un noskūpstīja Erīdu. Tā nodrebēja, tikko dzirdami iešņukstēdamās. Taīda, mierinošus vārdus čukstēdama, skubināja viņu likties gulēt. Meitene parādīja uz durvīm, pielikdama pirkstu pie lūpām, Taīda saprata, ka Erīdai jānokļūst pie režģa pēc kaut ka ļoti svarīga, iekams vēl tur nav piekalta cita vārlsaid.e Hetēra un melnā priesteriene bez trokšņa pavēra durvis, un Erīda, vispirms ieklausījusies, aizslīdēja necaurredzamajā tumaē. Viņa atgriezās un rūpīgi aizbīdīja aizšauja mos. Rokā viņai zelta spalu spīdināja Nakts priesterieņu svētais duncis. Erīda noslīga ceļos un nolika dunci Taīdai pie kājām, tad pieskārās ar to sev pie acīm, lūpām un sirds. Pāris mirkļus vēlāk Erīda jau gulēļa, brīvi atlaidusies virs segas un pavērusi muti. Taīda brītiņu ar patiku nolūkojās viņā un arī pati iegrima dziļā miegā.

Taīdas apsardzes priekšniekam izrādījās taisnība. Likofonts palika dzīvs. Priesterienes duncis nebija bijis saindēts, kā lohags bažījās, un dziļā brūce sāka ātri dzīt ciet. Tikai pēc asiņu zaudējuma karavīrs bija vārgāks par kaķēnu. Virspriesteriene nesūtīja pakaļ Taīdai un nepieprasīja nenogalināto karavīru. Visa pilsētiņa un Lielās Dievietes templis saspringti gaidīja ziņas par Aleksandru. Taīda lika savai apsardzei gatavoties ceļam.

— Uz kurieni? — lohags satraukti prasīja.

— Pie Aleksandra!

Taču nepagāja ne trīs dienas, kad viss mainijas. Vēlu vakarā, kad Taīda jau posās pie miera un Erīda sukāja viņas biezos sprogojošos matus, no pilsētiņas puses atskanēja klaigas, iemirgojās lāpas. Taīda iztraucās verandā īsā hitonā, nebēdādama par ziemeļu vēju, kas pūta jau vairākas dienas. Priežu mežiņā ieskanējās mežonīgi zirgu auļi. Pie Taīdas mājas uz masīvajiem partiešu zirgiem piejoņoja vesela lavīna jātnieku ar augstu vijs galvām paceltām lāpām. To pulkā bija arī Taīdas apsardzes maķedonieši, kas no apputējušajiem, saulē tumši iedegušajiem jaunatjājējiem atšķīrās ar savu tīrību un ar to, ka bija uzlēkuši zirgos samiegojušies un pusapģērbušies.

Zeltā mirdzošs jātnieks sniegbaltas ķēves mugurā piejāja pie pašiem verandas pakāpieniem.

— Leontisk, ak, Leontisk! — Taīda metās pie viņa. Tesāliešu jātnieku priekšnieks viņu veikli satvēra un nosēdināja sev priekšā, aizmetis kūpēt sākušo lāpu.

— Atjāju tev pakaļ, atēniete! Lai dzīvo Aleksandrs!

— Uzvara, tātad uzvara, Leontisk! Es to zināju! — Piepeši Taīdai pār vaigiem sāka ritēt asaras. Viņa apskāva tesālieša kaklu un apbēra viņu skūpstiem. Ari Leontisks viņu noskūpstīja un, ar savām varenajām rokām pacēlis, uzsēdināja uz pleca. Pacelta visiem pāri, Taīda smējās, bet karavīri sajūsmā auroja, dauzīdami pa vairogiem un vicinādami lāpas.

Milzīga auguma karavīrs ar vējā plandošām rudu matu krēpēm, sēdēdams staltā pelēkā ērzelī, verandā ieraudzīja pārsteigto Erīdu, piejāja pie margām un skalā balsī aicināja pie sevis. Erīda paskatījās uz saimnieci, tā pamāja, un meitene ar drošu lēcienu atradās jātnieka skavās. Atdarinādams Leontisku, gigants uzsēdināja Erīdu uz pleca. Bijusī priesteriene, izsaukdama jaunus sajūsmas saucienus, pacēlās augstāk par Taīdu.

Tesālieši aujos devās apkārt svētnīcai, klaigādami un vicinādami lāpas, ieročiem žvadzot, zirgu kājām un vairogiem klaudzot. Uz svētnīcas jumta izskrēja visas tempļa kalpotājas ar virspriesterieni priekšgalā. Priecīgā, triumfējošā Taīda paguva ievērot satraukumu, kādu priesterienēs izraisīja Erīdas parādīšanās uz karavīra pleca. Tempļa valdniece izdarīja dažas asas kustības ar rokām, un pēkšņi jumts kļuva tukšs. Taīda tikai pasmaidīja, saprazdama valdnieces vilšanos, kad viņas acu priekšā upuri, ko viņa bija lēmusi pazemojumiem un verdzībai, aiznesa gar templi kā īstu dievieti! Jājiens beidzās pie Taīdas mājas, un abas sievietes, nenolaižot zemē, no rokām rokās tika gādīgi aizceltas līdz pat mājai. Iekšā iegāja arī Leontisks, jātnieki tika atlaisti. Tikai divi tuvākie karabiedri palika gaidām.

— Tātad uzvara, mīļais?

— Pilnīga un galīga! Dārijs ir pilnīgi sakauts, viņa milzīgais karaspēks izklīdināts. Mēs nogalinājām desmitiem tūkstošu ienaidnieku, līdz vairs nespējām un pakritām turpat uz līķiem, neizlaizdami no rokām zobenus un šķēpus. Visa Persija guļ pie mūsu kājām. Tagad Valdnieku Valdnieks ir Aleksandrs, nemirstīgo dievu dēls!

— Es tikai nesen sapratu, ka iekarot Āziju spēj vienīgi likteņa izredzēts, titānam līdzīgs varonis, tāds kā Ahillejs.

— Bet es to redzēju! — tesālietis klusi sacīja, smagi atlaizdamies sēdeklī.

— Tu esi ļoti noguris? Atpūtīsies šeit? Erīda atnesīs vīnu un riekstus medū ar saldu krējumu — visspēcinošāko ēdienu!

— Paēdīšu un jāšu. Man uzcēla telti priedulāja malā tur, kur apmetušies visi mani ļaudis.

— Cik viņu ir?

— Sešdesmit jātnieku, simt piecdesmit zirgu.

— Vai tiešām tu atjāji tikai man pakaļ?

— Tikai. Pēc lielās kaujas, kurā atkal izcēlās mani jātnieki, e ivas dienas gulēju gluži kā miega. Alck sandrs nosprieda, ka man vajadzīga atpūta, un atsūtīja uz šejieni tev pakaļ.

— Bet pats?

— Pats ar visu karaspēku dodas tieši uz Babilonu.

— Un ari mēs jāsim uz turieni?

— Protams. Tikai ļausim zirgiem atpūsties — es taču visu ceļu auļos vien jāju, tā gribējās redzēt tevi.

— Vai tālu?

— Simt parasangu!

Taīda bez vārdiem pateicās karavīram ar ilgu skūpstu, tad ievaicājās:

— Vai Aleksandram vēl tālu līdz Babilonai?

— Mazliet vairāk…

— Dzirdi, Erīda! Dzer un ēd, Leontisk! Es iedzeršu kopā ar tevi par uzvaru!

— Tev sākusi kalpot pazemes valstība? — Leontisks apvaicājās, iedzerdams pa malkam vīnu un aplūkodams jauno verdzeni. — «

— Tas ir saistošs, bet garš stāsts. Ceru, ka ceļā pietiks laika to izstāstīt un pašai paklausīties par lielo kauju.

— Pietiks! — tesālietis apliecināja, steigšus apēda sauju medū vārītu riekstu un piecēlās. Taīda viņu pavadīja līdz verandas pakāpieniem.

Atpūties Leontisks ieradās atkal un tik greznā bruņojumā, kādu nav aprakstījis ne pats Homērs. Zeltā mirdzošais, iedegušais jātnieks, tērpies baltā zīdā, brīnišķīga balta zirga mugurā izskatījās kā pusdievs. Un, kaut arī pieri starp uzacīm šķērsoja dziļa grumba un ap mutes kaktiņiem bija iegūlusi divkārša rieva, piemiegtās gaišās un bezbailīgās acis smējās.

— Cik tev skaists zirgs! Kā īsta titanīda — Leikipa nezvērs! Un kā to sauc? — sajūsminātā hetēra izsaucās.

— Melodija.

— Dziesma! Kurš tam deva tik skaistu vārdu?

— Es. Atceries, ir tāda upe Melosa, kas dzied, tecēdama pāri skanīgiem akmeņiem. Manas Melodijas skrējiens ir tāds kā upes čalojošais plūdums…

— Tu esi dzejnieks, Leontisk!

— Man tikai patīk zirgi! Un tas ir tev. — Tesālietis attina vaļā un pasniedza Taīdai persiešu valdnieka meitas tērpu. Hetēra to atraidīja, teikdama, ka nevēlas greznoties svešzemju drēbēs, un aplika tikai diadēmu no retiem dārgakmeņiem, kas saulē dzirkstīja tūkstošos uguntiņu. Ap kaklu viņa paturēja Rejas tempļa gaišzilo rotu, bet potītes, gluži kā pirms dejas, izrotāja ar šķindošām, tirkīziem rotātām elektrona kāju sprādzēm.

Viņa lūdza, lai Boanergosa vietā atved Salmāhu, un sajūsmā izsaucās, kad savu ķēvi ieraudzīja ar zelta zirglietām, ar seglu somu, ko greznoja lieli turmalīni tikpat brīnišķīgā sārtā krāsā kā viņai dāvinātie Ķibeles flakoni. Pāri sviedru segai bija pārklāta reti sastopama zvēra — tīģera rūsganā, melni svēdrainā āda.

Virs spalvu kumšķīšiem pie zirga kājām greznojās saulē zaigojošas sudraba sprādzes ar zvārgulīšiem. Salmāha, šķiet, apjauta, cik skaišti ir izrotāta, un lepni soļoja, zvārguļus šķindinādama, tāpat kā Taīda, kas ķēvei tuvojās, kāju sprādzēm šķindot pie katra soļa.

Trīsdesmit jātnieki pavadīja Leontisku un Taīdu, kas plecu pie pleca jāja pa plato ceļu uz Ķibeles svētnīcas galveno ieejuTesālieši dziedāja, un Taīda palūdza, lai viņi kaujas dziesmas taktī uzklaudzina pa vairogiem. Tempļa sargi kā lielu svētku dienā atvēra vārtus abās sienās. Kareivīgā kavalkāde iejāja pirmajā pagalmā. Te Taīda un Leontisks nokāpa no zirgiem un, šķēpiem bruņotu priesteru sagaidīti, devās uz vārtiņiem zemā žogā, kas bruģēto pagalmu atdalīja no ciprešu alejas, kuras galā «atradās izliekts tiltiņš un kāpnes, kas virs dārza baseina veda tieši uz apakšējo terasi. Viņpus vārtiņiem viņiem tuvojās kaila vārtsardze. Viņā saņēma saujā savus biezos matus, iemērca tos sudraba kausā ar aromātisku ūdeni un uzšļakstīja ienācējiem. Piepeši viņa izsaucās un noslēpa seju plaukstās. Taīda pazina savu feniķieti

— Ai, Leontisk! Aizturi viņus uz mirkli! — Viņa pamāja uz skarbo priesteru pusi, piegāja pie Za-Aštas un ar pūlēm atvilka viņas plaukstas no košsarkanās sejas.

— Viņas tevi jau sodījušas? Par ko? Tev klājas slikti? Runā ātrāk!

No steigā teiktajiem nesakarīgajiem vārdiem Taīda saprata, ka feniķietei likuši darīt kaut ko neizturamu, viņa atteikusies, tad nosūtīta uz Anaitīdas templi un pēc

otrreizējas pretošanās nolikta šeit — par vārtsardzi un pirmo izpriecu nogurušiem svētceļniekiem.

— Kas tad bija Anaitldas templī? Noslēpumu pīrmā pakāpe?

— Jā. Viņas gribēja mani piespiest, lai piedalos otrajā. —Za-Ašta atkal paslēpa seju, nodrebēdama no šķēpu nepacietīgās klaudzoņas, kad priesteri tos spēji nolaida zemē.

— Nabadzīte! No tevis neiznāks laba priesteriene! Jāmēģina tevi glābt!

— Ai, kundze! — Feniķietes balsī tagad skanēja daudz dedzīgāks lūgums nekā tad, kad viņa lūdzās, lai atlaiž uz templi.

Taīda, neuzdrīkstēdamās vēl ilgāk aizkavēt priesterus, devās tālāk. Virspriesteriene kopā ar priesteri viņus sagaidīja nevis templī, bet apakšējā verandā — atkal jauna pagodinājuma zīme. Leontisks viņai paklanījās un, tāpat kā Taīda, saņēma uz pieres smaržīgas eļļas triepienu. Tad viņš atraisīja lielu ādas somu, ko visu ceļu pats bija saudzīgi nesis, un pieaicināja klāt šķēpnesi, kurš stiepa otru somu. Uz tempļa cokola platā izvirzījuma izbira kaudze zelta un sudraba ķēžu, rokassprādžu, lielu dārgakmeņu, mākslinieciski kaldinātu, ārkailīgi vērtīgu diadēmu. No otra maisa, dobji un smagi būkšķēdami, izbira zelta stieņi.

— Tā ir tikai daļa. Tūl.iņ atnesīs vēl četrus talantus — priesteri nav pieraduši nest tādus smagumus.

Virspriesteriene dziļi nopūtās, un viņas acis alkatībā iezalgojās — Aleksandra dāvana patiesi bija valdnieka cienīga.

— Mēs te rūpējāmies par mūsu daiļo viešņu, — viņa maigi sacīja, — ceru, ka viņa ir apmierināta?

— Esmu apmierināta un pateicīga, lai slava Varenajai Mātei, — hetēra atsaucās.

— Vai varu vēl kaut ko izdarīt tavā labā?

— Vari, tempļa valdniec! Atdod man manu verdzeni, feniķieti Za-Aštu.

— Tu taču viņu apmainīji…

— Jā, tā bija. Bet nupat redzēju viņu ķēdē pie vārtiem. Viņa nav iedzīvojusies templī.

— Tādēļ arī ir sodīta.

Taīda paskatījās uz Leontisku, un tas viņu saprata boz vārdiem.

— Būs laikam jāliek griezties atpakaļ zelta nesējiem, — viņš noteica kā pārdomādams.

— Neliec vis! — Virspriesteriene pacēla roku. — Nekrietnā feniķiete nav ne simtās daļas vērta. Vari saņemt savu stūrgalvīgo verdzeni atpakaļ!

— Pateicos tev! — Taīda atkal paklanījās un, smaidu slēpdama, atvadījās no slavenā tempļa valdnieces.

Za-Ašta, visu aizmirsusi, ar saucienu: «Tu esi te, mana skaistule!»— metās pie Salmāhas, slacīdama tai kaklu ar asarām. Viens no karavīriem iedeva viņai greznu hlamīdu un uzsēdināja sev aiz muguras zirgā. Tesālieši iepriekšējā kārtībā izjāja no pagalma, un Taīda uz visiem laikiem atstāja Ķibeles, Varenās Mātes un Zvēru Valdnieces mājokli.

DESMITA NODAĻA

EIFRATAS ŪDEŅI

Putekļiem piekūpušās debesis vāzās pāri izdegošajai stepei kā nokaitēts vara katls. Leontiska jātnieku vienība bija pārcēlusies uz Eifratas kreiso krastu un devās uz dienvidiem, šķērsām pāri lielam upes līkumam, paralēli senajam «valdnieku» ceļam no Efesas uz Sūzām. Astoņsimt stadiju bija līdz tās upes grīvai, kas no austrumiem ieplūda Eifratā. Tur viņus gaidīja lielas laivas. Eifrata spēja savos ūdeņos nest veselus kuģus, un vienīgās grūtības kuģošanai sagādāja upes līkumi. Attālums līdz Babilonai vairāk nekā divkāršojās, taču varēja kuģot bez apstāšanās, dienām un naktīm, pietaupot zirgus, kurus arī novietoja kuģos. Pat tādi kaislīgi jātnieki kā tesālieši piekrita sava priekšnieka plānam.

Likofonts vēl nebija spējīgs jāšus veikt pārgājienu. Biedri nolēma viņu vešus aizvest līdz Babilonai un sadabūja ratus. Taīda pavēlēja Za-Aštai pavadīt tesālieti. Feniķiete nozibsnīja ar acīm uz Erīdu, kas viņu bija izstūmusi no kundzes sirds. Taču Taīda aizvainoto feniķieti pievilka sev klāt un pačukstēja tai pāris vārdu. Tā pietvīka, nolaida acis un paklausīgi sāka kārtot ērtu guļvietu jaunekļa vešanai.

Visvairāk Taīda bažījās par Erīdu — Ķibeles priesteriene bija slikta jātniece. Uzacis saraukusi, Erīda zvērēja saimniecei raizes nesagādāt. Brīdi šaubījusies, Taīda nolēma atdot Boanergosu verdzenei, bet pati jāt ar Salmāhu. Eridai viņa ieteica kājas turēt saliektas ar siksnas palīdzību, pārmetot to pleciem un piestiprinot pie abām potītēm. Persiešu sviedru segu pārsedza ar plānu, grumbuļainu audumu, lai saudzētu jātnieces kaistošo ādu. Atēnu koniskās platmales, kas pasargāja no saules, te nebija lietojamas vēja dēļ. Sievietes nolēma galvas apsegt ar melna auduma turbāniem. Sādu padomu Taīdai deva Mesopotāmijas līdzenumu svelmi jau iepazinušie Leontiska karavīri. Karstums nomāca pat sauli mīlošos grieķus un pārgājienos norūdītos maķedoniešus. Sagatavošanās un visādas aizķeršanās, kā allaž, aizkavēja došanos ceļā. Vienība devās ceļā, kad saule stāvēja augstu un kā saniknota valdniece tiecās nemierīgos cilvēkus saliekt verdziskā padevībā.

Taīda uz Salmāhas un Leontisks uz savas sniegbaltās Dziesmas jāja līdzās. Hetēras nāsis iepletās, ieelpojot svelmaino un rūgteni sauso gaisu.

Taīda bija pārgalvīga prieka pilna kā brīvībā palaista gūstekne. Uzvara! Pie Gaugamēlām Aleksandrs bija sakāvis Dārija jaunos karapulkus! Gribējās dziedāt, likt Salmāhai dīžāties uz pakaļkājām, pastrādāt kādu nerātnību. Smieklus valdīdama, viņa klausījās Leontiskā. Jātnieku priekšnieks vispirms stāstīja dažādus jocīgus piedzīvojumus, kādi bija atgadījušies pārgājienā uz Gaugamēlām, bet tad aizrāvās ar lielās kaujas aprakstu.

Sākumā maķedoniešu armija virzījusies pa izmirušu zemi. Divupes ziemeļu līdzenumi bija gandrīz neapdzīvoti. Nedaudzie lopkopji, kas ar saviem ganāmpulkiem klejoja ap šo ceļu, bija vai nu aizbēguši, vai visdrīzāk aizgājuši kalnos pirms vasaras karstuma iestāšanās. Izlūki ziņoja par ienaidnieku pulcēšanos viņpus Tigrai. Savai stratēģijai uzticīgais Aleksandrs pasteidzās pāriet upi. Viņi pagāja garām pussagrautajai Nīnivei, vienai no vissenākajām pilsētām visā oikumene Bariņš cilvēku no augstajiem pilsētas mūriem novēroja armiju. To vidū ar savām raibajām drēbēm izcēlās seno dievu priesteri. Aleksandrs lika, lai pilsētu neaizskar Tās niecīgais iedzīvotāju skaits nebija bīstams. Niknais ienaidnieks atradās priekšā. No Nīnives maķedonieši pavirzījās vēl vairāk uz ziemeļiem — tur bija pakalni ar labām ganībām un pagaidām neizžuvuši tīra ūdens strauti. Aleksandrs steidza nonākt pie upes, kas tecēja no ziemeļiem, — tajā pietika dzeramā ūdens visai armijai. Upe ietecēja Tigras pietekā, kas plūda no ziemeļaustrumiem. Pie šis pietekas Dārijs bija sapulcinājis savu milzīgo armiju. Kad maķedoniešu karaspēks, kurš virzījās uz priekšu bez steigas (lielais karavadonis negribēja karavīrus nogurdināt), nonāca pie upes nelielā Gaugamēlu ciemata tuvumā, Ptolemajs pievērsa uzmanību tam, ka ziemeļos zemo pakalnu loks atgādina ratu priekšu — arbili. Sis karagājiena hronikās ierakstītais apzīmējums pēc vairākiem tūkstošiem gadu jauca vēsturniekiem prātus: uz dienvidu ceļa, kādus divsimt stadijus no Gaugamēlām, starp tukšu līdzenumu un klintīm atradās nocietināta vieta Arbīla.

Aleksandrs ļāva savai jau vairākus tūkstošus stadiju nogājušajai armijai trīs dienas atpūsties. Jātnieku patruļas sadabūja gūstekņus. Izlūki ziņoja par milzīgiem ienaidnieka kavalērijas spēkiem, kas līdzīgi negaisa mākonim bija sapulcējušies kopā tikai dažu parasangu attālumā. Aleksandrs nesteidzās. Viņš gribēja dot galīgo triecienu visai persiešu armijai, nevis pa bezgalīgajiem līdzenumiem trenkāt atsevišķas šīs armijas vienības. Ja Dārijs nesaprot, ka jau pie Eifratas vajadzēja izcīnīt izšķirošo kauju, ja viņš pēc senču parauga cer uz savu karapulku milzīgo skaitu — tad jo labāk. Liktenis izšķirsies šajā kaujā. Vismaz maķedoniešiem, jo sakāve nozīmētu visas armijas bojāeju.

— Vai tad atkāpties nebūtu bijis iespējams? — pavaicāja hetēra, kas uzmanīgi klausījās. — Desmittūkstoš grieķu karaviru taču izglābās apmēram tajā pašā vietā.

— Tu domā Ksenofonta «Anabāzi»? Toreiz grieķu algotņi atkāpās, kad tos nebija aplenkuši ienaidnieki, turklāt tik milzīgā skaitā kā tagad persieši pie Gaugamēlām.

— Tātad draudēja lielas briesmas?

— Ļoti lielas. Sakāves gadījumā — mums visiem nāve vai verdzība.

Gigantiskais kavalērijas sakopojums maķedoniešu nometnes priekšā pārsteidza un nobiedēja vispieredzējušākos karavīrus. Kā pelēki rēgi iztālēm slējās kaujas ziloņi,

Arbile — sengrieķu vai ratu priekšpuse, kur stāv braucējs, kurš vatja zirgus.

Ar kuriem maķedonieši sastapās pirmoreiz. Saule laistījās zeltītās bruņas un šķēpi: tur blīvi slēgta ierinda uz apbrīnojami augstiem zirgiem jāja Dārija personiska gvarde— «Nemirstīgie». Pēc raibā apģērba pieredzējuši cilvēki pazina partus, sogdus, baktriešus, pat skitus ma sagetus no Āzijas lielās upes Oksas viņa krasta. Šķita karapūlis aizbrāzīsies kā vētra un zem neskaitāmo zirgu kājām galu dabūs pārdrošā armija, kas uzdrīkstējusies tik dziļi ielauzties svešā Zemē, līdz pat stepes un kalnu grēdu labirinta robežai.

Uz vakarpusi sacēlās vējš, visu līdzenumu ietina sarkani putekļi, un bailes maķedoniešus sagrāba vēl spēcīgāk. Kara padomē visu jātnieku komandieris Parmenions un citi komandieri sāka Aleksandru lūgt, lai uzbrūk naktī, kad persiešu jātniekiem nebūs priekšrocību maķedoniešu kājnieku priekšā. Aleksandrs šo priekšlikumu noraidīja un noteica kaujas sākumu tūlīt pēc rītausmas, tomēr ne ātrāk, kamēr karavīri būs paēduši. Ptolemajs draugu atbalstīja, kaut gan lielais stratēģis arī bez pārējo atbalsta palika nelokāms. Nolicies gulēt, viņš ātri un cieši aizmiga. Vēlāk Hēfaistions Leontiskam stāstīja par Aleksandra apsvērumiem. Karavadonis redzējis un jutis, ka bailes pārņem karavīrus aizvien spēcīgāk, tomēr nedarījis neko, lai tās izkliedētu. Aleksandrs bijis neparasti mierīgs. Viņš zinājis, ka ienaidniekam cilvēks ir visbīstamāks tieši tad, kad ir nobijies, bet ilggadīgais treniņš un armijas disciplīna liek viņam palikt savā vietā biedru ierindā. Armija zināja, kas to gaida sakāves gadījumā. Tāpēc Aleksandram nevajadzēja ne iekvēlinošu runu, ne skaļu solījumu.

Bet nakti, kad cilvēki nejūt kopēju atbalstu, neredz komandierus, šīs bailes varēja nākt par labu persiešiem — izkliedēt to dedzīgo kaujas trauksmi, ar kādu izceļas maķedoniešu kājnieki un jātnieki. Aleksandra apsvērumi pilnā mērā attaisnojās.

Kaujās nepārbaudītā, kopējās cīņās nesaliedētā Dārija gigantiskā armija, metusies maķedoniešiem virsū, centrā radīja neiedomājamu burzmu un haosu. Aleksandra armijas kreiso — Parmeniona vadīto spārnu, kur cīnījās Leontisks ar saviem tesāliešiem, persiešu jātnieki satrieca un sašķēla divās daļās, un tas daļēji atkāpās aiz maķedo niešu nometnes pagaidu nocietinājumiem. Parmenions divas reizes lūdza palīdzību, taču Aleksandrs neatsaucās. Leontisks juta, ka tuvojas beigas. Tesāliešu jātnieki, nolēmuši savas dzīvības tik lēti vis neatdot, cīnījās izmisīgi, atsizdami persiešu jātnieku uzbrukumu. Tesāliešu spēcīgie, platkrūtainie zirgi neganti kodās ar stepes zirgiem, grūstīja tos un spēra ar kājām. Tikmēr kaujas centrā — šausmīgā juceklī — maķedoniešu kājnieku falanga sdli pa solim virzījās uz priekšu, kā ķīlis iespiezdamās pretinieka tik blīvajā masā, ka Dārijs nevarēja izmantot ne ziloņus, ne ratus ar sirpjveidīgajiem nažiem, kas domāti ienaidnieka notriekšanai, ātri braucot. Arī Aleksandrs nevarēja iesaistīt kaujā savus smagos jātniekus — hetairus — un, jau uzkāpis Būkefalam mugurā, kas parasti nozīmēja triecienuzbrukumu, bija spiests nogaidīt, neatbildot uz Parmeniona aicinājumiem.

Beidzot falangai bija izdevies iespiesties dziļi centrā. Persiešu vieglie jātnieki atvirzījās pa labi, un spraugā, kas nu bija radusies, metās iekšā hetairi. Tie satrieca «Nemirstīgos» un atkal, tāpat kā kaujā pie īsas, nonāca pavisam tuvu persiešu valdnieka svītai.

Argiraspīdi, Sudraba vairogu nesēji, attaisnodami savu kaujas slavu, skriešus metās virsū novājinātajai persiešu ierindai. Visi kā viens būdami vareni spēkavīri, vairognesēji strauji uzklupa ienaidniekiem ar saviem vairogiem. Persiešu ierinda izjuka, atsedzot neaizsargātos sānus maķedoniešu zobeniem.

Dārijs, ieraudzījis hetairu radīto pārrāvumu, ratos aizdrāzās prom no kaujas centra. Viņam pakaļ devās «Nemirstīgie». Flangos kauja turpinājās ar neatslābstošu niknumu. Aleksandrs ar vienu daļu hetairu izlauzās līdz Parmenionam kreisajā spārnā, tūdaļ uzlabojot Leontiska tesāliešu jātnieku stāvokli. Plecu pie pleca ar Aleksandru, kas kaujā metās ar negantu niknumu, Leontisks ienaidniekus satrieca un atspieda atpakaļ.

Putekļu mākoņos neviens nepamanīja persiešu pakāpenisko atkāpšanos. Negaidot sākās viņu vispārēja bēgšana. Jātnieku armija bēg daudz ātrāk par kājniekiem. Kaut kur labajā flangā Aleksandra trāķieši un kalnu agriāņi vēl cīnījās ar sogdiem un masagetiem, kas mācās virsū, bet persiešu galvenie spēki jau bēga uz dienvidaustrumiem gar maķedoniešu armijas kreiso spārnu. Aleksandrs pavēlēja Parmenionam un Leontiskam, kā cīniņā visvairāk paplucinātajiem, palikt kaiļjas laukā, lai savāktu ievainotos un laupījumu, bet pats ar vienu daļu rezerves aizauļoja vajāt bēgošos. Briesmīgajā kaujā nogurdinātie; karavīri spēja tiem dzīties pakaļ tikai līdz upei. Karavadonis pats vajāšanu apturēja, tā bēdzēji gan netika iznīcināti, tomēr bija spiesti panikā mest prom visu, kas kaut cik apgrūtināja zirgus. Kara laupījums izrādījās vēl lielāks nekā pie īsas. Bez dārglietām un ieročiem, apģērbiem, teltīm un lieliskiem audumiem maķedonieši pirmoreiz ieguva arī kaujas ziloņus, ratus ar sirpjveida nažiem, ar sudrabu greznotas balta voiloka teltis.

Nedodams laiku uzvaras svinēšanai, Aleksandrs pēc piecu stundu atpūtas traucās tālāk uz dienvidiem, pavēlēdams Parmenionam nākt pakaļ ar visu milzīgo pajūgu rindu un gūstekņiem. Te tad Leontisks arī bija nogāzies no kājām aiz spēka izsīkuma. Taču Dārijs nebija devies uz dienvidiem, uz savas valsts galvenajām pilsētām, bet aizbēdzis uz ziemeļaustrumiem, kalnos. Jau otrreiz Aleksandrs uzdūrās viņa pamestajiem ratiem un ieročiem, tomēr nedzinās viņam pakaļ kalnu grēdu un aizu labirintā, bet pagriezās uz dienvidiem, uz Babilonu, Sūzām un Persepoli, dodams armijai vairākas atpūtas dienas un sadalīdams guvumu. Ptolemaju ar karaspēka vienību nosūtīja izlūkos, un tad viņš bija lūdzis Leontisku aizsūtīt pakaļ Taīdai.

— Parmenions gribēja mani atstāt ievainoto nometnē, lai atpūšos, bet es atjāju pats!

Taīda piejāja cieši blakus. Abu jātnieku ceļgali saskā1as. Apskāvusi Leontiska varenos plecus, viņa pievilka karavīru sev klāt, lai noskūpstītu. Jātnieku priekšnieks steigšus atskatījās un mazliet samulsa, sastapis atēnietes zobgalīgo smaidu.

Baidies no Erīdas?

— Smieklīgi, tomēr tev taisnība! Viņas skatiens ir tik iešs un bargs, ka sirdī rodas ne nu gluži tādas kā bailes, bet…

— Saki: bažas, — Taīda iesmējās.

— Tieši tā! Es nebaidos ne matos noslēptā dunča, ne ari greznā nazīša vēdera uzšķēršanai, ko viņa slēpj zem lokassprādzes, es baidos no viņas pašas.

Bet es baidos vienīgi no tā, ka viņa pagurs, nepieradusi jāt.

— Tu ar savām verdzenēm vienmēr noņemies vairāk nekā viņas ar tevi!

— Kā gan citādi? Gribu, lai viņas nepaliek man svešas.

Vai maz iespējams, ka man skartos klāt nikni pirksti un mani raudzītos naida pilnas acis? No tā rodas slimības un nelaimes. Viņas taču ir cilvēki, kas dzīvo manā mājā, viņām zināms katrs mana mūža mirklis!

— Tu saki — cilvēki! Bet vairums citu grieķiešu teiktu: barbari, — un savā attieksmē pret tiem dotu priekšroku dzēlīgai piezīmei, nūjai vai pat pletnei.

— Vai tu pats būtu mēģinājis pacelt pletni pret Hēsioni?

— Protams, ne! Hēsione ir dižciltīga grieķiete un ļoti skaista. Tik skaista, ka saimniece, kas nebūtu tik skaista kā tu, viņu noteikti mocītu.

— Ko gan tu zini par citu labajām īpašībām, nu, kaut vai par šo pašu Erīdu?

— Viņa sabeigs Boanergosam muguru, tad gan…

— Nesabeigs! Erīda nozvērējās sēdēt, kā pienākas.

— Nogurs, tālu jājāj!

— Es viņu uzmanu. Taču pastāsti man vēl par kauju! Ja pareizi sapratu, tad Dārija kļūda ir tā, ka viņš jums uzbruka ar visiem spēkiem reizē. Persiešu armija sablīvējās tik cieši, ka nespēja cīnīties, kā nākas. Bet ja viņš tā nebūtu rīkojies? Kā tad norisinātos kauja?

— Mums droši vien būtu klājies sliktāk. Taču es neesmu Aleksandrs, viņš droši vien atrastu izeju no jebkura stāvokļa. Lai gan… — Leontisks iegrima domās.

— Ko tu gribēji sacīt?

— Atcerējos kādu gadījumu. Sagūstītos vadoņus un priekšniekus vienmēr atveda pie Aleksandra. Ar tulka palīdzību viņš ar tiem sarunājās, izvaicāja galvenokārt par to, kā tie novērtē savu sakāvi. Kāds jauns masagets, skitu jātnieku vadonis, sasiets, kaut arī bija ievainots, uz Aleksandra jautājumu atbildēja īsi: persieši dabūja ciest par nemākulīgu karošanu!

«yai tad tu būtu mācējis?» uzvarētājs ziņkārīgi ieprasījās.

«Ar maniem piecsimt jātniekiem to smieklīgi pat iedomāties! Bet, ja man būtu puse no valdnieka karaspēka, es tevi pieveiktu divos trīs mēnešos.»

«Kādā veidā?»

«Apbruņotu savus jātniekus ar smagiem lokiem. Apbērtu tavus kājniekus ar bultām, nepiejājot šķēpa trieciena attālumā. Sedzējvienības atvairītu tavus jātniekus, kuru tev ir septiņas reizes mazāk, es saskaitīju.»

«Bet ko tu spētu padarīt ar vairogiem bruņotajiem kājniekiem?» Aleksandrs nopietni un skarbi.pavaicāja.

«Kad tie stāv ierindā — gandrīz neko! Tiem var noda rit nelielus zaudējumus un tā pamazām, dienu pec dienas, mēnesi pēc mēneša. Taču tie nevar mūžīgi stāvēt ierinda. Nezinu, vai tavi kājnieki pagūtu aizbēgt pari biliatai, neuzsākot lielu — izšķirošu kauju.»

Aleksandrs bridi klusēja, tad, dusmās iedegdamies, noprasīja:

«Vai tā jūs karojāt ar persiešiem pirms divsimt gadiem, kad nonāvējāt viņu valdnieku Klru?» «

«Es nezinu. Ja tu pats tā domā, tad jo labāk,» masagets lepni atbildēja.

Aleksandrs cieši nopētīja skitu un beidzot sacīja, uzrunādams apkārt stāvošos karaspēka priekšniekus:

«Viņš ir gudrs un drosmīgs un tāpēc loti bīstams! Bet viņš ir kā bērns! Kurš gan atklāj bīstamu noslēpumu, sasiets stāvēdams uzvarētāja priekšā? Nogaliniet viņu un bez vilcināšanās!»

— Un nogalināja? — Taīda klusi ieprasījās.

— Turpat uz vietas! — Leontisks atbildēja.

Ilgu laiku abi jāja klusēdami. Taīda paretam atskatījās uz Erīdu, kas vienmērīgi šūpojās aidinieka mugurā, jādama attālāk no karavīriem, no kuriem viņa kautrējās. Daba palīdzēja Afrodītes mīlulei. Pret dienas vidu debesis aizsedza miglaina dūmaka, kas nesolīja lietu un neļāva saulei neganti dedzināt un sodīt jājējus par vēlo došanos ceļā.

Zaļā, zālainā ielejiņā, trīsdesmit parasangus no pārcelšanās vietas, Taīdai bija uzcelta viegla telts. Karavīri, noņēmuši zirgiem seglus un zirgus sapinuši, iekārtojās, kā nu pagadījās, izklājuši savas hlamīdas tieši zemē, nebaidīdamies no skorpioniem un lielajiem lēkājošajiem zirnekļiem — falangām, kas Taīdai iedvesa riebumu arī Grieķijā, kur tās bija krietni mazākas.

Paglābusies teltī, hetēra ņēmās izvingrināt augumu pēc ilgā jājiena. Salmāhas drebelīgo rikšu dēļ viņai bija sākušas sāpēt no sasprindzinājuma atradinājušās kājas. Ienāca Erīda, nesdama ūdeni, ko apmazgāties. Viņa turējās tik taisna, ka Taīdai atgādināja meitenes Krūku svētkos, ko Atēnās svinēļa Antestēriona — Pūķu svinību otrajā dienā. Vērīgā atēniete nojauta ko nelāgu, lika Erīdai izģērbties un novaidējās. Gurnu iekšpuses maiga āda bija uzblīdusi un vienos jēlumos, ikri un ceļgali satūkuši, bet kāju lielie pirksti asiņoja, noberzti prel sviedru segu. Meitene tikko turējās kājās. Tikai piekāpda mās saimnieces kategoriskai pavēlei, viņa atdeva trauku ar ūdeni un atlaidās uz Taīdai pašai domātā paklāja.

— Nebaidies, kundze, zirga mugura ir vesela!

— Toties tu esi vienos jēlumos, — Taīda dusmīgi sacīja un izgāja, lai savās mantās sameklētu zāles un audumu pārsējiem. Ēģiptiešu dziedinošā ziede atņēma sāpes. Erīda gandrīz vai acumirklī aizmiga. Taīda nomazgājās un atsvaidzinājusies devās pie nelielā ugunskura, kur jau sēdēja Leontisks ar lohagu un vecāko no desmitniekiem un gaidīja, kad būs gatavs uz oglēm čurkstošais cepetis. Pēc Taīdas lūguma atveda Boanergosu. Tesālieši rūpīgi pārbaudīja zirga muguru. Erīda bija turējusi vārdu, tomēr Taīdai bija gluži skaidrs, ka ceja otru pusi meitene neizturēs vai, ņemot vērā viņas milzīgo fizisko un garīgo spēku, izturēs gan, toties samaitās augstvērtīgo zirgu. Hetēra nolēma Erīdu iesēdināt vienā no pajūgiem, kuriem vajadzēja vienību panākt naktī. Kad atēniete iegāja savā teltī, Erīda atmodās. Taīda paziņoja, ka Erīda no šejienes tālāk brauks kopā ar Za-Aštu. Melnā priesteriene neko neatbildēja, bet atteicās no ēdiena. Hetēra aizmiga dziļā un bezrūpīgā miegā, kā jau sen nebija gulējusi. Viņu pamodināja Leontisks, aicinādams uz rīta maltīti — gabalu sāļā sīriešu siera un sauju ļoti garšīgu gandrīz melnu dateļu. Zirgi stāvēja attālāk nost — jau ar laužņiem mutē un piesprādzētām sviedru segām. Pie pajūgiem cilvēki vēl gulēja, un Taīda feniķieti nemodināja. Ar acīm meklēdama Erīdu un to neatrazdama ne pie zirgiem, ne pie pajūgiem, viņa neizpratnē pavaicāja Leontiskam — vai tas nav redzējis viņas verdzeni. Jātnieku priekšnieka vietā atbildēja lohags — par kaut ko pasmaidīdams:

— Tā melnā sacīja, lai es tevi pirms laika nesatraucot. Viņa lūdz, lai tu viņai piedodot, bfet viņa neizturēšot tādu kaunu: braukt vienā pajūgā ar feniķieti!

— Un ķo tad viņa ir izdarījusi? — Taīda satraucās.

— Nebēdā par viņu, kundze. Ar tādu raganu nekas nenotiks. Viņa ņēma un aizskrēja uz priekšu un tagad ir jau gabalā.

— Kad viņa tev to teica?

— Kad pirmajai nakts sardzei bija pagājis puslaiks. Pirms stundām sešām.

— Ak, Artemīda, klajumu valdniece! Viena naktī uz vientulīgas takas starp šakāļiem un hiēnām. Turklāt galīgi nomocīta pēc dienas jājiena!

— Nekas tavai melnajai nenotiks! Kā viņa laidos skiiet.1 I s noskatījos {3akaļ—neskrien sliktāk par dažu labu zirgu!

Leontisks sāka skaļi smieties. Taīda noraizējusies pakodija lūpas, saņēmās, un pēkšņi arī viņa atviegloti laida vaļā smieklus, nezin kāpēc pārliecināta, ka Erīdas piedzīvojumi beigsies labi.

Un patiesi, viņi panāca bēgli tikai divus parasangus no ceļojuma galamērķa. No nelielas nogāzes, kur sākās ceļš lejup uz Eifratas pietekas plašo ieleju, Taīda ieraudzīja tālumā skrienošo Erīdu. Baltais hitons virs ceļiem — viņas vienīgais apģērba gabals — plīvoja vējā, ar melnu lakatu apsietā galva lepni izslieta. Melnā priesteriene līgani šūpojās, un bija redzams, ka viņa zina vienmērīga, ilgstoša skrējiena paņēmienus. Taīda nožēloja, ka nav redzējusi, kā viņa skrēja naktī, vēlas mēnesnīcas apspīdēta, līdzīga bezbailīgai dievietei, pašai Artemīdai. Hetērā modās mazliet māņticīga attieksme pret savu jauno kalponi.

Taīda ar Leontisku ātri panāca Erīdu un lika viņai sēsties mugurā Boanergosam. Pa vienu nakti un pusi dienas Erīda bija noskrējusi apmēram četrpadsmit parasangu, uņ brīnumainā kārtā viņas vakardienas vātis bija savilkušās un gandrīz nebija manāmas. Viņa bija paguvusi apmēram četras stundas atpūsties zem tamariska krūma, iekams viņu bija panākuši jātnieki, un tikai nomītas sandales liecināja, kādu ceļa gabalu viņa noskrējusi.

Taīda bija tik priecīga, ka apskāva melno priesterieni, kura uz šo maigumu neatbildēja, tikai dīvaini drebuļi pārskrēja visam viņas spēcīgajam, sakarsušajam augumam.

Noteiktajā vietā jātniekus gaidīja laivas. «Kas nu tās par laivām — tie jau īsti kuģi!» Taīda nodomāja. «Neveikli darināti, ar plakaniem dibeniem.» Pašā lielākajā no visām brīvi novietojās divpadsmit zirgu. Leontisks nolēma ņemt līdzi savus zirgus un apsardzi ar zirgiem. Lohags ar pārējiem jātniekiem bez mantām jāja gar krastu, par lielu prieku skarbajam simtniekam, kam bija apnicis rūpēties par ievainotajiem. Uz priekšējās laivas priekšgala paaugstinājuma nolika līdzās vieglas nojumes Leontiskam un Taīdai.

— Vai tavu nesaticības dievieti nevarētu novietot kaut kur tālāk prom? — Leontisks zobgalīgi apvaicajas, aplikdams roku ap vidukli atēnietei, kura vēroja savu zirgu nogādāšanu kuģi.

— Nevar! Viņa neies uz pakaļgalu, kur ir zirgupuiši un laivinieki.

— Un ja man iegribēsies tevi noskūpstīt? Viņa mani nogalinās?

— Izdari to paslepus, — Taīda deva padomu.

Trīs dienas laivas slīdēja garām vieniem vienīgiem dārziem, kas plaši ieskāva upes krastus. Bet pašas Babilonas dārzi sajūsmināja pat daudz pieredzējušos veterānus. Koki slējās uz veselu kvartālu jumtiem un augstu pāri upes krastiem paceltajām ielām un laukumiem. Slavenie Semiramīdas gaisa dārzi!

Leontisks pavēlēja kāpt krastā tirdzniecības piestātnē ārpus piecām pilsētas mūru rindām. Laivās nostāvējušies, zirgi nepacietīgi kārpīja zemi, tīkodami izskrieties, un atēniete ar tesālieti noauļoja apmēram parasangu, līdz viņu zirgi nomierinājās tiktāl, ka varēja iet soļos pa cilvēku pilnajām ielām.

Pilsētā viņi iejāja pa Akads ceļu caur Ištaras divkāršajiem vārtiem (hetēra šai apstāklī saskatīja laimīgu zīmi), kuru torņi bija no vienas vietas noklāti ar tumšziliem kārniņiem. Drakonu attēli, kas mijās ar garkājainu savvaļas vēršu attēliem no dzeltenām un baltām flīzēm, rotāja tumšzilo, saulē spīdošo virsmu. Taisnais, no baltām un sarkanām plāksnēm veidotais Procesijas Ceļš piecpadsmit olekšu platumā veda uz Esagilu, agrāko iekšējo svētpilsētu, kur atradās milzīgais Babilonas galvenā dieva Marduka templis. Taīdas acīm templi aizsedza laika gaitā stipri cietušais, tomēr vēl aizvien visā oikumenē slavenais gigantiskais Etemenanki tornis — to veidoja septiņi dažādas krāsas pakāpieni, kas vainagojās ar mazu, zilu templi pašā augšā. Tornis valdīja pār visu pilsētu, it kā atgādinādams katram iedzīvotājam, ka dieva modrā acs noraugās uz viņu no divsimt olekšu augstuma.

Labajā pusē atradās plaša, tagad neviena neapdzīvota un sabrukusi pils, tālāk aiz tās sienām vēl otra pils, bet kreisajā pusē — mazie Semiramīdas dārzi uz augstām arkām, tādi paši pakāpjveidīgi kā gandrīz visas celtnes Babilonā. Pārsteidza milzīgais daudzums zaļumu tālu nost no upes. Gar pils dienvidu sienu tecēja dziļš kanāls, taču, lai aplaistītu vecās pilsētas augstu izvietotos dārzus, bija vajadzīgi daudzi tūkstoši vergu. Viss atgādināja Ēģipti. Tikai tur senie apstādījumi pie valdnieku dvēseles aizlūgurna tempļiem un vecām pilīm jau sen aizgājuši bojā zem smiltīm. Vienīgi pie lieliem un bagātiem tempļiem, kam piederēja daudz vergu, bija saglabājušies lieli dārzi augstās, plūdiem nepieejamās vietās, visa pārējā zaļā rota fiģiptes pilsētās bija atrodama Nīlas zemienēs. Seit, Babilonā, vēl bija saglabājies senais iekārtojums, varbūt pilsētas lielā blīvuma dēļ, atšķirībā no Ēģiptes. Katrā ziņā Etemenanki tornis uz hetēru atstāja daudz lielāku iespaidu nekā leģendārās valdnieces dārzi.

Uz priekšu aizsūtītais jātnieks, nodzinis zirgu putās, atgriezās ar ziņu, ka Ptolemajs devies uz Sūzām, bet galvenie karaspēka priekšnieki apmetušies Vecās Pilsētas pilis. Leontisks nopriecājās. Taīda solījās viņam sarīkot nelielu simpoziju, lai nosvinētu garā ceļa beigšanos.

Procesijas Ceļš pildījās ar tesāliešiem, kas sagaidīja savu priekšnieku. To pulkā Taīda un Leontisks devās tālāk, pajāja garām lielam, zilam mūrim, ko greznoja reljefi attēli — glazēti lauvas ar baltām un sarkanām krēpēm, šķērsoja vairākas trokšņainas ielas un, pagriezušies pa labi, cauri svētajai pilsētai atkal izjāja Eifratas krastā.

Te bija peldošs tilts, kas savienoja Veco Pilsētu, Babilonas austrumdaļu, ar rietumdaļu — Jauno Pilsētu, kur bija mazāk tempļu, iekšējo mūru un nocietinājumu un kas bija vēl jo zaļāka. Tās ziemeļdaļā, starp Lugalgiras vārtiem un upi, ēnainā dārzā atradās jauka mājiņa, kas deva patvērumu Taīdai. Drīz vien ieradās Erīda ar visām mantām, bet mazliet vēlāk arī Za-Ašta. Taīda ar savu prasmi iekārtolies ātri sameklēja labu zirgupuisi (dārznieks dzīvoja tepat mājā), verdzeni, kas prata gatavot ēdienu grieķu gaumē, un vakarā saviem tesāliešiem dejoja improvizētā simpozijā.

Ziņa, ka Babilonā parādījusies slavenā Atēnu hetēra, izplatījās zibenīgi. Māju Lugalgiras tuvumā sāka aplenkt ziņkārīgie, it kā kara nemaz nebūtu, it kā pilsētā neatrastos sveša uzvarētāju armija. Leontiskam vajadzēja atsūtīt karavīrus, kas apsargātu vārtus pret uzmācīgajiem babiloniešiem. Nostāsti par maķedoniešu militāro varenību un dievišķā Aleksandra neuzvaramību izplatījās aizvien tālāk. Sūzas, kurp bija devies Ptolemajs, un pat Ekbatanas — Persijas valdnieku vasaras rezidence un viena no galvenajām bagātību krātuvēm, kas atradās tālu uz ziemeļiem, — izrādīja padevību, padodamās bez kaujas un nododamas visas atslēgas Aleksandra sūtņiem.

Kaut gan bija rudens, vējš no Persijas neaptveramajiem plašumiem, no Sīrijas un Elamas akmeņainajām plakankalnēm un Sarkanās jūras tuksnešiem atnesa karstumu uz Babilonu. Naktis slīga mitrā tveicē. Bet Taīdu sevišķi nogurdināja kalpoņu slepenā naidošanās — viņai savā mājā vienmēr bija gribējies mieru un saticību. Labi vēl, ka feniķiete šausmīgi baidījās no «burves» un neuzdrīkstējās savu nēganto greizsirdību izrādīt atklāti.

Pamazām verdzenes savus pienākumus sadalīja., Za-Aštai par lielu prieku, Erīda atstāja viņai Taīdas tiešo aprūpēšanu, pati uzņemdamās mājas un zirgu uzraudzību, kā arī kundzes apsargāšanu. So pēdējo viņa uzskatīja par savu galveno pienākumu, kaut gan Taīda protestēja.

Feniķiete atzinās, ka Leontiska vienības jaunais karavīrs Likofonts grib viņu no kundzes atpirkt, tiklīdz beigsies karš un viņš brauks uz dzimteni. Tad abi salaulāšoties. Taīda šaubījās — diez vai pastāv epigāmija starp feniķiešiem un tesāliešiem, un viņa pārsteigta uzzināja, ka laulības par likumīgām tagad tiek atzītas visā Aleksandra impērijā un grieķu pilsētvalstīs. Diženais karavadonis vēl arvien sevi dēvēja par šo pilsētvalstu augstāko stratēģu, īstenībā būdams to valdnieks.

— Tu ilgojiestikt prom no manis, — Taīda pusnopietni pārmeta savai verdzenei, — bet nezin kāpēc dusmojies uz Erīdu?!

— Es nemūžam no tevis nešķirtos, kundze, bet Likofonts ir tik skaists, un viņš mani iemīlējis. Tu taču vienmēr esi atlaidusi brīvībā savas verdzenes, kad tās gribējušas iziet pie vīra…

— Atlaidu gan, — Taīda piekrita, mazliet sadrūmusi, — Afrodīte man neļauj viņas aizturēt. Bet žēl man ir — jo arī es taču pie viņām pierodu uņ pieķeros!

— Vai arī man, kundze? — Erīda piepeši ieprasījās, kārtodama puķes, ko dārznieks nupat bija atnesis.

— Arī tev, Erīda.

Zilās acis zem drūmajām uzacīm piepeši kļuva gaišas. Neparastā izteiksme pilnīgi pārvērta melnās priesterienes seju, pazibēja un izgaisa.

— Un arī tu mani pametīsi mīlestības un ģimenes dēļ!— Taīda pasmaidīja, vēlēdamās paķircināt savādo verdzeni.

— Nē,— Erīda vienaldzīgi atbildēja, — vīrieši man apnika templī. Vienīgais, kas man pasaulē ir, tā esi tu, kuflfdze. Es nekad neskriešu pakaļ mīlestībai kā Za-Ašta.

— Tadas valodas jau ir dzirdētas! Feniķietipazibināja savas melnās acis.

Erīda cēli paraustīja plecus un devās prom.

Kādā sevišķi karstā naktī Taīdai sagribējas izpeldeties Eifratā. No dārza pa šauru šķērsieliņu starp aklam malu kleķa sienām taciņa veda uz nelielu piestātni, laida devās turp Erīdas pavadībā, taču uz visstingiako aizliedza tai peldēties kopā ar viņu: dienvidzemes meil.i varēja bīstami apsaldēties. Erīda, mazliet pašļakstin.iļ u sies, paklausīgi iznāca no ūdens un pacietīgi gaidīja saimnieci snaudošās pilsētas naksnīgajā klusumā, ko brīžiem iztraucēja tikai suņu rejas vai kāda dzīrotāju bariņa skalo balsu pēkšņa ieskanēšanās, kas miklajā upes gaisā bija skaidri sadzirdamas.

Kad tikko manāmi vēsais ūdens bija izkliedējis karstās dienas durnumu, Taīda juta atgriežamies savu parasto enerģiju. Tad viņa, ar straumi cīnīdamās, peldēja uz Veco Pilsētu, izkāpa uz kāda aizmirsta tempļa vai nelielas pils pakāpieniem un sēdēja, izbaudīdama vientulību klusās bezmēness nakts tumsas drošajā patvērumā. Viņa domāja par Aleksandru, kurš dzīvoja kaut kur tuvumā, Vecās Pilsētas dienvidpuses pilī, par Ptolemaju, kurš šobrīd varbūt mierīgi gulēja, atrazdamies ceļā. Trīstūkstoš stadiji purvu un smilšu šķira noslēpumainās Sūzas no Babilonas. Ptolemajam vajadzēja drīz ierasties. No Leontiska Taīda bija uzzinājusi, ka visai armijai ir dota pavēle gatavoties ceļam nezināmā virzienā.

Atēniete sapņoja par tuvāku iepazīšanos ar Babilonu — šo senseno pilsētu, kas tik maz līdzinājās Atēnām un Memfisai. Drīz armija dosies uz austrumiem un kopā ar to arī karavīri, ar kuriem pašlaik Babilona ir pārpilna — tie hetēru sveicina uz katra soļa, pazīdami sava vadoņa biedreni, Ptolemaja draudzeni un Leontiska iemīļoto «dievieti». Jau otrajā dienā pēc viņas ierašanās Babilonā, kad Taīda pa Procesijas Ceļu gāja uz Ištaras templi, viņai pretī nāca Sudraba vairognešu vienība. Vienības priekšnieks atēnieti pazina, taču arī citi karavīri viņu bija iegaumējuši jau Aleksandra nometnē pie Tiras. Taīda nepaguva atjēgties, kad jau bija aplenkta, pacelta uz kopā saliktiem vairogiem un, pūli izstumdot, babiloniešiem par pārsteigumu, tika svinīgi nesta pa Procesijas Ceļu uz templi. Gājienam pakaļ traucās nobažījusies Erīda. Dziedot slavas dziesmu Haritām, smejošo Taīdu atnesa pie

Ištaras svētnīcas ieejas un nolaida zemē, iekams vēl dievietes pārbaidītās kalpotājas paguva aizcirst režģi.

Skaidrs, ka no tempļa apmeklējuma nekas neiznāca. Hetēra minēja, vai dieviete nav sadusmojusies.

Nākošajā dienā viņa mēģināja ar upuri un lūgšanu dievieti pārliecināt, ka nepavisam neuzdrīkstas sacensties ar viņu un vīriešu lielā cieņa ir Grieķijas paradums, tur sievietes skaistumu vērtē augstāk par visu citu pasaulē… «Hellādas kalnaino Ftīju, kur mājo visskaistākās sievas,» viņai ienāca prātā tik bezgala tālajās Atēnās kādreiz jauki dziedātā poēma…

Austrumu vējš aiztrauca pār Vecās Pilsētas jumtiem. Iešalcās krastmalas alejas, tikko dzirdami iešļakstējās ūdens uz kāpņu apakšējā pakāpiena. Taīda metās naksnīgās upes tumšajos ūdeņos. Piepeši viņa izdzirdēja spēcīga un laba peldētāja saceltus vienmērīgus un noteiktus šļakstienus. Hetēra ienira, cerēdama zem ūdens nokļūt straumes vidū un, tikusi peldētājam garām, otrreiz ienirstot, nokļūt līcī, kur atradās meldru ieskautā piestātne un viņu gaidīja Erīda, pacietīga kā plēsīgs zvērs. Dziļumā ūdens izrādījās vēsāks. Taīda nopeldēja mazāk, nekā bija cerējusi, iznira virspusē un izdzirdēja paklusu uzsaucienu: «Apstājies, kas tu esi?»— kas tika teikts ar tādu pavēles spēku, ka atēniete sastinga. Balss itin kā nebija skaļa, taču dziļa un spēcīga — kā klusināts lauvas rēciens. Tas nevar būt!

— Ko tu klusē? Neiedomājies vēlreiz ienirt!

— Vai tas esi tu, valdniek? Tu nakts laikā esi viens pats upē? Tas ir bīstami!

— Vai tad tev nav bīstami, bezbailīgā atēniet? — Aleksandrs atbildēja.

— Kam es esmu vajadzīga? Kurš gan mani meklēs upē?

— Upē tu nevienam neesi vajadzīga, tas tiesa! — varenais maķedonietis iesmējās. — Peldi šurp. Vai tiešām tikai mēs abi būtu izgudrojuši šādu atpūtas veidu? Tā liekas gan! ~

— Varbūt citi tikai sliktāk peld, — Taīda sacīja, peldēdama uz to pusi, kur skanēja valdnieka balss, — vai arī baidās no svešas zemes nakts dēmoniem.

— Babilona bija senās burvju mākas pilsēta jau sen pirms tam, kad te uzradās persiešu valdnieki, — Aleksandrs izstiepa roku un pieskārās hetēras vēsajam plecam, — pēdējoreiz es tevi kailu tiku redzējis vienīgi simpozijā, kur tu visus pārsteidzi ar amazoņu deju.

Taīda apsviedās uz muguras un ilgi skatījās valdniekā likko kustinādama plati atplestās rokas un uzmetusi uz. krūtīm melno matu mudžekli, smagu kā ūdensaugi. Alek sandrs uzlika uz tām plaukstu, no kuras plūda silis spek;;

— Ļaujies kaut reizi brīvībai, valdniek, — bridi klusē jusi, sacīja Taīda, kamēr straume abus nesa lejup uz tillu.

— Kopā ar tevi? — Aleksandrs aši ieprasījās.

— Un kopā tikai ar mani. Vēlāk tu sapratīsi, kāpēc…

— Tu proti iekvēlināt ziņkāri, — Āzijas iekārotājs al bildēja ar skūpstu, kura dēļ abi nogrima zem ūdens.

— Peldēsim pie manis! — Aleksandrs pavēlēja.

— Nē, valdniek! Pie manis! Es esmu sieviete, un man jāsaņem tevi sapostai un sasukātai. Turklāt tev pili seko pārāk daudz acu, kas ne vienmēr ir labvēlīgas. Bet pie manis viss paliek noslēpums!

— Un tu pati ari esi noslēpums, atēnieti Tev tik bieži izrādās taisnība, it kā tu būtu viedlgā pītija, nevis vīriešu iekarotāja!

Viņi laikus nogriezās no straumes, kas abus nesa uz peldošo tiltu, un iegriezās klusajā līcī, kur Erīda, sapņaini raudzījušies zvaigznēs, pielēca kājās tik atri un tā iešņākdamās kā mežakaķe.

— Erīda, tas ir pats valdnieks uzvarētājs!hetēra aši pateica. Meitene godbijīgā sveiciena noslīga ceļos.

Aleksandrs atteicās no piedāvātā apmetņa, izgāja cauri šķērsielai un dārzam neapģērbies un vāji apgaismotajā priekšistabā iegāja visā sava varenā auguma lieliskuma, līdzīgs Ahillejam vai kādam citam skaistam senatnes varonim. Te pēc babiloniešu paraduma gar sienām bija ierīkotas ērtas lāviņas. Taīda abām kalponēm lika valdnieku noberzēt, ieziest ar eļļu un sasukāt, kas arī tika ar satraukumu izdarīts. Atēniete devās uz savu guļamistabu, pārmeta platajai gultai visdārgāko segu no Taura kazu mīkstās gaišzilās vilnas un drīz vien ieradās pie valdnieka visā sava apbrīnojamā skaistuma spožumā—ģērbusies gaišzilā caurspīdīgā hitonā, ar tirkīzu vainadziņu augstu sasukātajos matos un Ķibeles tempļa berilu rotu ap kaklu.

Aleksandrs piecēlās, atstumdams nost Za-Aštu. Hetēra abām verdzenēm deva zīmi, lai iet prom.

— Vai gribi ēst? — viņa apvaicājās, noslīgdama uz bieza paklāja. Aleksandrs atteicās. Taīda atnesa puķolu persiešu kausu ar vīnu, atšķaidīja ar ūdeni un pielej,i divus karalauka dzeramtraukus no zaļa Kipras stikla. Aleksandrs ar viņam raksturīgo straujumu pacēla kausu, izšļakstīdams mazliet vīna zemē.

— Afrodītei! — viņš klusi sacīja.

— Pagaidi, valdniek, vienu mirkli! — Taīda paņēma no paplātes ar zvaigzni izrotātu flakonu, kam bija sārts turmalīna aizbāznis. — Tas būs man, — viņa nočukstēja, iepilinādama trīs pilienus savā vīna kausā,— un tas tev — četri…

— Kas tas ir? — maķedonietis pavaicāja bez bažām, bet ar ziņkāri.

— Dievu Mātes dāvana. Tā tev palīdzēs šodien aizmirst, ka esi valdnieks — tautu pavēlnieks un uzvarētājs, noņems nastu, ko tu nes kopš tā laika, kad Trojā noņēmi Ahllleja vairogu!

Aleksandrs cieši paskatījās Taīdā, viņa tam uzsmaidīja ar to netveramo pārākuma izteiksmi, kas valdnieku vienmēr bija saistījusi. Viņš pacēla smago stikla trauku un nešaubīdamies izdzēra dedzinošo un sīvo dzērienu. Taīda ielēja vēl, un abi iedzēra otrreiz.

;— Mazliet atpūties! — Taīda ieveda Aleksandru dziļākajā istabā, un viņš izstiepās sievietei neparastā guļvietā, kuras guļammaiss bija šūdināts no leopardu ādām.

Taīda apsēdās blakus, uzlikusi karsto plaukstu viņam uz pleca. Abi klusēja, juzdami Anankes (likteņa) neuzveicamo spēku, kas viņus vilka vienu pie otra.

Taīdu pārņēma pazīstama sajūta — tāda kā liesma skrēja augšup pa muguru un izplūda uz krūtīm un vēderu. Jā, tas bija tas pats RejasKibeles dzēriens! Šoreiz tas viņu nebiedēja.

Hetēras pašas sirds sitieni viņas galvā atbalsojās kā Dionīsa svētku tamburīni. Viņas apziņa sāka sadalīties divi daļās, izlaižot brīvībā gluži citu Taīdu, būtni, kas nebija cilvēks, bet pirmatnējs spēks, atsevišķs un vienlaikus kaut kā neizprotami saliedēts ar visām līdz galējai robežai sakairinātajām jūtām. Ievaidējusies Taīda izliecās kā loks, un viņu satvēra Aleksandra spēcīgās rokas…

Caur blīvo miega autu Taīda saklausīja neskaidru troksni, klusinātus izsaucienus, tālus klauvējienus. Acis atvērdams, uz elkoņa lēni paslējās Aleksandrs. Balsis kļuva arvien skaļākas. Leontisks, Hēfaistions, Melnais Kleits — hetēra pazina viņus visus. Valdnieka draugi un apsargātāji sastinga uz sliekšņa, neuzdrīkstēdamies ieiet mājā.

— Hēfaistion! — Aleksandrs piepeši skaļi pasauca — Pasaki visiem, lai iet pie kraukļiem. Un tu arī Neuzdrlkstieties mani traucēt pat tad, ja Dārijs naktu uz pilsētu!

Par atbildi kāpnēs noskanēja steidzīgi soļi.

Lielais karavadonis atguvās tikai vēlu vakara. Viņš izstaipījās, dziļi ievilka elpu, sapurināja galvu, taīda izsteidzās no istabas un atgriezās ar drēbju klēpi, ko klusēdama nolika valdniekam priekšā.

— Manas! — Aleksandrs izbrīnījies izsaucās. — Kurš atveda?

— Viņi! — Taīda klusa un saspringta īsi atbildēja, ar to domādama uz putās noskrietiem zirgiem atjājušos

..maķedonieša draugus, kas bija auļojuši pa visu pilsētu, aeklēdami savu valdnieku.

Erīda un Za-Ašta bija paguvušas viņai izstāstīt par briesmīgo satraukumu, kāds bija izcēlies no rīta, kad Aleksandrs nebija atgriezies no peldēšanās.

— Kā tad viņi varēja mani te atrast? — Aleksandrs bija neizpratnē.

— To būs iedomājies Leontisks. Viņš zināja, ka es naktīs peldos Eifratā, un padzirdēja, ka ari tu ej peldēties upē…

Aleksandrs klusi iesmējās.

— Tu esi bīstama, ateniet. Tavējais un nāves vārds sākas ar vienu un to pašu burtu. Es jutu, cik viegli ir nomirt tavos apskāvienos. Un tagad es jūtos tik viegls un tāds kā caurspīdīgs, brīvs no vēlmēm un rūpēm. Varbūt es jau esmu ēna no Aīda valstības.

Taīda pacēla valdnieka smago roku un piespieda sev pie krūtīm.

— Ai nē, tev vēl ir daudz miesas un spēka! — viņa

atbildēja, nomezdamās uz grīdas pie viņa kājām.

Aleksandrs ilgi viņā nolūkojās un beidzot sacīja:

— Tu esi tāda pati kā es kaujas laukā. Tevī ir tas pats svētais dievu spēks. Dievišķais darbošanās neprāts. Tevī nepavisam nav piesardzības, kas pasargā dzīvību…

— Tikai tevis dēļ, valdniek!

— Jo ļaunāk. Es nevaru. Vienu reizi esmu atļāvies pabūt kopā ar tevi, un vesela diennakts nu ir pilnīgi izsvītrota no manas dzīves!..

— Es saprotu, nestāsti neko, mīļais, — tā Taīda valdnieku uzrunāja pirmoreiz, — Ahilleja vairoga slogs!

— Jā! Tāda cilvēka slogs, kurš sadomājis iepazīt oikumenes robežas!

— Atceros ari to, — Taīda bēdīgi sacīja, — es tevi vairs nesaukšu, kaut ari būšu te. Tikai nesauc arī tu. Sievietei Erots važas izkaļ ātrāk — un tās ir stiprākas. Vai apsoli?

Aleksandrs piecēlās un kā pūciņu pacēla Taīdu. Piespiedis pie platajām krūtīm, viņš to ilgi tā turēja, tad pēkšņi iemeta guļvietā. Taīda piecēlās sēdus un, galvu nokārusi, sāka pīt atrisušās bizes. Aleksandrs piepeši noliecās un pacēla no gultas zelta ķēdīti ar zvaigzni un burtu «mi» zvaigznes centrā.

— Atdod to man par piemiņu tam, kas noticis, — valdnieks palūdza. Hetēra paņēma savu jostiņu, iegrima domās, tad, noskūpstījusi rotājumu, pasniedza Aleksandram.

— Es likšu Babilonas labākajiem juvelieriem izgatavot tev citu. No dārgā sarkanā zelta ar četrpadsmit staru zvaigzni un burtu «ksī».

— Kāpēc «ksī»? — Taīdas garās skropstas neizpratnē pavērsās augšup.

— Iegaumē. Neviens, izņemot mani, tev to neizskaidros. Senais nosaukums upei, kurā mēs sastapāmies, ir — Ksaranda. Erotā tu esi līdzīga zobenam (ksifos). Bet būt kopā ar tevi vīrietim nozīmē atrasties kā uz naža asmens. Un — treškārt: «ksī» ir alfabēta četrpadsmitais burts…

Valdnieka ilgais skatiens lika atēnietei nodurt acis, bet viņas nobālušajos vaigos ielija sārtums.

— Ak, Poseidon — zemes turētāj! Kā man gribas ēst! — Aleksandrs piepeši sacīja, ar smaidu noraudzīdamies pieklusušajā hetērā.

— Tad ejam, viss ir gatavs! — Atēniete sarosījās. — Pēc tam es tevi pavadīšu līdz dienvidu pilij. Tu jāsi uz Boanergosa, es — uz Salmāhas…

— Nevajag. Lai man līdzi jāj viens no taviem tesāliešu sargiem.

— Kā tu vēlies!..

…Palikusi viena savā guļamistabā, Taīda iznāca laukā tikai vēlā stundā un lika, lai Erīda atnes kiuru no krājumiem, ko viņas abas ar neaizmirstamo Hēgesihoru bija sagatavojušas vēl Spartā.

Erīda izstiepa rokas un ar karstiem pirkstiem vieglītēm pieskārās atēnietes plaukstu pamatnēm.

— Neindē sevi, kundze, — melnā priesteriene sacīja.

— Ko tu zini no tādām lietām? — hetēra bēdīgi un pārliecināti atteica. — Kad viss notiek tā, tad Gaja ir nepielūdzama. Bet man nav tiesību atļauties dzemdēt nākamā oikumenes valdnieka bērnu.

— Kāpēc, kundze?

— Kas gan es tāda esmu, lai mans dēls varētu kļūt par lielās impērijas mantinieku? Neko citu kā vien gūstu un agru nāvi viņam nesola liktenis, kurš rotaļājas ar visiem, kas lolo domas par nākotni, vienalga — tumšas vai gaišas

domas.

— Bet meitene?

— Aleksandra dievišķās asinis nedrīkst izbaudīt sievietes cietsirdīgo likteni!

— Taču meitai vajadzētu būt daiļai kā pašai Afrodītei!

— Jo ļaunāk viņai.

— Nebaidies, kundze, — Erīda, toni mainīdama, stingri noteica, — tev nekā nebūs. Un nedzer kiuru.

— Kā tu vari to zināt?

— Varu un zinu. Mums visām uzticētas Ķibeles senās zināšanas par noslēpumu, kā mēness iespaido cilvēku. Sievietes ķermenī viss ir atkarīgs no mēness. Tev nekā nebūs — tu satikies ar valdnieku tieši tādā laikā, kad viss atļauts.

— Kāpēc tad mēs, kas esam skolotas visās sievišķo mākslu gudrībās, to nezinām? — Pārsteigtā Taīda pat pietrūkās kājās.

— Tāpēc, ka šīs zināšanas ir slepenas. Sievieti nedrīkst atbrīvot no RejasKibeles varas, citādi izbeigsies cilvēku dzimums.

— Varbūt tu man atklāsi šo noslēpumu?

— Tev var. Tu kalpo citai dievietei, bet tās mērķi ir tādi paši kā Varenajai Mātei. Taču, kamēr esmu kopā ar tevi, es tev vienmēr pateikšu, kurās dienās seku nebūs.

— Kamēr tu esi kopā ar mani. Bet kad tevis nebūs…

— Es būšu kopā ar tevi līdz nāvei, kundze. Mirdama es tev visu izstāstīšu…

— Kurš te taisās mirt? — atskanēja līksma balss.

Aiz prieka iespiegdamās, Taīda metās pretim Hēsionei. Sievietes apskāvās un ilgi nelaida vaļā rokas. Abas bija gaidījušas šo tikšanos kopš brīža, kad jātnieces Taīdas un jūrasbraucējas Hēsiones ceļi bija nogriezušies katrai uz savu pusi.

Atēniete aizvilka draudzeni verandas saules gaismā.

«No čūskas dzimusi», kā Hēsioni reiz bija iesaukusi greizsirdīgā Klonarija, bija stipri novājējusi, viņas seja un rokas bija vēja appūstas, matus viņa bija apgriezusi kā par neuzticību sodīta sieva vai verdzene, kas mēģinājusi bēgt.

— Pec ka tu izskaties! — Taīda izsaucas. — Nearhs paņems sev citu, te B&bilonā pavedinātāju ir vai cik.

— Nepaņems vis, — tēbiete atbildēja ar tādu pārliecību un mieru, ka hetēra juta: patiesi nepaņems.

— Vai būsi te ilgu laiku? — Taīda apvaicājās, lifegi glāstīdama draudzenes roku, kas bija kļuvusi raupja.

— Ilgi gan! Pēc uzvaras pie Gaugamēlām Nearhs ierīkos šeit kuģu būvētavu un enkurvietu. Tagad viņš kuģos uz Arābiju, taču uz neilgu laiku un bez manis. Cik labi, mana zvaigzne! Uzvara un galīga!

— Gluži tā nav. Ar Persiju vēl viss nav galā. Un pēc tam, cik es saprotu Aleksandru, vēl priekšā ilgs gājiens līdz oikumenes malai. Mēs abas jau nu turp neiesim, paliksim kaut kur tepat…

— Man Babilona nepatīk! Novecojusi pilsēta, kas reiz bijusi slavena… Un man te.vēl nav sameklējuši mājokli!

— Vai kopā ar Nearhu?

— Nearhs dzīvos tur, kur atradīsies kuģi, un reizēm atbrauks uz šejieni.

— Tad apmeties pie manis. Vietas ir diezgan.

— Taīda, mīļā, tas ir labākais, par ko es varēju sapņot, — atrast tevi un dzīvot kopā ar tevi!.. Man pagaidām nav arī pilsētas kalpones.

— Gan atradīsies. Manējās arī nav babilonietes, bet no tālienes.

— Ļoti interesanta ir tā melnā. Kā viņu sauc?

— Erīda.

— Briesmīgs vārds: naida dieviete no tumsas valstības.

— Viņām visām ir tādi vārdi. Viņa taču ir bijusī priesteriene — tāpat kā tu, tikai kritusi nežēlastībā, nevis saņemta gūstā. Kalpojusi gaužām bargajai Dievu Mātei. Par viņu es tev pastāstīšu vēlāk, vispirms gribu dzirdēt par jūsu braucienu.

— Labi. Vai zini, tai Erīdai ir dīvainas acis.

— A, tu to ievēroji!

— Man likās, viņā nomanāma visa sievietes dvēsele, tumša kā mītiskajā senatnē, un vienlaikus tā tiecas ļpēc visa jaunā un skaistā.

— Gana runāts par verdzeni, stāsti par sevi.

Hēsiones stāstījums garumā neievilkās. Viss bija daudz

v rnkāršāk nekā Taīdai. Sākumā viņa bija pavadījusi: hu līdz Eifratas augštecei, kur steigā tika nokārtota kokmateriālu sagatavošana kuģu būvei. Tad viņi apbraukājuši vairākas SIrijas pilsētas, kur bija atrodami sausu, izžuvušu kokmateriālu krājumi. Neskaitāmi pajūgi saveduši kokmateriālus vienkop pie «valdnieku ceļa», un tad tie pa upi pludināti līdz apakšējai pārcelšanās vietai pār Eifratu. Tur Nearhs ierīkojis kaujas kuģu būvētavas.

— Padomā vien! Es braucu tām garām naktī,— Taīda izsaucās, — un nemaz neiedomājos par tevi!

— Manis jau tur arī nebija. Saņēmis ziņu par lielo uzvaru, Nearhs kuģoja lejup, un mēs bijām tieši tur, kur abas upes saplūst un milzīgu platību aizņem purvi. Turp laikam vajadzēs braukt vēlreiz, bet tā ir gauži nejauka vieta…

— Kurš tad tevi atsūtīja šurp uz Lugalgiru?

— Tavs varonis — tesālietis Leontisks. Cik Joti viņš tevī iemīlējies, mīļā Taīda!

— Zinu un nevaru viņam atbildēt ar to pašu. Bet viņš jau ir miera ar visu, lai tikai varētu būt manā tuvumā.

— Šādus noteikumus pieņemtu vēl tūkstošiem vīriešu. Tu kļūsti aizvien skaistaka un laikam vēl nekad neesi bijusi tik daiļa.

Hēsionei par lielu pārsteigumu, Taīda sāka gauži raudāt.

Dienvidu pils lielajā troņa zālē ar tumšzilu glazētu ķieģeļu sienām un dzeltenu stabiņu ornamentu Aleksandrs vadīja karavadoņu padomi. Nupat atbraukušais Ptolemajs, tikko paguvis nomazgāt svelmainā ceļa putekļus un sviedrus, ziņoja par dārgumiem, kas iegūti bez kaujas padevušajās Sūzās. Bez sudraba, zelta un dārgiem ieročiem Sūzās glabājās arī statujas, ko Kserkss kādreiz aizveda, izlaupījis Grieķiju, un it īpaši nozīmīga bija tirānu slepkavu Harmodija un Aristogeitona bronzas skulpturālā grupa. Aleksandrs lika šo skulptūru nekavējoties nosūtīt uz Atēnām. Šis spēcīgo karavīru pāris, kas, zobenus pacēluši, abi reizē sper soli uz priekšu, vēl pēc tūkstošiem gadu iedvesmos skulptorus kā cīņas brālības un apgarotas mērķtiecības simbols.

Ptolemajs bija atstājis dārgumus turpat uz vietas visas savas vienības apsardzībā—tā bija pārāk maza, lai cīnītos atklātā stepē, bet pietiekami liela, lai aizstāvētu ieguvumu nocietinātā pilsētā. Sūzās atradās piecdesmittūkstoš talantu — tik daudz sudraba Aleksandra dzimtenes raktuvēs varēja iegūt tikai pusgadsimta laikā. Taču, pēc persiešu ziņām, Persijas lielvalsts kase esot savākta Parsas apgabalā, valdnieku Ahaimenīdu galvaspilsētā, ko grieķu ģeogrāfi nosaukuši par Persepoli. Lielu karaspēka grupējumu Parsā nav, Dārijs pagaidām atrodas ziemeļos.

Aleksandrs, kā allaž, rīkojās zibenīgi. Viņš pavēlēja labākajām jātnieku vienībām septiņu dienu laikā sagatavoties ceļam, bet kājniekiem pēc trim dienām doties uz Sūzām. Pajūgus ar pārtiku nosūtīt nekavējoties. Galvenajiem spēkiem un visiem pajūgiem Parmeniona vadībā vajadzēja doties nopakaļ bez steigas. Pēc babiloniešu apgalvojuma, karstumam pēc dažām dienām vajadzēja mazināties. Sūzu un Parsas ielejās ziema bija vēsa — labākais laiks pārgājieniem. Zirgiem barības un ūdens visur bija bagātīgi. Aleksandrs stingri jo stingri pavēlēja atstāt Babilonā visu armijai ekojošo daudzus tūkstošus cilvēku lielo aktieru, mākslinieku, sieviešu, kalpu un tirgotāju masu. Neviens nedrīkstēja sekot priekšējām vienībām. Tikai tad, kad Parmeniona galvenie spēki un pajūgi bija devušiesicejā, karaspēka nešķiramie pavadoņi saņēma atļauju doties uz Suzām un Persepoli.

Pēc apspriedes Aleksandrs devās uz Marduka templi, kur seno Babilonas dievu priesteri viņam par godu bija sarīkojuši svēto rituālu. Lielais uzvarētājs sēdēja goda tronī līdzās virspriesterim, vēl pajaunam cilvēkam ar garu un šauru, rūpīgi koptu bārdu.

Vesela procesija priesterieņu sarkanos, tik vieglos tērpos, ka niecīgākā vēja pūsmiņa tos sagrieza gaisā kā caurspīdīgas uguns liesmas, nesa uz galvām zelta traukus, no kuriem augšup stīdza smaržīgu gaišzilu dūmu strūkliņas.

Aleksandrs izskatījās noguris un drūms. Virspriesteris ar mājienu pieaicināja par tulku gados jaunu tempļa kalpotāju, kurš labi runāja koinē valodā.

— Valdnieku uzvarētāj, pievērs savu vēlīgo skatienu tai, kas soļo priekšgalā, nesdama sudraba spoguli. Tā ir ļoti dižciltīgas dzimtas meita, daudz augstākas kārtas neka Ahaimenīdi. Viņa tēlo dievietei Istarai tuvo Sarani.

Aleksandrs jau pirms tam bija ievērojis slaida auguma meiteni ar apbrīnojami baltu ādu un tievām, melnam, līkumotām bizēm gandrīz vai līdz papēžiem. Alrauda mies no savām domām, valdnieks pamāja priesterim, un las paslepeni un daudznozīmīgi uzsmaidīja.

Izsaki tikai vēlēšanos, ak, uzvarētāj un valdniek! Viņa jau šonakt pat sikspārņa stundā tevi gaidīs grezna ja Ištaras slavas guļvietā tempļa augšējās istabās. Tevi aizvedīs… — virspriesteris apklusa, pamanījis Aleksandra noraidošo žestu.

— Vai tiešām tevi nevilina Ištaras dižciltīgās priesterienes mīlestība? — brīdi klusējis, sacīja priesteris, manāmi vīlies savās cerībās.

— Nevilina! — maķedonietis atbildēja.

— Piedod, ak, valdniek, ja aiz tavu dievišķo gaitu nezināšanas uzdrīkstos vaicāt ko aizliegtu… — virspriesteris svārstīdamies apklusa, un tulks apstājās kā paklupis.

— Turpini, es par neveiksmīgiem vārdiem nesodu, — Aleksandrs sacīja, — mēs piederam dažādām tautām, tādēļ ir jo svarīgāk saprast vienam otru.

— Stāsta, ka vienīgā sieviete, kuru tu šeit esot izraudzījies, esot tā Atēnu netikle. Vai tiešām tev neko nenozīmē dižciltība un tikums, ko dievība dara svētu.

— Tā, par kuru tu runā, nav netikle jūsu izpratnē, proti, viņa nav sieviete, kas par noteiktu maksu pieejama katram. Grieķijā visas brīvās sievietes ir vai nu sievas — ģimenes pavarda sargātājas un mātes, vai hetēras — draudzenes. Hetēras pārzina daudz dažādu mākslu: dejas, māku ģērbties, izklaidēt ar sarunām un dzeju, viņas var vadīt dzīres — simpozijus. Ap hetērām pulcējas mākslinieki un dzejnieki, kas viņu skaistumā smeļas sev iedvesmu. Citiem vārdiem sakot, hetēras dod vīriešiem iespēju izjust dzīves skaistumu, nokratīt no sevis ikdienišķo pienākumu vienmuļību.

— Bet viņas taču ņem naudu un atdodas!

— Un krietnu naudu! Mākslai un ilgajām mācībām ir augsta cena, iedzimtam talantam — vēl augstāka, un mēs to labi saprotam. Bet vīrieša izvēlē hetērai dota pilnīga brīvība. Tā var sevi atdot par dārgu maksu, var atteikt, var maksu nemaz neņemt. Katrā ziņā Taīdu nevar iegūt gultā tā, kā tu piedāvā savu «šķīsto» Sarani.

Virspriesteris steigšus nodūra acis, lai neatklātu dusmu uzliesmojumu.

Saruna pārtrūka, un Aleksandrs līdz pat ceremonijas beigām palika tikpat drūms un vienaldzīgs kā sākumā.

Visu nedēļu Taīda centās pierunāt Ptolemaju, lai ņem viņu līdzi pārgājienā. Ptolemajs biedēja hetēru ar ārkārtīgi bīstamo ceļu pa nepazīstamiem kalniem, ko apdzīvo mežonīgas ciltis, ar nemitīgām grūtībām, virzoties Aleksandra iemīļotajā ātrajā tempā. Visas šis grūtības esot nevajadzīgas: viņa taču Parmeniona pajūgos varot braukt ar ērtībām. Taīda uzskatīja, ka vismaz vienai Atēnu sievietei ir jābūt klāt bridi, kad tiks ieņemta svētā un līdz šim nepieejamā persiešu galvaspilsēta, to pašu persiešu, kuri nesodīti izpostīja Grieķiju un pārdeva verdzībā desmitiem tūkstošu tās meitu. Vīrieši, tie ir patstāvīgi un paši par sevi noteicēji, bet no sievietēm viņa vienīgā ir ceļā norūdījusies un ar savu lielisko zirgu spēj veikt šo pārgājienu.

— Kāpēc tad tu man dāvināji tik lielisku aidinieku? — viņa šķelmīgi un draiski noprasīja Ptolemajam.

— Ne jau tas bija man padomā!— Ptolemajs saīga. — Viss iznācis gluži citādi, karagājienam nav paredzams gals!

— Vai tad Aleksandrs netaisās pārziemot siltajā Parsā?

— «Ziema» taču te ilgst tikai divus mēnešus! — Ptolemajs rūca.

— Tu esi kļuvis pavisam nepiekāpīgs! Saki labāk, ka tu baidies no Aleksandra dusmām!

— Nekā tīkama nav, kad viņš kļūst negants…

Taīda brīdi padomāja un piepeši sarosījās.

— Es jāšu kopā ar tesāliešu jātniekiem. Tur man ir draugi, tie mani noslēps no Aleksandra acīm. Bet viņu priekšnieks Leontisks ir tikai karavīrs, nevis karavadonis un nebaidās ne no kā un ne no viena! Izlemts: tu nekā nezini, bet par sastapšanos ar Aleksandru Persepolē atbildību uzņemos es pati!..

Galu galā Ptolemajs piekrita. Daudz grūtāk bija pierunāt Erīdu, lai paliek Babilonā bez Taīdas. Palīdzēja Hēsione. Abas bijušās priesterienes laikam bija viena otrā atradušas kaut ko radniecīgu. Ar tēbietes palīdzību Erīdas drūmā stūrgalvība tika pārvarēta. Hēsione apsolīja ierasties pie draudzenes, ja viņa paliks Persepolē, un atvest sev līdzi abas verdzenes un Salmāhu. Bija palikušas tikai nedaudzas dienas, kad saposties, vajadzēja daudz ko apsvērt. Viņa neko nespētu, ja nebijis Leontisk.i un viņas senā drauga lohaga, kurš tagad stājās ierinda s.iv.i jātnieku simta priekšgalā, tieši kopā ar šo simtu tad vajadzēja jāt Taīdai.

Senāk tik tāls un straujš pārgājiens droši vien būtu viņu biedējis. Bet tagad, uz sava aidinieka nojājusi vel lielāku attālumu, Taīda ne mirkli nešaubījās un ne par ko nebēdāja. Un tad kādā vēlā rudens rītā viņa saskūpstījās ar Hēsioni, apskāva klusējošo Erīdu, un Boanergoss, melno asti vējā augstu izslējis, aizauļoja pa Babilonas tukšajām ielām — aiz Uraša vārtiem ceļā uz Nipuru Taīdai vajadzēja piebiedroties tesāliešu vienībai…

VIENPADSMITĀ NODAĻA

PERSEPOLES LIKTENIS

Sūzas, kas bija celtas uz pakalniem ar Atēnu Akropolei līdzīgu augstu centrālo daļu, Taīdai lika atcerēties dzimteni. Kaut jel vienu dienu varētu paelpot svētīto Melladas gaisu, uzkāpt pa tempļa marmora kāpnēm, paslēpties no saules Atēnu portikos, kur dvesmo jūras skaidrā elpa! Vēl vairāk pagātni atgādināja svētki un lāpu skrējiens, ko Aleksandrs atļāva, kaut arī nepacietīgi tiecās doties tālāk uz dienvidiem, uz Persepoli, kur atradās Persijas valsts galvenā kase. Aleksandram bija katrā ziņā jānonāk līdz Persepolei, pirms Dārijs pagūst sapulcināt un atvest pie šīs pilsētas karaspēku. Un karavadonis rādīja nenogurdināmības paraugu, gan seglos sēdēdams, gan soļodams kājām — šad tad viņš nokāpa no zirga, lai nosoļotu pāris parasangu kopā ar kājniekiem.

Kad kreisajā pusē, austrumos, parādījās sniegiem klātas kalnu virsotnes, bet ielejas sāka ieskaut stāvākas un izrobotas nogāzes, maķedonieši uzdūrās niknai persiešu karaspēka pretestībai. Kalnu pārejā, ko sauca par Parsas Vārtiem un ko no abām pusēm apņēma stāvas nogāzes, ceļu aizšķērsoja uz ātru roku celta, tomēr stipra mūra siena, ko aizsargāja liela persiešu vienība. Maķedonieši vairākas reizes mēģināja tikt tai pāri, taču viņus atsita, un viņi cieta krietni lielus zaudējumus.

Tad Aleksandrs nosūtīja Filotu un Koinu ar daļu karaspēka pa apakšējo ceļu, lai tie ieņem pārcelšanās Vietu un ierīko tiltus pār Araksas upi — pēdējo lielāko šķērsli ceļā uz Persepoli. Bet pats, draudzīgi piepalīdzot vietējām kalnu ciltīm, kuras viņš neaiztika un pat piedeva tām pirmo uzbrukumu maķedoniešiem, pa kalnu takām ar hetairiem, tesāliešu jātniekiem, agriāņiem un Krētas loka šāvējiem nokļuva aizmugurē vienībai, kas apsargāja Parsas Vārtus. Saņēmuši triecienu no divām pusēm, persieši bēga. Ceļš uz upi bija atbrīvots.

Taīda kopā ar diviem tesāliešu jātnieku simtiem bija nokļuvusi Filota vienības avangardā, šī vienība bez apstājas ātri virzījās pa paugurainu, saules izdedzinātu apvidu, savā ceļā nevienu nesastapdama.

Nākošās dienas rītā, mazliet savējos apsteiguši, Taīda un divi simtnieki, kas viņu pavadīja, uzjāja liela, nolaidena pakalna virsotnē. Priekšā atklājās plašs līdzenums, tā robežas pagaisa pirmsausmas krēslā; uzpūta vējš, uzvēdīja vēsums. Taīda palaida vaļā pavadu un pagrieza seju pret austrumiem, noskatīdamās uz debesmalu, kas pamazām kļuva gaišāka. Un piepeši viņas pavadoņi nozuda kā vēja aizpūsti. Tie bija pagriezušies atpakaļ un ar kaujas saucieniem aicināja šurp savu vienību, kas lēnām tuvojās pakalnam. Taīda uzreiz vēl nesaprata trauksmes cēloni, uzreiz nepamanīja puskailo jātnieku lavīnu, kas trakos auļos drāzās pretī pa krēslaino ieleju. To pelēkās kontūras vēja locītās garās, sausās zāles klaidā šķita kā viļņi upē.

Hetēras vīrišķīgajā sirdī iezagās bailes. Rēgainā orda, kas klusēdama traucās pretī maķedoniešiem, šķita kā šejienes priesteru — zintnieku atdzīvināti atnācēji no tālās Aīda pazemes!

Draudīgajai straumei pretī metās Aleksandra jātnieki. Mežonīgs kauciens pacēlās pret debesīm un lika Taīdai atjēgties. Un it kā atbilde uz auriem aiz kalniem izšāvās rītausmas stari, apspīdēdami gluži reālu cīņas ainu. Tesālieši metās virsū no kreisās puses, atgriezdami ordu no kalniem, no labās puses uzbruka agriāņi, bet vidusdaļai pretī metās kājnieki ar gigantiskiem — četrpadsmit olektis gariem — šķēpiem. Kauja, kā jau visas jātnieku kaujas, beidzās ļoti ātri. Uzbrucēji vai, pareizāk sakot, tie, kas no viņiem bija palikuši dzīvi, ar niknuma un šausmu saucieniem cirtās atpakaļ. Maķedonieši ieguva daudz lielisku, kaut arī slikti iejātu Nisajas zirgu.

Līdz pašai Araksas upei vienība vairs ceļātneviena nesastapa. Tilti tika celti ārkārtīgā cītībā. Visi zina ja, ka Aleksandrs ieradīsies nekavējoties, tiklīdz būs ticis gala ar persiešu vienību uz kalnu pārejas.

Aizkavēšanās izrādījās ilgāka, nekā Filots un Koins bija gaidījuši..Tilti bija gatavi, bet Aleksandrs ar karaspēku vēl nerādījās. Kā noskaidrojās, kauja uz kalnu ceļa bija pārvērtusies masveida slaktiņā. Nežēlīgo ienaidnieku trenkti, persieši gāzās lejā no stāvām kraujām akmeņiem piebirušās upju gultnēs. Daži tīšām metās lejā no klintīm, labāk paši izvēlēdamies nāvi nekā verdzību vai mokpilnu galu no zobeniem un šķēpiem.

Maķedoniešu karaspēka priekšējās vienības ar Aleksandru priekšgalā nonāca pie upes tikai ap pusnakti.

Aleksandrs nebija gaidījis, ka persieši tik sīvi pretosies, un bija neganti nikns. Tomēr, ieraudzījis, ka viss ir sagatavots, lai varētu celties pāri upei, ka pie tiltiem deg lāpas, bet priekšējā vienība stāv viņā krastā, pavēles gaidīdama, Aleksandrs pierima. Viņš lika hetairiem, tesāliešiem un agriāņiem nekavējoties celties pāri uz otru krastu. Bet pats uz uzticamā Būkefala (viņš uz tā nebija jājis kaujā pie kalnu pārejas, bet izmantojis vieglāku, pie stāvajiem kalniem pieradušāku zirgu) uzjāja Araksas augstajā krastā, lai pasekotu, kā noris pārcelšanās un kā nostājas vienības. Aleksandra uzmanību piesaistīja kāds apmetnī ievīstījies maza auguma jātnieks uz garastaina zirga ar kuplām krēpēm; tas, tāpat kā valdnieks, vientuļš un nekustīgs vēroja pāri tiltiem ejošos karavīrus. Aleksandrs, vienmēr būdams ziņkārīgs, piejāja pie jātnieka un valdonīgi noprasīja:

— Kas tu esi?

Jātnieks atmeta apmetni, atsegdams ap galvu savītās melnās bizes, — tā bija sieviete. Aleksandrs pārsteigts ielūkojās ciešāk tumsā vāji saskatāmajā sejā, cenzdamies uzminēt, kāda sieviete gan varēja atrasties šeit, piectūkstoš stadiju no Babilonas un trīstūkstoš — no Sūzām?

— Tu mani nepazīsti, valdniek?

— Taīda! — aiz pārsteiguma gluži apstulbis, izsaucās Aleksandrs. — Kā! Es taču pavēlēju visām sievietēm palikt Babilonā!

— Visām sievietēm, bet ne man, es esmu tava viešņa, valdniek! Vai tev aizmirsies, ka esi mani trīsreiz aicinājis: Atēnās, Ēģiptē un Tirā?

Aleksandrs cieta klusu. Viņu sapratusi, ateniete piebilda:

— Nedomā par mani ļauni. Es nevēlos izmantot mūsu tikšanos Eifratā un neskrienu tev pakaļ, lai izlūgtos kādu laipnību.

— Kāpēc tad esi devusies tik grūtā un bīstamā ceļā?

— Piedod, valdniek! Man gribējās, lai kaut viena grieķu sieviete ieietu Pērsijas sirdī kopā ar uzvarošajiem karavīriem, nevis vilkdamās kopā ar vezumniekiem starp kara laupījumu, pārtikas krājumiem un vergiem. Man ir lielisks zirgs, tu zini, ka es labi protu jāt. Saproti mani: esmu šeit tikai ar tādu mērķi!

Neredzēdama Aleksandra seju, Taīda juta maināmies viņa noskaņojumu. Viņai likās, ka valdnieks smaida.

— Nu tad, viešņa, — viņš teica gluži citādā tonī,— jāsim, ir laiks!

Būkefals un Boanergoss nokāpa lejā pa nogāzi. Līdz rītausmai Taīda jāja līdzās Aleksandram, kurš Būkefalu palaida platos rikšos, neņemdams vērā savu karavīru nogurumu, — tie zināja, ka dievišķais karavadonis nepadodas cilvēciskam vājumam.

Sākot no upes, kalni kļuva zemāki un dienvidaustrumos pārgāja plašā līdzenumā. Zem maķedoniešu zirgu kājām gūlās leģendārā Parsa. Leofors — tā grieķi sauca ērto ceļu, kas bija piemērots smagiem vezumiem un veda uz senloloto Persepoli, Persijas valdnieku pašu lielāko bagātību krātuvi, Ahaimenīdu dinastijas svēto kronēšanas un valdnieka viesu pieņemšanas vietu.

Rītausmā vairāku stundu jājiena attālumā no Persepoles maķedonieši uz ceļa ieraudzīja milzīgu ļaužu pūli. Pavecāki cilvēki ar zaļiem zariem — miera un cieņas apliecinājuma zīmi — rokās nāca viņiem pretī. Tie bija grieķi, kas kādreiz saņemti gūstā vai ar viltu aizvesti darbos uz Persijas galvaspilsētu. Sie prasmīgie amatnieki un mākslinieki visi bez izņēmuma bija nežēlīgi un ar. nolūku sakropļoti: citam nocirsta kājas pēda, citam kreisās rokas delna, vēl citiem nogriezts deguns vai ausis. Cilvēki bija sakropļoti ar aprēķinu, lai tie varētu veikt savu ierasto darbu, bet nevarētu bēgt uz dzimteni tik nožēlojamā vai atbaidošā izskatā.

Aleksandram acīs sariesās sašutuma asaras. Bet, kad kroplie cilvēki, nokrituši ceļos.viņa priekšā, sāka lūgt palīdzību, Aleksandrs nokāpa no zirga. Pasaucis pie sevis vairākus pūļa vadoņus, kam nebija deguna, viņš sacīja, ka palīdzēs tiem atgriezties mājās. Vadoņi apsprieda:, un, atkal pienākuši pie Aleksandra, kurš pacietīgi gaidiļa, saka lūgt, lai viņiem atļauj neatgriezties dzimtenē, kui viņus izsmies un žēlos, bet gan apmesties kaut kur visiem kopā pēc pašu izvēles. Aleksandrs viņu lēmumu atzina par saprātīgu, lika viņiem iet pretī Parmeniona galvenajiem pajūgiem un tālāk uz Sūzām, kur katrs saņems trīs tūkstošus drahmu, piecas drēbju kārtas, divus vēršu aizjūgus, piecdesmit aitas un piecdesmit mērus kviešu. Laimīgi klaigādami un valdnieku slavēdami, kroplie cilvēki devās tālāk. Aleksandrs traucās uz visnīstamāko Āzijas pilsētu, kā viņš nosauca Persepoli.

Pie Aleksandra un Taīdas, kura jāja mazliet iepakaļ, visa redzētā satriekta, piejāja satrauktais Ptolemajs.

— Es viņus saskaitīju, — viņš teica, — ap tūkstoš cilvēku! Sakropļot tādu milzumu cilvēku, lielisku meistaru, kāpēc gan? Kā viņi to spēja?

— Un kā persieši spēja sagraut brīnišķās Atēnas — tempļus, kolonādes, strūklakas. Kāpēc gan? — savukārt iejautājās Taīda.

Aleksandrs iesāņus paskatījās uz Ptolemaju.

— Kā uz to atbildēs mans labākais zemju un valstu vērotājs?

— Ļoti vienkārši, lielo valdniek!

Hetērai nepaslīdēja garām nepamanīts neierastais titulējums.

— Ļoti vienkārši, — Ptolemajs atkārtoja, — viss skaistais dara stipru tautas dvēseli. Satriecot to, izpostot un izārdot, mēs iedragājam pamatus tam, kas cilvēkiem liek cīnīties un Jdot dzīvību par dzimteni. Piegānītā, izbradātā vietā neizplauks mīlestība uz savu tautu, uz savu pagātni, kareiviska vīrišķība un pilsoniska varonība. Aizmirsusi savu slaveno pagātni, tauta pārvēršas skrandaiņu pūlī, kas tīko vienīgi piepildīt vēderu!

— Lieliski, draugs! — Aleksandrs izsaucās. — Vai tu tam nepiekriti? — viņš griezās pie hetēras.

— Ptolemajam, kā allaž, taisnība, tomēr ne visur. Kserkss graudams un dedzinādams izstaigāja visu Atiku un nodedzināja arī Akropoli. Nākošajā gadā viņa satraps Mardonijs ieradās Atēnās un nodedzināja to, kas bija palicis pēc Kserksa. Ptolemajam taisnība — Mardonijs dedzināja un grāva pirmām kārtām tempļus, kolonādes un skulptūru un gleznu galerijas. Taču mani tautasbrāļi neko nesāka atjaunot: sagāztās sienas, apkvēpušās ķolonnas, sadauzītās statujas, pat ugunsgrēku apdeguļi palika neskarti līdz tam brīdim, kamēr persieši bija padzīti no Grieķijas. Melnās rētas uz mūsu brīnišķīgās zemes stiprināja tautas naidu un niknumu cīņās pret aziātiskajiem iekarotājiem. Un kaujā pie Plataju pilsētas viņi tos sakāva — pēc ilgiem trīsdesmit gadiem! Un tad radās Perikls, Aspasija, Feidijs un tika radīts Partenons!

— Tu gribi teikt, ka ne tikai pats skaistums, bet arī tā apgānīšanas skats dara tautu garā stipru? — Aleksandrs ieprasījās.

— Tieši tā, valdniek! — Taīda atbildēja. — Bet tikai tad, ja tauta, kas radījusi savas zemes skaistumu, uzkrājusi daiļumu, saprot, ko tā zaudējusi!

Aleksandrs kļuva gluži kluss.

Zirgi, it kā nojauzdami, ka ceļš drīz būs galā, sasparojās un sāka strauji skriet pa ceļu, kas veda lejup biezā mežā. Veco ozolu resnums norādīja, ka mežs kopš senseniem laikiem ticis saudzēts un aizsargājis Persepoles līdzenumu no ziemeļu vējiem. Kad mežs beidzās, priekšā, lēzenā līdzenumā, parādījās jau iztālēm pamanāmie Persepoles piļu baltie kolosi. Celtas uz augstām platformām, šīs pilis it kā peldēja virs zemes daudzo sīko pilsētas celtņu vidū. Pat no «liela tāluma bija redzams, kā saulē zaigoja sudraba jumti. Ceļš veda vēl zemāk. Pa labi un pa kreisi sākās iekopti lauki, kurus rūpīgi apūdeņoja ar kalnu strautu ūdeni. Miermīlīgi zemkopji, droši vien valdnieka saimniecību vergi, ara zemi ar vareniem melniem vēršiem, kam bija uz iekšu liekti ragi un apātiskas, gausas kustības.

Kājnieki un loka šāvēji laidās skriešus, cenzdamies neatpalikt no jātniekiem. Karaspēks izvērsās plašā frontē. Sadalījušies nelielās vienībās, maķedonieši virzījās cauri veselam apūdeņošanas kanālu, dārzu un nabadzīgu pilsētas nomales māju labirintam — iedzīvotāji bija vai nu aizbēguši, maķedoniešus ieraugot, vai arī noslēpušies, kur pagadījās. Tātad Persepoles pēkšņās ieņemšanas plāns izdevās. Neviens no persiešiem pat nenojauta, ka tuvojas lieli maķedoniešu spēki. Tāpēc Aleksandrs nesāka plānot nekādu kauju un cīņas kārtību, visu iniciatīvu atstādams vienību priekšniekiem un pat simtniekiem. Viņš pats ar visizturīgākajiem hetairiem un tesāliešiem aizauļoja uz pilsētas centru, uz dārgumu krātuvi, lai neļautu tās sargiem neko pasākt, lai noslēptu sudrabu, zeltu, dārgakmeņus, purpura krāsas un smaržvielas.

Kamēr kājnieki ķiršu un persiku dārzos uzsāka kauju ar steigā saskrējušajiem karavīriem no vājas persiešu pilsētas apsardzes, tikmēr dubļu, sviedru un pulckļu klātie jātnieki auļoja pie pilīm, kas stāvēja uz augsiam platformām.

Vieglas, baltas, šauru rieviņu izvagotas un savas četr desmit olektis augstas kolonnas slējās kā vesels mežs, apslēpdamas Persijas valdnieku noslēpumaino mājokli. Kāpnes, kas veda uz Kserksa vārtiem pils platformas ziemeļu stūrī, aizstāvēja loka šāvēji un daži desmili «Nemirstīgo» no atlasītās valdnieka apsardzes mirdzošās, apzeltītās bruņās. Lielākā daļa šīs apsardzes drosmīgo karavīru bija krituši pie Gaugamēlām, daļa bija aizgājusi kopā ar Dāriju uz ziemeļiem. Persepolē palikušo bija pārāk maz, lai izrādītu pretestību maķedoniešu visizmeklētāko jātnieku neatturamajam triecienam. Izauļojuši cauri neaizslēgtajiem Kserksa vārtiem ar to milzīgajiem spārnoto vēršu tēliem, maķedonieši un tesālieši uz putās notriektiem zirgiem cauri divpadsmit apaļu kolonnu veidotam portikam iedrāzās apadanā — Pieņemšanu Zālē, kvadrātveida telpā, kuras katra siena bija divsimt olektis gara un augsto jumtu balstīja masīvas četršķautņu kolonnas, kas taisnās rindās stāvēja pa visu grīdas laukumu, kā tas bija arī visās citās Persepoles piļu gigantiskajās zālēs.

No zirga nokāpis, Aleksandrs palika vēsajā apadanā, bet Ptolemajs, Hēfaistions un Filots savu karavīru priekšgalā, pārbaidītos pils kalpotājus iztrenkādami, steidzās meklēt slaveno valdnieku dārgumu krātuvi. Persijas valdnieku bagātību glabātuves atradās aiz «Simtkolonnu» un «Deviņdesmit deviņu Kolonnu» zālēm pils platformas austrumu stūra juceklīgajos gaiteņos. Pēdējā īsā pretošanās notika šaurajā ejā starp bagātību krātuvi un Dienvidu pili. Pa to laiku Kratera vienība, kas bija izcili cīnījusies, ieņemot Parsas Vārtus, bija paguvusi ieņemt sardzes telpas, kas atradās līdzās dārgumu krātuvei aiz Simtkolonnu troņa zāles. Pēc īsa brīža tika sameklēti un uz apadanu atvesti arī valdnieka mantziņi; ceļos tupēdami, tie sniedza Aleksandram sarežģītas atslēgas, ar kurām bija atveramas istabas ar valsts kasi. Durvis tūliņ tika aizzīmogotas un pielikta droša sardze.

Galīgi pārgurušie maķedoniešu karavīri iekārtojās atpūtā turpat piļu zālēs, nodevuši zirgus pils kalpotāju aprūpībā. Nogurums bija tik liels, ka nebija spēka pat laupīšanai. Aleksandrs arī šeit, tāpat kā Sūzās, negribēja aiztikt vietējos iedzīvotājus, kaut arī Persepole nebija padevusies un nebija jau laikus izsūtījusi parlamentārus. Par attaisnojumu tam noderēja maķedoniešu pēkšņā ierašanās — kaut ko tādu uzsākt jau izrādījās par vēlu.

Leontisks un Kraters apjāja laukumus un galvenās ielas, izlikdami sardzi — šāda piesardzība nebija lieka, jo pilsētā varēja noslēpties palielas ienaidnieka karavīru vienības. Visur — uz ielām un dārzos, koku ēnā un gar sienām redzēja guļam maķedoniešus, kā nu kuri varēja, — uz iedzīvotājiem atņemta paklāja, segas vai mašas.

Taīda, kas bija kādu laiku gaidījusi ārpilsētas dārzā kopā ar nelielu apsardzi, šajā miega valstībā nokļuva jau pavakarē. Viņa, kā bija norunāts, piejāja pie rietumu kāpnēm, kur pils kalpi cītīgi mazgāja nost asinis, kas bija bagātīgi plūdušas pār baltajiem pakāpieniem. Kritušo pils aizstāvju līķi jau bija novākti, tomēr pirmsrieta bezvējā vēl biezēja stipra asiņu smaka. Pirmo nakti Persepolē Taīda pavadīja aizbēguša galminieka bagātajā namā, starp jau iepriekš baiļu pārņemtajiem vergiem un verdzenēm, kas trīcēdami centās izpildīt katru nogurušās, no iedeguma un putekļiem gluži melnās svešzemnieces vēlēšanos — viņiem tā šķita barga, kaut bija skaista un neliela auguma. Droši vien viņu bailes vēl lielākas padarīja Leontiska un Ptolemaja izteiksmīgie žesti, kaut gan abi, nometinājūši te Taīdu, tūliņ nozuda. Bet varbūt vergi vēl vairāk baidījās no jātnieku vienības, kas atradās tepat blakus un dārzā bija apmetusies atpūtā, bet savus zirgus novietojusi ne tikai tukšajos staļļos, bet arī mājā. Atvadījusies no maķedoniešu karaspēka priekšniekiem, Taīda sāka justies vientuļa kopā ar veselu baru kalpu, ko saimnieki bija pametuši likteņa varā, bet tie bija pēc labākās sirdsapziņas saglabājuši saimnieku mantu. Vispirms viņa lika sagatavot vannu. Un, kad viņai ar zīmēm parādīja, ka vanna ir gatava un var iet, viņa devās lielajā, apaļajā telpā, aizbāzusi dunci aiz īsā hitoniņa jostas. Tur viņu saņēma veca verdzenē, grieķiete no Jonijas, kas sāka runāt Taīdai saprotamā dialektā. Satraukta, ka pēc ilgiem gadiem sastapusi pirmo brīvo grieķu sievieti, kas atsteigusies uz Persijas sirdi kopā ar briesmīgo iekarotāju neuzvaramo karaspēku, viņa sāka tīri mātišķi rūpēties par Taīdu. Pēc vannas vecā grieķiete rūpīgi ieberzēja visu hetēras augumu, bet raupjus kļuvušos, ar noberzumiem klātos ceļgalus iezieda ar kādu brūnu, asi smaržojošu maisījumu. Viņa pavēstīja, ka tas esot dargas zāles, dārgākas par sudrabu. Tās gatavotas no augiem, ko vacot klajos kalnos aiz Persepoles, kur tos uz kailam klintīm varot atrast veselām lāmām.

— Varbūt tā ir degošā zaļā eļļa? — Taīda ieprasījās.

— Nē, kundze. Degošās eļļas ir, cik uziet, gan ausim mos, gan ziemeļos, arī Hirkanijas jūras krastos. Bet šis augs ir reti sastopama Gajas velte, kam piemīt spējas izdziedēt visas kaites, sevišķi ievainojumus. Gan redzēsi, rīt visi tavi noberzumi būs sadzijuši.

— Paldies tev! Sagatavo rītdienai šo maisījumu ievainojumu dziedināšanai maniem draugiem, — Taīda sacīja. Cīniņā pie vārtiem vieglus ievainojumus bija dabūjuši Ptolemajs un vecais lohags.

Verdzene pamāja ar galvu, ka ir ar mieru, tīstīdama Taīdu retā audumā, lai tā pēc ierīvēšanas neapaukstētos, un pasauca divas kalpones, kas ar ziloņkaula ķemmēm sāka sukāt atēnietes melnos, pēc mazgāšanas spīdīgos matus. Bet Taīda vairs nekā nejuta. Viņa cieši gulēja, galvu atmetusi un mazliet pavērusi nelielo muti ar bērnišķīgo augšlūpu.

Tiklīdz matu sukātājas savu darbu beidza, vecā verdzene grieķieti apsedza maigi kā pašas meitu.

Nākošajā dienā Aleksandrs, tīrs un svaigs kā jauns Hellādas dievs, zeltītās bruņās tērpies, pils troņa zālē, kur vēl pavisam nesen bija rīkojies nelaimīgais «valdnieku valdnieks», pieņēma Parsas kšatru jeb satrapu, kā teica grieķi, un viņa tuvākos augstmaņus. Persieši atnesa pilsētā atrodamo vērtīgo mantu sarakstus un pateicās par to, ka lielais iekarotājs nav ļāvis Persepoli izlaupīt. Aleksandrs noslēpumaini pasmaidīja, saskatīdamies ar saviem karavadoņiem. Viņi zināja, ka atturēt karavīrus no leģendārās galvaspilsētas izlaupīšanas bija spējis tikai briesmīgais nogurums, kas tos bija pārmācis pie paša mērķa. Kad nu tagad kaujas azarts bija pārgājis, ieviest kārtību bija viegli, un Aleksandrs patiesi izdeva pavēli pilsētā neko neaiztikt.

Šajā pēdējā izrāvienā maķedonieši bija it kā aizlūzuši un apātiski noskatījās uz piļu neredzēto greznību un priesteru un galminieku dzīvojamo māju bagātību. Vecie veterāni, daudzo pārgājienu un briesmīgo kauju nogurdināti, raudāja aiz laimes, vērodami savu dievišķo vadoni persiešu valdnieka tronī. Karš ir galā, karagājiena mērķis sasniegts! Zēl kritušo biedru, kas nepieredzēja lielo slavas bridi.

Aleksandrs uzskatīja, ka, ieguvis Āziju, viņš var doties uz austrumiem līdz pasaules malai, tomēr savus plānus pagaidām neatklāja pat vistuvākajiem draugiem. Bija gaidāma neizbēgamā Dārija vajāšana, jo, iekams persiešu valdnieks nebūs iznicināts, Aleksandrs nevarēja ieņemt valdnieka vietu, kaut arī tauta bija dziļi padevīga. Vienmēr būtu jābaidās no pēkšņa trieciena, ja Dārijam izdotos savākt pietiekami lielu karaspēku. Tiklīdz ziemeļu kalnos iestāsies pavasaris, būs klāt laiks sākt vajāšanu un pie viena pārcelt rezidenci uz Ekbatanām.

Ekbatanas, kasatradās augstāk kalnos, piectūkstoš stadiju uz ziemeļiem no Persepoles, bija Āhaimenīdu vēsā vasaras galvaspilsēta un vienlaikus arī nocietināta pilsēta, kas nepavisam neatgādināja augstprātīgi uz visām pusēm atvērto Persepoli. Aleksandrs nolēma pārvest uz turieni dārgumus no trim valdnieku dārgumu krātuvēm — no Sūzām, Persepoles un Babilonas. Uz turieni viņš lika pagriezt arī Parmeniona gigantisko vezumnieku rindu, jo bija iecerējis Ekbatanas un Babilonu padarīt par savām divām galvaspilsētām un pirmo arī par sagatavošanās nometni karagājienam uz austrumiem.

Negaidot ieradās Erīda, kas bija aizsteigusies priekšā pat kājnieku palīgvienībām, Taīdai viņa atveda vēstuli no Hēsiones, kura bija devusies nevis uz Persepoli, bet uz Ekbatanām kopā ar Nearhu, kas tur bija nolēmis gaidīt Aleksandru un atpūsties no lielajiem flotes sagatavošanas darbiem. Nearhs solījās sameklēt māju arī Taīdai. Ptolemajs uzstājīgi ieteica atēnietei apmesties Ekbatanās uz visu austrumu karagājiena laiku. Hetēra nesteidzās, viņa vēl nebija īsti atkopusies no briesmīgās auļošanas uz Persepoli.

Melnā priesteriene atjāja uz Salmāhas un tagad pava «dīja Taīdu viņas pastaigās pa pilsētu kopā ar diviem veciem draugiem — Likofontu un lohagu, kurš atkal bija iecelts par skaistās atēnietes sargu. Za-Aštu, kas nelabprāt bija šķīrusies no jaunā tesālieša, Hēsione bija aizvedusi uz Ekbatanām, lai tur iekārtotu Taīdai mitekli.

Atēniete kopā ar viņiem ilgu laiku klaiņoja pa piļu milzīgajām zālēm, kāpnēm un portāliem, brīnīdamās par to, cik maz izmīdīti pakāpieni, cik maz nodeldētas kvadrātveida kolonnu, durvju un logu aiļu asās šķautnes. Persepoles pilis, milzīgās pieņemšanu un troņa sanāksmju zāles apmeklēja neliels skaits cilvēku, un tās izskatījās ļ)pavisam jaunas, lai gan vissenākās pilis bija celtas gandriz pirms diviem gadsimtiem. Te, Žēlsirdības kalnu pakajē, Persijas valdnieki bija uzcēluši īpašu pilsētu. Nevis par godu dieviem vai par slavu savai zemei, bet vienīgi ševis pašu slavināšanai.

Eligantiskie spārnotie vērši ar cilvēku sejām, ar apaļīgiem, izvelbtiem vaigiem, kādi mēdz būt bērniem, tika uzskatīti par veselības un spēka pārpilno valdnieku portretiem. Lieliskie lauvu bareljefi, kas atradās uz ziemeļu kāpņu pamatnes, cildināja valdnieku vīrišķību medīlias. Bez spārnotajiem vēršiem un lauvām bareljefi attēloja vienīgi sīkos solīšos ejošu garās, neērtās drēbēs ģērbtu karavīru rindas, gūstekņus, meslu maksātājus, dažreiz ar ratiem un kamieļiem, vienmuļīgā virknē velkamies, lai kristu ceļos tronī sēdošā «valdnieku valdnieka» priekšā. Taīda mēģināja saskaitīt šīs figūras vienpus kāpnēm, nonāca līdz simt piecdesmit un meta mieru. Gigantiskajās piļu telpās pārsteidza pārliekais kolonnu daudzums: troņa zālēs piecdesmit, deviņdesmit un simt kolonnas — gluži kā mežs, kurā cilvēki maldījās, zaudēdami pareizo virzienu. Vai tas bija darīts tīšām vai aiz neprasmes citādi atbalstīt jumtu, Taīda nezināja. Viņai, Hellādas meitai, kas pieradusi pie gaismas bagātības, pie plašajiem Atēnu tempļiem un sabiedriskajām celtnēm, likās, ka pieņemšanu zāles izskatītos daudz grandiozākas, ia tās nebūtu tik ļoti pieblīvētas ar kolonnām. Ēģiptes tempļos smagie akmens stabi kalpoja citam mērķim, radīdami noslēpumainību, pustumsu un atšķirtību no pasaules, ko nevarēja teikt par baltajām, savas četrdesmit olektis augstajām Persepoles pilīm. Un Taīda izdarīja vēl vienu atklājumu: starp milzīgi daudzajām skulptūrām nebija neviena sievietes tēla. Tas, ka tīšuprāt nebija rādīta vesela puse cilvēku dzimuma, atēnietei šķita izaicinoši. Tāpat kā visām valstīm, kur Taīda bija sastapusies ar sievietes apspiestību, arī persiešu valstij vajadzēja iegrimt tumsonībā un savairot gļēvuļus. Hetērai kļuva saprotamākas nelielās Aleksandra armijas apbrīnojamās uzvaras. Pār šādu zemi nenovēršami bija jānāk dieviešu — likteņu lēmēju, auglības, prieka un veselības devēju — dusmām. Gan kaut kur ziemeļos klīstošais persiešu valdnieks, gan viņa varenākie augstmaņi tagad visā bardzībā dabūja izbaudīt sodu par vīriešu pārlieko cildināšanu.

Persepole nebija pilsēta tādā nozīmē, kādā šo vārdu lietoja grieķi, maķedonieši, feniķieši. Tā nebija arī svētnīcu atrašanās vieta, līdzīgi Delfiem, Efesai vai Hierapolei.

Persepole bija tā vieta, kur Ahaimenīdu valdnieki risināja valsts jautājumus un pieņēma pagodinājumus. Tādēļ ap balto piļu platformām atradās vienīgi galminieku mājas un telpas atbraucējiem, no dienvidpuses platā puslokā apjoztas ar amatnieku, dārznieku un citu kalpojošo vergu būdām, bet no ziemeļpuses — ar zirgustaļļiem un augļudārziem. Dīvaino pilsētu — lielisku un neaizsargātu, augstprātīgu un žilbinošu —, ko bija pametuši persiešu augstmaņi un bagātnieki, ātri piepildīja tauta. Ziņkārīgie, laimes meklētāji, algotā karaspēka atliekas, tālu dienvidu un austrumu zemju sūtņi sabrauca šurp sazin no kurienes, vēlēdamies skatīt vaigā vareno un dievišķo uzvarētāju, jauno Aleksandru, skaistu kā grieķu dievs.

Maķedoniešu valdnieks šādam cilvēku pieplūdumam šķēršļus necēla. Arī viņa armijas galvenie spēki bija sapulcējušies te, gatavodamies svētkiem, ko Aleksandrs bija apsolījis sarīkot, pirms sāksies gājiens uz ziemeļiem.

Taīda gandrīz nemaz nedabūja redzēt Ptolemaju un Leontisku. Aizņemtiem no rītausmas līdz vēlai naktij, Aleksandra palīgiem nebija laika atpūtai vai izpriecām. Laiku pa laikam Taīdas mājā ieradās šurp sūtīti cilvēki ar kādu dāvanu — retu juvelierizstrādājumu, grieztu ziloņkaula šķirstiņu, pērļu krellēm vai diadēmu. Reiz Ptolemajs atsūtīja skumīgu verdzeni no Edomas, lielisku maizes cepēju, un reizē ar viņu veselu maisu zelta. Verdzeni Taīda pieņēma, bet zeltu atdeva lohagam, lai izdala tesāliešu jātniekiem. Ptolemajs noskaitās un nedeva par sevi nekādu ziņu, līdz ieradās īpašā Aleksandra uzdevumā. Valdnieks aicināja atēnieti pie sevis kādā steidzamā darīšanā. Viņš pieņēma Taīdu un Ptolemaju dienvidu terasē, ko apņēma blīvs baltsārti ziedošu mandeļkoku loks. Pēc celšanās pāri Araksai Taīda nebija Aleksandru redzējusi un atklāja, ka viņš ir pārvērties. Bija nozudis acu nedabīgais spīdums, tās, kā parasti, bija dziļas un cieši raudzījās tālē. No pārcilvēcīgas saspringtības izģindusī seja atkal bija ieguvusi ziedošu sārtumu un svaigu ādas gludumu, bet kustības bija kļuvušas mazliet kūtras — kā paēdušam lauvam. Aleksandrs līksmi apsveica hetēru, apsēdināja sev līdzās un lika atnest gardumus, ko vietējie meistari bija pagatavojuši no riekstiem, datelēm, medus un bifeļa taukiem. Atēniete uzlika pirkstus uz Valdnieku platās delnas un vaicājoši pasmaidīja. AlekNfthdis klusēja.

Vai mirstu aiz ziņkārības! — hetēra piepeši izšaujas Kāpēc tev manis ievajadzējies? Pasaki, nemoki!

Valdnieks nometa nopietnības masku. Sajā bridi Alekattlidrs Ptolemajam atgādināja tos senos bērnības laikus, kad abi kopā bija draiskojušies.

Tu jau zini manu sapni par amazoņu valdnieci. Ēģipte taču tu pati pacenties to satriekt!

Es neko negribēju satriekt! — Taīda sašuta. — Es tikai gribēju pateikt patiesību.

— Zinu! Reizēm gribas redzēt sapni piepildāmies kaut vai teiksmā, dziesmā vai teātra uzvedumā…

Sāku saprast, — Taīda gausi sacīja.

Vienīgi tu — jātniece, aktrise, daiļa kā dieve — upej izpildīt manu vēlēšanos…

Redzēt savā priekšā amazoņu valdnieci? Teātra uzvedumā? Kāpēc gan?

Tu uzminēji! Tikai tā nebūs teātra izrāde, nē! Tu kopa ar mani jāsi cauri cilvēku pūļiem, kas sapulcējušies uz svētkiem. Paklīdis baumas, ka amazoņu valdniece ieradusies pie manis, lai kļūtu par manu sievu un pavalstnieci. Radīsies leģenda, kurai visi noticēs. Simttūkstoš aculiecinieku iznēsās šo vēsti pa visu Āziju.

— Un tālāk? Kur tad paliks «valdniece»?

Dosies uz savu valstību pie Termodontas upes. Bet tu, Taīda, atnāksi kā dzīru viešņa pie manis uz pili.

Hetēra iespurcās.

— Esmu ar mieru. Bet kur lai ņemu sev pavadones — amazones?

— Sameklē divas, vairāk nevajag. Tu taču jāsi man līdzas.

Labi, es ņemšu tikai vienu, savu Erīdu, viņa būs mana «karaspēka priekšniece». Viņas bargā seja pārliecinās kuru katru.

— Pateicos tev! Ptolemaj, liec, lai labākie meistari izgatavo Taīdai zelta bruņucepuri…

Bet Erīdai — sudraba. Un apaļus vairogus ar čūskas un vanaga attēlu. Un lokus ar bultu makiem un bultām. Un īsus pīķus. Arī mazus zobenus ar zelta rokturiem. Un vel — labu leoparda ādu!

— Vai dzirdēji, Ptolemaj? — gauži apmierinatais Aleksandrs noprasīja.

— Protams! Bet ko lai dara ar bruņām? Tās tik ātri neizgatavos. Un sameklēt sievietes augumam piemērotas neizdosies. Ja bruņas nebūs īsti pēc mēra, izskatīsies tikai pēc maskas.

— Nekas! — Taīda teica. — Mēs jāsim kā īstas amazones — kailas, tikai ar zobena jostu un bultu maka siksnām.

— Lieliski! — Aleksandrs izsaucās, apskaudams un skūpstīdams Taīdu…

Atēniete kopā ar Erīdu un veselu simtu tesāliešu jātnieku — nākamās «amazoņu valdnieces» goda eskortu — devās uz valdnieku peldu vietu pie kāda no lielajiem ezeriem desmit parasangus uz dienvidiem no Persepoles. Tur ietecēja straujā Araksa. Pavasara ūdeņu atnestās dulķes bija paguvušas nosēsties, un ezeru gaišzilais spogulis atkal bija pilnīgi tīrs un dzidrs. Nelielās pils baltās celtnes, krasta verandas, kāpnes, kas veda lejā pie ūdens, un attālie krasti, kas tinās pusdienlaika tveices izgarojumu zilajā dūmakā, bija pilnīgi tukši. ŠI vieta varēja būt dievietes vai dieva mājoklis. Te, gluži kā dzimtajā Grieķijā, cilvēka radītās celtnes saplūda kopā ar apkārtējo dabu, kļuva par tās neatņemamu sastāvdaļu. Ēģiptes, Babilonas un Persijas piļu un tempļu cēlāji tiecās norobežoties no dabas. Šis celtnes bija izņēmums. Pie klusā ezera Taīda pirmoreiz pēc vairākiem gadiem izbaudīja rimtumu un mieru, atplaukdama tīrajā kalnu gaisā, saules mirdzumā, tikko dzirdamajos viļņu šļakstos un kuplo priežu šalkoņā.

Abām sievietēm iepatikās kvadrātveida lapene. Uz ūdeni veda kāpnes ar augstām margām, kas sievietes pilnīgi noslēpa svešām acīm. Taīda ilgu laiku gulēja uz marmora plātnēm pie paša ūdens, lai kaparkrāsas iedegums kļūtu pilnīgi vienmērīgs, bet Erīda sēdēja līdzās uz pakāpiena, domīgi lūkodamās ūdenī un klausīdamās vējā. Kad karstums sāka mazināties, vieglā balta koka laivā atīrās vecs kalps, vergs no tālās Kadūsijas.

Viņš atveda svaigus augļus un vizināja Taīdu pa ezeru. Vecais kadūsietis kādreiz bija kalpojis pie grieķu algotņa un iemācījies runāt koinē valodā. Vienkāršiem un pārliecinošiem vārdiem viņš stāstīja leģendas par ezeriem, par daiļajām peri — uguns, mīlas un gudrības nimfām, kas mājojot apkārtējos kalnos, par drūmajiem un ļaunajiem džiniem— vīrišķām tuksnešainu aizu dievībām, kas kalpoja šīm nimfām.

Laiva lēni slīdēja pa dzidro ūdeni, ritmiski šļakstēja aiii. Vecajam vīram klusi stāstot, Taīda sapņoja vaļējām acīm. Gaisīgas, ugunīgi uzzibsnošas bezrūpīgas skaistule. vieglos tērpos slīdēja pār ūdeni, savā lidojumā kairi i.vīdamās, un vilināja uz kailu, vēja appūstu klinšu lerasēm, kas līdzīgi sienai apsargāja tuksneša garu aizliegtos mājokļus. Un Taīdai gribējās kļūt par tādu peri — ne īsti cilvēku, ne dievieti, brīvu no satraukumiem, kaislībām, naida un sāncensības, kas mēdz pārņemt tiklab cilvēkus, kā arī Olimpa dievus. Atmozdamās 110 sapņiem, Taīda skumji un ar smaidu aptaustīja savu tvirto, gludo, īsta zemes bērna ķermeni un nopūtusies metās ezera saltajās dzīlēs, kas ugunīgajām skaistulēm nebija pieejamas.

Sešas dienas aizritēja ātri, pienāca svētku priekšvakars. Apspriedusies ar tesāliešiem, atēniete nolēma pilsētā ierasties vakarā. Ar saucieniem un svilpieniem, klaudzinādami pa vairogiem, ieročiem un zirglietām žvadzot, zirgiem zviedzot un kājām dipot, nevaldāmais jātnieku bars, lapām plīvojot, iebrāzās pilsētā un aizauļoja uz ziemeļaustrumu nomali, kur jau iepriekš bija sagatavota plaša māja. ISaumas par amazoņu valdnieces ierašanos pilsētā izplatītas acumirklī. Simtiem cilvēku, ko bija satraucis trokšņainais jājiens, stāstīja par šo notikumu. Noturējuši tesāliesus par amazonēm, viņi bija saskaitījuši gandrīz vai tūkstoš negantu jātnieču ar metamajiem nažiem zobos.

Un tad sākās sengaidītie svētki. Tos atklāja pats dievišķais «valdnieku valdnieka» uzvarētājs, Āzijas jaunais valdnieks Aleksandrs, kurš slaveno karavadoņu pavadībā izjāja tautas pārpildītajā laukumā piļu dienvidpusē. Spožā saule rotājās uz milzīgā un skaistā maķedonieša zelta bruņām un uz lauvas galvai līdzīgās bruņucepures. Zelta pavada spilgti izcēlās uz varenā kaujas zirga lUikefala melnās spalvas — zirgs bija tikpat slavens kā lalnieks.

Goda vietā — pa kreisi no Aleksandra — jāja amazoņu valdniece, arī ar zelta ieročiem. Ļaudis, elpu aizturējuši, noraudzījās Aleksandrā un viņa pavadonē, skaistā kā dieviete. Amazone pilnīgā, nicināmā kailumā sēdēja neicdzēti skaistā zirgā— «zeltaini raudā ar garu melnu asti un krēpēm, kurās bija ievīti zelta pavedieni. Nelielais un lokanais aidinieks līdzās milzīgajam Būkefalam atgādināja ķirzaku. Amazoņu valdnieces kaparkrāsas augumu apjoza zelta kvadrātiņu josta ar īsu zobenu, muguru sedza leoparda āda, uz kuras atradās loks un bultu maks, kam abās pusēs vizēja garas, zeltainas bizes, kas krita lejup no žilbinoši spožās bruņucepures pakauša aizsega. Valdnieces seju apņēma bieza bruņucepures siksna, kas kopā ar zemo cepures nagu sejai piešķīra kareivīgu un stingru izteiksmi. Uz kreisās rokas virs elkoņa locītavas amazone turēja vairogu ar Kirkes zelta vanaga attēlu vidū.

Soli aiz valdnieces uz tumšpelēkas ķēves jāja cita — tumšādaina amazone ar sudraba bruņucepuri un ieročiem. Viņas vairoga centrā vijās sudraba čūska, bet no bruņucepures apakšas kvēloja mežonīgas, zilas acis, vērīgas un ļaunas. Tumšādainā amazone labajā rokā turēja īsu apsudrabotu šķēpu. Viņas zirgs cilāja kājas kā dejā, pietupās, mētāja ar sudraba dzīpariem izrotāto asti.

Aleksandrs ar karavadoņiem un amazonēm caur tautas pūļiem lēni jāja uz Persepoles dienvidu nomali. Tur līdzenā stepes gabalā bija uzcelti sēdekļi un nojumes, nolīdzināts laukums, kur sacensties atlētiem, ierīkota skatuve aktieriem un dejotājām. Likās apbrīnojami, cik ātri te bija sabraukuši burvju mākslinieki, slaveni mūziķi un akrobāti…

Divu lielu ielu krustojumā dižciltīgie persieši izcēlās ar savu raibo apģērbu un to, ka viņu vidū nebija sieviešu. Turīgās pilsētnieces, ietinušās plānās sedzenēs, spiedās pie māju sienām un žogiem, pat verdzenes vīriešiem pa priekšu līda gandrīz vai zirgiem zem kājām. Persiešu augstmaņi sajūsmināti aplūkoja lieliskos zirgus un diženos jātniekus valdnieka pavadoņu pulkā.

— Skaties! — izsaucās garš, kareivīga izskata vīrs, uzrunādams draugu, kura sejas vaibsti liecināja par indiešu asins piejaukumu. — Es uzskatīju, ka leģenda par amazonēm ir blēņas kaut vai tāpēc, ka tām vajadzētu būt tikpat līkkājainām kā masagetu sievietes — no jāšanas kopš bērnu dienām.

— Bet tagad tu saprati, ka amazones zirgā sēž…

— Pavisami citādi!

— Jā, viņu kājas nenokaras gar zirga sāniem, bet, ceļgalos stipri saliektas, guļ tam uz muguras, un papēži pagriezti pret zirga mugurkaulu…

Pusindietis, elpu aizturējis, ar skatienu pavadīja amazoņu valdnieci, kas kopā ar Aleksandru virzījās prom uz citu kvartālu, kur ielas bija vēl platākas un pilnākas cilvēku.

— En aristera! (No kreisās!)

Cilvēki nodrebēja no tumšādainās amazones spalgā brēciena. Valdniece acumirklī aizsedzās ar vairogu. Skaļi noklaudzēja smags, ar spēku mests nazis. Melnās amazones zirgs spēji rāvās pa kreisi, pašķirdams pūli. Pirms kāds paguva dunča sviedēju notvert, tas jau gulēja zemē ar bedrītē virs kreisā atslēgas kaula dziļi ietriektu šķēpu — tas bija nāvējošs dūriens. Taīda pazina Ķibeles templī iemantoto prasmi.

Vēl acumirklis — un satracinātie hetairi ielauzās pūlī, ar zirgiem mīdīdami visus, kas nepaguva izvairīties. Viņi apmeta virvi ap skatītāju pulciņu nogalinātā tuvumā un dzina tos šķērsielā. Divus, kuri mēģināja virvei pārlēkt pāri, uz vietas nodūra. Valdnieces sejā nepavīdēja ne mazākās bailes. Viņa bezrūpīgi uzsmaidīja Aleksandram. Valdnieks pateica dažus vārdus Ptolemajam, kurš pagrieza zirgu un aizauļoja pakaļ hetairiem.

Svinīgais gājiens neaizkavējās ne mirkli. Aiz pilsētas robežām karavīru daudzrindu godasardze sagaidīja valdnieku ar pērkondimdošiem saucieniem. Sudraba vairogu nesēji pirmajās rindās sāka sist pa saviem šķindošajiem vairogiem. Ierībējās bungas. Melnās amazones zirgs piepeši sāka dejot, ritmiski cilādams kājas un klanīdamies pa labi un pa kreisi. Tad zem zirgu kājām sāka lidot zilu, sārtu un dzeltenu puķu klēpji. Abas amazones apmētāja ar ziediem, bet tās smiedamās aizsedzās ar vairogiem pret smaržīgajiem pušķiem, izraisīdamas vēl lielāku sajūsmu.

Ptolemajs Aleksandru panāca jau netālu no improvizētā teātra celtnēm.

— Melnādainajai ir pārāk trāpīga un aša roka! — viņš saīdzis sacīja, griezdamies pie valdnieka.

— Vai tomēr izdevās uzzināt uzbrukuma iemeslu? — Aleksandrs vaicāja, galvu atpakaļ nepagriezis. — Kāpēc un kam ievajadzējies nogalināt skaistumu, kas karā ir nekaitīgs un nemodina atriebību?

— Šīs tuksnešu malās dzīvojošās tautas nicina sievietes, neizjūt skaistumu, un, iedegušies par kādu ideju, to pārstāvji spēj izdarīt jebkuru slepkavību, nebaidīdamies no sekām un tomēr uzbrukdami paslepus.

— Ko tad viņiem nodarījusi amazoņu valdniece?

— Stāsta, ka naža metējs esot radinieks kādai skaistulei, kura bijusi izraudzīta tev par sievu…

— Man pašam nevaicājot, — Aleksandrs iesmējās.

— Stāsta, viņiem esot zināma kāda īpaša maģija. Neviens nespējot turēties pretī viņu sieviešu valdzinājumam.

Aleksandrs nicīgi sacīja:

— Un tomēr, ieraudzījuši lielisko amazoņu valdnieci, nolēma to nogalināt, kaut vai samaksājot par to ar savu dzīvību?

— Viņi dzīvo nožēlojamu dzīvi un neciena neko, vienīgi kalpošanu saviem dieviem, — Ptolemajs sacīja, šoreiz izskatīdamies mazliet samulsis.

— Liec, lai nogalina visus, kas viņam palīdzējuši, bet viņa skaistuli atdot par sievu kādam no hetairu zirgupuišiem!

Aleksandrs nokāpa no zirga un satvēra rokās «amazoņu valdnieci», kas nolēca no Boanergosa. Saņēmis aiz rokas, viņš to veda uz pašu augšējo solu rindu zem nojumes no dārga purpura auduma, kas bija ņemts no Austrumu pils noliktavām…

Saule nogrima aiz kalniem, kad Aleksandrs svētkus atstāja. Viņi jāja visi rindā: Taīda, vēl arvien kā amazoņu valdniece, Ptolemajs, Hēfaistions un Kraters. Pārējie karavadoņi sekoja dažus solus aiz viņiem, bet gar malām divkāršā ķēdē jāja bruņās ģērbtu hetairu sardze.

Hēfaistions pusbalsī kaut ko stāstīja Krateram, tas viņā vērīgi klausījās un piepeši sāka smieties. Taīda iesānis paskatījās, brīnīdamās par vienmēr nopietnā Kratera negaidīto jautrību.

— Viņi atceras priekšnesumu beigas, — Ptolemajs paskaidroja.

Jā, arī Taīdai bija palikusi prātā beigās dejotā brīnumainā deja ar čūsku. Slaidā, tievā, neparasti lokanā nūbiete un babiloniete — ar bālu ādu un kuplām formām; radās iespaids, ka melnā, lokanā auguma gredzeni patiešām vijas ap baltādaino meiteni. Melnā «čūska», šķiet, te izslējās savam «upurim» aiz muguras, noliekot galvu tam uz pleca, te pacēlās no zemes, izslīdēdama babilonietei starp kājām.

— Tu runā par deju ar čūsku? — Taīda ieprasījās.

— Nebūt ne. Vai tad Kraters spēj saprast tik smalku mākslu? Nē, viņš atceras babiloniešu akrobātu grupu, kas tēloja mīlestības pantomīmu.

— Kas tad tur bija tik labs? — hetēra brīnījās attēlloja riebeklības! Tiesa gan, meitenes bija ļoti skaistas, bet vīrieši…

— Bet cik viņiem izsmalcinātas pozas! Kaut kas tāds neienāktu prātā pat Kotito priesteriem!

— Vai tu arī esi sajūsmā par šo uzvedumu? — Taīda iejautājās.

— Tu mani vāji pazīsti! Vai varbūt izliecies?

Taīda viltīgi samiedza acis, sakārtodama uz muguras ķēdīti, kas savienoja viņas «liekās» bizes.

— Neviens vīrietis uz to nevar skatīties savādāk ka vien ar sašutumu! Tikai ar einuhiem ir citādi! — Ptolemajs noskaitās.

— Dīvaini, kāpēc tā? Es, piemēram, esmu sašutusi par to, ka svēto kalpošanu Afrodītei un Ķibelei, noslēpumu, ko zina vienīgi dieviete un tie divi, kas līdz šim noslēpumam pacēlušies, izliek apskatīšanai visiem, ka cilvēks tiek pazemots līdz lopa stāvoklim un kalpo viszemāko cļziņu izraisīšanai, skaistuma apsmiešanai. Tā ir nekrietna dievu novēlējuma pārkāpšana! — Taīda sašutusi izsaucās.

— To es labi saprotu. Bet es vēl piedevām jūtu, ka esmu apzagts, — Ptolemajs pasmaidīja.

— A, tev gribējās būt šo akrobātu vietā!— Taīda aptvēra.

— Patiešām! Ne jau uz skatuves, protams! Ja manu acu priekšā apskauj un glāsta skaistu sievieti, tas mani aizvaino. Šāds skats man ir nepanesams!

Aleksandrs ar interesi ieklausījās šajā sarunā, atzinīgi mādams ar galvu.

— Man gribas tev kaut ko jautāt, — viņš pievērsās Taīdai.

— Klausos tevi, valdniek!

Pēc Aleksandra dotās zīmes atēniete piejāja viņam cieši blakus.

— Vai tu gribētu pa īstam būt amazoņu valdniece? — Aleksandrs pusbalšī pavaicāja.

— Tevis dēļ — jā, sevis dēļ — nē! Tu nevari turpināt paša sadomāto pasaku.

— Laikam gan! Kā tu to zini?

— Pasaku pārvērst īstenībā var tikai ar sievietes starpniecību. Bet tu nevarēji būt kopā ar mani ilgāk par vienu dienu.

— Tu paņēmi savā varā mani visu un tikpat nevaldāmi kā es pats.

— Ķibeles priesteriene teica, ka Skaistums un Nāve neesot šķirami. Toreiz es viņu nesapratu, bet tagad…

— Ko tagad?

— Tagad dižā Aleksandra skūpsti no tās Eifratas nakts man paliks atmiņā uz mūža. Es jāju kopā ar tevi, uz mirkli ir piepildījusies leģenda par tavu mīlestību… ne jau uz mani, bet uz amazoņu valdnieci! Bet valdnieces vairs nav! — Un Taīda raidīja Boanergosu uz priekšu tumsā, nepievērsdama uzmanību Ptolemaja brīdinošajiem saucieniem…

Mājās triju lampionu apgaismojumā verdzene steigšus sukāja Taīdai matus. No rīta tos bija vajadzējis uzbužināt augstu zem bruņucepures, lai Taīdu varētu pārvērst par gaišmatainu amazoni. Sapinkāto sprogaino matu biezoknis tikko lāvās gludenajām ziloņkaula ķemmēm. Atēniete nepacietīgi piecirta kāju, pa aizkara spraugu vērodama apgaismoto pils platformu. Aleksandra viesi jau bija sapulcējušies. Pēdējā nakts pirms karavadoņu došanās ceļā uz ziemeļiem!

Tomēr, kad ieradās Leontisks, lai hetēru pavadītu uz dzīrēm, Taīda jau bija pilnīgi saposusies. Tesālietis pārsteigts noskatījās viņas vienkāršajā meitenīgajā apģērbā. īsā, sniegbaltā un caurspīdīgā eksomīda nenoslēpa nevienu aUguma līniju, atsedzot kreiso plecu, krūti un spēcīgās kājas sudrabotās sandalēs ar augstu nosaitējumu. Melnos matus Taīda bija sapinusi divās resnās bizēs, kas krita lejup līdz pacelēm. Nebija nekādu citu rotu, tikai vienkārši zelta apļu auskari un uz pieres šaura diadēma ar prāviem zibošiem zeltainas krāsas topāziem.

Krasais pretstats starp «amazoņu valdnieci» un pašreizējo Taīdu Leontiskam likās tik spēcīgs, ka, atēnieti aplūkodams, karavīrs sastinga. Viņa sniedzās Leontiskam drusku pāri plecam, un tomēr viņš netika vaļā no sajūtas, ka raugās hetērā no lejas uz augšu.

Erīda nepiekāpīgi pavadīja savu saimnieci un noslēpās kaut kur platformas nišā ar ciešu apņemšanos sagaidīt rītausmu un dzīru beigas.

Bez saviem draugiem — karavadoņiem, izmeklētiem hetairiem, vēsturniekiem un filozofiem — Aleksandrs bija ieaicinājis iz dzīrēm vēl ari astoņus persiešu augstākos aristokrātus.

Dīvainā kārtā neviena sieviete, izņemot Taīdu, nebija aicināta te, Kserksa troņa zālē, kur pie galda pulcējās visa uzvarošās armijas vadība.

Zem agrās dienvidu nakts zvaigznēm platforma ar balto piļu kolosiem tumsā slējās kā trīsdesmit olektis augsta klints. Caur roboto terases iežogojumu no bronzas kausos degošās eļļas šaudīgajām mēlēm lauzās platas gaismas strēles.

Kāpdama augšup pa plato balto kāpņu simt pakāpieniem, Taīda juta, kā viņā aug ar skumjām jaukts pārgalvīgs satraukums — gluži kā pirms svētās dejas sākšanas. Zvaigžņoto bezmēness debesu atblāzmā viņa ieraudzīja austrumu pamales kalnu grēdu. It kā aizkars noslīdēja viņas gara acu priekšā. Viņa pārcēlās uz saules zelta un priežu pārbagāto Grieķiju, dzirdēja skaidro strautu urdzēšanu un šļakstīšanos kraujajās apsūnojušajās aizās; skatīja kailo dieviešu, dievu un varoņu baltās, sārtās un bronzas krāsas statujas, skulptūrās sastingušus mežonīgus pakaļkājās uzrautu zirgu četrjūgus, spilgtās fresku un gleznu krāsas portikos, pinakotēkās un dzīvojamās mājās. Pagājās basām kājām pa lejup uz debeszilo jūru vedošo akmeņaino taciņu siltajiem putekļiem. Gluži kā bērnībā mātes apkampienos, Taīda metās viļņos, kas pretī smaržpilnajiem, krāsu bagātajiem krastiem nesa gan Tetīdas pavadones, liegās jūras meitas — nereīdas, gan trakulīgos Poseidona zirgus, kas vēja auros un bangu dārdos purināja savas putu krēpes.

— Taīda, atmosties! — Leontisks maigi pieskārās viņas kailajam plecam.

Atēniete atgriezās Persepoles piļu platformā, Kserksa paviljona milzīgo spārnoto vēršu paēnā.

Nodrebēdama viņa saprata, ka nostāvējusi te vairākas minūtes, iekams pacietīgais tesālietis uzdrīkstējies atgādināt, ka visi sapulcējušies Kserksa Simtkolonnu zālē…

Taīda izgāja cauri vārtiem ar četrām kolonnām un trim ieejām divdesmit piecu olekšu augstumā, paiedama garām labās puses izejai uz apadanu un Dārija pilīm. Pa taciņu gar ārsienu viņa devās uz platformas ziemeļaustrumu daļu, kur atradās Kserksa pilis un dārgumu krātuve. Te viņai nebija jābaidās, ka uz nevainojami tīrā baltā ģērba varētu uzkrist kvēpi no milzīgajiem liesmojošajiem kausiem. Nakts bija rāma, melno dūmu mutuļi kāpa taisni uz augšu, un sodrēji apkārt nelidoja. Leontisks pa spīguļojošu kaļķakmens plākšņu celiņu devās pa labi, cauri nepabeigtam četru kolonnu paviljonam laukumiņā, kas atradās Kserksa troņa zāles priekšā. Arī plato portiku ar sešpadsmit tievām kolonnām apgaismoja kausi. Tajos dega aitu tauki, kas neoda un neradīja kvēpus, un persieši tos izmantoja iekšējo telpu gaismekļiem.

Taīda iegāja milzīgās zāles maigajā pusgaismā un apstājās pie vienas no simt kolonnām, kuras, kaut ari proporcionāli slaidas, zālē bija sablīvētas kā palmu stumbri birzi. Zāles spoži apgaismoto rietumu stūri, kur bija novietoti galdi, piepildīja trokšņains kalpu un muzikantu pūlis, aiz kuriem Taīda uzreiz neieraudzīja dzīrotājus. Starp kolonnām bija novietojies pulciņš meiteņu, kas spēlēja flautas. Citi muzikanti bija iekārtojušies galdu rindas galā, pie malējām kolonnām, aiz kurām vīdēja caurvēja plandītie smagie aizkari pie augstajiem trīsviru logiem. Taīda dziļi nopūtās un, galvu pacēlusi, iznāca daudzo pie sienām piestiprināto lampionu un lāpu gaismā. Kad viņu ieraudzīja Aleksandra apskurbušie cīņu biedri, apsveikuma saucieni un aplausi nošalca kā vētra. Taīda kādu bridi stāvēja nekustīga, it kā aicinādama visus patīksmināties pār viņu, tomēr viņā nebija tās augstprātīgās dižmanības, kas no otra cilvēka vienmēr prasa pazemošanos un savas niecības apzināšanos. Atēniete nostājās dzīrotāju priekšā cildenā iekšēja miera un pašcieņas apziņā, kas ļauj nebaidīties nopēluma un nenomākt samulsumu ar augstprātību.

Aleksandra viesi bija sieviešu pieejamības pārsātināti un izlutināti. Neskaitāmās gūsteknes, verdzenes, flautas spēlētājas un nogalināto persiešu atraitnes — jebkura vecuma, tautības, ādas krāsas, jebkurai gaumei atbilstošas— neglābjami samaitāja attieksmi pret sievieti kā pret dārgumu, kāda tika ieaudzināta Grieķijā un ko bija pārņēmuši arī maķedonieši. Bet pazīstamā hetēra Taīda bija daudzkārt nepieejamāka par visām sievietēm, kas atradās ap maķedoniešu armiju. Stāvēdama lampionu priekšā, caur plāniņo hitonu pilnībā izgaismota, viņa smaidīdama piekārtoja nepakļāvīgos matus un tad bez steigas devās uz Kserksa troņa pakāji — tronī sēdēja diženais karavadonis Aleksandrs.

Viņas gaitā sievietes skaistuma triumfs un tīksme par pašas lokanumu apvienojās ar tādu auguma līnijas staltumu, ko dzejnieks apdziedājis himnā Kallirojai.

Slaidās līnijas aizlocījās no pleciem līdz pēdām, it kā plūzdamas lejup pa viņas tvirto, kā no pulēta akmens veidoto augumu, un «plūstot dziedāja» kā viļņi Kallirojas avotā.

Persieši, kuri nekad nebija Taīdu redzējuši, tūliņ saprata, ka viņu priekšā ir dārgums, ko izauklējusi Grieķija, kurā neskaitāmas paaudzes, palikdamas uzticīgas veselīgam dzīves veidam un grūtajam zemkopja darbam nabadzīgajās jūras piekrastēs un dzīvodamas ciešā kopībā ar cilvēkiem tuvo dabu, ir radījušas lielisku cilvēka veidolu. Viņi nezināja, ka Taldā rit arī vēl senākas, tikpat veselīgas un spēcīgas asinis, mantotas no jūras salā Krētā dzīvojušās tautas, kas bijusi Indijas pirmtautu radiniece un eksistējusi vienā laikā ar tām.

Taīda apsēdās Aleksandram pie kājām, līdzās Ptolemajam. Dzīres, ko bija pārtraukusi viņas ierašanās, atkal turpinājās. Ziņnesis tikko bija atnesis vēsti, ka Sūzās, Pasargadās un Persepolē iegūtā valsts kase veiksmīgi nogādāta Ekbatanās. Pēc iepriekšējiem aplēsumiem Aleksandra rīcībā bija nonākuši vairāk nekā simt piecdesmit tūkstoši talantu. Par tādu bagātību nevarēja sapņot pat visa Grieķija. Ja šo bagātību pārvestu uz Grieķijas valstiņām, Maķedoniju, Joniju, tā padarītu niecīgas visas vērtības un izputinātu visus mantīgos. Aleksandrs nolēma laupījumu glabāt aiz Ekbatanu septiņiem mūriem.

Vēl viena priecīga vēsts: slepenie izlūki ziņoja, ka Dārijam nav izdevies savākt lielu karaspēku. Divi tūkstoši algotņu un trīs četri tūkstoši vieglās kavalērijas neradīja draudus uzvarošajai armijai. Galīgi uzveikt ienaidnieku un iznīcināt bijušo «valdnieku valdnieku» tagad bija samērā viegls uzdevums.

Nedzirdēto uzvaru apskurbināti, sajūsmināti par milzīgo laupījumu, lielo daudzumu vergu un padevībā atvērtajiem zemes plašumiem, gan maķedoniešu armijas jaunie karavīri, gan padzīvojušie veterāni bez mitas cilāja kausus, slavinādami lielo Aleksandru, dižodamies ar uzvarām un nobirdinādami pa kādai asarai par kritušajiem biedriem.

Bet divdesmit sešus gadus vecais varonis, Ēģiptes, Feniķijas, Sīrijas, Mazāzijas un Lielās Āzijas pavēlnieks, apreibis no slavas, panākumiem, vīna un vēl vairāk no varenajām iecerēm, ar mīlestību noskatījās savos trokšņainajos biedros, nolicis varenās rokas uz Grieķijas briesmīgā izlaupītāja troņa rokubalstiem, kas bija darināti no zelta un zilas emaljas. Ar bezrūpīgu smaidu noliecies pie Taīdas, viņš pusbalsī apvaicājās, kāpēc viņa atnākusi vienkāršā apģērbā.

— Vai tad tu nesaprati? Es tikko apglabāju…

— Kuru tad? Ko tu runā!

— Amazoņu valdnieci un viņas mīlestību, — atēniete tikko dzirdami nočukstēja.

Aleksandrs sadrūma, atgāzās pret troņa atzveltni. Ptolemajs nodomāja, ka valdnieks ir sadusmots, un, gribēdams sarunu pārtraukt, sāka Taīdu skaļi lūgt, lai tā padejo.

— Te nav kur dejot. Es labāk padziedāšu, — hetēra atbildēja.

— Dziedi, dziedi, Taīda dziedās! — sāka saukt no visām pusēm.

Troksnis apklusa, stipri apreibušos nomierināja blakus sēdošie. Taīda paņēma no muzikanta septiņstīgu kitaru ar zvārgulīšiem un uzsvērtā heksametrā» sāka dziedāt seno himnu par persiešu karu, par nodedzinātajām Atēnām un kaujas zvērestu nekalpot nekam citam kā vien atriebei, līdz pēdējais persietis būs iemests jūrā. Brāzmaino meldiju Taīda noskandēja ar tik nevaldāmu temperamentu, ka daudzi pielēca no savām vietām, taktī sizdami kājas un triekdami pret kolonnām dārgos kausus. Drīz vien visa zāle dārdēja kaujas dziesmā. Pats Aleksandrs piecēlās no troņa, lai dziedātu līdzi. Pēc pēdējā aicinājuma mūžam atcerēties ienaidnieku un it īpaši satrapa Mardonija ļaundarības Taīda pasvieda kitaru muzikantiem un apsēdās, ar plaukstām aizsegdama seju. Aleksandrs viņu aiz elkoņa pacēla savas sejas augstumā. Skūpstīdams Taīdu, viņš griezās pie viesiem:

— Kādu balvu piešķirsim daiļajai Taīdai?

Cits citu pārtraukdami, karavadoņi sāka piedāvāt dažādas veltes, sākot ar kausu zelta un beidzot ar kaujas ziloni. Taīda pacēla roku un skaļi teica Aleksandram:

— Tu zini, es nekad neprasu balvas un dāvanas. Ja tev tomēr gribas man ko dāvāt, tad atļauj teikt runu un neļaunojies, ja tev tā nebūs pa prātam.

— Runā! Runā! Taīda, runā!— kā vienā balsī sāka saukt karavīri.

Aleksandrs līksmi pamāja, iedzēra neatšķaidītu vīnu un atkal atsēdās tronī. Leontisks un Hēfaistions atbrīvoja uz galda vietu, tomēr Taīda no tās atteicās.

— Cilvēkam nav jākāpj ar kājām tur, kur viņš ēd. Tas ir barbaru paradums! Pasniedziet man solu!

Pakalpīgas rokas vienā mirklī nolika viņai priekšā smagu, ar ziloņkaulu apdarinātu solu. Taīda uzlēca uz tā un sasita plaukstas, aicinādama viņu uzklausi!. To viņa būtu varējusi arī nedarīt. Visu acis bija ka piekali.r. viņai.

Hetēra iesāka ar pateicības vārdiem Aleksandram pai aicinājumu doties viņam līdzi, Ptolemajam un Leoniis kam par palīdzību ceļā un par brīnišķīgo zirgu. Sis ziigs viņai devis iespēju ne vien nojāt desmittūkstoš stadiju cauri Sīrijas un Feniķijas zemēm līdz Babilonai, bet an vienīgajai no grieķu sievietēm veikt piectūkstoš stadiju garo ceļu līdz Persepolei.

— Sī pilsēta, — Taīda turpināja, — ir Persijas sirds un dvēsele. Man par lielu pārsteigumu, te ir tikai bagātības un greznas pilis, bet nav ne tempļu, ne zinātnieku un filozofu pulka, ne teātru, ne gimnasiju. Nav radītas statujas un gleznas, kas cilvēku un dievišķu varoņu tēlos cildinātu dievu skaistumu un varoņdarbus. Te nav neka, tikai augstprātīgi platpurnaini valdniekvērši, kas pieņem veltes, un verdziski pazemīgu pavalstnieku un gūstekņu procesijas. Kolonnu biezokņi četrdesmit olekšu augstuma uz trīsdesmit olekšu augstas platformas — tas viss tikai tādēļ, lai, pazemojot padotos, izceltu valdniekus. Vai tādēļ te pūlējās sakropļotie grieķi, jonieši, maķedonieši un trāķieši, kuru pūli mēs sastapām ceļā? Vai tādēļ Kserkss ar savu ļauno satrapu lēja asinis un sēja navi Grieķijā, divreiz nodedzināja manas dzimtās Atēnas, aizveda gūstā tūkstošiem un atkal tūkstošiem mūsu zemes mākslas meistaru? Esmu te viena pati kopā ar jums, varoņi uzvarētāji, kas satriekuši pīšļos nekrietnu valdnieku varenību. Es kalpoju skaistuma dievietei un zinu, ka nav ļaunāka nozieguma kā pacelt roku pret cilvēka radīto skaistumu. Vai gan skaistums var kalpot ļaunai varai? Vai skaistums pastāv bez labestības un gaismas?

Taīda izstiepa rokas uz priekšu, it kā jautādama visai zālei. Karavīru pūlis piekrītoši un draudīgi iedūcās. Hetēra piepeši iztaisnojās kā vaļā palaista stiegra.

— Rīt jūs dodaties uz ziemeļiem, atstājot neskartu jūsu satriektās despotijas mitekli! Vai patiesi vienīgi es nesu savā sirdī Atēnu ugunsgrēku? Bet gūstā aizvesto grieķu mocības, kas nav beigušās vēl līdz šim laikam, māšu asaras, kaut arī tās lijušas pirms astoņdesmit gadiem?! Vai patiesi dievišķajam Aleksandram sagādā prieku tas, ka viņš sēd Grieķijas izpostītāja tronī — gluži kā kalps, kas ielavījies kunga istabās?

Atēnietes augstā un skanīgā balsī teiktie vārdi trāpīja kā pātagas cirtiens. Aleksandrs kā dzelts pielēca kājās. Visi sastinga.

Aleksandrs cieta klusu, noraudzīdamies Taīdā, kas bija noliekusi galvu, kā sitienu gaidīdama.

— Ko tad tu gribi, atēniet? — valdnieka jautājums noskanēja kā lauvas rēciens, un rūdītie karavīri nodrebēja.

Gribas piepūlē līdz pēdējai iespējaivsaspringusī Taīda apzinājās karavadoņa milzīgo varu pār cilvēkiem, viņa balss maģisko spēku, kas sev pakļāva plašos ļaužu pūļus.

Taīda pacēla pret Aleksandru lielās kvēlojošās acis un izstiepa roku.

— Uguni! — viņa skanīgi sauca, tā ka noskanēja visa zāle.

Aleksandrs sagrāba viņu ap vidukli, norāva no sola un pieveda pie sienas.

— Ņem! — Viņš satvēra lāpu un sniedza hetērai, pats paņemdams otru.

Taīda atkāpās, godbijīgi paklanīdamās.

— Man nav jābūt pirmajai! Sākt klājas tam, kura dievišķais prāts un spēks mūs šurp atvedis!

Aleksandrs pagriezās un aiz rokas veda Taīdu gar sienu. Divas lāpas acumirklī aizdedzināja logu aizkarus, piekarus un auklas, vieglos koka pinumus puķēm.

Aleksandra cīņu biedrus sagrāba postīšanas neprāts. Ar sajūsmas auriem un kaujas saucieniem karavīri ķēra lāpas un izklīda pa pilīm, aizdedzinādami visu, sadauzīdami lampionus, apgāzdami kausus ar degošajiem taukiem un eļļu.

Pēc nedaudz mirkļiem Kserksa zāle, tukšā dārgumu glabātava un sardzes telpas bija liesmās. Tika aizdedzināts arī apadans, no kurienes uguns pārsviedās (vai varbūt tika pārnesta) uz Dārija un Kserksa dzīvojamām pilīm platformas dienvidrietumu stūrī. Palikt uz platformas vairs ilgāk nebija iespējams. Aleksandrs, neatlaizdams Taīdas roku, pa ziemeļpuses kāpnēm noskrēja lejā pilsētas laukumā. Te, karavadoņu aplenkts, viņš stāvēja, kā apburts noraudzīdamies titāniskajās liesmās, kas vijās augšup satumsušajās debesīs. Jumtu un griestu sijas, gadu simteņiem nostāvējušas sausā karstumā, uzliesmoja, kā ar degošu eļļu aplietas. Jumta seguma sudraba plāksnes kusa, sudrabs tecēja lejup uz kāpnēm un platformas plātnēm kā šķidra metāla strauti un sastingstot kā skanīgi nokaitēti plācenīši ielidoja pilsētas laukuma putekļos. Liesmas rūca un svilpa, pārskanot laukuma malā sapulcējušos iedzīvotāju vaimanas — nākt tuvāk cilvēki baidījās.

Zvaigžņotā debess, šķiet, bija apdzisusi. Neviens vel nekad nebija redzējis melnāku nakti par to, kas apņēma grandiozā ugunskura žilbinošo svelmi. Cilvēki noskatījās ugunsgrēkā ar māņticīgām šausmām, it kā to būtu izraisi1jušas nevis Aleksandra un mazās atēnietes rokas, bet gan Gajas virspusē izlauzušies pazemes valstības un tur nogrūsto titānu spēki. Pilsētas iedzīvotāji nokrita ceļos, jauzdami lielu nelaimi. Un patiesi: ne Aleksandrs, ne viņa karavadoņi necentās atturēt karavīrus, kuriem ugunsgrēks noderēja par signālu laupīšanai. Apstulbušo pilsētnieku pūlis sāka steigšus izklīst, cerot paglābt savu mantību no iekarsušajiem maķedoniešiem.

Ar ausis plosošu brīkšķi cits pēc cita iebruka pārsegumi, uzsviezdami gaisā virpuļojošus dzirksteļu stabus.

Aleksandrs nodrebēja un atguvies palaida vaļā Taīdas roku, kas valdnieka spēcīgajā plaukstā bija notirpusi. Viņš pievērsa hetērai ciešu skatienu — tāpat kā pēc runas zālē — un piepeši izsaucās:

— Ej prom!

Taīda pacēla roku priekšā sejai kā aizsargādamās.

— Nē!— valdnieks teica vēl noteiktāk. — Pavisam ne. Es tevi pasaukšu.

— Nepasauksi! — Taīda atbildēja.

— Kā tu to vairi zināt?

— Tu pazīsti savas vājības un uzveic tās, un tas tev dod spēku un varu pār cilvēkiem.

— Tātad mana vājība ir sievietes? Neviens man to nav

sacījis!

— Nav jau brīnums. Nevis sievietēm, bet dievišķi neprātīgai tieksmei uz Visu neaizsniedzami tālo pieder tava sirds. Nav pasaulē nekā netveramāka par sievietes skaistumu. Un tu novērsies no šīs bezcerīgās cīņas, kurai lemti vienīgi dzejnieki un mākslinieki. Skaistums vienmēr attālinās tāpat, kā horizonta līnija. Tu esi sev izvēlējies horizontu un dosies uz to.

— Bet kad būšu atgriezies?

— Tas zināms tikai Moirām higiaine, lielais valdniek.

— Es tevi lūdzu, paliec pagaidām te. Tikai piesargies, neej laukā bez apsardzības. Vēsts par to, kura nodedzināja Persepoli, izplatīsies ātrāk un plašāk nekā teiksma par amazonēm!

Taīda neatbildējusi pagriezās un lēni devās prom tumsā. Dažus soļus aiz viņasīdadri raudzīdamās apkārt, nedzirdamiem soļiem zagās Erīda.

DIVPADSMITĀ NODAĻA

KRĒTAS MANTINIEKI

Kalnu vējš, kas ir dzestrs pat spožuma pilnā vasaras dienvidū, saplivināja Taīdas priekšā gulošo pergamenta lapu. Viņa piespieda vēstuli ar dunča zeltīto rokturi.

Domās skatītais draudzenes tēls attālinājās, izgaisa tveices pilnajā līdzenumā, kas pletās uz austrumiem no Ekbatanu septiņām sienām.

Pēc divu gadu klusēšanas Hēsione bija atsūtījusi garu vēstuli! Nearha uzticamajai draudzenei bija vajadzējis daudz ko pārciest, lai varētu atrasties līdzās iemīļotajam. Varēja apskaust krētieti, kurš Hēsionē bija atradis tik lielu mīlestību un pacietību. Aleksandra grandiozo ieceru īstenošanai vajadzēja lielu floti. Kuģi tika būvēti Eifratas grīvā un pie Tigras. Tur rīkojās Nearha jaunais palīgs — kā dzīvsudrabs kustīgais puskrētietis, pusf eniķietis Onēsikrits.

No kalniem Eifratas augštecē un no Tigras uz Nearha kuģubūvētavām tika pludinātas melnās egles, ciedri, ozoli un vīksnas. Hēsione tēbietei raksturīgajā episkajā stilā aprakstīja savus klejojumus starp Babilonu un mazajām kuģubūvētāju pilsētiņām, palmu oāzēm, vientuļiem tempļiem un nabadzīgiem zvejnieku ciematiem, kas bija izkliedēti veselā niedrāju jūrā.

Babilonas un Sūzu sodība — mušas, kas veseliem melniem spietiem mudžēja tirgos, mājās un pat tempļos, izrādījās tikai sīkums pret mokām, ko sagādāja veselas miriādes dzeļošu asinssūcēju, kas mākoņiem vien lidinājās pār rāmajiem ūdeņiem. Vējš, kas, par laimi, pūta itin bieži, sniedza glābiņu. Visu pārējo laiku cilvēki pavadīja dūmos, un Hēsione draudzenei apgalvoja, ka esot caurcaurēm izžāvēta un kļuvusi netrūdoša kā Ēģiptes mūmija.

Taīda paraudzījās apkārt. Ekbatanu tīrajā gaisā mušas netraucēja. Hēsione justos laimīgāka šajā pilsētā, kas tai atgādinātu dzimtās, nopostītās Tēbas.

Uz augstās terases marmora plāksnēm skanīgi noplakšķēja basas bērna kājas. Ptolemaja dēls vairāk līdzinājās mātei nekā tēvam. Karaspēka priekšnieks bija Taīdu pierunājis noslēgt ar viņu oficiālu laulību, tiklīdz maķedonieši bija atgriezušies no Dārija vajāšanas. Klibodams un rūkādams terases galā parādījās sakropļots tesālietis, kas bija palicis Ekbatanās pie Taīdas par mājas un zirgu uzraugu, kad Aleksandrs tesāliešu jātniekus kopā ar citiem grieķu karavīriem bija atlaidis uz dzimteni. Tagad Roiks pieskatīja arī puisēnu, kam bija nepieciešama vīrieša roka un karavīra māka. Dzimtenē neatgriezās arī jātnieku priekšnieks Leontisks, kurš bija devies uz austrumiem kopā ar Aleksandru. Taīdai negribējās to atcerēties— šī rēta vēl sāpēja.

Puisēns lūdzās, lai atļauj pajāties uz Boanergosa. Roiks apgalvoja, ka labāk pagaidīt, kamēr būs īsti iejāts mazais zirdziņš no Ibērijas aizkalnēm, ko bija atsūtījis Ptolemajs. Taīda abus samierināja, solīdamās pati dēlu paņemt līdzi vakara izjādē, ko viņa svēti ievēroja, lai būtu gatava, ja gadījumā vajadzētu steigšus doties prom.

Leontisks, pa platajiem pakāpieniem lēkdams, devās lejā dārzā uz rupja pelēka akmens paviljonu, ko Erīda bija iemīļojusi kā vietu, kur pabūt vienatnē. Neviens nedrīkstēja traucēt viņas mieru tajos brīžos, kad bijusī melnā priesteriene sēdēja un vaļējām acīm nezin par ko sapņoja. Taīdas dēlam bija atļauts atskriet pie paviljona un pasaukt Erīdu, aicinot to uz cīņu un skriešanās sacensību. Trakulīgajās draiskulībās bieži vien piedalījās arī māte, ar aizrautību šaudīdamās pa plašo laukumu mājas priekšā. Feniķiete Za-Ašta tomēr bija aizbraukusi uz Tesāliju kopā ar savu Likofontu. Mājā bija uzradusies Okiale — skumīga, labsirdīga un kautra meitene no Sīrijas ziemeļiem. Okiales acis augstākā būtne bija Leontisks. Viņa puisēnu pārmērīgi lutināja, neklausīdama pat Erīdu, no kuras briesmīgi baidījās. Tiešām vienīgais bērns bezbērnu sieviešu vidū nemaz nevarēja nekļūt par lutekli, vēl jo vairāk tik dzīvs, attapīgs un jauks puisēns kā Taīdas dēls, Galvenās briesmas draudēja no virējas, kas allaž bija gatava kādā klusā sturīti puisēnu krietni pieēdināt. Tikai tagad Taīda saprata visā Grieķijā izplatītā paraduma jēgu: dēlus katrā ziņā nodot audzināšanā radinieku daudzbērnu ģimenēs. Vai arī zēnus apvienoja grupās saprātīgu audzinātāju vadībā. Katrā ziņā tie tika šķirti no mātes mājām, it īpaši tad, ja māja bija bagāta, ja bija daudz verdzeņu un kalpu. Spartieši uzskatīja, ka par karavīriem var izaugt tikai tie zēni, kas audzināti šķirti no vecākiem īpašās militārās apmetnēs. Vairāk izglītotie atēnieši, boiotieši un tesālieši atzina militāro audzināšanu, bet apvienojot to ar nepieciešamo izglītību. Vērodama pamazām augošo dēlu, kam piemita abu vecāku enerģija un kustīgums, Taīda nepacietīgi gaidīja Ptolemaja atgriešanos, lai tēvs nokārtotu puisēna audzināšanu vienaudžu pulciņā un prasmīgu skolotāju vadībā. Nezin kāpēc Taīdai ne reizi prātā neienāca doma, ka Ptolemajs austrumu nezināmajos tālumos. — pašā zemes malā un uz Pasaules Jumta varētu aiziet bojā, kā pie Aleksandrijas Eshates — Pašas Vistālākās, tur, aiz Sogdianes un Smilšu Upes — Jaksartes, pēc niknas kaujas ar skitiem bojā bija aizgājis Leontisks. Izturīga plāksne sedza viņa augumu nocietinātajā pilsētā Aleksandrijā Eshatē, ko maķedoniešu karavīri bija iesaukuši par Nāves Līgavu. Daudz upuru smagajiem maķedoniešu jātniekiem bija prasījušas pārlieku ātro, ar gariem šķēpiem un stipri izliektiem lokiem bruņoto jātnieku raidītās bultas. Pats Aleksandrs bija ilgi klibojis, kad bulta viņam pārsita mazo liela kaulu. Savu niknumu viņš bija remdinājis neprātīgā drosmē, visiem pa priekšu mezdamies virsū ienaidniekiem. Un dabūja tādu ar lingu mesta akmens triecienu pa galvu, ka divpadsmit dienas slikti redzēja un līdz pat karagājiena beigām nespēja domāt tik dievišķi skaidri un ātri kā agrāk. Pēdējās cīņas ar skitiem bija iedragājušas viņa spēkus. No Aleksandrijas Eshates valdnieks uz nestuvēm atgriezās jau pēc miera noslēgšanas ar šīm apbrīnas vērtajām ciltīm no stepēm, kas izpletās tālu saltajā tumsas zemē aiz Putnu Jūras, Tanaīdas un Melnās jūras. Kas gan varēja iedomāties, ka pēc vairākiem gadsimtiem Aleksandrijas Eshates vietā izaugs lieliska pilsēta un to nākotnes tautu valodās nosauks par Miera Līgavu!

Taīda dažu labu reizi atcerējās Leontiska stāstu par masagetu, ko Aleksandrs bija licis nogalināt pēc kaujas pie Gaugamēlām. Jaunais vadonis bija izrādījies gaišreģis. Cīņas paņēmienus, par kādiem viņš bija stāstījis

Aleksandram, izmantoja skiti un galu galā apturēja neuzvaramo armiju tās gaitā uz austrumiem. Aleksandr, pagriezās uz dienvidiem, augšup pa Smilšu Upes straumi, uz gigantiskajām Pasaules Jumta un Paropamiza ledus virsotnēm, kas pie horizonta bija spīguļojušas jau kaiaga jiena sākumā, turpat vai pirms trim gadiem. Neizsakāmi drosmīgs, vienkāršs un sapņains kā visi tesālieši — Leontisks bija aizgājis no Taīdas dzīves… Viņš trešajā diena pēc kaujas nomira no ievainojuma ar smaidu uz lūpām, kā grieķim pieklājas. Pasaucis Hēfaistionu, viņš lika nodot Taīdai pēdējo sveicienu un visu savu mantu, kas bija palikusi Ekbatanās, — krietni daudz zelta un dārglietu. Gadu vēlāk Taīdas uzdevumā kādā ciematā pie Ftījas tika uzmeklēti jātnieku priekšnieka tuvinieki, kuriem atēniete nosūtīja visu, izņemot piemiņas lietas.

Drošsirdīgais, piesardzīgais un ļoti tālredzīgais Ptolemajs, kurš netiecās pēc ārišķīga spožuma, zināja, ko viņš ir vērts, tomēr nepavisam nebija augstprātīgs, pamazām izvirzījās pārējo sešu Aleksandra karavadoņu priekšgalā kā visuzticamākais un visos jautājumos apdomīgākais. Viņš. rakstīja karagājiena dienasgrāmatu un, vēstulēs Taīdai visu sīki aprakstīdams, apliecināja rakstnieka talantu. Viņa sievai likās, ka ar šo saprātīgo karavīru, kam liktenis bija lēmis pacelties augstu, nekas nevar atgadīties. Vienīgi pārcilvēcīgā Aleksandra tuvums viņu atstāja ēnā…

Taīda atkal ķērās pie Hēsiones vēstules lasīšanas.

Tēbiete aicināja Taīdu uz Babilonu, uz savu māju, ko Nearhs bija nopircis pirms aizbraukšanas. Aleksandrs Nearhu aicināja palīgā otram kuģiniekam Onēsikritam, Nearha vietniekam ceļu noteikšanā un karšu lasīšanā. Nearhs devās uz Baktriju ar kuģubūvētāju vienību, lai piedalītos karagājienā uz Indiju, uz to pašu pasaules malu okeāna krastā, līdz kurai nebija izdevies aiziet cauri stepēm. Aiz milzīgajiem Paropamiza jeb Hindukuša kalniem tecēja Indas upe, kas kaut kur rietumos saplūstot kopā ar Nīlu. Tālāk, tikai dažus tūkstošus stadiju uz dienvidiem, atradās sauszemes galējā robeža.

Nearhs atvadījās no Hēsiones uz ilgu laiku. «Un iedomājies…» Taīda domās saklausīja Hēsiones skanīgos smieklus, «kāda bija pēdējā ziņa no Nearha! Mans drosmīgais jūrnieks iecelts par komandieri ne vien saviem ciltsbrāļiem, Krētas loka šāvējiem, kuru ir palicis pavisam maz, bet arī agriāņu jātniekiem…»

«Ari man droši vien jāatmet cerības uz Ptolemaja drīzu atgriešanos un pašai jāparūpējas par dēla audzinātājiem,» Taīda nosprieda un aši pārlaida acis vēstules beigām. Hēsione rakstīja par lielo teātri, kas tiekot celts Babilonā. Lai ātrāk sagādātu materiālus, Aleksandrs pavēlējis sagāzt un nojaukt Etemenanki torni, pastrādādams īstenam grieķim neiedomājamu barbarismu, kaut arī tornis bija laika zoba sagrauzts.

Līsipa veidotā Aleksandra statuja uzstādīta kāda tempļa pagalmā. Atradušies jauna kulta priesteri kas statujas priekšā noturot dievkalpojumus… Pabāzusi vēstuli zem dunča, Taīda ilgu laiku šēdēja, pārdomās iegrimusi, klausīdamās, kā vējš čabina cietās lapas kokos, kas apēnoja terasi. Tad spēji izslējās, piesita pie sudraba diska, pēc austrumnieku paražas aicinādama verdzeni, un lika atnest vajadzīgo vēstules rakstīšanai.

«Simt trīspadsmitās olimpiādes pirmais gads. Hēsione, lai Tev sirdī prieks. Man liekas, Tev vajadzētu atbraukt uz Ekbatanām un te sagaidīt armiju atgriežamies no Indijas karagājiena. Es šajā pilsētā dzīvoju jau trīs gadus. Reiz ziemu dažas minūtes sniga sniegs! Tik ļoti nāca prātā dzimtās Atēnas, kur gadās bargas ziemas un reizi gadā sniegs uzkrīt gandrīz uz veselu dienu! Līdzību ar savām Tēbām tu pamanīji, jau pirmoreiz atbraukusi! Arī gaiss te, augstienē, mazliet atgādina mūsu Grieķijas dzidro, vieglo un spirdzinošo gaisu, Olimpa un svēto putnu spārnu vēsmu. Āzijā visur, izņemot Jonijas trīs svētītās pilsētas: Hiju, Klazomenas un Efesu, — saule ir smaga, žilbinoša, nomāc prātu un jūtas, un apvārsnis tinas putekļos. Pat Egiptē gaisma ir pārāk spēcīga un gaiss nedzirkstī, neplūst burvīgiem stariem, kuros visi priekšmeti ir tik skaidri, sievietes un statujas iegūst tādu burvīgumu, ka ikviens grieķis kļūst par mākslinieku. Tev būtu laiks atpūsties no Babilonas mitrā karstuma un mušām. Es baidos par Aleksandru, Ptolemaju, Hēfaistionu un visiem mūsējiem, kas šos trīs gadus pavadījuši kaujās un karagājienos ārpus Persijas, bijuši pat pie Hirkanijas Putnu Jūras, stepēs un kalnos, kur ziema atnes sniega vētras un salu, kas Grieķijā nekad nav piedzīvots. Baktriešu, sogdu un it īpaši skitu pretestība pārspēja Aleksandra gaidīto un viņa armijas iespējas. Lauzdamās tālāk uz austrumiem, pārbaudīto veterānu armija pamazām kūst, bet uz pakļauto zemju iedzīvotājiem, kuri jau veido gandrīz pusi karaspēka, nevar pārlieku paļauties.

Vēsturē līdz šim nedzirdētu uzvaru slavas apmirdzētais Aleksandrs, dievišķais Ēģiptes faraons, kuru Tautu Matēs — Mesopotāmijas sensenajās pilsētās jau sāka pielūgt kā dievu, pasācis neiecietīgi izturēties pret jelkādiem iebildumiem. Agrāk, pārliecināts par savu gudrību un spēku, viņš mierīgi uzklausīja biedrus, kas ar viņu strīdējās. Tagad viņam šķiet, ka tas pazemo lielā valdnieka un iekarotāja cieņu. Par nelaimi, aziāti izrādījās veikli glaimotāji, gatavi pazemoties jebkurā veidā. Mans skolotājs Ēģiptē reiz sacīja, ka visbriesmīgākā inde pat ļoti gudram un stipram cilvēkam esot pastāvīga viņa paša un viņa darbu cildināšana. Aleksandrs ir izdzēris pilnu kausu šīs indes un kļuvis spējīgs darīt to, kas agrāk nesaderējās ar viņa patiešām dižo personību. Tu jau zini par vardnīgā, kaut arī muļķīgi godkārīgā Filota, hetairu un Aleksandra personīgās apsardzes priekšnieka nogalināšanu. Nonāvējis Filotu, Aleksandrs nekavējoties atsūtīja slepkavas šurp, uz Ekbatanām, kur par priekšnieku bija viņa vecais, pārbaudītais karavīrs Pannenions, un nogalināja arī viņu, pirms viņš dabūja zināt par dēla sodīšanu ar nāvi. Apvainojumi sazvērestībā pret Aleksandru, man šķiet, ir pakalpīgu padomnieku izdomāti, lai attaisnotu slepkavības. Šīm netaisnības izpausmēm sekoja citas. Diezin vai Tu esi dzirdējusi par branhīdu apkaušanu? Kad mūsu armija ar lielām grūtībām un briesmām bija pārcēlusies pār ūdeņiem bagāto un straujo Oksu, ko sauc arī par Jūras Upi, tai pretī uzradās milzīgs pūlis noskrandušu, mežonīgu un netīru cilvēku. Tie māja ar zaļiem zariem, dejoja un aiz prieka klaigāja līdz nepazīšanai sakropļotā koinē valodā. Tādi izskatījās to grieķu karagūstekņu pēcnācēji, mazdēli un mazmazdēli, ko Kserkss bija nosūtījis dziļi iekšā Persijā darbam pie tās austrumu robežām. Aleksandrs, pajājis malā, uzacis raukdams, vērojis mežoņiem līdzīgos skrandaiņus, tad piepešā niknuma uzplūdā licis visus līdz pēdējam apkaut. Nožēlojamais pūlis nepaguvis izklīst.

Kad sākās gājiens pa zvēriem bagātajiem mežiem un stepēm Putnu Jūras malā, Aleksandrs medījis lauvas, tīģerus un lāčus, mudinādams savus draugus uz divcīņu ar šiem varenajiem zvēriem, cīņā izmantojot īsus šķēpus. Vienīgi Ptolemajs neesot piedalījies mežonīgajās izpriecās, mierīgi paciezdams paša Aleksandra zobgalības. Tomēr, kad lācis neganti sakodis Krāteru, Aleksandrs medības izbeidzis…»

Taīda rakstīdama nogura. Pasaukusi Roiku, viņa lika sagatavot zirgus: Boanergosu sev un Salmāhu Erīdai. Melnā priesteriene savas kundzes došanos izjādē nespēja iedomāties citādi kā vien savā apšardzībā.

— Tikpat jau reiz mums vajadzēs šķirties, — Taīda viņu rāja, — mēs taču nevaram nomirt abas reizē, vienā un tajā pašā mirklī.

— Varam! — Erīda mierīgi atbildēja. — Es došos tev pakaļ. — Viņa daudznozīmīgi pieskārās matu mezglam uz pakauša.

— Bet ja nu tu nomirsti pirmā? — atēniete ieprasījās.

— Es tevi pagaidīšu Nāves Upes krastā. Mēs roku rokā ieiesim Aīda valstībā. Es jau esmu lūgusi Vareno Māti, lai ļauj man pagaidīt asfodelu laukos.

Taīda vērīgi apskatīja šo savādo pusverdzeni, pusdievieti, kas bija nokāpusi te lejā pie mirstīgajiem, lai viņu apsargātu. Erīdas skaidrie un stingrie vaibsti nepavisam nepauda asinskāri un nāves draudus ienaidniekiem, kā Taīdai kādreiz bija licies. Drīzāk ticību kaut kam tādam, kas brīvdomīgajai atēnietei nebija zināms, uzvaru pār bailēm un sāpēm, kā tas reiz Efesā bija ar Artemīdas jaunavīgajām priesterienēm, kas bija radījušas leģendu par amazonēm. Taču tās, cīnīdamās ar meža kaķu negantumu, nonāca menādu svētajā plosīšanās neprātā. Bet Erīdai bija raksturīga izteiksme, kādu Atēnu skulptoriem būtu vajadzējis piešķirt varones Leainas, tirānu slepkavu draudzenes, statujai, taču viņi bija attēlojuši simbolisku lauvu ar nogrieztu mēli. Erīdas skarbā izturēšanās laikam bija tikai viņas sasprindzinātības un nopietnības atspoguļojums, to pauda arī kristālskaidro, zilo acu tiešais skatiens, mazliet sarauktās uzacis, viņas balss dzidrā, drusku metāliskā skaņa. Un tikai viņas ādas, matu un lūpu tumšums atgādināja, ka viņa ir Nakts meita, kas apguvusi Gajas Ķibeles tumšās mākas.

Grieķi sevišķi cienīja tos savus olimpiskajās spēlēs uzvarējušos atlētus, kas pretiniekus uzveica ar īpašību, kāda vienkāršiem mirstīgajiem nepiemīt, — ar spēju palikt mierīgiem, kas ir dieviem raksturīgs talants un īpašība.

Kāds dzejnieks ir teicis— «visus savus mūža gadus viņi saglabāja saldo mieru, pašu svarīgāko no savām cēlajām īpašībām. Nav nekā augstāka par šo cildenumu, kas ir par rotu katrai nodzīvotai dienai…»

Olimpiskā uzvarētāja miers piemita arī Erīdai, piešķirdams īpašu nokrāsu katram viņas žestam un vārdam. Un tagad Taīda ar patiku noskatījās, cik taisni viņa sed mugurā dancojošajai, kā arvien kaprīzajai Salmahai. Saudzīgi, kā trauslu Milētas vāzi sīriete padeva Leontisku, kurš sajūsmā spirinājās un spiedza. Abas sievietes jāja pa bruģētajām ielām, izraudzīdamās īsas un stāvas nogāzes un nepievērsdamas uzmanību garāmgājēju jūsmīgajiem skatieniem. Taīda un Erīda jau sen bija pie tiem pieradušas. Patiesi, viņas abas, tāpat kā reiz Taīda ar Hēgesihoru, nemaz nevarēja nepiesaistīt uzmanību. Bet jaunekļiem gluži vienkārši aizrāvās elpa, un tie ar acīm ilgi pavadīja daiļās jātnieces.

Pēc trakas auļošanas pa sacīkšu laukumu, tukšu un pamestu, kopš bija izbeigušās persiešu sacensības braukšanā ar ratiem, kuras maķedonieši vēl nebija atjaunojuši, Taīda atgriezās mājās nomierinājusies. Noskalojusi ceļa putekļus un apguldījusi nogurušo dēlu, viņa atgriezās pie vēstules citādākā noskaņojumā.

«Aleksandrs,» viņa rakstīja, «arvien vairāk atsvešinās no saviem karavīriem un pat kara padomniekiem, filozofiem, ģeogrāfiem un mehāniķiem.

Dižais maķedonietis izdarījis varoņdarbu, kas pārspēj mītu varoņu — Hērakla, Tēsēja un Dionisa darbus. Grieķija vienmēr vairāk pievērsusies austrumiem nekā tumšajiem un mežonīgajiem rietumiem. Caur Āzijas malā ieķērušos Joniju, caur leģendāro Krētu tā it kā tiecās pretī senajām mākslām un lielajām zināšanām, kas reiz uzkrātas izzudušās valstīs. Aleksandrs ir plaši atvēris Austrumu vārtus. Turp, uz brīvām vai kara iztukšotām zemēm, traucas uzņēmīgo grieķu straume: amatnieki, tirgotāji, mākslinieki, skolotāji. Maķedonieši ar savu karā salaupīto naudu un vergiem saņēmuši plašus zemes gabalus un apmetušies vietās, kas ir krietni auglīgākas un siltākas nekā viņu kalnainā dzimtene. Jaunajām pilsētām vajadzīgā pārtika, koki un akmeņi būvēm. Karavīri dzīvo pārtikuši un ātri iedzīvojas bagātībās. Valsts iekarojumi izrādās tik plaši, ka Grieķijā sāk just cilvēku trūkumu, līdzīgi tam, kā tas jau agrāk noticis Spartā, kas savus vīriešus bija atdevusi par algotņiem un bija galīgi panīkusi, ar pēdējiem spēkiem cīnīdamās pret Aleksandru. Visa Grieķija pamazām kļūs tukša no cilvēkiem, tie trauksies uz Āziju, izkliedēdamies tās iedzīvotāju masās un neaptveramajos stepju un kalnu plašumos. Ja tā turpināsies, kādā Grieķijā tad mēs atgriezīsimies?…»

Taīda padomāja, ar niedres stiebriņu pakutināja pazodi un rakstīja tālāk:

«…Aleksandrs un visi maķedonieši grūtajā karā ir kļuvuši cietsirdīgi,» atēniete turpināja vēstuli, «padoto un valdnieka savstarpējās attiecības kļuvušas tik saspīlētas kā nekad agrāk. Jauno cīņu biedru verdziskā padevība karavadoni padarījusi vēl jūtelīgāku. Ir aizmirsies senais sapnis par homonoiju — cilvēku vienlīdzību prāta ziņā. Dižā maķedonieša dievišķīgums tiek pierādīts ar paņēmieniem, kas vairāk piederētos mežonīgas cilts vadonim nekā pasaules valdniekaīn. Ar persiešu padomnieku palīdzību Aleksandrs bija sadomājis ieviest paradumu, ka viņa priekšā jākrīt ceļos, taču sadūrās ar savu veco biedru asu pretestību. Kad hetairu veterāni — Aleksandram tuvākie karavadoņi un karavīri — ieraudzījuši savu vadoni sēžam zelta tronī, ģērbušos garā persiešu tērpā ar. augstu tiāru galvā, viņi vispirms sākuši smieties, vaicādami Aleksandram, kādu maskarādi vai rotaļu viņš uzsācis. Atēnu filozofs Kallistens, ko bija atsūtījis Aristotelis, sākumā pilns entuziasma noticējis Aleksandra dievišķīgumam un sācis rakstīt «Anabāzi» — vēsturisku darbu, kas cildinātu Aleksandra karagājienus. Tagad viņš pirmais paziņojis, ka neviens varonis, pat dieva dēls, nekad nav ticis padarīts par dievību savas dzīves laikā. Hērakls ar saviem izcilajiem varoņdarbiem, Dionīss, kurš veica pirmo karagājienu uz Indiju, tikai pēc nāves tikuši iecelti dievu kārtā. Savā zemes dzīvē Dionīss bijis tēbietis, bet Hērakls — argietis. Dzīva cilvēka pielūgšana, kaut arī tas būtu dieva dēls, ir pretrunā ar grieķu garu un nav nekas cits kā barbarisms.

«Aleksandrs nav dievs,» filozofs publiski paziņojis, «nav Zeva un zemes sievietes dēls. Viņš ir pats drošsirdīgākais drošsirdīgo vidū, ir pats gudrākais no visiem talantīgajiem karavadoņiem. Vienīgi viņa darbi, dievišķīgi savā nozīmīgumā, var viņam piešķirt varoņa slavu un pacelt pusdieva goļā.»

Aleksandrs noslēpis savu naidu pret Kallistenu. Filozofu atbalstījuši maķedoniešu veterāni, taču viņam trūcis ietekmīgu draugu. Galu galā viņš kopā ar jaunekļiem no valdnieka tuvāko apkalpotāju vidus notiesāts par nodomu nogalināt Aleksandru un par vēl nezin kādiem pārkāpumiem. Jaunekļus Aleksandra karaspēka priekšnieki paši savām rokām nomētājuši ar akmeņiem, bet Kallistens iekalts ķēdēs, ietupināts sprostā un — pēc pēdējām ziņām — Baktrijā pakārts. Tomēr mešanos ceļos s.iv.i priekšā Aleksandrs atcēlis. Vēl pirms tam, no Smilšu Upes atkāpies uz Marakandu, Aleksandrs daudz dzēris, pūlēdamies atvieglot ciešanas — galvassāpes pēc trieciena ar akmeni. Negantu dusmu lēkmē viņš nositis Melno Kleitu, uzticamo, pastulbo gigantu, kurš divreiz bija glābis viņam dzīvību un bija brālis Lanlkei, Aleksandra auklei Pellā. Pēc smagām melanholijas un nožēlas lēkmēm Aleksandrs devies triecienā pret Baktrijas cietoksni, kas paceļoties virs mākoņiem. Tur viņš apprecējis Baktrijas augstmaņa meitu Roksanu, kas iegūta kā kara laupījums.

Ptolemajs rakstīja, ka laulības neesot vājinājušas valdnieka cietsirdības lēkmes, kas sākot atkārtoties aizvien biežāk. Pat viņiem, tuvākajiem draugiem, attiecībās ar valdnieku esot jāievēro liela piesardzība.

Jau sākot klaiņojumus pa austrumu stepēm, Aleksandrs savu bruņucepuri, kas atgādināja lauvas galvu, apmainījis pret citu, izgreznotu ar liela putna spārniem. Vietējie priesteri apgalvojuši, ka valdniekā esot iemājojis Simurgs — augsto kalnu gars, kas nolaižoties zemē grifa izskatā, lai palīdzētu cilvēkiem viņu nelaimēs.

Nezinu, kā gan Aleksandrs palīdzējis austrumu stepju iedzīvotājiem…»

Taīda pārtrauca iesākto frāzi, klusi iesmējās un pabeidza teikumu: «…redzi, esmu nonākusi Ptolemaja ietekmē. Saprātīgajam karavīram patīk pareģot nelaimes un uzskaitīt jau pagājušās nedienas, lai gan tas nepavisam nemazina viņa drosmi un jautro dabu. Pārlieku jautru attiecībā uz sievietēm! Šai sakarā viņš patiesi ir līdzīgs Aleksandram meklējumu neatlaidības ziņā. Bet Tu jau to zini. Jau labi sen — vēl Ēģiptē — Tu viņam pareģoji, ka sieviešu viņam būs daudz, bet dieviete viena. Tagad šī «dieviete» ir viņa sieva, un kas tad tālāk?

Pietiek, esmu nogurusi rakstīdama, bet Tu nomocīsies lasīdama. Atbrauc šurp uz Ekbatanām, un mēs abas gana izrunāsimies, pajāsimies ar zirgiem, padejosim. Te sapulcējušies daudzi dzejnieki, filozofi, mākslinieki, mūziķi un aktieri. Te ir arī Līsips ar savu darbnīcu, eibojietis Stemloss, slavens ar savām zirgu skulptūrām, ievērojamā dziedātāja Aminomene… daudz lielisku cilvēku. Gaidīdami Aleksandru, te ierodas arī ceļotāji no ļoti tālām Indijas un Ibērijas zemēm. Brauc šurp, Tev būs līks māk nekā vienai pašai Babilonā! Pārāk neskumsim par saviem vīriem. Bez kauju un pārgājienu gmtībām viņiem ii an sava daļa laimes. Ptolemajs raksta par neizmērojami plašiem līdzenumiem, kas klāti ar smaržīgajām silfijām, par elpu aizraujošo skatu uz milzīgiem sniegotiem kalniem, kas — grēda aiz grēdas, virsotne aiz virsotnes — aizšķērsojot ceļu uz dienvidiem un austrumiem. Par burvīgi ziliem kalnu ezeriem, tikpat dziļiem kā debesis. Par neiedomājamiem stepju plašumiem, kur lēzeni pakalni, uz kuriem slejas dīvainas plakansejainu un platgurnainu sieviešu skulptūras,paceļas nebeidzamā virknē tikpat kā viļņi jūrā starp Krētu un Ēģipti. Un droši vien vislielāko gandarījumu viņiem sniedz izjūta, ka ikkatra diena nes kaut ko jaunu, ka, tuvojoties sauszemes galējai robežai, sagaidāmi visādi nedzirdēti brīnumi…

Ptolemajs raksta — jo tuvāk viņi nākot Indijai, jo vairāk parādoties koku, kas esot tādi paši kā mūsu Grieķijā. Kalnos aiz Paropamiza kalniem egles un priedes esot gluži tādas pašas kā Maķedonijas kalnos, dažreiz liekoties, ka viņš esot atkal dzimtenē. Tas nav izskaidrojams…»

Taīda pabeidza vēstuli, aizzīmogoja un, lai tā ātrāk nonāktu galā, lika aiznest uznonāvētā Parmeniona vietā ieceltā pilsētas priekšnieka un mantziņa Harpala māju. Četrtūkstoš piecsimt stadiju garš attālums šķīra Ekbatanas no Babilonas — tas bija daudz, tomēr valsts pasts vēstules aizgādāja sešās dienās.

Rakstīdama nomocījusies (Ptolemajs bija Taīdai piekodinājis neizmantot izveicīgos rakstvežus, kuri izpauda visus noslēpumus), viņa nokāpa pie baseina līdzās kāpnēm — Ptolemajs uz to bija novadījis kalnu avota ūdeni, kas bija auksts pat karstā laikā. Priecīgi izsaukdamās, viņa metās gliemežvāka formas baseinā, kuram cauri urdzēdams plūda mazliet iezaļgans ūdens. Uz šo saucienu atsteidzās Erīda, viņa nekad nelaida garām iespēju apšļakstināt un pēc tam ar biezu un asu segu noberzt kundzi, kuras āda bija kaparkrāsā.

Erīda tikko paguva uzmest Taīdai pārsegu, kad ieradās Līsipa vēstnesis. Dižais skulptors aicināja Taīdu nākamās dienas rīta pusē apmeklēt viņa māju un nezin kāpēc kopā ar Erīdu.

Taīda pasniedza vēstuli melnajai priesterienei, teikdama:

— Aicina arī tevi! Kāds grib pēc tevis veidot statuju. Jau sen bija laiks, es brīnījos par skulptoriem, kas tevi redzējuši kaut reizi… Lai gan Līsips pats un viņa skolnieki labprāt veido vīriešus, kauju ainas, zirgus, bet maz interesējas par sieviešu skaistumu!

Erīda atstūma atēnietes roku ar vēstuli.

Tu esi aizmirsusi, ka es neprotu lasīt tavā valodā, kundze. Un vai tad godājamais Līsips arī ir aizmirsis, ka mans pienākums ir iet kopā ar tevi?

Tu mani vienmēr pavadi, tas tiesa. Ja Līsips aicinājumā piemin tevi, tas nozīmē, ka ir kāda vajadzība pēc tevis. Kāda? Skulptoram pirmām kārtām — veidošana. Mēs, grieķi, dzīvē augstāk par visu vērtējam cilvēka pilnību, viņa fiziskās un garīgās attīstības harmoniskumu, kallokagatiju, kā mēs sakām. Bet mākslā — cilvēka atveidojumu. Tādēļ jau mūsu pilsētās un tempļos ir neskaitāmi daudz statuju un gleznu un ar katru gadu nāk klāt jaunas. Vai tu gribētu, lai pēc tevis veido dievietes vai nimfas statuju?

Nē. Pareizāk sakot — man vienalga. Bet ja tu liksi…

Protams, likšu. Atceries to, ja tev piedāvās… un neberz mani tik stipri! Es taču neesmu statuja.

Tu esi skaistāka par visām skulptūrām pasaulē, kundze.

Vai tu esi daudz skulptūru redzējusi? Un kur?

Daudz. Man meitenes gados bija daudz jāceļo virspriesterienes svītā.

Es par to nekā nezinu!

Melnā priesteriene ļāva smaidam uz mirkli apgaismot savu seju.

Pie persiešu augstmaņa pils, kas Līsipam tika uzdāvināta dzīvošanai, Aleksandrs bija licis skulptora vajadzībām uzcelt milzīgu darbnīcu. Telpās aiz biezām sarkana akmens sienām vienmēr valdīja vēsums, bet ziemu tās vajadzēja apsildīt. Pusapaļās nišās dega sausas ciedra pagales ar timiāna, lavandas, rozmarīna vai cistusrožu aromātisko zaru piedevu.

Līsips pieņēma viesus verandā ar augstu jumtu, ko balstīja palmu stabi, un sārtu granīta barjeru visapkārt. Veranda noderēja gan par darbnīcu, gan par auditoriju skolniekiem, kas bija sabraukuši no Grieķijas, Jonijas, Kipras un pat no Ēģiptes, kuras meistari sāka pārņemt paņēmienus, ko lietoja viņu kādreizējie skolnieki — grieķi, kas apmēram pirms septiņiem gadsimtiem bija sākuši mācīties no ēģiptiešiem.

Parasti te viesojās vairāki filozofi, bagāti mākslas cienītāji, dzejnieki, kas smēlās iedvesmu gudrās sarunās, un ceļotāji no tālām zemēm, līdz kuriem bija nonākusi ziņa par slavenā mākslinieka visiem atvērto māju.

Atēnietes senais draugs, augstās gudrībās iesvētītais orfiķis Līsips, apskāva Taīdas plecus. Paskatījies apkārt, viņš paaicināja pie ieejas sastingušo Erīdu un klusēdams norādīja uz plato solu, kur sēdēja divi viņa skolnieki. Erīda pazibināja acis uz viņu pusi unapsēdās uz sola maliņas, tālāk no jautrajiem jaunekļiem. Tie viņai veltīja jūsmīgus un daudznozīmīgus skatienus, ko papildināja žesti. Veltīgas pūles! Ar tādiem pašiem panākumiem viņi būtu varējuši panākt, lai viņiem uzmanību piesaista jebkura statuja, kuras tik bagātīgi greznoja Līsipa darbnīcu, māju un dārzu!

Ejam, atēniet, es tevi aizvedīšu pie veca drauga un tava tautieša skulptora Kleofrada. Viņš ienīst karu, veido nevis valdnieku un karavadoņu, bet vienīgi sieviešu statujas un tāpēc nav tik slavens, kā to būtu pelnījis. Turklāt viņš tevi pazīst…

Taīda grasījās iebilst, taču vārdi viņai iestrēga rīklē. Šīs dzedrās, gaišzilās acis (starojošas kā pašai Atēnai), rētas sejā zem biezās sirmās bārdas un uz rokas atsauca atmiņā acumirklīgo sastapšanos pie Tēseiona, ceļā uz Nimfu pakalnu!

Es solījos ar tevi tikties pēc dažiem gadiem, — Kleofrads sacīja savā zemajā balsī,— ko lai dara, ir pagājušas divas olimpiādes, un es redzu nevis meiteni, bet sievieti spēku un skaistuma plaukumā. Tev tagad vajag būt gadus divdesmit sešus vecai, — skulptors bez liekām ceremonijām aplūkoja Taīdu, — vai esi dzemdējusi?

Jā,— nezin kāpēc paklausīgi atbildēja Taīda, vienu reizi.

Maz gan — vajadzētu divas reizes. Ja sievietei ir tāds spēks un veselība kā tev, viņas augums no tā kļūst tikai skaistāks.

Gnēsiotēs ap amfoin, — Līsips sacīja atiskajā dialektā, norādīdams uz Taīdu, un viņa piepeši nosarka no tiešā skatiena, ar kādu raudzījās viens, un tiešajiem vārdiem, ko sacīja otrs mākslinieks.

Jā, tev taisnība! — skarbais Kleofrads piekrita.

Tīra izcelsme pa abām līnijām — gan tēva, gan mātes. Tu būsi mans modelis, atēniet! Liktenis tevi lēmis man! Es pacietīgi gaidīju tevi nobriestam. — Viņš ieurbās Taīdā ar pavēlošu skatienu.

Brīdi klusējusi, Taīda pamāja.

Tu atkal izraugies darbu, kas tev neatnesīs bagātību, — Līsips domīgi sacīja, — Taīda ir par kairu dievietes tēlam, par mazu un lokanu korai, par piemīlīgu karotājai. Viņa ir sieviete, nevis kanons — tēls, kas grieķu mākslā izveidojies gadsimtu gaitā.

Man šķiet, tev ir un reizē arī nav taisnība, lielo meistar. Kad tu radīji savu Apoksiomenu, atlēta tēlu, tu droši vien atkāpies no Polikleita kanona unpirmām kārtām no Dorifora. Un es saprotu, kāpēc. Dorifors iemieso priekšstatu, par spēcīgu spartieti, karavīru, ko lakedaimonieši radīja, tūkstošiem gadus rūpīgi izraugoties vīrus un sievas bērnu radīšanai, nonāvējot vājos un lielās grūtībās audzinot spēcigus un izturīgus cilvēkus. Varens krūšukurvis, vēdera muskuli, gluži neticami biezi ir slīpie sānu muskuli. Tāds cilvēks, smagās bruņās tērpts, spēj noskriet daudzus stadijus, cīnīties ar masīvu vairogu un šķēpu rokā krietni ilgāk par ikvienu citas tautības karavīru, palikt vesels zem smaga pajūga riteņiem. Līdz tam laikam, kad sāka lietot spēcīgus lokus un akmeņmetējus, spartieši uzveica itin visus ienaidniekus.

Tu esi mani ļoti pareizi sapratis, Kleofrad, kaut arī skulptūrās atveido sievietes. Mans Apoksiomens ir vieglāks un kustīgāks. Taču tagad viss atkal ir mainījies. Daļa karotāju uzsēdušies zirgos, un kājnieki necīnās vīrs pret vīru kā agrāk, bet gan simtiem karavīru, ko disciplīna un prasme cīnīties kopīgi saliedējusi vienotā mehānismā, darbojas saskaņoti. Ir pagājis tiklab Dorifora, kā Apoksiomena laiks!

Ne gluži, Līsip, — Taīda sacīja, — atceries Aleksandra smagi apbruņotos kājniekus, kas sev izcīnīja sudraba vairognešu nosaukumu. Viņiem bija pa spēkam gan smags apbruņojums, gan straujš skrējiens un trieciena spēks.

Pareizi, atēniet. Tomēr tā ir īpaša karaspēka daļa, kaut kas līdzīgs kaujas ziloņiem, bet ne galvenā karavīru masa.

Kaujas ziloņi, tas nu gan ir salīdzinājums! — Taīda iesmējās, apklusa un tad piebilda: — Es tomēr pazinu kādu spartieti. Viņš varēja būt par modeliDoriforam…

«Sengrieķu valodā meitene, jaunava, meita. Tā sauca ari Atēnu Akropoles Erehteja tempļa jaunavu izskatā veidotās kolonnas, kurās arhaisks stingums apvienots ar smalku, atturīgu daijumu.

Zināms, vēl jau tādi vīri ir, — Līsips piekrita, — tie kļuvuši par retumu tieši tādēļ, ka vairs nav vajadzīgi. Pārāk daudz kas nepieciešams, lai tādus radītu, un tas notiek pārlieku gausi. Tagad armija prasa aizvien vairāk kareivju un pēc iespējas ātri!

Mēs runājam par vīriešiem, — Kleofrads noducināja, — vai tāpēc aicinājām šurp Taīdu?

Patiesi! — Līsips atguvās. — Taīda, palīdzi mums. Mēs uzsākām strīdu par jaunu statuju un ar mūsu viesiem indiešu skulptoriem, — tēlnieks norādīja uz četriem vīriem ar varen kuplām bārdām un neparastiem galvas apsējiem — viņi stāvēja atstatu no šīs mājas pastāvīgajiem apmeklētājiem, — nevarējām vienoties par sievietes skaistuma galvenajiem kritērijiem. Viņi noliedz Agēsandra statujas izcilo skaistumu, un vispār pašlaik iecienītā sievietes skulptūra viņiem šķiet stāvam uz aplama ceļa, vai ne? — Viņš pagriezās pret indiešiem, un viens no tiem, acīmredzot tulks, kaut ko ātri pateica skaistā, dziedošā valodā.

Viens no viesiem ar viskuplāko bārdu sāka enerģiski māt ar galvu un ar tulka starpniecību sacīja:

— Mums radies iespaids, ka grieķu mākslinieki vairs neciena sievietes un tagad vairāk sākuši cienīt vīriešus.

— Dīvains iespaids! — Līsips paraustīja plecus, bet Kleofrads pirmo reizi plati — tādā kā ļaunā priekā pasmaidīja.

— Es nekā nezinu! — Taīda sacīja. — Kas tas par Agēsandru, un kas tā par statuju?

— Ir parādījies jauns skulptors, izcils meistars. Viņa Afrodītes statuja templim Mēļas salā,— Līsips skaidroja, — ir izdaudzināta skulptoru vidū, kaut gan man šķiet, ka tā vairāk atgādina Hēru.

Par modeli gan noteikti nav bijusi grieķiete, bet drīzāk sīriete. Sīm sievietēm ir lieliskas krūtis ui pleci, taču nav vidukļa, sēžamvieta ir plakana un nokarena. Kājas viņām vienmēr ir nesamērīgi tievas, — Kleofrads pārtrauca.

To visu Agēsandrs ir prasmīgi apslēpis, — sacīja Diosfoss, vēl viens Taīdai pazīstams skulptors.

Tomēr nav spējis noslēpt auguma neveiklo vidusdaļu, — Līsips iebilda, — un vāji attīstīto vēdera lejasdaļu.

Man jūsu sajūsma nav saprotama, — Kleofrads mierīgi sacīja, — es neapspriežu tēlnieka Agēsandra meistarību, un man neskauž viņa lieliskā prasme, es tikai nepiekritu modeļa izvēlei. Vai tad viņa dievietei ir grieķiska seja? Viņš tai piešķīris kanonisku profilu, bet galvas kauli liekas trausli un šauri, kā tas ir raksturīgi slrietei vai kādai citai austrumu piekrastes sievietei. Vai tad neviens nav pamanījis, cik tuvu kopā atrodas viņas acis un cik šauri ir žokļi?

— Kas tad tur slikts? — Stemloss pasmīnēja.

Tas nu neder pat taviem zirgiem, — Kleofrads atspēkoja, — atceries Būkefala plato pieri. Bet mums, grieķiem, senajiem krētiešiem un ēģiptiešiem pats iemīļotākais tēls ir Eiropa, vari tulkot šo seno vārdu, kā gribi: platacainā vai platsejainā,— bet visdrīzāk tiklab viena, kā otra. Līdz pat šim laikam Krētā Ellotiju svētkos Eiropas kaulus nes milzīgā miršu vainagā. Ari mums, māksliniekiem, vajadzētu vairāk skatīties uz savām sievām un viņu ciltsmātēm, nevis ērmoties, meklējot svešzemju modeļus, kas varbūt ari ir labi, taču mūsējie ir daiļāki.

— Lai tev veselība, Kleofrad! — Līsips izsaucās. — Viena no daudzajām manas draudzenes Taīdas iesaukām tieši ir platacainā. Vai tu neesi ievērojis, cik ļoti viņa sejā līdzīga Feidija Atēnai Partenosai? Zini, tas paraugs, pēc kura veidotas vairākas kopijas, ar kroni galvā un hrizolīta acīm?

Klātesošajiem par pārsteigumu, indieši, rokas salikuši, sāka klanīties un kaut ko atzinīgi saukt.

Tev jau ir labi, Platace. — Līsips uzsmaidīja Taīdai, paraudzījās uz Erīdu un piebilda — Mēs tevi aicinājām par modeli mūsu strīdā. Tev un Erīdai vajadzēs pastāvēt kailām. Mēs gribam tevi saskatīt seno krētiešu un mūsu grieķu asiņu savienojumu. Un ari Erldā ir apvienojušās senās nūbiešu un vēl otras, varbūt lībiešu asinis. — Viņš norādīja uz smago, plato modeļiem domāto ķebli. Taīda paklausīgi nometa drēbes mieru nezaudējušajai Erīdai uz rokām. Darbnīcu pārskanēja vienota sajūsmas šalkoņa. Šeit visi dziļi cienīja sievietes skaistumu, novērtēdami to kā vislielāko dabas dārgumu.

Ak, apburošās, valdzinošās sievietes auguma formas! — izsaucās kāds hijietis, viens no jaunajiem dzejniekiem. Kleofrads sastinga, piespiedis plaukstu kā vairodziņu pie kreisajiem deniņiem, un nenovērsa acu no kaparbrūnā iedegušā Taīdas auguma — viņa stāvēja brīvi, it kā atrastos viena pati pie spoguļa, nevis uz paliktņa visu sanākušo priekšā. Drošā pārliecība par savu pilnību un par to, ka viņa nevar izraisīt māksliniekos neko citu kā vien godbijību, radīja ap jauno sievieti skaidri jūtamu nemirstīgo dievu aizsardzības loku.

— Vai esi atradis to, ko meklēji? — Līsips ievaicājās.

— Jā!—Kleofrads gandrīz vai izkliedza.

Indieši nodrebēja, ar izbrīnu vērodami iedvesmā iedegušos grieķi.

— Lūk, sensens sievietes veidols, — Līsips uzvaras priekā sacīja, — spēcīga, neliela, platiem gurniem, apaļu seju un lielām acīm — vai viņa nav lieliska? Kurš no jums var ko iebilst? — viņš uzrunāja savus skolniekus.

Efesas skulptors Leptins ierunājās, ka tieši šādu tēlu pirms diviem gadsimtiem atveidojuši Jonijas mākslinieki, piemēram, Eksēkijs vai Psiaks.

Abi it kā kopējuši tieši viņas seju un augumu. — Tēlnieks norādīja uz Taīdu.

Es nevaru tev izskaidrot cēloni, — Līsips teica, — bet kopš pagājušā gadsimta modē ir tikai divi skulptūru kanoni. Viens — atdarinot nepārspētās Akropoles koras — atveido gara auguma sievieti ar varenu krūšukurvi, ar plati izvērstām krūtīm, platiem pleciem un tādiem vēdera muskuļiem kā vīriešiem atlētiem. Tās ir mazkustīgas, un tām nav vajadzīgi spēcīgi attīstīti muguras muskuļi, tādēļ auguma mugurpuse ir plakanāka. Otrs kanons, ko ieviesis Polikleits, Kresilājs, varbūt pat Fradmons, — tā ir platplecaina sieviete ar šaurām gūžām un mazām krūtīm, bez vidukļa, vairāk līdzīga zēnam, arī ar neattīstītiem mugurdaļas muskuļiem. Tādas ir šo mākslinieku skrējējas, amazones un atlētes. Vai tev, efesieti, ir pazīstamas statujas, ko tavā pilsētā Artemīdas svētnīcai pirms simt vai vairāk gadiem veidojuši tikko nosauktie tēlnieki?

Viņi ir sabojājuši Artemīdas un amazoņu tēlus! — Leptins izsaucās. — Samīlējušies jaunekļos, efēbos, viņi arī sievietē centās saskatīt zēna tēlu. Kam gan īstam vīram sievietes vietā vajadzīgs zēns? Vienkāršā un skarbā dzīve, kādu dzīvoja mani no doriešu iekarotājiem uz Mazāzijas krastiem aizbēgušie senči, radīja izturīgas, stipras un lokanas neliela auguma sievietes. Viņas, kā arī Kārijas un Frīģijas sievietes, kas devās tālāk uz ziemeļiem un nonāca līdz Melnajai jūrai pie Termodontas upes, radīja amazoņu pilsētu. Viņas kalpoja Artemīdai ar devīzi: «Nekādu pakļaušanos nevienam vīrietim.»

— Cik interesanti tu runā, tēlniek, — izsaucās Taīda, — tātad es esmu sieviete, kas radīta grūtai dzīvei?

— Tu esi cēlusies no tīras, senas cilts, kas dzīvojusi grūtu dzīvi, — Leptins atbildēja.

— Tu, efesieti, esi mūs novirzījis sāņus, — Līsips iejaucās, — kaut arī runā interesanti. Erīda, nostājies te! — Viņš norādīja uz otru ķebli līdzās Taīdai.

Melnā priesteriene uzmeta vaicājošu skatienu saimniecei.

Nostājies, Erīda, un nekautrējies. Šie nav parasti Cilvēki, viņi ir mākslinieki. Un mēs te neesam vienkārši sievietes, bet dieviešu, nimfu, mūzu iemiesojums — visa tā iemiesojums, kas ceļ augšup vīrieti dzejnieku, liekot viņa sapņiem tiekties pasaules, jūras un debesu plašumos. Nepretojies, ja viņi tevi aptaustīs. Viņiem jāzina, kādi muskuļi atrodas zem ādas, lai pareizi atveidotu ķermeni.

Es saprotu, kundze. Kāpēc te ir tikai vīrieši, bet nav sieviešu dzimuma tēlnieču?

Tu uzdevi nopietnu jautājumu. Es pavaicāšu Līsipam. Man pašai liekas, ka mums nepiemīt tāda mīlestība uz sievietes tēlu un tieksme to atveidot, kā tas ir vīriešiem. Bet skaistuma izpratni ārpus personiskām attiecībām mēs vēl neesam ieguvušas… Varbūt lesbietes Sapfo sekotāju vidū ir arī tēlnieces?

Erīda nostājās līdzās tumša kā Ēģiptes bronza, bez tā pašpārliecinātā koķetā pārākuma, kas strāvot strāvoja no Taīdas, toties ar jo lielāku pret pasaulīgām raizēm vienaldzīgas dievietes mieru — tās jaunavīgais možums vienīgais kavē nojaust skarbu vai pat bēdīgu likteni.

Patiešām! — pārsteigtais Leptins izsaucās. — Viņas ir līdzīgas!

Es jau tā domāju, — Līsips sacīja, — abu ķermeņu vienādais uzdevums un vienādā harmoniskuma pakāpe noved pie nenovēršamas līdzības. Tomēr aplūkosim šīs līnijas atsevišķi, lai izprastu tēlnieku Agēsandru un viņa priekštečus, kas grieķu skulptūras tradīcijas pievērsa svešieni tēliem un modeļiem. Tu, Kleofrad, un tu, Leptin, kaut arī vēl esi jauns, tomēr acīmredzot izproti ķermeņa formu patieso valodu, jūs abi mani izlabosiet vai papildināsiet, jo es neesmu necik lietpratīgs sieviešu skaistuma pazinējs.

Nevajadzētu atkārtot Grieķijas mākslinieku vidū izplatīto kļūdu, kuru nepieļāva Ēģiptes un Krētas tēlnieki un gleznotāji. Sevišķi svarīgi tas ir tad, ja mākslinieks cenšas radīt vispārinātu tēlu, kura uzdevums ir sniegt skaistumu visai tautai, tēlu, kas nav veidots vienīgi pasūtītājam un nav radīts, lai kalpotu tikai diviem: pasūtītājam un pašam māksliniekam. Dievi, apveltīdami mākslinieku ar spējām saskatīt un atveidot, bieži vien piešķir viņam maigu, jūtīgu dvēseli, par to atņemot daļu vīrišķības…

Līsips ievēroja, kā viņa klausītājiem iekvēlojās vaigi un saraucās uzacis.

Es negribu teikt, ka māksliniekiem būtu mazāk vīrišķības nekā parastiem, viduvējiem cilvēkiem. Es runāju par dusmu pārņemtas dvēseles hēraklisko vīrišķību, kāda bagātīgi piemīt varoņiem un izciliem cilvēkiem. Salīdzinot ar viņiem, jūs esat maigi…

— Un kas tad tur slikts? — Leptins nenocietās un pārtrauca skolotāju.

— Nekas. Tikai lielam māksliniekam, ja viņš ķēries pie izcila mākslas darba, izvirzāmas tādas pašas prasības kā varonim, nebūt ne mazākas! Bet nepietiekama vīrišķība mūs noved pie kļūdas modeļa un sievietes tēla izvēlē, mēs runājam par sievietēm, un te tas ir pats svarīgākais. Cik bieži mākslinieks izraugās modeli un veido jaunavas vai dievietes statuju ar rupjiem vaibstiem, vīrietim līdzīgu, platplecainu un gara auguma. Varonis tādu nekad neizraudzīsies, tāpat arī stiprs, vīrišķīgs cilvēks, ļaužu vadonis. Varonim vajadzīga sievišķīga spēka pilna sieva, kas spētu būt viņam par draudzeni un varētu izaudzināt spēcīgus pēcnācējus. Tādas izredzētās pazina agrīnā laika mākslinieki, jo tie paši vienlaikus bija gan karavīri, gan zemkopji, gan mednieki…

Skatieties un klausieties! Augums abām, kā jau Haritām piederas, ir neliels un gandrīz vienāds. Taīdai tas ir, — Līsips piemiedza nekļūdīgo aci, — trīs olektis un trīs palaistas garš, Erīdai par puspalaistu garāks. Tātad mazāks par dzīvē sastopamo mūsu šodienas persiešu un feniķiešu sieviešu kanonu.

Otra svarīga īpatnība — tieva vidukļa saskaņojums ar slaidiem gurniem, kas veido nepārtrauktas līnijas bez neviena ieplakuma — gluži kā amforai, ko mūsu dzejnieki apdzied kopš seniem laikiem un ko kādreiz bija tik loti iecienījuši tēlnieki. Tagad — no Polikleita līdz jaunmodīgajam Agēsandram — sieviešu skulptūrās vēdera muskuļi ir tādi paši kā vīriešiem, bet gurni ir pavisam aizmirsti. Nopietna kļūda! Lūk, skatieties, — viņš piegāja pie Taīdas, ar plaukstām pārvilkdams pār viņas gurniem, — sievietesmātes platais iegurnis prasa līdzsvarojumu. Kā to panākt? Protams, attīstot tos muskuļus, kas.vīriešiem ir vāji un tiem mazāk vajadzīgi. Biezas vēdera virsējo muskuļu kārtas vietā labi noaugušai sievietei ir dziļi guļoši muskuļi, lūk, šie. — Līsips tā uzspieda roku uz Taīdas sāna, ka viņai izlauzās pusnopūta, pusvaids.

Tad Līsips pārgāja pie Erīdas, uzlikdams savas raupjās, ar slapju mālu strādājot izbalējušās plaukstas uz viņas tumšās ādas.

— Āre, skatieties, arī viņai ir ļoti spēcīgs muskulis, kas noslēpts zem slīpā vēdera muskuļa. Tas kā plata lapa no šejienes, no apakšējām ribām, stiepjas līdz iegurņa kauliem un kaunuma pauguram. Uz viduslīnijas pusi no tā atrodas vēl viens piramīdas formas muskulis. Paraugieties, cik asi tas izceļas zem gludās ādas.

Sie muskuļi balsta vēdera apakšdaļu un pie cirkšņiem iespiež to starp gurnu izliektajām priekšpusēm. Arī tas ir šo muskuļu pastiprinātas attīstības rezultāts. Iegaumējiet labi, jo te ļoti skaidri redzamas proporcijas, kas ir pretējas Agēsandra radītajai statujai, kurai vēders apakšdaļā par daudz izliecas uz āru. Cik es saprotu, gurnu priekšpuses brīnišķo izliekumu rada to muskuļu vingrināšana, kas ceļ kājas uz priekšu. Tomēr ar to vien ir par maz. Viņai, — tēlnieks pārgāja pie Taīdas, — ārkārtīgi spēcīgi ir tie dziļie muskuļi, kas kājas pievelk pie iegurņa. Ne puskrētietei — pusgrieķietei, ne nūbietei nav ne mazākā ieliekuma pret kājas un iegurņa savienojuma vietu. Arī tā nav nejaušība. Daudzām šī Haritu velte dota no dzimšanas. Taīdai gurnu līnija ir vēl stāvāka tāpēc, ka tai vingrināti no aizmugures nākošie un augšup ejošie muskuļi: lūk, šis, kas atrodas vidū starp diviem lielajiem muskuļiem, un vēl citi, ko nevar sataustīt, taču tie ceļ uz augšu virsējo muskuļu slāni. Tie visi savieno iegurni un gurnus, griež kāju, virza to atpakaļ un uz sāniem, iztaisno vidukli. Es tos sauktu par dejas muskuļiem, bet tos, kas ļauj saliekt kājas, — par jāšanas muskuļiem! Atcerieties, sievietēm jāattīsta savi dziļie muskuļi, bet vīriešiem — ārējie. Paturiet to prātā, kad veidojat skaistu, veselīgu un harmonisku sievietes tēlu, spēcīgu, bet ne rupju, kādām arī jābūt Grieķijas meitām. Un ne tikai Grieķijas, bet visas oikumenes meitām! Lokanība, saglabājot Erota un mātišķo spēku! Tāds ir ideāls un kanons, kas tāls skulptora Agēsandra Mēļas statujai, tāpat Polikleita skrējējām un amazonēm. Sieviete nav maigs jauneklis, tā ir pretstats tam un daudz spēcīgāka. Visu tautu sieviešu vidū ir izplatītas dejas ar vijīgām vidukļa kustībām, gurnu grozīšanu un šūpošanu. Tās ir dabiskas kustības, kas vingrina viņu dziļos muskuļus, dara lokanu vidukli un elastīgus viņu vēdera iekšējos orgānus, kuros tiek ieņemts un top bērns. Tur, kur šādu deju nav, jo, kā esmu dzirdējis, dažām tautām tās aizliegtas, — tur sievietes bērnus dzemdē mokās un pēcnācēji ir vārgāki.

Dižais skulptors beidza runāt un apmierināts atkāpās, bet vētrainā sajūsma, kādu izrādīja mācekļi, kas bija klausījušies, elpu aizturēdami, pauda pilnīgu piekrišanu.

Kleofrads atstāja savu vietu un nostājās starp Taīdu un Erīdu.

Neviens nebūtu varējis pateikt skaidrāk un gudrāk par tevi. Es piebildīšu tikai vienu, varbūt tāpēc, ka Agēsandra Afrodīte palikusi prātā kā man nepieņemams piemērs. Paraugieties, jūsu priekšā ir divas skaistas ļoti atšķirīgu tautu sievietes. Lielais Līsips mums uzreiz parādīja, cik abas līdzīgas, dievu radītas pēc viena un tā paša kanona. Tomēr viņš ir aizmirsis kādu ļoti svarīgu skaistuma iezīmi — abām krūtis atrodas augstu, Ir pilnīgas un apaļīgākas nekā Agēsandra modelim. Viņa Afrodītei augums gan ir nobriedis, taču krūtis smailas kā jaunai meitenei, bet to metriskie centri tomēr atrodas par veselu daktilu zemāk nekā Taīdai un Erīdai. Tā nav tēlnieka kļūda, bet tikai akla sekošana modelim — sīrietēm šādas proporcijas sastopamas bieži.

— Tev taisnība, Kleofrad, man Agēsandra darbs nav palicis tik spilgti atmiņā kā tev, un es esmu vienis prātis ar tevi, — Līsips atbildēja.

Gan Grieķijas dižais skulptors, gan nedaudzo sieviešu tēlu radītājs, kas nekļuva slavens, būtu bijuši daudz vairāk sarūgtināti, ja būtu spējuši paredzēt nākotni un zinājuši, ka pēc tūkstoš gadiem Agēsandra nepareizo sievietes ķermeņa traktējumu nākotnes mākslinieki uzskatīs par īstu grieķu skaistuma kanonu…

— Vai tu arī gribi ko piebilst, Leptin? — Līsips apvaicājās.

Efesas tēlnieks izstiepa roku, aicinādams viņu uzklausīt.

— Tu neko netiki teicis arī par ķermeņa mugurpusi.

— Tur nav nekādu īpatnību salīdzinājumā ar Agēsandru, proti, ar statuju, kas izraisīja mūsu strīdu. — Līsips sarauca pieri.

— Nē, lielo meistar, ir gan! Arī tu pats pieminēji

— Agēsandra modeļa sīrietēm raksturīgo nokareno un plakano sēžu. Kā redzi, mūsu modelis ir ar apaļīgu dibenpusi. — Viņš ar plaukstu novilka gaisā līniju, atdarinādams Taīdas auguma apveidus un neuzdrīkstēdamies viņai pieskarties.

— Jā, zināms! Iemesls ir tas pats — dejas muskuļu attīstība, to, kas loka augumu atpakaļ un uz priekšu. Pats lielākais šo muskuļu izliekums pārvietots augstāk, ir izteiktāks un veido krasu apaļumu. Mēļas statuja ir plakana augšdaļā, Polikleita un Kresilāja modeļi vispār ir ar plakanām mugurām. Raugoties šajos modeļos, skaidri redzams, ka, dejojot ne tikai blaritu, bet pat eimeleju, šīs sievietes pirmo vietu negūs. Kamēr mūsu viešņas spēj nodejot jebkuru visgrūtāko deju, vai nav tiesa, Taīda?

— Vai tas maz jāvaicā «ceturtajai Haritai»? — Leptins izsaucās. — Bet vai viņa spēs? — Tēlnieks norādīja uz Erīdu.

— Es tevi lūdzu, Erīda, parādi viņiem kaut ko no Varenās Mātes dejām, — teica Taīda. — Tas viņiem vajadzīgs.

— Kāpēc?

Lai izprastu sievietes spēku un skaistumu, lai radītu tādus dieviešu tēlus, kas rosinātu iztēli tiem, kam dzīvē nav gadījies sastapt tev līdzīgas sievietes.

Labi, kundzei Erīda izņēma no matiem dunci un godbijīgi pasniedza to Taīdai. Leptins gribēja ieroci aplūkot, taču Erīda tā nozibināja acis uz viņa pusi, ka tēlnieks atrāva roku. Toties Līsipam viņa atļāva dunci paņemt. Ieraudzījis senlaicīgo dārgumu, lielais mākslinieks sastinga. Šaurajam viscietākās melnās bronzas asmenim ar iestrādātām paralēlām zelta rieviņām galā bija ļoti smalki nostrādāts elektrona rokturis burta «tau» formā. Augšējais horizontālais, mazliet izliektais šķērsītis ar grifu galvām abos galos bija izliets kopā ar vidū paresnināto, cilindrisko rokturi, ko rotāja gredzenveidīgas rievas. Starp rievām roktura virspusi greznoja trīs apaļi, melni ahāti. Pie asmens rokturis sazarojās divi daļās, aptverdams asmens paplatināto pamatu ar grifa nagiem. Šo ieroci bija darinājuši jau pirms daudziem gadsimtiem miruši meistari. Tas maksāja lielu naudu, un tomēr visas melnās priesterienes bija apbruņotas tieši ar tādiem dunčiem. Taīda paņēma dunci no Līsipa rokām, un Erīda atviegloti nopūtās. Pagriezusi galvu uz Taīdas pusi, viņa lūdza, lai tā padzied Dievu Mātes rīta himnu.

Iesāc lēnām, kundze, un paātrini ritmu pēc katras pusstrofas.

«Ziedonī agrā es eju pa baltiem asfodelziediem,»— Taīda uzsāka, — «augstāk pakāpjas saule, nakts ēna aizslīd projām…»

Erīda pacēla rokas pāri galvai, salikusi tās īpaši — ar delnām uz augšu, un sāka lēni liekties atpakaļ, pievērsusi skatienu savām krūtīm. Kad stepes pauguriem līdzīgo, plato krūšu tumšie gali nostājās vertikāli, it kā norādīdami uz debesu zenītu, Erīda pagrieza seju pa labi un, ar kāju sizdama takti, sāka griezties no labās puses uz kreiso, līdzsvara saglabāšanai paceldama un izstiepdama labo kāju. Starp viņas puspievērtajiem plakstiņiem spīdēja spilgtu iezilganu acu baltumu svēdriņas, bet lūpas savilkās naidīgā smīnā, atsedzot baltus zobus.

Taīda paātrināja dziedājuma ritmu. Pozu nemainīdama, Erīda griezās te uz vienu, te otru pusi, zibenīgi pārsviezdama baso kāju pēdas.

Līsips priecīgs rādīja uz viņu — kurš vel spētu ko tādu izdarīt?

Taīda sasita plaukstas, Erīdu apstādinādama, un tā, ar rāvienu izslējusies taisni, sastinga.

Uz indiešu māksliniekiem dejas fragments bija atstājis ārkārtīgi spēcīgu iespaidu. Vecākais no tiem noliecās uz priekšu, izstiepdams rokas. Erīda apstājās. Viņš norāva dārgakmeni, kas zaigoja galvas apsējā viņam uz pieres, un sniedza to Erīdai, sacīdams kaut ko savā nesaprotamajā valodā. Erīda paskatījās uz saimnieci, tā — uz tulku.

Mūsu izdaudzinātais meistars dāvina savu vienīgo dārgumu kā apliecinājumu visaugstākajai sajūsmai par dvēseles, auguma ūn dejas pilnību: ar šīm trim pilnības izpausmēm galvenokārt izceļas čitrīnijas, — tulks paskaidroja.

Redzi, Erīda? Vajadzēs dāvanu pieņemt. No tāda cieņas apliecinājuma nemēdz atteikties. Svešzemnieks tevī saskatījis dvēseles pilnību. Kā indietis sacīja? Čitrīnijas? Kas tās tādas? — viņa skaļi pavaicāja.

Lūgsim cienījamo viesi paskaidrot, — Līsips piekrita.

Pavecais indietis palūdza ar alabastra slāni pārklātu deli. Mākslinieki tādus lietoja lielām skicēm. Tulks panācās uz priekšu, paklanījās, pacēla rokas un salika tās pret pieri par zīmi, ka ir gatavs pakalpot viesim un namatēvam.

Sievietes un tās skaistuma pielūgsme mums, kā man šķiet, ir lielāka, — indietis iesāka, — un visa daiļā spēks mūsu zemē ir lielāks nekā pie jums. Mēs uzskatām, ka vīrieša un sievietes savienošanās mīlestībā pienācīgos apstākļos paaugstina abus garīgā ziņā un dara labāku ieņemtā pēcnācēja dvēseli. Pat augstie un visaugstākie dievi ne vien pakļaujas debesu skaistuļu asparu, jūsu izpratnē — hetēru, valdzinājumam, bet izmanto tās arī par varenu ieroci. Galvenās debesu hetēras Urvašī uzdevums ir kārdināt prātniekus, kad tie sasniedz pārāk lielu pilnību un sāk līdzināties dieviem. Mums fiziskā mīlestība ir ne tikai kalpošana skaistumam un dabas noslēpumiem, kā tas ir Grieķijā, bet tā pacelta ari līdz kalpošanai dieviem, kā tas ir bijis indiešu tautas senčiem Krētā, Āzijā un Feniķijā.

Dievu un dieviešu pulkā ir daudz debesu saulaino skaistuļu — surasundaru jeb asparu, Urvašī palīdžu. Viens no galveniem to uzdevumiem — iedvesmot māksliniekus, lai tic radītu skaistumu, ko izprastu visi cilvēki un kas tos iepriecinātu. Saulainās meitenes sniedz mums, māksliniekiem, pašas savu tēlu un tāpēc tiek sauktas par čitrīnijām: no varda čitra — glezna, skulptūra, poētisks tēlojums vārdos. Apveltīdamas mūs ar mākslas burvju speķu, ar spējām radīt skaistuma brīnumu, čitrīnijas mūs pakļauj vispārīgam likumam: mākslinieks, kurš neveic savu uzdevumu, zaudē spēku, kļūst akls pret nesaskatāmo, pārvērzdamies vienkāršā amatniekā…

Cik ļoti tas līdzinās orfiķu mācībai par mūzām, — Līsips pačukstēja Taīdai, — ne velti leģendā Orfejs savas zināšanas ir atnesis no Indijas.

Vai Krētas, — atēniete tikko dzirdami atbildēja.

Viens no galvenajiem mākslinieka meistarības noslēpumiem, — indietis turpināja, — ir pasaules krāsu un formu neizsmeļamā daudzveidība. Ikviena cilvēka dvēsele vienmēr radīs atbalsi uz savu saucienu (ja vien tā sauks), un noslēpums iekvēlinās interesi. Tomēr ir galvenās formas, tāpat kā ir galvenie dievi. To atveidošana ir pats grūtākais uzdevums un no meistara prasa dižu varoņdarbu. Toties radītais mākslas darbs Zemes virsū dzīvos ilgāk par kalniem un upēm, kļūdams līdzīgs augstākās pasaules mūžīgajai dzīvībai.

Lūk, kāpēc visam čitrlniju pulkam piemīt kopīgas, tām visām raksturīgas iezīmes. Šādu sievietes tēlu dzejnieks apdziedājis pusotru tūkstoti gadu pirms mums.

Indietis izstiepa rokas, sāka dziedošā balsī runāt citā valodā, acīmredzot kaut ko citēdams. Tulks bezpalīdzīgi paskatījās apkārt. Tad kāds cits indietis sāka viņam tulkot parastajā — viņam saprotamajā valodā.

«Šī sieviete ir līksma dejotāja, drosmīga mīļotā, lokana un spēcīga Čitrīnija — neliela auguma, ar ļoti tievu vidukli un krasi izliektiem gurniem, ar spēcīgu, staltu kaklu, ar mazām rokām un kājām. Viņas pleci ir taisni, šaurāki par gurniem, viņas krūtis ir ļoti tvirtas, augstas un satuvinātas cieši kopā, jo tām ir platas pamatnes. Viņas seja ir apaļa, deguns taisns un neliels, acis lielas, uzacis šauras, mati melnāki par Indijas nakti. Viņas dabiskā smarža ir medus smarža, ausis — mazas un atrodas augstu…» — Indietis ievilka elpu. — Un tagad paskatieties uz viņām, — viņš piepeši teica, izstiepdams roku pret Taīdu un Erīdu, — dievu iedvesmotais, jau tik sen mirušais dzejnieks ir aprakstījis tiklab vienu, kā otru. Vai gan čitrlniju nemirstīgajam skaistumam vajadzīgs vēl cits pierādījums?

Grieķi ar skaļiem izsaucieniem pauda savu sajūsmu.

Līsips, kurš pirms brītiņa bija licis no otras istabas atnest šķirstiņu, piegāja klāt runātājam, saudzīgi nesdams rokās no ziloņkaula un zelta darinātu apmēram pēdu augstu statueti.

Dāvana tev, indieti, par apstiprinājumu tevis teiktajam. — Līsips pacēla skulptūriņu uz plaukstas.

Laiks puskailās sievietes statueti bija mazliet sabojājis, samaitādams seju, galvas rotu un labo roku. Ar kreiso roku sieviete saturēja platos, līdz papēžiem garos svārkus ar divām no augšas krītošām krokām, dziļiem trijstūrveida ielaidumiem, kas pa viduslīniju bija nolaisti lejup līdzīgi burtam «ml» ar pagarinātu un smailu vidusdaļu. Svabadā, platā josta slīpi nokarājās, atsedzot gandrīz visu vēderu, lapsenes vidukli un krasi izliekto gurnu augšdaļu. Lielās, raženās, puslodēm līdzīgās krūtis, kas stāvēja augstu un cieši kopā, šķita pārlieku kuplas, salīdzinot ar tievo vidukli un pašaurajiem pleciem. Laika iebojātā seja bija saglabājusi apaļo apveidu un stipri gareno, attāli stāvošo acu ciešo skatienu.

— Citrīnija? — Līsips smaidīdams ieprasījās.

— Citrīnija! — Indietis sāka māt ar galvu. — No kurienes?

— No Krētas salas. Lietpratēji uzskata, ka tai esot lukstoš piecsimt gadu. Tātad tā ir tava dzejnieka laikaliiedre. Ņem to.

— Es? — Indietis godbijīgās šausmās atkāpās.

— Tu! Aizved uz savu zemi, kur ticība, mākslas kanoni un attieksme pret sievietēm tik loti sasaucas ar lielo, bojā gājušo Krētas mākslu.

Indietis kaut ko pateica saviem biedriem, un tie sāka skaļi un satraukti runāt, plātīdami rokas kā atēnieši agorā.

— Šodien mums tavā mājā patiešām ir svētki, ak, gudro skolotāj, — vecākais no indiešiem atkal ierunājās, — mēs jau sen bijām dzirdējuši usvi slavējam par gluži neuzpērkamu un arī par visdižāko noSvisiem māksliniekiem, kas kopā ar Aleksandru no GrielcSJaSatnākuši uz Āziju. Un pārliecinājāmies, ka daudz lieVāks par tavu slavu ir tavu zināšanu dziļums un dāsnumsun ieraudzījām tavā mājā uzreiz divas surasundaras — JitoīmjasBet šī tava dāvana ir kaut kas pavisam ķ5ašs. Varbūt tu ar» visu savu gudrību tomēr nepazīsti leģendu Bar to, ka rietumos esot bijusi valsts, ko pazudinājušas nriesmīgas zemestrīces, vulkāna izvirdumi zem ūdei… ļ

— Pazīstu, un arī viņa pazīst, — Līsips aroiraēja, norādīdams uz Taīdu, — un pazīst tie mani mācekļi, kas lasījuši Platona «Kritiju» un «Tīmaju». Rietumos atradās bagāta un varena jūras valsts ar galvaspilsētu — Ūdeņu Pilsētu, šo valsti pazudināja Poseidona un Gajas dusmas. Ēģiptes priesteri, no kuriem Platons uzzināja šo leģendu, nenorādīja precīzu šīs par Atlantīdu iesauktās zemes atrašanās vietu. Platona sekotāji uzskata, ka Atlantīda atradusies lielajā okeānā uz rietumiem no Hērakla Stabiem. Tiesa gan, «Kritijs» ir palicis nepabeigts, un mēs nezinām, ko vēl mums būtu teicis prātnieks pats.

Tad tev ir zināms kaut kas cits. Mūsu leģenda stāsta, ka senā valsts esot atradusies jūsu jūrā. Tās atrašanās vieta, apraksts un pastāvēšanas laiks liek domāt par Krētas salu. Bojāeja — nevis valsts, bet tautas gudrības un uzplaukuma bojāeja — notikusi pirms vienpadsmit gadsimtiem.

— Tieši tajā laikā gāja bojā Krētas valsts, briesmīgu izvirdumu un plūdu piemeklēta, — Līsips sacīja, vērsdamies pie Taīdas.

Daži no prasmīgākajiem un zinīgākajiem Krētas iedzīvotājiem, kas bija paglābušies no bojāejas un krišanas to tautu gūstā, kuras uzbruka Krētai, tiklīdz bija sabrukusi tās varenība un gājusi bojā flote, aizbēga uz austrumiem, uz savu pirmdzimteni Likaoniju un Kilikiju, kā arī uz Frīģiju. Atraduši apmešanās vietas aizņemtas, tie devās tālāk. Leģenda neko nestāsta par to, kā viņi sasnieguši Indas upi, pie kuras dibināja savas pilsētas, sastapdami viņiem radniecīgas dravīdu tautas un iepazīstinādami tās ar mākslām. Leģenda nemin ne vārda par to, vai viņi devušies pa sauszemes ceļu caur Partiju, Baktriju un kalniem vai spējuši aizkuģot lejup pa Eifratu un iekļūt Indas grīvā no jūras, izmantojot savu izcilo jūrasbraucēju māku. Tagad tu redzi, ka tava dāvana ir svēta, jo mēs pēc gadu tūkstošiem saņemam darinājumu, ko veidojis viens no tiem tēlniekiem, kas dibināja mūsu zemes mākslu. Trūkst vārdu, ar ko tev pateikties, Līsip!

Indieši visi reizē zemu paklanījās mazliet pārsteigtajam lielajam tēlniekam. Tad vecākais indietis pienāca pie Taīdas un Erīdas, kas bija žilbinoši skaistas — viena savā saulaini dzeltenajā un otra tumšzilajā eksomīdā. Saņēmis pēc kārtas katras roku, viņš tās pielika sev pie pieres un sacīja nesaprotamus it kā lūgšanas, it kā burvības vārdus, kas palika nepārtulkoti.

Pēc tam četri indiešu viesi, apseguši statuetīti ar sniegbaltu drānu, godbijīgi devās ar to prom. Erīda stāvēja, acis nodūrusi, vēl melnīgsnējāka no ugunīgā sasarkuma. Līsips, noskatīdamies viesiem pakaļ, tikai noplātīja rokas.

— Jāpiekrīt indiešu meistariem, ka dzīvē reti gadās tik interesantas satikšanās un sarunas, — viņš paziņoja.

— Gribētos ar viņu satikties vēl, — Taīda sacīja.

— Drīz tu tiksies ar ceļotāju no vēl tālākas un dīvainākas zemes — Vidusimpērijas, viņš tikko ieradies Ekbatanās.

— Es viņu ieaicināšu pie sevis?

— Nē, viņiem tā varbūt nav pieņemts. Labāk atnāc pie manis. Es izkārtošū tā, lai nebūtu citu viesu un mēs varētu parunāties vieni paši. Esmu pārliecināts, ka gan tu, gan arī es uzzināsim daudz ko jaunu.

— Taīda iepriecināta sasita plaukstas un maigi noskūpstīja savu draugu, kas viņai aizstāja Memfisas skolotāju.

Tomēr jaunumi sākās pavisam citādi, nekā bija gaidījusi Taīda.

Dienu pēc iepazīšanās ar Kleofradu pie Taīdas ieradās viens no tiem, kas bija piedalījušies sanāksmē Līsipa mājā, kāds mākslas cienītājs — bagāts jauns līdietis, kurš bija iedzīvojies bagātībā, tirgodamies ar vergiem un lopiem. Viņš atbrauca kopā ar rakstvedi un spēcīgu vergu, kurš stiepa smagu ādas maisu.

— Tu nenoraidīsi manu lūgumu, Taīdas kundze, — viņš nevilcinādamies iesāka, apvēcinādams seju ar iesmaržotu violetu mutautu.

Atēnietei jau pašā sākumā nepatika tonis, kādā līdieša skaistās lūpas izmeta šo pa pusei lūgumu, pa pusei apgalvojumu. Nepatika arī viņš pats. «Tomēr, ievērodama viesmīlības likumus, viņa apvaicājās, kas tas par lūgumu.

— Pārdod man savu verdzeni! — līdietis uzstājīgi sacīja. — Viņa ir skaistāka par visām, ko esmu redzējis, bet caur manām rokām viņu ir gājis tūkstošiem…

Taīda atbalstījās ar elkoņiem uz verandas margām, vairs neslēpdama nicinošo smīnu.

Velti tu smīni, kundze. Zinādams labas preces vērtību, es tev atnesu divus talantus. — Viņš norādīja uz spēcīgo vergu, kas bija nosvīdis, nesdams nelielo, ar zeltu pildīto maisu. — Par tumšādainu verdzeni tā ir nedzirdēta cena, taču es neesmu radis sev ko liegt. Viņu ieraugot, manī uzliesmoja nepārvarama iekāre!

— Nemaz nerunājot par to, ka šajā mājā nekas netiek pārdots, — Taīda mierīgi sacīja, — un par to, ka Erīda nav verdzene, šī sieviete nav tev piemērota, viņa nav radīta parastam mirstīgajam.

— Bet es jau arī neesmu parasts mirstīgais, — līdietis cienīgi sacīja, — es kaut ko sajēdzu no mīlestības. Un, ja viņa nav tava verdzene, kas tad viņa ir?

— Dieviete! — Taīda nopietni atbildēja. Līdietis sāka smieties.

— Dieviete — tev par kalponi? Tas nu ir par daudz pat tādai slavenai un skaistai hetērai kā tu.

Taīda izslējās.

— Tev laiks iet projām, viesi! Kas neprot pievaldīt mēli un nezina pieklājības likumus, to pie mums Atēnās nolidina pa kāpnēm!

— Bet pie mums neaizmirst, kas reiz teikts, un vēlamo panāk vienalga kādā veidā. Mērķis attaisno līdzek}us! — bagatnieks draudīgi teica, taču Taīda, neklausīdamās viņā, uzskrēja augšējā balkonā.

Dienu vēlāk, kad Erīda Okiales pavadībā devās iepirkties, sieviešu pazinējs no Lidijas viņu apturēja un raudzīja kārdināt ar visādiem solījumiem. Erīda, līdz galam nenoklausījusies, devās tālāk. Satracinātais vergu tirgotājs sagrāba viņu aiz pleca un sastinga dunča asmens priekšā.

Erīda smiedamās stāstīja saimniecei par neveiksmīgo pielūdzēju, un atēniete smējās kopā ar viņu. Par nelaimi, abas jaunās sievietes izrādījās pārsteidzīgas, nepazīdamas aziātu dzīvās preces tirgotāju drūmo un sīkumaino ļaunumu.

Ieradās kārtējā karavāna no Baktrijas. Taīda izdaiļojās, gribēdama tikties ar priekšnieku un uzzināt pēdējos kara jaunumus. Sev par nepatiku, viņa atklāja, ka izbeigusies tumšā purpura krāsa, ko iegūst no Kipras gliemežiem un ar ko iekrāso krūšu galus un kāju pirkstus. Erīda apņēmās aizskriet līdz tirgum. Ātrāk par viņu šo ceļu būtu varējis veikt vienīgi jātnieks, taču ne tirgus biežņā. Taīda piekrita.

Erīda neatgriezās pārlieku ilgi. Atēniete noraizējusies aizsūtīja nasko meiteni, Roika pameitu, uzzināt, vai nav kas atgadījies. Meitene atdrāzās, tikko elpu vilkdama, bāla, pazaudējusi ģērba jostiņu, un pavēstīja, ka Erīda ir sasieta, vīriešu pūļa ielenkta un viņu grasās nogalināt.

Taīda bija nojautusi, ka Erīdai draud briesmas, un nu nelaime bija klāt. Roiks jau bija izvedis Boanergosu un Salmāhu, apbruņojies ar vairogu un šķēpu. Taīda uzlēca mugurā Salmāhai. Abi pa kaklu pa galvu aizauļoja pa šauro, stāvo ielu. Erīda vienmēr gāja pa šo ceļu. Taīda nebija kļūdījusies. Plašā pusportikā — augstas sienas padziļinājumā — viņa ieraudzīja nelielu ļaužu pūlīti, kas bija sastājies ap pieciem liela auguma vergiem, kuri bija sagrābuši Erīdu. Rokas viņai bija nežēlīgi atlauztas uz muguras, kaklu vilka atpakaļ resna virve, un viens no vergiem centās satvert viņas kājas. Saulē Erīdas priekšā pa ielas putekļiem vārtījās Taīdai jau pazīstamais līdietis ar uzšķērstu vēderu. Taīda vienā acumirklī aptvēra, kā rīkoties.

— Heiiijā!— viņa spalgi iespiedzās Salmāhai pie auss. Ķēve — gluži kā satrakojusies — metās cilvēkiem virsū sperdama un kozdama. Apstulbušie vīri palaida Erīdu vaļā. Tajā pašā acumirklī Taīda ar kreiso roku pārgrieza virvi, bet Salmāha nolaida priekškājas uz muguras tam, kurš bija noliecies pie Erīdas kājām. Ari Roiks nestāvēja mierā. No spēcīgā sitiena ar vairogu tieši pa seju augšpēdus nogāzās viens no vergiem, kas saturēja Erīdas rokas, otrs atlēca atpakaļ, tverdams pēc naža, taču vecais karavīrs pacēla šķēpu. No visām pusēm kliegdami skrēja šurp cilvēki. Taīda pasniedza Erīdai roku un pagrieza pakaļkājās izslējušos ķēvi. Melnā priesteriene veikli uzlēca uz zirga krustiem Taīdai aiz muguras. Ķēve iznesa abas sievietes no pūļa. Roiks būtu sedzis atkāpšanos, ja tas būtu vajadzīgs. Taču vergi neuzdrīkstējās vajāt Taīdu un Erīdu, jo pūļa līdzjūtība pilnā mērā bija viņu pusē.

Taīda lika, lai Roiks piekodina apkārt sanākušajiem cilvēkiem ievainoto neaiztikt, kamēr ieradīsies ārsts, un atvest pie viņa visslavenāko Ekbatanu dziednieku.

Atēniete aizauļoja mājās, apskatīja Erīdu, lika tai izpeldēties baseinā un tad sāka ieziest ar zālēm neskaitāmās skrambas viņas neparasti stingrajā un elastīgajā ādā. Erīda, ārkārtīgi apmierināta, ka viņas svētais duncis palicis neskarts, pastāstīja saimniecei, kā viss bija noticis.

Līdietis ar pieciem vergiem, īstiem spēkavīriem, bija izsekojis, pa kādu ceļu viņa iet, un viņu sagaidījis. Viņi Erīdu sagrābuši tā, ka nav bijis iespējams izrauties, un veduši uz portiku. Līdietis pieklauvējis. Durvis dziļumā pavērušās. Erīdu laikam būtu ievilkuši iekšā un cieši sasējuši. Sev par nelaimi, līdietis par agru sācis svinēt uzvaru un gribējis melnajai priesterienei noraut apģērbu.

— Gadījumam, ja pret mums izturas varmācīgi, mums sandalē ir… — Erīda pacēla labo kāju. Uz zoles, pie siksniņas, kas iegulst starp pirkstiem, atradās garens ādas ritulītis. Pastiepusi kājas īkšķi sānis, Erīda piesita sandales purngalu grīdai, un no ritulīša izlēca leoparda nagam līdzīgs, kā šķēpa gals uzasināts asmens. Briesmīgā naga cirtiens varēja radīt milzīgu brūci. Līdieša uzšķērstais vēders noderēja par uzskatāmu piemēru.

Taīda beidza apkopt Erīdu, iedeva viņai magoņsēklu novārījumu un, iebildumos neklausīdamās, nolika viņu gulēt. Ieradās Roiks ar zīmīti no ārsta, kuram jau bija zināms viss notikušais.

«Sašuvu nelietim vēderu ar resnu diegu,» Alkandrs rakstīja, «ja vien tauki netraucēs, tad izdzīvos.» Un līdietis patiesi izdzīvoja. Pēc trim nedēļām viņš ieradās pie Līsipa, lai žēlotos par Taīdu, un rādīja pretīgu rētu, kas šķībi un greizi šķērsoja viņa izlutušo miesu. Taīda uzskatīja par nepieciešamu visu izstāstīt pilsētas priekšniekam. LIdieti izraidīja, aizliedzot viņam rādīties Ekbatanās, Sūzās un Babilonā.

Nākošajā dienā pēc uzbrukuma Taīda ataicināja pie sevis Erīdu, saņēma verdzeni, kājās stāvēdama, un bija neparasti nopietna un stingra.

Ērtos babiloniešu darinātos atzveltņos sēdēja Līsips un Kleofrads — sejas izteiksme abiem gluži kā tiesnešiem. Pēc trīcošajām nāsīm Taīda nojauta melnās priesterienes slēpto nemieru.

— Divu cienījamu un visiem pazīstamu, vairāk nekā trīsdesmit gadus vecu pilsoņu priekšā es apliecinu, — atēniete norunāja noteikto formulu, — ka šī sieviete, vārdā Erīda, nav mana verdzene, bet ir brīva, nevienam nav pateicību parādā un pati atbild par savu rīcību!

Erīda nodrebēja. Kaparkrāsas sejā viņas acu baltumi šķita milzīgi.

Kleofrads, būdams gados vecākais, piecēlās, slēpdams smaidu melnajā, iesirmajā bārdā.

— Mums viņa būtu jāapskata, lai pārliecinātos, ka nav nekādu apkaunojošu zīmju un iededzinājumu. Taču pēc tā nav vajadzības, jo ne senāk kā pirms piecām dienām mēs abi viņu redzējām bez apģērba. Es domāju parakstīt. — Viņš noliecās pār iepriekš sagatavotu dokumentu un uzvilka savu zīmi ar nebalējgšo tinti no ozollapu pangām. Pievienojuši arī savus parakstus, Līsips un Taīda piegāja pie sastingušās Erīdas. Līsips ar tēlnieka stiprajiem pirkstiem atlieca un noņēma sudraba aproci virs kreisā elkoņa.

— Tu mani padzen, kundze? — satraukti elpodama, Erīda skumji sacīja.

— Nē, nebūt ne. Tikai tevi vairs nevar uzskatīt par manu verdzeni. Pietiek veltīgi valkāt masku. Par verdzeni sevi uzskatīja Hēsione, arī bijusī priesteriene — tāpat kā tu, tikai viņa kalpoja citai dievietei. Bet tagad, kā tu zini, «No čūskas dzimusī» ir mana labākā draudzene, kas man aizstāj daiļo Hēgesihoru.

— Ko tad aizstāšu es?

— Tev neviens nav jāaizstāj, tu esi pati par sevi.

— Un es dzīvošu te kopā ar tevi?

— Cik vien vēlēsies! Tu man esi kļuvusi tuva un mīļa. — Atēniete cieši apskāva melnās priesterienes kaklu un noskūpstīja viņu, sajuzdama, ka viņas augums dreb.

Divas lielas asaru lāses noripoja pār viņas tumšajiem vaigiem, pleci atslāba, un pēc smaida, kas izgaisa līdzīgi rūsas uzplaiksnījumam, izlauzās nopūta.

— Bet es nospriedu, ka pienākusi mana nāves stunda, — Erīda pateica vienkārši, bez kādas pozas.

— Kā tad tā?

— Es būtu pati sevi nogalinājusi, lai gaidītu Upes krastā!

— Bet es uzminēju tavu kļūdīšanos, — Kleofrads sacīja, — un uzmanīju, lai tevi atturētu.

— Vai nav vienalga — agrāk vai vēlāk? — Erīda paraustīja plecus. a

— Nav vienalga. Vēlāk tu būtu sapratusi visu, ko nespēji aptvert tagad, un būtu Taīdai un mums uzvēlusi smagus pārdzīvojumus muļķīgās nepateicības dēļ.

Erīda kādu brīdī noraudzījās tēlniekā un piepeši noslīga uz viena ceļa un pielika pie lūpām viņa roku. Kleofrads viņu piecēla, noskūpstīja uz abiem vaigiem un apsēdināja krēslā sev līdzās, kā tas brīvai sievietei arī pienākas. Taīda piecēlās un izgāja, pamājusi Erīdai: «Tūliņ atgriezīšos.»

— Pastāsti mums par sevi, Erīda, — Līsips lūdza, — tev jābūt slavenu vecāku meitai, no labas dzimtas pa abām līnijām — vīriešu un sieviešu. Tāda pilnība, kalokagatija, iegūstama vienīgi daudzu paaudžu slīpējumā Tas nav tas pats, kas talants.

— Es nevaru, lielo skulptor! Es nekā nezinu un tikai neskaidri atceros kādu citu zemi. Dievu Mātes templī mani pieņēma pavisam maziņu.

— Zēl, man būtu ļoti interesanti uzzināt. Droši vien apstiprinātos tas, ko mēs zinām par mūsu slavenajām skaistulēm: Aspasiju, Laīdu, Frīni, Taīdu un Hēgesihoru…

Taīda atgriezās, nesdama uz rokas baltu eksomīdu ar zilu apmali.

— Uzvelc! Nekautrējies, neaizmirsti — viņi ir mākslinieki.

— Jau pirmajā apmeklējumā es jutu, ka viņi ir citādāki, — Erīda atbildēja, tomēr paslēpdamās aiz saimnieces.

Taīda sasukāja Erīdai matus un uzlika viņai galvā lielisku zelta diadēmu. Vienkāršo sandaļu vietā, kaut arī tām bija cīņas asmeņi, atēniete viņai lika uzvilkt greznus, no apsudrabotas ādas gatavotus apavus, kuru galvenā siksniņa ar divām lentēm un sudraba sprādzēm bija piesienama pie trim ādas sloksnītēm, kas aptvēra papēdi, un pie platas kājassprādzes ar zvārgulīšiem pie potītes. Efekts iznāca pārsteidzošs. Mākslinieki sāka sist sev pa gurniem.

— Viņa taču ir etiopiešu valdniekmeita! — Līsips iesaucās.

— Es tev atbildēšu tāpat kā tam ļaunuma apsēstajam līdietim. Viņa nav valdniece — viņa ir dieviete! — Taīda sacīja.

Lielais tēlnieks pētoši paraudzījās atēnietē — viņš nesaprata, vai tās teikts pa jokam vai nopietni, un katram gadījumam ieprasījās:

— Vai dieviete būs ar mieru kļūt par modeli manam iemīļotajam skolniekam?

— Tas ir dieviešu un mūzu svēts pienākums, — Taīda atbildēja Erīdas vietā.

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA

KEOSAS PARAŽA

Kad Kleofrads bija sācis veidot Taīdas, bet Ehefils — Erīdas tēlu, Taīdas dzīve Ekbatanās sāka plūst vienveidīgā gultnē. Abām nācās celties augšā līdz ar pirmajiem rītausmas stariem. Tēlniekiem, tāpat kā pašam Līsipam, patika rīta stundas, kad saule tikko sāka celties aiz austrumu pakalniem, mākoņi virs gigantiskās granīta kalnu grēdas rietumos metās sārti un Hēlija varenais spēks tos kliedēja. Ehefils nesteidzās, strādāja lēnām un Erīdu pārlieku nenogurdināja. Toties Kleofrads, kā svēta neprāta pārņemts, pūlējās nevaldāmi. Viņa izraudzītā poza bija ļoti apgrūtinoša pat fiziski tik labi attīstītai sievietei kā Taīda.

Līsips, kurš abiem tēlniekiem bija nodalījis daļu verandas, dažu labu reizi ieradās atpestīt savu draudzeni.

No Ptolemaja pienāca apbrīnojami maz ziņu. Viņš vairs nerakstīja garas vēstules un tikai divas reizes bija licis par sevi mutiski pastāstīt saslimušiem vai ievainotiem karaspēka priekšniekiem, kas atgriezās Persijas galvaspilsētā. Viss norisinājās sekmīgi. Abas vienības, kurās bija sadalīta armija, — Hēfaistiona un Aleksandra vienība —

It dažādiem ceļiem bija pārvarējušas baismīgi augstās, ledū kaltās kalnu pārejas, kur nebija iespējams sasildīties un cilvēki cieta no miegainas pusnemaņas. Tagad karapulki kāpa lejup uz ilgoto Indas upi.

Reiz Līsips ieveda Taīdu savās istabās. Tur aiz rūpīgi nomaskētām durvīm atradās apsīda ar augstu, spraugai līdzīgu logu, kas Taīdai atsauca atmiņā Nēitas templi Memfisā. Šaurs dienas vidus saules stars krita uz tīra, balta marmora plāksnes, atstarodams pret Līsipu gaismas stabiņu. Skarbā nopietnība sejā un šī gaisma ap tēlnieka galvu darīja viņu līdzīgu priesterim, kas kalpo slepenai zinātnei.

— Mūsu lielais un dievišķais skolotājs Orfejs ir atklājis ovomantiju jeb zīlēšanu ar olu. Dzeltenumā un baltumā dažreiz izdodas izdibināt olā ietverto putna nākotni. To, kas tam pēc piedzimšanas būs jāpārdzīvo savā mūžā. Protams, pareģot var tikai izredzētie, kas prot saskatīt zīmes un tad tās izskaidrot ar daudzpakāpju matemātisku aprēķinu palīdzību. Dažādiem putniem ir dažāds dzīves uzdevums. Tam, ko es gribu uzzināt, vajadzīga ilgi dzīvojoša un augstu lidojoša putna — vislabāk grifa ola. Te tā ir, — tēlnieks no aitu vilnas izņēma lielu pelēku olu, — tai palīgā ņemsim otru — kalnu kraukļa olu! — Līsips ar asu dunci veikli pāršķēla grifa olu gareniski un ļāva tās saturam izplūst uz marmora plāksnes. Kraukļa olu viņš izlēja no čaulas uz melni lakotas plāksnītes. Vērīgi ielūkodamies gan vienā, gan otrā un salīdzinādams, viņš kaut ko čukstēja un uz marmora plāksnes malām savilka neizprotamas zīmes. Neuzdrīkstēdamās pakustēties, Taīda, neko nesaprazdama, vēroja notiekošo.

Pēdīgi Līsips ņēmās kaut ko aplēst un apsvērt. Taīda, izbaudīdama atpūtu pēc grūtajiem seansiem pie nesaudzīgā Kleofrada, nemaz nepamanīja, ka saules stars ir pavirzījies pa kreisi, noslīdēdams no plāksnes. Līsips spēji piecēlās, slaucīdams sviedrus no lielās pakailās pieres.

— Indijas karagājienu gaida neveiksme!

— Kas noticis? Vai tur visi aizgājuši bojā? — Taīda atguvās, bet uzreiz neaptvēra tēlnieka teikto vārdu jēgu.

— Par to nav un nevar būt nekādu norādījumu. Likteņa gaita ir nelabvēlīga, un plašumi, ko viņi cer pārvarējt, īstenībā nav pārvarami.

— Bet Aleksandram taču ir kartes, prasmīgi ģeogrāfi, slepeni izlūki, ceļveži — viss, ko vien viņam spēja dot grieķu zinātne un lielā Aristoteļa padomi.

— Aristotelis ir izrādījies akls un kurls ne. tikai pret Āzijas seno gudrību, bet arī pret pašu grieķu zinībām. Tā tiešām notiek vienmēr, kad slavens cilvēks, kas savā ceļā guvis panākumus, aizmirst, ka ir tikai māceklis, kurš iet pa vienu no daudzajiem izziņas ceļiem. Aizmirst, ka ir nepieciešams palikt redzīgam, saglabājot atmiņā senos un salīdzinot tos ar jaunajiem atklājumiem.

— Ko tad viņš, piemēram, ir aizmirsis?

— Dēmokritu un Milētas Anaksimandru, pītagoriešus, Platonu, kuri saskaņā ar mūsu orfiķu leģendām mācīja, ka Zeme ir puslode vai pat lode. Tāpēc visi pēc Hekataja kartes izdarītie attālumu aprēķini plakanai Zemei ir nepareizi. Knidas Eidokss, kurš dzīvoja Ēģiptē, pēc Kanopusa zvaigznes aplēsis, ka Gajas lodes apkārtmērs ir 330 tūkstoši stadiju. Sie prātnieki rakstīja, ka attālumi līdz zvaigznēm ir cilvēka prātam neaptverami lieli, ka pastāv tumšas zvaigznes un ir daudz mūsu Gajai līdzīgu apdzīvotu zemju. Ka bez zināmajām planētām ir vēl citas, tālas, un mēs ar savām acīm tās nevaram redzēt, tāpat kā ne ikviens redz tavai dievietei veltītās Rīta planētas ragus.

Taīda bažīgi atskatījās, it kā baidītos sev aiz muguras ieraudzīt kādu saniknotu Olimpa iemītnieku.

— Kā tad Dēmokrits varēja kaut ko uzzināt par planētām, ko viņš nevarēja redzēt?

— Domājams, no skolotājiem, kam bija senlaiku zināšanas. Kādā Babilonas templī man rādīja nelielu torni ar vara kupolu, kas griezās uz resnas ass. Kupolā bija ierīkots logs no lieliski nopulēta, izliekta caurspīdīgā kalnu kristāla gabala. So apaļo logu, kura diametrs ir trīs pēdas, kopš senseniem laikiem vēl haldieši saukuši par Pasaules Aci. Tajā priesteri pie nakts debesīm vislielākajai planētai blakus saskatīja četras sīkas zvaigznītes un vēl tālāk par drūmo Hronu ieraudzīja zaļganu planētu. To redzēju arī es…

— Vai Aristotelis par to nekā nezināja?

— Nevaru tev pateikt: neuzskatīja par vērā ņemamu vai nezināja. Pirmais gadījums būtu sliktāks, jo filozofam tā būtu noziedzība! Ka Zeme ir lode — to viņš raksta pats, tomēr Aleksandru ir atstājis neziņā.

— Un ko tad vēl nezina Aleksandra skolotājs?

— Tu uzdod jautājumu, kas nav pieļaujams orfiķim, kurš tic pasaules un izziņas bezgalīgumam!

— Piedod, skolotāj! Esmu neizglītota un vienmēr cenšos smelt no tavu zināšanu avota.

— Aristotelim vajadzēja zināt, — Līsips kļuva pielaidīgāks, — ka feniķieši pirms vairākiem gadsimtiem pēc faraona Neho pavēles veikuši kuģojumu ap Lībijas krastiem; paveikdami šo varoņdarbu divarpus gados, viņi pierādīja, ka LIbija ir sala, kuras milzīgie apmēri pārspēj jebkuru iztēli. Viņi neatrada pasaules malu, dievus vai garus, tikai saule sāka pie debesim izturēties dīvaini. Pusdienlaikā tā pacēlās tieši virs galvas, tālāk ēna atkal krita slīpi, lai gan jūrasbraucēji vēl arvien kuģoja uz dienvidiem. Vēlāk saule sāka lēkt nevis kreisajā, bet labajā pusē.

— Nesaprotu, ko tas varētu nozīmēt?

— Vispirms to, ka viņi bija apbraukuši apkārt Lībijai un, visu laiku kuģodami gar krastiem, bija pagriezušies uz ziemeļiem. Bet saules dienas vidus punkta mainīšanās pie debesīm, viņiem kuģojot vispirms uz dienvidiem, pēc tam uz ziemeļiem, apliecina tikai to, ko jau sen zināja orfiķi un Indijas un Babilonas priesteri, kuri par pasaules simbolu bija izraudzījušies riteni.

— Bet ari Hekataja kartēs Zeme izskatās kā ritenis!

— Kā plakans ritenis. Orfiķiem jau sen ir zināms, ka šis ritenis ir sfēra, bet indieši jau sen Zemi uzskata par lodi.

— Ja jau tā, tad Aleksandrs cenšas sasniegt pasaules robežas, nepazīdams tās patieso uzbūvi un izmērus. Tad jau Aristotelis…

— Tūkstošiem šķietamu praviešu ir pievīluši tūkstošiem valdnieku, būdami pārliecināti par savu nožēlojamo zināšanu patiesumu.

— Tādi ir jānogalina!

— Vai tu esi tik asinskārīga?!

— Tu zini, ka neesmu! Tie, kas sludina aplamas zināšanas, nezinādami patiesību, atnes briesmīgu postu, ja tiem seko tādi vareni iekarotāji un valdnieki kā Aleksandrs.

— Pagaidām Aristotelis nav atnesis Aleksandram nelaimi. Pat gluži otrādi. Pārliecinājis viņu, ka pasaules robeža nav tālu, filozofs mudināja valdnieku visiem spēkiem lauzties uz šo mērķi. Aleksandram no bakhantiskās mātes ir iedzimta sava daļa neprāta. Tā izpaužas viņa dievišķajā spēkā un karavadoņa mākā.

— Bet kad patiesība nāks gaismā? Vai Aleksandrs viņam piedos zināšanu trūkumu ģeogrāfijā?

— Dajēji tas jau ir atklājies. Ne velti Aleksandrs ir pagriezies uz Indiju pa Dionlsa ceļu. Varbūt viņš ir uzzinājis par Vidusimpērijas pastāvēšanu?

— Tu man gribēji parādīt cilvēku no turienes!

— Labi! Rit! Bet tagad ej pie Kleofrada, vai ari viņš sadauzīs visu manu ēģiptiešu statuetlšu kolekciju. Es tās nepiesardzīgi atstāju darbnīcā.

Atēnu tēlnieks, Taīdu gaidīdams, patiesi šaudījās pa verandu kā leopards. Taīda tika sodīta — vajadzēja pozēt līdz vakaram. Erīda, jau sen atbrīvojusies, bija pārgaidljusies viņu LIsipa dārzā.

— Saki, kundze, — paceļam uz mājām ieprasījās Erīda, — kas tev liek paklausīgi kalpot par modeli, nogurstot vairāk nekā jebkurā citā darbā un zaudējot tik daudz laika? Vai varbūt viņi dod daudz naudas? Es neticu, ka Kleofrads būtu bagāts.

— Redzi, Erīda, katram cilvēkam ir savi pienākumi, atbilstoši tam, cik bagātīgi liktenis viņu apveltījis. Jo lielākas ir spējas, jo lielākiem jābūt pienākumiem. Valdniekam jārūpējas par saviem padotajiem, par savas zemes uzplaukumu, māksliniekam — jārada kaut kas tāds, kas sagādātu prieku cilvēkiem, dzejniekam…

— Es visu sapratu, — Erīda pārtrauca, — mani mācīja: ja reiz man ir dots lielāks daiļums nekā draudzenēm, tad man arī jākalpo vairāk un grūtāk.

— Tu pati atbildēji uz savu jautājumu. Afrodīte mūs abas bagātīgi apveltījusi, un mums ir jākalpo cilvēkiem, citādi dievišķā velte izzudīs, pirms būsim izpildījušas visu, kas mums lemts. Ir krietni daudz tēlnieku un gleznotāju, kuri labprāt mums maksātu sauju zelta par katru pozētu stundu, tomēr es, nesaņemdama ne obola, būšu paklausīgs modelis Kleof radam. Un tu?

— Eheffls man piedāvāja, bet es atteicos, es saprotu, ka kalpoju Varenajai Mātei un par to, kā tu zini, nedrīkst ņemt naudu. Kaut reizēm man gribas, lai man britu daudz naudas!

— Kāpēc gan? — Taīda brīnījās.

— Lai tev uzdāvinātu kaut ko dārgu un skaistu!

— Tu jau sen to esi izdarījusi, uzdāvinādama man sevi.

— Nebūt ne. Tu mani — sodītu — nopirki vai, pareizāk sakot, iemainīji.

— Vai tad tu, Visaugstākās Dievietes, Zemes un Auglīlins Valdnieces priesteriene, nesaproti? Kā es tevi atradu un iemantoju — tas ir. gadījums. Tā varēja nopirkt jebkam verdzeni. Taču tu nekļuvi par verdzeni, bet biji gluži i ii.iila, neatkārtojama, tāda, kas nelīdzinās nekam citam. I.iil ari es tevi iemantoju no jauna un tu — mani.

Usmu laimīga, ka tu to saproti, Taīda! — pirmo reizi visos kopā nodzīvotajos gados Erīda nosauca atenieli vārdā.

Hnžiem Kleofrads bija tikai cilvēks: īstens atenietis, sabiedrisks, jautrs, kārs uz jaunām ziņām. Tāds viņš, bez šaubām, izrādījās dienā, kad tika uzņemts viesis no talajiem Austrumiem, dzeltensejains, ar vēl greizākām un aurākām acīm nekā Āzijas austrumu tālieņu iedzīvotāļiem. Viņa seja ar smalkajiem vaibstiem atgādināja no bārbeles koka darinātu masku. Apdilušās un izbalējušās (bebes bija šūtas no īpaša bieza un blīva auduma, serika ļeb zīda, kas Mazāzijas un Feniķijas krastos bija ārkārtīgi reti sastopams un dārgs. Vaļīgā blūze kūļājās uz izģindušā auguma, bet platās bikses, kaut arī bija barbara apģērba piederums, stipri atšķīrās no skitu biksēm, kas cieši piegūla augumam. Dziļās grumbas sejā liecināja gan par ceļotāja vecumu, gan nogurumu no neskaitāmajām c eļojuma grūtībām. Tumšās acis raudzījās vērīgi, asi un gudri, to redzīgais skatiens likās mazliet nepatīkams. Sarežģīto vārdu ar neierastām intonācijām Taīda neiegaumēja. Viesis diezgan brīvi sarunājās vecajā persiešu valodā, jocīgi paceldams balsi un norīdams skaņu «ro». I.isipa draugs, izglītots persietis, viegli tika galā ar tulka pienākumiem, un Līsips ar Taīdu paši arī jau bija iemanījušies saprast persiešu valodu.

Ceļotājs apgalvoja, ka esot pagājuši astoņi gadi, kopš viņš atstājis dzimto zemi, šajā laikā pārvarēdams drausmīgus tālumus — kalnus, stepes, tuksnešus un mežus, ko apdzīvojušas dažādas tautas. Pēc viņa aplēsumiem, viņš bija nogājis, nobraucis un nokuģojis trīs reizes lielāku attālumu nekā Aleksandra noietais ceļš no Ekbatanām līdz Aleksandrijai Eshatei.

Taīda un Līsips saskatījās.

Ja es pareizi sapratu cienījamo ceļotāju, viņš apgalvo, ka aiz Aleksandrijas Eshates apdzīvotā sauszeme stiepjas daudz tālāk nekā Hekataja kartē, pēc kuras līdz Tamārā zemesragam, kur milzīga sniegotu kalnu siena sasniedz Austrumu okeānu, ir tikai divdesmittūkstoš stadiju, un tie paši nav apdzīvoti.

Viesa sejā pavīdēja apvaldīts smaids.

— Mana Debesu valsts, Vidus valsts, kā mēs to vēl saucam, atrodas pēc jūsu mēriem divdesmittūkstoš stadijus tālāk uz austrumiem nekā Smilšu upe. Mūsu, tās iedzīvotāju, ir vairāk, nekā man gadījies redzēt visā ceļā, ieskaitot Persiju.

— Un kas jums ir zināms par Austrumu okeānu?

— Mūsu impērija sniedzas līdz tā krastiem, un mani tautieši tā ūdeņos zvejo zivis. Mēs nezinām, cik liels ir okeāns un kas atrodas aiz tā, bet līdz tā krastiem no šejienes ir apmēram sešdesmittūkstoš stadiju.

Līsips, pārsteigumu neslēpdams, pavēra muti, bet Taīda juta saltas tirpas pārskrienam pār muguru. Tikai vakar Līsips bija stāstījis par Lībijas kolosālajiem plašumiem, kas pletās uz dienvidiem, bet šodien dīvainais, dzeltensejainais cilvēks ar neapšaubāmu patiesīgumu runā par neiedomājami milzīgo apdzīvoto sauszemi — mikumeni. Dionīsa ceļojums uz Indiju, kas kopš bērnības bija uztverts kā veikums, kāds pa spēkam tikai visvarenam dievam, izrādījās nieks, salīdzinot ar ceļojumu, ko bija veicis šis pavecais cilvēks, vidēja auguma, smalkiem kauliem un dzeltenu, grumbu izvagotu seju, atnācējs no zemēm, kas atradās tālu aiz iedomātajiem dievu mājokļiem.

Un Taīdas sirdi pārņēma skaudrs žēlums pret Aleksandru, kurš ar pārcilvēcīgu varonību lauzās cauri ienaidnieku pūļiem, vēl arvien atrazdamies no mērķa divreiz tālāk, nekā bija nogājis līdz šim. Lielā filozofa skolnieks nenojauta, ka viņu vada akls nejēga. Varbūt Lisipa ovomantija bija Taīdai iedvesusi pārliecību, ka arī Indijā oikumenes robežas izrādīsies daudz tālāk par tām, kas norādītas grieķu kartēs.

Kļūst skaidrs, ka pasaule ir daudz sarežģītāka un daudz lielāka, nekā domāja Aleksandra cīņu biedri un viņa filozofi. Kā lai to dara zināmu Aleksandram, kurš nevēlējās uzklausīt pat savus slepenos izlūkus, kuri bija uzzinājuši par lielo tuksnesi un garajām kalnu grēdām, kas atradās uz austrumiem aiz Pasaules Jumta. Ja nebijis kaujās tik neganto skitu, viņš būtu devies tālāk uz austrumiem, aiz Aleksandrijas Eshates. Aiz Nāves Līgavas, kas paņēma Leontisku! Nedrīkst Aleksandram atņemt sapni — pirmajam no mirstīgajiem sasniegt pasaules malu. Bet kur tad tā ir? Miljoniem dzeltenādaino Debesu impērijas iedzīvotāju pie Austrumu okeāna, spriežot pec ceļotājā ar neizrunājamo vārdu, ir apguvuši ba rbariem nepieredzēti augstas zināšanas un mākslas.

Ta domaja atēniete, noraudzīdamās viesī, kurš, tievos pirkstus sakrustojis, atpūtās dziļā persiešu sēdeklī. Viņš labprāt bija pieņēmis uzaicinājumu apmesties Līsipa mājā pirms došanās uz Babilonu, kur cerēja iepazīties ar prātnieku un magu galvaspilsētu rietumu Āzijā un pēc tam satikties ar Aleksandru.

Nedaudzajās dienās, kamēr ceļotājs viesojās pie Līsipa, Taīda uzzināja daudz ko tādu, ko savā dzimtenē būtu uzskatījusi par pasaku. Debesu impērija bija radusies tikpat tālā senatnē kā Ēģipte, Krēta un Mesopotāmija. Ceļotājs pieminēja precīzu kalendāru, kāds ticis aprēķināts divtūkstoš gadu pirms Partenona uzcelšanas. Viņš apgalvoja, ka valsts izveidojusies vēl divtūkstoš gadus pirms šī kalendāra ieviešanas. Viņš stāstīja par prasmīgiem amatniekiem un māksliniekiem, par astronomiem, kas sastādījuši debesu kartes, par mehāniķiem, kas radījuši sarežģītas ūdensņemšanas ierīces, neparastus, augstus tiltus, tempļu torņus no dzelzs, porcelāna un bronzas, par pilīm pakalnos, kas uzbērti ar cilvēku rokam, par mākslīgiem ezeriem, ko izrakuši tūkstošiem vergu.

Debesu valsts prātnieki esot izdomājuši mašīnu zemestrīču paredzēšanai un to vietu noskaidrošanai, kur tās mēdz notikt. Ceļotājs spilgti aprakstīja ar cilvēku pūliņiem izdaiļoto dabu, kalnus, kuru virsotnēs paceļas tempļi, uz kuriem ved platas kāpnes ar tūkstošiem pakāpienu, gar kuriem sastādīti nu jau gadsimtiem veci koki; ceļus no ziliem, ar gaišzilu glazūru klātiem ķieģeļiem, kas ved uz svētām vietām; vienāda augstuma un vecuma baltmizas dižpriežu alejas, kas stiepjas simtiem stadiju tālu.

Debesu valsts dēls stāstīja par lietpratīgiem ārstiem, kas dziedina ar zelta adatiņām, ko iedur slimajā vietā. Grieķiem šķita neticams stāstījums par diviem stikla un metāla spoguļiem, kas atrodoties imperatora pilī. Ar to palīdzību ārstam it kā esot iespējams redzēt cilvēkam cauri un ķermeņa iekšienē atrast slimības skartās vietas. Taīda, kas ceļotāja cieņu bija izpelnījusies ar neremdināmu ziņkāri un saprātīgiem jautājumiem, par dāvanu saņēma brīnišķīgas zelta krāsas zīda drāniņā ietītu mazu porcelāna tasīti ar neparastu, zilu meldru un lidojošu putnu zīmējumu.

Atēniete neskopojās, greizacainajam prātniekam pretī uzdāvinādama melna porcelāna trauciņu, kādu viņš nekad nebija redzējis, kaut bija izstaigājis daudzas zemes. Gādīgas sievietes attapībā Taīda piespieda ceļotāju pieņemt ciedrkoka šķirstiņu ar zelta statēriem, kas bija tikko kalti, pēc Līsipa modeļa atveidojot Aleksandra profilu. Prātnieks, nepārprotami būdams naudas grūtībās un acīmredzot cerēdams uz Aleksandra palīdzību, bija ļoti aizkustināts. Sekodams Taīdas paraugam, ari Līsips iedeva viņam krietnu summu ceļojuma pabeigšanai. Nu dzeltensejainais varēja mierīgi doties uz Babilonu un gaidīt Aleksandru kaut divus trīs gadus.

Tad viņš atnesa Taīdai brīnišķīgi darinātus auskarus, acīmredzot pēdējo dārglietu, kas tam bija saglabājusies tālā ceļojuma laikā. Šie dzidrā, bāli zaļā un neparasti cietā akmens auskari sastāvēja no apļiem un miniatūrām lodītēm — cita citā iekšā un katra izslīpēta no viena vesela gabala, saglabājot akmens monolītumu. Ar zelta āķīšiem piekarināti ausīm, auskari liegi un klusi sanēja — kā tālu vēju atbalss sausā niedolā. Lodītēs ieslēgtās mazītiņās rozetltes no slīpētiem dārgakmens gabaliņiem — tālajā impērijā tādus sauc par «tīģera aci»— pa lodīšu izgriezumu vietām staroja kā noslēpumaina mēness gaisma. Dzeltensejaino cilvēku rotkaļu māksla pārspēja visu, ko grieķi līdz šim bija redzējuši, un lika noticēt ceļotāja stāstiem. Atēniete ilgu laiku tīksminājās par darinājumu no nedzirdēti tālās zemes, baidīdamās bieži lietot tādu retumu.

Dzeltensejainais pārsteidza Līsipu un Taīdu ar leģendu par pirmo būtņu rašanos no olas, ko Debesu Dievs Tjaņs no debesīm nometis Lielajos Ūdeņos uz zemes. ŠI leģenda bija ļoti līdzīga orfiķu mācībai par visa pirmsākumu.

Žēlsirdības un zināšanu māte Guaņ Iņa, savā varenībā līdzīga Debesu un Pērkona vīrišķajām dievībām, ļoti atgādināja Krētas un Mazāzijas Vareno Māti. Pašās beigās ceļotājs Taīdu apbēdināja ar savu pārliecību, ka pasaulē visam ir divi pirmsākumi — Jan un Jiņ. Viss gaišais — ar dienu un debesīm sakarā esošais — ir saistīts ar vīrišķo pirmsākumu Jan, viss tumšais — ar nakti un zemi sakarā esošais — ar sievišķo Jiņ. Jiņ ir jābūt stingrā Jan pakļautībā. Tad dzīve virzīsies pretī gaismai un debesīm. Sašutusi Taīda dzeltensejainajam pareģoja, ka viņa impēliju vienmēr atradīsies zemākā garīgās attīstības līmenī lieka las zemes, kur sievišķais pirmsākums tiek atzīts par Inltv cl īgu un radošu. Turklāt karavīri zemēs, kurās i llviku dzimuma sievišķā puse ir apspiesta, nekad nav lc clušies ar varonību un vīrišķību karā un cīņā ar Ienaidniekiem. Sievietes paverdzināšanai neizbēgami seku verdzisku dvēseļu veidošanās arī vīriešos.

I.isips uzbudinātajai atēnietei atgādināja dažus Lielās sievišķās dievietes Ķibeles vārdus, piemēram, Zemes Dziļu Pavēlniece, Zemes Valdniece, kas sakrita ar Jiņ aspektu. Uz to Taīda dusmīgi atbildēja, ka Varenajai M.ilei esot daudz veidolu, taču svarīgi neesot tie, bet gan sekas, kādas rada vīriešu veidotā sabiedriskā iekārta, un las, ar ko viņi mēģina pierādīt savu virskundzību. Alenietei par pārsteigumu, dzeltensejainais piepeši saduga. Viņa šauro acu dzalkstīgās uguntiņas skumjās apdzisa. Iar spīti valsts varenībai, meistaru mākai, tautas darba mīlestībai, Debesu valsti, kā izrādās, plosīja brāļu kari un bieži kareivīgo klejotāju cilšu uzbrukumi no ārpuses.

No tautas dzīves tālu stāvošo valdnieku nežēlība un vienaldzība pret pastāvīgajām nelaimēm — neražu, plūdiem vai sausumu — padarot dzīvi neizturamu. Viņa tautieši jau sen būtu sadumpojušies, gāzuši ļaunos valdniekus un iznīdējuši nežēlīgos likumus, ja tiem būtu vairāk drosmes, kaut vai tik daudz, cik visvājākajam Aleksandra armijas karavīram. Vai pavisam nedaudz vīrišķības, lai gluži vienkārši dotos prom no valsts, kur v i i.ii dzīvo sablīvētībā, ciezdami trūkumu un netaisnību tieši tāpēc, ka cilvēku ir pārmērīgi daudz.

Grieķi saprata, ka teiksmainā impērija, kaut arī tai ir tik lepns nosaukums, nav ne par matu labāka par visām neskaitāmajām valstīm, kur zeļ tirānija. Taīdu galīgi satrieca vēl kāds ceļotāja atklājums. Doties uz rietumiem viņu pamudinājusi leģenda par laimes zemi, ko apdzīvoji 1 Gudrības Drakoni un kas atrodoties kaut kur Āzijas centrā, augstu jo augstu kalnu ielenkumā. Viņš krustām šķērsām izstaigājis Centrālo Āziju, visus tās akmeņainos tuksnešus un ieradies te, Mesopotāmijā, kur rietumu leģendas norādīja citas neaptumšotas laimes zemes atrašanās vietu. Izrādījās, ka arī te nekā tamlīdzīga nav. Tīrā pasaka, ko izdomājuši ebreju gudrie, lai aizvestu savu tautu no vergu dzīves Ēģiptē un vadītu uz austrumiem.

Kaut arī viņš nav atradis paradīzi, toties ir iepazinis gudrību, kas stipri atšķiras no visa viņa tautas domāšanas veida, — tā sevi mierināja dzeltensejainais.

Taīda nelabprāt šķīrās no ceļotāja. Viņš atteicās zīmēt jelkādas kartes un noteikt attālumus, iekams nebūs saticies ar Aleksandru.

Un atēnietes neatvairāmais valdzinājums atkal uzveica ceļotāja atturību. Viņš Taīdai kā noslēpumu pastāstīja, ka paradīzes un Gudrības Drakonu vietā esot sastapis laipnus, lādzīgus cilvēkus, kas dzīvojot mūra celtnēs uz ļoti augstu kalnu terasēm, pie Debesu valsts vislielākās upes — Zilās upes iztekām. Sie cilvēki sevi uzskatot par lielā indiešu prātnieka sekotājiem, un tas mācījis vienmēr iet pa vidusceļu starp divām galējībām, starp labo un ļauno, starp gaismu un ēnu, jo pasaulē viss ar laiku mainās. Tas, kas ir labs, kļūst slikts, un — pretēji — ļaunais pārtop labajā. Viņš gribējis palikt par mācekli pie šiem gudrajiem, bet tie viņu sūtījuši tālāk uz rietumiem, turp, kur neko nezina par Austrumu varenajām valstīm, bet esot parādījies cilvēks, kam varētu būt pa spēkam savienot Austrumus ar Rietumiem, apvienojot abu gudrības virsotnes. Viņam esot jāredz šis cilvēks, lielais karavadonis Aleksandrs, jāpastāsta viņam par ceļiem un zemēm, kas atrodas aiz Pasaules Jumta, ja vien viņš izrādītos tik gudrs un tālredzīgs, kā esot dzirdējuši vidusceļa atzinēji!

— Bet ja ne? — Līsips ātri noprasīja.

— Tad neatklāt neko, — ceļotājs vienaldzīgi atbildēja.

— Runāt var piespiest ar spēku, — tēlnieks neatlaidās.

Dzeltensejainais nicinoši pasmīnēja.

— Ceļš ir garš, attālumi milzīgi, kalnos un tuksnešos nav ūdens, plosās briesmīgas vētras. Neliela nepareizība norādījumos atklāsies tikai pēc gadiem, bet aizvedīs tūkstošiem stadiju sānis, pretī bojāejai. — Un ceļotājs piepeši nosmēja spiedzīgus, saraustītus smiekliņus.

Ekbatanās piepeši ieradās milzīga karavāna, ko Aleksandrs bija atsūtījis jau no ārkārtīgi augstās Paropamiza kalnu grēdas viņas puses. Ledū zaigojošo, par Olimpu divreiz augstāko vai pat vēl grandiozāko virsotņu pakājē, visiem par lielām gavilēm, maķedoniešu armija vai, pareizāk sakot, tā armijas daja, ko vadīja pats Aleksandrs un Ptolemajs, uzgāja ar efejām apaugušus pakalnus. Starp tiem atradās pilsēta Nīsa. Tiklab efejas, kā pilsētas nosaukums, pēc Aleksandra domām, pierādīja, ka sava Indijas ceļojuma beigās te apstājies dievs Dionīss. Sī apvidus iedzīvotāji, nevis tumši, bet ar gaišu kaparbrūnu ādu, nebija līdzīgi citām ciltīm un, bez šaubām, bija atnākuši no rietumiem. Maķedoniešus pārsteidza arī daudzie lielisko lopu ganāmpulki, it īpaši vērši — ar gariem ragiem, milzīgi un plankumoti. So vēršu karavānu valdnieks nekavējoties nosūtīja uz rietumiem, uz Maķedbniju. Karavāna ieradās Ekbatanās, saglabājusi trīs ceturtdaļas no visiem dzīvniekiem. Sirdij pamirstot, Taīda skrēja skatīties vēršus, kuri viņu satrauca vairāk nekā Ptolemaja vēstule. Taīda tikai ar pūlēm spēja atrauties no lielisko vēršu aplūkošanas. Tie divus mēnešus atpūtīsies Ekbatanu kalnu ganībās, pirms tiks dzīti tālāk uz Tiru un kuģos nogādāti Aleksandra dzimtenē.

Vērši bija līdzīgi slavenajiem Krētas vēršiem, kurus izmantoja svētajām spēlēm. Atnācēji no rietumiem — saskaņā ar indiešu tēlnieka leģendu — varēja būt krētieši. Līsips atzina šāda izskaidrojuma ticamību. Sākums mītiem par Dionīsu meklējams tālā senatnē, tikpat tālā kā Krēta. Lielais mākslinieks vēl piebilda, ka varbūt ari pats Dionīsa ceļojums uz Indiju īstenībā nav bijis nekas cits kā izglābušos Krētas iedzīvotāju pārceļošana. Atēniete sajūsmā par interesanto domu sāka lēkāt un noskūpstīja Līsipu.

Taīda brauca uz mājām lasīt Ptolemaja vēstuli. Viņa vēstījumos no Sogdianes un Baktrijas bija jaušams uzbudinājums un nogurums. Sī pēdējā vēstule turpretī atgādināja agrāko Ptolemaju. Rožainus sapņus nesapņodams, bet dzīvodams turpmāko lielo darbu priekšnojautā, šis karavadonis, kurš bija izvirzījies par Aleksandra galveno padomnieku, gaidīja drīzas karagājiena beigas.

Patiešām, pēc svinībām Nīsā un zibenīgās kalnu cietokšņa Aornas ieņemšanas viņi bija pagājuši garām trejgalvainajam Mēra kalnam, kam, pēc ģeogrāfu un ceļvežu aplēsumiem, vajadzēja atrasties ļoti tuvu oikumenes robežām, un nokāpuši Svatā. Tur ieradās ziņnesis no Hēfaistiona, kurš savus jātnieku un kājnieku spēkus, kā arī vezumniekus Kratera vadībā bija aizvedis līdz Indas krastam. Hēfaistions, kā jau parasti, bija ķēries pie peldoša tilta būves pāri upei, kas šeit nebija pārāk plata un, pēc Aristoteļa un Aleksandra uzskatiem, tecēja uz Austrumu okeānu. Nearhs ar agriāņu jātniekiem steidzās turp, savācis kopā visus feniķiešus, joniešus un kipriešūs, kas pieprata kuģu būves māku, lai uzbūvētu kuģus, kuros doties uz austrumiem.

Aleksandra plāns bija vienkāršs: pārcēlusies pāri Indai, armija noies vēl divus trīs tūkstošus stadiju pa neapdzīvotu sauszemi līdz okeāna krastam, bet Nearha flote tikmēr būs gatava visa karaspēka pārvešanai pa okeānu uz rietumiem, uz Nīlu un Aleksandriju Vidusjūras krastā. «Gaidi mūs tagad nevis no austrumiem, bet no rietumiem,» Ptolemajs rakstīja, «mēs ar kuģiem ieradīsimies Tijā un tad caur Damasku pa valdnieku ceļu nonāksim Babilonā. Tam būs nepieciešams ne vairāk kā pusgads, kaut arī pa ceļam iespējamas uzkavēšanās. Astoņus mēnešus pēc manas vēstules saņemšanas ar Afrodītes svētību dodies mani sagaidīt Babilonā. Tās būs Āzijas karagājienu beigas, galīgas un uz visiem laikiem. Pēc tam mēs karosim vienīgi ap Vidusjūru, iekarojot Lībiju, Kartāgu, itāļu pilsētas — visu līdz Hērakla Stabiem!

Kopā ar mums kuģot uz Ēģipti ir ar mieru arī persiešu aristokrātijas jaunās jātnieku vienības un lieliskie jātnieki loka šāvēji no Sogdianes un Baktrijas. Mums ir izdevies saformēt jātniekus, kas nav sliktāki par drošsirdīgajiem tesāliešiem. Tavu pielūdzēju — sudraba vairogu nesēju rindas kaujās ar skitiem un baktriešiem ir kļuvušas tik retas, ka tie tagad pārgājuši Aleksandra apsardzes vienībās, iekļaudamies Agēmā un hetairos… Tikai kājnieki — falanga, kas sastāv no veterāniem, nav mainījusies, taču armija, kas pieaugusi līdz simttūkstoš vīriem, pa pusei sastāv no jātniekiem, un ir stipri samazinājusies senāk kaujās vissvarīgākās daļas — kājnieku nozīme. Nesatricināmais vairogu un garo šķēpu žogs, kas spēja sadragāt visdrošsirdīgākā ienaidnieka rindas, šeit, bezgalīgajos līdzenumos vai kalnu ieleju labirintos, bija pakļauts vēja ātrumā zirgos auļojošo loka šāvēju bultām…

Aleksandrs pusotra jada laikā spēja pārkārtot armiju, piemērojot to karam Āzijā.

Ir izvirzījušies jauni karavadoņi, to vidū Seleiks — augumā milzīgs un spēkā pārāks par Melno Kleitu, taču jautras dabas un daudz gudrāks par nelaimīgo Lanīkes brāli.»

Ptolemajs rakstīja: jo dziļāk viņi virzoties iekšā Indijā, jo augstāki kļūstot kalni, jo vairāk sniega un ledāju gadoties grūti veicamos pārgājienos, jo straujākas kļūstot ar milzīgiem akmeņiem piebirušās upes. Pieaugošajās ceļa grūtībās Aleksandrs saskatot pārgājiena drīzo beigu pazīmi. Tieši tā vajadzēja būt aizžogotām Pasaule robežām, kas vienkāršiem mirstīgajiem nav pieejamas. Aiz šiem šķēršļiem dzīvo pusdievi — dārzos, kur aug koki ar Mūžīgās Gudrības augļiem, pie Dzīvības Ūdeņiem, kuru klēpī atdusas saule. Šie ūdeņi devuši nemirstību dieviem vai titāniem. Un vai tikai pasaules pēdējo robežu apdzīvotāji paši nav titāni?

Aristotelis ar īpašiem ziņnešiem bija atsūtījis skolniekam savas jaunās pārdomas. Grūtā pārgājiena laikā uz Paropamizu un Baktrijas augstienēm Aleksandram nebijis laika tās izlasīt. Tagad viņš pārdomājis lielā filozofa rakstīto un dalījies savās šaubās ar Ptolemaju. Agrāk Aristotelis visādi atbalstīja karavadoņa tiekšanos uz austrumiem, pretī Hēlija ratiem, bet pēdējos darbos viņš Aleksandru brīdināja, lai nešaubīgi netic senajiem mītiem, kurus tik ļoti cienīja Olimpiādas dēls. Aristotelis rakstīja, ka diezin vai Aleksandrs sastapšot pārdabiskas būtnes, jo neviens nopietns ceļotājs neesot sastapis dieviem līdzīgus cilvēkus vai cilvēkiem līdzīgus dievus visā zināmajā oikumenē.

Aleksandrs tikai vīpsnājis. Viņam Nīsā uzietās Dionīsa pēdas likušās pārliecinošākas par vecā prātnieka sofistiskajiem spriedelējumiem…

Ptolemajs vēlreiz atgādināja Taīdai, ka satikšanās notiks Babilonā, un lūdza karstā klimata dēļ nevest uz turieni dēlu. Viņš solīja pastāstīt daudz interesanta par zemēm, ko nekad nav redzējuši pat mītu varoņi.

Jau tagad viņš bija nonācis tālāk nekā Dionīss, bet argonauti, kuģodami uz Kolhīdu, pēc Nearha aprēķina, bija veikuši trīsreiz īsāku ceļu, nekā armija bija nogājusi pa sauszemi, pārvarot daudzkārt lielākas grūtības un pieveicot skaitliski daudz lielāku ienaidnieku.

Ptolemajs rakstīja no Svatas ielejas, kur «pār zemu, tumšsārtiem ziediem pilnu koku birzīm rīta miglas zaigo rasas pērlīšu miljonos. Strauja upe veļ smaragdzaļus ūdeņus pār violetiem akmeņiem, koši zilas puķes ieskauj krastus kā plata apmale, kas sniedzas līdz lēzenām nogāzēm, tās apaugušas ar gluži neticamu apmēru kokiem, kādu nav nekur Grieķijā un kurus iespējams salīdzināt vienīgi ar Feniķijas un Kilikijas ciedriem. Taču tie aug platumā, bet šie koki — garumā, izsliedami savas tumšzaļās galotnes pusstadija augstumā. Arī šeit, tāpat kā iepriekš, egles un priedes ir gandrīz tādas pašas kā Maķedonijā, un sirds pēkšņi sažņaudzās aiz ilgām pēc dzimtajiem kalniem.» Taīdu pārņēma asa nožēla, ka viņa nepiedalās tik neparastā ceļojumā, taču viņa drīz nomierinājās, aptvērusi, cik grūti Ptolemajam būtu viņu pasaudzēt pārgājienā, kas ir smags pat rūdītiem, ar izcilu spēku apveltītiem vīriešiem. Un vairs nav viņas uzticamo tesāliešu un jaukā Leontiska, kurš vienmēr bija gatavs steigties palīgā…

Ptolemajs raksta par Roksanu, kas pavada valdnieku. Bet t,ā taču ir dižā karavadoņa — dievišķā Aleksandra sieva! Viņai kalpo visa armija, un, ja viņai no valdnieka būs bērns, tad katrs karavīrs atdos savu dzīvību, lai pasargātu neuzvaramā Āzijas valdnieka mantinieku!

Bet kas tad bija Taīda? Hetēra, kuras mīlestības Aleksandrs gan alkst, gan vairās, visu priekšā to noraidot. Ptolemaja sieva, taču pēc cik daudzām šī daiļuma kolekcionētāja mīļākajām? Pat vēstules jautrais tonis liek domāt, ka Ptolemajs Baktrijā un Indas upes ielejās ir atradis daiļas meitenes, kā arī savācis krietnu guvumu dārgakmeņu. Zināms, no pēdējā šis tas atlēks arī viņai, acīmredzot kā izpirkuma maksa par pirmo…

Nē, Ptolemajs zina, cik maz tas Taīdu satrauc, reizēm viņu pat moka šī vienaldzības pazīme. Tomēr viņam tā sagādā arī ērtības…

Dionīsa vērši vēl nebija atkopušies Ekbatanu ganībās, kad ieradās Hēsione, kas neko nezināja par Nearhu un kāri pārlasīja Ptolemaja vēstuli. Bija skaidrs, ka Krētas jūrnieks atkal nonācis savā stūrmaņa, karšu sastādītāja un kuģu būvētāja stihijā. «No čūskas dzimusī» jau bija atžirgusi no grūtās kopdzīves ar nemierīgo jūrasbraucēju un savā sārtajā Babilonas ģērbā atkal bija tikpat skaista kā senāk. Taīda viņu aicināja līdzi pie Līsipa, taču Hēsione labāk gribēja rīta stundās, kad tēlnieki nodevās savam darbam, palikt mājās un noņemties ar Leontisku. Atēnietei par nepatiku, viņas dēlēnam nu bija uzradusies vēl viena dievinātāja, kam pašai bērnu nebija. Nearhs bērnus negribēja, uzskatīdams, ka viņš nespēj tiem būt atspaids: pārāk nedrošs ir jūrnieka liktenis! Uz Hēsiones jautājumu, ko Nearhs domā par viņu, Hēsioni, jūrnieks ar skopu smaidu atbildējis, ka viņa esot gana

gudra, skaista un bagāta, lai vira bojāejas gadījumā pati parūpētos par sevi. Hēsione bija mēģinājusi krētietim ieskaidrot, ka bez materiālās nodrošinātības tai no viņa vajadzīgs vēl daudz kas cits, tieši no viņa un ne no viena cita pasaulē. Flotes priekšnieks tēbietei teicis, ka viņa esot pilnīgi brīva, tomēr viņš būšot priecīgs, ja tā gaidīšot viņu atgriežamies, jo viņš, sev pašam par pārsteigumu, nekur neesot atradis par Hēsioni labāku sievieti.

— Bet meklējis tiki? — Hēsione pavaicājusi.

— Mēs neviens neatsakāmies no gadījuma. — Jūrasbraucējs paraustījis plecus.

Tēbiete bija pamazām sapratusi, ka sapņi par ilgoto Okeānu viņas sirds izredzēto apsēduši tāpat kā tā bērnības draugu Aleksandru. Aleksandrs bez Nearha nejutās labi un arvien centās atrast viņam nodarbošanos savā tuvumā, dēvēdams viņu par savas armijas galveno stūrmani. Galu galā Hēsione tik ilgi palika viena pati lielajā mājā, ka jau sāka prātot par šķiršanos no sava slavenā, neaizsniedzamos tālumos aizklīdušā vīra.

«No čūskas dzimusī» apvaicājās, kā Taīda spēj samierināties ar vēl jo ilgāko Ptolemaja prombūtni. Draudzene, tāpat kā agrāk, atbildēja, ka viņai Ptolemajs nav vajadzīgs tā, kā Hēsionei vajadzīgs Nearhs.

— Tagad es viņu gaidu ar lielu nepacietību, — Taīda sacīja, — dēla dēļ. Kamēr tu un citas tev līdzīgās vēl nav viņu galīgi samaitājušas, Leontiskam jāšķiras no mātes mājām.

— Tu skumsi pēc viņa! — Hēsione izsaucās.

— Ne vairāk un ne mazāk kā ikviena grieķu māte, bet, lai skumjas mazinātu, apgādāšu sev meitenīti. Tā paliks pie manis astoņpadsmit gadus, līdz tam laikam arī es būšu beigusi savus klejojumus un nodošos mājas dzīvei.

— Ptolemaja mājas dzīvei?

— Diezin vai. Jo vecāks būs viņš (un, protams, arī es), jo jaunākas kļūs viņa mīļākās. Un būs grūti sev blakus paciest spožo jaunību, kad man vairs nebūs atlicis nekā, ar ko stāties tai līdzās, vienīgi slavenais vārds un stāvoklis. Bet, kad palicis vairs tikai vārds un stāvoklis, tad agrākajai dzīvei ir beigas. Laiks uzsākt citu…

— Kādu?

— Kā lai es to zinu? Pavaicā man to pēc… piecpadsmit gadiem.

Hēsione iesmiedamās piekrita, nenojauzdama, ka liktenis abām gatavo gluži atšķirīgus un neparastus ceļus, kas viņas drīz vien izšķirs, turklāt uz visiem laikiem.

Draudzenes devās izjājienos ar saviem agrākajiem zirgiem, bet Erīdai iegādājās partiešu ērzeli, melnu kā nakts un bez neviena lāsumiņa. Par lielisku jātnieci kļuvusī Erīda prata valdīt spēcīgo zirgu. Vakaros viņas jāja augšā kalnos pa nogāzēm, kas bija noaugušas ar vībotnēm un timiānu un kur slējās vēja nogludinātas klinšu šķautnes un paretam pletās blīva, tumša akmens terases. Palaidušas zirgus ganīties, visas trīs sievietes izraudzījās lielu, plakanu akmeni un atlaidās uz tā guļus, izjūtot saulē sasilušās klints glāstīgo siltumu. Dzestrajā vējā, kas strāvoja pa akmeņaino ieleju, no augšas plūstošais, sveķu smaržas piesātinātais meža aromāts sajaucās ar svaigo un spēcīgo zāļu smaržu. Milzīgā sniegotā virsotne rietumos jau agri aizgūla priekšā saulei, un akmens siltais glāsts bija īsti tīkams. Dažreiz pie krēslainajām debesīm jau paguva iedegties vārās zvaigznītes un vairākkārt iebrēcās tuksneša ūpis, iekams jātnieces atgriezās pilsētā.

Katra draudzene šajās klusajās vakarēšanas reizēs kalnos izturējās citādi. Erīda apsēdās, ar rokām apņēmusi ceļgalus un uz tiem atbalstījusi zodu, un noraudzījās kalnu grēdas robotajās klintīs vai tālās stepes ņirbīgajā pērļainajā dūmakā. Hēsione pievirzījās pie pašas pāri ielejai izvirzītās klintsraga malas un, uz vēdera gulēdama, uzmanīgi aplūkoja kalnu āžus, vēroja, kā aizas dibenā strautā mutuļo ūdens, gaidīja, kad parādīsies murkšķi, kas, izslējušies pie savām alām kā celmi, sasvilpās ar kaimiņiem. Taīda apgūlās uz muguras, rokas plaši atmetusi un vienu celi saliekusi, un raudzījās debesīs, kur peldēja reti, gausi mākoņi un lāgiem parādījās varenie grifi. Debesīs lūkodamās, viņa iegrima sastingumā, un Hēsione, iesānis vērodama Taīdu, kuru uzskatīja par paraugsievu, jutās pārsteigta par izteiksmes mainīšanos viņas sejā, augumam paliekot pilnīgi nekustīgam. Tas viņai atgādināja ēģiptiešu noslēpumaino māku — piešķirt mainīgu izteiksmi pat statujām no cieta, pulēta akmens.

Debesīs raudzīdamās, Taīda varēja piepeši pasmaidīt, bet jau nākošajā acumirklī pārvērsties dziļu skumju iemiesojumā vai arī ar draudīgu nepiekāpību sejā paust izaicinājumu liktenim, tikko jaušami kustinādama lūpas, plakstiņus, uzacis un nāsis taisnajā, kā akmenī kaltajā

deguna ar kretiešiem raksturīgo iedoblti starp uzacīm, kas darīja maigāku klasiskā grieķu tipa smagnējo virsdeguni.

Reiz, kad Hesionei šķita, ka Taīda ir skumjāka un domīgāka nekā parasti, tēbiete uzdrīkstējās ieprasīties:

— Tu vēl arvien viņu mīli?

— Kuru? — galvu nepagriezdama, atjautāja Taīda.

— Aleksandru, vai tad viņš nav tava vislielākā mīlestība?

— Līsips man reiz teica, ka prasmīgs tēlnieks ar vienām un tām pašām līnijām spēj atveidot miesu, varenu un smagu kā klintsbluķis, un arī piešķirt savam daiļdarbam neikdienišķu iekšējās uguns un vēlmju spēku. Vienā un tajā paša tēlā… gandrīz vienā un tajā pašā.

— Es tevi īsti nesapratu, purvos un kuģu būvētāju vidū dzīvodama, esmu kļuvusi par tīro mežoni.

Atēniete joprojām palika nopietna.

— Ja cilvēks grib būt līdzīgs dieviem, tad arī viņa mīlestībai jābūt tikpat brīvai kā dievu mīlestībai, — Taīda runāja tālāk, — bet nevis kā neuzveicamam spēkam, kas mūs nomāc un plosa. Taču dīvaini: jo spēcīgāk tā pārņem savus upurus un jo vājāki tie ir tās priekšā, nonākuši pilnīgā savu jūtu verdzībā,— jo vairāk dzejnieki cildina šos nožēlojamos cilvēkus, kas ir gatavi uz jebkādiem pazemojumiem un zemisku rīcību, meliem, slepkavību, zādzību, zvēresta laušanu… Kāpēc tā? Vai tad to vēlas gaismnese un sudrabkāje Afrodīte?

— Es saprotu. Tev nav nekādu cerību?

— Zinu to jau sen. Tagad uzzināji arī tu. Kāpēc tad raudāt, stāvot zem zvaigznes, ko tikpat nav iespējams paņemt no debesim? Tā ies tai nosprausto ceļu. Un man jāiet savs.

Viņas piedalījās simpozijos, ko persieši, sekojot mākslinieku paraugam, bija ļoti iecienījuši. Tikai Erīda strikti atteicās tajos piedalīties — viņai derdzās skatīties uz cilvēkiem, kas pārlieku daudz ēda un dzēra.

Arī Taīda atzinās Hēsionei, ka jūt riebumu pret rīmām, viņa kopš bērnības bijusi ļoti jūtīga pret visāda veida rupjības izpausmēm, bet tagad viņai tā kļuvusi pavisam neciešama. Muļķīgi smiekli, dumji joki, nesātīga ēšana un dzeršana, alkatīgi skatieni, kas senāk bija slīdējuši viņai pāri neaizskardami, tagad kaitināja. Atēniete nosprieda, ka tuvojas vecums. Vīna skurbuma izraisītas aizrautīgas sarunas, dzejas ekspromti un mīlas dejas sāka likties aušības. Bet bija laiks, kad gan viņa, gan zeltmatainā spartiete tika dēvētas par simpoziju valdniecēm.

— Tas nav vecums, mana daijā draudzene, — ;uz atēnietes jautājumu atbildēja Līsips, viegli iekniebdams viņas gludajā vaigā,— sauc to par viedīgumu vai briedumu, ja pirmais vārds tev liktos pārāk cienīgs. Ar katru gadu tev arvien tālākas kļūs jaunības izpriecas. Plašāks kļūs tavu interešu loks, augstākas — prasības pret sevi un citiem. Katrā ziņā vispirms pret sevi, tikai tad pret pārējiem, citādi tu pārvērtīsies augstprātīgā aristokrātē ar tukšu sirdi un seklu prātu… Un nomirsi… Ne jau fiziski! Ar tādu veselību, kāda ir tev, var nodzīvot ilgi. Tu mirsi garīgi, un pa zemes virsu staigās vienīgi Taīdas ārējais veidols, kas patiesībā būs līķis.Diezin vai tev ir priekšstats par to, cik daudz tādu dzīvu miroņu mīda Gajas vaigu. Tiem nav sirdsapziņas, goda, cieņas un krietnuma — visa tā, kas ir pamatā cilvēka dvēselei un ko tiecas izraisīt, vairot un ieaudzināt mākslinieki, filozofi un dzejnieki. Šie dzīvie miroņi traucē dzīvot īsteni dzīvajiem, ārēji neatšķirdamies no tiem. Tikai viņi ir alkatīgi savās tukšajās un gaužām ikdienišķajās vēlmēs: ēšanā, dzeršanā, sievietēs, varā pār citiem. Un viņi to sagrābjas kā vien varēdami… Vai tu pazīsti Hekates līdzgaitnieces?

— Lamijas, mormo, vai kā vēl tās sauc? Tās, kas staigā naktīs kopā ar viņu un dzer krustcelēs satikto cilvēku asinis? Vampīri?

— Tā ir vienkāršās tautas simbolika. Bet slepenajās zinībās dzīvās asinis sūcošie Tartara izdzimumi ir tie paši mirušie alkatīgie cilvēki, kas gatavi raust un raust visu, ko vien iespējams: no pilsētvalsts, no kopienas, no cilvēkiem — svešiem un savējiem. Tie ir viņi, kas līdz nāvei izdzen vergus smagā darbā, lai tikai iegūtu vairāk zelta, sudraba, māju, zirgu, jaunu vergu. Un, jo vairāk tādi iegūst, jo alkatīgāki kļūst, dzerdami tiem pakļauto cilvēku darba sviedrus.

— Tu runā briesmīgus vārdus, skolotāj! — Taīda pat salīgi noskurinājās. — Tagad man neviļus būs jāvēro katrs cilvēks…

— Tad mani vārdi ir sasnieguši mērķi.

— Ko tad lai iesāk ar šiem dzīvajiem miroņiem?

— Tos, protams, vajadzētu nogalināt, atņemot tiem neīsto dzīvo veidolu, — padomājis sacīja Līsips. — Visa nelaime ir tā, ka pazīt tos spēj tikai reti cilvēki, kas savā sirdī sasnieguši tādus augstumus, ka nogalināt vairs nav spējīgi. Man šķiet, ka galīgā izrēķināšanās ar vampīriem ir attālākas nākotnes jautājums; kad iestāsies homonoja— cilvēku vienlīdzība prāta ziņā, šo reto cilvēku skaits daudzkārt pieaugs.

Taīda — apbēdināta un domīga — devās uz darbnīcu. Kleofrads viņu gaidīja pie mālā veidotā modeļa. Pēdējās dienās tēlnieks bija sācis novilcināt darba pabeigšanu, agri viņu atlaida vai pēkšņi apstājās darbā, aizmirsdams savu modeli un domādams par kaut ko citu. Arī šodien viņš Taīdai nedeva ierasto, nepacietīgo zīmi, lai stājas uz smagā koka kluča, bet apturēja, izstiepis roku.

— Saki — vai tu mīli naudu, atēniet? — Kleofrads ievaicājās skarbā kautrībā.

— Kāpēc tu man uzdevi šādu jautājumu? — Taīda nobrīnījās un saskuma.

— Pagaidi, es neprotu runāt, protu tikai strādāt ar rokām.

— Ne tikai ar rokām, arī ar galvuun sirdi, — Taīda iebilda, — tāpēc pasaki — kālab esi sācis rimāt par naudu?

— Redzi, tu esi bagāta kā Frīne, taču Frīne bija neprātīgi izšķērdīga, kamēr tu, kaut arī esi turīga un Aleksandra karaspēka izcilākais karavadonis ir tavs vīrs, dzīvo pieticīgi.

— Nu tu runā saprotamāk, — Taīda atviegloti nopūtās, — mana atbilde ir tāda: nauda nav mērķis, bet iespēja. Ja pret naudu izturas kā pret spēku, kas sniedz dažādas iespējas, tad cilvēks naudu ciena, taču tā viņu nepaverdzina. Tāpēc es nicinu skopus cilvēkus, tomēr man tikpat pretīga ir bezjēdzīga izšķērdība. Naudā iemiesots ļoti liels cilvēku darbs, un šķiesties ar to ir tas pats, kas izniekot maizi. Tā cilvēks var izraisīt dievu dusmas un pats sevi iztukšot, nomirt, kā saka Līsips.

Kleofrads, uzacis raukdams, klausījās un piepeši sadūšojās.

— Es tev pateikšu. Esmu iecerējis izliet statuju no sudraba, bet esmu tā savācis par maz, un man nav laika gaidīt, kamēr sakrāšu vēl. Hekatombaionā man paliks sešdesmit gadu!

— Kāpēc tu gribi izmantot tik dārgu metālu?

— Es tev varētu atbildēt kā jauneklis: vai gan tu neesi tā cienīga? Bet es teikšu ko citu — šis ir labākais darbs un labākais modelis manā mūžā. Piepildītos sapnis — godam nobeigt savu dzīves ceļu! Lūgt Līsipam? Es jau tāpat esmu viņam daudz pateicības parādā. Turklāt šis atlētu un jātnieku karavīru veidotājs atzīst tikai bronzu un, bail pat teikt, izmanto Telmēsas kausējumu.

— Cik sudraba tev vajag?

— Es neizmantoju tīru metālu, bet tikai sakausējumā ar četrpadsmit daļām sarkanā Kipras vara. Tāds sudrabs nepārklājas ar plankumiem, nepārvelkas, kā mēs sakām, ar putekļu rasu un saglabā pulējumu tāpat kā tumšais Ēģiptes akmens. Statujai man vajag divpadsmit talantus tīra sudraba, bet savācis esmu nedaudz vairāk par četriem ar pusi. Trūkst milzīgi daudz!

— Un vajadzīgi vēl septiņi ar pusi talantu? Labi, rīt es pavēlēšu savākt un parīt atsūtīšu katram gadījumam astoņus talantus.

Kleofrads sastinga, ilgi noraudzījās savā modelī, tad saņēma viņas seju plaukstās un noskūpstīja uz pieres.

— Tu nemaz nezini savas labdarības patieso vērtību. Tā nav tikai milzīga bagātība vien, tā… Pēc hekatombaiona tu sapratīsi. Pēc atliešanas, kad sāksies kaldināšana, tev vajadzēs vēl pozēt. Tas gandrīz vai ir pats galvenais tēlnieka darba posms, — viņš beidza savā parastajā aprauti lietišķajā tonī,— tikai ātri padarāms. Un es pats ļoti steidzos.

Pēdējo Kleofrada vārdu jēgu Taīda nesaprata. Atēnu tēlnieks un Ehefils savu darbu pabeidza gandrīz vienlaicīgi, jaunais jonietis dienas desmit ātrāk. Kleofrads aicināja Taīdu un Erīdu atnākt pavēlāk vakarā uz Līsipa māju, lai kopā pavadītu līdz rītam atlikušās nakts stundas. Lai abām tik vēlā laikā nekas neatgadītos, daži draugi ieradās viņas pavadīt. Dilstošais mēness spilgti apgaismoja ielas slīpētos gaišpelēkos akmeņus, piešķirot tiem zilganu vizmu kā debesu ceļam starp tumšajām sienām un dārza šalcošajām lapotnēm.

Pie durvīm abas sagaidīja Ehefils un Kleofrads gaišās svētku drēbēs. Viņi savām pozētājām uzlika galvā vainagus no smaržīgām dzeltenām puķēm, kas mēness gaismā blāvi mirdzēja, it kā pašas izstarodamas gaismu. Katrs paņēma savu modeli pie rokas un veda līdzi neapgaismotās mājas tumsā, atstājot pavadoņus dārzā. Pie izejas uz mēness gaismas pielijušo verandu ar pilnīgi vaļā atvilktiem aizkariem Kleofrads lika Taīdai aizvērt acis. Aiz pleciem pieturēdams, viņš aizvadīja atēnieti vajadzīgajā vietā un tad atļāva skatīties. Ehefils tāpat aizveda Erīdu.

Viņu priekšā, stāvēdama uz vienas kājas pirkstgaliem un otru vieglā skrējienā atmetusi atpakaļ, kaila slējās Afrodīte Anadiomene ar Taīdas augumu un galvu, veidota no putām līdzīga poraina sudraba. Augšup pavērstā seja un pret debesīm izstieptās rokas reizē pauda tiekšanos augšup un maigu, mīlestības pilnu vēlēšanos apskaut visu pasauli.

Mēness gaismas vizmojums uz pulētā sudraba ķermeņa piešķīra dievietes tēlam burvīgu dzidrumu. No putām dzimusi, no zvaigžņu gaismas izausta, viņa Kipras krastā kāpj laukā no jūras, lai mirstīgo skatienus pievērstu zvaigznēm un viņu mīļoto skaistumam, atraujot tos no Gajas ikdienišķajām rūpēm un Ķibeles pazemju tumšās varaT Taīdai tik raksturīgais un skulptūrā daudzkārt pastiprinātais garīgās un miesīgās skaidrības oreols iēskāva dievietes tēlu maigā, no iekšienes starojošā mirdzumā. Nekad vēl Taīda, grieķiete, kuru kopš pirmajiem soļiem dzīvē ielenkušas cilvēku, dievu un dieviešu, hetēru un varoņu skulptūras, bez kurām neviens nespēj iedomāties Grieķiju, nebija redzējusi statuju, kas sniegtu tik spēcīgu valdzinājumu…

Un tai līdzās, pussoli iepakaļ, Artemīda Aksiopoina, izlieta no ļoti tumšas, gandrīz melnas bronzas, bija izstiepusi uz priekšu kreiso roku, it kā sev priekšā vilkdama vaļā neredzamu aizkaru, bet labā roka pacelta pie pakauša, kur matu mezglā noslēpts duncis. Mēness mirgojums nepielūdzamajā sejā izcēla visa auguma neatturamo tiecību, kā tas arī piederējās dievietei Atmaksātāj ai.

Taīda, nespēdama pārvarēt saviļņojumu, iešņukstējās. Sī klusā skaņa labāk par visām uzslavām Kleof radam apliecināja, ka viņa iecere un veikums guvuši panākumus. Tikai tagad atēniete pamanīja LIsipu, kas netālu no viņas sēdēja atzveltni, acis piemiedzis un rokas salicis. Dižais tēlnieks klusēja, vērodams abas sievietes, un beidzot apmierināts pamāja ar galvu.

— Varat priecāties, Kleofrad un Ehefil! Šeit, tūkstošiem stadiju prom no dzimtenes, Grieķijai par slavu ir radušies divi lieliski darbi. Tu, atēniet, esi aizēnojis visu, ko radīji agrāk. Un tu, skolniek, tagad esi nostājies līdzās pašiem ievērojamākiem māksliniekiem. Mani iepriecē tas, ka abas dieviešu statujas nav vis kāda jaunieveduma untums, nav izdabāšana savas paaudzes pārejošajai gaumei, bet ir sākotnējā skaistuma paraugi, kas tik grūti padodas māksliniekiem un ir tik vajadzīgi pareizai dzīves izpratnei. Apsēdīsimies un paklusēsim, rītausmu gaidīdami…

Abu statuju vērošanā iegrimusī Taīda nepamanīja, kā norietēja mēness. Pirmsausmas krēslā skulptūru aprises mainījās. Artemīda it kā atkāpās ēnā, Afrodīte — izkusa gaisā. Neticami pēkšņi aiz kalna virsotnes iekvēlojās Ēosas acis — spožā kalnu rītablāzma. Un notika vēl viens brīnums. Koši sārtā gaisma sāka rotāties uz Afrodītes pulētā sudraba auguma. Dieviete zaudēja mēnesnīcas nakts zvaigžņoto bezmiesību un godbijīgo skatītāju acu priekšā parādījās savā gaismas nesējas gandrīz fiziski sajūtamajā varenumā. Sacenzdamās ar viņu skaidro un spēcīgo ķermeņa līniju spēkā un daiļumā, Artemīda Atmaksātāja vairs neatgādināja draudīgu melnu ēnu. Viņa stāvēja kā cīnītāja, kas tiecas uz mērķi bez niknuma un dusmām. Katra iezīme šajā skulptūrā, ko Ehefils bija darinājis skaūdrāk nekā Kleofrads savējo, pauda nenovēršam ību. Augšup kāpjošās Afrodītes spēks izpaudās vienotā veselumā ar likteņa iemiesojumu sarkani melnajā tēlā. Abas esamības puses — sapņa skaistums un nepielūdzamā atbildība par padarīto — reizē nostājās acu priekšā, tik ļoti pārsteigdamas, ka Līsips, galvu papurinājis, teica, ka dievietes nedrīkst atrasties līdzās, citādi tās izraisīs mulsumu un jūtu sašķeltību.

Taīda klusēdama noņēma savu vainagu, uzlika to Kleofradam galvā un pazemīgi noslīga tēlnieka priekšā ceļos. Aizkustinātais atēnietis, Taīdu skūpstīdams, piecēla viņu kājās. Erīda sekoja draudzenes piemēram, tomēr nelocīja ceļus sava gados krietni jaunākā tēlnieka priekšā, bet, cieši apskāvusi, noskūpstīja vfņu uz lūpām. Skūpsts bija ilgs. Atēniete pirmoreiz ieraudzīja nepieejamā priesterienē sievieti un saprata, ka ne jau velti augstākās svētlaimes meklētāji riskēja un atdeva savas dzīvības Dievu Mātes templī. Kad pienāca Taīdas reize noskūpstīt Ehefilu, tēlnieks tik tikko atbildēja uz viņas lūpu pieskārienu, apvaldīdams nopūtu un sirdij neprātīgi dauzoties.

Līsips ierosināja «Mūzu pateicības ceremoniju», kā viņš nosauca Taīdas un Erīdas rīcību, turpināt pie galda, kur jau bija sagatavots melnais Hijas vīns ar rožu ziedlapiņu aromātu, retums pat «helēņu mākslas slavas» mājā, un oinohoja ar tikko izkusušā kalnu sniega ūdeni. Visi pacēla dārgus stikla traukus, slavinādami abus tēlniekus un vēlēdami veselību un prieku Kleofradam un Ehefilam, kā arī meistaru meistaram Līsipam. Tie atbildēja, cildinādami savus modeļus.

— Aizvakar kāds no Grieķijas ieradies mākslinieks man stāstīja par jauno jonieša Apella gleznu, kas uzgleznota Kosas salas templī,— Līsips sacīja. — Arī Afrodīte Anadiomene. Glezna jau kļuvusi slavena. Pēc stāstījuma ir grūti par to spriest. Gleznu ar skulptūru iespējams salīdzināt vienīgi pēc tā, cik spēcīgi tās iedarbojas uz cilvēku jūtām.

— Varbūt tāpēc, ka esmu skulptors, — Kleofrads sacīja, — man šķiet, ka tavs Aleksandra portrets ir dziļāks un spēcīgāks par Apella darināto valdnieka portretu gleznā. Bet agrāk, pagājušajā gadsimtā, Atēnu Apollodors un Efesas Parrasijs ar kontūrām vien prata pārspēt skaistumā daudzas skulptūras. Mūsu dižais gleznotājs Nīkijs ir daudz palīdzējis Prāksitelam, pārklādams marmoru ar karstām vaska krāsām un piešķirdams tām brīnišķīgu līdzību ar dzīvu ķermeni. Tev patīk bronza, un tev nav vajadzīgs Nīkijs, tomēr jāatzīst, ka, strādājot ar marmoru, gleznotāja un skulptora kopīgais darbs patiešām ir noderīgs!

— Nīki ja gleznas pašas par sevi ir labas, — Līsips sacīja, — viņa Andromeda ir īsta grieķiete ar tajā apvienoto pirmsnāves drošsirdību un jaunavīgo vēlēšanos dzīvot, lai gan, spriežot pēc mīta, viņa, tāpat kā Erīda, ir etiopiešu valdnieka meita. Šī sudrabā veidotā Anadiomene varbūt ir spēcīgāka gan meistarības, gan lieliskā modeļa ziņā. Kas attiecas uz Artemīdas skulptūru — tādas Grieķijā vēl nav bijis, pat ne Efesas svētnīcā, kur jau četrus gadsimtus labākie meistari sacentušies Artemīdas tēla radīšanā. Tur ir septiņdesmit viņas statujas! Protams, agrākos laikos neprata strādāt tā kā mūsdienās…

— Esmu redzējis lielisku Artemīdu Leras salā,—

Kleofrads piebilda, — man šķiet, pēc idejas tā līdzinās Ehefila darbam, kaut veidota gadsimtu agrāk.

— Kāda tā ir? — Erīda ievaicājās ar vieglu greizsirdības pieskaņu balsī.

— Ne tāda kā tu! Tā ir meitene, kas vēl nav iepazinusi vīrieti, tomēr jau izplaukusi pirmajā sievietes skaistuma uzziedā, kad jūtu kvēle ir tik liela, ka neremdināmas vēlmes ik brīdi draud pārplēst krūtis. Viņa stāv, tāpat paliekusies uz priekšu un izstiepusi roku kā tava Artemīda, tikai viņas priekšā ir milzīgs Krētas vērsis. Sis briesmonis, vēl stūrgalvīgi negribēdams atzīt, ka ir uzveikts, ar priekškājām sāk ļimt ceļos.

— Senā leģendā Krētas vērsi uzveic sieva, sieviete, — Taīda stāstīja, — kā man gribētos redzēt šādu skulptūru.

— Vispirms tu ieraudzīsi kauju pie Grānikas, — Līsips iesmējās, ar teikto atgādinādams grandiozo skulptūru grupu ar divdesmit piecām jātnieku figūrām, ko viņš nekā nespēja pabeigt — par nepatiku Aleksandram, kurš šo darbu gribēja uzstādīt Trojas Aleksandrijā.

— Es ilgi šaubījos, vai manu Artemīdu, Erīdu, neveidot ar dunci rokā,— Ehefils domīgi sacīja.

— Un esi rīkojies pareizi, dunci nerādīdams. Mūza var būt bruņota ar šķēpu, bet tikai lai aizstāvētos, nevis lai uzbruktu, — Līsips piebilda.

— Aksiopoina, tāpat kā Ķibeles melnā priesteriene, uzbrūk, lai sodītu, — Taīda iebilda, — vai zini, skolotāj, ka tikai te, Persijā, kur, tāpat kā Ēģiptē, mākslinieku atzīst vienīgi kā valdnieku cildināšanas meistaru, es izpratu skaistuma patieso nozīmi. Bez tā nav garīga pacēluma. Cilvēki ir jāpaceļ pāri ikdienas dzīves ierastajam līmenim. Mākslinieks, radīdams skaistumu, sniedz mierinājumu kapakmenī, poetizē pagātni piemineklī, dara cildenu dvēseli un sirdi ar dievu, sieviešu un varoņu tēliem. Skaistumu nedrīkst izkropļot. Citādi tas vairs nedos spēku un mierinājumu, dvēseles stiprumu. Skaistums ir pārejošs, pārlieku īsa ir saskarsme ar to, tādēļ mēs, pārdzīvodami zaudējumu, dziļāk izprotam un novērtējam sastapto, neatlaidīgāk meklējam dzīvē skaisto. Tieši tādēļ dziesmu, gleznu un kapakmeņu skumjas ir skaistas.

— Tu pārspēji pati sevi, Taīda! — Līsips izsaucās. — Pati gudrība runā ar tavu muti. Māksla nevar radīt neko pretīgu un ķengājošu! Tad tā vairs nav māksla mūsu grieķiskajā izpratnē. Māksla vai nu svin uzvarū dailes mirdzumā, vai ari skumst par tās zaudējumu. Un tikai tā!

Tie četri, kas lielā skulptora mājā sagaidīja rītausmu, šos viņa vārdus iegaumēja uz visiem laikiem.

Taīdai bija žēl, ka nav klāt Hēsiones, tomēr padomājusi viņa saprata, ka šajos mazajos svētkos vajadzēja būt klāt vienīgi māksliniekiem, viņu modeļiem un visa darba galvenajam iedvesmotājam. Hēsione statujas ieraudzīja nākošajā dienā un aiz sajūsmas un dīvaina nemiera apraudājās. Viņa palika domīga un tikai naktī, likdamās gulēt Taīdas istabā tā draudzenes darīja, kad gribējās no sirds izrunāties), tēbiete spēja tikt skaidrībā par savu noskaņojumu.

— Ieraudzījusi tik harmoniskus un apgarotus mākslas darbus, es pēkšņi sāku just bailes par to likteni. Tikpat nedrošu kā mūsu pašu nākotne. Taču mēs dzīvojam tik īsu laiku, kamēr šīm dievietēm jāpastāv mūžīgi, izejot cauri nākamajiem gadsimtiem, kā mēs izejam cauri pretī plūstošai vēja dvesmai. Bet Kleofrads…

Hēsione apklusa.

— Ko Kleofrads? — satraukusies noprasīja Taīda.

— Izlēja tavu statuju nevis bronzā, bet sudrabā. Nevar apšaubīt šī materiāla lieliskumu. Taču sudrabs — tā ir vērtība pati par sevi, tā ir — nauda, maksa par zemi, māju, lopiem, vergiem. Tikai varena pilsēta vai valdnieks var atļauties divpadsmit talantus turēt neizmantotus. Un cik nav alkatīgu neliešu, turklāt tādu, kas netic mūsu dieviem? Tie nešaubīdamies Anadiomenei nocirtīs roku un kā nedzīvu metāla gabalu aiznesīs tirgotājam!

— Tu mani satrauci! — Taīda sacīja. — Es patiesi neesmu padomājusi par mainīgo likteni, kāds piemeklē ne vien cilvēkus, bet veselas valstis. Nedaudzajos Aleksandra karagājienu gados mēs abas esam vērojušas, kā sabrūk vecie pamati, tūkstošiem cilvēku zaudē savu vietu dzīvē. Likteņi, gaumes, noskaņojumi, attieksme pret pasauli, lietām un citam pret citu — tas viss ir nepastāvīgs, ātri mainās. Kādu padomu tu varētu dot?

— Nezinu. Ja Kleofrads statuju uzdāvinās vai pārdos kādam slavenam templim, prāts būs daudz mierīgāks nekā tad, ja to iegūs kāds skulptūru cienītājs, kaut vai tas būtu bagāts kā Mids.

— Es aprunāšos ar Kleofradu! — Taīda nolēma.

So nodomu atēnietei uzreiz izpildīt neizdevās. Tēlnieks Anadiomeni rādīja visiem, kas to vēlējās. Cilvēki devās

Līsipa dārzā, kur statuja bija novietota paviljonā, un ilgi vēroja, nespēdami no tās atraut acis. Tad Anadiomeni pārvietoja uz māju, bet Kleofrads kaut kur nozuda. Viņš atgriezās hekatombaionā, kad karsts bija kļuvis pat Ekbatanās un dienvidrietumu kalnu grēdas sniega cepure bija sarukusi šaurā, mākonītim līdzīgā josliņā.

— Es tevi lūdzu, — Taīda viņu uzbilda, — pasaki, ko tu gribi darīt ar Anadiomeni.

Kleofrads viņā ilgi noskatījās. Skumjš, gandrīz vai maigs smaids nenodzisa viņa parasti skarbajā, drūmajā sejā.

— Ja pasaulē viss būtu iekārtots saskaņā ar sapņiem un mītiem, tad lūgt vajadzētu man, nevis tev. Un — atšķirībā no Pigmaliona — bez sudraba dievietes manā priekšā ir arī dzīvā Taīda. Un viss ir pārāk vēlu…

— Kas ir pārāk vēlu?

— Gan Anadiomene, gan Taīda! Un tomēr es tevi lūdzu. Draugi man par godu rīko simpoziju. Katrā ziņā atnāc. Tad arī parunāsim par statuju. Tajā ir ne tikai tavs skaistums, bet arī sudrabs. Es nevaru ar to rīkoties viens pats.

— Kāpēc sirtipozijā un nevis tūlīt?

— Par agru!

— Ja tu gribi mani mocīt, uzdodams mīklas, — atēniete sacīja, mazliet sadusmojusies, — tad tas tev lieliski izdevies. Kad būs simpozijs?

— Septītajā. Atved arī Erīdu. Jūs jau vienmēr esat nešķiramas. Un Nearha draudzeni arī.

— Pirmās dekādes septītajā dienā? Tas taču ir parīt?

Kleofrads klusēdams pamāja ar galvu, pacēla roku un

nozuda Līsipa lielās mājas dziļumos.

Simpozijs sākās pievakarē dārzā un pie šauriem galdiem milzīgu platānu ēnā bija sapulcinājis ap sešdesmit dažāda vecuma cilvēku, gandrīz tikai grieķus vien. Sievietes bija pavisam piecas: Taīda, Hēsione, Erīda un divi jauni Līsipa modeļi — abas jonietes, kurām šajā neprecēta vīra mājā bija namamāšu loma. Taīda labi pazina vienu no tām, maza auguma meiču, ar ļoti augstu kaklu, apaļu, nebēdnīgu seju un pastāvīgi smaidošām, apaļīgām lūpām. Atēnietei viņa ļoti atgādināja koru Delfos pie ieejas Apollona tempļa dārgumu krātuvē — šos dārgumus templim bija dāvinājuši Sifnas salas iedzīvotāji. Otra, pilnīgs pretstats pirmajai, liecināja par saimnieka gaumes plašo vērienu — liela, ar ļoti slīpām acīm iegarenajā sejā, ar lūpām, kas izliektas kā pusmēness ar ragiem uz augšu. Pie Līsipa viņa bija parādījusies nesen un visiem iepatikusies ar savām gausajām, līganajām kustībām, vienkāršo ārieni un skaisto tumšas purpurkrāsas auduma apģērbu.

Taīda pati bija ģērbusies pārsteidzoši spilgtā dzeltenā eksomīdā, Erīda gaišzilā — debesu krāsā, bet Hēsione ieradās dīvainā, krokotā Dienvidmesopotāmijas tērpā — pelēkā ar tumšzilu rotājumu. Šis valdzinošais piecnieks ieņēma vietas pa kreisi no namatēva, pa labi sēdēja Kleofrads un citi tēlnieki: Ehefils, Leptins, Diosfoss un Stemloss. Atkal tika pasniegts melnais Hijas salas vīns pārmaiņus ar sārto Knidas vīnu, atšķaidītu ar ledus ūdeni, un viesi kļuva trokšņaini. Oratoru daudzvārdība Taīdai likās mazliet neparasta. Tie uzstājās cits pēc cita, tostu vietā stāstīdami par Kleofrada darbiem, viņa varonību karā, par viņa radītajām skulptūrām, cildinādami bez liekiem glaimiem. Pēc Kleofrada lūguma jaunā pozētāja zemā, vibrējošā balsī dziedāja viņam dīvainas, skumjas dziesmas, bet Hēsione — himnu Dindimēnei.

— Es būtu varējis tevi lūgt, lai dziedi kaila, — Kleofrads sacīja, pateikdamies tēbietei, — bet lai par skaistuma himnām kļūst dejas, ko es izlūdzos no Taīdas un Erīdas. Tasir mans pēdējais lūgums.

— Kāpēc pēdējais, ak, Kleofrad? — ievaicājās atēniete, kas neko nenojauta.

— Tikai tu un tavas draudzenes vēl nezināt šī simpozija nozīmi. Pateikšu tev to ar Menandra dzejas rindām: «Keosas salā kāds paradums lielisks ir, Fanij: slikti nav jādzīvo tam, kurš nespēj dzīvot vairs labi!»

Taīda nodrebēja un kļuva bāla.

— Tu neesi no Keosas salas, Kleofrad. Tu esi atēnietis!

— No Keosas gan. Atika ir mana otrā dzimtene. Un vai tad no manas salas tālu līdz Sūnija zemesragam, kur virs stāvām, astoņsimt olektis augstām marmora kraujām pret debesīm slejas slavenais templis ar septiņām kolonnām. Kopš bērnības tas man kļuvis par atiskās mākslas radītāju gara cildenuma simbolu. Bet, ieradies Sūnijā, es no turienes ieraudzīju Atēnas Promahas šķēpu un bruņucepures spalvu pušķi. Divdesmit olektis augstā bronzas

Jaunava uz milzīgas pamatnes stāvēja Akropolē starp Propilejiem un Erehteja templi. Es devos turp ar kuģi, sekodams viņas aicinājumam, ieraudzīju viņu—.lepnu un spēcīgu, ar slaidu kaklu un augstām, stipri apaļīgām krūtīm. Tas bija sievietes tēls, kura priekšā es noliecu galvu uz visiem laikiem. Un tā es kļuvu par atēnieti.Tam visam vairs nav nozīmes. Nākotne saplūdīs kopā ar pagātni, un tādēļ — dejo man par prieku!

Taīda — paklausīga kā modelis — improvizēja sarežģītas dejas, kurās izpaudās augsta meistarība un sievietes ķermenis pārvērzdamies uzbūra sapni pēc sapņa, teiksmu pēc teiksmas. Beidzot Taīda galīgi pagura.

— Tevī noskatoties, es atcerējos, kādas tev Atēnās bija iesaukas. Ne tikai «ceturtā Harita», tevi vēl sauca arī par «Viesuli». Bet tagad lai tevi nomaina Erīda.

Pēc Kleofrada mājiena Erīda dejoja tāpat kā indiešu mākslinieka priekšā. Kad melnā priesteriene sastinga pēdējā kustībā un Ehefils uzmeta sakarsušajai dejotājai vieglu apmetni, Kleofrads piecēlās, turēdams rokā lielu zelta kausu.

— Man palika sešdesmit gadu, un es nevaru radīt neko lielāko par to, ko esmu jau radījis: savu pēdējo Anadiomeni. Nevaru mīlēt sievietes, dziedāt skaļas dziesmas. Priekšā gaida garīgi nabadzīga, nožēlojama dzīve, taču mēs, keosieši, kopš seniem laikiem esam aizlieguši cilvēkam kļūt tādam, jo tam jādzīvo tikai pilnvērtīga dzīve. Pateicos jums, draugi, ka esat ieradušies mani godināt manā pēdējā stundā. Priecājieties, priecājieties visi, arī tu, lieliskā Taīda: cik ļoti man būtu gribējies tevi mīlēt! Piedod, es nevaru! Ar statuju rīkosies Līsips, es to atdevu viņam. Un atļauj apskaut tevi, mans dievišķais draugs!

Asaras neslēpdams, Līsips apskāva draugu.

Kleofrads pakāpās atpakaļ un pacēla kausu. Tajā pašā mirklī visi pacēla arī savējos, līdz malām pilnus ar dzīvinošu vīnu, arī Taīda pacēla savu, tikai Hēsione ar šausmās ieplestām acīm palika stāvam kā sastingusi, un Erīda sajūsmināta sekoja katrai atēnieša kustībai.

Galvu atmetis, viņš vienā paņēmienā izdzēra indi, sagrīļojās un izslējās, atbalstīdamies uz Līsipa pleca. Kauss, tikko dzirdami iešķindēdamies, nokrita zemē. Pārējie viesi — visi kā viens — arī izdzēra un meta zemē savus kausus, sasizdami drumslās stiklu, fajansu, keramiku. Šīs lauskas vēlāk tiks sabērtas zem kapa pieminekļa.

— Haire! Vieglu ceļu pāri Upei! Mēs tevi neaizmirsi sim, Kleofrad! — no visām pusēm skanēja skaļi saucieni.

Tēlnieks ar pelēku seju, lūpām raustoties, vēl pēdējoreiz ar milzīgu piepūli saņēmās, plati pasmaidīja, raudzīdamies savā priekšā ar acīm, kas jau skatīja Aīda tumsas valstību, un atmuguriski nogāzās zemē.

Tajā pašā brīdī, vismaz Taīdai tā šķita, saule noslēpās aiz kalnu grēdas un klusi stāvošos cilvēkus ietina viegla vasaras krēsla.

Viesu vidū bija divi dziednieki. Tie Kleofradu izmeklēja un noguldīja uz nestuvēm. Galvā viņam uzlika vainagu kā sacensību uzvarētājam. Vai gan viņš ar saviem darbiem nebija dzīves ceļu nostaigājis kā uzvarētājs? Lāpu un mēness gaismā tēlnieku aiznesa uz grieķu un maķedoniešu kapsētu.

Augstu virs pilsētas, kokveidīgu paegļu audzē nelielie koki ar savu krēslaino, kā bronzā kalto skujotni apēnoja nedaudzos kapus. Atēnu tēlnieks bija lūdzis viņu guldīt zemes klēpī, nevis rīkot bēru sārtu. Kaps bija izrakts jau agrāk. Uz tā nolika pagaidu plāksni, kamēr aizgājušā draugi — tēlnieki izdomās un izgatavos pieminekli.

Skumjās ceremonijas dalībnieki tieši no kapsētas atgriezās Līsipa mājā uz pusnakts piemiņas dzīrēm. Jau tuvojās rītausma. Satriektā un nogurusi Taīda atcerējās pavisam citādu rītausmu, kad viņa bija tīksminājusies par tikko Aīda valstībā aizgājušā tēlnieka talanta spēku. Gluži kā uzminējis viņas domas, Līsips paaicināja Taīdu un Erīdu kopā ar Ehefilu un dažiem draugiem savā darba istabā, kur dega alabastra gaismekļi.

— Tu no Kleofrada dzirdēji, ka viņš man atdevis Anadiomeni, — Līsips uzrunāja Taīdu. — Viņš man jau agrāk izstāstīja par tavu dāsno ziedojumu statujas pabeigšanai. Tā nu tu un es, mēs abi, esam Anadiomenes īpašnieki un Kleofrada mantinieki. Saki, ko tu gribētu: iegūt statuju sev, atstāt to pie manis vai uzticēt man tās pārdošanu. Statujas vērtība, nemaz nerunājot par materiālu, ir milzīga. Diezin vai es spēšu tev izmaksāt tavu daļu. Tu droši vien spēsi man atmaksāt manējo, tomēr, man šķiet, šāda statuja nav piemērota tev un vispār nevienam, kurš saprot, ka mākslas brīnums un dieviete nedrīkst piederēt kādam atsevišķam cilvēkam.

— Tev, kā vienmēr, ir taisnība, skolotāj. Atļauj man atteikties no manas, kā tu to nosauci, daļas un atstāt statuju pie tevis.

— Mana dāsnā Taīda! — Līsips gandarīts izsaucās. — Var gadīties, ka tava augstsirdība nebūs vajadzīga. Atzīstos tev, ka es reiz ar Aleksandru tiku runājis par Kleofrada nodomu atveidot tevi un… — Taīdai sāka strauji sisties sirds, viņa dziļi nopūtās.

— Un viņš sacīja, — Līsips nesatricināmā mierā turpināja, — ja, pēc manām domām, statuja būšot izdevusies, viņš būšot Kleofrada pirmais pircējs. Es toreiz ieprasījos, kāpēc tad viņš pats nepasūta tēlniekam šādu statuju. Bet viņš tā paraudzījās uz mani, it kā es būtu uzdevis nekautrīgu jautājumu. Domāju, tu neiebildīsi, ka es Anadiomeni pārdodu Aleksandram. Viņš to nosūtīs uz Grieķiju, varbūt uz Atēnām, varbūt uz Kitēras salu.

Taīda nolaida skropstas un klusēdama nolieca galvu, tad, vēl arvien acis nepaceldama, pavaicāja:

— Un ko Ehefils nolēmis darīt ar savu Aksiopoinu?

Jaunais tēlnieks stūrgalvīgi sacīja:

— Es Aksiopoinu paturēšu sev līdz tam laikam, kamēr Erīda nebūs ar mieru kļūt mana!

Erīda nikni un skaļi atbildēja:

— Par to nemēdz vienoties, visiem klātesot, kā ar netikli tirgū. Varenā Māte savam sakramentam prasa nakti. Tie, kas uzdrīkstas pārkāpt viņas likumus, pielīdzina sevi lopiem, kuri nezina, ka mīlestība ir svēta un tai vajadzīga dvēseles un miesas sagatavošana. Vai varbūt jūs, grieķi, esat aizmirsuši Zemes Dzīļu MātesKibeles norādījumus?x

Taīda pārsteigta paraudzījās melnajā priesterienē. Kas gan Erīdai lika izplūst tādos vārdu plūdos? Uzminējusi viņa pasmaidīja, un viņas skumjajās acīs pazibēja jautras uguntiņas.

— Ehefil, vai labāk tevi nesaukt par Erīdfilu?! Ja tu nebūtu mākslinieks, es ar visiem spēkiem censtos tevi novērst no neprātīgās tieksmes, kas tev nozīmē bojāeju. Tomēr pat māksliniekam, Aksiopoinas radītājam, es saku: piesargies, piesargies un vēlreiz piesargies! Laimi tu neiegūsi, bet iepazīsi Erotu, kādu sastop par dzīvības cenu un tikai reti cilvēki.

— Ko tu runā, kundze? — Erīda spēji pagriezās pret Taīdu. — Tu viņu pamudini?

— Kāpēc gan ne? Jau sen ir laiks nomest tumsas segu, kas tevi ietina Ķibeles templī. Vai nu tu to gribi, vai ne, bet daļa no tevis jau ir paņemta skulptūrā.

— Un tu mani aicini kalpot vīrietim?

— Gluži otrādi. Vīrietis kalpos tev. Skaties, viņš tikko spēj apvaldīt vēlēšanos pielūgsmē apskaut tavus cejus.

— Es nevaru lauzt solījumu un pamest tevi.

— Saprasties, tas jau ir tavā un viņa ziņā. Bet, ja to nevari, tad labāk nogalini viņu un atbrīvo no mokām!

— Tev taisnība, Taīdas kundze! — mākdams starot, izsaucās Ehefils.

— Nepriecājies, — Erīda viņu skarbi pārtrauca, — nekas nav noticis.

— Notiks! — Taīda pārliecināti sacīja un lūdza piedošanu Līsipam, kurš ziņkāri vēroja šo «ģimenes scēnu».

Lai nu būtu kā būdams, bet pēc vairākām dienām Artemīda Aksiopoina pameta Līsipa māju: skulptūru par milzu naudu nopirka nevis kaut kāds grieķis, bet viens no tiem indiešu māksliniekiem, kurš nesen bija ciemojies pie Līsipa. Viņš šo tēlu iegādājās kādai senai dīvainas ticības svētnīcai — Eridu templim, kas atradās Eifratas lejtecē, pie Mesopotāmijas vissenākās pilsētas. Tempļa nosaukumā, kas skanēja gandrīz tāpat kā viņa mīļotās vārds, tēlnieks saskatīja īpaši laimīgu zīmi.

Kas bija noticis starp viņu un Erīdu, uz visiem laikiem palika nakts tumsā tīts. Taīda, pēc dabas būdama vērīga, pamanīja, ka Erīdas straujās kustības kļuvušas mazliet vijīgākas, bet zilajās acīs reizēm izzuda saltais zilpelēkais spīdums.

Mēnešus divus pēc statujas pārdošanas Ehefils nelaimīgs ieradās pie Taīdas un lūdza paieties pa dārzu kopā ar viņu. Netālu no mūra sētas, kur strauts no baseina tecēja cauri nelielai bedrei, tēlnieks, nebēdādams par spodrajām drēbēm, metās ūdenī, kas viņam sniedzās līdz jostasvietai. Notupies ceļos, Ehefils iebāza abas rokas bedres dibenā un pacēla tas ar kopā saliktām saujām. Saulē iezaigojās lieli rubīni, smaragdi, safīri, sardoniksi, zelta un sudraba sprādzes, jostas, ar tirkīziem rotāta zelta tase.

Aptvērusi, ko tas nozīmē, Taīda sāka smieties un deva jaunajam tēlniekam padomu savākt savas veltes maisā, aiznest mājās un vairs nemēģināt Erīdai dāvināt nekādas dārglietas. Viņa neko nepieņems, ja nu vienīgi no Taīdas pašas.

— Kāpēc tad tā?

— Mūs saista dzīvība un nāve, esam viena otru izglābušas. Ja ļoti vēlies, dāvini viņai sandales ar sudraba siksniņām — tās ir vienīgais no apģērba un rotām, ko viņa nespēj atraidīt. Un tā nav tikai ar tevi, bet ar katru, kurš gribēs viņai ko dāvināt.

Pēc Atēnu mākslinieka nāves sākās jauna olimpiāde. Laiks ātri virzījās pretī Ptolemaja noteiktajam termiņam. Ziemas naktis Ekbatanās kļuva gluži vēsas. Taīda augus vakarus pavadīja sarunās ar LIsipu un viņa zinīgajiem draugiem.

No Aleksandra un viņa ciņu biedriem nepienāca itin nekādas vēstis. Neieradās ne karavānas ar laupījumu, ne pajūgi ar slimajiem un ievainotajiem. Varbūt dižajam iekarotājam patiesi bija izdevies piepildīt savu sapni un aiz oikumenes robežām nonākt līdz ilgotajai pasaules malai?

Hēsione raizējās, bet Taīda sāka prātot par dzīvi bez Ptolemaja, ja viņš nevēlēsies atgriezties no Gudrības Dārziem, nobaudījis Dzīvības Ūdeni. Leontisks četru gadu vecumā jau droši jāja uz mazā zirdziņa, kas bija atvests no Ibērijas, no Putnu Jūras krastiem, un aizdambējuma izveidotajā ezerā sacentās peldēšanā ar māti. Taīdai ļoti negribējās šķirties no dēla. Tomēr vajadzēja izpildīt Ptolemaja lūgumu un atstāt viņu maķedoniešu veterāna Roika, viņa sievas un zēnu mīlošās sīriešu verdzenes drošajā uzraudzībā. Vēl neprazdams lasīt, Leontisks runāja trīs valodās — atiešu, maķedoniešu un aramiešu valodā.

Gamēliona mēnesī Taīda atstāja Ekbatanas. Kopā ar viņu sagaidīt savu labvēli un galveno pasūtītāju brauca Līsips, bet viņam līdzi devās Ehefils, it kā vēlēdamies redzēt savu Aksiopoinu, jo Līsips bija apsolījis braucienu uz Eridu templi. Viņš saņēma krietni daudz «viņam raidītu pūķa skatienu», kā Taīda dēvēja Erīdas nelaipnos acu zibšņus. Tēlnieks tos varonīgi pacieta.

Babilona viņus sagaidīja ar milzīgiem ļaužu pūļiem, tirgus klaigām, gluži nedzirdētu valodu jucekli un visdīvaināko apģērbu sajaukumu. Dažādu zemju sūtņi gaidīja Aleksandru, bet no viņa vēl arvien nebija ziņu. Vēl ļaunāk, izplatījās baumas par viņa bojāeju, sākumā — Indas ūdeņos, vēlāk — augstos kalnos. Aleksandra vietvaldis Babilonā pavēlēja nekavējoties grābt ciet baumu izplatītājus un vest pie viņa uz nopratināšanu, lai, piedraudot ar pletnēm vai pat nāvi, izdibinātu šo ziņu pirmavotu. Pavedieni veda pie citzemju tirgotājiem vai politiķiem, kas tīkoja izraisīt jukas un šā vai tā gūt sev labumu.

Taīda, sapratusi, ka gaidīšana var ieilgt, nolēma atkal noīrēt māju Jaunajā Pilsētā, viņpus Eifjatai, pie Lugalgiras vārtiem, kur bija dzīvojusi agrāk. Ārkārtīgi pārsteigta — viņa toreizējo māju tur neatrada. Bija saglabājusies tikai vecā koka piestātne un celiņš uz to. Mājas vietā bija uzcelts skaists paviljons, apdarināts ar sārtu, puscaurspīdīgu marmoru, ar koši zila un zeltaina akmens kolonnām abpus taisnstūra formas baseinam ar skaidru tekošu ūdeni. Tas viss piederēja pašam Aleksandram, un to apsargāja divi mežonīga izskata skiti, kuri bez kādām ceremonijām Taīdu aizdzina prom. Saniknotā Erīda ierosināja abus nekavējoties turpat uz vietas nogalināt. Atēniete jutās aizkustināta, redzot pierādījumu tam, ka Aleksandrs visu atceras, un kategoriskā tonī pavēlēja Erīdai neko neuzsākt. Galu galā visi ekbatanieši kopā apmetās pie Hēsiones — Ehefilam par lielu prieku. Pilsēta bija cilvēku pārpilna.

Taīda atrada Babilonā arī citus jaunumus. Milzīgais Dionīsa teātris, par kuru viņa bija dzirdējusi no Hēsiones, vēl arvien nebija uzcelts līdz galam. Tam domātos materiālus no nojauktā Etemenanki torņa, kā pauda baumas, esot atpirkuši Marduka tempļa priesteri. Aleksandrs bija atļāvis šo templi atjaunot, neņemdams vērā vecā gaišreģa Aristandra padomu. Vecais vīrs bija pareģojis lielu nelaimi tieši pašam valdniekam, kad baigais templis būs atjaunots. Tomēr Aleksandrs, visur cenzdamies nostiprināt savu ietekmi ar dažādu reliģiju priesteru palīdzību, gaišreģi neuzklausīja.

ČETRPADSMITĀ NODAĻA

ERIDU GUDRĪBA

Siltā Babilonas ziema beidzās. Draudēja drīzās vasaras svelme, bet no Aleksandra vēl arvien nebija ziņu. Līsips nolēma doties uz Eridu. Tēlnieks jokodams sacīja, ka Eriale un Erīda devušās uz Eridu kopā ar Erīdfilu. Četri draugi kuģoja lejup pa Eifratu. Hēsione palika mājās gaidīt Nearhu, kaut arī zvērēja, ka tā būšot pēdējā reize vai arī viņa Nearhu pametīšot uz visiem laikiem. Dienvidos upe sazarojās daudzās attekās, sengultnēs un caurtecēs, izveidodama milzīgu pustūkstoš stadiju garu purvu — vienu vienīgu niedru un grīšļu jūru. Tikai ļoti pieredzējuši stūrmaņi spēja šajā labirintā atrast galveno gultni, kas novirzījās uz rietumiem, kur staignie māli un solončaki apsargāja Sīrijas tuksnešainās stepes austrumu malu. Viņi trīs dienās nokuģoja ap piecdesmit parasangu jeb pusotra tūkstoša stadiju, ne uz brīdi nepiestādami krastā. Tālāk Eifrata tecēja platā gultnē, virzīdamās uz austrumiem. Vēl pēc divdesmit pieciem parasangiem upe sāka no ziemeļiem liekt loku ap akmeņainu paaugstinātu līdzenumu, kur kādreiz bija atradušās Mesopotāmijas vissenākās pilsētas. Purvi un solončaki stiepās gar kreiso krastu, pret ziemeļaustrumiem un austrumiem. Nebeidzamie rāmā ūdens, purvu un niedrāju plašumi, kur mājoja mežacūkas, aizsniedza Tigras gultni un stiepās vēl apmēram tūkstoš stadiju tālāk.

Piektajā kuģošanas dienā pret vakaru viņi upes labajā krastā piestāja pie senas, pa pusei sagruvušas piestātnes ar milzīgu akmens bluķu kāpnēm. No šejienes plats, karstos putekļos grimstošs ceļš viņus noveda vispirms pie neatminami senu laiku pilsētas drupām, bet tad gar tām tālāk uz dienvidrietumiem — pie nelielas pilsētiņas plakanā pakalnā. Grandiozu celtņu drupas, nožēlojami jaunlaiku mājokļi un liela iebraucamā vieta ieskāva trīs lieliskus tempļus. Divi no tiem, patiesībā viens, kas bija labāk saglabājies, Taīdai atgādināja Ķibeles svētnīcas galveno celtni un tai līdzīgās Babilonas un Sūzu celtnes. Trešais templis, acīm redzami vairākkārt atjaunots, atšķīrās ar īpatnēju arhitektūru. Tā pamatus balstīja platforma ar noapaļotiem stūriem un ķieģeļu apšuvumu. Tās centrā platas kāpnes veda uz triju kolonnu veidotu portiku zem smaga piramīdveidīga jumta. Aiz šīs telpas slējās milzīgi augsts apaļš tornis ar vairākiem slīpi nošķeltiem izvirzījumiem.

Tempļa priesteri un kalpotāji, par viesu ierašanos brīdināti, ekbataniešus sagaidīja uz platformas, ar cieņu un pazemību tiem klanīdamies. Vairums no viņiem bija tumšādaini, līdzīgi Taīdai pazīstamajiem indiešiem, kas bija ieradušies Ekbatanās.

Pēc apsveicināšanās ceremonijas viesus aizveda uz sānu piebūvi, kas acīmredzot bija iekārtota atpūtai un naktsguļai, pasniedza riekstus, dateles, medu, miežu plācenīšus un pienu. Ceļotāji nomazgājušies ieturēja maltīti. Ienāca gara auguma priesteris baltās drēbēs, ar kuplu bārdu līdz pašām acīm un apsēdās uz sola, tomēr vairīdamies pieskarties svešzemniekiem. Taīda ieraudzīja, ka Līsips gaisā uzvelk kādu zīmi un ar acīm norāda uz viņu. Priesteris piecēlās, acīmredzot satraukts, un tad Līsips vēlreiz uzvilka gaisā ovālu. Priesteris aicinādams pamāja un veda Taīdu ar Līsipu pa augstu un šauru gaiteni uz telpu, kas atradās tornī. Pa ceļam viņiem pievienojās vēl divi priesteri: viens melnādains, plecīgs, redzams, ārkārtīgi spēcīgs, bet otrs ģērbies babiloniešu krāsainajās drēbēs, ar strupi apgrieztu šauru bārdu un kupliem sprogainiem matiem. Izrādījās, ka šis pēdējais ir tulks. Apmainījušies ar kaut kādām ziņām (Taīda saprata, ka iesvētītiem orfiķiem drīkst izpaust tempļa noslēpumus), abi priesteri izteica gatavību ar savām zināšanām pakalpot grieķiem.

It kā vēlēdamies to pierādīt, viņi ieveda Līsipu un Taīdu garā jo garā gaitenī, pie kura sienas spīdēja vertikālās rindās stingri nostieptas dažāda garuma sudraba stīgas. Garais priesteris gāja, pieskardamies te vienai, te otrai stīgu grupai, — tās atbildēja ar tīkamu, ilgu nopūtu, kas atbalsojās mūra ejā.

— Tās skan katrā cilvēkā, cauri gadsimtiem savienodamas paaudzes, — priesteris paskaidroja, — un aizskan nākotnes nezināmajās tālēs. Ja saprotat šo simbolu, tad nav vajadzības izskaidrot nākamo. — Priesteris norādīja uz dziļajiem grāvjiem, kas šķērsoja gaiteni un kam pāri veda laipas ar zvēru vai teiksmainu briesmoņu attēliem. Taīda nodomāja, ka šāda — ar tumsonību un zināšanu trūkumu radīta plaisa paaudžu starpā spēj cilvēku padarīt līdzīgu zvēram. Viņa nekautrējās pavaicāt indietim. Priesteris sāka laipni smaidīt.

— Pirmie lietus pilieni vēl nepadzirda zemi, tomēr vēsta drīzu auglīga lietus gāzi, — teica otrs tumšādainais priesteris, — un arī jūs esat tādi pilieni. Iesim parunāties uz netraucējamā miera vietu.

Apaļā pazemā zālē uz kvadrātveidīgu puskolonnu izciļņiem dega neparastas lāpas, kas nedūmoja un neradīja kvēpus, Uz mašām bija izsvaidīti lieli mīkstas, plānas ādas spilveni. Te atradās vēl divi nelieli astoņstūru galdi un cieti melna koka ķebļi, uz kuriem apsēdās abi priesteri.

Taīda starp kolonnām ievēroja izkrāsotus dzīvnieku attēlus: tīģerus, degunradžus, savvaļas vēršus. Visbiežāk gadījās ziloņu attēli — šie milzīgie dzīvnieki Mesopotāmijā bija pazīstami, tos reizēm atveda uz Babilonū, taču tie nekad netika attēloti turienes tempļos, pilīs vai vārtos, līdzīgos Ištaras vārtiem. Kā zilgana migla zālē gūlās smagi, aromātiski dūmi no diviem bronzas kvēpināmo zāļu traukiem.

— Par ko jūs vēlētos rimāt? — apvaicājās tumšādainais priesteris, kas nepārprotami ieņēma augstāku stāvokli nekā varenais, gara auguma indietis.

— Vairāku mūsu draudzības gadu laikā mana skolniece dažu labu reizi ir man uzdevusi jautājumus, uz kuriem neesmu varējis atbildēt. Varbūt jūs, kas esat apguvuši tūkstošgadīgu gudrību, atradīsiet par iespējamu dot skaidrību mums abiem, — dižais mākslinieks vienkārši sacīja.

— Zināšanas, tāpat kā manta, nav jāizdāļā, kā pagadās, — vecākais priesteris atbildēja. — Līdzīgi bagātībai vai militārajam spēkam — arī zināšanas, nonākušas nesaprātīga cilvēka rokās, kalpo muļķīgai vienas tautas izcelšanai un citu noniecināšanai. Turklāt, un tas ir ļoti svarīgi, tādi diži atklājumi kā tas, ka Saule ir lode, ap kuru kustas planētas, lin pati Zeme nebūt nav plakana, bet arī ir lode un karājas izplatījumā, var sagraut ticību tiem dieviem, ko radījusi tikai cilvēka iztēle. Gudrajam zināšanas nesagraus ticību pasaules dižumam un tās likumu lietderībai, likumu, kurus tik lieliski izjūt dzejnieki un mākslinieki. Nejēga zaudēs vispār jebkādu ticību un iekritīs bezjēdzīgas, dzīvnieciskas eksistēšanas melnajā bezdibenī. Par laimi, nejēgu trulums glābj nepiesardzīgos īstenības atklājējus — viņiem gluži vienkārši netic vai arī viņus izsmej, kā tas notika ar jūsu filozofu Anaksagoru, kurš pirmais Grieķijā mācīja, ka Saule ir nokaitēta lode. Šo «smieklīgo maldu» dēļ pat viņa izcilā doma par «nūs» — pasaules saprātu, kas saskan ar mūsu filozofiju, neatstāja uz grieķiem necik jūtamu iespaidu. Vēl agrāk jums bija domu milzis Anaksimandrs, kurš mācīja, ka cilvēks garas dzīvnieku paaudžu ķēdes attīstības rezultātā radies no pirmatnējām zivjveidīgām būtnēm. Viņš izprata arī kosmosa un apdzīvojamo pasauļu bezgalību. Bija ārsts Alkmaions, Pitagora skolnieks, kurš divus gadsimtus pirms mūsu dienām atklāja, ka smadzenes ir jūtu uztveres un saprāta orgāns. Viņš uzzināja ari, ka planētas riņķo pa orbītām, un tāpat tika apsmiets. Taču orfiķu mācība, indiska savā garā, ir aizgūta vai nu no mums, indiešiem, vai arī no mūsu kopējiem senčiem, un jūs gudrības apgūstat brīvi, bez trulas augstprātības.

— Tu pieminēji izsmiešanu, — Taīda nedroši iesāka, — mums ir dievs Moms, Nakts un Tartara bezdibeņa radījums, kurš visu noliedz un par visu smejas, traucēdams pat Olimpa dievu mieru. Šeit es redzēju tautas, kurām visa senā, dižā un skaistā apsmiešana un sagraušana ir viņu esamības pamats. Viņi apsmej arī Erotu, izdomājot zemiskas ākstības un dievišķo kaisli pazemojot līdz lopiskai iekārei. Viņu acīs es, piemēram, esmu tikai netikle, kas nomētājama ar akmeņiem.

— Esmu vienis prātis ar tevi, ka tumsonīga apsmiešana ir kaitīga, — garais indietis atbildēja, — tomēr mēs domājam, ka par cēloni šādai apsmiešanai nav dievs, kas par to gādā. Mazās tautas, kas dzīvo starp varenajām Ēģiptes un Mesopotāmijas valstīm, vienmēr cietušas pazemojumus. Par pazemošanu cilvēks, ja tam nav spēka, atmaksā ar pazemotāja izsmiešanu. Mazo tautu piederīgajiem dzīve ir nedroša un paskrien ātri, tām nav nekā pastāvīga — un stingra ticība un filozofija nepagūst izveidoties.

— Es tam vēl pievienošu līdzību ar pērtiķiem, — vecākais priesteris piebilda, — mūsu zemē to ir ļoti daudz, un daži tiek uzskatīti par svētiem! Pērtiķi ir visdīkdienīgākie no visiem dzīvniekiem. Dzīvodami drošībā kokos, mežos, kas pārpilni augļu, pērtiķi netērē laiku un pūles pārtikas sagādāšanai kā citi dzīvnieki — tīģeris, kurš neatlaidīgi dzenas pakaļ laupījumam, zilonis vai vērsis, kas ir spiesti ilgu laiku ēst zāli, lai piebarotu savu milzīgo augumu. Tāpēc tie prot cienīt laiku un neiznieko to tukši. Kamēr dīkdienīgie pērtiķi, ātri paēduši, meklē izklaidēšanos nekrietnībās. Ar riekstu iesviest tīģerim pa aci, uzķēzīt zilonim uz galvas un tad ņirgāties par tiem, kratīties smieklos, sēžot drošībā augstu kokos! Viņi jūt savu niecību un nevajadzīgumu un atriebjas par to visiem cienījamiem dzīvniekiem.

Grieķi jau gribēja sākt smieties, taču indietis runāja nopietni, un Līsips ar Taīdu samulsuši aprāvās.

Jau sen bija iestājies vakars, tomēr saruna turpinājās, līdz viņi pēc pusnakts izšķīrās. Taīda saprata, ka te jāpaciemojas vairākas dienas. Viņa nojauta, ka citas iespējas uzzināt šīs tālās zemes senseno gudrību vairs nebūsT»

Erīda sēdēja savā ierastajā pozā, kājas pavilkuši zem sevis, un gaidīja Taīdu. Atēniete gurdi atkrita spilvenos un iegrima miegā — sapņos viņai rādījās nepazīstami fantastiski dievi.

Nākošajās dienās Taīda uzzināja par divpadsmit Nidan jeb Esamības Pamatiem. Katrs no tiem tika uzskatīts par iepriekšējā Pamata sekām un nākošā cēloni. Varenā Daba jeb — Šakti, radošais spēks, ļoti maz atšķīrās no Varenās Mātes pirmshellēnisma laika ticējumos, kur virsvaldība bija sievišķajai dievībai. Sestā zodiaka zīme Kanja jeb Jaunava, kas pārstāv Šakti — Dabas spēku vai Mahamāju — Vareno Ilūziju, norāda, ka sākotnējiem spēkiem ir jāatbilst skaitlim seši un jāatrodas šādā secībā:

1. Parašakti — visaugstākais siltuma un gaismas spēks, kas rada visu zemes virsū.

2. Džnanišakti — saprāta jeb gudro zināšanu spēks, tas ir divpusējs: Smriti jeb atmiņa — gigantisks spēks, spējīgs atdzīvināt agrākos priekšstatus un nākamībā sagaidāmo, — un otra puse: gaišredzība — nojausma caur Maiji aizsegu Laikā, kas ir vienots visos savos trijos aspektos — pagātnē, tagadnē un nākotnē — un daudz sarežģītāks par to, ko cilvēks jūt savas sirds pukstos.

3. Iččhašakti — gribasspēks, strāvojumu sasprindzināšana ķermenī, lai varētu izpildīt vēlēšanās.

4. Krijašakti jeb domas spēks; domas, kas ir materiāla un spēj izraisīt darbību pati ar savu enerģiju.

5. Kundalinišakti — visas Dabas dzīvības princips. Šis spēks kustas, izlocīdamies kā čūska, savienodams divus lielos pievilkšanas un atstumšanas pretmetus, kālab tiek saukts vēl arī par čūsku. Kundalini dzīvē līdzsvaro iekšējo un ārējo. Sī spēka attīstības gaita cilvēkā piešķir tam Kami — Erota spēku un noved pie iemiesošanās jaunā veidā.

6. Mantrikašakti jeb runas un mūzikas, zīmju un burtu spēks.

No visa šī mātišķo spēku uzskaitījuma grieķiem visvairāk patika Kundalinišakti, jēdziens, kas bija tuvs viņiem abiem, māksliniekiem un dzejniekiem savā garā, kas bija radniecīgs ari Efesas Heraklīta, Anaksagora un Antifonta dialektikai. Līsips piezīmēja, ka ebreju tautību gudrajiem filozofiem čūska ir ļaunuma spēks, kas pazudinājis pirmo cilvēku laimīgo dzīvi.

Abi indieši pasmaidīja, un vecākais teica:

— Mūsu svētā grāmata Aitareja dēvē jūsu Zemi jeb Gāju par Sarporādžini, čūsku valdnieci, par māti visam, kas kustas, jo čūska pretspēku sacensībā ir kustības simbols. Pēc mūsu leģendām, senāk ir pastāvējusi čūskveidīgo cilvēku jeb Nāgu rase, skaitā ne vairāk par tūkstoš cilvēkiem. Tagad pastāv jauna cilvēku suga, piektā pēc kārtas, kuras simboli ir Vērsis un Govs. Vērsis ir svēts pie jums Rietumos, govs — svēta pie mums. No Nāgiem mana tauta ir mantojusi spēju valdīt pār Indijas briesmīgi indīgajām čūskām. Te, mūsu templī, ir priesteriene Nāga, kas izpilda svētās čūskas skūpsta rituālu. Neviens mirstīgais pat no augstākās kastas nespēj izpildīt šo rituālu un palikt dzīvs!

Taīda, ziņkārē iedegusies, panāca, ka vecākais priesteris apsolīja viņai parādīt šausminošo rituālu.

Daudz kas no indiešu stāstītā Taīdai un Līsipam palika neizprotams. Milzīgi ilgais laiks, kādu viņi lēsa kopš pasaules radīšanas, pašos pamatos bija pretrunā ar ēģiptiešu, feniķiešu, ebreju un pītagoriešu prātnieku aprēķiniem. Visīsākais šis laiks bija ebrejiem — seši tūkstoši gadu. Pēc indiešu ziņām, pirmie īstie cilvēki uz Zemes parādījušies pirms astoņpadsmit miljoniem sešsimt sešpadsmit tūkstošiem piecsimt sešpadsmit gadiem. Ar šādu biedējošu precizitāti indieši bija aplēsuši bargā un tumšā nedienu perioda ilgumu cilvēces vēsturē, kas bija sācies pēc lielās kaujas Indijā, kad pirms divtūkstoš septiņsimt septiņdesmit gadiem bija aizgājis bojā cilvēces zieds. Šim laikmetam jeb, kā viņi to sauca, Kālījugai vajadzēja turpināties vēl četrsimt divdesmit deviņus tūkstošus gadu.

— Citi prātnieki to lēš daudz īsāku, — garais indietis sacīja, — tikai nedaudz ilgāku par piectūkstoš gadiem.

Līsips un Taīda saskatījās. Tik milzīga atšķirība bija pretrunā ar iepriekšminēto kolosālo skaitļu precizitāti. Ievērojuši grieķu izbrīnu, indieši stāstīja tālāk par precīzajiem, aplēsumiem, ko izdarījuši viņu matemātiķi. «Saules zinātnes» grāmatā laikam ir īpašs — grieķiem nepazīstams iedalījums. Viena stunda ir pielīdzināta divdesmit četrām grieķu minūtēm, bet minūte jeb vikala — divdesmit četrām sekundēm. Tālāk laiks secīgi sadalās sešdesmit iedaļās, un šis sadalījums nonāk līdz kaštai: cilvēka prātam neiedomājami īsam mirklim sekundes vienas trīssimtmiljonās daļas ilgumā. Uz Līsipa jautājumu, kāpēc izdomāti lielumi, kurus nav iespējams ne izmērīt, ne iedomāties, indietis atbildēja, ka cilvēka prātam esot divas apziņas pakāpes. Augstākajā pakāpē, ko dēvē par «buddhi», cilvēks esot spējīgs aptvert tik niecīgus lielumus un izzināt pasaules uzbūvi no vissīkākajām daļiņām, centrspēkiem, mūžīgiem un nesatricināmi izturīgiem, lai gan tie ir tikai enerģijas punkti.

Grieķi uzzināja par lielo dziednieku Dživaki, kas dzīvojis pirms trīssimt gadiem un kam piederējis akmens, kas apgaismojis orgānus ķermeņa iekšienē, kā arī par kādu citu ārstu, kurš pratis cilvēkus pasargāt no saslimšanas ar bakām, ierīvējot tiem mazā brūcītē šo slimību pārcietušā cilvēka asinis.

— Kāpēc tad tagad ārsti visur neizmanto šo līdzekli, — Taīda izsaucās, — un jūs paši par viņiem runājat kā par kaut ko pusaizmirstu?

Vecākais priesteris noraudzījās viņā ilgi, ne vārda nebilzdams, kamēr jaunākais sašutis izsaucās:

— Tā nedrīkst runāt, daiļā iesvētītā! Tas viss un vēl daudz kas cits ir noslēpums, ko glabā senās grāmatas. Ja tas ir aizmirsts, tad tā ir labpaticis dieviem un Karmai. Kad mēs, augstākās kastas priesteri, uzzinām, ka svēto grāmatu lasīšanu ir noklausījies zemākas kastas cilvēks, mēs ielejam tam ausīs izkausētu svinu!

. —Kā tad jūs tādā gadījumā gādājat par zināšanu izplatīšanu? — Taīda ieprasījās ne gluži bez dzēlīguma. — Es tikko dzirdēju stāstu par tumsonības postu.

— Mēs rūpējamies nevispar zināšanu izplatīšanu, bet par zināšanu saglabāšanu to cilvēku vidū, kam pienākas tās iegūt! — garais priesteris atbildēja.

— Vienas kastas vidū? Bet kā tad pārējās — lai paliek bez zināšanām?

— Jā. Un lai izpilda, kas tām paredzēts. Ja viņi to labi izpildīs, tad nākošajā dzīvē piedzims citā — augstākā kastā.

— Šaurā lokā glabātas zināšanas neglābjami kļūs vājākas un aizmirsīsies, — Līsips iejaucās, — kastu šaurie loki ir labi dzīvnieku šķirņu ieaudzēšanai, bet ne cilvēkiem. Spartieši pūlējās izveidot karavīru šķirni, guva pat izcilus panākumus, taču dzīvē viss mainās ātrāk, nekā cilvēki domā. Un kari noveda lakedaimoniešus pie bojāejas robežas.

— Mums ir nevis viena, bet daudzas kastas visam, kas nepieciešams cilvēka dzīvei, — indietis iebilda.

— Man tomēr grieķu attieksme pret cilvēkiem šķiet konsekventāka. Jūs savās svētajās grāmatās un filozofu darbos cilvēkus pielīdzināt dieviem, bet patiesība audzējat kā dzīvniekus, turēdami gara tumsībā,— Līsips cieši noteica.

— Vai tad grieķi neatzīst dižciltīgu izcelšanos? — Vecākais priesteris sarauca pieri.

— Atzīst gan. Tomēr pastāv kāda ļoti būtiska atšķirība. Mēs uzskatām, ka cildens cilvēks var piedzimt jebkurā ļaužu kārtā un viņš ir cienīgs baudīt gan zināšanas, gan mākslas, gan savu spēju robežās apgūt meistarību un likt to lietā. Ja tāds cilvēks atradis sev tikpat labu pārinieku, tad no viņiem aizsāksies dižciltīgu pēcnācēju līnija, vienalga, vai tas būs Atēnu pilī, vai zemkopja mājā Halkidikes pussalā. Tiklab vienā, kā otrā vietā var rasties gan labais, gan sliktais. Parasti uzskata, ka sevišķi skaisti cilvēki rodas pasaulē ar dievu vai dieviešu līdzdalību.

— Tomēr vergus jūs par cilvēkiem neuzskatāt un pazemojat līdz lopu stāvoklim! — indietis izsaucās.

Taīda gribēja iebilst. Līsips viņu atturēja, nemanot paspiezdams roku. Viņš piecēlās un, atstājis atēnieli vienu ar indiešiem, devās pa pazīstamo ceļu uz savu celli un atgriezās ar lielu violeta amaranta koka lādi ar zelta apkalumiem stūros. Uzmanīgi nolicis to uz astoņstūrainā galdiņa, tēlnieks atbīdīja aizšautni. Parādījās dīvains mehānisms — visdažādākā lieluma zobratu un sviru savienojums. Uz apsudrabotajām apmalēm bija uzzīmēti burti un zīmes.

Indieši ieinteresēti noliecās pār lādīti..

— Pītagoriešu skolnieks Pontas Heraklīts, savos uzskatos tuvs Aristotelim, ir atklājis, ka Gajas lode līdzīgi vilciņam griežas pati ap sevi un ka tās ass attiecībā pret plakni, kurā kustas planētas un Saule, ir slīpa.

Sī mašīna domāta planētu kustības aprēķināšanai, bez kā nav iespējama ne nākotnes pareģošana, ne droša kuģošana jūrās. Te prāts sevi apliecinājis vienu reizi, radīdams mašīnu, bet tālāk darbojas tikai rokas un aprēķiniem dotās tabulas, kas uzzīmētas uz vāka. Cilvēks tiek atbrīvots no ilgiem aplēsumiem un var nodoties lietderīgām pārdomām.

Pārsteigtie priesteri apklusa. Līsips izmantoja viņu apjukumu un sacīja:

— Mēs, grieķi, zināšanu meklētājus nevis nogalinām ar kausētu svinu, bet līdz galam atveram visiem mūsu akadēmiju, filozofu skolu portikus un dārzus. Un esam panākuši jūs, kas prātot par pasauli esat sākuši dažus gadu tūkstošus agrāk.

— Tas ir tāpēc, ka jūsu ir maz un jūs esat spiesti saudzēt skolniekus, lai justos droši, ka zināšanu lāpa tiks nodota tālāk! Bet mūsu tauta ir ļoti liela! Ja mēs zināšanas izkliegsim uz laukuma, nejēgas tās nekavējoties sagrozīs un pavērsīs pret īstajiem prātniekiem. Krijašakti un Kundalini gudrībās mēs atradām personiskā spēka noslēpumus un ļoti rūpīgi apsargājam tā apgūšanas un izmantošanas tehniku. Būs īsta nelaime, ja šīs zināšanas nonāks tāda cilvēka rokās, kuram Karma nav labvēlīga!

Un Taīda uzzināja par Kannas jeb atmaksas likumu, un tās priekšā grieķu taisnīgās atmaksas dieve Niktes (Nakts) meita Nemese šķita naiva, maza un vāja.

Kolosāls ir kosmiskais mehānisms, kura darbība atrodas pašos pasaules pamatos! Pasaulē Karmai ir pakļauts itin viss — dievi, cilvēki, zvēri. Savas kļūdas, nepilnības un vēl jo vairāk noziegumus tiem vajadzēja izpirkt citu citai sekojošu iemiesošanos virknē, un iemiesošanās notiks vai nu nelabvēlīgā, vai labvēlīgā virzienā atkarībā no personiskās un sabiedriskās uzvedības. Meli un krāpšana, it īpaši grāmatās aprakstīti, ir briesmīgi noziegumi, jo to sekas var būt kaitīgas daudziem cilvēkiem un tās var izskaust tikai pēc tūkstošiem gadu. Arī skaistuma izpostīšana pieskaitāma vissmagākajiem pārkāpumiem. Ja kādam kaut ko aizliedz, tad tas nozīmē, ka aizliedzējs uzņemas aizliegumam pakļautā cilvēka Karmu, lai tā būtu kāda būdama.

— Tātad, liegdami zemākajām kastām zināšanas, jūs uzņematies atbildību par viņu tumsonību? Miljoniem cilvēku tumsonību? — Taīda piepeši ieprasījās.

Vecākais priesteris pat spēji pakāpās atpakaļ, bet garākā acīs uzzibsnīja niknums.

— Tāpat kā jūs, grieķi, liegdami izglītību vergiem, — vecākais indietis atbildēja, — jūsu, brīvo, ir maz, bet vergu ļoti daudz un kļūst aizvien vairāk. Tādēļ jūsu pasaule drīz ies bojā — par spīti jūsu lielajiem iekarojumiem.

Un Līsips atkal atturēja atēnieti, kas tiecās iebilst. Taīda norima, aptvērusi, ka ikkatrai ticībai ir savas vājās vietas. Tās nosodīt būtu vietā vienīgi publiskā disputā, nevis miermīlīgā sarunā. Strīda vietā atēniete nolēma beidzot uzdot jautājumu, kas viņu mocīja jau sen.

— Mans skolotājs, lielais mākslinieks Līsips, mani ļoti nosodīja par kādu pārkāpumu un atstūma no sevis uz veselu gadu. Skaistums ir vienīgais, kas cilvēkus saista pie dzīves un liek to novērtēt, liek cīnīties pret dzīves likstām, slimībām un briesmām. Cilvēki, kas skaistumu posta, izkropļo vai apsmej, nedrīkst dzīvot. Tie jāiznīcina kā traki suņi — nedziedināmas sērgas izplatītāji. Un mākslinieki, šie burvji, kas rada skaistumu, ir par to īpaši atbildīgi — atbildīgāki nekā mēs, kas nemākam saskatīt, — jo viņi ir redzīgi. Tā man Līsips pateica pirms trim gadiem.

— Tavs skolotājs teicis skaidru patiesību, kas pilnā mērā atbilst Karmas likumiem, — tumšsejainais atbildēja.

— Tātad mani par Persepoles skaisto piļu izpostīšanu gaida briesmīgs sods šajā un nākošajās dzīvēs? — Taīda bēdīgi pavaicāja.

— Tad tu esi tā sieviete? — Indieši ziņkāri paraudzījās uz savu viešņu. Krietnu brīdi klusējis, vecākais no viņiem sāka runāt, un viņa nozīmīgie un pāi liecinošie vārdi atēnietei sagādāja atvieglojumu.

— Tie, kas grib valdīt, izliek lamatas lētticīgajiem. Un ne tikai lētticīgajiem, jo mēs visi, gan mazi, gan lieli, alkstam pēc brīnumiem, un tas rada tieksmi pēc visa neparastā. Tie, kas grib valdīt pār cilvēku prātiem, veido lamatas no ciparu, zīmju, formulu, sfēru un skaņu rotaļas, piešķirot tam visam it kā zināšanu atslēgu nozīmi. Despoti un politiķi, kas grib valdīt pār jūtām, it īpaši pūļa jūtām, ceļ milzīgas pilis, kas cilvēkiem liek justies niecīgiem un sagrābj savā varā to jūtas. Šādās lamatās nokļuvis, cilvēks zaudē savu personību un pašcieņu. Pilis Portiporā, kā mēs saucam Persepoli, ir šādas lamatas. Tu to pareizi uzminēji un kļuvi par Karmas ieroci, tāpat kā ļaunums reizēm sev par sodu kalpo labumam. Es gan tevi atbrīvotu no Līsipa apvainojuma.

— Es pats to sapratu un esmu viņai piedevis, — tēlnieks piekrita.

— Un nepaskaidroji man? — Taīda pārmeta.

— Es to sapratu nevis ar prātu, bet ar jūtām, vārdos mums to izskaidroja tikai viņi, Karmas pazinēji, gudrie no Indijas. — Līsips paklanījās, pēc aziātu paraduma pielikdams roku pie pieres.

Priesteri par atbildi noliecās vēl zemāk.

Todien Taīda atgriezās savās telpās agrāk nekā parasti.

Piebīdījusi viņai galdiņu ar ēdienu, Erīda pagaidīja, kamēr atēniete paēd, un, ar acīm vien smaidīdama, paaicināja sev līdzi. Viņa bez trokšņa aizveda Taīdu pie pakāpjveidīgās pārejas no tempļa priekšējās daļas uz galveno torni. Uz plata paaugstinājuma ar kāpnēm abās pusēs, dziļas, tumšas nišas priekšā stāvēja Artemīda Aksiopoina. Pa sānu lodziņiem no augšas krītošie gaismas stari krustojās statujas priekšā, padarīdami tumsu aiz tās vēl dziļāku. Bronza dzeļoši spīdēja, it kā Artemīda tikko būtu iznākusi no nakts tumsas pa kāda nozieguma pēdām. Statujas pakājē sēdēja Ehefils, kā lūgšanā pacēlis skatienu uz savu veidojumu. Domās iegrimis, viņš pat nepakustējās un nemanīja sieviešu parādīšanos. Taīda un Erīda bez trokšņa atkāpās un atgriezās savā cellē.

— Tu esi viņu pazudinājusi, tu cietsirdīgā!— atēniete skarbi sacīja, dusmīgi noraudzīdamās uz melno priesterieni. — Nu viņš vairs nevar turpināt tēlnieka darbu.

— Viņš pats sevi pazudina, — Erīda vienaldzīgi noteica, — viņam nepieciešams mani veidot gluži kā statuju — atbilstoši savām vēlmēm.

— Kāpēc tad tu viņam atļāvi…

— Aiz pateicības par mākslu, par gaišo sapni, ko viņš sapņo par mani!

— Bet liels mākslinieks taču nevar skraidīt tev pakaļ kā kalps!

— Nevar! — Erīda piekrita.

— Kāda tad viņam būtu izeja?

Erīda tikai paraustīja plecus.

— Es neprasu mīlestību!

— Bet pati to asini kā zobenu, kas aizcērt vīriešu dzīvības.

— Ko tad tu man pavēlēsi darīt, kundze? — Erīda ieprasījās agrākajā verdzenes tonī. Viņas zilajās acīs atēniete izlasīja skumju spītību.

Taīda viņu apskāva un nočukstēja dažus maigus vārdus. Erīda paļāvīgi viņai pieglaudās kā vecākajai māsai, uz mirkli zaudēdama savu dievietes mieru. Taīda noglāstīja viņas nepakļāvīgo matu ērkuli un devās pie Līsipa.

Lielais tēlnieks sāka nopietni raizēties par sava labaka skolnieka nožēlojamo likteni un atkal aizveda Taīdu pie priesteriem.

— Jūs par zināšanām runājāt kā par glābiņu, — viņš uzsāka sarunu, kad visi četri atkal bija apsēdušies apaļaja zālē. — Pēc jūsu domām, nebūtu pat ne niecīgākās daļas no tām ciešanām, kādas pastāv pasaulē, ja cilvēki vairak domātu par postu, kāds ceļas no tumsonības. Šis absolūti pareizais apgalvojums jūsu mācībā sastopams kopā ar zinību slēpšanas necilvēcīgajiem likumiem. Taču bez saprāta pastāv arī jūtas. Kas jums ir zināms par tām? Kā tikt galā ar Erotu? Iet bojā izcils tēlnieks, tās statujas radītājs, ko ieguvis jūsu templis.

— Ja tu domā nakts dievieti Rātri, tad tā nav domāta templim un atrodas šeit pa ceļam uz Indiju.

— Pie mums viņa tiek uzskatīta par mēness, veselības un jaunu sieviešu dievieti, līdzīgu Afrodltei, — Taīda paskaidroja.

— Mūsu mīlas un skaistuma dieviete Lakšmi ir tikai dievības viena — gaišā puse. Tumšā puse ir iznīcības un nāves dieviete, soģe Kālī. Agrāk, senatnē, kad katra dievība vienlaikus bija ir labvēlīga, ir naidīga, tās abas saplūda kopā nakts dieves Rātri tēlā, un to pielūdzu es, — tumšādainais priesteris sacīja.

— Kā tu vari pielūgt tikai sievišķo dievību, ja jūsu dievi sūta debesu daiļavas, lai tās satriec prātnieku varenību? — Līsips apvaicājās. — Šai ziņā man jūsu reliģija šķiet vienlaikus cēla, jo cilvēku paceļ vienādā līmeni ar augstākajiem dieviem, un arī zemiska, jo jūsu dievi skaistumu izmanto par necienīgas kārdināšanas ieroci.

— Nesaskatu šādā kārdināšanā nekā necienīga, — priesteris pasmaidīja, — kārdina taču nevis vienkārša jakšinī, miesaskārības dēmons,Nbet saulaina skaistule, apveltīta ar visādām mākslām un izcilu prātu, tāda kā viņa. — Viņš iesāņus paskatījās uz Taīdu.

Piepeši uzbangoja ilgi apvaldītā nebēdnība, un Taīda raidīja priesterim ilgu un kvēlu skatienu.

— Par ko tad es runāju? — Priesteris paberzēja pieri, pūlēdamies atcerēties.

— Ir divi pilnveidošanās un augšup tiekšanās ceļi, abi slepeni. Viens — tas ir askētisms, pilnīga atteikšanās no vēlmēm, ceļš caur padziļinātu domu, kas rada saikni starp zemākoun augstāko apziņu. Un pirmām kārtām — jāiznicina katra niecīgākā doma par to, ko jūs saucat par Erotu. Te sieviete ar savu spēku ir ienaidnieks!

— Tāpat kā ebrejiem, kam sieviete ir pirmdzimtā grēka, paradīzes izpostīšanas un citu nelaimju vaininiece.

— Nē, ne tā. Turklāt tu acīmredzot visos dziļumos nepārzini viņu reliģiju, kas slepeni seko babiloniešu gudrībām, tu nepārzini Kabalu, tāpat kā mūsu filozofijas augstumos svētajās Upanišadās nav īpaša dieva, bet tikai Parabrahmans — visaptverošā kosmosa realitāte, tā ari Kabalā nav bargā dieva Jahves, bet ir Enzofs — bezgalīga un neizmērojama esamība. Patiesības atklāsme ietverta kailas, ar Zefirotas vārdu maskētas sievietes izskatā. Zefirota kopā ar vīrišķo pirmsākumu — gudrību Hokmu un sievišķo saprātu Binu veido trīsvienību jeb Keteras vainagu, Patiesības galvu. Sievietēm nav aizliegts apmeklēt svētnīcas. Kadešimas meitenes ir svētas savā kailumā, veltītas dievam, līdzīgi mūsu tempļu dejotājām — feniķiešu un babiloniešu sievietēm tempļos, nemaz nerunājot par jūsu Afrodītes, Rejas un Dēmetras kalpotājām». Ir ļoti daudz līdzības visās senajās ticībās, kam ir kopīgs pirmsākums un kopīgs mērķis.

— Kāpēc tad niknie ebreju sludinātāji klaigā, saukādami mūs par elku pielūdzējiem, nīzdami mūsu likumus un pārliecību?

— Ir elohistiski raksti, kuros ietverta augsta gudrība, un piecus gadsimtus vēlāk radīti raksti par visvarenu vienīgo dievu, kas nododas tikai cilvēku darīšanām — gluži kā Zemes augstākais pārvaldnieks. Sī reliģija ir virzīta uz vienu mērķi — uz senas un nelielas tautas saglabāšanu ienaidnieku ielenkumā. Sājos rakstos tu vispirms arī atradīsi grēka jēdzienu, kas tikpat maz pazīstams jums, grieķiem, kā mums, indiešiem. Mīlestības dabiskais uzdevums ir cilts turpināšana, un mēs to uzskatām par cilvēka svētu pienākumu. Kopš vissenākajiem laikiem sievietes nekad nav bijušas nošķirtas no vīriešiem un bijušas tikpat brīvas. Tā raksta mūsu svētās

Vēdas. Kā gan mēs varam uzskatīt, par nešķīstu kaislību, kura ir tik dabiska kā pati dzīve un kuras liesmās dzimst nākošās paaudzes?

— Kāpēc tad jūsu dievi neļauj gudrajiem pacelties augstākā pasaulē ar debesu hetēru apsaru kaisles palīdzību? — Taīda norādīja uz augšu, likdama abiem priesteriem pasmaidīt.

— Augstāko pasauli mēs tā saucam nevis tādēļ, ka tā atrastos kaut kur augšā, bet apzīmējot tās kvalitāti salīdzinājumā ar visu apkārtējo, — tumšsejainais sacīja, — es sāku tev stāstīt par diviem dažādiemceļiem uz pilnības sasniegšanu. Pirmais ceļš, es atkārtoju, ir domas skaidrības ceļš — tā ir visu fizisko vēlmju iznīcināšana, ieskaitot vēlmi turpināt dzīvi. Taču Indijas senie tumšādainie iedzīvotāji, pie kuriem piederu es, ir radījuši citu ceļu, sākotnējo filozofiju visai indiešu domai un it sevišķi noderīgu pašreizējā tumsonības, skaudības un ļaunprātības laikmetā, ko dēvē par Kālījugu. Šajā filozofijā rodamas visdziļākās zināšanas un visgudrākās iemaņas, kā valdīt pār cilvēka ķermeņa spēkiem. To sauc par Tantru. Tās būtība īsumā ir tāda, ka cilvēkam ārkārtīgi spēcīgā sasprindzinājumā jāizbauda visas galvenās dzīves vēlmes, lai īsā laikā tās izskaustu un kļūtu brīvs.

— Un tu esi Tantras piekritējs? — Taīda apvaicājās.

Priesteris atbildēja ar apstiprinošu žestu.

— Un esi uz visiem laikiem atbrīvojies no vilinājumiem un vēlmēm? — Viņa palūkojās priesterī tik izteiksmīgi, ka visi viņa varenā auguma muskuļi saspringa. Viņš dziļi ievilka elpu un turpināja:

— Tantra nenoraida vēlmes, it īpaši Erotu, atzīstot, ka tajā slēpjas dzīves virzošais spēks un garīgas pilnveidošanās iespējas. Un mēs nekad neatsakāmies palīdzēt otram šajā ceļā augšup, atcerēdamies atgadījumu ar Brahmu.

Indietis pastāstīja brīnumjauku leģendu par debesu apsaras mīlestību uz indiešu trijotnes galveno dievu Brahmu. Aizņemts.ar apceri un savu spēju, izkopšanu, viņš neesot atbildējis uz apsaras aicinājumu. Tad tā Brahmu nolādējusi, pareģodama viņam mazāku ticīgo cilvēku cieņu nekā visiem pārējiem dieviem. Brahma devies pie otra trijotnes dieva Višnu, un tas paskaidrojis, ka Brahma izdarījis smagu grēku, kuru var izpirkt, kļūstot par apsaras mīļāko un nožēlojot vēl trīsdesmit citus grēkus, lai šķīstītos, jo sieviete — tas ir vislielākais dārgums un Dabas (Šakti) darbīgās rokas. Vīrietis, kurš noraida sievietes kaisli, lai šī sieviete būtu kas būdama, izdara lielu grēku. Tādēļ Tantras sekotāji pielūdz Šakti un Erotā ir visai izsmalcināti.

— Gan vīrieši, gan sievietes?

— Protams! — priesteris atbildēja. — Ir nepieciešama darbība. Ar vēlēšanos vien ir par maz. Lai panāktu lielu garīgo pacēlumu, kas atbrīvo no zemām, īslaicīgām vēlmēm, viņam un viņai, kas izpilda rituālu, vai vismaz vienam no abiem ir jāveic ilgstoša miesas un visu jūtu sagatavošana.

— Mēs arī tiekam ilgstoši apmācītas, — Taīda piebilda.

— Nezinu, kā tas tiek darīts, — tumšsejainais sacīja, — ja tu redzēsi čūskas skūpstu, tad pati sapratīsi mūsu tantrisko paņēmienu varenību.

— Kad to var redzēt? — Taīda nepacietīgi ieprasījās.

— Kaut vai tūlīt.

— Vai drīkstu aizsūtīt pakaļ savai draudzenei?

Taīda, Līsips un Erīda pa šaurām kāpnēm nokāpa lejā

plašā pazemes telpā zem torņa. Tulks palika augšā. Grieķi kaut cik saprata persiski, bet indieši šo valodu pārvaldīja pilnīgi.

Plaša kvadratveida telpa, ko spoži apgaismoja indiešu bezdūmu lāpas, viņus sagaidīja divas gaišsejainas sievietes un viena tumšādaina, maza un spēcīga jauna sieviete, gadus trīsdesmit veca, līdzīga vecākajam priesterim.

— Tā ir mana māsa, — viņš sacīja, uzminējis viesu domas, — viņa arī ir mūsu Nāgija, čūsku pavēlniece.

— Un iesvētīta Tantrā? — Taīda vaicāja.

— Bez tā draud nāve! — priesteris skarbi atbildēja. — Viņa izpildīs ne tikai rituālu, bet arī visu sagatavošanos tam. Sēdieties.

Viņi apsēdās uz pavēsa akmens sola pie sienas. Ienāca ceturtā meitene, nesdama lielu, lēzenu kausu ar siltu, smaržīgu pienu un vīšķi smaržīgas zāles. Čūsku pavēlniece nometa apģērbu. Meitene norīvēja visu viņas bronzas krāsas augumu ar pienā samērcētu zāli, augstu sasukāja matus un apsēja mīkstu ādas priekšautu, kurš no atslēgas kauliem aizsniedzās pāri ceļiem. Skatītājus nevērodama, mierīga un nopietna — čūsku pavēlniece piegāja pie smagām metāla durvīm, turēdama rokā līdz malām ar pienu pielietu zelta tasi. Pēc viņas dotās zīmes nolaidās biezs režģis, kas no viņas nošķīra palīdzes un viesus.

Meitenes pielika pie lūpām flautām līdzīgus mūzikas instrumentus. Viena sāka pūst gari stieptu klusu melodiju, otra to it kā sadalīja ar svelpjošām, ritmiskām skaņām. Mazā tumšādainā priesteriene sāka augstā balsī dziedāt, piedziedājuma vietā asi vibrējoši iesvilpdamās. Viņa atvēra durvis un plaši izpleta rokas, vēl arvien turēdama tasi. Aiz durvīm rēgojās alas tumšais tukšums. Pašā alas galā neskaidri vīdēja sprauga, tur acīmredzot bija šaura izeja uz gaismu. Kādu laiku priesteriene dziedāja flautu pavadībā; saspringti gaidot kaut ko šausmīgu, Taīdai tas likās ļoti ilgi. Piepeši tumšādainā sieviete pieliecās un nolika tasi aiz durvju sliekšņa. Flautistes apklusa. Varēja skaidri dzirdēt smaga, pa akmens grīdu slīdoša ķermeņa švīkstoņu. No alas tumsas iznira plakana galva ar loti platu pakausi. Divas skaidras purpurkrāsā lāsmojošas acis, kā Taīdai likās, uzmeta visiem caururbjošu skatienu. Galva, ko klāja karavīra krūšu bruņām līdzīgas kvadrātveida zvīņas, garāmslīdot iemērcās pienā. Priesteriene ar melodisku svelpjošu skaņu paaicināja. Telpā ieslīdēja gigantiska, olektis divdesmit gara čūska ar melngani zaļu muguru, šur tur zemāk sāni bija ļoti tumšā olīvkrāsā. Bezbailīgā atēniete juta pār muguru pārskrienam tirpas, saņēma Erīdas roku, un tā viņai par atbildi satraukti sažņaudza pirkstus.

Čūska sagriezās gredzenos, pievērsdama priesterienei skatienu, kas nepazina žēluma un baiļu, un viņa čūskai godbijīgi paklanījās. Nepārtraukdama dziesmu, priesteriene augstu virs galvas pacēla rokas ar sakļautām plaukstām un, izslējusies pirkstgalos, sāka izlocīdamās sāniski šūpoties, turēdama kājas cieši sakļautas un apbrīnojami saglabādama līdzsvaru. Šūpošanās kļuva straujāka. Vienā taktī ar to milzīgā čūska sāka locīdamās trīties pa grīdu un izslējās tik augstu, ka tās galva atradās priesterienes matu augstumā. Tikai tagad Taīda pamanīja meitenes matos iepītās trīs lentes ar zibošu, pulētu dzelkšņu rindām. Čūska, lēnām tuvodamās, šūpojās vienā ritmā ar priesterieni. Tā piepeši izstiepa labo roku un noglāstīja nezvēra galvu, netverami ātri atlēkdama sānis no atvērtās rīkles, kas triecās tieši pret to vietu, kur pirms sekundes daļas bija atradusies priesterienes seja.

Atkal atkārtojās šūpošanās un dziedāšana, priesteriene, basās kājas cilādama, ar dejotājas grāciju un kustību ritmiskumu tuvojās čūskai. īstajā brīdī viņa ar abām rokām satvēra čūskas galvu, noskūpstīja to un atkal strauji pasitās sānis. Čūska metās virsū aeīm tikko uztveramā ātrumā, tomēr čūsku pavēlniece ikreiz precīzi uzminēja tās nolūku un izvairījās vēl ātrāk. Jaunā sieviete trīsreiz noskūpstīja čūskas galvu, ar neaptveramu vieglumu izvairīdamās no tās kodiena vai pasizdama čūskai pretī priekšauta malu, kurā tā iecirta savus garos indīgos zobus. Beidzot saniknotā čūska savijās spirālē, metās priesterienei virsū, netrāpīja un sastinga, līgodamās un no jauna gatavodamās uzbrukt. Priesteriene izliecās, sasita lejup nolaisto roku plaukstas un, zibenīgi mezdamās uz priekšu, pavisam īsu mirkli ar lūpām pieskārās čūskas mutei. Čūska cirta to pašu brīdi. Šoreiz tā neapstājās un dzinās meitenei paka}. Nevarēja aptvert, kā priesteriene spēja izvairīties un izslīdēt šaipus režģa pa šaurajām durtiņām, ko. ceturtā meitene jau iepriekš bija atvērusi un atkal aizsita ciet.

Metāla žvadzēšana, čūskas ķermeņa trulais trieciens un nokaitinātā rāpuļa šņāciens ar nevaldāmu spēku atbalsojās Taīdas jutekļos, kas bija saspringti kā stīgas.

— Kas tagad notiks?! — viņa skaļi izsaucās atiskajā izloksnē, un indieši pārsteigti viņā paraudzījās.

Līsips pārtulkoja, un vecākais priesteris pavīpsnāja.

— Nekas. Mēs aiziesim, lāpas nodzēsīs, un Nāgs atgriezīsies savā alā. Tur ir iekārtots laukumiņš, kur čūska izlien pasildīties saulē. Un tikmēr tiks aizvērtas ari durvis.

— Vai čūska ir ļoti indīga? — Taīda painteresējās.

. — Pieej pie manas māsas, — priesteris atbildēja.

Godbijīgi un mazliet nedroši atēniete piegāja pie

sievietes, kas stāvēja bez satraukuma un pozas, ziņkārīgi noraudzīdamās grieķos. Sajutusi asu smārdu, kas atgādināja saberztas cemeriņu lapas smaržu, Taīda ieraudzīja, ka čūsku pavēlnieces priekšauts ir notraišķīts ar dzeltenzaļu šķidrumu, kas lēnām pil uz grīdas.

— Inde! — priesteris paskaidroja. — Ikreiz metoties virsū, čūska, gatavodamās dzelt, izšļāc to no saviem zobiem.

— Vai inde ir ļoti stipra? — Līsips ieprasījās.

— Sī ir vislielākā un indīgākā Indijas čūska. Zirgs un zilonis mirst pēc minūtes, cilvēks un tīģeris nodzīvo ilgāk — divas minūtes pēc jūsu laika rēķina. Sīs indes pietiktu trīsdesmit cilvēkiem.

— Vai čūska ir kaut mazliet pieradināta? — jautāja Erīda.

— Nāgu nav iespējams pieradināt! Šim rāpulim sveša pateicība, pieķeršanās, bailes vai nemiers. Tam nav gandrīz nekādu jūtu, kas raksturīgas siltasiņu dzīvniekiem, un šai ziņā tas atgādina viszemākās pakāpes pūla cilvēkus. No nāves, kas uzglūn ik brīdi, mūsu Nāgiju pasargā vienīgi neparastā māka.

— Kāpēc tad viņa to dara? — Taīda uzmeta acis priesterienei, kas piesardzīgi ritināja kopā ar indi apšjākto priekšautu un tagad bija pavisam līdzīga senai bronzas statujai ar spēcīgām, pie zemkopja darba pieradušas sievietes auguma līnijām.

— Katram no mums piemīt nepieciešamība vēl un vēlreiz pārbaudīt sevi mākslā, it īpaši tad, ja tā ir bīstama un citi cilvēki to nespēj veikt. Bez tam drošu vairogu viņai dod tantriskās sagatavotības spēks!

— Ja Tantra tik spēcīgi ietekmē cilvēku jūtas, sirdi un miesu, vai tad tu nevarētu izdziedināt jauno mākslinieku no pārmērīgas un bezcerīgas mīlestības uz manu draudzeni?

— Mākslinieki atrodas vidū starp askētisma un Tantras sekotājiem. Poētiskā doma nebaidās no kārdinājuma, jo tas pozīcija sakņojas mīlestībā, kas ir vēlēšanās, bet vēlēšanās — tā ir cerība turpināt dzīvību. īsta poēzija atmet visu neīsto un šai ziņā līdzinās askēzei, taču vienlaikus sadeg Erota liesmās, ilgojoties pēc mīļotās jeb Mūzas. Šīs mākslinieka divpusīgās spējas dziedināšanu apgrūtina. Tomēr pamēģināsim.

— Kā tad notiek dziedināšana?

— Katra doma izpaužas ārēji, ja uz to spēcīgi koncentrēta uzmanība. Saspringta vēlēšanās izraisīs vajadzīgās sekas.

— Tu domā setepsa, hipnozi?

— Arī to. Tomēr māksliniekam svarīgāk ir saasināt ilgas pēc KhadoLilites, ilgas, kas slēpjas katra vīrieša sirdī. Tāpat kā jums, grieķiem, arī mums ir teiksma par vairākām cilvēku rasēm, kas dzīvojušas pirms pašreizējām. Grieķi tic, ka cilvēki dzīvojuši zelta, sudraba un vara laikmetā, ko pierāda mītu kopējā izcelšanās. Ir viena būtiska atšķirība — mēs uzskatām, ka senākie cilvēki bijuši tuvāki debesu būtnēm, bet jūs — ka tuvāki zemes dzīvei nekā tagadējie un tātad ne tik pilnīgi.

— Tev nav taisnība, priesteri, — Līsips iejaucās, — vai tad titāni un titanīdas bija sliktāki par tagadējiem cilvēkiem? Prometejs un viņa cīņu biedri upurēja sevi, lai cilvēkus atbrīvotu no tumsonības.

— Un tikai vairoja viņu ciešanas ar apzinātu atbildību, dodot gan sapni par brīvu gribu, bet nepaceļot viņus no nebrīvās dzīves tumsības, — garais priesteris piebilda.

— Pēc mūsu mītiem, Krons aprij savus un RejasGajas bērnus. Urāns arī tos iznīcina. Citiem vārdiem sakot, Laiks un Debesis iznīdē no Zemes virsas savus augļus. Vai leģenda nozīmē to, ka Zeme, Daba jeb Šakti nav spējīga radīt īstus dieviem līdzīgus cilvēkus?

— Leģenda nozīmē to, ka cilvēcei galu galā vajadzēs pašai sevi pārradīt, iegūstot pilnīgākas zināšanas un prasmi sevi pilnveidot. Mūsu svētie raksti stāsta par agrākajām cilvēkugaru rasēm. Es nerunāšu par trim pirmajām, tās ir ļoti tālas no mums. Tieši pirms mums dzīvojusi ceturtā rase ar skaistām sievām, kas cēlušās no debesīm. Ebreju mitoloģija neatzīst vairāku rasu nomainlšanos, bet tikai vienreiz radītu cilvēku pāri, kas ir tādi paši kā tagadējie cilvēki Taču viņiem ir leģenda par to, ka pirmajam cilvēkam Ādamam pirms viņa cilvēciskās sievas Ievas it kā esot bijusi vēl viena — Lilite. Leģendā tā pārvērtusies ļaunā dēmonā, kas ir gan skaists, taču visādi kaitē Ievai, līdz dievs sūta trīs eņģeļus, kas Liliti aizdzen tuksnesī.

Indiešu Lilites ir gluži citādas. Arī tās spēj laisties pa gaisu, taču ir bezgala labas pret cilvēkiem. Visu šo — pie mums par Khado saukto — sensieviešu valdniece tika dēvēta par Sangie Khado un bija pasakaini daiļa. Atšķirībā no apsarām Khado nebija apveltītas ar prātu, bet tikai ar jūtām. Un sapnis par skaistu cilvēka ķermeni un Erota pārcilvēcīgo spēku pie mums dzīvo kā atmiņa par šīm Lilitēm.

— No Austrumu cilvēkiem esmu dzirdējusi leģendu par debesu skaistulēm peri, kas dzimušas no uguns. Tās arī laižoties pa gaisu un nolaižoties pie izredzētiem mirstīgajiem, — Taīda sacīja, atcerēdamās savu uzturēšanos pie ezeriem Persepoles tuvumā.

— Arī tās, bez šaubām, ir atbalss no atmiņām par Liliti, — vecākais priesteris piekrita, izrādīdams Taīdai aizvien lielāku uzmanību.:— Mūsu uzdevums ir atmodināt mākslinieka dvēselē šo atmiņu, pakļaut viņa dvēseli savai varai un ļaut, lai savās mākās īpaši prasmīgās svētās dejotājas paveic pārējo, izstumjot no mākslinieka sirds postošo kaisli uz modeli, kurš nevēlas ar viņu saistīt savu likteni!

— Pie Eifratas es redzēju īstu seno mesopotāmiešu Liliti. — Un Taīda pastāstīja par mazo svētnīciņu ceļmalā aiz kalna pārejas ar spārnotas sievietes tēlu altāra nišā. — Domāju, ka no visiem ļoti seniem sieviešu tēliem šai dievietei bija vispilnīgākais ķermenis. Bet vai es drīkstu redzēt sevišķi meistariskās dejotājas?

Vecākais priesteris labvēlīgi pasmaidīja, iesizdams pa nelielu bronzas disku un vienlaikus ar pavēlošu galvas mājienu likdams tulkam atstāt zāli. Bārdu glaudīdams, babilonietis steigšus izgāja laukā. Acīmredzot tempļa izmeklētās dejotājas nebūt netika rādītas visiem. Erīda, piepeši kaut ko atcerējusies, aizsteidzās uz savu istabu.

Pa nemanāmām durvīm starp ziloņu attēliem ienāca divas meitenes ar vienādām metāla rotām uz tumsnējiem, gludiem augumiem: ieslīpi apliktām platām zelta jostām, kaklarotām, kājusprādzēm, lieliem gredzenveida auskariem un prāvos rubīnos zaigojošām pieressaitēm ap īsiem, cietiem matiem. Abu maskām līdzīgās, nekustīgās sejas ar stipri slīpām un šaurām acīm, īsiem deguniem un platām mutēm ar pilnīgām lūpām bija tik līdzīgas kā dvīņiem. Līdzīgi bija arī abu neparasti veidotie augumi. Šauri pleci, tievas rokas, nelielas izaicinoši izslējušās krūtis, tievs viduklis.

Šis gandrīz meitenīgais trauslums asi kontrastēja ar ķermeņa apakšdaļu — tā bija masīva, ar platām un resnām gūžām, spēcīgām kājām un gandrīz vai radīja smagnēja spēka iespaidu. No vecākā priestera paskaidrojumiem grieķi saprata, ka šīs meitenes ir no tālajiem austrumu kalniem aiz Smilšu upes. Viņās īpaši spilgti izpaužas cilvēka divpusība: ķermeņa debesīgi vieglāaugšdaļa un masīvā, tumša zemes spēka pilnā apakšdaļa.

Taīda izteica šaubas, Vai viņas spēj dejot.

— Neliela auguma sievietes vienmēr ir lokanākas par tām, kas līdzinās korām un diženām statujām. Es nepavisam nepazīstu šīs tautas no tālajiem austrumu kalniem un stepēm, līdz kurienei neaizkļuva Aleksandra karotāji.

Īss rīkojums — un viena no meitenēm nosēdās uz grīdas, kājas sakrustojusi, un sāka ritmiski sist plaukstas, lāpu gaismā mirgojošajām rokassprādzēm šķindot. Otra sāka deju ar tik lielu izteiksmību, kāda sasniedzama, vienīgi daudzus gadus slīpējot talantu. Atšķirībā no Rietumu dejām kājas kustībās piedalījās maz, toties rokas, galva un viduklis kustējās apbrīnojami daiļi, plaukstas atvērās līdzīgi ziediem.

Taīda, pauzdama atzinību, sāka, Cik jaudas, plaukšķināt. Dejotājas pārtrauca savu deju un pēc priestera dotas zīmes nozuda.

— Šīs meitenes ir ļoti savdabīgas, — Taīda sacīja, — bet es tomēr neizprotu, kur slēpjas viņu pievilcībaNav ne harmoniskuma, ne līdzības ar Haritām.

— Bet es izprotu! — piepeši ierunājās visu laiku klusējušais Līsips. — Redzi. Vīrietis zina, ka šajās sievietēs apvienojušies divi pretēji Erota spēki.

— Un tu to atzīsti, skolotāj? — Taīda šaubījās. — Kāpēc tad savā mākslā tu arvien tiecies pēc pilnības?

— Daiļuma mākslā — Jā,— Līsips atbildēja, — taču Erota likumi ir citādi.

— Es itin kā sapratu, — Taīda noraustīja plecus, — un tu domā, ka Ehefils ir tādos pašos uzskatos?

— Man šķiet, ka slīpacainās meitenes viņu izdziedinās, — Līsips pasmaidīja.

— Un arī Kleof radam viņas būtu patikušās? Viņš tik ļoti nopūlējās ar Anadiomeni, izraudzījies mani. Kāpēc tā?

— Nevaru runāt tā vietā, kurš jau šķērsojis Aizmirstības upi. Es pats domāju tā: tu neesi Lilite, bet apsara, kā viņi sauc savas debesu hetēras. Iegūt tevi, paņemot no tevis visu, ko tu vari dot, lemts tikai nedaudziem, kam tas pa spēkam. Visiem pārējiem — bezgala vēlīgās, neprātīgās un kvēlās Lilites. Katrs no mums var būt viņu izredzētais. Apziņa, ka Lilites ir dāsnas pret visiem vīriešiem, satrauc mūsu sirdis un neatturami vilina pie tām ar pagājušo gadsimtu atmiņu.

— Un kas, pēc tavām domām, ir Erīda?

— Tikai ne Lilite. Viņa ir nežēlīga pret vājībām un neiecietīga pret neprasmi. Ehefils aizrāvās ar tēla paraugu. Viņam par nelaimi, tēls un modelis izrādījās viens un tas pats.

— Kleofrads runāja par savu aizraušanos ar mani.

— Viņam tas būtu bijis vēl ļaunāk nekā Ehefilam. Ehefils vismaz ir jauns.

— Un mani, pēc tavām domām, vairs nav iespējams mīlēt? Pateicos, mans draugs!

— Nemēģini man pārmest, ka cenšos izprast tavu noskaņojumu. Tu zini — ja vien vēlēsies, tevpie kājām būs ikviens. To visu izzinājušo un pārvarējušo priesteri tu esi pilnīgi satriekusi. Cik tas vienkārši tādai kā tu! Vajag tikai dažu skatienu un pozu. Velti, tu viņam neatbildēsi kā Lilite. Kā šķēpa smaile tevi ieurbušās pašas izbaudītas, apsaras cienīgas jūtas. Man liekas, tu esi bijusi Aleksandra mīļotā un esi viņam atdevusi visu Erota spēku!

Taīda pietvīka.

— Bet Ptolemajs?

— Tu viņam dzemdēji dēlu — tātad viņa Erots pret tevi ir stiprāks nekā tavs pret viņu, citādi būtu piedzimusi meita.

— Bet ja tas abiem vienādi spēcīgs?

— Tad es nezinu. Varēja būt gan vienādi, gan otrādi… Mūsu saimnieki pieklājīgi gaida, kad mēs iesim prom.

Abi pateicās priesteriem, vēlreiz atkārtoja lūgumu par Ehefilu un pa tumšo templi devās uz savām cellēm. Četras durvju priekšā degošās lāpas norādīja, cik ilgi vēl līdz rītausmai.

— Pateicos tev, LIsip. Kad tu esi kopā ar mani, es nebaidos pastrādāt muļķības, — Taīda atvadoties sacīja, — tava gudrība…

— Gudrība, atēniet, tās īpašniekam nemaz nav tik patīkama. Gudru cilvēku ir maz. Gudrība pamazām uzkrājas tiem, kas neļauj sevi ietekmēt cildinājumiem un atmet melus. Paiet gadi, un pēkšņi tu atklāj, ka tevī vairs nav senāko vēlmju un ka tu izproti savu vietu dzīvē. Sākas sevis ierobežošana, piesardzība rīcībā, seku paredzēšana iepriekš, un tu esi — gudrs. Tā nav laime tavā poētiskajā izpratnē, nepavisam ne. Satraukumu un dusmas cilvēki remdē dziesmā un dejās, neko nezinādami par to būtību. Nevajag daudz spriedelēt par dievu un cilvēku pazīšanu, jo klusēšana ir gudrības īstenā valoda. Atklātas sirdis to labi saprot. Vēl jo nesaprātīgāk ir atklāt patiesības cilvēkiem, kas dod priekšroku brīnumiem un panākumus tiecas gūt, ejot pa visīsākajiem ceļiem, kādu nemaz nav, jo pastāv vienīgi pakāpeniska augšupeja. Bet lūk, ko es tev teikšu pavisam noteikti kā vislielāko gudrību: zemošanās kāda priekšā visīsākajā laikā samaitā to, kura priekšā citi zemojas.

— Vai tu domā zemošanos sievietes priekšā?

— Nekādā gadījumā. Tā ir dabiska nodeva skaistumam un Erotam. Es runāju par klanīšanos valdniekiem un karavadoņiem, kuru rokās atrodas cilvēku likteņi, uz ilgu laiku vai tikai uz mirkli — tam nav nozīmes.

— Tu runā par Aleksandru?

— Iedomājies uz mirkli sevi par cilvēku, kura priekšā zemojas miljoniem visdažādāko cilvēku, patiesīgu un meļu, cildenu un verdzisku dvēseļu, drosminieku un gļēvuļu. Patiesi nepieciešams dievišķs spēks, lai nesalūztu un nenodotu savus sapņus.

— Lai nenodotu savu likteni?

— Visas tautas savas zemes nodevēju soda ar nāvi. Bet kāpēc cilvēki nepamana tos, kas nodod paši savu dvēseli? Šādiem nodevējiem taču vairs nepiemīt patiesīgums. Uz šādu cilvēku nedrīkst paļauties itin nekur. Tāds nevairīsies nekādas nekrietnības, un ļaunums viņā pieņemsies spēkā. Kas ir negodīgs vissvarīgākajos jautājumos, tas drīz vien zaudēs visu, kas viņā bijis labs. Daudz ir runāts par manu godīgumu. Es tiešām vienmēr cenšos būt godīgs, nekad neizpaužu noslēpumus un necenšos izzināt to, ko mannegrib teikt. Liels noziegums rodas no sīku kļūdu un pārkāpumu virknes, bet lielu, dievišķu cieņu var iemantot, sevi nemitīgi iegrožojot un apvaldot.

— Un tu domā… j

— Vērtē tikai sevi pašu — un tas ir ļoti grūti, bet, izcilu un vēl jo vairāk dižu cilvēku vērtējot, paļaujies uz laiku un tautu. Nepietiek tikai ar pareizu rīcību vien, vajag zināt arī īsto laiku, kad rīkoties. Mēs nevaram iesēsties laivā, kas jau aizpeldējusi garām, vai arī tajā, kas vēl nav pieirta klāt. Zināt, kā jārīkojas, ir tikai puse no visa, otra puse ir — zināt brīdi, kad jārīkojas. Visiem darbiem pasaulē ir savs laiks, taču cilvēki visbiežāk to palaiž garām.

— Vai arī Aleksandrs to palaidis garām?

— Nē, man ir aizdomas, ka viņš savu darāmo ir paveicis par agru. Taču tu atkal liec man spriest par cilvēku, kurš tevi saista vairāk par visu pasaulē. Ej pie miera!

Taīda paklausīja. Viņa pastāstīja Erīdai, kā Eridu tempļa priesteri apņēmušies izdeldēt no Ehefila sirds neprātīgo mīlestību uz viņu. Melnā priesteriene neizrādīja ne prieku, ne sarūgtinājumu. Taīda iedomājās sevi viņas vietā. Viņa būtu mazliet apbēdināta par nemīlama, bet tomēr izcila un uzticīga pielūdzēja zaudējumu. Taču Erīda domāja tikai par čūsku pavēlnieci Nāgiju. Viņas nesatraucamo sirdi bija saviļņojis briesmīgais rituāls ar tik milzīgu un indīgu čūsku, par kādām viņa debija pat dzirdējusi. Arī Taīda bija ne mazāk satraukta. Tiklīdz viņa pirms laišanās miegā aizvēra acis, viņas priekšā spilgti, skaidri — gluži kā bronzas tēlu virkne — nostājās jaunā indiete un milzīgā čūska savā baismīgajā dejā…

Bija pagājušas vairākas dienas kopš viņu ierašanās Eridu templī, kad sāka pūst karstais rietumu vējš. Nakts bija tveicīga, un Taīda slikti gulēja. Sīrijas tuksneša vējš uzbudinošā vientulībā šalca un svilpa tempļa griestu neskaitāmajās ailēs un lodziņos, atnesdams gurdenumu ķermenim un nomāktību garam. Tas pūta arī nākošajā dienā, spēkā nepieņemdamies un nerimdamies. Atēnieti pārņēma melanholija. Pašas dzīve sāka likties bezmērķīga: atmiņas par aizgājušajiem, dziļi noslēptā mīlestība, ilgā gaidīšana uz Ptolemaju, saimnieces loma lielā mājā un kopīgo bagātību — īstenībā karā salaupīto dārgumu glabātājas loma. Viņa būtu varējusi pavairot dārgumu krājumus, bet kāpēc? Viņa būtu varējusi… daudz ko viņa būtu varējusi, un vienmēr viņai radās jautājums: kāpēc? Vai viņa būtu nogurusi no pastāvīgās aizrautības, ar kādu ķērās pie itin visa, no spēcīgo jūtu uzliesmojumiem? Varbūt viņa nemanot kļuvusi veca un vairs nespēj iejūsmināties kā senāk, joņot pa kaklu pa galvu, apvaldīt sajūsmas asaras, sastopot ko skaistu, ar aizturētu elpu klausīties stāstus un dziesmas?

Pat Erīda kļuva līdzīga atēnietei. Abas kailas vāļājās uz ādas spilveniem, atlaidušas galvu uz sakrustotām rokām un mēmi raudzīdamās zili apgleznotajā sienā.

Līsips bija nozudis kaut kur templī, bet Ehefilu aizveda, lai, kā skolotājs parupji izteicās, viņam «izdauzītu laukā mīlestību».

Pagāja vairākas dienas. Varbūt vesels mēnesis? Parastā laika skaitīšana Taīdai vairs neeksistēja. Daudzi ar laiku saistīti pagātnes, tagadnes un nākotnes notikumi bija zaudējuši savu nozīmi. Viss vienlīdz mierīgi, bez bēdām un aizrautības, bez prieka gaidām, bez skaudrām atmiņām un nožēlas par to, kas nav piepildījies, bija sajaucies kopā Taīdas līdzsvarotajā sirdī…

Līsips uzradās, par kaut ko smīkņādams, un atrada abas kūtri blakus gulšņājam un ar lielisku ēstgribu iznīcinām plācenīšus ar krējumu. Noskatīdams viņas, tēlnieks nemanīja nekādas pārmaiņas, izņemot bedrītes vaigos un abu patiesi olimpisko mieru.

— Par ko tu smejies, skolotāj? — Taīda vienaldzīgi ieprasījās.

— Izdziedinājuši! — Līsips iesmējās vēl atklātāk.

— Kuru? Vai mūs?

— No kā tad jūs lai dziedina? Ehefilu! Viņš nolēmis palikt Eridu templī!

Taīda ieinteresējusies paslējās uz elkoņa. Erīda pagrieza acis uz Līsipa pusi.

— Palikt šeit un veidot šito, kā tak viņas sauca, vārdu sakot, to greizacaino Lilitu statujas.

— Patiešām izdziedinājuši! — Taīda iesmējās. — Bet tu tomēr esi zaudējis savu skolnieku, Līsip.

— Mākslai viņš nav zudis, tas ir galvenais! — tēlnieks atbildēja. — Starp citu, viņi grib pirkt Kleofrada Anadiomeni. Dod dubultu zelta svaru. Tas tagad kļuvis dārgāks par sudrabu. Par statēru, kas senāk bija divu drahmu vērtībā, dod četru drahmu pūci. Daudzi Grieķijas tirgotāji izput.

— Tad pārdod! — Taīda mierīgi sacīja. Līsips pārsteigts Viņā noraudzījās.

— Bet Aleksandra vēlēšanās?

— Man šķiet, Aleksandram, ja viņš atgriezīsies, nebūs laika domāt par Anadiomeni. Atceries, kāds milzums cilvēku viņu gaida Babilonā. Un bez cilvēkiem vēl veseli kalni papīru, lūgumu un atskaišu no visas viņa milzīgās impērijas. Ja vēl nāks klāt Indija…

— Tā klāt nenāks! — Līsips ar pārliecību noteica.

— Man nav ne jausmas, cik varētu maksāt Anadiomene.

— Daudz! Kaut arī droši vien nedos tik daudz kā par mana skolotāja Polikleita Diadūmenu. Vi§a pasaule zina, ka par to samaksāja simt talantus vecajos laikos, kad nāudai bija lielāka vērtība. Anadiomene ir tik skaista, ka, ieskaitot sudraba vērtību, par viņu dos ne mazāk kā trīsdesmit talantus.

— Tā ir milzu cena! Bet cik vispār tēlnieki ņem? — pārsteigtā Taīda gribēja zināt.

— Par modeļiem un paraugiem labs tēlnieks ņem divtūkstoš drahmū, par statujām un bareljefiem līdz desmit tūkstošiem.

— Tas taču ir tikai pusotra talanta!

Vai gan var salīdzināt Kleofrada radīto izcilo darbu ar labu, taču parastu darbu? — tēlnieks iebilda. — Tad tomēr pagaidīsim ar Anadiomeni?

— Pagaidīsim, — Taīda piekrita, domādama par ko citu, un Līsips bija pārsteigts par to, ka nemanīja ne mazāko satraukuma pazīmju, kādas agrāk bija izraisījusi Aleksandra pieminēšana.

Atēniete paņēma sudraba zvaniņu, ko viņai bija iedevis virspriesteris, un pašķindināja to. Pēc brīža cellē ieradās viņš pats un apstājās uz sliekšņa. Taīda uzaicināja viņu apsēsties un apvaicājās par viņa jaunākā amata brāļa veselību.

— Viņš ir nopietni saslimis. Nav derīgs Tantras augstāko rituālu izpildīšanai ar viņu. — Sekoja galvas mājiens uz Erīdas pusi.

— Man pie tevis liels lūgums, priesteri. Mums pienācis laiks atstāt templi, bet man gribētos sevi pārbaudīt vēl vienā veidā.

— Saki.

— Saņemt čūskas skūpstu — tāpat kā jūsu Nāgija.

— Viņa zaudējusi prātu! Jūs viņu esat padarījis par afektā nonākušu menādu! — Līsips izsaucās tik skaļi, ka priesteris pārmetoši paskatījās uz viņu.

— Vai tu jūties pietiekami stipra briesmīgā rituāla izpildīšanai? — indietis nopietni vaicāja.

— Jā!—Taīda pārliecināti apgalvoja ar bezrūpīgu drosmi, ko Līsips pazina jau sen.

— Tu viņu pazudini, — tēlnieks sacīja priesterim, — tu kļūsi par slepkavu, ja viņai to atļausi.

Priesteris papurināja galvu.

— Sī vēlēšanās viņā nav radusies nejauši. Pirms dzīves uzdevumu veikšanas ir jānoslcaidro savu spēku apmēri, jo dzīve cilvēkiem ar atvērtām acīm un sirdīm ir mākslā, nevis viltība. Iespējams, ka viņa aizies bojā. Tātad Karmas norādījums bijis — pārtraukt viņas dzīvi šādā vecumā. Ja neaizies bojā, šī pārbaude vairos viņas spēkus. Lai notiek tā!

— Un es arī. — Erīda nostājās Taīdai līdzās.

— Ej arī tu, es nešaubījos, ka tu to vēlēsies.

Līsips, aiz bailēm un sašutuma nespēdams parunāt, ieķērās sev bārdā tā, it kā tā būtu priestera bārda.

Taīda un Erīda nokāpa pazemē. Čūsku pavēlniece abām novilka visas drēbes un noņēma rotaslietas, ierīvēja ar pienu un vērmelēm, aplika priekšautus. Muzikālajai atēnietei pietika ar dažām minūtēm, lai iemācītos melodiju. Erīdas apmācīšana prasīja vairāk laika, bet ritmus viņas abas, kā jau dejotājas, saprata uzreiz.

Čūsku pavēlniece izvilināja savu briesmoni no alas, un Taīda pirmā sāka ar nāves briesmām saistīto spēli. Kad čūska izslējās, paliekdama lejup savu zvīņoto galvu, Taīda sadzirdēja nesaprotamā valodā teiktus čukstus, piespieda lūpas nezvēra degunam, zibenīgi atlecot atpakaļ. Čūska metās uz priekšu, šķiezdama indi uz priekšauta, taču Taīda, no pārdzīvojuma drebēdama, jau atradās drošībā. Čūskai iedeva padzerties pienu, un priekšā izgāja Erīda. Melnā priesteriene negaidīja un, tiklīdz čūska izslējās uz astes, nošmaukstināja skūpstu tai uz deguna un atlēca atpakaļ, pat neļaudama čūskai apšļākt sevi ar indi. Čūsku pavēlniece aiz pārsteiguma iekliedzās, un satracinātais nezvērs metās viņai virsū. Indiete izvairījās no kodiena, iešļāca čūskai purnā pienu no otras bļodiņas, ko turēja rokās, izstūma Taīdu un Erīdu aiz režģa un atviegloti nopūtās. Taīda viņu noskūpstīja un uzdāvināja dārgu rokassprādzi. Tajā pašā vakarā virspriesteris aplika Erīdai ārkārtīgi retu kaklarotu no indes zobiem, kas iegūti no vismilzīgākajām čūskām, kādas vien jelkad noķertas Indijas mežos. Taīda saņēma citu dāvanu — kaklarotu no zeltā iekaltiem un uz ķēdītes savērtiem maitu grifu nagiem.

— Šī ir uz austrumiem pāri kalniem vedošo noslēpumaino taku sargātājas rota, — priesteris paskaidroja.

— Un manējā?

— Kā jau piederas, tā ir bezbailības, nenogurdināmības un pagodinājuma simbols, — indietis atbildēja, noraudzīdamies melnajā priesterienē ar daudz lielāku cieņu nekā agrāk.

Bez tam virspriesteris uzdāvināja Taīdai caurspīdīga halcedona kausu ar tajā iegravētu čūsku dejas skatu.

PIECPADSMITA NODAĻA

NEPIEPILDĪJIES SAPNIS

No Eifratas uz putās nodzīta zirga atauļoja jātnieks. Tur, pie senās piestātnes, gaidīja Hēsione ar trīsdesmitairu laivu — flotes priekšnieka sievas priekšrocība! īsajā zīmītē bija teikts: «Ziņas no Nearha un Aleksandra. Armija atgriežas. Ierados jums pakaļ.» Ar to pietika, lai Līsips, Taīda un Erīda nevilcinoties sapostos, un pēc ilgas atvadīšanās indiešu priesteri visiem pasniedza milzīgus vainagus no nezin kur dabūtām zilām puķēm.

Ehefils, uzkāpis uz portika izvirzījuma, ilgi māja pakaļ zirgu kāju saceltajam putekļu mākonim.

Grieķi uz izturīgajiem un kārnajiem šejienes zirgiem bez atpūtas noauļoja vairākus parasangus.

Jau iztālēm viņi upē uz zaigojošā ūdens spoguļa ieraudzīja garu brūngani sarkanu kuģi, bet uz piestātnes plāksnēm — audekla nojumi. Tēbiete aizgūtnēm metās Taīdai pretī.

— Indijā viņi nav sasnieguši oikumenes galējo robežu! — viņa steigšus sāka satraukti runāt. — Pie piektās upes armija sadumpojusies, atteikdamās doties tālāk, kad mans Nearhs atklājis, ka Indas upe tek no kalniem, kas atrodas ļoti tālu no Nīlas sākumiem, un nevis uz austrumiem, bet uz dienvidiem, uz okeānu. Indas grīva atrodas saules virzienā. Sls divas upes šķir milzīgi sauszemes un jūras plašumi, tik neizmērojami, ka neviens to nebija varējis iedomāties…

Līsips nomierinādams uzlika roku Taīdai uz pleca. Prātnieka pieskāriens lika viņai nodrebēt.

— Aleksandrs ticis smagi ievainots, ejot triecienā cietoksnim, viņu izglābis tavs Ptolemajs un par to saņēmis Sotēra (Glābēja) pievārdu. Viņi cīnījušies pret ļoti daudziem ziloņiem. Būkefals gājis bojā. Tad viņi kuģojuši lejup pa Indu, Armija virzījusies pa tuksnesi, bet Nearhs braucis pa jūru gar Indijas krastiem, braucis astoņdesmit dienas un gandrīz nomiris badā, bet Aleksandrs tajā pašā laikā tuksnesī mocījies ar slāpēm. Pēc tam Aleksandrs ilgi gaidījis viņu norunātajā vietā, no kurienes tad arī Persepolē ieradušies ziņneši ar vēstīm…

To visu tēbiete izšāva vienā paņēmienā un apklusa, lai ievilktu elpu.

Līsips jokodams sapurināja Hēsioni aiz pleciem.

— Mitējies, citādi būsi pagalam un mēs vairāk neko neuzzināsim. Sievai, kurai ir tāds vīrs kā flotes vadītājs Nearhs, pieklājas ziņas izklāstīt labākā kārtībā. Kurš tev to visu stāstīja?

— Deinomahs, viens no Nearha palīgiem. Viņš saslimis un ar karavānu nosūtīts uz priekšu, uz Persepoli, bet no turienes ieradies Babilonā sagaidīt Nearhu.

— Kur tad ir Nearhs pats?

— Ved floti uz Babilonu un pa ceļam meklē ērtu ceļu kuģošanai uz Arābiju un Lībiju.

— Ceļu vēl vienam kuģojumam! — Taīda izsaucās.

— Jā! Pats Aleksandrs gribot braukt pa jūru, vairs neuzticēdamies kartēm un sauszemes aprakstiem, kas viņu nežēlīgi pievīluši Baktrijā un Indijā.

— Ko tad Deinomahs tev stāstīja?

— Visu! Viņš atveda kādu no tiem lobagiem, kas bija kopā ar Aleksandru gājuši caur Gedrosiju, divas dienas un divas naktis viņi pārmaiņus stāstīja par gluži neticamajām mocībām, kādas cietuši pārgājiena laikā. Tad es viņus atstāju savā mājā, lai izguļas un atpūšas, bet pati steidzos šurp. Jā, es esmu iegaumējusi visus sīkumus. Tu jau pazīsti manu labo atmiņu, — Hēsione piebilda, pamanījusi, kādu skatienu Līsips uzmet Taīdai.

— Ja jau tā,— tēlnieks nosprieda, — tad rīkosimies tāpat kā Deinomahs. Mēs kuģosim, bet tu stāstīsi, tikai ne naktīs: laika būs gana!

«No čūskas dzimusī» savas spējas nebija pārspīlējusī, un Taīda par karagājienu uz Indiju visu uzzināja daudz sīkāk nekā tad, ja būtu saņēmusi vēstuli no Ptolemaja, kurš Aleksandram bija kļuvis par galveno personu tūliņ aiz visaugstākā amata ieņēmēja hīliarha, proti, paša valdnieka vietnieka Hēfaistiona, kurš dižajam karavadonim vēl aizvien bija vistuvākais no draugiem.

Pa Hēfaistiona vienības uzceltu peldošu tiltu pārgājusi Indas upei, maķedoniešu armija nonāca draudzīgā zemē. Indieši godināja Aleksandru kā Rietumu valdnieku valdnieku. Tomēr aristokrātija, ko šeit dēvēja par «augstākajām kastām», maķedoniešus uzskatīja par barbariem, iedēvēdami tos par ganiem, jo tie pirmām kārtām interesējās par mājlopiem. Šīs zemes galvaspilsētā Taksilā Aleksandrs sarīkoja spožas svinības un sāka gatavoties nākamās upes — naidīgās Pauravu valsts robežas — pāriešanai. Pie šīs upes, ko ģeogrāfi nosauca par Hidaspu, notika smagākā kauja no visām, kādas vien pēc Gaugamēlām vajadzēja izturēt Aleksandra armijai. Sī kauja bija pat bīstamāka par kauju pie Gaugamēlām, jo Aleksandrs uz kādu laiku pilnīgi zaudēja vadību pār karaspēku. Nemitēdamies lija lietus, Hidaspa izblīda un pārplūda, dūņainie krasti pārvērtās staignājā. Upes austrumkrastā maķedoniešus gaidīja indiešu karaspēks ar valdnieku Poru priekšgalā. Aleksandrs cerēja viegli salauzt indiešu

pretestību — un rupji kļūdījās. Maķedoniešu karaspēka labākās vienības Ptolemaja, Hēfaistiona, Koina un Seleika vadībā pārcēlās uz austrumu krastu, bet Kraters ar rezervēm palika rietumu krastā. Maķedoniešus sagaidīja divas kaujas ziloņu rindas, kas soļoja ar sešdesmit olekšu atstarpi viena no otras. Starp tām virzījās kājnieki ar milzīgiem lokiem, ar kuriem varēja šaut tikai no balsta. So loku bultas urbās cauri bruņām un vairogiem.

Indieši sāka spiest maķedoniešus atpakaļ. Dubļos stigdami, ar Aleksandru priekšgalā izmisīgi cīnījās jaunie baktriešu un sogdu jātnieku strēlnieki. Tiem palīgā steidzās agriāņi un smagi bruņotie jātnieki, tomēr apturēt indiešu spiedienu nespēja. Indiešu kaujas ziloņi neatlaidīgi dzina maķedoniešus atpakaļ uz staigno krastu, bet rezerves vēl arvien nenāca. Izrādījās, ka Kratera vienība stāvēja aiz attekas un, iznākusi uz salas, atradās Hidaspas otras straumes priekšā, un tikt tai pāri nemaz nebija tik vienkārši.

Visniknākajā cīņas brīdī krita Aleksandra zirgs. Būkefals nebija ievainots. Tikai vecā kaujas zirga sirds nebija izturējusi veselu dienu ilgo kauju staignajos dubļos. Pārsēdies uz nenogurdināta zirga, Aleksandrs raidīja pret ziloņiem drošsirdīgo falangu, no kuras bija palikuši tikai seši tūkstoši cilvēku. Varonīgie veterāni devās uzbrukumā ar kaujas saucienu: «Enīalij, Enīalij!» Maķedoniešu garo šķēpu triecienu priekšā ziloņi nenoturējās, pagriezās atpakaļ un sāka mīdīt paši savu karaspēku, pilnīgi izjaukdami indiešu lieliskās kavalērijas rindas. Ierindu izjaukuši, maķedonieši kā dēmoni dzinās tiem pakaļ. No flanga triecienā nāca Pora rezerves kavalērija. Maķedoniešu falanga būtu zaudējusi daudz vīru, taču Aleksandrs, laikā atsteidzies, piespieda kājniekus nostāties ierindā un salikt kopā vairogus, lai atsviestu jātniekus atpakaļ. Tad beidzot piesteidzās Kratera rezerves vienība. Indiešu karaspēks sāka bēgt. To vajadzēja satriekt pilnīgi, taču Aleksandra galvenajiem kaujas spēkiem pretinieka vajāšana nebija ne prātā.

Kopš šīs simt trīspadsmitās olimpiādes targēliona trešās dienas maķedoniešu armija it kā aizlūza. Jau pie Indas uzzinājuši par Nearha atklājumu, karavīri negribīgi šķērsoja izdaudzināto upi. Drausmīgā kauja pie Hidaspas,

baismīgie ziloņi un indiešu karaspēka lieliskās kaujasspējas maķedoniešiem pilnīgi atņēma pašpaļāvību. Bet vēl nesen, klausīdamies Aleksandra apgalvojumos, ka Indija guļot viņu priekšā atklāta un pieejama, viņi bija uzskatījuši, ka beidzot karagājiens tuvojas nobeigumam.

Lielais iekarotājs pret uzvarēto Pauravu valsts valdnieku izturējās ļoti žēlsirdīgi. Viņš to atstāja pie varas.

Starp gleznainiem pakalniem pie Hidaspas upes, augstāk par kaujas vietu, Hēfaistions pēc Aleksandra rīkojuma sāka celt divas jaunas pilsētas: Nīkaju (Uzvaru) un Būkefaliju — par piemiņu tur apglabātajam kaujas zirgam.

Nearhs jau pirms kaujas bija piedāvājies Aleksandram uzbūvēt lielu floti un aizvest armiju lejup pa Indu. Valdnieks sākumā nepiekrita, bet tad atļāva, lai varētu kuģos doties uz austrumiem, kad būs nonāčis pie leģendārās upes Gangas, kas tek pie pašām Pasaules robežām. Nearhs valdnieku nepaklausīja un bez vieglajiem trīsdesmit airu kuģiem, ko bija iespējams vilkšus pārvilkt no vienas upes uz otru, ar feniķiešu palīdzību uzbūvēja vairākus smagus un platus plakandibena kuģus pēc paša zīmējumiem. Sie kuģi vēlāk izglāba armiju.

Aleksandrs ar agrāko neatlaidību tiecās uz austrumiem, šķērsodams upi pēc upēs, ar kaujām pārvietodamies pa pauguraino apgabalu, ko apdzīvoja arati — drosmīgas indiešu ciltis, kas dzīvoja bez valdniekiem. Ieņemot Sangalas cietoksni, Aleksandra armija zaudēja tūkstoš divsimt cilvēku. Maķedonieši ieņēma trīsdesmit astoņas nocietinātas pilsētiņas un apmetnes, iekams šķērsoja Akesinas (Čenabas) un Hidraotas (Ravi) upes. Karaspēks nonāca pie piektās upes Hifasijas (Bias). Dabā vēl arvien nemanīja nekādu pārmaiņu. Tālumā stiepās bezgalīgas kalnu grēdas. Nekas neliecināja, ka viņi tuvotos kādai robežai. Visa Indijas augšdaļa bija palikusi aiz muguras, bet, kas atradās priekšā, neviens nezināja. Paši pieredzējušākie izlūki, neprazdami vietējo iedzīvotāju valodu, nespēja uzzināt ceļu kaut ciķ uz priekšu.

Un tad viņu ceļu šķērsoja piektā upe, tikpat strauja un salta kā jau pārietās. Aiz tās stiepās tādi paši zilganā dūmakā un biezu mežu zaļumā tinušies pakalni. Armija apstājās.

Pors savam uzvarētājam bija stāstījis par Magadhas valsti aiz Hifasijas, kuras valdniekam esot divsimttūkstoš kājnieku, divdesmittūkstoš jātnieku un trīs tūkstoši ziloņū. No turienes atbēgušais karavadonis Čandragupta apstiprināja Pora teikto. Dienvidrietumos, pa labi no Magadhas valsts, dzīvoja negantās aparadžitu (neuzvaramo) ciltis, kam piederēja daudz sevišķi lielu kaujas ziloņu. Un neviens nekā nezināja par pasaules malu, par okeānu! Maķedoniešu karavīriem piepeši k}uva skaidrs, ka tālākais ceļš ir bezmērķīgs. Zemi, kur prot labi cīnīties, nevar ieņemt straujā triecienā. Indijas plašumi ir tik lieli, ka te izkliedēsies visa Aleksandra armija, atstādama savu karavīru kaulus šajos nebeidzamajos pakalnos. Kara laupījums nogurušo karaspēku vairs nevilināja. Viņu nekļūdīgais un neuzvaramais vadonis savā trauksmē uz lielo okeānu bija aizgājis pārāk tālu, bet pie Hidaspas viņu tik tikko nebija pametusi nemainīgā veiksme. Tur armiju bija izglābusi falangas un vairognesēju pašaizliedzīgā drosme. Šoreiz bija izglābusi! Bet priekšā gaidīja vēl sīvāki ienaidnieki. Armijai vairs nebija spēka. Maķedoniešus bija aizlauzusi briesmīgā kauja unviss šis nebeidzamais karš. Karaspēks atteicās paklausīt, palika pie sava: iet tālāk nav jēgas, ir jādodas mājup, kamēr vēl pietiek spēku pārvarēt noietos plašumus.

Aleksandrs nezināja, ko iesākt. Viņš apgalvoja, ka karagājiena beigas ir tuvu. Pavisam netālu ir Ganga, bet aiz tās okeāns, un tad viņi visi mierīgi kuģos mājup — garām Indijai uz Ēģipti.

Apspriedē pie Aleksandra kā armijas pārstāvis uzstājās Koins, Hidaspas kaujas varonis. Viņš sacīja, ka izlūku iegūtās ziņas tikušas karavīriem noklusētas: Ganga nepavisam neesot tuvu. Līdz tai esot trīs tūkstoši stadiju. Aiz Gangas nekāda okeāna neesot, tikai nebeidzamu kalnu grēdas. Vai gan Aleksandrs neredzot, cik maz viņa karaspēkā palicis maķedoniešu un grieķu, vai viņš neskaitot kritušos, sakropļotos, no slimībām mirušos, uz ilgu laiku, ja ne uz visiem laikiem viņa celtajās pilsētās atstātos? Visi, kas vēl dzīvi, ir nodzīti gluži kā zirgi, uz kuriem jāts pārāk daudz un ilgi.

Pēc Koina dotas zīmes valdnieka priekšā kaili, tikai ar bruņucepurēm galvās nostājās septiņi gara auguma maķedonieši, rādīdami neskaitāmas sadzijušu un vēl nesadzijušu ievainojumu rētas un kreves. Tie sāka saukt: «Aleksandr, nespied mūs iet pret pašu gribu! Mēs vairs neesam tādi, kā bijām agrāk; ar varu piespiesti, kļūsim vēl jo sliktāki. Mēs neesam tev atbalsts, vai tad tavas acis vairs nav redzīgas?»

Lielais karavadonis niknumā saplosīja savas drēbes, lai šiem mazdūšīgajiem parādītu pats savas rētas un brūces, jo viņam to bija vairāk nekā jebkuram no karavīriem, bet tad ātri apdomājās un noslēdzās savā teltī, nepieņemdams ēdienu. Beidzot viņš aizsūtīja karavīriem ziņu, ka uzklausīšot dievu gribu.

Jau sen armija nebija raudzījušies uz veco, karagājiena grūtības ar pūlēm izturējušo pareģi Aristandru ar tādu satraukumu kā tad, kad viņš, rīta agrumā Hifasijas krastā zīlēšanai gatavodamies, pāršķērda upura aitu. Aristandrs vēl nebija paguvis pavēstīt biedinošo pareģojumu, kad Ptolemajs, Seleiks, Koins un visi līdzās stāvošie karavadoņi jau paši ieraudzīja skaidras neveiksmes un bojāejas zīmes. Nekādā gadījumā nedrīkstēja doties pāri upei! Karavīru vētrainās gaviles, kad Aleksandrs pavēlēja griezties atpakaļ, norādīja, ka viņu pacietība sasniegusi galējo robežu. Valdnieks pavēlēja Hifasijas krastā uzcelt divpadsmit akmens kolonnas, kas iezīmēja viņa Indijas karagājiena beigas. Armija atgriezās nemitīgā lietus applūdinātajā Nīkajā pie Hidaspas, kur tika būvēta flote. Tikko spējis sasniegt Nīkaju, aiz spēku izsīkuma nomira Koins, pirms nāves izdarījis biedriem tik lielu pakalpojumu.

No šejienes Aleksandra karaspēks kuģoja pa upi lejup. Lielākā daļa vieglo airējamo kuģu aizgāja bojā krācēs ūn straujtecēs. Nearha platsānu kuģi pa ūdeņu pilno Hidaspu un straujo Indu ceļu veica daudz sekmīgāk. Nearhs ierosināja apstāties un uzbūvēt vairāk šādu kuģu. Aleksandrs atteicās. Nepiepildījis sapni par Austrumu okeāna sasniegšanu, viņš šāka steigties atpakaļ uz savu impēriju, ko bija uz tik ilgu laiku pametis.

Jātnieki virzījās pa abiem Indas krastiem. Pa vienu krastu vienība, ko vadīja Hēfaistions, pa otru — Kratera vadītā vienība, šie abi Aleksandra augstākie karavadoņi pastāvīgi ķildojās. Kājnieki kopā ar Aleksandru un Ptolemaju brauca kuģos. Laiku pa laikam notika kaujas ar drošsirdīgām ciltīm, kas nikni aizstāvēja savas zemes pret maķedoniešiem. Aleksandrā bija iemitinājies ļauns dēmons. Sākās nevajadzīgas cilvēku apkaušanas, jo maķedonieši neņēma gūstekņus, vergi viņiem vairs nebija vajadzīgi: nebija nekādas iespējas tos paēdināt un vēl jo vairāk aizvest līdz tirgiem.

Malli zemē, lielā Tara tuksneša malā, kur iedzīvotāju varonība bija lielāka nekā citur, maķedoniešu karaspēks ilgāku laiku tika aizkavēts pie kāda labi uzcelta cietokšņa, kas bezbailīgi aizstāvējās.

Pretestības saniknots, Aleksandrs pats kāpa augšā uz cietokšņa sienas. Tiklīdz viņš bija sasniedzis tās augšu, kāpnes aizlūza. Aleksandram neatlika nekas cits kā vien cauri bultu lietum nolēkt no sienas cietokšņa iekšpusē. Kopā ar viņu bija tikai divi vīri: Peikests — viņa pastāvīgais vairognesējs, kurš viņam nopakaļ nesa Trojā iegūto Ahilleja melno vairogu, un Leonnats. Par savu dzīvību Aleksandrs visvairāk pateicības parādā bija Peikestam. Bulta izurbās Aleksandram cauri krūtīm, un viņš nokrita kā beigts. Arī ievainotais Peikests nokrita ceļos, bet Leonnats, arī noplūdis asinīm, abus aizsedza ar Trojas kara varoņa svēto vairogu un — spēcīgs kā Hērakls — atsita ienaidniekus, līdz cietoksnī ielauzās līdz neprātam saniknotie maķedonieši. Nedaudz mirkļos cietokšņa aizstāvjus apkāva visus līdz pēdējam. Valdnieku ar bultu krūtīs aiznesa uz kuģi, kur atradās Aleksandra telts…

— Pagaidi! — Taīda pārtrauca Hēsioni. — Kur tad bija Ptolemajs, un kāpēc Sotērs (Glābējs) ir viņš, nevis Peikests vai Leonnats?

— Nezinu. Arī Deinomahs to nezināja. Acīmredzot Ptolemajs spēja ar pietiekami, lielu karaspēku izlauzties līdz Aleksandram un visus izglābt. Karaspēkā par Glābēju dēvē tieši viņu, nevis kādu citu. Annija ziņa labāk!

— Un kas tad notika tālāk? — Līsips pasteidzināja.

— Kad Aleksandru atnesa uz kuģa, neviens neuzdrošinājās pieskarties bultai, kas rēgojās laukā no krūtīm, visi domāja, kā valdnieks mirst. Vispieredzējušākais karavadonis Perdiks lika pagriezt Aleksandru uz sāniem, ar saviem varenajiem pirkstiem nolauza krūtīm cauri izgājušo bultas uzgali un izvilka kātu. Tad viņš krūtis cieši pārsēja un, noguldījis valdnieku uz sāniem, lika tam dot dzert ūdeni ar vīnu, kas nostādināts uz pelašķiem. Kad atsteigušies ārsti, asiņošana jau bija mitējusies. Aleksandrs atguva samaņu no karavīru saucieniem un vaimanām. Armija pieprasīja, lai tai parāda valdnieku dzīvu vai mirušu. Aleksandrs pavēlēja pārnest viņu krastā zem nojumes, lai cilvēki, garām iedami, varētu viņu redzēt.

Kad kuģis piestāja piemērotā vietā, kur tika uzcelta nometne ilgākam laikam, tālāk nost no līķu pilnajām, kūpošajām cietokšņa drupām, Aleksandrs, bāls kā krīts, neuzklausīdams draugu iebildumus, ar pārcilvēcisku gribas piepūli uzkāpa zirgā un spēja cauri gavilējošajam karaspēkaņi aizjāt līdz savai teltij. Sī pēdējā piepūle izsmēla viņa spēkus. Daudzas dienas viņš nogulēja, ciezdams drausmīgas sāpes caururbtajās krūtīs, vienaldzīgs pret visu pasauli.

Tikmēr Nearhs, ņemdams palīgā visus karavīrus, kas kaut cik prata kuģu būves darbu — bet maķedoniešu un piejūras iedzīvotāju vidū tādu atradās tūkstošiem —, steigšus būvēja kuģus.

Uz maķedoniešu nometni no visām pusēm plūda ne tikai piedzīvojumu meklētāji, tirgotāji un sievietes, bet arī zinātnieki, filozofi, mākslinieki un aktieri. Sākās jauns gads, simt četrpadsmitās olimpiādes pirmais gads. Armija pamazām tika vesta kuģos prom pa Indu. Aleksandra pārcilvēciskais dzīvības spēks pārvarēja vēl vienu smagu ievainojumu, kas vairumam cilvēku būtu bijis nāvīgs. Vēl slims būdams, viņš ilgi runājās ar indiešu filozofiem. Grieķi tos dēvēja par gimnosofistiem — kailajiem prātniekiem, jo tiem bija paradums staigāt apkārt gandrīz bez kāda apģērba, tā uzsverot, ka tiem nav nekādu pasaulīgu vēlmju. Aleksandrs ar sarūgtinājumu uzzināja, ka ir velti cēlies pāri upei pēc upes, likdams izsīkt savas armijas pacietībai. Izrādījās, ka Hidaspa saplūst kopā ar Akesinu un Hidraotu, bet vēl tālāk uz leju to kopējā straumē ieplūst Hifasija un galu galā kopā saplūdušās upes ietek Indas lielajā kreisās puses pietekā Laradzā (Satledžā)—četrtūkstoš stadiju lejpus Hēfaistiona ierīkotajai pārceltuvei pār Indu. Ja viņš nebūtu tik stūrgalvīgi lauzies. uz austrumiem pa milzīgo kalnu grēdu priekškalnēm, bet būtu nokāpis lejup dienvidu virzienā, tad pēc pārcelšanās pār Indu viss varenais Indijas līdzenums būtu gulējis atvērts Aleksandra armijas priekšā. Taču viss bija galā. Aleksandrs vairs netiecās nekur, tikai uz Persiju un jūru rietumos. Indas krastā pie Laradzas ietekas viņš nodibināja vēl vienu Aleksandriju — Opiju Aleksandriju. Klīda valodas, ka valdnieks slepeni apmeklējis mūžsenu templi kādas milzīgas pilsētas drupās, tūkstoš stadiju lejpus vietai, kur Indā ieplūst Laradza. Sī tempļa priesteri Aleksandram atklājuši kādu nevienam neizpaustu noslēpumu. Un viņš vairs ne reizi nav ierunājies par Indiju pat ar vistuvākajiem draugiem. Karavīru vidū šī vēsts izplatījās vēja ātrumā, tie zināja daudz vairāk, nekā būtu gribējies karavadoņiem.

Lēni laizdamies lejup pa Indu, maķedonieši iepazinās ar zemi, kuras gigantiskos apmērus viņi tagad skatīja paši savām acīm. Labi, ka viņi bija apturējuši Aleksandra neprātīgo tieksmi pa galvu pa kaklu mesties dziļi iekšā Indijā. Tagad ar novēlošanos atcerējās Ktēsiju, grieķu ārstu Artakserksa galmā, kurš bija aprakstījis Indiju kā ļoti lielu zemi. Kāds indietis, gimnosofists Kalinass, pavadīja Aleksandru, brīdinādams valdnieku no bīstamām vietām un atrunādams karavadoņus no nevajadzīgiem uzbrukumiem tuvīnajām pilsētām…

Hēsione apstājās, lai atvilktu elpu. Līsips viņai ielēja vīnu, kas bija stipri atšķaidīts ar avota ūdeni. Taīda bija iegrimusi dziļās domās, it kā vēl arvien būtu tur, Indijā, bet tad piepeši pavaicāja:

— Un kur bija Roksana?

— Visu laiku kopā ar Aleksandru, viņai bija atsevišķa telts, un viņa brauca atsevišķā kuģi. Bet pa sauszemi jāja uz ziloņa, kā jau pieklājas varenai valdniecei.

— Kā tad jāj uz ziloņiem?

— Nezinu. Iebrauksim Babilonā, tad izvaicāsim…

— Turpini, lūdzu!

— Skiroforionā Aleksandrs aizkuģoja līdz Nīlas deltai līdzīgajai Indas grīvai, seštūkstoš stadiju lejpus upju satekas. Te ne tikai maķedonieši, bet arī pieredzējušie jūrnieki nobijās, ieraudzījuši augšup pa upes straumi traucamies milzīgus viļņus, kas ūdens līmeni pacēla par divdesmit trīsdesmit olektīm. Viss kļuva skaidrs, kad viņi nonāca pie okeāna. Paisums šeit sasniedza Vidusjūrā nepieredzētu augstumu. Apmēram piecsimt stadiju no okeāna, augšpus upes deltai, Hēfaistions sāka Patalā būvēt ostu. Tikmēr hekatombaiona mēnesī Aleksandrs ar Nearhu iebrauca okeānā, attālinādamies no krasta zilajā tālē kādus piecsimt stadijus. Tur Aleksandrs upurēja Poseidonam un iemeta viļņos zelta kausu.

Pēc mēneša Aleksandrs devās ceļā uz rietumiem gar jūras krastu, pa Gedrosijas un Karmānijas tuksnešiem. Viņš gāja, pametis visu lieko, ar kājniekiem un daļu jātnieku, nosūtījis Krāteru ar visiem pajūgiem un ģimenēm, laupījumu, ziloņiem un lopiem pa samērā vieglāku ceļu, kur bija barība dzīvniekiem un ūdens, — cauri Arahosijai un Drangiānai, kopā ar Krāteru palika Seleiks, kurš pēc kaujas pie Hidaspas uz visiem laikiem bija pieķēries ziloņiem un vāca tos tikpat pašaizliedzīgi kā Ptolemajs dārglietas… — Hēsione sastomījās, draudzenē skatīdamās.

— Turpini vien!.. Un sievietes, — Taīda mierīgi sacīja.

Tēbiete pirmoreiz pa īstam saprata, cik draudzenei vienaldzīgi Ptolemaja varoņdarbi mīlestībā.

Kraters pie Arahotas upes nodibināja vēl vienu Aleksandrijas pilsētu un bez steigas virzījās uz paredzēto sastapšanās vietu Karmānijā pie Anamisas upes, kas ietecēja dziļajā Harmozejas jūras līcī.

Aleksandram bija līdzi pajūgi, lai jūras krastā ierīkotu vairākas pārtikas noliktavas Nearham. Krētietis ar visu floti no Patalas devās ceļā divus mēnešus vēlāk, maimaktērionā, kad bija sākuši pūst ziemas vēji. Sākumā Aleksandrs floti gribēja nodot Onēsikrita vadībā. Nearhs bija tam pretī, norādīdams uz sava vietnieka vieglprātību un visiem zināmo melīgumu. Lai kā Aleksandram gribējās būt kopā ar Nearhu, vajadzēja vien atzīt flotes priekšnieka argumentus. Izpētīt krasta līniju un jūras ceļu, kas Indiju savieno ar Persiju, Aleksandram tagad bija svarīgāk par visu citu. Tieši tādēļ viņš nolēma pats vest vienību cauri piekrastes tuksnesim. Šis pārgājiens izrādījās gandrīz vai pats grūtākais no visa, ko maķedoniešu armija bija pārdzīvojusi. Sākumā karaspēkam sekoja milzums armijai nepiederīgu cilvēku: tirgotāji, amatnieki, sievietes, — daudzi no tiem aizgāja bojā no bada un slāpēm, bet liela daļa noslīka…

— Jā, noslīka, — Hēsione atkārtoja, pamanījusi klausītāju neizpratni, — kad karaspēks apmetās nometnē sausā ielejā starp pakalniem, lietusgāze, kas nolija kaut kur kalnos, radīja varenu ūdens straumi, kas vienā mirklī nogāzās pār cilvēkiem, kuri neko.nebija nojautuši. Karavīri, pieraduši pie pēkšņiem uzbrukumiem, paglābās piekalnēs, bet visi pārējie aizgāja bojā.

Gedrosijas tuksnešu pelēkās smiltis un akmeņi pat nakti izstrāvoja karstumu, piesātinātu ar spēcīgu mirru koka aromātu. Itin kā no tūkstoš kvēpināmajiem traukiem kūpētu dārgā Arābijas narde. Zemo, spēcīgo, ar dzeloņiem klāto koku biezās necaurejamās saaudzēs no vienas vietas klāja lieli balti ziedi. Tālāk sākās bezūdens smiltāji. Ceļš kļuva aizvien smagāks, vajadzēja taupīt ēdienu, bet ar ūdeni kļuva pavisam slikti. Atteikušies paklausīt, karavīri izlaupīja daļu Nearham domāto pārtikas vezumu. Krastā izdevās iekārtot tikai vienu noliktavu. Meklējot ūdeni, vajadzēja doties dziļāk zemes iekšienē. Ceļveži un izlūki nomaldījās. Vajadzēja atkal iziet pie jūras, noteikt virzienu un doties tieši uz ziemeļiem. Tā viņi nonāca Puras pilsētā pie tās upes, kur bija paredzēta triju vienību sastapšanās. Viņi atpūtās un tad turpināja ceļu gar upi uz leju līdz Gulaskiras pilsētai Harmozejā. Kraters ar savu armiju, sievietēm un ziloņiem ieradās laikā. Pa tālu ceļu gājušās Kratera vienībās pārgājiens bija noritējis neparasti sekmīgi. Nebija zaudēti ne cilvēki, ne dzīvnieki, ceļā nebija gadījušās arī nopietnākas aizkavēšanās. Kaislīgs mednieks būdams, Kraters pat bija atļāvies vairākas reizes izdarīt izlūkošanu sānis no galvenās karavānas ceļa, atcerēdamies Aleksandra uzdevumu — pameklēt briesmīgo zvēru «cilvēkrijēju». Sis zvērs pieminēts Ktēsija aprakstos, tiesa gan, pārpilnos neticamu blēņu, tomēr viņš atsaucās uz daudziem aculieciniekiem un uz bailēm, kādas šis zvērs iedvesis persiešiem, kas to nosaukuši par «martihoru» (cilvēku rijēju). Milzīgie apmēri, drausmīgā rīkle, kaula bruņas un aste, visa vienos dzelkšņos, lika šo zvēru iedomāties par kaut ko vidēju starp krokodilu un behemotu. Kraters pats bija dzirdējis nostāstus par to, bet, tāpat kā tas bija ar boriju Lībijas tuksnesī, neviens nevarēja norādīt tā uzturēšanās vietu, un visi Kratera meklējumi izrādījās veltīgi.

Nebija ziņu vienīgi par Nearhu. Aleksandrs pacietīgi gaidīja, nepieļaudams domu, ka krētietis būtu gājis bojā, un nevēlējās doties tālāk bez uzticīgā drauga. Laiku pa laikam viņš sūtīja ratus un jātniekus izlūkos uz upes grīvu un jūras līci, taču par floti neviens neko nesaklaušināja. Gaidīšana ilga jau trešo mēnesi, beidzās rudens, iestājās gamēliona mēnesis, kad piepeši izlūku rati atveda piecus izģindušus skrandaiņus, kuru vidū Aleksandrs ar pūlēm pazina Nearhu un Arhiju. Valdnieks apskāva krētieti, pārsteigts par to, kā viņš varējis atkļūt šurp un palikt dzīvs, ja ir zaudējis floti. Arī Nearhs savukārt brīnījās. Visa flote bija sveika un vesela, no astoņdesmit kuģiem bojā bija aizgājuši tikai pieci. Kuģi stāvēja upes grīvā, bet viņš bija steidzies uzmeklēt sastapšanās vietu, lai ātrāk nogādātu pārtikas krājumus bada izvārdzinātajiem jūrniekiem. Aleksandrs bija bezgala priecīgs.

Nomazgāts un ar smaržīgām eļļām ieziests, Nearhs ar zelta rotu ap kaklu un vainagu galvā soļoja svinīgas procesijas priekšgalā. Kailas, ar ziediem apvītas visskaistākās meitenes dejoja ap viņu un dziedāja, cildinādamas viņa uzvaru pār jūru. Tā nebija vienkārša uzvara! Astoņi tūkstoši stadiju gar mežonīgu, tuksnešainu krastu, ko apdzīvoja tikai zivjēdāji, kas pārtika no kaltētām zivīm, moluskiem un saulē ceptiem krabjiem. Mazliet labāki šķita bruņurupuču ēdāji, kas vairījās no jēlas barības. Vērtīgās bruņurupuču čaulas aizmeta pa roku galam. Nearhs lika tās savākt cik vien iespējams vairāk. Visā milzīgajā ceļa posmā viņiem negadījās neviena pilsēta, templis, pat neviena jēdzīga ēka. Dažreiz vļņi redzēja būdas no milzīgiem nepazīstamu briesmoņu kauliem. Jūrasbraucēji ieraudzīja tos arī dzīvus — neaprakstāmi lielas melnas zivis, kas izgrūda gaisā svelpjošas, baltas ūdens strūklas. Nearhs dienasgrāmatā bija precīzi aprakstījis noietos attālumus, krasta pazīmes un mēness ēnu vērojumus.

Pirms Nearha pa šo jūru bija braucis Dārija Pirmā satraps Skilaks, kurš bija veiksmīgi nokuģojis visu ceļu. Krētietis tomēr Skilakam neticēja, jo tas, pabijis pie Indas, rakstīja, ka upe tekot uz austrumiem! Cik daudzi pūliņi un zaudējumi būtu atkrituši, ja Aleksandram pašā sākumā butu bijušas ziņas par Persijas līci un pareizo Indas tecēšanas virzienu! Pats Aristotelis uzskatīja, ka Nīlas un Indas sākumi atrodas vienā zemē, jo gan Lībijā, gan Indijā bija sastopami ziloņi, kuru nevienā citā zemē nav. Uzskatīdams Skilaku par meli, Nearhs bija uzsācis jūrasbraucienu ar lielām bažām. Šoreiz visas Skilaka sniegtās ziņas atbilda patiesībai.

Kad ceļš bija pusē, kuģi sasniedza nāru nereīdu salu Astolu, kas pazīstama no feniķiešu leģendām. Drosmīgie feniķieši neuzdrīkstējās tuvoties apburtajai vietai. Turpretī no Nearha kuģa, kam bija grieķu apkalpe, visi steidza izkāpt uz salas, lai redzētu skaistās jūras meitas. Krētietis lika izmest enkuru attālāk un pats laivā devās satikties ar nārām. Par lielu vilšanos Nearham, Arhijam, Deinomaham un visiem viņu pavadoņiem, sala bija kaila un pilnīgi neapdzīvota. Divas pussabrukušas kaulu būdas un bruņurupuču čaulu lauskas liecināja, ka uz salas kādu laiku mitinājušies bruņurupuču ēdāji, — tā izgaisa vēl viena tālo jūru pasaka.

Vēlāk Onēsikrits zvērēja, ka patiesībā salu apdzīvojušas nereīdas, tikai dievi novērsuši cilvēku acis no svētās zemes un aizveduši floti pavisam citā vietā. Sajās daiļrunīgajās fantāzijās klausoties, mierīgais, skeptiskais Nearhs tikai vīpsnāja savā mežonīgi sakuplojušajā bārdā. Onēsikrits tik tikko nenospēlēja flotei liktenīgu lomu. Kad braucēji ieraudzīja smailo Arābijas, zemesragu, viņš sāka uzstāt, ka tur jāceļas krastā. Nearhs pavēlēja pagriezt kuģus uz pretējo pusi un iebraukt Harmozejas līcī.

No Harmozejas līča un Anarņisas grīvas Nearhs nolēma tālāk vest floti līdz Eifratas grīvai un uz Babilonu, bet pa ceļam izlūkot pretējo krastu — vai nu salu, vai Arābijas zemesragu, kas pienāca tuvu klāt Karmānijas krastiem pie paša līča. Aleksandrs gribēja kuģī apbraukt apkārt Arābijai un atrast ceļu uz Etiopiju. Viņš piekrita Nearham, ka šim nolūkam vajadzīga cita flote — lieli kuģi, kas spētu vest līdzi lielus ūdens un pārtikas krājumus, bet it īpaši kokmateriālus kuģu labošanai. Atceļā no Indijas vienas no lielākajām grūtībām bija tās, ka trūka labu kokmateriālu bojājumu labošanai. Lai slavēti dievi, šajā mēnesī — pēc Plejādu norietēšanas — laiks piekrastē bija rāms. Ja brauciens būtu norisinājies vētru mēnešos, zaudēto kuģu būtu daudz vairāk…

Un atkal Aleksandra karaspēks sadalījās trīs daļās. Hēfaistions veda armiju, vezumniekus un ziloņus gar krastu uz Pasargadām un Sūzām, Aleksandrs bez visa liekā ar jātniekiem steidzās uz to pašu mērķi caur Persepoli. Nu jau, protams, viņi visi ir Sūzās. Mans Nearhs neaizkuģos mums garām ceļā uz Babilonu. Man gribētos viņu sagaidīt šeit, un tāpēc es nesteidzos! — Ar šādiem vārdiem Hēsione beidza savu garo stāstījumu.

Tēbietes cerības nepiepildījās. Viņi iebrauca Babilonā krietnu laiku pirms Nearha un pusi mēneša nodzīvoja Hēsiones mājā. Pilsētu bija satraukušas vēstis par Aleksandra atgriešanos, tā bija pilna ar iebraucēju pūļiem. Tie ieradās no visām malām. Taīda pirmoreiz ieraudzīja staltos lībiešus ar tumšas kaparkrāsas ādu. Atēniete ar savu kaparbrūno iedegumu šķita pavisam gaiša līdzās šiem Lībijas stepju iedzīvotājiem. Pavisam savādi izskatījās etruski no Itālijas krastiem — spēcīgi, plecīgi vidēja auguma cilvēki ar izteikti ēģiptiskiem profiliem. Līsips bija lasījis Tīmaja un Teopompa grāmatas par vēsturi un bija dzirdējis ceļotāju nostāstus, ka etrusku sievas baudot brīvību, kas pārsteidz pat spartiešus. Viņas esot pasakaini skaistas, ļbti rūpējoties par savu ķermeni un bieži parādoties kailas. Viesībās viņas sēdot kopā ar vīriem un citiem vīriešiem un izturoties nedzirdēti brīvi. Vīrieši bieži vien dalot savā starpā viņu mīlestību: tāds esot paradums.

— Ja etrusku paradumi ir tādi, tad viņiem nav hetēru un man viņu vidū nebūtu panākumu, — Taīda puspajokam noteica.

— Patiešām, viņiem nav hetēru! — Līsips pārsteigts piekrita un padomājis piebilda — Tur visas sievietes ir hetēras, vai, pareizāk sakot, viņas ir tādas, kādas pie mums bija senos laikos. Hetēras nebija vajadzīgas, jo sievas bija īstas savu vīru draudzenes.

— Diezin vai tavi tautasbrāļi tev piekritīs! — atēniete iesmējās. — Mani tagad vairāk par etniskiem saista ziloņi. Vakar ieradās karavāna ar piecdesmit šiem zvēriem, tomēr liekas dīvaini saukt ziloni par zvēru, zilonis ir kaut kas cits!

— Tiešām gan, kaut kas cits! — Līsips piekrita.

— Tevi jau paklausīs, tu taču māki pavēlēt, skolotāj!

Atēnietes maigā intonācija darīja tēlnieku piesardzīgu.

— Ko tu no manis gribi, nerimša? — viņš noprasīja.

— Nekad neesmu jājusi uz ziloņa. Kā to dara? Tādam milzenim taču nevar jāteniski uzsēsties mugurā!

— Uz kaujas ziloņiem jāj seglu mājiņā, tāpat arī ikdienā, tikai tad sieniņas ir zemākas un ar lieliem izgriezumiem sānos. Noskatījos iztālēm. Es arī neesmu jājis uz ziloņa.

Taīda pielēca kājās un apvija rokas māksliniekam ap kaklu.

— Brauksim! Paņemsimlīdzi Hēsioni un Erīdu. Lai mūs pavizina dažus parasangus.

Līsips bija ar mieru. Viņi izraudzījās vismilzīgāko ziloni ar gariem ilkņiem un nelaipnām acīm, ar dzeltenām bārkstīm uz pieres un ap jumtiņu virs raibi izkrāsotās seglu mājiņas. Ar lielu gandarījumu Taīda kopā ar Erīdu apsēdās uz šķērseniskā soliņa iepretī Līsipam. Hēsione bija palikusi mājās, kategoriski atteikdamās no šī brauciena. Ziloņa dzinējs piecēla gigantu kājās, un tas sāka mundri soļot pa ceļu. Dzīvnieka biezā āda jokaini kustējās virs ribām, mājiņa svērās uz sāniem, šūpojās un grima lejup. Taīda un Erida piemērojās ziloņa gaitas ritmam, bet Līsips, sviedrus slaucīdams un lādēdams pārāk ilgo vizināšanos, tikko spēja noturēties uz sola. Nezinādami, kādas neērtības sagādā braukšana uz ziloņa, un nepieraduši pie tās, viņi bija nosprauduši pārāk tālu ceļa mērķi. Dižais tēlnieks, kaut arī sīksti turējās līdz galam, kā tas grieķim pieklājas, tomēr ar lielu prieku nokāpa no ziloņa stenēdams un staipīdamies.

— Neapskaužu Roksanu! — Taīda izsaucās, nolēkdama zemē tieši no seglu mājiņas.

Viņus gaidīja Hēsione.

— Nedzirdēti jaunumi! — viņa sauca pretī no sliekšņa gluži kā īstena atēniete. — Harpals aizbēdzis, paņemdams līdzi milzumu zelta no valdnieka dārgumu krātuvēm!

Harpals, Aleksandra pilnvarotais mantzinis Ekbatanās, nesen bija ieradies Babilonā, lai sagaidītu valdnieku.

— Uz kurieni aizbēdzis, kāpēc? — Līsips izsaucās.

— Uz Grieķiju, pie Kasandra, ar grieķu algotņu vienību, ko cīņu biedri bija atstājuši Babilonā.

— Un ko saka Aleksandrs? — Taīda ieprasījās.

— Viņš laikam vēl nezina. Otrs jaunums. Aleksandrs Sūzās sadomājis apprecēties pats un arī savus karavadoņus apprecināt ar aziātēm. Pats valdnieks apņēmis Dārija vecāko meitu, kuru, tāpat kā viņas māti, sauc par Stateiru; Kraters saradojies ar Aleksandru, apprecēdams Roksanas māsu; Hēfaistions apņēmis Dripetīdu, Dārija meitu, savas līdzšinējās sievas māsu; Seleiks paņēmis Apamu — nonāvētā satrapa Spitamena meitu; Ptolemajs — Siritu, iesauktu par Atakamu, persiešu princesi no Dārija dzimtas. Nearham par līgavu paredzēta Damaskas Barsīnas un Mentora meita, taču viņš vēl arvien ir jūrā, nebūs klāt svinībās un, cik es savu krētieti pazīstu, izvairīsies no šīm laulībām. Astoņdesmit karaspēka priekšnieku un hetairu precas ar dižciltīgu dzimtu meitenēm, bet desmittūkstoš maķedoniešu karavīru stājas likumīgā laulībā ar savām piegulētājām: persietēm, baktrietēm un sogdietēm. Notiks svinības, kas būs titānu dzīru cienīgas, ar trīstūkstoš aktieru, muzikantu un dejotāju piedalīšanos.

— Aleksandrs domā ciešāk sasaistīt kopā Maķedoniju, Grieķiju un Āziju, — Līsips domīgi ierunājās, — tikai nezin vai vajadzēja tik ļoti steigties? Uz ātru roku saprecēsies, bet vēlāk šīs sievas pametīs! Valdnieks pārlieku steidzas. Babilonā viņu gaida tūkstošiem neatrisinātu jautājumu.

— Man ir laiks braukt mājās, uz Ekbatanām. Dēls būs mani nogaidījies, — Taīda piepeši sacīja. — Ja pagūšu saposties, tad braukšu parīt. Te drīz iestāsies stiprs karstums.

— Un tu neiegriezīsies Sūzās? — Hēsione pavaicāja.

— Nē, tiešais ceļš caur Harmalu un Svētajām Ugunīm ir īsāks un ērtāks. Tu paliksi gaidīt Nearhu, to, protams, lieki jautāt, bet ko darīs skolotājs?

— Es sagaidīšu Aleksandru šeit, kaut arī pirmajā laikā viņam neatliks laika domāt ne par mani, ne mākslu, — Līsips atbildēja.

Dažas stundas pirms aizbraukšanas ziņnesis ar Hēsiones un pilsētas priekšnieka palīdzību jāšus uzmeklēja Taīdu. Tas viņai bija atvedis cieši aizzīmogotu vēstuli no Ptolemaja, kurš viņu lūdza nedusmoties par paša negribētajām laulībām ar persiešu meiteni, apgalvoja, ka Aleksandrs licis viņiem visiem steigšus apņemt sievas un viņi to darījuši tikai valdnieka iegribas dēļ. Ar parasto pārliecināšanas prasmi Ptolemajs rakstīja par savām laulībām kā par tukšu, nenozīmīgu piekāpšanos Aleksandram, solījās satiekoties visu izskaidrot un atklāt kādu noslēpumu, kas esot svarīgs viņiem abiem. It kā starp citu Ptolemajs pieminēja neredzēti skaistus dārgakmeņus, ko savācis viņai. Starp citu — jo zināja, kā atēniete atbildētu uz tiešu mēģinājumu viņu uzpirkt.

Taīda paņēma spraudi, piestiprināja vēstuli pie galda virsas, ar asu dunci sagraizīja gabaliņos un aizmeta pa vējam.

No Hēsiones un Līsipa viņa atvadījās maigi, bet īsi, nenojauzdama, ka abus redz pēdējo reizi. Viņas nelielā apsardzes vienība izjāja pa Ištaras vārtiem un nozuda skatienam uz ziemeļu ceļa.

Ekbatanās Taīda nodzīvoja liktenīgo simt četrpadsmitās olimpiādes trešo gadu. Viņa labi atcerējās katru tā mēnesi līdz drūmajām targēliona dienām, kad pēc dīvainas, liktenīgas sakritības nomira Aleksandrs. Ari briesmīgā kauja pie Hidaspas, kas aizlauza maķedoniešu armiju, notika iepriekšējās olimpiādes trešā gada targēliona beigās! Kas zina, ja būtu dzīvs vecais Aristandrs, viņš būtu spējis valdnieku brīdināt… Tomēr nē, Aleksandrs jau sen viņu neuzklausīja.

Ptolemajs ilgu laiku neparādījās Ekbatanās. Sākumā Taīda priecājās par savu Leontisku, kurš bija paaudzies un ļoti pieķēries mātei, vēlāk sāka justies vientuļa bez Līsipa. Reiz viņa uzkāpa kapsētas kalnā un ilgi raudzījās žilbinoši baltajā plāksnē uz Kleofrada kapa. Vējš līgoja pār to smalku paegļa ēnu, līdzīgu rakstu zīmēm. Nometusies ceļos, viņa tveicīgajā klusumā atcerējās lielisko uzrakstu uz Anakreonta kapa: «Anakreonta kaps! Dus tajā Teosas gulbis un kvēlsiržu jaunekļu bezprāta kaisle…» Taīdas prātā sāka virknēties strofas epitāfijai, ko viņa bija nolēmusi iekalt šajā mēmajā, baltajā plāksnē, ap kuru jau bija sākušas kuplot efejas — grieķu iemīļotā kapu rota: «Tēlnieks no Atēnām te — Kleofrads mūžībā dus: sievietes auguma daili viņš piešķīra dieviešu tēliem…»

Pēc Jaunā gada, pašā dienvidu vasaras svelmē Ekbatanās ieradās Hēfaistions un atveda Ptolemaja vēstuli, milzīgi daudz dārglietu un negaidītu dāvanu no Aleksandra — zelta statueti — Taīdai līdzīgu sievieti Dionīsa pavadones menādas ietērpā, proti, no galvas līdz gurniem apvītu ar efeju vītnēm. Smalki darinātās lapas kupliem pušķiem ieskāva galvu un plecus, atsevišķi zariņi bija nosliguši zemāk par vidukli. Par meistarisko mākslas darbu sajūsminātā Taīda dāvanas nozīmi saprata tikai pēc tikšanās ar valdnieku.

Hēfaistions apciemoja atēnieti viņas mājā, stāstīdams par piedzīvojumiem karagājiena laikā. Taīda ar bažām vēroja jautrā milža tik pazīstamo ārieni, saskatīdama tajā bezgala liela noguruma un dīvainas iztukšotības pazīmes. Reizēm Hēfaistiona skatiens pakavējas pie kaut kā neredzama un, šķiet, dzīvība apdzisa viņa nekā neredzošajās acīs.

Par godu Aleksandra vistuvākajam draugam un hīliarham Ekbatanās rudeni sarīkoja grandiozus svētkus. Pēc aktieru skaita, kuri tajos piedalījās, tie gandrīz līdzinājās laulību svinībām Sūzās.

Taīdas nelāgās priekšnojautas apstiprinājās. Svinību sākumā Hēfaistions saslima un iegūla ar stipru drudzi. Sirdzējam kļuva aizvien sliktāk. Tiklīdz šī ziņa sasniedza

Babilonu, Aleksandrs, paņēmis labākos zirgus, joņoja uz Ekbatanām kopā ar Ptolemaju un visslavenākajiem ārstiem. Taču bija par vēlu. Viens no Aleksandra impērijas pīlāriem, valdnieka vistuvākais draugs, dzīvespriecīgais milzis, kurš viegli panesa pārgājienu un kauju neiedomājamās grūtības, nomira slimības septītajā dienā, simt četrpadsmitās olimpiādes trešā gada pianepsionā.

Varenais karavadonis vēl nekad nebija redzēts tik dziji bēdājamies, pat tad ne, kad bija atņēmis dzīvību Melnajam Kleitām. Aleksandrs viens pats caurām naktīm dzēra, bet dienu apspriedās ar Atēnu arhitektu Stasikratu, kurš bija kļuvis slavens ar dižām celtnēm.

Stasikrats sakrāva Hēfaistionam milzīgu bēru sārtu tempļa izskatā no ciedra un sandalkoka, ar milzīgu daudzumu mirru un nardu. Liesmas, kas Taīdai atgādināja Persepoles ugunsgrēku, aprija varoņa augumu. Pēc septiņu dienu dzeršanas mirušā piemiņas mielastā, kur piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku, Aleksandrs devās uz ziemeļu kalniem pakļaut kasītus — kalniešus, kas nebaidījās no varenā valdnieka, kura vārdu vien padzirdējuši citi karapulki metās bēgt.

Kopāar viņu devās Ptolemajs, pēdējais no Aleksandra tuvākajiem draugiem, neskaitot Nearhu, un tagad arī impērijas galvenais priekšnieks. Noskumis par drauga nāvi, satūcis pēc nakts dzīrēm, kurās viņš bija spiests piedalīties, Ptolemajs ieradās pie Taīdas pirms došanās ceļā un ilgi runājās ar viņu. Viņš Taīdai atklāja briesmīgu noslēpumu, kuru bija glabājis desmit gadus, kopš tā laika, kad Aleksandrs Lībijas tuksneša oāzē bija apmeklējis Ammona orākulu. Toreiz Ptolemajs par talantu zelta bija uzpircis jaunāko kalpotāju, lai tas noklausās orākula pareģojumu. Aleksandram bija pareģota agra nāve, viņš nodzīvošot mazliet vairāk par trīsdesmit gadiem…

— Tagad viņam ir trīsdesmit divi gadi, un, ja nu… — Ptolemajs neiedrošinājās izrunāt briesmīgo vārdu, — tad milzīgā iekarotā valsts sabruks, tās vairs nebūs, jo vienīgi Aleksandrs spēj to pārvaldīt, kaut arī pagurdams no milzīgā darbu daudzuma… Tu manī neklausies?

— Klausos gan. Tikai es nupat apjēdzu, kāpēc Aleksandrs bija tik nevaldāms, tik ļoti steidzās izlauzties līdz Pasaules malai, līdz Austrumu Okeāna krastiem. Viņš taču pareģojumu zināja un sevi nēsāja kā saindētu nazi pie kailas miesas!

— Tev laikam taisnība. Taču tam vairs nav nozīmes!

Ja Ammona pareģojums ir patiess, tad es pirmais uzstāšos par impērijas sadalīšanu un prasīšu sev tikai Ēģipti. Tā atrodas stipri nomaļus un turklāt pie Vidusjūras, tieši tas man arī vajadzīgs. Vai tu brauksi man līdzi, lai kļūtu par Ēģiptes valdnieci?

— Bet ja nu pareģojums nepiepildīsies?

— Tad viss ritēs tālāk tāpat kā līdz šim. Aleksandrs dosies jūrasbraucienā kopā ar Nearhu, bet es palikšu Babilonā par viņa vietnieku un Āzijas augstāko stratēģu. Bet tu man neatbildēji uz ļoti svarīgu jautājumu!

— Bet Sirita?

— Zvēru pie Hēfaista vesera, tu jau visu zini pati un jautā tikai aiz valšķības. Persiete paliks Persijā, es viņu atdošu par sievu kādam no satrapiem pie austrumu robežām… Taču sargies pārbaudīt manu pacietību, es varu tevi aizvest, kad vien gribu un kurp gribu, sasietu un ar stipru apsardzi!

Neatbildējusi Taīda piecēlās un piegāja pie Ptolemaja.

— Tu esi pārlieki ilgi karojis skitu zemē un Indijā un pavisam aizmirsis, kāda ir tava pielaulātā sieva. Dārgo karavadoni, tādas kā es ar varu neņem. Mēs vai nu mirstam, nogalinādamas pašas sevi, vai arī nogalinām to, kurš varmācību atļāvies. Tiesa gan, tu jau neesi grieķis, bet maķedonietis, kas kļuvis mežonīgs karagājienos, grābdams ciet neaizsargātas sievietes kā jebkuru citu laupījumu, kas mētājas pa kājām.

Ptolemajs kļuva ugunssarkans, jau pastiepa uz viņas pusi roku ar grābienam saliektiem pirkstiem, tad atjēdzās un atrāva to kā apdedzinājies.

— Lai būtu tā! Es patiešām esmu pieradis pie bezgalīgas sieviešu padevības.

— Labi, ka tu paņēmi prom roku, Ptolemaj. Ja tu būtu mani sagrābis, tad es nemaz nezinu: varbūt Aleksandra augstāko karavadoni no šejienes iznestu kā saltu mironi.

— Tavs melnais dēmons Erīdas izskatā! Viņa un tevi tad nodotu mokpilnai nāvei!..

— Tātad Erīda jau kļuvusi par dēmonu, nevis par labdarīgu apsargātāju? Iemācies savaldīties, kad tavas vēlēšanās nepiepildās, citādi tu nekļūsi par īstu valdnieku, Ptolemaj! Par nāvessodu es neesmu gluži pārliecināta, kamēr ir dzīvs Aleksandrs! Turklāt vēl jau ir ari inde.

Ptolemajs pirmoreiz samulsa. Nomurminājis kaut ko apmēram tādu, ka viņš ir ilgi karojis, redzējis nebeidzamu slepkavošanu un varmācību un ir pieradis pie acumirklīgas bezierunu paklausības, viņš atkārtoja savu jautājumu par Ēģipti.

Taīda atmaigusi pastiepa viņam savu mazo, stingro roku.

— Ja tu atkal iemācīsies mani saprast, tad esmu ar mieru. Tikai lai vienlaikus ar mani nebūtu ne otrās, ne trešās valdnieces. Kam es, tāda nepiekāpīga un neuzticīga, esmu tev vajadzīga?

— Man pietiek ar tavu absolūto godīgumu. Nemaz nerunāsim par skaistumu, prātu, zināšanām, prasmi apieties ar cilvēkiem un mākslas izpratni. Man neatrast labāku valdnieci senajai zemei, kur gaume cilvēkiem ir labi izkopta un nevainojama, kur viegli atšķir patiesas vērtības no niekiem.

— Bet ja nu manī.piepeši atdzims mežonīgā amazone vai bezrūpīgā nereīda?

— Par to parūpēsies tu pati. Vai esi ar mieru?

Taīda pēc īsām pārdomām klusēdama piekrītoši pamāja.

— Vai drīkst mūsu norunu apstiprināt ar skūpstu?

Atēniete atļāva.

Par spīti ziemas laikam, Aleksandra jātnieki devās kalnos un palika tur daudz ilgāk, nekā bija vajadzīgs, lai pakļautu kasītus, kas izklīda pa Partiju un Hirkaniju. Vai tikai Aleksandrs atkal neposās uz Putnu jūru?

Taīda domāja par ko citu. Nogurušais iekarotājs, noskumis par labākā drauga zaudējumu, nomocījies ar veselu kalnu ienīsto impērijas pārvaldīšanas darbu, kuros viņa paradums visu izšķirt zibenīgi nevis palīdzēja, bet drīzāk traucēja, gluži vienkārši negribēja atgriezties Babilonā. No Grieķijas pienāca nelāgas vēstis. Aizbēgušais mantzinis Harpals un Kasandrs izsludinājuši Aleksandru par neprāti, ko pārņēmusi lieluma mānija. Dižā karavadoņa slava tomēr bija pārāk liela. Grieķijā par viņa izcilāko veikumu uzskatīja to, ka no Āzijas atvestas atpakaļ visas statujas, ko agrākie iekarotāji bija aizveduši. Viņu pielūdza kā tālaika Hēraklu. Nodevējam Harpalam bija bēdīgs liktenis — viņu sodīja ar nāvi.

Arhitekts Stasikrats stāstīja Grieķijā gluži ko citu. Viņš Aleksandram ierosinājis paveikt kaut ko nedzirdētu — izveidot viņa statuju sešsimt olekšu augstumā, apstrādājot

Atona kalna klinti Halkidikes pussalā. Aleksandrs tikai pasmējies un teicis, ka Ēģiptes milzīgās piramīdas neko nestāstot par valdniekiem, kas tās cēluši. Lieli izmēri vien vēl nenozīmējot lielu slavu.

Vēl lielāku iespaidu uz Grieķiju atstāja maķedoniešu veterānu ierašanās Kratera vadībā. Aleksandrs viņus bija atlaidis uz mājām ar visādiem pagodinājumiem un milzīgiem apbalvojumiem. Falangas un agriāņu jātnieku nu vairs nebija. Arī visi grieķu algotņi, kas bija atstāti uzceltajos cietokšņos un Aleksandrijās, atgriezās mājās.

Hēfaistiona pelnus pagaidām novietoja no sniegbalta kaļķakmens celtā mauzolejā uz pakalna pie Ekbatanām, no kurienes pavērās skats uz austrumpuses līdzenumu, kas bija noaudzis ar sudrabainu zāli. Taīdai bija iepaticies kopā ar Erīdu jāt uz turieni. Viņa atcerējās, kā īsi pirms savas slimības Hēfaistions bija viņai stāstījis par indiešu prātnieka gimnosofista Kalinasa apbrīnojamo varoņdarbu. Kalinass bija ieradies pie Aleksandra un paziņojis, ka ir apņēmies atstāt šo zemi. Valdnieks sākumā nebija viņu pareizi sapratis un apsolījis dot spēcīgu apsardzi. Vecais vīrs paskaidrojis, ka jūtoties slikti un nevēloties vairs dzīvot, jo atrodoties tālu no dzimtenes un nespēšot to sasniegt. Pēc indieša lūguma kareivji sakrāvuši lielu sārtu. Aleksandrs, domādams,» ka notiks upurēšana, uzdāvinājis Kalinasam zirgu ar visām zirglietām un piecus zelta kausus. Prātnieks šīs veltes atdevis sārta krāvējiem, bet pats nogūlies uz sārta un licis to aizdedzināt no. visām pusēm. Milzīgā sārta dūmos un liesmās vecais vīrs gulējis pavisam nekustīgs. Pārsteigts par šādu vīrišķību, Aleksandrs licis taurēt visiem taurētājiem, pavēlējis, lai arī ziloņi ar saviem rēcieniem nodod gimnosofistam valdnieka sveicienu. Karavīri ilgi nevarējuši samierināties ar Kalinasa nāvi. Viņi uzskatīja, ka ir zaudējuši cilvēku, kas karagājiena laikā apsargājis armiju. Hēfaistions atzina indieša nāvi par lielu, atdarināšanas cienīgu varoņdarbu. Viņš būtu gribējis sevī atrast tādu pašu izturību un, bez šaubām, bija par to stāstījis Aleksandram. Gigantiskais sārts bija valdnieka atbilde uz Hēfaistiona vārdiem pēc drauga nāves. Kailais pakalns, kurā pirms mēneša bija raiti ritējuši darbi, bija nokopts un saposts. Ap mauzoleju bija iestādīti krūmi un puķes. Taīdai te patika sapņot par drīzajām pārmaiņām dzīvē. Ptolemajs pagaidām nebija neko nokārtojis dēla audzināšanas labā, zvērēdams sameklēt labākos vingrošanas un kara vingrinājumu skolotājus, tiklīdz būs atgriezies Babilonā kopā ar Aleksandru, kuru viņš tagad nevarēja pamest vienu.

Kādā saulaini spožā elafēboliona mēneša dienā Taīda, atjājusi pie kapa, no pakalna ieraudzīja tuvojamies lielu karaspēka vienību. Tā apstājās apmēram piecus stadijus no mauzoleja. Divi jātnieki nošķīrās no pārējiem un lēni jāja uz pakalna pusi — abi liela auguma, zaigojošās bruņucepures, viens uz melna, otrs uz ābolaini pelēka zirga. Taīdai sirds sāka satraukti sisties. Viņa pazina Aleksandru un Ptolemaju. Valdnieks sava Būkefala piemiņai vēlāk vienmēr izraudzījās melnus zirgus. Seši persiešu jaunekļi no viņas apsardzes, ko bija iecēlis Ptolemajs, satraukti pietrūkās kājās un izskrēja no vientuļās vīksnas paēnas, kur bija gaidījuši savu apsargājamo. Taīda viņus nomierināja. Karavīri nelēca zirgos, bet nostājās ierindā attālāk nost, godbijīgi noliekdami galvas.

Valdnieks pārsteigti noraudzījās atēnietē un Erīdā, kas bija ģērbušās vienādās gaišzilās eksomīdās un, gluži kā divas statuetes no Korintas un Ēģiptes bronzas, stāvēja uz pagaidu mauzoleja baltajiem pakāpieniem. Viņš strauji nolēca no zirga un ātri pienāca pie Taīdas, stiepdams tai pretī abas rokas.

— Esmu priecīgs, ka atrodu tevi šeit — godinām drauga piemiņu, — Aleksandrs sacīja. Viņš smaidīja, taču acis raudzījās skumji. — Man gribētos parunāties ar tevi pirms atgriešanās Babilonā.

— Kad vien vēlies, valdniek! Kaut tūlīt!

— Nē, pārāk daudzi cilvēki gaidīs mani, alkdami atpūsties pēc karagājiena. Es tev noteikšu tikšanos šai pašā vietā un paziņošu to. Vai tu man atļausi, Ptolemaj? Tava sieva taču ir mana draudzene?

— Viņa neprasa atļauju, — Ptolemajs iesmējās, — kāpēc tad to prasi tu, visvareno valdniek?

— Valdniekam paradumi jāievēro vēl stingrāk nekā pašam pēdējam no viņa pavalstniekiem, — Aleksandrs nopietni sacīja, — jo kā citādi lai cilvēkiem ieaudzina cieņu pret likumu un mēra sajūtu?

Ptolemajs zem tumšā iedeguma viegli piesarka. Izdaudzināts par gudru valsts darbinieku, viņš jutās nepatīkami, pieļāvis pat niecīgas kļūdas.

Pēc četrām dienām atauļoja ziņnesis un pavēstīja, ka

Aleksandrs gaida viņu pie Hēfaistiona kapa. Taīda steigšus sāka grozīties spoguļa priekšā, vilkdama mugurā ceriņkrāsas eksomīdu, kas nenosedza ceļgalus, un pielikdama no Debesu valsts atvestos auskarus, dzeltensejainā ceļotāja dāvanu. Mazliet padomājusi, viņa aplika kaklarotu no maitu grifa nagiem, piemiņu no Eridu tempļa.

Tikai pavisam kategoriska Taīdas prasība piespieda Erīdu palikt «mājās», proti, pavadīt atēnieti tikai līdz pilsētas mūrim. Divpadsmitgadīgais Boanergoss vienmērīgi aizdipināja stepē tikpat ātros aidinieka rikšos kā agrākos laikos.

Aleksandrs sēdēja uz mauzoleja augšējā pakāpiena bez bruņām, bez bruņucepures un ieročiem, tikai ar bronzas kāju bruņām, ko viņš labprāt neņēma nost, varbūt tāpēc, ka tās aizsedza briesmīgās ievainojumu rētas uz viņa kājām.

Aleksandrs saņēma aidinieka pavadu un no zirga nolēkušo Taīdu, maigi pasviezdams viņu gaisā. Saprātīgais zirgs bez kāda rīkojuma pagāja sānis un nozuda vīksnas ēnā. Aleksandrs pētoši aplūkoja atēnieti — kā jau pēc ilgas atšķirtības, pieskārās kaklarotai no grifu nagiem un ziņkārīgi pielika pirkstus pie skanošajiem grieztajiem auskariem. Taīda paskaidroja, ka grifa nagi ir Ceļu Sargātājas zīme, un izstāstīja, kā tos ieguvusi.

Aleksandrs klausījās, ļaudams skatienam slīdēt pār viņas augumu, kas skaidri iezīmējās zem caurspīdīgās eksomldas.

— Tu vēl arvien valkā jostiņu? — viņš ievaicājās, pamanījis iemirdzamies zeltu. — Un tur vēl vienmēr ir burts «ksi»?

— Cita nebūs, tas nav iespējams! — Taīda klusu atbildēja. — Es gribu pateikt tev paldies, valdniek! Par māju Jaunajā Pilsētā, pie Lugalgiras vārtiem.

— Es reizēm tur paglābjos, — valdnieks drūmi iesmējās, — taču nevaru palikt ilgi.

— Kāpēc?

— Darbi neļauj, un bez tam… — Aleksandrs pēkšņi atmeta gurdeno runas veidu, kas tagad viņam bija kļuvis par paradumu.

— Reizēm man atkal gribas mesties Erota liesmās, — viņš sāka runāt enerģiski, — atkal justies kā jauneklim. Tevī es atradu dievišķu nevaldāmību, kāda līdzīgi pazemes ugunij guļ arī manā dvēselē. Tu sašķēli mūra spraišļus un izlaidi to laukā. Kurš vīrietis gan spēs noturēties tāda spēka priekšā?

— Lai to atmodinātu, vajadzīgs pretspēks, tāpat kā salamandrai — uguns! — Taīda atbildēja. — Bet tāda nav, nav neviena, izņemot tevi.

— Jā, kad es biju tāds, kādu tu mani sastapi Memf īsā, nē — Eifratas vidū. No tā Aleksandra šodien manī maz kas palicis, — viņš piebilda, atkal norimdams.

Taīda raudzījās valdnieka skaistajā sejā, saskatīdama nepazīstamus gurdas un nievīgas cietsirdības vaibstus, kādi nebija raksturīgi agrākā Aleksandra — sapņotāja un varoņdrosmes pilnā karotāja veidolam. Tādi cilvēki nekad nemēdz būt ne nievīgi, ne cietsirdīgi. Zemā piere stipri izvirzīto uzacu loku dēļ šķita slīpa. Taisno, lielo degunu izcēla asās grumbas ap muti, pilnīgās lūpas jau bija mazliet izstiepušās virs spēcīgā, apaļā zoda. Dziļas svērteniskas krunkas izvagoja kādreiz maigi apaļīgos vaigus. Ada vēl arvien bija gluda un atgādināja dižā valdnieka agro jaunību. Spartā Aleksandrs tikai pirms divarpus gadiem būtu sasniedzis pieauguša vīrieša vecumu.

— Tu esi ļoti noguris1, mans valdniek? — Taīda pavaicāja, ielikdama jautājumā visu maigumu, uz kādu vien bija spējīga, it kā lielais iekarotājs un valdnieks būtu kļuvis par zēnu, tikai mazliet vecāku nekā viņas Leontisks. «

Aleksandrs nokāra galvu, pauzdams mēmu apstiprinājumu.

— Tieksme sasniegt oikumenes robežas vēl arvien kvēlo tevī? — atēniete klusi vaicāja. — Varbūt tu nebiji izraudzījies īsto ceļu?

— Cita nav! Nav iespējams šķērsot Āziju ne austrumu, ne dienvidu vai ziemeļu virzienā, nesastopot bruņotas vienības vai veselas armijas. Tās iznīcinās vai paņems verdzībā katru, vienalga, vai tam būs pieci simti, pieci tūkstoši vai tikai pieci pavadoņi. Tikai savācot kopā draudīgu spēku, ir iespējams salauzt šķērsli, ko veido naidīgi cittautieši un citticībnieki, kas nekā nesaprot no mana mērķa. Tu pati redzi, man vajadzēja satriekt milzīgas valstis, sakaut neskaitāmus ienaidniekus. Taču nepagāja ne divi gadi, un Indijā Candragupta man jau atņēmis daļu iekaroto zemju, padzinis manus satrapus! Nē, es nespēju oikumenes robežas sasniegt pa sauszemi. Tagad mēģināšu pa jūru.

— Varbūt ceļojot vienam pašam — līdzīgi dzeltensejainajam austrumniekam — tev izdotos nokļūt tālāk?

— Varbūt. Taču ceļā ir pārāk daudz nejaušību, un katra no tām draud ar bojāeju. Arī laika vajadzētu pārlieku daudz. Ejot kājām, ceļš velkas gausi. Nē, es darīju pareizi, iedams spēka ceļu. Pašu izcilāko Grieķijas zinātnieku aprēķinātie oikumenes apmēri nav pareizi. Tā ir daudz lielāka, taču tā ir viņu kļūda, nevis manējā!

— Un tu atkal dosies nezināmās tālēs?

— Esmu noguris nevis no ceļa, bet no rūpēm par milzīgo valsti. Tās gāžas pār mani kā upes ūdeņi palos.

— Vai tad nav iespējams šīs rūpes sadalīt, uzliekot tās uzticamiem cīņu biedriem? — Taīda pavaicāja.

— Sākumā man likās, ka ap mani ir visvērtīgākie cilvēki, ka mēs kopā esam šķēpa asmens, kas spēj satriekt visu uz pasaules. Pirmo reizi spartiešu sīkstumu ieguva desmitiem tūkstošu manu karavīru. Tas ir mana tēva Filipa nopelns! Tas bija viņš, kurš spēja sapulcināt un izaudzināt tik vīrišķīgu un izturīgu karaspēku, ka tā atsevišķu karavīru spējas bija gandrīz tādas kā lakedaimoniešiem. Ar šo trīsdesmit piecu tūkstošu vīru izlasi es atvairīju un salauzu spēku, kas skaitliski bija daudzkārt lielāks, bet tā karotāji bija sliktāki. Viss ritēja labi, kamēr bija vienots mērķis, draudīgs ienaidnieks un mūs neapgrūtināja kolosālā kara laupījuma nasta. Saliedētība dilst tāpat kā fiziskais spēks. Sirds skaidrību un nesavtīgumu, gluži kā rūsa dzelzi, saēd tuvāko cilvēku glaimi, pērkamu sieviešu un tirgotāju, priesteru un filozofu, radu un viltus draugu pūļi.

To cilvēku, kas cietāki par ērgļa nagu un kas desmit kara un pakļauto valstu pārvaldīšanas gados nav samaitājušies, ir palicis maz — saujiņa visā lielajā impērijā. Un es viņus zaudēju citu pēc cita, kā esmu zaudējis izcilo varoni Hēfaistionu. Ar citiem esmu sācis naidoties, dažreiz taisnīgi — viņi nebija sapratuši mani, dažreiz netaisnīgi — es nebiju sapratis viņus. Bet pats briesmīgākais: jo tālāk, jo atšķirīgāki kļuva mūsu mērķi! Es vairs nespēju domāt par tautu vienlīdzību, ja tās nav tuvāko draugu un cīņu biedru starpā. Ļaunākā inde visu cilvēku sirdīs ir idiotiskā dzimtas, cilts un ticības augstprātība. Man nepietiek spēka tikt ar to galā. Tādas ir Āzijas iekarojumu beigas: es, puspasaules valdnieks, nolaižu rokas, juzdamies kā ceļinieks savas gaitas sākumā. Tev taisnība, es būtu bijis laimīgāks, klīzdams kā vientuļš, brīvs cejinieks ubaga drēbēs, paļaudamies uz dievu un jebkura bruņota pretimnācēja žēlastību!

Taīda piekļāva sev klāt maķedonieša vareno galvu, glāstīja to mātes maigumā, klausīdamās satrauktajā elpā, kas bultas caururbtajās krūtis atbalsojās kā čērkstoņa. Pa varenajām rokām, kas kādreiz bija dievišķi mierīgas, pārskrēja nervozas trīsas.

— Vai gribi kļūt par manu valdnieci? — Aleksandrs izslējies jautāja viņam tik raksturīgajā pēkšņumā.

Taīda nodrebēja.

— Par vienu no valdnieku valdnieka sievām? Nē!

— Tu gribi būt pirmā starp visām vai vienīgā,— maķedonietis nīgri pavīpsnāja.

— Tu mani nekad nesaproti, manu valdniek, — Taīda mierīgi atbildēja, — un arī nesapratīsi, iekams mēs nebūsim kopā pavisam. Man pašai nav vajadzīga ne izcila vieta, ne sāncenšu padzīšana. Man vajag, lai es iegūtu tiesības apsargāt tevi — dažkārt nerēķinoties ar tavām acumirkļa vēlmēm vai draugu un cīņu biedru gribu. Citādi es tev nebūšu balsts grūtā nodevības vai slimības brīdī.

— Tātad tu gribi?…

— Es neko negribu, es tikai paskaidroju. Par vēlu! Šādas runas vajadzēja uzsākt daudz agrāk.

— Es vēl esmu jauns, un man nekas nav par vēlu!

— Vai nu man jāskaidro tev, cilvēku pavēlniekam, ka īstu valdrtieci nevar iecelt vai arī ierobežot tikai ar nakts guļvietu. Ir nepieciešami abu pūliņi, tādi, lai tos redz un izjūt visi apkārtējie. Lai kļūtu par valdnieci, ir nepieciešami daudzi gadi, bet tavā rīcībā, kā es redzu, nav pat gada.

— Jā, es kuģošu kopā ar Nearhu, lai meklētu ceļus uz Etiopiju. Deviņdesmit kuģi ir gatavi vai tiek būvēti Babilonas un Eifratas Aleksandrijas kuģubūvētavās.

— Un tu mani ņemsi sev līdzi tur, okeānā? Ne kā valdnieci, tikai par ceļabiedreni?

Brīdi klusējis, Aleksandrs drūmi atbildēja:

— Nē. Nedrošs ir kauju ceļu liktenis, briesmīgas grūtības jāiztur tuksnešu vētrainajos krastos, kur nav ūdens. Un tu esi dārgums! Gaidi mani Babilonā!

— Kā Ptolemaja sieva?

— Es iecelšu Ptolemaju par hlliarhu Hēfaistiona vietā. Viņš pārvaldīs impēriju manas prombūtnes laikā.

Taīda piecēlās, maigi un skumji noraudzīdamās valdniekā. Piecēlās arī Aleksandrs. Neveiklo klusumu iztraucēja pilnos auļos skrejoša zirga soļu dipoņa. Jātnieks no persiešu dižciltīgajiem — jaunsavervētajiem hetairiem — pacēla virs galvas vēstules tīstokli. Aleksandrs pamāja, atļaudams nākt, un ziņnesis, nokāpis no zirga, pieskrēja klāt, turēdams vēstījumu pie zemu noliektās sejas.

— Piedod, es izlasīšu. — Valdnieks atlocīja pergamentu, Taīda ieraudzīja dažas plašā rokrakstā uzrakstītas rindiņas.

Ar greizu smaidu sejā Aleksandrs pagriezās pret Taīdu.

— Man jāsteidzas uz Babilonu. Nearhs pārbraucis no Arābijas izlūkošanas, tagad varam doties ceļā. Seleiks tuvojas ar lielu ziloņu karavānu, bet Peikests ved jaunus karavīrus no Ariānas.

Taīda nosvilpās caur zobiem kā Atēnu puika. Boanergoss pacēla galvu, izslēja ausis un pēc atkārtota aicinājuma pieskrēja pie saimnieces. Arī Aleksandrs pamāja ar roku, aicinādams šurp skitu zirgu uzraugu.

— Uz atvadām izskaidro, mans valdniek, — atēniete saņēma aidinieku aiz pavadas, — ko nozīmē tava dāvana, ko atveda Hēfaistions?

— Tas ir mans sapnis Nīsā, kad ieraudzīju efejas un Krētas vēršus. Tu zini, Dionīsa karaspēks viņa karagājienā sastāvēja tikai no menādām, bet Indijas karagājienā — pa pusei no menādām. Un tu man sapnī parādījies kā menāda, kaila un neatvairāmi pievilcīga, ar efejām apvīta. Dionīsa zibošais zizlis man norādīja uz tevi… Un es liku Sūzu tēlniekam pēc mana sapņa un atmiņām izkaldināt tavu tēlu menādas veidolā.

— Par to es tev pateicos no visas sirds tāpat kā par māju pie Lugalgiras,

Taīda droši apvija rokas valdniekam ap kaklu un uz mirkli sastinga viņa skavās. Nobālusi viņa izrāvās un uzlēca mugurā aidiniekam. Aleksandrs paspēra soli uz viņas pusi, izstiepdams roku, bet it kā paklupa, sastapis viņas skadro skatienu.

— Liktenis un es, mēs trīsreiz tikām tev devuši iespēju. Pirmoreizi — Memf isā, otrreiz — pie Eifratas, trešo — Persepolē. Ceturto liktenis liedz un es arī. Higiaine, diženo valdniek, «ton aiona» (uz mūžu), kā sacīja Platons!..

Taīda, galvu nokārusi, palaida aidinieku soļos. No garo, miklo skropstu apakšas sāka ritēt lielas asaras, krizdamas zirga melnajās krēpēs. Aleksandrs jāja cieši līdzās. Vienu stadiju aiz viņiem uz ceļa putekļu mākoni sacēla valdnieka apsardzes jātnieki. Aleksandrs bija noliecis kailo galvu, viņa platie pleci bija noslīguši, dzīslotā roka gļēvi nokārusies. Taīda dievišķo uzvarētāju nekad nebija tādu redzējusi — kā cilvēku, kurš izsmēlis savus spēkus un ne uz ko vairs necer. Kleofrads savās pēdējās keosiešu dzīrēs bija izskatījies sparīgāks un možāks. Un, ja nu Aleksandrs atkal atgriezīsies pie milzīgās impērijas pārvaldīšanas darbiem Babilonā, kas tad notiks?

— Afrodītes un visa cita vārdā, kas mūs saista vienu pie otra, Aleksandr, manu valdniek, nekavējoties brauc prom no Babilonas! Nevilcinies nevienu pašu dienu! Apzvēri man to. — Viņa saņēma Aleksandra roku un spēcīgi saspieda.

Aleksandrs ieskatījās lielajās pelēkajās acīs un atbildēja maigi un neliekuļoti:

— Zvēru pie Stiksas, mana Mirdzošā!

Taīda iecirta Boanergosam ar papēžiem, un tas aizauļoja tālu priekšā lēnām jājošajam valdniekam un viņa apsardzei. Atēniete kā viesulis iztraucās cauri Ekbatanu vārtiem, aizauļoja pa ielām un, pametusi pavadu kalpam, caur dārzu aizskrēja uz Erīdas paviljonu, kur ieslēdzās līdz vakaram.

Bet pēc diviem mēnešiem, targēliona pēdējās dienās, gluži kā kalnu nogruvums nogranda vēsts par Aleksandra piepešo nāvi.

Nepagāja ne desmit dienas, kad ziņnesis atveda Taīdai divas vēstules uzreiz — no Ptolemaja un no Hēsiones. Tēbiete sīki aprakstīja valdnieka divas pēdējās mūža dienas. Līdz nāvei noguris, viņš sapulcināja karavadoņus, lai sadalītu kuģus, un kopā ar Nearhu deva rīkojumus, sīki jo sīki iedziļinādamies visos milzīgās flotes sagatavošanas darbos. Ar bezmiegu mocīdamies, viņš naktīs peldējies Eifratā. Drudža lēkmei sākoties, valdnieks atstājis Nebukadnecara pili, kurā pastāvīgi dzīvoja, un pārcēlies uz Jauno Pilsētu, uz savu māju ar aizēnoto baseinu. Viņš nevēlējies redzēt nevienu, izņemot Nearhu, gluži paguris no karsoņa, viņš peldējies, tomēr drudzis arvien pieņēmies. Un vēl arvien viņšnav varējis aizmigt. Aleksandrs licis upurēt divpadsmit olimpiešiem un asklēpijam, runādams ar Nearhu, viņš uzstājis, ka jūrasbrauciens jāuzsāk pēc divām dienām. Krētietis savu dievišķo draugu pirmoreiz redzējis tik nedabiski raizējamies, viņš vienā laidā runājis par okeānu un atkārtojis vienus un tos pašus rīkojumus, brīžam visu putrodams. No rīta, kad karstumi mazinājušies, Aleksandrs licis sevi nest uz Veco Pilsētu, uz pili, kur gribējis izdarīt upurēšanu. Viņš jau bijis tik vārgs, ka gandrīz nav varējis parunāt.

Dižais vadonis līdz pēdējam brīdim cīnījies ar nāvi. Dažas stundas pirms miršanas viņš gribējis atvadīties no draugiem un karaspēka. Raudas apvaldīdami, jaunie hetairi un valdnieka apsardzes karavīri nosoļojuši gar viņa guļvietu. Aleksandrs atradis spēkus, lai sveiktu katru, paceļot labo roku un laiku pa laikam paslienot augšup arī galvu. Viņš bijis pie samaņas līdz pēdējam brīdim.

Karavadoņi, kas tagad iesaukti par diadohiem, Aleksandra mantiniekiem, sapulcējušies ārkārtējā padomē. Vispirms viņi rūpīgi apmazgājuši varoņa augumu, krustām šķērsām izvagotu smagu ievainojumu rētām, un aplaistījuši viņu ar aromātisku sveķu, stipra vīna un medus maisījumu. Bet mākslinieki un kalēji jau kaldinājuši zelta sarkofāgu.

Asaras Taīdai neļāva lasīt tālāk, apvaldītās bēdas izlauzās uz āru. Nokritusi uz mutes, atēniete, pēc vecum veca paraduma saplosījusi drēbes un palaidusi vaļā matus, neremdināmi raudāja.

Maķedonijas, Grieķijas un Jonijas dižākais varonis Aleksandrs bija aizgājis Aīda ēnu valstībā tikai trīsdesmit divus gadus un astoņus mēnešus vecs! Sirdi sāpināja apziņa, ka īsi pirms nāves viņš, nomocījies un vientuļš, varbūt atcerēdamies Taīdu, peldējies Eifratā un vientuļi nošķīries mājā viņpus upes, pie Lugalgiras vārtiem, tajā zināmajā mājā. Jaunai raudu lēkmei uznākot, Taīda iedomāja valdniekā briesmīgo vientulību. Visi cilvēki ap viņu mūžīgi prasīja no viņa saprātīgus rīkojumus, zeltu, aizstāvību un mīlestību, neiedomādamies, ka viņš ir bezgalīgi noguris, un neuzraudzīdami viņu ar atsaucīgām, saprotošām acīm un sirdi. Varbūt viņš neapzināti meklēja atbalstu pagātnes ēnās? Ja tā, tad viņa, būdama kopā ar Aleksandru kaut vai tās dažas stundas, būtu varējusi pamanīt tuvās nelaimes draudīgās pazīmes. Būtu gan pamanījusi. Aleksandrs taču bija gribējis izpildīt Taīdai doto zvērestu — ar Nearha floti izrauties no Babilonas!

Atēniete sāka tā raudāt, ka Erīda, pirmoreiz viņu kopējās dzīves laikā nobijusies, aizdrāzās pēc ārsta. Taīda atteicās ielaist dziednieku, bet pakļāvās draudzenei un izdzēra kādu brūnu, biezu un rūgtu dzērienu, kas lika viņai iegrimt dziļā un ilgā miegā.

Tikai pēc četrām dienām Taīda atrada sevī spēkus iznākt no tumšās istabas un atkal nodoties parastajām mātes un mājas rūpēm. Un vēl pēc dažām dienām viņa saņēmās un izlasīja Ptolemaja vēstuli.

Viņš rakstīja, ka viss noticis tā, kā viņš bija paredzējis. Diadohu padomē viņš pirmais ierosinājis impēriju sadalīt un aizrunājis sev Ēģipti. Par Aleksandra vietnieku un augstāko stratēģu Āzijā iecelts Perdiks. Viņam uzlikts par pienākumu apsargāt Roksanu, kas gaidīja bērnu no valdnieka un bija septītajā mēnesī. Antipatrs kļuva par karaspēka priekšnieku Grieķijā un Maķedonijā un par augstāko stratēģu zemēs uz rietumiem no Jonijas. Hetairu priekšniekam Seleikam tika Babilonija un Indija, Antigonam Vienacim — Mazāzija, izņemot Joniju un Trāķiju, kuras dabūja Līsimahs. Nearhs negribēja neko, vienīgi floti, dabūja to un gatavojās kuģot uz Arābiju. Nu jau bez Aleksandra. Ptolemajs atgādināja Taīdai solījumu braukt kopā ar viņu uz Ēģipti. Viņam vajadzēs nogaidīt Roksanas dzemdības. Ja piedzims dēls, viss paliks kā līdz šim, ja meita — diadohu padome izraudzīsies valdnieku.

Tā notika jauna brīnumaina pārmaiņa Taīdas dzīvē. Roksanai piedzima dēls, Aleksandrs Ceturtais, un Ptolemajs steigšus izsauca atēnieti uz Babilonu. Ar viņam uzticīgu izlases karaspēku Ptolemajs sagrāba sarkofāgu ar Aleksandra līķi un steidzās uz Ēģipti.

Kopš tā laika Taīda te, Memfisā, ir katram grieķim teiksmainās senās Nīlas Zemes valdniece.

Un, lūk, tur jau Nīla tikko dzirdami skalojas ap Nēitas tempļa pakāpieniem.

SEŠPADSMITA NODAĻA

MEMFISAS VALDNIECE

«Tu valdīsi Memfisā, bet es palikšu Aleksandri jā,» Ptolemajs sacīja strīdā ar Taīdu. Pirmoreiz abi bija nonākuši līdz robežai, kad saites starp viņiem varēja satrūkt galīgi. Taīda viņam pārmeta zvēresta laušanu — pēc Babilonā pamestās Siritas neņemt citu sievu, ja Taīda piekritīs doties kopā ar viņu uz Ēģipti. Tagad viņš, atzītais Ēģiptes valdnieks, bija iemīlējis Berenīki, slepus to apprecējis, un nu ari Aleksandrijā būs valdniece… Bet pirms tam vēl bija Eiridike, kuru viņš bija ar varu paņēmis jau Jonijā un atvedis uz Persiju un kura viņam bija dāvājusi dēlu Ptolemaju.

Tā bija pirmā reize, kad Ptolemajs nepiekāpās Taīdas prasībām. Desmit sekmīgu karagājienu gados kopā ar Aleksandra armiju, kad tika sagrautas pilsētas un daudzi tūkstoši cilvēku gāja bojā un tika pakļauti varmācībai, viņš bija pieradis, daudz nedomājot, mainīt simtiem sieviešu. «Viena vairāk vai viena mazāk — vai maz vērts pal to runāt?» Ptolemajs vaļsirdīgi prātoja. Viņam rūpēja kas cits — nesen viņš bija sapratis, cik veltīgas ir pūles pārveidot Ēģipti, ieviešot te Grieķijas garu un Aleksandra ģēnija sasniegumus.

— Šo senu ticējumu, paražu un dzīves veida akmens bluķi, kas līdzinās Elefantines salas melnā granīta klintij, — viņš, kā vienmēr gudri un pārliecinoši skaidroja Taīdai, — nav iespējams pārveidot citādi — kā vien sašķeļot to daļās. Tomēr tā darīt nebūtu prātīgi. Sagraujot veco, nav iespējams to tūliņ aizstāt ar kaut ko jaunu, jo tad valsts paliks bez likumiem un ieradumiem, pārvērzdamās mežonīgu neliešu barā. Es iesākšu ar Aleksandriju un pārvērtīšu to par pilsētu, kas atklāta visai pasaulei, atklāta visām ticībām un mācībām, jebkuras skolas filozofiem un — pirmām kārtām — tirdzniecībai starp Āziju un Vidusjūru. Aleksandrija, kur es zelta sarkofāgā glabāju sava bērnības drauga un pusbrāļa dižā Aleksandra mirstīgās atliekas, kļūs par visskaistāko no visām oikumenes pilsētām. Faras salas bāka kļūs slavenāka par Etemenanki torni, bet filozofiem es uzcelšu Mūsēju.

Bibliotēkā jau esmu savācis vairāk rokrakstu un grāmatu, nekā ir jebkurā no Grieķijas pilsētām. Esmu izdevis pavēli, lai visu Aleksandrijas ostā ienākošo kuģu vadītāji man ziņo par jauniem mākslas darbiem, zinātnieku atklājumiem un slavenām grāmatām. Man ir pietiekami zelta, lai daudz ko nopirktu. Kaut tikai nebijis kara!..

Ptolemajs sadrūma, un Taīda līdzjūtīgi noglāstīja viņa plecu, zinādama par nebeidzamo karu diadohu — Aleksandra pēcnieku — starpā. Āzijas augstākais stratēgs, vecais Aleksandra cīņu biedrs Perdiks, ko diadohu padome bija iecēlusi par valsts pārvaldītāju, kamēr paaugsies Roksanas dēls, bija uzsācis karu pret Ptolemaju, lai paņemtu sev arī Ēģipti. Viņa paša karavadoņi viņu nogalināja, tiklīdz viņš bija sasniedzis Deltu, bet karaspēks pārgāja Ptolemaja pusē.

— Es karošu par Ēģipti, par Kipru, varbūt par Grieķiju, taču, lai varētu piepildīt visas ieceres, man jādzīvo Aleksandrijā. Uz turieni es aicinu visus, kam ir liela uzņēmība, kas prot raudzīties uz priekšu, prot strādāt, kas ir talantīgs un gudrs. Ebrejus no Babilonas, Sīrijas un Jūdejas esmu aicinājis brīvi dzīvot un tirgoties Aleksandrijā. Ar šo spējīgo un stingro tautu es saistu cerības, ka vairosies bagātība un pilsēta uzplauks, tāpat kā ar taviem tautasbrāļiem, kas prot lēmumus ātri pieņemt un arī izpildīt. Tiesa gan, reizēm atēniešu drosme ir lielāka par viņu spēkiem, tomēr viņi allaž riskē un briesmās saglabā mieru. Es protu karot un celt. Ēģiptes iekšienē nav par ko karot un nav ko celt. Viss uzcelts jau pirms tūkstošiem gadu, jau daļēji pamests un ieputināts smiltīs. Tevi Memfisā mīl, un tu ēģiptiešus saproti — viņu dažādos ticējumus un slepenās mācības, esi iesvētīta slepenos rituālos. Esi valdniece Memf isā, kur mēs abi esam kronēti par valdniekiem, palīdzi man šeit, un es dodu tev nelaužamu zvērestu — es zvēru pie Stiksas ūdeņiem, ka neiecelšu par valdnieci nevienu citu, kamēr tu esi kopā ar mani!

— Kamēr es esmu kopā ar tevi, — Taīda lēni atkārtoja, piekrizdama sava gudrā vīra domām.

Un viņa palika Memfisā viena, ja neskaita mazgadīgo

Eirānu, kā Taīda viņu sauca doriešu dialektā. Meitas vārds viņai atgādināja Persiju, bet pati meitenīte kļuva arvien līdzīgāka Ptolemajam. Leontisks atradās Aleksandrijā pie tēva. Puisēnā atklājās tā pati dziļā mīlestība uz jūru, kas audās cauri visai Taīdas būtībai, kaut Taīda likteņa ironijas dēļ dzīvoja tālu prom no jūras maigajiem viļņiem un mirdzošā ziluma.

Memfisieši valdnieci cienīja drīzāk viņas labsirdīgo acu un apbrīnojamā skaistuma dēļ nekā īstenās varas dēļ, kas patiesībā koncentrējās Ptolemaja vietvalža, rokās. Taīda nemaz necentās būt barga valdniece, bet uzņēmās galma svētku rīkošanu, sūtņu pieņemšanas un tempļu ceremonijas. Jautro atēnieti tas viss ļoti apgrūtināja. Ēģiptiešu paradumi prasīja, lai valdniece, ar smagām rotaslietām izgreznojusies, stundām ilgi nekustīgi sēž neērtā tronī. Taīda centās savas pieņemšanas un piedalīšanos svinībās padarīt pēc iespējas īsākas. Izjājienus vajadzēja ierobežot ar vakara krēslas un rītausmas stundām. Ēģiptieši savu valdnieci spēja iedomāties tikai svinīgi un lēni braucam zeltītos ratos, nevis jāšus auļojam zirgā. Salmāha šeit sagaidīja savu beidzamo stundiņu, un Erīdas vajadzībām bija jāiegādā Salmāhai līdzīga — pelēka lībiešu ķēve. Boanergoss tuvojās divdesmit gadu vecumam un, kaut arī vairs nedīžājās, vēl arvien bija viegls un ātrs, nevienam zirgam nenovīdīgi neļaudams sevi apdzīt. Skaistais aidinieks, par kuru stāstīja, ka tas pirkts no amazoņu valdnieces, vienmēr piesaistīja memfisiešu īpašu uzmanību, un arī tas nepalīdzēja glabāt noslēpumā valdnieces izjājienus. Vakaros Taīdai patika sēdēt uz Nēitas tempļa kāpnēm Nīlas krastā, vērojot vareno, neskaidro upi, kas vēla savus ūdeņus uz sirdij mīļo Vidusjūru, un sagaidot, kamēr upē iemirdzēsies zvaigžņu atspulgi. Sī sēdēšana vakaros kļuva par viņas labāko atpūtu. No obligātajām varas zīmēm viņa paturēja tikai čūskas veidā darināto zelta diadēmu, svēto ureosu, kas nokarājās uz pieres. Pakāpienu zemāk sēdēja Erīda, iešķībi noskatīdamās uz divām biklām dižciltīgām ēģiptiešu meitenēm ar vēdekli un spoguli, kurām vajadzēja pastāvīgi pavadīt valdnieci. Uz upes reizēm pūta ass vējš, un ēģiptietes, gluži kailas, ja neskaita jostiņas no dažādu krāsu zīlītēm un tādas pašas kaklarotas, sāka rauties čokurā un drebināties. Erīda klusēdama deva viņām zīmi, norādīdama uz to pusi, kur atradās liela, ļoti smalkas vilnas seģene. Meitenes, pateicīgi smaidīdamas, abas kopā ietinās tajā un sēdēja nomaļus, likdamas mierā savu valdnieci.

Nēitas templis, kur Taīda bija iesvētīta orfiķu mācībā un bija sākusi iepazīt Āzijas gudrības, jau sen bija viņai kļuvis par iemīļotu vietu. Tempļa priesteri labi atcerējās gan Dēlas filozofu, gan viņas senos apmeklējumus templī un nebrīnījās, kad viņa pēc deviņiem gadiem atkal apmeklēja templi visā Ēģiptes skaistās valdnieces diženumā. Kopš tā laika Taīda reizēm nošķīrās vientulībā senajā istabā, pilona biezajās sienās, un iedraudzējās ar dievietes galveno priesteri. Gados jaunās valdnieces un vecā priestera draudzība sākās, kad atēniete mēģināja uzzināt Hēsiones un Nearha likteni. Nearhs, izpildīdams mirušā valdnieka un drauga novēlējumu, izteiktu viņam īsi pirms nāves, ieguva visu floti un devās brauciena apkārt Arābijai, lai caur Sarkano jūru turpinātu ceļu uz Ēģipti un Nūbiju.

Kad bija apritējuši divi gadi, Taīda, neko nezinādama par Nearha likteni, nosprieda, ka, lai cik milzīga būtu izrādījusies Arābija, jūrniekiem jau vajadzēja būt nonākušiem pie mērķa un devušiem par sevi kādu ziņu. Viņa bija dzirdējusi par ēģiptiešu kuģo jumiem pa Sarkano jūru uz Puntu tolaik, kad vēl nebija Grieķijas, un sāka meklēt zinīgus cilvēkus. Meklēt nevajadzēja tālu. Nēitas tempļa galvenajam priesterim bija pieejami slepeno lietu arhīvi, kur glabājās pieraksti un kartes no kuģojumiem uz Puntu, to tālo Lībijas austrumu krastu, no kura jau pirms divtūkstoš gadiem ēģiptieši veda zeltu, ziloņkaulu, smaržvielas, melnos vergus un retus dzīvniekus.

Taīdai atmiņā palika apmeklējums arhīvā, kaut kur sena tempļa pazemē, netālu no mazās piramīdas. Četri kalpotāji vai priesteri ar fanātisku askētu izģindušajām sejām, no galvas līdz kājām ģērbušies Dažādu Zemju Pazinēju zaļajās mantijās, pavadīja valdnieci un Nēitas priesteri, kurš tulkoja tekstus no senās svētās valodas. Citā valodā zaļajās mantijās tērptie fanātiķi nerunāja vai arī nevēlējās runāt.

Taīdai priekšā izklāja savecējušas brūna pergamenta lapas ar neizprotamām līnijām, hieroglifiem un zīmēm lidojošu putnu izskatā.

— Tu teici, ka neilgi pirms lielā Aleksandra nāves Nearhs ieradies Babilonā ar jauniem atklājumiem? — Nēitas priesteris apvaicājās.

— Viņa palīgs Arhijs apliecināja, ka jūra pie Eifratas grīvas ir tikai līcis starp Indiju un Arābiju, — Taīda stāstīja, — bet Hierons apgalvoja, ka Arābijas dienvidu krasts aizstiepjoties bezgala tālu uz dienvidrietumiem.

Nēitas priesteris to pārtulkoja arhīva glabātājiem, un tie gluži kā pēc komandas sāka zibināt acis. Viens dobjā balsī pateica nesaprotamus vārdus un ar kaulainu pirkstu uzsita pa vislielāko uz akmens plāksnes izklāto lapu.

— Par līci mēs nezinām neko, — Taīdas pavadonis pārtulkoja, — bet lūk, kur ir Arābijas krasts, kas stiepjas uz rietumiem un dienvidrietumiem. Rau, šeit tas beidzas ar stūri, nogriezdamies uz ziemeļrietumiem šauros jūras vārtos, mēs šo jūru saucam par Sarkano. Mūsu kuģotāji to izbraukājuši gan šurp, gan turp; tās garums ir piecsimt shēni jeb parasangi, no Vārtiem līdz Nehao kanālam — ja dievi ir žēlīgi, tas ir divu mēnešu kuģojums.

— Tātad Nearham jau sen vajadzēja būt Ēģiptē? — Taīda taujāja. — Visi deviņdesmit viņa flotes kuģi taču nevarēja aiziet bojā.

— Tu spried pareizi, augstā valdniece.

— Kas tad varēja atgadīties?

Nēitas priesteris viņas jautājumu pārtulkoja. Arhīva glabātāji murmināja nesaprotamus, burvestībām līdzīgus vārdus, ar tumšiem, izģindušiem pirkstiem bakstīja putekļainās kartes dažādās vietās un pēdīgi saskaņoja savas domas.

— Zemju pazinēji domā, ka flotes vadītājs nebūs nokļuvis Sarkanajā jūrā!— Nēitas priesteris ar pārliecību sacīja.

— Ar tik prasmīgu jūrnieku kā Nearhs tas nevarēja atgadīties! Viņam ir Feniķijas, Ēģiptes un Kipras labākie stūrmaņi.

— Tajā apvidū tas varēja gan notikt. Skaties, augstā valdniec, šeit. Tā ir Arābijas dienvidu mala, kas Indijas virzienā aizstiepjas uz austrumiem un ziemeļiem vairākus simtus shēnu. No dienvidiem tai pretī atrodas milzīgais Nūbijas vai, kā jūs sakāt, Lībijas izvirzījums, Labo Smaržu zemesrags, patiešām līdzīgs ragam, kas ietiecas

Lielajā Okeānā. Mūsu jūrasbraucēji ceļā uz Puntu šo ragu apbrauca ar pūlēm, pārvarot lielas briesmas. Tas sniedzas līdz pat Arābijas malas vidum… Tagad skaties te, valdnieci Nearha flote brauca gar krastu uz dienvidrietumiem. Tur bieži gadās briesmīgas vētras. No Arābijas tuksnešiem tās nes smiltis un putekļus, kas aizsedz jūru daudzu shēnu tālumā. Tāda vētra varēja pārsteigt arī Nearhu, kad viņa flote atradās pret pašu Labo Smaržu raga galu. Pie ieapaļā līča Arābijas krasts aizliecas tieši uz dienvidiem kā Pērļu raga smaile. Tieši pretim astoņdesmit shēnu attālumā atrodas Nūbijas rags. Iedomājies tagad, ka spēcīga smilšu vētra aizdzina floti uz dienvidiem. Kuģi nemanāmi nobrauca attālumu starp Arābiju un Nūbiju. Tālāk no Raga austrumpuses krasts virzās uz dienvidiem, arvien vairāk atkāpdamies uz rietumiem. Ko darīs flotes vadītājs, kurš dodas gar Arābiju uz dienvidrietumiem?

— Turpinās kuģot gar Lībijas krastiem, domādams, ka brauc gar Arābiju! — Taīda nevilcinoties atbildēja.

— Protams! Un redzi — uz dienvidiem no Labo Smaržu zemesraga krasts virzās uz dienvidrietumiem līdz pat Puntai vēl piecsimt shēnu. Tālāk tas pavirzīsies uz dienvidaustrumiem, un tad gan flotes vadītājs atklās savu kļūdu.

— Un kas tad notiks?

— To es tev nevaru pateikt, es nepazīstu Nearhu. Viņš var griezties atpakaļ. Ja viņš ir sīkstas un drosmīgas dabas, tad dosies uz priekšu un apkārt Lībijai, kā pēc varenā Neaho pavēles darīja feniķieši.

— Krētietis ir ļoti neatlaidīgs un sīksts, — Taīda bēdīgi sacīja, — turklāt Aleksandrs pats, neko nezinādams par Neaho, sapņoja par kuģu sūtīšanu apkārt Lībijai.

— Tādā gadījumā gaidi floti pēc trim gadiem — tāpat kā feniķiešus, — priesteris atbildēja, — divi gadi jau pagājuši…

Taīda uz krietnu bridi iegrima domas.

Jā, nepaies ne pieci gadi, un kļūs skaidrs, ka Nearha flote ir nozudusi bez vēsts bezgalīgās jūras plašumos. Kopā ar krētieti no Taīdas dzīves uz visiem laikiem aizies arī «No čūskas dzimusī». Paliks vienīgi Erīda. Nenovēršami zaudējumi sekoja cits citam. Ļoti sen nebija pienākušas vēstis no Līsipa. Kopš tās reizes, kad viņš ziņoja atēnietei, ka ir pārdevis Anadiomeni Seleikam un tas skulptūru iemainījis indiešiem pret ziloņiem. Cik ziloņu par to dots, Līsips nezināja, bet divdesmit pieci talanti, pievienoti tiem divpadsmit talantiem, ko maksāja sudrabs, tas ir — ap divsimt divdesmit tūkstošiem drahmu, bija milzīga summa. Viņa skolotājam aizrakstīja, lai šo naudu izlieto tēlnieku skolai Kārijā — tādu nodibināt viņš sapņoja jau sen, taču atbildi Taīda nesaņēma. Ar dižo skulptoru bija kaut kas atgadījies. Vai arī nemitīgais karš Jonijā un Mesopotāmijā par Aleksandra mantojumu nebija ļāvis vēstulei nonākt galā?

Taīdas neskaidrā nojausma, ka viņas skolotāja nav vairs starp dzīvajiem, bija pareiza. Aizbraucis uz Grieķiju un sastapies ar Kasandru, kurš it kā viņam pasūtījis statuju, Līsips bija sācis slikti justies un drīz vien nomiris. Viņa mantinieks, vecākais dēls Eitikrats, atvēra lielā tēlnieka slepeno lādi. Līsipam kopš sākta gala bija paradums: pēc katras statujas pārdošanas ielikt šajā lādē vienu zelta gabalu. Eitikrats saskaitīja pusotra tūkstoša zelta gabalu, un tikai tad kļuva redzams tēlnieka gigantiskais darbs. Taīda būtu vēl vairāk pārsteigta, ja uzzinātu, ka no visām Lisipa pusotra tūkstoša statujām līdz Grieķijas mākslas mantiniekiem nav nonākusi neviena pati! Tikai nedaudzas kļuvušas pazīstamas vēlākajām paaudzēm, pateicoties Romā no marmora darinātajām Lisipa bronzas oriģinālu kopijām. To zinādama, atēniete būtu sapratusi, cik maz cerību, ka saglabāsies viņas sudraba statuja, ja jau pat bronzu vēlākie tumsonīgie Grieķijas, Mazāzijas un Ēģipties iekarotāji pārkausēja ieročos.

Daudz cilvēku bija nogrimuši Amelētas (no Raizēm Atbrīvojošajā) straumē, kas plūda Aīda valstībā. Cik daudz pārmaiņu, iespaidu, neparastu pārdzīvojumu bijis desmit gadu laikā. Kopš tā brīža, kad Taīda pameta Atēnas, lai dotos uz Ēģipti, un atkal atgriezās šurp kā valdniece, gadi bija aiztraukušies kā viesulis. Un cik maz pārmaiņu notika tagad! Laiks tecēja gausi kā Nīla ziemā. Varbūt tā tas ir visiem, kas, valdnieki būdami, nevalda? Valdniecēm, kuru vīri ir īstie valdītāji? Tā Roksanai vajadzēja justies, Aleksandram dzīvam esot, bet tagad viņa droši vien jūtas vēl sliktāk? Mazo Aleksandru, kurš piedzima divus mēnešus pēc lielā karavadoņa nāves, apsargā kā talismanu un kā tiesības valdīt: sākumā to darīja Grieķijas un Maķedonijas augstākais stratēgs Antipatrs, bet pēc viņa nāves Antigons Vienacis.

Nomira arī Aristotelis, tikai par vienu gadu pārdzīvojis savu diženo skolnieku. Atēnu Likeju tagad vada augu pazinējs Teofrasts. Vēl arvien tur starp lieliskām priedēm un kastāņkokiem pastaigājas nopietni skolnieki, kam dota iespēja apgūt apslēptas zinības, bet vakaros atēnieši te pulcējas, lai paklausītos filozofiskas runas. Līsips bija Taīdai Ekbatanās stāstījis par jaunas stoiķu mācības rašanos, kas apgalvoja, ka visi cilvēki ir tiesībās vienlīdzīgi pasaules pilsoņi, un pirmajai patiesajai cilvēka uzvedības novērtēšanas sistēmai pamatā lika nevis ticību dievišķajam vārdam, bet cilvēka dzīves sabiedrisko nepieciešamību…

Priesteris pārtrauca viņas domas, pavaicādams:

— Vai augstā valdniece vairāk neko nevēlas uzzināt?

Taīda atguvās. Viņi tuvojās Nēitas templim, kur Erīda noraizējusies slaidiem soļiem kāpa pa platajām kāpnēm.

— Saki, tēvs, — kāpēc man atklāja jūru un zemju slepenās kartes, bet no Aleksandra vai tā paša Nearha tās slēpa?

— Mums neviens neprasīja, bet zināšanas tiek sniegtas tikai tiem, kas tās meklē. Tu esi viena no mums, neesi bīstama un neesi varena, jo netiecies pēc varas. Vēl neviens liels ģēnijs, karavadonis vai valdnieks, lai viņš nāktu no kādas tautas nākdams, nav atnesis cilvēkiem laimi! Jo varenāks kāds ir, jo lielāku postu viņš rada. Parasti cilvēki pakļaujas tūkstošgadīgiem likumiem, kas izauguši no paaudžu veselīgās pieredzes. Tiem rokas saista dzīves nepieciešamība, ticība un kalpošana dieviem un varai. Izcils cilvēks iedomājas sevi augstāku par visu vispārcilvēcisko, sagraudams esamības pamatus, un izdara nelabojamu kļūdu, kas visu viņa paveikto iznicina un nogāž Tumsības bezdibenī. Dieviem līdzīgie cilvēki nes laimi tikai tad, ja tiem rokās nav varas: filozofi, ārsti, dzejnieki vai mākslinieki.

— Tu domā, ka Aleksandrs ir atnesis tikai ciešanas un nelaimes?

— Vēl viņa darbi nav izsvērti laika svaros, vēl tiesātāji dievi nav aplēsuši viņa dzīves balto un melno pusi. Un man pietrūkst prāta, lai aptvertu, cik liels ir viss viņa veikums. Sākumā viņam tika dots skaistums un miesas spēks, drosmīga sirds un skaidrs, visaptverošs prāts, vēlāk zināšanas. Pēc tam viņš ieguva militāro spēku: maķedoniešu un grieķu karavīru cietās sirdis un norūdītos augumus. Viņš gribēja vairot zināšanas, bet pavairoja bagātību, reizē paņemdams visu, kas gadsimtiem bija krājies lielā tautā, milzīgā valstī. Būdams jauns, viņš neapdomīgi izdāļāja dārgumus, pats nebūdams ne alkatīgs, ne izšķērdīgs. Taču izdāļāja tos tikpat necienīgās rokās, kādās šī bagātība bija agrāk. Tikai agrākās bija šo bagātību turējušas savā zemē, kamēr jaunās rokas, viegli ieguvušas, izšķieda par niekiem un pa svešām zemēm, padarot bagātus alkatīgos un apdomīgos tirgotājus, par nieka naudu pārdodot viņiem senus mākslas darbus un desmitiem tūkstošiem par vergiem padarīto iedzīvotāju. Un tā Aleksandra spēks sadrumstalojās, zaudēdams jebkādu mērķi. Dabiskā pretestība, ko izrādīja tautas, atvairīdamas ielaušanos viņu dzimtajā zemē, izraisīja niknumu, cietsirdīgu un asiņainu varmācību, dieviem netīkamo neaizsargātu cilvēku izkaušanu. Aleksandrs nevis centās iepazīt kādu zemi un vairot mieru, lai atrastu kaut ko kopīgu ar tām ieražām, ticējumiem un mērķiem, kas visā pasaulē cilvēkiem ir līdzīgi, bet radīja neskaitāmus nākotnes cīņu, intrigu un nelaimju perēkļus. Arī tagad, vairākus gadus pēc impērijas sadalīšanas, vēl arvien līst asinis un karš Grieķijā, Jonijā, Mesopotāmijā un Zaļās jūras salās nenorimst.

— Kāpēc tad ir noticis tā, nevis citādi, tēvs? — Taīda ievaicājās.

— Citādi nevar būt, ja tas, kam ir dots Spēks, Zelts un Vara mainīt valstu un cilvēku likteņus, nesaprot, ka ikkatrai šīs varenības sastāvdaļai ir sava otrā puse, ko liktenis nepielūdzami pavērsīs pret cilvēku, ja netiks ievērota piesardzība. Zeltam tā ir — citu pazemošana, neganta skaudība, cīņa par bagātību bagātības dēļ; Spēkam — nikna cietsirdība, varmācība un slepkavība; Varai — ietiepīga Spēka un Zelta izmantošana, trula aklība.

— Kur tad rast aizstāvību pret šiem ļaunajiem spēkiem?

— Mīlestībā, mana meita. Ja visas trīs varenās sviras tiek darbinātas ar mīlestību un cilvēkmīlestības vārdā.

— Vai Mīlestībai nav pretējas puses?

— Ak vai! Ir gan, tikai tā izpaužas citā — daudz personiskākā līmenī. Cilvēku savstarpējās attiecības var izraisīt vēlēšanos otru pazemot, mocīt un iemīt dubļos, cilvēkiem ar gaišām sirdīm tādas tieksmes nepiemīt, bet pūļa cilvēkam, kurš — ja ne pats, tad vismaz viņa senči vai tuvinieki ir sisti un pazemoti, — tas ir raksturīgi.

— Tu neatbildēji, kā no tā izvairīties, tēvs.

— Vienmēr turies ceļa vidū, neizlaižot no acīm ceļa malas.

— Ak, es zinu. Mans skolotājs teica to pašu. Acīmredzot gudrība visur nonāk pie vienas un tās pašas atziņas.

— Vai esi lasījusi uzrakstu uz mūsu tempļa frontona, lūk, šo te?

— Es neprotu izlasīt svēto valodu un Ēģiptes seno rakstību!

— «Mēden agan»— «Nekā lieka»; «Par visu cildenāka — mēra izjūta»; «Par visu ļaunāka — nekaunīga augstprātība»; «Iepazīsti savas sirds dziļumu»!

— Tādi paši izteicieni ir rakstīti uz Apollona tempļa Delfos.

— Tas ir apliecinājums tam, ko tu teici!

— Tas nozīmē, ka augstākās gudrības vaigs vienmēr un visur pievēršas pašam cilvēkam, apejot dievus?

— Tā tas ir, taču piesargies šādas patiesības sacīt visu veidu ticīgajiem un bērnišķīgi naivajiem un negantajiem fanātiķiem! Patiesība un labais spīd kā lāpas, apgaismojot ceļu tiem, kas maldās tumsībā. Bet var taču ar lāpu rokā ieiet viegli aizdegošās eļļas glabātavā, un eļļa uzliesmo no vismazākās dzirkstelītes!

Taīda uzmeta ciešu skatienu vecajam priesterim un piepeši pavaicāja:

— Saki — vai tevi nepārsteidz tāda Ēģiptes valdniece, kas neprot lasīt ēģiptiešu rakstus?

— Nē. Tu varbūt domā, ka daudzas valdnieces prata svēto valodu? Tad tu maldies! Un tu esi pārāka par daudzām ne tikai ar savu skaistumu, bet arī ar to, ka pazīsti dažādas ticības. Ticība — tā ir tautas dvēsele, tā nosaka ieražas, likumus un cilvēku izturēšanos! Bet tu dziedi Isīdas Spoguļa ceremonijā kā dzimusi ēģiptiete, dejo svēto Segas deju kā feniķiete, auļo uz zirga kā lībiete un peldi kā Zaļās jūras nereīda. Tas savaldzina visus, kas apdzīvo Melno Zemi.

— Kā tu to zini?

Vecais vīrs tikai pavīpsnāja.

— Saki, mans tēvs, ja es gribēšu uzzināt ko vairāk par tālajām Lībijas un Nūbijas zemēm, vai tu man palīdzēsi?

— Palīdzēšu, — vecais priesteris nešaubīdamies bija ar mieru.

Un Taīda sāka vākt visas ģeogrāfiskās ziņas un retu zvēru, akmeņu un augu aprakstus, kādi vien Ēģiptē bija uzkrājušies četros gadu tūkstošos. Visvairāk atklājumu pirms trīsdesmit un divdesmit gadsimtiem bija izdarījuši Augšēģiptes faraonu vietvalži, izraugoties par savu rezidenci Siēni vai elefantini. Šie lepnie un drosmīgie cilvēki bija sevi dēvējuši par «Dienvidu galvenajiem karavānu vadītājiem» un «visa tā pārzinātājiem, kas ir un kā nav». Šie titulējumi jaunajai valdniecei it īpaši patika. «Pārzinātāji» uz sauszemes ierīkoja ceļus, kas veda dziļi iekšā noslēpumainajā kontinentā, par kuru grieķiem skaidra priekšstata nebija pat pēc Hērodota, kaut gan jau Krētas jūras valdnieki, bez šaubām, bija zinājuši vairāk.

Tā iesākās priestera un valdnieces draudzība. Memf isieši zināja, ka valdniecei Taīdai vakaros patīk vientulība, un viņi nekad netraucēja tās mieru. Un neparasti klusajos vakaros, kad mijkrēšļa gaisma visam nomācošajam, pasaulīgajam un skarbajam pārklāja caurspīdīgu, bezkrāsainu plīvuru bez jebkādas ēnas, atēniete Nīlas krastā nodevās atmiņām. Taīda bija atmetusi sapņus un bieži domāja par pagātni. Varbūt tas liecināja, ka tuvojas vecums, kad vairs nav sapņu par nākotni, skumju par nepiepildīto un ilgu pēc jauna pavērsiena dzīve?

Vērīgā atēniete nemaz nevarēja nepamanīt kraso atšķirību starp ēģiptiešu tautas un tas valdnieku dzīvi. Pavisam citādi bija Grieķijā, kur pat tirānijas laikos tauta un valdnieki veidoja vienotu veselumu ar vienādam ieražām, paradumiem un pienākumiem pret dieviem un garīgo dzīvi.

Ēģiptiešu tauta dzīvoja pati par sevi nožēlojamu un pelēcīgu dzīvi. Valdītāji bija neliela saujiņa privileģēto, kuru pastāvēšanai pat viņu pašu acīs nebija ne cita mērķa, ne jēgas kā vien cīņa par varu un bagātu dzīvi. Par valdnieku kļūstot Ptolemajam, apstākļi nemainījās, vismaz šeit, Ēģiptes iekšienē, ne, varbūt vienīgi Aleksandrijā. Kam gan tad vajadzīga viņa, Memfisas valdniece? Lai būtu par vienu liekēdi vairāk? Kad bija norimusi pirmā jūsma par varas ārējo izpausmi, Taīdai tas viss sāka likties apkaunojošs. Tagad viņa saprata, kāpēc sagrūst pieminekļi un tempļi, kāpēc smiltis aizputina dižās pagātnes lepno slavu. Ne tauta, kas zaudējusi interesi par dzīvi, ne augstmaņi, kas neizprata senā skaistuma nozīmi un nerūpējās ne par ko citu kā vien par sīkām personiskām vajadzībām, zināms, nevarēja pasargāt tūkstošiem gadu laikā sakrāto milzīgo daudzumu Ēģiptes arhitektūras un mākslas dārgumu.

Taīdu tirdīja nemierīgas domas. Viņa nošķīrās vientulībā pils augšējā zālē ar gaišziliem griestiem un melnkoka stabiem, starp kuriem sienu vietā karājās smagas gaišpelēka auduma drapērijas, kuru daudzās krokas viņai atgādināja Persepoles piļu rievotās kolonnas.

Skaudrā augšējā gaisma divos milzīgos metāla spoguļos atstaroja griestu zilumu. Taīda nostājās spoguļu priekšā, turēdama rokā trešo, apaļu, ar rokturi guļošas lauvenes veidā, un pamatīgi sevi aplūkoja no galvas līdz kājām.

Viņas spēcīgais ķermenis bija zaudējis jaunības izaicinošo vieglumu, tomēr bija palicis nevainojams arī tagad, kad Taīda jau pārkāpusi trīsdesmit septiņu gadu slieksni un krietni paaugušies viņas divi bērni. Augums bija kļuvis stingrāks, platāks un ieguvis krasākus izliekumus, tomēr, tāpat kā seja, bija izturējis dzīves pārbaudījumus. Gadi bija padarījuši asākas lūpu un vaigu līnijas, taču kakls, kuru laiks katras sievietes ķermenī skar visnesaudzīgāk, vēl arvien lepni turēja galvu, līdzīgs marmora kolonnai, ko meistariski iekrāsojis Nīkijs. Taīdā uzbangoja draiskulība, neatturama vēlēšanās pastrādāt kaut ko aizliegtu, apreibinādama viņu kā senajās Atēnu dienās. Viņa pasauca Erīdu, un abas slepus, aizbēgušas no pavadoņiem, jāja uz tuksnesi. Tur viņas, drēbes nometušas, dziedādamas lībiešu kaujas dziesmas, kā kailas amazones laidās trakos auļos, kamēr zirgi bija noskrieti putās. Tad abas lēni un cienīgi atgriezās pilī.

Lai būtu vieglāk izslapstīties no galminiekiem un apsardzes karavīriem, Taīda sāka turēt zirgus kāda veca nūbieša mājā pilsētas austrumdaļas dienvidu nomalē.

Tomēr doties šādos izjājienos, kā arī peldēt no krokodiliem aizsargātajā attekā izdevās reti. Daudz biežāk Taīda, nogurusi no kādas ēģiptiski gausas ceremonijas, padzīvojusies ar meitu, devās vadīt krēslas stundas uz Nēitas tempļa pakāpieniem.

Ēģiptiešu meitenes, ietinušās segā, mierīgi gulēja. Erīda, atspiedusi zodu pret augstu izslietiem ceļgaliem, bija sastingusi ar plati atplestām acīm. Viņa prata ieslīgt miegam līdzīgā stāvoklī, nezaudējot modrību.

Krēslā baismīgā svina krāsā iedegās Niktūrs — Nakts Sargs, atgādinādams Taīdai viņas pirmo ierašanos Ēģiptē, kad viņu, nolemtu par upuri Sebekam, izglāba Menedēms — karavīrs ar īstu Hērakla vīrišķību.

Taīda gribēja uzcelt pieminekli Hēgesihorai un Menedēmam, izveidojot viņiem te, Memfisā, no kurienes upe aiznesa viņu pelnus uz dzimto jūru, kenotafu, bet tad pārdomāja. Piemineklis būtu svešāds starp tūkstošiem citticībnieku pieminekļu, kas pauž citādas jūtas un paradumus. Hēgesihoras un Menedēma tēli te būtu vientuļi tāpat kā Taīda pati. Un, kad vairs nebūs Taīdas, kurš tad rūpēsies par kenotafu? Te jau nav Grieķija, kur ikviens kopš bērnības saudzē skulptūru skaistumu un nevienam nekad neienāks prātā to sabojāt.

Ja Memfisā mūzu cienītāji, it īpaši grieķi, vēl atcerējās zeltmataino spartieti, tad kurš gan pazina Menedēmu — vienu no tūkstoš lakoniešu algotņiem? Un Taīda no pieminekļa celšanas atteicās. Aleksandrijā tika izveidots lielisks marmora augstcilnis un nosūtīts uz Hēgesihoras un Menedēma dzimteni. Nakts Sarga parādīšanās Taīdas sirdī modināja sēras pēc mirušajiem un neskaidru nemieru…

Pilī viņu gaidīja patīkams jaunums. Ptolemajs bija atsūtījis skaistu Trāķijas vergu, pieredzējušu zirgkopi, un Boanergosam brīnumskaisti darinātus iemauktus, izrotātus ar sarkanu zeltu, pieskaņojot zirga spalvas krāsai. Ptolemajs, tapat ka agrak, juzdamies vainīgs Taīdas priekšā, sūtīja negaidītas un greznas dāvanas.

No rīta atēniete lika atvest aidinieku, lai izjājienā palepotos ar jaunajām zirglietām. Vergs izveda melnkrēpjaino zirgu ar zaigojošajiem iemauktiem un kaldinātu pieres saiti, uz kuras bija attēlotas panteras niknā cīniņā. Taīda noglāstīja savu mīluli, noskūpstīja uz siltā purna starp jūtīgajām nāsīm. Boanergoss, aprauti un mīlīgi iezviegdamies, trina galvu gar savas saimnieces kailo kreiso plecu un nepacietīgi piecirta kāju, laužņus kodīdams. Taīda jau gribēja lēkt zirgam mugurā, kad atskrēja Eirānas aukle, saukdama, ka meitene saslimusi. Pametusi pavadas skaistajam zirgupuisim, atēniete aizsteidzās atpakaļ uz pili un atrada meitu slimu gultā. Izrādījās, ka meitenīte bija izskrējusi dārzā un tur saēdusies zaļus persiešu ābolus, bet aukle viņu vēl sabarojusi ar mandeļu cepumiem.

Pils ārsts sāpes drīz vien novērsa. Pamasējusi un nomierinājusi meitu, Taīda beidzot atcerējās, ka aidinieks būs viņu pagalam nogaidījies un var pat salauzt slitu. Kaut nu Erīdai būtu ienācis prātā zirgu izjādīt.

Uz zirgustalli aizsūtītā kalpone atdrāzās kopā ar veco zirgupuisi un, krizdama ceļos valdnieces priekšā, vienā paņēmienā izgrūda, ka Boanergoss noindēts, bet Erīda ar savu zirgu nozudusi.

Atēniete sagrāba aiz pleca veco zirgupuisi, kurš arī bija nometies ceļos. Viņa drēbju plānais audums no rāviena nostirkšķēja.

— Neesmu vainīgs, valdniec, — vecais vīrs cienīgi sacīja, — zirgu ir noindējis tas, kurš izgatavojis zelta iemauktus. Ēģiptes saule, ej un paskaties pati!

Taīda atjēdzās, pa kaklu pa galvu noskrēja lejup pa kāpnēm un traucās uz stalli. īsajā jāšanai pielāgotajā eksomīdā, kas viņai bija mugurā garā valdnieces tērpa vietā, skriet bija viegli, un Taīda apsteidza visus.

Boanergoss gulēja uz kreisā sāna, izstiepis kājas ar melnajiem, skaisti veidotajiem nagiem. Biezo pieres krēpju šķipsna pa pusei aizsedza stiklaino aci. Krampju sarauto lūpu kaktiņā bija izplūdis baismīgs zilums.

Taīdai likās, ka uzticamais zirgs ar pārmetumu un gaidām noskatās viņā, kas nebija laikā atsteigusies palīgā. Ēģiptes valdniece nokrita ceļos, neslēpdama asaras, un izmisīgā cerībā izstiepa rokas, lai paceltu smago galvu. Spēcīgs rāviens no mugurpuses aizkavēja viņu pieskarties aidiniekam. Niknumā Taīda pasviedās atpakaļ strauji kā pantera un sastapās ar Erīdas zilo acu drūmo skatienu. Draudzene smagi elsoja. Viņai aiz muguras apsardzes karavīrs mēģināja satvert putās nodzītās ķēves pavadas.

— Neaiztiec, varbūt ir saindētas visas zirglietas! Nolādētais vergs tām pieskārās ar cimdiem, bet es kā nelga iedomājos, ka viņš tā rīkojas, baidīdamies notraipīt mirdzošo zeltu. Ja tu būtu jājusi tūlīt… Lielā Dieviete tevi sargā!

— Kur ir tas nelietis? Kur ir slepkava?

— Es nojautu ko nelabu, kad viņu izbiedēja tava aizkavēšanās un viņš sāka šaudīties šurp turp, bet, kad Boanergoss piepeši sabruka ceļos, viņš metās bēgt. Es vispirms steidzos pie zirga un uzreiz nepasaucu sardzi. Tas nekrietnais nelietis aizbēga. Viņu meklē!

Taīda izslējās un noslaucīja asaras.

— Nesaprotu: kāda gan jēga noindēt Boanergosu, nevis mani?

— To izdarīt ir grūtāk. Par tavu ēdienu un dzērienu atbild daudzi cilvēki.

— Bet kāds tam sakars ar manu nabaga aidinieku?

— Inde neiedarbojās uzreiz. Tev tika dots tieši tik daudz laika, lai izjātu pastaigā un attālinātos no pilsētas. Tur Boanergoss būtu nokritis…

— Tu domā, tur bija slēpnis?

Atbildes vietā Erīda saņēma Taīdu aiz rokas un veda uz vārtiem. Karavīru aplis pašķīrās, galvas zemu noliecās, un Taīda ieraudzīja divu nepazīstamu cilvēku ķermeņus, pēc apģērba spriežot, tie bija Deltas iedzīvotāji. Pārvērstās sejas un uzblīdušās mutes norādīja uz nāves cēloni.

— Lūk, pierādījums. Mēs abas būtu nokāpušas no zirgiem, noņēmušās ar Boanergosu, bet šiem abiem bija gati dunči. Es ar jātnieku vienību aizauļoju uz mūsu iemīļoto vietu aiz sarkanā obeliska. Mēs viņus ielencām, taču šie hiēnas paguva norit indi. Tas, kurš viņus sūtījis, labi zina, kā šādas lietas darāmas, un bija viņus apgādājis ar visu nepieciešamo, lai apslēptu pēdas. Viņi zināja mūsu izjājienu laiku un vietu, bet mēs iedomājāmies, ka jājam neviena nemanītas!

— Bet tu taču nedomā, ka…

— Protams, nē. Drosmīgais karavīrs, taisnīgais valdnieks un sieviešu mīlētājs nemūžam to nespētu! Nē, te nomanāma galma intrigās pieredzējuša cilvēka roka, varbūt pat sievietes roka…

Taīda nodrebēja un sažņaudza dūres.

— Ejam pie Boanergosa!

Ap aidinieku stāvēja karavīri un zirgupuiši, gaidīdami rīkojumus.

— Uzvelciet cimdus un noņemiet iemauktus! — Taīda pavēlēja. — Man vajadzētu laiku pārdomām, — viņa rūgti pažēlo jās Erīdai, norādīdama uz pieres saites zeltā kaltajām panterām, kas bija saķērušās cīniņā,— dāvanas sūtītājs nav bijis piesardzīgs. Vai varbūt tādi cilvēki uzskata, ka ir gudrāki par visiem citiem?

— Bet ja nu tas ir pierādījums tā cilvēka rokās, kuram vajadzēs atgādināt savus nopelnus? — Erīda atvaicāja.

— Mana gudrā dieviete! — atēniete izsaucās, apskaudama melno priesterieni. — Tad jau tā varēja ari nebūt viņa?

Erīda piekrizdama nolieca galvu.

— Nevis viņa, bet kāds, kam ir izdevīgi, lai valdītu viņa? Tas ir briesmīgs vārds— «izdevīgi», ja tas atskan tāda cilvēka mutē, kam ir vara pār citiem. Cik daudzi visnekrietnākie darbi ir pastrādāti tieši tādēļ, ka tas bijis izdevīgi!

Taīda bija izlēmusi.

— Iemauktus ietiniet audeklā, iemērciet karstos vaskos un iešujiet biezā ādā. Es pielikšu savu zīmogu. Manu Boanergosu aizvediet pie sarkanā obeliska. Lai viņam izlauž kapu plakankalnes malā virs līdzenuma. Atsauciet šurp akmeņkaļus, kuri strādā pie Nēitas tempļa jaunā pilona būves, es ar viņiem gribu runāt. Un valdnieka darbnīcu tēlnieku Hab-Au!

Taīda līdz vakaram apspriedās ar meistariem, līdz nolēma uz Boanergosa kapa uzstādīt vertikālu plāksni ar drosmīgi veidotu pretī saulei skrejoša aidinieka attēlu. Tēlnieks uzstāja, ka vajadzīgs valdnieces attēls ar viņas svētajiem pievārdiem. Taīda stingri aizliedza izdarīt jelkādus uzrakstus, izņemot dažus vārdus grieķiski: «Boanergoss, Taīdas zirgs».

Vienlaikus viņa lūdza Erīdu savākt visas viņas mīļākās mantas, rotaslietas un drēbes. Indijas un Mesopotāmijas retumus Taīda lika novietot visus vienā noliktavā, uzdodama šo darbu uzticamajam Roikam. Tesālieša ģimenē jau bija septiņi cilvēki, ieskaitot otro sievu — feniķieti. Taīda jau sen bija ievērojusi maķedoniešu un grieķu tieksmi pēc feniķietēm un greizacainajām skitietēm no tālajiem austrumu kalniem. Gan vienas, gan otras bija lieliskas sievas, uzticīgas un izturīgas, kā ari rūpīgas saimnieces.

Roika vecākais dēls, kurš bija apguvis zinības, kalpoja Taīdas namā par mantzini. Viņš saņēma uzdevumu sa, skaitīt un savākt vienkopus visu skaidro naudu, zeltu un dārglietas, kuru sanāca krietni daudz.

To visu paveikusi, Taīda atlaidās ziloņkaula sēdteklī.

— Ko tu esi sadomājusi, kundze un valdniece? — Erīda ieprasījās neparasti maigi, glāstīdama un laizdama caur pirkstiem viņas atpītos melnos matus.

Taīda klusēja.

— Vai gan valdniece kādreiz ir pametusi valsti un devusies prom no zemes, kurā valda? — Erīda atkal sacīja. — Vai tā nebūs augstajam stāvoklim un liktenim neatbilstoša mazdūšība?

— Ja valdniece nevalda, tad viņas augstais stāvoklis ir tikai šķietams, — viņai pieskaņodamās, atbildēja Taīda, — vai nebūtu prātīgāk atdot vietu tam, kura valdīšana nebūs tikai šķietama?

— Memfisā?

— Aleksandrijā. Te vairs nebūs valdnieču, tikai vietvaldis, kura rokās jau tāpat ir visa vara. Tomēr šādas runas ir priekšlaicīgas. Es gribu aizbraukt pie Ptolemaja un apspriesties ar viņu par visu.

— Vai sen, kopš valdniēks izteica savu visaugstāko atzinību par tavu darbošanos šeit? Tevis savāktās ziņas par Nūbiju, Puntu un par Lībiju vispār ir kļuvušas par pamatu visas valsts ģeogrāfijas izpētīšanai Aleksandrijas Mūsējā. Viņš slavēja arī valdnieces Taīdas laiviniekus…

Melnā priesteriene atgādināja par jaunekļiem, kurus Taīda bija aicinājusi pildīt glābēj dienestu biezi apdzīvotās vietās gar Nīlas krastu. Ļoti daudz mazu bērnu, kas dzīvoja tuvu lielajai upei, noslīka vai aizgāja bojā, krokodilu aprīti. Vieglas, ātras laivas ar zaļu karogu kārts galā tagad braukāja gar krastu, uzmanīdamas upi un vienmēr gatavas doties paliga berniem un dzivnie kiem. Tiklab bērnus, ka dzīvniekus Taīda ļoti mīlēja, un tie viņai atmaksāja ar pilnīgu uzticešanos

Erīda dārza krūmos šķila saklausām čaboņu Nodzēsusi gaismu, viņa palūkojas lepip.

Tumša bezvēja nakts apņēma nelielo pili, ko l aida bija izraudzījusies dzīvošanai Memfisus parku daļas pašā vidū. Kokos nekustējās ne lapiņa, suņi nerēja, likai sikspārņi šaudījās šurp un turp. Abas draudzenes saklausīja sikspārņu tikko sadzirdamo pīkstēšanu. So pīkstienu saklausīšana grieķiem un ēģiptiešiem bija vecuma mēraukla. Kad cilvēks vairs nesadzirdēja sikspārņus, iestājās lūzums dzīvē, sākās vecums.

— Es iziešu paskatīties galerijā,— Erīda pačukstēja, — man dara raizes skaistulis, kurš paguva aizbēgt.

— Pēc līdzdalībnieku bojāejas viņš vairs neko neuzdrīkstēsies, — Taīda iebilda.

— Droši vien. Un tomēr es paskatīšos. Nededz gaismu! — Un Erīda pagaisa tumsā.

Pils augšējās istabas izgāja uz galeriju, kas bija savienota ar vaļēju verandu celtnes austrumu un ziemeļu pusē. Galeriju no verandas atdalīja papirusa mašu bīdāmās sieniņas, bet no istabām — gaišzili puscaurspīdīgi aizkari, kas bija stingri nostiepti starp koka kolonnām. Ziemeļpuses galerijā dega lampioni, kas tumšajā istabā, kur sēdēja Taīda, meta kaut ko līdzīgu mēness gaismai.

Piepeši uz aizkariem skaidri iezīmējās gandrīz kaila vīrieša siluets, nācējs slapstījās, turēdams rokā īsu vāli. Taīda bez trokšņa piecēlās, taustīdamās pēc kaut kā, ar ko varētu aizstāvēties, un ar abām rokām satvēra gandrīz talantu smagu oniksa vāzi. Pirmajai ēnai aiz muguras tikpat klusi parādījās otra — Erīda, rau, viņa izvelk briesmīgo dunci. Pirmā ēna apstājās ieklausīdamās. Taīda lēni tuvojās, pacēlusi vāzi virs galvas. Sastinga arī Erīda. Cilvēks ar vāli brīdi pastāvēja, tad klusi — tikai mazliet skaļāk par sikspārni — iesvilpās. Erīdai aiz muguras iznira trešā ēna ar garu nazi rokā. Turpmākais norisinājās vienā acumirklī. Priekšējais cilvēks ar kreiso roku no gurnu apsēja izrāva nazi, vienā atvēzienā pāršķēla cieši nostiepto audumu, un tas pašķīrās. Aizmugurējais, ieraudzījis Taīdu, ar apslāpētu saucienu brīdināja savu biedru, bet tas nepaguva pagriezties atpakaļ, kad saņēma dunča dūrienu kreisajā plecā — duncis ietriecās līdz pat spalam. Taīda uzsauca: «Sargies!»— melnā priesteriene pagriezās, otrs slepkava metās viņai virsū. Atēniete no visa spēka meta oniksa vāzi pazīstamajā trāķieša sejā; slepkava paguva vienlaikus ar Taīdu izmest savu nazi, un Erīda nokrita uz grīdas savam upurim pie kājām, pārplūzdama asinīm.

Uz valdnieces saucienu saskrēja sardze un gandrīz visa viņas pils saime, kurā pēc Ptolemaja neatlaidīga lūguma tika ieskaitīts arī prasmīgs ārsts.

Tika iedegts desmitiem lampionu. Taīda aizliedza nest Erīdu prom. Viņu noguldīja valdnieces gultā. Pirmais slepkava bija nogalināts uz vietas, bet otrs vēl bija dzīvs un pūlējās piecelties četrrāpus. Taīda izrāva Erīdas svēto dunci un pacēla to pār otro slepkavu, bet tad — kaut ko iedomājusies — nolaida roku.

— Sapuriniet viņu! — valdniece pavēlēja karavīriem. — Varbūt viņš nāks pie sajēgas. Aplejiet ar ūdeni. Skrieniet pēc mana tulka!

Atsteidzās tulks, kurš prata astoņas valodas. Taču atēniete, par viņu aizmirsusi, nokrita ceļos pie draudzenes guļvietas, kurai otrā pusē rosījās ārsts, pūlēdamies apturēt stipri plūstošās asinis. Viņa saņēma Erīdas roku, kas bija kļuvusi auksta, un spieda pie sava vaiga.

Melnās priesterienes plakstiņi nodrebēja, pavērās neko neredzošās zilās acis, tajās iekvēlojās apziņas dzirksts, un pelēkajām lūpām pārslīdēja smaids.

— Kā grieķiete… — Erīda tikko dzirdami nočukstēja.

Valdnieces izmisuma brēciens lika visiem istabā noslīgt ceļos.

— Erīda, mīļotā draudzene, neaizej! Neatstāj mani vienu!

Tikai tagad Taīda pilnībā izjuta, cik dārga viņai ir šī «melnā, bet caurcaurēm daiļā», kā Erīdu dēvēja viņas draugi. Erīda bija dārgāka par visu pasaulē, dārgāka par pašu dzīvi, jo dzīve bez mierīgās un gudrās draudzenes, kuras nelokāmība bija gluži dievišķa, Taīdai šķita neiedomājama.

Vii valdniecei tuvie cilvēki cienīja Erīdu, kaut ārēji viņa bija skarba. Erīdai patika labi cilvēki un skaistas lietas, kaut arī viņa nekad necentās iegūt šo cilvēku draudzību un pirkt šādas lietas. Viņai nepiemita arī liekuļots lepnums, viņa nekad negribēja citus pazemot vai prasīt sev īpašus cieņas un uzmanības apliecinājumus.

Neizsakāmi vienkārša, pilnīgi brīva no necienīgām vēlmēm un skaudības, viņa atrada sevī spēku izturēt jebkuras grūtības. Erīda no pirmā acu uzmetiena izprata parādību un lietu jaukumu, to, kas vairumam cilvēku parasti paslīd garām. Viņas apbrīnojamais skaistums vairs nekalpoja par feroci kopš tā laika, kad viņa bija pametusi KibelesGajas templi, lai gan dzejnieki viņu apdziedāja un mākslinieki visādi centās dabūt viņu par modeli, tomēr atēniete brīnījās, cik nedaudzi cilvēki izprata Erīdas skaistuma patieso nozīmi un spēku. Salīdzinājumā ar Taīdu viņa šķita vairāk pieaugusi, it kā viņai piemistu daudz dziļāka notikumu un priekšmetu izpratne nekā visiem citiem. Un tomēr līksmības brīžos Erīda neatpalika no atēnietes, kas sirds dziļumos bija palikusi tā pati agrākā uz neprātīgām draiskulībām kārā Atēnu meitene. Šī brīnišķīgā Varenās Mātes vai Afrodītes piešķirtā draudzene devās no viņas prom uz pazemes valstību. Taīdai šķita, ka arī viņas sirds mirst, ka apkārt jau pulcējas mirušo ēnas: Menedēms, Hēgesihora, Leontisks, Aleksandrs…

Raudas apvaldīdama, Taīda čukstēja trim visvarenajām dievietēm lūgumu, lai atdod viņai Erīdu. It kā par atbildi uz viņas lūgumu vēlreiz pavērās zilas acis, atmirdzēdamas mīlestības siltajā gaismā.

— Neskumsti, mīlā, es tevi gaidīšu!

Erīda pat savā smagajā stāvoklī nebija aizmirsusi solījumu Taīdu gaidīt Aīda asfodelu laukos pie Upes, lai pārietu to roku rokā ar draudzeni.

Un tad Taīda vairs nespēja novaldīt izmisīgos bēdu uzplūdus. Roiks nolēma sūtīt pēc Nēitas galvenā priestera, baidīdamies, ka valdniece var no satricinājuma nomirt.

Vecais priesteris iesteidzās, tikko elpu vilkdams, tomēr nezaudēdams cēlo stāju. Viņš noliecās pār bezsamaņā guļošo Erīdu, saņēma viņas roku un ilgi turēja ciet. Tad viņš pieskārās valdnieces plecam. Taīda pacēla bēdu pārvērsto seju un sastapa sava drauga mierīgo un skumjo skatienu.

— Man liekas, viņa dzīvos, — priesteris sacīja. Taīdai aizrāvās elpa, viņa nespēja pateikt ne vārda. — Es aizsūtīju pēc mūsu tempļa ārstiem, lai palīdz tavam grieķim. Atceros, tu reiz stāstīji par kādu vielu no Persepoles apkaimes kalniem. Vai tā tev vēl ir?

— Jā, jā! Tūlīt atnesīšu! — Taīda aizsteidzās pie šķirstiņa, kurā glabājās Mesopotāmijas, Indijas un Baktrijas brīnumainās zāles.

Priesteris atrada tumšbrūnu pikuci, kas atgādināja sveķus, un iedeva to diviem ienākušiem paveciem ēģiptiešiem baltās vienkāršās drēbēs. Kautrīgi, bet ar pārliecību viņi par kaut ko aprunājās ar pils ārstu, ieberza gabaliņu zāļu pienā un, atpletuši Erīdai muti, padzirdīja viņu. Uz brūces uzlika kumšķīti iezilganas zāles ar stipru, īpatnēju smaržu un cieši pārsēja.

— Tagad lai iedzer augstā valdniece, — priesteris teica, pasniegdams Taīdai puskausiņu dzēriena, kas atgādināja dzidru, mazliet opalescējošu ūdeni, — citādi tāds satricinājums kā šodien var dārgi maksāt. Brūce sirdī ir jāārstē nekavējoties, jo sekas var būt tālejošas un negaidītas.

Taīda grasījās paņemt dzērienu, atcerējās kaut ko un atstūma kausu.

— Pateicos! Man palikusi vēl viena darīšana. Pasauciet tulku! Ko tu man vari pateikt? — viņa noprasīja, izgājusi galerijā pie bālā feniķieša, kas viņu gaidīja.

— Ļoti maz ko, valdnieci Tas hiēnas dēls pateica tikai dažus vārdus trāķiešu valodā. No tiem mēs sapratām, ka atsūtīti bijuši četri, tātad pagalam ir visi. Un viņš nosauca vārdu. Es to pierakstīju, lai izvairītos no kļūdīšanās, kas varētu kļūt liktenīga. Te tas ir. — Tulks pasniedza Taīdai tāfelīti.

— Tas ir vīrieša vārds un skan joniski, — padomājusi sacīja atēniete.

— Augstā valdniece saka pareizi! — Tulks paklanījās.

— Kur ir slepkava?

— Hiēnas dēls bija pavisam bez prāta aiz sāpēm. Mēs viņu nodūrām, izbeigdami mocības, kādas nav pieļaujamas dzīvai radībai.

— Jūs esat rīkojušies pareizi. Es tev pateicos!

Atgriezusies istabā, Taīda ieklausījās Erīdas vārgajā, vienmērīgajā elpā un sacīja vecajam priesterim:

— Un nu dod man zāles, mans draugs. Es drīzumā aiziešu pie tevis, ja Erldai vairs nedraudēs briesmas, un lūgšu svarīgu padomu.

— Es gaidīšu augsto valdnieci, — vecais vīrs paklanījās, — un man būs ļoti skumji šķirties no tevis!

Taīda nodrebēja, paņēma kausu un izdzēra vienā paņēmienā. Pie Erīdas gultas palika viens no ēģiptiešu ārstiem, grieķu ārsts, Roiks un viņa pirmā sieva. Pārliecināta par to, ka šie cilvēki no Erīdas acu nenolaidīs, Taīda apgūlās turpat blakus uz šurp atnestas guļvietas. Acu priekšā sāka peldēt mirgojoši plankumi—ēģiptiešu dzēriens iedarbojās ātri.

Jau trešajā dienā Erīda varēja gultā sēdēt. Vāri smaidīdama, viņa pavēstīja, ka vēl nekad neesot bijusi tik tuvu Aīda slieksnim un nesot domājusi, ka nāve no asiņu zaudējuma var būt tik patīkama.

— Cilvēks gluži vienkārši zaudē spēkus un pats sevi, izkusdams nebūtībā. Ja nebūtu tevis, man negribētos atgriezties, — Erīda nopūtās.

— Vai tiešām tev tik slikti kopā ar mani? — atēniete viņai maigi pārmeta.

— Nedomā tā. Tikai jo vecāks cilvēks kļūst, jo vairāk skumju uzvēdī dzīves nenovēršamā plūduma izpratne. Un, ja reiz ir gadījies paspert vieglu soli uz Varenās Mātes pusi, tad ir žēl atgriezties. Ja nebūtu tevis, es to nedarītu!

Taīda draudzeni maigi noskūpstīja, un asaras atkal sāka ritēt pār viņas seju. Erīda tās liegi notrauca un sacīja Taīdai, ka gribot gulēt.

Nākošajā dienā Taīda grasījās kājām doties uz Nēitas templi, tomēr piekāpās melnās priesterienes prasībai un pēc visiem likumiem brauca ratos zem vēdekļiem un trīsdesmit jātnieku pavadībā. Seši milzīgi nūbieši viņu pavadīja pa kāpnēm, turēdami rokas uz zobeniem un vālēm un vērīgās acis plati izbolījuši. Taīda smaidīja savā nodabā. Pēc četru uzsūtīto slepkavu iznīcināšanas tuvākā laikā briesmas nedraudēja, un tomēr viņa pati bija nolikusi stipru sardzi ap istabu, kurā gulēja Erīda. Atēnietei aiz prieka gribējās vai dziedāt. Erīda bija palikusi dzīva, nesakropļota un ātri atspirga. Šāda noskaņojuma pārņemtai, viņai Nēitas galvenais priesteris likās ļoti vājš, novecojis un bēdīgs.

— Kas tev kaiš, mans draugs? — Taīda apvaicājās.

— Varbūt tev pašam vajadzīga ārstu palīdzība? Vai varbūt vajadzīgas manas brūnās zāles?

— Zāles pietaupi. Tām piemīt no pašas Gajas akmeņainajām krūtīm plūstošo sulu lielais dziedinošais spēks. Bēdīgs esmu tāpēc, ka tu esi nolēmusi mūs atstāt.

— Un tu mani par šo lēmumu nenosodīsi? Es par to izšķīros pēc Erīdas ievainošanas. Mēs esam saistītas uz dzīvību un nāvi. Es nevaru pakļaut briesmām draudzeni, kas vienmēr ir gatava slepkavas uzbrukuma brīdī ar savu augumu aizsegt manējo. Es šeit, Memfisā, esmu zaudējusi divus mīļus cilvēkus, un man būtu jāmirst, ja es zaudētu vēl trešo.

Vecais priesteris pastāstīja atēnietei senu pravietojumu par pēdējo Memfisas valdnieci, un tas apbrīnojami sasaucās ar viņas pašas izjūtu. Un vēl viņš piebilda, ka tautā runājot par valdnieci Taīdu, kas ieradusies no svešas zemes, kļuvusi par ēģiptieti uņ spējusi tik ļoti iejusties Melnās Zemes garā, ka Saisas priesteri, kas uzskaita Ēģiptes īstenos valdniekus, nolēmuši viņu ierakstīt sarakstos, piešķirot arī ēģiptiešu vārdu.

— Kādu?

— Tas ir noslēpums! Pavaicā viņiem! Kad kuģosi uz Aleksandriju, iegriezies Saisā.

— Neesmu to pelnījusi! — Taīda skumīgi iebilda.

— Vai tiešām ēģiptieši neredzēja, ka es tikai tēloju lomu, kādu man piešķīruši augstāki spēki?

— Ja aktrise, lomu tēlodama, ir cilvēkos modinājusi atmiņas par viņu pag,ātni, cildenas jūtas tagadnē un domas par nākotni, vai gan viņa tad nav dievu vēstnese un likteņa roka?

— Tad viņai sava loma jātēlo tālāk, kaut vai samaksājot ar pašas dzīvību!

— Nē. Viss paredzētais tiek izsmelts, loma beidzas, kad tumšo rietumu tuksnešu spēki apdraud pašu teātri. Darbība aprausies traģiski, izraisīdama bailes un apslāpēdama tikko radītās tieksmes.

Memfisas valdniece piepeši noslīga vecajam ēģiptietim pie kājām.

— Pateicos tev, draugs! Atļauj saukt tevi par tēvu, jo kas gan cits, ja ne tēvs maz zinošiem cilvēkiem ir viņu garīgais skolotājs. Man ir palaimējies: šeit, Memfisā, tavā templī es mācījos pie Dēlas prātnieka, vēlāk pie Līsipa, un beidzot savā pašreizējā vientulībā atkal šajā templī es ieguvu tavu draudzību. Atļauj man sniegt Nēitai lielu upuri. Es upurēšu simt vēršu arī Artemīdai par manas draudzenes glābšanu.

— Tikai ticības zemākajā pakāpē cilvēkiem liekas nepieciešami asiņaini upuri, lai iežēlinātu dievus un likteni, tādēļ ka tie savus dievus iedomājas vienā līmeni ar sevi vai pat ar plēsīgiem zvēriem. Tas ir mantojums no tumšajiem laikiem, tas ir mežonīgo mednieku ieradums. Nedari to, labāk dod naudu kādam derīgam pasākumam. Es pieņemšu bezasiņu upuri, lai varētu šeit arī turpmāk mācīt pareizo ceļu jauniem patiesības meklētājiem.

— Bet Nēita!

— Vai gan vairāki patiesās zināšanās apmācīti cilvēki nav dievietei mīļāki par nesaprātīgiem dzīvniekiem, kas mauro zem naža un noasiņo?

— Kāpēc tad notiek šādi rituāli un tiek nesti upuri?

Vecais virs vāri pasmaidīja, palūkojās visapkārt un,

pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, sacīja:

— Muļķīgi un pašpaļāvīgi citu ticību filozofi mums dažu labu reizi ir uzdevuši, kā viņiem šķita, iznīcinošus jautājumus. Ja jūsu dievs ir visvarens, kāpēc tad viņš pieļauj, ka cilvēki ir muļķi? Ja viņš zina visu, kam tad viņam vajadzīgi tempļi, priesteri un rituāli? Un vēl daudzus citus tamlīdzīgus.

— Un kāda tad ir atbilde? — Taīda satraukta pavaicāja.

— Dievs, kas vada visu cilvēku dzīvi un ir līdzīgs cilvēkam, — tā ir tikai tādu cilvēku izdoma, kam nav sevišķi bagāta fantāzija. Tāds dievs ir vajadzīgs viņu ticības līmenī, tāpat kā ir vajadzīga vieta, kur koncentrēties un skaitīt lūgšanas, un kā starpnieki vajadzīgi priesteri. Miljoniem cilvēku vēl pieprasa reliģiju, citādi tie vairs neticētu nekam un līdz ar to zaudētu tikumiskos pamatus, bez kuriem nedrīkst pastāvēt valstis un pilsētas. Lūk, tāpēc mēs, kamēr cilvēki vēl ir ļoti tumsonīgi, apsargājam senās ticības, kaut paši esam atbrīvojušies no aizspriedumiem un māņticības. Vēl reti kurš pat gudrs valdnieks zina, ka tautas tikumībai, tās audzināšanai godbijībā un cieņā pret senčiem, darbu un skaistumu ir vislielākā nozīme cilvēku un valstu likteņos. Tai ir lielāka nozīme nekā kaujas mašīnām, ziloņiem, bruņās tērptiem kareivjiem un piecrindu airu kuģiem… Tas viss sabrūk, kad pagrimst tautas tikumi un audzināšana. Gan parasti, gan izcili cilvēki nododas dzeršanai un mežonīgām izpriecām. Vīnā noslīkst ticība, gods un pašcieņa, izzūd mīlestība uz tēvzemi un savu senču tradīcijām. Tā aizgājušas bojā daudzas Mesopotāmijas un Persijas valstis, briest Ēģiptes, Grieķijas, Kartāgas un jaunās, ar saviem leģioniem draudīgās Romas bojāeja. Galvenais cilvēka balsts nav vis ieroči un karš, bet gan tikumība, likumi, kas nosaka viņa izturēšanos citu cilvēku un visas tautas vidū.

— Tu, tēvs, pieminēji arī Grieķijas bojāeju?

— Jā, valdniec. Zinu, ka tu esi grieķiete, bet vai tad tu neesi novērojusi: jo zemāk tautā pagrimst tikumība un pašcieņa, jo vairāk tā pūlas pierādīt savu pārākumu pār citām tautām, tās pazemojot? Pat tāds izcils zinātnieks kā Aristotelis daudz paveicis šī zemiskā mērķa labad — tik tālu nokļuvusi šī inde…

— Aleksandrs nekad nav domājis tāpat kā Aristotelis, — Taīda iebilda.

— Lai viņam slava par to! Nesteidzies noskumt; nupat jau tautu mežonīgo sašķeltību sāk nomainīt vienlīdzības un apvienošanās idejas.

— Par stoiķiem es zinu, tēvs.

— Ir arī vēl senāki skolotāji. Tu tos atcerēsies, kad vaļas drīžos nodosies pārdomām.

— Bet mūsu lieliskie dievi… — atēniete iesāka.

Priesteris brīdinādams pacēla roku.

— Es nerunāju par taviem olimpiešiem, kas agrāk mums bija sveši, kaut gan pēdējā laikā Grieķijas un

Ēģiptes ticības ir sākušas saplūst, veidojot kopīgas dievības. Nerunā par tiem arī tu. Izpratne rodas pēc daudzu gadu pārdomām un uzveicot agrākās jūtas, bet steiga novedīs tikai pie viena — zudīs ticība cilvēka dzīvei un nākotnei. Esi piesardzīga!

Taīda noskūpstīja vecā priestera roku un atgriezās pie ratiem, kas viņu gaidīja.

Pošanās ceļam noritēja tā, ka to pat nepamanīja. Tomēr baumas par valdnieces braukšanu uz Aleksandriju pie valdnieka un vīra izplatījās. Reizē ar Taīdu Memfisu atstāja ari Roika ģimene, kas te bija labi iekārtojusies. Atstāja bez nožēlas, jo ģimenes galva un vecākā sieva nespēja šķirties no saimnieces, bet feņiķiete tiecās pie jūras. Līdzi devās arī Eirānas aukle — jauna, diezgan izglītota sieviete, pusgrieķiete, puslībiete. Viņa nebija verdzene, bet bija iemīļojusi Taīdas meitiņu un meta acis uz Roika vecāko dēlu. Aizbraukšanas priekšvakarā Taīda veda vēl vārgo Erīdu vizināties gar Nīlā ziedošajiem lotosiem. Laiva bez trokšņa slīdēja pa plato, ezeram līdzīgo atteku, ar švīkstoņu šķirdama gaišzilo ziedu un lielo, biezo lapu klājienu. Reiz, pirms daudziem gadiem, te tāpat bija ziedējuši lotosi un Taīda bija īrusies laivā divatā ar Menedēmu. Vāi gan labākas un tīkamākas ir viņas valdnieces priekšrocības — grezna, zeltīta laiva ar svītrainu pārjumu, kas pasargā no saules, un par airētājiem apmācītie nūbiešu vergi? Nemūžam! Jauni cilvēki, tiekdamies pēc augsta stāvokļa, nezina, par kādu cenu to iegūs. Nenojauš, ka jaunība paies un pienāks laiks, kad viņi būs ar mieru atdot visu iegūto, lai atsauktu viņu ārēji necilās, bet garīgi bagātās dzīves laimīgās stundas un jaunības pārdzīvojumus! Varbūt vara un bagātība tos apžilbinās un viss pagājušais aizmirsīsies? Šķiet, ka ar daudziem cilvēkiem tā notiek, nu, lai tad arī viņi jūtas laimīgi! Bet Taīdai tagad lielākais prieks ir raudzīties Erīdas vājajā, apkārtējo skaistumu vērojot atplaukušajā sejā, redzēt un dzirdēt mazās Eirānas prieku… Atvadas no Ēģiptes atmiņā saglabāsies skaistas.

Kaut arī aizbraukšanas diena tika turēta noslēpumā un bija izraudzīta agrīna stunda, Taīdu pavadīt bija ieradies milzīgs memfisiešu pūlis. Patiesi apbēdinātie cilvēki viņu aicināja ātrāk atgriezties. Ūdenī un uz kuģa lidoja simtiem vainagu, vītu no svētā lotosa ziediem, kurus bija atļauts plūkt vienīgi šādos ārkārtējos gadījumos. Kuģis klusi devās ceļā, nošļakstēja airi, aiz muguras palika mājas, tempļi, tad arī piramīdas. Taīda vairs nekad neredzēs savādo, seno pilsētu, kas paņēmusi tik daudz viņas jūtu un mūža gadu. Neieies vairs filozofu patvērumā — Nēitas templī. Atkal «ton aiona» — uz mūžu!

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

AFRODITE AMBOLOGĒRA

Aleksandrijā Taīdu pārsteidza ātrums, kādā pilsēta tika celta. Tajos dažos gados, ko viņa bija Memfisā nodzīvojusi — nekur nebraukdama, Aleksandrija bija izaugusi lielāka par Ēģiptes seno galvaspilsētu, ieguvusi lielisku krastmalu, ko vakaros piepildīja līksms, trokšņains pūlis. Ostā šūpojās daudz kuģu, bet attālāk virs jūras slējās milzīgas bākas pamati, kas bija likti Faras salā. Pilsēta nebija ēģiptiska. Taīda tajā saskatīja daudz līdzības ar Atēnām, un līdzība varbūt bija tīšām radīta, nevis nejauša. Pat tāda pati siena kā Kerameikā nodalīja pilsētas Amatūntas daļu no Rakotes mājiņām. Arī uz šīs sienas rakstīja aicinājumus slavenām hetērām tāpat kā Atēnās, Korintā un Klazomenās. Mūsēju un Bibliotēku Ptolemajs cēla ātrāk nekā pārējās celtnes, un tās slējās pāri jumtiem, piesaistot skatienu ar akmeņu baltumu un arhitektūras diženo vienkāršību. Palmas, ciedri, cipreses un platānas slējās dārzos un ap mājām, ar rožu krūmiem bija noaugušas pilsētas augstākās daļas nogāzes. Bet skaistāks par visu bija jūras mirdzošais,zilums! Trokšņaino viļņu klaidā pagaisa pēdējo gadu vienmuļības radītais gurdenums un bažas, ko modināja turpmākās dzīves nenoteiktība. Nu viņa vairs nemūžam nešķirsies no jūras! Apvaldīdama vēlēšanos tūdaļ mesties ūdenī, kas pie krasta šķita zaļš, viņa devās prom no jūras uz pakalnu, kur atradās Aleksandra kapliča. Taīda bija noņēmusi visu, kas norādīja, ka viņa ir no valdnieku dzimtas, tomēr garāmgājēji atskatījās uz nelielo sievieti ar neparasti tīro un gludo seju, kuras pareizie vaibsti pārsteidza pat šeit, zemē, kur senajām Austrumu un Grieķijas tautām raksturīgās noteikti veidotās un skaistās sejas nebija retums. Kaut kas viņas gaitā, kaparkrāsas iedegumā, lielo acu dziļumā, augumā, kas iezīmējās cauri visplānākā ēģiptiešu linaudekla hitonam, lika garāmgājējiem pavadīt viņu ar acīm. Netālu aiz viņas, mazliet klibodams, nāca Roiks cieši blakus savam vecākajam dēlam, abi apbruņoti un vērīgi, nozvērējušies Erīdai, ka būs modri.

Tāpat kā pirms dažiem gadiem, atēniete piegāja pie mākslīgā paugura, uzbērta no jūras oļiem, kas bija nostiprināti ar kaļķiem un aplikti ar pelēkā Siēnes granīta plāksnēm. No masīviem bluķiem celtajā portikā uzturējās karavīru sardze ar simtnieku (lohagu) priekšgalā. Bronzas durvis spētu izturēt visspēcīgākās aplenkuma mašīnas triecienu. Iepriekšējā apmeklējumā Ptolemajs bija Taīdai rādījis asprātīgo ierīci. Vajadzēja tikai izsist nostiprinājumu, un milzīga oļu masa no augšas gāztos lejup, apslēpdama kapu. Apliet to ar kaļķu un olu baltuma javu un pārsegt ar iepriekš sagatavotām plāksnēm ir iespējams vienā naktī. Taīda gredzenu ar valdnieka zīmogu parādīja lohagam, un tas viņai zemu paklanījās. Desmit karavīri atvēra bronzas durvis un iededza gaismekļus. Kapličas centrā atradās ar bareljefiem rotāts zelta sarkofāgs, ko atēniete labi pazina. Viņas sirds, tāpat kā agrāk, sažņaudzās skumjās. Viņa paņēma krūzi ar melno vīnu un flakonu ar dārgu eļļu, ko bija atnesis Roiks, ziedoja dižā karavadoņa ēnai un iegrima savādā miegam līdzīgā stinguma. Viņa dzirdēja atri lidojošu putnu spārnu vēdas, viļņu šļakstus, dobju dimdoņu, il ka tālumā auļotu tūkstošiem zirgu. Sīm rēgainajām skaņām cauri Taīda saklausīja valdonīgo, likai sirdij saklausāmo Aleksandra balsi sakām vienu vienīgu vardu: «Atgriezies!»

Atgriezies, bet kurp gan? Uz dzimtajiem Grieķijas krastiem un Memfisu vai šurp, uz Aleksandriju? Sarkofāga zelts pieskaroties uzdvesa saltumu. Gremdēties domās par pagātni neizdevās. Viņa uzmeta atvadu skatienu bareljefu zelta figūrām, izgāja laukā un nokāpa no paugura, ne reizi nepa griezusies atpakaļ. Atbrīvotības sajūta, ko viņa pirmoreiz bija pārdzīvojusi Eridu templī, nostiprinājās galīgi. Viņa bija izpildījusi pēdējo pienākumu, tas bija pēdējais, kas viņā viesa mokošu apziņu, ka kaut kas palicis nepadarīts…

Taīda atgriezās baltajā, ciedru ieskautajā mājā, kas viņai bija ierādīta pēc Ptolemaja pavēles, kad viņa bija atteikusies dzīvot pilī. Pilnā valdnieces ietērpā atēniete kopā ar Erīdu ratos brauca uz Ptolemaja majestātisko mitekli. Taīda vispirms pieprasīja tikšanos divatā. Valdnieks, kurš bija gatavojis svinīgu sagaidīšanu un dzīres, piekāpās negribīgi. Tomēr, kad nūbiešu vergs ienesa un attina vaļā ādas vīstokli ar zelta iemauktiem, Ptolemaja neapmierinātība izgaisa.

— Tā ir dāvana, ko man tavā vārdā atveda jauns trāķiešu vergs, — Taīda sacīja.

— Neesmu to sūtījis, lai gan man patīk šādas ar izcilu meistarību darinātas mantas.

— Un šīs divas cīniņā saķērušās panteras uz pieres saites tev neizsaka neko?

Ptolemajs, juzdams, cik nopietna ir Taīda, tomēr mēģināja atjokot.

— Tās droši vien atsūtījis kāds no taviem neskaitāmajiem. cienītājiem?

— Iespējams. No tādiem, kas vēlas, lai es būtu mirusi!

Ptolemajs dusmās un izbrīnā pielēca kājās.

— Liec to aiznest Mūsēja gudrajiem ārstiem, lai tie nosaka indi, no kuras aizgāja bojā Boanergoss un mana dzīvība nonāca uz Tartara bezdibeņa malas. Es jau sen atrastos bezdibenī, ja nebijis viņas. — Atēniete norādīja uz Erīdu.

— Manā vārdā? — Ptolemajs izsaucās, piecirzdams kāju. Viņa varenā balss nodārdēja pilī. Ieročus žvadzinādami, sāka skraidīt karavīri.

— Nedusmojies velti. Nedz es, nedz Erīda ne mirkli nevainojām tevi. Tomēr sūtījis to ir kāds no tev tuviem cilvēkiem, par to nešaubies!

— Nevar būt!

— Padomā pats, apskati panteru tēlus, mans viedīgais Ptolemaj. Un vēl — par troņmantnieku tu esi iecēlis Berenīkes dēlu, nevis savu vecāko dēlu — Ptolemaju Zibeni. Un arī ne manu Leontisku. Par to es tev pateicos; zēnam nebūs jāmirst no slepkavas rokas. Bet Ptolemaja Zibeņa māte jau nonākusi Aīda valstībā, kamēr es vēl esmu dzīva un valdu…

— Berenīke?! — Ptolemaja balss aprāvās, it kā viņš būtu saņēmis nāvīgu ievainojumu.

— Nē!— noskanēja pārliecinošs apgalvojums, kas Ptolemajam atdeva dzīvības spēkus. — Skaties! — Taīda pasniedza tāfelīti ar vārdu.

Ptolemajs paraustīja plecus.

— Pavaicā Berenīkei. Man liekas, viņai šis vārds nevarētu būt svešs, kaut ari viņa šajā nekrietnajā pasākumā nav piedalījusies.

Ptolemajs — neganti saniknots — izgāja un atgriezās pēc dažiem mirkļiem, vilkdams sev līdzi izspūrušo Berenīki, kura laikam bija posusies dzīrēm. Viņas smalkā, drausmīgi bālā seja bija baiļu izķēmota, bet melnās acis šaudījās no Taīdas pie vīra.

— Vai tu viņu pazīsti? — Ptolemajs izrāva Taīdai no rokām liktenīgo plāksnīti. Berenīke, izlasījusi vārdu, nokrita viņam pie kājām.

— Mans brālēns no mātes puses, Bet es zvēru pie Stiksas un pie Amentas, tumsas…

— Nezvēri, valdniec, — Berenīke sastinga, Taīdai skaidri izrunājot titulu, — mēs zinām, ka tu neesi vainīga.

Atēniete piecēla Berenīki, un tā, kaut augumā bija garāka, Memfisas valdnieces priekšā izskatījās maza.

— Likšu nelieti tūliņ notvert! — Ptolemajs izsaucās, iesizdams pa metāla disku.

— Velti. Viņš, protams, ir aizbēdzis, tiklīdz saņēma ziņu, ka mēģinājums mani nogalināt ir izgāzies. Bet tu iegaumē viņa vārdu, valdniek! — gandrīz draudīgi sacīja Taīda un atgāja nost no Berenīkes, ar pavēlošu žestu aizsūtījusi prom uz aicinājumu atsteigušos kalpus. — Es atceļu svinības! Šodien es ar savu vīru runāšu divatā!

Ptolemajs neuzdrīkstējās iebilst.

Abi palika divi vien līdz rītausmai, nolikuši Erīdu gulēt kādā no pils istabām. Neviens nedabūja zināt, par ko runāja valdnieks un valdniece. Rītausmā Taīda nolika Ptolemajam priekšā svēto ureosu, noņēma valdnieces daudzkrāsaino kaklarotu un novilka ēģiptiešu drēbes, tad uzvilka iemīļoto dzelteno eksomīdu un aplika grifa nagu kaklarotu.

No pils milzīgās terases pavērās skats uz bezgalīgo jūru, ko iekrāsoja sārtu Eosas skatiens.

Ptolemajs pats atnesa purpurkrāsas vīnu no Krētas vīnogām un pielēja divus smalkus kausus, darinātus no kalnu kristāla jau pirmo Ēģiptes faraonu laikā.

— Higiaine, valdniek! Lai tevi visos — gan celtnieka, gan kolekcionāra slavenajos darbos sargā visi Grieķijas, Ēģiptes un Āzijas dievi! — Taīda pacēla kausu, izšļakstīja mazliet vīna uz jūras pusi un izdzēra.

— Tā runādama, tu atrauj daļiņu no manas sirds, — Ptolemajs sacīja, — man ir sāpīgi šķirties no tevis.

Šķelmīgi pavīpsnājusi, atēniete pieklaudzināja pasakaini dārgajam vīna flakonam no Indijas vienragaiņā dzīvnieka raga.

— Tu dzer tikai no tā, baidīdamies, ka tevi var noindēt?

Ptolemajs mazliet piesarka un neko neatbildēja.

— Tu jau esi labi gados. Pienācis laiks izraudzīties tikai vienu valdnieci. Un tu esi to izraudzījies! Par ko tad skumt?

— Nevaru aizmirst dižo pagātni, kad es pavadīju Aleksandru un tu biji kopā ar mums Mesopotāmijā.

— To aizmirst nevar, tomēr dzīvot tikai pagātnē nedrīkst. Kad būs kārtībā kuģis?

— Došu pavēli nekavējoties sagatavot apaļbūves kuģi ar stipru apsardzi. Pēc divām trim dienām tu varēsi doties ceļā, tikai pasaki, uz kurieni stūrmanim jābrauc.

— Uz Paf u Kiprā.

— Es domāju, ka tu atgriezīsies Atēnās.

— Zemē, ko uzvarēja nelaiķis Antipatrs, kur maķedonieši noslēguši Mūnihijas pussalu, kur vēl svaigs ir indi iedzērušā Dēmostena kaps? Nē, iekams jūs ar Kasandru, Seleiku un Līsimahu nebūsiet beiguši karu pret Antigonu, es turp nebraukšu. Tu, protams, zini, ka Kasandra karaspēka priekšnieks Argosā sadedzinājis dzīvus piecsimt cilvēkus, bet Antigona stratēgs par atbildi pilnīgi nopostījis un iznīcinājis svēto Korintas pilsētu?

— Ko lai dara, tāds ir karš!

— Mežoņu karš. Mežonīgi ir kļuvuši gan karavīri, gan viņu priekšnieki, ja jau tie Grieķijas zemē var atļauties tādas neģēlības, ko neuzdrīkstējās pat svešzemnieki. Ja tā turpināsies, es Grieķijā neparedzu nekā laba!

Ptolemajs raudzījās Taīdā, vērīgi viņā klausīdamies.

— Tu saki to pašu, ko jaunie filozofi, kas nesen uzradās Mūsējā. Viņi sauc sevi par stoiķiem.

— Es pazīstu viņu mācību. Viņi mēģina atrast jaunu tikumību, kas pamatojas uz cilvēku vienlīdzību. Lai viņiem uzsmaida laime!

— Laime neuzsmaidīs! Rietumos spēkā pieņemas Romas valsts, kas gatava visu pasauli novest vergu valgā. Nezin kāpēc romieši jo sevišķi nīst ebrejus. Viņi atdarina grieķus mākslās, bet būtībā ir ļauni, paļaujas tikai uz militāro spēku un ir gaužām cietsirdīgi pret bērniem, sievietēm un dzīvniekiem. Teātru vietā romiešiem ir milzīgi cirki, kuros aurojošam pūlim par izpriecu viņi nogalina dzīvniekus un cits citu.

— Vai viņi labprāt ziedo asiņainus upurus? — Taīda apvaicājās.

— Jā. Kā tu to zini?

— Man zināms pareģojums. Zemes, kurās cilvēki ziedo asiņainus upurus, pielīdzinādami savus dievus plēsīgiem zvēriem, — Grieķiju, Romu, Kartāgu — gaida drīza bojāeja, visu tur radīto vērtību iznīcināšana un tur dzīvojošo tautu pilnīga iznīkšana.

— Tas jāizstāsta maniem filozofiem. Vai gribi parunāt ar tiem Mūsējā?

— Nē. Man ir maz laika. Es gribu tikties ar Leontisku.

— Viņš atrodas jūrasbraucienā pie Lībijas krastiem, taču es uzminēju tavu vēlēšanos un jau vakar aizsūtīju viņam pakaļ ātru kuģi.

— Valdnieka dēla priekšrocība! Vēlreiz pateicos tev par to, ka esi nolēmis viņu padarīt par vienkāršu jūrnieku, nevis par mantinieku, vietvaldi vai kādu citu pavēlnieku. Viņš ir līdzīgs man un šādai lomai neder.

— Tu esi viņam devusi krētiešu asinis un līdz ar tām bezgalīgu mīlestību uz jūru. Un ko tu gribētu mazajai Eirānai?

— Lai viņu audzina Pentanasa, mana draudzene no senas dzimtas, kuras pārstāvju vārdi salas pieminekļos ir iekalti ar kipriešu rakstu zīmēm. Es gribu, lai viņa kļūst par labu sievu. Viņai piemīt tavs lietišķais prāts, piesardzība visās lietās un, man šķietLarī tālredzība. Aleksandra impērijas sadalīšanu un Ēģiptes izvēlēšanos es vēl arvien uzskatu par paraugu tavai gudrībai valsts lietās!

— Ēģipti es izraudzījos vēl viena apsvēruma dēļ. Te es valdu pār svešām tautām un veidoju jauno valsti pēc saviem ieskatiem, izraudzīdamies varai vispiemērotākos cilvēkus. Nelaimes brīdī mani arvien aizstāvēs tie, kuru labklājību nodrošinājusi mana valdīšana. Neatkārtosies aklā skaudība, apmelojumi, kautiņi un sāncensība spēcīgu, bet tumsonīgu senu dzimtu pēcteču starpā, jo tieši tādi cilvēki neļāva Grieķijai uzplaukt tā, kā būtu varējusi uzplaukt zeme, ko apdzīvo tik diža tauta. Tās labākie pārstāvji vienmēr tikuši apmeloti un apkaunoti. Aristokrātu pateicība visizcilākajiem cilvēkiem bija nāvessods, izraidīšana, nodevība un ieslodzīšana. Atceries Periklu,

Feidiju, Sokrātu, Platonu, Temistoklu, Dēmostenu!.. Vēl vienu kausu, tagad manu, atvadu kausu! — Ptolemajs pacēla kristāla kausu, pacēla un piepeši apstājās. — Pēc visiem šiem gadiem man nav nekā, ko tev pārmest, izņemot vienu. Vai gribi zināt, ko?

Taīda ieinteresēta pamāja ar galvu.

— Kā tu varēji pieļaut, ka tiek pārdota sudraba Anadiomene, kas veidota pēc tevis? Vai gan tu nezināji, cik ļoti es mīlu tevi un sievietes skaistumu, un visu, kas saistīts ar tevi?

— Es neko nesmu pieļāvusi. Tā bija likteņa griba. Līsips statuju bija paredzējis Aleksandram, bet valdniekam sākumā nebija laika, un tad viņš drīz vien nomira. Tu tolaik nevarēji domāt par skulptūrām. Taču es esmu priecīga, ka Anadiomene nonākusi Indijā. Tur ir pavisam īpatnēja attieksme pret sievietes skaistumu, bet, ja GrieJ ķijā viss rit tā kā pašlaik, es neesmu pārliecināta, kaļ sudraba statuja saglabātos, pat ja tā būtu novietota! templī.

— Ko lai saka, tev ir taisnība, un es savu pārmetumu ņemu atpakaļ. Starp citu, Seleiks, kad glābās pie manis, stāstīja par saviem Indijas karagājiena plāniem. Es viņam devu padomu atsacīties un atstāt savu Indijas daļu Čandraguptam. Un Seleiks atbildēja, ka atstāšot, ja tas došot pretī piecsimt ziloņu!

— Viņš ir jauks, šis gigants un gigantu kolekcionētājs!

— Vīrieša skatījumā viņš tik jauks nemaz nav. Ziloņi — tas ir varens kaujas spēks, kustīgs, labāks par falangu un smagi bruņotajiem jātniekiem. Ne jau velti Seleiks vāc kopā ziloņus savai armijai. Mēs abi esam draugi, bet vai ar mani un maniem mantiniekiem būs draudzīgs viņa mantinieks?… Lai varētu noturēties pretī viņa ziloņiem, man vajadzēs iegādāties savus. Indija man nav pieejama, tāpēc es ziloņus gādāšu no Lībijas. Un te nu patiesi nenovērtējamas būs tevis savāktās ziņas par ceļiem uz dienvidiem, it īpaši par kuģojumiem uz Puntu. Esmu jau licis sagatavot kuģus, tie pa Sarkano jūru dosies uz Labo Smaržu zemesragu un tālāk, turp, no kurienes ēģiptieši veda dažādus dzīvniekus. Lībijā ziloņi ir citādi nekā Indijā, tiem ir lielākas ausis, milzīgi ilkņi un slīpas muguras, tie ir mežonīgāki un grūtāk pieradināmi. Tomēr kaujā tie ir pat labāki par Indijas ziloņiem, jo ir negantāki un drosmīgāki. Vai gan likteņa līkloči nav savādi? Seleikam tu ar savu statuju palīdzēji iegūt ziloņus, bet man vēl jo vairāk — uzzināt vietas, kur tos var iegūt. Vēlreiz tev pateicos!

— Ir ataususi diena! — Taīda atgādināja valdniekam, kurš bija pārāk aizrāvies. — Berenīke būs nomocījusies, un man ari ir laiks iet.

Ptolemajs un Taīda ziedoja vīnu dieviem, apskāvās un saskūpstījās kā brālis ar māsu. Atēniete pamodināja Eridu, kuru bija iemidzinājusi strūklakas šalkoņa. Abas kājām devās uz savu māju, modinādamas garāmgājējos tādu pašu sajūsmu kā pirms daudziem gadiem. Četrdesmit gadus vecajai Taīdai un trīsdesmit piecus gadus vecajai melnajai priesterienei neviens nebūtu devis vairāk kā piecdesmit gadus par abām kopā.

— Ja tu zinātu, cik viegli ir eksomīdā!—Taīda izsaucās. — Un nav jādomā par saviem žestiem, vārdiem, sejas izteiksmi, lai ar tiem nesamulsinātu pavalstniekus. Tagad man pavalstnieku nav, un es nevienam neesmu pateicību parādā! Es drīkstu dziedāt, kaut neesmu dziedājusi tik sen, ka.varbūt pat esmu pazaudējusi balsi.

— Viena pavalstniece tev ir vienmēr, — Erīda smiedamās glaimīgi paklanījās pēc aziātu paražas.

Atēniete apstājās, uzlūkodama draudzeni. Erīda neizpratnē uzrauca uzacis.

— Tu man atgādināji kādu svarīgu darīšanu. Gandrīz būtu to aizmirsusi!

— Kādu tad?

— Gan redzēsi! Zinu jau, tevi ķircināt ar mājieniem ir veltīgi. Es tikai vēl neesmu visu līdz galam izdomājusi.

Pēc nomodā pavadītās nakts nogurusi, Taīda ar baudu nodevās peldes un spēcīgas joniešu masāžas tīksmei. Viņa nogulēja visu dienu līdz pat tumsai, bet pusi nakts nosēdēja uz terases, pārdomādama gaidāmo tikšanos ar dēlu. Leontiskam tagad bija apmēram piecpadsmit gadu, tuvojās efēba vecums. Taīda nolēma apvienot atkalredzēšanos ar dēlu un sastapšanos ar jūru. Viņi aizbrauks uz Faras salu, turp, kur Nearhs bija viņai krūmos un smiltīs rādījis krētiešu celtņu drupas. Tur viņa bija nirusi, vi}ņiem šļakstoties un kaijām brēcot tukšajā krastmalā… Tagad viņa paņems līdzi Eridu. Vēl nav īsti zināma draudzenes attieksme pret jūru. Būtu bēdīgi, ja draudzene to uzņemtu citādi nekā Taīda pati. Nav mazums cilvēku, kurus jūra uztrauc, kuriem tā izraisa nelabumu vai gluži vienkārši iedveš bailes…

Atēniete būtu varējusi neraizēties. Šī diena viņai kļuva par īstiem svētkiem. Laiva, balta kā gulbis, šķēla zilos viļņus, kas to viegli un maigi šūpoja. Leontisks bija stalts — tāpat kā māte, ar tādām pašām pelēkām acīm un kaparkrāsas iedegumu kā Taīdai un jau ar pūciņām uz virslūpas; dēls visu ceļu līdz Faras ziemeļu krastam nenovērsa no mātes sajūsmas pilnās acis. Daļa krastmalas jau bija izbūvēta ar rūpīgi tēstiem akmeņiem, kas bija novietoti uz senās krētiešu ostas gigantiskajiem klintsbluķiem. Atstājuši laivu pie rietumu piestātnes, Taīda ar Leontisku un Erīdu devās uz krastmalas attālāko nostūri. Zem stāvās sienas tumsa dziļš ūdens. Neviļus atdarinot Aleksandru, Taīda izlēja jūrā vīna un smaržīgās eļļas sajaukumu un lika Leontiskam labi tālu iemest zelta eļļas trauku.

— Tagad ļausimies Tetīdai»! — viņa līksmi izsaucās.

Leontisks nekautrējās no kailuma tāpat kā viņa māte.

Zēns izģērbās un ienira ūdenī. Vienmērīgi uzplūstošās bangas salas tuvumā izšķīda sīkos ātri ritošos viļņos, kas augstu stāvošajā saulē zaigoja kā ametista spoguļi.

— Māt, nāc! — Leontisks aicināja, ar spēcīgiem vēzieniem aizpeldēdams tālāk, kur viļņi vēlās gausāk un draudīgāk, izsliedamies kā smagi milzeņi. Delfīnu bars parādīja stūrainās spuras un melnās muguras, pietuvodamies peldētājiem. Elpu aizturējusi, Taīda ieslīdēja blīvajā, elastīgajā ūdenī. Beidzot! Dažus mirkļus viņa pat aizmirsa Erīdu. Tā, galvu noliekusi, cieši raudzījās dziļumā.

— Erīda, mīļā, peldi šurp! — Taīda uzsauca un pat satrūkās no zibenīgā ātruma, kādā melnā priesteriene metās jūrā. Atēniete zināja, ka Erīda peld it kā negribīgi, bez kūsājošā prieka, kāds ūdenī pārņem Taīdu. Bet šeit Erīda peldēja, dzīdamās pakaļ Leontiskam, nepavisam nebaidīdamās no dobjās, draudīgās rēkoņas, ar kādu viļņi pacēlās un nolaidās atklātā jūrā.

— Svētā Dievu Māte! Cik viegli peldēt šajā blīvajā ūdenī! Te nav purva tumšuma kā upē vai ezerā. Jūra tevi tur glāstīdama, — Erīda priecīga dalījās domās ar draudzeni.

Un Taīda gavilēja.

No austrumiem atbrāza vējš, apdzēsa zaigojošos spoguļus viļņu sānos, noplacināja to asās muguras, un Taīdai šķita, ka viņus būtu aplenkušas neredzamas nereldas, pliķēdamas kaklu un plecus, draiski šļakstīdamas ūdeni sejā un ar maigām rokām glāstīdamas augumu. Taīda to pastāstīja Leontiskam, un atkal viņu pārsteidza zēna skatiens, kas vērīgi sekoja viņai.

Erīda drīz vien nogura, viņa vēl nebija pilnīgi atguvusi spēku. Taīda ar Leontisku bez mitas nira, laizdamies dziļumā, peldēja un kūleņoja, atdarinot delfīnus, kas peldēja viņiem cieši līdzās, šķielēdami ar mazām draudzīgām ačelēm un bāzdami no ūdens smaidīgas balti melnas rīkles.

Noguruši abi beidzot izrāpās uz gludajām granīta plāksnēm. Erīda aplaistīja draudzeni ar saldūdeni, noskaloja sāli un palīdzēja sasukāt melnās bizes. Leontisks, apžāvējies mazliet tālāk nost, kautrīgi pienāca pie mātes un noliecās viņai pie kājām, apskaudams spēcīgos ceļgalus.

— Saki taisnību, māt, — tu esi dieviete?

Sastapusi skaidro pelēko acu lūdzošo skatienu, Taīda noliedzoši papurināja galvu.

— Bet tu neesi vienkārša mirstīgā? Tu esi nereīda vai nimfa, kas nokāpusi lejā pie mana tēva. Es dzirdēju, par to pilī sačukstējās kalpi. Nenoraidi manu lūgumu, māt, pasaki! Es tikai gribu zināt!

Zēnišķās rokas, kļuvušas stipras darbā ar airiem un burām, stingrāk saspieda mātes ceļgalus. Zēna dedzīgā ticība lika Taīdas sirdij nodrebēt. Viņa atcerējās Aleksandru. Viens vienīgs mātes dots mājiens bija tam radījis nepieciešamo ticību sev pašam. Bet tajā pašā laikā ierastais patiesīgums Taīdā sacēlās pret mānīšanos.

— Tev ir taisnība, zēn! — piepeši sacīja līdzās stāvošā Erīda. — Tava māte nav vienkārša mirstīgā, bet viņa nav ari dieviete.

— Es jau to zināju. Tu esi viena no Tetīdas un tās mirstīgā vīra meitām. Un šī tava jostiņa ar zvaigzni — tas ir zvērests mirstīgo dzīvei? Tāds pats kā Hipolites josta? Vai ne?!

Taīda spēja tikai nočukstēt:

— Jā!.. Es neesmu nemirstīga, man nav dievietes varas, un es nevaru tev piešķirt brīnumainu spēku vai neievainojamību kaujā, — atēniete steigšus piebilda, — bet es tev esmu devusi mīlestību uz jūru. Tetīda vienmēr būs tev žēlīga.

— Mīļo, mīļo māt! Lūk, kāpēc tu esi tik pārcilvēciski skaista. Tā ir laime — būt tavam dēlam! Pateicos tev. — Leontisks apbēra ar skūpstiem Taīdas ceļgalus un pirkstus.

Viņa pacēla dēlu, pieglauda tā melno matu cirtas un sacīja:

— Ej ģērbties. Ir laiks braukt!

Zēna sejā iegūla dziļas skumjas.

— Vai tu nevari nemt mani līdzi? Mums kopā būtu tik labi!

— Nevaru, Leontisk, — Taīda atbildēja, juzdama kaklā iespriežamies kamolu, — tev jābūt kopā ar tēvu, nevis ar māti. Tu esi vīrietis, jūrnieks. Uzveic jūru cilvēkiem par prieku, nevis cilvēku izkaušanai. Un mēs ar Tetīdu vienmēr būsim kopā ar tevi!

Leontisks pagriezās un devās pie savām drēbēm. Un bija īstais brīdis, citādi viņš būtu ieraudzījis mātes asaras.

Pēc peldēšanas jūrā Leontisks šķita it kā izaudzis lielāks. Atceļā viņš vēl augstāk turēja savu lepno galvu ar smalkajiem krētieša vaibstiem. Laiva tuvojās ostai, kad zēns pieskārās mātei un čukstus ieprasījās, norādīdams uz Erīdu:

— Vai viņa arī?

— Vēl vairāk nekā es! — Taīda tāpat čukstus atbildēja.

Leontisks piepeši saņēma melnās priesterienes roku, pielika to pie pieres un vaiga un noskūpstīja tās delnu. Neizsakāmi pārsteigtā Erīda noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem — tā bija laipnība, kādu viņa līdz šim nevienam nebija izrādījusi. Taīda nodomāja, cik labi zēnam būtu, ja blakus gadītos tāds draugs. Nebūdama dieviete, viņa nevarēja zināt, ka pēc pieciem gadiem lielajā jūras kaujā pie Salamīnas, Kipras austrumgalā, Ptolemajs tiks pilnīgi sakauts, bet Leontisku saņems gūstā. Tomēr cildenais uzvarētājs, atēniešu mīlulis Dēmetrijs Poliorkēts drīz vien Ptolemajam dēlu atdos, un Ptolemajs sakaus viņu pašu. Dēmetrija uzvaras piemineklis — spārnotās Nīkes statuja Samotrākes salā — tūkstošiem gadu sajūsminās visu tautu visdažādākajās valodās runājošos cilvēkus!..

Jūra, itin kā apsveikdama savas meitas atgriešanos, apbrīnojami rāma nesa Taīdas kuģi «Kirke» uz ziemeļaustrumiem no Aleksandrijas, uz Kipras salu. Atēniete atcerējās agrākos jūrasbraucienus. Tie visi bija notikuši sevišķi labos laika apstākļos. Kā tad lai nenotic Tetīdas īpašai laipnībai?

— Tiek uzskatīts, ka līdz Pafas ostai Kiprā ir piecsimt ēģiptiešu shēnu, — Taīdai stāstīja kuģa pavēlnieks, pats būdams pieredzējis stūrmanis no Astipalejas, — bet es saskaitīju vairāk — divtūkstoš astoņsimt stadiju.

— Kā var izmērīt jūru? — pārsteigtā Erīda ieprasījās.

— Ir vairāki paņēmieni, bet es izmantoju visvienkāršāko, — jūrnieks samiedza acis, raudzīdamies tālumā, — kad ir tik labs laiks un niecīga viļņošanās. Paraugies pati!

Pēc priekšnieka pavēles uz klāja iznāca divi pavecāki jūrnieki, viens ar milzīgu loku un ļoti tievas aukliņas rituli, otrs ar jūrnieku ūdenspulksteni — klepsidru —, ko neietekmēja kuģa šūpošanās. Iesējies platā jostā, jūrnieks ar loku nolaidas virs tidens, ar basajām kājām atsperdamies pret kuģa bortu, un izšāva bultu, kas vilka sev līdzi auklu ar tai piesietiem krāsotiem zivju pūšļiem. Divreiz aukla nokrita neveiksmīgi, bet trešoreiz nostiepās taisni kā stiga. Tiklīdz kuģa priekšgals atradās pie auklas sākuma, stūrmanis uzsita pa vara disku un otrs jūrnieks iedarbinaja klepsidru. Otrs sitiens atskanēja, kad kuģa priekšgals bija paslīdējis garām auklas galam.

— Cik pilienu? — stūrmanis uzsauca.

— Trīsdesmit viens, — skanēja atbilde.

— Redzi, — priekšnieks paskaidroja Erīdai, — pusstadiju garā aukla bija nogūlusies taisni, viļņi to neizlocīja, jo mani jūrnieki ir pieredzējuši. Kuģis tās garumu nobrauca trīsdesmit viena sirds pukstiena vai klepsidras piliena laikā. Aplēsumā jāņem vērā viļņi un auklas izliekumi. Aptuveni varu teikt: mūsu «Kirke» nobrauc ap sešdesmit stadijus stundā — tā ir ļoti laba gaita ar vidēju buru skaitu un bez airiem. Saskaiti nu, cik laika vajadzēs, lai nonāktu līdz Pafai, tikai dari to klusībā — nesadusmo Jūras Veci! Lai attālumu izmērītu pareizi, ceļā mērījumi jāizdara daudzkārt. Mainās vēja stiprums, straume — ceļš ir tāls!..

Stūrmanis izraudzīja laiku, kad etēsiji — vasaras vēji, kas pūta uz Ēģipti, — uz īsu laiku maina virzienu un veļ viļņus no ziemeļrietumiem. Jūra satumsa, iegūdama Hijas salas vīna krāsu, un pa tās sadrūmušo klaidu rindām traucās Poseidona baltkrēpju zirgi. Spēcīgais vējš no baltajām krēpēm plēsa nost putas, kas laistījās saulē, jo pie debesim nebija ne mākonīša. Sāda jūras ainava katram grieķim ir pierasta, bet vēju spēks jūrniekus nemulsināja — tie zināja, ka vakarpusē tas atslābs un visbriesmīgākā — vētras nakti — nebūs.

Taīda un Erīda, pašas spēlēdamas pavadījumu uz sistra un kitaras, kuģa priekšgalā dziedāja visdažādākās dziesmas: grieķu skumīgās un melodiskās; persiešu gari stieptās un grūtsirdīgās; feniķiešu un ēģiptiešu aprautās, spalgās; dziedāja arī lībiešu pirātu dziesmas ar mežonīgiem izsaucieniem un piesvilpieniem, izraisīdamas lielu sajūsmu jūrniekos un nokaitinādamas stūrmani, jo jūrnieki kļuva izklaidīgi.

Lai parotaļātos un parunātos ar meitu, Taīda nošķīrās nomaļā vietā — starp kuģa pakaļgala virsbūvi un klāja malu, kas pret vēju un šļakatām bija nožogota ar meldru pīteņiem. Kādā no šīm sirsnīgajām sarunām mazā Eirāna pārsteidza Taīdu ar savu sapni kļūt par hetēru. Bērna naivumā Eirāna runāja par bagātīgajām dāvanām, kādas saņem hetēras, par dzīrēm ar mūziku un dejām, par cieņu, kādu izrāda vīrieši, kas krīt hetērai pie kājām no viena viņas skatiena.

Jo vairāk māte rauca pieri un platāk smaidīja Erīda, jo daiļrunīgāk meitene pūlējās pierādīt savu taisnību. Beidzot viņa nonāca līdz skūpstu un vīriešu maigo apskāvienu apjūsmošanai.

Nokaitinātā Taīda saprata, kā vārdus meitene atkārto, taču apvaldījās un sāka meitai pacietīgi izskaidrot, ka viņai sastāstītas blēņas: lai ar ko cilvēks, bet it īpaši sieviete, nodarbotos, dzīvē nekas nerisinās tik viegli un priecīgi.

— Mums, sievietēm, dievi nemaz nav devuši dzīvē tik daudz ceļu, — viņa klusi stāstīja meitai, glāstīdama viņas taisnos kastaņbrūnos matus un ielūkodamās brūnajās acīs, — tādēļ ikviens ceļš jāizraugās apdomīgi. Ir jāzina un jāapsver visas spējas, ko mums devuši dievi, un iespējas tās izkopt. Hetēras ceļš ir viens no grūtākajiem. Tas ir līdzīgs mākslinieka, mūziķa, arhitekta dzīvei. Kurš vīrietis gan būs tāds nelga, ka kļūs par mūziķi, ja viņam nav dzirdes? Bet meitenes bieži vien iedomājas, ka ar jaunības pievilcību, skanīgiem smiekliem un vieglu gaitu pietiek, lai gūtu panākumus. Nē, tā tas nav. Daži gadi, un tad viss beidzas cūcīgā dzīvē, iedzeršanās kopā ar rupjiem, lopiskiem svešiniekiem ostu graustos. Pat ja tev ir lielisks augums, daiļa seja, brīnišķīgi mati un nelielas dziedātājas un dejotājas dotības — ar visu to tu vari kļūt tikai par nebrīvu aktrisi, kas no trupas vadītāja bieži saņem dunkas. Bet, lai kļūtu par labu hetēru, tev bez skaistas ārienes un grācijas vēl ir vajadzīga izcila atmiņa, jāprot lasīt trīs dialektos, jāmīl un jāatceras vēsture, jāpārzina filozofisko mācību pamati. Tad tu ar dzejniekiem un filozofiem varēsi sarunāties kā līdzīga ar līdzīgiem un pacelsies pāri mazāk apdāvinātiem vīriešiem. Arī ar to ir par maz! Tev jāprot ģērbties ar nevainojamu gaumi, jāizprot tēlniecība un glezniecība, varbūt jāzīmē pašai. Jāprot iepazīt cilvēkus no pirmā acu uzmetiena, jāprot pakļaut sev vīriešus, neapspiežot viņu gribu, jāprot būt namamātei simpozijos. Vēl tev jāaizraujas ar atlētiku, tādu, kurā tu varētu sacensties ar vīriešiem. Es, piemēram, esmu laba jātniece un vēl labāk peldu, šai ziņā es varu mēroties spēkiem ar kuru katru vīrieti. Es tev pagaidām nestāstu vēl daudz ko citu, kaut vai to, ka ir nepieciešama spartieša izt.uriba, barbara spējas nenoreibt, vīnu dzerot, Krētas vērša veselība. Ja tev būs visu te uzskaitīto spēju pazīmes un tu no sešu līdz trīspadsmit gadu vecumam mācīsies Korintas skolā, un šie septiņi gadi būs slacīti ar tavām bērna asarām par apvainojumiem, pārbaudījumiem, pūliņiem un sodiem — tad tu patiešām kļūsi par slavenu hetēru! Ja vien tev veiksies, ja tu nesaslimsi un tavs skaistums pirms laika nenovītīs…

Taīda atlaidās pret pītā sēdekļa atzveltni un aizvēra acis, it kā atmiņu nogurdināta. Apklususī Eirāna ilgi klusēja, piekļāvusies mātei, un tad sacīja:

«Te domāti sengrieķu valodas dialekti, kas diezgan ieverojami atšķiras cits no cita». (Autora piezīme.)

— Es sapratu, māt! Es vairs negribu būt hetēra.

— Tu esi saprātīga un apdomīga, par savu piesardzīgo gudrību izdaudzinātā valdnieka meita. Ej pagulies, tuvojas tveice. Un atsūti pie manis aukli.

Tiklīdz meitene aizgāja, Taīda pielēca kājās un nepacietībā vairākas reizes pagājās šurp un turp pa klāju. Erīda viņu apskāva, labi pazīdama draudzenes noskaņojumus.

— Nekas jau nav noticis, tikai meiča ir nobriedusi laulības dzīvei un murgus, kas jauc viņai galvu, izklāsta Eirānai.

— Esmu pārāk maz nodarbojusies ar meitu, ja jau…

— Tā taču ir tava, nevis aukles vaina! — Erīda smaidīja.

Taīda piecirta kāju un piepeši iesmējās.

— Tev taisnība. Bet es viņai parādīšu hetēru!

— Vēlu tu esi sākusi izrādīt valdnieces dusmas. Ja gribi zināt, arī tā ir tava vaina.

— Kādā ziņā, tu taisnības dieviete?

— Neesi bijusi pietiekami vērīga. Meitēnam ir laiks iziet pie vīra. Viņa iztērēs savus spēkus tukšās ilgās, viņas tvirtās krūtis kļūs slābanas bez mīlestības. Kurš tad būs vainīgs? Vecākā! Meiča dzīvo pie tevis, tad arī esi viņai mātes vietā.

— Tīrais posts ar izglītotām meitenēm no labām ģimenēm. Agri salasījusies visu ko!

— Varbūt tieši par taviem piedzīvojumiem? Jau uzrakstīts daudz grāmatu par Aleksandru un viņam tuviem cilvēkiem…

Atskrēja aukle — strauja, kuplkrūtaina meitene ar melnām sapņainām acīm un garām skropstām.

— Pasauc Roiku! Saki, lai ņem līdzi kādu virves galu.

Vecais tesālietis atnāca, nogaidoši raudzīdamies Taīdā.

— Izģērbies! — atēniete pavēlēja auklei, kas pārsteigta blenza saimniecē.

Erīda, smaidu slēpdama, parāva viņas hitona sprādzes, īsta grieķiete būdama, meitene nevalkāja neko citu kā vien virsējo apģērbu.

Taīda pieskārās meitenes krūtīm, nogrozīja galvu un pavaicāja:

— Tu esi tās ierīvējusi ar velnarutka sulu? Vai sen jau?

— Pianepsionā būs otrā gada piektais mēnesis, — aukle nošļupstēja.

— Neprātīgā! Būtu aprunājusies ar mani… Nu viņas tev paliks tādas cietas kā akmens!

— Lai paliek! — meitene kļuva drošāka.

— Vai tad velnarutka sulai piemīt tāds burvju spēks? — Erīda brīnījās.

— Ja krūtis ir mazas, šī sula liek tām augt lielākām un uz visiem laikiem tās nostiprina. Tikai tas jādara, ievērojot stingru mēru, bet mūsu muļķite, man šķiet, ir pārcentušies.

— Tā atkal ir tava nevērība, — Erīda stingri sacīja, — saimniecei reizēm vajadzētu aizstāt māti.

— Jā, mana taisnīgā draudzene, tev taisnība, — Taīda teica, kritiski noskatīdama aukles ziedošo augumu.

— Valdniec… kundze… es nezinu, par ko ir…

— Nē, tu zini gan! — Taīda pārtrauca, cenzdamās piešķirt balsij vajadzīgo niknumu. — Tu esi sasapņojusies par mīlestību, gribi kļūt par hetēru un esi ar saviem murgiem piedzinusi pilnu galvu manai meitai.

— Kundze, es tikai stāstīju, ko biju lasījusi!

— Nav tiesa! Tu pieliki klāt pati savus sapņus. Es tos piepildīšu. Ej tāda, kā stāvi, uz turieni, kur mitinās mūsu jūrnieki. Tu sniegsi viņiem baudu līdz kuģojuma beigām. Tu sāksi savu kalpošanu Afrodītei. Jūrnieki ilgojas pēc sievietēm, viņu skūpsti ir dedzīgi, augumi spēcīgi, skāvieni nenogurdināmi. Ko tev vēl vajag?

— Valdniec!

Esmu aizliegusi atgādināt manu titulu! Aizmirsti to!

Kundze, pažēlo! Es nedomāju… negribēju…

Tu negribi kalpot Afrodītei, atdodama savu jostu kuģim? Tad tu esi ļaunprātīgi mulsinājusi manu meitu! Tavi vārdi bijuši liekulīgi, un tevi vajag atdot Jūras Vecim.

Nemanāmi pamirkšķinājusi ar aci, Taīda pavēlēja tesālietim:

— Roik! Sasien viņai rokas un kājas un iemet viņu jūrā!

— Tēvoci Roik! Jūs to nedarīsiet! — meitene iebrēcās.

— Darīšu gan! Dod šurp rokas! — sacīja vecais karavīrs, briesmīgi atiezis zobus.

Meitene nokrita Taīdai pie kājām drebēdama un raudādama.

— Pietiek. Spēle ir beigusies! — atēniete piepeši iesmējās. — Celies. Turpmāk desmit reizes apdomā, pirms kaut ko stāsti Eirānai.

— Ak, kundze, tu jokoji! Tu nedusmojies?

— Dusmojos! Bet nespēju tevi ilgāk mocīt. Un viņu arī. — Taīda norādīja uz kaktu, kur baltāks par krītu stāvēja Roika vecākais dēls — sasprindzis, gatavs lēcienam.

— Vai es varu iet? — meitene vaicāja, noliekdamās, lai paceltu hitonu.

— Ej! Un tas tev būs par piemiņu! — Taīda iecirta auklei tādu pliķi, ka uz ādas palika pirkstu nospiedumi, un meitene iespiedzās.

Erīda viņu apveltīja ar otru pliķi un iegrūda dunku mugurā. Meitene aizdrāzās uz sievietēm ierādītajām telpām.

— Nestāvi kā zemē iemiets, — Taīda sacīja Roika dēlam. — Esi vīrietis, ej un nomierini.

Jauneklis pazuda kā vēja aizpūsts.

— Tu viņai iesiti tā, ka asaras saskrēja acīs, — Erīda pārmeta.

— Nezinu, kuram būs jāraud, — Taīda atbildēja, pūzdama elpu uz pirkstiem, — tāda muskuļota meitene! Un tagad, mana mīļā Erīda, nodarbosimies ar tevi.

— Tu šodien valdi, ak, lauvien, — Erīda pajokoja, ar zināmām bažām raudzīdamās draudzenē.

— Par lauvieni tūliņ pārvērtīsies tu, — Taīda pasolīja un aizveda draudzeni uz savu kambarīti, kuram durvis bija uz stūres paaugstinājumu, nevis uz kuģa pakaļgala telpām, kas pa brauciena laiku bija iekārtotas sievietēm.

— Nostājies man pretī un turi spoguli. Nē, ne jau tā, pagriez pret sevi! Aizver acis!

Erīda paklausīja, pazīdama Taīdas patiku uz negaidītām un arvien aizraujošām izdarībām.

Taīda sadabūja rūpīgi noslēptu liedināta sudraba kārbu un izņēma diadēmu, kas bija darināta kā divas no zaļā zelta stieples izvītas čūskas. Rāpuļu galvas bija platākas par ķermeni, kā Nāgam Eridu templī, tās krusteniski aizgriezās katra uz savu pusi un katra atvērtajā mutē turēja sardoniksa — joslaina balti melna ahāta — lodīti. Atēniete šo rotu uzlika Erīdai galvā. Tā bija tieši laikā — un nav jau brīnums. Trijās dienās pēc Taīdas pasūtījuma to bija darinājuši Aleksandrijas labākie meistari. Diadēmas vai pieres rotas vietā viņiem bija iznācis etiopiešu valdnieces kronis.

— Tagad skaties!

Erida neno valdi ja izbrīna saucienu.

— Acis es liku izveidot no safīra, tādā pašā krāsā kā tev, nevis no rubīna kā ebreju skaistuļu amuletos, — apmierinātā Taīda sacīja.

Diadēma apbrīnojami piestāvēja draudzenes melnajiem matiem un tumšās kaparkrāsas ādai.

— Tas man? Kādam nolūkam?

— Es par to domāju jau Aleksandrijā. Toreiz nekā neteicu. Mēs braucam uz zemēm, kur cilvēki ar tādu ādas krāsu kā tev nonāk vai nu kā vergi, vai arī kā valdnieku dzimtas viesi. Tad nu, lai tevi neuzskatītu par verdzeni, tu valkāsi rotu, kādu var valkāt tikai ļoti augstas kārtas sievietes. Atceries to un staigā kā valdnieka meita. Un barbariskās Nāgu indeszobu kaklarotas vietā…

— Es to neņemšu nost! Sī atšķirības zīme ir vērtīgāka par jebkuru citu!

— Labi, tikai tai virsū uzvelc, lūk, šo. — Taīda lādītē sadabūja un apsprādzēja Erīdai ap kaklu debeszilo berilu kaklarotu.

Tu aldod man Ķibeles virspriesterienes dāvanu? — Erīda izsaucās;

Kamēr lu to valkāsi, nevienam nebūs šaubu par tavu stāvokli. Ta ir īsta valdnieku rota!..

Beidzot pienāca brīdis, kad tuvojās Kipra. Atēniete piespieda rokas pie krūtīm tā bija īpaša satraukuma pazīme. Kuģis tuvojās Vidusjūras dzimtajam stūrītim, kaut attālam, tomēr līdzīgam visām citām Grieķijas salam. Pēc tik daudziem svešās zemēs pavadītiem gadiem bija pienācis tikšanās brīdis ar dzimteni. Trejgalotņu Olimpa vifsotne, kas parasti slēpās aiz mākoņiem, gluži skaidri pacēlās virs zilā dūmakā tītiem kalnu meža biezokņiem. Pēc Taīdas rīkojuma kuģa priekšnieks nebrauca iekšā cilvēku pilnajā Pafā, bet aplieca loku ap Ziemeļu zemesragu un iebrauca Zelta Līcī, kur atradās atēnietes draugu īpašumi.

Žilbinošais gaiss un zilzilais līcis, kas amfiteātra veidā ieskāva purpurkrāsas pakalni, lika Taīdai justies kā dzimtajā Atikā. Akmens piestātne, balts ceļš kalnā, uz kura terasēm zem cipresēm, platānām un kuplām priedēm bija novietojušās ar iesārtiem māliem krāsotas mājiņas. Dzidra avota straumīte, kas no augstumiem krita lēzenā krastmalas baseinā, izšķīzdama sīkās lāsītēs. Augstāk par mājām stiepās tumšzaļās miršu joslas, ko izraibināja balti ziedi — tā bija vasaras karstākās daļas pazīme. Jūras krasta savdabīgā smarža saulainā vasaras dienā atmodināja bērnības atmiņas par dzīvi Atikas ciematā pieaugušo maigajā gādībā. Un Taīda, nosūtījusi kuģi atpakaļ ar pateicības vēstuli Ptolemajam, itin kā iegremdējās bērnībā.

Katru dienu viņa kopā ar Eirānu, tās aukli un Erīdu aizīrās uz līča rietumpusi, ko aizsargāja garš zemesrags, kurš ietiecās jūrā kā pūķa mugura. Viņas peldējās līdz pagurumam, kāpaļāja pa klintīm, košļāja bērnībā iemīļotos saldos brūnos radziņus un apšaudīja cita citu ar to cietajiem graudiem, kas spīdēja kā metāls. Izrādījās, ka Taīdas draugiem ir vesels bars meitenīšu vecumā no astoņiem līdz divpadsmit gadiem — pašu meitas un radu bērni, kalpu un vergu bērni. Pēc sensena paraduma tās visas rotaļājās kopā: aizrautīgi spēlēja sunīšus, pina vainagus un, ar ziedu vītnēm izrotājušās, dejoja trakulīgas dejas svelmainajā saulē vai arī gluži kailas spoža mēness gaismā; nira, mēģinādamas atrast kādu stūrīti, kur no zvejniekiem būtu paglābušies asinssarkano koraļļu pudurīši. Vai arī pilnmēness naktīs sacentās, kura iepeldēs tālāk līcī pa sudrabaino mēness celiņu ar kausu rokā, lai ziedotu Tetīdai, Poseidonam un Hekatei.

Taīda un Erīda piedalījās šajās izpriecās, it kā viņām būtu trīspadsmit gadu — tas noslēpumainais vecums, kad meiteņu ķermeņos iestājas līdzsvars visa auguma attīstībā un GajaZeme atmodina gaišredzības un savas sūtības neapzinātas izpratnes spēkus, kad nostiprinās saites ar Vareno Māti, Artemīdu un Afrodīti.

Dažreiz Taīda un Erīda paņēma nelielos, bet spēcīgos Kipras zirdziņus, kas labi kāpelēja pa kalniem. Pēc Boanergosa nāves atēniete vairs negribēja iegādāties pati savu zirgu. Vai arī, tāpat kā senāk Ekbatanās kopā ar Hēsioni, kājām kāpa kalnos pa stāvām takām, izraudzījās stipri uz āru izvirzītu klints izcilni, kas briesmīgā augstumā karājās gaisā, ua iekārtojās uz tā.

Erīdu augstums apreibināja. Acīm zibot, melnā priesteriene, galvu atmetusi, dziedāja savādas dziesmas viņai pašai nezināmā valodā — tās viņa agrā bērnībā bija iemācījusies templī, bet varbūt vēl agrāk tagad aizmirstājā dzimtenē. Bez gala un sākuma stiepās skumīga meldija, un piepeši izlauzās saskanīgi, kaislības un naida pilni vārdi un pacēlās pret skaidrajām debesīm kā sauciens pēc taisnīguma. Nāsis Erīdai iepletās, zobi zibēja, acis baigi satumsa. Taīdas sirds sāka atsaukties šai trauksmei. Sī burvju dziesma izraisīja vēlēšanos nostāties klints malā, plati atplest rokas un mesties lejā — tumši zaļajos piekrastes mežos, kas no šejienes izskatījās kā sūnu sega.

Taīda augstuma nebaidījās, tomēr apbrīnoja Erīdas aukstasinību, jo tā varēja nostāties ar muguru pret bezdibeni pie pašas kraujas malas un vēl norādīt draudzenei uz kaut ko pamanītu.

Bruņojušās ar šķēpiem, viņas devās arī krietni tālākos ceļojumos. Taīda gribēja, lai draudzene izjūt visu Kipras mežu un kalnu burvību, tik līdzīgu sirdij mīļās Grieķijas dabai.

Birzis, kurās kuplas garskuju priedes un ozoli ar ieapaļām, sīkrobainām, ļoti tumšām lapām un sarkanu mizu mijās ar milzu kastaņām, riekstkokiem un liepām, — It) visu Erīda redzēja pirmo reizi, tāpat kā slaido spēcīgi smaržojošo, cipresēm līdzīgo kadiķu mežus vai arī kādas eitas kadiķkoku šķirnes melnās, drūmās saaudzēs, no lapai vēdīja ass uzmundrinošs aromāts.

Taīda pati pirmoreiz redzēja milzīgi augstu ciedru mežu citādu nekā Feniķijas piekrastē—slaidu, ar ļoti īsām zaļgani zilam skujam. Ciedru mežu klaids pletās pāri kalnu gredam, virzīdamies uz austrumiem un uz dienvidiemi bezgalīguīgu kolonāžu klusumā un krēslā. Zēmāk pāri klinšu terasēm plūda kristāldzidri avoti un auga vīksnas. ar biezām, apaļīgām lapotņu cepurēm, kas pacēI.r. ii pelnu pelēkiem viļņotiem stumbriem.

Taīdai patika saules pielijušās akmeņainās plakankalnes, apaugušas ar feniķiešu kadiķu tumšajiem krūmiņiem un smaržīgo rozmarīnu, timiāna ložņājošajiem stublājiem un sudrabainām vērmeļu slotiņām. Daudzo smaržīgo augu siltā aromāta piesātinātais gaiss lika elpot ar pilnu krūti. Pati saule salija dzīslās, atstarodamās no baltajiem marmora pauguriem, kas nelielā augstumā grēdām spraucās laukā no zemes.

Erīda nogūlās uz muguras, pievērsdama debesīm sapņaini zilās acis, un sacīja, ka nu viņa vairs nebrīnoties par to, ka Grieķijā ir tik daudz mākslinieku, skaistu sieviešu un kāpēc visi cilvēki, ko viņa sastop, ir skaistuma cienītāji. Šejienes daba — mirdzoša un spirdzinoša skaidri izteiktu formu pasaule, kas rosina uz domām, vārdiem un darbiem. Turklāt šī sausā un klinšainā krastmala, kur maz ūdens, nebūt neveicināja vieglu dzīvi, te bija nepieciešami nemitīgi pūliņi, prasmīga zemes kopšana un drosmīgi jūrasbraucieni. Dzīve cilvēkus nelutināja, tomēr neatņēma tiem arī visu laiku pārtikas sagādāšanai un aizsardzībai no stihiskām nelaimēm. Ja vien nebūtu ļaunuma, karu un mūžīgo verdzības draudu… Pat tik skaistā oikumenes novadā cilvēki nebija spējuši radīt dzīvi, kurā valdītu dievišķīgs miers un gudrība.

Erīda apgriezās uz vēdera un, pievērsusi skatienu tālajiem mežiem vai jūras zilajam spožumam, domāja par neskaitāmajiem vergiem, kas bija radījuši šo skaistumu — lieliskos baltos tempļus, portikus, kolonnas un kāpnes, krastmalas un viļņlaužus. Ko dod šis skaistums? Vai tās dara maigāku cilvēka dabu, vai mazina varmācību un cietsirdību, vai rada vairāk Taīdai un Līsipam līdzīgu cilvēku — taisnīgu un cilvēcisku? Kurp virzās dzīve? Neviens to nezina, bet saņemt atbildi uz šo jautājumu — tas nozīmē izprast, kam pretī dodas Grieķija, Ēģipte un citas zemes. Labākai dzīvei, plauksmei un taisnīgumam vai cietsirdībai un bojāejai?

Pavisam citādām domām bija nodevusies Taīda. Pirmo reizi daudzu gadu laikā brīva no augstā stāvokļa uzliktajiem pienākumiem un nastām, kļuvusi vienaldzīga pret to, kā cilvēki par viņu jūsmo, nebūdama vairs spiesta pastāvīgi vingrināties tāliem pārgājieniem, atēniete nodevās apcerei, uz ko tai vienmēr bija nesies prāts. Apkārtnē viss bija tuvs un pazīstams. Pats ķermenis uzsūca sevī debesu dzirkstošo gaišumu un zilgmi, zemes smaržas un sauso siltumu, bet reizēm arī jūras skarbo zilumu.

Taīdai gribējās tā nodzīvot gadiem ilgi — neatkarīgai no citiem, nevienam nejūtoties pateicību parādā. Taču pagāja vasara, beidzās lietainā un vējainā ziema, gar ceļiem un takām atkal līgojās asfodelu baltie puduri. Un atēnietes dzīvais prāts un spēcīgais ķermenis tiecās pēc darbošanās, pēc jauniem iespaidiem un varbūt — mīlestības.

Beidzās simt septiņpadsmitā olimpiāde, un Taīda pirmoreiz visā pilnībā izjuta likteņa nepielūdzamību, nenovēršamību un negrozāmību. Viņas Ēģiptes spogulis sāka rādīt sudraba pavedienus biezajos matos, kas bija melni kā nakts. Un uz miesas, kas bija tik gluda kā pulēta Efesas skulptūra, Taīda pamanīja pirmās krunciņas tur, kur to senāk nebija un kur tām nevajadzēja būt. Pat viņas nemainīgi jaunais ķermenis padevās visu sev līdzi aiznesošā laika varai! Atēniete nekad nebija varējusi iedomāties, cik sāpīgi viņu ievainos šis atklājums. Viņa nolika spoguli pie malas un nobēga lauru biezoknī, lai vientulībā paskumdinātos un samierinātos ar nenovēršamo.

Te viņu uzmeklēja Erīda, lai nodotu steidzamu vēstuli no Ptolemaja. Jā, viss bija noticis tieši tā, kā jau Babilonā bija paredzējusi Taīda, izskaidrodama Erīdai valdnieku bērnu nedrošo likteni!

Kasandrs bija saņēmis ciet Aleksandra māti Olimpiādu un apvainoja viņu kādā sazvērestībā, bija sagrābis Aleksandra atraitni Roksanu un dievišķā karavadoņa divpadsmitgadīgo dēlu, Maķedonijas, Grieķijas un Āzijas troņmantnieku Aleksandru IV. Nežēlīgais tirāns pavēlējis ar akmeņiem nomētāt dižā valdnieka māti, bijušo Pellas virspriesteriem, un nogalināt viņa atraitni un dēlu. Karavīri nebija uzdrīkstējušies pacelt roku pret Aleksandra miesu un asinīm. Tad Kasandrs sasējis kopā dēlu un māti un pats abus noslīcinājis. Visa Grieķija, visi dzīvi palikušie Aleksandra diadohi un karavīri bija sašutuši par nejēdzīgajām ļaundarībām. Bet, kā jau tas parasti notiek, ļaundaris palika nesodīts. Neviens no tiem, kuru rokās bija vara un militārais spēks, nepacēla ieroci pret Kasandru. Viņa ļaundarības neierobežojās ar Aleksandra asinsradinieku nogalināšanu vien. Maķedonijas tirāns pastrādāja vēl daudz citu nežēlīgu darbu.

Erīda rūgti nožēloja, ka viņa nav starp Kasandram tuvajiem cilvēkiem un nedzīvo Maķedonijā. Viņa tirānu nevilcinoties nogalinātu, tomēr viņa nešaubījās, ka dievi ļaundari sodīs. Un viņas pareģojums par Kasandra drīzo nāvi piepildījās. Ziņa par neģēlīgo ļaundarību Taīdā izraisīja spēcīgu garīgo krīzi, varbūt tāpēc, ka tā sakrita ar aizejošās jaunības apjausmu. Tagad Erīda izklaidēja viņu: veda uz slepenām sieviešu dejām mēness gaismā par godu Hekatei, kopā ar viņu vāca krāsvielas austrumos no Zelta Līča, kur kalnos zemes virspusē iznāca zaļi un zili, apbrīnojami spilgti un tīri malahīta un azurīta dzīslojumi.

Rudenī Taīda pati nosprieda, ka ir pārāk ilgi nodzīvojusi lauku vientulībā, un posās uz Pafu. Rosīgā pilsēta — vara, ciedru koka un īpašas, lampu daktīm domātas, nekādā ugunī nedegošas šķiedras tirdzniecības centrs — bija visā pasaulē slavena ar Afrodītes Anadiomenes templi. Te, netālu no Pafas, dieviete bija piedzimusi no jūras putām un zvaigžņu gaismas, kālab ari tai dota iesauka Pafija vai Kiprīda (Kipriete).

Svētais ceļš no tempļa veda uz jūras krasta joslu, kas ar sienu bija nošķirta no ostas. Deviņas marmora kolonnas par godu Afrodītes deviņiem tituliem ieskāva vaļēju krastmalas portiku no tumša, blīva akmens kubveida bluķiem, kas bija atvesti no Trejgalotņu Olimpa. Divi pakāpieni veda uz ūdens pārklātu laukumiņu, ko sedza tā paša akmens plātnes. No jūras vēlās dzidri zaļi viļņi, tie izšķīda uz sēkļa, un garas baltu putu strēles dīvainos līkločos griezās pār laukumiņa gludo virsmu. Šajos līkločos dievietes priesterienes mēģināja izlasīt pravietojuma zīmes, jo, pēc ļoti senām leģendām, tieši te no jūras putām izkāpusi zeltkāje Afrodīte, dievu un cilvēku iepriecinājums.

Salas skaistules — dižciltīgas sievietes, hetēras, zemkopju un ganu meitas — te peldējās pēc lūgšanām templī, ticēdamas, ka dieviete piešķirs tām daļiņu sava neatvairāmā pievilcības spēka. Nedēļas piektajā — Afrodītei veltītajā dienā te salasījās kopā ziņkārie līgavu meklētāji, mākslinieki ar zīmēšanas piederumiem, jūrnieki no kuģiem, kas ostā ienāca no visām Grieķijas salām, no Feniķijas, Jonijas, Ēģiptes, Sicīlijas un pat no Kartāgas.

Pec nelielas šaubīšanas arī Taīda nolēma izpildīt rituālu. Erīda, kritiski aplūkojusi draudzeni, apgalvoja, ka viņa ir pietiekami glīta, lai peldētos dienā. Taīda tomēr devās peldēties nakti, stundu pirms pusnakts, laikā, kas veltīts Erotam. Pilns mēness spīdēja pār ūdeni uz pirmā pakāpiena, kur tas bija tikai līdz ceļiem, kad abas draudzenes, templī ziedojušas bezasiņu upuri, iebrida jūrā.

Saspringta un skumīga Taīda stāvēja mēness apspīdētajā jūrā, un apkārt skalojās sīki vilnīši, glāstīdami viņas plecus, it kā dieviete Tetīda gribētu viņu mierināt. Piepešā jūtu. uzliesmojumā atēniete pacēla rokas pret debesīm, čukstēdama: «No putām dzimusī, šai vietā, kur tu parādījies pasaulē, dod man zīmi, ko darīt tālāk? Paies neilgs laiks, un es vairs nespēšu iepriecināt cilvēkus, just viņu spēku un tieksmi pēc skaistā… vairs nespēšu kalpot tev! Dzīve ir īsa! Kamēr cilvēks savāc zināšanu druskas un saskata, kā vajadzētu dzīvot, tas vairs nespēj virzīties tālāk. Lūdzos tevi, zeltkāje, parādi man ceļu vai nogalini mani! Pievieno vēl maigu nāvi visām līdzšinējām bezgala dārgajām veltēm, lai tava dievišķā griba mani pavada pāri Upei.»

Taīda ilgi stāvēja, raudzīdamās jūrā, kas laistījās kā tumšs spogulis, palaikam viņa pacēla galvu, lai uzmestu acis ar plānu plīvuru pārvilktajām debesīm. Ne zīmes, ne vārda — tikai viļņi murdēja ap Taīdas augumu.

Piepeši jūsmīgi saucieni, nelielu tamburīnu skaņas un ūdens šļaksti apdullināja pārsteigtās sievietes. Viņas bija nokļuvušas jaunu meiteņu un puišu lokā, un tie līksmā rotaļā aizrāva viņas uz laukumiņa otro pakāpienu, kur ūdens sniedzās pāri pleciem. Neļaudami draudzenēm pēc iziešanas no jūras apmest seģenes, jaunie ļaudis — mākslinieki, dzejnieki, viņu modeļi un iemīļotās — apvija Taīdu un Erīdu ar mēness gaismā sudrabaini mirdzošām baltu ziedu vijām un, neklausīdamies protestos, veda abas uz simpoziju par goda viešņām. Taīdai izdevās atkarot drēbes, un dzīrēs viņa parādījās apģērbta par vilšanos tēlniekiem, kas bija daudz dzirdējuši par atēnietes un etiopiešu valdniekmeitas skaistajiem augumiem. Simpozija laikā Taīda slepus vēroja, kura piesaista vairāk sajūsminātu skatienu: viņa ar vienkārši sasukātiem un ar trim sudrabainam lentēm apņemtiem matiem un ar grifa nagu kaklarotu, atklāti un līksmi smejoša, vai noslēgta Erīda ar draudīgu čūsku kroni lepni izslietajā galva un gaišziliem, uz tumšās ādas mirdzošiem beriliem ap garo kaklu.

«Uz Erīdu skatās vairāk!.. Nē, laikam tomēr uz mani?… Nekā, uz Erīdu…» Tā arī nenoskaidrojusi, kurai tiek dota priekšroka, Taīda aizrāvās ar dziesmām un dejām — tas taču pēc daudziem gadiem bija pirmais īstais grieķu dzejnieku un mākslinieku simpozijs! Pat Erīda pakļāvās līksmības un jaunības mīlestības noskaņojumam, ar savām dejām izraisīdama viesos patiešām nevaldāmu sajūsmu.

Tomēr atēnietei aizrautības nepietika ilgam laikam. Atbalstījusi vaigu plaukstā, Taīda apsēdās nomaļus, ar patiku vērodama jauniešus un vienlaikus juzdama dīvainu atsvešinātību.

Vairākas reizes viņa notvēra vērīgo skatienu, ar kādu viņā raudzījās mājas saimnieks, gara auguma jonietis ar stipru sirmumu viļņoto matu biezajās cirtās. Viņš, šķiet, centās izprast un novērtēt Taīdas sirdī notiekošo. Viņa sieva, kas agrāk bijusi pazīstama dziedātāja, vadīja simpoziju kā pieredzējusi hetēra. Paklausīdama tikko manāmai vīra dotai zīmei, viņa iznāca starp galdiem dzīru zāles vidū. Pačukstējās ar muzikantiem, tie uzsāka apiauta pavadījuma pirmos akordus, un klusumā, kāds iestājās, namamātes balss uzvijās augšup kā vajā palaists putns.

Taīda nodrebēja, melodija bija aizkļuvusi līdz pašai sirdij. Tā bija dziesma par Lielo Slieksni, kas neizbēgami stāv ceļā katram vīrietim un sievietei visās dzīves gaitās. To uzceļ Krons, kad pagājuši AnankesLikteņa atvēlētie gadi. Daudziem cilvēkiem tie ir laimīgi un Slieksnis — tikai nenozīmīgs paaugstinājums. Rāmie zemkopji to pārkāpj — tikpat kā nepamanīdami. Arī veci karavīri savās pēdējās kaujās Slieksni neredz. Bet cilvēki, kas dzīvo mainīgu, notikumiem bagātu dzīvi, — skaistuma radītāji, ceļotāji, jaunu zemju meklētāji — atduras pret kaut ko līdzīgu žogam, aiz kura gaida nākamība, neskaidra pat ļoti redzīgiem cilvēkiem. So Lielo Slieksni vai nu nepārkāpj, tā priekšā gaidot sava mūža beigas, vai arī droši metas iekšā nezināmajā nākotnē, atstājot aiz sevis visu: mīlestību un naidu, laimi un nelaimes…

Dziesma skanēja aioliešu dialektā, vēršoties pie Taīdas, it kā dziedātāja nojaustu, ka Taīda nonākusi pie Sliekšņa un stāv tur, iegrimusi cildeni drosmīgās pārdomās.

Dziesma aizkustināja arī jauniešus, kam līdz Likteņa Slieksnim vēl bija ļoti tālu ejams. Sliekšņa ēna nogūla pār simpozija aizrautīgo prieku kā svētku noslēguma zīme. Viesi pa pāriem un pulciņos nozuda mēnesnīcas naktī. Nodzisa lihni starp ieejas portiku un dzīru zāli. Taīda un Erīda piecēlās, pateikdamās saimniekiem.

— Jūs esat mūsu pilsētas viešņas, — sacīja mājas saimnieks, — vai jūs nevēlētos atpūsties šeit, mūsu mājā? Viesnīca ir tālu no Svētā ceļa, un jau ir vēls.

— Godājamo saimniek, tu pat nezini, kas mēs esam, — atēniete atbildēja, — mēs ieradāmies nelūgtas. Mūs ar varu atveda tavi draugi. Viņi bija jauki, un negribējās viņus apbēdināt…

— Velti tu domā, ka Pafas iedzīvotāji nepazīst Taīdu, — saimnieks pasmaidīja, — pat ja mēs nebūtu dzirdējuši par tevi, pietiktu ar tavu skaistumu vien un ar tavu izturēšanos simpozijā. Tavs un tavas valdnieku dzimtas draudzenes apciemojums manā māja — ir īsti svētki. Tad pagarini tos, palikdama nakšņot!

Taīda palika, nenojauzdama lielo likteņa pavērsienu, kādu viņai gatavoja ciemošanās mājā pie Kiprldas krasta.

Nākošajā dienā, peldēdamās kopā ar saimnieka sievu un meitām, atēniete uzzināja par Afrodītes Ambologēras svētnīcu. Līdz šim viņa, tapat ka daudzi atenieši, bija domājusi, ka Vecuma Novērsējas Afrodītes iemiesojums ir tikai viens no daudzsejainās dievietes simboliem. Varbūt pats jaunavīgākais no viņas tēliem, līdzīgs tikko uzplaukušu meiteņu statujām no Rodas salas dzidri sārtā marmora. So tēlu bija iemīlējuši skulptori, bet tempļos aizliedza stingrie kanonujevērotāji.

Šeit Kipras salā, Afrodītes dzimtenē, atradās sens Ambologēras, Vecuma Novērsējas, templis. To apmeklēja dievietes mīluļi, sievietes vai vīrieši, kas vienlaikus tuvojās Varenās Mātes Lielajam Slieksnim. Tie upurēja, uzklausīja pareģojumus, izraudzījās dzīvē jaunu ceļu un devās mājup uzmundrināti vai arī skumīgi nokāruši galvu, raudzīdamies ceļa putekļos zem savām sandalēm.

Afrodītes Ambologēras templis atradās triju dienu gājiena attālumā no Pafas, pie senas feniķiešu kolonijas robežas salas dienvidaustrumos. Daudzināja, ka templi kopīgi cēluši grieķi un feniķieši, kas arī pielūdza Vecuma Novērsēju. Taīdā iekvēlojās vēlēšanās apmeklēt templi.

tas tev nesniegs ne mieru, ne laimi, — draudzeni brīdinādama, pārliecināti sacīja Erīda.

Taīda atbildēja, ka viņai pašlaik neesot ne viena, ne otra un nebu.ot an, iekams viņa neatradīšot turpmāko ceļu.

— Vai tad tev pašai nav tāpat?

Nav. Skum jas no manis nekad nav atkāpušās, tāpēc an es neesmu zaudējusi gaišu ceļu savā dzīvē,— Erīda noslēpumaini atbildēja.

Atēniete nepaklausīja draudzenei. Jauno draugu pavadība viņas brauca pa līkumotu, akmeņainu ceļu, dodamās augša kalnos caur slaidu priežu siliem un tumšiem ciedru mežiem. Pēc kalnu grēdas karstās dienvidu nogāzes klusuma un sausā, sveķu smaržas pilnā gaisa ceļinieki izbrauca plakankalnes stepju plašumos. Starp vēja liektiem sudrabainiem zālājiem vīdēja zilgani akmeņi. Priekšā slējās stāva augstiene, to šķēla pušu plata ieleja, kuras galā atradās svētnīca. Ielejas sākumā senāk bija atradušās kādas celtnes, kas tagad bija pilnīgi sagruvušas. No tām bija palikušas tikai platas, nolīdzinātas, milzīgām akmens plāksnēm nožogotas terases, kurās auga cilvēku stādīti koki. Gadsimtiem veci riekstkoki, kastaņas un platānas slējās tumšsarkanajā rudens tērpā, un to priekšā it kā vārtus veidoja divu milzīgu ciedru skaidrās aprises — šo milzeņu horizontālās zaru ķetnas bija tik blīvas, ka spēja noturēt no augšas krītošus sīkus akmeņus.

Tālāk iekšā ielejā veda ugunīgi zeltaina aleja. Taīdu pārņēma brīnumaina gaismas un miera izjūta. Cilvēki pieklusa, runāja pusbalsī, vairīdamies traucēt rudenīgo lapu šalkoņu un strauta urdzēšanu ielejas dzijumā, kur tas, starp plakaniem nosūnojušiem akmeņiem pa mazām kaskādēm plūzdams, šļakstījās pāri pakāpjveida baseiniem.

Ailēs starp kokiem slējās ar gadsimtiem vecu sūnu klātas klintis, no kurām dvesa neizprotams pagājušo laiku valdzinājums.

Ielejas dziļumā aizstiepās šķērseniskas tumšu ciprešu rindas, starp kurām ar spilgtu sarkanumu izcēlās piramīdām līdzīgās papeles.

Sasilušo rudens lapu un skuju reizē svaigajā, rūgtajā un sausajā smaržā nebija ne mazākā kalnu ceļu putekļu piejaukuma. Aiz ciprešu rindām ieleja kļuva platāka un, vakara saules pārplūdināta, lejā gulēja miera un siltuma pilna. Tur starp priežu plati izplestajām plakanajām galotnēm kuploja ozolu, vīksnu un kļavu sārtuma skartās lapotnes.

Afrodītes Ambologēras templis drīzāk atgādināja cietoksni. Pelēko akmeņu sienas iesniedzās aizā, no rietumpuses aizsprostodamas virsotnes pāreju. Svētnīcas frontons ar kolonādi bija vērsts pret austrumiem pāri plašai plakankalnei, kurā pletās vīna un augļu dārzi. Pafas draugi palūdza mazliet pagaidīt, izgāja caur šauru, tumšu eju un trīs reizes piesita pa īsā ķēdē iekarinātu bronzas plāksni. Drīz tie atgriezās kopā ar divām nepārprotami augstas kārtas priesterienēm. Skarbi un nopietni aplūkojusi Taīdu un Erīdu, viena no abām, ģērbusies gaišpelēkās drānās, piepeši laipni pasmaidīja, uzlika rokas viešņām uz pleciem un, viegli pamājusi ar galvu pafiešiem, ieveda sievietes dziļāk templī.

Sekoja parastie vakara gavēšanas, apmazgāšanās un nakts nomoda rituāli — uz grīdas pie svētnīcas durvīm, klusuciešot.

Rītausmā ieradās virspriesteriene, lika apēst pa ābolam, nomest drēbes un tad veda draudzenes pie Vecuma Novērsējas — dievietes Afrodītes Ambologēras. Ne atēniete, ne melnā priesteriene, abas daudz ceļojušas, vēl nekad nebija redzējušas līdzīgu templi. Pa trijstūrveida atveri jumtā spožo debesu mirdzums apgaismoja priekšpusē kopā sanākošās, pret austrumiem vērstās sienas.

Pie saulespuķu dzeltenām sienām ar bronzas naglām bija piestiprināti ļoti lieli, vismaz desmit olektis gari, no vesela koka izzāģēti dēļi. Tādi stumbri varēja būt tikai tūkstošgadīgiem, Libānas ciedriem līdzīgiem kokiem. Uz šiem dēļiem kāds gleznotājs ar mūžīgo fresku minerālkrāsām bija ģeniālāk par pašu Apellu uzgleznojis divas dievietes.

Dieviete, kas atradās pa kreisi, spilgtos sarkanas zemes un kvēlojošu saulrietu toņos bija attēlota kā sieviete zemes auglības un veselības spēku pilnbriedā. Viņas pilnīgās lūpas, krūtis un gurni bija tik pārpilni vēlmju, ka likās — kaisles nevaldāmā bangošana tos pārplēsīs, izliedama Varenās Mātes, Bezdibeņa Valdnieces tumšās asinis. Neatvairāmā aicinājumā pret skatītāju izstieptās rokas turēja tumšu rozi — sievietes būtības simbolu.

— Lilite! — Taīda nočukstēja, lūpām tikko pakustoties, nespēdama atraut acis no gleznas.

— Nē!— Erīda tikko dzirdami atbildēja. — Lilite ir labsirdīga, bet šī nes nāvi!

Priesteriene, padzirdējusi čukstus, savilka uzacis un ar asu rokas mājienu norādīja uz sienu pa labi. Un atēniete neviļus atviegloti nopūtās, ieraudzījusi sava sapņa iemiesojumu.

Gaišzilā krāsu gamma lika saplūst jūrai ar debesīm un zemo horizontu. Uz šī fona dievietes augums ieguva agrīnas rītausmas palsi pērļaino nokrāsu, kad augstumos vēl spīd lielas zvaigznes, bet opāla krāsas jūra skalojas pār sārtām smiltīm. Urānija soļoja, ar baso kāju pirkstiem tikko skardama zemi, izstiepusi rokas pret rītausmas debesīm, vēju un mākoņiem. Dievietes seja puspagriezienā pār plecu vienlaikus raudzījās tālumā un uz skatītāju un ar tādu pašu pelēku acu skatienu kā Taīdai solīja mierinājumu. Uz pieres starp uzacīm mirdzēja uguns, nenomākdama.skatiena gaismu.

Katras gleznas priekšā uz zema upuraltāra kūpēja laika gaitā nomelnējis kvēpināmais trauks.

— Vai jums stāstīja par Ambologēras divām sejām? — priesteriene pavaicāja.

— Jā!— Taīda un Erīda kā vienā mutē atbildēja, atcerēdamās vakara sarunu ar tempļa filozofu.

— Novērst mirstīgā miesīgu novecošanos nespēj ne Olimpa dievi, ne pati Varenā Māte. Pasaulē viss pakļauts laika plūdumam. Taču atliek izvēle. Tā ir jūsu priekšā. Kalpojot Afrodītei, pilnīgi sadegt beidzamajā liesmā. Vai pārvērst šo liesmu visaptverošā mīlestībā, kas aicina pretī debesīm, kalpojot Urānijai un nemitīgi rūpējoties par bērnu un pieaugušo laimi. Nolieciet pie dievietes, kuru esat izraudzījušās, kādu lietu, tai nav katrā ziņā jābūt dārgai naudas vērtībā, bet gan visdārgākajai katrai no jums pašām.

Taīda nešaubīdamās piegāja pie Urānijas, atsprādzēja Aleksandra dāvināto ķēdīti — jostiņu ar zvaigzni — un nolika to uz altāra.

Erīda palika nekustīga. Ambologēras priesteriene pārsteigta viņā paraudzījās.

— Vai vidusceļa nav? — Erīda ieprasījās.

— Ir! — priesteriene saprotoši pasmaidīja, trīsreiz sasizdama plaukstas.

Starp gleznām lēni atdarījās divi smagi sienas posmi.

Augstu virs mierīgās ielejas ar vīnogulājiem, olīvkokiem un kviešu lauku atradās pusapaļš balkons. Dzestrajā rītā vīrieši un sievietes strādāja, aprūpēdami Gajas Dēmetras devumu. Viņu vidū bija daudz vecu cilvēku, sirmbārdainu vīriešu un sieviešu izturīgās drēbēs, ar tumšiem lakatiņiem galvā.

— Rāms zemes darbs dzīves pēdējo gadu klusumā un mierā — cildens zemkopja dzīves beigu posms, — priesteriene sacīja.

— Tādā gadījumā ir arī ceturtais ceļš!— Erīda atbildēja.

— Kāpēc tu esi atnākusi pie Ambologēras? — Priesteriene krusteniski izpleta rokas, it kā aizšķērsodama Erīdai ceļu atpakaļ svētnīcā.

Melnā priesteriene — tāda taisna, lepna un skarba — Taīdai šķita tik iespaidīga kā nekad. Viņas zilās acis raudzījās priesterienē ar cildenu pārliecību, bez izaicinājuma vai zobgalības, un tā nomierinājās.

— Kam man vajadzīgi citas ticības apvainojumi? — Erīda jautāja. — Tu norādīji trīs ceļus un visus trīs tikai vientuļiem vīriešiem un sievietēm. Bet cilvēks pamet citu cilvēku sabiedrību tikai nāves stundā. Ir jābūt vēl kādam ceļam, kā kalpot cilvēkiem — ne tikai ar savu personisko tikumību, bet tieši darbojoties viņu labā!

— Tad tu neesi izpratusi, cik dziļi ir tev parādītie simboli. Vidusceļš dod cilvēkiem pārtiku, jo zemkopim viemēr rodas viņa darba augļu pārpalikums, lai varētu pabarot mākslinieku un dzejnieku un tā palīdzēt vairot pasaules krāšņumu. Urānijas ceļš piemērots gudrai un maigai sievietei. Tas izpaužas vienīgi mīlestībā un palīdzībā cilvēkiem. Un tas ir sievietes pienākums, un viņa to dara sirdij par prieku. Tādēļ Urānija ir sievietes paraugs, tādēļ dižais Platons uzskatīja, ka šī dieviete nākotnes cilvēcei būs vissvarīgākā.

— Un aizmirsa nelaimes un mokas, ko cieš vergi, atdodami savu mūžu kā nastu nesēji dzīvnieki, lai Urānijas pielūdzēji varētu dāsni dāvāt mīlestību saviem tuvākajiem, tādiem pašiem augstākiem cilvēkiem kā viņi paši! — Erīda naidīgi atbildēja, un atēniete pārsteigta uzlūkoja draudzeni. — Nē!— Erīda izsaucās, paliekdamās uz priekšu kā Aksiopoinas tēls. — Ne dievišķa mīlestība, ne debesis nav aizsniedzamas pār uzvarēto līķiem, pār vergu mugurām. Jūs, Rietumu cilvēki, esat sasnieguši filozofijas augstumus un lepojaties ar brīvību, bet neredzat kļūdu visu savu spriedumu pamatos. Spēku jūs izprotat tikai kā nogalināšanu un upurus. Spēks un tātad arī taisnība ir tikai tiem, kas izveicīgāk nogalina. Tādi ir jūsu dievi, jūsu varoņu tēli, tādi esat ari jūs paši. Tas ir Varenās Mātes lāsts, ko jūs nesīsiet līdz galam, kamēr pastāvēs Rietumu tautas. Tādēļ Ambologēras otrs veidols, Urānija, ir meli, kas domāti dzejniekiem un neveiksmīgiem mīlētājiem!

— Bet pirmais veidols? — satriektā priesteriene sēcošā balsī ieprasījās.

— Tumšā Erota dieviete! Tā ir patiesa, arī es kādreiz tai kalpoju ar visu jaunības ticības degsmi. Un tas ir labs ceļš tiem, kam ir daudz dzīvnieciskā spēka…

— Tiem, kas vēl nav sapratuši Urāniju, — Taīda iejaucās.

— Pirms tūkstošiem gadu Varenā Māte nostājās cilvēku priekšā tādos pašos divos veidolos — kā postītāja un radītāja, nāvs un mūžības iemiesojums. Tikai mūžība mums nav dota, un nevajag mānīt sevi un citus ar šādu mūsu sirds alku simbolu. Tā ir tikai Varenās Mātes nežēlīgās īstenības slēpšana. Mēs visi zinām — šī zināšana slēpjas dziļi mūsos —, ka dabas mūžīgie spēki ir vienmēr gatavi izpostīt. Un mēs savos sapņos — augstos un skaidros, zemos un tumšos — radām neskaitāmus dievus un dievietes, lai ar tiem, gluži kā ar plāniem aizkariem pret niknu vēju, mēģinātu sevi pasargāt pret Varenās Mātes spēkiem. Vājie izlūdzas brīnumus kā ubagi žēlastības dāvanu, nevis rīkojas, lauž ceļu ar pašu spēkiem un gribu. Brīva un bezbailīga cilvēka nasta ir smaga un skumja. Un, ja viņš necenšas to uzvelt dievam vai mītu varonim, bet nes to pats, viņš patiesi kļūst līdzīgs dievam, kļūst debesu un zvaigžņu cienīgs!

Pārsteigtā Ambologēras priesteriene ar plaukstām aizsedza seju.

— Pastāv mūžīga pārvēršanās jaunā veidā!— Taīda nolēma priesterienei mazliet atklāt orfiķu noslēpumu.

— Ar atmaksu par bijušo, kad vairs neko nav iespējams labot? — Erīda turpināja. — Eridu templī mani mācīja izprast Karmu, un es tam noticēju. Tāpēc man ir tik grūts ceturtais ceļš. Es varētu nogalināt visus, kas sagādā ciešanas, un tos… kas ar viltus vārdiem ved cilvēkus cietsirdības bezdibenī, māca nogalināt un postīt itin kā cilvēku labā. Es ticu, ka pienāks laiks, kad būs daudz tādu kā es un katrs nogalinās kādus desmit neliešus. Cilvēku paaudžu plūsma ar katru gadsimtu kļūs arvien skaidrāka, līdz pārvērtīsies kristāldzidrā straumē. Esmu gatava tam veltīt dzīvi, tikai man vajadzīgs skolotājs. Ne tāds, kurš tikai pavēl. Tad es kļūtu par vienkāršu slepkavu kā visi fanātiķi. Man vajadzīgs skolotājs, kurš parādītu, kas ir pareizi un kas nepareizi, kas ir gaišs un kas tumšs, bet pēdējais spriedums būs manis pašas. Vai tad nav iespējams šāds ceļš? Un tāds skolotājs, kurš prastu atšķirt mirušu dvēseli no dzīvas, zinātu, kurš nav cienīgs dzīvot lieku stundu zemes virsū! Lai cilvēks drīkstētu uzņemties smago soģa pienākumu, tam jābūt apveltītam ar dievišķu spēju trāpīt tieši mērķī. Tikai vispilnīgākā apzināšanās, saprātīga skolotāja spēcināta, var palīdzēt izvairīties no tā, kas allaž notiek, rīkojoties varmācīgi. Tā nocērt veselo koku, atstājot trupēksni, iznīcina nākamo varoņu dārgos asnus, ļaujot sazelt nezālēm līdzīgajiem cilvēkiem…

Ambologēras priesteriene neuzdrīkstējās pacelt galvu Erīdas kvēlojošā skatiena priekšā.

Taīda pienāca klāt urt, draudzeni apskāvusi, juta, ka tā dreb pie visām miesām.

— Es nevaru tev atbildēt, kaut esmu pasmēlusies seno gudrību Eridu templī,— atēniete skumji sacīja, — varbūt tu un tev līdzīgie kļūs par Karmas ieroci un neapgrūtinās sevi ar atbildību. Es maz zinu un neesmu diez cik gudra. Tomēr jūtu — ar tādiem cilvēkiem kā tu oikumenē būtu daudz mazāk bēdu un ļaunuma.

— Nezinu, no kurienes tu, saulē kveldētā, esi ieradusies, — Ambologēras priesteriene beidzot ierunājās, — un kas licis tev mutē vārdus, uz kuriem es nezirfu atbildes. Varbūt tu esi jaunas cilvēku cilts vēstnese, tādas, ko mums sūta nākotne, bet varbūt tu esi ieradusies kā pastarīte no tā, kas nogrimis pagātnē. Tavas domas par Urāniju ir nepatiesas un neglītas. Tava draudzene apliecinās, ka, ieņemot augstu stāvokli, var daudz ko paveikt Debesu Mīlestības labā!

— Redzu, ka tev nekad nav bijis augsta lidojuma! — Taīda pasmaidīja. — Valdniece ir bezpalīdzīgāka par citiem. Un ne tikai tāpēc, ka viņu saista uzvedības noteikumi, reliģijas un paražu priekšraksti un ierobežo valdnieku nepiejamība. Par tevi augstāk stāv padomnieki, kas saka: «Tas ir izdevīgi, bet tas nav.» Izdevīgi varai, izdevīgi dārgumu uzkrāšanai, izdevīgi karam. Bet nepavisam netiek runāts par to, kas ir izdevīgi tavai un citu cilvēku sirdij. Tu teici, ka sievietei viss jādara sirdij par prieku. Es biju valdniece un cik maz ko iespēju šajā ziņā. Es pat nevarēju savu bērnu paglābt no vīriešu audzināšanas, kas jauneklim liek kļūt par kaujas mašīnu, nevis kalpot Urānijai!

Taīda atcerējās Leontisku, viņa zēnisko ticību daiļajām nereīdām, un viņas acīs saplūda asaras.

Erīda klusi sacīja:

— Mēs esam pieraduši par dieviem domāt kā par skaudīgām būtnēm, kas iznīcina pilnību cilvēkos un visu, ko viņi radījuši. Vai gan tas, kas īsti mīl skaistumu, to spētu? Vai tas varbūt nozīmē, ka cilvēks ir augstāks par visiem dieviem? Protams ne! Tas nozīmē tikai to, ka dievi ir izdomāti un apveltīti ar sliktākajām cilvēku īpašībām, kas atspoguļo visu mūsu netaisno un necienīgo dzīvi, kurā liktenis, proti — mēs paši, iznīdē krietnos cilvēkus, bet pasargā nekrietnos. Tāds liktenis ir jāvērš labāks pašiem, un, ja nav iespējams glābt krietnos, tad vismaz var iznīdēt cilvēku nekrietnumu, neļaujot tam zelt un plaukt.

Ambologēras priesteriene apmulsusi stāvēja abu neparasto, pirmoreiz sastapto sieviešu priekšā, kas bija tik atšķirīgas un tik līdzīgas savā iekšējā diženumā.

Viņa tām zemu paklanījās, ko nebija darījusi vēl nekad un nevienariekšā, un kautrīgi sacīja:

— Jums nav vajadzīgi mani padomi un Ambologēras palīdzība. Apģērbieties un ejiet lejā. Es paaicināšu prātnieku, mūsu filozofa draugu. Viņš nesen ieradās te no Jonijas un stāstīja dīvainas lietas par Kasandra brāli Aleksarhu.

— Par neģēlīgā slepkavas brāli? Ko labu gan var gaidīt no tāda cilvēka? — Taīda skarbi sacīja.

— Un tomēr, man šķiet, jums abām vajadzētu uzzināt par Debesu Pilsētu Uranopoli, vietu, kur var darboties jums līdzīgi cilvēki…

Un draudzenes uzzināja kaut ko nedzirdētu, visā oikumenē vēl nekad nebijušu, par ko ziņas nebija saglabātas akmenī iekalto uzrakstu noturīgajā atmiņā, tautas nostāstos un vēsturnieku pergamentos. Antipatra dēls un Kasandra jaunākais brālis Aleksarhs bija no brāļa, Maķedonijas valdnieka, saņēmis zemes gabalu Halkidikes pussalā, zemesšaurumā aiz Atona kalna, kur Kserkss reiz bija licis rakt kanālu. Tur Aleksarhs nodibinājis Uranopoles pilsētvalsti trīsdesmit stadiju apkaimē. Būdams mācīts valodu pratējs, Aleksarhs izdomājis īpašu valodu, kurā vajadzēja runāt pilsētas iedzīvotājiem. Viņš nav licis sevi saukt par valdnieku, esot pieņēmis tikai Augstākā Padomnieka titulu pilsētas pārvaldītāju filozofu Padomē. Viņa miesīgais brālis, kurš kādreiz bija par vājprātīgu izsludinājis Aleksandru, nosaucis Aleksarhu par neprāti. Tad Aleksarhs pametis celtniecības darbus Halkidikē un pārcēlis Uranopoli uz Pamfīliju. No iepriekšējās pilsētas viņš paņēmis līdzi pelasgu pēctečus, kas dzīvojuši pie Atona kalna. Tiem pievienojušies brīvību mīlošie efesieši, klazomenieši un kārieši. Visi Uranopoles iedzīvotāji esot kā brāli un māsas, būdami tiesībās vienlīdzīgi, viņi sevi lepni dēvējot par uranīdiem — Debesu Bērniem. Viņi pielūdzot Debesu Jaunavu — Afrodīti Urāniju, tāpat kā atēnieši Jaunavu Atēnu, un kaļot viņas attēlu savās monētās. Citi pilsētas iedzīvotāju dievi — saule, mēness un zvaigžņotā debess — arī esot attēloti uz monētām, tāpat arī paši ievērojamākie pilsētas iedzīvotāji. Aleksarham esot sapnis — ideju par cilvēku brālību Urānijas aizstāvībā, visaptverošas mīlestības ideju, izplatīt visā oikumenē. Un vispirms viņš gribot iznīcināt valodu un ticību atšķirības. Kasandram un citiem valdniekiem viņš rakstot vēstules valodā, ko izdomājis Debesu Pilsētai. Prātnieks bija redzējis divas šādas vēstules, tās neviens nevarot izlasīt…

Dzirdētais lika Taīdai mainīt visus nodomus.

Tas, par ko viņa bezmiega naktīs bija sapņojusi Atēnās, Ēģiptē, Babilonā un Ekbatanās, bija piepildījies! Viņai itin kā būtu uzvēdījis Likijas kalnu siltums. Mīlestība, kas nekalpo skaudīgām dievībām, kas nevelkas pakaļ karapulkiem, kļuva par balstu Afrodītes, Debesu meitas, augstākās dievības, saprāta un cerību pilsētvalstij!

Viņai radies mērķis, ir kur likt lietā savu prasmi iedvesmot māksliniekus un dzejniekus, radušās arī pašai savas domas par ceļiem pie Urānijas! Un šis mērķis ir tik tuvu, pāri jūrai, uz ziemeļiem no Zelta Līča, tikai kādu tūkstoš stadiju attālumā! Slava Ambologērai! Bez tās viņa varbūt nekad neuzzinātu, ka pastāv viņas brīnišķajā sapnī lolotā pilsēta!..

Pēc dažiem mēnešiem, savākusi visas savas bagātības un atstājusi Eirānu audzināšanā Kipras salā, Taīda kopā ar savu nešķiramo draudzeni atradās uz kuģa, kas traucās uz plašo Adalijas līci. Pie horizonta no debeszilās jūras kā smagi akmens kupoli pacēlās Likijas kalnu žilbinoši baltiem sniegiem klātās virsotnes, kas šķita kā īpašas skaidrības solījums. Kuģis lēni apbrauca smailu klinti, parādījās zils līcis un tā dziļumā straujas upes grīva. Upes rietumu krastā aiz pazemas sienas lecošās saules staros sārtojās Uranopoles celtnes. Gar ielām un nelielo mājiņu priekšā bija paguvušas paaugties cipreses un platānas. Centrālajā laukumā iztālēm bija redzama tikko pabeigtā Debesu Padomes celtne, kuras svaigi tēstās kaļķakmens sienas un no zilgana akmens veidotais cokols mirdzēja saulē.

Kuģis apstājās piestātnē.

Taīda pārlaida skatienu ne pārlieku varenajām sienām, i taisnajām ielām un zemajam, nolaidenajam Akropoles pakalnam. Acu priekšā aizvirpuļoja redzētās milzīgās, ļ draudīgās septiņām un deviņām sienām apjoztās pilsētas Persijā, Feniķijas piekrastē, svelmaino tuksnešu ieskaul tās Ēģiptes pilsētas, kas bija kritušas iekarotāju rokās, ļ izlaupītas un iztukšotas. Majestātiskā, baltā Persepole, ļ Las pēc viņas pašas gribas bija pārvērsta pārogļotās drupās… Uranopole viņai pēkņi šķita trausls upuraltāriskcilvēka sapnim par debesīm, kas nedroši novietots naidīgās pasaules malā. Dziļas bezcerības skumjas ar nežēlīgu

roku sažņaudza Taīdas sirdi, un, paraudzījusies uz Erīdu, viņa arī tās sejā pamanīja nemieru. Debesu Pilsēta nevarēja ilgi pastāvēt, tomēr atēniete nejuta šaubas vai vēlēšanos meklēt drošu dzīvesvietu Kiprā vai Aleksandrijā, vai kādā no Grieķijas vientuļajiem stūrīšiem. Debesu Pilsēta bija viņas sapnis un turpmākās dzīves jēga. Ja zudīs tā, kas gan vēl paliks pāri: viņa jau sevi visu bija atdevusi kalpošanai Debesu Bērniem. Atsaukdamās uz viņas domām, Erīda spēcīgi saspieda draudzenes roku un pastūma Taīdu uz kuģa kāpņu pusi.

Taīda un Erīda izkāpa piestātnē. Jūrnieki Roika uzraudzībā sāka nest smagos saiņus un kastes ar vērtīgām veltēm Urānijas iedvesmotā Aleksarha pasākumam…

EPILOGS

Tā beidzās Atēnu Taīdas brīnumainās dzīves stāsts. Alda tumsība, pagājušo gadsimtu dzīles viņu paņēmušas kopā ar Zemes virsū pirmo Mīlestības un Debesu Pilsētu.

Gaišā sapņa pilsēta nevarēja ilgi pastāvēt varenu un negantu valdnieku, karavadoņu, viltus ticības priesteru, alkatības un melu pasaulē.

Uranopole, šī sīkā tikko iznirusī jaunu tikumu saliņa tumsonības jūrā, drīz vien tika noslaucīta no zemes virsas — to iznīcināja karos pieredzējuši varmācīgi iekarotāji.

Reizē ar Uranopoli nozuda arī abas draudzenes. Vai viņas paguva izglābties no gūsta, dodamās uz citām — pagaidām vēl mierīgām salām? Vai ari, karavīru vajātas, metās jūrā, atdodamas sevi Tetldas varā? Varbūt Erīda ar melnās priesterienes drošo roku vispirms aizraidīja uz pazemes pasauli savu Taīdu un tad viņai sekoja pati? Katrs var izdomāt beigas pēc sava prāta, atbilstoši savam sapnim. Skaidrs ir viens: ne Taīda, ne Erīda nekļuva par verdzenēm tiem, kas iznicināja Uranopoli un liedza viņām ar labiem darbiem kalpot cilvēkiem.

SATURS

Mihailovs V. Padomju fantastiskās literatūras klasiķis

Autora priekšvārds

Pirmā nodaļa. Zeme un zvaigznes

Otrā nodaļa. Hēgesihoras varoņdarbs

Trešā nodaļa. Bēgšana uz dienvidiem

Ceturtā nodaļa. Varenie dievi zvēru izskatā

Piektā nodaļa. Nēitas tempļa mūza

Sestā nodaļa. Lakonietes likteņa pavediens

Septītā nodaļa. Hēsiones atmoda

Astotā nodaļa. Rudais aidinieks

Devītā nodaļa. Pie Dievu Mātes

Desmitā nodaļa. Eifratas ūdeņi

Vienpadsmitā nodaļa. Persepoles liktenis

Divpadsmitā nodaļa. Krētas mantinieki

Trīspadsmitā nodaļa. Keosas paraža

Četrpadsmitā nodaļa. Eridu gudrība

Piecpadsmitā nodaļa. Nepiepildījies sapnis

Sešpadsmitā nodaļa. Memfisas valdniece

Septiņpadsmitā nodaļa. Afrodīte Ambologēra

Epilogs

_{I. Jelremova ievērojamākie darbi}

_{Jefremovs I.}

_{Atēnu Taīda: Vēst. romāns No kr. vai. tulk. E. Rauhvargers; Priekšv. sarakst. V. Mihailovs. — R.: Liesma, 1986. —493 lpp.}