Kas gan nepazīst bīstamo vīru, kura vārds kādreiz daudziem lika trūkties un drebēt bailēs? Elbas upes un Varkalnu apkaimē — Moldavas krastos, pat Prūsijas pilsētās ļaudis, vakaros gulēt iedami, lūdza:
— Dievs, atpestī mūs no ļauna un Lipa Tuliana!
Vai tiešām viņš bija tik ļauns, šis varonis, par kura apbrīnojamo spēku vēl šo baltu dienu liecina biezās dzelzs durvis Glashites sakristejā, kuras viņš salocīja kā plānu dēļu šuvi?
Nē, briesmīgs un bīstams viņš bija vienīgi ļaunajiem! Tiem vajadzēja bīties no laupītāju vadoņa, bet atņemto zeltu Lips Tulians ar devīgu roku šķieda un dalīja nabagajiem, nelaimīgajiem, dzīves pabērniem, kas Lipu Tulianu pieminēja ar gaviļu asarām acīs.
Tas, kas šeit rakstīts par mūsu varoni, nav tukši, izdomāti vārdi, bet dzīves īstenība. Lips Tulians dzīvoja, varonīgs un drošs, dziļi nelaimīgs, daiļš labāko aprindu jauneklis, kas kļuva par laupītāju neģēlīgas netaisnības dēļ.
Vēl šo baltu dienu Drēzdenē redzami melnie mūri, kuros šis «briesmonis» ķēdēs slēgts gaidījis tiesas spriedumu. Vēl šodien Antonštadtē rāda smilšu laukumu, kur viņa tiesātāji drūmi raudzījušies tālē.
Vēl šodien ceļotāji apmeklē Stolpenes pils mūrus un torņus, kuros vairāk nekā piecdesmit gadu ieslodzīta smaka daiļā grāfiene Kozela. Tur mira lepnā mīļākā, ko Fridrihs Augusts Stiprais tik ļoti mīlēja, mira, nekad vairs neredzējusi brīvības sauli, tā, kuru viņas laikabiedri ar sajūsmu dēvēja par skaistāko pasaulē.
Ko grāfiene Kozela bija nogrēkojusies, ka viņu dzīvu apraka Stolpenes pils mūros?
Uz šiem jautājumiem atbildēs mūsu romāns.
Laupītāju vadoņa Lipa Tuliana un daiļās grāfienes Kozelas starpā pastāvēja slepenas saites, un viņa sirsnīgā dedzībā pieķērās mūsu varonim. Ar savu neatlaidīgo mīlu viņa iedzina izmisumā viru, un viņu pašu mes redzesim meža biezokņos uzmeklejam daiļo laupītāju vadoni.
Arī vadoņa meža biedru — spītīgo vīru — liktenis te patiesi attēlots pēc hroniku ziņām.
Tā dzīvoja Lips Tulians, bagātajiem varmākām bīstams, nabago, dzīves sērdieņu un bēdu cietēju dievināts, daiļāko sievu un meiteņu mīlēts.
Viņu, mūžam neaizmirstamo, redzēsim trakā kautiņā ar vajātājiem un pavadīsim bīstamajās laupītāja gaitās, kas šķetināsies tik brīnišķīgi, ka šķitīs — Lips Tulians sabiedrojies ar pašu velnu.
Un to pašu «briesmoni» dzirdēsim mīļi un līksmi tērzējam vientuļās meža dzirnavās un sagruvušu piļu apakšzemes velvēs.
Ķas laupītāju virsnieks Silderfītincs vai Bavārijas Hizels pret Lipu Tulianu, kas kā neierobežots tirāns lēma par dzīvību un nāvi, valdīja pār saviem apakšniekiem un iebruka karaļa pilī?
Visi ar ziņkāri lasīs, kā reiz dzīvojis un mīlējis laupītāju virsnieks Lips Tulians!
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Pirmā burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Latviski tulkojis un pārstrādājis V. SPANDEGS
RĪGA
«LATVIJAS GRĀMATA»
Vāku zīmējis A.STANKEVICS
Kas gan nepazīst bīstamo vīru, kura vārds kādreiz daudziem lika trūkties un drebēt bailēs? Elbas upes un Varkalnu apkaimē — Moldavas krastos, pat Prūsijas pilsētās ļaudis, vakaros gulēt iedami, lūdza:
— Dievs, atpestī mūs no ļauna un Lipa Tuliana!
Vai tiešām viņš bija tik ļauns, šis varonis, par kura apbrīnojamo spēku vēl šo baltu dienu liecina biezās dzelzs durvis Glashites sakristejā, kuras viņš salocīja kā plānu dēļu šuvi?
Nē, briesmīgs un bīstams viņš bija vienīgi ļaunajiem! Tiem vajadzēja bīties no laupītāju vadoņa, bet atņemto zeltu Lips Tulians ar devīgu roku šķieda un dalīja nabagajiem, nelaimīgajiem, dzīves pabērniem, kas Lipu Tulianu pieminēja ar gaviļu asarām acīs.
Tas, kas šeit rakstīts par mūsu varoni, nav tukši, izdomāti vārdi, bet dzīves īstenība. Lips Tulians dzīvoja, varonīgs un drošs, dziļi nelaimīgs, daiļš labāko aprindu jauneklis, kas kļuva par laupītāju neģēlīgas netaisnības dēļ.
Vēl šo baltu dienu Drēzdenē redzami melnie mūri, kuros šis «briesmonis» ķēdēs slēgts gaidījis tiesas spriedumu. Vēl šodien Antonštadtē rāda smilšu laukumu, kur viņa tiesātāji drūmi raudzījušies tālē.
Vēl šodien ceļotāji apmeklē Stolpenes pils mūrus un torņus, kuros vairāk nekā piecdesmit gadu ieslodzīta smaka daiļā grāfiene Kozela. Tur mira lepnā mīļākā, ko Fridrihs Augusts Stiprais tik ļoti mīlēja, mira, nekad vairs neredzējusi brīvības sauli, tā, kuru viņas laikabiedri ar sajūsmu dēvēja par skaistāko pasaulē.
Ko grāfiene Kozela bija nogrēkojusies, ka viņu dzīvu apraka Stolpenes pils mūros?
Uz šiem jautājumiem atbildēs mūsu romāns.
Laupītāju vadoņa Lipa Tuliana un daiļās grāfienes Kozelas starpā pastāvēja slepenas saites, un viņa sirsnīgā dedzībā pieķērās mūsu varonim. Ar savu neatlaidīgo mīlu viņa iedzina izmisumā viru, un viņu pašu mes redzesim meža biezokņos uzmeklejam daiļo laupītāju vadoni.
Arī vadoņa meža biedru — spītīgo vīru — liktenis te patiesi attēlots pēc hroniku ziņām.
Tā dzīvoja Lips Tulians, bagātajiem varmākām bīstams, nabago, dzīves sērdieņu un bēdu cietēju dievināts, daiļāko sievu un meiteņu mīlēts.
Viņu, mūžam neaizmirstamo, redzēsim trakā kautiņā ar vajātājiem un pavadīsim bīstamajās laupītāja gaitās, kas šķetināsies tik brīnišķīgi, ka šķitīs — Lips Tulians sabiedrojies ar pašu velnu.
Un to pašu «briesmoni» dzirdēsim mīļi un līksmi tērzējam vientuļās meža dzirnavās un sagruvušu piļu apakšzemes velvēs.
Ķas laupītāju virsnieks Silderfītincs vai Bavārijas Hizels pret Lipu Tulianu, kas kā neierobežots tirāns lēma par dzīvību un nāvi, valdīja pār saviem apakšniekiem un iebruka karaļa pilī?
Visi ar ziņkāri lasīs, kā reiz dzīvojis un mīlējis laupītāju virsnieks Lips Tulians!
1. nodaļa MANI LĀSTI…
1. nodaļa MANI LĀSTI…
Brīnišķas mūzikas skaņas viļņoja pa sirmās pils atvērtajiem logiem, kuras jumti un torņi atspulgojās Elbas ūdeņos; smiekli, līksmas balsis un dziesmas liecināja, ka plašajās telpās pulcējusies jautra un spoža sabiedrība.
Bet cauri šim troksnim plūda svinīgas zvanu skaņas, no pils- baznīcas torņa gavilēja vara mēles: Gods vienvienīgajam Dievam.
Torņos plīvoja karogi; ielas pušķotas zaļām puķu vītnēm; nebija šaubu: te svinēja kādas retas godības. Gaviles aizplūda līdz pat pils īpašnieka, brīvkunga fon Tuna istabām, kuru pazina tuvu un tālu kā nelokāmu, nepielūdzamu un bīstamu kungu.
Pilskungs stāvēja savā istabā, viņa acis drūmi vēroja balto meiteni līgavas tērpā, kas lūgdamās saļimusi pie viņa kājām.
Celies augšā, Hedvig, — pilskungs pavēlja. — Nav ko lūgties, ko raudāt: līgavainis jau gaida tevi pie altāra!
Izmisuma sauciens sekoja kā atbilde — daiļā meitene lūgdamās pacēla rokas uz augšu, un viņas acīs atspoguļojās bezgalīgas sāpes.
Tēt, mīļo tēt, paklausi man pēdējā stundā. Negrūd savu vienīgo bērnu, savu Hedvigu nelaimē. Man jāmirst, ja kļūšu grāfa Martinica sieva, kādēļ lai atdodu savu dzīvi vīram, ko nemīlu un nevaru mīlēt! Ai, tēt, mīļo, mīļo tēt, žēlo mani!
Pilskungs īgni saslējās.
Ciet klusu! — viņš pavēlēja. — Tu zini, ka es savu vārdu nekad neņemšu atpakaļ; grāfs Martinics, Prāgas gubernators, būs man mīļš znots. Es labprāt vēlos redzēt savu bērnu pie tāda varena vīra sāniem, un tu bez pretrunas iesi viņam līdzi kā sieva.
Hedvigas daiļā galviņa slīga arvien zemāk pār krūtīm, apspiests vaids izlauzās pār viņas lūpām.
Tad pašķīrās aizkari, un durvīs, no priekšistabas nākdama, parādījās ziedoša meitene; melnām, uzvaras priekā zibošām acīm tā vēroja brīvkungu un viņa nelaimīgo meitu krāšņajā līgavas tērpā.
Šo klausītāju, kas, ziņkārības dzīta, drīz paslēpās, neviens nepamanīja.
Priekšistaba, aizkaram cieši piekļavusies, skuķe ausijas un kāri tvēra katru vārdu, ko runāja tēvs un meita.
Tā bija Hilda, brīvkunga radiniece, bārenīte, kas vecajā pilī kopā ar pilskunga laipno Hedvigu uzplaukusi par daiļu jaunavu.
Hilda nebija viena.
Viņai blakus stāvēja kāds vīrietis, kura sviedriem un putekļiem klātā seja lika domāt, ka viņš mērojis tālu ceļu.
Viņš nāks, Kaspar, viņš tiešām nāks, — Hilda satraukta čukstēja.
Jā, cienītā jaunkundze, — vīrietis atbildēja, zaļi zvīļās kaķa acis nemierīgi grozīdams. — Viņš nāks, kas būs jau par vēlu.
Ai, kā es priecājos, kā priecājos, — Hilda čukstēja. — Rimsties, tu nemiera sirds… Viņš būs mans, un viņam jābūt… vai arī…
Istabā mocījās nelaimīgā Hedviga.
Lasies, — Hilda uzšņāca savai uzticības personai. — Ej, tu zini, kas tev jādara!
Kaspars pazuda kā kaķis, un Hilda kāri lūkojās pa aizkaru spraugu.
Hedviga paskatījās augšup.
Tēt, dārgo tēt, — nelaimīgā meitene elsoja. — Es tevi lūdzu, no visas sirds lūdzu — negrūd mani postā. Ak, kaut māte vēl būtu dzīva, viņa mestos man blakus uz ceļiem, mūsu lūgšanas vienotos. Mīļo tēt, manas karsti mīļotās mātes piemiņas dēļ es lūdzu — žēlo mani. Es nevaru* kļūt grāfa Martinica sieva, jau, vinu uzskatot, man bail.
Sāpju kliedziens izlauzās pār Hedvigas rožainajām lūpām, kad tēvs saskaities zvēriski sagrāba viņu un rāva augšā.
Neprātīgais bērns, — viņš skarbi teica. — Tu domā, es nezinu tavas ietiepības iemeslu. Vēl vienmēr tev prātā Filips fon Mengsteins, šis vazaņķis, kas svešumā droši vien jau sameklējis kauna pilnu galu.
Dzirdot mīļotā cilvēka vārdu, Hedvigas acis iekvēlojās.
Tēt, — viņa droši teica, — Filips ir labs un krietns, tā nav viņa vaina, ka viņš nav bagāts. Jā, viņš devies svešatnē, bet tikai tādēļ, lai reiz kā turīgs vīrs dabūtu mani par sievu.
Griezīgi smiekli pārtrauca lūdzēju.
Diezgan, — pilskungs uzkliedza pērkona balsī. — Diezgan esmu klausījies, mana pacietība ir galā. Grāfs Martinics ir tavs līgavainis, un tu šodien pat kļūsi viņa sieva!
Tēt, vai tu vēlies manu nāvi, vai tiešām tu gribi mani iedzīt kapā?
Klusu, es tev beidzamo reizi pavēlu, — pilskungs kliedza.
— Neviens cits man nedrikstetu ar tādu ietiepību pretoties, tik tādēļ, ka tu esi mans vienīgais bērns, es paciešu tavas muļķības.
Tēt!
Klusu — jeb! — Pilskungs draudot pacēla roku. — Tūliņ nāc līdzi pie altāra, tūliņ uz vietas, Hedvig!
Es nevaru, — viņa lūdzās.
Tu negribi! — viņš kliedza. — Labi, tad es vairs neesmu tavs tēvs . . . mani lāsti …
Izmisuma kliedziens, moku salauztas, izmocītas dvēseles sauciens atskanēja telpā.
Pagaidi, tēt, — Hedviga elsoja. — Nesaki tik briesmīgu vārdu … es … es … gribu … kļūt.,. grāfa … sieva.
Nelaimīgā meitene sāka grīļoties un sabruka.
Tu atzini savu maldīšanos, Hedvig, labi, es piedošu tev, tik nāc, — pilskungs apmierināts teica.
Viņš gribēja pacelt šņukstošo meiteni.
Te pašķīrās aizkars, un nākošā acumirklī jau Hildas jaunavīgi uzplaukušais stāvs atradās pilskungam blakus.
Ejiet pa priekšu, krusttēv, — viņa sacīja. — Es pavadīšu Hedvigu uz zāli. Vispirms nomierināšu viņu, citādi grāfs nez ko domās, kad ieraudzīs savu līgavu tādā izskatā.
Tu esi labs bērns, Hilda, — pilskungs atbildēja. — Dari tā. Un tev, Hedvig, es vēlreiz atgādinu: turi savu vārdu — citādi no manis nekādas žēlastības negaidi.
Pilskungs izgāja, soļiem klaudzot, un Hildas acis velnišķi iekvēlojas.
Mērķis sasniegts, — viņa dvesa. — Kā smags akmens novēlās no manas dvēseles. Es jau baidījos, ka pilskungs padosies Hedvigas lūgšanām. Ai, nu Filips ir mans! Un pils ar visu krusttēva bagātību! Neviens neuzdrošināsies man atņemt mīļāko, tas ir mans, un, ja viņš mani negribēs .. . tad!
Hilda apklusa, viņas melnās acis meta zibšņus — tik Hedvigas šņuksti traucēja klusumu.
Ja viņš mani negribēs, — Hilda drebinājās. — Tad esmu spējīga viņa sirdī iegrūzt tēraudu. Un tas pats asmenis, vēl silts no Filipa asinīm, iedursies arī manās krūtīs. Pat nāvē es turēšu viņa līķi, nelaidīšu viņu vaļā pat kapā!
Viņas pilnīgais stāvs trīcēja kā drudzī, tad velnišķīgs acu pāris ieraudzīja Hedvigu, kas, bezgala gurda un izmocījusies, bija atspiedusi savu daiļo galviņu pret atzveltnes krēslu.
Celieš augšā, dārgā Hedviga, — Hilda iesāka glaimi uzstājīgā balsī. — Nāc, līgavainis jau gaida.
Lai nāve nāk, es gribu mirt, kapā būs miers! — nelaimīgā līgava elsoja.
Ar nepārvaramu spēku Hilda uzcēla Hedvigu.
Vai tu jau aizmirsi, ko apsolīji? Vai tu, Hedvig, gribi saņemt tēva lāstus? — viņa bargi jautāja.
Nē, nē, es … gribu … paklausīt! — Nabaga meitene stostījās.
Ar atriebības jūtām sirdī Hilda veda viņu uz durvīm, bet lūpās bija viltus līdzjūtības vārdi:
Tēva svētība ceļ bērniem stiprus namus, tā bībelē rakstīts, tu nedrīksti savus piederīgos sadusmot, bērna pienākums — nepretoties nekam.
Vai tad es nevaru mirt? — Hedviga murmināja.
«O jā, tev būs jāmirst», daiļā čūska domāja. «Bet nevis tev vienai, arī brīvkungam, manam krusttēvam, drīz vajdzēs atpūsties bedrē. Ha, ha, ha, gan jau Kaspars par to parūpēsies. Un tad es būšu fon Tuna kundze, tad Filips būs mans; vinnēts, tā diena nāks, patiesi, drīz tai jānāk!»
Hilda veda glīto līgavu līdzi, nu jau skaidri dzirdēja svētku gaviles. Tās kā uguns spīlēs žņaudza nelaimīgās, izmocītās meitenes dvēseli.
Filip, mīļais, ak, Filip, nāc, glāb savu Hedvigu, — meitene dvesa.
Hilda bija ieklausījusies un sapratusi, naida pilns skats pavadīja nelaimīgo līgavu.
Viņas tuvojās plaši atvērtām zāles durvīm, mūzika un gaviļu balsis viļņojās gaisā, koridorā ātros soļos nāca pretī stalts vīrietis — grāfs Martinics, Prāgas gubernators. Tas dedzīgām acīm aplūkoja savu jauno, daiļo līgavu, neslēpta kaisle iedegās viņa rupjajā sejā.
Šī daiļā jaunava, Saksijas pērle, nu pieder viņam, pēc dažām stundām viņš to aizvedīs uz Prāgu kā savu sievu.
Sveicināta, nāc, dārgā Hedviga, — grāfs caur zobiem uzrunāja nelaimīgo līgavu. — Ar nepacietību un ilgošanos es gaidu tevi, mīļā. Kur tu kavējies tik ilgi, priesteris jau sen gaida mūs baznīcā.
2. nodaļa TUR JAU VIŅŠ IR!
2. nodaļa TUR JAU VIŅŠ IR!
Brīvkungs fon Tuns ieradās blakus grāfam. Hilda vai iekliedzās priekā, jo krusttēvs saņēma savu meitu un drebošu ielika neģēļa rokās.
Dārgais dēls, ņemiet manu vienīgo bērnu, lai viņa uz mūžu jūsu! — vecis teica grāfam.
Un es gribu Prāgas gubernatrisi apbērt ar greznību un dār- gurniem, — grāfs Martinics atbildēja, iekārē dzirkstošām acīm vai aprīdams savas līgavas daiļo stāvu.
Hedviga nepacēla acis, viņu mocīja izbailes. Sajūtot ienīstā līgavaiņa dvašu, kad tas lipīgi karstām lūpām skāra viņas vaigu, Hedvigai paspruka apslāpēts vaids.
— Laime un pārsteigums manu Hedvigu gluži apmulsinājuši, — grāfs Martinics teica, pievērsdamies brīvkungam. — Nāc, dārgā, drīz tu būsi mana uz visu mūžu!
Neģēlis ieveda dziļi nelaimīgo Hedvigu zālē.
Sacēlās vesela gaviļu vētra, pārkliedzot mūziku. Viesi ielenca jauno pāri. Uzsauca laimes.
Arī dažs nenovīdības skatiņš krita uz daiļo Hedvigu, jo daudz bruņinieku jaunkundžu bija cerējušas uz grāfu Martinicu.
Bet nu viņu iecerētais bija izvēlējies daiļo Hedvigu, Saksijas pērli, un, viesu rindām šķiroties un atkāpjoties, veda savu trīcošo upuri uz pilsbaznīcu.
Līgavai blakus gāja brīvkungs fon Tuns, bet Hildas vairs nebija, tā palikusi koridorā.
Viņas atšķiršanos neviens nepamanīja, pat brīvkungs ne, jo viņš šodien redzēja tikai savu meitu, ar draudiem apspiežot skatus, ar kuriem tā vēl pēdējo reizi lūdzās žēlastību.
Bet viņam, bezsirdim, nebija labāku jūtu, tik apmierinājums par izdošanos.
Mūzika apklusa; sāka skanēt ērģeļu skaņas; kāzu gājiens bija sasniedzis baznīcu, kur sirmais priesteris jau gaidīja saderinātos.
Sirmgalvis nopietnām acīm līdzcietīgi vēroja bālo līgavu, viņš zināja, ka Hedviga mīl citu; jau daudzreiz tas nabaga bērnu bija mierinājis.
Bet nu viss par vēlu.
Filips fon Mengsteins, kas ar Hedvigu viens otram bija zvērējuši mūžīgu uzticību, bija pazudis.
Ilgs laiks jau pagājis, kamēr viņš nebija rādījies, varēja būt, ka viņš jau sen miris un aizmirsts dus svešā malā.
Tad apklusa arī ērģeles, brīvkungs atkal uzmeta draudošu skatu grīļīgajai Hedvigai, un nelaimīgā līgava negribot metās uz ceļiem blakus savam ienīstajam, riebīgajam saderinātajam.
Baznīcā atskanēja priestera balss; sirmgalvis runāja par mīlestību un uzticību, par bēdām un priekiem. Tas izklausījās kā pārmetums, kad ieskatījās Hedvigas plaši atplestajās, sastingušajās acīs, kas atspoguļoja šaubas.
•Un tad svētā vienībā tika sakļautas abu rokas, grāfs stiprā balsī teica savu jāvārdu, bet Hedvigas drebošās lūpas nespēja izrunāt liktenīgo, izšķirošo vārdu.
Tad brīvkungs pieliecās pie savas meitas un teica klusi:
Hedvig, iedomā manus lāstus!
Jā. — Skanēja tikko sadzirdami; brīvkungs varēja līksmot — viņa meita bija kļuvusi grāfa Martinica sieva.
Hilda stāvēja ārā, koridorā.
Galvu izstiepusi, abas rokas uz viļņojošās krūts uzspiedusi, viņa klausījās, kas notika baznīcā, un reizē arī pagalma troksnī.
Kāda rupja balss sauca:
Stāt! Kur jūs gribat iet?
Dodiet ceļu, nekavējiet mani! Atpakaļ, jeb … — Skanēja barga atbilde. Tad lāsti. Drīz kaut kas smagi novēlās zemē.
Tas ir viņš! — iesaucās Hilda. — Viņš nāk, vēl laikā, lai redzētu visu, tur jau viņš ir!
Bija dzirdami steidzīgi soļi, un nākošā acumirklī jauns vīrietis putekļainā ceļinieka apģērbā spiedās ap ieejas stūri, viņa staltais augums drebēja uzbudinājumā, neparasti daiļajā sejā atspoguļojās izmisums, viņš gribēja ātri traukties garām.
Stāt! — uzsauca meitenes balss. — Filip fon Mengstein, tālāk ne, ko jūs darīsit svētku zālē?
Nācējs apstājās, stingi uzlūkodams daiļo Hildu.
Kur Hedviga? — tas neskanīgi jautāja. — Es saņēmu ziņu, kas …
… apstiprina patiesību, — Hilda, savā kaislībā tik tikko valdīdamās, atbildēja. — Griezieties atpakaļ, Hedviga lauzusi vārdu — viņa nupat salaulājās ar grāfu Martinicu!
Jaunais, skaistais vīrietis atbalstījās pret sienu; no viņa krūtīm izlauzās vaids.
Tas nav tiesa! — Filips iekliedzās. — Hedviga nevar lauzt uzticību … viņa mīl tikai mani… pati man zvērēja to!
Un savu zvērestu lauzusi, — Hilda līdzcietīgi piebilda. — Aizmirstiet necienīgo, vēl ir kāda, kas drīzāk mirs, nekā lauzīs vārdu … Ak, Filip …
Hilda gribēja satvert viņa roku.
Viņš traucās uz priekšu. Hilda mirkli stāvēja kā bez jēgas. Tad metās viņam pakaļ un sauca:
Filip, Filip! Jūs ieskriesit postā, grāfs Martinics ir briesmonis, pagidiet tak, Filip!
Par vēlu. Jaunais cilvēks jau iedrāzās baznīcā. Izskanēja priestera beidzamie vārdi, ērģeles sāka dūkt, un Prāgas gubernators, rokas iepletis, gribēja apkampt savu sieviņu.
Viesu pakaļējās rindās baznīcā uzreiz izcēlās kņada.
Kāda vīrieša balss sauca:
Laidiet mani! Hedvig, kur ir mana Hedviga?!
Jaunā sieva spalgi iekliedzās.
Filip! — Hedviga sauca. — Filip . .. viņš, ak Dievs, par vēlu!
Grāfs Martinics iztrūcies pagriezās apkārt, pār viņa lūpām izlauzās lāsts. Kāzu viesi atkāpās, atbrīvodami ceļu kā nepārspējamas varas dzīti, un Filips fon Mengsteins jau stāvēja jaunā pāra priekšā.
Viņš atbraucīja savas tumšās, piesvīdušās sprogas no augstās pieres, kā parādību ieraugot.
Hedvig, — viņš iesaucās. — Hedvig, to tu man nodarīji… man?!
Viesi stāvēja kā pārakmeņoti — jaunā, skaistā sieva bija pieplakusi pie svešinieka krūtīm.
Filip, — Hedviga dvesa. — Filip, piedod man… tēvs draudēja mani nolādēt, ja es viņam neklausīšu!
Vārdi kā dvesma nāca pār viņas lūpām, taču Filips fon Mengsteins tos dzirdēja.
Viņš izslējās visā augumā un, Hedvigu cieši rokās turēdams, uzrunāja pilskungu:
Brīvkung fon Tun, vai tas ir bruņnieciski — nevainīgu meiteni ar varu piespiest salaulāties ar nīstamu cilvēku? Vai tad jūs nezināt, ka Hedviga mīl mani, un mēs viens otram esam zvērējuši mūžīgu uzticību?!
Kāzu viesos izcēlās skaļa kurnēšana.
Ārā šo nelieti, kas traucē mūsu svēto ceremoniju, ārā viņu! — sauca balsis.
Nu arī grāfs Martinics saņēma drosmi, lai gan pirmāk bija bailīgi atkāpies.
Puika, — viņš šņāca, Filipam pievērsies. — Nožēlojamais, kā jūs iedrošināties te ielauzties? Sī ir mana sieva. Hedvig, nāc!
Jaunā sieva neklausīja grāfa vārdiem. Hedviga redzēja tikai sava mīļotā seju, kurā atspoguļojās viņa dvēseles mokas; viss pārējais, pie viņa krūtīm dusot, bija aizmirsts.
Tagad arī brīvkungs atjēdzās. Viņš kā tīģeris metās uz Filipu un izrāva Hedvigu no tā rokām.
Ņemiet viņu ciet! — grāfs Martinics uzsauca saviem ļaudīm, kas Filipam bija dzinušies pakaļ un tagad spiedās baznīcā. — Šis nelietis traucējis svēto ceremoniju un bezkaunīgā kārtā apkampis manu jauno sieviņu. Par to viņam nāksies bargi ciest!
Filip, glābies! — Hedviga sauca. — Tu esi pazudis, ja nebēgsi!
Viesi atkāpās, jo grāfa ļaudis metās uz Filipu, kas kā sapnī stāvēja baznīcas vidū.
Uzmanieties! — brīvkungs uzsauca ļaudīm. — Tam puisim ir nags!
Filips neatgaiņājās; briesmīgās sāpes par zaudēto mīlu darīja viņu nejūtīgu.
Grāfa ļaudis kā satrakoti zvēri metās viņam virsū, sasēja ar valgiem un stiepa uz koridoru. Grāfs Martinics steidzās pakaļ.
— Metiet viņu cietumā un apsargājiet! — viņš uzkliedza kalpiem. — Sim puikam jādabū mācība, vēl šodien pat tam dāvināšu labu piemiņas zīmi, lai atceras mani uz visiem laikiem!
3. nodaļa UZ SODA VIETU ĻAUNDARI…
3. nodaļa UZ SODA VIETU ĻAUNDARI…
Filipu fon Mengsteinu mēs atkal satiekam vecās pils cietumā. Tur viņš nebija viens — ap viņu sēdēja daži grāfa ļaudis; tie apsmēja un ķengāja viņu.
Visi zināja, ka Filips ir nabaga muižnieks, kam nav ne radu, ne aizstāvju, tādēļ bezkauņas iedrošinājās viņu ķengāt un mocīt.
Papriecājieties, — kāds no bandītiem iesāka. — Otrreiz mūsu žēlīgā gubernatora sievu jūs vairs neapkampsit. Mēs pazīstam savu žēlīgo kungu, tas sodīs jūs tā, ka līdz mūža galam ar bailēm pieminēsit šo dienu.
Filips neatbildēja.
Tam viss vēl šķita kā sapnis — viņa Hedviga cita sieva? Ne iedomāt, ne ticēt!
Un tomēr pats savām acīm tak viņš redzēja, kā priesteris salaulāja grāfu ar Hedvigu, dzirdēja arī Hedvigas «jā» vārdu; asinis stājās ritēt viņa dzīslās.
Drēzdenē viņš bija saņēmis liktenīgo ziņu, ko atnesa Hildas viltīgais uzticības vīrs Kaspars; vislielākajā steigā viņš bija devies ceļā uz brīvkunga pili un sasniedzis to par vēlu.
Pēkšņi tika atrautas durvis.
Vediet ieslodzīto pils pagalmā! — kāda rupja balss teica. — Mūsu žēlīgais kungs grib pasludināt spriedumu!
Bezkaunīgie tēviņi smiedamies un ķengādamies uzrāva saistīto Filipu augšā un vilka lejā pa trepēm.
Filips sāka atjaust, kādā nelaimē iekritis.
Brīvkunga vecā pils atradās tajā Bohēmijas daļā, kur augstākais un varenākais tiesnesis bija Prāgas gubernators grāfs Martinics, un viņš varēja rīkoties ar ieslodzīto pēc savas patikas.
Filipa lepnajā, bālajā sejā tomēr nebija ne ēnas no bailēm.
Augsti paceltu galvu viņš soļoja savu ienaidnieku barā, kas vēl joprojām viņu apveltīja zaimiem, lamām un ķengu vārdiem.
Tagad pa portālu ieplūda saules stari, balsis skanēja kā rūkoņa; sargi izveda Filipu plašajā pils pagalmā.
Pils priekšā bija nosēdušies grāfs Martinics un brīvkungs fon Tuns; abi zvēriskām acīm uzlūkoja saistīto Filipu.
Surp, nelieti! — grāfs draudošā balsī pavēlēja. Pa to laiku pulcējās kāzu viesi, spiezdamies arvien tuvāk.
Filips sarāvās, viņa tumšās acis zibsnīja.
Augstāk un augstāk slējās viņa pleci, viņam tiešām bija milzu spēks, jo valgi, ar kuriem bija saistītas tā rokas, jau taisījās trūkt.
Viņš nostājās dažu soļu attālumā no grāfa.
Kas jums deva tiesības mani saistīt? — Filips spītīgi jautāja. — Ko esmu nodarījis, ka gribat mani tiesāt?
Grāfs ņirdzīgi iesmējās.
Pateicoties spiegam, viņš zināja, ka Filips no svešatnes atgriezies tikpat nabags, zināja arī, ka jaunajam muižniekam nav ne radu, ne draugu, ne labvēļu, kādēļ grāfa briesmu darbiem nekas nevar stāties ceļā.
:— Nelieti! — grāfs Martinics uzkliedza pērkona balsī. — Jūsu bezkaunība pelna pārmācību. Jūs domājat, tas nav noziegums — ielauzties šai pilī? To brīvkungs fon Tuns jums sevišķi aizliedzis! Vai man pielaulāto sievu apkampt nav noziegums? Patiesi, jūs esat bargi sodāms!
Filips nicinoši aizgriezās. Mēģināja saraut roku saites, gribēja atbrīvoties, bet velti…
Tad viņš ieraudzīja ko sevišķu.
Pagalma vidū bija uzcelts stabs, ap kuru ādas pātagām rokās stāvēja grāfa ļaudis. Blakus dega maza ogļu uguntiņa.
Ko tas viss nozīmēja?
Pēkšņi grāfs Martinics piecēlās no sava sēdekļa.
Manai valdībai padotā apgabalā Filips fon Mengsteins ir pastrādājis kauna darbu, — viņš kliedza pērkona balsī. — Ielauzies mana sievastēva pilī un bezkaunīgā kārtā tuvojies manai sievai. Sodīšanai jānotiek tūliņ. Sieniet nelieti pie staba, lai viņu ar pātagām var pārmācīt!
No pils istabām atskanēja skaļš kliedziens. Filips pagriezās pret savu pretinieku un sauca:
Jūs gribat mani pērt? Ar pātagām! Mani, pēdējo Mengsteinu?
Uz priekšu, sieniet viņu pie staba! — gubernators, zobus griezdams, pavēlēja.
Neģēlīgie kalpi vilka Filipu pār pagalmu.
Viņš izmisis turējās pretī, iespēra kādam ar kāju tā, ka tas kūleniski aizripoja, bet pretinieki, lielā pārsvarā būdami, Filipu drīz savaldīja.
Viņu aizvilka pie kauna staba.
Tad no pils atskanēja otrs kliedziens, un Hedviga nokrita pie gubernatora kājām.
Tai blakus Hilda, bet tā vis nelocīja savus ceļus, tik skatījās gan Filipā, gan gubernatorā, kas visu uzmanību bija pievērsis savai sieviņai.
Tās mati kā izkausēts zelts plūda pār pleciem, rokas pacēlusi, viņa lūdzās:
Apžēlojieties, apžēlojieties par viņu, es biju tā, kas viņu apkampa, es arī saņemšu sodu, ak, žēlastību, žēlastību!
Grāfs, ļauni smiedamies, pakratīja galvu.
Nekādas žēlastības, viņam jādabū, ko pelnījis!
Krusttēv, tu nedrīksti viņu pērt! — Hilda sauca, jo drebēja bailēs par mīļo.
Ko tu gribi? — brīvkungs atteica. — Tu tak viņu allaž pēli, Hilda, dienu no dienas ņēmies man apkārt, lai viņu izmetot pa durvīm.
Hilda nodūra galvu.
Bet viņu nedrīkst pērt, to es nevēlos, — viņa teica.
Tā nav mana darīšana. Grāfs Martinics kā gubernators nolēmis viņu sodīt. Vediet manu meitu un audzēkni projām! Sodīšanai katrā ziņā jānotiek!
Vai tad jums nemaz nav sirds krūtīs, — Hedviga izmisusi vaimanāja. — Ai, Filip, Filip! Ļaujiet man mirt ar viņu!
Filips pa to laiku jau bija piesiets -pie staba.
Kā bez jēgas viņš sāka locīties savās saitēs, dzirdot iecerētās balsi, bet velti; saites bija stiprākas nekā viņa spēki.
Projām abas! — pilskungs kliedza.
Tēt, Dieva dēļ, apžēlojies, apžēlojies!
Raudādama un šņukstēdama Hedviga turējās pretī sulaiņiem, kas gribēja aizvest viņu un Hildu. Arī Hilda pretojās, cik spēja. Bet velti, viņas abas tika aizvestas uz pili, kur Hedvigas vaimanas un šņuksti atskanēja no iekšējām pils istabām. Grāfs Martinics turpretī priecājās par sava upura mokām.
Hedvig, Hedvig, mīļā mana, — Filips sauca, kad Hedvigas balss kļuva arvien nespēcīgāka. — Neģēli gubernator, tu viņu nokauj!
Grāfs trakās dusmās uzlēca kājās.
Sitiet viņu! — tas kliedza. — Sitiet viņu, dodiet viņam, līdz beigts!
Neģēlīgie kalpi vicināja pātagas; nežēlīgi cirtieni bira uz jaunā muižnieka muguras.
Iepriekš tie viņam bija norāvuši svārkus; baltais krekls jau krāsojās sarkans, pēc katra sitiena šķīda asinis.
Bet grāfam Martinicam tas nebija nekas; viņa briesmoņa daba bija tālu pazīstama. Viņš ienīda Filipu, un tas bija pietiekošs iemesls, lai pastrādātu lielāko neģēlību.
Vēl vienmēr plīkšķēja pātagas.
Tad grāfs piecēlās no sava sēdekļa.
Atpūtieties! — viņš pavēlēja, un viņa seja velnišķi apmācās.
Pie viņa piesteidzās kāds no pipku varoņiem. Grāfs Martinics
kaut ko iečukstēja tam, rādīdams uz ogļu uguntiņu.
Ko jūs gribat darīt? — brīvkungs apvaicājās savam znotam. — Es domāju, nu jau pietiks, lai mūk — atpakaļ vairs nenāks!
Grāfs ņirdza kā sātans.
O, nē, — viņš teica. — Vispirms viņam jādabū maza piemiņa, un pēc tam Prāgas cietumā dažus gadus jāpārdomā sava bezkaunība. Jā, bez piemiņas viņu nevar atlaist, ha, ha, ha, brūces drīz sadzīst, bet šo piemiņas zīmi tas valkās visu mūžu!
Uz priekšu, izpildiet pavēli! — viņš uzsauca saviem kalpiem.
Kāds no tiem, piegājis pie ugunskura, ar knaiblēm uzmanīgi
izņēma kādu priekšmetu — balti kvēlošu zīmogu, un ar to steidzās pie cietumnieka.
Visus šausmīgos sitienus Filips bija saņēmis pat neiekunkstē- damies. Kā pārakmeņojies viņš stāvēja pie staba, tik melnās acis liesmoja, kaut ko briesmīgu vēstīdamas.
Krekls bija noslīdējis no viņa labā pleca, tas rēgojās kails un asiņains.
Tad vīrs ar knaiblēm pienāca pie viņa.
Tas pacēla knaibles ar nokaitēto dzelzi un lēnām uzspieda uz kailā pleca. Balti kvēlā dzelzs čūkstēdama iespiedās nelaimīgā jaunekļa miesā.
Grāfs Martinics, priecīgi smiedamies, uzlēca kājās.
Sī ir tā piemiņas zīme, ko tev apsolīju, puika, — tas uzsauca moceklim. — Ha, ha, ha, iededzināts šis kauna zīmogs tev vienmēr atgādinās, ka uzdrošinājies apkampt manu sievu.
Grāfs nepaguva izteikt, kad atskanēja kliedziens, tik zvērīgs un baigs, ka pat grāfa kalpi ar savām pipkām atkāpās.
Tas bija mežonīgs, līdz ārprātam satrakota cilvēka kliedziens.
Filips atjēdzās. Zināja, ko viņi tam izdarījuši; no nemaņas atmodies, viņš juta degošo kauna zīmi uz pleca.
Viņš atkal sāka locīties s'avās saitēs.
Stipri ieraktais stabs sāka ļodzīties kā spieķis, brīkšķēdamas un šņakstēdamas trūka saites.
No jauna atskanēja mežonīgs kliedziens, skatītāji izbijušies glābās pils apakšējās telpās.
Filips bija atsvabinājies.
Aizsviedis važas, jauneklis izrāva stabu no zemes.
Resno koku kā spieķi gaisā vicinot, viņš neizskatījās vairs pēc cilvēka; tas drīzāk šķita satrakots milzis, kalnu gars, kam pasaulē viss ir laupīts, kam nav nekā — ne mīlas, ne goda.
Atriebību! — Filips kliedza tā, ka atbalss iekrācās tuvējās klintīs. — Atriebību!
Sviuks, švauks smagais stabs šķēla gaisu, un pipku varoņi krita zemē kā zibens ķerti.
Satrakotais skrēja viņiem pāri.
Tagad tevi, Prāgas asinssuns! — Filips iekliedzās. — Sargies tu, neģēli! Tu, zvērs, ne cilvēks!
Stabs atkal šķēla gaisu, skardams dažus, kas vaimanādami ļima un palika guļot.
Grāfam sametās bail.
Viņš ļāva kājām vaļu, un likās ko var uz pils vārtu pusi; brīvkungs sekoja uz pēdām.
Bāba, — Filips kliedza. — Es tevi sašķaidīšu!
Par vēlu — grāfs jau bija sasniedzis pils vārtus, bruņots pulks stājās vajātājam pretī.
Nelieti, — brīvkungs kliedza. — Nositiet viņu, nositiet!
Ņirdzīgi smiekli skanēja kā atbilde.
Filips redzēja, ka nevarēs pretoties ienaidnieka pārspēkam. Patlaban atriebt nebija iespējams. Par vēlu.
Mirkli apdomājies, viņš skrēja uz vaļējo vārtu pusi.
Sargs gribēja viņu apturēt, bet, dabūjis briesmīgu belzienu, saļima.
Filips izskrēja ārā, brīvībā.
Elbas upe tek cieši gar pili. Tur stāvēja daudz ļaužu, salasījušies aiz ziņkārības. Tur ceļš bija slēgts. Nebija laika domāt.
Vien mirklis, un Filips metās sāņus, kā kalnu kaza uzrāpās kraujā klintī un sasniedza vietu, no kurienes varēja noraudzīties lejā uz pili.
Te viņš atpūtās un liesmojošām acīm skatījās apkārt. Viņš drebēja kā drudzī.
Bruņotie vajātāji mocīdamies rāpās uz klints, lāsti un bezkaunības skanēja no apakšas. Filips vajātājiem nepiegrieza vērību.
Grāf Martinic, — viņš kliedza pērkona balsī, tā ka pils, kalni un lejas trīcēja. — Neģēlīgais gļēvuli, laupītāj, kas man atņēma visu! Manu Hedvigu, manu godu!
Ķērāji pamazām tuvojās.
Atriebt es gribu, — Filips sauca atkal. — Es zvēru tev, elles first, ka nedz gulēšu, nedz atpūtīšos un nelikšos mierā, iekams tu, neģēli, izlaidīsi garu manās rokās. Patiesi, es atriebšos un nākšu drīz, drebi, grāf Martinic, drebi manā priekšā.
Nositiet viņu! — ķērāji auroja.
Neliešu dzimums! — Filips sauca. — Jūs iededzinājāt mani ar dzelzi kā slepkavu, izstūmāt no cilvēku sabiedrības, es piesaku jums karu uz dzīvību un nāvi! Elle un velns!
Priekšējie ķērāji bija tuvu. Šāvieni dārdēja. Vajātāji jau gavilēja kā uzvarētāji, jo klints izbeidzās ar dziju un plašu aizu, tā ka Filipam tālāk bēgt nebija iespējams.
Spožie durkļi laisījās saules staros. Likās, ka Filipam nav vairs glābiņa.
Klints virsotnē no jauna atskanēja briesmīgie smiekli.
Ķērāji vai traki aiz dusmām skatījās, kā Filips iestiprināja stabu kādā klints plaisā un ar pārcilvēcīgu spēku metās pār drausmfgo bezdibeni.
Nākošajā acumirklī Filips jau nozuda otras klints eglainē.
Saniknotie vajātāji atgriezās pilī, kur viņus gaidīja jauna Ijāba vēsts — Hedviga, gubernatora jaunā sieva, bija pazudusi.
Velti tika izmeklēta visa pils līdz beidzamajam kaktiņam; jaunās sievas nebija nekur.
Vai nelaimīgā būtu ielēkusi Elbā?
To nezināja neviens.
Grāfs Martinics plosījās un trakoja, lika visiem saviem ļaudīm meklēt pazudušo un atvest pilī Filipu fon Mengsteinu, vienalga, dzīvu, vai mirušu.
Tai pašā dienā arī Hilda ar Kasparu atstāja pili, teikdamās Drēzdenē apmeklēt kādu draudzeni, taču no viņas acīm jau varēja spriest, ka daiļajai raganiņai cits slepens nodoms — arī viņa gribēja meklēt Hedvigu un izmocīto Filipu.
Izsūtītie meklētāji vakarā atgriezās gaužām sašļukuši, jo par bēgli un pazudušo Hedvigu nevarēja sniegt nekādas ziņas.
Filips fon Mengsteins un viņa skaistā Hedviga bija pazuduši bez vēsts.
4.nodaļa Zaļsvārcis
4.nodaļa Zaļsvārcis
Kā tevi mīlēju — Nemīl neviena. Ja vēlies dzīvību, Ar prieku dodu!
Pēc šiem notikumiem jau pagājuši mēneši.
Atkal līksmi šalca mūzika, bet šoreiz tā nebija kāzu mūzika. Dūca fleitas un klarnetes, gaiši kauca trompetes.
Sakšu ciemā netālu no Bohēmijas robežām bija dzīva kustība, tika svinēti baznīcas svētki; muzikanti spēlēja, un jaunie griezās, ka vai deg.
Puiši piesita papēžus, lai dimd; meitu lindraki plivinājās, un ciema skaistuļu pietvīkušie vaigi liecināja par dejas priekiem.
O, cik zaļi gāja baznīcas svētkos!
Dejas laukuma malā ap galdiem, kur miestiņš putoja kannās, sēdēja vecie un tīksminādamies skatījās dejotājos. Daža laba sirds iesila, un dažs vecītis iedomāja savu skaisto jaunību, kad griezdamies bija zadzis bučiņas.
Heisā! Juheisā! Dejotāji griezās trakā virpulī.
Tik viena jauna meitene sēdēja, daiļo galviņu ar tumšajām matu pīnēm uz labās rokas atspiedusi kā sapņodama.
Tā bija skaistākā visā ciemā, daiļā Elzbete, ciema vecākā audžumeita.
Elzbete nedejoja, kaut arī daudzkārt tika aicināta; tumšo, košo acu pāris drūmi raudzījās uz meža pusi, kas kā mūris ietvēra netālo pakalni.
Arī ciema vecākais sēdēja viens pats; tas bija neglīts vīrietis, resnu, bet spēcīgu stāvu. Viņš sēdēdams pa reizei pameta savas viltīgās acis uz audžumeitu, kuras augums bija daiļš kā pašai Venērai.
Zemnieki nemīlēja ciema vecāko un baidījās no tā. Neviens neuzdrošinājās tam pretoties, jo viņš ieņēma ciemā pirmo vietu.
—- Tur sēž nabaga skuķe, — kāds ciema iedzīvotājs teica. — Zēl nabadzītes. Redziet, kā viņa dreb, kad audžutēvs skatās; viņš laikam ar to ļoti slikti apietas.
Kā, vai tad skaistā Elzbete ir viņa audžumeita? Nav paša bērns? — kāds zemnieks jautāja, kas bija atnācis uz svētkiem no cita ciema.
Tā ir, un dažādi par Elzbeti tiek pļāpāts. Kādu nakti ciemā iebraukusi grezna ekipāža un apstājusies pie ciema vecākā durvīm. Otrā rītā atradusies Elzbete, jaunpiedzimis bērniņš, ko šodien kā skaistuli pazīst tuvu un tālu. Viņai jābūt bagātu vecāku bērnam, to jau pa gabalu var redzēt. Nudien, kauns un grēks, ka neviena dvēsele neliekas par nabaga meiteni ne zinis.
Oho, tad es zinu labāk, — trešais iesaucās. — Katru pusgadu ciema vecākais dabū maku ar naudu, ko atved nezināms kurjers — par meitenes uzturēšanu. Protams, meitenes vajadzībām vecais ne feniņu neizdod, tas jau ir tāds skopulis — bāž tik savā nepiepildāmā kabatā.
Nu, ja viņš to dzirdētu, — pirmais teica. — Tad elle karsta! Vecākais joku nepazīst, to jau viņš diezgan pierādījis.
Jā gan, es jau turēšu muti, bet kauns un grēks tas tomēr ir un paliek. Es labi zinu, cik Elzbete tiek nekrietni turēta, bet viņa pati ir laba un lēna kā eņģelis. Tagad vecākais grib viņu saprecināt ar nejauko zemnieku Florianu no kaimiņu ciemata, tamdēļ tā glūn un neizlaiž viņu no acīm.
Nu, tad jūsu vecākais aizies tik tālu, ka Lips Tulians viņu izrevidēs; vienu skopuli no naudas atsvabināt — tas viņam tīrais nieks,
— svešais teica.
Pirmais runātājs nobālēja.
Lips Tulians, pasargi Dievs no tā! Dieva dēļ, ko jūs pļāpājat, viņš tak ar savu melno bandu uz mūsu pusi nenāks?
Hm, visādi jau runā; bet taisnība katrā ziņā ir, ka apkārtējos mežos redzēti šaubīgi cilvēki. Pirms dažām dienām dzirdēju, ka kareivju pulciņi meklējot pa apkārtējiem mežiem briesmīgo laupītāju vadoni.
Nu, kad viņu tik dabūtu; ko tas Lips Tulians jāti tik īsā laikā nav izdarījis, ar savu bandu zibensātrumā parādīdamies.
Ko tad jūs gribat, vai viņš kādam nabagam kaut matiņu aizskāris? To Lips Tulians nedara, visur tik bagātajiem apspiedējiem, baroniem klūp ādā. Mūs, nabagos, viņš ir bagātīgi apdāvinājis, to nevar noliegt!
Klusāk, nepļāpājiet tik stipri; muižas ļaudis sēž tepat tuvumā. Ja tie dzirdētu, tad varam sagaidīt visļaunāko. Žēlīgajam kungam nav patīkamāka darba, kā nabaga zemniekiem muguru lāpīt. Un tas mednieks tur blakus, bez šaubām, būs dzirdējis kādus vārdus, redziet, kā viņš pa brīžam skatās šurp.
Tas nav no muižas ļaudīm — tos es visus pazīstu.
Varbūt kāds jaunpieņemts, vispār, varens vīrs — piesargie- ties, dzirdat!
Zemnieki uzmanīgi aplūkoja svešo.
Tas sēdēja pie galda, putojoša alus krūze blakus, tiešām varens vīrs, skaists kā glezna; melnās acis dzirkstēja uzkrītoši tumši.
Viņam nebija ne šautenes, ne briežu ķeramā, bet mednieka svārki un garie jātnieka zābaki piestāvēja lieliski, galvā cepure ar spalvu, un, kad viņš iesmējās, zem mazajām ūsiņām parādījās koši balti zobi.
Svešais piecēlās no sēdekļa. Viņš bija dzirdējis beidzamo vārdiņu zemnieku sarunā, jo viņa tumšās acis meta dusmu un nicināšanas zibšņus. Un tie bija domāti ciema vecākajam.
Taču viņa sejā parādījās citāda izteiksme, tiklīdz tas paskatījās uz Elzbeti, kuras daiļo stāvu varēja redzēt caur kāda krūma lapotni. Puiši vairs nelūdza viņu uz deju, jo Elzbete katru atraidīja mīļi, bet stingri; bija arī zināms, ka ciema vecākais viņu apsolījis nejaukajam Florianam, kam drīz vajadzēja ierasties.
Mednieks devās pie Elzbetes.
Ak, zaļsvārcis arī grib kurvīti dabūt, — puiši zobojās. — Ko tas cilvēks te meklē, kas viņam vajadzīgs, neviens viņu nepazīst.
Svešais dzirdēja ņirgas, asinis iešļāca viņa vaigos, bet viņš savaldījās un devās pie Elzbetes, kas joprojām sapņaini skatījās uz meža pusi.
Jūs viena pati, Elzbetes jaunkundz? — mednieks iesāka, līdzjūtīgi aplūkodams meitenes daiļo augumiņu.
Tā strauji uztrūkās kājās un ielūkojās viņa pazīstamajā sejā.
Jā, Elzbete pazina svešinieku, kaut arī nezināja vārdu. Bija satikusi viņu mežā, kad meklēja tur no necilvēcīgā audžutēva patvērumu. Viņa jau vairākas reizes bija sarunājusies ar jauno vīrieti.
Par savām ciešanām gan tā nebija viņam stāstījusi, šai ziņā Elzbete bija pārāk lepna un smalkjūtīga, bet viņš jau zināja tās likteni, zināja, ka viņa ir nabaga bārenīte, ciema vecākā audžumeita.
Mednieks stāvēja viņai blakus.
Jūs nedejojat? — viņš jautāja.
Nē, — Elzbete sarka. — Es nevaru piedalīties šais priekos.
Kad ieradīsies jūsu nākošais laulātais draugs, Florians, tad gan varbūt ar viņu izdejosities.
Elzbetes daiļā seja kļuva bāla.
Florians? — viņa tikko dvesa. — Drīzāk miršu, nekā atdošos viņam.
Svešā vaigs -apmācās vēl vairāk nekā pirmāk.
Asi vārdi bija uz mēles, bet viņš apspieda lielo saviļņojumu.
Daiļā Elzbet, — tas ātri ieminējās. — Vai jūs nevēlaties ar mani dejot? Vai drīkstu jūs lūgt uz vienu deju?
Viņa kā izbijusies paskatījās apkārt.
Tad daiļā seja iekvēlojās kā purpura roze; tik mirklis šaubās, un viņa iekļāvās svešā rokās.
Puišiem visskaļāk gavilējot, svešais ar Elzbeti ieslīdēja dejotāju rindā.
Tie neviļus apstājās.
Bet Elzbete to nemanīja. Nemināmi saldsērīgas jūtas bangoja viņas dvēselē, krūtis cilāja elpa — smagi, bez apziņas tā lidoja sava partnera rokās. Elzbet, tā ir mīla! Mīla, kurai nav vārda!
Visi puiši un meitas skatījās svešajā — ha, tā tik var dejot augsti kungi!
Izbrīnīti skati pavadīja skaisto pāri, kas šķita kā radīti viens otram.
Te drūzmu šķēla kāds vīrs. Tas bija ciema vecākais.
Viņa seja bija briesmīgi saviebta, acis ļauni glūnēja uz svešo.
Hallo, kas tad nu? — viņš rēca. — Ko tas svešais mesjē te maisās? Vai tūliņ nelaidīs manu audžumeitu vaļā!
Mednieks apstājās.
Ciema vecākais, plati izplēties, stāvēja viņa priekšā.
Ko tu iedrošinies, — tas šņāca, pret Elzbeti vērsdamies. — Pašu puišiem liec velti lūgties sev apkārt, bet ar šo, kurš nez no kurienes ieblandījies, tu dejo? Par to tu dabūsi, Florians tevi izmācīs. Pēc četrpadsmit dienām tu būsi viņa sieva, tu to zini!
Elzbetes mīļā seja pārvērtās. Vēl nupat tā bija domājusi vai mūžam lidināties ar šo vīru, un nu tai uzreiz tik rupjā veidā tika atgādināta patiesība.
Viņa neviļus uzmeta acis svešajam.
Ar neizsakāmu nicinājumu tas skatījās uz vecāko, ap kuru kurnēdami pulcējās ciema puiši.
Zaļsvārcis, kas šis tāds ir? — balsis sauca. — No muižas ļaudīm viņš nav, lielkunga ļaudīm ar viņu nav nekā kopēja. Tjd mēs noskaidrojām, laikam būs kāds uzklīdis vazaņķis!
Tumšs sārtums iedegās svešā vaigos, acis zibsnīja.
Puiši, pa pilnam miestiņa baudījuši, jutās droši un kurnēdami spiedās tuvāk.
Kas tie būtu par baznīcas svētkiem, ja prieki beigtos bez izkaušanās?
Elzbete trīcēja kā apšu lapa.
Manis dēļ neceliet ķildas! — viņa izbijusies lūdzās, jo labi pazina puišu nekrietnību.
Pagaidi tik, skuķe, — vecākais draudēja. — Gan mājās redzēsi!
Nabaga meitene sāka grīļoties, jo nebija jau pirmā reize, kad bezdievīgais audžutēvs viņu sodīja. Un vēl kā! Neko briesmīgāku nevarēja iedomāties.
Vecākais pievērsās puišiem.
Uz priekšu! — viņš pavēlēja. — Dzeniet prom šo uzklīdušo vazaņķi!
Puiši jau gribēja mesties svešajam virsū, kad tas pēkšņi izslējās un, paņēmis Elzbeti zem rokas, drošiem soļiem devās pretī, un tuvākie neviļus atkāpās.
Kādi gļēvuļi esat, — vecākais rēca. — Ha, ha, ha, — simts pret vienu! Uz priekšu, izoderējiet vifiam muguru, lai vēl pēc nedēļām atmin jūsu dūres!
Puiši no jauna spiedās svešajam virsū, gribēdami to iemizot. Bet mednieks ar Elzbeti stāvēja, muguru pret mūzikas estrādi pagriezuši.
Atpakaļ! — pērkona balsī viņš uzkliedza puišiem. — Ha, ja es nezinātu, ka esat sastrēbušies alu, tad jūs velnu redzētu par savu murkšķēšanu!
Sie vārdi bija kā eļļa ugunī.
Virsū viņam, — puiši kliedza. — Grābiet, samaliet miltos!
Pagaidiet! — Elzbete sauca, gribēdama doties pretī satrakotajam pūlim.
Bet mednieks viņu atturēja.
Nosist viņu! — kliedza satrakotie. — Gāziet gar zemi!
Elzbete apķērās medniekam.
Jūs esat pazudis, — viņa dvesa. — Bet es, es miršu ar jums!
Viņš pieliekdamies uzlūkoja drebošo meiteni, bet satrakotais
pūlis krākdams nāca virsū kā pērkona negaiss.
Vecākais kūdīja uzbrucējus — tik mirklis, un simts saplosītu vienu.
Zemnieku puiši bija piedzērušies, līdz beidzamam saniknoti. Skaidrs, ka svešajam nebūs glābiņa.
Te uzreiz satrakotais pūlis apstājās, priekšējie izbijušies metās sāņus un lūkoja paslēpties aiz biedriem.
Svešais stāvēja augstu izslējies, un viņa labajā rokā pazibēja pistoles stobrs, kura gals bija pagriezts pret uzbrucējiem.
Elzbete paskatījās augšā.
Dieva dēļ, — jaunava lūdza. — Nešaujiet, nepastrādājiet slepkavību, tas |ak ir liels grēks.
Svešais nicinoši savilka lūpas.
Neraizējieties, Elzbetes jaunkundze!
Tad viņš pievērsās bēgošajiem:
Nāciet tak šurp, ja jums ir drosme! Simts pret vienu — ha, ha, ha! Gļēvuļi!
Puiši stāvēja, nesaprazdami, ar ko sākt, kā būt, tik vecākais trakoja.
Pistole nav lādēta, — viņš sauca. — Un, ja arī ir, viņš nevienam nevar trāpīt, tā tik ir lielība. Gāziet viņam, lai neceļas vairs!
Ko? — mednieks iekliedzās. — Es jums rādīšu, kā šauju! Redziet to zemnieku ar pīpi zobos. Uzmanieties, jūs, lielībnieki, jēra dvēseles!
Tik pazibēja . . . tad rībiens . . . Elzbete iekliedzās, un pīpe, svešinieka lodes ķerta, izšķīda, ka šķēpeles vien aizskrēja pa gaisu. Puiši bēga — šur un tur skanēju izbaiļu saucieni.
Pagaidi tik, skuķi, — vecākais kliedza. — Tu plijies šim vazaņķim virsū, es ieslodzīšu tevi, badā turēšu, ūdens lāsīti nedošu, tik sitīšu, līdz paliksi guļot!
Elzbete drebēja kā gaiņāta stirna un, paklausot acumirkļa iedomām, vēl ciešāk piekļāvās medniekam.
Ak, ņemiet mani līdzi, — viņa lūdzās. — Neatstājiet mani tā necilvēka rokās, kas mani jau tik daudz mocījis un grib man uzspiest riebīgu vīru. Vediet mani zaļajā mežā, es, ak, mans Dievs, es nevaru no jums šķirties, es gribu palikt jūsu kalpone… Ubagošu priekš jums, ja vajadzīgs, bet bez jums vairs nespēju dzīvot. ..
Elzbetes balss pārtrūka šņukstos.
Puiši atkal sāka trokšņot.
Virsū viņam! — vecākais kliedza. — Nevajag ļaut atkal pie- lādet, žigli zemē viņu, viņš ir bīstams cilvēks, varbūt pats…
Mežonīgi smiekli pārtrauca vecāko.
Svešais stāvēja, viņa staltais augums šķita slejamies arvien augstāk, labā roka sažņaugta dūrē.
Surp tak, — viņš sauca. — Ja jums ir drosme uzsākt ar mani cīņu. Bet sargieties, ka nedodu dusmām vaļu! Līdz šim es jūs taupīju, bet, ja ir nopietni, tad jums jāmācās mani pazīt. Kas uzdrošināsies mani aizskart, jēra dvēseles, ziniet — jusu_ priekšā stāv vīrs, no kura visā Saksijā un Bohēmijā dreb un trīc. Surp visi, kas esat šeit, es esmu Lips Tulians.
5. nodaļa KAPEŅU VELVĒ
5. nodaļa KAPEŅU VELVĒ
Pēc šiem vārdiem atskanēja briesmīgi izbaiļu kliedzieni.
Elzbete izrāvās no laupītāja rokām un stīvi lūkojās viņa skaistajā sejā un tumši liesmainajās acīs.
Tad viņa paģība, sabrukdama pie bīstamā laupītāja kājām kā lauzta lilija.
Un uzbrucēji?
Puiši un meitas, veci un jauni kliegdami skrēja uz ciemu, muzikanti, pamezdami instrumentus, skrēja, ko mācēja.
Briesmonis ņirgādamies noraudzījās pakaļ.
Lips Tulians, Lips Tulians, glābsimies! — Tā, cits par citu kliegdami, skrēja izbiedētie ciema iedzīvotāji. Lielais laukums pāris acumirkļos bija tukšs, kliedzieni atskanēja iztālēm, viss svētku dalībnieku pūlis skrēja, it kā ienaidnieks tam būtu uz pēdām.
Lips Tulians satumsušu skatu noraudzījās pakaļ.
Ha, ha, ha, kā tie mūk! — viņš noņurdēja. — Jau mans vārds vien iedveš bailes. Ak, Filip fon Mengstein, kas no tevis iznācis — laupītāju vadonis, zemes lāsts!
Viņš izslējās.
Kādēļ to darīju, — viņš sauca. — Atriebības dēļ, ha, kas cits man atliek, izmocītajam, apsmietajam un izdzītajam, kā būt pasaules klaidoņu vadonim? Man jāatriebj . .. jāatriebj, atpakaļ uz mežu pie biedriem!
Tad viņa kāja atdūrās pret kādu mīkstu ķermeni; viņš paskatījās, kas tur ir: pie viņa kājām gulēja Elzbete. Tik skaista pat ģībonī, tik mīļa! Kā Dievmātes tēls.
Jaunais laupītāju vadonis apstājās.
Ko lai es daru? — viņš domāja. — Vai atstāt viņu tāda briesmoņa rokās? Nē, varbūt viņu mocīs vēl nežēlīgāk. Sis nelietis, domājams, atvainos savu audžubērnu par draudzēšanos ar laupītāju vadoni. Es esmu zvērējis palīdzēt nelaimīgiem, lai tad arī notiek — ņemšu Elzbeti līdzi; šī daiļā būtne nedrīkst palikt briesmoņu varā!
Lips Tulians paņēma Elzbeti rokās, tā šķita tik viegla kā spalviņa; viņš lieliem soļiem steidzās uz meža pakalni.
Nelaimīgā Elzbete, kas tā viņai būs par atmošanos, jo nu viņa
zinās, kas ir viņas aizstāvis, ko tā mīl ar šķīstas sirds mīlu!
* * *
Bija pagājušas stundas. Pa lielo mežu soļoja jaunais laupītāju vadonis, Elzbete dusēja viņa rokās bez samaņas.
Sur tur, uz biezokni traukdamies, uzlēca kāds meža zvērs, bet jaunais cilvēks nevēroja meža iemītniekus, viņš traucās uz priekšu, uz kalna galu.
Viņam bija milža spēks; jau stundām ilgi viņš nesa paģībušo.
Viņš elpoja smagi. Sirds drudžaini sita, un lielas sviedru lāses plūda pār tumši pietvīkušo seju.
Te viņa skats ieraudzīja akmeņu kaudzi; pussagruvis, ar sūnu un krūmiem apaudzis mūris iestiepās šaurā meža takā.
Beidzot, — Lips Tulians murmināja. — Beidzot, ir jau laiks, jo sāka aptrūkt spēka, tomēr atstāt meiteni nelaimē nevarēju.
Tur zem eglēm pacēlās kāds pussagruvis tornis. Sirmā senatnē tur bijusi pils — kādreiz dižciltīgo bruņinieku miteklis, šodien laupītāju vadoņa un viņa biedru paslēptuve, saukta par Greifenšteinu.
Lips Tulians apstājās. Veikli iesaucās kā vanags, bet atbilde nenāca, kaut arī sauciens tālu atbalsojās mežā.
Vēl nav te, — viņš murmināja. — Ā, viņš būs saodis — šī puse vairs nav droša, varbūt man drīz nāksies pazust.
Tagad Lips Tulians ar savu skaisto nastu iegāja gruvešos.
Drēgns, piesmacis gaiss sitās pretī, kad viņš iegriezās šaurajās- trepēs, kas veda dziļumā.
Te viņš apstājās.
Kādēļ meiteni nest lejā, — bandītu vadonis murmināja. — Vispirms viņa jāatmodina, pēc tam varēšu apdomāt, ko darīt… — un viegli atguldīja meiteni zemē.
Pa durvīm ieplūda vāja gaismiņa, taču pietiekoša, lai redzētu daiļā auguma formas, turpretim dziļāk, telpas dibenā, valdīja melna tumsa.
Lips Tulians nometās ceļos blakus paģībušajai.
Viņš pārlaida roku pār Elzbetes bālo vaigu, pacēla viņas daiļo galvu un atguldīja uz mīkstām sūnām, kuru te bija papilnam.
Pēkšņi viņš pielēca kājās.
Klau, vai tas nebija drānu troksnis? — viņš čukstēja. — Ai, kādas muļķīgas bažas, kas tad vēl te var būt kā pūces un sikspārņi, laikam tie paši būs berzējušies gar sienu!
Viņš atkal uzlūkoja paģībušo.
Ja viņa Hedviga te gulētu, ja viņš savu vienīgo, bezgala mīļo ta varētu turēt rokās — viņa sirds sažņaudzās, to iedomājot.
Ak jā, tas nevar būt. Nav iespējams! Hedviga ir grāfa Martinica sieva.
O, šis neģēlis, kuram viņš zvērējis nāvi un bojā eju! Kā gan viņš savu atriebību piepildīs!
Kas ar Hedvigu noticis — vai viņa dzīvo Prāgā ar grāfu, vai jau sen mirusi un aprakta? Viņam nebija ne jausmas par to, ka Hedviga aizbēgusi savas nelaimes dienā. Lips Tulians to nezināja, jo tur nedrīkstēja rādīties, tur viņam dzītos pakaļ simtiem ķērāju.
Jaunais bandītu vadonis atkal noliecās pār nemaņā gulošo, ar varu gribēdams aizdzīt mokošās domas.
Mostieties, Elzbet! Elzbet! — viņš sauca.
Tad atkal sāka glāstīt viņas stīvo seju.
Vēlreiz iečabējās.
Lips Tulians uzlēca kājās.
Tā nav pūce, — viņš pusbalsī teica. — Tas ir… Ha!
Pēkšņi atspīdēja gaisma, telpas dibenā pacēlās kāds stāvs —
sieviete!
Zeltaini mati apņēma plecus kā mirdzošs mētelis; sieviete pacēla roku, it kā taisītos uzbrukt.
Lips Tulians stāvēja kā pārakmeņojies. Ai, tā taču nav dzīva, tas ir gars! Savādi — tik bāla, un izskatās kā Hedviga.
Viņš elpoja smagi un sāka kāpties atpakaļ.
Kāda cita, — pēkšņi atskanēja kā gara balss. — Cita. Viņš. .. viņš nemīl . . . mani vairs . . . viņš … viņš … aizmirsis mani!
Gaišums apdzisa. Tajā vietā, kur nupat bija redzams Hedvigas tēls, valdīja kapa klusums.
Skanēja soļi, tie nāca no ārpuses, kāds vīrietis traucās pāri akmeņiem, viņa tumšais stāvs patlaban bija redzams vārtu ejā.
Virsniek, — rupja balss sauca. — Virsniek, vai jūs tur esat?
Vāja balss iekliedzās. Tas bija Lips Tulians. Izbaiļu sauciens
šķita atbalsojamies mūros.
Hedviga, — bandītu vadonis stostījās. — Mīļākās gars!
Pie velna, nē, tas esmu es! — vīrietis kliedza, Lipam Tulia- nam tuvodamies. — Taisieties ātri, viss mežs ir kareivju pilns, viņi nāk šurp, nāve un elle — te ir nodevība!
Hedvig! — Lips Tulians dvesa kā bez prāta.
Pie velna, virsniek, dzirdiet tak, kareivji nāk, pats redzēju, un kāds sievišķis tos ved! Velns rāvis visas sievietes, kur tās ir, tur nav gaisa!
Bandītu vadonis likās atjēdzamies.
Tas bija sapnis, — viņš dvesa. — Zārberg, kur tie kareivji palika?
Pēdējos vārdus Lips Tulians izrunāja ar parasto enerģiju un mieru.
Nāciet tornī, paskatieties!
Jaunais vadonis steigšus metās pa trepēm augšā, viņa biedrs sekoja, un drīz tie abi stāvēja torņa virsotnē. Mežā bija kņada, zirgu pakavi dimdēja, un starp eglēm parādījās uniformas.
Lūk, dragūni, grenadieri… velns rāvis, mēs esam lamatās, un tur . . . redziet, pašā priekšā sievišķis uz zirga!
Lips Tulians skatījās lejā.
Tālumā redzēja jātnieci, kareivji nāca viņai paka], arvien tuvāk un ātrāk. Patlaban saules stars apgaismoja viņas seju, laupītāju vadoņa vanaga acis pazina jājēju.
Bēgsim, bēgsim, — otrs mudināja. — Mēs esam pazuduši!
Ha, — Lips Tulians iesaucās, acīm kvēlojot. — Tā ir Hilda — brīvkunga fon Tuna audzēkne, šī neģēlīgā nodevēja un manas laimes postītāja!
Pēkšņi viņš iepleta acis — apakšā no vecās pils drupām izskrēja kāds balts stāvs — sieviete — viņas zeltainie mati plīvoja vējā.
Debess, vai tā nav … — viņš spieda roku uz krūtīm.
Arī jātniece bija pamanījusi bēgli, zibens ātrumā apgrieza savu zirgu un, uzvaras priekā iesaukdamās, dzinās bēdzējai pakaļ.
Bēgle pēkšņi pagriezās sāņus, nākošā acumirklī viņa kā rēgs pazuda krūmos. Tik mirklis, un Lips Tulians velti raudzījās pēc mīklainās parādības.
Es sapņoju, — viņš mežonīgi iesaucās. — Manas asinis ir uztrauktas, es redzu spokus gaišā dienas laikā!
Bandītu vadonis liesmainām acīm skatījās kareivjos, kas nāca tuvāk, kamēr biedrs rāpās zemē aiz mūru gruvešiem.
Virsniek, — Zārbergs izbijies dvesa. — Virsniek, te augšā mēs nevaram palikt, mūs saķers kā peles slazdā!
Bet Lips Tulians neklausījās Zārberga vārdos.
Arī jātniece atgriezās un auļoja šurp. Laupītāju vadonis nikni kratīja savu dzelzs dūri, viņš nevēroja briesmas, kas vērtās ik mirkli lielākas, tik redzēja sievieti uz melnā zirga. Jā, tā ir Hilda, velnišķā skaistule, bīstamākais laupītājs!
Tur ,viņš ir, uz priekšu, ļaudis! Saņemiet viņu dzīvu vai mirušu, tas ir Lips Tulians, laupītāju vadonis!
No torņa atskanēja mežonīgi smiekli, Lips Tulians ar apbrīnojamu spēku uzrāva savu biedru augšā.
Viņš kāpa lejā pa stāvajām trepēm. Zārbergs kā spalva karājās pie sava pavēlnieka sāniem.
Nu jau abi stāvēja krēslainā telpā.
Laupītāju vadonis noliecās un nākošā acumirklī ielika samaņu neatguvušo Elzbeti Zārberga rokās.
Ārā uz akmeņiem dimdēja zirgu pakavi; bruņu šķindoņa, lāsti un klaigas spiedās iekšā. Dragūni jau ieņēmuši vienīgo izeju, ap vecās pils mūriem visās pusēs stāvēja bruņoti sargi.
Drošais bandītu vadonis, bez šaubām, bija pazudis.
Iekšā, laupītāju ligzdā! —no ārpuses sauca rupja balss. — Uz priekšu, ļaudis! Kas stājas pretī, šaujiet nost!
Sargieties, — skanēja sievietes balss. — Nepārkāpiet pavēli, jums viņš dzīvs jānogādā uz Drēzdeni, dzīvs!
Tā bija Hildas balss.
Viņa gribēja dzīvu iegūt to, kuru ar tādu mežonīgu skubu vajāja, Lipam Tulianam dzīvam jākrīt gūstītāju rokās!
No pils apakšējām telpām atkal skanēja smiekli, tur stāvēja laupītāju vadonis, un viņam blakus Zārbergs ar skaisto Elzbeti.
Lips Tulians nometās ceļos uz akmens plāksnēm.
Mēs esam pazuduši, — Zārbergs vaimanāja.
Paliec klusu, memrnesdēliņ, — pavēlnieks rūca, pie zemes pieliecies; viņa dzelzs dūres pakampa lielo akmens plāksni pie paša mūra.
Kas notiks? Vai Lips Tulians gribēs pacelt smago bluķi? Nē, tas cilvēka rokām nav iespējams.
Baiļu pārņemts, Zārbergs šķielēja uz izeju — tur jau līda iekšā kareivji. Pa priekšu lādēdamies spraucās milzīga auguma kaprālis, augsti paceltu zobenu, uzvilktu pistoli kreisajā rokā. Aiz viņa kāda sieviete — skaistule Hilda — acīmredzot gribēja iekļūt pirmā un pasargāt mīļāko no nāves.
Zārbergam pārskrēja auksts pa visiem locekļiem.
Viņam jau rēgojās priekšā giljotīna, bende un spožais cirvis.
Pēkšņi turpat blakus atskanēja dobjš troksnis; laupītājs paskatījās. . . Vai viņš sapņoja? Lips Tulians ar pārcilvēcīgu spēku bija uzcēlis lielo akmens plāksni — tumšs, atbaidošs caurums rēgojās pretī, no tā plūda drēgns, sastāvējies gaiss.
Te iekšā, ātri, ātri, uz leju! — bandītu vadonis sauca.
Zārbergs devās turp — viņš sataustīja trepes, kas veda dziļumā,
un, jaunas dzīvotalkas pārņemts, likās pa slepenajām trepēm lejā, ko nagi nesa.
Dobja dunoņa augšā. Akmens bluķis atkal klāja caurumu, un nākošā acumirklī Zārbergs sadzirdēja sava pavēlnieka straujo elpošanu.
Virsniek, kareivji nāks mums pakaļ, — Zārbergs dvesa.
Vispirms lai viņi mūs atrod, — Lips Tulians teica, mežonīgi ņirgādamies. — Nāc šurp, Zārberg, man blakus, skaties zemē, tur stāv zārki.
Kur mēs esam?
Pils kapeņu velvē, ko neviļus uzgāju, — laupītāju vadonis atbildēja. — Bet nu vairāk ne vārda, ka neizdzird mūsu balsis. Paliec tik man līdzās.
No augšas nāca neskaidrs troksnis.
Ka tevi velns, — kaprālis lādējās. — Traki vai apburti esam? Te viņam vajag būt.. . Laternas šurp, pārmeklēt visu ligzdu! Tas nelietis mums jādabū rokā!
Gūstīti . . . ķerti. . . brīvi kā putni, — Lips Tulians čukstēja. — Bet pagaidiet tik, vēl pēdējais vārds nav teikts!
Zārbergs gāja tālāk, cieši turēdams rokās savu nastu. Pār kādu satrūdējušu šķirstu ejot, viņš tik tikko noturējās — zem kājām brīkšķēja, līķa kauli lūza un birža zem viņa smagajiem zābakiem, bet laupītājs tam nepiegrieza vērību.
Tagad, kad Zārbergs zināja, ka no vajātājiem viņu šķir akmens, viņš iedomāja sevi un reto nastu, kuru Lips Tulians bija viņam nodevis.
Jā, tā ir kāda sieva. Jaunai, daiļai sievai vai meitenei tai jābūt, jo Zārbergs sajuta vilinošas miesas formas, asinis viņam sāka straujāk joņot dzīslās.
Skuķēns daiļš kā pumpurs, — laupītājs domāja. — Lips Tulians viņu, bez šaubām, paņēmis līdzi kā mīļāko. Un mums .. . Nekas, mēs vēl neesam galā, gan redzēsim, kurš vēlāk būs vadonis. Velns rāvis, man taču pašas lielākās tiesības uz vadoņa vietu!
Sajā brīdī krakšķēdamas atvērās kādas ierūsējušas durvis, un tūliņ iedegās gaisma. Skaties un brīnies!
Lips Tulians stāvēja mazā istabiņā, ko stipras dzelzs durvis šķīra no kapeņu velves.
Jaunais laupītāju vadonis turēja rokā gaišu laternu, kuras gaismā, neviļus atpakaļ paskatīdamies, Zārbergs ieraudzīja garu rindu pussatrūdējušu šķirstu.
Tad Lips Tulians aizslēdza durvis.
Tu paliec še, — viņš teica Zārbergam, kas gribēja iet viņam līdzi. — Gaidi, kamēr nākšu atpakaļ. Liec paģībušo tur zemē! — viņš rādīja kādu vietu.
Bet ja nu mani te atrod? — laupītājs bažījās.
Akmens bluķi tur augšā neviens neuzies, — Lips Tulians lepni apgalvoja. — Tev ilgi nebūs jāgaida. No šejienes slepena eja izved mežā; pa to es tūliņ iešu.
Virsniek, jūs skrejat nāvei rīklē!
Nicinoši smiekli skanēja par atbildi, tad jaunais bandītu pavēlnieks atstāja laternu uz akmens galda, un, iekams Zārbergs paspēja ko iebilst, pārdrošais laupītājs jau pazuda tumšajā, šaurajā ejā.
Pēkšņi bāli apgaismotajā telpā atskanēja vaids. Bailīgais Zārbergs iztrūcies uzlēca kājās.
6. nodaļa ASINSNAUDA
6. nodaļa ASINSNAUDA
Pilsdrupu iekšpusē izcēlās neaprakstāma kņada. Kareivji jaucās pa visiem kaktiem, visu ar laternām apgaismodami; ar šauteņu resgaļiem dauzīja mūri, ka putēja vien, un pūces, no midzeņiem iztraucētas, brēkdamas skraidīja apkārt.
Te tak šiem salašņām vajag būt, — kaprālis rēca, zils un melns no dusmām. — Saņemieties, puikas, — dauziet sienas, laupītāji būs ielīduši pa kādu caurumu.
Oficieri stāvēja ārā pie izejas, netālu no viņiem Kaspars, kas mierināja savas pavēlnieces zirgu. Kareivji sāka nākt ārā.
Dabūjāt rokā? — kāds oficieris piejādams jautāja.
Nē, kur šo velnu dabūs; iekšā viņa nav, būs varbūt izbēdzis, — kareivji ziņoja.
Ne pele nav no pils izskrējusi, sargi tak neguļ; viņam jābūt turpat iekšā!
Nē, iekšā nav nevienas dzīvas dvēseles!
Patlabn Hilda izlīda no mūriem, gaužām sašļukusi, bāla kā līķis, bet acis tai zibsnīja.
Ak, mūsu staltā vadone, — kāds oficieris, savu trīsstūraino cepuri paceldams, ieminējās. — Daiļā Hilda fon Brokdorfa. Patiesi jāsaka, ka viņa vairāk nopūlas ar bīstamā laupītāju vadoņa gūstīšanu nekā mūsu ļaudis.
Hilda steidzās šurp.
Drupās nav neviens atrodams, — viņa neskanīgi teica. — Hm, viņš tak nav putns, kas var aizlidot pa gaisu. Un kur tad palika tā nepazīstamā, kam es biju uz pēdām?
Piesteidzās Kaspars, bet Hilda jau bija ielēkusi seglos bez viņa palīdzības.
Aklais muļķi, — viņa teica apslāpētā balsī. — Ko tu plāties ar savu apķērību! Hedviga bija te, es redzēju viņu izskrienam no drupām. Un tu pats to apgalvoji.
Tā ir, jaunkundzi
Un tagad mūros neviens nav atrodams, — Hilda errojās. — Ne viņš pats, ne kāds no viņa ļaudīm. Ha, tie atraduši viens otru, dzīvo kopā, mīlējās, skūpstās, kamēr es… — viņas balss aizrāvās pārmērīgās dusmās.
Bet es atriebšos, Hedvigai jāmirst un viņam jāsmok cietumā, līdz viņš zvērēs man mūžīgu uzticību. Tad es atbrīvošu viņu, un viņš piederēs man uz visu mūžu.
Kaspars klusēja.
Viņš bija pieradis klausīties savas daiļās pavēlnieces trakošanā, \
jo nu jau vairākas nedējas tie okšķerēja Filipa fon Mengsteina un Hedvigas pēdas. Jā, patiesi, jaunais muižnieks bija pazudis, un tā vietā radies pārdrošais laupītāju vadonis, kura darbi bija tik pasakaini un dīvaini.
Briesmīgais Lips Tulians nevienam nabagam nedarīja pāri, viņš uzbruka vienīgi kungiem, apspiedējiem, izsūcējiem, ierāvējiem.
Kaspars, Hildas uzticības vīrs, bija tāds cauri kritis zellis. Kā vietas meklētājs viņš bija devies uz apgabalu, kur uzturējās bandītu vadonis, un drīz varēja ziņot savai pavēlniecei, ka Filips fon Mengsteins, pieņēmis Lipa Tuliana vārdu, ejot laupīdams un atriebdamies. Sī vēsts Hildas karsto mīlestību tomēr neatsaldēja. Gluži otrādi: viņa apbrīnoja vadoņa drosmi un gaidīja brīdi, kad iegūs pašu.
Uzzinājusi no Kaspara, ka mežā redzēta kāda gaiša, skaista sieviete, Hilda bija griezusies policijā. Viņa nešaubījās, ka Hedviga, Prāgas gubernatora sieva, iebēgusi mežā un dzīvo kopā ar drošo bandītu vadoni.
Tā tas nedrīkstēja būt — Filipam jāpieder viņai, Hildai. Viņas plāns bija sagūstīt to un vēlāk atbrīvot no cietuma.
Aiz pateicības tad viņam būtu jāprec Hilda, tā viņa domāja.
Dedzīgām acīm skaistais zvēriņš skatījās uz mūriem.
Viņam jābūt tur, viņš ir paslēpies, — Hilda teica.
Sis nelietis sadevies rokās ar pašu velnu, viņš padarījis sevi neredzamu, — māņticīgie ļaudis teica. — Nupat viņš vēl stāvēja tornī!
Viņš ir aizbēdzis, — Hilda murmināja. — Bet es — man jādabū viņš un tad …
Kāds oficieris piejāja viņai blakus.
Cfenītā jaunkundze, vai atļaujat jūs pavadīt atpakaļ?
Es pateicos, — Hilda atbildēja. — Sulainis pavadīs mani, jo es vēl meklēšu pazudušo.
Vai tad jums tik liela interese par šo laupītāju vadoni? — oficieris jautāja, ar glūnošu skatu apbrīnodams skaistuli.
Hilda neatbildēja.
Mums ir pavēle no šejienes doties atpakaļ uz Drēzdeni, — oficieris teica.
Ko, vai kareivji ilgāk nedrīkst meklēt laupītāju? — Hilda uztraucās.
Zēl, tāda ir pavēle, un, ja šodien viņu neatradīsim, tūliņ atgriezīsimies galvaspilsētā.
Labi, — Hilda īgni atcirta. — Tad es ar savu sulaini meklēsim vieni.
Bīstama lieta — šinīs mežos.
Es nebaidos, — Hilda atcirta, piešus zirgam piespiezdama tā, ka tas iekrākdamies metās uz priekšu. Kaspars sekoja, un oficieris noraudzījās viņiem pakaļ.
Ak — viņš dvesa. — Ķēniņam to vajadzētu redzēt! Kaut man izdotos šo skaisto jaunavu aizvest Drēzdenes galmā. Tiešām, kūrfirsts būtu sajūsmināts, un es, es varētu rēķināties ar ķēnišķīgu pateicību. Nu, vēl jau laika diezgan. Varbūt man tomēr izdodas skaisto Brokdorfeni aizvest uz rezidenci!
Kareivji vēl stāvēja ap mūriem, un skaistā jātniece neviļus pievilka pavadu, apturēdama zirgu, kad rupja balss uzsauca kareivjiem:
Uzmaniet, puiši, neļaujiet laupītājam aizbēgt! Kas saķers Lipu Tulianu, dabūs pieci tūkstoši pilnvērtīgu dālderu. Tas ir mūsu valsts ministra, grāfa fon Fleminga, kabineta lēmums. Un.mūsu visžēlīgais karalis un kūrfirsts Augusts to apstiprinājis ar savu zīmogu.
Kareivji sačukstējās.
Pieci tūkstoši pilnvērtīgu dālderu — tā jau vesela bagātība!
Hilda iegāja mežā. Kaspars sekoja savai pavēlniecei, kas dedzīgi skatījās apkārt.
Pēkšņi iebrakšķējās krūmi. Zibens ātrumā kāds izlēca un satvēra zirgu aiz pavadas.
Filip! — izlauzās pār Hildas lūpām. Jā, tur viņš stāvēja, izmocītais, vajātais, greznā mednieka uniformā, tumšs un tomēr apburoši skaists.
Kaspars gribēja savu zirgu griezt apkārt, bet ieraudzīja pistoles stobru pazibam gaisā.
Paliec uz vietas, nelieti, — Lips Tulians sauca. — Citādi mana lode tev ieurbsies pierē!
Kaspars izbijies, drebošām rokām valdīja zirgu.
Filip! — Hilda atkal iesaucās.
Jā, tas es esmu, —jaunais vīrietis atsaucās. — Es, kuru jūs vajājat kā plēsīgu zvēru, par kura galvu izsolīta pieci tūkstoši dālderu atlīdzība. Pats dzirdēju. Ha, ha, ha — pieci tūkstoši dālderu, asinsnauda par pēdējo Mengsteinu, un jūs, tik jūs pie visa vainīga!
Viņš uzlūkoja Hildu ar briesmīgu skatu. Tā kļuva bāla, gribēja atbildēt.
Ja, neliedzieties, — Lips Tulians turpinaja. — Vai jus domājat, es pie moku staba nedzirdēju, ka jūsu meli bija tie, kas iegrūda mani nelaimē!
Es? . .. Es!
Jā, jūs pierunājāt brīvkungu, savu krusttēvu, lai tas spiež Hedvigu doties laulībā ar ienīsto grāfu Martinicu. Jūs, jūs, čūska, to izdarījāt un iegrūdāt mani nelaimē.
Lipa Tuliana balss sāka drebēt.
Mana nabag Hedviga, — tas lēni sacīja. — Varbūt viņa jau sen mirusi!
Hildas acis dzirkstīja. Viņa saprata katru mīļākā vārdu.
Kā tas var būt, — viņa domāja. — Es tak Hedvigai džinos pakaļ. Ahā, viņa meklē to, bet par laimi nav vēl atradusi!
Bandītu vadoņa balss lika tai uztrūkties no domām.
Neliete, — tas teica. — Kas mani kavē jums tagad atmaksāt, es varu jūs nogalināt tūliņ, uz vietas!
Hildu uzlūkojot, viņa acis sāka bolīties; šis skats bija tik briesmīgs, ka Kaspars bailēs , paslēpās aiz zirga kakla.
Tad Hilda apķērās.
Tā nav jūsu nopietnība, Filip, — viņa mīļi sacīja. — Jūs nezināt, kādēļ to darīju un kādēļ jums sekoju?
Lips Tulians nicīgi iesmējās.
Lai papriecātos par manu nelaimi — ha, ha, ha!
Filip, — Hilda aizvainota iesaucās. — Mīlas dēļ es to darīju, Filip . .. Lielas, nepanesamas mīlas dēļ.
Jaunais laupītāju vadonis stingi, kā sapņodams, uzlūkoja runātāju. Hilda atlaida pavadu, tad ātri izlēca no segliem un devās Lipam Tulianam pretī.
Filip, — viņa teica svētlaimē izkusušu balsi. — Filip, es mīlu tevi, esmu tava, ņem mani… dari ar mani, ko gribi!
Klusu, nekrietnā, jūs salauzāt manu un Hedvigas sirdi. Un es jūs tagad nogalinātu, ja…
Viņš izslēja savu dzelzs dūri — viens sitiens, un Hilda saļimtu bez dzīvības.
Nē, — viņš dobji teica. — Es cīnos tikai ar vīriem un nekad savas rokas neaptraipīšu ar sieviešu asinīm. Ejiet, nekrietnā, gan saņemsiet pelnīto sodu — drīz … Prom no manām acīm, lai man savs nodoms nav jānožēlo! — Lips Tulians izskatījās kā pats atriebības gars.
Dieva dēļ, žēlīgā jaunkundz, viņš nogalinās mūs, — Kaspars vaimanāja.
Nē, jēra dvēsele, — laupītājs atcirta. — Tu jau neesi lodes vērts, lasies!
Filip, — Hilda lūdzās. — Beidzamo vārdu, uzklausi!
Nē, ejiet, neliete, — es ienīstu, es nicinu jūs! Dzīvojiet tai apziņā, ka esat divus cilvēkus uz mūžu iegrūdusi nelaimē, par ko varēsit atbildēt visaugstākā soģa priekšā!
Hilda gribēja vēl runāt.
Laupītāju virsnieks sarāvās.
Ha, es aizmirsu, — viņš murmināja. — Viņa palika viena ar Zārbergu, un tas nevienas sievietes godu netaupa. Man jāsteidzas — tūliņ!
Filip!
Lips Tulians ieleca krūmos un traucās uz apakšzemes eju.
Kaspars atguva drosmi.
Surp, — viņš sauca pilnā kaklā. — Kareivji, te ir laupītāju vadonis, tie pieci tūkstoši dālderu būs man… Atri, ātri, tur viņš ieskrēja!
Kareivji jau bija klāt, atskanēja komanda, ieroči žvadzēja, un trakās cilvēku medības sākās no jauna.
7. nodaļa PAZEMĒ
7. nodaļa PAZEMĒ
Zārbergs nekustēdamies stāvēja drēgnajā velvē.
Viņu bija pārņēmušas bailes, vēl vienmēr tas klausījās.
Projām viņi ir, — laupītājs murmināja. — Virsnieks tiešām ir zvērīgs tēviņš. Bet manam nodomam tas nav nekāds šķērslis. Es pats gribu komandēt mūsu pulku un saņemt lielāko laupījuma daļu. Lips Tulians jādabū pie malas. Hm, tas nenāksies tik viegli, jo viņš ir ļoti stiprs un gudrs. Bet gan radīsies izdevība … Ne velti mani sauc par Zārbergu.
Tad viņam šķita, it kā tas atkal dzirdētu klusu vaidu. Strauji apkārt apsviedies, laupītājs ieraudzīja Elzbeti, kas gulēja uz akmens bluķim pārklāta bieza mēteļa.
Ā, viņa mostas, — laupītājs čukstēja. — Velns un elle, tāds skuķēns kā pumpurs. Kur gan Lips Tulains viņu laupījis? Hm, viņa ir zemnieku drēbēs, bet seja — pat grāfa bērnam nevar būt skaistākas!
Laupītāja acis iedegās, un viņa pirksti skāra Elzbetes ķermeni.
Meiča atkal ievaidējās; Zārbergs, pašam nemanot, atkāpās taisni tajā brīdī, kad meitene pavēra acis.
Kur es esmu? — maiga balstiņa ierunājās.
Pie mīļiem, labiem ļaudīm, manu skaisto bērniņ, — Zārbergs glaimi atbildēja.
Elzbete uzrausās kājās. Sāka atcerēties — vai viņa neatradās pie laupītāju vadoņa? Kur viņas audžutēvs, ciema vecākais, kur ciema ļaudis?
Ak, mans Dievs, kas ar mani noticis, kur es esmu? — nabaga bērns vaimanāja, lielas asaru pērles sāka ritēt pār bālajiem vaigiem.
Klusu, klusu, — Zārbergs mierināja, baidīdamies, ka viņas balsi neizdzird augšā.
Elzbete sēdēja uz akmens bluķa.
Kas tā par šausmīgu telpu? Kur viņš ir? — Elzbete dvesa. — Man prāti sāka jukt, kad dzirdēju briesmīgo vārdu.
Ā, jūs domājat Lipu Tulianu?
Jā, kur viņš ir? — Elzbete, bai|u trīsu pārņemta, jautāja.
O, virsnieks drīz nāks, — Zārbergs atbildēja, viņas augumu skatiem vai aprīdams.
Elzbete atbalstīja galvu pret auksto mūri.
Viņš nāks atkal … — viņa stostījās gaistošu balsi.
Zārbergs virzījās tuvāk.
Jus laikam baidāties no virsnieka, "jaunkundz?
Elzbete neatbildēja.
Vai man jūs nepasargāt no viņa? — Zārbergs gausi jautāja.
Lielām, izbaiļu pilnām acīm viņa lūkojās blēdī.
Ļaujiet man iet, — Elzbete lūdzās. — Es steigšos projām, es nevēlos redzēt neviena, tikai klusā mežā izbeigt savu nožēlojamo dzīvi, un . . .
Skaļas elsas apslāpēja viņas balsi.
Bet jaunkundz, — Zārbergs līdzcietīgā balsī iesaucās. — Kā jūs spējat tā runāt? Tik jauna, daiļa meitene domā par nāvi un miršanu. Uzlūkojiet mani! Vai es neesmu patīkams zēns? Es jums visur paklausītu un visas jūsu ilgas piepildītu.
Elzbete bailēs sarāvās un mirkli uzlūkoja to.
Ko jūs teicāt?
Nu, varu arī atklāti runāt. Mūsu virsnieks ir nepārspējams zellis, un dusmu brīžos no tā jābaidās. Bet es vienmēr esmu godīgs zēns, kam patīk jaunas, skaistas meitenes. Pamēģiniet ar mani, jaunkundz!
Zārbergs pievirzījās meitenei tuvāk un mēģināja to satvert, bet viņa ātri atrāvās.
Neaizskariet mani! — Elzbete dusmīgi iesaucās. — Atpakaļ, ko jums vajag no manis?
Jūsu mīlu!
Mans Dievs, pasargi mani no šī nelieša! — Elzbete, rokas paceldama, nāves bailēs lūdzās.
Jaunkundze… — Zārbergs atkal mēģināja to apkampt.
Nekad, — Elzbete vaidēja.
Ak tā", nu tad es pats ņemšu, kas man patīk, — Zārbergs iesaucās un kā tīģeris satvēra trīcošo meiteni.
Elzbete skaļi iekliedzās.
Nu, sirsniņ, — nelietis dvesa. — Tagad tu esi mana. Oho, mazā, viltīgā kaķene, laikam gribēsi vēl sevi aizsargāt. Nu, tas tik būs joks!
Tad laupītājs pacēla drebošo Elzbeti.
Veltīgi viņa cīnījās pretī. Spēki to atstāja, un laupītājs aiznesa savu trīcošo upuri uz akmens sola.
Palīgā! Palīgā! — Elzbete sauca.
Kliedz tik, — Zārbergs ņurdēja, aizturēdams tai muti. — Esi klusa, tu būsi mana … tu …
Pēkšņi kāda droša roka sagrāba laupītāja plecu. Elzbete kļuva brīva, un Zārbergs smagi atkrita pret mūri; drausmīgi lādēdamies viņš grīļojās kaktā.
Lips Tulians ar kreiso roku turēja Elzbeti, bet labā bija sagatavota jaunam uzbrukumam.
Zārberg, — jaunais virsnieks jautāja. — Vai es tev šo jaunavu uzticēju? Atbildi, vai…
Laupītājs nedroši saliecās, it kā gaidītu dzelzs dūres belzienu, kas bez žēlastības to sadragātu.
Elzbete piespiedās pie jaunā vīra krūtīm. Tā saprata, ka laupītāju virsnieks saudzēs viņas godu, jo tik godīgas acis nespēj melot.
Beidzot Zārbergs izlīda no kakta un slepeni, naidīgi uzlūkoja Lipu Tulianu, kas arvien vēl mierināja drebošo Elzbeti.
Ļaujiet man aiziet, — stostīdamās lūdzās satrauktā meitene. — Zvēru, ka jūs nenodošu. Tik ļaujiet man iet, es jūs ļoti, ļoti lūdzu. Es nevaru še palikt.
Bet tomēr jūs še paliksit, — jaunais cilvēks laipni teica. — Vai jums šķiet, Elzbet, ka ciemā jums uzsmaidīs labāks liktenis? Audžutēvs jūs piespiedīs doties pie altāra ar riebīgo Florianu.
Nekad ne, es miršu — man apnicis dzīvot, — tā izbijusies vaimanāja.
Un tomēr jūs dzīvosit, — Lips Tulians teica. — Jūs esat par skaistu un labu, lai es ļautu nelietīgajam vecim jūs samaitāt. Es jūs aizvedīšu drošā vietā un vēlāk izlemšu jūsu likteni.
Savādi, pirms brīža Elzbete ar bailēm iedomāja bīstamo vīru un neticēja, ka tas varētu būt viņas aizstāvis. Un nu tā paklausīgi padevās viņa gribai kā mazs bērns, bet Lips Tulians tak bija laupītāju vadonis. Elzbete pat nejautāja, uz kurieni jaunais cilvēks grib viņu vest, viņa uzticējās tam, kas to izglāba lielākā nelaimē, un uzticīgām acīm pazagšus ieskatījās bandītu vadoņa vīrišķīgi skaistajā, nopietnajā sejā.
Zārbergs skatījās viņos ar ļaunu, iešķību skatu.
Skaistus vārdus viņš prot runāt, — nelietis domāja. — Ha, ha, ha — ar saviem glaimiem tas iekaro meitenes uzticību, lai mazā spītniece nepretotos. Bet mēs vēl neesam galā — pagaidiet, es kļūšu bandas vadonis, man piederēs skaistā meitene, vēl tik Lips Tulians ir par šķērsli. Kad viņa vairs nebūs, es sasniegšu kāroto mērķi. Viņam jāmirst, tad es viens pats būšu pavēlnieks. Elle un velns!
8. n o d a ļ a
MEŽA DZIRNAVAS
8. n o d a ļ a
MEŽA DZIRNAVAS
Dziļi egļu mežā, vientuļā ielejā, burbuļojoša kalnu strauta malā atradās kādas vecas dzirnavas.
Dzirnu rats klabēja, ūdens krākdams mutuļoja un izšķīda sīkās lāsītēs, kas mirdzēja un vizuļoja saules staros.
Mežā valdīja klusums. Bet no dzirnavu atvērtajiem logiem skanēja mežonīgas dziesmas un rupji smiekli. Reizēm iešķindējās glāzes un pudeles, jo lielajā istabā žūpoja lielāks skaits dažādi ģērbušos vīru.
Tie nebija iemaldījušies ceļotāji, ko tik viesmīlīgi te uzņēma, tie bija bandīti, kas dzīvoja mežā un pārtika no sveša labuma.
Pie sienām bija pieslietas šautenes; pistoles un tuteņi aizbāzti aiz jostām — tie bija Lipa Tuliana ļaudis, kas te svinēja mežonīgas dzīres.
Dzirnavnieks smīnēdams vēroja dzīrotājus; viņš jau pats arī piederēja pie tiem un tikai maskēdamies piekopa savu godīgo amatu — dažā labā maisā miltu vietā atradās pavisam citas mantas.
Sajās meža dzirnavās bandīti mēdza uzglabāt savu laupījumu, līdz mantas tika pārvērstas spožā zeltā.
Laiku pa laikam vīriešu balsīm pievienojās meitu smiekli. Trīs meičas apkalpoja ieskurbušos žūpotājus — skaistas, bet vieglprātīgas skuķes, kas droši atbildēja uz savu mežonīgo biedru bezkaunībām un jokiem.
Visi laupītāji tomēr nežūpoja.
Pie loga stāvēja divi vīrieši un nopietni sarunājās.
Kādēļ virsnieks tik ilgi nenāk, — ieminējās pirmais, kura milzīgais augums jau bija ieliecies zem gadu nastas. — Ko tu domā, Butler?
Es jau arī sāku bažīties, Zamuel; Lips Tulians būs beigts — es baidos, vai nav kritis ķērājiem nagos.
Dzīvs gan ne, — garais Zamuels sirdīgi iesmējās. — Es pazīstu virsnieku: tas drīzāk sev lodi ielaidīs pierē, nekā padosies ķērājiem!
Tiešām, tāds viņš ir gan, — Butlers domīgi atteica. — Ir gan, Zamuel, es allažiņ domāju, ka mūsu virsnieks būs cēlies no labākas, izglītotas ģimenes. Viņam tādas savādas manieres, kā kaut kas nepieejams.
Var jau būt, — milzis piekrita. — Tas ne pašam velnam nav jāzina, Lips Tulians ir mūsu virsnieks, un tāds, ka viņa dēļ es iešu vai ellē!
Es ne mazak, — Butlers atbildēja. — Par virsnieku atdodu beidzamo asins pilīti. Bet visi no mūsu ļaudīm tā vis nedomā.
Kad Zārbergs tiem sagroza galvas, — Zamuels teica. — Tas ir tāds līdējs, tik iedomīgs; domā, ka bez viņa nevar iztikt. Pats tīko pēc virsnieka goda.
Tāds gļēvulis!
Nu, nu, Zārbergs vis nav ar kailu roku ņemams, un Liļ)s Tulians necieš, ka mēs pavedam jaunas meitas.
Jā, tā jau ir. Virsnieks tādas nekrietnības necieš. Un viņam ir taisnība, jo mums uzreiz iznāktu saķeršanās ar zemniekiem, līdzko mēs aizvestu viņu meitas.
Tiešām — mēs abi gan tā domājam, bet citi vis ne, un Zārbergs nelaiž garām nevienu izdevību paplātīties, cik viņa vadībā ietu zaļi.
Butlers gribēja vēl turpināt, bet tajā brīdī viņiem tuvojās kāda meitene.
Vai par virsnieku vēl nekas nav dzirdams? — tā jautāja, savas krāšņās matupīnes kārtodama.
Nē, Gustiņ, — garais Zamuels atbildēja. — Mūsu izlūki vēl nav atgriezušies.
Daiļā meiča piegāja pie loga un dedzīgām acīm lūkojās ārā uz lielo mežu, nevērodama dzīrotāju saukšanu.
Tu laikam vēl arvien domā, ka virsnieks tevi ņems? — Zamuels jautāja.
Skuķe uzmeta daiļo deguntiņu.
Jums jau nu padoma neprasīšu, — viņa naivi atteica. — Uh, jautra gan esmu, bet kurš no šiem ļaudīm var lielīties, ka es būtu viņa mīļākā? Ha, to es gribētu redzēt!
Nu, nu, — Butlers smiedamies teica.
Skuķe ņerkšķēdama aizdrāzās atpakaļ pie galda.
Tas ir lielīgs meitēns, — Butlers teica. — Traki uzpūtīgs, vienmēr cer iekarot virsnieka sirdi.
Lai domā, — Zamuels atbildēja. — Es labāk pazīstu virsnieku, man šķiet, tas nevienas meitas vairs negrib, diezin, kā viņam ir gājis, varbūt, ka mīļākā viņu pievīlusi.
Var jau būt, bet Lips Tulians jau vienā otrā ziņā tāds savāds; tu zini — kad mēs peldējāmies, viņš aizgāja pavisam atsevišķi, un, kad es tuvojos, viņš saskaitās un tūliņ apņēma mēteli ap pleciem, it kā viņam pie savas miesas kas jāslēpj. Kā to lai saprot?
Nu, kropls viņš nav, bet stiprs kā milzis; to jau dažs labs ir dabūjis just. Bet skatieties, biedri, kas tur nāk — elle un velns, tie jau ir viņi!
Virsnieks! — Butlers priecīgi izsaucās. — Virsnieks!
Acumirklī apklusa mežonīgie smiekli un balsis, skuķes pazuda blakus istabās, laupītāji saskrēja pie loga, tik Guste palika stāvot.
Butleram līdzās stāvēdama, viņa uzmanīgi vēroja, kas tur nāk.
Ta velns, kāds sievišķis arī — iet virsniekam blakus, — garais Zamuels, ārkārtīgi pārsteigts, iesaucās.
Oho, virsnieks ved sev mīļāko līdzi, nu tik ies zaļi! — daži bandīti sauca. — Ehe, nav slikti! Tad jau mēs arī varēsim atvest pāris glītas skuķes.
Gustes acis sāka zibsnīt.
Zemnieku skuķe, — viņa dvesa kā bez jēgas. — Zemnieku meita viņam blakus . . . viņam . . . kuru es . ..
Sašutums un greizsirdība apslāpēja viņas balsi.
Elle un karātavas, — kāds laupītājs sauca. — Virsniekam ir acis — skuķēns skaists kā pumpurs!
Es esmu skaistāka, es esmu daudz skaistāka, — Guste murmināja, savas tumšās, krāšņās matu pīnes lupinādama.
Zamuels un Butlers grozīja galvas.
Tas nu gan nav piedzīvots, kas būs, kas nebūs .. .
Pa to laiku izlūki jau bija sasnieguši dzirnavas, tiem sekoja Lips Tulians ar Elzbeti, visbeidzot Zārbergs.
Nācēju soļi jau atskanēja trepēs. Kāds laupītājs atrāva durvis.
Virsnieks ar savu līgavu lai dzīvo! — ieskurbušais kliedza ķērkstošā balsī.
Guste iekliedzās.
Lai dzīvo virsnieks, lai dzīvo viņa mīļā! — piedzērušie sauca. Elzbetes skaistā sejiņa apmācās, kļuva pelēkbāla, ieraugot mežonīgo laupītāju baru.
Nebaidieties, — Lips Tulians tai iečukstēja ausī. — Lai ļaudis domā, ko grib, neviens neuzdrošināsies tevi aizskart.
Elzbete lūdza izskaidrot šo vilšanos: ai nē, viņa negrib būt laupītāju vadoņa mīļākā. Lips Tulians saprata viņas dvēseles mokas.
Lai ļaudis domā, ko grib, — viņš atkārtoja. — Tad tu būsi pilnīgi droša, kad manis te nebūs.
Ai nē, es viena nepalikšu, — Elzbete gaudās. — Man bail!
Lips Tulians devās pie saviem biedriem.
Sī meitene tev jāapsargā, — viņš teica dzirnavniekam pievērsies. — Un vai tev, ja viņa žēlosies par tevi. Tu pazīsti mani…
Virsniek, es jums esmu padevīgs līdz nāvei, — dzirnavnieks dievojās, bet viņa acis kāri aprija meitenes daiļo stāvu.
Tad ieved viņu atsevišķā istabā un gādā par to, lai neviens svešinieks viņu neredz. Kas tālāk — to redzēsim!
Elzbete lūdzoši uzlūkoja savu bīstamo apsargātāju.
Ejiet dzirnavniekam līdzi, — Lips Tulians lēni teica. — Seit, dzirnavās, jums nekas ļauns nenotiks, goda vārds!
Elzbete paklausīja un lēni sekoja dzirnavniekam; Guste pavadīja viņu ar ienaida pilnu skatu. Arī Lips Tulians lūkojās turp, līdz aizvērās durvis, tad viņš pagriezās pret saviem ļaudīm.
Te es esmu, ķērāji ir projām, atstāja mežu.
Velns rāvis, — garais Zamuels sauca. — Virsniek, es jau domāju, ka šoreiz jūs rīkojāties pārdroši. Patiešām, uzprasiet But- leram — mēs izcietām diezgan baiļu.
Es pateicos, mīļie, — jaunais vadonis atbildēja. — Bet es tak neļaušu sevi saķert. Ha, ha, ha, kā viņi izmeklējās mani; tagad jau ķērāji ir ceļā uz rezidenci.
Priecīgi saucieni sekoja kā atbilde.
Urā! Virsnieks lai dzīvo! — skanēja visapkārt. — Laiks atkal sākt!
Lips Tulians pacēla labo roku, pavēlēdams rimties, un acumirklī iestājās kapa klusums.
Jūs ejiet, kā līdz šim, katrs uz savu vietu, — vadonis pavēlēja. — Zamuel, tu ar saviem ļaudīm ej uz Vilka alu. Butlers lai ieņem drupas, un Zārbergs ar atlikušajiem lai iet uz mežkunga māju pie Elbas!
Pūlī cēlās paklusa kurnēšana. Lips Tulians zibens ātrumā pagriezās pret nemierniekiem.
Kurš iedrošinās runāt pretī? — kā pērkons atskanēja viņa balss. — Kurš iedrošinās kaut vārdiņu iebilst? Lai tas uz vietas nāk šurp!
Kurnēšana uzreiz apklusa.
Jūs klusējat? — virsnieks turpināja. — Labi, tā ir zīme, ka jūs katrā ziņā gribat paklausīt. Vai tam, kurš citādi domā!
Klusums. Tik kāda muša vienmuļi sīca.
Tātad, uz priekšu! — jaunais vadonis pavēlēja. — Pēc trim dienām es būšu atpakaļ, un tad dosimies uz Bohēmiju. Tur man jāizrēķinās ar kādu, kas…
Viņš apklusa, bet viņa acīs dega nežēlīgas atriebības dzirkstis.
Bandīti uzgavilēja, cerēdami uz lielo lomu. Tik Zārbergs neņēma dalību vispārējos priekos. Tas redzēja, ka Guste tikko spēj apslēpt savas jūtas, un slepus pievilkās meičai blakus.
Tev gan kremt, ka virsnieks dod citai priekšroku? — blēdis čukstēja.
Liec mani mierā! — Guste atcirta.
Bet Zārbergs neatlaidās.
Kā būtu, ja es izdarītu tā, ka svešā skuķe viņam netiek? — glūniķis jautāja.
Gustes acis iekvēlojās.
To jūs gribat izdarīt?
Kādēļ gan ne, — Zārbergs pavīpsnāja. — Es gribētu ar tevi vēl parunāt, Gustiņ, un izteikt savu priekšlikumu. Kā tu uz to skaties?
Es gribu iegūt vadoni, es, es viena, — Guste kaislīgi ieminējās. — Un tad jūs no manis varat prasīt, ko gribat!
Zārberga sejā ievilkās velnišķīgs vaibsts. Pavilcis Gusti savrup, viņš iesāka pusbalsī sarunāties.
Lips Tulians stāvēja pie durvīm.
Kur jūs iesit, virsniek? — Zamuels sauca. — Vai jūs jau atkal gribat iet viens pats, ņemiet tak, mazākais, vienu cilvēku līdzi!
Pār vadoņa lepno, skaisto seju slīdēja smaida ēna.
Nav vajadzīgs, — viņš īgni atteica. — Dariet, kā es jums pavēlēju!
Bet uz kurieni jūs iesit? — Butlers jautāja. — Pasakiet tak mums vismaz to vietu, kur mēs jūs varam atrast, kad jums kas cilvēcīgs var atgadīties.
Nē! — bandītu vadonis atbildēja mierīgi un lepni. — Izpildiet savu pienākumu un gaidiet mani atpakaļ, Kur es tagad iešu, tas paliek mans noslēpums.
Viņa biedriem ne prātā nevarēja ienākt, kas vadonim padomā.
9 . nodaļa MASKU BALE
9 . nodaļa MASKU BALE
īsta sveču jūra apgaismoja krāšņos dārzus un Cvingera lepnās ēkas Drēzdenē — šīs mākslas celtnes, kas bija radušās, pateicoties Augusta Stiprā, Saksijas kūrfirsta un Polijas karaļa, mākslas un greznības mīlestībai.
Bija vasaras nakts, un tūkstošiem viesu maskās drūzmējās dārzā, verandās un citās telpās.
Tā bija masku balle, kādas izpriecu kārais, jaunais karalis sarīkoja bieži.
Kāds spožums, kāda greznība!
Sur tur plūda reibinošas skaņas no atsevišķiem paviljoniem, kur spēlēja publikai paslēpti muzikanti, citās vietās tika lieliski uguņots. Dažādās krāsās laistīdamās, šķīda ugunis.
Pierasto apģērbu nebija; to vietā grezni dažādu tautu kostīmi.
Visvairāk redzēja skaistas sievas un meitas, jo greznību kārā valdnieka svētkos to nekad nedrīkstēja trūkt.
Skaistuļu daiļās sejas nebija redzamas, tās aizsedza nenovēlīgās maskas, bet sajūsmināto kavalieru skati toties varēja līksmināties ap marmora baltajām rokām, vizuļos dzirkstošo galvu un pusatsegta- jām, viļņojošajām krūtīm.
Vesels apbrīnotāju pūlis bija ielencis kādu turcieti.
Tās kostīms patiešām bija pārsteidzošs un tik vilinošs, ka apbrīnošanas saucieni arvien vairojās.
Sī maska ar krāšņiem, melniem matiem bija ļoti skaista, bet ne ar vienu neielaidās sarunās un katru reizi izmuka saviem apbrīnotājiem.
Patlaban skaistā turciete steidzās uz tuvējām ēkām, kur daži kareivji vecmodīgos mundieros stāvēja sardzē. Jo tur, tajās telpās, ko siena atšķīra no dārziem, kavējās karalis.
Daiļā turciete skatījās pāri.
Aiz krūma slēpdamās, viņa pēkšņi ieraudzīja slaidu vīrieša stāvu melnā samta mētelī.
Maska paslēpās.
Ha, šis augums — viņa dvesa. — Bet tas nevar būt, ai nē, es viļos . .. Un tomēr — es gribu redzēt, kurp viņš dosies . .. ā, viņš atvelk priekškaru un iet uz karaļa istabām.
Turciete iegāja vāji apgaismotajā priekštelpā.
Tad zibens ātrumā pazuda aiz sienas, jo tur, piekļāvies priekškaram, kas šo telpu atdalīja no otras istabas, stāvēja nepazīstamais melnajā samta mētelī. Viņš klausījās.
Blakusistabā bija dzirdamas balsis — patlaban runāja kūrfirsts.
Nu jā, lai tā paliek, mīļo Fleming, — karalis teica. — Jūs man pievedīsit fon Brokdorfa jaunkundzi.
Tiklīdz būs iespējams, majestāte.
Nu, es esmu ziņkārīgs — vai jums vēl kas sakāms?
Nav šaubu, majestāt, viņai ir sakars ar bīstamo laupītāju vadoni Lipu Tulianu.
Tiešām, Fleming, aiztaupiet tak man svētkos tādas runas; man ir citas lietas, par ko domāt, nevis klausīties par kādu klaidoni.
Nepazīstamais aiz priekškara savilka dūres. Elegantā turciete dzirdēja viņa satraukto elpu.
Jā, viņš tiešām ir klaidonis, majestāt, — Flemings padevīgi atbildēja. — Tomēr — diezgan bīstams.
Turciete dzirdēja nepazīstamo kaut ko apslāpētā balsī iesaucamies.
Ja majestāte parādītu žēlastību un atlīdzību par briesmoņa saķeršanu paaugstinātu līdz desmit tūkstošiem dolāru? — grāfs Flemings turpināja.
Vai slepkava tik daudz naudas vērts?
Jā gan, — grāfs Flemings dedzīgi atbildēja. — Es pats esmu ar mieru piemaksāt šos pieci tūkstoši dālderus no savas kabatas.
Karalis Augusts Stiprais iesmējās.
Manis dēļ, Fleming. Rādās, ka jums ir vairāk naudas nekā man, pašam karalim. Sakiet tak, šis Lips Tulians jums laikam gan nodarījis lielu pārestību?
Tā nav, majestāte, bet es gribu Saksiju iztīrīt no tādiem klaidoņiem, un tas iespējams vienīgi, neskopojoties ar naudu. Gan uzticamie pavalstnieki sagūstīs nelieti!
Aiz priekškara bija dzirdama klusa iesmiešanās. Vīrietis melnajā samta mētelī atstāja savu vietu. Patlaban tas soļoja uz izeju. Kaut kas lēnā gaitā devās viņam pretī, šalca un čaukstēja zīds. Nepazīstamais izbrīnījies pagriezās apkārt: viņa priekšā stāvēja daiļā turciete. Viens rāviens, un turciete jau turēja svešā kavaliera masku rokā.
Filip, tu še! — viņa iesaucās.
Tiešām, tas bija kaut kas negaidīts. Pārdrošais bandītu vadonis bija ielavījies karaļa pilī. Ne vārda nebilzdams, viņš stāvēja maskas priekšā. Iekšā atskanēja soļi, karalis Augusts un viņa valsts ministrs tuvojās priekšnamam.
Nāciet, Fleming, — karalis teica. — Jūs man parādīsit skaisto Hildu fon Brokdorfu.
Filip, — maska lūdza. — Esi mans, vai arī tu būsi pazudis!
Pārdrošais bandītu vadonis brīdi stāvēja nekustēdamies — tik
negaidot Hilda bija parādījusies, bet šis pārsteigums ilga tikai mirkli.
Dod savu godavārdu, — Hilda dvesa. — Godavārdu, ka vedīsi mani pie altāra, citādi — laulības gultas vietā tevi gaida cietums.
Lips Tulians izslējās kā odzes dzelts.
Man nav vairs nekāda goda, — ieskanējās viņa balss. — Mans gods ir atņemts, viss nolaupīts … viss . . .
Tad sakustējās priekškars, kas šķīra priekšnamu no karaļa istabām. Uz sliekšņa parādījās staltais karaļa stāvs un viņam blakus grāfa Fleminga viltīgais ģīmis.
Filip, dod vārdu, iekams nav par vēlu, — Hilda lūdza.
Kas te notiek! — Augusts Stiprais sauca. — Kas iedrošinās — manās istabās?
Grāfs, skaļi iekliegdamies, pārtrauca karali.
Majestāt, — Flemings gaudās. — Majestāt… tas… tas… ir . . . Ha, es viņu pazīstu — Filips fon Mengsteins, laupītājs, melnās bandas vadonis!
Hilda vēl turēja mīļākā roku. Tad juta — kāds viņu sakampj kā dzelzs nagiem. Viņa pastreipuļoja pret sienu. Augsti izslējies, maskotais stāvēja karaļa priekšā. Augusts Stiprais pacēla savu vareno roku.
Pagaidi, — karalis uzsauca. — Paliec še, pārgalvīgo iebru- cēj, ne soli tālāk!
Karaļa milzu dūre pazibēja gaisā, Hilda kļāvās tuvāk sienai, un Flemings bailīgi atkāpās. /
Mežonīgi smiekli atbalsojās telpā, priekškars iečaukstējās, mirklis — un svešais jau bija pazudis.
Karalis metās viņam pakaļ.
Sargi, — viņš sauca. — Kāds te ielauzies neaicināts, bandīts — ķeriet viņu! Lūk, svešo melno Domino! Surp viņu, es gribu to atmaskot!
Fleminga ceļi ļodzījās.
Tas bija viņš, — ministrs dvesa. — Majestāt, tas bija Filips fon Mengsteins, ko visa Saksija un Bohēmija ar izbailēm saukā par Lipu Tulianu!
Karalis Augusts apgriezās.
Nevar būt, — viņš smiedamies teica. — Fleming, jūs redzat spokus, tas bija kāds maskojies nebēdnis, kam stiprais vīns sakāpis galvā. Gan jau sargi viņu sagūstīs!
Ministrs neatbildēja.
Bet karalis patlaban neinteresējās par savu ministru. Viņš ap-, brīnoja Hildas glezno stāvu, kura visiem spēkiem pūlējās attapties.
Sāpes, kaisle un sašutums apēnoja daiļo seju, lūpas jau pavērās, lai sauktu: «Jā, tas taisnība, ko ministrs saka, iebrucējs bija laupītāju vadonis Lips Tulians — briesmonis ir karaļa pilī!» Sie vārdi tomēr netika izrunāti. Hilda mīlēja bezbailīgo laupītāju, skaisto, paklīdušo vīrieti, un šīs jūtas pārspēja visu citu … Nē, viņa negribēja to nodot.
Kā tas iespējams? — karalis jautāja daiļajai maskai. — Kā jūs te iekļuvāt?
Hilda pacēla galvu.
Ko tas nozīmē? — karalis turpināja.
Tas, tas, tā pa jokam, — viņa stostījās. — Es apmaldījos un tikko ieraudzīju masku, tā …
Ja Hilda nebūtu jauna un apburoši skaista, kūrfirsts, bez šaubām, dusmotos, bet, uzskatot viņas daiļo stāvu, karalis savaldījās.
Pa to laiku arī grāfs Flemings bija atguvies un pārsteigts uzlūkoja skaistuli, kam maska bija noslīdējusi no sejas.
Komtese fon Brokdorfa, — ministrs izbrīnījies iesaucās.
U, kāda savāda iepazīstināšana, mīļo Fleming, — karalis teica jau atkal labā prātā. — Jūs pazīstat šo jauno dāmu?
Majestāt, tas bija masku joks, — Hilda, jau pilnīgi attapusies, teica. — Kāds nebēdnis man sekoja, un, kad viņš kļuva par daudz uzbāzīgs, es iebēgu te. Lūdzu piedošanu, ka es, pašai nezinot, ienācu karaļa istabā!
Viņa noliecās, lai paceltu uz grīdas gulošo masku, un vīriešu jūsmīgie skati nebeidza raudzīties uz skaistules kailajiem, žilbinoši baltajiem pleciem.
Fleming, — karalis dvesa. — Sī Brokdorfa ir pati Venēra, viņa pārspēj manu fantāziju — nudien, īsta Venēra!
Hilda atkal bija uzlikusi masku un stāvēja karaļa priekšā.
Vai majestāte atļauj maa atstāt šīs telpas? — viņa jautāja, zemu palocīdamās.
Karalis Augusts devās viņai klāt.
Sods jādabū, — viņš atbildēja. — Es gan neesmu sumpurnis, bet, ja bez atļaujas esat ielauzusies, sods jāsaņem!
Hildas acis iedegās. Velnišķi plāni jau sāka tēloties fantāzijā, ar sievietes smalko iejūtu tā redzēja, ka viņas skaistums pārņēmis karaļa prātu.
O, un šo gadījumu tā gribēja izmantot!
Viņa pazemīgi sakrustoja savas marmorbaltās rokas pār žilbinoši daiļajām, pusatsegtajām krūtīm.
Es saņemu sodu, majestāt, — viņa dvesa. — Sodiet mani, grēcinieci, kas, n© kāda nebēdņa bēgdama, te ienākusi.
Karalis Augusts bija sajūsmināts, apburts.
Labi, es būšu žēlīgs tiesnesis. Ņemiet manu noku, komtese fon Brokdorfa — par sodu jūs šovakar paliksit ar mani!
Grāfs Flemings aiz prieka berzēja rokas.
Lieliski, — viņš murmināja. — Brokdorfas skaistums apbūris karali. To es gribēju — ja viss izdosies, kā vēlos, tad spēli būšu vinnējis!
Viņš sekoja pārim, kas devās uz dārza pusi.
Hilda bija lepna, ka pats karalis viņai parāda tādu godu, bet viņas acis nemitīgi lūkojās apkārt, vai neredzēs kur stalto, melno iebrucēju.
Velti! Lips Tulians-bija pazudis.
Hilda ievēroja pārējo dāmu skaudīgos skatus. Visapkārt dzirdēja sačukstamies.
Karalis ar kādu masku … Kas tā ir … Ha, vai tā būs kāda sieva, kas atkal savaldzinājusi karaļa sirdi . . . Jauna zvaigzne Augusta Stiprā galmā …
Sargi un kareivji steidzās pa karalisko Cvingera dārzu, meklēdami izbēgušo, karaļa pilī iekļuvušo masku.
Grāfs Flemings lika katru daudzmaz aizdomīgu personu vest šurp, un dažs labs Domino dabūja iepazīties ar ministru.
Flemings tik atbildēja:
Tas nav viņš — meklējamais.
Maska, kurā Flemings ieraudzīja bandītu vadoni, bija pazudusi bez pēdām, kā zemē ielīdusi, kaut arī sargi uz grāfa pavēli tūliņ bija ieņēmuši visas Cvingera izejas.
Neapmierināts un sabozies ministrs beidzot atmeta ar roku, pats šaubīdamies, vai tik nebūs pārskatījies. Ja jau svešais tiešām būtu laupītāju vadonis, kur tad šis būtu palicis?
Uz to neviens nevarēja atbildēt. Sis jautājums palika neatrisināma mīkla.
10. nodaļa
APMEKLĒJUMS NAKT Ī
10. nodaļa
APMEKLĒJUMS NAKT Ī
Svētki bija galā.
Pa klusajām rezidences ielām ripoja greznas ekipāžas, un Cvingera dārzā iestājās klusums.
Kādos greznos ratos sēdēja valsts ministrs grāfs Flemings ar savu daiļo, diezgan jauno sievu.
Sievai bija piesities nelabums, mazās rociņas kā drudzī knibinājās ap zīda lentēm.
Jēkab, — jaunā dāma iesāka. — Kas tā turciete bija, kuru majestāte tik sevišķi pagodināja?
Valsts noslēpums, mana dārgā!
Ā, tu zini gan, tik negribi man teikt, — viņa iekaisa. — Tiešām — es zinu, kādēļ. Tu esi greizsirdīgs par to, ka karalis man dažreiz parādīja uzmanību. Ai, tas ir ļoti slikti no tevis, Jēkab!
Daiļā sieva sirdīgi iešķukstējās.
Grāfs Flemings klusībā pavīpsnāja, jo viņa sievai bija taisnība: viņš pats ar gudru ziņu bija pūlējies galantā karaļa uzmanību pievērst daiļajai Hildai fon Brokdorfai.
Vai tu man teiksi, kas bija turciete — jā, vai nē? — dāma kļuva nepacietīga.
Es tiešām nezinu, mana dārgā, — ministrs atbildēja.
Laulāto draugu starpā draudēja izcelties strīds. Bet ministra
rati jau apstājās greznās pils priekšā, tuvu Lielajam dārzam.
Daiļā sieva spītīgi atbīdīja viņa roku un devās uz savām istabām, kamēr Flemings gurdens uzmeklēja guļamistabu. Ar kambarsulaiņa palīdzību izģērbies, varenais vīrs, sāpīgi vaidēdams, ieslīga zīda spilvenos.
Tas bija gudrs šaha gājiens, — Flemings murmināja. — Karalis manai sievai dāvāja vairāk intereses, nekā man varēja patikt. Nu viņam būs ko domāt par skaisto Brokdorfeni. Ka tik es zinātu, vai iebrucējs patiesi bija Lips Tulians… Filips…
Ministra beidzamie vārdi skanēja aprauti, tikko saprotami.
Labu brīdi valdīja klusums. Grāfs Flemings bija iemidzis.
Te, klau — vai tie nebija steidzīgi soļi priekšistabā, vai nečauk- stēja guļamistabas priekškars?
Naktslampas blāvā gaismā parādījās tumšs stāvs — kāds vīrietis! Klusiņām tuvojās gulētājam. Vai tas bija spoks, gars bez miesas un kauliem, kas naktsstundā klejo apkārt?
Nē, tas bija cilvēks. Viņš atlaidās sēdeklī pie ministra gultas, un tas iečīkstējās zem miesas svara.
Kādu brīdi viņš sēdēja kā akmens tēls, tad pacēla roku un spēcīgi paraustīja gulētāju.
Cilvēks, bezkauņa, — ministrs, pamodies; murkšķēja. — Puika, es tevi aiztriekšu pie velna!
Es neesmu jūsu kambarsulainis, grāf Fleming! — vīrietis atbildēja.
Ministrs pārsteigts iesaucās, viņš domāja, ka sapņo, tad sajuta ko aukstu aizskaram pieri.
Nebļaujiet, — ienācējs draudēja. — Man ar jums jārunā, grāf Fleming!
Nu tik vēl ministrs sāka atjēgt, ka viņš ir pamodies, un kāds svešs cilvēks ienācis viņa guļamistabā.
Kas… kas tas te ir? — viņš jautāja, pieri saķēris.
Pistoles stobrs, — skanēja atbilde. — Un varenā ministra galvaskauss sašķīdīs, ka nebūs ko redzēt, ja viņš iedomāsies pretoties!
Kas jūs esat? — ministrs stostīdamies jautāja.
Svešais pārliecās pār gultu.
Mani saukā par Lipu Tulianu, — skanēja atbilde. — Pēc amata laupītāju virsnieks, un es ceru, ka jūsu gaišība mani pazīst, jūs jau vēl šodien mani pazināt, kad es karaļa priekšnamā klausījos.
Ministrs atslīga spilvenos.
Es esmu pazudis, — tas vaimanāja.
Lips Tulians iesmējās.
Tik bailīgs, grāf Fleming? — drošais laupītājs jautāja. — Jā, kur nu ir jūsu ķērāji un kareivji? Nu es esmu Drēzdenē — pat valsts ministra pilī, sauciet tak savus ļaudis! Lai tie ņem mani ciet.
Ministrs vēl arvien juta auksto pistoles stobru pie pieres.
Nepastrādājiet grēka darbu, jūs tak negribēsit nogalināt neapbruņotu cilvēku? — viņš bailēs drebēdams teica.
Lips Tulians sakampa viņa roku un turēja kā dzelžos.
Un kādēļ gan ne? — viņš jautāja ar nesatricināmu mieru. — Vai jūs par manu galvu neesat izsolījuši pieci tūkstoši dālderu? Un vai jūs šo summu negribat divkāršot, turklāt vēl no savas paša kabatas, ko?
Flemings stīvi uzlūkoja bandīta tumšo, vīrišķīgi skaisto seju.
No kā jūs to zināt? — viņš neskanīgi jautāja.
Nu, es pats dzirdēju, grāf. Šonakt jūs bijāt karaļa masku ballē. Atcerieties, ko jūs runājāt. Es dzirdēju. Runā, ka jums esot ļoti laba atmiņa — papūlieties tik, gan atcerēsities: desmit tūkstoši dālderu … tos dabūs tas, kurš saķers Lipu Tulianu. Nu, te es esmu!
Ministrs rādīja sāpīgu seju.
Mati bija izspūruši, baiļu sviedri pilēja no pieres, un plati ieplestās acīs rēgojās nāves bailes.
Tad bandīts uzrāva ministru sēdus.
Atbildiet pats sev! — viņš teica. — Varbūt jūs domājat, ka es tik sevis dēļ ierados? Tad jūs maldāties — es vēl ko citu gribu no jums — jūs, ļaužu bende, asinssūcēj, skaistās, bagātās Saksijas postītāj!
Ministrs gribēja atbildēt, bet nespēja. Nāves bailes apslāpēja katru skaņu, tik pārvērstā seja liecināja par to, ko viņš pārdzīvo.
Blēdis, — Lips Tulians uzsauca viņam apslāpētā balsī. — Jūsu kareivji mani gaiņāja kā meža zvēru, nu jums vajadzēs iepazīties ar mani!
Viņš izrāva ministru no gultas. Tas sāka vaidēt.
Klusu, vai… — bandītu vadonis draudēja.
Atdod naudu, — laupītājs turpināja. — Jā mani par tādu summu vērtējat, tad jums tā ir! Kur atrodas nauda — tie desmit tūkstoši dālderu, asinsnauda, kas izsolīta par manu galvu?
Ministrs drebēja kā apšu lapa.
Darba istabā, — tas nāves bailēs izdabūja pār lūpām. — Lielajā skapī ir smagais audekla maks.
Labi, — bandīts teica ar nesatricināmu mieru. — Es paņemšu naudu vēlāk, un, lai jūs to arī zinātu, šo naudu dabūs jūsu apakšnieki, nabaga ierēdņi, kas par bada algu vergo līdz kapa malai. Sargieties atņemt šiem nabaga velniem kaut vienu feniņu, tā būs jūsu nāve!
Es jau jums atdodu visu, — ministrs stostījās. — Bet žēlojiet mani, es … es …
Izbailes apslāpēja viņa balsi.
Lips Tulians kādu brīdi klausījās, tad uzbruka ministram, kas, bailēs kā pārakmeņojies, tik juta, ka rokas zibens ātrumā tiek sasietas uz muguras.
Grāfs Flemings zināja, ka viņa kambarsulainis guļ tuvumā, bet izbailes neļāva viņam attapties.
Pa … — viņam paspruka.
Otrs pusvārds iespiedās rīklē, jo Lips Tulians viņam iebāza mutē savīstītu lakatu. Ministrs bija tuvu ģībonim. Pusnemaņā tas vēl juta, ka bandīts sasien arī viņa kājas.
Spēki zuda, un varenais ministrs kā sainis gulēja uz tepiķa.
Lips Tulians paņēma viņu un ielika gultā.
Nelieti, — viņš iesāka. — Es varētu jūs nogalināt, samīt kā tārpu. Tomēr nav vērts, jo jūsu vietā atkal nāktu tāds pat nelietis, kas tikpat bezkaunīgi izsūktu nelaimīgo zemi.
Ministrs klusi stenēja.
Lips Tulians paskatījās logā: rīta pusē jau rādījās bāla svītra.
Uzklausiet manu beidzamo mācību, — bandīts turpināja. — Un, ja jūs to nedarīsit, sargieties! Ja es dzirdēšu, ka vēl uz priekšu tāpat izsolīta alga par manu galvu, tad ieradīšos atkal, un jums būs jāsaņem sods par visu, ko esat Saksijai pāri darījuši, jūs, asinssūcējs!
Atkal bija dzirdami klusi kunkstieni.
Bet Lips Tulians nevēroja saistīto. Ar spēcīgu roku tas pacēla smago kroņlukturi tā, ka tas izāķējās.
Smagais metāla gabals nu gulēja uz tepiķa, un bandīts pakampa grāfu.
Kā spalvu kušķi viņš pacēla to gaisā un valgu galus no rokām un kājām piesēja pie āķa tā, ka ministrs karājās starp griestiem un grīdu.
Dzīvs kroņlukturis, — laupītāju virsnieks smējās. — Nu, ievērojiet, tagad jūs kādu laiku varat mierīgi pārdomāt manus vārdus.
Tas bija briesmīgs, bet reizē arī jocīgs skats.
Ministrs, kam zīda krekls vien bija mugurā, kā ampelmanis karājās ķēdē, šūpodamies uz vienu un otru pusi. Bet Lips Tulians vēl nebija apmierināts, paķēra degošo lukturi no galda un uzlika grāfam virsū.
Nu jūs, gaišība, spīdat, — bandīts smējās. — Bet jums ļoti jāuzmanās, jo, tiklīdz mēģināsit atsvabināties, tā lukturis tūliņ apkritis. Ha, ha, ha, grāfa kungs, piesargieties, uguns nav puķe!
Gaišā svītra rīta debesīs kļuva lielāka.
Laiks pazust, — pārdrošnieks murmināja. — Pagaidām vēl varu netraucēts iziet no pils.
Dzīvojiet vesels, grāf Fleming, — viņš skaļi turpināja. — Iegaumējiet manu pamācību, citādi mums otrreiz nāksies izrēķināties. Ievērojiet, citādi jūs mācīsities pazīt Lipu Tulianu kā briesmīgu atriebēju!
Viņš pacēla dūri, uzmezdams grāfam briesmīgu skatu. Nākošā acumirklī bandīts jau bija pazudis, bez trokšņa — kā nācis.
Bet ministrs vēl karājās divas bezgala garas stundas baiļu sviedros kā izmazgāts, gluži pārvērstu ģīmi.
Kaut varētu saukt!
Bet vīkšķis mutē to neļāva.
Beidzot — beidzot kļuva dzirdami soļi; durvis tika vērtas un slēgtas — laikam nāca kambarsulainis!
Bet tas nebija vis sulainis: pati grāfiene apstājās durvīs, viņa gribēja vēlreiz apvaicāties par daiļo turcieti.
Viņa stāvēja kā pārakmeņojusies.
Āķī iekārts, karājās viņas uzticamais laulātais draugs, sasiets kā miltu maiss, uz viņa lukturis ar degošām svecēm, kuru gaisma plandīdamās iestaroja ministra bālajā sejā.
Jēkab, — grāfiene iesaucās bailēs drebošā balsī. — Jēkab!
Blakus istabā kambarsulainis izbijies uzlēca kājās un skrēja uz
durvīm; redzēdams savu kungu tādā stāvoklī, tas pārsteigts apstājās.
Grāfiene jau bija atjēgusies, metās sasietajam klāt un izrāva vīkšķi no mutes.
Jēkab, — viņa jautāja. — Kas to izdarīja, Jēkab?
Tagad pavērās ministra zilās lūpas.
Kareivjus, kareivjus šurp! — viņš sauca. — Atri! Viņš bija te, mocīja mani! Viņš, briesmīgais laupītāju vadonis Lips Tulians!
11. nodaļa VILKU ALĀ
11. nodaļa VILKU ALĀ
Dzīve, dzīve brīva mums, Mežos patvērums …
Tai vietā, kur Elbas upe, Bohēmijas klajumus atstādama, tecēja caur Saksiju, līdz pašiem padebešiem slējās klintis. So mežonīgo klinšu pilī, kur reti iemaldījās ceļinieki, bija sapulcējusies daļa no laupītāju bandas. Visa plašā apkārtne baidījās no viņiem, it sevišķi bagātie muižu un piļu īpašnieki.
Tautas mutē bandīti bija iesaukti par melno gvardi, un šis apzīmējums bija pamatots, jo mežonīgie laupītāji ar notašķītajiem ģīmjiem tiešām bija bīstami.
Viņu vidū nebija ne Zamuela, ne Butlera, bet gan Zārbergs un kāds vīrs vārdā Vitorfs, kas piederēja pie jaunā vadoņa uzticamākajiem ļaudīrti.
Vitorfs vēl bija jauns, pēc sejas gluži kā meitene, bet, kad viņa tumšās acis iedegās, bija jāatzīst, ka viņā slēpās apbrīnojama enerģija.
Zārbergs nebija vis slinkojis.
Sis blēdis izlietoja katru gadījumu, lai kūdītu un musinātu laupītājus pret Lipu Tulianu, jo pats ļoti kāroja tikt par vadoni. Līdz šim viņam nebija sevišķi veicies, bet daži nemierīgākie jau bija viņa pusē, un Zārbergs cerēja, ka piekritēju skaits vairosies.
Vitorfs šo blēdi nekad neizlaida no acīm, bet neko neteica, jo Zārbergs bija teicams spiegs un bez viņa nevarēja iztikt.
Garās alas dibenā kurējās uguns, dūmi spiedās laukā pa vairākām klints plaisām, un no ugunskura puses laiku pa laikam atskanēja skaļas balsis.
Tās bija meitas, kas pavadīja savus mīļākos; viņas trakoja un ālējās, tik Guste sēdēja savrup un sabozusies īgni kaut ko atbildēja, tiklīdz kāds laupītājs jokodams gribēja tai tuvoties.
Vitorfs uzmeta grupai nemierīgu skatu.
Vai nebūsit klusākas, jūs, skuķes, — viņš uzsauca tām. — Tāds troksnis kā ellē — nez cik tālu var dzirdēt!
Skaļi smiekli sekoja kā atbilde, un kāda skuķe pieskrēja pie viņa.
Jūs atkal gribat bārties, — tā mīļi uzrunāja jauno laupītāju. — Kurš tad mūs šai tuksnesī dzirdēs? Kaunieties, jums vēl nevienas meitas nav, nudien, skaudība sāk celties!
Viņa uzmeta tam kaislu skatu, bet Vitorfs uzgrieza muguru.
Es negribu meitas, — viņš nelaipni atteica.
_— Ha, ha, ha, — skuķe smējās. — Jūs esat laupītājs. Jūs domājat, ka esat par mani labāks? Ehē!
ViņŠ neatbildēja, bet Zārbergs pasmīnēja.
Tas jau arī tāds — nezina, kur galvu celt! — Zārbergs iečukstēja kādam biedram. — Tie abi grib uzstāties kā lielmaņi, jo viņi cēlušies no labām ģimenēm.
Zārbergs tuvojās Vitorfam.
Vai tu neturēsi muti! — Vitorfs iesaucās. — Tu vairāk nezini, kā nemieru Celt. Kas mēs būtu bez Lipa Tuliana? Muļķu bars, ko izputinātu pirmā kareivju nodaļa. Tagad tu zini, ko es domāju, un liec mani mierā!
Nu pagaidi tik, — Zārbergs murmināja. — Kad es reiz būšu vadonis …
Viņš uzcēlās un devās pie saviem draugiem bohēmiešiem.
Vitorfs domīgi aplūkoja alu.
Tā jau daudzkārt bija sniegusi laupītājiem patvērumu un tādēļ ierīkota visām vajadzībām.
Dažās vietās karājās biezi priekškari, kas alu pāršķīra vairākās daļās.
Te atradās arī trauki, podi, pat vienkāršas mēbeles, visvairāk egļu koka galdi un krēsli; koka vadžos karājās laupītāju bruņas.
Vitorfa sejā atspoguļojās arvien lielāks nemiers.
Virsnieks jau vakar solījās būt šeit, bet nav vēl nācis, — jaunais laupītājs teica bažīdamies. — Ka nav kas atgadījies. Es jau viņu brīdināju, bet viņš neklausīja.
Mežā atskanēja signāla troksnis, un bandīti kā elektrizēti uzlēca kājās,.
— Virsnieks Lips Tulians nāk, urā, nu atkal būs laupījums!
Zārbergs uztraukts vēroja gavilētājus.
Ari Guste bija uzlēkusi kājās.
Viss viņas augums drebēja kā drudzī un zilās, spožās acis priecīgi iedegās, kad gaidītais parādījās alas durvīs.
Vitorfs steidzās viņam pretī.
Beidzot, beidzot! — jaunais laupītājs iesaucās. — Es jau no tiesas domāju, ka jūs vairs nekad neatgriezīsities no pilsētas!
Vadonis spēcīgi paspieda viņa roku, viņu vienīgo sev līdzīgu atzīdams, jo arī Vitorfs bija cēlies no labas ģimenes.
Trakas greizsirdības pārņemts, tas bija nogalinājis savu sievu līdz ar draugu, kas bija izpostījis viņa laimi.
Pēc tam viņš bija aizbēdzis un piebiedrojies laupītājiem, jo arī viņam bija dzinušies pakaļ, kā arī atņēmuši viņa īpašumus.
Drēzdenē es izrēķinājos. — Lips Tulians teica. — Nu es atkal jūs vedīšu — zibens ātrumā parādīties un tikpat ātri pazust. Liksim bezsirdīgajiem lielmaņiem trūkties!
Un mēs jums sekosim, mēs cīnīsimies līdz beidzamai asins- pilītei, — Vitorfs drošsirdīgi atsaucās: — Lai dzīvo virsnieks!
Un laupītāji gavilēdami piebalsoja:
Urā, lai dzīvo Lips Tulians! Urā!
Jaunais vadonis pacēla roku, pavēlēdams klusēt. Ieraugot skuķes ap uguni, viņa seja apmācās vēl vairāk.
Jau atkal meitas, — viņš pusbalsī teica Vitorfam. — Vai šie ļaudis nemaz nevar bez skuķiem iztikt?
Uzrunātais paraustīja plecus.
Virsniek, tur neko nevar darīt. Sīs skuķes jau ar meža dzīvi apradušas un izspiegošanā mums daudzreiz pakalpo.
Vai meitene meža dzirnavās ir labi apgādāta? — Lips Tulians jautāja.
Jā, dzirnavnieks jau solījās gādāt par viņu kā par savu bērnu!
Nu labi, tad es esmu mierīgs; dzirnavnieks jau nu gan ir liels nelietis, bet viņš baidās no manis un neuzdrošināsies darīt pāri.
Nē, tas nebūs, virsniek. Kurp dosimies rīt?
Uz Prāgu! — viņš teica gausi un dobji.
Ā, es zinu — pie gubernatora!
Jā. Vai šim nelietim!
Jaunais vadonis devās uz alas dibenu.
Ārā jau sāka tumst. Nakts nāca ātriem soļiem, un vadonis jutās stipri noguris no tālā ceļa.
Novēlējis labu nakti, Lips Tulians iegāja atsevišķā telpā un iekrita mīkstā, čaukstošā sienā. Alā bija ieviesies klusums. Laupītāji sargājās trokšņot, bīdamies un cienīdami savu vadoni.
Virsnieks guļ, netraucējiet, — gāja no mutes mutē, un pat
Zārbergs ar saviem draugiem klusēja… Beidzot arī laupītāji cits pēc cita devās pie miera. Nepagāja ne stunda, kad pēdējais bandīts jau bija apgūlies, tik sargi stāvēja ārā, klinšu plaisā, lai varētu paziņot par ienaidnieka tuvošanos. Kādā telpā pēkšņi kaut kas sakustējās, biezais priekškars tika atvilkts, un daiļa, ziedoša meitene lūkojās apkārt.
Tā bija Guste, meža dzirnavnieka meita. Viņa bija viena savā guļamistabā, un viņai starp laupītājiem nebija neviena mīļākā; ar varu tai neviens nedrīkstēja tuvoties.
Labu brīdi tā skatījās apkārt, jo uguns vēl deva tik daudz gaismas, ka pat attālākie kakti Vilku alā bija saskatāmi.
Nekas nekustējās, tik dobja šņākšana liecināja, ka laupītāji guļ cietā miegā. Meitene paslīdēja aiz priekškara. Guste bija ģērbusies vaļīgi, jo nakts bija silta. Alā valdīja klusums.
Vieglais, īsais ņieburs bija gandrīz vaļā, un, kad Guste pacēla savas baltās, līdz pleciem kailās rokas, lai sakārtotu tumšos matus, viņa izskatījās ļoti kaira, vilinoša.
Meitene ļoti labi apzinājās, cik viņa skaista; tas bija lasāms viņas apmierinātā skatā.
Smalkās kājiņas pa akmeņiem uzmanīgi likdama, skuķe klusi pagāja gar uguni.
Kurp gan viņa devās? Vai viņai nebija slepens mīļākais?
Pēkšņi Guste apstājās.
Viņa stāvēja aiz priekškara, kas atšķīra vadoņa telpu no pārējām. Klausījās. Straujā elpa, kas cilāja viņas krūtis, liecināja par uzbudinājumu. Iekšā viss klusu. Vēlreiz pametusi bailīgu skatu visapkārt, Guste iemuka telpā.
Pa priekškara spraugu iestaroja izplēnoša ugunskura spīdums un apgaismoja virsnieka daiļo stāvu.
Guste skatījās vīrišķīgi daiļajā sejā.
Guļ, — viņa čukstēja.
Skaistule lēnām gāja tuvāk; viņas puspavērtās lūpas šķita iz- galējušās mīlas skūpstu. Nu jau Guste bija nometusies ceļos blakus guļasvietai.
Jaunais vīrietis pavēra acis, briesmīgas un reizē neizsakāmi skumjas acis. Lips Tulians uzreiz ievēroja stāvu sev blakus un tūliņ ar labo roku tvēra pēc pistoles.
Es tā esmu, — Guste dvesa. — Nedomājiet, ka esmu ienaidnieks, ai nē — nē!
Bandītu vadonis uzlūkoja meiteni.
Guste kā mīļa nāra lūgdamās pacēla rokas augšup. Vaļīgais ņieburs tik pa daļai sedza krūtis, mati kā tumši viļņi appludināja meitenes daiļās formas.
Ak jūs, — Lips Tulians pusbalsī teica. — Ko jūs, Gustiņ, no manis gribat?
Dedzīgs, kvēls skats sastapās ar viņa skatu.
Es citādi nevarēju, — Guste čukstēja. — Piedodiet man, ka nācu. Sabariet mani, es pacietīšu, bet citādi nevarēju!
Bandītu vadoņa sejā nepakustējās ne vaibstiņš. Guste ilgi nevarēja ciesties.
Es jūs ļoti mīlu, — viņa kaislīgi teica. — Mīlu līdz izmisumam. Jūsu tēls mani neatstāj, lai ietu kurp iedama. Te es esmu, dariet ar mani, ko gribat!
Meitenes daiļā galva liecās uz priekšu, un viļņojošie matu plūdi izlija pār bandīta rokām. Viņš skatījās meitenē, redzēja tās mirdzošo kaklu, baltos plecus, kas kā marmors laistījās zem melnā samta ņiebura.
Mirklī iedegās arī Lipa Tuliana acis, viņš taču bija viens pats ar skaistu, kaislīgu meiteni. Mirkli iedrebējās viņa rokas, kā sniedzoties pēc viņas… Tad sejai pārslīdēja ēna. Viņš pacēla meitenes daiļo galviņu.
Dodiet savu mīlu, Gustiņ, savu sirdi kādam citam! — Lips Tulians mierīgi teica.
Jūs mani nicināt? — Guste aizsmakusi jautāja.
Viņš papurināja galvu, bet meitene to nemanīja.
Neviens no jūsu ļaudīm nevar lielīties, ka es būtu viņa mīļākā bijusi, — viņa dedzīgi turpināja. — Neviens nav mani aizskāris, to es jums zvēru pie visa, kas man ir dārgs un svēts.
Nepārprotiet mani, Gustiņ, — Lips Tulians atbildēja. — Es jau zinu, ka meža dzirnavnieka meita atraidījusi katru puiša tuvošanos. Bet tomēr . . .
Kas, jel runājiet! — viņa sauca, arvien vairāk iekarsdama.
Es nevienu vairs nemīlēšu, — Lips Tulians tikko sadzirdami teica. — Manī viss ir miris, tukšs. Nē, nē, vēl vienas jūtas tur dzīvo, tās šaudās un deg kā uguns!
Mīla, — Guste sacīja.
Nē, atriebība, — Lips Tulians atbildēja.
Sos briesmīgos vārdus viņš izrunāja tik maigi, bet tumšajās acīs gailēja patiesi drausmīga liesma; bandītu vadonis tiešām pazina vēl vienīgi savu atriebību.
Guste uzlūkoja viņu izbijusies un apbrīnodama; nekad tas viņai nebija licies tik skaists un iekārojams, kā šinī acumirklī.
Kaisles uzplūdā tā aptvēra viņu ap vidu.
Es jums palīdzēšu, — Guste murmināja. — Dienu un nakti iešu jums līdzi. Ak, neatstumiet mani! Sieva atrod ceļu, kad vīrs to pazaudē. Es atriebšos tiem, kas jūs vajāja, bet ņemiet mani, atbildiet manai mīlai, kas gatava nest katru upuri.
Viss velti, Gustiņ, manu apņemšanos nekad nevar satricināt, jūs jau_ mani pazīstat!
Ā, jūs mīlat Elzbeti, — Guste pēkšņi iekaisa, trakas greizsirdības pārņemta. — Tādēļ jūs mani atstumjat, — viņa aizvainota turpināja. — Ha, vai es jums neesmu diezgan skaista, vai arī jūs mani ienīstat tādēļ, ka esmu tikai meža dzirnavnieka meita?
Nekā tamlīdzīga, Gustiņ; jūs esat skaista, bet jūs varat darīt laimīgu kādu citu!
Es negribu, nē; es gribu, lai jūs mani mīlētu, nevienu citu es nevaru ieredzēt. Un es nemaz neprasu, lai jūs mani ņemat par sievu, to es neprasu. Tik mīlu, mīlu es lūdzos. Ņemiet mani sev, es dodu jums visu, kas man ir, jā, visu … visu!
Tik Lips Tulians varēja pretoties, kad tik jauna, daiļa meitene klusā, vientuļā naktī lūdzās mīlu. Viņš ātri piecēlās no savas guļamvietas.
Ejiet, Gustiņ, — viņš teica, trīcošo meiteni uz priekškara pusi bīdīdams. — Man ir strauja sirds un pārbaudījums bija grūts, bet es gribu palikt uzticīgs savai Hedvigai.
Meitene stāvēja ārpusē, priekškars jau atkal bija ciet. Bet mežonīgā kaisle lauzās uz āru ar savu pirmatnējo spēku.
Tu negribi mani mīlēt? — apslāpēti vārdi raisījās pār drebošām lūpām. — Bet tev tas jādara, jo es gribu, un tu man piederēsi. Neviena cita tevi neapkamps mīlā, pat tava Hedviga, lai arī man ar katru Sāncensi vajadzētu izrēķināties ar auksto tēraudu! Ha, šī tikumīgā Elzbete, viņai jāpazūd, viņš nedrīkst to vēlreiz redzēt. Tagad es zinu, ka ienīstu viņu!
Nabaga Elzbete, kāds gan būs tavs liktenis?
12. nodaļa PIRMS UZBRUKUMA
12. nodaļa PIRMS UZBRUKUMA
Aiz Prāgas pilsētas mūriem grima asinssārta saule, tās stari zeltīja Hradžinas pils torņus un logus. Sī pils stāvēja uz augstas kraujas klints kā skaistās Moldavas pilsētas valdone. Vakara zvani no baznīcu torņiem atbalsojās kalnos un mežos, kas plašā apkārtnē apņēma pilsētu.
Tur ar saviem klaidoņiem bija apmeties Lips Tulians.
Saprotams, ka tie nevarēja ceļot kopā pa biezi apdzīvoto Bohē- miju, un tādēļ, pārģērbušies kā zemnieki, mednieki un tirgoņi, pa vienam bija salasījušies norunātā vietā.
Arī skuķes bija līdzi, jo laupītāji bez viņām nevarēja iztikt — no tām viņi ievāca visas galvenās ziņas.
Laupītāju nometnē sevišķi stingri tika ievērots klusums. Viņi" uzturējās biezā mežā, grūti pieejamā vietā, zinādami, ka Prāgas gubernators ir viņu bīstamākais ienaidnieks, un mazākās neuzmanības dēļ varēja sagaidīt, ka tas pavēlēs kareivjiem pārmeklēt visu apkārtni.
Zārberga nometnē nebija, tikai pats Lips Tulians un Vitorfs ar saviem ļaudīm. Jaunais vadonis stāvēja kādā pakalnē un skatījās pāri uz tālo pilsētu.
Viņš dzirdēja zvanus, taču tie viņam nevēstīja mieru, bet sauca atriebt. Tagad viņš gribēja atmaksāt par visu, ko cietis. Ar procentiem atmaksāt.
Beidzot, beidzot, — laupītājs murmināja. — Tur ir pilsēta,, tur ir Hradžina, gubernatora sēdeklis! Tur dzīvo Hedviga ar ienīsto vīru, ja nav mirusi. Ha, pacieties vēl īsu laiciņu, tu, nemierīgā sirds„ atriebējs ir klāt — sargies, grāf Martinic, skaistās Moldavas pilsētas asinssuns!
Aiz jaunā vadoņa tuvojās soļi. Nācējs bija Vitorfs.
Vai izlūki jau atpakaļ? — Lips Tulians jautāja ar ierasto- mieru.
Vēl nav, virsniek, un Zārberga ari vēl nav, tas katrā ziņā jau iet pats savu ceļu. Sis līdējs varbūt pat tīko pēc jūsu dzīvības!
Lips Tulians nicīgi iesmējās:
Es nebīstos Zārberga, jo viņš ir ļoti bailīgs. Jau daudzreiz esmu par to domājis, vai neparādīt viņam ceļu. Bet viņš un viņa bohēmieši mums tagad vajadzīgi.
Vitorfs piebalsoja.
Viņš palika uz vietas, bet Lips Tulians, viņam pamādams, devās tālāk. Vitorfs saprata, ka vadonis grib būt viens ar savām atriebības domām.
Bandītu vadonis iegāja biezā, tumšā egļu mežā.
Mežs bija viņam svešs, tomēr viņš soļoja tik droši, it kā še būtu uzaudzis. Laupītāju vadonis gāja arvien tālāk.
Pēkšņi viņš apstājās un ieklausījās. Vai krūmos' čukstoši nesarunājās? Tūliņ viņš ievēroja arī platu, gaišu svītru, kas gāja caur mežu un bija tālu redzama.
Lips Tulians ieraudzīja tālumā kaut ko sarkanu un, labāk apskatoties, redzēja kādu zemnieku sievu tuvojamies ar saini uz muguras.
Balsis krūmājā kļuva skaidrākas. Vadonis klusiņām līda tuvāk.
— Tur nāk kāda sieva, — viņš dzirdēja. — Tā bez šaubām būs bijusi tirgū, laba summiņa spožo guldeņu būs makā,. Tie mums jādabū.
Jā, bet vecā sacels brēku! ,
Muļķi, pārgriezīsim viņai rīkli un paslēpsim mežā!
«Tas ir Zārbergs!» Lips Tulians domāja.
Sieva nāca tuvāk. Krūmi brikšķēja —»Zārbergs pabāza galvu pa ceriem un kāri lūkojās uz ceļu. Tad pēkšņi sarāvās.
Divu soļu atstatumā, iesāņus, stāvēja virsnieks, viņa acis neatlaidīgi vēroja nelieti.
Uz priekšu! — Lips Tulians teica. — Es domāju, tu taču gribi aplaupīt un nogalināt nabaga sievu. Uz priekšu, ko tu kavējies ar .saviem draugiem?
Pats velns to te atnesis, — blēdis murmināja. — Elle un velns, nekur tu bez viņa netiec!
Bohēmieši vairs nedomāja pastrādāt bezdievīgo darbu un bijīgi skatījās un savu vadoni. Lips Tulians devās klāt.
Vai to tu sauc par ziņu ievākšanu, Zārberg? — viņš teica. — Vai domā, ka es tevi pa jokam sūtīju un tu vari vazāties, kur iedomājies?
Zārbergs vai plīsa aiz dusmām, bet sargājās tās izrādīt.
Virsniek, — viņš iesāka, bet viņa kaķa acis šķielēja ļauni. — Savu pienākumu esmu kārtīgi izpildījis; patlaban jau gribēju doties uz nometni, kad …
Es izjaucu tavu nodomu aplaupīt nabaga sievu, — virsnieks viņu pārtrauca. — Nelieti, vai tu jau aizmirsi manu pavēli: vai es reizi pa visām reizēm netiku piekodinājis neatņemt nabaga ļaudīm nevienu kapeiku? Vai bagāto varmāku nav diezgan?
Zārbergs palocījās zemodamies.
Piedodiet, virsniek, mēs domājām, ka tā sieva ir bagāta. Galvenais, — viņš dedzīgi turpināja, redzēdams Lipa Tuliana pieri draudoši apmācamies. — Galvenais, esmu atradis drošu ceļu, kā piekļūt Hradžinas pilij.
Jaunā vadoņa seja noskaidrojās.
Vai patiesi? — viņš iesaucās.
Jūs varat mani gabalos sašķaidīt, ja es meloju, — blēdis atbildēja uzelpodams. — Samīt jūs mani varat, ja tas nav tā, kā es saku.
Un kur šis ceļš ir? — vadonis jautāja. — Tu zini, pa vārtiem mēs nevaram iet un pār augsto mūri arī ne.
To es zinu, — Zārbergs atbildēja. — Nāciet, virsniek, es jums tūliņ parādīšu.
Pa to laiku bohēmieši, bīdamies no soda, bija aizlaidušies.
Prāgu jau ietina vakara krēsla.
Skatieties tur, — Zārbergs rādīja. — Redziet to ēku cieši pie pilsētas mūra, virsniek, vai jūs to pazīstat?
Zināms, tas ir mūku klosteris.
Ha, ha, ha, — bandīts iesmējās. — Un tur vecā ēka, Hra- džinas tuvumā, redziet, virsniek, tas ir sieviešu klosteris. Tur ir jaunas, skaistas meitas, glīti un patīkami skuķi!
Lips Tulians kļuva nepacietīgs.
Pietaupi tu savas garlaicīgās runas! Kur ir ceļš uz Hradžinu, uz gubernatora pili?
Pamazām, palēnām, virsniek, tūliņ jūs dzirdēsit. Redziet, nav daudz to, kam zināms, ka apakšzemes eja savieno mūku klosteri ar sieviešu klosteri, bet es nu reiz esmu no zinātājiem, un tāda eja tur ir!
Lips Tulians uzmeta runātājam jautājošu skatu.
Kādēļ tāda eja ir, jūs gribat zināt, virsniek? — bandīts turpināja. — Ļaunas mēles pļāpā, ka mūkiem ir šis tas kopējs ar daiļām mūķenēm. Ko var zināt, visādi tiek runāts, bet viens ir skaidrs: eja no klostera baznīcas iet pa pilsētas apakšu uz Hradžinu!
Laupītāju vadonis drūmi lūkojās zemē.
Ko tas līdz, — viņš teica. — Klosteris ir iekšpus pilsētas mūra.
Gluži pareizi, bet mūrī ir dzelzs vārtiņi, un, ja mēs tik pār- kuļamies ūdensgrāvjiem pāri, tad pārējais — bērnu spēle! Te ir vārtiņu atslēga.
Lips Tulians brīnīdamies ieraudzīja Zārberga rokā savādu, diezgan lielu slēdzeni.
Vai nav taisnība, virsniek, tagad jūs redzat, ka jūsu uzticamais Zārbergs jums vajadzīgs, — bandīts dižojās.
Lips Tulians ar pūlēm apspieda netīksmi, apzinādamies, ka viņam jābūt pateicīgam par iespēju atriebties.
Šonakt es mēģināšu iekļūt klosterī, — viņš, ātri apdomājies, teica Zārbergam. — Un tu viens pats nāksi man līdzi!
Bandīta sejā iedegās ļauns uzvaras prieks, kad vadonis griezās atpakaļ uz nometni.
Šonakt mēs vieni paši, — viņš murmināja. — O, šo gadījumu der izlietot, tāds vairs tik drīz neatgadīsies. Ha, ha, ha, no pazemes vairs neiznāks divi, bet viens, un tas būšu es, Zārbergs — nākošais bandītu vadonis. Oho, tad tik ies zaļi!
13. nodaļa NAKTSGAITAS
13. nodaļa NAKTSGAITAS
Divi tumši stāvi gāja pa laukiem, kas stiepās līdz pašiem Prāgas mūriem. Tie bija Lips Tulians un Zārbergs, kas gribēja veikt savu pārdrošo plānu.
Nakts bija tumša. Biezi mākoņi klāja debesis. Bet Lipam Tulia- nam tas šķita izdevīgi, jo tumsā viņiem nebija jābaidās no sargiem, kas staigāja šurp un turp pa mūri. Abu starpā neviens vārds netika runāts.
Zārbergs veda, kā jau ceļa zinātājs, un virsnieks sekoja viņam uz pēdām.
Viņi bieži apstājās un ieklausījās. Bet nekas aizdomīgs nebija dzirdams. Tik vējš šņāca, un šad tad iedārdējās pērkons.
Viņi soļoja ātrāk. Pa labi un kreisi atradās lieli vaļņi, apcietinājumu priekšskanstis, caur kurām varēja izkļūt uz ūdensgrāvjiem.
Abi žigli metās grāvī un peldēja. Pēkšņi Zārbergs apslāpētā balsī sauca palīgā. Lips Tulians saķēra grimstošo aiz apkakles un laimīgi izvilka krastā.
Zārbergs bija tā pārbijies, ka tikko varēja turēties kājās. Ar rokām gar mūri taustīdamies, viņš stostīdamies teica:
Te ir dzelzs vārtiņi.
Labi, slēdz vaļā! — Lips Tulians atbildēja, vēlreiz uzmanīgi ieklausīdamies.
Zārbergs, drebuļu kratīts, meklēja atslēgu.
Vai suņu nav pagalmā? — vadonis jautāja.
Nē!
Tad uz priekšu! Taisi drīz!
Zārbergs zināja, ka laiks ir dārgs. Viņš ātri un uzmanīgi atslēdza vārtus.
Vārtiņi iečīksējās, un abi vīri kā spoki izlīda caur mūri.
Nu viņi atradās klostera dārzā, reibinošu rožu smarža tvanoja pretī, un iesānis, no augstajiem klostera baznīcas logiem atspīdēja gaišums.
Mūki ir sapulcējušies uz aizlūgumu, — Lips Tulians ieminējās, kad dzelzs vārtiņi atkal bija aizslēgti.
Jā, uz nakts mesi, bet tā drīz beigsies un mēs varēsim rīkoties.
Vai mēs gaidīsim tepat?
Nē, virsniek, baznīcas durvis ir vaļā, tagad visizdevīgāk tikt iekšā, mūki mūs nepamanīs!
Padoms bija labs.
Abi mūki līda pa krūmiem un brītiņu vēlāk jau sasniedza baznīcu.
Zārbergs nebija maldījies — durvis bija vaļā.
Nu ir labi, — bandīts dvesa. — Virsniek, tik bez trokšņa…
Blēdis attaisīja iekšējās durvis, un abi divi bez trokšņa kā spoki
ielīda baznīcā. Tikai pats baznīcas vidus bija apgaismots. Tur mūki, koka krēslos sēdēdami, domīgi skaitīja lūgšanas.
Zārbergs ielīda kādā koka solā un noliecās zemē. Tik Lips Tulians vēl stāvēja.
Brīnišķas domas sāka viļņot viņa dvēselē. Viņš redzēja Tuna pils baznīcu, dzirdēja savas iemīļotās Hedvigas jāvārdu, ar ko viņa tika saistīta ar citu.
Pēkšņi Zārbergs viņu paraustīja aiz svārkiem.
Velns rāvis, virsniek, liecieties pie zemes — tie jūs ieraudzīs!
Ne vārda nebilzdams, jaunais vīrietis pabēga aiz kāda sola, jo
mūki jau cēlās augšā no sēdekļiem un atstāja baznīcu.
Zārbergs uzmanīgi glūnēja no savas paslēptuves.
Hallo, virsniek, vai tur divi melnsvārči neaizlīda aiz lielā altāra? — viņš klusi jautāja.
Vadonis atmodās kā no dziļa sapņa.
Ko tu gribi?
Es domāju, ka divi mūki palika baznīcā!
Nē, visi aizgāja!
Tā … — Zārbergs gausi atbildēja. — Nu, manas acis gan nekad nekļūdās!
Nāc tik, ir jau laiks!
Zārbergs vilcinādamies sekoja vadonim, kas bez trokšņa soļoja pa krusta ejām.
Kurp ved ceļš lejā? — Lips Tulians jautā.
Tūliņ aiz lielā altāra ir akmens, viegli paceļams, es jau sen to esmu izpētījis.
Lips Tulians uzmeta viņam neuzticīgu skatu, bet neko neteica, jo šoreiz viņam gribot negribot bija jāpaļaujas uz Zārbergu.
Tas zagšus paskatījās aiz altāra.
Te es abus melnos redzēju, — viņš teica. — To es skaidri zinu. Nē, var jau būt, ka viņi arī aizgājuši, citādi taču man vajadzētu tos ieraudzīt.
Un bandīts tūliņ sāka rīkoties.
Neizdziestošās lampas gaismā viņš pakampa kādu masīvu akmens plāksni, uz kuras atradās vecs kapa uzraksts.
Un brīnums, akmens cēlās viegli, kaut arī tik milzīgi liels; tur jābūt apslēptam mehānismam.
Lips Tulians stāvēja Zārbergam blakus. Tas izvilka rūpīgi paglabātu zagļa laternu.
Tepat mums jākāpj lejā, virsniek, ātri, — Zārbergs mudināja, akmens pakāpes rādīdams, kas veda dziļā tumsā.
Laterna bija iedegta.
Zārbergs gāja uz kāpnēm, Lips Tulians sekoja. Un akmens plāksne, kā garu rokas kustināta, aizslīdēja ciet.
Ejas dibens bija sasniegts, un vīri gāja uz priekšu.
Pēkšņi Zārbergs apstājās.
Mierā! Visi velni, virsniek, ātri! — viņš čukstēja aiz bailēm vai stīvs un žigli atrāvās sāņus.
Tur kāds nāk, — Zārbergs teica. — Virsniek, atpakaļ, ļaudis tuvojas.
Viņš jau grasījās bēgt, kad vadoņa dzelzs roka sagrāba viņu.
Paliec še, zaķapastala; nekusti no vietas, vai…
Iekams Zārbergs paspēja atbildēt, Lips Tulians, kura vanaga acis visu ievēroja, ar varu aizrāva viņu projām.
Ejā vietām bija koka balsti un tur, kur viņu vairāk kopā, diviem vīriem bija pilnīgi iespējams paslēpties.
Zārbergu sev līdzi vilkdams, laupītāju vadonis steidzās turp.
Bija arī pēdējais laiks, jo soļi nāca arvien tuvāk.
Lips Tulians iebīdīja Zārbergu paslēptuvē un aizlīda arī pats; tai pašā acumirklī ejā paspīdēja laternas gaisma.
Vai tu nupat nedzirdēji tādu kā troksni? — kāda sveša, aizsmakusi balss jautāja.
Dzirdēju gan, bet tas būs kāds sikspārnis vai pūce; šādi kustoņi apakšzemes ejās nav retums.
Zārbergs skatījās pa divu stabu spraugu.
Divi vīri nāca pa eju, apdomīgi uz priekšu kustēdamies, un bieži apstājās klausīdamies.
Tie abi ir mūki, — Zārbergs teica tik klusi, ka vadonis tikko varēja dzirdēt.
Jā, tie bija abi mūki, kas baznīcā paslepus iegāja aiz altāra; šajā ejā tie bija ienākuši pa citu ieeju.
Arī Lips Tulians varēja mūkus labi redzēt; viņu ļaunās sejas liecināja par lielu uzbudinājumu.
Mūki apstājās bandītiem taisni pretī. Zārbergam tas bija ļoti nepatīkami, kamēr Lips Tulians aukstasinīgi gaidīja, kas būs.
Nu, kā ir? — viens no mūkiem ieminējās. — Es domāju, mēs varam doties ceļā.
Vēl jāpagaida, — otrs atbildēja. — Jo jaunā, skaistā novice tik ap pusnakti ierodas uz lūgšanu. Un līdz tam vēl tālu. Pa to laiku mēs varam pamatīgi apspriesties!
Kā tu gribi, — otrs klostera brālis, ļauni iesmiedamies, atbildēja. — Es pilnīgi paļaujos tavai vadībai, ha, ha, ha! Nav jau pirmā reize, kad tu ej šo slepeno ceļu.
Tā ir, — otrs piebalsoja. — Es arī klostera vientulībā protu baudīt dzīvi.
Un vai tā novice tiešām ir tik skaista, kā tu saki?
Jā, nav vairs nekā daiļāka, to man pateica klostera durvju sardze, mana draudzene. Savs noslēpums daiļajai svešiniecei tomēr ir, jo viņa klusā naktī klaudzinājusi aiz klostera vārtiem un izteikusi vēlēšanos pieņemt mūķenes šķidrautu.
Kā viņu sauc?
To neviens nezin, viņa saucas māsa Hedviga, skaistā grēciniece, ha, ha, ha! Šonakt es piedošu viņas grēkus, un rīt — rīt neviens nezinās, kur māsa Hedviga palikusi, jo nevienam citam kā vien man slepenā eja nav zināma.
Un es ņemšu dalību tavā laimē, vai ne?
Jā, to esmu tev apsolījis, jo tu man palīdzēsi. Bet tagad nāc, nu jau varam doties ceļā.
Atkal skanēja mūku nedrošie soļi, gaišums attālinājās un nakts- gaitnieku melnie stāvi pazuda ejas līkumā. Lips Tulians atstāja slēptuvi.
Man pakaļ, Zārberg, — viņš čukstēja. — Seko man uz pēdām! Te nāksies kauna darbu aizkavēt; spriežot pēc tā, ko es dzirdēju, abi nelieši grib pastrādāt varasdarbu pie svētās.
Zārbergs neatbildēja, bet viņa viltīgās acis nemierīgi zibsnīja.
Lips Tulians taustījās gar sienām, jo laternu nedrīkstēja aizdedzināt: mūki varētu ieraudzīt gaismu.
Zārbergs pa to laiku kala savu plānu.
Tagad, vai nekad, — viņš dvesa.
Ja viņam netrūktu drosmes, tas varētu ar labi mērķētu šāvienu no mugurpuses izrēķināties ar vadoni.
Ak nē, viņš pārāk bailīgs, lai to iespētu. Zārbergs arī zināja, ka Lips Tulians sašķaidīs viņu gabalos, ja nebūs uz vietas pagalam.
Jaunais cilvēks, vēl arvien gar sienām taustīdamies, ātri devās uz priekšu, jo mūku soļi vairs nebija dzirdami.
Pagaidi, te blakus ir caurums, — laupītāju vadonis ieminējās. — Zārberg, kur ir īstais ceļš?
Mums jāgriežas pa labi, — nelietis atbildēja. — Mūki ir aizgājuši, jo eja ved zem sieviešu klostera baznīcas.
Lips Tulians ticēja šiem vārdiem. Sīs telpas viņam svešas, bet Zārbergs noteikti te ir bijis, un jaunais vadonis iegriezās ejā pa labi.
Atri, virsniek, atri, — blēdis mudināja. — Citādi mūkus vairs nepanāksim, un tie savu upuri jau būs pārvarējuši!
Bet tā mudināt nemaz nevajadzēja, jo Lips Tulians gāja uz priekšu tik ātri, cik tas tumsā iespējams.
Jaunais vīrs gribēja aizkavēt neģēlību, arvien ātrāk viņš steidzās uz priekšu. Te — aprauta iekliegšanās — Lips Tulians tvēra mūri, kur pieturēties; viņš krita.
Velti — tukšajā ejā atkal iesaucās balss un smagais ķermenis krita dziļi, dziļi, atsizdamies pret cietu klonu.
Zārbergs metās zemē.
Virsniek, — viņš sauca uz leju. — Virsniek!
Nekādas atbildes.
Nelietis piecēlās.
Izdevās, — viņš sprauslāja. — Izdevās! Ha, ha, ha, virsnieks guļ apakšā velvē, un, ja vēl nav pagalam, tur viņam neizbēgami jāmirst. Mans mērķis ir sasniegts, tagad es esmu laupītāju bandas vadonis, jo neviens cits nevar to vadīt. Un skaistā Elzbete būs mana mīļākā — oho, nu ies zaļi!
Nelietis atkal klausījās — kapa klusums; neviena skaņa nenāca no dziļumiem.
Zārbergs varēja līksmot, jo viņa plāns bija izdevies: viņš pats vadoni te ievilināja, un nu tas bija iekritis velvē.
— Lips Tulians uz mūžu aprakts, — viņš murmina, izejai tuvodamies. — Es jau atgriežos, un, kad biedri dzirdēs, ka viņu vadonis aiz savas pārgalvības kritis nelaimē, tad atskanēs: — Lai dzīvo laupītāju vadonis Zārbergs!
Pēkšņi viņš izbailēs iekliedzās.
14. nodaļa NEĢĒĻU DARBS
14. nodaļa NEĢĒĻU DARBS
No sieviešu klostera torņa dobji izskanēja pusnakts zvani. Spoku stunda bija klāt, un tajā, pēc senlaiku teikām, mirušo dvēseles klaiņo pa zemesvirsu.
Kā tumšs klinšu blāķis sieviešu klosteris rēgojās pāri pilsētas celtnēm.
Logos nespīdēja neviens gaismas stars, vienīgi pa kādu raibu rūti no klostera baznīcas plīvoja vāja gaismiņa. Tā bija mūžīgās uguns liesmiņa pie lielā altāra.
Vājā blāzma apgaismoja vienīgi tuvējo apkārtni, citādi visa baznīcas iekšiene bija tumša, tik pa brīžam spokaini pazibēja svēto tēli un eņģeļu galvas.
Vai tur kas nesakustējās ap lielo altāri, vai nečaukstēja drēbes? Vai tur nelocījās kāds no viņpasaules, no kapenēm uzcēlies gars?
Ak nē, tas bija cilvēks, kas dedzīgā lūgšanā noslīdzis ceļos pie altāra; mūžīgā uguns liesma apgaismoja jaunas, bālas sievietes brīnišķi vijīgo stāvu.
Daiļā lūdzēja šķita atraisījusies no visa laicīgā, un debešķīgi skaistā seja bija pievērsta krustā sistajam Pestītājam.
Tā bija Hedviga.
Mans Pestītāj, uzklausi manu lūgšanu, — viņa lūdza. — Es nelūdzu par sevi, bet piedod viņam, tam, kuram pieder mana sirds, atgriez viņa prātu, lai viņš atstāj ļauno ceļu. Ak, Kristus, visas pasaules Pestītāj, piedod Filipam viņa grēkus!
Asaras ritēja pār bālās, daiļās lūdzējas vaigiem, kad mazās, drudžaini karstās rokas cēlās pret krustā sistā tēlu. Mūžīgā uguns blāzmoja augšup, un šķita, ka krustā sistā Pestītāja vaigs, žēlastības apstarots, pievērsies lūdzējai.
Atgriez viņa prātu, ak Pestītāj, — Hedviga lūdza. — Viņš ir smagi grēkojis, bet viņa sirds nav ļauna, viņš aizrāvies ļaužu cietsirdības dēļ un sabiedrojies ar laupītājiem, kas aplaupa savus līdzcilvēkus. Viņš mani vairs nemīl, bet es nedusmoju, es gribu mīlēt tevi, manu Pestītāju. Tu esi mans pēdējais patvērums; es gribu klosterī aizlūgt par Filipa grēkiem.
Daiļās lūdzējas balss izskanēja kā ievainots zvans. Briesmīgas sāpes plosīja mīlas pilno sirdi. Ak, Hedviga varēja kliegt un tomēr neizkliegt aso moku dedzi. Jo Filips, bezgala mīļais Filips viņu ir aizmirsis.
Tā Hedviga domāja. ' Nedēļām ilgi viņa meklēja to, daudzkārt maldījās, gulēja mežā, līdz ieraudzīja laupītāju vadoni liecamies pār skaistu meiteni un glāstām viņas mīļo sejiņu. Iekunkstēdamās viņa spieda roku uz viļņojošās krūts. Tur iekšā dega un sāpēja, it kā kāds ar nažiem graizītu.
Lūzti, asiņainā sirds, — viņa čukstēja. — Lūzti, tik mieru, mieru — es gribu mirt!
Bezgalīgas sāpes bija pārņēmušas Hedvigu.
Viņa nedzirdēja troksni aiz altāra.
Tur uzlīda divi tumši stāvi, kaisliem iekāres skatiem uzlūkodami daiļo lūdzēju.
Tā ir viņa, — viens no mūkiem ieminējās. — Uz priekšu, projām viņu!
Hedviga uzlēca kājās.
Divi mūki, kapuces pār sejām uzvilkuši, kā spoki no veļu valsts uzbruka viņai.
Hedviga gribēja kliegt.
Par vēlu! Smaga roka aizspieda muti, izbaiļu kliedziens nosmaka, spēcīgas rokas apkampa viņas stāvu un vilka puspaģībušo aiz lielā altāra.
Neliešu pēkšņā ierašanās nebija nekāds brīnums, jo arī te, marmora klonā, bija uzcelta akmens plāksne, gluži tāpat kā mūku klostera baznīcā; arī te šaurās kāpnes veda lejā.
Hedviga sāka nojaust briesmas, kādas viņai draudēja. Ar visiem spēkiem viņa pūlējās izrauties no uzbrucēju rokām, kas smiedamies vilka savu upuri pa kāpnēm lejā.
Augšā akmens pats no sevis mehāniski aizvērās, un abi mūki stāvēja laternas apgaismotā ejā.
Viens no uzbrucējiem, spēcīgs mūks, turēja Hedvigu rokās, kamēr otrs bezkauņa ar lakatu aizsēja viņas muti, lai apklustu moku pilnie vaidi.
Kurp? — otrs mūks jautāja.
Pacieties, draudziņ, — atbildēja pirmais, kas turēja Hedvigu kā dzelzs, žņaugos. — Tev būs ko pabrīnīties, kad redzēsi, ko slēpj šis apakšzemes ceļš. Bet nu nāc, nakts ir īsa, un, dienai austot, mums jābūt atpakaļ klosterī.
Hedvigu sev līdzi vilkdams, viņš ātri devās pa priekšu, kamēr viņa pavadonis ar laternu apgaismoja ceļu.
Hedviga bija tuvu nemaņai.
Bet, iedomājot briesmas, viņa pārvarēja sievišķīgo vājību, zinādama, ka viņas gods ir apdraudēts, ka bezkaunīgie mūki izpildīs iekāroto.
Viņa saņēma beidzamos spēkus un mēģināja izrauties.
Par velti, dārgā, — nelietis pavīpsnāja. — Veltas pūles, ha, ha, ha! Jūs neesat pirmā, kuru nesu uz slepeno istabu.
Otrs klostera brālis griezās pie sava biedra.
Bet ja viņa mūs uzdod?
Ha, ha, ha, tas nekad nenotiks. Viņa ir skaista, bet līdzko viņa mums apriebsies — pazudīs tāpat kā visas citas. Dienasgaismu viņa nemūžam vairs neredzēs, jo šīs ejas noslēpumu bez mums neviens vairāk nedrīkst zināt.
Otrs ņirdza kā pats sātans.
Ātrāk, — Hedvigas nesējs uzsauca. — Ej ātrāk, tur jau ir slepenā ieeja mūsu paslēptuvē, kur mūs gaida pasaules prieki. Tā ir karaliski ierīkota te, pazemē, redzēsi — tur būs ko pabrīnīties. Ak, neplosies, mans daiļais bērns, tas ir veltīgi, no mums jau tu neizbēgsi!
Bet izmisums Hedvigai deva milzu spēku.
Viņas acīs briesmīgās krāsās jau tēlojās neģēlīgais skats; visus spēkus saņemdama, viņa atsvabināja vienu roku un nākošajā acumirklī sagrāba bezkaunīgā mūka kapuci. Nelietis lādēdamies gribēja satvert savu upuri, bet neviļus paslīdēja kāja. Neko nedomādams, viņš tvēra ar labo roku, meklēdams, kur pieķerties.
Hedviga juta žņaugus atlaižamies un ar visiem spēkiem izrāvās no vīru nagiem.
Tas kā izgalējies vilks tvēra pēc viņas drēbēm un satvēra to aiz svārkiem. Necilvēks gribēja viņu kampt aiz rīkles.
Hedviga rāvās uz priekšu, plānā drēbe izšķīda, un mūks ieraudzīja savos pirkstos stērbeles.
Hedviga izrāvusies iebēga tumšajā ejā.
Ķer viņu, — neģēlis sauca. — Ķer viņu!
Skubināšana bija lieka, jo otrs mūks jau dzinās pakaļ, ko mācēja.
Hedviga bez domāšanas skrēja uz priekšu, pati nezinādama kurp, tik projām, projām! No bezkauņām, varmākām. Mūks, vajātājs, jau turpat būtu viņu saķēris, kad biedrs to panāca un satvēra aiz elkoņa.
Stāvi, citādi ieskriesi dziļumā! — viņš uzsauca.
Tai pašā acumirkli atskanēja vaids, tad švīkoņa, kā dziļi kaut kam krītot, un dobjš troksnis apstiprināja notikušo.
Laid mani viņai pakaļ! — sauca mūks, kas bezmaz Hedvigu bija panācis.
Par vēlu, — viņa biedrs sabozies murmināja. — Bēgle iekrita kapu velvē. Tur apakšā viņa guļ sadragāta, un, ja vēl būtu dzīva — drīz tā kā tā mirtu.
Dosimies lejā! — otrs kā sasvilis izsaucās. Tam kremta, ka laupījums izsprucis.
Nav iespējams. Tur neviens nevar iekļūt, bedre ir ļoti dziļa, velve iebrukuši, un tā ir radies šis caurums, pa kuru var ietikt bedrē. Nāc, iesim savā cellē! Te vairs nav, ko darīt.
Otrs klostera brālis vēl kavējās.
Vēl tak vajag atrasties kādai citai ieejai kapu velvē, — viņš iesāka. — Skaistā sieviete varbūt ir tikai viegli ievainota. Varbūt vēlāk vēl varam par savu laupījumu papriecāties!
Es nezinu nevienas ieejas, — viņa draugs īgni atbildēja. — Kapu velve ir atlikusi no kādas vecas baznīcas, kas pirms gadu simteņiem izpostīta. Tur apakšā viss ir sagruvis un apbiris, un tur nav iespējams ieiet.
Bet ja nu viņa, iekritusi, kliedz?
To neviens nedzirdēs, tukšajās ejās balss pazūd. Nu iesim, cellē varēsim parunāties!
Mūks kādu brīdi vēl klausījās, bet, kad no bedres nekas nebija dzirdams, viņi steidzās uz slepeno izeju aiz altāra.
Kāds liktenis nu sagaida nelaimīgo Hedvigu?
15. nodaļa MĪĻĀKĀ ROKĀS
15. nodaļa MĪĻĀKĀ ROKĀS
Visapkārt tumsa, bieza, gandrīz taustāma tumsa. Baigo klusumu netraucēja neviena skaņa.
Neviena skaņa, bet… praulos, šķiet, vienmuļi grauž līķu tārps: tik, tik, tik …
Taču ta nebija līķu tarpa tikšķēšana, ai ne. Paspīdēja gaišumiņš, tērauds sita kramu, un, lūk, lūk: iedegās maza laterniņa.
Sākumā deglis tikai kvēloja, tad liesmiņa sāka celties augstāk un apgaismoja tuvāko apkārtni. Kāds skats!
Visapkārt augstu sakrauti zārki, metāla — rūsas sēsti, koka — satrūdējuši, sadrupuši, tā ka dažviet redzami pelēkbalti miroņu kauli.
Un šajā drausmīgajā apkārtnē staigāja kāds vīrs. Laternas
gaisma atmirdzēja viņa skaistajā, vīrišķīgajā sejā, un no viņa pieres pilēja tumšas asinslāses.
Tas bija Lips Tulians, laupītāju vadonis. Kāda augstāka "vara, šķiet, viņu pasargājusi no drošas nāves Zārberga viltības dēļ. No kritiena apdullis, jaunais vīrietis brīnīdamies skatījās apkārt; galva bija smaga, kā svina pielijuši.
Pēkšņi tas dzirdēja augšā troksni, un zibens ātrumā izdzēsa laternu. Iekliegšanās, un no augšas kaut kas krita. Ātrumā, pats neapzinādamies ko dara, Lips Tulians izstiepa savas dzelzs rokas.
Kāds ķermenis smagi iekrita tieši laupītājam rokās; viņš tik ar lielām pūlēm noturējās uz kājām. Un tomēr Lips Tulians sajuta maigas, daiļas formas — tā bez šaubām bija kāda sieviete.
Sieviete, — laupītājs dvesa. — Kāda sieviete, ha, kā es to aizmirsu …
Viņam uzreiz iešāvās prātā abu mūku saruna. Vai tā nav …
Lips Tulians brīdi klausījās aizturētu elpu; viņš skaidri dzirdēja mūku sarunu augšā, un drīz viņu soļi attālinājās.
Atkal klusums, kapa klusums; arī sieviete, kas iekritusi viņa rokās, neizrādīja ne mazākās dzīvības zīmes.
Ha, — jaunais vadonis dvesa. — Vai šie neģēļi būs mūķeni nogalinājuši un tad še iemetuši? Vēl viņa ir silta, vēl ir!
Savādas jūtas pārņēma jauno vīrieti, kas atkal gribēja iedegt laternu. Tomēr viņš sajuta patiesas bailes. Visi locekļi bija kā paralizēti. Ar varu viņš pūlējās izrauties no sastinguma.
Viņa mētelis, kas krītot bija atrauts no pleciem, gulēja uz klona. Atri apdomājies, Lips Tulians noguldīja savu nastu uz tā un ķēra pēc tērauda un sēra degļa. Atkal tikšķēja akmens, iedegās laterna.
Lips Tulians apgaismoja telpu un nometās zemē pie gulētājas. Gaismas stari apspīdēja slaido stāvu un zeltainos matus; vispirms krēslā kļuva redzama bāla, skaista eņģeļa seja. Jaunais cilvēks iedrebējās kā drudzī, tvēra ar roku pie savas asiņainās pieres.
Nē … es … es neesmu dzīvs, — viņš čukstēja. — Es esmu miris, jau viņā saulē, un Hedviga ir pie manis … Hedvig!
Viņa roka noslīdēja zemē; tā bija asiņaina. Stīvām acīm viņš skatījās tumšajā peļķē.
Tās ir asinis, — viņš murmināja. — Asinis, mana piere deg kā ugunī, es dzīvoju … es dzīvoju. Bet tur — Hedviga, nē, tas ir rēgs, kas atkal pazudīs, parādība no veļu valsts!
Lips Tulians izstiepa roku aizbaidīt rēgu, bet viņa roka atdūrās pret gulētāju — tas nav spoks. Tas ir cilvēks. Jā, tā ir viņa, Hedviga. Ak, Dievs!
Hedviga … viņa ir mirusi no neģēļa rokas! — Lips Tulians ievaidējās dziļās dvēseles mokās.
Viņš parlaida acis par daiļo stāvu, un pēkšņi viņa vaigos iesitās sārtums.
Bezkaunīgais mūks gūstīdams bija saplēsis Hedvigas apģērbu, un viņas krūtis baltas kā kalnu sniegi atsedzās skatam.
Hedvig, — jaunais vīrietis sāpīgi iesaucās un gribēja pieskarties ar roku, bet savaldījies uzmeta mēteli pār viņu.
Tad atkal ieskanējās izmisuma, salauztas, saplosītas sirds balss:
Hedviga … mana Hedviga … vai tu vēl dzīva, vai Dievs tevi sūtījis, lai mirstu pie tava līķa?
Viņa galva slīga pār krūtīm, karsts asinspiliens iekrita nemaņā gulošās sievietes zeltainajos matos. Jaunais vīrietis liecās vēl zemāk. Viņa iekaisušās lūpas meklēja Hedvigas muti — atrada to, un dedzīgs mīlas skūpsts lika mīļākai atmosties no nemaņas.
Hedviga pakustējās.
Nē, nē, — viņa dvesa, domādama, ka ap viņu vēl arvien rīkojas neģēlīgie uzbrucēji. — To negodu… to kaunu… nē — labāk mirstu!
Hedviga, — jaunais vadonis iegavilējās. — Hedviga, mīļā, es esmu pie tevis, tavs Filips ir tev blakus, manās rokās-tu iekriti, kad nelieši tevi te iemeta.
Pavērās smalkie zīda plakstiņi, un lielās acis meklēdamas lūkojās mīļākā sejā; tad viņa salika rokas lūgšanā.
Mans Pestītājs, es tev pateicos, — viņa čukstēja drebošām lūpām. — Tu esi manu lūgšanu paklausījis, tu, visžēlīgais, esi vēl vairāk darījis, jo es atrodos debesīs kopā ar savu mīļo!
Nē, tu neesi debesīs, tu dzīvo! — jaunais vīrietis iesaucās — Hedviga, mana laime, mans viss, atjēdzies, vēl mēs esam pasaulē — miroņu bedrē!
Jaunā sieviete ar mokām pacēlās sēdus.
Hedviga, — viņš dvesa aizraudamies. — Beidzot, beidzot es tevi esmu atradis! Teic, vai neģēlis tevi ir aizticis — tas, kurš lika mani mocīt, kas iededzināja mani ar dzelzi? Hedviga, saki vienu vārdu — vai tu esi grāfa Martinica sieva?
Man uzspiests viņa vārds, Filip, un tas ir viss!
Viņš uzelpoja, kā atkratījies no smagas nastas, bet lūpās jau raisījās tūkstošiem jautājumu.
Hedviga, kā tu iekļuvi šajā apakšzemes velvē? Saki, vai tu tā biji, ko ieraudzīju Greifensteinas gruvešos kā rēgu?
Es biju tā, — Hedviga sacīja un gribēja izvairīties no viņa, atcerēdamās daiļo meiteni, kas bija toreiz kopā ar viņu. Bet Lips Tulians pievilka viņu sev klāt.
Tu tā biji! — viņš līksmi iesaucās. — Ai, Heda, tu domāji, ka esmu tev neuzticīgs kļuvis? Nupat man nāk prātā tavi vārdi: «Kāda cita … viņa rokās» — un tad tu pazudi!
Hedviga mīļi ielūkojās viņam acīs.
Kas tā bija, vai tu viņu mīli? Ak, es jau neticēju, ka tu mani tik drīz būtu aizmirsis.
Nē, nē, mana labā Heda! Ne mīla, bet līdzcietība bija tā, kas mani spieda rūpēties par Elzbeti, jo viņu gribēja samaitāt.
Viņa uzmeta tam bezgala mīļu skatu.
Es tev ticu, Filip, es nekad nešaubos par taviem vārdiem, bet tev jāatstāj bīstamis amats, tev…
Viņa satrūkās, jo Lips Tulians bija uzlēcis kājās un briesmīgās dusmās vicināja roku.
Nav iespējams, — viņš sauca. — Nē, es palikšu, kas esmu, man jāatriebjas, un tas man iespējams vienīgi kā laupītāju vadonim. Es tiešām atriebšos, es, apkaunotais un izmocītais nabags!
Filip, — meitene teica, — mūsu Pestītājs pat krustā sists piedeva saviem mocītājiem!
Bet laupītāju vadonis neklausījās.
Te — mana kauna zīme, — viņš teica, plecu rādīdams. — To grāfs man iededzināja, un tā paliek neizdzēšama. Ha, ha, ha, viņa asinīs es mazgāšu savu izķēmoto plecu, viņa sirds asinīs mazgāšos, tomēr zīme paliksj
Filip, — Hedviga elsoja, — paklausi man!
Velti! Jaunais laupītāju vadonis, dūri uz kāda metāla zārka cirzdams, sauca:
Nāc ārā, kluso gulētāj, saki, vai tu jebkad tā esi apsmiets kā es? Tiešām, pie šiem miroņiem es zvēru, ka ātrāk nerimšos, līdz grāfs, šis suns, manās rokās izlaidīs savu garu!
Hedviga saļima uz dzestrā, netīrā klona.
Filip!… Ak, lielais Dievs, piedod tam! Piedod, mans Pestītāj!
Es viņu dzīvu sašķaidīšu, es līksmošu, kad viņš mirs un vaidēs! Un kaukdams, smilkstēdams šis neģēlis pa galvu pa kaklu ieskries taisni ellē!
Tik briesmīgus vārdus dzirdot, Hedviga izbailēs sāka lauzīt rokas.
Filip, Dieva dēļ, Filip, nedari to, mūsu mīlas dēļ, kas bija tīra un svēta! Es lūdzu tevi, Filip!
Filips uzlūkoja mīļo būtni, redzēja viņas balto plecu, pār kuru karājās skrandas.
Viņš panācās tuvāk.
Tev nebūs jāredz mana atriebšanās; tu arī nezināsi, kad neģēlis saņems to, ko pelnījis. Bet tu mani vairs neatstāsi, jo tu esi mana un es ņemšu tevi līdzi — mežā, zaļajā mežā!
Lips Tulians kļāva viņu pie krūtīm, apskāvis abām rokām. Hed-
viga neatbildēja uz viņa glāstiem. Briesmīgas mokas plosīja viņas dvēseli, un viņa gribēja atsvabināties.
Mana, mana Heda, tu atkal esi mana, pēc tik ilga laika, es drīkstu tevi skūpstīt. Heda, mīļā, tu man esi viss, es tevi vairs nelaidīšu, nelaidīšu — tu esi mana!
Dieva dēļ, Filip, nezaimo, es tak esmu cita sieva — priesteris mani savienoja ar grāfu Martinicu.
Briesmīgas sirdssāpes pārņēma jauno vīrieti.
Kas priestera vārdi! Ar varu tu tiki piespiesta! Priestera vārdiem nav nekāda svara. Tu esi mana līgava un kļūsi mana sieva. Un es, Lips Tulians, bandīts un laupītājs, visas pasaules mantu nolikšu pie savas Hedvigas kājām!
Laid mani, Filip, tu grēko!
Ko?! — viņš iesmējās. — Es grēkoju, kad ņemu to, kas man pieder? Heda, saki man, vai tu mīli mani, vai tava sirds jau atsvešinājusies no manis?
Nē, Filip, es mīlu tevi, tevi vienīgo, un mīlēšu tevi vēl nāvē!
Filips iegavilējās.
Savaldies, Filip — Hedviga teica. — Esi mierīgs, priestera vārdi tev jātur svēti! Vai tu gribi tik briesmīgi apgrēkoties un nekad, nekad vairs nelūgt un negaidīt debess piedošanu?
Heda, kad tu būsi pie manis un piederēsi man, pat elles uguns man būs kā paradīze!
Ak, mans Pestītāj, nepiemini viņam to, viņa sirds to nedomā, ko runā mute, — Hedviga lūdza.
Vai tu, Heda, domā, ka es pulgoju tavu svēto ticību, Nebūt ne! Bet mums vēl visa dzīve priekšā, mēs vēl esam jauni un mīlam viens otru. Tev jākļūst laimīgai, laimīgai, kaut arī kā laupītāju vadoņa sievai. To es tev zvēru, mīļā, zvēru pie manas mirušās mātes!
Un viņš to sirsnīgi noskūpstīja.
Laid mani vaļā, Filip, tu grēko. Es negribu būt ne grāfa sieva, ne tev sekot, kaut arī mīlu tevi par visu vairāk. Es palikšu klosterī!
Lips Tulians vēl vienmēr turēja Hedvigu apkamptu.
Tā, tu gribi iet klosterī, kur bezdievīgie mūki, tava skaistuma apstulboti, uzglūnēs tev! Ai nē, Heda, mīļā, to es nevaru pieļaut. Savu laimi vairs nelaidīšu no rokām laukā!
Dobja iekunkstēšanās sekoja kā atbilde, un daiļā galviņa atslīga uz viņa rokas.
Paģībusi viņa gulēja laupītāja rokās.
Lips Tulians skatījās uz viņas kailo plecu.
Ha, viņa būtu mana, pavisam mana vēl šinī pašā stundā, bet es … es to negribu. Viņa piederēs man, kad mežā ar lakstīgalu dziesmām svinēsim kazas! Tad Hedviga bus mana, mana sieviņa un manas sirds karaliene!
Lips Tulians lēni atguldīja paģībušo un apsedza ar mēteli.
Ko? Pavisam biju aizmirsis,— viņš teica, laternu paņemdams.
Ir jau laiks meklēt izeju; te ilgāk nevaru palikt. Drīz ausīs rīts un man jātiek laukā no pilsētas!
Lips Tulians sāka meklēt izeju. Ātri pārkāpa pār šķirstiem, devās pa šauro eju, meklēdams mūrī kādas durvis.
Šur tur viņš uzmina satrūdējušiem kauliem, kas birža zem viņa kājām.
Tālāk un tālāk veda baigā eja. Tad viņš atskatījās, kur bija atstājis Hedvigu; vēl viņa nemaņā gulēja turpat. Tad tas dusmīgi sasita rokas.
Esam aprakti dzīvi, — viņš teica caur zobiem. — No šīs briesmīgās velves nav nekādas izejas. Ha, es nemaldos vis, bedre ir aizmūrēta un tikai putns var izspurgt pa augšējo caurumu.
Visapkārt kaili mūri. Visur, kur tik skaties, satrūdējuši šķirsti, blakus miroņa galvaskauss, kura acu dobumi tā spokaini raugās pretī. Tā vien šķiet, it kā viņš teiktu: — Tu esi pazudis, Lip Tulian, līdz ar savu daiļo Hedvigu. Jums tepat jāmirst, jūs esat mūsu valstī, un jūsu kauli drīz balināsies mūsējiem blakus!
Lips Tulians vēl skatījās. Tad Hedviga pakustējās un klusi ievaidējās. Viņš tūliņ steidzās turp.
Heda, mana mīļā Heda!
Ak. Filip, ļauj man iet, es iešu klosterī, lūgšu Dievu par tevi, mīļais, lūgšu, kamēr beigšu elpot!
Viņš dusmīgi uzrāva to augšā, tā ka Hedviga iekliedzās.
Nedomā vairāk par klosteri, mīļā, — Lips Tulians teica, viņu skūpstīdams. — Liktenis ir lēmis — mēs paliksim kopā uz mūžu!
Filip, negrēko, es nedrīkstu tev piederēt.
Un tomēr tu būsi mana, — viņš skumji teica. — Es, Heda, esmu izmeklējis visu telpu — te nav nevienas izejas. Mēs esam dzīvi aprakti, mums tepat jāmirst!
Tagad Hedviga vairs neatstūma viņu, bet cieši kļāvās tam klāt.
Jāmirst, — viņa dvesa. — Ak, Filip, cik jauki mirt kopā ar tevi, manu Filip!
Tiešām, — viņš iesaucās tādā balsi, ka Hedvigu pārņēma svētas ielīksmes jūtas. — Mums jāmirst, mīļā, mēs esam pazuduši
ieslēgti šajā aizmirstajā apakšzemes kapā. Bet mūsu mīla būs stiprāka par nāvi, tā mūs vēl savienos nezināmā viņā saulē. Bet tagad es tevi skūpstīšu, mīļā, skūpstīšu, kamēr tu manās rokās beigsi elpot. Ai, Heda mīļā, mēs baudīsim mīlu, mēs dzīvosim, iekams mirsim!
16. nodaļa BEZ VADOŅA
Laupītāju nometnē ar nepacietību gaidīja Lipu Tulianu un viņa pavadoni.
Viņi zināja, ka vadonis par kaut kādu nedarbu grib atriebties Prāgas gubernatoram.
Bet kādēļ īsti, to neviens nezināja, jo Lips Tulians nevienam neko nebija teicis, un pat Vitorfs nezināja vadoņa īsto vārdu.
Ausa jau rīts.
Nometnē visi bija kājās, gaidīdami vadoni, kas nesīs jaunas ziņas. Visi-bija gatavi uz bagātu laupījumu.
Vitorfs sēdēja pie ugunskura, viņam blakus Guste. Pārējie laupītāji ilgodamies slaistījās būdas priekšā.
Gaisma jau svīst, — Vitorfs domīgi teica. — Ka tik viņam kaut kas nav atgadījies, jo vadonis jau ne no kā nebaidās.
Arī Gustes sejā bija lasāmas rūpes.
Ak, kaut viņš te būtu, — tā murmināja. — Es vēl nezaudēju cerības, viņš nebūs pret mani vienaldzīgs, viņš taču ir jauns; jāpaciešas, tā stunda nāks, kad viņš būs mans; Elzbete taču sen vairs nestāv ceļā!
Pēkšņi no meža atskanēja dobjš signāls. Visi pielēca kājās.
Viņi nāk, viņi nāk, nu būs laupījums! Oho, vadonis mūs vedīs! — laupītāji sauca.
Guste stāvēja blakus Vitorfam, mīlas pārņemta, ilgu pilnām acīm raudzīdamās uz meža pusi.
Kāds vīrietis steidzīgi nāca šurp.
Zārberg, — Vitorfs jautāja. — Kur vadonis? Vai palika pie sargiem?
Viltīgais nelietis devās pie ugunskura. Viņš bija gluži slapjš, seja bāla, un acis kvēloja kā ogles.
Zārberg, — Guste, ļaunas nojautas pārņemta, jautāja. — Kur vadonis?
Blēdis stāvēja pie uguns.
Biedri, — viņš stostījās. — Biedri — nelaime! Vadonis pagalam!
Pagalam?! — Vitorfs iekliedzās. — Pagalam?!
Jā . . . Jā, — Zārbergs šļupstēja. — Viņš ir… ir…
Tālāk viņš netika, jo Guste zibens ātrumā bija pieskrējusi klāt.
Viņas mazās, bet stiprās rokas iekampās Zārberga kaklā un sāka nelieti žņaugt.
Pagalam? — meitene sauca caur zobiem. — Suns, neģēlis! Ja Lips Tulians ir beigts, tad tu viņu…
Laid mani vaļā, skuķe! — Zārbergs vaidēja.
Nelieti, es tevi nožņaugšu! — Guste trakoja. — Tu esi viņu nogalinājis, to var redzēt no tavām acīm — manu mīļo tu esi nonāvējis!
Zārbergs, briesmīgi saskaities, saķēra meitenes rokas.
Brauc ellē, skuķe! — viņš kliedza, meiteni grūstīdams. — Es tevi uz vietas pataisīšu aukstu!
Guste ieklepodamās nokrita zemē, taču žigli atkal uzlēca kājās, gribēdama no jauna doties uzbrukumā.
Nāc tik šurp! — Zārbergs rūca, izrāvis dunci. — Pamēģini tik man vēl acis skrāpēt, dabūsi ar šito!
Guste nebaidījās no draudiem.
Atdod man Lipu Tulianu! — viņa kliedza.
Zārbergs pacēla dunci.
Dur tik, blēdi! — Vitorfs sauca. — Tad mana lode sašķaidīs tev galvu!
Nelietis pagriezās pret Vitorfu.
Piesargies, Vitorf, tu dabūsi savus vārdus nožēlot, jo zini — no šī brīža es esmu bandas vadonis!
Tu, gļēvuli, — vadonis? — Vitorfs teica. — Jā, bezkaunības tev netrūkst. Bet vēl ir ļaudis, kas domā citādi. Par visām lietām es gribu zināt, kā mira mūsu vadonis. Stāsti tūliņ!
Guste kliedza un gribēja atkal mesties Zārbergam virsū, bet Vitorfs to atturēja.
Nemaisies vīriešu darīšanās! — viņš pusbalsī iesaucās. — Gan es pats tikšu ar Zārbergu galā!
Bet Zārbergs tomēr bija dzirdējis.
Pagaidi tik, — viņš šņāca, uzmezdams Vitorfam velnišķi ļaunu skatu. — Pienāks arī tava kārta!
Vai tu runāsi? — Vitorfs sauca pērkona balsī. — Es gribu zināt, kas noticis. Stāsti tūliņ, vai arī…
Pārējie laupītāji spiedās tuvāk un ielenca ķildīgos.
Zārberg, velns, stāsti jel, kā bija, kā vadonis krita? — tā visi sauca kā viens vīrs.
Nelietis tad nu sāka stāstīt, kā viņi iekļuvuši apakšzemes ejā un kur Lips Tulians iekritis.
Kad viņš bija pabeidzis, izcēlās ellišķīgs troksnis.
Gļēvuli, — Vitorfs kliedza. — Tu aizskrien, pat nemēģinājis glābt. Neģēlīgo muļķi, tu neesi vērts, ka tev spļauj sejā…
Vai gribi padarīt mani traku! — Zārbergs kliedza. — Kur es būtu ņēmis virvi? No gaisa grābis? Elle un velns, kas zina, cik dziļi viņš iekrita, bet es skaidri dzirdēju, ka viņa ķermenis sašķīda. Un kaut gan es labu laiku gaidīju — viņš neatsaucās!
Vitorfs ar to nebija apmierināts.
Šonakt iesim uz klosteri, — viņš teica. — Un tu mus vedīsi, Zārberg. Vai saprati?
To Zārbergs nebija gaidījis.
Uz to tu neceri, — viņš teica. — Man nav nekādas patikas ļaut, lai manu ādu velk pār kārti. Klostera mūki ir uzmanīgi. Es pats tikai ar pūlēm izglābos un ar koka palīdzību pārpeldēju grāvi. Vārtiņu atslēga kā par nelaimi arī ir pazudusi, tāds mēģinājums ir veltīgs.
Vitorfs pārdomāja.
Viņš ir nogalinājis virsnieku, jā, tā ir, par to nav nekādu šaubu, — Guste plosījās.
Neģēli … — Vitorfs iesāka.
Ko?! — Zārbergs kliedza, redzēdams ap sevi biedrus. — Savaldi mēli, Vitorf! Tu arī esi viens no lielmaņu sugas, kas visur citur der, tik ne par laupītāju. Vari iet savu ceļu, es vadīšu bandu, ha, ha, ha, biedri, — mēs iegūsim bagātu laupījumu un meitas, cik kuram tīk!
Zārbergs pazina laupītāju dabu, tiem viņa vārdi bija pa prātam. Bohēmieši tā kā tā bija viņa pusē, un arī citi jau taisījās piebiedroties.
Vitorfs satrūkās.
Neviens ar tevi nebiedrosies, tu, bailīgais zaķapastala! — viņš uzsauca Zārbergam. — Tā tik vēl trūka! Ļaudis, mēs tak nejausim, ka tāds zaķapastala mūs ved. Briesmu brīdī tas pirmais paslēpsies. Ietinies labāk kādos sieviešu brunčos!
Zārbergs vai plīsa aiz dusmām.
Es esmu vecākais, es biju jau tad, kad neviens par Lipu Tulianu nedomāja; ar savu milža spēku viņš uzmetās par vadoni, bet nu viņš ir beigts, un tagad visiem jāklausa man!
Drīzāk velnam nekā tev, muļķim! — Vitorfs atcirta. — Es vēl nemaz neticu, ka virsnieks ir miris, un nākamnakt iešu uz klosteri. Kas mani pavadīs?
Mēs iesim līdzi, kaut elles uguns. Vismaz līķi dabūsim.
Tad jau jums spārnu vajag, ar ko pār pilsētas mūriem pār- laisties, — Zārbergs šķendējās. — Neesiet ģeķi — kas miris, lai paliek miris. Nāciet man līdzi, es zinu kādu pili netālu no robežas, tur ir daudz naudas.
Laupītāji atkal sāka šaubīties; nauda kārdināja mežadēlu prātus.
Tad Vitorfs stājās priekšā.
Es tevi aizraidīšu uz elli, Zārberg, ja tu kūdīsi ļaudis nepildīt savu pienākumu. Vispirms man jāzina, kur virsnieks ir palicis, un, ja viņš patiesi miris, viņa līķi jāaprok te, mežā. Vai ne tā, biedri?
Neesiet jel ģeķi! — Zārbergs kūdīja. — Virsniekam klostera bedrē būs tikpat labi gulēt, kā te, mežā. Ko mēs vēl kavējamies — nāciet, iesim aplaupīt pili!
Vitorfs manīja šo vārdu iespaidu.
Zārberg, — viņš kliedza kā traks. — Tu paliksi, kamēr virsnieka trūdi būs apglabāti, vai arī es sašķaidīšu tavu galvu!
Pistoli izvilcis, viņš mērķēja uz to.
Pēkšņi kāds laupītājs metās starpā.
Mierā, bez asins izliešanas! — tas mierīgi teica. — Mēs vienosimies. Lai Vitorfs ar pāris biedriem iet uz klosteri un lūko uzmeklēt eju. Ja viņiem tas neizdosies, tad rīt mazā gaismiņā dosimies ceļā un vēlāk iecelsim sev jaunu vadoni. Citi biedri vēl Saksijā, tiem arī kāds vārds būs sakāms. Nu, kas ir ar mani vienisprātis?
Mēs visi! — bandīti kliedza.
Tik Vitorfs ar Gusti klusēja.
Manis dēļ, lai viņi iet, — Zārbergs čukstēja saviem draugiem. — Viņi tā kā tā neatradīs virsnieku, viņi netiks pat klosterī. Ļaujiet tik man rīkoties. Kad būšu vienu otru reizi vadījis un laupījums būs, tad es būšu vadonis. Par to es savu galvu lieku ķīlā!
Bandīti lēnām izklīda.
Visapkārt izlika sargus, lai netiktu pārsteigti, jo nevarēja galvot, vai Prāgā laupītāju ierašanās jau nav zināma. Vitorfs, lēni dodamies caur nometni, redzēja šur tur pa mazam pulciņam sarunājamies.
Visu sejās bija lasāma nesapratne un vilcināšanās; izmisuši tie lūkojās dziestošajā ugunī. Jā, kas gan ir banda bez vadoņa; tikai tagad tie atzina, cik nepieciešams viņiem bijis vadonis. Viņa nav. Nav tā, kuram droši, bez jautāšanas, varēja sekot. Lipa Tuliana vairs nav starp saviem ļaudīm.
17. nodaļa ARĪ ATRIEBĪBA
Mežs šalkoja. Lēna dzirnu klaboņa izskanēja meža vientulībā. Strautiņš burbuļoja klintīs, kurās daba bija izveidojusi alas.
Tur kaut kas kustējās. Vai tas nebija atnācis no veļu valsts? Nē, tas bija cilvēka bērns ar brīnišķīgi skaistu seju — daiļā Elzbete, apsēdusies strautiņa malā.
Ik dienas viņa atnāca šurp ar dzirnavnieka atļauju, kas viņai to neliedza, zinādams, ka viņai nav kur bēgt. Visur viņu gaidīja posts, un tā gribot negribot bija jāpaliek pie laupītājiem.
Jau no sejas varēja redzēt, ka viņa nav laimīga. Viņas sirds par daudz pieķērusies bīstamajam laupītāju vadonim Lipam Tulianam. Neviena cita viņai nebija, kam uzticēties.
Lip Tulian, kur tu kavējies? Kad nāksi atpakaj? — viņa ilgojās.
Elzbete satrūkās. Atskanēja pakavu klaboņa. Tuvojās kāds jātnieks.
Elzbete uzlēca kājās. Viņa nezināja, bēgt, vai palikt. Jātnieks jau bija redzams; zirgs rikšoja šurp uz strautiņu.
Viņa greznais apģērbs laistījās saules staros. Elzbete saprata, ka tas ir kāds bagātnieks, taču nevarēja viņu pazīt. Neaprakstāmas bailes pārņēma viņas dvēseli.
Viņa atcerējās, ka pirms dažām dienām jau redzējusi šo cilvēku ar Gusti sarunājamies pie strautiņa. Elzbete nevarēja aizmirst Gus- tes viltīgo seju.
Ja viņa zinātu, ko Guste norunājusi, tad jau sen būtu aizbēgusi.
Jātnieks tuvojās.
Viņš tiešām bija ģērbies ļoti grezni — gaišzilā kamzolī ar zelta un sudraba tresēm.
Elzbete nevēroja grezno apģērbu, bet viņa seju. Tā bija skaista, bet tajā iezīmējās kaut kas ļauns, vieglprātīgs. Jātnieks sēdēja uz varena zirga un, Elzbeti ieraudzījis, auļoja šurp.
Kāda līdzība, — viņš čukstēja. — Medniekam taisnība, kas zina, vai šis tēls bijis tik skaists!
Elzbete nesaprata viņa vārdus un izbijusies skatījās jātniekā, kas viņu aplūkoja ar lielu ziņkāri.
A, labi, ka es jūs atrodu, mans daiļais bērns, — svešais iesāka. — Es apmaldījos mežā un gribu atrast ceļu uz Elbas upi.
Elzbete purināja galvu.
Es nožēloju, kungs, bet arī es šeit esmu sveša.
Kā? — jātnieks izbrīnījies jautāja. — Vai tad jūs neesat no meža dzirnavām?
Nē, es te uzturos kā viešņa, — Elzbete atbildēja.
Skaista kā Venēra, — jātnieks murmināja. — Ha, tā greznos manu pili. Tik skaista meitene vēl nekad nav manās rokās gulējusi. Bet šī līdzība, hm, brīnišķi!
Elzbete klusēja.
Tad jūs man nevarat parādīt ceļu? — jātnieks jautāja.
Zēl, bet es pati nezinu.
Viņai atkal pārskrēja baiļu drebuļi. Meitene atkāpās un gribēja atstāt alu. Uz dzirnavām svešo nevarēja vest, jo arī dzirnavnieks bija laupītāju bandas dalībnieks. Jau dažus soļus pagājusi, viņa izdzirda pakavu dimdoņu, un svešais ar joni aizdrāzās tai priekšā.
Elzbete gribēja mesties sāņus, bet viņu sagrāba stipras rokas. Viņa iekliedzās. Par vēlu. Spēcīgas rokas viņu iecēla seglos, pieši iecirtās zirgam sānos, un jātnieks pilnos auļos devās ar savu laupījumu uz mežu.
Man jāpateicas dzirnavnieka skuķei, — meitu zaglis domāja. — Skaistā Elzbete ir mana! Mana!
Elzbete izmisusi iekliedzās. Jaunā meitene nojauta draudošo nelaimi, jo svešinieka glūnošās acis nevēstīja neko labu. Viņas palīgā saucieni skanēja tālu, bet dzirnavās tie vairs nebija dzirdami, jo zirgs, pilnos auļos skriedams, jau bija labā gabalā.
Visapkārt iesākās dzīva kustība. Zirgi un jātnieki iedrāzās no meža; tie sveicināja savu kungu.
Palīgā, palīgā, glābiet mani! — Elzbete vaimanāja.
Klusu, manu mīlulīt! — pavedējs mierināja. — Tev nekas ļauns nenotiks, ar tevi apiesies mīļi, pavisam mīļi!
Elzbete izbijusies ielūkojās jaunā vīrieša kaislību izvagotajā sejā. Ak, tagad viņa noprata tā nolūkus!
Nesiet viņu uz ratiem! — jātnieks pavēlēja sul&iņiem. — Un tad uz pili. Uzmaniet, lai neviens neredz, aizslēdziet durtiņas, es jums drīz sekošu!
Palīgā, apžēlojieties! — Elzbete lūdzās, kad viņai ar lakatu aizsēja acis.
Saucieni apslāpa. Kāds sulainis viņu ienesa greznā karietē. Elzbete bija tā apjukusi, ka tikko apjauta, kas ar viņu tiek darīts.
Divi sulaiņi -apsēdās katrs savā pusē, pārmeta viņai -seģeni pār galvu un turēja to tik cieši, ka viņa nevarēja pakustēties.
Braukts tika ļoti ātri, tā, ka karietes logi šķindēja. Kurp — to Elzbete nezināja; vēl viņa nespēja atjēgties.
Pagāja stundas. Elzbete šad tad mēģināja atsvabināties, bet sulaiņi turēja seģeni tik cieši, ka Elzbete bija tuvu nosmakšanai; viņa raustījās kā krampjos.
Atlaid seģeni vaļīgāk, — viens no pavadoņiem teica. — Viņa jau vairs nedabū elpu. Aši, citādi savam žēlīgajam kungam pārvedīsim līķi.
Pie velna, nē, tas nedrīkst notikt! — Viņi atlaida seģeni. Elzbetes galva smagi atslīga uz zīda polstera.
Svētais Nepomuk, meitene ir beigta!
Nieki, būs tikai paģībusi. Seģenes mums vairs nevajag. Velns, mūsu kungam ir laba gaume, tik daiļš radījums Freidenbergā vēl nav redzēts un .. .
Nu, un kas tad?
Skaties, kāda līdzība!
A, ar to trako tur, augšā pilī? Jā, uz mata, bet tā ir nejaušība.
Varbūt.
Kučieris skubinaja zirgus. Brauciens atri devas talak.
Mežs jau bija tālu aiz muguras. Iztālēm, pār vareniem ozoliem, jau redzēja vecos sirmos torņus — tā bija Freidenbergas pils. Pa
tumšiem vārtiem kariete ieripoja plašā pils pagalmā.
Te valdīja kapa klusums. Kariete apstājās pie maza lieveņa.
Kāds sulainis paņēma nemaņā gulošo Elzbeti rokās un uznesa pa kāpnēm plašā koridorā.
Tur viņu smīnēdamas saņēma divas sievietes, ienesa kādā istabā un aizslēdza durvis.
18. nodaļa GODA DĒĻ
18. nodaļa GODA DĒĻ
Mans Dievs, kur es esmu, kas ar mani noticis? — Elzbete no ģīboņa pamodusies, iesaucās un izbrīnījusies lūkojās apkārt.
Kas tas ir?
Kādā lielā spogulī ieraugot savu izbaiļu pilno seju, viņa iekliedzās un uzlēca kājās.
Viņas zemnieces apģērbs bija pazudis, viņa bija ieģērbta baltā atlasa kleitā, krāšņie mati safrizēti rūpīgi jo rūpīgi, kājās atlasa kurpes ar mežģīnēm. Kas noticis? Vai tas bija sapnis, ko viņa redzēja, vai īstenība?
Viņa atkal paskatījās spogulī: kauns, kā viņa izskatās? Krūtis gandrīz kailas. Un rokas! Vai zemē viņa ielīstu, ja kāds viņu ieraudzītu šajā modes apģērbā. Viņa vēl nespēja atjēgties.
Klau — vērās durvis!
Elzbete izbijusies uzlēca kājās un metās pie loga.
Atkal jaunas bailes — logs bija aizžogots ar dzelzs restēm, par bēgšanu nebija ko domāt, pat ja viņas gods būtu apdraudēts. Šķelmīgām acīm pilskungs glūnēja uz savu upuri.
Kādēļ tik bailīga, mans daiļais bērns? — neģēlis ieminējās. — Vai es tik briesmīgs izskatos? Es domāju, mēs jau esam pazīstami.
Elzbete sāka atjēgties; un viņa saprata, kur atrodas. Tā bija Freidenbergas pils, un pilskungs bija viņas ciemata īpašnieks, kas tālu pazīstams kā meitu gūstītājs un daudz meiteņu apsmējis. Nu arī viņa, acīmredzot, kritusi neģēļa nagos.
Es gribu projām, projām! — Elzbete sauca un metās uz durvīm. Bet tās bija aizslēgtas.
Daiļā skuķe, — pavedējs dvesa un tuvojās upurim.
Projām, nelieti! — Elzbete iekliedzās. — Projām, vai arī es sadauzīšu savu galvu pret sienu!
To jau daža laba ir teikusi, bet neviena nav izdarījusi; sienas ir tik mīkstas, ka tur savu galviņu vis nesadauzīsi, mans eņģelīt!
Laidiet mani! — Elzbete lūdza.
Ā, tā tu man vēl labāk patīc, — pavedējs teica. — Tā es mīlu. Nekas mani tā nekairina kā pretī turēšanās!
Ak, mans Pestītājs, glāb mani!
Tavam glābējam ir diezgan cita, ko darīt, nevis piņķerēties ar tevi, — neģēlis zaimoja. — Un tu vēl esi pati skaistākā, kāda Freidenbergā jebkad bijusi. Tu tiešām esi apskaužama!
Elzbete bija kā bez prāta, jo viņa jau senāk bija dzirdējusi par tā neģēlīgajiem darbiem. Iedomājoties, ka viņas gods kuru katru acumirkli var tikt aptraipīts, meiteni sagrāba briesmīgas izbailes.
Skaļi iekliegdamās, viņa aizbēga aiz kāda atzveltnes krēsla, bet varmāka devās tai pakaļ. Krēsls apgāzās, un nelietis sāka meiteni tvarstīt.
Izbailēs nelaimīgajai radās apbrīnojams spēks. Kā putns viņa skrēja pa priekšu, bet vajātājs lādēdamies un ņirgādamies pakaļ.
Lieliski! — pilskungs iesaucās. — Tādas medības man tīk. Ha, ha, ha, es esmu mednieks, tu — stirna, kuru es gribu noķert!
Palīgā, palīgā! — Elzbete sauca.
Vajātājs tikai smējās. Un trakās medības sākās no jauna.
Spalgi iekliegdamās, Elzbete pēkšņi pakrita; pilskungs viņu saķēra, smiedamies kā uzvarētājs.
Beidzot tevi dabūju, mana līgaviņa! — viņš teica, elpu atņemdams. — Pagaidi, tik, tu daiļā, sirdīgā kaķe!
Apžēlojieties! — Elzbete izmisusi lūdzās. — Apžēlojieties, laidiet mani, es labāk mirstu!
Meitene gribēja atsvabināties, bet viņš to satvēris vilka uz durvīm.
Tagad tu esi mana! — viņš elsa. — Ko kāroju, to sasniedzu, oho!
Elzbete vairs nezināja, ko iesākt.
Neviļus viņai lamiējās paķert kādu dunci, un pilskungs lādēdamies palaida viņu vaļā.
Tavu traku sievišķi!
Izbailēs Elzbete izrāva dunci no maksts un, kā varone, savu godu aizstāvēdama, stājās uzbrucējam pretī.
Atdod dunci! — neģēlis šņāca.
Elzbete pacēla spožo ieroci.
Atpakaļ, bezgodi, vai arī…
Oho, velns! Skuķe grib mani durt, — neģēlis rūca. — Na, man viņai duncis jāatņem!
Kā kaķis viņš glūnēja uz meiteni, bet Elzbete, saņēmusi visus spēkus, metās viņam virsū tā, ka tas lādēdamies skrēja uz durvīm un, slepenu atsperi piespiedis, ātri izmuka.
Elzbete palika istabā viena un, ceļos nokritusi čukstēja:
Es pateicos tev, mans Pestītāj, no visas sirds pateicos tev, mans žēlotāj, mans glābēj vislielākajā nelaimē!
Aiz durvīm bija dzirdami smiekli.
Neesi jau vēl uzvarējusi, dai|ā meža kaķe. Uz brīdi tu dabūji virsroku, bet drīz es tevi iegūšu, ja ne ar labu, tad ar varu, to es tev zvēru pie visiem elles velniem!
Durvis iedārdējās, tad iestājās kapa klusums. Bet meitene mirdzošajā atlasa kleitā lūdza Dievu palīdzēt tai un glābt no draudošām briesmām.
Te kā ar burvja spēku kristāla spogulis pagriezās sānis; lēnām vērās slepenas durvis.
Izbailēs iekliegdamās, Elzbete uzlēca kājās.
19. nodaļa NAKTS KAPEŅU VELVĒ
Mazās laternas gaisma spokaini apspīdēja kapeņu velvi.
Uz kāda cinka šķirsta sēdēja laupītāju vadonis Lips Tulians un viņam līdzās, pret viņu atspiedusies, Hedviga.
Filip! — viņa lūdzās. — Filip, mīļais, nožēlo savus grēkus! Vēl Dievs tev ir devis laiku griezties ar sirsnīgu lūgšanu pie mūsu Pestītāja, lai mūžībā varam savienoties. Ai, Filip, vienīgais, kam pieder mana sirds, paklausi savas Hedvigas lūgumu! Nāves ēnā jau esam, un nāves ēnā es tevi lūdzu — nožēlo! Nožēlo!
Jaunais cilvēks uzlēca kājās un iesaucās:
Nē, nē, Heda! Savu sirdi es izraušu no krūtīm un atdošu tev, ja tu prasi, bet nožēlot savus darbus un atteikties no zvēresta atriebt nelaimīgo ļautiņu mocītājiem — nē! Līdz pēdējam acumirklim es palikšu tas, kas esmu tagad. Neesmu vairs Filips fon Mengsteins, bet Lips Tulians!
Mīļais, — Hedviga lūdzās.
Lips Tulians bija pārskaities.
Jā. Bet man jāmirst. Jāmirst bez atriebšanās Hradžinas asins- sunim! Lai velns un elle, bet kur paliek taisnība? Vai tad man jā- sapūst neatriebtam ar visu kauna zīmi uz pleca?
Visvarenais Dievs, nepiemini viņam ļaunu, ko viņš savās dusmās izrunā! — Hedviga lūdza.
Atriebšos, atriebšos! — Lips Tulians kliedza, ar savu dzelzs dūri šķirstu kaudzi dauzīdams.
Troksnis. Šķirsti gruva un gāzās, putekļu mākonis izšķīda gaisā, kauli un galvaskausi kaisījās uz klona.
Filip, ko tu dari?
Arī bandīts sarāvās un gribēja steigties pie Hedvigas, te — putekļi izklīda, un viņš pārsteigts iesaucās:
Heda, kāds brīnums! Vai tur, tai vietā, kur stāvēja šķirsti, nav izeja no briesmīgās kapeņu velves?
Filip, vai nu tu atzīsti visvarenā Dieva žēlastību? — Hedviga sauca. — Tas ir mājiens no augšienes. Ai, mans Filip, tas ir pamudinājums uz …
Uz atriebšanos! — viņš iekliedzās. — Un nu es tevi ņemšu līdzi un zajo mežu. Meža dzirnavās vai vecās pils pagrabos es tev ierīkošu jauku ligzdiņu, un mana Hedviga būs mana sirds karaliene — mīla un atriebība! Tas ir mans pēdējais vārds, Heda!
Ak, mans Dievs, kā tas beigsies!
Grāfa Martinica asinis — tad tu būsi brīva un piederēsi man!
Nekad, Filip, lai arī kā tevi mīlu, bet es nevaru, labāk mirstu šai bedrē, nekā to daru!
Bandītu pārņēma sāpīgas jūtas.
Heda, tu mani nekad neesi mīlējusi?
Es tevi nebūtu mīlējusi, Filip? Ņem, saplosi manu sirdi — es nepretošos, un mani pēdējie vārdi būs: lai Dievs tevi svētī, mīļais, lai viņš tevi vada uz taisna ceļa!
Lips Tulians brītiņu uzlūkoja viņu un teica:
Tevi atstāt — nē, nekad!
Hedvigu uz rokām paņēmis, viņš devās pa šauro eju, kur gadu simteņiem cilvēks nebija spēris kāju.
Beidzot tie pa kādām vītņu kāpnēm uznāca augšējā ejā.
Pareizi esam iznākuši; tur ir kāpnes uz sieviešu klosteri.
Atļauj man, Filip, es varu iet pati. Mīļais, laid!
Viņš palaida to. Hedviga apvija rokas ap viņa kaklu un, dedzīgi viņu skūpstīdama, teica:
Dzīvo vesels, Filip, mīļais, es lūgšu Dievu par tevi!
Tad viņa ātri aizskrēja.
Lips Tulians dzinās pakaļ. Klostera baznīcā ieskrējis, viņš atrada to tukšu, jo Hedviga jau bija aizgājusi pa kādām durvīm.
Mirkli viņš palika stāvot un gribēja doties meklēt klosterī, bet mūķenes jau nāca uz rīta lūgšanu.
Viņš devās atpakaļ ejā un dzirdēja mūķenes skandinām :
Lūdz par mums!
20. nodaļa ZĀRBERGS RĪKOJAS
Nometnē bija sākusies šķelšanās. Zārbergs ar bohēmiešiem vienā un Vitorfs ar pārējiem otrā pusē. Jaunais laupītājs velti bija mēģinājis likt klosterī, un nu Zārbergs uzstājās kā vadonis.
No rīta viņš bija izgājis okšķerēt un pārradies ar jaunām ziņām.
Biedri, nāciet visi līdzi, būs laupījums! Kāds bagāts kungs šonakt brauks no Prāgas uz Drēzdeni caur šo mežu. Viņu pavadīs tikai ducis bruņotu sulaiņu, un mūsējo ir liels pulks.
Tad iesim tūliņ! — bohēmieši kliedza.
Vēl nevar, — Zārbergs atteica. — Bagātnieks tikai pēc pusnakts brauks te cauri. Līdz tam mums vēl jāpagudro.
Bet vai jūs jau aizmrisāt, ka virsnieks mums piekodināja pirms viņa atnākšanas neko neuzsākt? — Vitorfs teica.
Jā, to Lips Tulians sacīja gan, bet mums tam vairs nav jāklausa, jo viņš ir miris!
Es tam neticu un neticēšu, iekams pats savām acīm to nebūšu redzējis! — Vitorfs iesaucās.
Nu tad, Vitorf, ejiet uz klosteri un meklējiet, bet mēs iesim laupīt. Vai ne tā, biedri?
Bohēmieši priecājās un trakoja, bet citi melnās gvardes vīri rādīja šaubīgas sejas.
Vitorfs to manīja.
Biedri, — viņš sacīja. — Nav jau pirmā reize, kad Zārbergs melo. Neaizmirstiet, ka virsnieks būs dusmīgs, kad pārnāks.
Ha, ha, ha! — Zārbergs smējās. — Palieciet še, Vitorf, un gaidiet līdz pastardienai, ja jums patīk. Bet mēs iesim laupīt naudu!
Vārds «nauda» lika bandītu acīm iekvēloties. Ko tur vēl gaidīt pazudušo, ja Zārbergs saka, ka virsnieks iegāzies bedrē; vai tādēļ lai viņi palaiž garām laupījumu?
Vitorfs vēlreiz mēģināja bandītus atrunāt, bet viņu klaigas pārspēja iebildumus.
Guste turējās kopā ar Vitorfu.
Ja Lips Tulians ir miris, tad es dzīva no šī meža neaiziešu.
Kas nu viņai par labumu, ka Elzbeti nodevusi tik nekaunīgi?
Vitorfs bija izmisis, jo bija ļoti pieķēries Lipam Tulianam. Un
kas gan tā vairs par bandu Zārberga vadībā, kas nekaunas nabaga sievām atņemt pēdējo grasi. Tomēr viņš neatrada nekādu padomu, jo laupītāju lielākā daļa bija Zārberga piekritēji.
Nakts bija klāt.
Nu ir laiks ieņemt ceļu, — Zārbergs teica.
Bohēmieši priecīgi pulcējās ap nelieti. Arī daži uzticīgie sāka pulcēties, lai arī negribot un šaubīdamies.
Lai viņi darās, — Vitorfs murmināja. — Rīt es iešu projām — svešumā, vienalga, labā vai ļaunā.
Guste neteica ne vārda.
Iesim, — Zārbergs mudināja. — Es jūs vedīšu!
Viņi paklausa tam, — Vitorfs čukstēja. — Sis neģēlis savu mērķi ir sasniedzis, visi iet līdzi… visi… visi!
Zārbergs, iedams projām, uzmeta Vitorfam nicinošu skatu. Viņš taču ir uzvarējis un rīt pēc laimīgas laupīšanas skaitīsies bandas vadonis.
Vitorfs ar skuķēm palika pie uguns.
Zārbergs jau bija sasniedzis krūmus, tad pēkšņi iztrūcies atlēca atpakaļ.
Pie kādas resnas egles stāvēja Lips Tulians.
Uz kurieni jūs? — tas dobji uzsauca.
Laupītājs sarāvās.
Virsnieks stingros soļos nāca šurp.
Virsnieks! Virsnieks! — bandīti gavilēja.
Mūsu virsnieks ir dzīvs, urā! — kāds no uzticamajiem sauca.
Guste kā stirna laidās uz krūmu pusi. Vitorfs tai sekoja un brīdi
vēlāk jau satvēra Lipa Tuliana roku.
Kur jūs, virsniek, bijāt? Zārbergs atnāca viens pats un…
Aiz prieka tas nevarēja parunāt.
Jā, es dzīvoju, — Lips Tulians mierīgi atbildēja. — Brīnums gan ir, ka izkļuvu no šausmīgās kapeņu velves, bet šonakt tik varēju atnākt, vakarrīt tas nebija iespējams un dienā arī nevarēju. Bet sakiet, kurp jūs iedami? Es taču jums pavēlēju nometni neatstāt.
Visi skatījās uz Zārbergu, kas stāvēja iztrūcies. Bet, ātri saņēmies, tas, pielietodams savu viltību, tēloja nevainīgo.
Virsniek, — nelietis žēlojās. — Es tikai ar lielām mokām izglābos. Kad jūs iekritāt dziļumā, es ilgi gaidīju un saucu, bet jūs neatbildējāt.
Var jau būt, — vadonis nicīgi atteica. — Es kādu brīdi biju bez samaņas, bet par to nerunāsim. Visi pie uguns, marš!
Ne vārda neteikdami, visi paklausīja.
Vitorfs satvēra vadoņa roku un dedzīgi iesaucās:
Es nespēju , jūsu nāvi pārciest, šonakt trīs reizes mēģināju iekļūt klosterī, bet nebija iespējams.
Lips Tulians par atbildi lēni paspieda Vitorfa roku un kopā ar viņu devās uz uguni, nevērodams Gusti, kas to ne mirkli neizlaida no acīm.
Nu, runājiet, uz kurieni jūs gribējāt iet! Mani glābt taču ne? — virsnieks jautāja.
Visi iztrūkušies klusēja, Zārbergu uz priekšu bīdīdami, lai tas atbild.
Lips Tulians uzlūkoja to un jautaja:
Nu, ja jau tu esi vadonis, tad tev jāatbild.
Virsniek, — Zārbergs stostījās. — Es uzzināju, ka kāds bagāts kungs brauks no Prāgas uz Drēzdeni, un mēs to gribējām aplaupīt. Tas taču nav pret mūsu likumu.
Nē, tas pareizi. Bet kādā laikā viņš brauks?
Ap pusnakti, — Zārbergs brīnīdamies atbildēja, jo no virsnieka bija gaidījis pavisam ko citu.
Labi, tad ir laiks tūliņ iet. Es jūs vadīšu!
Bet kā tad būs ar jūsu atriebšanos? — Vitorfs iebilda.
—-Mans ienaidnieks, grāfs Martinics, šorīt aizceļojis uz Vīni un neatgriezīsies ātrāk kā pēc vairākiem mēnešiem. Tad ar viņu izrēķināšos.
Vitorfs atkāpās, saprazdams, ka te kavēšanās ir veltīga. Un Zārbergs, saskaities par neizdošanos, tomēr bija priecīgs, ka virsnieks viņu netur aizdomās, un čukstēja:
Man jāpaciešas, gan gadīsies izdevība viņu galīgi nobīdīt pie malas. Pagaidām mans plāns ir izjucis.
Lips Tulians pavēlēja:
Vitorf, jūs aizvediet skuķes uz Varkalnu mežiem! Sapulcēsimies Grīnharnes vecā klostera drupās. Pēc pusnakts jātiek prom no šejienes. Gustiņ, dod manus ieročus!
Guste sniedza ar sudrabu apkaltas pistoles un teica:
Atļaujiet, es apsiešu jūsu brūci, jūsu piere asiņo.
Nav vajadzīgs. Ejiet, Vitorf, skuķes te ir tikai par kavēkli.
Guste palika stāvot un lūdza vadoni, lai tas ņem viņu līdzi,
solīdamās tam visur, pat cīņā un nelaimē turēties blakus un būt derīgāka par katru vīrieti.
Bet vadonis par to negribēja ne dzirdēt, un Vitorfs ar meitām un dažiem biedriem, ātri saskatījušies, devās ceļā.
Nu, vai visi ir gatavi? — Lips Tulians jautāja.
Gatavi! — skanēja atbilde.
-c- Nu, tad uz priekšu! Zārberg, tu zini ceļu, sāc!
Uguns tika izdzēsta, un melnā gvarde ielīda krūmos.
21. nodaļa UZBRUKUMS
Pusnakts bija klāt. Pa Prāgas Saksijas lielceļu brauca grezns četrjūgs, ko pavadīja divpadsmit bruņoti sulaiņi uz zirgiem. Ceļotājs, acīmredzot, bija kāds bagātnieks.
Karietē sēdēja resns kungs un viņam blakus jauna, skaista meitene. Viņi nesnauda, bet dzīvi sarunājās.
Resnais kungs saucās Freidenbergs, Elzbetes pavedēja krusttēvs, bet jaunā dāma bija viņa meita Libuše.
Man gribas zinā-t, kā Teodors mūs uzņems, — meitene sacīja.
Kā, mans bērns, — ar izplestām rokām. Teodors zina, ka es esmu bagāts; viņš ir ļoti izšķērdīgi dzīvojis, viņš tevi, Libuše, ar lielāko prieku centīsies iegūt.
Meitene sarāvās.
Tu zini, bērns, ka mūsu kārtas jaunekļi tikai tad kļūst krietni vīri, kad pirmie ragi ir aplauzti. Un tāds gadījums ir arī te. Ar Teodoru tu dzīvosi laimīgi.
Bet ja viņš nelabojas un nemīl mani?
Nu, par to gan es nešaubos. Un par to, ka viņš dzīvos prātīgi, es nemaz neraizējos. Tu esi sava tēva cienīga meita un pratīsi viņu savaldīt. Par to es neraizējos. Teodoram ir īstais laiks meklēt prātīgu sievu. Redzi, bērns, tavs brālēns neprot savus ļaudis kalpināt. O, tad es nebūtu pilskungs, ja zemnieki man nekalpotu! No agra rīta līdz vēlam vakaram es lieku tiem strādāt. Un, ja tie pretotos, — nu, vai tad pātagu trūkst!
Kad es būšu Teodora sieva, viss iegrozīsies citādi. Vispirms viņam jāatmet palaidnīgā dzīve, un pilī es būšu valdniece. Teodors nav stūrgalvis, un es drīz iekārtošu, ka zemnieki maksās un pildīs savas klaušas. Vai tu, tēt, neatceries, kā es pati ar pātagu iemizoju pretīgos ļaudis?
Resnais kungs pasmīnēja:
Kā nu es to būtu aizmirsis, bērns. Tu esi Freidenbergu cilts īstā atvase, un es ar tevi lepojos, mana daiļā Libuše!
Meitene skatījās pa logu un teica:
Ārā ir tumša nakts. Kādēļ mēs, tēt, nebraucām dienā?
Tādēļ, ka Prāgas tuvumā ceļš ir drošāks. Tālāk uz ziemeļiem brauksim pa dienu. Tur dauzoties apkārt dažādi klaidoņi, un mums ir jāsteidzas!
Vai laupītāji?
Nu ja. Bet dienā tie nedrīkst rādīties. Mūsu gubernators grāfs Martinics, kurš šodien aizceļoja uz Vīni, visu apkārtni ir iztīrījis!
Vai grāfa sieva vēl nav atrasta?
Nē, mans bērns. Dievs to zina, kur skaistā Hedviga fon Tuna palikusi, varbūt ir jau mirusi. Es dzirdēju, ka grāfs Vīnē apskatīšoties pēc citas sievas.
Tam es, tēt, neticu. Grāfs Martinics neliksies mierā, kamēr atradīs Hedvigu. Viņš domā, ka viņa . . . Klau, tēt, kas tas bija?
Pūces balss, mans bērns!
Tas tā savādi skanēja. Un mēs esam mežā.
Nebaidies, te mēs esarn tikpat droši kā Prāgā, un tev nav . ..
Beidzamos vārdus viņš nedabūja izrunāt; kāds sulainis iekliegdamies nogāzās no zirga.
Resnais kungs atrāva logu un sauca:
He, kas te notiek?
Padodieties, — skanēja atbilde. — Atdodiet ieročus, citādi jums klāsies tāpat kā jūsu biedram!
Laupītāji! — Libuše iekliedzās.
Viņa ieraudzīja skaisto jaunekli greznā mednieka apģērbā; tas stāvēja mežmalā, un viņam blakus — pulks šauteņu stobru, vērsti ceļotājiem pretī.
Padodieties, citādi jums beigas'L
Šaujiet! — resnais kungs pavēlēja sulaiņiem.
Sulaiņi šāva, bet nevienam netrāpīja.
Ja' jūs citādi negribat, tad … — Norībēja šāviens un otrs sulainis izvēlās no segliem. — Es pavēlu atdot ieročus. Es esmu Lips Tulians!
Kučierim izkrita groži no rokām. Sulaiņi nometa pistoles un lūgdamies atdeva dunčus. Pāris acumirkļos tie jau sasieti gulēja zemē.
Vediet viņus mežā! Uz ceļa neko neatstājiet! Karieti uz tuvāko klaju! Nu, tūliņ! Mums jāsteidzas!
Pavēle bez kavēšanās tika izpildīta. Lips Tulians gāja blakus ratiem, kuros, rokas žņaudzīdams, sēdēja fon Freidenberga kungs.
Jā, nu tu smilksti un drebi. Es tevi pazīstu, resnais muižniek, grāfa Martinica kalps. Tu biji klāt, kad mani mocīja fon Tuna pilī!
Kariete apstājās. Lips Tulians atvēra durtiņas. Resnais kungs izmisis sāka lūgties.
Mīļais kungs, žēlojiet mani, es jūs lūdzu Kristus un svētās Dievmātes vārdā! Neaptraipiet savas rokas ar mūsu nevainīgajām asinīm!
Fon Freidenberga kungs, ar saviem nabaga zemniekiem jūs gan lietojat citu valodu.
Resnais kungs kļuva bāls, tagad viņš pazina runātāju.
Svētā Dievmāt, jūs, Filip fon Mengstein!
Filipa fon Mengsteina vairs nav. Es esmu Lips Tulians. Atdodiet vērtslietas, kas jums ir klāt! Tūliņ!
Naudas un vērtslietu man ir maz, — resnais atbildēja.
Laupītji jau sāka kurnēt. Lips Tulians pavēlēja būt mierīgiem.
Tikai Zārbergs spiedās tuvāk un teica:
Viņš melo. Nauda viņam ir klāt, paglabāta. Un es deru, ka arī jaunkundzei ir dārgumi. Viņiem jāizģērbjas, arī skuķei; tas būs kaut kas priekš mums.
Libuše saprata Zārberga vārdus. Viņa pazina laupītāju, un augstprātības vaibsti izzuda no viņas sejas. Lūgdamās tā pacēla rokas.
Žēlojiet mūs, mēs jums nekā ļauna neesam darījuši!
Lips Tulians saslējās.
Nekā ļauna neesat darījuši, ha! Vai tad man būs jāatgādina Tuna pils, kur jūs smīnējāt, kad kāds jauneklis tika mocīts. Kas tad man tagad liedz darit to pašu!
Apžēlojieties! — resnais kungs vaimanāja. — Mēs esam beigti, mūs nogalinās!
Lips Tulians tam nepiegrieza vērību. Viņš pagriezās pret ratiem. Libuše bija izkāpusi un stāvēja viņam blakus. Viņa uzmeta tam lūdzošu skatu.
Jūs esat kavalieris!
Reiz gan tāds biju, bet tagad esmu Lips Tulians, laupītāju vadonis!
Jūs taču mani žēlosit, vai ne? Es jūs ļoti lūdzu!
Lips Tulians neatbildēja, bet pavēlēja ļaudm pārmeklēt ratus. Bandītiem tas divreiz nebija jāsaka. Steigšus viņi ieklupa ratos un izmeklēja beidzamo kaktiņu. Un ne velti — Zārbergs izkāpa ar smagu naudas maku rokās.
Ha, ha, ha, te ir nauda, un, lai man galvu norauj, ja kungam un meitai nav klāt paslēpti dārgakmeņi. Lai viņi izģērbjas, mums jāizmeklē.
Skuķe drebēja kā apšu lapa.
Novelciet drēbes! — Zārbergs turpināja. — Viņi ir dārgakmeņus paslēpuši. Drēbes nost! Ja ne, mēs paši tās norausim jums no muguras!
Libuše ievaidējās.
Kāds bohēmietis bija sagrābis viņu un ieķērās tai ņieburā.
Apžēlojieties! — viņa lūdzās.
Laupītāji smiedamies taisījās izpildīt savus draudus. Lips Tulians stāvēja iesānis. Likās, ka viņš grib Libuši pamest viņas liktenim. Laupītāji jau saplēsa viņas dārgo ņieburu.
Tad viņa ar varu izrāvās un, vadonim piesteigusies, sāka lūgties:
Glābiet mani, Dieva dēļ!
Lips Tulians uzmeta lūdzējai satumsušu skatu un teica:
Es jūs pazīstu, skaistā Libuše fon Freideberga. Tagad jūs lūdzaties žēlastību. Bet vai jūs iežēlojāties par saviem apakšniekiem, kad tos par niecīgāko pārkāpumu plītējāt ar jājamo pātagu?
Žēlastību! — Libuše lūdzās. — Es esmu gan noziegusies. Bet mans liktenis ir grūtāks par nāvi. Esiet līdzcietīgs un apturiet savus ļaudis! Mans tēvs jums bagātīgi samaksās!
Neparko! — Zārbergs atteica. — Atpirkšanās naudu tā kā tā jādabū! Bet kur paliks briljanti? Biedri, izģērbiet viņu!
Libuše iekliedzās, jo Zārbergs to bija sagrābis aiz matiem un vilka zemē.
Lūdzu jūs tās vārdā, kuru jūs mīlat, — apžēlojieties, glābiet mani!
Laupītāji atkāpās, jo Lips Tulians metās starpā, pavēlēdams meiteni tūliņ laist vaļā. Zārbergs tielējās, ka meitenes briljanti vēl neesot atrasti, un turēja Libuši aiz matiem.
Laid vaļāl — vadonis sauca.
Zārbergs skatījās, kā palīgu meklēdams.
Beidzot Lips Tulians sakampa viņu ar spēcīgu roku un aizgrūda kā salmu kūli.
Nedomā man pretoties! Vēl viens vārds, un es tevi sašķaidīšu! Mana pacietība ir galā!
Zārbergs izgrūda klusu lāstu, bet vadonis to nedzirdēja. Laupītāji stāvēja kā mēmi. Lips Tulians apzinājās, ka viņam nedrīkst pretoties. Saprata arī to, ka laiks ir dārgs un nedrīkst kavēties.
Mums jāiet, — viņš teica. — Desmit vīri lai ved kungu un sulaiņus pa slepeniem ceļiem uz zināmo mežu. Pārējie lai aizved zirgus un pārdod mūsu uzpircējam.
Fon Freidenberga kungs vaimanāja.
Ha, ha, ha, jums bail kājām iet, ko? Nu, tas neko nelīdz, lepno muižniek. Jūsu resnumam tas nekaitēs, lai arī vairākas dienas staigājot, tas drusku sarausies.
Nu, uz priekšu! — viņš pavēlja. — Nakts nav gara. Divi zirgi lai paliek tepat. Un tu, Zārberg, uzvelc kučiera livreju!
Zārbergs paklausīja un, kučiera livrejā pārģērbies, stājās vadonim blakus. Divi jauni laupītāji, sulaiņu livrejās ģērbušies, sēdās uz zirgiem. Lips Tulians deva zīmi doties ceļā.
Mans bērns, mana Libuše, paliksim kopā! — muižnieks vaimanāja.
Neviens to nedzirdēja.
Laupītāji ar gūstekņiem jau devās ceļā. Lips Tulians iecēla Libuši karietē, pats iesēdās blakus un pavēlēja Zārbergam braukt. Abi jātnieki viņus pavadīja.
Lips Tulians aizbrauca. Viens laupītājs bija uz bukas, divi pavadīja bandītu vadoni.
22. nodaļa NOSLĒPUMS
Pa kādu caurumu sienā Elzbete saņēma ēdienu un dzērienu. Viņa drusku ēda, bet dzērienu neaiztika, bīdamās no miega zālēm.
Tā pagāja gara diena un bezgalīga nakts.
Teodors fon Freidenbergs, slepus glūnēdams, bija pārliecinājies, ka Elzbete vīnam nepieskaras. Tādu apdomību no zemnieku meitenes viņš nebija gaidījis. Ka tik viņai nebūtu duncis, viņš domāja, uz kāpnēm apstādamies un klausīdamies.
— Ahā, trakā atkal dzied . . . Bet brīnums, kā Elzbete viņai tik līdzīga … Varbūt nejauša sagadīšanās, bet brīnums ir un paliek!
Viņš skaidri dzirdēja dziesmas pantu:
Uz troņa tu, mans mīļais draugs,
Tev kādreiz piederēja mana sirds,
Tie laiki, draugs, nekad vairs neatplauks;
Tev galvā kronis zvīļo, mirdz,
Man elpa smok un pagurst sirds.
Beidzamajos dziesmas vārdos bija jaušamas dziļas skumjas.
Tas ir labi, ka visi zina — pili uzturas kāda plānprātīgā. Citādi vēl rastos aizdomas. Sasodīts, ka apņēmos viņu sargāt, bet tas vairs nav grozāms. Kaut tak mirtu drīzāk, viņa patiesi mani briesmīgi apgrūtina!
Pilskungs steidzīgi devās uz viesu zāli. Tur bija trīs livrejās tērpušies sulaiņi; viņš pavēlēja tiem sekot. Sie trīs vīri taču varēs atņemt dunci!
Viņi uzkāpa pa kāpnēm un apstājās pie Elzbetes istabas durvīm.
Pilskungs pavēlēja attaisīt durvis un, bagātīgu atalgojumu apsolījis, lika atņemt dunci.
Viņš pats palika koridorā.
Jā, bet kur tad viņa ir? Vai paslēpusies?
Viņi iegāja guļamistabā. Tur Elzbetes nebija.
Vai nav palīdusi zem gultas?
Velti. Arī tur viņas nebija.
Elle un velni, nu vairs nav labi — no šejienes izbēgt taču nav iespējams.
Sulaiņi palika nesapratnē stāvot.
Teodors fon Freidenbergs devās pie loga.
Logu restes bija biezas un stipras, tur izlauzties nebija iespējams.
Vai visi kakti ir pārmeklēti?
Ja tur adatiņa būtu, mēs arī būtu atraduši, jūsu žēlastība.
Sulaiņi brīnījās. Freidenbergs trakoja. Viss velti. Vēlreiz un vēlreiz tika pārmeklētas malu maliņas, bet Elzbetes kā nebija, tā nebija. Neatrisināma mīkla.
Pilskungs saniknojies metās virsū sulaiņiem:
Blēži, jūs viņu esat izlaiduši! Tev bija atslēga, suns, es tev rādīšu …
Viņš sagrāba sulaini aiz rīkles.
Jūsu žēlastība, es esmu nevainīgs, uh, uh, gals klāt…
Pilskungs palaida viņu vaļā un trakodams skraidīja pa istabu.
Lai būtu kā būdams, bet pa durvīm viņa nav izgājusi, — sulaiņi dievojās. — Tur ir kāds noslēpums.
Domājat, kādas slepenas durvis vai eja? — pilskungs jautāja.
— Kas var zināt. Sajā vecajā pilī ir daudz tādu lietu, kas cilvēkam nenāk ne prātā.
Viņi sāka dauzīt sienas un meklēja, meklēja, bet Elzbete kā bija, tā palika pazudusi.
23. n o d a ļ a GODKĀRĪBA UN MĪLA
Beidzot tu atnāci, Kaspar! Kur tu tik ilgi biji? Es jau gribēju sūtīt otru izlūku.
Tas būtu velti, žēlīgā jaunkundz, — viņas sulainis, apputējušā ceļotāja apģērbā Hildas fon Brokdorfas dzīvoklī ienākdams, atbildēja.
Godkārīgā Hedvigas māsīca dzīvoja Drēzdenē kādas radinieces vienkāršajā dzīvoklī. Hildai tāda dzīve nebija pa prātam; viņa alka baudu un greznību, viesības un balles. Patlaban, baltos rīta svārkos tērpusies, viņa atdusējās atzveltnes krēslā.
Nu, ko labu dzirdēji, Kaspar?
5o un to. Vispirms, par Hedvigu neviens neko nezina, viņu neviens nav redzējis.
Viņa taču nebūs izdarījusi pašnāvību?
Kas to var zināt, — Kaspars paraustīja plecus.
Ja Hedvigas vairs nebūs, -es mantošu krusttēva miljonus.
Kaspars neticīgi grozīja galvu.
Runā! Ko tu tā viebies? Vai šaubies, ka man ir tiesības uz mantojumu?
Ak Dievs, nē jel. Bet brīvkungs fon Tuns ir sastādījis testamentu … un … un …
Tālāk viņš netika. Hilda piepeši uzlēca kājās un iesaucās:
Testamentu! Runā! Es gribu visu zināt. Kas tas par testamentu?
Ak, žēlīgā, grāfs Martinics grib no pāvesta panākt savas laulības šķiršanu, un tādēļ brīvkungs fon Tuns visu savu bagātību norakstījis baznīcai.
Hilda brīdi stāvēja kā pārakmeņojusies. Tad iesaucās:
Ko? Baznīcai?
Nu, teiksim, klosteriem, — Kaspars turpināja. — Un tas, ka mūki tādu mantojumu no pirkstiem ārā nelaidīs, ir tik droši kā āmen baznīcā!
Hilda skatījās zemē un murmināja:
Baznīcai…
Viņa saprata — ja pilskungs to ir darījis, tad viņa ir nabaga, pavisam nabaga!
Kur nu palika lielās izredzes? Vai viņai, tāpat kā daudzām citām, būs jāpelnās ar rokdarbiem, vai kādā patversmē jāsaņem žēlastības dāvanas? Viņas godkārība to neatjauj. Viņai jākļūst bagātai! Jābauda dzīve!
Patlaban viņa gribēja uzrunāt Kasparu, kad durvīs parādījās grezni ģērbies kavalieris.
Hilda spēji uzlēca kājās.
Grāf Fleming, jūs še… Es neesmu tā apģērbusies, lai varētu pieņemt viesus!
Ministrs smīnēdams vēroja viņu.
Lūdzu piedošanu, mana žēlīgā! Kalpone mani ieveda, es neesmu vainīgs. Bet atvainojiet, ja saku, ka jūs savā rīta apģērbā esat vēl daijāka nekā toreiz masku kostīmā. Jūsu skaistumam dārgi apģērbi nav vajadzīgi!
Hilda iesmējās. Viņai arvien patika glaimi, un viņa arī zināja savu skaistumu. Kaspars nemanot bija izgājis, un grāfs Flemings skūpstīja Hildas roku.
Es atnācu apjautāties par jūsu labklājību.
Ak, es pateicos, grāf; tas man ir liels gods.
Ne jau nu tādēļ vien, ak nē. Es rīkojos kāda uzdevumā, kas ciena jūsu skaistumu.
Hildas skatā bija jautājums.
Vai to nu grūti uzminēt, kura uzdevumā man jārīkojas? Tak jau tāda, kurš augstāks par mani. Un tāds ir viens vienīgs vīrs …
Kūrfirsts? — Hilda jautāja.
Jā. Viņa majestāte; lai Dievs viņam palīdz!
Hilda atkāpās. Lai arī jauna, viņa tomēr labi pazina pasauli un v ļaudis, arī tikumus, kādi valdīja galmā. Un, ja ministrs ieradies Augusta Stiprā uzdevumā, tad viņa vārdi nav ņemami tik vienkārši.
Grāfs Flemings saprata viņas klusēšanu.
Viņa majestāte brīnās, ka komtese Brokdorfa nav ieradusies pēdējā ballē Cvingerā.
Hilda noprata, ka kūrfirsts interesējas par viņu. Purpura sārtums iedegās viņas vaigos.
Mani aizkavēja piedalīties.
Tad kūrfirsts drīkst cerēt apsveikt komtesi Brokdorfu savā pilī nākošās svētdienas vakarā, galma ballē. Man būs tas gods tur aizvest daiļāko Saksijas dāmu!
Hilda vēl nebija apsolījusies. Bet viņa zināja, ka no «jā» vai «nē» būs atkarīga visa turpmākā dzīve. Vienu acumirkli viņa iedomājās par Lipu Tulianu un gribēja atteikties, bet, ātri apdomājusies, atbildēja:
Jā, es ieradīšos galma ballē!
Ministrs kļuva līksms.
Viņa majestāti šī ziņa ļoti iepriecinās. Mana sieva vēl šodien atnāks aprunāties par jūsu tualeti. Un nu, vēlreiz atvainojiet, ka traucēju tik agrā rīta stundā. Skūpstu jūsu roku, daiļā komtes.
Viņš godbijīgi uzlūkoja Hildu, it kā tā noteiktu viņa nākotni. Tad, daudzkārt palocījies, devās laukā.
Hilda palika viena. Viņa piegāja pie loga ieelpot svaigo rīta gaisu.
Ko es izdarīju! — viņa čukstēja. — Ha, vai man ar testamentu nav atņemtas visas cerības? Bet nu ir radies jauns ceļš uz bagātību un laimi. Jā, to es iešu, un Filipa liktenis būs manās rokās. Nē, vēl vairāk — viņš pats būs mans. Tik pacieties vēl īsu, īsu laiciņu, tu, nemierīgā sirds!
Dīvaini vārdi. Ko viņa gribēja? Hilda jau bija izšķīrusies. Viņa īstenos savu plānu, kaut arī tūkstošiem šķēršļu stātos ceļā!
24. n o d a ļ a LIPS TULIANS BRAUC
Bālā rīta krēsla pārvērtās sārtā blāzmā. Ceļš no meža izvijās klajumā, kad pirmie saules stari apspīdēja fon Freidenberga karieti, kurā sēdēja Lips Tulians ar Libuši. Libuše vēl bija paģībusi. Pēkšņi Zārbergs apturēja zirgus, nesaprazdams, ko iesākt, jo ceļš veda cauri vairākiem ciemiem uz Sācas pilsētu. Tālie meži, pat visu dienu braucot, nebija sasniedzami.
Virsnieks pavēlēja braukt. Zārbergs gan iebilda, ka nevarot braukt caur Sācu, vārtu sargi apturot un pārmeklējot katru ceļotāju.
Virsnieks teica, ka Sācā jāmaina zirgi.
Zārbergs, bailēs drebinādamies, iesaucās:
Bet, virsniek, tā mēs visi nonāksim pie karātavām!
Brauc, gļēvuli!
Bet, virsniek!
Uz priekšu, vai arī tu nolidosi no bukas!
Zārbergs brauca. Līdz šim Libuše bija gulējusi nesamaņā; tagad tā ievaidējās.
A, viņa mostas, — Lips Tulians čukstēja. — Cik savādi daba katru apvelta — te ir savienots apburošs skaistums ar nežēlību un augstprātību.
Libuše lēni atvēra acis.
Kur ir mans tēvs? — viņa jautāja.
Viņš ceļo kopā ar maniem ļaudīm uz mūsu nomteni; lepnais kungs var priecāties, ka neparastā kustēšanās samazinās viņa miesas svaru, — Lips Tulians zobojās.
—. Bet tie nevaldāmie viņu nogalinās!
Nē, tas nenotiks. Es stingri valdu pār saviem ļaudīm, un tie manas pavēles izpilda uz mata. Lielākā daļa no tiem manis dēļ ies vai pašā ellē! Es pat šaubos, vai Freidenberga sulaiņi būs tik uzticami.
Libuše saprata, ka šie vārdi attiecas uz viņas cietsirdību.
Es prasīšu izpirkšanas naudu, un, kad to saņemšu, jūs varēsit iet savu ceļu.
Un mans gods tiks taupīts?
Vai es esmu kāds nelietis? Es esmu virsnieks, brīvu klaidoņu vadonis. Sapratāt?
Libuše neuzdrošinājās vairāk runāt, jo Lips Tulians par viņu vairs nelikās zinis. Viņa bija laupītāja varā, un tas varēja ar viņu darīt, ko grib. Viņa dažreiz sarāvās, iedomādamās, ka laupītājs viņu mocīs.
Par bēgšanu nebija ko domāt, bija jāpadodas liktenim.
Bet viņas bailes bija veltas, jo nekas ļauns nenotika. Viņi brauca caur vairākiem ciemiem. Tuvojās jau pusdiena.
Lips Tulians, attaisījis medību somu, piedāvāja viņai maizi, gaļu un vīnu. Libuše drusku ēda un dzēra arī vīnu, nevēlēdamās bandītu sadusmot.
Atkal klusējot pagāja stundas, tuvojās vakars.
Greznais četrjūgs patlaban ieripoja pa Sācas pilsētas vārtiem.
Kas prasa ielaišanu? — vārtu sargu komandants noprasīja.
Žēlīgais kungs fon Freidenbergs no Prāgas, ar savu meitu, — Zārbergs atbildēja.
Varat braukt, — komandants teica. — Viesnīcā «Pie brūnā zirga» stāv pārjūgšanai gatavi zirgi. Kāds vīrs jūs pavadīs turp.
Zārbergs, vārtu sargam iepakaļ braukdams, svīda baiļu sviedrus.
Ja tas vēl var ņemt labu galu, tad jānotiek brīnumiem, — Zārbergs murmināja. — Laime, ka ir jau tumšs, citādi mēs būtu ellē!
Pārbraukuši pār tirgus laukumu, viņi apstājās pie greznas apgaismotas mājas.
Tā bija viesnīca «Pie brūnā zirga».
Lips Tulians uzrunāja Libuši, piedraudēdams klusēt.
Jūsu dzīvība karājas mata galā, — viņš strupi teica. — Viens sauciens, viens nodevīgs vārds no jūsu mutes jums atnesīs nāvi!
Libuše iztrūkusies ieslīga sēdeklī. Lips Tulians, atvēris logu, iedeva vārtu sargam naudu par pakalpojumu un lika pateikt saimniekam, lai zirgi tiktu pārjūgti bez kavēšanās.
Zaldats, priecīgs par saņemto naudu, ieskreja viesnīca izpildīt uzdevumu.
Viesnīcnieks ar kalpotājiem tūliņ izsteidzās ārā.
Sveiki, jūsu žēlastība! Vai nevēlaties savam padevīgam kalpam parādīt godu un šonakt palikt viesnīcā? Viss labākais no virtuves un pagraba būs jūsu rīcībā!
Nē, tas nav iespējams, mīļais draugs, man jāsteidzas. Es vēl šonakt gribu sasniegt Komotavu! Atnesiet kādus atspirdzinājumus, jo mana meitiņa ir nogurusi un negrib izkāpt. Un gādājiet, lai zirgi tiek pārjūgti!
Kā jūsu žēlastība pavēl! — viesnīcnieks atteica un steidzās izpildīt uzdevumu.
Bailīgais Zārbergs atviegloti uzelpoja.
Tajā brīdī kāds grezni ģērbies kungs ar vairākiem kalpiem nāca uz viesnīcas pusi.
Mūsu pilsētas galva! — kāds iesaucās.
Pilsētas galva steidzās pie karietes. Kalpi palika stāvot pieklājīgā atstatumā.
Ā„ mans mīļais draugs fon Freidenbergs ar savu meitiņu Libuši. Nupat no vārtu sargiem uzzināju, ka jūs iebraukuši. Ar kādu prieku jūs gaidīju! Jums nu gan pāris dieniņas jāpaliek pie manis!
Zārbergs un pārējie ceļotāju pavadoņi vai sastinga no bailēm. Nu viņi, acīmredzot, ieskrējuši slazdos.
Viesnīcnieks atkāpās. Pilsētas galva, spiezdamies tuvāk, sauca:
Sveiki, mīļais draugs! Labais Teodor, ļauj man tevi apkampt! Tev jāpaciemojas pie manis, dārgais draugs!
Pilsētas galva ielēca ratos un apkampa draugu. Lips Tulians ievilka viņu iekšā un apsēdināja sev blakus, brīdinot, ka drauga vietā ir laupītāju vadonis Lips Tulians. Viņam pavēlēja joprojām izturēties priecīgi un pateikt saviem kalpiem, ka viņš pavadīs draugu līdz Komotavi, jo tam ļoti jāsteidzas. Un, ja to nedarīs, tad nāve uz vietas.
Pilsētas galva bija pārbijies un darīja visu, kā pavēlēts.
Lips Tulians paņēma atnestos atspirdzinājumus, ko abi iebaudīja, samaksāja viesnīcniekam un pavēlēja braukt.
Viesnīcnieks aiztaisīja karietes durtiņas un atvadījās.
Zārbergam kā akmens novēlās no krūtīm. Un viņš brauca …
Lips Tulians pievērsās pilsētas galvam un draudēdams teica:
Tiktāl ir labi. Bet sargieties mani nodot! Es jums nekā ļauna nedarīšu, bet jums mūs jāpavada uz Komotavu un tur jāparūpējas, lai mūs izlaiž cauri. Kad būsim viņpus pilsētas, jūs atlaidīšu. Bet tiklīdz pateiksit kādu aizdomīgu vārdu, tūliņ būsit pagalam. Ievērojiet to!
Pilsētas galva bija tā pārbijies, ka nespēja runāt. Bet pie sevis viņš nodomāja Komotavā kaut kādā veidā atbrīvoties un, ja iespējams, sagūstīt laupītāju, jo Komotavā bija daudz kareivju. Viņi izbrauca pa vārtiem, un Zārbergs priecīgs lika zirgiem trūkties. Laupītāja pavadoņi dzīvi sarunājās, apbrīnodami sava vadoņa drosmi.
25. nodaļa KARAĻA PILĪ
Balles vakars bija pienācis, un karaļa pils laistījās vienās ugunīs. Vēl bija laiks, un Hilda fon Brokdorfa kavējās savā dzīvoklī; gaidīdama grāfu Flemingu. Kalpone apbrīnoja dārgo apģērbu, ko grāfiene Fleminga bija Hildai uzdāvinājusi. Hilda drūmi raudzījās spogulī, nepiegriezdama kalpones slavinājumiem vērību. Visas viņas domas saistījās ap bagātību un Filipu.
Piebrauca rati. Ienāca grāfs Flemings, ģērbies greznā balles tērpā.
A! — viņš iesaucās, ieraudzīdams Hildu tik apburoši daiļu un domās jau tīksminājās par lielo atalgojumu, ko cerēja saņemt no karaļa.
Ministrs palocījās pret Hildu, un lūdza viņu nākt ratos, kur grāfiene jau gaidīja. Grāfiene viņu saņēma ar lieliskiem komplimentiem, bet Hild'a runāja ļoti maz.
Rati apstājās pie pils lieveņa. Sulaiņi pazina ministra ratus un steidzās atvērt durtiņas.
Galvu augsti izslējis, Flemings ar abām dāmām devās uz iekšējām telpām pa dārgajām grīdsegām.
Garderobes telpā galmadāmas ielenca ministra kundzi. Hilda, izmantodama šo acumirkli, teica ministram:
Man ir kāds lūgums.
Ir jau izpildīts, — ministrs atbildēja.
Labi. Bet es vēlos ar jums pāris minūtes parunāt zem četrām acīm!
Grāfs Flemings kaut ko iečukstēja savi kundzei, un brītiņu vēlāk Hilda ar grāfu jau atradās vieni kādā atsevišķā istabā.
Komtes, jūsu vēlēšanās ir izpildīta! — ministrs teica.
Grāf Fleming, — viņa atbildēja. — Es neesmu tāda muļķe, par kādu jūs mani uzskatāt.
Bet žēlīgā komtes .. .
Diezgan, man netīk joki! Karalis interesējas par mani, to es zinu, bet es vēl neesmu apņēmusies viņam šai ziņā iet pretī, vismaz …
Viņa apklusa, bet ministrs bija sapratis.
Komtes, es saprotu jūsu domas; neviens neko nedod par velti, tā ir iekārtota pasaule. Bet, lūdzu, apskatiet šo dokumentu!
Viņš sniedza tai kādu pergamenta loksni.
Hilda tai ātri pārlaida acis un dvesa:
Man jāsaucas par grāfieni Kozelu, pie Elbas man piederēs pils, un katru gadu no karaļa kases man izmaksās lielu summa naudas. Ha, tas nav slikti. Un tomēr — tur vēl nav viss!
Hilda apgrieza lapu.
Paraksta trūkst, — viņa teica.
Gluži pareizi. Karalis to vēlas parakstīt jūsu klātbūtnē.
Lai notiek. Nav cita ceļa, kā sasniegt sprausto mērķi. Bet trūkstošais ir tūliņ jāpieraksta. Lūdzu, grāf, lieciet atnest rakstāmlietas.
Tās man vajadzības gadījumā arvien ir klāt, — grāfs paņēma spalvu. — Nu, komtes, kas jāraksta? Diktējiet!
Grāfiene Kozela grib, lai laupītāju vadoni Lipu Tulianu, ja tas kristu uzraudzības iestāžu rokās, nenodod inkvizīcijas tiesai!
Vai uzrakstījāt, grāf? — Hilda jautāja.
Ministrs uzlēca kājās un stīvām acīm skatījās Hildā. Viņš atcerējās, ko briesmonis tam nodarījis.
Tas nav iespējams. Laupītājam jāmirst! — ministrs iztrūcies iesaucās.
Es braukšu mājās un vēl šonakt atstāšu Drēzdeni!
Dieva dēļ, tad karalis mani…
Nu tad rakstiet!
Bet…
Nu labi, es iešu!
Nē, nē, es rakstīšu. Tā … Tā … Vai nu ir pareizi?
Es vēl neesmu galā, teikums ir tikai iesākts, vēl nāk* klāt. Rakstiet: «bet laupītājs jāatdod grāfienei Kozelai kā viņas gūsteknis.» Vai uzrakstījāt?
Nē, to nevar.
Tad ardievu, grāf Fleming.
Hilda devās uz durvīm.
Palieciet, komtes! Es rakstīšu!
Viņš uzrakstīja.
Dodiet dokumentu man!
Bet, komtes, es … es … gribēju …
Ne vārda vairāk! Es pati iešu pie kūrfirsta un dabūšu viņa parakstu. Tikai tad dokuments būs pilnvērtīgs.
Ministrs rādīja bēdīgu seju un teica:
Ak, komtes, es pats gribēju…
Mani ievest pie karaļa? Tas nav vajadzīgs. Es pati atradīšu ceļu, neesmu nekāds bērns, kas jāmāca staigāt!
Viņa paņēma dokumentu un aizgāja.
Ar viņu jāuzmanās, — Flemings ņurdēja. — Viņai ir karstas asinis. To es nemācīšu! Bet es esmu diplomāts, un, tāpat kā jau valdu pār visām karaļa dāmām, tā arī ar tevi man laimēsies, lepnā grāfiene.
Hilda iegāja viesu zālē.
Viņa meklēja karali un zinādama, ka valdniekam tīk no sān- telpām skatīties dejotājos, devās turp. It kā sapņodama, bet nelokāma savā apņēmībā, viņa spēra beidzamo soli uz bagātību un, neredzamās rokas vadīta, atrada karali junkuru vidū. Karalis ieraudzīja nācēju un pavēlēja visiem atkāpties. Acumirklis, un Hilda jau stāvēja Saksijas valdnieka priekšā.
Hildu tik daiļu kā dievieti ieraugot, karali pārņēma mīlas jūtas.
Kur grāfs Flemings, komtes? Mans ministrs gribēja ar jums runāt!
Tas jau ir noticis, — Hilda atbildēja, paslepus rādīdama dokumentu. .
Valdnieks kļuva līksms, ka viņa vēlēšanās tik drīz piepildījusies, Hilda nepretojās, kad viņš to ieveda kādā koridorā un, noteiktā vietā uz sienas piespiežot, atvēra slepenas durvis. Acumirkli Hilda kautrējās. Vēl bija laiks, vēl varēja atkāpties. Viņa zināja, kas notiks, ja viņa tur ieies. Bet saņēmusies viņa sekoja karalim.
Tā bija grezna, īsti karaliski iekārtota telpa. Durvis aizvērās.
Hilda! — valdnieks, rokas izstiepis, iesaucās.
Bet viņa nezaudēja apdomu un pasniedza karalim dokumentu.
Ak, es aizmirsu, — viņš smējās. — Es jau zinu, kas tur rakstīts, dodiet man parakstīt!
Viens spalvas vilciens un …
Karalis sarauca pieri. Viņš ieraudzīja jauno tekstu, ko Flemings bija ierakstījis.
Hilda kļuva nemierīga.
Lips Tulians? — karalis runāja. — Kas tas ir?
Tas ir Filips fon Mengsteins, kuru tā sauc.
Kā? Briesmīgajam laupītāju vadonim ļaut izbēgt no bendes cirvja?
Jā, majestāte, vienīgi ar tādu noteikumu, ka briesmonis paliek mans gūsteknis, es kļūšu grāfiene Kozela.
Karalis kratīja galvu. Kā lai viņš apžēlo vīru, kās visiem muižniekiem liek dzīvot vienās bailēs?
Uz parketa kļuva dzirdami soļi. Nākamā acumirklī Flemings jau stāvēja karalim blakus. Viņš bija dzirdējis sarunu un zināja, ka Hilda neatkāpsies no savas prasības.
Karalis dokumentu jau ir parakstījis? — Flemings runāja kā par notikušu faktu.
Laupītāju vadonis … — karalis iesāka.
Lips Tulians kritīs kautiņā ar jūsu kareivjiem, — Flemings čukstēja. Karalis iesmējās. Zināms, ja Lips Tulians krīt, tad rakstam nav nekādas nozīmes. Un Hilda taču nebija prasījusi, lai Lipu Tulianu saņem dzīvu.
Karalis parakstīja.
Flemings uzspieda rakstam valsts un kara zīmogu un devās projām.
Nāciet šurp, daiļā Hilda, saņemiet manu laimes vēlējumu. Tagad jūs esat grāfiene Kozela un pils ar visu grezno iekārtu pieder jums!
Hilda ātri paglabāja iegūto dokumentu.
Hilda, tu — zvaigzne! Tavs daiļums ir mani apbūris, Sak- sijas pavēlnieks ir tavs pielūdzējs, mana mīļā!
Hildas acis iedegās. Viņa prata izturēties. Apburošā skaistule sēdēja, kairi atslīgusi atzveltnes krēslā. Un kūrfirsts — pie viņas kājām. Lēni, vilcinādamās Hilda liecās pār viņu un ļāva sevi skūpstīt. Viņš apkampa to; viņi dedzīgi skūpstījās.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPITAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālromānu ziņām
Otra burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPITAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālromānu ziņām
Otra burtnīca
26. nodaļa SLEPENA GLĀBĒJA
Freidenbergas pils sulaiņi labi pazina sava kunga dabu, bet tik niknu to vēl nekad nebija redzējuši. Briesmīgi lādēdamies, Teodors fon Freidenbergs izmeklēja visu pili un tās apkārtni, lai gan nebija iespējams, ka Elzbete varētu aiziet nepamanīta.
Pilskungam tā palika neatrisināma mīkla. Bet sulaiņi bija māņticīgi un iedomājās ārkārtīgas lietas. Varbūt kāds eņģelis vai svētā meiteni aiznesuši, jo viņa bija dievbijīga. Pilskungam to nedrīkstēja teikt, tas neticēja ne Dievam, ne velnam. Kur Elzbete varēja pazust? Kad pilskungs bēga, viņa palika, Dievu lūdzot.
Lielais spogulis pēkšņi pagriezās. Elzbete tā pārbijās, ka paģība. Acis pavērusi, viņa ieraudzīja sievieti, kas glāstīja viņas galvu un murmināja:
— Guli, manu mīlulīt, guli un klusē, citādi man atkal tevi atņems. Pēc tik daudz gadiem es tevi atradu… Klusē, bērniņ, klusē!
Elzbetei šķita, ka viņa sapņo. Svešajā sievietē viņa redzēja sevi pašu, tikai daudz vecāku, varbūt par gadiem divdesmit.
Kur es esmu? — Elzbete jautāja.
Svešā sieviete bija atguldījusi viņu uz dīvāna un klusināja:.
Klusē, manu sirsniņ, nelieši tevi izdzirdēs, bet tev jāpaliek pie manis ilgi, tik ilgi, līdz mani guldīs kapā. Kad, tevi uz rokām šūpojot, biju iesnaudusies, man tevi nozaga. Bet es tevi pazinu pēc tik daudz gadiem. Redzi, uz rokas tev ir zīme kā ābeles zieds. Tagad tu, meitiņ, esi mana, un es tevi nekur nelaidīšu. Un zini — drīz vien es tevi uzcelšu spožā tronī. Tev būs zelta kronis ar spožiem dimantiem — vai tas nebūs gods?
Elzbetei pārskrēja drebuļi. Tā-bez šaubām ir kāda prātā jukusī, kas viņu iznesusi pa slepenām durvīm.
Ha, ha, ha! — sieviete smējās. — Tas nelietis lejā nezin, ko esmu uzgājusi. No lielā spoguļa uz augšu ved kāpnes, un neviens tās neatradīs. Nu viņi apakšā var dauzīties, cik grib.
Viņa atkal mīlinājās ap Elzbeti. Elzbete nebaidījās, viņai bija patīkami ar to, kas viņai tik līdzīga. Vai tā varētu būt viņas māte, ko Elzbete nekad nebija pazinusi?
Viņa klausījās: lejā lādēdamies trakoja pilskungs.
Briesmonis, briesmonis nāk! Grib mani samaitāt, — meitene žēlojās.
Vājprātīgā uzlēca kājās un iesaucās:
Tikai pār manu līķi viņš sasniegs tevi, bērns!
Uz mirkli viņas prāts kļuva pilnīgi skaidrs. Uz īsu brīdi.
Neviens tev netuvosies. Tikai viens vārds man jāsaka, un kareivji tevi apsargās. Mans mīļākais ir varens. Viņš sēž uz augsta troņa un ir tavs tēvs. Jā, bērniņ, tavs tēvs. Viņš tevi nekad nav redzējis. Ak, kaut viņš tevi redzētu, tik skaistu, labu un mīļu, viņš ņemtu tevi uz rokām tāpat kā es!
Meitene nedrīkstēja runāt pretī, lai vājprātīgo nesakaitinātu. Viņa taču nevarēja ticēt, ka ir tāda vīra meita, kurš sēž zelta tronī.
No lejas tuvojās soļi.
Vājprātīgā ātri atrāva dīvāna atzveltni, izmeta no turienes veļu un citas lietas, pabāza tās zem dīvāna un iestūma drebošo Elzbeti iekšā, atzveltni atkal nolikdama vietā.
Tikko tas bija noticis, atvērās durvis, un ienāca pilskungs ar saviem sulaiņiem.
Ko jūs te gribat? Vai lai es sulaiņus saucu jūs izmest? — vājprātīgā runāja.
Pilskungs viņai uzmeta niknu skatu.
Viņa mani tiešām briesmīgi apgrūtina. Mans tēvs viņu te uzņēma un pavēlēja man viņu apsargāt. Kaut es varētu no viņas kaut kā atkratīties!
Gan ar laiku izdarīsim! — sulainis atbildēja.
Kādēļ jūs mani traucējat? — sieviete jautāja.
Kāda kalpone ir aizbēgusi un te paslēpusies.
Te neviens nav paslēpies!
Pilskungs arī pats bija pārliecināts, ka meiteni te neatradīs, tomēr lika izmeklēt visus skapjus, kaktus un pagulti. Beidzot pilskungs piecēlās un teica sulaiņiem:
Te viņas nav. Nāciet, iesim koridorā, izmeklēsim to. Jāpārmeklē arī bēniņi un visas pajumtes.
Pilskungs ar sulaiņiem aizgāja. Tagad meklēšana sākās koridorā. Tika pārmeklēti visi kakti.
Pēkšņi kāds sulainis iesaucās:
Es atradu kunga dunci!
Parādi! Jā, tas ir mans duncis. Pie velna, viņa te ir bijusi!
Meitenei duncis bija izslīdējis no rokām, kad vājprātīgā nesa
viņu pa koridoru.
Pilskungs nevaldāmā priekā iekliedzās:
Viņa ir uz bēniņiem!
Visi devās augšā, bet neko tur neatrada. Izmeklēja pat skursteni. Viss velti. Kungs un sulaiņi bez padoma skatījās cits uz citu.
Vai nu skuķe var kļūt neredzama? — fon Freidenbergs ieminējās.
Nē, žēlīgais kungs, viņai katrā ziņā jābūt šeit. Vājprātīgā viņu kaut kur ir -paslēpusi.
Tu domā?
Tā ir, kungs. Es vienmēr saku, ka te, pilī, ir kādas slepenas ejas un kāpnes. Es lieku savu galvu ķīlā, ka meklējamā ir tepat tuvumā.
Tev taisnība. Nupat iedomājos, ka vājprātīgā būs viņu paslēpusi dīvāna kastē, tur es nemeklēju. Dosimies turp!
Visi devās pa kāpnēm lejā no bēniņiem un tad pa koridoru uz vājprātīgās' mitekli.
Pilskungs atkal s5ka briesmīgi lādēties. Durvis bija aizslēgtas!
27. nodaļa CEĻOTĀJI KOMOTOVĀ
Zārbergs brauca ļoti ātri. Sācas pilsētas galva pārbijies gaidīja, ka ieskries grāvī un viss sašķīdīs druskās. Bet, ja laimīgi aizkulsies Komotovā, bandīti tiks apcietināti — un viņš būs brīvs.
Zārbergs steidzās, lai pirms dienas gaismas tiktu Komotovai cauri, jo tūliņ aiz tās sākās lielie Bohēmijas meži. Komotova bija vienkārša pilsētiņa kādā plašā ielejā un nebija tā nocietināta kā Sāca. Līkumotā lielceļa un pakalna dēļ tā nebija agrāk ieraugāma, līdz piebrauca gluži klāt. Vēl bija agrs, pilsētiņas iedzīvotāji vēl nebija piecēlušies, un austriešu kareivju patruļas negulēja.
Tiklīdz parādījās pirmie nami, braucējus apturēja.
Kas brauc? — kaprālis sauca.
Uz Lipa Tuliana pavēli pilsētas galva atbildēja:
Esmu Sācas pilsētas galva un pavadu fon Freidenberga" kungu, kas ceļo uz Saksiju.
Kaprālis atdeva godu un teica:
Labi, bet man jūs jāpavada līdz galvenai viesnīcai.
Lips Tulians pavēlēja pilsētās galvam turpināt.
Fon Freidenberga kungs negrib kavēties; viņam jāsteidzas.
Tas neder, — kaprālis atbildēja. — Tūlīt aiz pilsētas sākas lielie meži, un tur uzturas laupītājs ar savu bandu. Mūsu komandieris, pulkveža kungs, dos līdz robežām pavadoņus!
Visur bija redzami kareivji baltās uniformās. Zārbergs jau domāja, ka viņus apcietinās. Bet pilsētas galva klusībā priecājās.
Smagie rati lēnām slīdēja uz rātsnamu, kur stāvēja daudz kareivju. Uz tirgus laukuma bija vesela rota kirasieru uz zirgiem; oficieri skraidīja šurp un turp.
Pie rātsnama, kareivju ielenktam, Zārbergam zuda pēdējā cerība.
Kaprālis iegāja rātsnamā pieteikt atbraucējus.
Pilsētas galva ratos ar nepacietību gaidīja, kad viņu atsvabinās. Viņš arī baidījās, ka laupītājs viņu nenogalina.
Iznāca pulkvedis, vairāku virsnieku pavadīts, un tuvojās ratiem.
Paldies Dievam, es esmu glābts! — pilsētas galva murmināja un gribēja jau.atvērt karietes durvis, bet Lips Tulians, pakampis viņu kā salmu kūli, nometa uz grīdas un, acumirklī atgrūdis loga priekškaru, uzkliedza Zārbergam:
Zārberg, brauc, cik ātri zirgi spēj skriet!
Pulkvedis iztrūcies atlēca no karietes.
Un Zārbergs pilnos auļos aizbrauca pa ceļu.
Tikai mirkli visi stāvēja uztraukti un izbrīnījušies.
Tur ir kāda viltība, dzenieties pakaļ! — pulkvedis komandēja. Nākamajā acumirklī oficieri un kareivji jāšus un kājām jau devās ceļā. Tumsas dēļ bēgļi nebija redzami, dzirdēja vienīgi ratu troksni. Kirasieri lēkšoja bēgļiem pakaļ.
Ceļš ieveda mežā. Uz vadoņa pavēli Zārbergs apturēja zirgus, veikli izlēca un pēc pāris acumirkļiem jau atradās mežā. Karietes pavadoņi sekoja; Lips Tulians, satvēris Libuši, līdz ar viņiem ieskrēja biezoknī.
28. nodaļa MEŽĀ
Kamēr atauļoja kirasieri, bēgļi jau bija paslēpušies biezokni.
Daži šāvieni tika raidīti pakaļ, bet tumsas dēļ vairāk neko nevarēja iesākt.
Libuše, saņēmusi visus spēkus, mēģināja atsvabināties, bet stiprais bandīts, paķēris viņu kā, spalvu vīkšķi, pār celmiem un saknēm lēkdams, ieskrēja dziļi mežā.
Atrazdamies jau labi tālu, viņš apstājās un mežonīgi iesmējās. Tad iesaucās kā pūce, un no vairākām pusēm atskanēja tāda pat atbilde. Tā bija laupītāju sasaukšanās.
Jā, tie ir viņi, — Lips Tulians sacīja. — Tūlīt būs klāt!
Pēkšņi netālu no sevis viņš ieraudzīja mazu uguntiņu un devās
turp.
Libuše. vēlreiz mēģināja atsvabināties, bet Lips Tulians, viņu ciešāk saturēdams, gāja uz ugunskura puiji.
Tā bija čigānu nometne. Lips Tulians jau prātoja likt savu gūstekni kādā teltī apsargāt.-
Sākumā Libuše domāja, ka tie ir laupītāji, bet, ieraudzījusi čigānus, cerēja izglābties, pastāstot, ka viņa ir fon Freidenberga meita, ka tēvs apbērs tos ar naudu, ja tie atsvabinās viņa meitu!
Viņus tūliņ ielenca vairāki čigāni, un kāds jauns zaļoksnis puisis pavēlēja Libuši atsvabināt.
Bet Lips Tulians, acīm zvērojot, uzkliedza:
Nelieti! Uz ceļiem, jūs. — blēži! Vai jūs mani nepazīstat? Es esmu mežu karalis Lips Tulians!
Čigāni iztrūkušies krita uz ceļiem viņa priekšā, tā izrādīdami savu sunisko padevību, un lūdza:
Piedodiet, kungs, mis jūs nepazinām. Pavēliet šo jauno palaidni iemizot, mēs paklausīsim jūsu augstībai!
Šoreiz jums piedodu, bet sargieties! Tiklīdz es dzirdēšu kaut vienu nodevīgu vārdu, izdeldēšu jūsu bandu līdz beidzamam vīram!
Ak nē, kungs, — čigāns atteica. — Izraujiet man sirdi, ja meloju. Pavēliet par mums, par mūsu mantu, mēs padodamies!
Tad vediet manu gūstekni uz kādu telti un gādājiet, lai viņa neizbēgtu.
— Esiet, kungs, bez rūpēm, manā teltī viņu apsargās!
Lips Tulians vēlreiz iesaucās kā pūce un, dzirdējis atbildi, atlaidās guļus pie ugunskura.
Vecais čigāns aizveda Libuši uz telti. Viņa nepretojās, arī nemēģināja lūgt, bet paklausīgi sekoja meža dēlam.
Viņi iegāja teltī, kurā atradās kāda veca čigāniete un jauna, skaista čigānu meitene.
Pūces brēcieni atskanēja arvien tuvāk, un drīz vien atauļoja jātnieki.
Lips Tulians skatījās. Brīnums: tie nebija viņa pavadoņi, bet tie, kas bija veduši pārdot Freidenberga zirgus.
Visiem pa priekšu jāja Guste — viņa taču ļoti ilgojās pēc sava iecerētā.
Lip Tulian, — viņa sauca. — Es domāju, ka jūs varbūt esat kritis kareivju nagos!
Lips Tulians tikai papurināja galvu. Sī jau nebija pirmā reize, kad viņš atkratījās no gūstītājiem.
Guste apsēdās viņam blakus. Čigāni atkāpās, un viņi palika divatā.
Vai Libuše ir te? —. Guste rūgti jautāja, jo ienīda katru kaut cik glītu meiteni, baidīdamās, ka tā nekļūst virsnieka mīļākā.
Jā, — Lips Tulians atbildēja. — Bet kur pārējie ļaudis?
Tie drīz būs klāt. Mēs jājām briesmīgi ātri.
Lips Tulians, domās iegrimis, skatījās ugunī. Pēc brīža viņš iesaucās:
GustiņT
Ko jūs, virsniek, gribat? Pavēliet, un es klausīšu. Sakiet, ka man jāmirst, un es labprāt iešu nāvē!
Nē, nē, nevis nāvē, jums jādodas uz Prāgu! — viņš teica.
Uz Prāgu?
Jā, uz Svētās Jēzus sirds klosteri. Izliecieties, ka vēlaties nožēlot grēkus un lūdziet, lai jūs ielaiž klostera baznīcā.
Ko lai tur daru?
Es gribu uzzināt, vai kāda jauna mūķene, gaišmate, zilace, naktīs apmeklē baznīcu. Jūs zināt, ka mūķenes pusnaktī ierodas Dievu lūgt.
To es zinu.
Labi, jūs paslēpsities klosterī, es pārģērbšos, un jūs man palīdzēsit tikt pāri klostera mūrim, vai ne?
Gustes acis iezibējās.
Nē, — viņa dobji atteica. — Es lai palīdzu atsvabināt mūķeni un skatos, kā jūs apkampjaties? Nē un vēlreiz nē! Ja jūsu rokas neapkampj mani, tad citai arī šo laimi neredzēt! Es to negribu! Negribu!
«Tavu traku skuķi! Bet es nevaru to viņai ņemt ļaunā, jo zinu viņas mīlu un ciešanas, kaut arī nevaru uz to atbildēt. Tev, tev vienai pukst mana sirds, ai Heda.» — domāja Lips Tulians.
Es darīšu, ko jūs prasāt, — teica jaunā čigānu meitene.
Tu, Lida?
Jā, ja, es iešu uz klosteri. Bušu laimīga, ka varu jums pakalpot. Es darīšu visu, ko spēšu.
Un tavs tēvs, Lida?
Viņš būs ar mieru, to es zinu. Ja vēlaties, iešu tūliņ!
Un es iešu līdzi. Piedodiet, virsniek, ka pretojos. Es darīju nepareizi un pavadīšu Lidu uz Prāgu!
Virsnieks uzmanīgi vēroja abas meitenes.
Lai notiek, — viņš teica. — Bet pēc trim dienām. Vispirms man gūstekne jānodod Vitorfa uzraudzībā!
Lida palocījās un devās uz savu telti, bet Guste uz biezokņa pusi. Tur viņa stāvēja, pret egli atspiedusies, un murmināja:
Mani viņš negrib! Mani, kas var dabūt katru vīrieti, ja grib. Bet viņš, kam ar miesu un dvēseli vēlos piederēt, viņš mani negrib! Tomēr nekas vēl nav zudis. Tagad es zinu, kuru viņš mīl. Tā nav vis Elzbete, nē. Tā ir zilace mūķene Prāgas klosterī, tai pieder viņa sirds. Pacietīšos, pavadīšu Lidu uz Prāgu, ieiešu klosterī un tad … tad skaistā mūķene ieskries cilpā!
29. nodaļa GŪSTEKŅI MEŽA DZIRNAVĀS
Lips Tulians gulēja maz. Tikko svīda gaisma, viņš sāka posties un iegāja teltī. Libuše jau bija piecēlusies.
Fon Mengsteina kungs… — viņa iesāka.
Nav neviena Mengsteina vairs. Nāc, skaistā' Libuše! Iekams lepnā jaunkundze paguva atbildēt, Lips Tulians viņu
izveda no telts. Ārā zviedza un sprauslāja zirgi. Divi laupītāji iecēla Libuši seglos,.kamēr vadonis sarunājās ar Lidu un Gusti.
Gaidiet, līdz būšu atpakaļ! — viņš pavēlēja čigāniem. — Par to es jums samaksāšu. Bet sargieties no šejienes aiziet!
Mēs paliksim! —• tie, cepures vicinādami, atbildēja. Pārējie laupītāji palika nometnē, tikai Zārbergs ar vēl kādu
devās līdzi. Pēc vairāku stundu ātra jājiena viņi sasniedza meža dzirnavas.
A, viņi jau ir priekšā. Vitorfs ir centies!
Vai man te vajadzēs palikt? — Libuše bailīgi jautāja.
Jā, — virsnieks atbildēja. — Nav jau gan nekāda ala, bet zināms — bez kungu galda būs jāiztiek. Taču svaiga maize, gaļa un avota ūdens būs papilnam!
Ienāca Vitorfs, stipri uztraucies.
Virsniek, Elzbete pazudusi, jau pirms dažām dienām!
Vai aizbēgusi? Vitorfs paraustīja plecus.
Es izsūtīju meklētājus. Ceru, ka tie drīz atgriezīsies.
Lips Tulians sniedza draugam roku un, zinādams, ka Vitorfs interesējas par Elzbetes likteni, vairāk nerunāja.
Vai gūstekni tā varēja aizvest, ka neviens nemanīja?
Jā, virsniek, es dabūju ratus, jo viņš nevarēja'tikt uz priekšu. Pēc tam braucām dienu un-nakti un tikai pirms pāris stundām ieradāmies te.
Labi, Vitorf. Aizved_ Libuši drošā vietā un parūpējies par visu, kas viņai vajadzīgs. A, tur jau nāk dzirnavnieks!
Tu gan par daudz labi apsargāji meiteni, veco līdēj! Ko lai nu domā?! Vai es tev neteicu viņu neizlaist no acīm?!
Dzirnavnieks trīcēja.
Piedodiet, virsniek! — viņš teica. — Es lieku savu galvu ķīlā, ka Elzbete nav bēgusi. Par bēgšanu viņa nedomāja. Kur viņai iet? Vai atpakaļ tur, kur viņu mocīja? Nē, viņa arvien sēdēja pie strautiņa; tur redzējām zirgu pēdas, kas liek domāt, ka tur bijuši jātnieki.
Tas vēl ļaunāk. Vai tā tu izliec sargus? Kur tev acis?! Ja meža dzirnavas nāk aizdomās, tad tev beigas.
Dzirnavnieks sāka vaimanāt.
Liecies mierā, gan būs labi! Bet turpmāk uzmanies!
Kur, virsniek, palika mana meita?
Pie citiem, čigānu nometnē. Viņai nekas ļauns nenotiks, un viņa drīz pārnāks.
Dzirnavnieks aizgāja.
Lips Tulians ar Vitorfu devās apraudzīt gūstekni. Durvju sargs atkāpās, un Lips Tulians drošiem soļiem iesteidzās pie fon Freidenberga, kas acumirklī ierāvās sevī un kļuva melns un maziņš.
Nebaidieties, es neesmu rīkļurāvējs!
Mana meita… — muižnieks gaudās.
Gan jūs to vēlāk redzēsit; pagaidām norēķināsimies paši!
Ak, svētā Dievmāte … Kristus žēlīgais!
Nepinkšķiet! Jūsu žēlotājs drīzāk ir velns nevis Kristus. Šajā ziņā jūs esat līdzīgs savam brāļadēlam fon Freidenbergam, kura pils…
Lips Tulians apklusa. Negribot viņš gandrīz izteica, ka Freidenberga pils nav tālu.
Viņa pili es kādreiz apmeklēšu.
Mans brālēns ir godavīrs; viņš manu Libuši vedīs pie altāra.
— Ha, ha, ha, varens pārītis, kad divi cilvēku bendes sadodas
rokās. Jūsu brālēns ir bezsirdis, neģēlis!
Freidenbergs gribēja kļūt rupjš, bet apdomājies cieta klusu. Pēkšņi iedrāzās Vitorfs un bez kāda ievada paziņoja:
Virsniek, es uzzināju, ka skaistā Elzbete ir Freidenbergas pilī. Pilskungs viņu nolaupījis un tur gūstā, gribēdams padarīt par savu kaislību upuri.
Lips Tulians uztraucās:
— Freidenbergas pilī? Ko es teicu? Nu, vai jūsu brālēns nav nelietis? Zināms, tāds ar tādu — znots ar sievastēvu — gluži vienādi!
Freidenbergs vai plīsa aiz dusmām. Bet, apzinādamies savu stāvokli, klusēja.
Vitorf, pagādā mūsu kavalieru apģērbus! Neaizmirsti zobenus un parūkas! Medību svārkus nost! Būsim reiz atkal lepnie švīti!
Vitorfs aizsteidzās izpildīt pavēli.
Lips Tulians uzrunāja veco Freidenbergu:
Nu, lai jums rupjmaize ar pienu iet labi pie sirds. Bez dārgiem vīniem un cepešiem jāiztiek, bet tas jūsu treknajam vēderam nekaitēs!
Tas nav bruņnieciski! Jūs esat Mengsteins, un es prasu bruņniecisku izturēšanos.
Viņš vēl gribēja turpināt, bet Lips Tulians viņu pārtrauca:
Es esmu laupītāju vadonis. Un jūs mani par tādu padarījāt, jūs bagātie, augstprātīgie kungi. Jūs sēžat uz saviem naudas maisiem, bet saviem apakšniekiem liekat badu mirt! Klusē tagad, vai…
Viņš pacēla dūres, un resnais muižnieks pa galvu pa kaklu palīda zem galda.
NeJietis, bezsirdis, nu tu līdīsi pagaldē, bet, kad savus nabaga zemniekus kāvi un mocīji, tad iedomājies nez kas esam! O, kā es ienīstu tevi! Tad jau desmitreiz labāk būt laupītājam.
Laiks ir dārgs, — Lips Tulians teica. — Man jāsteidzas uz Freidenbergu, iekams nav par vēlu!
Viņš izgāja un aizslēdza durvis.
Vitorfs jau ģērbās. Arī Lips Tulians ietērpās bagāta muižnieka kostīmā ar zelta izšuvumiem un jātnieka zābakos ar piešiem.
Saposušies viņi izgāja pagalmā, kur jau gaidīja divi apsegloti zirgi.
Drošie jātnieki izauļoja pa vārtiem, dodamies pretī jaunām briesmām.
30. nodaļa IZŠĶIROŠĀ BRĪDĪ
Atgriezīsimies Freidenbergas pilī, kur atstājām Elzbeti un vājprātīgo tajā brīdī, kad pilskunga sulaiņi ar cirvjiem sāka apstrādāt durvis.
Durvis vēl turējās. Bet cik ilgi? Skaidas šķīda uz visām pusēm, durvis līgojās, un pēc dažām minūtēm tie iebruks iekšā.
Pilskungs" gaidīja lejā, gribēdams Elzbeti tikai tad dabūt savā istabā, kad viņas pretestība būs pārvarēta. Viņš tik tikko spēja valdīties, gaidīdams brīdi, kad Elzbete būs pilnīgi viņa varā.
Brīkšķis, durvis ielūza, un sulaiņi iebruka istabā. Telpa bija tukša. Vājprātīgā, rokas izpletuši, stāvēja guļamistabas durvīs.
Atpakaļ, nelieši, lai neviens nedomā manu bērnu apgānīt! Projām, vai es jums acis izskrāpēšu!
Sulaiņi neviļus apstājās, skatīdamies uz saniknoto sievieti.
Tur viņa ir! — pilskungs sauca. — Ejiet iekšā! Vai jūs no plānprātiņas baidāties? Jūsu taču ir vairāk, gāziet viņai!
Sulaiņi, zinādami, ka saņems labu atalgojumu, neganti kliegdami uzbruka Elzbetes sargātājai.
Sieviete cīnījās ar pārcilvēcīgu spēku kā lauvu māte, kam grib atņemt bērnu.
Kāds sulainis dabūja tādu triecienu, ka nokrita uz grīdas. Brīdi likās, ka sulaiņi ir pārspēti. Bet pilskungs atsauca vēl citus kalpus, un tie ar jaunu sparu uzbruka vājprātīgajai.
Elzbete, redzēdama, ka aizstāvēšanās ir veltīga, izskrēja no paslēptuves un, žēlastību lūgdamās, nokrita pilskungam pie kājām.
Pilskungs, meiteni apkampis, sāka to zobgalīgi mierināt:
Pareizi, mīlulīt, lūdz nu par trako veceni! Viņai nekas ļauns nenotiks, likšu tikai uz dažām dienām ieslēgt dzelžos, kamēr trakums pāries.
Un viņš pavēlēja kalpiem, kas turēja vājprātīgo, ieslēgt to dzelžos. Bet, ja vēl nerimstas — sist ar pātagu, līdz apklust.
Elzbete, līdz nāvei nogurusi, drebēja kā putniņš vanaga nagos.
Pilskungs ienesa meiteni ejā un patlaban gribēja nest to uz savu guļamistabu, kad viņu sveicināja kāda vīrieša balss.
Pilskungs, ieraugot tūvojamies divus lepnus kavalierus, uztraukts apstājās.
Mēs gan jūs traucējam, fon Freidenberga kungs!
Katrā ziņā… — tas stostījās. — Mana jaunā radiniece paģībusi… un…
Neģēli! — kavalieris atcirta. — Tu gribi pavest nevainīgu meiteni? Meli, tā nemaz nav tava radiniece!
Viņš atņēma tam Elzbeti un ielika Vitorfa rokās.
Pilskungs bija tik pārsteigts, ka acumirkli nezināja, ko iesākt aiz kauna un dusmām. Bet apzinādamies, ka viņš taču te ir kungs, sirdīgi uzbļāva:
Ko jūs uzdrošināties! Kas jūs tādi esat?! Kā drīkstat tik apvainojoši izteikties?!
Ienāca sulaiņi. Pilskungs sāka rāties, ka svešinieki ielaisti pilī, kā arī pavēlēja apņemt svešajiem Elzbeti un izmest tos laukā.
Tie kungi teicās esam jūsu draugi, — sulaiņi taisnojās.
Metiet bezkauņas ārā! — pilskungs pavēlēja.
Kādi divpadsmit sulaiņi uzbruka svešajam, bet tas, sagrābis smagu atzveltnes krēslu, trieca ar to sulaiņiem tā, ka krēsls salūza. Sulaiņi, pa grīdu vārtīdamies, kliedza un vaidēja.
Taisieties, ka tiekat! Nosist jūs negribu, bet ejiet tūliņ! — svešais bargi pavēlēja.
Pa to laiku pilskungs bez apstājas raustīja zvana auklu, saukdams visus pilsļaudis palīgā. Tie arī "drīz salasījās koridorā.
Tagad pilskungs jutās drošāk. Viņš atkal pavēlēja atņemt svešajiem Elzbeti un pašus izvest pagalmā sodīšanai. Kalpi .paklausīja un metās svešajiem virsū."Taču pirmais uzbrucējs tika atsists ar tādu sparu, ka četri pieci nokrita zemē, un svešais stājās pilskungam pretī iesaukdamies: ! — Nelieti, vai tu zini, kas es esmu?
Iebrucējs, — pilskungs atbildēja.
Jā, tas es esmu. Bet tavi neģēlīgie darbi man lika nākt, un es ierados tev atmaksāt! Ja mani nepazīsti, tad klausies: Lips Tulians stāv tavā priekšā, tu neģēlīgais lops!
Izcēlās panika. Visi bēga kā traki, cits pār citu klupdami un kliedza:
Lips Tulians! Žēlīgais Dievs, mēs esam pazuduši! Palīgā! Vai! Vai!
Pilskungs, bija pārbijies. Viņš mēģināja bēgt, bet Lips Tulians to saķēra aiz apkakles.
Apžēlojieties, es neko ļaunu neesmu darījis! Ņemiet manu naudu, bet nenogaliniet mani! — pilskungs sāka lūgties.
Neko ļaunu neesot darījis, — Lips Tulians mēdīja. — Nav jau tikai tas vien, ka tu šo meiteni gribēji samaitāt. Simtiem ir to, kurus tu esi iegrūdis nelaimē, citus pat nobendējis! Pagaidi tikai, briesmoni, šodien pat es tev atmaksāšu!
Iesim pagalmā! — Lips Tulians teica Vitorfam. — Nelieši var aizvest mūsu zirgus. Ej tu ar Elzbeti pa priekšu, es nesīšu pilskungu!
Vitorfs gāja. Koridors bija tukšs, bet pagalmā skanēja uztrauktu ļaužu balsis.
Lips Tulians vilka fon Freidenbergu, kas turējās pretī ar kājām un rokām, gribēdams atsvabināties. Bet velti — Lips Tulians viņu saturēja vēl ciešāk. Viņi izgāja uz lieveņa.
Pagalms bija cilvēku pilns: pilskunga kalpi apbruņojušies izkaptīm un spriguļiem, liels pulks zemnieku ar vālēm, bet sakšu kareivju komanda ar bajonetēm.
Elzbete paģība.
Oficieris pavēlēja uzbrukt laupītājiem ar durkļiem.
31. nodaļa GUSTE KLOSTERI
Prāgā bija tirgus diena. Pulks zemnieku, sievas un meitas, mazi un lieli, jauni un veci plūda no visām malām pilsētā iepirkties. Sievas un meitas bariņos apstaigāja tirgus veikalu rindas.
Starp tām atradās arī Guste un čigānu meitene Lida, kuras bija ieradušās Lipa Tuliana uzdevumā.
Guste, runājot ar Lidu, rādīja laipnu seju, bet slepenībā loloja ļaunas domas. Elzbete vairs nestāvēja ceļā, toties skaistā mūķene gan. Bet vispirms vajadzēja atkratīties . no Lidas, lai viena pati varētu ieiet klosterī un viņas ļaunajam darbam nebūtu aculiecinieka.
Lidai Gustes viltība nenāca ne prātā. Guste iestāstīja Lidai, ka gribot ievākt tuvākas ziņas par sieviešu klosteri. Lai viltība izdotos, Lida tūliņ nedrīkstēja nākt līdzi, jo viņā uzreiz pazīšot čigānieti.
Neko ļaunu nedomādama, Lida palika apskatīt veikalus.
Guste uzmeklēja tirgus sargu un iestāstīja tam, ka kāda čigānu meitene izokšķerējot veikalus, lai paziņotu čigāniem, kur izdevīgāk zagt. Viņa ari Lidu iztālēm parādīja.
Tirgus sargs tūliņ devās turp, apcietināja Lidu kā zagli un aizveda uz cietumu.
Guste, to redzēdama, uzgavilēja. Nu viņa bija viena un netraucēti varēja piepildīt savu plānu.
Guste steigšus atstāja tirgus laukumu un devās uz klosteri.
Nonākusi pie vārtiem, viņa paraustīja zvanu. Vārtu sargs atvēra lodziņu, paskatījās un teica, ka nedrīkstot ielaist. Guste lūdza, lai ielaižot, jo viņai jārunā ar klostera priekšnieci, un parādīja vecajam monētu. Vārtu sargs brīdi vilcinājās, tad tomēr paņēma naudu un ielaida Gusti pa mazajiem vārtiņiem.
Kamēr vārtu sargs aizslēdza vārtiņus, Guste jau bija iegājusi klostera dārzā. Viņa brīdi pakavējās, visu labi iegaumēdama, lai vajadzības gadījumā varētu klosteri ātri atstāt.
Tad vārtu sargs aizveda viņu uz sargu namiņu un uzticēja kādai vecai slēdzējai, jo pats tālāk nedrīkstēja iet.
Sākumā slēdzēja gan pretojās, bet vārtu sargs to apvārdoja.
Izvadājusi Gusti pa drūmiem koridoriem, slēdzēja atstāja viņu priekšnamā, un pati iegāja pie priekšnieces.
Gustei ilgi nebija jāgaida.
Ienāca sirmā klostera priekšniece un, Gusti uzmanīgi vērodama, jautāja:
Ko meitene grib klosterī?
Es vēlētos šajā svētajā vietā atrast dvēseles mieru, — Guste žēlīgi teica. — Gribu palikt klosterī un pēc pārbaudīšanas laika saņemt šķidrautu.
Priekšniece pakratīja galvu.
Zemnieku meitas te neuzņem. Sis klosteris pieejams vienīgi pilsoņu un muižnieku meitām.
Guste uz tādu atbildi bija sagatavojusies.
So vienkāršo apģērbu esmu izraudzījusies ar gudru ziņu. Parasti es staigāju zīdā un samtā.
Kā tevi sauc, mana meita?
Kad būšu zvērējusi, tad teikšu.
Tu, kā rādās, esi no labām aprindām. Nu labi. Bet tev jāzina, ka te ir tāds paradums, ka ienācējas dod klosterim bagātīgas dāvanas. To dara visas, kas te meklē mūžīgo mieru.
To es zinu, cienīgā… Te būs mana pirmā dāvana. Vēlāk būs daudz, daudz vairāk.
Guste pasniedza smagu maku, caur kuru varēja redzēt spīguļojam zeltu.
Priekšniece vairs nešaubījās, ka viņas priekšā ir bagāta augstas kārtas dāma, un laipni sveicināja viņu:
Es sveicinu tevi, mana meita. Sājos svētajos mūros tu atradīsi dvēseles mieru!
Guste noskūpstīja priekšnieces roku.
Priekšniece piezvanīja. Ienāca dažas mūķenes, kam priekšniece svinīgi paziņoja par notikušo. I\āda mūķene paņēma naudas maku, lai aiznestu uz mantu glabātavu. Pārējās aizveda Gusti uz kādu tukšu istabrņu un ietērpa viņu mūķenes apģērbā.
Zemnieces drēbes Guste paslēpa savā cellē, un pārējās mūķenes uz to skatījās kā uz parastu lietu.
Steidzīgi uzlikusi kapuci, viņa vēlējās iet baznīcā lūgt Dievu. Sī vēlēšanās tika izpildīta.
Kāda veca mūķene pavadīja Gusti uz klostera baznīcu. Pārējās iegāja savās cellēs.
Arā bija gaiša diena, bet baznīcā valdīja krēsla. Vaska svecītes vāji apgaismoja altāri.
Mūķene aizgāja. Guste devās pie altāra un nometās ceļos.
Bet viņa nelūdza Dievu un neuzlūkoja Kristus tēlu. Viņa gaidīja savu ienaidnieci, laupītāju vadoņa mīļāko.
Klostera ieražas Guste zināja. Katra novice ik pusstundu ieradās uz lūgšanu. Un klosterī bija tikai viena novice, to Guste zināja.
Laiks pagāja. Pēkšņi atvērās durvis, ienāca slaida novice, nometās ceļos Kristus priekšā un sirsnīgi, klusi, bez vārdiem sāka lūgt Dievu. Tās seja staroja dievišķā spožumā.
Guste nodrebēja. Izlikdamās Dievu lūdzam, viņa ar labo roku meklēja zem kapuces un no saviem kuplajiem matiem izvilka mazu, bet ļoti asu dunci. To cieši, gandrīz krampjaini rokā sažņaugusi, viņa gatavojās pastrādāt slepkavību.
Hedviga, lūgšanā iegremdējusies, nemanīja, kādas briesmas viņai draud.
Guste sagatavojās kā tīģeris uz lēcienu. Pirksti žņaudza dunci. Acis glūnēja. Un viņa lēni pagriezās uz lūdzējas pusi, gatava pastrādāt velnišķo darbu.
32. nodaļa CīŅA PiI ī
Mežonīgi kliegdami, kareivji metās uz Lipu Tulianu, cerēdami to pārspēt dažos acumirkļos.
Ministrs bija uzdevis ar Lipu Tulianu katrā ziņā izrēķināties, lai tas dzīvs vairs nenāktu tiesas priekšā.
Oficieris, zobenu vicinādams, skrēja Lipam Tulianam virsū, bet tas, ātri izrāvis savu zobenu, atsita oficiera zobenu un uzbrucēju nāvīgi ievainoja krūtīs. Oficieris saļima bez dzīvības.
Vitorfs ienesa Elzbeti iekšā un atguldīja uz kāda sola. Pa pils pagalmu sveikā izkļūt nebija iespējams, tādēļ gribot negribot vajadzēja patverties pilī.
Lipu Tulianu aplenca kareivji, bet viņš ta iegāza tuvākajam ar dūri, ka līdz ar to nokrita vairāki zemnieki. Atņēmis kādam kareivim smago šauteni, Lips Tulians notrieca divus kareivjus. Trešais izšāva, bet lode aizskrēja Lipam Tulianam pāri galvai.
Bet nu viņu apstāja simtiem cilvēku: sulaiņi, kalpi un zemnieki līdz ar kareivjiem, tā ka Lipam Tulianam bija jāatkāpjas un viņš iegāja pilī. Vitorfs bez kavēšanās aizslēdza smagās durvis.
Lipam Tulianam cīnoties ar uzbrucējiem, pilskungs bija izrāvies un paslēpies starp saviem ļaudīm. Tagad viņš komandēja ļaudis un kareivjus.
Pagalmā bija ellišķīgs troksnis: kliedza, vicināja rungas, bet neviens nesaprata, ko īsti darīt.
Pilskungs apsolīja maku naudas tam, kas atnesīs laupītāju vadoņa galvu.
Visi bija ar mieru to darīt, bet neviens neuzdrošinājās pirmais ielauzties pilī.
Toties pili aplenca no visām pusēm, lai bandīti nevarētu izbēgt.
Uz visām, pusēm tika izsūtīti ļaudis pēc palīgspēkiem ,jo mežu karalim katrā ziņā Freidenbergas pilī bija jāatrod kaps!
Kareivji staigāja ap pili glūnēdami, vai laupītāju vadonis kaut kur neparādīsies, lai tad varētu to nošaut.
Pilī iekļūt nevarēja, tad vispirms vajadzētu ielauzt smagās durvis.
Elzbete gulēja kādā telpā uz dīvana,
Ar uzvilktām pistolēm un zobeniem rokā bēgļi gaidīja uzbrukumu. Pilī valdīja kapa klusums.
Pēkšņi pilī atskanēja gaudojošs kliedziens. Un vēlreiz tāds pats kliedziens, tik drausmīgs, ka mati cēlās stāvus.
— Pagaidi mani tepat, Vitorf! Es iešu paskatīties, kas tur ir!
Un Lips Tulians, daudz nedomādams, skrēja uz to pusi, no kurienes nāca drausmīgās skaņas.
33. nodaļa KAISLĪBU DĒĻ
Elbas krastā atradās Pilnicas pils.
Torņos plīvoja karogi. Tresotie sulaiņi skraidīja šurp un turp. Staļļos atradās vislepnākie zirgi, bet palieveņos greznas karietes.
Pilnicas pils arvien bija tā vieta, kuru Saksijas valdnieki ierādīja par dzīvesvietu savām mīļākajām.
So grezno pili jau Augusta priekštecis bija dāvinājis Rohlicas grāfienei, savai daiļajai mīļākajai. Tagad tur uzturējās karaļa mīlule grāfiene Kozela.
Jā, Hilda dzīvoja burvīgajā pilī, par kuras.brīnišķīgo iekārtojumu stāstīja neticamas lietas. Sajā pilī viņa bija kundze un pavēlniece.
Lai gan pils bija iekārtota sevišķi grezni un ērti, HiFdas mjļākā uzturēšanās vieta bija tā sauktais Venus templis, kas bija speciāli iekārtots Rohlicas grāfienes vajadzībām.
Tā bija varena marmora celtne.
Venus templī izskatījās kā īstā pasaku pilī. Visur starp zaļiem zariem atradās dažādas statujas. No zelta lauvu rīklēm marmora baseinos tecēja smaržīgi šķidrumi' it kā aicinādami uz peldēšanos. Taktī šūpojās mīksti ar zīdu apvilkti sēdekļi.
Hilda atradās Mīlas dievietes telpā, izlaidusies uz zīda spilveniem. Caur sniegbalto grieķu apģērbu bija redzamas viņas daiļās formas. Uz .gleznainajām rokām greznojās smagas zelta aproces. Tur viņa gulēja kā pati Venēra.
Un tomēr viņas sejā bija rūpes. Viņa sarunājās ar Kasparu-, kas, pie viņas kājām nometies, apbrīnoja savu pavēlnieci.
Hilda pavēlēja viņam klusēt.
Labi, Kaspar, es zinu diezgan. Mans krusttēvs par mani vairs -neliekas zinis, tādēļ jau arī kļuvu par kūrfirsta mīļāko. Nu, to jau es gaidīju. Bet viņš ir slims un drīz mirs. Bet saki man, vai Filips jau zina, ka es…
Kaspars pazemīgi palocījās.
To es, kundze, nezinu teikt. Izrādās, ka Lips Tulians ir visur un nekur. Saka, ka viņš visur esot redzēts — gan Prāgā, gan Varkalnos, gan pašā Drēzdenē. Iebiedētie |audis redz tikai spokus…
Esmu - pārliecināta, ka viņš atrodas tepat tuvumā. O, kaut viņš būtu sagūstīts, tad es būtu laimīga!
Par to es, kundze, šaubos.
Kādēļ? Gūstītāji taču viņu meklē pa malu malām. Un bagātais atalgojums, kas izsolīts par viņa galvu, pamudinās uz nodevību viņa paša ļaudis.
Tas var būt. Bet ko tas jums līdz? Dzīvu viņu tā kā tā
neredzētu.
Ko tu saki? Man taču ir no kūrfirsta garantija — dokuments ar viņa parakstu!
Kaspars pasmīnēja:
Pareizi, kundze. Bet grāfs Flemings, šķiet, pārliecināts, ka tikai Lipa Tuliana nāve var nākt Saksijai par labu/ jo varenais ministrs ir… — Kaspars vilcinājās.
Viņš ir … nu saki, kas?
Nu, es zinu, ka kareivjiem ir pavēlēts laupītāju vadoni tūliņ nogalināt!
Hilda iekliedzās.
Tad tā tiek turēts solījums! Labi, Kaspar, es pateicos par tavu uzticību. Grāfs Flemings ir viltīgs kā lapsa, bet sieviete var būt vēl viltīgāka. Un man karalis uzticas. Lipam Tulianam jādzīvo, un drīz viņš apkamps manas kājas Venus templī.
Kaspars paraustīja plecus.
Labprātīgi, jau nu gan viņš te nenāks, sevišķi kad uzzinās, ka komtese Hilda fon Brokdorfa tagad saucas grāfiene Kozela.
Hilda spieda roku uz krūtīm, it kā gribētu visas sāpes apspiest.
Ak, kā es esmu pārdevusies. Bet citādi nebija iespējams,ja gribēju iegūt to, kuru mīlu. Tagad man ir vara rokās, es varu izpildīt, ko tik karsti vēlos. Ilgāk vairs nekavēšos! Nu tu, Kaspar, zini manu vēlēšanos. Izdomā Lipam Tulianam kādu slazdu, lai viņš kristu tavās rokās. Viņš nedrīkst mirt. Atved viņu uz Pilnicas pili. Te man ir jau zināma vieta, man vienai, kur netraucēti viens ar otru varēsim aizmirsties.
Bet kūrfirsts? Viņš ir neuzticīgs un greizsirdīgs!
To es zinu. Bet es neesmu pirmā sieva, ko pieviļ. Es saņemu, ko viņš man dod. Šķiežu viņa bagātību, bet mana sirds viņam nepiederēs nemūžam. Tā pieder laupītāju vadonim.
Kaspars pārdomāja:
Tas, kundze, ir grūts uzdevums. Gandrīz neizpildāms!
Vai tā, Kaspar, ir tava izslavētā uzticība? Vai tu, slavenais lišķi, nevari izgudrot līdzekli, kā viņu ievilināt slazdā? Apdomā labi, citādi uz visiem laikiem būšu tava ienaidniece!
Vai, kundze, nesakiet tik briesmīgu vārdu! Jūs zināt, ka vienīgi tad es spēju dzīvot, kad jūs man dāvājat pa laipnam skatam. Es darīšu visu, visu! Un es jau esmu izdomājis, lai gan vēl ne visai skaidri, kā ar šo lietu likt galā.
Labi, Kaspar. Ja jau tu tā runā, tad tev šī lieta ir skaidra. Es pazīstu tevi jau vairākus gadus. Un tu kļūsi bagāts, ja atradīsi manu mīļo.
Par to es savu dzīvību lieku ķīlā!
Nu tad ej un dari! Es negribu ilgāk gaidīt. Galvenais, es baidos par viņa dzīvību!
Kaspars aizgāja. Viņš apskauda visus Hildas mīļākos un mīlētājus, ari pašu kūrfirstu. Cik ļoti viņš kāroja iegūt Hildu! Savu dzīvību viņas dēļ nebūtu žēlojis.
Hilda palūkojās parkā. Sajā brīdī pagalmā ieripoja karaliskā kariete. Tas bija kūrfirsts, kas jau iepriekš bija paziņojis par savu ierašanos šodien. Vēlreiz paskatījusies, Hilda redzēja kūrfirstu spožā uniformā soļojam pa parku uz Venus templi. Viņam sekoja kāds jauneklis pilsoniskā apģērbā. Hilda brīnījās, ieraugot svešo. Kūrfirsts parasti bija viņu apmeklējis viens. Taču nebija laika domāt, jo kūrfirsts tūliņ ienāca un, Hildu sveicinājis, neskopojās ar glaimiem. Ilgas liekuļodama, Hilda steidzās viņam pretī ar izplestām rokām. Kūrfirsts stāstīja, ka viņu atdzinušas šurp ne tikai mīlas ilgas, bet arī vēl.kāds svarīgs atgadījums.
Hilda sarāvās, iedomādamās, ka Filipam varbūt kas noticis, bet jautāt neuzdrošinājās. Kūrfirsts to nepamanīja, bet solīja Hildu apbērt dārgām dāvanām. Karš ar Zviedriju gan izmaksājot milzu summas, viņa mājturība aprijot visus ienākumus un kase esot tukša, bet viņš tomēr esot nodomājis Hildu karaliski apdāvināt, un, pateicoties laimīgam gadījumam, tas arī būšot iespējams.
Hildas acis iemirdzējās, jo viņa vēlējās kļūt bagāta, gribēja saraust miljonus .un tad kopā ar Filipu uz visiem laikiem pazust no Saksijas.
Kūrfirsts devās pie durvīm un lika svešajam ienākt.
Redzi, Hilda, šis kungs ir slavenais zeltlietu izgatavotājs Betgers. Tikai pateicoties lieliem naudas upuriem un spīdošiem solījumiem, man izdevās atvest šo slaveno vīru, lai tas savas zināšanas izlieto man par labu un saražo lielu daudzumu spožā metāla.
Kūrfirsts pagriezās pret Betgeru.
Nāc, slavenais draugs! Šeit, pie Venus tempļa ir ēka, no kuras var ieiet apakšzemes telpās. Tur jūs varat ierīkot savu laboratoriju. Jūs jau teicāt, ka zeltu varot fabricēt vienīgi zem zemes?
Tā ir, majestāt.
Kūrfirsts iečukstēja Hildai, ka lielākā daļa no saražotā zelta piederēs viņai, un tagad pats gribēja meistaru aizvest uz slepeno vietu. Hilda pūlējās slēpt nepatiku, jo šīm telpām blakus atradās tās, kuras Hilda bija rezervējusi Lipam Tulianam.
Ieeja bija aizslēgta.
Hilda vēl prātoja, kādā veidā būtu iespējams kūrfirsta nodomu grozīt, kad kūrfirsts kādā patumšā vietā ieraudzīja kustamies baltu cilvēka stāvu, kas, roku pacēlis, draudēja kūrfirstam un Hildai. Izrāvis zobenu, kūrfirsts devās turp un sadusmojies gribēja svešo iebrucēju uz vietas nogalināt.
Tajā mirkli bija dzirdami nicīgi smiekli — parādība pazuda. Zobens šķēla gaisu.
Kūrfirsts pavēlēja Betgeram iedegt burvju uguni, lai varētu izpētīt dīvaino parādību. Bet velti — nekur nekas nebija atrodams. Tomēr kaut kam tur vajadzētu būt, kūrfirsts spokiem neticēja. Viņš zvanīja, un ienāca vecais, sirmais tempļa sargs.
Seit ir ielīdis kāds bezgodis un paslēpies. Vai tā tu apsargā? Atbildi!
Majestate, sargi ir savas vietas. Neviena dzīva dvēsele bez grāfienes sulaiņa te nav ienākusi. Un sulainis jau aizgāja.
Un tomēr kāds te bija! —
Majestāt, tas nevar būt. Es lieku ķīlā savu galvu, ka Venus templī neviens nav ienācis. Sargi ir vecu vecie un uzticami.
Kūrfirsts pazina sirmgalvi jau sen un zināja, ka viņa dēļ tas pat dzīvību nežēlos. Jau viņa priekštecim tas bija uzticīgi kalpojis.
Kūrfirsts rādīja vietu, kur redzēta it kā sieviete.
Sirmgalvis pārmeta krustu.
Majestāte, par šo vietu tiek dažādi runāts. Grāfiene Rohlica, kas beidza dzīvi kopā ar savu .mīļāko, augsti svētīto kūrfirstu Johanu Georgu … viņa …
Nu saki — ko viņa?
Viņa te staigājot… tā stāsta… Ak, nedusmojiet, majestāt, savam padevīgajam kalpam…
Kūrfirsts neko neatbildēja un, pagriezies pret Hildu, teica:
Nāc, mīļā, es negribu vecā pļāpāšanas dēļ uztraukties. Un tu, vecais, pārmeklē to vietu, vai tur nav kādas slepenas durvis! Un, ja ko savādu atrod — tūliņ paziņo man!
Vecais palocījās, bet viņu pārņēma māņticīgas bailes, un, ejot uz minēto vietu, tas pastāvīgi meta krustus.
Kūrfirsts pamāja meistaram un burvju uguns pazuda.
Vai tu redzi, Hilda, ko viņš spēj?
Jā,jā,bet parādība mani sabiedēja. Es to skaidri redzēju.
Kūrfirsts viņu mierināja ar neskaitāmiem glaimiem.
Bet nu mēs esam klāt! — Viņš_ devās pie sienas un aizskāra kādu marmora statuju. Tā apgriezās kā uz burvju mājienu, un parādījās tumša eja. Hilda šo vietu jau zināja. Tur apakšā atradās greznās Telpas, kur reizēm bija uzturējusies grāfiene Rohlica ar kūrfirstu Johanu Georgu.
Kūrfirsts jau gribēja kāpt lejā pa kāpnēm, bet, uzminis uz pirmā pakāpiena, iztrūcies atkāpās.
Jā, kas tad atkal ir? Vai tad pati elle ar saviem ķēmiem, vai ari mani kāds grib izmuļķot… Klausies, Hilda!
Lejā bija dzirdama stenēšana, tad baiga krākšana, kas pārgāja dobjā, pārdabiskā kaukšanā.
34. nodaļa EŅĢELIS UN VELNĒNS
Jaunā novice Hedviga klostera baznīcā pie altāra lūdza Dievu.
Viņa nemanīja draudošās briesmas un dunci, kas tīkoja pēc viņas dzīvības. Viņa visa bija atdevusies sirsnīgai lūgšanai.
Guste jau gribēja durt. Viņa pakustējās. Acis liesmoja. Tagad! Nē, viņa domāja. Jābūt prātīgai. Ja viņa nogalinās Hedvigu, tad pati būs briesmās. Klostera mūris ir augsts. Arā var izkļūt tikai pa vārtiņiem, sargam radīsies aizdomas, tas nelaidīs.
Bet nav taču vajadzīgs nogalināt mūķeni te, altāra priekšā.
No Lipa Tuliana sarunas ar Vitorfu tā zināja .apakšzemes eju aiz altāra. Viņa paslēpa dunci azotē.
Hedviga vēl lūdza Dievu, bet, izdzirdusi svešu balsi, piecēlās.
Jūs esat briesmās! Lielās briesmās!
Kas jūs esat? — Hedviga jautāja.
Jūsu draudzene, kas jūs grib glābt. Tur aiz altāra glūn mūki, tie tīko pēc jūsu goda!
Hedviga kļuva bāla un iesaucās:
Bēgsim uz klosteri!
Par vēlu! Kamēr jūs lūdzāt, viņi paslēpās tur, un citi stāv pie durvīm. Tur nevar bēgt!
Ak, Pestītāj, glāb mani! — Hedviga lūdzās pie Kristus tēla.
Es jūs glābšu. Es dzirdēju mūkus apspriežamies un zinu, kā var izbēgt. Mani jau ari gaida tas pats liktenis, nelieši glūn arī uz mani. Sekojiet man, es zinu ceļu, pa kuru mēs izglābsimies.
Hedviga sekoja. Viņa taču nezināja, ka Guste melo. Iedomādamās jau reiz pārciesto, viņa ticēja negaidītās glābējas vārdiem.
Guste vilka Hedvigu aiz lielā altāra. Hedviga negribēja tur iet, baidīdamās no mūkiem, bet Guste ieskaidroja, ka tur viņu vairs nav. Tie gaidot pie baznīcas durvīm. Citur neesot kur bēgt, Guste apgalvoja.
Es tur neiešu! — Hedviga vaimanāja.
Guste bija atradusi slepeno ierīci, atvērusi akmeni un, neklausīdamas uz Hedvigas pretošanos, sagrāba to aiz drēbēm un vilka lejā.
Hedviga uz kāpnēm paklupa un smagi iekrita apakšzemes ejā.
Guste aiztaisīja izeju un piesteidzas pie Hedvigas, kas sāpēs vaidēja.
Tagad ir laiks, — Guste murmināja. — Te lejā viņa var palikt un trūdēt; mūki tik drīz nenāks. Un es varu iziet caur mūku klosteri. Ja vārtiņi uz ūdensgrāvi būs aizslēgti, nu, gan jau ceļu atradīšu. Mūris tur nav tik augsts .. .
Viņa klausījās. Augšā, baznīcā, bija dzirdami soļi un balsis.
Mūķenes bija ieradušās pavadīt lūdzējas uz viņu telpām. Neatradušas tās baznīcā, viņas sāka brīnīties.
Guste jau bija apņēmusies pastrādāt slepkavību, bet ātri apdomājās — varbūt Hedviga iekliedzas tik skaļi, ka mūķenes sadzird. Tādēļ būs labāk, ja viņa ievedīs to vēl dziļāk ejā un tur…
Arī Hedviga bija dzirdējusi baznīcā soļus. Domādama, ka tie ir mūki, kas varbūt ir ko manījuši un nāk šurp, viņa uzlēca kājās.
Guste, izlietodama viltību, palīdzēja Hedvigai, sakot, ka zin vietu, kur droši paglābties. Hedviga uzticīgi gāja slepkavai līdzi.
Hedviga atkal paklupa. Guste, domādama, ka nu pienācis īstais laiks, jau tvēra pēc dunča. Tagad Hedvigai jāmirst!
Guste dusmās nošņācās — bija pazudis duncis! Laikam pazaudēts uz kāpnēm.
Hedvigu mocīja bailes no mūkiem, bet tās deva viņai arī jaunu spēku. Viņa uzcēlās, lai turpinātu bēgšanu.
Guste, uztraukusies par neizdošanos, nezināja, ko iesākt.
Bēgsim! — Hedviga sauca. — Viņi mūs panāks!
Guste gan gribēja viņu tepat uz vietas kaut kā padarīt aukstu, taču iedomājās, ka Hedviga cīņā bez ieročiem sīvi pretosies. Ko darīt? Ceļu, viņa zināja. Labāk tepat! Viņa jau sniedzās pēc Hedvigas kakla, taču Hedviga aizskrēja.
Guste skrēja tai pakaļ. Hedviga arvien vēl domāja, ka pakaļ dzenas mūki un skrēja, pati nezinādama kurp. Guste sekoja uz pēdām.
Beidzot viņas sasniedza durvis. Tās viegli atvērās, un jaunavas izgāja mūku klostera pagalmā.
Mēnesnīcā visa apkārtne bija labi pārredzama.
No baznīcas plūda dziesmu un ērģeļu skaņas.Hūki bija sapulcējušies uz nakts aizlūgumu.
Guste mūrī ieraudzīja vārtiņus, par kuriem bija stāstījis Lips Tulians.
Turp! — viņa uzsauca un rāva Hedvigu līdzi. Vārtiņi bija tikai aizbultēti. Hedviga jau gribēja doties tālāk, bet, ieraudzījusi ūdeni, atrāvās.
Guste no mugurpuses Hedvigu spēcīgi pagrūda, un nelaimīgā iekliegdamās uz galvas iekrita dziļajā grāvi.
35. nodaļa DIVI PRET PIECIEM SIMTIEM
Lips Tulians, uzskrējis pa kāpnēm, vēlreiz dzirdēja palīgā saucienus un, Vitorfa pavadīts, iesteidzās telpā, kur tie bija atstājuši Elzbeti. Meitene vēl gulēja ģībonī, bet…
Elzbete vairs nebija viena. Kāda sieviete vaļējiem matiem bija nometusies tai blakus un mīlinājās ap viņu.
Mans bērns, mans nelaimīgais bērns, man tevi atņēma. Elzbet, mana mīļā Elzbet… runā jel… tu vēl elpo… jā, tava sirds pukst. Tu savu māti neatstāsi!
Lips Tulians brīnījās:
Kāda līdzība ar Elzbeti!
Iesim pie vārtiem, — Lips Tulians teica. — Svešā neko ļaunu nedarīs.
Es lai savam bērnam darītu ļaunu! Tad jau drīzāk ļaušu sevi gabalos sakapāt. Ejiet, es pati viņu sargāšu!
Lips Tulians ar Vitorfu devās atpakaļ pie vārtiem.
Pagalmā naski rīkojās daudzi vīri.
Par kādu plaisu paskatījies, Lips Tulians viņu skaitu vērtēja ap pieciem simtiem.
Fon Freidenbergs sēdēja zirgā un komandēja dragūnus, apsolīdams izdalīt veselu maku dālderu, ja saņems laupītāju, vienalga — dzīvu vai mirušu.
Kareivji ar cirvjiem skaldīja vārtus, sita un dauzīja.
Ilgi tie neturēs, — Lips Tulians teica. — Tu ej un nolaid sievietes torņa pusē pa logu. Es pa to laiku aizkavēšu uzbrucējus. Kad viņas būs drošībā, gan paši izspruksim!
Vitorfs aizgāja. Lips Tulians sagatavoja pistoles.
Vārtos jau bija izcirsts robs, un Lips Tulians pa to izšāva. Visi tūliņ atlēca atpakaļ.
Lips Tulians smējās:
Tik bailīgi! Ja mani ļaudis būtu te, šie zaldātiņi laistos ko māk!
Pa to laiku atskrēja Vitorfs un paziņoja, ka Elzbete ar svešo sievieti nekur nav atrodamas.
Abi tūliņ devās meklēt, bet nekur tās neatrada.
Beidzot kādā vaļējā logā ieraudzīja virvi. Protams, ka viņas pa to bija aizbēgušas. Netālu no loga Vitorfs atrada Elzbetes lentu. Zaldāti ar cirvjiem bija izgāzuši durvis un, sparīgi šaudami un kliegdami, iebruka pilī. Nedrīkstēja kavēties, un Lips Tulians ar Vitorfu laidās pa virvi lejā.
No pils nu gan viņi bija laukā, bet izbēguši vēl nebija.
Mežs atradās labu gabalu no šejienes; bez tam viņi jau bija . pamanīti.
— Tur viņi skrien! Tur viņi skrien! — dragūni kliedza un dzinās pakaļ.
Lips Tulians ar Vitorfu ieskrēja upmalas kārklos.
36. nodaļa LAUPĪTĀJU MITEKLĪ
Zaļajā meža ielejā vienmuļi klabēja dzirnu akmens. Odens šalca un šķīda tūkstoš pilītēs. Pa jumtu skraidīja balti baloži. Bet šis ikdienišķais miers tomēr bija mānīgs.
Iekšā dzīvoja laupītāji, viņu balsis bija dzirdamas pagalmā.
Augšistabā sēdēja brīvkungs fon Freidenbergs, jo tas bija viņa cietums. Ap viņu laupītāji — sargi.
Viņu pulkā bija arī Zārbergs.
«Kad kaķa nav mājā, tad peles pa galdu!»
Sis sakāmvārds te bija īsti vietā.
Lips Tulians ar Vitorfu bija projām, un godīgākie šodien norīkoti sardzē. Tā nu dzirnavās saimniekoja tikai Zārbergs ar saviem bohēmiešiem.
Aiz gara laika nezinādami, kur dēties, viņi sāka tirdīt un mocīt veco pilskungu, kamēr tas, spēkus zaudējis, atteica, ka vairāk nerunāšot un sūdzēšoties viņu virsniekam. Tie saskaitās vēl vairāk un pavēlēja resnajam kungam staigāt pa virvi. Viņš sāka lūgties, bet laupītāji neatlaidās. Lai tikai staigā, tad varēs izsmieties, kad kritīs.
Pilskungs bija pagalam izmisis. Tad Zārbergs parunāja ar biedriem, un tie izgāja ārā. Kad Zārbergs ar brīvkungu bija palikuši divatā, viņš griezās pie tā ar jautājumu:
Ko jūs apsolāt, ja es jums izgodātu brīvību?
Došu pilnu maku naudas, ja mani un Libuši neaizskartus aizvedīsiet Freidenbergas pilī!
Es padomāšu, ko varu darīt. Ar mani jūs katrā ziņā labāk sapratīsities nekā ar Lipu Tulianu. Tas jūs netaupīs, bet es apmierināšos ar izpirkšanas naudu.
Vai jūs varēsit mani atsvabināt?
Jā gan, bet tad jums jānāk man līdzi, kad iešu. Varbūt, ka jūsu brāļadēls — Freidenberga kungs — izmaksās šo naudu?
Jā, jā, uz vietas!
Labi, jums jādod man vēstule. Ne tagad, bet vēlāk. Gaidiet, kamēr es atnākšu.
Zārbergs izgāja priecādamies, ka garā Zamuela un Lipa Tuliana piekritēju nav mājās.
Viņš pavēlēja sagatavot divus zirgus un sakravāt viņa mantas. Laupītāji paklausīja. Un Zārbergs jau sevi iedomājās kā vadoni.
Zārberga biedri savas mantas jau bija savākuši kādā vietā, kur tās ātri paņemamas. Tikko zirgi bija apsegloti, ienāca Zārbergs ar brīvkungu un viņa meitu Libuši. Tajā mirklī atskanēja pakavu dimdoņa, un Zārbergs kļuva bāls, domādams, ka Lips Tulians atgriežas. Bet tūliņ uzelpoja vieglāk, kad redzēja, ka jātnieks ir garais Zamuels, kas brīnīdamies stājās pretī ceļojumam sagatavotajam pulciņam.
Kas tas, Zārberg? Kā tu iedrošinies vest ārā gūstekņus? Vai tu nezini, ka virsnieks to ir stingri aizliedzis?
Es zinu visu, bet par to man maza bēda. Sie ļaudis nāks man lūdzi, un savu laupījuma daļu es arī paņemu.
Vai traks esi, Zārberg?!
Nē, es neesmu traks, bet gudrs. Man jau apnicis paklausīt, gribu reiz būt kungs. Dod ceļu!
Zamuels ar pistoli rokā iestājās vārtos, ne soli tālāk nelaizdams.
Nākamajā mirklī vajadzēja sākties atklātai cīņai.
37. nodaļa BURVJU TELPAS ZEM ZEMES
Augusts Stiprais vai plīsa aiz dusmām, bet drausmīgā gaudošana no lejas turpinājās.
Izvilcis zobenu, viņš metās lejā. Viņam sekoja Betgers un aiz tā Hilda, šausmu pārņemta kā veļu valstī ieejot.
īsta sveču gaismas jūra pildīja slepenās telpas. Likās, ka pats mīlas dievs te ierīkojis savu mājokli.
Kūrfirsts, zobenu pacēlis, stāvēja telpas vidū.
Brīnums, kas tur var būt? — kūrfirsts teica. Atkal bija dzirdama baigā gaudošana zem grīdas, tieši tajā vietā, kur stāvēja kūrfirsts.
Elles rēgs! — karalis iesaucās. — Es zinu, ka te apakšā ir cieta klints. Te nav ne velves, ne ejas, un tomēr troksnis nāk no turienes. Ko jūs, Betger, par to domājat?
Meistars sataisīja noslēpumainu seju.
Starp debesīm un zemi ir daudz kas, par ko mūsu skolu zinības ne sapņot nesapņo.
Kūrfirsts iesmējās.
Ejiet, Betger, ejiet ar tādām veceņu pasakām! Vai jūs ticat gariem? Vai arī jums pašam ir ar tiem kāds sakars?
Hilda skatījās uz noslēpumaino vīru.
Daba ir bagāta ar noslēpumiem, Betgers atbildēja. — Un kas tāpat kā es, ir ieskatījies tās dziļumos, tas zina daudz ko tādu, ko pasaules bērniem nav labi zināt.
Kūrfirsts atkal iesmējās, bet kļuva nemierīgs, jo arī pats bija māņticīgs. Citādi jau tas nebūtu pieņēmis savā dienestā zelta izgudrotāju.
Kādu brīdi tie klusēja.
Vai te man būs jāiekārto sava laboratorija? — zelta meistars ieminējās.
Nē, mans mīļais, šīs telpas ierīkotas citām vajadzībām. Bet tepat tuvuma ir vieta, kur varēsit netraucēti strādāt. Bet neaizmirstiet, ka tikai ar manu atļauju drīkstat atstāt laboratoriju.
Tad jau savā ziņā es esmu cietumnieks?
Tas ir drošības dēļ. Jūs neesat pirmais zelta meistars, kas gribēja taisīt zeltu. Bet jūsu priekšgājēji bija krāpnieki, tie aizbēga,
Betgers kļuva vēl bālāks.
Un kas ar šiem krāpniekiem notika? — viņš jautāja.
Prasiet Kenigsteinas cietokšņa komandantam. Sie blēži tika pakārti. Bet jums, mīļais, es uzticos!
Es izpildīšu uzdevumu, majestāt, to es pierādīšu, izdarot kādu mēģinājumu.
To var tūliņ, — kūrfirsts apmierināts teica. — Nāciet līdzi! Tepat netālu atradīsim visu vajadzīgo.
Vajadzīgs vienīgi kausējamais katliņš.
Hilda bailīgi skatījās apkārt. Sīs telpas_ viņa jau pazina, jo vairākas reizes te bija ieradušies kopā ar kūrfirstu, bet šausmīgo gaudošanu dzirdēja pirmoreiz.
Kūrfirsts nojauta Hildas bailes.
Nebaidies, mīlulīt! — tas mierināja. — So ķēmu taisītāju es atradīšu un bargi sodīšu. Bet nu nāc! Tu redzēsi brīnumus. Sis Betgers man ir silti ieteikts, un par viņa spējām es nešaubos.
Valdnieks atvēra kādas durvis. Izgājuši pa tukšu koridoru, viņi sasniedza dzelzs vārtus. Drīz arī tie tika atvērti. Parādījās plašākas telpas — laboratorija, ko kūrfirsts bija licis ierīkot jau iepriekšējo zelta meistaru vajadzībām. Tur bija iemūrētas varenas krāsnis un pavardi. Visur mētājās ērmotas pudeles un glāzes, pie griestiem karājās izkaltētas ķirzakas un dažādi kukaiņi.
Vai viss ir kā vajadzīgs? — kūrfirsts jautāja.
Tik labu es nebiju iedomājies. Ja majestāte gribētu drusku paciesties,>tad ar mazu piemēru es pierādītu, ko spēju.
Lai notiek! — karalis atbildēja, un abi ar Hildu apsēdās.
Betgers skatījās apkārt kaut ko meklēdams. Pie sienām karājās
vairāki katliņi. Paņēmis vienu, viņš devās pie valdnieka.
Majestāt, šis katliņš ir tukšs!
To es redzu. Un tālāk?
' Betgers atkal paskatījās apkārt un ieraudzīja lielu dzelzs naglu. To viņš klusuciezdams pasniedza karalim.
Augusts smīnēja.
Vai jūs pataisīsit šo naglu par zeltu?
To es gribu!
Bet klausieties!' Tas mani nepārliecinās. Jūsu priekšgājēji arī prata to izdarīt. Un tomēr tie bija blēži. Tiem šādas zelta naglas atradās kabatā, un viņi tās veikli ielika katliņā. Izdariet kādu citu mēģinājumu!
Betgers stingri skatījās karalī.
Nē, majestāt, — viņš mierīgi atteica. — Es taisīšu šo mēģinājumu, un neviens mani nesauks par blēdi.
Nevērodams karaļa smīnu, Betgers uzlika katliņu uz pavarda un veikli iekūra uguni. Nagla atradās uz sola. Betgērs paņēma plēšas un uzpūta tādu uguni, ka dzirksteles vien šķīda gaisā.
—Majestāt, skatieties — tas ir mans noslēpums! — To teikdams, viņš izvilka no svārku kabatas pudelīti, kurā atradās skaidrs, bezkrāsains šķidrums. Līdz pusei apsmērējis naglu, viņš to iemeta katliņā.
Jūs jau naglu apsmērējāt tikai līdz pusei.
Lai jūsu majestāte pārliecinātos, ka neesmu nekāds krāpnieks!
Karalis purināja galvu.
Uguns zvēroja. - Sarkanas, dzeltenas un zaļas liesmas šāvās ap katliņu uz augšu. No katliņa nāca dobja dūkoņa.
Tad Betgers, augstu pacēlis katliņu, apgrieza to, un liela nagla skanēdama nokrita uz klona.
Brīnums!
Naglas augšgals bija tāds pats — melns un sarūsējis, bet apakšgals mirdzēja un laistījās.
Puse sarūsējušās dzelzs naglas bija pārvērsta par zeltu. [1]
Karalis brīnījās.
Sī ir tā pati nagla, — Betgers lepni teica. — Rādiet to profesoriem, lai viņi izskaidro, kā iespējams zeltu savienot ar dzelzi. Ja to kāds izskaidros, tad, majestāt, lai mani ari pakar!
Labi, es likšu to pārbaudīt. Un, ja jūs manu vēlēšanos izpildīsit, tad no manas žēlastības varat sagaidīt ļoti daudz. Tad apbēršu jūs ar bagātību un iecelšu lielā godā.
Betgers zemu palocījās. Viņš gribēja iemantot lielu godu.
Kad jūs gribat sākt strādāt? — karalis jautāja.
Kad jūsu majestāte vēlas. Tūliņ!
Labi, es došu pavēli. Viss, ko jūs prasīsit, tiks izpildīts.
Karalis zvanīja, lai aicinātu Venus tempļa pārzini. Hilda lēni aizskāra Betgera roku un čukstēja: — Es vēl šonakt gribu ar jums runāt.
Varbūt Hilda gribēja tam uzticēt kādu noslēpumu, vai ari… jā, kas to lai uzmin?
38. nodaļa PIE ČIGĀNIEM
Bija nakts. Tikko bija pārgājis bargs pērkona negaiss. Zibens gaismā varēja redzēt divus vīrus, kas staigāja gar Prāgas ūdens- grāvja mūriem.
Tie bija divi čigānu jaunekļi. No viņu ar zeltu izšūtiem apģērbiem varēja manīf, ka tie pieder pie cilts bagātākajiem.
Tas ir velti, Cambo, ka mēs te ložņājam. Savu Lidu tu neatradīsi! — vecākais teica.
Bet tā es viņu neatstāšu! — Cambo atbildēja.
Nabaga draugs! Ko tas palīdz: mēs taču zinām, ka viņu apsargā cietumā.
Jā, bet viņa nav vainīga. Tāds čigānu bērns jau netiek uzklausīts.
Tas tiesa, tu arī zini, cik necilvēcīgi ar mūsējiem apietas. Lidai ir veca nauda un citas tādas lietas klāt, kuras būs pietiekošs iemesls, lai viņu kā raganu sadedzinātu uz sārta!
Cambo vīstīja dūri.
Lai tikai iedrošinās! Tad es Prāgu aizdedzināšu no visiem stūriem!
Jā, ja nebūtu augsto mūra vaļņu, — otrs atbildēja.
Cambo mīlēja Lidu, un tas, ka viņš nespēja to glābt, satrauca
viņu līdz ārprātam. Viņš gribēja to atsvabināt. Nabaga puisis! Viņš zināja, ka pilsētā nedrīkst rādīties.
Cambo kaut ko murmināja par slepkavību, par asinīm, bet zināja, ka neko nespēj izdarīt. Otrs mudināja doties projām: līdz gaismai te nedrīkstēja palikt.
Zibens atkal apgaismoja apkārtni. Cambo ieraudzīja ūdens grāvī starp niedrēm kādu melnumu. Tas bija gluži tuvu pie malas.
Cambo devās paskatīties, kas tur ir, un biedrs viņu pieturēja, lai viņš neiegāztos dziļumā. Cambo izvilka no ūdens cilvēka ķermeni.
Apvāršņa malā atkal uzliesmoja zibens violetā gaisma, un čigāni varēja apskatīt savu atradumu.
Sieviete … kāda mūķene … noslīkusi! — abi reizē iesaucās.
Jāpameklē, vai viņai nav klāt zelts un briljanti? — pirmais teica.
Iedomājušies, ka te nav visai droši, čigāni apņēmās slīkoni- aiznest līdz mežmalai, kur varēs to pamatīgi izmeklēt. Viņi nesa pārmaiņus. No slīkones drēbēm pilēja ūdens.
Pagāja stundas, līdz viņi sasniedza vietu, kur bija apmetušies, Gusti un Lidu pavadīdami.
Ugunskura gaismā varēja slīkoni labi apskatīt. Viņas skaistums tā pārņēma čigānu prātus, ka tie, visu citu aizmirsdami, domāja tikai par viņu. Un tiklīdz tie pamanīja dzīvības zīmes, tā katrs gribēja izglābto iegūt sev. Sākās strīds.
Nonāca tiktāl, ka abi draugi sāka kauties. Beidzot tie ķērās pie nažiem, bet viņus iztraucēja kāds pienācējs. Tā bija Lidas māte.
Viņa nāca savas meitas dēļ un krietni izbāra Cambo, ka tas tik ātri varot aizmirst Lidu un svešas mūķenes dēļ gribot ar draugu kauties.
To viņa draudēja pateikt čigānu karalim, Lidas tēvam, kas kaušļus neatstāšot bez soda.
Tas līdzēja. Cambo aizsvieda nazi, lūgdams piedošanu un solīdamies Lidu mīlēt. Arī pretinieks nometa nazi.
Čigāniete teica, lai izstāstot visu, kā bijis. Mūķene vēl gulēja nekustīga, un vecā čigāniete rūpīgi viņu aplūkoja.
Nudien, skaista meitene, kas zina, kāds labums mums no tās var būt. Bet par visām lietām jāatsvabina Lida. Cambo, tev būs jāpilda manas pavēles!
— Es darīšu visu, visu, tikai neapsūdziet mani karalim! Tad es esmu pazudis.
Nu labi, es jums piedodu, bet jums jādara, ko pavēlu: tu, Cambo, ej tūliņ uz Prāgu. Te jāpieliek visas pūles, lai tev pašam neizietu plāni. Tev jāpaziņo pilsētas domei, ka kāda skaista mūķene atrodas čigānu varā, un, ja tie Lidai darīs ko ļaunu, mēs par to atriebsimies mūķenei. Gan tad bargie valdes vīri pratīs izturēties apdomīgi.
Cambo apsolīja visu izpildīt.
Un tu, — viņa sacīja otram. — Tu dodies mežā uz to vietu, kur mēs bijām pirms pāris nedēļām. Tur ir rati ar zirgu, ko uzrauga mans jaunākais dēls. Pirms dienas gaismas tu būsi ar ratiem atpakaļ, un mēs tur paslēpsim mūķeni. Pēc tam brauksim uz Bohēmijas mežiem, kur apmetušies mūsējie. Nu, ātri! Nekavējies!
Čigāni aizgāja. Vecā, lepna uz savu varu, kā jau karaļa sieva, devās uz to vietu, kur sūnās gulēja Hedviga. Redzēdama Hedvigas skaistumu, viņa domāja meiteni ieprecināt savam vecākajam dēlam, kas negribēja precēties ar čigānieti.
Hedviga sakustējās.
Nekliedz, manu eņģelīt! — vecā teica un apmeta lakatu Hedvigai ap galvu. Hedviga gribēja no lakata atsvabināties, bet čigāniete sasēja viņai rokas. Nu viņa atradās čigānietes varā.
39. nodaļa ZĀRBERGA GAVILES
Zārberga biedri draudēdami stāvēja pret mazo Zamuela pulciņu.
Dod ceļu! — Zārbergs kliedza un izšāva uz Zamuelu. Pistoles lode aizskrēja gar Zamuela galvu.
Pie velna ar tevi, tu, blēdi! — tas iesaucās. Zārbergs saliecās, un lode ieurbās kādam bohēmietim krūtīs. Tas iekliegdamies saļima.
Pistoles un šautenes krakšķēja. Zārbergs, baidīdamies no Lipa Tuliana, pavēlēja doties ceļā uz Greifensteinas drupām, domādams, ka Lips Tulians tur nekad vairs nerādīsies.
Un, ja arī viņš nāktu, tur dažiem vīriem bija iespējams aizsargāt ceļu pret veselu bandu. Bez tam, un tas bija sevišķi svarīgi, tur bija savākts daudz ēdamā.
Zārbergs veda Libušes zirgu, bet kāds bohēmietis brīvkunga zirgu.
Priecājieties! — Zārbergs teica. — Nu jūs esat atkratījušies no jūga, ko jums uzspieda Lips Tulians. Pie velna, kam mums vajadzīga tāda disciplīna? Pietiek, ja jūs man kā vadonim paklausāt, kad ejam laupīt. Mēs ne pašam velnam neprasīsim, vai tas bagāts, vai nabags, ko aplaupām. Nauda paliek nauda, un glīta zemnieku skuķe tikpat laba kā muižnieku vai pilsoņu meitas. Tie tik būs svētki, un kur nu vēl brīvā dzīve!
Laupītāji vicināja cepures un sauca:
Urā, lai dzīvo mūsu vadonis Zārbergs, lai dzīvo!
Zārbergu pārņēma sajūsma, jo nu beidzot viņam bija izdevies
sasniegt kāroto mērķi. Nu varēja smieties par Lipu Tulianu.
No Zārberga vārdiem brīvkungs neko nebija ņēmis vērā, toties Libuše bija dzirdējusi visu un tagad vēlējās labāk atrasties Lipa Tuliana varā. Viņas bažas par nākotni pieauga ar katru minūti.
Zārbergs to manīja un lišķīgi mierināja, ka pret izpirkšanas naudu viņu un tēvu atlaidīšot brīvībā sveikus un veselus.
Libuše apmierinājās, bet Zārbergs, perinādams sevī ļaunas domas, tikai smīnēja.
Tuvojās vakars. Uzlēca mēness, apgaismodams laupītāju ceļu. Taka veda pret kalnu. Jau astoņas stundas laupītāji bija gājuši bez atpūtas. Bija pusnakts, kad parādījās vecie Greifensteinas mūri. Laupītāji uzgavilēja, zinādami, ka apakšējās telpās pārtikas, vīna un spirta papilnam.
Zārbergs vīstīja dūres, jo nesen te bija paglabāts liels laupījums, bet Lips Tulians to bija aizvācis citur. Kur, to zināja vienīgi Vitorfs un Zamuels. No ta laika Zārbergs kļuva par Lipa Tuliana nāvīgāko ienaidnieku. Bet nekas! Gan viņam drīz gadīsies jauns laupījums!
Drupas bija sasniegtas. Zārbergs piegāja pie biedriem, tos izrīkodams. Vienu aizsūtīja ar zirgiem ganībās, pārējos sadalīja divās līdzīgās daļās; daļai bija jāpaliek sargāt māju, otrai — vai nu jāiet laupīt, vai gulēt.
Lai notiek tā, virsniek! — laupītāji piekrita.
Lai tad nu nāk Lips Tulians. Nē, viņš sargāsies, bet, ja nāktu, tad — zemē viņu! — Zārbergs pavēlēja.
Zemē viņu! — bandīti atsaucās.
Tagad nav ko baidīties, nu reiz varam kārtīgi uzdzīvot. Ha, ha, ha, biedri! Lips Tulians allaž gribēja ieturēt mēru. Pie velna, kādēļ tad mums ir vīns, ja nedrīkst dzert! Ņemiet pāris mucas no labākā un dzeriet! Pie manis nevienam nekā netrūks. Zelts, spēles, vīns un sievietes — tā tik būs dzīve!
Laupītāji steidzās ienest vīnu no paslēptuves dzīvojamtelpā.
Libuše ar tēvu izbijušies, ne vārda nerunādami, stāvēja viens otram blakus. Zārbergs devās pie viņiem un teica:
Rīt es sūtīšu ziņnesi uz Freidenbergas pili pēc izpirkšanas naudas; gan jau jūsu krustdēls to iedos.
Jā, to es pats viņam rakstīšu. Bet tad taču mēs būsim brīvi?
Pats par sevi saprotams, — Zārbergs viltīgi atbildēja. Viņa glūnošās acis neatlaidīgi vēroja Libuši.
Nāciet man līdzi! — viņš pavēlēja.
Laupītāji jau bija uzvēluši augšā divas vīna mucas un naski ap tām rīkojās. Par Zārbergu, kas patlaban kāpa pa kāpnēm lejā, viņi nelikās ne zinis.
Brīvkungs ar Libuši paļāvīgi sekoja. Viņi brīnījās par grezno iekārtu.
Nabaga brīvkungs ar savu paļāvību! Viņam taču vajadzēja iedomāties — ja viņu tiešām gribētu atlaist brīvībā, tad vestu ar aizsietām acīm, lai viņš nezinātu, kur bijis, un nevarētu uzsūtīt ķērājus.
Pilskungs to nebija iedomājies. Zārbergs rīkojās droši, bet tā bija izlikšanās. Ja viņu rūpīgāk uzmanītu, būtu skaidrs, ka nelietis rīkojas ar aprēķinu.
Libuše stāvēja savrup, bet brīvkungs apbrīnoja lielisko iekārtu.
Zārbergs devās pie viņa un veda to, solīdams parādīt kaut ko s'evišķu.
Atvērās kādas slepenas durvis. Pilskungs ziņkārīgi gāja tajās ieskatīties. Zārbergs grūda viņu ar visu spēku, un resnais pilskungs pa kaklu pa galvu iegāzās…
Durvis krakšķēdamas aizkrita ciet.
40. nodaļa PAZUDUSI
Upmalas kārklos gulēja divi vīri, aukstasinīgi skatīdamies jātniekos, kas gribēja viņus sagūstīt.
Vitorfs vairs neticēja, ka izdosies izbēgt, bet Lips Tulians pavēlēja, lai viņš darot tieši tāpat kā vadonis.
Ņemsim uz grauda abus pavēlniekus, tie ir īstie bendes; kareivjus neaiztiksim! — Lips Tulians teica.
Urā, virsū! — dragūni kliedza.
Divi šāvieni atskanēja reizē. Abi pavēlnieki izgāzās no segliem, un viņu izbijušies zirgi auļoja tieši turp, kur bēgļi bija paslēpušies.
Lips Tulians acumirklī satvēra pavadu, uzlēca seglos un, paskatījies uz Vitorfu, redzēja, ka arī tas jau uzlēcis otrā zirgā.
Dragūni kliedza. Sprakšķēja šāvieni. Bēgļi auļoja uz meža pusi. Pa visu plašo lauku, pāri grāvjiem un ceriem notika traka vajāšana.
Bēgļi tomēr pirmie sasniedza mežu.
Bet te viņus sagaidīja Freidenbergas sulaiņi, zemnieki un kareivji, kas jau iepriekš bija te atsūtīti aizsprostot ceļu, ja bēgļiem laimētos izbēgt no dragūniem.
Kaprālis pavēlēja sagaidīt tos ār bajonetēm un uzsauca vajātājiem turēties dūšīgi.
Likās, ka bēgšana neizdosies.
Lips Tulians piespieda piešus. Zirgs saslējās stāvus un ar lielu lēcienu iemetās gūstītāju barā. Tie bēga, un Lips Tulians ar Vitorfu ieauļoja mežā. Viņiem pakaļ tika raidīti šāvieni, taču mežā neviens ķērājs doties neuzdrošinājās.
Vitorf, vai jūs neesat ievainots? — Lips Tulians sauca.
Nē, virsniek. Bet jūs?
Maza skramba rokā, vairāk nekas. Zirgi ir labi. Bet nu pameklēsim Elzbeti, Vitorf. Viņas būs paslēpušās. No ķērājiem mēs izbēgām un tagad varam jāt lēnāk.
Mežs ir laupītāju patvērums, un kas var zināt, vai tur negaida arī citi, tāpēc ķērāji neuzdrošinājās doties mežā.
Lips Tulians ilgi meklēja Elzbeti, bet neatrada. Varbūt viņa, no ķērājiem bīdamās, jau iebēgusi dziļāk mežā?
Lips Tulians ieteica meklēšanu turpināt atsevišķi un vēlāk satikties Viļķu klintīs.
Abi atkal meklēja krustām šķērsām, saukdami un visādi ziņodami, bet atbildes nebija. Arī pēdas netika atrastas.
Elzbete bija pazudusi.
Beidzot abi laupītāji satikas Vilku klintīs.
Nu nekas cits neatlika, kā atgriezties meža dzirnavās un no turienes izsūtīt ļaudis meklēt. Mežs bija ļoti liels un savienojās ar Bohēmijas mežiem, kuros mita daudz tādu cilvēku, kas baidījās dienas gaismas.
Viņi jāja stundām ilgi. Jau sen bija nakts, un tikai bālā mēnesnīca apgaismoja viņu slepenās takas.
Beidzot kļuva dzirdama dzirnavu klaboņa.
Lips Tulians apturēja zirgu, brīnīdamies, ka sargu nav savās vietās.
Tur kaut kas nav kārtībā! — viņš teica un jāja tālāk.
Pieturi! Kas ir?
Uguns, — Lips Tulians atbildēja pieņemto paroli. — Es tas esmu. Kādēļ tu atstāji savu vietu?
Piedodiet, virsniek, dzirnavās notika trakas lietas. Zārbergs ar bohēmiešiem un dažiem citiem aizgāja un gūstekņus paņēma līdzi!
Šodien paši velni pret mani sacēlušies! Jāsim, Vitorf!
Dažās minūtēs tie sasniedza dzirnavas.
Viņus saņēma ar gavilēm. Garais Zamuels steidzās pretī un izstāstīja visu, kā bijis.
Lips Tulians apmierinājās, nevēlēdamies vairs tādus paklīdušus ļaudis vadīt. Viņš saprata arī, ka brīvkungam ar meitu tagad klāsies daudz sliktāk, bet viņus glābt tas nemaz nevēlējās.
Tad viņš izsūtīja kādu uzzināt Zārberga uzturēšanās vietu. Kādam citam uzdeva doties uz Vilku alu un atsaukt šurp tos, kas tur gaidīja, bet Vitorfam un pārējiem meklēt Elzbeti.
Viņi aizgāja pārģērbties un pēc brīža iznāca medību uzvalkos. Zamuels uzlūkoja virsnieku un pamanīja, ka tas pie cepures piespraudis trīs spalvas — divas baltas un vienu sarkanu vidū. Tā bija zīme, kg viņš iet atriebt.
Neviens neuzdrošinājās viņam jautāt, kurp tas jās, jo atbildi tā kā tā nesaņemtu. Lips Tulians iesēdās seglos un, izteicis Zamuelam vēl dažas pavēles, aizrikšoja tumšā naktī nemaz neatpūties.
Tālāk viņš palaida zirgu aulekšiem, arvien uzmanīgi skatīdamies apkārt.
Pēkšņi Lips Tulians apturēja zirgu, jo meža klajumiņā ieraudzīja kādu, kas ātri paslēpās biezoknī.
Lips Tulians šādas parādības neatstāja nenoskaidrotas un, piešus piespiedis, auļoja turp.
41. nodaļa ČIGĀNU LĪGAVA
Brūnie mežabērni vēl arvien mitinājās Varkalnu aizās.
Čigānu nometne vairs nebija taj-ā vietā, kur Lips Tulians to atstāja. Apjnetne atradās netālu no kāda liela sakšu ciemata, un tā iemītnieki pat nemanīja čigānu tuvumu, jo virsaitis pēc Lipa Tuliana parauga uzturēja starp saviem ļaudīm stingru kārtību un neļāva tiem laupīt un zagt.
Iespējams, ka čigāniem bija citi nolūki, jo viņi izturējās ļoti noslēpumaini un ik dienas devās slepenos ceļos.
Un dīvaini — tajā pašā laikā bez pēdām pazuda kāda ļoti daiļa zemnieku meita, bet dažas dienas vēlāk — arī otra meita no muižas. Vai tam bija kāds sakars ar tuvumā esošo čigānu nometni, to neviens nezināja.
Netālu no nometnes pie kraujas klints bija ierīkots ērts dzīvoklis, tā sauktā celmu būda, apjumta ar ozola dēlīšiem. Garas egles un biezi saaugušas priedītes sargāja virsaiša dzīvokli no skatītāju acīm.
Tur bija dzirdami sievietes vaidi, pa brīdim ari sitieni. Bija vakars.
Virsaitis ar jaunāko dēlu sēdēja priedītēs un kūpināja pīpes. Vecākais dēls bija izgājis, māte aizgājusi pretī Lidai un drīz viņai vajadzēja atgriezties.
Jāuzmana, ka vecais nelien klāt svešajai. Viņš grib māti padzīt un ņemt sev jaunu sievu. Brālis arī uz balto skuķi kā sadedzis, lai gan mums pašiem ir skaistas ūn dūšīgas meitas, — jaunais čigāns murmināja.
Ko tu tur rūc? — vecis jautāja.
Neko, bet…
Tā … — Vecais piecēlās, uz būdu glūnēdams.
Es nedomāju, ka meitas man tā pretosies, — viņš domāja. — Bet ar varu neko nevar panākt… Ja vecene to zinātu — acis man izskrāpētu! Labāk gaidīšu, kamēr no vecās raganas būšu vaļā. Vecākais dēls arī labprāt seko baltajām meitenēm, tikai jaunākais labāk grib pašu meitenes. Sis puika domā reiz ieņemt manu vietu … hm.
Viņš atkal pašķielēja uz būdu.
Pēkšņi mežā atskanēja pūces brēciens.
Vecais sarāvās.
Māte brauc, — viņš teica. — Lida un skaistā Guste arī būs.
Jaunais čigāns steidzās pretī un jautāja:
— Kur Lida, māt?
Vēl Prāgā, — viņa atbildēja un paņēma grožus, atlaizdama braucēju. Viņa brauca uz celmu būdu, un čigānu virsaitis, būdams ziņkārīgs, sekoja. Viņš ieskatījās kulbā un jautāja:
Kas tev tur ir?
Labs ķēriens, un tas mums būs ļoti svarīgi. Tev jāzina, ka Lida Prāgā apcietināta un Cambo aizgāja pamēģināt viņu atsvabināt. Sī jaunā mūķene mums tādēļ nāks līdzi kā vecākā dēla sieva. Ko muļķojies, ņem un nes mūķeni iekšā! Ir laiks viņu atraisīt no saitēm. Nu, tūliņ!
Augstprātīgais virsaitis, ne vārda neteicis, paņēma nemaņā gulošo un ienesa būdā. Būda bija grezni iekārtota, grīda izklāta austrumnieku paklājiem un daži trauki rotāti dārgakmeņiem. Telpas vidū pie griestiem karājās lukturis. Bija arī vairākas sāntelpas.
Kad vecais iegāja ar savu nesamo, vecā čigāniete dzirdēja bla- kustelpā ievaidamies kādu sievieti.
Kas tur ir? — viņa jautāja.
Iedomājies, mūsu vecākajam dēlam ir laime, — tas atbildēja.
Vecene viebdamās iesaucās:
Nevis tā, bet šī būs viņa sieva, to es saku!
Nekliedz uzreiz tik briesmīgi! Kas tur sevišķs, ja mūsu lepnumam ir vairāk sievu. Kā nākamajam virsaitim tas viņam darītu godu.
Paģībušo mūķeni viņš ielika gultā un sāka atraisīt tās lakatus. Arī vecā pienāca tuvāk un teica:
Tu mani nepiekrāpsi, vecais! Par dēlu gādāt tev ne prātā nenāk! Tu pats esi apgādājis sev jaunu sievu.
Vecen, tu esi traka!
Nekaitini mani. Tev jāpateicas man, ka esi virsaitis. Vai tā nav? Es biju vecā virsaiša vienīgā meita, un pēc viņa nāves tu līdz ar mani ieguvi arī virsaiša godu. Vai tu, nepateicīgais, to esi jau aizmirsis?
Viņš ļauni pašķielēja.
Nē, nē, es neesmu aizmirsis! Un nekad arī nedomāju ņemt citu sievu!
To es arī tev neatļautu; tā būtu tava krišana.
Virsaitis neko neatbildēja, bet cītīgi raisīja lakatus.
Pa to laiku vecā izstāstīja, kā mūķene atrasta.
Par Lidu es neraizējos, — viņa piebilda. — Cambo ir gudrs, un Lida jau daudzreiz ir izkūlusies no briesmām.
Virsaitis pacēla mūķenes kreiso roku un ieraudzīja dārgu gredzenu ar briljantu un iegravētu brīvkunga vapeni ar burtiem.
Viņš burtoja:
Fon … fon T-u-n … fon Tun, — tas beidzot izlasīja.
Vai patiesi? Ā, nu es zinu. Man gadījās stāvēt netālu, kad laupītāju vadonis Lips Tulians uzdeva Lidai iet uz Prāgu. Toreiz
šo vārdu dzirdēju, kas iegravēts gredzenā. Šī, bez šaubām, ir tā pati mūķene, ko Lidai vajadzēja klosteri uzmeklēt.
Čigānu virsaitis iztrūcies atkāpās.
Kas tev? — vecene jautāja.
Ar velnu nav labi kopā ķiršus ēst! — vecais teica. — Ja Lips Tulians šo mūķeni prasa, tad mums tā viņam jāatdod!
Var redzēt, ka tu esi vecs. Būs vien jāieceļ vecākais dēls par virsaiti, tu jau kļūsti muļķīgs!
Oho, tur man ari būs savs vārds sakāms!
Plarkšķis — skrien pakaļ Lipam Tulianam, it kā tas būtu kāds dievs"! Lai viņš iet, kur grib. Sis sievišķis paliks mūsu dēlam!
Bet ja Lips Tulians uzzinās?
Tad nu gan nebūs labi. Bet mēs taču esam čigāni — šodien te, rīt citur. Lips Tulians to nekad nedabūs zināt. Kāzas jārīko tūliņ, ka tikai dēls būtu mājās! Kur viņš ir?
—- Viņš šorīt ar dažiem puišiem aizgāja uz …
Varu iedomāties. Cik tur iekšā jau ir?
Divas.
.— Un vēl vairāk grib sameklēt, he? Sitā rīkodamies, mēs iekri- tīsim.
Ak, kas nu mūs te atradīs! Pēc tava padoma es arī esmu ar mieru atkratīties no Lipa Tuliana. Mēs taču esam brīvi vīri!
Kaut tu senāk būtu bijis tik gudrs! Bet nu sūti kādu, lai dēls nāk mājā! Ko tu baidies? Man gan ir vairāk drosmes nekā tev! Lips Tulians tāds pats vien ir kā mēs.
Bet briesmīgs, kad saskaišas. Ja viņš to uzzinās, tad dzīvi nepaliksim!
Par to~atļauj man zināt. Mums ne mats nenokritīs. Tās pārējās meitas, kas tur iekšā, arī ņemsim līdzi. Glītas skuķes visur noder. Bet nu ej un nekavējies! Sūti tūliņ ļaudis pēc dēla! Hi, hi, būs viņam līgava kā pumpuriņš!
Vecais paklausīgi devās uz durvīm.
Te, klau, atkal briesmīgi vaidi!
42. nodaļa SODS
Resnais fon Freidenberga kungs pēc negaidītā grūdiena atradās uz mitra- klona tumšā cietumā. Viņš sāka vaimanāt un lūgties, atgādinādams Zārbergam tā solījumu. Viņš sāka dauzīt durvis.
Liecies nu mierā, lepnais ģeķi! Piesargies, ka žurkas neapgrauž tavu vēderu, šo mīļo zvēriņu te ir diezgan daudz.
Ak, laidiet mani ārā, citādi man te jāmirst!
Varbūt. Bet vispirms man jāsaņem izpirkšanas nauda. Pēc tam jūs pēc patikšanas varēsit sprāgt badā.
Apžēlojieties! — brīvkungs lūdzās.
Nediedelē, tas ir veltīgi! Es žēlastības nepazīstu. Jūs domājat, ka esmu tāds muļķis, lai atlaistu jūs un jūs pēc tam man uzrīdītu kareivjus. Nē, nē, to nevar! Naudu es paņemšu gan, bet jūsu kauliem tepat jāsatrūd.
Apžēlojieties, es zvēru, ka jūs nenodošu! Es negribu mirt, gribu vēl dzīvot un nenodošu nevienu. Atlaidiet mani, es karaliski samaksāšu!
Tad ļau es būtu traks, ja tādiem solījumiem ticētu. Naudu es dabūšu arī tad, ja jūs te sapūsit!
Brīvkungs sāka vaimanāt:
Libuše, mans bērns!
Skaistā meitene izbailēs bija saļimusi uz krēsla un nespēja atbildēt.
Jūsu meitai arī pienāks kārta. Augstprātība viņai drīz vien būs jāatmet. Un ne viņa, ne jūs ar kalpotājiem vairs nedabūsit sarunāties.
Resnais kungs sāka lamāties:
Nelieti, no soda tu neizbēgsi, gan kareivji tevi atradīs!
Bet ne šeit! — bandīts mēdījās. — Neviens jūs te nemeklēs, neviens nedzirdēs jūsu kaukšanu.
Libuše atkal vaidēja.
Elles biedēkli! — Freidenbergs kliedza. — Ko jūs ar manu meitu gribat iesākt?
Ha, ha, ha, kāds muļķīgs jautājums!
Elles izdzimums!
Zārbergs stāvēja Libušei iepretim un ņirgājās.
Laupītāju vadonim tāds daiļš skuķēns būs gards kumosiņš. Jā, lepnais fon Freidenberga kungs, jūsu Libuše nav pelnījusi labāku par mani, tādu skaistuli es jau sen kāroju.
Ieslodzītais dauzīja durvis:
Nekad, nekad, Libuše, mans bērns! Glābies!
Libuše uzlēca kājās. Zārbergs satvēra meiteni. Viņa ar visiem spēkiem mēģināja izrauties, bet nelietis viņu turēja kā dzelzs spīlēs.
Ārā dunēja soļi. Kāds piedauzīja pie durvīm, ziņodams, ka mežā kaut kas neesot kārtībā — esot redzēti divi cilvēki, kas ātri paslēpušies. Zārbergs aizgāja vēlreiz paskatīties uz Libuši, kas paģībusi gulēja uz dīvāna.
43. nodaļa KĀDREIZĒJĀS LAIMES VIETĀ
Saule margoja pār Elbas upes ieleju, un viņas staros žilbi laistījās baltie Pilnicas mūri. Zeltītie pīlāri meta ugunīgu vizmu Elbas viļņos un uz Venus tempļa jumta.
Augšā, ar mežu apaugušos pauguros, kas slējās augstak neka pils, staigāja divas sievietes. Viņas iznāca nelielā klajumā un apstājās.
Vecākā, vēl arvien skaista dāma sirmiem matiem, stāvēja blakus ļoti skaistai jaunavai. Varēja redzēt, ka tās ir māte ar meitu.
Tā bija Elzbete ar vājprātīgo sievieti. Brīnišķīgā kārtā viņas bija izbēgušas no Freidenbergas pils un tagad skatījās lejā.
Tā ir mana pils, Elzbet, tur ir mans dzīvoklis, tur tu kļūsi laimīga. Ak, mana dārgā Pilnica! Tik ilgi tevi neesmu redzējusi! Redzi, Elzbet, to zeltīto jumtu — tur es baudīju tik daudz laimes. Nāc, iesim uzmeklēt tavu tēvu!
Elzbete nepretojās, lai gan jutās ļoti nogurusi. Dienu un nakti iedamas, Viņas neko nebija ēdušas. Ogas un ūdens bija viņu vienīgais ēdiens. Sievietes nokāpa ielejā.
Tur, aiz augstā parka mūra, ir zeltītais Venus templis, kurā neviens nedrīkst ieiet. Es vedīšu tēvi šajā burvju pilī.
Viņa aizveda Elzbeti pie kādas kraujas, apsūnojušas klints. Elzbete vairs nespēja paiet.
Vēl īsu brīdi, dārgais bērns, vēl dažas minūtes un tu ieiesi karaliskā greznībā un godā. Te es esmu kundze. Un, kaut arī mani ilgu laiku ar varu atturēja, es tomēr zināju, ka atkal šurp atnākšu.
Elzbete tik tikko dzirdēja, ko viņas māte runāja.
Tuvojās jau vakars. Elzbete vēlējās nokrist kaut vai tepat sūnās un gulēt, gulēt, tik ļoti viņa bija nogurusi. Vājprātīgā viņu ieveda kādā klints.plaisā. Troksnis, un klintī kā uz burvja mājienu atvērās caurums. Sieviete ievilka Elzbeti sev līdzi un kāpa lejup.
Elzbete iedomājās pasaku par apburto pili un mantu pagrabiem, kuros mājojot ļaunie gari. Un te tā izskatījās.
Viņas gāja pa tumšu līkloču eju. Gāja palēnām, bet arvien uz priekšu. Ārprātīgajai šis ceļš bija labi pazīstams.
Tagad varēja sajust saldu smaržu.
Viņa apstājās.
Mēs esam klāt, — viņa teica. — Tagad, mans bērns, tu ieiesi tajā vietā, kur tava māte bija tik laimīga… Pacieties vēl mazliet, es attaisīšu slepeno bultu un …
Ar troksni atvērās kādas durvis.
Ejā ieplūda gaiša gaisma. Elzbete apžilba.
Ei, kas tur? — vienlaicīgi iesaucās kāda rupja un smalka balss.
Vājprātīgā un Elzbete stāvēja telpā, kur bija ierīkota laboratorija.
Viņām iepretim stāvēja jauns, bāls vīrietis, bet atzveltnes krēslā bija atlaidusies ļoti skaista jaunava.
Visi četri saskatījās. Kapa klusums. Te, lepni izslējusies, vājprātīgā devās uz priekšu un bargi jautāja:
Kur ir kūrfirsts?
Kūrfirsts? Jūs laikam domājat mūsu žēlīgo karali. Bet sakiet, no kurienes jūs nākat un kā te iekļuvāt? — bālais vīrietis jautāja.
Sieviete uzmeta.jaunajam nicinošu skatu:
Puika, kā tu uzdrošinies ar mani tik nekaunīgi runāt! Vai tu nezini, ka varu tevi sodīt, ja tu nebūsi paklausīgs? Es vēlreiz tev jautāju, kur ir sakšu kūrfirsts Johans Georgs!?
Tas jau sen miris, — atbildēja skaistā jaunava.
Miris? Mans mīļais kūrfirsts miris? Nē, nē, mani jūs nepiemānīsit! Nav jau pirmā reiz'i, kad man ar galma liekuļiem jācīnās. Bet Rohlicas grāfieni neviens nepazemos, neviens!
Bālais vīrietis saslējās, iesaukdamies:
Viltniece, jūs gribat būt grāfiene Rohlica, kas pirms gadu desmitiem aprakta Pilnicas pilī!
Tur apraka vaska lelli! Puika, jūs nožēlosit, mani par viltnieci saukdams! Vēl šodien kūrfirsts jūs sodīs par tādu bezkaunību!
Maģistr Betger, šī sieviete ir ārprātīga, — jaunā kundze teica.
Tā ir, grāfien. Pacietieties brīdi, es likšu viņu aizvest drošā vietā.
Viņš piezvanīja un laboratorijā ienāca spēcīgs vīrietis — Kaspars, grāfienes Kozelas vergs.
Elzbete bija saļimusi netālu no pavarda. Bālais vīrietis tai uzmeta kāru skatu.
Te ienākusi kāda vājprātīga sieviete, — Betgers teica. — Aiznes viņu tai telpā, no kuras nav ārpasaulē dzirdams neviens kliedziens!
Kaspars bija priecīgs, jo viņam ļoti patika mocīt nevarīgos. Acis pārgriezis, tas uzbruka viņai, bet ārprātīgā, ne soli neatkāpdamās, draudoši pacēla roku iesaucās:
Sargies, nelieti, aiztikt Rohlicas grāfieni!
Uz cietumu! Projām! Atri! Atrf! — Betgers sauca.
Hilda izbijusies aizbēga aiz galda. Kaspars sakampa veco dāmu, bet tā turējās pretī kā lauvumāte, un Kaspars divas reizes pakrita uz klona. Viņam laimējās paķert garu siksnu. Apmetis to sievietei, viņš pasauca Betgeru palīgā un kopējiem spēkiem pārvarēja un sasēja nelaimīgo.
Elzbete par spīti savai nevarībai metās klāt un sāka Betgeru lūgties, lai apžēlojas par nelaimīgo sievieti. Ātri pastāstījusi, ka tā viņu izglābusi no kauna, Elzbete sirsnīgi lūdza, lai taču Dieva deļ apžēlojoties. Bet velti.
Cietsirdīgais Betgers pavēlēja Kasparam sievieti aiznest. Kaspars paklausīja. Betgers sagrāba Elzbeti, iebīdīja raudošo meiteni kādā mazā, tukšā telpā un aizslēdza durvis.
Tad Hilda attapās, devās pie zelta meistara un teica:
Kasparam tūliņ jādodas uz rezidenci un jāpaziņo karalim!
To nevar, grāfieni
Kāpēc tad ne? Vai jūs .šīs sievietes pazīstat un ņemsit sava apsardzībā?
Betgers tuvojās Hildai.
Grāfien, jūs zināt teiku, ka mirušā kūrfirsta mīļākā grāfiene Rohlica neesot mirusi, bet ieslodzīta kādā paslēptuvē?
So teiku es esmu dzirdējusi.
Labi, lai paliek tā. Es uzņemots atbildību par to, ka šī sieviete nekad vairs neredzēs dienas gaismu, jo man ar to ir sevišķi nolūki.
Nolūki?
Uzklausiet mani līdz galam, grafien. Jus gribējāt mani pierunāt, lai es izliekos akls, kurls un mēms, ja redzēšot šajās telpās kādu personu, par ko jums esot liela interese… Un es liedzos to darīt.
Hilda nosarka.
Jā, es liedzos, lai gan par klusēšanu jūs man apsolījāt lielu summu.
Diemžēl jā!
Tagad klausieties! Esmu gatavs darīt visu, ko jūs prasāt, un par to izlūdzos līdzīgu pakalpojumu.
Kādu? — Hilda dedzīgi jautāja.
Klusuciešanu, — Betgers atteica. — Neviens nedrīkst zināt, ka šīs sievietes te ienākušas. Vājprātīgā pazudīs un meitene…
Hilda iesmējās.
Tas tiks izpildīts. Es zvēru, ka klusēšu. Meiteni jūs laikam ņemsit par savu mīļāko?
Varbūt, — zelta meistars atbildēja savādā tonī. — Jūs tātad klusēsit?
Kā kaps!
Betgers devās pie lielā galda, uz kura atradās vairākas veclaicīgas pergamenta grāmatas.
Domās iegrimis, viņš atšķīra kādu grāmatu, tajā kāda sevišķi nozīmīga vieta bija pasvītrota. Viņa acis nemierīgi pētīja veco rakstu.
To bija sarakstījis slavenais Nostradamus, kas pirms vairākiem gadsimtiem pratis no akmeņiem izgatavot spožo zeltu.
Uz kādu sarkaniem burtiem aprakstītu vietu skatoties, Betgera acis kļuva stiklaini stīvas.
Kas tur ko lasīt?
Betgers aizvēra grāmatu, bet viņa skatā uz Elzbetes istabiņu bija lasāma kāda briesmīga apņemšanās.
Jā, viņai jāmirst! Betgers gribēja daiļo meiteni nogalināt, lai iegūtu noslēpumaino gudrības akmeni.
44. nodaļa BRIESMU VĒSTS
Lips Tulians ātri ielēca krūmos un sagrāba noslēpumaino būtni, kas skaļi iekliedzās.
Laidiet mani! — meitenes balss lūdzās.
Guste! — laupītāju vadonis brīnīdamies iesaucās.
A, jūs tas esat, virsniek! Man jums daudz kas jāstāsta.
Vai tu viena pati?
Jā, jā, man nelaimējās. Prāgā ievēroja, ka Lida ir čigāniete un iemeta viņu cietumā, bet man pēc lielām pūlēm izdevās iekļūt klosterī.
Tu biji klosterī? Stāsti ātrāk! Vai tu skaisto novici redzēji?
Jā, baznīcā.
Tu ar viņu runāji?
Beidzot izdevās drusku parunāties. Bet, kad ieminējos par jums, viņa atcirta: šī esot Kristus brūte, kam ar laicīgām lietām neesot nekā kopēja.
To mana Hedviga nekad nesacīja!
Tomēr tā bija. Viņa no manis aizbēga, un es baidījos, ka viņa mani nodos.
Hedviga tevi nodotu? Nekad! Tavas bailes ir nepamatotas!
Nu jā, varbūt. Bet klausieties, ko vēl teikšu. Vai jums būs diezgan dūšas dzirdēt?
Ko tas nozīmē? Es varu visu dzirdē!
Man jums jāsaka, ka skaistā novice jau otrā dienā pēc manas iestāšanās bez pēdām pazuda. Kāda mūķene, kas ieradusies uz lūgšanu vēlāk, dzirdējusi balsis un redzējusi mūkus. Skaistā novice ap pusnakti gājusi Dievu lūgt. No rīta viņas celle bija tukša, un nekur viņu nevarēja atrast!
Lips Tulians nespēja atbildēt, jo viss, ko Guste stāstīja, likās ticams. Mūki jau agrāk bija viņai uzglūnējuši. Bet, kas zina, vai tikai Guste nav noklausījusies, kad viņi ar Vitorfu par to runāja.
Guste manīja, ka viņai netic, un turpināja:
Burzmā man izdevās no klostera izmukt. Nakti es pavadīju kādā mājiņā ārpus vārtiem. Otrā rītā dzirdēju stāstām, ka kāda gaiša, skaista mūķene izvilkta no pilsētas ūdensgrāvja noslīkusi! — Guste šņukstēdama beidza stāstīt.
Hedviga mirusi, nē, nē! — Lips Tulians iesaucās kā bez prāta.
Bet diemžēl tā ir. Es pati pa logu redzēju, ka vīri noslīkušo meiteni aiznesa uz pilsētu!
Mana Hedviga, mana Hedviga! — viņš lauzīja rokas.
Guste savu bija panākusi. Bet pēc brīža Lips Tulians nomierinājās. Viņš sāka apšaubīt to, ko Guste stāstīja, un gribēja par visu pārliecināties pats. Gustes ierunas nelīdzēja. Viņš sēdās seglos un aizauļoja. Sirds sāpēs sažņaudzās, viņš neizsakāmi cieta. Ja Hedviga mirusi, tad viņam vēl atlicis viens vienīgs mērķis: atriebība.
Lips Tulians jāja kā traks; kalnā, lejā — vienos lēkšos, līdz zirgs bija putās.
Viņš apturēja zirgu. Iztālēm atspīdēja uguns, lai gan tur nebija cilvēku mājokļu. Vai iegriezties citā ceļā? Viņš mirkli pārdomāja. Tomēr kā burvju vara vilka uz uguni. Viņš gribēja zināt, kas tur ir.
Nokāpis no zirga, viņš klusām devās uz priekšu, vezdams zirgu pavadā.
Laupītāju vadonis gribēja nepamanīts sasniegt nezināmo ugunskuru.
45. nodaļa ZĀRBERGA BRIESMU DARBI
Lai dzīvo virsnieks un viņa līgava! Lai dzīvo… dzīvo!
Tā kliedzot piedzērušie bohēmieši apsveica Zārbergu.
Skaļie smiekli pieauga, kad meklētāji paziņoja, ka iedomāto spiegu vietā izrādījušies divi brieži, kas veikli aizskrējuši.
Tagad nebēdājieties, — Zārbergs mierināja. — Lips Tulians mūs nemeklēs, tam ir nopietnākas lietas, ko darīt. Viņš taču mums daudzreiz teica, lai ejam, kur labāk patīk. Tagad sāksim rīkoties patstāvīgi. Vispirms jāaplaupa Taranta.
Jā, laupīt, laupīt! — kliedza bandīti.»
Zārbergs laimīgs noraudzījās skaļajā barā. Viņš pazina nevaldāmos bohēmiešus, saprata, ka tie laupījuma dēļ gatavi vai ugunī skriet.
Bija nolemts aplaupīt bagāto Tarantas mācītāju. Lips Tulians nekad neatļāva aplaupīt garīdznieku, bet Zārbergam bija vienalga.
Ar to pašu gājienu viņš gribēja aplaupīt arī dažus turīgākos Ta- rantas iedzīvotājus.
Tagad vajadzēja pārdomāt, kā visdrošāk apsargāt Greifensteinu, jo saviem ļaudīm Zārbergs to nedrīkstēja uzticēt.
Viņš nolēma Libuši ieslēgt. Sešus bohēmiešus atstāja par sargiem. Sākumā viņi kurnēja, bet, kad tiem piesolīja laupījumu sadalīt līdzīgi, tad piekāpās.
Pārējie gatavojās ceļam. Tīrīja un izmēģināja šautenes, asināja dunčus.
Zārbergs staigāja smaidīdams, jo tagad viņš bija virsnieks. Dažreiz gan viņu māca bailes, kad iedomājās Lipu Tulianu, bet viņš centās tās pārvarēt.
Uzausa rīts. Zārbergs aplūkoja apkārtni un, neko aizdomīgu neatradis, nogāja lejā. Viņš pavēlēja, brīvkungam barību pasniedzot, neiet cauri greznajai telpai, kurā viņa bija ievietojis savu mīļāko.
Kad Zārbergs iegāja, Libuše sēdēja kaktā pilnīgi apģērbusies.
Tik bēdīga, mana dārgā, — Zārbergs iesaucās. — Kādu laiciņu tu paliksi viena. Man jākārto svarīgas darīšanas. Tikai neuztraucies! Mazajā istabā tev nekā netrūks, būs vīns un dažādi kārumi. Kastēs atrodas dārgas drēbes un rotaslietas!
Libuše klusēja. Viņu nomāca kauns, reizēm tā smagi nopūtās.
Zārbergs iesmējās.
Es ceru, ka pieradīsi, skaistā līgava. Rīt atgriezīšos. Ceru, ka tu mani mīļi sagaidīsi. Paliec arvien drošsirdīgāka un jautra, mana dārgā. Tad pie tavām kājām nobēršu visas pasaules dārgumus!
Libuše klusi piecēlās un iegāja blakustelpā aiz aizkariem.
Gan jau viņa pieradīs, — Zārbergs prātoja. — Pat Lipam Tulianam nav tik skaistas līgavas.
Tad Zārbergs aizslēdza visas durvis, noglabāja atslēgas un aizgāja pie saviem ļaudīm.
Visu dienu viņi gatavojās laupīšanai un pārmeklēja tuvāko apkārtni. Vēl laupītāji bija nedroši, bet atnākušie izlūki ziņoja, ka viss ir kārtībā. Beidzot varēja doties ceļā.
Tarantu vajadzēja sasniegt pusnaktī un pārsteigt mācītāja ļaudis pirmajā miegā.
Zārbergs kā vadonis nostājās savi bandai priekšgalā, lai pastrādātu neattaisnojamus kauna darbus.
Netālu no baznīcas lēzenā kalnājā atradās mācītāja māja. Tuvumā nebija citu māju, un laupītājiem tas bija izdevīgi.
Lai viņus nepazītu, tie nosmērēja melnas sejas. Tā arī bija radies nosaukums «melnā gvarde», kas ilgu laiku biedēja Vāciju.
Iestājās vakars. Laupītāji kā spoki līda caur krūmājiem, pa slepenam takam, kalniem un ielejam. Satumsa aizvien vairak, bet tas netraucēja gājējus, jo Zārbergs labi pazina ceļus.
Beidzot kādā pakalnē visi apstājās. No turienes varēja redzēt baznīcu un mācītāja māju. Nevienā logā nespīdēja gaisma, nogurušie ļaudis gulēja klusā mierā. Zārbergs to bija paredzējis.
Klusi izsūtīja sargus un izlūkus. Atskanēja ūpja brēciens — ziņojuma zīme. Tas vēstīja, ka sargi ieņēmuši savas vfetas un ceļš ir brīvs.
Sasniedza mācītāja māju. Tur visi bija iegrimuši saldā miegā. Mācītājs ar savējiem neparedzēja neko ļaunu un nejuta tuvās briesmas.
Atkal ūpja brēciens — uzbrukšanas zīme. Acumirklī plīsa stikli, un Zārbergs ar saviem pavadoņiem ielīda pa logiem.
Kas tur ir? Ak Dievs! Palīgā! Vīrs, te ir sveši cilvēki!
Guļamistabas durvis karstā laika dēļ bija atvērtas.
Mācītājs piecēlās. Mācītāja kundze un meita aiz bailēm palīda pagultē. Laupītāji drāzās iekšā. Zārbergs iebruka mācītāja istabā un, ar uzvilktu pistoli mocītājam draudēdams, pieprasīja naudu.
Tavs prāts, ak Kungs, lai notiek! — mācītājs lūdza.
Atdod naudu! — Zārbergs sauca. Pa to laiku kliegdami atskrēja pārbijušies mājas ļaudis. Divi veci kalpi un dažas jaunas meitas puskaili iesteidzās mācītāja istabā. Kāds no kalpiem sauca palīgā. Zārbergs iezvēla viņam pa galvu ar šautenes laidi, tā ka tas uz vietas bija pagalam.
Visuvarenais Dievs, stāvi mums klāt! — mācītājs lūdza.
Ko bļauj! Atdod naudu! — Zārbergs uzkliedza. — Citādi…
Kāds laupītājs vilka mācītāja kundzi aiz matiem ārā no pagultes.
Atdod, vīrs, tiem visu, ko viņi grib, lai tie mūs nenogalina!
Laupītāji pulcējās ap Zārbergu.
Skaistas meitas, virsniek! Ko ar tām lai darām?
Tās es atdodu jūsu ziņā!
Bravo, virsniek! — laupītāji kliedza un, sagrābuši meitas aiz matiem, rāva tās prom.
Dieva dēļ, apžēlojieties! — meitas lūdzās. Mācītājs metās starpā, bet Zārberga dūres sitiens to notrieca zemē.
Klusē! Citādi mirsi!
Mācītājs velti mēģināja pretoties. Meitas aizveda.
Kur tad mācītāja meita? —kāds laupītājs iesaucās. — Es nekur neredzu. Tā bija pati skaistākā!
Laupītāji saskatījās un turpināja meklēšanu. Lādēdamies tie izmeklēja visas gultas un kaktus. Viņi nesaprata, kur tā palikusi. Kalpones cīnījās visiem spēkiem, aizstāvēdamas savu godu.
46. nodala ČIGĀNI PĀRNĀK
Celmu būdā kādā mazā telpā bija paslēpta Hedviga. Telpa bija bez loga un tik maza, ka tanī tik tikko varēja apgriezties. Hedviga bija atžirgusi.
Vēl viņa nespēja aptvert visu notikušo, bet sāka jau pārdomāt savu pašreizējo stāvokli. Viņa saprata, ka atrodas bezkauņu varā un viņas gods ir apdraudēts. Drīz atklājās, ka tā tiešām ir.
No blakustelpas skanēja kādas sievietes vaimanas. Tūliņ pēc tam sekoja vecenes draudi:
Liecies mierā, citādi dabūsi ar džindžalu pa kailiem pleciem!
Tas līdzēja. Raudāšana mitējās, bija dzirdami tikai klusi šņuksti.
Hedviga izmisa, nezinādama, kur atrodas un kas viņu sagaida.
Būdā čigānu virsaitis sarunājās ar savu sievu, bēdādamies par
dēlu. Zemnieki būšot saķēruši. Bet — kā vilku piemin, tā vilks klāt. Dēls piepeši pārnāca. Pasveicinājis tēvu, viņš devās pie mātes, kura tam acīmredzot bija mīļāka un ar kuru tas arī labāk sapratās.
Beidzot tu atnāci! — vecene iesaucās.
Jā, māt. Bet šoreiz tukšām rokām. Es gribēju nolaupīt kādu skaistu sievieti, bet zemnieki tagad apsargā savas meitas it kā tās būtu no zelta.
Par to, dēls, nebēdā! Es jau tevi apgādāju. Un tava līgava ir arī no bagātas kārtas. Šodien atpūties, bet rīt dzersim kāzas!
Vai ir arī glīta?
Kā saules diena — gaiša, ar zilām acīm. Viņa ir skaistāka, nekā tu vari iedomāties. Vai gribi redzēt?
Nē, māt. Ja jau tu saki, tad esmu mierā. Un vēlāk ņemšu citas meitas arī, jo gribu darīt tāpat kā mūsu sentēvi, kam līdz ar dažādiem dārgumiem bija arī sievu nams.
Signāls! Jaunais čigāns uzlēca kājās un devās skatīties, kas tur ieradies.
Lips Tulians, — čigāns pārsteigts murmināja. — Ko šis atkal grib? Jau Lidu uz Prāgu aizsūtīja. Laikam gribēs mums par valdnieku uzmesties.
Jaunais čigāns acīmredzot jau uzskatīja sevi par virsaiti.
Ko tas nozīmē? — Lips Tulians īsi un noteikti jautāja. — Kāpēc jūs patvarīgi mainījāt savu nometni un nepaziņojāt man?
Čigāns jau iedegās dusmās, tomēr savaldījās.
Piedodiet kungs! Mūs apdraudēja vietējie zemnieki un vajadzēja ātri laisties lapās. Es gribēju jums paziņot rītdien.
Nav taisnība! Tu tikai gribēji man izbēgt. Bet sargies! Es pratīšu tevi atrast pat Ungārijas stepēs!
Jaunais čigāns, zemu klanīdamies, solījās būt padevīgs.
Es dzirdēju, ka Lida Prāgā aizturēta. Viņa man arvien bija uzticīga, tamdēļ tā noteikti jāatsvabina, — Lips Tulians teica.
Jaunais čigāns kļuva domīgs, jo, kamēr Lida vēl nebija atgriezusies, viņš nevarēja ar saviem ļaudīm aiziet. No Lipa Tuliana šimbrīžam vēl nevarēja izbēgt.
Dariet to, kungs, es būšu jums mūžam pateicīgs.
Nu labi, bet tev jānāk līdzi, es tev vairs neticu. Ka tu neaizbēdz!
Ak, kungs, es esmu slims, prasiet manai mātei. Tad man jānobeidzas!
Manis dēļ paliec te. Bet tad lai tavs jaunākais brālis nāk līdzi. Kur viņš ir? Es tūliņ gribu jāt projām!
Sajā acumirklī pienāca virsaiša sieva. Tā bija sarunu dzirdējusi un, baidīdamās, ka Lips Tulians neatrod celmu būdu vai neuzzina kaut ko par mūķeni, gribēja pēc iespējas ātrāk sarunu izbeigt.
Ā, tu tā esi! Kur tavs dēls? Lai viņš nāk man līdzi!
Es viņu atvedīšu, kungs, — vecene atbildēja un griezās uz krūmu pusi.
Vai tur arī jums ir teltis?
Tikai mūsējā. Mēs negribam pie citiem ļaudīm gulēt.
Lips Tulians pabrīnījās. Virsaitis arvien bija uzturējies starp saviem ļaudīm.
Kas tur par noslēpumu?
Ieskanējās tā kā sievietes vaimanas. Varbūt viņš būtu pārklausījies?
47. nodaļa GARĀ ZAMUELA SPRIEDUMS
Guste, mežā stāvēdama, ilgi skatījās Lipam Tulianam pakaļ.
Jāj vien laimīgs, — viņa čukstēja. — To tu neatradīsi! Viņa guļ Prāgas ūdensgrāvī zivīm par barību.
Apgriezušies viņa sāka iet uz dzirnavu pusi. Pēkšņi izdzirdusi jātnieku troksni, Guste brīnīdamās klausījās. Kas gan šajā stundā te varēja jāt? Viņa paslēpās krūmos. Tie bija bruņoti jātnieki, starp viņiem arī kāds augstmanis ar zelta izšuvumiem greznotu apģērbu.
Tas bija jaunais fon Freideberga kungs, kas meklēja Elzbeti. Kāds mednieks jāja tam blakus.
Tepat viņām jābūt! Pirms kādas stundas es viņas redzēju, tālāk viņām nebija iespējams aiziet!
Vai tiešām tās bija viņas?
Jā gan, kungs, — melns samta ņieburs un sarkani svārki!
Fon Freidenbergs bailīgi skatījās apkārt.
Nez vai te ir droši… Ka nesastopam Lipu Tulianu.
Tas jau sen būs aizlaidies lapās! Vai nu šis gaidīs kareivjus!
Nu, tad jo labāk.
Jātnieki piejāja tuvu pie Gustes paslēptuves. Guste nebūtu ieraudzīta, ja mēnessgaismā neiemirdzētos viņas medaljons.
Kas tu spīd? — mednieks iesaucās.
Ļaudis, ātri! Tur ir bēgle!
Guste stāvēja nekustēdamās, līdz jātnieki viņu ielenca. Viņa nepretojās, saprazdama, ka izbēgt nav iespējams.
Vājprātīgās nav, — mednieks teica.
Nav liela bēda, — atbildēja muižnieks. — Sasieniet tikai skuķei rokas un padodiet man uz zirga!
Vīri iznesa sasieto Gusti un, mēnessgaismā to aplūkojot, iesaucās:
Velns rāvis, kungs, šī jau nav meklējamā, apskatiet, kungs, tā ir galīgi sveša!
Pilskungs izgrūda dusmu lāstu, bet, apskatījis meiteni un pārliecinājies, ka tā ir glīta, apmierinājās un paņēma to uz zirga.
Viņš pasauca divus sulaiņus un uzdeva tiem viņu pavadīt uz pili. Pārējiem ļaudīm vajadzēja meklēt Elzbeti. Viens sulainis jāja pa priekšu'kā ceļavadonis, pilskungs vidū un otrs sulainis iepakaļ. Jājot pilskungs labi apskatīja Gusti un, atradis to par patīkamu, sāka lakstoties un tuvoties viņai ar glaimiem. Bet Guste neatbildēja ne vārda.
Pa to laiku priekšējais sulainis bija apmaldījies un nezināja vairs,, kur jāt.
Kādēļ tu nejāj?
Piedodiet, jūsu žēlastība, meklējot mēs jādelējām šurp un turp un tagad es patiešām nezinu, mežs man ir tik svešs un… un …
Ēzelis! — brīvkungs kliedza. — Kā tu drīksti apmaldīties, draņķi!
Sulainis skatījās lūgdamies, jo viņš tiešām nezināja, uz kuru pusi jāt. Pilskungs, saskaities par aizkavēšanos, solījās uzlikt sulainim sodu, ja divu stundu laikā netiks Freidenbergā. Jāja tālāk. Jāja un jāja. Stunda bija apkārt, arī otra stunda jau gāja uz beigām, bet vēl arvien tie atradās biezā, nepazīstamā mežā.
Pie velna, — pilskungs šķendējās. — Vai tad šis mežs ir nolādēts? Tu, pintiķi, ja tu mani tūliņ neizvedīsi laukā, tu dabūsi tādu kāvienu, ka paliksi guļot!
Tajā acumirklī atskanēja pūces brēciens. Tas nebūtu nekas sevišķs, jo mežs paliek mežs, kur tādu putnu netrūkst, bet savādi bija tas, ka brēciens skanēja pilskungam taisni priekšā. Vai nu Guste to darīja, vai arī naktsputns bija tik tuvu paskrējis garām. Nebija arī laika par to domāt, jo acumirklī visapkārt sākās kņada. Viņi bija ielenkti.
Nodevība! — pilskungs kliedza un iecirta piešus zirgam sānos, domādams vēl izbēgt, bet bija jau par vēlu.
Pieturi, ne tik steidzīgi, te ir mūsu daļa! Un izturieties klusu, citādi dabūsit iepazīties ar svina lādiņu!
Tā runāja kāda vīrieša balss.
Sulainis iekliedzās:
Laupītāji! Tie ir Lipa Tuliana ļaudis!
Šurp, vīri! — Guste sauca. — Tie man uzbruka un sasēja — atsvabiniet mani!
Muižnieks vēl mēģināja bēgt, bet kāda spēcīga roka pakampa viņu un norāva no.zirga. Gluži tāpat arī abi sulaiņi tika nocelti n6 zirgiem, un nu visiem trim aizsēja acis. Pēc tam viss pūlis devās uz priekšu, un Guste iedama pastāstīja Zamuelam, kā viss bijis.
Kā tas ir, Gustiņ, — Zamuels teica. — Viņi meklē Elzbeti un nu ieskrēja mums rokās. Pilskungs jau domāja ar tevi pavadīt mīlas nakti. Nu, šo zaudējumu es viņam mēģināšu atdot.
Pilskungs bija dzirdējis.
Sargieties mums ļaunu darīt! Jums briesmīgi būs jānožēlo!
Bagātais nelieti, tu domā Lipa Tuliana ļaudis ar saviem draudiem iebiedēt. Pagaidi, mēs drīz būsim mājās, kur es tevi atguldīšu uz rozēm — bet uz ērkšķainām, tu, bezgodi!
Guste aizsteidzās pa priekšu, jo viņas drēbes bija saplēstas un mati sajaukti; viņa gribēja arī pēc iespējas drīzāk doties pie miera, jo jutās ļoti nogurusi.
Ej, Gustiņ, — Zamuels teica. — Tavs tēvs arī raizējas par tevi. Kas attiecas uz tavu laupītāju — nu, gan es viņam parādīšu, kā meitas zagt!
Milzis atkal pakampa izvirtuli aiz apkakles un ievilka dzirnavu sētā. Sanākušie laupītāji apsveica pārnācējus.
Tas jau ir Freidenbergas pilskungs! — tā visi kliedza.
Zināms, ka tas ir, — Zamuels smējās. — Un nu, puiši, uz- sieniet šo kungu uz kāda sola ar dibenu uz augšu! Tā jau Freidenbergā arvien dara!
Žēlastību, žēlastību! — neģēlis gaudās. Viņš pat nezināja, kur atrodas, jo acis bija aizsietas.
Laupītāji smiedamies uzsēja viņu uz sola, tā ka viņš nevarēja pat pakustēties.
Tā ir labi, — Zamuels teica. — Nu, vediet šurp abus sulaiņus, katrā sola pusē vienu, un iedodiet tiem ādas pletnes!
Tas tika izdarīts. Zamuels devās pie sulaiņiem, gribēdams tos pamācīt.
Te gu| jūsu kungs, uz sola uzsiets, tāpat kā viņš ar jums daudzreiz darījis. Tagad es komandēšu, un pēc manas komandas jūs sitīsit, bet pamatīgi, citādi paši dabūsit baudīt pletni.
Kungs, mēs nedrīkstam. Viņš mūs nositīs, ja mēs tam kaut pirkstu piedursim.
Bailīgie tārpiņi! Jūs esat tādi paši nelieši kā jūsu kungs. Nu, būs vai nebūs, jeb es likšu jums trūkties! Te ir sols, aptaustiet, kur kungs guļ. Tā. Nu, sāciet vicot!
Nesitiet! — pilskungs kauca. — Es likšu jūsu locekļus pa vienam izraut!
Sitiet! — Zamuels pavēlēja. — Ja ne, tad mirsiet!
Nu gāja^vaļā. Pletnes kapāja pilskunga muguru. Reizēm sulaiņi nejauši iesita viens otram un pēc tam sita vēl spēcīgāk.
Pilskungs bļāva. Laupītāji smējās. Traks jandāliņš!
Piepeši Zārbergs izslējās.
Draudu signāls! — viņš iesaucās. — Nāciet man līdzi sardzē austrumu pusē!
Viņš skrēja uz vārtiem, un daļa laupītāju tam pakaļ ar šautenēm un pistolēm, gatavi stāties pretī jebkuram ienaidniekam.
48. nodaļa VARONĪGĀ GLĀBĒJA
Slepkavošana, laupīšana un uzmākšanās sievietēm Tarantas mācītāja mājā turpinājās.
Izmisušās mācītāja kapolnes vēl cīnījās ar goda laupītājiem. Bet viņu spēki bija jau galā, jo Zārberga bohēmieši bija spēcīgi vīri.
Mācītāja kalpi gulēja uz grīdas, asinīm applūduši, citi bez dzīvības, citi ievainoti.
Mācītājs ar kundzi tika briesmīgi mocīti.
Nauda un vērtslietas jau bija atrastas, tikai mācītāja meitu vēl meklēja. Kur viņa palikusi? Laupītāji skraidīja pa mācītāja istabām.
Te, klau, zvana skaņas!
— Nolādēts! — Zārbergs iekliedzās. — Tas ir briesmu zvans. Tornī kāds zvana. Puiši, skrieniet, sitiet to nost!
Laupītājiem otrreiz nevajadzēja teikt. Tie jau skrēja uz baznīcu.
Viņi gan bija manījuši kādu ēnu kustamies pa kapiem, bet nu tikai atjēdzās, ko tas nozīmēja. Spīdēja mēness. Laupītāji redzēja, ka augšā tornī kāds zvana, un skaņas tik baigi, drausmīgi izskanēja tālu naktī.
Pie velna ar viņu! — laupītāji kliedza un skrēja pa torņa
kāpnēm augšā.
Uzskrējuši augšā, tie pārsteigti apstājās. Viņi ieraudzīja zvanītāju … Tā bija mācītāja meita, ģērbusies vienīgi kreklā. Viņa no visa spēka raustīja smago zvanu.
Kāds bohēmietis izšāva. Lode ieurbās zvana baļķī, bet meitene nepārstāja zvanīt. Likās, it kā labs eņģelis viņu sargātu.
Tagad otrs laupītājs pacēla pistoli. Bet trešais neļāva šaut, gribēdams skaisto meiteni sagūstīt dzīvu un ņemt līdzi uz mežu. Vienojušies tie kāpa pa mazajām kāpnēm vēl augstāk.
Mācītāja meita vēl vienmēr zvanīja, nepiegriezdama gūstītājiem vērību. Iestājusies torņa logā, viņa izmisusi vilka zvana virvi. Zvana skaņa tālu atbalsojās ielejā.
Laupītāji jau atradās pie zvana un gribēja meiteni aiz drēbēm izraut no torņa loga. Bet tā, atlaidusi zvana virvi, vēl dziļāk iespiedās torņa logā, apņēmusies lēkt zemē un labāk upurēt dzīvību, nekā padoties laupītājiem. Viens laupītājs jau mēģināja viņu satvert aiz drēbēm. Meitene, iesaukdamās: — Dievs, piedod man! — gribēja mesties zemē, te — brīkšķēja un lūdza — zvans krizdams satrieca bēniņus, un kāpnes līdz ar laupītājiem iegāzās baznīcas bēniņos.
Apakšā zem drupām kūņojās sasistie laupītāji. Kāpnes, kas veda augšup uz zvanu, bija salauztas. Meitene sveika un vesela stāvēja torņa logā.
Zārbergs uzskrēja pa torņa kāpnēm.
Ko jūs vēl kavējaties! Laupījums ir drošībā, tūliņ jātiek prom — ļaudis jau nāk!
Palīdziet mums, virsniek! — laupītāji vaidēja.
Zārbergs gan nebūtu iežēlojies par biedriem, bet nedrīkstēja tos atstāt, jo tad kļūtu zināms viņu miteklis.
Tādēļ viņš uzdeva citiem ievainotos aiznest uz mežu, tur pagatavot nestuves un nogādāt biedrus nometnē. Bija arī pats pēdējais laiks.
Kad laupītāji nonāca pa kāpnēm, visa Taranta jau bija kājās. Logos laistījās ugunis, liels ļaužu pūlis skrēja uz mācītāja māju, ar izkaptīm, cirvjiem, spriguļiem, dakšām un citiem ieročiem apbruņojušies. Laupītāji ar dažiem šāvieniem pūli apturēja, līdz aiznesa ievainotos. Pēc tam arī pārējie iebēga mežā, pamezdami kalpones cīņas vietā.
Tarantas iedzīvotāji iesteidzās mājā, kur kalpones kliegdamas steidzās viņiem pretī.
Šausmās drebinādamies, viņi apskatīja kalpa līķi un atsvabināja mācītāju ar kundzi, kas bija piesieti.
Kur mana meita, mans bērns? — kundze sauca. — Laupītāji viņu ir paņēmuši līdzi!
Nabaga māte izskrēja ārā, saukdama meitas vārdu.
No torņa atsaucās pazīstama balss:
Māmiņ, es te esmu …
Mācītāja kundze nokrita ceļos iesaukdamās:
Svētais Dievs debesīs, kā es tev pateicos!
Tikai tagad ļaudis ievēroja, kas bija zvanītājs, un daudzi devās palīgā.
Mācītājs iznāca ārā un izstāstīja ļaudīm briesmīgo notikumu. Visa nauda, kā arī baznīcas manta esot nolaupīta.
Tas ir Lipa Tuliana darbs! — ļaudis kliedza. — Viņš tagad nogalina nespēcīgos un laupa baznīcas naudu!
Tas nav tiesa! — atbildēja kāds svešs jātnieks.
Kā jūs to zināt, kungs? — zemnieki iesaucās. — Tas bija Lips Tulians ar savu bandu! „
Nē, nē, tas nav tiesa! — jātnieks — Vitorfs — turpināja. — .Lips Tulians nekad neaiztiek baznīcas īpašumu, nekad neuzbrūk neapsargātai mācītāja dzimtai. Vai tad jūs nezināt, ka tas soda vienīgi augstprātīgos, kas moka savus kalpus? Vai jūs esat aizmirsuši, ka Lips Tulians bagātniekiem nolaupīto naudu pilnām saujām izdala ubagiem? Un viņš lai spētu izdarīt šādu nekaunīgu darbu? Nekad, nekad!
Bet kas tad ir vainīgais?
To es nezinu, bet jau šovakar mēģināšu uzzināt, laupītāji vēl nebūs tālu!
Pirms zemnieki paspēja atbildēt, Vitorfs jau aizlēkšoja uz meža pusi.
49. nodaļa CĪŅA MĪĻĀKĀS DĒĻ
Lips Tulians sadzirdēja noslēpumaino saucienu un, neievērodams čigānus, iesteidzās krūmos, kas aizsedza celmu būdu.
Vecā čigāniete drebēja uztraukumā.
Viņš nedrīkst tur ieiet! — tā uzsauca dēlam. — Ja viņam radīsies aizdomas, tad tas ataicinās savus ļaudis!
Viņam jāmirst! — dēls atbildēja. — Celmu būdā tas netiks un meitas neredzēs!
Čigāns meklēja savu dunci, kas bija paslēpts drēbēs.
Lips Tulians ātri pagriezās. Vai nu viņš čigānu sarunu bija dzirdjis, vai arī neuzticība to mudināja paķert pistoli.
Ejiet man blakus! — viņš čigāniem pavēlēja.
Nē, kungs, mēs neesam cienīgi soļot jums blakus, — vecā atbildēja.
Lips Tulians drūmi pasmaidīja.
Neizliecieties, es jūs pazīstu. Jūs visi esat blēži. Vienīgi Lida ir izņēmums! Viņa jums nemaz nelīdzinās. Esmu pārliecināts, ka tā nepieder jūsu ciltij. Viņa agrā bērnībā ir kaut kur nozagta.
Nē, nē, viņa ir mana meita, — vecā ņurdēja.
Tam es neticu! — Lips Tulians iesaucās. — Lidas seja ir nokvēpināta brūna. Reiz es redzēju viņas kailo miesu, tā bija balta kā sniegs.
Viņa ir mana meita, kungs, — čigāniete dievojās, bet viņas seja liecināja pretējo.
Agrāk vēl šaubījos, bet tagad skaidri zinu, ka jaunava ir nolaupīta.
Tagad Lips Tulians ieraudzīja celmu būdu.
Ā, kas tad tas? Koka ēka… Tik noslēpumaina! Ko tas nozīmē? Vai te noslēptas zagtas mantas? Es gribu redzēt.
Viņš piegāja pie aizslēgtajām durvīm un pavēlēja tās atvērt.
Kungs, šinī būdā mēs glabājam savu dievu tēlus. Neviens svešinieks tos nedrīkst redzēt, — jaunais čigāns iesaucās.
Lips Tulians cienīja ticības svētumus un jau gribēja atkāpties, bet tajā mirklī atkal kāds žēli ievaidējās.
Atveriet! — viņš stingri pavēlēja.
Jaunais čigāns atkāpās un sagrāba dunci.
Zibensātrumā Lips Tulians apgriezās un iespēra čigānam ar zābaku tā, ka jauneklis aizripoja kūleniski.
Te ir kāds noziegums! Es pats atvēršu! — viņš iesaucās un, ar kāju sperdams, sašķēla durvis divās daļās.
Kas te sauca? — viņš ieiedams jautāja.
Palīgā! Palīgā! — blakustelpā sauca.
Atkal Lips Tulians izsita kādas šauras durvis. Kāda aina! Skaista zemnieku meitene ar sasietām rokām un kājām noguldīta uz cieta galda. Mute aizbāzta ar vīstokli, lai slāpētu balsi.
Acumirklī Lips Tulians atbrīvoja meiteni, kas pateicībā nokrita pie viņa kājām un izstāstīja, ka čigāni to nolaupījuši un te ieslēguši. Viņa lūdza, lai atsvabinot vēl divas meitenes, kas esot ieslēgtas blakus būros. Arī kādu mūķeni turot gūstā un jau rīt atdošot čigānam par sievu.
Lips Tulians izsita parādītās durvis un ieraudzīja noģībušu sievieti mūķenes drēbēs guļam uz dīvāna. Viņš piegāja tuvāk un pazina savu Hedvigu. Viņš sarāvās kā zibens ķerts.
Vai spoki? Vai miroņi pamostas? Hedvigas gars … Hedviga, Hedviga še — čigānu nometnē!
Pēkšņi ieskrēja zemnieku meitene.
Kungs, šie nelieši nāk! Visa māja jau ir ielenkta! Viņi mūs nogalinās!
Ar vienu lēcienu Lips Tulians sasniedza durvis. Viņš saprata, ka bez cīņas projām netiks. Bet atkāpties nevarēja — jācīnās uz dzīvību un nāvi.
— Nelieši, nelgas! — Lips Tulians kliedza un mērķēja uz virsaiša dēlu. Tas ar saviem biedriem iebēga krūmos, bet ap būri stāvēja kādi piecdesmit čigāni.
Lips Tulians bija viens, bez tam viņam vēl vajadzēja izglābt trīs meitenes, jo zemnieku jaunava bija izvedusi no cietuma arī savu draudzeni.
Čigāni nolēma Lipu Tulianu dzīvu nepalaist. Bet tā kā viņš bija durvis aizkrāvis un būdā nevarēja ieiet, vajadzēja būdu aizdedzināt. Lips Tulians, ieeju aizsprostojis, gāja apraudzīt Hedvigu.
50. nodala ZELTA TAISĪTĀJA NOSLĒPUMS
Jūlija karstie saules stari ieplūda Pilnicas pils telpās un radīja neciešamu karstumu. Pat Venus tempļa pagrabos iespiedās smagā tveice un nogurdināja Hildu.
Kūrfirsta mīlule atdusējās kādā pa daļai no dabas, pa daļai mākslīgi radītā Venus tempļa alā, kur ledusauksts ūdens plūzdams atvēsināja gaisu.
Viņa bija atlaidusies uz dīvāna blakus ūdens baseinam, kurā rotaļājās zelta zivtiņas. Reizēm viņa, meklēdama veldzi, iemērca roku aukstajā ūdenī.
Hilda sapņoja. Tikai ne par kūrfirstu, kas viņu ar šiem labumiem apdāvinājis, bet par Lipu Tulianu. Tam piederēja viņas mīlestība un dvēsele. Bija tikai vienas ilgas — dzīve un Lips Tulians.
Viegliem soļiem pienāca viņas sulainis Kaspars.
Nu, ko tu teiksi? Vai tu runāji ar meiteni tur lejā, vai tu zini viņas likteni? Ko viņa teica? — Hilda jautāja.
Ak, kundze, tiešām pārsteigums. Meitene kādu laiku dzīvojusi Lipa Tuliana mājoklī.
Hilda satraukta pielēca kājās, nejuzdama vairs ne karstumu, ne nogurumu.
Saki taisnību — Filips ir mīlējis šo meiteni?
Ak nē, kundze. Viņa to noliedz, es jau aplinkus jautāju. Viņa apgalvo, ka tai nekad ar Lipu Tulianu neesot bijušas tuvākas attiecības. Viņš lielākoties dzīvojis ārpus mājas, līdz kādā dienā meiteni nozadzis kāds muižnieks.
Kaspar, tu esi vientiesis. Tu nepazīsti sievietes un pļāpā tīrās muļķības. Es esmu sieviete un sievietes dabu pazīstu. Sī Elzbete ir piederējusi Filipam, bet noklusē to. Ja man zelta taisītājs nebūtu zvērējis, ka meitene vairs neredzēs saules gaismu, es pati to nonāvētu. Bet es zinu, Betgers savu solījumu pildīs. Un man… man ir kāda ideja … tā jāizved …
Kas man jādara? — Kaspars jautāja.
Tev jāmēģina ievilnāt laupītāju virsnieku slazdos. Elzbetes dēj tas būs gatavs doties visādās briesmās. Ievilini viņu kaut kur un padari to nevarīgu! Pēc tam atved Venus templī, apakšzemes telpā blakus Betgera laboratorijai. Tur Filips man piederēs!
Tas ir grūts uzdevums, kundze, bet es tomēr mēģināšu. Kad man iesākt un kur lai viņu atrodu?
Es vēlos tūliņ. Viņa atrašanās vietu tev pateiks Elzbete.
Tā jau ir tā nelaime, ka viņa nezina. Es viņai jautāju. Viņa esot bijusi bez samaņas un šurp atvesta ar aizsietām acīm. Tajā apvidū atrodoties kādas vientuļas ūdensdzirnavas.
Vai tas ir viss?
Jā, kundze.
Labi, paļaujos uz tavu laimi. Tev nebūs grūti atrast to apgabalu, kurā viņi iziet laupīt. Kad to atradīsi, tad arī dzirnavas uzokšķerēsi. Tur tu viņu atradīsi. Viss pārējais jānokārto ar viltību.
Kaspars ar plaukstu pārvilka sev pār kaklu.
Bet ja nu mani? …
Smieklīgi! Filips tev ļaunu nedarīs, jo zina, ka esi mans sulainis. Izdomā pasaku, ka nejauši esi uzgājis vietu, kur Elzbete apcietināta. Gan tad viņu pievilsi. Te ir pudelīte un pulveris. Ar to viņš pilnīgi iemigs. Nu tev ir viss nepieciešamais. Nekavējies!
Kaspars palocījās un aizsteidzās viegliem soļiem.
Hilda atlaidās mīkstajā dīvānā un sāka sapņot par savu laimi.
Zelta taisītāja laboratorijas krāsnī vizuļoja brīnišķīgas krāsas, kas izstaroja lielu karstumu. Likās, ka Betgers to nejuta.
Neviena sviedru lāsīte neparādījās viņa marmorbaltajā sejā. Reteēm viņš uzmanīgi aplūkoja kādu pienveidīgu šķidrumu, kas šņākdams vārījās stikla traukā.
Jau divas dienas viņš uzcītīgi strādāja un tikai īsus brīžus apstājās, lai paēstu vai nosnaustos.
Vizdrīzākajā laikā tas vēlējās izpildīt kūrfirstam doto solījumu izgatavot zelta kaudzes un par to saņemt augstu atalgojumu. Viņš ticēja, ka atradīs līdzekli, lai noslēpumanais darbs izdotos. Karalis bija viņu apgādājis ar visu vajadzīgo. Atlika tikai strādāt un iesākto pabeigt.
Noslēpumainais šķidrums burvju katlā jau vārījās vairākas dienas, un Betgers no šī viruma nenovērsa acis.
Reizēm viņš lasīja Nostradamus grāmatā, kurā bija aprakstīts, kā jāizgatavo gudrības akmens. Vārdi rēgojās tumši, noslēpumaini, bet Betgers tos izlasīja un arvien pārbaudīja krāsainos attēlus, kas atradās vecajos rakstos. Kāds attēls pēdējā lappusē sevišķi saistīja Betgera uzmanību.
Tur bija redzams darba noslēgums, kas katra cilvēka sirdī radītu riebumu un šausmas.
Attēlā bija redzama darbnīca. Telpas vidū liels galds, tam blakus vīrs ar lielu, asu nazi labajā rokā. Uz galda uzsieta kaila meitene, un nežēlīgais vīrs, pacēlis nazi, tēmē uz nelaimīgās apaļajām krūtīm.
Zem attēla atkal senie raksti. Betgers, tos izlasījis, pagrieza ļaunas acis uz Elzbetes cietuma pusi.
Nežēlīgais zelta taisītājs bija izlēmis izdarīt savu noslēpumaino darbu.
Vai nelaimīgajai Elzbetei būs jāupurē sava dzīvība nelietim?
Jā, kas zinātu Betgera domas, tas nešaubītos,, ka šis cilvēks ir sagatavojies uz visļaunāko. Nabaga Elzbete, varbūt vienīgi Dievs spēs tevi glābt!
51. nodaļa PRĀGAS CIETUMĀ
Vecās Moldavas pilsētas centrā atradās .mūru ieslēgta ēka — Prāgas cietums, kurā nīka daudzi nelaimīgi cilvēki.
Cietokšņa pārvaldnieks nepazina žēlastības. Grāfs Martinics daudz nejautāja, vainīgs vai nevainīgs, un viņa kalpi ar lielāko prieku mocīja cietumniekus.
Daudzreiz viņš ļaunprātīgos nolūkos atņēma iedzīvotājiem īpašumus un pašus iesēdināja cietumā. Nekur nevarēja žēloties, jo pārvaldnieks sūdzības neuzklausīja. Labi vēl, ja lūdzējs palika dzīvs un atguva brīvību.
Visi baidījās no cietuma sargiem. Ja kāds negribēja atdot savu īpašumu, tas drīz vien nokļuva moku kambarī un iepazinās ar īkšķu skrūvēm un citām briesmām.
Garāmgājēji bieži dzirdēja mocekļu vaimanas, bet neviens pat neapstājās, visi steigšus devās prom no šīs moku vietas.
Tagad pārvaldnieks bija aizceļojis, un viņa vietu izpildīja kāds Bitels. Viņš bija resns, nežēlīgs cilvēks, un viņa nelietības pazina plašā apkārtnē.
Sis nelietis slimības dēļ ilgāku laiku nebija apmeklējis cietumu. Šodien viņš atkal gatavojās apskatīt cietumniekus un iegūt no tiem kādu laupījumu.
Pie vārtiem viņu sagaidīja cietuma virsuzraugs.
Kad bija beigusies liekulīgā sasveicināšanās, Bitels apvaicājās:
Nu, mīļais draugs, kā klājas? Vai daudzi ievesti? Ak, tā' nejēdzīgā slimība, arvien vēl sāp. Tā man neļāva ātrāk ierasties.
Virsuzraugs pasmaidīja. Viņš priecājās par priekšnieka nelaimi,, jo līdz šim viss laupījums bija ietecējis viņa rokās.
Tagad maz ienākuši, daži nabadziņi, kam nekā nebija.
Zēl, no tiem maz prieka.
Virsuzraugs ievēroja Bitela slikto garastāvokli.
Jūsu godība, — viņš čukstēja. — Cietumā atrodas kāda skaista čigāniete.
Bitela seja noskaidrojās.
Čigāniete … brūna … Patīkamāka būtu kāda skaista ciema skuķe.
Diemžēl tādas nav, — viņa biedrs paskaidroja.
Bet tā čigāniete ir skaista meitene un nemaz nav brūna. Nāciet, augstība! Es viņu ievietoju labākajā istabā un pasniedzu labu ēdienu. Te ir atslēga. Jūsu godība, apmeklējiet šo meiteni! — viņš smīnēdams nobeidza.
Uzraugs aizgāja. Bitels smagi ielīgoja istabā un aizslēdza durvis.
Lida nezaudēja drosmi. Vina stāvēja pie loga un pētoši raudzījās Bitelā.
Tas apsēdās uz sola.
Kā tevi sauc, daiļais bērns?
Lida, — viņa atbildēja.
Tu esi čigāniete?
Jā.
Bitels piegāja meitenei tuvāk.
Ko tu nodarīji?
Neko!
Ak tā? Vai tad tu nezini, ka čigāni nedrīkst pilsētā uzturēties?
Lida klusēja.
Bet es būšu labs zēns, es pievēršu acis un tevi izlaidīšu, tikai.. .
Viņš apklusa.
Ko jūs vēlaties? — Lida iesaucās.
Panāc tuvāk, bērns! — Bitels aicināja.
Bet Lida nekustējās.
Cik lepna, ha, ha, ha, kāds retums! Bet tas man patīk!
Viņš tuvojās Lidai.
Atpakaļ! Neuzdrīkstieties mani aizskart! — Lida dusmīgi iesaucās.
Bitels skaļi iesmējās.
Kāds brīnums! Gluži kā princese. Tu aizmirsti, ka esmu cietuma virspavēlnieks Bitels. Pavēlnieks! Priecājieties, ka es jūs cienu.
Lida, pie sienas piespiedusies, dūres savilkusi, nikni raudzījās viņā.
Nelieti, sargies! — viņa iesaucās.,
Bitels sāka nervozēt.
Ak, mazā, tu iedrošināsies vēl lamāties! Nu pagaidi, gan tu nožēlosi!
Lida meklēja glābiņu. Bet istabiņa bija maza. Skrienot viņa pakrita, un resnais Bitels saķēra viņas roku.
Sinī brīdī tas ievēroja mazu zelta krustiņu, ko bija norāvis Lidai no kakla. Tas bija īsts mākslas darbs — sarkanajā zeltā spīguļoja iegravēts vapenis. Bitels pārsteigts uzlūkoja meiteni.
Kur tu ņēmi šo dārgumu? Pasaki, bērns, man jāzina!
Tas ir mans īpašums!
Muļķības! Tu esi to nozagusi!
Nē. Es jau kā mazs bērns to valkāju ap kaklu. Es vēl nekad neko neesmu zagusi!
Bitels domīgi kratīja galvu un bailīgi apskatīja daiļo meiteni.
Vispirms… — viņš murmināja. — Savādi… Seja un rokas viņai brūnas kā citiem mežabērniem, bet kakls tik balts kā sniegs. Vai tas iespējams… Kādreiz par to dzirdēju… Un krustiņš… hm . ..
Lūdzu, atdodiet manu īpašumu, — Lida izstiepa roku.
Bitels soli atkāpās.
Es tev, bērns, to atdošu. Bet tagad paņemšu līdzi. Man tas kādam jāparāda, kam šī lieta interesē.
Lida samulsusi skatījās un domāja, ka atkal viņai uzbruks. Bet Bitels lēnām virzījās uz durvīm. Lida palika viena.
Viņa jutās vientuļa un atstāta. Meiteni nomāca bailes. Kuru katru brīdi Bitels varēja atgriezties. Un krustiņš — viņas dārgums, vai viņa to vēl kādreiz redzēs? Lida tomēr bija pārsteigta, jo nelietis pēc krustiņa noraušanas viņu vairs nebija aizskāris.
Bitels viņu bija aplūkojis kā kādu brīnumu. Vai krustiņam tur kāda nozīme?
Lida nesaprata, kāpēc briesmonis neatgriežas.
Minūtes un stundas pagāja baigā nezināšanā un gaidās.
52. n o d a ļ a MEŽA VALDNIEKS
Beidzot Lips Tulians bija atradis savu Hedvigu. Bet briesmas bija lielas un nāve gandrīz neizbēgama.
Viņa mīļotā meitene gulēja nesamaņā, blakus raudāja abas zemnieku jaunavas.
Ko darīt? Viņam vienam visas trīs jāizglābj no lielā čigānu bara. Viņš — varenais meža karalis— ielenkts mazajā būdā. Ārpusē vecā čigāniete pastāvīgi drošināja čigānus:
Viņš nedrīkst aizbēgt! Ja viņš aizies, tad vēlāk ieradīsies mūs iznīcināt. Tam jāmirst, jāmirst!
Čigāni klausījās viņas vārdos, bet nevienam nebija drosmes uzbrukt Lipam Tulianam. Viņi zināja, ka katra lode trāpīs.
Beidzot vecā čigāniete uzmeklēja savu vecāko dēlu un mēģināja to pierunāt.
Vai lai es sevi upurēju? Kad atstāšu krūmus, Lips Tulians mani nošaus. Tu zini — katra viņa lode sasniedz mērķi. Mēs nevaram uzbrukt, jāizgudro kāda viltība.
Nu labi, lai notiek!
Apšaudīsim māju ar degošām bultām, tad viņam slēptuve būs jāatstāj. Un tad mēģināsim viņu nonāvēt.
Tā būtu labi, bet mēs taču nevaram sadedzināt visu mantu.
Tas nekas, — dēls iesaucās. — Dārgākās mantas glabājas dzelzs kastēs. Tās nesadegs.
Visi nolēma tā rīkoties un ķērās pie darba. Izgatavotās bultas nozieda ar sveķiem un piķi, aizdedzināja un iešāva būdas jumtā.
Jumts aizdegās, plīvoja liesmas.
Lips Tulians mierināja raudošās meitenes. Viņš lūdza, lai tās nes paģībušo un klausa viņa pavēlēm.
Liesmas jau pārņēma visu jumtu, taču Lips Tulians nezaudēja apķērību pat šajā briesmu brīdī.
Meitenes nomierinājās. No izdegušā jumta uz grīdas krita dzirksteles.
Čigāni kliedza un gaidīja to brīdi, kad viņu upuri atstās būdu.
Bet durvis vēl arvien bija ciet.
Lips Tulians meklēja būdas sienā kādu piemērotāku vietu, pa kuru iziet ārā. Viņš saprata, kādas briesmas gaida aiz durvīm.
Pēkšņi iegāzās degošie griesti. Gaisu piepildīja melni dūmi un dzirksteles.
Sajā brīdī Lips "Tulians pavēlēja meitenēm pacelt noģībušo un nāk,t viņam līdzi. Tad viņš sameklēja kādu koka bluķi, izsita sienā lielu caurumu un izlēca ārā. Arī meitenes ar Hedvigu izlīda .un turējās viņa tuvumā. Bet briesmas vēl nebija galā.
Lūk, tur viņi aiziet! Surp! — čigāni kliedza un skrēja bēg- Jiem pakaļ.
Kad Lips Tulians nošāva tuvāko čigānu, pārējie apjukuši dažus soļus atkāpās. Tomēr drīz viņi apspieda bailes un sāka šaut, bet neviena lode nesasniedza mērķi.
Lips Tulians ar meitenēm ātri steidzās prom. Kāda lode norāva viņam cepuri.
Bet Lips Tulians neuztraucās. Ar uzvilktām pistolēm rokās viņš gāja pretim čigāniem.
Viens pret tik lielu pūli!
53. nodaļa LIBUŠES IZMISUMS
Vecajās Greifensteinas drupās valdīja kapa klusums. Ja tur ie- klīstu kāds nomaldījies ceļinieks, tas nemanītu neko sevišķu. Un tomēr tā bija Zārberga bandas galvenā nometne.
Visapkārt stāvēja sargi un katru aizdomīgāku troksni paziņoja mājiniekiem.
Apakšzemes telpās smaka brīvkungs fon Freidenbergs. Viņu mocīja izsalkums, sikspārņi un žurkas.
Augstprātīgais kungs bija tuvu izmisumam, jo katru dienu viņu dažādi ķengāja.
Arī Libušes liktenis bija neapskaužams. Viņai gan nekā netrūka. Viņa dzīvoja greznā telpā, uz galda atradās dažādi gardumi, bet viņa bija rupja laupītāja mīļākā, kas to turēja gūstā. Visu pārdomājot, tā labprāt gribēja mirt. Tomēr viņa vēl loloja cerību kādreiz atgūt brīvību un izglābt tēvu.
No sargiem tā uzzināja, ka Zārbergs aizgājis uz laupīšanu. Viņa nolēma šo gadījumu izmantot.
Zārbergs meiteni bija ieslēdzis un atslēgu paņēmis līdzi, ar sargiem viņa varēja sarunāties tikai pa mazo durvju lodziņu.
Bez tam par sargiem Zārbergs bija nolicis bohēmiešus, lai viņa nevarētu ar tiem sarunāties. Taču Libuše dažus vārdus saprata un gaidīja izdevību.
Drīz atnāca sargs un apvaicājās par viņas labklājību. Viņš gūstekni kaislīgi uzlūkoja, bet Libuše to nemanīja, viņa domāja vienīgi par brīvību.
Vai tu nevari mani atlaist brīvībā? — Libuše jautāja. — Es tevi padarīšu laimīgu un bagātu.
To es nevaru, virsnieks paņēma atslēgas līdzi.
Es jau tā domāju. Bet tas nekas, durvis tev nav jāatver. Tikai, ja es izbēgšu, aizved mani kādā apdzīvotā apgabalā!
Jūs gribat bēgt? To nu gan nevarēs. Zārbergs jūs apsargā kā pūķis savu laupījumu.
Es mēģināšu, tikai pagādā man kādu dunci!
Bet es nedrīkstu dot. Zārbergs mani nonāvēs..
-T- Neraizejies! Es galvoju, ka Zārbergs tevi neaiztiks. Nu, pavadi mani!
Bohēmietis domāja. Viņam patika skaistā meitene.
Pēkšņi Libuše izvilka dimantiem rotātu matadatu.
Sarga acis iemirdzējās. Viņš iedeva dunci un saņēma dārglietu.
O, vai tad tikai Zārbergs var visu iegūt? Pie velna — ari es varu! Sl skuķe būs mana, ha, ha, ha! — viņš klusi murmināja.
Tad bohēmietis aizvēra lodziņu un aizgāja.
Libuše sajūsmināta apskatīja spožo dunci.
Nu, lai tas nelietis tikai tuvojas! — viņa čukstēja. — Reiz es tev briesmīgi atriebšos! Viņš vai es …
Ātri viņa paslēpa dunci gultā un gaidīja laupītāju pārnākšanu. Ar tēvu nevarēja sarunāties. Tas bija ievietots citā istabā. Viņa gaidīja …
Laupītāji pārnāca ar Tarantas mācītāja mājā iegūto laupījumu. Visi aplūkoja smagās mantu kastes un priecājās par lielo lomu — mācītāja un baznīcas naudu.
Kur tad meitas? — kāds bohēmietis jautāja.
Ak, nebija laika. Bet naudas ir papilnam! — Zārbergs iesaucās.
Bet jums pieder skaistākā meitene!
Nu, es taču esmu virsnieks! Pastāstiet, kā jums gāja!
Nekas, labi. Atradām ratus ar labu Itālijas vīnu.
Ā, lieliski, tas noderēs. Tagad, puiši, noskalosim putekļus, un es gribu redzēt ap sevi priecīgas sejas!
Zārbergs pavēlēja salaupīto mantu noglabāt pagrabā un apsolīja nākamā rītā to izdalīt. Tad mudināja saposties uz jautru iedzeršanu par godu izdevīgajam gājienam.
Zārbergs apsēdās uz akmens bluķa, biedri nometās zemē un izlozēja, kuriem jāapsargā nometne. Sargi nedrīkstēja piedzerties.
Pēc tam atdarīja mucas un pielēja kausus ar vīnu. Nu sākās dzeršana, un jautras dziesmas atbalsojās tumšajā mežā.
Mēs, brivie viri, dzivojam Se dzivi liksmu, jauku …
Laupītāji dziedāja, bet Zārbergs sita takti.
Troksni sadzirdēja Libuše un uztraukta skraidīja pa savu cietumu. Viņa ataicināja sargu un vaicāja:
Ko tas nozīmē? Vai virsnieks ieradies?
Pārnāca. Tagad visi svin prieka svētkus, — tas atbildēja.
Libuše ielūkojās sarga stiklainajās acīs un manīja, ka tas piedzēries. Viņa novērsa acis un-mirkli raudzījās zemē.
Vai virsnieks nenāks lejā? — meitene iejautājās.
Nezinu, bet šķiet, ka nāks.
Un- atkal viņa nemanīja bohēmieša glūnošo skatu. Bailes bija lielākas par uzmanību.
Nodzisa lampa. Libuše lūdza petroleju, bet sargs paziņoja, ka visa esot izlieta. Lai pagaidot, kamēr atnes.
Vēl labāk, — nodomāja Libuše. — Viņš ienāks tumsā… tad … tad … es varēšu vieglāk izbēgt no piedzērušajiem. Es nebaidos!
Sargs aiztaisīja lodziņu un aizgāja. Bet koridorā tas apstājās un prātoja:
Atslēga ir viņam. Bet varbūt, kad galīgi piedzersies … nu, tad es izvilkšu. O, tā būtu laime! Skaista meitene. Kāda burvība! Jāgaida izdevība. Jāuzmanās. Varbūt…
Uzmanīgi apkārt lūkodamies, viņš tuvojās dzeršanas vietai.
Ko gan sargs vēlas?
54. nodaļa BAIGA SAGATAVOŠANĀS
Polijas un Saksijas karalis ilgāku laiku nebija apmeklējis Pilnicas pili. Vai skaistā grāfiene Kozela Venus templī būtu aizmirsta?
Ak nē! Vēl nekad Augusts Stiprais nebija tik dziļi mīlējis. Tas piepildīja visas viņa ilgas un lūgumus. Tomēr viņus šķīra svarīgi iemesli.
Polijā bija nemieri, un'Augusts bija aizbraucis tos apspiest. Bet Hilda nesēroja. Kad vajadzēja, viņa prata karalim iedvest ticību mīlai. Bet īstenībā viņa vēl arvien ilgojās pēc Lipa Tuliana.
Visus Zārberga nekaunīgos darbus Tarantā uzvēla «Lipam Tulianam. Tā nu visā Saksijā, Ziemeļvācijā un Bohēmijā baznīcās lūdza:
Dievs, pasargi mūs no ļauna un no Lipa Tuliana!
Tikai Hilda nepazina bailes. Viņas mīla bija pārāk liela. Katru dienu tā gatavojās uz mīļotā saņemšanu. Ar nepacietību viņa gaidīja pārnākam Kasparu, izstaigāja visus koridorus, apskatīja izgreznoto istabu, kurā uzplauks viņas sengaidītā laime. Jā, viss, viss bija gatavs, trūka vienīgi gaidītā.
Viņa sāka garlaikoties. Arī ar zelta taisītāju nevarēja satikties un kādu vārdu parunāt. Tas vienmēr uzturējās savā laboratorijā. Hilda kļuva ziņkārīga. Viņa gan neticēja Betgera spējām, bet viņai patika noraudzīties tā darbā. Taču laboratorijā Hilda nedrīkstēja ieiet. Tomēr ziņkāre uzvarēja. Viņa zināja koridoru, kas izbeidzās pie laboratorijas. Tur pa kādu caurumu varēja paskatīties.
Sākumā nekas aizdomīgs nenotika. Tikai lielajā stikla traukā vārījās noslēpumainais šķidrums. Šis šķidrums viņu neinteresēja, bet gribējās redzet, ka no nevertigam lietam var izgatavot zeltu. Ak, kaut viņa to spētu!
Hilda jau sen zināja, ka Betgers sievietem nepiegriež venbu. Viņai tas bija vienaldzīgi un arī zelta nevajadzēja, jo tā jau netrūka.
Viņai tikai gribējās patīkami pakavēt laiku …
Betgers mierīgi sēdēja. Beidzot Hildai apnika skatīties, un viņa klusi ieslīdēja savās istabās.
Bet pret vakaru tā atkal uzmeklēja savu slēptuvi. Tagad Betgers strādāja. Brīdi viņš pakavējās pie ugunskura, tad atkal lūkojās grāmatā noslēpumainajā kailās meitenes attēlā.
Ko gan nozīmēja briesmīgais attēls?
Tad Hilda ieraudzīja kādu solu — tam bija piestiprinātas ādas siksnas, un tas izskatījās līdzīgs zīmējumā attēlotajam. Drausmīgo solu Betgers novietoja blakus ugunskuram. Hildu pārņēma drebuļi.
Pēc briza Betgers atvēra kādu kastīti, un spožs duncis pazibēja viņa rokā. Hilda sastinga. Tad tā sadzirdēja Betgera klusus vārdus:
Tagad jāsāk. Pēc Nostradamus rakstiem maisījums ir gatavs. Vēl trūkst vienīgi sirds asiņu … un …
Hildu pārņēma bailes. Viņa tik tikko spēja noturēties kājās, jo iedomājās, vai tikai zelta taisītājs nedomā upurēt viņu. No tā varēja sagaidīt visu.
Drīz viņa nomierinājās, jo Betgers raudzījās uz Elzbetes durvīm. Tagad viņa saprata — Betgers bija nolēmis upurēt Elzbeti, lai pagatavotu gudrības akmeni.
Bet to nedrīkstēja pieļaut! Elzbetei jādzīvo, lai varētu ievilināt Lipu Tulianu.
Varbūt iztiks arī bez viņas, varbūt Kaspars visu nokārtos.
Lai notiek, viņa noskatīsies. Bet ja nu Elzbete cīnās un aizstāv savu dzīvību?
Par to Betgers jau bija padomājis. Hilda redzēja, ka viņš tur rokā kādu-pudelīti un klusi pie sevis murmina:
Viņa tagad izģērbusies guļ, un trīs pilieni no šīs pudelītes dos viņai tādu miegu, ka tā nejutīs arī naža dūrienu. Saudzīgāk vairs nevaru rīkoties, viņa mirs bez sāpēm. Ar viņas sirds asinīm man pietiek, un tās es gribu!
55. nodaļa MĪLAS BURVĪBA
Vecajās Greifensteinas drupās mežonīgi dzīroja Zārberga ļaudis. Bet tālu, vientuļajās meža dzirnavās, valdīja kluss- miers.
Lipa Tuliana ļaudis apsargāja dzirnavas, lai tos nepārsteigtu
pilskunga kalpi, kas vēl klaiņoja mežā. Par drošību rūpējās Zamuels, viņam bija jāatbild par visu.
Dzirnavās reti parādījās kāds cilvēks. Vienmuļi klabēja tukšais akmens, jo graudus mala vienīgi laupītāju vajadzībām.
Durvju priekšā sēdēja Guste, kailu galvu, nevērodama karsto sauli.
Viņa ilgojās tikai vienu — iegūt Lipa Tuliana mīlu. Un viņa nevarēja to sagaidīt.
Apbruņojies no dzirnavām iznāca garais Zamuels. Viņš gājā pārbaudīt sargus.
Ak, bērns, nestāvi taču saulē ar kailu galvu, dabūsi vēl saulesdūrienu!
Saule mani netraucē. Daudz karstākas liesmas dedzina manu sirdi. Tās ir elles mokas zemes virsū.
Vai tad tu arvien vēl nespēj sevi pārvarēt, Gustiņ? Tu taču zini, ka virsnieks tevi neievēro.
Tādēļ jau man jāaiziet postā. Tā ilgi vairs neies, es drīz nomiršu.
Mīļais bērns, nebēdājies! Tu esi jauna, skaista un vari savaldzināt veselu duci vīriešu.
Es tikai viņu mīlu, nevienu citu!
Nu tad es tev nevaru palīdzēt…
Zamuel, kad biju maza meitene, jūs vienmēr mani meklējāt, un sargājāt. Es zinu, arī tagad jūs mani ieredzat. Varbūt jūs man palīdzētu iegūt virsnieka mīlu. Par to jums vienmēr būšu pateicīga. Zamuel, uzklausiet mani! Jūs saprotat dabas noslēpumus, jūs spējat slimības izārstēt, asinis apturēt, jūs arī atrastu zāles manai nožēlojamai sirdij.
Bērns, to es nespēju!
Jūs varat, bet tikai negribat. Zamuel, agri vai vēlu Lips Tulians atvedīs kādu iedomīgu meiteni. Tā atsvešinās viņu no biedriem. Sievietes ir bezgala viltīgas.
Jau tagad to redzu!
Bet es nekad nebūšu lepna. Es būtu Lipam Tulianam piemērota līgava, arvien uzticīga, mīlētu viņu līdz nāvei un cīnītos kopā ar viņu. Apžēlojieties, Zamuel, dodiet kādu līdzekli, kas tuvina man viņa sirdi!
Meiten, tā ir neprātīga iedoma. Es nezinu tādus līdzekļus.
Ir tādas mīlas zāles. Ja tās iedod mīļākajam, tad tas visu mūžu ir uzticīgs.
Ak tu domā mīlas zāles?
Jā, Zamuel.
Zēl, ka nevaru palīdzēt. Tādas zāles neprotu gatavot. Ar tādām lietām nekad neesmu nodarbojies. Mīlu nepazīstu. Labāk ej pie zāļu vecenes, tā zinās padomu.
Pie zāļu sievas, noslēpumainās burves, kas klintsalā ar gariem sarunājas?
Jā.
Ne, ne, tur gan es neiešu! Ta jau ar pašu velnu draudzējoties.
Vai tad viņa tev to teica?
Nē, bet par to visi runā.
Ak tā? Varbūt. Kļūsti prātīga, bērns, nekavē mani! Iešu pārbaudīt sargus. Saudzē savu skaisto jaunību. Neatdod to zemei tik agri!
Zamuels aizsteidzas.
Guste vēl ilgi noraudzījās viņa soļos. Tad iegrima domās. Drosme cīnījās ar bailēm un iedomām… Beidzot mīla uzvarēja. Viņa nolēma iegūt mīlas dzērienu, lai notiktu, kas notikdams. Dzirnavās valdīja klusums. Neviens viņu neredzēs un arī nesatiks, jo klintsalu iežogoja stāvs kalns, kur neviens nestaigā. Naudas viņai netrūka. Tādēļ ceļā …
Sasniegusi mērķi, Guste apstājās un vēroja apkārtni.
Spoku ala, — viņa nodrebinādamās murmināja. Tā redzēja ieeju, bet drosme bija zudusi, jo alā bija dzirdamas nesaprotamas, ērmotas skaņas.
Guste pārmeta krustu un drebēdama čukstēja:
Visi labie gari slavē Dievu.
Tomēr drausmīgajā alā skaņas pieņēmās spēkā.
Viņa gribēja bēgt, bet kājas neklausīja. Mežonīgie, ķērkstošie kliedzieni tuvojās. Meitene tik tikko spēja noturēties kājās.
Pēkšņi, kā no zemes izlīdusi, viņas priekšā stāvēja paveca pieklājīga sieva ar lielu pūci uz pleca. Tā bija zāļusieva.
Guste kaunējās par savām bailēm, jo tikai pūces brēkšana viņu bija tik briesmīgi satraukusi.
Viņa bailīgi vēroja sievietes seju.
Ko tu, dzirnavnieka meita, vēlies? Kādēļ uzmeklēji alu, no kuras visi bēg?
Man ir kāds lūgums, — Guste čukstēja.
Lūgums, ha, ha, ha! — sieva smējās. — Tā būs kāda svarīga lieta, citādi tu gan nenāktu uz spoku alu. Pastāsti man atklāti, bērns, ko tu no manis vēlies. Reiz tavs tēvs mani izglāba.no saniknotiem suņiem. Ja spēšu, ar prieku palīdzēšu viņa meitai.
Ak, palīdziet man, uzklausiet mani… es …
Seit ne, — sieva iesaucās. — Iesim alā, tur varēsi visu pateikt. Neuztraucies, pūce tev neko ļaunu nedarīs. Un alā ir patīkamāk nekā šeit uz akmeņiem.
Negaidīdama atbildi, tā steidzās alā.
Guste ļoti baidījās, tomēr soļoja līdzi pa šauro eju, līdz iegāja patīkamā dzīvoklī.
Apsēdies, bērns, un pasaki, ar ko tev varu pakalpot.
Es mīlu …
Par to es nešaubos. Tik skaista seja — piens un asinis… Tu katru jaunekli spētu aplaimot.
Jā, tā ir, — Guste izdveš.
Ko! Tu laikam nesaņem pretmīlu? Saki taisnību!
Es mīlu kādu jaunekli, un man jāmirst, ja to nespēšu iegūt.
Kurš ir tik akls un neievēro tavu skaistumu?
Garais Zamuels man teica, ka jūs man varēšot palīdzēt. Es mīlu Lipu Tulianu!
Ak tā? Laupītāju virsnieku?
Jā, viņu!
Viņš neievēro tavas jūtas un tevi atstumj?
Jā, jā! Dodiet man kādu līdzekli, kas man pievērš viņa sirdi!
Vecā iesmējās.
Vai bagātajai dzirnavnieka meitai būs nauda?
Guste pažvadzināja zelta naudu.
Zelts, zelts, par to es visu daru. Tu vēlies iegūt mīlas zāles?
Guste palocīja galvu.
Bet, bērns, vai tu būsi tik drošsirdīga? Lielas bailes tevi mocīs, bet tu iegūsi savu mīļāko! Apdomā! Tev būs jāieiet spoku alā, miera valstī. Vai tev būs drosme?
Kaut arī mana dzīvība būtu apdraudēta, es tomēr iešu jums līdzi. Mīlas zāles man nepieciešamas, es …
Pēdējie vārdi palika neizrunāti. Pūce ieķērcās, un zāļusieva satvēra meitenes roku.
Gustei apmiglojās acis. Viņu apņēma noslēpumaini sanoša vēsma. Bailēs drebēdama, viņa aizvēra acis.
56. nodaļa ATRADU!
Šāvieni atbalsojās klintīs. Caur dūmiem droši steidzās Lips Tulians un meitas ar Hedvigu.
Čigānu blēdība to bija saniknojusi, un viņš vairāk līdzinājās briesmonim nekā cilvēkam.
Visas pistoles Lips Tulians bija izšāvis. Viņš devās uz priekšu, sperdams un sizdams uz visām pusēm. Velti čigāni to mēģināja sagūstīt. Viņš visus aiztrieca un beidzot nokļuva līdz ugunskuram.
Tur čigāni, .dunčus vicinādami, saskrēja viņam apkārt.
Ugunskura dega divi egļu ba]ķi.
Lips Tulians noliecās pie uguns.
Tanī mirklī čigānu virsaiša dēls tam uzbruka ar dunci, bet Lips Tulians viņu saķēra, atņēma dunci un iemeta ugunskurā. Tad sagrāba degošo egļu baļķi un, to apkārt griezdams, sita čigānus. Tie bēga un krizdami vaimanāja.
Tad viņš ieraudzīja zirgus, pieskrēja pie tiem, atraisīja divus čigānu zirgus priekš abām meitenēm un pasauca savējo. Viņš paķēra Hedvigu, un jau mirkli vēlāk trīs jātnieki aizauloja no briesmu vietas.
Vecā čigāniete, redzēdama negaidīto iznākumu, uzsauca čigāniem, lai skrien pretī uz Šauro aizu, jo pa citurieni nevarēja izbēgt no šīs ielejas.
Tā bija vieta, kurā trīs četri vīri varēja apturēt veselu karaspēku.
Nu bēgļi bija drošībā. Bet tos vēl gaidīja Šaurā aiza …
Hedviga pamodās.
Kur es atrodos? — viņa stostījās. — Ak Dievs, pasargi mani! Ai, kur es esmu?
Pie manis! — Lips Tulians iesaucās. — Heda, dārgā, tu esi pie manis, dusi manās rokās. Es tevi jau apraudāju, jo domāju, ka esi mirusi.
Tu . . . Filip!
Jā, manu mīlulīt. Es uzvarēju čigānus un izglābu tevi. Tagad neviens mūs vairs neizšķirs, pat nāvē mēs būsim vienoti!
Hedviga lēnām piecēlās. Viņa neievēroja mūķenes tērpu, aizmirsa savu atteikšanos no pasaules. Viņa lūkojās mīļajās acīs, klausījās balsī, ko savos sapņos tik bieži bija dzirdējusi.
Filip, Filip, tu mani izglābi! Čigāni gribēja . . .
Viņa teikumu nepabeidza, jo negribēja stāstīt, ka čigāni bija nolēmuši viņu atdot virsaitim par sievu. Hedviga negribēja čigāniem atriebties.
Lips Tulians iebāza pistoles seglu makstī un apskāva savu mīļoto meiteni, iesaukdamies:
Beidzot tevi atradu!
Un Hedviga? Arī viņa aizmirsa sāpes, tumšo nakti, bezgalīgo mežu un čigānus. Viss iegrima kā nebūtībā . . .
Filips tomēr vēroja bīstamo apkārtni, lai gan pagaidām neko aizdomīgu neredzēja.
Meitenes mierīgi jāja, un Šaurā aiza vēl bija tālu.
Heda, es nespēju bez tevis dzīvot, es gribēju tevi no Prāgas klostera izņemt un tāpēc aizsūtīju uz turieni kādu meiteni. Vai jūs satikāties un runājāt?
Jā, — Hedviga atbildēja un nolieca galvu pie viņa krūtīm.
Kas toreiz klosterī notika? Mana sūtne atnesa satriecošu ziņu. Ak, Heda, man stāstīja, ka tu esot mirusi. Tad jau pilsētas grāvī būs noslīkusi kāda cita meitene?
Hedviga klusēja. Viņa saprata — ja Lips Tulians uzzinās patiesību, viņš nekad nepiedos tai meitenei. Bet viņa negribēja citiem sagādāt ciešanas.
Lips Tulians uztraucās, jo iedomājās, ka tā atkal zaudējusi samaņu.
Heda, vai tu nedzirdi? Atsaucies!
Pēkšņi Hedviga viņu apkampa un maigi noskūpstīja.
Ak, Heda, tu mana laime!
Iezviedzās Lipa Tuliana zirgs.
Kas tad tas? Kas noticis?
Viņš pieturēja zirgu un ieraudzīja Šauro aizu.
Klinšu plaisās glūnēja čigāni.
57. n o d a ļ a APSMIETĀS ATRIEBĪBA
Greifensteinas pilī mežonīgās dzīres apklusa.
Stiprais vīns bija apreibinājis visus laupītājus. Tie aizmiguši krāca pa malu malām.
Lips Tulians vienmēr atturēja savus ļaudis no pārmērīgas piedzeršanās, bet Zārbergs tos tikai vēl pamudināja.
Jaunceptais virsnieks gulēja izstiepies un krāca ka lācis.
Tikai sargi nebija piedzērušies un stāvēja savās vietās.
Libušes cietuma sargs pielīda gulētājiem un tos uzmanīgi apskatīja, viņš pārliecinājās, vai visi cieši aizmiguši. Piesteidzies pie Zārberga, viņš pārmeklēja tā kabatas. Atradis kādu atslēgu, sargs veikli nozuda tumsā.
Kādu brīdi bija miers. Zārbergs šņāca kā zāģu dzirnavas un rņiegā izstiepa labo roku. Viņš bija nokritis tuvu pie ugunskura. Kāda spoža dzirkstele iekrita viņa plaukstā.
— Ai! — viņš sāpēs iekliedzās un līgodamies piecēlās. — Man taču jāiet lejā, tur pēc manis ilgojas skaistā meitene, — viņš murmināja. — Kāds es'muļķis, guļu te uz mitriem akmeņiem, kad varu gulēt mīkstos spilvenos blakus Libušei.
Streipuļodams viņš nolīgoja lejā.
Koridorā bija tumšs.
Fon Freidenberga kungs jau sen bija aizmidzis. Tikai Libuše bija nomodā. Viņa gulēja savā mīkstajā gultā un, elpu aizturējusi, klausījās katru mazāko troksnīti, jo zināja, ka kuru katru acumirkli var ierasties Zārbergs.
Viņš nāks, — Libuše murmināja. — Bet es to sagaidīšu! Lai nāk … ha, ha, ha!
Nodunēja soļi. Libuše uzmanīgi klausījās. Nočīkstēja .durvis, un kāds tai klusi tuvojās.
Aha, viņš grib mani pārsteigt, neiededzina uguni. Labi, lai nāk. Es nekustēšos, kamēr viņš mani apkamps, — Libuše apņēmās.
Ienācējs klusi tuvojās gultai, atbīdīja aizkarus un atsedza gulētāju.
Pēkšņi atskanēja kliedziens, tad dobja krākšana, un smags ķermenis novēlās uz grīdsegas.
Izdevās! — Libuše gavilēja. — Tagad šo gadījumu izmantošu. Durvis ir vaļā, vēl šonakt es aizbēgšu!
Hallo, kas tad tas… Ko tas nozīmē? Durvis vaļā … Elle un velns! — tumsā kliedza kāda rupja balss.
Uzliesmoja sērkociņš, un iedegās lampa. Libušes sargs, asinīm noplūdis, gulēja uz grīdas, bet blakus tam stāvēja Zārbergs. Sargs ar Zārbergam atņemto atslēgu klusām bija ienācis Libušes istabā un aiz pārpratuma nonāvēts. Duncis vēl atradās viņa krūtīs.
Libuše paslēpās spilvenos, jo domāja, ka Zārbergs viņu nožņaugs.
Velns! — Zārbergs iesaucās. — Lieliski, bērns, esmu priecīgs, ka esi man tik uzticīga. Tu šo blēdi ar viņa paša dunci aizgādāji uz viņpasauli. Nelietis bija nozadzis manu atslēgu. Skaisti, tu esi debešķīgs meitēns, manis cienīga līgava!
Libuše sastinga aiz riebuma. Viņai nelaimējās. Tagad nekas cits neatlika, kā izpatikt Zārbergam. Varbūt tomēr pienāks stunda …
Bet Zārbergs bija uzmanīgs.
Viņš izvilka nelaimīgajam ņpurim dunci no krūtīm un paslēpa
to.
Ass ierocis neder ļaunam meitenem. Ar to nevar rotājāties. Vai ne, Libuše? Tu vari iekrist kārdināšanā un kādreiz mani pabiedēt. Uzmanība ir gudrības māte. Tagad es aizslēgšu durvis, lai neviens mūs netraucē. Būsim laimīgi, dārgā Libuše … un . ..
Zārbergs apklusa, jo atskanēja signāls. Viņu sauca.
Velns un elle! — Zārbergs lādējās. — Nevienu mirkli nav miera. Pat mīla jāaizmirst, signāls aicina projām.
Zārbergs nedrīkstēja kavēties. Viņš ātri piecēlās, vēlreiz paskatījās uz Libuši un aizgāja, aizslēdza durvis un noglabāja atslēgu.
Vai tu ,mani sauci? — Zārbergs jautāja.
Jā, virsniek, — sargs atbildēja.
Kas noticis?
Kāds jātnieks vēlas ar jums runāt. Lūk, tur!
Vitorfs! — Zārbergs samulsis iesaucās.
Jā, Zārberg, es nāku no Tarantas, kur jūs pastrādājāt visnekrietnākos kauna darbus.
Kāda jums daļa!
Nu, to mēs redzēsim. Lips Tulians jums tādas lietas neatļaus, esiet pārliecināti.
Ā, es nebaidos, man ar viņu nav nekāda darīšana. Es pats esmu virsnieks.
Vai tiešām? Nu,- gan jau redzēsim.
Zārbergs saskaities kliedza:
Taisieties projām!
Nē, es palikšu un pateikšu patiesību, — Vitorfs atbildēja.
Ak tā, nu tad es parādīšu ceļu!
Kā tev patīk. Visi ļaudis ir aizmiguši. Un, ja jūs ar mani gribat izrēķināties, tad es šaušu pirmais.
Zārbergs skatījās pēc sarga, bet tas jau bija aizgājis.
Ko jūs vēl gribat?! — Zārbergs nikni iesaucās.
Vispirms mūsu virsnieka vārdā es prasu, lai jūs tūliņ atstājat Greifensteinas pili.
Tas man nenāk ne prātā, jo te man patīk vislabāk.
Bez tam es jums arī virsnieka vārdā ieteicu uz visiem laikiem atstāt Vāciju un Austriju. Jo tiklīdz aiztiksit godīgus cilvēkus, tā žēlastības vairs nebūs.
Zārbergs vai plīsa aiz dusmām.
Jūs paši arī esat laupītāji!
Zināms. Bet mēs tikai bezgodīgos bagātniekus atsvabinām no pārāk bieza maka. Vai arī jūs tā darāt?
Nu, tad jau es būtu muļķis. Vispirms man jādzīvo. Lai citi iztiek, kā redz!
Tādā gadījumā mums abiem šī zeme ir par mazu, un rītvakar jūs Greifensteinā vairs nebūsit!
Nekad!
Nu tad jūs redzēsit — plūdīs asinis! Un Lipa Tuliana mantas neaizskariet!
Oho, kas to saka!
Un Freidenbergs ar meitu arī jāizdod!
Skaistā Libuše ir mana mīļākā. Un par brīvkungu es gādāju tā, ka viņa vēders ir krietni iekrities un nav jābaidās no triekas!
Par brīvkungu un viņa meitu Vitorfs daudz nebēdāja, jo tie paši bija briesmoņi, kas labāku apiešanos nav pelnījusi.
Tagad jūs zināt. Un rītvakar es būšu klāt! — viņš draudēja, paceldams pistoli, un aizgāja.
Zārbergs raidīja tam pakaļ šāvienu, bet lode ieurbās kokā.
58. nodaļa MĀTES VARONĪBA
Hilda glūnēja savā paslēptuvē un, kaut arī pilnīgi saprata, ko zelta meistars grib darīt ar Elzbeti, tomēr nedomāja viņu glābt, kā jau cilvēks, kam svešas līdzcietības jūtas.
Viņa tomēr nespēja valdīt trīsas, zinādama, ka būs lieciniece briesmīgai slepkavībai.
Laboratorijā valdīja klusums. Tikai stikla trauks šņāca, vārīda- • mies un putodams.
Ienāca Betgers, nesdams Elzbeti, kura, vienīgi kreklā ģērbusies, ļ gulēja dziļā nemaņā. Iedotās zāles bija iedarbojušās.
Betgers noguldīja Elzbeti uz sola, pie sevis murminādams:
Jā, nu nāk pats grūtākais — man viņa jāizģērbj pavisam kaila, jāpiesien un tad jāpamodina no nemaņas. Lielais Nostrada- mus, tavs ģēnijs valda pār gariem, bet savās prasībās tu esi bries-
' mīgs. Tiešām briesmīgs. Bet tam tā jābūt, un es gribu gudrības akmeni iegūt!
Betgers paskatījās ugunskurā.
Pats īstākais laiks, virums ir sasniedzis augstāko spēka pa- ļ kāpi!
Viņš jau pastiepa rokas, lai saplēstu Elzbetes kreklu.
Te — dobjš troksnis aiz durvīm. Vēlreiz …
Durvis brīkšķēdamas salūza, un kāda sieviete vaimanādama me- tās Betgeram virsū.
Vājprātīgā bija pamodusies un pa durvju šķirbu vērojusi Betgera rīkošanos. Ar gluži neticamu spēku izsitusi durvis, viņa ar pāris lēcieniem atradās Betgeram blakus.
Nelieti, ko tu dari ar manu bērnu?! — viņa sagrāba to aiz apkakles. — Tu, sumpurni,'savu māžu dēļ gribi upurēt manu bērnu! Slepkava, es tevi…
Sākās cīņa. Sieviete bija necerēti varonīga un spēcīga. Betgeram neatlika nekas cits, kā atgaiņāties un sniegties pēc miegazāļu pudelītes.
Bet tas viņam neizdevās, jo sieviete viņu grūstīja un mētāja kā spalvu kušķi.
Betgers bija briesmīgi sadusmots — ja viņa burvības virums vēl ilgāk vārīsies, tad vesela mēneša darbs un pūliņi būs vējā.
Saņēmis visus spēkus, viņš atgrūda sievieti un sniedzās pēc pudelītes. Ja viņam laimēsies to paķert, tad vecā uzreiz iemigs un Llzbete būs viņa upuris.
Bet vājprātīgā saņēmās, panāca Betgeru un, sagrābusi to, vilka uz ugunskuru.
Meistaram tomēr bija izdevies paķert pudelīti, un viņš to turēja pret uzbrucēju. Sieviete tūliņ kļuva bāla, sāka streipuļot un pakrita.
Betgers uzgavilēja, bet par agru. Tajā pašā acumirklī viņš uzgrūdās pavardam — šķindoņa un šņākoņa . . .
Betgers iekliedzās. Stikla trauks bija saplīsis, un šķidrums putodams izlija pelnos. Karstie tvaiki apdedzināja viņa rokas un seju.
Vājprātīgā gulēja zemē tāpat kā Elzbete, bet viņas varoņdarbs nebija veltīgs. Elzbete šoreiz bija glābta.
Betgers kā traks skraidīja pa laboratoriju un plēsa matus. Visi viņa pūliņi nu vējā, tieši tad, kad viņam likās, ka mērķis sasniegts.
Bet viņam ne prātā nenāca atmest visam ar roku. Nē, ar divkāršu spēku viņš strādās atkal, līdz darbs būs paveikts tik tālu, ka vairs nebūs jābaidās par neizdošanos.
Hilda visā noskatījās. Viņa redzēja, ka Betgers aiznesa Elzbeti uz viņas istabiņu un vājprātīgo uz cietumu. Tad viņš kā bez prāta skrēja prom uz augšējām telpām — uz Venus templi.
Hildai patika, ka zelta meistaram šoreiz neveicās, jo nu, ar Lipu Tulianu sastopoties, viņam vajadzēs klusēt.
Grāfa Fleminga dokuments viņai bija rokā, pašai tikai vajadzēja rūpēties, lai Lips Tulians iekrīt slazdā. Citādi, ievērojot Fleminga pavēli, viņa savu mīļo dzīvu neredzēs. Bet ar Flemingu sanīsties nebija prātīgi.
Ienāca Kaspars.
Hilda steidzās viņam pretī, iesaukdamās:
Nu, kas jauns?
Ak, žēlīgā grāfien …
Runā, es gribu zināt! Viņam taču nekas ļauns nav noticis?
Cik es zinu — nē.
Ā, tad viņš ir dzīvs!
Jā, bet daudz kas cits ir noticis.
Kas tad?
Laupītāji sanīdušies, un viena daļa iecēlusi citu vadoni. Tie aplaupot nabagos, pastrādājot visādus kauna darbus, un tas viss tiekot pierakstīts Lipam Tulianam.
Vai tu ar viņu runāji?
Nē, žēlīgā grāfien!
Kādēļ ne? Vai es tev neuzdevu laupītājus visādā ziņā atrast?
To jau esmu izdarījis, bet…
Nu — bet?
Virsnieka tur nebija. Viņš bija aizgājis, un neviens nezināja uz kurieni. Bet viņš solījis drīz atgriezties.
Kur viņi apmetušies? — Hilda jautāja.
Kādās meža dzirnavās, žēlīgā kundze. Tur viņi smalki iekārtojušies. Man diezgan grūti nācās to uzzināt.
Es zinu, ko darīšu. Kaspar, tu mani pavadīsi, un es pati došos uz meža dzirnavām.
Žēlīgā grāfien, tas nepavisam nav iespējams.
Vai tu domā, ka viņš man ļaunu darīs? Viņa ļaudis arī neaiztiks mani, kad pateikšu, ka esmu viņu vadoņa mīļākā.
Nē, tas neiet, grāfien, jo kūrfirsts …
Ā, es zinu, ko tu domā. Bet esi bez bēdu. Es iekārtošu tā, ka kāda dāma paliks manā vietā un izliksies saslimusi. Arī apkalpotāji neko neuzzinās.
Ja tikai viss tā izdotos, es būtu labprāt . . .
Viņš gribēja turpināt, bet pārbijies aprāvās. Arī Hilda kļuva bāla, jo atkal atskanēja drausmīgie vaidi, kā toreiz, kad karalis bija te.
Atkal, — Kaspars dvesa.
Tur kāds muļķojas. Gan kūrfirsts atradīs vainīgo un sodīsi
Žēlīgā grāfiene, to neviens neatradīs!
Ko tu saki?
. — Atļaujiet, es saku, ka tas ir bijušā valdnieka mīļākās gars, kas te staigā apkārt.
Muļķības!
Hilda vēl gribēja turpināt, bet šausmīgais vaids atkārtojās jau gluži tuvu. Hilda drebēdama kāpās atpakaļ. Viņai šķita, ka grīda šūpotos, viņa devās tālāk, streipuļoja …
Kaspars piesteidzās pie savas kundzes. Viņš juta, ka tie lēnām, bet nemitīgi grimst uz leju — zem zemes.
59. nodaļa PAR VĒLU
Bīstamais Prāgas Bitels parasti pa ielu mēdza iet mērenos, cienīgos soļos.
Bet šodien viņš skrēja tā, it kā tam zeme degtu zem kājām.
Bitels pamanīja ļaužu brīnīšanos, bet elsdams pūzdams turpināja iesākto gaitu, līdz sasniedza Hradžinas pili. Te viņš sāk iet lēnāk un noslaucīja sviedrus.
Kāds kareivis iznāca vārtos tam pretī un jautāja, kāpēc viņš tā steidzoties.
Nekavējiet mani! — Bitels teica. — Lūdzu pieteiciet mani komandantam, pulkvedim fon Greifensteinam!
— Tas nu gan nebūs iespējams?
Nebūs iespējams? Es esmu amatpersona, mani pulkveža kungs pieņems tūb"'
Nē, to viņš nedarīs vis, jo viņa nemaz nav mājā. Viņa godība pārvaldnieks to aizsauca uz Vīni. Bet jūs varat runāt ar pulkveža vecāko sulaini Juri. Tas visu zina tāpat kā viņā kungs.
Nu labi, ievediet mani pie viņa! — Kareivis devās pa priekšu un resnais taisnības kungs tam pakaļ.
Pulkvedis dzīvoja vientuļi. Viņa sieva jau sen bija mirusi un bērnu tam nebija.
Kareivji vīstīja dūres pret Bitelu viņa netaisnības dēļ, bet tas nelikās ne zinis.
Tuvojoties pulkveža dzīvoklim, Juris devās viņam pretī. Sulainis bija vecs vīrs ar dzeltenu sejas krāsu. Viņš bija tik nopietns, ka šķita — tas visu savu mūžu ne reizi nav smējies.
Bitelu viņš saņēma nelaipni, jo viņam riebās šis nešķīstenis. Viņš īsi noprasīja:
Ko jūs gribat? Mans kungs ir Vīnē.
To es zinu, bet ir kāda lieta, ko jūs man varēsit izskaidrot.
Sulainis ielaida Bitelu. Tagad tas izstāstīja, ka Lida Prāgas
tirgus dienā apcietināta un ka viņš tai atņēmis krustiņu. Tikai to, "ka uzmācies meitenei, viņš noklusēja.
Es dzirdēju, — sulainis atbildēja. — Bet kāda tad pulkvedim darīšana ar čigānu meiteni? Atbrīvojiet viņu! Vai meitene var pilsētai nodarīt kādu ļaunumu?
Bet Bitels nerimās un parādīja krustiņu.
Vai jūs to pazīstat? Ja nemaldos, tas ir pulkveža vapenis.
Vecais Juris saņēma krustiņu un labu brīdi to aplūkoja. Pēkšņi
viņa seja pārvērtās.
Un šai meitenei tas bija ap kaklu? — Juris jautāja.
Jā gan. Liekas, ka krustiņš ir zagts, vai ne tā? — Bitels ieminējās.
Kur meitene atrodas? — Juris dusmīgi jautāja.
Cietumā.
Tūliņ aizvediet mani uz cietumu! Es negribu nevienu minūti nokavēt! — Juris pavēlēja, it kā viņš būtu pats pulkvedis.
Jā, bet… bet…
Tūliņ pavadiet vai arī es aiziešu ar kareivjiem!
Es nesaprotu.
Jā vai nē?
Jā, jā!
Juris paņēma cepuri un ārā iedams runāja:
Nāciet tūliņ! Krustiņu es paturēšu, kamēr pulkvedis… kamēr … ak Dievs! Tā meitene… tā meitene… es laikam nezinu, ko runāju.
Bitels no pārsteiguma bija galīgi samulsis.
Vismaz paskaidrojiet…
Sulainis zaudēja pacietību, sakampa Bitela roku un vilka viņu pa kāpnēm lejā. Bitels nedrīkstēja pretoties, kaut gan viņam bija ļoti nepatīkami, ka viņu ved kā cietumnieku.
Arī vārtu sargs brīnījās, redzēdams, ka Juris velk Bitelu.
Atlaidiet mani vaļā! — Bitels lūdzās.
Es steigšos, lai gan man ir grūti paiet. Es jau pats esmu ziņkārīgs. Diezin kas tur var iznākt?
Juris klusēja. Viņš vēl stingrāk turēja Bitela roku un vilka viņu pa Prāgas ielām, līdz sasniedza cietumu. Bitels bija galīgi sabozies, jo visi apakšnieki bija redzējuši šo skatu. Tad viņš uzkliedza kareivjiem:
Dodiet ceļu — svarīgas lietas!
Abi vīri iesteidzās priekšnamā un uzkāpa otrajā stāvā. Bitels atslēdza durvis. Taču cietums bija tukšs, Lida bija pazudusi. Bitels lādējās. Viņš taču zināja, ka pats bija Lidu ieslēdzis.
Juris ieraudzīja aprakstītu sienu.
«Bargais Bitels mani bieži netaisni sodīja. Tādēļ gribēju viņam atriebties. Es izvedu nabaga čigānieti no cietuma, lai nelietis to nevarētu, apkaunot.
Kilians.»
Bitels sastinga kā zibens ķerts.
Neģēlis! — viņš iesaucās, kad Juris bija beidzis lasīt; Juris, strauji apgriezdamies, iesaucās:
Kurš ir neģēlis? Vai cietuma sargs, kas izdarīja labu darbu, atbrīvodams apdraudēto meiteni? Nekrietnais Bitei, jūs pats esat neģēlis, jūs pats!
Bitels mēģināja taisnoties, bet Juris purināja to un solījās visu izstāstīt pulkvedim fon Greifensteinam.
Bitels lūdza žēlastību. Tad Juris pavēlēja tūliņ uzmeklēt meiteni un, lai nesagādātu nepatikšanas, arī Kilianu neaizskart.
Drīz uz visām pusēm izklīda meklētāji. Tikai Juris palika cietumā un domīgi aplūkoja atrasto krustiņu.
Kas bija Lida? Jo Juris zināja, bet viņš noslēpumu nevienam neizpauda.
60. nodaļa BURVĪBAS DZĒRIENS
Spoku alā dega uguns.
Tās bija nedabīgas liesmas, kas daždažādās krāsās locījās it kā čūskas. Spožā blāzma apgaismoja divus cilvēkus — Gusti un zāļu- sievu, kas rosīgi darbojās.
Virs uguns karājās divi ķēdēs pakārti katliņi, viens sudraba, otrs zelta krāsā. Katliņos vārījās kāds šķidrums, un biezi tvaiki mutuļoja griestos.
Guste raudzījās tvaikos, kas reizēm pieņēma ērmotu cilvēka izskatu. Viņai kļuva baigi, jo tvaiki veidojās arvien briesmīgāki.
Turklāt arī pūce nelabi brēca un nikni raudzījās uz Gusti.
Zāļusieva nevēroja Gusti, bet pastāvīgi skraidīja ap katliņiem. Šķita, ka viņa dejo kādu noslēpumainu deju. Reizēm viņa skaļi dziedāja:
Vīna sulu katliņā Elles uguns spēcina, Bērnu asins, miroņkauls, Elles vins, karātavu prauls Vārās, tvaiko, tvano šņākdams, Virums maisās, spēku vākdams.
Deja kļuva arvien mežonīgāka, un uguns jau plivinājās līdz griestiem. Pūce riebīgi brēca. Guste tik tikko spēja noturēties kājās.
Tvaikos veidojās drausmīgas ainas. Reizēm izauga tumši līķu nesēji, tad sarkani velni — kļuva arvien briesmīgāk.
Gustei gar acīm aizlidoja melnas ēnas, kaut ko iebrēkdamas ausīs. Vecene viņai bija aizliegusi kustēties.
Pēkšņi pūce aizlidoja un nometās uz klints stūra virs Gustes galvas. Putns, spārnus sizdams, neganti ķērca.
Suhū … šuhū … — tālu atbalsojās alā. Atkal veidojās melni tēli, un drausmīgas sejas locījās Gustes priekšā.
Ak Dievs, stāvi man klāti — Guste, ceļos nokritusi, lūdzās.
Norībēja pērkons, nolīgojās grīda, un acumirklī viss apklusa.
Vai tu baidījies? — vecene smiedamās jautāja.
Visi spoki bija nozuduši, ērmīgā uguns nodzisusi. Zāļusieva stāvēja un turēja rokā divas mazas zāļu pudelītes.
Tu nu ir, bērns, ko tu vēlējies. Es ieķīlāju savu dzīvību, lai to iegūtu no kalnu gariem. Bet, pirms es tevi pamācu, gribu saņemt savu algu.
Guste izņēma no kabatas visu naudu, kas bija atlikusi no Lipa Tuliana dotās naudas Hedvigas atsvabināšanai, un iedeva zāļusievai, kas to saņēma un novēlēja Gustei laimi. Viņa iedeva Gustei abas pudelītes un pamācīja, kā tās jālieto.
Tad vecā kādu gabaliņu meiteni pavadīja un atvadījās. Guste priecīgi aizskrēja mājās.
Es būšu laimīga! — viņa gavilēja. — Tagad man ir mīlas zāles, man piederēs Lips Tulians. Eg mīlu viņu, un drīz, drīz es būšu viņa līgava!
61. nodaļa CAUR ŠAURO AIZU
Mēnesnīcā bija redzamas granīta klintis, kas rēgojās starp drūmajām eglēm.
Šauro taciņu starp Varkalnu klintīm varēja aizsargāt nedaudzi vīri pat pret veselu karaspēku.
Čigāni, aiz akmeņiem slēpdamies, gaidīja laupītāju virsnieku.
Seit viņi gribēja to nogalināt.
Lips Tulians pieturēja zirgus un ar siksnām piesēja meitas pie segliem, lai tās nenokristu, pieteica neuztraukties un nekliegt.
Meitenes nomierinājās, lai gan vairs necerēja izglābties. Visapkārt bija dzirdamas čigānu balsis.
Lips Tulians salauza egļu zarus un ar pātagu iedzina čigānu zirgus aizā. Tad aizdedzināja zarus un vicināja tos, pacēlis augstu gaisā. Dzirksteles lidoja uz visām pusēm. Zirgi izbijās un vēja ātrumā devās uz priekšu.
Starp klintīm stāvošie čigāni apmulsa un sāka šaut tikai tad, kad jātnieki jau bija garām.
Daži čigāni mēģināja saķert zirgu pavadas, bet satrakotie dzīvnieki nogāza tos zemē un samīdīja.
Atskanēja saniknoto čigānu kliedzieni un ievainoto vaimanas. Bet jātnieki bija aizai garām un ieauļoja mežā.
Ņeviena lode tos nebija panākusi, visi bija sveiki un veseli.
Meža dzirnavas atradās tālu, un pirms gaismas tās' nevarēja sasniegt. Lips Tulians visu laiku skubināja zirgus. Zemnieku meitenes bija pusnemaņā un būtu no zirgiem nokritušas, ja Lips Tulians viņas nebūtu piesējis.
tagad viņi bija drošībā. Lips Tulians apturēja zirgus, jo nu vairs nevajadzēja steigties. Viņš domāja atpūsties un tad pret vakaru sasniegt meža "dzirnavas.
No Šaurās aizas vairs nebija jābaidās un pavēnī pie meža strauta varēja labi atpūsties.
Gan jātnieki, gan zirgi bija ļoti noguruši.
Lips Tulians nocēla Hedvigu no zirga un atraisīja no segliem meitenes. Nogurušie zirgi apgūlās zālē.
Lips Tulians izņēma no seglu somas maizi un gaļu un visiem sadalīja. Viņi paēda, pēc grūtajām nakts cīņām viss garšoja lieliski.
Lips Tulians sarunājās ar Hedvigu. Meitenes bija apmetušās atsevišķi.
— Heda, tagad tu esi mana! — viņš, to skūpstīdams, iesaucās.
Filip, vai tad tu esi aizmirsis, ka esmu cita vīra sieva?
Tu maldies. Grāfs Martinics jau meklē sev citu sievu, jo dabūjis no pāvesta atļauju šķirties.
Bet, Filip, esmu solījusies debesīm.
Bet vēl neesi zvērējusi atteikties no laicīgās dzīves.
.— Ak. Dievs, tu atspēko visas manas ierunas, un es vairs nespēju tevi atstāt, bet…
Nekādu bet! Arī tu esi izstumta no cilvēku sabiedrības. Mums jāpaliek kopā, nekāda vara mūs vairs neizšķirs.
Svešumā, Filip, es būšu tava, kur neviens mūs nepazīs.
Nē, es nevaru aiziet bez atriebšanās! Nē!
Filip!
Neuztraucies, mīļā, tev pieder mana sirds, citam — mana atriebība.
Filip, es tevi- sirsnīgi lūdzu, atstāj šo meža dzīvi!
Heda, tu prasi neiespējamo. Es esmu zvērējis atriebt savu godu, un neviens Mengsteins vēl ,nav lauzis savu zvērestu.
Filip, mīļais!
Lips Tulians uzlēca kājās.
Vai tu esi aizmirsusi to dienu, kad mani kā tārpu mocīja; kad iededzināja kauna zīmi, kas man vēl šodien deg kā elles uguns. Un nekad tā nebeigs kvēlot, līdz es to nebūšu nomazgājis ar grāfa Martinica asinīm!
Filip, tu mani moki ar saviem briesmīgajiem vārdiem. Ak Dievs, kaut es varētu nomirt un man vairs nebūtu jācieš!
Piedod, mīļā, manus asos vārdus! Es nespēju nedusmot tam vīram, kas mani apsmēja. Es nevaru atteikties no atriebšanās un meža dzīves, jo esmu- biedriem zvērējis. Tu nekad neuzzināsi, kā grāfs Martinics miris. Pēc viņa nāves tu man piederēsi!
Tu salauz manu sirdi, Filip. Es tevi lūdzu, atmet savu nodomu, atstāj laupītājus, tad ved mani, kur tev tīk, es iešu ar tevi vai līdz pasaules galam!
Heda! Ne velti manus sančus dēvēja par dzelzsvīriem. Es nedrīkstu lauzt zvērestu, pat ne to, ko devu saviem biedriem. Tu nedrīksti prasīt, lai es laužu zvērestu! Mengsteins var mirt, bet vēl mirstot viņš turēs savu zvērestu. Arī Lips Tulians vēl mirstot turēs zvērestu!
Vai gan viņš paredzēja nākotni?
Hedviga piekļāvās viņam. Viņa bija ļoti, ļoti nogurusi. Baigas šaubas iezagās viņas dvēselē, bet tomēr tā nespēja dusmoties. Viņa mīlēs Filipu vēl vairāk nekā savu dzīvību.
62. n o d a j a DZELZS JAUNAVA
Kad akmens plāksne grima dzijumā, Hilda skaļi iekliedzās. Pat Kaspars bija briesmīgi nobijies.
Vai bezgala dziļi būs jāgrimst?
Skaistā grāfiene atkal grasījās kliegt, bet pēkšņi brauciens apstājās. Viņi atradās zem Venus tempļa zāles, desmit metru dziļumā. Kaspars atguva līdzsvaru.
Brauciens ir beidzies, žēlīgā grāfiene. Pacietieties, man kabatā ir kāds sveces galiņš, es iedegšu uguni.
Viņi apskatīja plašo telpu, kas bija mūrēta no lieliem četrstūrainiem akmeņiem. Tukšajā telpā atradās kāda mašīna, kurai darbojoties varēja nobraukt lejā un uzbraukt augšā. Vajadzēja tikai piespiest kādu atsperi.
Hilda vēlējās tūliņ uzbraukt augšā, bet Kaspars gribēja visu apskatīt. Viņš teica, ka nekādas briesmas nedraudot.
Kaspars sienā ievēroja durvis un gāja tās apskatīt. Hilda gan gribēja viņu atturēt, bet aiz ziņkārības un bailēm steidzās līdzi.
Noslēpumainās durvis nevarēja attaisīt. Beidzot Kaspars ierau- dzjīa kādu mazu podziņu, ko piespiežot durvis atvērās. Viņš iegāja senā moku kambarī. Tur bija drūms un mitrs gaiss. Uz noputējušiem galdiem atradās dažādi moku rīki: īkšķu skrūves, moku bumbieri, mutes dzeloņi.
Kādā kaktā Hilda ieraudzīja ērmotu figūru ar sievietes galvu un kaklu.
Tā ir dzelzs jaunava! — Kaspars iesaucās un centās Hildai izskaidrot, kā ar to nogalina uz nāvi notiesātos cilvēkus.
Kad dzelzs jaunava ar asiem iesmiem savu upuri nodurot, viņa pati to iemetot dziļā bedrē. Cilvēkam tikai vajagot piespiet kādu podziņu. Viss pārējais norisinoties pats.
—.Vai arī tagad nevarētu kādu nepatīkamu cilvēku pazudināt? — Hilda jautāja.
Kādēļ ne, ja tikai mehānisms ir kārtībā. Es pamēģināšu.
Kaspars ieraudzīja kādu dzelzs stieni un ar to mēģināja nospiest atsperi, bet tā laikam bija sarūsējusi un tādēļ nekustējās.
Hilda pavirzījās tālāk, bet Kaspars ar visu spēku sita pa mehānismu.
Pēkšņi durvis ar lielu troksni atvērās, izstiepās dzelzs roka un saķēra Kaspara piedurkni.
Es esmu pazudis! Palīgā, palīgā! — Kaspars pārbijies sauca. — Man jāmirst dzelzs jaunavā!
Hilda iekliedzās.
Nāves bailes deva Kasparam spēku. Viņš rāvās, piedurkne saplīsa, un Kaspars nokrita uz grīdas.
Dzelzs jaunava ievilka piedurkni un durvis aizvērās. Kaspars drebēdams piecēlās un priecājās, ka izdevies izglābties.
Hilda, kaut ko iedomādamās, uzrunāja Kasparu:
Bet, ja man būtu ienaidnieki …
Ja jums būtu? — Kaspars murmināja.
Nu, tad es to varētu nonāvēt, un ne gailis par to nedziedātu?
Ja, tas iespējams, jūsu žēlastība. Bet jums jau nav neviena ienaidnieka!
Vai tiešām?
Esmu pārliecināts.
Ak, nu nerunāsim par to, tā ir mana lieta. Tu jau man esi uzticīgs.
Vai esmu to pierādījis?
Labi. Es pazīstu tevi, tu klusēsi, ja man iepatiktos atdot kādu dzelzs jaunavai.
Kaut vai simtu, tomēr klusēšu!
Es ticu. Tev jau pašam būtu jāpilda bendes vieta.
Viņi uzkāpa uz platformas. Kaspars piespieda mehānismu un viņi lēnām uzbrauca augšā. Hilda pavēlēja Kasparam visu ievērot, lai atcerētos un vajadzības brīdī aizceļotu pie dzelzs jaunavas.
Tad viņi aizgāja uz pili un gatavojās meklēt Lipu Tulianu.
63. nodaļa UZBRUKUMS KLOSTERIM
Pie velna, Zārberg, vai domājat, ka mēs tādēļ iecēlām jūs par virsnieku, lai jūs sev paturētu labāko laupījumu un priecātos ar skaisto Libuši? Nē, nē, mēs visi gribam priecāties. Arī mums patīk meitenes, tādēļ gribam tās sagūstīt un atvest uz Greifensteinu, — laupītāji teica savam virsniekam. Zārbergs padomāja un, gribēdams tiem izpatikt, piekrita viņu plānam.
Biedri, es zinu, kā piepildīt visas jūsu vēlēšanās. Bez tam vēl iegūsit bagātu laupījumu.
Laupītāji gribēja dzirdēt Zārberga jauno priekšlikumu.
Nu tad klausieties, — jaunais vadonis turpināja. -— Seit mēs nevaram palikt, ja negribam ar Lipu Tulianu un viņa ļaudīm satikties. Vai ne? Atbildiet!
Visi klusēja. Zārbergs saprata, ka tie baidās no Lipa Tuliana.
Labi, jūs piekrītat. Protams, te mums klājās labi, bet es zinu vēl labāku vietu, kur būs patīkamāk un drošāk. Visas mantas vedīsim līdzi, es sagādāšu zirgus un ratus. Jūs varbūt atceraties meža muižu priežu kalnā?
Labi, virsniek, iesim!
Tātad norunāts. Tā būs mūsu jaunā nometne. Tanī apgabalā mūs neviens nemeklēs. Bez tam tā atrodas uz Saksijas un Bohē- mijas robežas. Es ar gūstekņiem, mantām un dažiem pavadoņiem braukšu pa slepeniem ceļiem, bet jūs pārējie mūs sagaidīsit pie robežas. Dažiem vīriem būs jāpaliek te un jānovēro, vai Lipam Tulianam mūsu jaunā nometne zināma.
Vēl Zārbergs teica, ka iegūšot daudz naudas un daiļas meičas.
Lai uzvedoties drošsirdīgi, tad meža muižā nosvinēšot lieliskas kāzas.
Tad Zārbergs ar desmit vīriem aizgāja meklēt ratus un zirgus.
Tas viņiem nenācās grūti, jo bija zināmi cilvēki, kas par labu atalgojumu visu sagādāja.
Kādā vezumā iesēdināja un piesēja veco brīvkungu, bet Libuši ievietoja slēgtos ratos.
Tiklīdz rati bija piekrauti, tie tūliņ devās ceļā. To darīja ar tādu aprēķinu, lai Lips Tulians nevarētu visus sagūstīt.
Meža muižu viņi sasniedza laimīgi un bez kavēkļiem, nu varēja sadalīt laupījumu.
Vismazāk Zārbergs rūpējās par brīvkungu. Nelaimīgo ieslodzīja mitrā pagrabā un stingri apsargāja.
Libušei iekārtoja divas greznas istabas, tikai logi bija stipri aizrestoti. Kad viss bija sagatavots, atveda Libuši.
Tagad, sieviņ, paliec kādu brīdi viena, — Zārbergs čukstēja. — Bet drīz es tev kaut ko skaistu atvedīšu, arī kādu draudzeni. Ha, ha, ha, varbūt arī sev. Cilvēkam ir nepieciešama pārmaiņa. Ar vienu kļūst garlaicīgi.
Libuše klusi apsēdās uz dīvāna.
Zārbergs aizslēdza durvis un kādam uzticamam kalpam pavēlēja Libuši stingj-i apsargāt. Ja viņa pazudīs, tad taču nedabūs lielo izpirkšanas naudu.
Kādu brīdi laupītāji vēl atpūtās, tad devās ceļā.
Drīz viņi sasniedza stāvos Varkalnus.
Netālu no pēdējās Varkalnu grēdas stiepās līdzenums, kur atradās bagātais Reicenhainas klosteris. Tur nedzīvoja mūki, bet klusas, tikumīgas mūķenes.
Šodien klostera baznīca bija pilna lūdzēju, un lielie klostera vārti līdz galam vaļā, jo ciema meitenes bija sapulcējušās svinēt kādus svētkus. Grezni vainagi un puķu vītnes greznoja baznīcu, kas mirdzēja un laistījās sveču gaismā.
Saule jau bija launaga, un galvenie dievvārdi sen pabeigti. Svētki tuvojās beigām.
Netālajos krūmos gaidīja ciema jaunekļi, lai pavadītu meitenes uz mājām. Klostera baznīcā vīriešus neielaida.
Pēkšņi laupītāji, kā no zemes izlīduši, ielenca puišu baru, nevienam neļaudami bēgt. Visus sasēja, lai nekas netiktu paziņots.
64. nodaļa MEITU LAUPĪŠANA
Nedomājiet pretoties, es esmu Lips Tulians! — Zārbergs uzkliedza, zinādams, ka Lipa Tuliana vārds visiem iedveš bailes.
Zārbergs, uz klosteri rādīdams, laupītājiem stāstīja, ka tur esot sapulcējušās skaistākās bohēmiešu meitas, lai nu ņemot ciet pēc savas patikas.
Tas divreiz nebija jāsaka. Kā ūdens, no kalniem gāzdamies, visu applūdina, tā laupītāji pa vaļējiem klostera vārtiem iedrāzās baznīcā.
Kliegdamas un vaimanādamas ciema meitenes skrēja cita pār citu, meklēdamas glābiņu.
Sirmā klostera priekšniece, augstu pacēlusi krustā sistā Pestītāja tēlu, svinīgi gāja laupītājiem pretī, bet tie neģēlīgi lādējās un zaimoja, kā laikam pats velns neuzdrošinātos.
Raudošās meitenes tie gūstīja, raudami aiz matu pīnēm; Zārbergs bija aizliedzis aizskart mūķenes, tādēļ tās lika mierā.
Klostera priekšniece sirsnīgi lūdza Dievu, bet elles un sātana kalpi gavilēja un, visu izsmiedami, strādāja nekrietnos darbus.
Nolaupītajām meitenēm sasēja rokas, izvilka viņas baznīcas laukumā un stingri apsargāja, kamēr gūstīja pārējās. Pēc Zārberga pavēles vajadzēja sagūstīt vairāk meiteņu, nekā bija laupītāju.
Klostera priekšniece vairs nespēja savaldīties. Krustu rokā turēdama, viņa nostājās Zārbergam pretī, domādama, ka tas ir Lips Tulians.
Lip Tulian, esmu dzirdējusi, ka jūs vienīgi bagātos aplaupot, bet nabadzīgos un apspiestos žēlojot. Vai tad jūs tik dziļi esat grimis, ka strādājat šādus nedzirdētus kauna darbus?
Zārbergs neatbildēja. Viņš labi zināja, ka Lips Tulians to nekad neatļautu. Nespēdams ilģāk klausīties klostera priekšnieces runā, tas uzkliedza, lai viņa rimstas, ja negrib pati iekulties ķezā.
Vairāk nekā trīsdesmit skaistākās ciema meitenes bija nolaupītas, meitu mātes pārmācītas ar šauteņu resga]iem. Zārbergs pavēlēja atnest maisus, laupīt zeltu un sudraba svečturus, kausus un altāra piederumus un bāzt to visu maisos.
Uz altāra stāvēja liels krusts. Tas bija ļoti smags. Kāds laupītājs negribēja to atstāt un, nevarēdams labi saņemt, apgāza. Krucifikss gāzdamies uzkrita laupītājam uz. galvas. Šķīda asinis. Māņticīgie laupītāji atkāpās. Zārbergs pavēlēja līķi aizvākt, un lielo krustu neviens vairs neaiztika.
Tas ir Dieva sods. Drebiet, nelieši, jūs beigsities tāpat kā šis. Dievs neļaujas apsmieties! — klostera priekšniecē teica.
Laupītāji neuzdrošinājās turpināt bezdievīgo laupīšanu. Dieva soda bīdamies, tie steidzās projām.
Sirmā klostera priekšniece vēl sauca:
Tagad gan elle gavilē, bet ilgi elles kungs nedabūs priecāties par savu uzvaru. Ar pravieša acīm es redzu dienu, kad jūsu galvas kritīs no bendes cirvja. Lāsts jums, jūs beidzamie nelieši!
Kāds laupītājs paķēra pistoli un gribēja šaut, bet Zārbergs vairs nevarēja rimties un dzina visus, cik vien iespējams ātri, steigties projām.
Ar salaupītajām mantām un meitenēm tie devās uz savām meža paslēptuvēm, priecādamies par gaidāmo uzdzīvi.
65. nodaļa SĀNCENSE
Virsnieks nāk! Virsnieks ir klāt! Biedri, iesim ārā apsveikt Lipu Tulianu!
Tā kāds laupītājs iesaucās meža dzirnavās un izskrēja pagalmā.
Garais Zamuels, visu nakti dežūrējis un nupat kā apgūlies, acumirklī bija kājās un izskrēja virsniekam pretī.
Lips Tulians iejāja pagalmā, Hedvigu klēpī turēdams. Viņam sekoja abas zemnieku meitenes uz saviem zirgiem.
Lai dzīvo virsnieks, mūsu virsnieks lai dzīvo! — visi sauca.
Augšā pie loga stāvēja Guste, brīnīdamās, ka Hedviga dzīva.
Jā, viņa ir dzīva! Izglābusies, pateicoties kādam brīnumam.
Guste stāvēja kā pārakmeņojusies.
Mīlas dzēriens… — viņa murmināja. — Vēl viss nav zudis. Lips Tulians tomēr būs mans, un viņa… viņai jāmirst!
Kur Vitorfs? — virsnieks iesaucās.
Viņš arvien vēl meklē' Elzbeti, — Zamuels atbildēja. — Bet man kas svarīgs jāpaziņo. Zārbergs esot apmeties Greifensteinā un paspējis jau aplaupīt Tarantas mācītāju. Un, kas visļaunāk, tas viss iet uz mūsu rēķina. Zārbergs visur uzdodoties par Lipu Tulianu!
Vadoņa seja apmācās.
Gan es šim nelietim atmaksāšu, — viņš drūmi teica. — Es …
Viņš apklusa, jo Hedviga paskatījās uz viņu.
Zamuels vēl gribēja ko ziņot, bet atlika uz vēlāku laiku. Lips Tulians uzdeva Zamuelam gādāt par abām meitenēm, lai neviens tās neaiztiktu. Zamuels ar prieku apņēmās visu izpildīt.
Lips Tulians uzveda Hedvigu augšistabā un apsēdināja uz dīvāna. Viņš jutās priecīgs un līksms, ka pēc tik daudz ciešanām tomēr ieguvis savu mīļo meiteni. Bet Hedviga, kaut arī neizsakāmi mīlēja Lipu Tulianu un ļāvās viņa skūpstiem, tomēr vairījās tam piederēt visa.
Guste, aiz durvīm klausīdamās, bija dzirdējusi viņu mīlas vārdus. Viņa tik tikko paspēja aizbēgt, kad Lips Tulians devās laukā un aizsteidzās tai garām. Mīļoto cilvēku tik līksmu un laimīgu redzot, viņai kļuva viegli ap sirdi. Zināms, ka Hedviga nav viņam stāstījusi, kurš to iegrūdis pilsētas grāvī, vai arī grūdēju nepazīst. Un tādēļ var rīkoties tālāk. Viņa atkal devās pie durvīm un sāka skatīties pa atslēgas caurumu.
O, "kā es ienīstu Hedvigu! "Viņa ir skaista, jā, tas man ar skaudību jāatzīst, ka viņa daudz skaistāka par mani. Bet viņa nedrīkst man atņemt Lipu Tulianu! Tam jākļūst manam! Viņai jāmirst. Burvības dzēriens man palīdzēs iegūt Lipa Tuliana mīlu!
Lips Tulians stāvēja pagalmā, un garais Zamuels tam stāstīja, kā viņi saņēmuši jauno Freidenbergu līdz ar diviem sulaiņiem un atsvabinājuši Gusti.
Tu esi labi darījis. Apsargājiet viņu labi! So izvirtušo meitu mednieku mēs atlaidīsim pret lielu atpirkšanās naudu! — Lips Tulians atbildēja.
Zamuels pabrīnījās, jo viņš bija domājis, ka Lips Tulians gūsteknim piespriedīs nāvessodu. Bet vadonis acīmredzot bija pārāk laimīgs, lai būtu tik bargs.
Pēc tam Lips Tulians pavēlēja Zamuelam ar divdesmit vīriem doties uz Greifensteinu un izdzīt Zārbergu. Bet, ja vien iespējams, asinis neizliet. Gūstekņus lika atvest šurp, bet, ja neizdotos, Zamuelam pašam ar viņiem jātiek galā.
Zamuels atkal brīnījās, jo viņš bija pārliecināts, ka Lips Tulians
pats ies izrēķināties ar neliešiem. Bet kādēļ viņš to nedara, Zamuels nejautāja. Viņš paklausīja vadonim un taisījās ceļā.
Guste pa logu skatījās uz Lipu Tulianu un vēlreiz apņēmās viņu iegūt, kaut vai būtu jāriskē ar dzīvību.
66. nodaļa ČIGĀNU ATRIEBĪBAS ZVĒRESTS
Pa šauro, līkumaino taku Varkalnu mežos gāja divi savādi cilvēki. Pirmais bija gadus četrdesmit vecs vīrietis, otra jauna, ļoti skaista meitene. Tie bija kareivis Kilians un Lida.
Ar lielām grūtībām viņiem bija izdevies izbēgt no cietuma, un tagad tie varēja uzelpot vieglāk.
Lida pieķērās savam pavadonim pie rokas un sirsnīgi pateicas goda un dzīvības glābējam. Kilians iebilda, ka viņš to darījis labprāt un gribējis Bitelam izjaukt neķītro plānu. Lida vēlreiz pateicās un solījās viņam visu mūžu būt pateicīga.
Krūmos nobrīkšķēja. Viņi ieraudzīja divus čigānus.
Tā, tā, — Kilians teica. — Neņemiet ļaunā, jaunkundz, tie nav mani draugi.
Meitene izbrīnījusies viņu uzlūkoja.
Un tomēr jūs mani atsvabinājāt?
Jā. Tādēļ, ka es neticu, ka jūs esat čigāniete.
Lida brīnījās.
Es lai nebūtu čigāniete? Kā jūs nācāt uz tādām domām?
Kilians neatbildēja, jo krūmi atkal iebrikšķējās. Čigāni acīm-
redzot~viņiem sekoja. Lida pagriezās un iesaucās:
Kremo!
Jā, tas esmu es, — čigāns atsaucās. — Lida, es tas esmu, kas tevi mīl kā savu dvēseli. Kā tu te nokļuvi? Es domāju, ka tu vēl esi Prāgas cietumā un gribēju ar savu biedru doties turp.
Lida vērīgi viņos skatījās.
Viņi bija ļoti satraukti. Kremo biedra roka karājās kaklā. No apsēja pilēja asinis.
Kādi jūs izskatāties! Jūs esat kāvušies? — Lida jautāja.
Zināms, — Kremo paskaidroja. — Lips Tulians ielavījās mūsu nometnē. Mēs bijām spiesti viņu aizdzīt, bet viņš atriebdamies kāva mūs un dedzināja. Tagad mums no Saksijas jāpazūd, citādi viņš mūs visus iznīcinās!
Lida klausījās.
Bet nāks diena, — Kremo turpināja. — Kad mēs Lipam Tulianam briesmīgi atriebsimies… — Viņš gribēja vēl ko teikt, bet Lida čigāniski sacīja:
Kremo, tu melo. Lips Tulians to nekad nedarīs. Viņš gan ir laupītāju vadonis, bet viņam ir godīga sirds, un tādus kauna darbus Šis vīrs nekad nedarīs. Ja esat sastrīdējušies, tad vainīgie bijuši čigāni, par to es esmu pārliecināta.
Kremo iedegās dusmās, bet savaldījies teica:
Tu esi atsvabināta. Nu labi, pateicies viņam un nāc man tūliņ līdzi! Mūsu ļaudis jau aizgājuši pār robežu meklēt citu dzīvesvietu.
Lida atkāpās, iesaukdamās:
Tev es līdzi neiešu!
Nē? Un kādēļ? Vai tu nezini, ka cilts māte tevi izvēlējusies man par sievu?
To es zinu.
Nu, tādēļ — nāc!
Nē, nekad! Tu man esi pretīgs. Un es nicinu visus čigānus!
Tev jānāk man līdzi! — Kremo pārskaities kliedza.
Lida pagrieza viņam muguru, devās pretī Kilianam un teica, ka neies uz nometni, iekams nebūs runājusi ar Lipu Tulianu. Un, ja čigāni būs uzvedušies negodīgi, tad savu mūžu vairs pie viņiem neatgriezīsies.
Kremo kā tīģeris sataisījās uz lēcienu, bet Kilians aizstājās Lidai priekšā un, pēc zobena tverdams, iesaucās:
Tagad arī es kādu vārdu teikšu! Jūs, brūnie nelieši, sargieties! Kaut arī no jūsu žargona ne velna nesaprotu, es tomēr redzu, ka jūs ar varu gribat meiteni paņemt līdzi. Bet tas nu gan jums neizdosies, tik tiešām, ka es saucos Kilians Ērlihs!
Viņa ir mana! — Kremo šņāca.
To katrs var teikt, — Kļlians iebilda un izrāva zobenu, jo pamanīja čigāna rokā nazi. — Ā, jūs durt gribat! Nu, gan es tikšu ar jums galā! Parādieties tikai!
Kremo biedrs atkāpās, bet Kremo kā traks ar paceltu nazi metās Kilianam virsū iekliegdamies:
Mirsti, tu, vācu suns!
Kilians negaidīja, bet cirta ar zobenu čigānam pa kreiso plecu tā, ka asinis šķīda.
Ja otrreiz vēl skriesi! nocirtīšu galvu! — Kilians teica.
Kremo, redzēdams, ka vairāk neko nespēj izdarīt, iztālēm sauca:
Ej vien, Lida, ej šim nelietim līdzi, kas tevi aizstāvēja! Bet es… es visiem čigānu dieviem zvēru, ka agrāk nerimšos, kamēr savu dunci nebūšu viņa krūtīs iegrūdis! Pie viņa līķa es tevi saņemšu un, ja tad tu man nenāksi līdzi, tad, Lida, es atriebšos tev pašai! f
Kremo iebēga mežā. Kilians gribēja doties pakaļ, bet Uida nelaida, ieteikdama pārdomāt; jo viņa zināja, ka čigāni patiesi grib atriebties. Kilians apdomājās un saprata bīstamo stāvokli. Viņš bēdājās, nezinādams, kurp griezties. Lida gan zināja meža dzirnavas, bet neuzdrošinājās Kilianu turp vest.
Es gan zinu kādu vietu, kur mēs abi būtu drošībā! — Kilians •teica.
Kuru vietu jūs domājat?
Kenigsteinas cietoksnī stipri vīri arvien vajadzīgi.
Nu tad iesim turp, — Lida teica.
Hm … jaunkundz, tā ir tāda lieta, kur vajadzīga nauda… un man tās nav!
Par to es gādāšu. Nauda man ir drēbēs paslēpta, un es esmu priecīga, ka varu jums palīdzēt. Es palikšu pie jums kā jūsu meita, līdz redzēsim, kā mans liktenis grozīsies.
Tās ir labas domas, jaunkundz. Un es gādāšu par to, lai jūs neviens neaiztiek.
Lida kļuva domīga. Viņai kā Kiliana meitai taču varētu uzmākties kāds oficieris vai ierēdnis. Bet Kilians viņu mierināja, teikdams, ka tur esot komendants — ģenerālis fon Kijaus, kas neciešot un neatļaujot nekādas vieglprātības.
Lida apmierinājās.
Viņi soļoja pa meža taku uz priekšu; Lida cieši piespiedusies Kilianam, kas, zobenu rokā turēdams, neatlaidīgi skatījās uz krūmiem. Uzmanība bija vietā, jo krūmi brīžam iebrikšķējās. Tur bija čigāni, kas kā as-inssuņi sekoja Lidai un Kilianam.
Vai Kilianam ar Lidu izdosies sasniegt Kenigsteinas cietoksni?
67. nodaļa KARAĻA APMEKLĒJUMS
Pilnicas pilī starp Venus tempļa zaļumiem un strūklakām sēdēja skaistā grāfiene Kozela un pārvērstu seju plucināja kādu dārgu lakatu. Turpat stāvēja Kaspars, kāri skatīdamies uz viņas daiļo, "nevīžīgi ģērbto augumu.
Hilda tam nepiegrieza vērību. Kaspars viņai šķita akls vergs, un viņa nezināja, ka zem suniskās padevības slēpjas briesmīga kaislība.
Viņa pacēla galvu.
Tātad karalis nāks … Vai tiešām? Nemaz negribas ticēt!
Tā ir patiesība, ekselence. Zviedru karalis divās cīņās uzvarēja, un mūsu valdnieks vēl vēlas dabūt no Saksijas naudu un kareivjus!
Hilda dusmās uzsita kāju uz grīdas un uzbudināta iesaucās:
Tieši tagad, kad esmu nolēmusi uzmeklēt Filipu!
Tas tiešām ir nepatīkami, — Kaspars teica.
Vai kūrfirsts te ilgi uzkavēsies? — Hilda jautāja. .
Nezinu pateikt, ekselence, bet iespējams, ka vienu vai divas nedēļas.
Nejēdzīgi! Viņš lūgs, lai to pavadu uz Varšavu. Nu, gan jau es pratīšu ta atrunaties, ka viņam neradīsies nekādas aizdomas. Ak jā, bet — laiks!
Viņa-augstība var ierasties kuru katru acumirkli, — Kaspars nedroši aizrādīja.
Vienalga, es tomēr šo lietu izvedīšu līdz galam. Bet tagad, Kaspar, es viena iešu uz pili. Kad ierodas karalis, neaizmirsti pateikt, ka esmu nevesela. Man jābūt uzmanīgai, lai tam aizbraucot nerastos aizdomas!
Hilda izgāja. Kaspars zemu palocījās un pavadīja to ar kaislu skatu.
Kaš gan norisinājās sulaiņa dvēselē? Viņš prata klusēt un nekad neatklāja savu noslēpumu. Pamazām viņš tuvojās savam mērķim — Hildai, kuru vēlējās kādreiz iegūt.
Kādi rati piebrauca pie Venus tempļa.
Kaspars dzirdēja virsnieku apsveikumus.
Tad atvērās vārti un ienāca Augusts Stiprais virsnieka tērpā — apputējis, sakarsis un manāmi uztraukts.
Kaspars zemu palocījās.
Kur grāfiene? — valdnieks jautāja.
Majestāte, viņa atrodas pilī. Viņas ekselence nejūtas vesela.
Vai grāfiene nopietni saslimusi?
Nē, augstība. Esmu pārliecināts, ka viņas ekselence augsto viesi priecīgi saņems.
Ak, mana Hilda, kā es ilgojos pēc tevis! Es esmu tik noguris …
Viņš apstājās, jo atcerējās zelta taisītāju, kas turpat apakšā strādāja. Termiņš jau bija beidzies. Zeltam vajadzēja būt gatavam. Un tagad karalim apsolītais zelts bija ļoti nepieciešams.
Viņš pavēlēja Kasparam gaidīt, bet pats devās lejā uz laboratoriju.
Tur stāvēja zelta taisītājs, nosvīdis un bāls.
No ugunskura lēkāja dzirksteles, un sārtās plīvojošās liesmas apgaismoja visu laboratoriju. Karstums bija tik liels, ka ienācējs tikko spēja elpot.
Majestāte!… — Betgers stostījās un slepus palūkojās uz durvīm, aiz kurām gulēja viņa aizmidzinātās gūsteknes.
Nu! — valdnieks iesaucās, — Vai būs? Termiņš jau sen pagājis! Kur atrodas spīdošie zelta blāķi? Man tie vajadzīgi!
Betgers stāvēja kā sālsstabs.
Nu, kur ir zelts? Vai aiz tām durvīm?
Betgers kļuva vēl bālāks.
Nē, majestāte. Tanī telpā atrodas tikai manas nepieciešamās lietas. Man atgadījās nelaime. Pārsprāga katliņš, kad virums gandrīz jau bija gatavs. Tādēļ es nevarēju pagatavot gudrības akmeni.
Valdnieka piere aptumšojās.
Betger, tu laikam domā mani aiz deguna vazāt?
Ak, majestāte, nekad neesmu gribējis savu žēlīgo labdari mānīt!
Ha, jūs baidāties!
Majestāt!
Klusu! Pasakiet, kurā dienā es varēšu saņemt zeltu?
Pēc dažām nedēļām, majestāte! — Betgers nedroši sacīja.
Ak tā, jums laikam šķiet, ka par gaidīšanu es priecājos. Man vajadzīgs zelts, jo karš ar zviedriem aprij pasakinas summas.
Es zinu, bet . . .
Nekādu bet! Betger, vai esat jau aizmirsis barona Kleten- berga likteni? Ari viņš man apsolīja zelta kaudzes, bet izrādījās viltnieks. Vai jūs zināt Kenigsteinas cietoksni?
Kurš gan nezina šo vareno cietoksni?
Tur augstu virs Elbas rēgojas kāda klints — Karaļa deguns. Uz> šīs klints zem bendes cirvja noripoja barona Kletenberga galva. Betger, vai jums patīk jūsu priekšgājēja liktenis?
Nē, nē, majestāte! Esmu pārliecināts, ka pēc dažām nedēļām izgatavošu zāles. Redziet, tur vēl mētājas trauka atliekas, kas radās katliņam pārsprāgstot ar pērkona troksni.
Betger, Betger, apdomājiet! Tā ir jūsu laime, ka esat man labi ieteikts. Bet, ja pēc viena mēneša jūs savu solījumu nepildīsit, tad jums būs jāiepazīstas ar bendes cirvi Kenigsteinā!
Tad valdnieks pagriezās un stingriem soļiem izgāja no laboratorijas.
Kūrfirsts Augusts lēnām soļoja pa grezno Pilnicas dārzu un iegriezās pilī.
Viņš zināja, ka viņa mīļā Hilda saslimusi. Bet viņš bija cerējis to atrast spirgtu, veselu un mīļi patērzēt.
Ātri uzskrējis pa marmora kāpnēm, viņš iegāja grāfienes istabās.
Vai tā nav Fleminga balss? Tiešām, tas ir mans ministrs. Kāda viņam darīšana ar Hildu? — viņš uztraucies domāja.
Karaļa seja apmācās, bet, izlikdamies mierīgs, viņš iegāja grāfienes buduārā.
Tur stāvēja Flemings un kaisli raudzījās Hildā, kas ērti izstiepusies gulēja uz dīvāna.
Balts zīda mētelis apsedza Hildas puskailo ķermeni, un Flemings nevarēja beigt viņā skatīties. Viņš bija tikko ienācis un tādēļ, valdnieku ieraugot, tam uzmācās lielas dusmas.
Majestāt! — viņš iesaucās gluži tāpat kā Betgers laboratorijā.
Jā, te es esmu! Bet ko jūs te Pilnicā meklējat, Fleming? Gribu dzirdēt tuvāku paskaidrojumu.
Flemings noskūpstīja karaļa roku.
Runājiet! — karalis nepacietīgi iesaucās.
Lūdzu, piedodiet, es gribēju Drēzdenē sagaidīt majestāti, jo pēc kurjera ziņojuma mēs gaidījām majestāti rīt. .
Jā, jā, atceļoju ātrāk. Bet pasakiet, kas jums darāms Punicā?
Es Drēzdenē saņēmu ziņu, ka grāfiene Kozela saslimusi. Es uzskatīju par savu pienākumu ievākt tuvākas ziņas un tūliņ steidzos uz Pilnicu.
Karalis nomierinājās.
— Labi, ejiet, Fleming, atstājiet mūs vienus!
Bet Flemings palika mierīgi stāvot.
Kas tad jums vēl sakāms? — karalis dusmīgi jautāja.
Jāpārspriež kāda svarīga lieta, un to drīkst dzirdēt ari viņas ekselence, — Flemings aukstasinīgi atbildēja.
Tā, kāda lieta tad varētu interesēt grāfieni?
Runa ir par bīstamo laupītāju vadoni Lipu Tulianu.
Hilda uzlēca kājās.
Flemings šo kustību saprata, bet karalis to neievēroja.
Uzgaidiet mani, es jūs drīz saukšu. Bet tagad ejiet!
Karalis pamāja ar roku, un Flemings izgāja.
Kad Flemings bija izgājis, karalis^ piesteidzās pie Hildas un, viņu maigi glāstīdams, stāstīja, cik ļoti uztraucies par viņas slimību. Bet tagad viņš priecājoties, jo slimība esot pārgājusi, un viņa ziedot kā skaistākā roze.
Bet Hilda apgalvoja, ka tiešām nejūtoties vesela. Varbūt tas esot no lielā karstuma, jo kauli esot kā ar svinu pielieti.
Valdnieks uztraucās. Viņš sirsnīgi mīlēja Hildu un bija aizgrābts no viņas daiļuma.
Es tūliņ no Drēzdenes atsaukšu labākos ārstus. Kāpēc tu nesauc ārstu? Es taču esmu pavēlējis izpildīt katru tavu vēlēšanos!
Es pateicos par tavu labo sirdi! — viņa mīļi čukstēja, lai gan viņas domas kavējās tālumā.
Viņa saprata, ka arī Fleiniņgs kāro iegūt viņas labvēlību. Bet tas virfu neinteresēja. Viņas domas šķetinājās vienīgi ap Lipu Tulianu.
Hilda mēmi padevās valdnieka glāstiem. Viņš šo aukstumu attaisnoja, iedomādamies, ka vainīga viņas slimība.
Hilda piecēlās. Viņa vēlējās no Fleminga dzirdēt ziņas par bīstamo laupītāju vadoni Lipu Tulianu. Tādēļ viņa mudināja karali doties lejā, lai pārspriestu jaunos notikumus.
68. n o d a ļ a PUDELĪTE AR MIROŅGALVU
Es vairs nespēju dzīvot. Mana sirds asiņo, kad redzu viņus tik laimīgus, tik mīļi runājot. Es nevaru to paciest, es nobeigšos. Ak, šīs mīlas mokas, nebeidzamās sāpes un greizsirdība! Mana dzīve ir kļuvusi par elli, un es lēnām iznīkstu, mani nonāvē dziļās sirdsr sāpes, — Guste izmisusi žēlojās.
Viņas sāpes un greizsirdība bija tik lielas, ka tā gandrīz zaudēja prātu.
Lips Tulians vēl nekad nebija redzēts tik laimīgs, priecīgs un laipns.
Guste drebēja aiz uzbudinājuma un atcerējās, ka viņai ir zāļu pudelīte ar miroņgalvu, kuras saturs uz visiem laikiem iemidzinās ienīsto Hedvigu. Viņa apņēmās izdevīgā brīdī to izdarīt bez žēlastības, lai gan Hedviga bija laba kā eņģelis.
Viņa paņēma zāļu pudelīti un uzmanīgi aplūkoja to. Jau šodien viņa gribēja pastrādāt noziedzīgo darbu.
Dzirnavu pagalmā ļaužu pulkā stāvēja Lips Tulians. Garais Zamuels tam paziņoja, ka Zārbergs Greifensteinu atstājis un pārgājis Bohēmijas robežu.
Sī ziņa Lipu Tulianu nomierināja, bet viņš apsolīja Zārbergam kādreiz asiņaini ^atriebties par viņa nekaunīgo rīcību.
Tagad mus gaida citi darbi. Mfrms jāiznīcina Freidenberga, šī nolādētā pils, kur daudzas meitenes padarītas nelaimīgas. Atņemsim mantas, ko šis necilvēks no saviem apakšniekiem ievilcis. Degošā pils būs kā lāpa, kas visiem neliešiem sludinās — tā soda Lips Tulians!
Hedviga staigāja zemnieces apģērbā un izskatījās vēl daiļāka un mīlīgāka.
Viņa raudāja, kad dzirdēja Lipa Tuliana pavēles.
Lips Tulians to mīļi mierināja un paskaidroja, ka citādi nevarot rīkoties, jo esot apgānīts ar neizdzēšamu kauna zīmi un izstumts no cilvēku sabiedrības.
Hedviga klusēja, zinādama, ka vārdi nelīdzēs, jo viņš savu zvērestu nelauzīs. Viņa apņēmās, cik vien iespējams, atvieglināt to gūstekņu likteni, kas kristu Lipa Tuliana rokās. Lai tie arī nezin ko būtu nodarījuši, viņas dēļ Lips Tulians tos saudzēs.
Viss bija sagatavots, un Lips Tulians ar savu bandu devās uz Freidenbergu.
Hedviga klusi lūdza Dievu, lai tas mīkstina viņa sirdi. Smagi nopūzdamās, tā iegāja savā dzīvoklī.
Guste slepeni gāja līdzi. Drēbēs viņa bija paslēpusi zāļu pudelīti. Viņa uzmanīgi iegāja Hedvigas guļamistabā. Tur stāvēja kristāla ūdens karafe, no kuras viņa mēdza dzert.
Ar kaķa veiklību Guste ielēja pusi no pudelītes satura karafē. — Nāves dzira, — Guste murmināja un aizsteidzās prom.
69. nodaļa KENIGSTEINAS CIETOKSNĪ
Stāvā klintī, augstu pār Elbas viļņiem pacēlās Kenigsteinas cietokšņa drūmie mūri. Pat spožie saules stari nespēja izkliedēt cietokšņa drūmo iespaidu.
Augšup pa stāvo taciņu kāpa divi noguruši ceļinieki — Kilians un Lida. Kilians, sviedrus slaucīdams, iesaucās:
Paldies Dievam, beidzot esam drošībā. Es biju pārliecināts, ka nespēsim izbēgt no čigānu dunča. Lūk, tur pie klints sienas abi vēl stāv!
Mums jāuzmanās. Viņi katrā ziņā mēģinās mums atriebties, kaut gan cietoksnī tie nedrīkst rādīties. Bet tagad padomāsim par nākotni. Tu būsi mans tēvs, bet es tava meita, — Lida sacīja.
Labi, mans bērns, dzīvosim. Gan Dievs mums palīdzēs, — Kilians atbildēja.
Kurp iedams? — sardzes kareivis iesaucās.
Uz cietoksni, — Kilians atteica.
Ko jūs vēlaties?
Gribu dabūt kādu darbu. Man ir labas apliecības.
— Tā. Bet visas vietas ir aizņemtas. Ja ģenerālis atļauj, tad varat kādu vietu nopirkt.
Tieši to es vēlos! — Kilians iesaucās.
Nu tad piesakieties pie vārtu sarga! — kareivis pamācīja.
Kilians ar Lidu turpināja ceļu.
Viņi pārgāja pār uzvelkamo tiltu un sasniedza sarga māju.
Tur stāvēja sargs un mēmi norādīja, lai ieiet sarga mājā. Kilians iegāja piesmēķētā telpā. To uzrunāja kāds resns kaprālis. Kilians tam izstāstīja savu vajadzību.
Oho! — melnbārdis iesaucās. — Kas tā par meiteni?
Mana meita, — Kilians atbildēja.
A, skaista meitene! Panāc šurp, mazā, noskūpsti , mani!
Neaiztieciet manu meiteni! — Kiiians iesaucās.
Kas? Ko? — kaprālis iekliedzās. — Tu vari priecāties, ka tev vietu izgādāju. Un tādēļ, skuķēn, panāc šurp, tev jāsamaksā.
Lida atkāpās. Bet kaprālis saķēra viņas roku. Izcēlās troksnis.
Pēkšņi atsprāga durvis un ienāca cietokšņa komendants fon Kijaus.
Kas tad tas! Vai te ir vieta trakošanai?! Un jūs, kaprāl, jūs ķerstāt meiteni, kad jums vajadzētu aprāt kareivjus. Tur jau pērkonam deviņdesmit deviņas reizes jāsper!
Tad ģenerālis atgādināja kaprālim un kareivjiem stingros dienesta pienākumus.
Tagad zināt, kā jāizturas. Sargieties! Jūs sagaida arests. Un nu vairāk ne vārda!
Kilians ar Lidu klusēdami klausījās.
Ģenerālis fon Kijaus tos ieveda blakustelpā un pateica, ka vārtu sargs tam izstāstījis viņu vajadzību. Pašreiz esot vajadzīgs cietuma sargs.
Ģenerālis tos aizveda pār vairākiem uzvelkamiem tiltiem un drūmiem cietokšņa pagalmiem. Beidzot komandants apstājās un ar savām ērgļa acīm uzlūkoja Kilianu. Sis skats iegrima dvēseles dziļumos.
Kilians gatavojās parādīt savas apliecības.
Lai paliek! — ģenerālis teica. — Liecības es neievēroju, man vajadzīgs labs, uzticams cilvēks. Un tu pēc tāda izskaties. Kur tu kalpoji pēdējā laikā?
Prāgas cietumā, jūsu ekselence.
Oho, kā dzird, tur briesmu lietas notiekot. Tur, laikam, nevienu nesaņem ar glazē cimdiem. Nu, labi, man vajadzīgs cietumsargs Turku tornim. Tur kāda vieta ir brīva. To sauc arī par Bada torni, jo tur viens otrs liels nelietis sēdējis. Vai tu vēlies šo vietu pieņemt?
Jā gan, ekselence.
Nu, tad tā lieta darīta. Tornī jums ierādīs divas istabiņas; tava meita varēs vadīt saimniecību. Virsuzraugs tevi ievedīs amatā, un tad esi krietns, godīgs un kārtīgi pildi savu dienestu.
Lūdzu, ekselence, manas apliecības.
Nekavē mani ar tādiem smērējumiem. Lai velns parauj to, kas izdomājis rakstīšanu. Man jau diezgan jānomocās kancelejā ar parakstiem. Bet labi. Tu būsi godīgs, to es nolasu no tavām acīm.
Ekselence būs ar mani apmierināts, — Kilians piemetināja.
Un tā mazā ir tava meita, — ģenerālis sacīja. — Atceries manu padomu. Uzmani labi savu meitu, jo virsnieki nežēlo skaista.s meitenes. Es nevaru visur klāt būt. Skaistas meitenes ir stingri jāsargā.
To es darīšu, ekselence.
Jā, bet virsnieki ir diezgan viltīgi. Kenigsteinas cietoksnis ir labošanas iestāde palaidnīgiem jaunekļiem. Tādēļ mani virsnieki nav labie, un es vēlreiz tev saku: — Kilian, uzmani savu meitu. Tāds skaists bērns nedrīkst krist kaunā.
Tad ģenerālis aizgāja.
Kilians šaubīgi uzlūkoja Lidu.
Bet tā saprata viņa domas un ātri izvilka kādu mazu, asu, ņieburā paslēptu duncīti un, to parādījusi, sacīja:
— Pret čigāniem biju bezspēcīga, bet pret cietokšņa virsniekiem ar to varēšu aizsargāties!
Kilians klusēja. Sirds bija smaga, it kā ļaunu paredzot.
70. nodaļa NEĢĒĻU GAVILES
Varkalnu augstumos, vientuļajā meža muižā, līksmoja un žūpoja Zārbergs ar savu bandu, jo tikko bija pārnākuši rio klostera aplaupīšanas.
Nolaupītās meitenes apraudāja savu bēdīgo likteni.
Nelaimīgās jaunavas.vairs negatavojās uz bēgšanu, kā pirmajās dienās. Kauns viņām neļāva vairs atgriezties ciemā, un savā izmisumā tās nolēma palikt pie laupītājiem. Lai drīzāk aizmirstu notikušo, viņas līksmoja līdz.
Tā bija pagājušas vairākas dienas. Klostera dārgumi bija pārvērsti naudā.
Zārbergs priecājās, ka viņa darbus pierakstīja Lipam Tulianam.
Zārbergs ar kādu laupītāju sēdēja pie ugunskura un klausījās dzērāju troksnī.
Kā tev šķiet, vai tagad viņi būs apmierināti? — Zārbergs jautāja.
Protams, tik ilgi, kamēr būs nauda. Bez tam tie baidās no Lipa Tuliana atriebības!
Ha, ha, ha, ko nu par to vairs raizējies. Viņš tagad kā ietram- dīts briedis bēguļo. Es darīju labi, ka visur uzdevos par Lipu Tulianu. Tagad tam jābaidās no gūstītājiem, bet es varu smiet un līksmot.
Varbūt kādu laiku tā ies, Zārberg, bet jums gan vajadzēja labāk pazīt Lipu Tulianu. Viņš nekad neaizmirst savus ienaidniekus, un ja vēl dzirdēs, ka mēs strādājam viņa vārdā, nu —- tad kādā naktī mēs visi aizceļosim uz viņpasauli.
Lai velns to parauj! — Zārbergs ņurdēja.
Velns nu gan to neaiztiks, jo Lips Tulians spej arī velnam pavēlēt.
Klusu! — Zārbergs sadusmojies kliedza.
Vai zini, virsniek, es varētu padarīt Lipu Tulianu nekaitīgu, pat daļa no viņa ļaudīm pievienotos mums.
Kā tu to izdarītu?
Velns, man ir droša roka!
Nepļāpā! Viņš tūliņ tev ielaidīs lodi galvām
Tā ir mana darīšana.
Nu, kā tev patīk. Bet pārdomā labi!
Virsniek, es tiešām esmu apņēmies to aizraidīt no šīs pasaules!
Vai viens pats?
Nē, kāda skuķe man palīdzēs. Tā ir dūšīga meiča, ļoti kāra uz greznuma lietām. Ja tai kaut ko skaistu apsolīšu, tad viņa pašu velnu uzmeklēs.
Lieliski! — Zārbergs iesaucās. — Esmu ar mieru. Tu vari paņemt no laupījuma dažas skaistas rotas lietas. Bet izved visu līdz galam. Ja tu iznīcināsi Lipu Tulianu, tad būsi otrs virsnieks.
Laupītājs svēti apsolījās Zārbergam to visu izdarīt un iegāja namā.
Viņš pagaja garam žūpotajiem un, uzkāpis pa trepem, iegaja telpā, kur izlaidusies .gulēja kāda meitene.
Terēze, — viņš iesāka, — tu esi tik klusa; vai tev nemaz negribas palīksmoties?
Nē, tāda dzeršana man nav nekas, es gribu ko citu. Tu man ;ipsolīji skaistas rotas, bet solījumu neturi.
Tev taisnība, Terēze, bet skaties šurp!
Laupītājs izvilka no kabatas spožu brošu ar briljantiem.
Vai tā man? — meitene iesaucās.
Nu ja, tev, un bez tam vēl ļ-okas sprādze ar dimantiem, dārgs gredzens un kakla ķēde. Vispirms tev iedošu brošu, bet pārējās lielas tev vēl jānopelna.
Meitene uzlēca kājās aiz prieka un apkampa laupītāju.
Bet saki, mīļā, vai tu varētu kādu manu ienaidnieku aizgādāt ii/, viņpasauli, lai iegūtu šīs jaukās lietiņas?
Meiča gan šaubījās, bet iekāre uzvarēja sirdsapziņu.
To es darfšu! Lai viņš būtu, kas būdams, es tikšu ar viņu ļjalā. Tās rotas es gribu dabūt. Un skaistu apģērbu man arī vajag!
To visu tu dabūsi, Terēze, — visu!
Terēze piesprauda brošu un, spogulī skatīdamās, priecājās kā bērns. Viņa bija gatava darīt visu.
Un laupītājs apsolīja viņu ietērpt samtā un zīdā.
Nedaudz vēlāk tie jau atradās ceļā.
Zārbergs kādu gabaliņu devās līdz.
Lip Tulian, drošais virsniek, piesargies! Jauni negaisa mākoņi sabiezē pār tavu galvu, un kuru katru acumirkli no tiem var izšau- ties zibens.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālromānu ziņām
Trešā burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālromānu ziņām
Trešā burtnīca
71. n o d a ļ a JAUNS IENAIDNIEKS
Grāfam Flemingam bija ilgi jāgaida, līdz kūrfirsts iedomājās par viņu, un tas vēl vairāk apšķebināja viņa dūšu.
Pagaidi tik, skaistā grāfiene! — viņš murmināja. — Tagad Iii stāvi savas varas augstumos. Taču drīz tu vari valdniekam apnikt, un tad varēsi būt laimīga, ja es tev vēl sniegšu roku. Nu, pa- < ietības man netrūkst. Es varu gaidīt.
Viņš izdzirda soļus, un Augusts Stiprais, Hildas pavadīts, ienāca kristāla zālē.
Nu, grāf, kas jums ir uz sirds? — karalis jautāja.
Bet, majestāt, grāfiene . . .
Pag, viņa var dzirdēt visu, no viņas man nav nekādu noslēpumu! ^
Bet ir lietas, kuras valstij … valdībai…
Nav vajadzīgs, Fleming. Jūs zināt, ka es nemīlu tādu aplinkus Minēšanu. Sakiet skaidri, ko Lips Tulians atkal noziedzies?
Ak, majestāt, tas ir briesmīgi!
Nu, stāsti! Vai viņš Drēzdeni aizdedzinājis? Tas būtu briesmīgi.
Ak nē, to viņš neuzdrošinās, vismaz patlaban ne, bet viņš ap- prēkojies pret Dieva kalpu — izlaupījis Tarandas mācītāja māju, mocījis un spīdzinājis mācītāju pašu, viņa sievu un saimi.
Ko? — kūrfirsts sašutis iesaucās.
Ililda devās viņiem pretī, nikni skatīdamās uz ministru.
Tas nav tiesa, Lips Tulians to nav darījis! — tā iesaucās.
Tā ir, kā es saku, majestāt! — ministrs neatlaidās. — Viena pati laupītāju banda ir mūsu zemē, un Lips Tulians sāncensi arī necietīs, tātad viņš pats ir aplaupījis mācītāju.
Meli! — Hilda rūgti iesaucās.
Klusi, dārgā, — kūrfirsts teica. — Nudien, ja šis laupītājs lādas lietas pastrādājis, tad viņš uz vietas iznīcināms, kaut vai ve-
'ls karaspēks tam jāsūta pretī.
Visā šajā lietā nav ne kripatiņas patiesības, — Hilda turpināja.— Tādas baumas izlaistas, lai viņu pazudinātu.
Kūrfirsts uzlūkoja Hildu.
Dārgā, — viņš teica, — tas ir pareizi, esmu tev atļāvis šo bandītu apsargāt kā gūstekni, bet, ja viņš tādas neģēlības pastrādājis, tad mana atļauja vairs nav spēkā.
Es uzzināšu, cik šajā lietā ir patiesības, — Hilda iebilda.
- Lai paliek, Hilda, bet pasaki, kādēļ tu īsti interesējies par laupītāju vadoni?
Hilda uz šo jautājumu bija sagatavojusies.
Katram zināms, ka Lips Tulians saucas Filips fon Meng- steins, un grāfs Flemings man apliecināja, ka Mengsteini un Brok- dorfi ir tuvi radinieki, jo abas ģimenes cēlušās no dāņiem un ilgus gadus turējušās kopā. Vai tamdēļ kāds brīnums, ja es negribu, ka šis cilvēks iet postā?
Firsts sarauca pieri.
Tu labi runāji, Hilda, bet viņš jau vairs nav muižnieks; viņš ir izstumts no cilvēku sabiedrības. ;
Bet es atsaucos uz savām tiesībām, kādas man paredz dokuments!
Hilda nikni skatījās ministrā, un tas noprata viņas domas.
Tā nu, bez šaubām, bija viņa ienaidniece.
Flemings domāja, ja Hilda viņam nepadosies, tad jutīs, ko nozīmē būt par ministra ienaidnieku.
Hildai ne prātā nenāca, ka šajā acumirklī tika izšķirts viņas liktenis. Viņa jutās savas varas augstumos un apņēmās iespītēt ministram. Beidzot valdnieks pārtrauca klusumu:
Fleming, man tūliņ jābrauc atpakaļ uz Poliju, un jūs pa to laiku pārvaldīsit manu valsti.
Grāfs zemu palocījās, bet Hilda tikko valdīja dusmas.
Jūs pamatīgi izmeklējiet Lipa Tuliana nedarbu, — karalis turpināja, — un, ja viņš patiesi toreiz vadījis bandu — nekādas žēlastības vairs! Bet es ceru, ka šī ziņa nebūs patiesa, vai vismaz Lips Tulians pats nebūs piedalījies uzbrukumā. Šai gadījumā mans apsolījums grāfienei paliek spēkā, un laupītājs būs grāfienes gūsteknis, ja izdosies viņu saķert.
Flemings atkal palocījās, bet klusībā nodomāja izdarīt tā, lai tas pazūd.
Hilda bija neapdomīga. Viņa gribēja rotaļāties ar uguni.
Grāf Fleming, — tā ieminējās, — jūs laikam ļoti baidāties no Lipa Tuliana!
Ministrs tai uzmeta ļaunu skatu.
Kādēļ, ekselence? — viņš mehāniski vaicāja.
Hilda klusi iesmējās.
Nu, man arvien nāk prātā, kā jūs savā istabā karājāties, — viņam tam iečukstēja un steidzās karalim pakaļ, kurš jau atradās pie zāles durvīm.
Flemings palika viens ar paceltu dūri.
To viņa par velti nesacīja, — viņš saniknots noteica. — Bet tagad — sargies no manis, skaistā grāfiene. Kas ministru kaitina, iemanto briesmīgu ienaidnieku. So apsmieklu tu nožēlosi!
72. nodaļa SĀNCENSES ATRIEBĪBA
Nabaga Hedviga, kā viņa ilgojās, kā skuma! Filip, kādēļ tu aizgāji postīt Freidenbergu? Kad būsi atpakaļ? Varbūt pēc vairāk dienām, varbūt nemaz.
Baigi. Nemierīgi. Viņa ātri izģērbās, iekrita gultā, bet miegs nenāca. Atkal un atkal tā iedomāja mīļoto vīrieti tūkstošiem briesmu ielenktu. Nē, nevarēja gulēt! Viņa uzlēca no gultas. Krūtīs kaut kas dega kā briesmīgās slāpēs. Viņa ieraudzīja ūdens karafi. Varbūt dzestrais ūdens atveldzēs sakarsētās asinis. Tā slāpst! Viņa pielēja l'Jāzi, izdzēra, tad atkal iekrita gultā.
Ārā koku zaros šalca lēna vēsmiņa, un spirdzinošs vēsums i'eplū- ila pa vaļējo logu.
Hedviga gulēja. Bet savādi — tāds ledains aukstums staigaja pa visiem locekļiem. Būtu jāaiztaisa logs. Cik dīvaini! Viņa nemaz nevarēja pakustēties. Gribēja pacelt roku — saukt — kliegt,, bet — it neko nespēja. Viņa atkal-juta ledaino aukstumu no kājām virzāmies uz sirdi, kaut kas smags kā akmens māca visu būtni. Ne saukt, ne celties. Locekļi iestinguši kā ledū, acis metās tumšas, bet viņa vel spēja domāt. Tāds gurdenums nāca, tik smags un dziļš, un viņa juta, ka jāmirst. Klusu, nekustēdamās tā gulēja un pamazām, pamazām zuda apziņa. Dzirnavās valda pilnīgs nakts klusums. Jau stunda būs apkārt, kopš Hedviga iegājusi gultā.
«Vai dzēriens būs līdzējis?» Guste prātoja. Viņa bija novērojusi Hedvigas bezspēcīgo mocīšanos un tagad gribēja pārliecināties, kas noticis. Viegli kā kaķe piezagusies Hedvigas gultai, viņa aptaustīja gulētājas roku: tā bija auksta kā ledus. Hedviga bija beigusi elpot.
Mirusi, mirusi! Es pateicos tev, vecā zāļu sieva, tu savu lietu izdarīji — Hedvigas vairs nav, un nu — viņš būs mans!
Guste bailīgi apskatījās, vai kāds nav dzirdējis, ka viņa bijusi Hedvigas guļamistabā, jo tad varētu rasties aizdomas.
Viņa pamanīja sazāļoto karafi; to, zināms, tur nevarēja atstāt.
Pa logu nedrīkstēja izliet, tur arī varēja rasties'aizdomas. Tādēļ vislabāk paņemt līdzi un izliet kur citur. Viņa paņēma karafi un, Hedvigai vēlreiz acis uzmetusi, devās projām.
Koridorā viss bija klusu kā baznīcā, tik ūdens šļakstēja un burbuļoja. Guste gāja uz savu istabu. Pēkšņi viņu kāds sagrāba. Guste iekliedzās.
Klusi, rneiten, — vīrieša balss teica.
Laid vaļā!
Guste ieskatījās tam acīs un pazina. Tas bija Seneks, kas jau vairākas reizes bildinājis Gusti.
Ko jūs no manis gribat? — Guste iekaisa un mēģināja atsvabināties. Bet viņš to saturēja tik cieši, ka ne pakustēties nevarēja.
Gustiņ, netaisi troksni, es visu vakaru esmu jūs uzmanījis. Meiten, jūs tur iekšā kaut ko izdarījāt. Klusi.— neliedzies, Guste, jūs zināt, ka eš jau vigi tīkoju pēc jums, un tādēļ, jūs uzmanīdams, zinu daudz, ko citi nezina. Jūs divas reizes bijāt Hedvigas istabā. Ko jūs tur darījāt?
Guste uzelpoja vieglāk. Seneks tātad nav redzējis, ka viņa ielej karafē zāles, citādi jau viņš to būtu teicis.
Laidiet mani!
Ne prātā nenāk, — Šeneks atbild. — Tāds muļķis es neesmu, ka šo gadījumu laidīšu garām. Gustiņ, jūs strupi atraidījāt manu bildinājumu — vai tagad arī tāpat domājat darīt?
Guste vēlreiz mēģināja atsvabināties, bet Seneks bija ļoti stiprs; tas saturēja viņu kā dzelžos.
Laid vaļā, Senek, es kliegšu, un mans tēvs dzirdēs!
Jūs nekliegsit vis, jo jums ir iemesls būt klusai. Kā jums patiktu, ja es ietu tanī istabā apskatīties?
Iedrošinieties tik! — Guste atcirta.
Nu, vai to darīšu, vai ne, tas atkarājas no jums. A, kas jums tanī karafē?
Ūdens!
Tā-a, — Seneks neticīgi noņurdēja un izrāva karafi.
Atdod! — Guste kā bez prāta iesaucās.
Nē, es to paturēšu ķīlā.
Dodiet karafi — es došu zeltu! — Guste uzbudināta iesaucās.
Laupītājs smējās.
Nevis ar zeltu, bet mīlu jūs varat pirkt manu klusuciešanu. Ja šonakt nepaliksit ar mani, tad visu pat&ikšu virsniekam.
Nelietis!
Seneks to nedzirdēja.
Es lieku savu galvu ķīlā, — viņš turpināja, — ka tur pie Hedvigas kaut kas ir noticis, un šinī karafē nebūs ūdens vien. Nu, Gustiņ, kā ir, vai lai es visu pasaku Lipam Tulianam?
Nē, nē, jums jāklusē!
Labi, Gustiņ, es nekā neteikšu, ja jūs paliekat mana. Nepretojies, es protu izmantot gadījumu.
Guste palika kā bez jēgas, zinādama, ka ar savu godu vienīgi iespējams Senekam aizbāzt muti. Bet to viņa ne par ko negribēja atdot, jo viņu neviens vīrietis vēl nav aizskāris, un Lipam Tulianam jābūt pirmajam…
Viņai ienāca prātā, ka jāmēģina tikt vaļā ar viltu. Tamdēļ viņa Senekam lika priekšā pagaidīt citu nakti, jo patlaban viņa ne par ko nevarot mīlināties. Viņa gaidīšot to tepat koridora un atdošoties tam visa citu nakti.
Seneks viņu palaida vajā, un Guste tūliņ aizskrēja uz savu istabu, vēl iesaukdamās: «Rītvakar!», un aizslēdza durvis.
Seneks lēniem soļiem devās projām, paņemdams karafi līdz.
73. nodaļa FREIDENBERGAS PILI
Freidenbergas sulaiņi, velti izmeklējušies Elzbeti, atgriezās pilī. Te viņi saņēma vēsti, ka pilskungs nemaz nav pārnācis.
Tas bija neizprotami. Tika ziņots uz visām pusēm un izsūtīti meklētāji. Ka pilskungu būtu sagūstījuši laupītāji, nevienam ne prātā nenāca, tomēr par drošību bija gādāts, un pilī ievietoti liels skaits kareivju. Visi jutās droši, un kareivji dzīvoja zaļi, ēzdami un dzerdami.
Pils pārvaldnieks bija tāds pats nelietis un bezsirdis kā viņa kungs un nabaga zemniekus spaidīja bez žēlastības, atņemdams tiem visu beidzamo. Arī zemnieku meitām bija jābaidās no muižkunga — ja kāda tam iepatikās, viņš nelikās mierā, līdz ieguva to un pēc tam pameta negodā.
Tā izskatījās Freidenbergā.
Beidzamā nedēļā muižkungs bija dzīvojis trakāk kā jebkad.
Viņš neticēja, ka pilskungam būtu atgadījiēs kas ļauns, bet domāja, ka tas kādā vietā palicis atpūsties. Tas muižkungam patika, jo nu viņš pats bija tikpat kā pilskungs.
Bija agrs rīts.
Muižkungs, kas parasti mēdza gulēt ilgi, šodien jau sēdēja darba istabā, gaidīdams zemniekus ar naudu.
Viņš bija apņēmies izturēties bargi, prasīt un negaidīt ilgāk.
Sulainis ielaida kādu vecu sirmgalvi, kas turēja rokā mazu ādas maciņu. Muižkungs to saņēma bargi. Sirmgalvis lūdza, ka šoreiz gan visu nevarot samaksāt. Muižkungs, saņēmis naudu, atrada, ka trūkst desmit dālderu. Viņš uzlēca kājās kā traks aiz dusmām, bjava un draudēja. Bet tā kā pārējie maksātāji gaidīja un nebija laika, tad muižkungs uzkliedza:
Klausies, vecais, desmit dālderu trūkst! Ja tu man tos līdz paritam neatnesīsi, tad pārdošu tavu govi!
Žēlīgais Dievs — jūs tak, mīļais kungs, to nedarīsit!
Zināms, ka darīšu, — muižkungs atcirta un izgrūda veco pa durvīm, tā ka tas pakrita.
Muižkungs smējās pilnā kaklā, bet pārējie gaidītāji priekšnamā izteica savu nepatiku.
Kurš iedrošinās murkšķēt? — muižkungs kliedza. — Vēl viens vārds, un es atsaukšu kareivjus. Dabūsit pāris dienas torni pasēdēt!
Tas līdzēja. Visi apklusa.
Niu ienāca cits zemnieks. Tas samaksāja visu, taču kungs viņu tomēr izlamāja, jo citādi jau nebija ierasts.
Tā tas gāja visu priekšpusdienu.
Vai vēl kāds ir? — muižkungs uzsauca sulainim.
Jā, jūsu godība, — meža strādnieka Krīgera sieva.
Labi, lai viņa ienāk. Tu vari iet paēst, man tevis vairs nevajag!
Ienāca ļoti nabadzīgi ģērbusies sieviņa ar izraudātām acīm. Un brīnums: šoreiz muižkungs nelamājās.
Sieviņa izstāstīja, ka vīram mežā uzgāzies koks un viņš jau ilgi guļot slims; par zālēm pēdējais grasis esot izdots; arī visa mantība pārdota, tā ka viņi tggad nonākuši galīgā trūkumā un postā. Viņa lūdzās žēlastību.
Muižkungs, viņu uzklausījis, taisīja žēlīgu ģīmi, bet renti neatlaida un prasīja, kādēļ tad viņa nestrādājot? Sieviņa atbildēja, ka viņa ar savu Mariju vērpjot caurām naktīm, bet par to aldziņu neiznākot pat uzturam. Muižkungs nu apsolīja gādāt labāku peļņu, un lika Marijai šovakar atnākt pie viņa.
Muižkungs pazina Mariju un jau sen bija vēlējies tai piekļūt, bet meitene ne par ko nepadevās. Tā bija tikpat skaista kā tikla. Tā kā vecāki arvien kārtīgi maksāja renti, viņai tiešām nekādi nevarēja piekļūt. Tagad apstākļi bija mainījušies muižkungam par labu.
Viņš vēl iegalvoja sieviņai, ka viss būšot labi, lai tik atsūtot Mariju.
Un sieviņa, simtkārt pateikdamās, aizgāja, solīdamās atsūtīt Mariju.
Sulainis pieteica kādu sīktirgotāju, kas lūdzot ielaišanu: tas gribot patirgoties ar kareivjiem un kalpu ļaudīm.
Ak, ko — met viņu ārā!
Jūsu godība! Viņš solīja muižkungu pagodināt ar skaistu dāvanu. Viņam kastē ir jaukas lietiņas, zelta un sudraba rotas, ar tām viņš domā iesist labu peļņu.
Tas ir kas cits, — muižkungs murmināja. — Lai tirgonis man tūliņ iedod rotu priekš Marijas. Jaunas meitenes vajag apdāvināt, tad viņas drīzāk ielaižas. Ha, ha, ha — ar speķi ķer žurkas!
Sulainis atnesa dāvanu, un muižkungs atļāva tirgotāju ielaist, pieteikdams, lai svešinieks agrāk neatstāj pili, iekams nav bijis pie viņa.
Sulainis aizgāja, un muižkungs palika viens, gaidot Mariju.
74. nodaļa SAMĪLĒJIES MINISTRS
Karalis Augusts Stiprais bija atstājis Drēzdeni.
Kareivji, lielgabali un citi kara materiāli bija aizvesti uz Poliju, bet visvajadzīgāko, proti, naudu, viņam vēl vajadzēja pieciest.
Viņš bija cerējis Betgera laboratorijā atrast zelta kaudzes, bet i/,rādījās» ka zelta taisītājs vēl nav sagatavojis gudrības akmeni.
Karalis gluži saskābis bija aizceļojis uz Varšavu, visvairāk arī tamdēļ, ka Hilda slimības dēļ nevarēja viņu pavadīt.
Hilda palika mājās, viņa bija apņēmusies visādā ziņā uzmeklēt I ipu Tulianu.
.Bet tas nekādi nebija iespējams. Jo ministrs, grāfs Flemings, ik dienas no Drēzdenes sūtīja ziņnešus apvaicāties par viņas veselību, un bieži arī pats brauca apraudzīt.
Kādēļ gan Flemings to darīja? Hilda tak viņu bija aizkaitinājusi, un viņš bija tās ienaidnieks..
Tur bija citi iemesli.
Flemings bijā kaislīgi iemīlējies Hilda un gribēja pamēģināt savu laimi. Tamdēļ tas šodien ieradās Pilnicas pilī.
Hildai nebija nekādas patikas saņemt ienīsto viesi, bet viņa tomēr apņēmās to darīt, jo šodien Flemings tai atveda lielāku naudas summu, ko Hilda bija pieprasījusi no kroņa kases.
Hilda vēl arvien tēloja slimnieces lomu, lai varētu kādreiz atstāt pili vietnieci un pati doties Saksijas mežos meklēt Ļipu Tulianu. Viņa cerēja, ka Flemings ceļos uz Varšavu pie karaļa, un tad ērti varēs izpildīt savu nodomu.
Flemings jau gaidīja salonā, un Hilda savā buduārā posās uz viesa saņemšanu.
Neraugoties uz augusta mēneša karsto dienu, viņa kā saldama ietinās biezā mētelī un iegāja salonā. Grāfs Flemings tai noskūpstīja roku.
Es nāku. apjautāties par ekselences veselību.
Hilda, izlikdamās nogurusi, lēni atlaidās atzveltnes krēslā.
Mana slimība nav mazinājusies, es jūtos patiesi slima un ilgāku laiku būšu spiesta palikt mājā.
Ministrs, viņu uzlūkodams, vēroja, ka Hilda izliekas un nemaz nav slima.
Ļoti žēl, es esmu nelaimīgs, ka man jāziņo majestātei par jūsu slimību.
Grāf, dariet to un paziņojiet karalim, ka esmu stipri slima un nevaru pati rakstīt.
Ministrs redzēja, ka viņa pūš miglu acīs, bet nelikās protamies.
Viņa majestāte būs gaužām bēdīgs, — ministrs teica.
Žēl, bet neko nevaru darīt; tagad pat man ļoti grūti.
Ekselence, bet majestātes ārsts …
Tas man nevar palīdzēt. Viņa zāles es pat nelietoju, jo pēc tam jūtos vēl sliktāk.
Varbūt derētu gaisa pārmaiņa, — ministrs ieminējās.
Tas ir iespējama. Te ir mitrs gaiss. Kalnos uzturēdamās, es drīzāk izveseļotos.
Bet Flemingu nevarēja piemānīt. Viņš saprata, ka skaistā Hilda vienīgi Lipa Tuliana dēļ gribēja doties kalnos.
Hilda to koķeti uzlūkoja, iesāktais $arunu pavediens pārtrūka.
Es atvedu jūsu ekselences pieprasīto naudas summu un iedevu to jūsu sulainim Kasparam, — Flemings ierunājās.
Hilda piekrītoši pamāja ar galvu.
Tagad Flemingam šķita, ka ir pienācis īstais laiks runāt par mīlu.'
Viņa majestāte jūsu ekselenci apber ar dārgumiem!
Jā, grāf. Bet ko jūs ar to gribat sacīt?
.— Ak, neko sevišķu. Jums taču nav nezināms, ka valdniekam ir bijušas arī citas dāmas.
Hilda sakoda zobus. Viņa sajuta savu necienīgo stāvokli, bet mēģināja to neievērot.
Flemings, brīdi vērojis, saprata, ka Hilda ir tikpat vesela kā zivs ūdenī. Bet tomēr līdzcietīgi ieminējās:
Ak, ekselence! Cerēsim, ka jūs nepiemeklēs nežēlīgais liktenis, kāds bija lemts jūsu priekšgājējām.
Hildia, strauji uzlēkdama, iesaucās:
Kāds liktenis?
Bet, ekselence, tas taču nav noslēpums, ka kūrfirstam patīk pārmaiņas.
To es zinu, grā.fv bet es neesmu nekāda karaļa … esmu grāfiene Kozela.
No visām skaistākā. Visi kungi jūs apbrīno!
Grāf, pataupiet savus glaimus.
Bet ministrs neievēroja viņas vārdus un turpināja:
Ekselence, lai nāktu, kas nākdams, es tomēr turēšos jūsu pusē.
Cik žēlīgi, grāf, bet es iztikšu arī bez jums.
Tad ekselence manu draudzību apsmādē?
Es tiešām nevēlos jūs apgrūtināt! — Hilda lepni iesaucās.
Flemings vairs nespēja savaldīties un mēģināja apkampt Hildu.
Grāfiene, es, es jūs mīlu.
Pļaukš! Spēcīgs pliķis, un fon Fleminga parūka aizripoja uz grīdas. Balts mākonis pacēlāk gaisā — pūdera putekļi.
Flemings pietvīka kā vēzis. Hilda tam asi uzsauca:
Arā, bezkauņa! Tūlīt!
Šo sitienu,- ekselence, jums nāksies dārgi samaksāt!
Ārā, vai …
Es iešu. Bet sargieties, grāfiene Kozela! Es vienmēr jums nolīdzināju ceļu pie karaļa. Bet šo pliķi jūs kādreiz ļoti nožēlosit.
Hilda saniknota metās ministram virsū, bet tas ātri izsteidzās ara un aizbraucot svēti apsolījās Hildai briesmīgi atriebties.
75. n o d a ļ a PAZUDUŠAJAI UZ PĒDĀM
Pilnicas" pils tuvumā, Porskalna nogāzē, sēdēja Vitorfs un visādi
prātoja.
Līdz šai vietai viņš bija sadzinis Elzbetes un vājprātīgās pēdas, liet tālāk neviens neko nezināja pateikt. Ko nu lai dara? Vitorfs drūmi raudzījās uz pili un berzēja savu pietvīkušo pieri. Viņš juta, ka Elzbete tam ļoti mīļa. Viņa jāatrod, un, ja ne vairāk, tad viņas līķis godīgi jāapglabā. ,
Te viņa domas pārtrauca kāds pavecs vīrs mednieka uzvalkā, kas, tuvāk pienācis, apsēdās tam blakus.
Kādu brīdi viņi sarunājās par laiku un citām ikdienišķām lietām. Kad Vitorfs jau gribēja iesākt runu par pazudušajām, vecais, nemierīgi sakustēdamies, palūkojās visapkārt.
Vai kāds meža zvērs? — Vitorfs jiautāja.
Lai Dievs dotu! — vecais vīrs iesaucās. — Bet šinī kalnā bieži pat gaišā dienā var redzēt pavisam dīvainas lietas.
Kādas lietas? — Vitorfs prasīja.
Nu, spokus — garus! Tā ir patiesība. Še Porskalnā reizem spokojas!
Vai tiešām?
Es jums izstāstīšu, ko pats redzēju gaišā dienas laika, būdams skaidrā prātā. Pēc tam, ja patīk, izzobojiet mani.
To es nekad nedaru, es vienmēr esmu godājis sirmgalvjus.
Labi, uzklausiet mani. Būs jau pagājušas vairākas nedēļas, kopš sēdēju šinī vietā, tā ap pusdienas laiku, un gaidīju kādu zvēru. Te pēkšņi, kā no zemes izlīdušas, klints pakājē stāvēja divas sie- vietes. Viena bija jauna skaista meitene, bet otra paveca, diezgan tukla, pelēku sejas krāsu, ģērbusies vecmodīgā apģērbā. Es biju pārsteigts. Lai labāk pārliecinātos, pielīdu tām gluži tuvu. Viņas stāvēja piespiedušās pie klints sienas, un nerunāja neviena vārda. Es gribēju pašķirt krūmus, lai labāk redzētu, bet tanī acumirklī sievietes bija nozudušas. Klintī viņas nevarēja ieiet, jo tur pat mušai izbeidzas ceļš. Tātad tie bija spoki, esmu par to pārliecināts. Tur
apakšā, pilī, senāk dzīvoja vecā kūrfirsta mīļākā — Rohlicas grāfiene. Ļaudis runā, ka viņas gars te spokojoties. Arj es pats to redzēju. Tikai nezinu, kas bija jaunā meitenē.
Vitorfs tūliņ saprata, ka tā bijusi Elzbete ar vājprātīgo. Nu tas bija uz pēdām.
Viņš ātri piecēlās, atvadījās no vecā un devās tālāk.
Gabaliņu pagājis, tas apstājās un sāka visu pārdomāt. Viņš , spokiem neticēja un nolēma apskatīt to vietu, kur vecais sievietes bija redzējis. ,
Viņš ātri izspraucās caur biezajiem krūmiem un, nonācis pie stāvās klints, uzmanīgi to aplūkoja.
Vai tiešām tur atradīsies kāda slepena ieeja?
76. n o d a ļ a PILS MUIŽAS KUNGS UN VIŅA UPURIS
Freidenbergas pilī jautri dzīroja.
Kareivji bija dabūjuši vīna mucu, jo muižas kungam bija šodien labs garastāvoklis. Bez tam vecais tirgotājs bija atnesis skaistas rotas lietas: kakla ķēdes, auskarus, brošas, gredzenus un citas lietiņas par nedzirdēti lētām cenām.
Tirgotājs priecājās par izdevīgo veikalu, jo gandrīz katrs kareivis pirka meitām dāvanas. Jautrās dzīres turpinājās, un skaistās Freidenbergas meitas priecājās par jaukajām dāvanām.
Par laipno uzņemšanu tirgotājs bija iedevis greznu kakla rotu. Par to viņam ierādīja kādā pils istabā naktsmāju.
Iebaudījis vakariņas un izdzēris glāzi vīna, sirmgalvis sāka sarunāties ar sulaini, kas gaidīja atnākam meža strādnieka meitu Mariju.
Tirgonis vēl apjautājās sulainim, kādēļ tik lieliski apsargājot pili.
Tad sulainis paskaidroja, ka baidoties no Lipa Tuliana.
Vecais tirgotājs reizēm iedzēra vīnu, un sulainis brīnījās, ka sirmgalvis tik lielā vecumā vēl tik spirgts. Tas paskaidroja, ka svaigais gaiss atstājot labu iespaidu uz organismu.
Beidzot sulainis sagaidīja meiču un ātri norādīja vecajam, kādēļ muižas kungs licis meiteni atsaukt un kas to sagaida.
Sis gadījums ieinteresēja veco tirgotāju. Viņš uzlūkoja skaisto meiteni, kas likās tik satraukta, kaut gan nezināja, kāds liktenis viņu gaida.
Sulainis atveda Mariju pie muižkunga.
Šovakar kungs laipni apprasījās Marijai par vecākiem. Marija kautri izstāstīja visu lielo postu, kas cēlies, tēvam un mātei slimojot.
Tad muižas kungs tai apsolījās palīdzēt: viņš pieņemšot to muižā par saimnieci, jo visas kalpones esot apnikušas. Bez tam viņš apsolīja Marijai sagādāt īstas svētku dienas. Viņa varēšot labi ēst un dzert, skaisti ģērbties, un viņas vecākiem nekas netrūkšot.
Marija bailīgi pateicās.
Nu muižkungs to ieveda savā dzīvoklī un parādīja skaisto iekārtu un guļamistabu, kas tai būšot jāuztur kārtībā. Pastāstīja, ka viņa bijušā saimniece palikusi vājprātīga un pils dīķī noslīcinājusies. Tā bijusi viņam gandrīz kā sieva, laba un' uzticīga. Sī vieta nu jāizpildot Marijai. Viņš apskāva meiteni un gribēja to noskūpstīt.
Marija izmisumā taisījās bēgt. Taču nelietis viņu aizturēja un ar varu ievilka guļamistabā. Marija paģība.
77. nodaļa PILIJ UZBRŪK
Te pēkšņi atvērās dzīvokļa durvis, noklaudzēja spēcīgi soļi. Muižkungs uztraucās, palaida Mariju vaļā un lādēdamies steidzās aplūkot
trokšņotājus.
Kāds brīnums! Tur stāvēja vecais tirgotājs, kas bija kļuvis jauns, liels un spēcīgs, ar bairgu seju.
Muižkungs dusmīgā balsī pavēlēja tirgotājam, lai tas tūliņ pazūd, un solīja viņu par neatļautu ienākšanu bargi sodīt. Tirgotājs briesmīgi saskaitās un teica, ka visu noklausījies, ko tas ar jauno meiteni runājis. Tagad viņš saņemšot savu algu. Tirgotājs kā salmu kušķi paķēra muižkungu un mierināja nelaimīgo Mariju, sacīdams, lai nebaidoties, jo viņas godu neviens vairs neaizskaršot.
Tad tirgotājs pacēla muižkungu augstu gaisā un nesa lejā pa trepēm.
Saskrējušos sulaiņus atgaiņādams ar kājām, Goliāts steidzās uz dīķi un iemeta muižkungu tanī pašā vietā, kur viņa saimniece — skaistā Anna — bija izbeiguši savu dzīvi.
Lielais troksnis uztrauca ļaudis, atskrēja kaprāļi ar kareivjiem un taisījās uzbrukt, bet atskanēja pistoles šāviens, un pirmais kap- rālis saļima. Tirgotājs nometa skrandaino mēteli un parādījās spožā mednieka apģērbā.
— Es esmu Lips Tulians! — viņš iesaucās un, atvēris pils vārtus, īsi iesvilpās. Acumirklī saskrēja pils pagalmā vesels pulks apbruņotu laupītāju.
Lips Tulians, paķēris dunci, nogalināja otru kaprāli un ar zobenu pļava uz visām pusēm. Viņa biedri palīdzēja, un drīz visi kareivji bija uzvarēti, atlikušie sabēga pagrabos. Lips Tulians aizmeta asiņaino zobenu tālu projām un, pateikdamies saviem biedriem, pavēlēja aplaupīt pili, iznest sētā visu naudu un dārgumus; kas pretojas, to netaupīt. Tikai meitas neaiztikt, bet izvest pagalmā.
Laupītāji ķērās pie darba.
īsā laikā sanesa pagalmā smagas kastes ar dārgumiem un lielu daudzumu naudas. Izvestās meitas skaļi vaimanāja, jo domāja, ka laupītāji tās nokaus.
Lips Tulians pienāca un paskaidroja, ka visas palikšot dzīvas, bet būšot jānāk līdz. Ja jau viņas ar kareivjiem tik izlaidīgi priecājušās, tad varot arī viņa ļaudis uzjautrināt un apkalpot.
Tad viņš kādai meitai lika pateikt, cik sādžā zemnieku ģimeņu un cik no tām nabadzīgu.
Uzzinājis, ka sādžā dzīvo septiņdesmit nabadzīgas ģimenes, Lips Tulians pavēlēja sataisīt septiņdesmit makus un katrā ielikt simts dālderus nabaga zemniekiem. Laupītāji bez kādiem iebildumiem paklausīja, un drīz visi septiņdesmit maki bija sagatavoti un piebērti ar naudu.
Te piepeši pils pagalmā ieskrēja nelaimīgās Marijas māte.
Viņa, skaļi raudādama, meklēja savu meitiņu.
78. nodaļa PĒDĒJĀ BRĪDĪ
Vāja saules gaismiņa spīdēja tumšajā ejā, pa kuru taustīdamies gāja Vitorfs. Viņš bija atradis klintī slepenu ieeju un tagad meklēja savu Elzbeti.
Ja viņa te ienākusi, tai vajadzēja te arī būt. Beidzot viņš aiztaustījās līdz kādām durvīm un apstājies sāka klausīties.
Kaut kur aiz durvīm šņāca plēšas kā kalēja smēdē.
Vitorfs izdzēsa sveci un caur kādu lielāku plaisu ielūkojās noslēpumainajā telpā. Viņš gandrīz sastinga.
Tad ātri atguva līdzsvaru, paķēra smagu klints bluķi, ar milzu spēku izsita dzelzs durvis un iegāja Betgera laboratorijā, kur Elz- bete gulēja uzsieta uz sola. Viņa žēli vaidēja, jo bija pamodusies no ģīboņa. Betgers, pacēlis spožu nazi, grasījās durt, lai iegūtu Elz- betes asinis un varētu pagatavot gudrības akmeni. Ieraudzījis Vi- torfu, viņš uzbruka tam un iedūra plecā.
Taču Vitorfs saņēmās un iesita Betgeram tik stipri pa galvu, ka tas apdullis nogāzās uz klona. Tanī brīdī otrā pusē atskanēja soļi un cilvēku balsis. Vitorfs ātri pārgrieza Elzbetes siksnas un, paķēris meiteni, ātri iebēga koridorā.
Viņš steidzas uz priekšu. Elzbete trīcēja bailes un atkal zaudēja samaņu.
Vitorfs to aiznesa līdz pirmīt pamestajam mētelim un ietina taja mi|oto meiteni, kas tam bija dārgāka kā paša dzīvība.
Baidīdamies no vajātājiem un beidzamos spēkus saņēmis, Vitorfs iii Elzbeti izgāja no koridora un, klints durvis attaisījis, ielīda krūmos, kur pirmāk bija atstājis savus ieročus un pauniņu. Te viņš atguldīja Elzbeti uz mīkstām sūnām.
Lielā asins zaudējuma dēļ Vitorfs paģība.
79. n o d a | a UZ NĀVES GULTAS
Meža dzirnavās valdīja liels uztraukums. Neviens vairs nesaprata, ko iesākt. Pat garais Zamuels skraidīja apkārt kā neprātīgs — pēkšņi bija mirusi Hedviga, kas vēl nupat vakarā bija tik vesela ka /.ivs ūdenī, ziedēja kā skaistākā roze un bija tik jautra un omulīga.
Ko tagad, mājās pārnācis, sacīs virsnieks? Vai viņš neiznīcinās visu?
Pienāca pusdiena lielās bailēs un uztraukuma. Guste piegāja /amuelam, kas staigāja, matus plēsdams.
Viņa mierināja Zamuelu un ieminējās, ka Hedviga taču mirusi dabīgā nāvē un tādēļ esot aprokama dārzā. Arī zārks esot pagatavots.
Bet Zamuels to stingri noraidīja. Viņš pavēlēja Hedvigas kalponei un citām meitām apģērbt Hedvigu greznā tērpā un paturēt viņas istabā, līdz pārnāk virsnieks.
Guste izgāja pagalmā un nejauši sastapa zā|u sievu. Tā ņirgādamās prasīja Gustei, vai mīlas dzēriens līdzējis, vai neesot kas atgadījies ar miroņgalvas pudelīti. Viņa dzirdējusi par kādas jaunas meitenes pēkšņo nāvi, vai tā esot taisnība. Vai tik Guste neesot lietojusi indi.
Nē, nē! — Guste iesaucās un, kā traku suņu gaiņāta, ieskrēja dzirnavās.
Saprotu, kas te ir noticis, — zāļu sieva murmināja. — Bezdievīgā kaislība un greizsirdība. Labi, ka atnācu. Man jāiet apraudzīt!
Un zāļu sieva tiešām iegāja aplūkot Hedvigas līķi. Viņa gulēja starp skaistākiem ziediem, ģērbta zīda drānās, ar puķu vainadziņu naivā un līdzinājās eņģelim. Apkārtstāvošās meitenes viņu apraudāja, bet, ieraudzīdamas zāļu sievu, aizbēga. Vecā tās izsmēja un jautaja, kad mirušo apraks. Bet, baiļu pārņemtās, viņas nespeja atbildēt.
Zaļu sieva atkārtoja savu jautājumu. Tad pienāca garais Zamuels un paskaidroja, ka pirms virsnieka pārnākšanas nerakšot.
Tad es atkal ieradīšos, — vecā čukstēja.
Ar ko viņa mirusi? — Zamuels prasīja zāļu sievai.
Es nezinu, — tā atteica.
Jūs zināt, bet tik nesakāt! — Zamuels.iesaucās.
Ak, jūs tā domājat? — vecā iziedama teica. — Es klusēšu, klusēšu, līdz pārnāks Lips Tulians. Un tanī dienā, kad šo skaisto radījumu gribēs apglabāt, es atkal atnākšu.
80. nodaļa BRIESMU DARBS
Betgers, atžirdzis no sitiena, skrēja kā neprātīgs pa laboratoriju un neganti kliedza. Viņa virumam bez meitenes asinīm nebija nekādas vērtības.
Gudrības akmeni viņš vairs nespēja izgatavot, un tagad to gaidīja karātavas vai bendes cirvis.
Durvis atvērās, un ienāca Hilda ar Kasparu.
Kādēļ jūs trokšņojat? — Hilda jautāja.
Es esmu pazudis. Es vairs nevaru gudrības akmeni izgatavot.
Vai tad jums vajag meitenes asiņu? — Hilda klusi čukstēja.
Betgers sarāvās.
Ekselence, jūs . . . jūs zināt. . .
Jā, es visu zinu. Es redzēju, kā jūs toreiz gribējāt meiteni nokaut, bet jūsu nodoms neizdevās. Un kas tad tagad?
Atkal nekas. Negaidot mani pārsteidza kāds svešinieks un aizbēga ar meiteni!
Bet kā tad šis blēdis te iekļuva? — Hilda satraukta vaicāja.
Pa klinšu eju! — Betgers, galvu berzēdams, atbildēja.
Sagūstiet viņu! — Hilda iekliedzās. — Sis nelietis nedrīkst izbēgt, arī man ir iemesls šo eju paslēpt.
Tad tie visi trīs skrēja pa eju.
Te pēkšņi Kaspars tumsā saķēra kādu cilvēku, kas stipri pretojās, bet ar Betgera palīdzību to izdevās sasiet.
Svešais bija ģērbies greznā sulaiņa livrejā un izrādījās ministra Fleminga melnais sulainis.
Apžēlojieties! — nēģeris lūdzās.
Bet Betgers pārskaities kliedza:
Kur palika meitene?
Es nekā nezinu, — nēģeris atbildēja. — Es te stāvēju, un kāds man pagāja garām. Tad dzirdēju troksni, un drīz viņš atkal paskrēja garām, izgāja ārā un aiztaisīja klints vārtus. Tumsā nevarēju labi redzēt. Tagad viņš jau sen ir projām.
Projām, projām! — Betgers vaimanāja.
Hildai nerūpēja Betgera vaimanas. Viņa piegāja nēģerim tuvāk.
Kādēļ tu še ieradies? Vai tevi kāds sūtīja? — viņa jautāja.
Mans augstais pavēlnieks, — nēģeris, Hildu pazīdams, atteica.
Tad viņš zin, ka te atrodas šī eja?
Jā, ekselence.
Ko tev še vajadzēja darīt? — Hilda pavēlošā balsī jautāja.
To es nedrīkstu sacīt, — nēģeris atbildēja.
Ak tā, nu gan es tevi piespiedīšu runāt. Pagaidi tik, grāf. Tu mācīsies mani pazīt, — Hilda klusi murmināja un pavēlēja Kasparam nest nēģeri līdz. Kaspars viens nespēja, tad Hilda paņēma no Betgera lampu, un tas palīdzēja nest sasieto nēģeri. Nēģeris lūdzās un spārdījās, bet to neviens neievēroja.
Hilda steidzās pa priekšu un sāka kāpt pa trepēm augšā uz to vietu, kur atradās slepenais mehānisms. Tur Hilda paspieda kādu pogu, un visi nolaidās lejā. Hilda tos ieveda blakus telpā, kur atradās briesmīgā dzelzs jaunava.
Nēģeris sāka žēli lūgties.
Vai tu arī tagad neteiksi? — Hilda jautāja. — Ja neteiksi patiesību, tev būs jāmirst!
Jā, jā, es visu pateikšu, — sulainis vaidēja.
Nu, tad saki, vai grāfs tevi sūtīja, lai tu izpētītu laboratorijas noslēpumus?
Jā!
Un tālāk? — Hilda tincināja. — Tas nav viss. Grafs laikam vēlējās uzzināt kādu lietu, ko izlietot pret mani kā apvainojumu. Atbildi, vai tu esi kādreiz dzirdējis mani runājam ar šo Betgeru?
Jā!
Vai dzirdēto atstastīji grāfam?
Jā gan, bet apžēlojieties, es citādi nevarēju, — sulainis lūdzās.
Hilda, Kaspars un Betgers nolēma sulaini nogalināt un pēc mazas apspriedes nolēma izlietot veco dzelzs jaunavu.
Sulainis, kaut ko briesmīgu nojauzdams, sāka kliegt un lūgties.
Hilda atkāpās un pavēlēja Kasparam, lai aizbāž sulainim muti.
Kaspars iegrūda viņam mutē vīstokli un ar milzu spēku piestūma nēģeri pie dzelzs jaunavas. Tad paspieda mehānismu, un dzelzs jaunava strādāja savu briesmu darbu. Acumirklī tā ierāva nēģeri, tad aizvērās vārstules un atskanēja dobji vaidi, vārstules atvērās un sadurstītais līķis tika mehāniski iemests dziļajā bedrē.
Drausmīgais skats bija beidzies.
Ekselence, grāfiene, kas še norisinājās? — Betgers uztraukts vaicāja.
Es sodīju spiegu, kādu okšķeri, kas bija bīstams man un arī zelta taisītājam Betgeram, — Hilda mierīgi paskaidroja.
Bet ja nu Flemings to uzzinās?
Tas nekad nenotiks. Mēs protam klusēt. Lai viņš meklē savu mori.
Bet es esmu pazudis, arī izbēgt nav iespējams, jo te visur staigā spiegi.
Betger, jūs man noderēsit, jūs zināt… — Hilda čukstēja.
Jā, bet…
Ne vārda, es zinu, jūsu noslēpumainajam darbam ir nepieciešams kāds nevainīgs upuris. Vai ne tā?
Jā, -ekselence! — Betgers atbildēja.
Palieciet! — Hilda teica. — Jūs man pakalposit, un es būšu jums pateicīga. Vēl dažas dienas pacietieties, kamēr Kaspars jums pagādās kādu citu nozudušās vietā. Tad, Betger, būs jūsu reize man pateikties. Jums spīdēs gudrības akmens, bet man — mīlas zvaigzne!
81. nodaļa SODĪŠANA
Lips Tulians stāvēja Freidenbergas pils pagalmā. Viņš ieraudzīja raudošo Marijas māti.
Nabaga sieviņa bija dzirdējusi, ka pilī iebrukuši laupītāji, un atskrējusi glābt savu Mariju.
Viņa kliedza un vaimanāja, lai taupa viņas vienīgo bērnu.
Lips Tulians saņēma viņas roku:
Sieva, nekliedz. Vai tu patiesi domā, ka Lipa Tuliana ļaudis laupa nevainību? Tiešām, tavas meitas gods bija apdraudēts. Bet es vēl laikā ierados un viņu izglābu. Viņai uzbruka muižkungs, kas tagad atrodas pils dīķī. Pēdējā mirklī es viņam atņēmu Mariju.
Ak Dievs! — sieviņa iesaucās.
Māmiņ, māmiņ! — Marija, mātei pretī skriedama, iesaucās.
Šis kungs mani izglāba! — tā rādīja uz Lipu Tulianu.
Sieviņa nokrita pie Lipa Tuliana kājām un raudādama pateicās.
Lips Tulians, to paceldams, teica:
Pielūdziet Dievu, bet ne cilvēku. Man nevajag pateicības. Bet, ja jums tīk, tad aizlūdziet Dievu par manu dvēseli.
Tad viņš ātri paķēra kādu naudas maku un ielika to sieviņai klēpī.
Tas ir jūsu īpašums. Sī nauda padarīs galu jūsu bēdām. Lai velns to parauj, kas jums vēl Jaunu darīs! Atceries, sieva, ja tavai meitai vēl kāds nelietīgi tuvosies, tad pasaki, ka tam būs darīšana ar Lipu Tulianu. Staigājiet vesela!
Lips Tulians piegāja pie saviem ļaudīm un pavēlēja pasteigties, lai pirms vakara nokļūtu nometnē. Bet kauna perēklis vēl bija jānodedzina.
Smagās mantu kastes iecēla ratos. Sajūdza zirgus, un Lips Tulians visu izdalīja. Pusi atdeva nabaga zemniekiem, otru pusi saviem ļaudīm.
Tad no visiem četriem stūriem aizdedzināja pili. Mantu vezumus aizveda projām.
Tās meitas, kas bija vieglprātīgi spēlējušās ar savu godu, laupītāju virsnieks atļāva vest līdzi mežā. Tad Lips Tulians, vēl degošajā pilī raudzīdamies, iesaucās:
Saputi pelnos, tu briesmu un kauna perēklis! Sakriti drupās, tu lepnā Freidenbergas pils! Lai nekad vairs nenāk tā diena, kad atkal paceltos tavi mūri. Lips Tulians ir tevi izpostījis, lai uz visiem laikiem pazūd tavs lepnais vārds!
Tad Lips Tulians uzlēca zirgā un uzsauca Marijai:
Dzīvo vesela, skaistā Marija. Neaizmirsti manus vārdus: es būšu tavs sargs. Ja kādreiz tevi apprec krietns jauneklis, paziņo arī man. To tu nenožēlosi!
Kādu precēt? Ak nē, nē, es varu tik vienu mīlēt, un tas ir …
Raudas apslāpēja viņas balsi. Viņas nevainīgā dvēsele bija pieķērusies Lip'am Tulianam.
Laupītāji sabrauca zaļajā mežā.
Viņus pavadīja drošsirdīgais virsnieks, kam nebija ne jausmas, kāda nelaime to sagaida vientuļajās meža dzirnavās.
82. nodaļa BRIESMU IELENKTI
Cik ilgi Vitorfs bija gulējis ģībonī, viņš nezināja. Samaņu atguvis, viņš pamanīja Elzbeti rosīgi darbojamies ap viņa brūci.
Saldas līksmes jūtas pārņēma viņa dvēseli, apzinoties un redzot, ka viņa tik karsti miļotā Elzbete darbojas ap viņu.
Svētlaimes pārņemts, tas sauca viņas vārdu.
Elzbete satrūkās, apzinādamās sevi kailu, un ietinās mētelī. Viņa kaunējās, bet viņas acis runāja visdziļākajā pateicībā.
Vitorfs nevarēja vien beigt skatīties viņai acīs.
Tūliņ viņš arī iedomājās par savu nedrošo stāvokli. Vajātāji tak varēja' viņus te atrast. Nedrīkst kavēties. Bet kā lai aiziet, ja Elzbete ir kaila un basām kājām. Vispirms jāpagādā drēbes. Un tomēr — Elzbeti arī nevar atstāt te.
Tādēļ Vitorfs nēšus aiznesa Elzbeti un, atstājis krūmos, devās uz tuvākajām mājām meklēt dfēbes.
Mājas māte ar savām divām meitām patlaban atradās priekšnamā un, svešnieku ieraugot, ziņkāri iznāca durvīs, prasīdamas, ko šis vēloties.
Vitorfs stāstīja, ka, ceļojot uz Drēzdeni, kāda dāma iekritusi dubļos un samaitājusi savu apģērbu; tādēļ viņš laipni lūdzot pārdot svētdienas apģērbu, par kuru solījās maksāt piecdesmit dālderu.
Zemniece ilgi nedomāja, jo par tādu naudu varēja iegādāties vai pašas princeses apģērbu.
Drīz vien bija atnestas visas vajadzīgās virsdrēbes, kā arī veļa, zeķes un kurpes.
Vitorfs, samaksājis un atvadījies, devās.projām.
Bet zemniecēm šī lieta šķita tāda savāda, un tādēļ viena no mājas meitām slepeni gāja Vitorfam pakaļ.
Vitorfs nemanīja, ka viņam uzglūn, un, drēbes atdevis Elzbetei, pats atgāja savrup.
Zemnieku skuķe redzēja Elzbeti ģērbjamies un velti lūkojās pēc viņas netīrajām 'drēbēm, vairāk neredzēdama, kā vīrieša mēteli, un tūliņ skrēja pateikt mājās.
Māte nosprieda, ka tur kaut kas neesot kārtībā, — diezin kas par cilvēkiem tie esot — tādēļ sūtīja uz lauka pie tēva, lai tas tūliņ ar kalpiem nāk mājās un neļauj svešniekiem aiziet. Pēc īsas apspriešanās kalpi aizskrēja uz visām pusēm ar jauno ziņu.
Vitorfs ar Elzbeti nemanīja, ka viņi tiek vajāti.
83. nodaļa VAI HEDVIGA IR MIRUSI
Sardzes signāli ziņoja par Lipa Tuliana ierašanos: Lips Tulians atgriezās no Freidenbergas ar lielu laupījumu.
Sargiem, kā parasts, vajadzēja iet pretī, bet, kad tie nerādījās, Lips Tulians lika Sikleram dot aicinājuma signālu.
Sāda ļaužu izturēšanās darīja Lipu Tulianu nemierīgu, un viņš tūliņ noprata, ka kaut kas nav kārtībā. Beidzot cilvēki gan sanāca, bet neviens negribēja runāt pirmais, zinādami, cik sāpīgi virsnieku ķers šī nelaimes vēsts — Hedviga mirusi. Tādēļ neviens nerādīja priecīgu seju. Pēc vairākkārtējas jautāšanas beidzot bija jāstāsta, ka Hedviga mirusi. Sī ziņa tā pārsteidza Lipu Tulianu, ka tas sākumā nevarēja ne saprast, ne ticēt, bet, drusku atguvies, kā vējš aizskrēja uz meža dzirnavām.
Tās sasniedzis, viņš neatrada nevienu cilvēku, viss bija tik kluss kā izmiris. Viņš metās pa trepēm augšā un pa koridoru projām uz Hedvigas istabu. Sāpju kliedziens izlauzās pār viņa lūpām, pat apakšā dzirnavās tas bija dzirdams, un Lips Tulians saļima uz grīdas blakus līķim.
Tad viņš lēnām piecēlās un sauca savas mīļākās vārdu, glāstīja un skūpstīja Hedvigu, sauca atkal viņas vārdu un runāja ar to, bet viņa gulēja mierīgi, auksta un sastingusi, kā jau mirusi. Tad viņš savās sirdssāpēs sāka trakot un briesmīgi vaimanāt. Visi iemītnieki trīcēja ,kā apšu lapas, kad dzirdēja Lipu Tulianu plosoties. Tas bija briesmīgs brīdis.
Lipa Tuliana zvaigzne bija izdzisusi. Nakts jau bija klāt, un Lips Tulians iededzināja lielās vaska sveces nelaiķes galvgalī. Tur viņš sēdēja stundām ilgi, stiprais un drošais bandīts, neatlaidīgi Hedvigā skatīdamies un brīdi pa brīžam saukdams viņas vārdu. Tā las turpinājās visu nakti, līdz ausa rīts. No rīta viņš pasauca Za- muelu un teica:
Zamuel, es tev uzticēju savu Hedvigu.
Jā gan, virsniek! Kā acuraugu es viņu sargāju, bet naktī…
Viņa bija mirusi, — Lips Tulians papildināja.
Nt) rīta viņa bija auksta un sastingusi, bet vakarā jautra un /.irgta aizgāja gulēt.
Zamuel, — Lips Tulians teica, — šinī vecumā tik ātri nemirst. Man rodas aizdomas.
Aizdomas, virsniek?
Jā gan. Ja nemaldos, mana Hedviga nav vis mirusi dabiskā nāvē. Viņas lūpas ir sāpīgi savilktas. Saki man, Zamuel, vai beidzamā naktī kāds nav bijis pie viņas?
Nē, virsniek,… tomēr, jā, tās meitas, kas viņu apkalpoja.
Sīs skuķes viņai ļaunu nedarīja, to es zinu. Drīzāk es ticu, ka Hedviga pati izvēlējusies šo ceļu.
Tam es neticu, virsniek. Es vēl pirms gulētiešanas runāju ar viņu. Viņa ilgojās pēc jums un prasīja, kad jūs pārnākšot; es domāju, viņa gribēja jums ko sacīt un pēdējās dienās bija tāda sērīga.
Tad ir pastrādāts noziegums. Hedviga bija jauna un vesela. Viņa nekad nav slimojusi. Kā es varētu uzzināt patiesību?
Es zinu, virsniek. Vajag zāļu sievu izprašņāt.
Pareizi, Zamuel. Ņem šo naudas maku un ej tūliņ turp, paņem viņu līdz, bet steidzies … steidzies!
Zamuels skriešus aizskrēja.
Un Lips Tulians?
Viņš atkal iegāja Hedvigas istabā un apsēdās tai blakus, ļaudams asarām vaļu.
84. nodaļa NOSLĒPUMAINIE
Ak, sekretār, beidziet taču reiz savas pasakas, tas vairs nav izturams.
Bet, ekselence, lūdzu atļaujiet.
Ak ko, es nevēlos neko zināt, —- grāfs Flemings errīgā balsī iesaucās.
Tās lietas man tik tālu apnikušas, ka es negribu pat dzirdēt Lipa Tuliana vārdu. Tas mani uztrauc. Jūs dzirdiet, sekretār!
Bet viņš taču Reicenhcinas klosterī. . .
Pie velna, kas man par daļu. Reieenheina taču neatrodas Saksijā, jūs, slayenais parūku vīrs. Lai bohēmieši paši tiek galā ar saviem laupītājiem.
Bet, ekselence, apdomājiet. Tā lieta nav tik vienkārša.
Kādēļ? .
Viņa ekselence grāfs Martinics, Prāgas pārvaldnieks, ir piesūtījis Saksijas valdībai lūgumu, lai aizsūta kareivjus līdz robežai. Tad varētu sagūstīt Lipu Tulianu.
Ministrs brītiņu pārdomāja. Vēl arvien viņš nebija aizmirsis savu karāšanos pie griestiem, un viņa ienaids pret Lipu Tulianu nebija mazinājies. Bet Flemings bija uzmanīgs. Kas gan notiktu, ja kādā naktī viņš atkal ierastos? Nu, tad tas no Lipa Tuliana rokām tik viegli vaļā netiktu.
Flemingu pārņēma salti drebuļi, kad tas visu pārdomāja.
Nedrīkst pārsteigties. Sī lieta pamatīgi jāpārdomā. Kamēr majestāte karo Polijā, katrs kareivis ir nepieciešams, mēs taču nedrīkstam kareivjus izsūtīt laupītāju gūstīšanai. Tomēr šinī lietā tas nav mans pēdējais vārds. Kas jums vēl ko sacīt?
Ekselence, jums jāparaksta daži papīri.
Kādi papīri?
Grāfienes Kozelas rēķini no mantu kambara. Kopsummā sanāk tā ap četrdesmit tūkstošu zelta guldeņu.
Flemings savilka skābu seju.
Tas tik ir pamatīgs cirpums, — viņš murmināja. — Ja arī uz priekšu tā ies, tad grāfiene samazinās manus ienākumus. Tā neiet, tai lietai reiz jādara gals. Bet kā to panākt, — pliķis arvien vēl kvēlo uz vaiga. Man katrā ziņā jāatriebjas.
Viņš ātri uzlūkoja sekretāru.
Pasakiet, vai jūs apmeklējat Varšavu?
— Jā gan,- ekselence!
Vai redzējāt Derihofas grāfieni?
Nu, protams, ta taču ir visskaistaka sieviete Polija.
Un kā pret viņu izturējās karalis, ballē satiekoties?
Piedodiet, viņa majestāte bija ļoti laipns pret skaisto grāfieni, bet — še taču dzīvo grāfiene Kozela …
Protama lieta, kamēr šī zvaigzne spīdēs mūsu galmā, cita nevar uzlēkt. Bet grāfienei Kozelai drīz jākrīt.
Ministrs nervozi staigāja pa istabu.
Bet vēl kāda dīvaina lieta, — sekretārs ieminējās.
Kāda?
- Pavisam nesaprotama. Policisti netālu no Pilnicas aizturējuši kādu aizdomīgu pārīti — jaunu meiteni vīrieša pavadībā. Mīklaino apstākļu dēļ zemnieki gribējuši tos apcietināt. Bet dēkainie svešinieki nesaka, no kurienes nāk un kurp iet, pat savus vārdus tie liedzas sacīt.
Ak tā, kur tad viņi atrodas? — Flemings jautāja.
Donata tornī.
Tad es aiziešu tos apskatīt. Jūs, sekretār, mani pavadīsit un slepeni sastādīsit protokolu.
Ministrs piezvanīja un pavēlēja iejūgt zirgus. Tad, iesaucis kambarsulaini, uzprasīja, vai nav atnācis Jusufs.
Saņēmis atbildi, ka vēl neesot, ministrs pārsteigts prātoja, kas gan Jusufam atgadījies Piinicā, jo tas taču bija tik izveicīgs zellis. Ministrs ne sapnī nevarēja iedomāties, ka viņa sulaini saplosījusi dzelzs jaunava un Hilda pasteigusies izjaukt viņa plānus.
Piebr'auca kariete, tanī iesēdās Flemings ar sekretāru un aizbrauca uz cietoksni, kas toreiz atradās uz Drēzdenes vaļņiem un bija drošākā vieta lielāko noziedznieku ieslodzīšanai.
Cietuma komandants viņus uzveda augšējā tornī. Ministrs pavēlēja atvest noslēpumainos gūstekņus, bet komandantam un sešiem vīriem ieņemt sarga vietas.
Atveda gūstekņus.
Vīrietis bija ieslēgts ķēdēs, bet meitene atstāta brīva. Tie bija Vitorfs ar Elzbeti, kurus zemnieki bija nodevuši.
Sekretārs jau gribēja tos nopratināt, kad pēkšņi ministrs uzlēca kājās un pārsteigts lūkojās Elzbetē.
Kas te spokojas, vai grāfiene Rohlica atmodusies? Kā tas izskaidrojams?
Ari sekretārs izbrīnījies aplūkoja Elzbeti un slaucīja savas apaļās brilles.
Ministrs klusi apsēdās krēslā un pie sevis murmināja:
Kāda neprātīga iedoma — Rohlicas grāfiene ir taču daudz vecāka. Viņu gan uzskata par mirušu, bet es zinu, ka viņa ir vājprātīga un uzturas Freidenbergā. Cik brīnišķīgi! Tāda izskatījās Rohlicas grāfiene, kad vēl bija jauna.
Kā tevi sauc? — Flemings jautāja Elzbetei.
Mani sauc par Elzbeti, — meitene atbildēja.
Un uzvārds?
Es nezinu, mani uzaudzināja kāds zemnieks. - — Kur viņš dzīvo?
Elzbete kļuva bāla, viņa nedrīkstēja to sacīt, tad atklātos, ka tā aizgājusi pie laupītājiem, un iekristu Vitorfs. Tādēļ viņa klusēja.
Svarīga iemesla dēļ man jānoklusē ciema nosaukums. Flemings nebija ieradis paciest tādas atbildes, bet šoreiz viņa
dusmas apklusināja Elzbetes skaistums. Viņš pievērsās Vitorfam.
Un kāds tavs vārds?
Savu vārdu es nekad neteikšu, — Vitorfs atbildēja.
Aha, puis, vai tu arī zini, kas es esmu?
Nē!
Es esmu ministrs! Vai tagad teiksi savu vārdu, vai ne?
Nē!
Man ir līdzeklis, ar ko atraisīt tavu mēli. Es pavēlēšu tevi mocīt.
Jums nav tiesības, jo es neko neesmu izdarījis.
Ak tā, puika, tu mani vēl gribi izsmiet? Pasauciet bendi! Sekretārs jau gāja uz durvīm, kad Elzbete pieglaudās pie Vitorfa
un klusi čukstēja:
Ja jūs viņu mocāt, tad varat arī mani. Flemings iesmējās.
Tik nežēlīgi nu gan mēs nerīkosimies, daiļais bērns. Bet tu, puis, vai beidzot teiksi savu vārdu?
Nē!
Sekretār, pavēliet bendem uzlikt tam īkšķa skrūves. Tās viņam atdos atmiņu.
Elzbete iekliedzās, apķērās Vitorfam un uztraukta sacīja:
Es gribu mirt jūsu vietā!
Vitorfs meiteni noglāstīja. Viņš bija tik laimīgs un gatavs izciest vislielākās mokas, jo tagad tas saprata, ka Elzbete viņu sirsnīgi mīl.
Flemings pārdomāja. Te sekretārs, papīrā skatīdamies, ieminējās:
Sim cilvēkam bijuši arī ieroči: divas pistoles un ļoti ass duncis.
Kas — ieroči? — Flemings iesaucās. Tad Vitorfs atbildēja:
Seit visi ceļi ir nedroši, tādēļ nepieciešams apbruņoties. Flemings kļuva vēl aizdomīgāks un gribēja atsaukt bendi, bet
ātri apdomājās, ka ar mocīšanu neko neuzzinās. Tādēļ viņš nolēma tos vēl ievietot Donata torni. Kad izrādījās, ka tur vairs nav brīvu I elpu, Flemings pavēlēja viņus stiprā apsardzībā nosūtīt uz Ke- nigsteinas cietoksni un pats pagatavoja pavadrakstu cietokšņa komandantam. Izejot tas vēl kāri noskatījās Elzbetē.
Elzbete nodrebēja. Vai atkal tai būs jācīnās par savu godu?
85. nodaļa NEIZSKAIDROTS NOSLĒPUMS
Meža dzirnavās, kur arvien tik jautri dzīvoja, tagad valdīja kapa klusums. Visi logi bija aizklāti, un ļaudis izturējās tik klusi kā baznīcā. Tagad tur gulēja Hedvigas līķis. Lips Tulians nerunāja ne ar vienu, neievēroja pat garo Zamuelu. Vienīgi Guste slepeni gavilēja, jo viņas nodoms bija izdevies. Tagad viņa gaidīja pilnu mēnesi, kad varēs iedot Lipam Tulianam brīnumdzērienu.
Te klusi un nemanīti meža dzirnavām tuvojās vecā zāļu sieva un ka spoks ielīda Hedvigas istabā. Lips Tulians gulēja ceļos pie nelaiķes un nemaz nemanīja veco sievu. Kad vecā iekāsējās, Lips Tulians piecēlās un rādīja uz mirušo:
Mana līgava!
Ak, cik skaista, kā eņģelis, — vecā sacīja.
— Viņa tiešām bija eņģelis, — viņš atbildēja. — Uzklausi mani, sieva, pirmo reizi es tevi redzu, bet daudz esmu dzirdējis. Aplūko mirušo, es … es arvien vēl nespēju ticēt, ka viņa ir mirusi. Jau divas dienas viņa tā stāv, bet vēl arvien tās vaigos nerodas nekādas līķa zīmes. Sieva, daudz zelta tu saņemtu, ja spētu šo meiteni atdzīvināt.
Tik Dievs ir visspēcīgs. Bet nu ļaujiet man viņu aplūkot, — vecene atbildēja.
Viņa ilgi vēroja Hedvigu, tad, pār to noliekusies, uzmanīgi klausījās.
Tad pagriezās pret Lipu Tulianu un prasīja, kur līķi aprakšot.
Vai tiešām viņa- mirusi? — Lips Tulians sagrauztā balsī
iesaucās.
Virsniek, — vecā sāka runāt. — Maz cilvēku pazīst nāves noslēpumus. Bet es esmu stāvējusi pie nāves sliekšņa. Nāve' un miegs ir radinieki — daudzreiz tos nespēj atšķirt un bieži vien kādu aprok dzīvu!
Ko nozīmē šie vārdi? — Lips Tulians uztraukts jautāja.
Neko, bet tomēr daudz, — vecene iesaucās. — Es atkārtoju, ka nāve ir savāda lieta. Ķur šo bālo meiteni glabāsit?
Es nezinu, — Lips Tulians atbildēja.
Likās, ka zāļu sievai šī atbilde patika.
Viņa, roku paceldama, rādīja:
Tur kalnos atrodas mana ala. Katrs cilvēks no viņas bēg, tiklīdz to ierauga. Tur klintīs pat vasarā ir ledus aukstums. Tur nolieciet mirušo. Manā apsardzībā, virsniek, vai saprotat?
Hedviga, mana Hedviga! — Lips Tulians satriekts vaidēja
Tik ielieciet viņu metāla zārkā ar stikla vāku. Kad zārks būs atvests meža dzirnavās, es atnākšu to apskatīt. Bet tagad, virsniek, nekavējieties; pagatavojiet zārku un tad man paziņojiet.
Vecene klepodama aizgāja.
Lips Tulians vēl iesaucās:
Vēl kādu vārdu, sieva, vai Hedviga tiešām ir mirusi? Ko tas viss nozīmē?
Neviens neatbildēja, jo vecā jau bija nozudusi.
Lips Tulians nokrita blakus Hedvigai.
Pēc dažām stundām garais Zamuels, saģērbies kā turīgs pilsonis, atstāja meža dzirnavas.
Pagalmā tas sastapa Gusti, kas tagad uzzināja, ka Zamuelam jāiet pēc metāla šķirsta. Viņa gribēja vēl šo to jautāt, bet Zamuels ātri aizsteidzās.
Guste vēl brītiņu skatījās viņā. Tad viņai ienāca prātā, ka varbūt Zamuels tai neuzticas. Viņa nespēj nomierināties, kamēr Hedviga nav aprakta.
Pēkšņi tā ieraudzīja nākam Venceli ar Terēzi no Zārberga bandas.
Vencelis, Gusti sveicinot, meloja, ka tie no Zārberga aizbēguši un steidzīgi gribot runāt ar Lipu Tulianu.
Bet, dabūjis zināt, ka virsniekam līgava mirusi un tas nav runājams, Vencelis lūdza Gusti, lai tā viņiem atļaujot kādu laiciņu palikt, jo esot kaut kas svarīgs jāpaziņo virsniekam.
Guste tiem labprāt atļāva, jo neko ļaunu nedomāja.
Terēze kā nevainīga būtne jautri tērzēja ar Gusti, lai tā neno- prastu viņas ļaunos nolūkus.
86. nodaļa ZELTA TAISĪTĀJA BĒGŠANA
Viltīgais grāfienes Kozelas sulainis Kaspars iesteidzās Betgera laboratorija.
Ko tu man teiksi? — Betgers aizsmakušā balsī jautāja.
Žēlīgās grāfienes paziņojums. Viņa pavēlēja jums bēgt, — Kaspars čukstejia.
\
Vai tad jau tik tālu? — Betgers lēni jautāja.
Kaspars zīmīgi pārvilka ar pirkstu pār kaklu un iesaucās:
Jūs zināt, kungs, ka Saksijā ilgi negaida. Laime, ka grāfiene!
ir spiegs, kas visu izokšķerē.
Un tas esi tu.
Var jau būt, — Kaspars atbildēja. — No Varšavas ir pienākusi kāda vēstule, no kuras jums jābaidās. To es skaidri zinu, — Kaspars čukstēja.
Betgers tikko spēja noturēties kājās.
Bet termiņš taču vēl nav beidzies, — viņš sacīj;a.
Varbūt nav tik ļauni. Bet lielie kungi ilgi nejoko. Es gan skaidri nezinu, kas rakstīts karaļa vēstulē, tomēr iesaku jums bēgt.
Varbūt tu mani tikai māni? Es zinu, ka tava pavēlniece ļoti interesējas par šīm telpām. Mēs esam norunājuši, ka es viņai telpas atdošu kādai slepenai vajadzībai. Tu taču to zini.
Jā, es visu zinu. Viņas ekselence nevēlas jūs izdzīt; viņai ir" pat žēl zaudēt uzticamu biedru.
Kaut tā būtu patiesība, — zelta taisītājs murmināja.
Nu, ja jūs neticat, es jums vairāk nevaru palīdzēt. Manis dēļ varat palikt, kamēr atnāks gūstītāji. Vai esat jau aizmirsuši savu priekšgājēju, kas bez galvas spokojas Kenigsteinā. Atcerieties, kad vēlāk gribēsit bēgt, bet būs jau par vēlu.
Nē, es tūliņ bēgšu. Bet uz kurieni? Vai tu nezini kādu vietu?
Nu, protams, tādēļ jau es atnāou. Jums tepat tuvumā jāap- slēpjas, tad varēsit ceļot reizē ar grāfieni.
A, vai tad tiešām viņa gatavojas piepildīt savu neprātīgo nodomu?
Vēl vairāk kā jebkad!
Un viņa pati dosies mežā un atstās savā vietā kādu kambar- dāmu? Tik bīstama lieta!
O, jūs nepazīstat manu kundzi! Ja viņa kaut ko iedomājas, tad, lai arī pati elle stājas ceļā, viņa tomēr izdara savu. Bet tagad taisieties. Meitene ir aizbēgusi, bet kur tā vājprātīgā, arī tā jāaizgādā projām.
Betgers to bija ar zālēm iemidzinājis un, kamēr tas savus dārgumus iesaiņoja, Kaspars aiznesa iemidzināto sievieti tajā pagrabā, kur stāvēja dzelzs jaunava. Viņš apgalvoja, ka neviens sievieti nevarēšot atrast.
Kaspars apsolīja Betgeram Porskalnā parādīt kādu paslēptuvi.
Viņi lēnām gāja pa šauro klints koridoru uz izeju.
Bet, ārā izgājuši, tie briesmīgi pārbijās, jo izeju bija ielenkuši kareivji.
Kaspars tikko vēl paspēja ieskriet atpakaļ.
Uz karaļa pavēli tūliņ apcietināja Betgeru un gaidīja ministru Flemingu.
Pēc brīža viņš ieradās un jautāja, vai tā melnais sulainis atrasts. Flemings nožēloja savu uzticīgo kalpu, kas, savu pienākumu izpildīdams, bija pazudis laboratorijā uz visiem laikiem.
Tad pavēlēja visas mantas, kas atradās laboratorijā, iekravāt ratos.
Vēl arvien visus stūrus pārmeklēja, bet mori nekur vairs nevarēja atrast.
Ministrs noprata, kas viņa sulaini ir pazudinājis, un klusībā nolēma nežēlīgi atriebties.
Viņš pavēlēja kareivjiem apsargāt klints eju un aizsūtīja Betgeru ar visām laboratorijas lietām uz Kenigsteinas cietoksni.
Betgers vaidēdams padevās savam liktenim.
Viņš nezināja, kas to sagaida Kenigsteinā. Bende vai karātavas?
87. nodaļa ZĀRKS AR STIKLA VĀKU
Meža dzirnavās stāvēja plaši atvērti pagalma vārti.
Drūms bēru gājiens iznāca un iegriezās mežā uz klintskalnu pusi.
Astoņi vīri nesa smago metāla zārku, kurā kā apskaidrots eņģelis dusēja Hedviga. Viņa bija redzama caur stikla vāku un šķita, ka tā būtu tikko iegulusies un saldi sapņotu.
Spēcīgie vīri gāja raudādami, kailām galvām.
Lips Tulians bija bāls kā mironis, tērpies sērās un noliektu galvu gāja blakus zārkam. Viņš nejuta, kas notiek, neko vairs nevēlējās zināt — visu, kas vēl, pasaulē bija atlicies viņa sirdij, aiznesa šajā zārkā.
Pēdējie gāja Vencelis ar Terēzi un dzīvi sarunājās.
Arī Guste bija piedalījusies gājienā un liekulīgi izrādīja skumjas.
Gājiens lēnām virzījās pa stāvajiem kalnājiem un beidzot sasniedza zāļu sievas alu.
Alas priekšā stāvēja zāļu sieva, ģērbusies glītā, vecmodīgā sēru tērpā. Uz pleca viņai sēdēja pūce, kas reizēm nikni ieķērcās.
Alas ieeju izpušķoja egļu zari, un iekšā dega resnas vaska sveces.
Visu to bija sagatavojusi zāļu sieva.
Viņa parādīja kādu klints bluķi, uz kura novietot Hedvigas zārku.
Sveču gaisma apspīdēja zārku un Hedvigas nepārvērtušos seju.
Lips Tulians sāpēs noliecās pār mirušo.
Heda, Heda, mana karsti mīļotā Heda!
Netraucējiet viņas miieru, — zāļu sieva iesaucās.
Lips Tulians tai vēlreiz jautāja:
Sakiet man, vai tiešām Hedviga aizgājusi veļu valstī?
Es būšu viņas tuvumā. Tagad ejiet, labais vīrs, es viņu pasargāšu un vēlāk … — vecā neskaidri murmināja.
Lips Tulians un bērinieki atstāja drūmo vietu un atgriezās meža dzirnavās.
Bet tagad Lips Tulians bija stipri pārvērties. Līdz šim tas bija tik sagrauzts un nelaimīgs, bet tagad kā atriebības dievs ar liesmojošām acīm pavēlēja ataicināt gūstekņus.
Jā, tagad tas gribēja turēt tiesu.
Gandrīz visiem ļaudīm bija jāgatavojas ceļam, brīvkungu Teodoru un viņa sulaini iecēla zirgos un cieši sasēja.
Uz Drēzdeni, — Lips Tulians pavēlēja. — Uz Augusta Stiprā rezidenci!
88. nodaļa TURKU TORNĪ
Lida, bērns, kur tu esi?
Lida atsaucās no savas istabas.
Labi, ka tu neesi izgājusi, — Kilians atteica. Viņš tagad bija cietuma sargs Kenigsteinā. — Es arvien uztraucos, kad tevi neredzu. Ja es to būtu paredzējis, tad nekad nenāktu uz šejieni. Tiešām virsnieki ir gandrīz nevaldāmi cilvēki. Viņi pat no manis nekaunas un kā vanagi glūn uz tevi, — Kilians noraizējies sacīja.
Visi nu gan tādi nav, — Lida atbildēja.
Augstākie virsnieki ir godīgāki, sevišķi ģenerālis, bet vai tie vienmēr var gadīties klāt. Un tādēļ tev jābūt ļoti uzmanīgai.
Gan es pratīšu sevi aizstāvēt, — Lida atbildēja.
Tā vis nerunā, bērns. Virsnieki ir viltīgi un dažādiem līdzekļiem padarīs savu laupījumu nevarīgu. Neaizmirsti arvien aizslēgt istabas durvis un, ja kur izej, ņem līdzi lielo Sultānu. Tas ir gudrs lopiņš un katram ķersies pie rīkles, kas tevi gribēs aiztikt.
Lida apsolījās uzmanīties. Tad Kilians aizgāja uzpost dažas cietuma kameras, jo gaidīja no Drēzdenes atbraucam jaunus cietumniekus.
Lidai bija uzdots pasniegt pirmā stāvā cietumniekiem pusdienu. Viņa iegāja virtuvē un paņēma putru ar maizi.
Ak Dievs, cik slikts ēdiens, — Lida čukstēja. — Mūsu Sultāns dabū labāku ēdienu, nekā šie nelaimīgie. Tiešām, lūzt sirds to redzot.
Viņa sakravāja kurvi putras bļodiņas un kliju maizi, tad vēl slepus paņēma kādu mazu, apsegtu bļodiņu un uzkāpa pirmajā stāvā. Sultāns viņu pavadīja.
Šinī stāvā atradās seši cietumnieki, katrs mazā, atsevišķā istabiņā. No tiem pieci bija vecāki vīri, kas, kādreiz ieņemdami augstus amatus, bija aizkaitinājuši vareno ministru, grāfu Flemingu un tādēļ bija ieslodzīti Kenigsteinas cietoksnī. Tie klusēdami saņēma savu suņa barību.
Tad Lida griezās pie pēdējām durvīm, aiz kurām smaka kāds jauns zviedru virsnieks Stenburgs. Viņš bija kalpojis Kārļa XII armijā un kritis sakšu gūstā.
Drīz karatiesai vajadzēja izšķirt, vai virsnieks Stenburgs nošaujams, vai pakarams. Pie sagūstīšanas tam ar zobena cirtienu bija ievainota galva. Viņš bija ar melnu lenti apsējis brūci, kas pamazām dzija.
Lida zināja jaunā virsnieka likteni, jo bija ar to runājusi. Viņai bija neizsakāmi žēl jaunā cilvēka. Meitene pasniedza viņam cietumnieka daļu un, kad viņš to paņēma, iedeva arī apsegto bļodiņu.
Ņemiet, kungs, bet nerādiet nevienam, jo tad es nekad jums vairs nevarēšu nest.
Paņēmis ēdienu, viņš saķēra Lidas roku.
Kādēļ'jūs dodaties tik lielās briesmās?
Es nevaru paciest, ka jums jāpārtiek no šīs nožēlojamās barības, jo tādu jūs līdz šim neesat baudījis.
Kā kareivis esmu daudz pārcietis, un no jūsu rokām to labprāt pieņemu. Bez tam jums vairs nebūs ilgi jāpūlas.
Ak, nerunājiet tā, virsniek Stenburg, es to nespēju iedomāties, man asinis sastingst.
Lida, vai jūs tiešām esat tik līdzjūtīga?
Lidai asaras saskrēja acīs.
Ak, kaut es spētu jūs atsvabināt, bet tornis tiek stingri apsargāts.
Jā, to nevar. Bet es nebīstos nāves. Ministrs Flemings nekad nesagaidīs to prieku, ka Kārļa XII virsnieks lūgsies to savas dzīvības dēļ.
Jūs nedrīkstat mirt, — Lida čukstēja.
Neviens nespēj izbēgt savam liktenim; ko būs nolicis varenais Dievs, tas notiks.
Lidai sāka birt asaras, un sirds bija tik smaga, jo nu tai būs jāšķiras.
Virsnieks noskūpstīja Lidu, aizgrābts no viņas līdzjūtības. Viņš lūdza piedošanu, ka viņa sirds, kas vairs ilgi nepukstēs, savienojusies ar viņas sirdi.
Lida aizbīdīja lodziņu, Sultāna pavadībā ieskrēja sava istaba un, krēslā iekritusi, gauži raudāja.
Kādas jūtas gan saviļņoja Lidu? Ak, ta bija gavilējoša, lai gan liezgala izmisusi jaunas meitenes mīla.
89. nodaļa SLEPENĀ TIESA
Drēzdenes iedzīvotāji bija tā iebaidīti, ka vēlu vakarā neviens nestaigāja pa ielu, jo zādzības, aplaupīšanas un slepkavības bija ikdienišķa parādība.
Vēl lielāks klusums valdīja pilsētas nomales, kur nebija sastopams gandrīz neviens cilvēks.
Visbēdīgāk izskati jās ap Smilšu laukumu. Tur uz kada mura paaugstinājuma stāvēja dzelzs karātavas un lieli bluķi galvas ciršanai. So vietu apmeklēja vienīgi klaidoņi, kas pat mirušiem noplēsa drēbes no kauliem. Liels bars plēsīgu putnu — vārnas, kraukļi un ērgļi, pat lapsas barojās no cilvēku miesas un kauliem. Tadeļ ari ši vieta bija tik atbaidoša, un viņas tuvumā nerādījās neviens cilvēks.
Taču šonakt te bija dzīva kustība, jo Lips Tulians ar saviem biedriem bija atveduši sodīt nežēlīgo brīvkungu Teodoru fon Frei- denbergu.
Brīvkungs gan cerēja ar naudas piesolīšanu atgūt brīvību, bet l.ips Tulians naudu neievēroja un teica brīvkungam, ja tas spētu jaunajām meitenēm atdot godu un dzīvību, tad viņu bez kādas naudas palaistu brīvībā.
Bet tādēļ, ka tas nekad nevar notikt, nevar arī atpirkties ar naudu. Lips Tulians viņam atgādināja visus nekrietnos darbus. Brīvkungs klusēja, jo viss sacītais bija patiesība.
Lips Tulians griezās pie saviem ļaudīm, lai tie izsaka savas domas: vai brīvkungs neģēlīgo darbu dēļ pelnījis naudas sodu vai nāvi.
Visi vienbalsīgi piesprieda nāves sodu, ko apstiprināja Lips Tulians. Tad deva brīvkungam laiku aizlūgt par saviem grēkiem.
Lai Drēzdenē nedomātu, ka notikusi vienkārša slepkavība, uzrakstīja uz kāda pergamenta gabala:
«Sodīts pakarot goda laupīšanas un bezgodīgas dzīves dēļ.
Lips Tulians.»
So pergamentu piesprauda notiesātajam brīvkungam uz muguras. Šikleru iecēla par sprieduma izpildītāju. Tad bez kādas ceremonijas brīvkungu pakāra valsts karātavās.
Tūliņ pakāra ari Viņa uzticamo sulaini, kas pilskungam bija palīdzējis veikt viņa nelietīgos nodomus. Pašā pēdējā brīdī sulainis vēl gribēja atklāt kādu grāfienes Rohlicas noslēpumu, bet viņu pārsteidza nāve.
Spriedums bija izpildīts. Lips Tulians pavēlēja doties projām. Kungs ar sulaini palika karājoties Drēzdenes karātavās, bet laupītāji atgriezās meža dzirnavās, lai sagatavotos jaunām atriebībām.
90. nodaļa Sievietes viltība
Kādā greznā Pilnicas pils telpā sēdēja skaistā grāfiene Kozela un aplūkoja dažādas vēstules un dokumentus. Viņas uzticības kalps Kaspars bija atnesis 'jaunas ziņas.
Tad tu esi pārliecināts, ka kūrfirsts tik ātri nevarēs ierasties, — Hilda vaicāja Kasparam.
Jā gan. Polijā plosās karš un, ja kūrfirsts negrib zaudēt Polijas troni, tad nedrīkst ne stundu atstāt savu armiju.
Tas ir patīkami! Nu es varēšu paveikt savu plānu.
Es domāju gan, ja tik kambara dāma piekrīt spēlēt jūsu lomu.
Par to man vismazākā bēda, jo mans vienīgais apmeklētājs Flemings vairs neuzdrošinās Piļnicā ierasties.
To tas arī nedarīs. Grāfs arvien vēl dusmojas par dabūto pliķi un gatavojas jūs gāzt, — Kaspars piezīmēja.
Tiešām? Nu, tas viņam nekad neizdosies, — Hilda sacīja.
Es visas ministra vēstules esmu slepeni izlasījis. Pēdējā, uz Varšavu nosūtītā .vēstulē viņš bija daudz rakstījis par jums.
Vai patiesi? Vai Flemings sūdzējās par dabūto pliķi?
Ak nē, grāfs ir ļoti viltīgs. Viņš ieteic karalim izmeklēt sev jaunu sirdsdāmu, un, proti, skaisto Dēnhofas grāfieni.
Dēnhofas grāfieni, ha, ha, ha, lai tik pamēģina, — Hilda iesmējās.
Flemings visu dara ar apdomu. 'Viņš dod padomu izpatikt poļiem un tādēļ izraudzīties līgavu no poļu tautas.
Gudrs plāns. Bet es vēl nebaidos no Fleminga, tagad tas man nespēj neko darīt. Rītu mēs brauksim. Vai tu skaidri zini, ka uz Kenigsteinu aizsūtītā meitene ir tā pati, kas bēga no zelta taisītāja?
Esmu pārliecināts. Līdz ar pavadoni to aizveda uz Donāta torni. Sagūstītais vīrietis ir no Lipa Tuliana bandas, jo toreiz viņu redzēju mežā.
Lieliski, lieliski! — Hilda iesaucās. — Ja šoreiz neizdosies mans plāns, tad vairs nekad. Mes apmeklesim Sarfensteinas pili Varkalnos, jo tur muižkungs mani saņems ar lielāko prieku.
Kaspars kaut ko gribēja atbildēt, bet ārā bija izcēlusies skaļa
kņada.
Kaspars izgāja apsaukt trokšņotājus, bet tūliņ atgriežas ar jaunām ziņām.
Lips Tulians esot bijis Drēzdenē un pakāris Drēzdenes karātavās brīvkungu fon Freidenbergu un viņa sulaini.
Kaspar, tu atnesi priecīgu ziņu. Tagad viņš atrodas sava paslēptuvē, — Hilda priecīgi iesaucās.
Es arī tā domāju, jo tagad visa Drēzdene esot uztraukta. Kareivji jau esot izsūtīti, un ministrs skrejot gluži kā traks. Pakārtais pilskungs bijis viņa labākais draugs.
Lai sūta kareivjus, cik tik patīk, bet Lipu Tulianu tiem nesagūstīt. Es izvedīšu savu plānu. Es viņu ievilināšu Sarfensteinas pilī. Un tad, tad Lips Juliāns man piederēs! — Hilda priecājās.
Nākošā naktī kādi vienkārši rati atstāja Pilnicu. Neviens nerūpējās par aizbraucējiem, jo pilī bija izpausts, ka saslimusi grāfienes kambardāma un tagad aizbrauc uz dzimteni.
Dienu vēlāk izplatījās baumas, ka saslimusi arī grāfiene Kozela. Ārsts ik dienas apmeklēja augsto slimnieci. Neviens nedrīkstēja traucēt slimnieci, un tādēļ kalpotāji to nekad nedabūja redzēt.
Arī grāfs Flemings saņēma ziņu par Hildas slimību. Bet viņš priecājās par to un teica savam sekretāram, ka grāfiene to darot, no viņa baidīdamās, un drīz tā lūgšoties viņa žēlastību. Tad tik dabūšot sajust viņa varu.
Visa Drēzdene jau runāja, ka varenais ministrs 110 karaļa mīļākās dabūjis pliķi. Protams, viņam tieši acīs to neviens neteica.
Vai apsūdzības raksts karalim ir pagatavots? — ministrs jautāja.
Jā, es patiesi aprakstīju visus Lipa Tuliana nedarbus.
Tas tiešām ir briesmīgi! Ko gan visu nedara šis laupītāju virsnieks. Varbūt viņš kādreiz apmeklēs pat karaļa pili! — Flemings sacīja.
To nu gan tas neuzdrošināsies, — sekretārs atbildēja. — Bet briesmīgs viņš tomēr ir. Es šonakt par viņu daudz sapņoju.
Ko tu sapņoji, stāsti! — ministrs tincināja.
Ak, briesmīgu sapni, — sekretārs atbildēja. — Kad atmodos, biju vienos sviedros. Es redzēju, ka" Lips Tulians bija ielauzies jūsu pilī un aizvedis projām visus kalpus, lai izpildītu savu nežēlīgo spriedumu.
Un mani pakāris? — Flemings turpināja.
Jā, bet tas taču bija tikai sapnis, — sekretārs paskaidroja.
Flemings no izbailēm gandrīz prātu zaudēja. Tas iedomājās, ka arī viņu var piemeklēt fon Freidenberga liktenis. Tādēļ viņš pavēlēja kareivjiem stingri apsargāt pili.
Nākošajā dienā visā Drēzdenē runāja, ka ministra pilī pat uz skursteņu galiem sēžot kareivji, lai bīstamais laupītājs nevarētu ielīst pilī.
91. nodaļa TURKU TORŅA GŪSTEKŅI
Kilians pavēstīja Lidai, ka no Drēzdenes atsūtīti jauni cietumnieki un viņiem jāierīko trīs istabas. Tagadējos cietumniekus nosūtīšot uz Kenigsteinu, tik zviedru virsnieks vēl palikšot. Sardzi pastiprināšot ar vienu virsnieku un sešiem kareivjiem.
Kilians iesūtīj.a Lidu istabā un pieteica uzmanīties.
Tūliņ ieradās divi virsnieki ar kareivjiem un uzdeva savest kārtībā kameras, sākot no pirmā līdz sestajam numuram. Kilians, paņēmis atslēgas, gāja tiem līdz.
Kur tad jūsu skaistā meita? — kāds virsnieks jautāja Ki- lianam.
Viņai jāstrādā, — Kilians atbildēja.
Nu, gan es notveršu šo putniņu. Lai velns mani parauj, ja mazā skaistule man nepiederēs, — virsnieks murmināja.
Kilians dzirdēja virsnieka vārdus un apņēmās virsniekus stingri uzmanīt un jau pirmajam, ko pieķers, lauzt kaklu.
Cietuma durvis tika atvērtas un cietumnieki aizsūtīti projām. Atstāja vienīgi zviedru, virsnieku, jo tas tik un tā drīz tikšot nošauts, kā sārgu virsnieks ziņoja.
Nu sanesa augšā visus ērmotos laboratorijas piederumus, un Kilians brīnījās,.kam šādas neredzētas lietas te, cietumā, vajadzīgas.
Izgādā man ar tavu meitu kādu mīļu stundiņu, tad dzirdēsi brīnumu lietas, — kāds oficieris teica.
Ne par kādu mantu, pasaulē, — Kilians saskaities teica. — Es pateikšu komandantam jūsu bezkaunīgās runas.
Vari teikt, bet tev nav liecinieka, un es liegšos. Bet to es tev saku, tu vari savu meitu sargāt kā pūķis, viņa tomēr būs mūsu paijiņa. Ha, ha, ha, tad viņa Kenigsteinā būtu pirmā,"kura mums nepadotos. Uzmani, kas notiks pāris nedēļās.
Pamēģini tik, man jau arī ir laba dūre, un tad nav ko brīnīties, ja kāds bezkaunīgs nelietis ieceļos Kenigsteinas pagrabā.
Oficieris paķēra zobenu.
Nāc tik, — Kilians uzsauca, satverdams dzelzs stieni. — Es sašķaidīšu tavu pauri. Lai tad ģenerālis pats izspriež, kurš vainīgs.
Sie vārdi līdzēja. No ģenerāļa visiem bija bail.
Pa tam visi laboratorijas piederumi bija sanesti un ievietoti trijos kambaros, kas atradās cits citam blakus. Vienā telpā bija iemūrēts ugunskurs.
Atskanēja komandas un jaunos cietumniekus ieveda.
Pats ģenerālis Kijaus nāca līdz ierādīt svarīgajiem arestantiem telpas.
Pirmais nāca zelta taisītājs Betgers, kas pastāvīgi tielējās ar ģenerāli.
Es protestēju pret tādu varmācību, — viņš teica ģenerālim. — Nevienu podu un nevienu mašīnu es neaiztikšu.
Dariet, kā jums patīk, — ģenerālis atbildēja. — Es turpretim jusu vietā strādātu cītīgi jo cītīgi, lai iemantotu karaļa labvēlību. Citādi jums izies pavisam greizi — jūs jau zināt, ko es domāju.
Kijaus vilka ar pirkstu gar kaklu.
Bet man te daudz kā trūkst, — Betgers iebilda.
Jums viss tiks sagādāts, — ģenerālis atbildēja.
Nē, tā nevar, man pašam jāapgādā, — Betgers pretojās.
Kijaus paraustīja plecus un kūrfirsta vārdā uzdeva Kilianam
nerunāt ar Betgeru nevienu vārdu.
Betgers apgriezdamies ieraudzīja Elzbeti, un viņa drūmās acis iedegās.
Elzbete nekad nebija redzējusi savu slepkavu, un tas bija labi, jo citādi būtu aiz bailēm iekliegušies.
Ģenerālis atkal teica Kilianam:
Se ir otra cietumniece. Tai tu ierādi labāku telpu, jo, cik zinu, tad šī meitene ir cietumā politikas dēļ.
Ieved tos, — ģenerālis pavēlēja, — pēc tam ierodies saņemt trešo cietumnieku, tam būs jādod telpas pagrabos.
Kilians ielaida Elzbeti viņas kamerā, bet Betgers vēl arvien stāvēja koridorā un lamājās. Beidzot Kilians ar varu iebīdīja Betgeru kamerā, kur tas palika spārdīdamies un lamādamies.
Flemings bija rakstījis komandantam par Vitorfu, lai to ievieto visbriesmīgākajā kamerā, jo tas varbūt esot no Lipa Tuliana bandas.
Taču komandants bija sirdscilvēks un tādēļ Vitorfu tomēr ievietoja drusku labākā kamerā, kas izskatījās kā maizes krāsns, tanī varēja gulēt un sēdēt, bet nekad stāvēt.
Vitorfs fur ielīda, ka dzelzis vien noskanēja, un durvis tika aizslēgtas.
Tie bija Turku torņa jaunie cietumnieki.
92. nodaļa Burvības dzēriens
Bija nakts, un mēness spīdēja tik gaiši kā dienā.
Meža dzirnavās visi gulēja, tik Guste bija nomodā, jo bija tā nakts, kad Lipam Tulianam vajadzēja iedot mīlas dziru. Viņš vēl nebija pārnācis, kaut arī aiziedams bija solījies atgriezties jau dienu agrāk.
Beidzot viņa tomēr varēja uzgavilēt, jo Lips Tulians ar saviem ļaudīm pārnāca.
Guste izskrēja pretī. Zāļu pudelīte bija viņai klāt, jo varēja jau būt, ka Lips Tulians prasa kādu atspirdzinājumu.
Atnācēji tūliņ ielenca Gusti, viņi bija ļoti izslāpuši.
Virsnieks pavēlēja no pagraba izvelt mucu vīna, un Guste aizskrēja pēc atslēgām. Kamēr Guste sagādāja dzeramos traukus, vīna muca jau bija pagalmā.
Vīri pildīja kausus un dzēra, un Lips Tulians, uz akmens sola sēdēdams, kavējās viņu pulkā.
Guste ielīda pagrabā un drīz iznāca, nesdama sudraba biķeri ar labāko vīnu. Ar to viņa tuvojās virsniekam. Vīns laistījās biķerī, bet neviens nezināja, ka tanī iepilināti daži pilieni no raganas dotā dzēriena.
Guste piedāvāja biķeri virsniekam, kas pateikdamies to saņēma, bet tūliņ nedzēra, jo esot sakarsis. Viņš nolika biķeri sev blakus uz sola.
Vīri, sajuzdami ēstgribu, aizsūtīja Gusti pagādāt uzkožamos un, jautri tērzēdami, dzēra tālāk.
Siklers rādīja Zamuelam, kā virsnieks, dziļi domās iegrimis, skatās mēnesī. Viņam ienāca prātā, virsniekam nemanot, izdzert viņa vīnu un biķerī iepildīt citu vīnu.
Zamuels un citi biedri gribēja viņu atturēt, bet tas neatlaidās un saderēja, ka izdzers biķeri, virsniekam nemanot.
Paņēmis biķeri ar vīnu, Siklers uzmanīgi pielīda virsniekam blakus un ātri iztukšoja viņa biķeri līdz pēdējam pilienam un pēc tam ielēja tanī līdzpaņemto vīnu.
Bija arī pēdējais laiks, jo virsnieks tūliņ paņēma biķeri un dzesēja slāpes.
Guste atnāca ar uzkožamiem un, redzēdama, ka virsnieks biķeri izdzēris, klusībā uzgavilēja: nu tas vienas stundas laikā piederēs viņai.
Lips Tulians apjautājās, vai zāļu sieva nav devusi nekādu ziņu, un, dabūjis noraidošu atbildi, palika sēžot, dziļās domās iegrimis.
Vīri ēda un dzēra, Guste tos laipni apkalpoja.
Pa tam jau bija pagājusi stunda, un zālēm vajadzēja iedarboties. Gustei ienāca prātā, ka vecā ir viņu pievīlusi, jo Lips Tulians vēl arvien nepārmainījies, kā sastindzis sēdēja savā vietā. Beidzot viņa taisījās pati iet pie virsnieka un uzrunāt to.
Pēkšņi tai pienāca vecais Siklers un mīļi paraudzījās acīs. Siklers bija tikpat vecs kā Zamuels, bet tagad viņš to sirsnīgi uzrunāja *
Skaistā, labā Gustiņ, tu esi tik mīļa!
Tu esi piedzēries, Sikler, — Guste iesaucās.
Nē, Gustiņ, esmu skaidrā, bet mīlu tevi!
Neizsmej iet mani, — Guste sacīja.
Ak, Gustiņ, es mīlu tevi, nu, esi tik labiņa un sniedz man
skūpstu.
Guste skatījās, ko Lips Tulians darīs, bet tas jau bija iegājis
istabā.
Siklers ievilka meiteni klēpī un aizgrābts skūpstīja to. Guste turējās pretī, cik spēja, bet no Siklera skāvieniem tik viegli vis nevarēja izrauties.
Garais Zamuels un pārējie biedri dzirdēja Gustes kliedzienus un gribēja Sikleru atrunāt, lai netaisa tādas muļķības, bet Siklers neatlaidās, teikdams, ka Guste ir viņa līgava un nekāda vara to nevarēs viņam atņemt. Siklers neklausīja nevienu, un tā. biedriem ar varu nācās atsvabināt nabaga Gusti, kas tūdaļ ieskrēja dzirnavās, bet Siklers visu nakti trakoja pa pagalmu.
93. nodaļa Mīlas skurbumā
Lips Tulians bija maz gulējis un, tikko ausa rīts, attaisīja logu, lai ielaistu- svaigu gaisu.
Virsniek, — Zamuels sauca, — Siklers ir traks, mēs viņu ne par ko nevaram savaldīt.
Kas nu?
Jā, viņš uzreiz iemīlējies Gustiņā, ka nekur dēties! Patlaban viņš nāk ar kādu vecu ģitāru apsveikt Gusti.
Nevar būt!
Patiešām, viņš jau dziedāja arī, bet tik nejauki, ka mēs visu nakti ne aci neesam aizdarījuši.
Es tūliņ iešu! — Lips Tulians atbildēja un apģērbies izgāja pagalmā. Siklers stāvēja pret Gustes logu un, ģitā'ri spēlēdams, dziedāja:
«Pie mijas loga stavedams, Tai zilās acīs skatīdams …»
Sētas suns pilnā kaklā gaudoja līdz, un lielais runcis kārpījās un ņaudēja, tas bija tāds koncerts, kāds reti kur dzirdams. Siklers bija tā aizgrābts un ar tādu spēku vilka pār ģitāras stīgām, ka tās satrūka. Tad, kā no zemes izaudzis, ieradās Lips Tulians.
Sikler, vai tu slims esi? — virsnieks jautāja.
Siklers tā kaunīgi paskatījās, un Zamuels devās tam klāt, lūgdams:
Cilvēks, atjēdzies tak, mums ar tevi gatavais negals. Tev laikam kāds ko padarījis …
Man jādabū Guste, — Siklers atbildēja. — Ja viņu nedabūšu, tad ielaidīšu sev lodi pierē!
Te nu ir, virsniek, — Zamuels teica, — viņš galīgi bez jēgas palicis, agrāk bēga no katra sievišķa.
Sikler, — Lips Tulians mierīgi jautāja, — kā tu jūties?
Es nezinu, virsniek, man skrien kā uguns pa visām dzīslām, man jādabū šī meitene, vai arī es palikšu traks!
Lips Tulians griezās pie Zamuela, gribēdams sūtīt pēc zāļu vecenes, bet, apdomājies, ka vecene nedrīkst atstāt Hedvigu, nolēma Sikleru aizvest turp. Siklers ne par ko negribēja iet, ar varu lauzdamies atpakaļ pie Gustes. Vairākiem vīriem ar varu nācās to vest, arī Lips Tulians pats gāja līdz. ,
Zāļu vecene iznāca tiem pretī, un Lips Tulians lūdza, lai iedodot zāles šim cilvēkam, jo tas esot prātā apjucis.
Zāļu sieva pētoši uzlūkoja Sikleru, un tas kļuva rāmāks.
Atstājiet viņu.te, es viņu izārstēšu, bet viņam jāpaliek pie manis.
To viegli sacīt, — Zamuels teica, — jūs redzat, kā mēs, četri vīri, tikko spējam viņu saturēt. Ja mēs viņu palaidīsim, viņš tūliņ aizskries!
Laidiet viņu vaļā! — zāļu sieva pavēlēja.
Zamuels un viņa biedri paklausīja, kaut arī bija pārliecināti, ka Siklers tūliņ aizskries. Bet notika brīnums.
Zāļu sieva', atmuguriski uz alu iedama, murmināja kaut ko nesaprotamu, un Siklers kā jērs gāja viņ^i līdz, līdz tie abi pazuda alā.
Tā patiesi prot burt, — Zamuels teica, — man šermuļi pārskrien, to redzot.
Mums te nekas vairāk nav darāms, — Lips Tulians teica, un visi laupītāji atgriezās meža dzirnavās.
Guste skatījās pa logu. Viņa zināja, ka Siklers baudījis viņas dzērienu, un otrreiz to pašu vairs nedrīkstēja atkārtot, jo tad varētu celties aizdomas. Tādēļ jānogaida izdevīgāks laiks.
Siklers palika zāļu sievas gādībā, un neviens nešaubījās, ka viņa to izārstēs, jo šai ziņā bija sevišķi ieslavēta.
Lips Tulians atkal bija drošais vadonis. Lēnība un sirsnība bija zudusi. Viņa acīs liesmoja atriebības kāre. Apjautājies par Vitorfu un dabūjis zināt, ka tas beidzamo reizi ziņojis no Drēzdenes, viņš izsūtīja divus spiegus, lai tie ievāc ziņas, kur Vitorfs palicis.
Sasaucis visus ļaudis, Lips Tulians lika priekšā kādu reti pārdrošu laupīšanas gājienu — no bagātajām Freibergeru sudraba raktuvēm izbraukšot vezumi, kuros vedīs visu pusgada krājumu. Tos gan pavadot vairākas kareivju un dragūnu komandas, bet Lipa Tuliana banda bija gatava cīnīties ar tiem un iegūt bagāto laupījumu.
Sarunu beidzis, Lips Tulians iegāja savā istabā.
Guste ar Terēzi vēroja katru viņa kustību.
94. nodaļa Noslēpumainā svešiniece
Drošsirdīgais laupītāju vadonis Lips Tulians bija visapkārt pazīstams kā nabadzīgo draugs. Visiem bija zināms, ka tas salaupīto naudu pilnām saujām sadala trūcīgajiem zemniekiem, tādēļ nebija mazums tadu, kas viņu apgādāja ar visām ziņām. Tā Lipam Tulianam daudzreiz bija viegli izsargāties no sadursmēm.
Bet viņam bija arī savi ienaidnieki, kas to apkrāva ļauniem lāstiem. Tie bija no Elzbetes ciema: skopais ciema vecākais un Elzbetes kādreizējais precinieks Florians.
Daudzreiz tie sēdēja k6pā prātodami, kā atgūt Elzbeti. Ar varu tas nebija iespējams, tamdēļ jāizdomā kāda viltība. Bet laupītāji, paši viltīgi būdami, nebija vis tik viegli viļami.
Kādu dienu draugi atkal sēdēja kopā. Vecākais bēdājās, ka viņam tikšot atrauta Elzbetes uztura nauda, tiklīdz uzzināšot, ka Elzbetes pie viņa vairs nav. Visādi gudrodami, viņi sēdēja pie a.lus krūzes, bet nekāda derīga padoma neatrada. Te jau vēlā stundā lic izdzirda piebraucam ratus, un ienāca kāda aizplīvurojusies dāma; aiz viņas, viltīgi skatīdamiesT sekoja vīrietis sulaiņa apģērbā.
Vai jūs esat ciema vecākais? — dāma jautāja.
Katrā ziņā — ar jūsu atļauju, tas es esmu.
Man ar jums jārunā, — svešiniece apsēzdamās teica.
Florian, atstājiet mani vienu, — vecākais teica. — Jūs varat palikt pa nakti, jo ārā stipri līst.
Florians izgāja, bet palika aiz durvīm klausoties. Svešiniece to- pamanīja un runāja apslāpētā balsī.
Jums bija audžumeita — skaistā Elzbete, vai tā ir?
Tā ir, — ciema vecākais apstiprināja.
Un meiteni aizveduši laupītāji, — svešiniece turpināja.
Diemžēl — jā, —- tas sūkstīdamies atbildēja.
Bet es zinu, kur jūsu audžumeita ir.
Jūs zināt, kur ir Elzbete?
Ne tik skaļi — kāds var noklausīties.
cTo vienīgi varētu dzirdēt jaunais zemnieks, kas gribēja Elzbeti precēt. Tas man būtu pa prātam.
Labi, — svešiniece sacīja, — viņš vēl var dabūt savu līgavu.
Bet kur tad Elzbete atrodas? — ciema vecākais jautāja.
Tas ir mans noslēpums. So meiteni es varu jums atdot. Bez tam jūs vēl par klusēšanu saņemsit lielu algu, bet jums arī viss būs jādara, ko es pavēlēšu.
Es zvēru, — ciema vecākais iesaucās. — Manas lūpas prot klusēt.
Svešiniece noņēma šķidrautu, un pārsteigtais ciema vecākais savā priekšā ieraudzīja ļoti skaistu dāmu.
Jūs apsolījāties klusēt, — svešā dāma teica.
Kā kaps, — vecākais atbildēja.
Tad klausieties — es kādu laiku palikšu par jūsu audžumeitu Elzbeti un valkāšu viņas drēbes. Tās taču te atrodas?
Jā gan — bet viss ciems taču pazīst Elzbeti.
Apmierinieties, tā ir maza bēda. Izpaudiet, ka audžumeita te atvesta pret pašas gribu un, lai tā neaizbēgtu, tad jātur gūstā. Tam katrs noticēs.
Zemnieks bija diezgan viltīgs un noprata, ka svešiniecei ir savi nolūki. Bet tā kā viņa bija bagāta, tad par pakalpojumiem varēja sagaidīt lielu algu.
Es visu izpildīšu, ko tik jūs vēlaties! — viņš steidzīgi atbildēja. — Mana māja ir jūsu rīcībā.
Svešiniece kā iemaksu pasniedza zemniekam pilnu naudas maku.
Tas, prieka pārņemts, nezināja, ko darīt, un vēlreiz zvērēja klusēt.
Mājā dzīvoja tikai divas kalpones, un par viņu klusēšanu apņēmās gādāt saimnieks.
Kalpi dzīvoja Meijermuižā un tādēļ še nenāca.
Svešinieci ieveda Elzbetes istabā un pēc tam ierādīja istabu Kasparam.
Tagad visas lietas bija nokārtotas.
Pēc tam ciema vecākais un Florians lauzīja galvas, kas gan svešiniece varētu būt?
Nekad tie nespēja iedomāties, ka skaistā svešiniece ir kūrfirsta mīļākā — grāfiene Kozela un ka viņa tur nolēmusi tik ilgi uzturēties, līdz būs ieguvusi Lipu Tulianu.
95. nodaļa KARSTAS ASINIS
Turku torni Kenigsteinā stingri apsargāja, un no turienes nevarēja izbēgt neviens cietumnieks.
Vēl stingrāku kārtību ieveda tad, kad cietumā ievietoja jaunos Drēzdenes cietumniekus.
Sevišķi stingri apsargāja Betgera laboratoriju.
Bet Betgers nestrādāja. Viņš lūdzās, lai to ved atpakaļ uz Pil- ilicu.
Ģenerālis Kijaus viņu bieži apmeklēja un skubināja strādāt. Lai taču viņš apdomājot, cik lielas naudas summas priekš viņa izdevis valdnieks.
Tas tomēr nelīdzēja. Betgers arvien vēl nestrādāja.
Te kādā rītā ģenerālis Kijaus pavēlēja pakārt Betgera dzīvoklī divas atbaidoša izskata gleznas.
Vienā gleznā bija redzams noziedznieks, kas pakārts karātavās, bet otrā — noziedznieks, kam uz bluķa tiek nocirsta galva.
Tas līdzēja. Tagad Betgers strādāja, ka prieks bija skatīties. Ģenerālis priecīgi berzēja rokas, jo bija pārliecināts, ka beidzot Betgers mēģinās izgatavot gudrības akmeni.
Betgeru tik stingri apsargāja, ka viņam pat ar zīmēm neatļāva sarunāties ar citiem.
Taču tais bija gluži nevajadzīgi, jo Turku tornī atradās vienīgi virsnieks Stenburgs, Vitorfs un Elzbete.
Arī Elzbeti stingri apsargāja, un vienīgi Lida drīkstēja tai pienest- ēdienu.
Tāda bija kārtība, kad kādā rītā ģenerālis ieaicināja pie sevis Kilianu, lai aprunātos par cietuma izlabošanu un pārbūvi.
Kilians aizejot bija Lidai pieteicis aizslēgt durvis, jo vietējais ardzes virsnieks savas nekaunības dēļ bija visiem pazīstams.
Lida Kiliana pavēli izpildīja. Bet pēkšņi viņai ienāca prātā, ka Slenburgu katru dienu uz stundu izlaiž koridorā pastaigāties. Viņai uzmācās ilgas v.ēlreiz viņu redzēt, jo no tās reizes, kad Stenburgs viņu skūpstīja, tā bija stipri pārvērtusies. Ar vārdu sakot, iemīlējusies.
Lida paskatījās pulkstenī un redzēja, ka ir pienācis brīdis, kad i/.laiž Stenburgu. Viņai strauji pukstēja sirds; aizmirsdama visas briesmas, tā izgāja koridorā un paslēpās kādā tumšā kaktā.
Tuvojās soļi. Kāds pienāca, bet tas nebija Stenburgs, bet nekrietnais sardzes virsnieks.
— Ahā, neesmu maldījies, — virsnieks iesaucās. — Panāc šurp, putniņ. Atstāj savu paslēptuvi, manu mīļo zīlīt!
Viņš satvēra drebošo meiteni.
Neaiztieciet mani, es kliegšu, — Lida lūdzās.
Ha, ha, ha! Manis dēj, — viņš ņirgājās. — To dzirdēs vienīgi mani kareivji, un šie zeļļi neuzdrošināsies pīkstēt. Tavs drošsirdīgais tēvs patlaban atrodas pie ģenerāļa.
Lida gandrīz nomira no lielām izbailēm. Palīgā saukt viņa vairs nevarēja, jo virsnieks tai aizturēja muti, arī mazo duncīti bija _ aizmirsies paņemt līdz.
Virsnieks viņu saņēma rokās un kaisli čukstēja:
Tu esi mana, skuķēn, esi rātna un paklausīga!
Pēkšņi Lida skaļi iekliedzās.
Tanī brīdī noklaudzēja steidzīgi soļi. Kāds cilvēks skrēja pa koridoru, bet kaprālis viņu mēģināja aizturēt ar kailu zobenu rokā.
Stāvi! — kaprālis kliedza. — Es tevi noduršu!
Bet skrējējs neklausījās. Tas bija zviedru virsnieks, kas, dzirdēdams Lidas kliedzienu, steidzās viņu glābt.
Projām! Ieslodziet šo suni cietumā! — virsnieks kliedza.
Bet Stenburgs tam spēcīgi iesita, viņš zaudēja līdzsvaru un kūleniski pakrita uz klona.
Lida nostājās blakus jaunajam zviedram.
Viņš skubināja Lidu atgriezties savā istabā. Bet Lida nekustējās! Viņa saprata, ka tad jauno zviedru nonāvēs. Tādēļ viņa aizstājās Stenburgam priekšā.
Kaprālis apstājās, bet virsnieks izrāva savu zobenu.
Tad Stenburgs zibensātrumā pieskrēja kaprālim, izrāva tam zobenu un nogāza pašu zemē.
Nākošā mirklī viņš pagriezās pret virsnieku. Zobeni krustojās, īsa cīņa — un virsnieks, ievainots galvā, saļima.
Bet tagad saskrēja kareivji un jau gatavojās šaut.
Mierā! Lai velns jūs parauj, — ja šausit! — ģenerālis Kijaus kliedza, kopā ar Kilianu piesteigdamies.
Viņš ātri saprata visu notikušo.
Kaprālis, Stenburga sitiena apdullināts, vārtījās pa zemi. Viņam blakus virsnieks, kam no ievainojuma plūda asinis.
Virsniek Stenburg, — ģenerālis sacīja, — aizmetiet zobenu, jo citādi man jāpavēl jūs nošaut!
Te ir ierocis, es viņu lietoju, meiteni aizstāvēdams. Tagad man viņa vairs nevajag, jo meitene ir drošībā.
Viņš atdeva zobenu ģenerālim.
Virsniek Stenburg, atgriezieties savā kamerā, — ģenerālis . sacīja.
Stenburgs vēl mirkli uzlūkoja Lidu, tad ātri aizgāja.
Tagad Lidai viss bija pamatīgi jāizstāsta ģenerālim, un kad viņa beidza, tas sacīja:
Ej, bērns, savā istabā, bet uz priekšu esi. uzmanīgāka, kad tēva nav mājās.
Tad ģenerālis pavēlēja katram atgriezties savā vietā.
Negaidīts stiķis, — ģenerālis murmināja. — Stenburgs ir rīkojies kā goda vīrs. Un tomēr viņu notiesās kara tiesa. Līdz šim es vēl cerēju viņa dzīvību glābt, bet tagad ir beigas. Vēl pāris dienas — un tad viņu nošaus, tik tiešām, kā es saucos ģenerālis Kijaus!
96. nodaļa NAKTS MEŽA DZIRNAVĀS
Vēl nekad laupītāji nebija tā gatavojušies uz laupīšanu, kā šoreiz, kad jānolaupa Freibergu kalnraktuves bagātības. Bija paredzama karsta cīņa, jo eskortā, kas pavadīja sudraba vezumus, ietilpa daudz vīru.
Visi baidījās no pārdrošā Lipa Tuliana un viņa bandas, un grāfs I lemings zināja, ka šo bandītu nekas nevar atbaidīt.
Ar pieckārtīgu pārspēku arī Lips Tulians nevarēja uzņemties ciņu, tamdēļ laupītāju prāti bija uztraukti, tik garais Zamuels nezaudēja aukstasinību.
— Virsnieks zin, ko grib, — viņš iegālvoja biedriem. Un viņa vārdiem bija iespaids.
Visi sagatavošanās darbi bija paveikti. Šautenes un pistoles iztīrītas, munīcija un pārtikas vielas sagatavotas vairākām dienām.
Šoreiz neviena skuķe nedrīkstēja pavadīt bandu, to Lips Tulians bija stingri aizliedzis, un pret šo pavēli neviens neuzdrošinājās kurnēt. Gustiņa pavisam nebija redzama. Viņa, ievilkusies savā istabā, slepus vēroja Lipu Tulianu.
Arī Lips Tulians šķietami nemaz neinteresējās par Gustiņu. Bet īstenībā tā nebija.
Viņš zināja, kā Siklers pēc Gustiņas atnestā vīna iedzeršanas nonācis tādā stāvoklī, viņš arī nojauta, ka meža dzirnavnieka kaislīgā meita iejaukta šinī lietā, taču viņš Gustiņai neko nevarēja pieradīt. Tamdēļ viņš apņēmās no Gustiņas rokām neko vairs neņemt pretī.
Dzirnavās iestājās klusums.
Laupītājiem rītu agri jāceļas, un tamdēļ tie jau laikus bija devušies pie miera.
Arī virsnieks bija uzmeklējis savu istabu un tagad droši vien jau krāca dziļā miegā.
Tā laikam domāja tie abi, kas patlaban kā rēgi ložņāja pa garajiem dzirnavu koridoriem.
Šonakt tas tev jādara, Terēze, — čukstēja kāda vīrieša balss, — es tev saku, viņš guļ tik cieši kā lācis.
Jūs domājat, Vencel? Es baidos, ka ne, — atbildēja kairā skuķe viņam blakus.
Tie bija abi Zārberga sūtītie, bohēmietis Vencelis un kairā Terēze, kuriem jānogalina laupītāju virsnieks Lips Tulians.
Skaistā bohēmiete trīcēja kā apšu lapa.
Dari tu pats, Vencel, — viņa atkal čukstēja.
Nē, tā ir tava darīšana.
Jā — jā — bet…
Nekādas ierunas!
Terēze nedrīkstēja pretoties. Tomēr — tā kā viņa Lipu Tulianu iepriekš nebija redzējusi un kad tas viņai tik lepns un stalts pirmo reizi iznāca pretī — jau toreiz viņa klusībā nožēloja, ka ieradusies viņu iznīcināt.
Dari tak, — Vencelis skubināja. — Iegrūd viņam asmeni krūtīs, un pēc tam pa nakti un miglu pazudīsim, ka ne gailis pakaļ nedziedās!
Terēze vilcinājās.
Vai drīz būs, — Vencelis čukstēja, — vai lai es Zārbergam pastāstu? Tur ir durvis, tās ir tikai pievērtas. Tev ir duncis, es uzmanīšu, vai kāds nenāk.
Kairā skuķe trīcēja kā drudzī.
Atri, ātri, — Vencelis mudināja. — Laiks aiziet un, kad atausis rīts, mums jābūt tālu no šejienes. Ir jau iespējams, ka laupītāji mums dzenas pakaļ.
Es jau eju, — Terēze drūmi atteica un gāja.
Lips Tulians gulēja. Terēze stāvēja viņam blakus. Bet Terēze nepacēla dunci, viņa nevarēja un nevarēja beigt skatīties gulētāja sejā.
Ak Dievs, es nevaru, — viņa klusām iestenējās, — es nevaru viņu nogalināt, viss manī saceļas pret to.
Tagad viņa iedomāja Venceli, Zārberga dusmas. Neapzinīgi tā pacēla dunci — vēlreiz cīnījās ar sevi — vēl nevarēja zināt, vai viņa pastrādās briesmīgo darbu. Viņas skats klīda sāņus — te viņa sajuta dzelzs dūres kampienu, iekliedzās un ieraudzīja virsnieku pacēlušos.
Acumirklī tas viņai atņēma dunci.
Es neguļu, skuķe, — Lips Tulians uzsauca, — es visu dzirdēju — visu redzēju!
Terēze nokrita ceļos.
E, hallo, — Lips Tulians iesaucās pērkona balsī, — Zamuel, nac — ātri…
Sauktais gulēja turpat blakusistabā.
Te kāds iedrāzās pa durvīm.
Tas nebija Zamuels, bet Vencelis.
Viņš pacēla pistoli.
Mirsti! — viņš mērķēja uz virsnieka krūtīm.
Lips Tulians zibensātrumā paķēra trīskājaino soliņu, kas stāvēja pie viņa gultas. Vencelis jau aiztika pistoles gaili. Te soliņš šķēla gaisu — briesmīga iekliegšanās un slepkava ar sašķaidītu galvaskausu jau gulēja nāves agonijā uz grīdas.
Tagad tava rinda, — Lips Tulians uzsauca daiļavai. — Tu gribēji mani nodurt, sagatavojies — noskaiti vēl lūgšanu, ja vēlies, — tev jāmirst!
Smagas elsas izlauzās pār Terēzes lūpām. Zamuels blakus istabā, domājams, gulēja kā lācis. Tas acīmredzot nebija dzirdējis virsnieka pērkona balsi un mierīgi šņāca tālāk.
Ar šo pašu nāves ieroci tu mirsi, — Lips Tulians turpināja.
Terēze neatbildēja. Aizvērtām acīm tā stāvēja un gaidīja briesmīgo dūrienu. Lips Tulians šķietami gribēja slepkavu paspīdzināt. Viņš pielika dunci pie meitenes vingri apaļām krūtīm, tā ka asais gals izspiedās caur plāno drānu un ledaini auksts skāra meitenes miesu.
Tā viņš stāvēja nekustīgi. Terēze pārdzīvoja briesmīgas mokas.
Duriet, — Terēze iesaucās, — es gribu mirt!
Viņa acis zibsnīja un, lūk, — uzreiz tas aizsvieda dunci.
Tev pirmāk nelaimējās, kad gribēji mani nogalināt, — viņš neskanīgi ieminējās, — tu teicies nevarot, nu jā, arī to es dzirdēju. Tagad es tev dāvinu dzīvību!
Terēze jau apkampa viņa kājas.
Ļaujiet man mirt par jums, — skaistā bokēmiete šņukstēja, — es — es rīkojos neģēlīgi. Bet es gribu vērst par labu. Ar jums es iešu cīņā, vīrieša drēbēs, o, to es varu, es protu rīkoties ar šauteni!
Ko tu gribi darīt!
Atdot savu dzīvību par jums, — Terēze dedzīgi iesaucās.
Kurš tevi sūtīja mani nogalināt — kurš šo sūtīja? — Lips Tulians rādīja uz Venceļa līķi.
— Zārbergs, — Terēze bez vilcināšanās atbildēja.
Es jau domāju — kur šis nelietis ir?
Kādā pamestā meža muižā netālu no Bohēmijas robežām.
Un gūstekņi, ko viņš paņēma līdz?
Resnais muižnieks kā suns tiek turēts pagrabā, viņa meita Libuše ir Zārberga mīļākā.
Gluži pareizi — o, kā jau te virs zemes tiek atmaksāts, — Lips Tulians briesmīgi iesmējās, — atriebības dievs vēl nav kritis, un arī es atriebšos. — O, cik atriebība ir salda …
Terēze apkampa viņa kājas.
Ņemiet mani līdz, — viņa lūdza, — es nebūtu jūs nogalinājusi, es zvēru to, es nevarēju — nevarēju to — tagad es cīnīšos jums blakus!
Garais Zamuels bija pamodies un iesteidzās virsniekam palīgā.
Lips Tulians tam pavēlēja rītu iedot Terēzei vīrieša drēbes un ieročus.
Vīrieša drēbes? — garais laupītājs nevarēja atjēgties, kā jau samiegojies.
Jā, vīrieša drēbes, kā teicu. Un nu, meitēn, ej savā istabā. Es ticu, ka tu nebēgsi, un tamdēļ nelikšu tevi apsargāt. Šis mironis mani netraucē — ej gulēt, Zamuel. Lips Tulians paliek nomodā!
97. nodaļa NEIZPROTAMS PAZIŅOJUMS
Lips Tulians arvien bija drošs un arī ļoti uzmanīgs.
Viņa izlūki un spiegi izstaigāja malu malas, pārģērbušies gan kā zemnieki, gan kā tirgotāji un ubagi. Tie arvien atnesa drošas ziņas, un tādēļ Lips Tulians vienmēr zināja, kā jārīkojas.
Šodien Freibergas izlūks paziņoja, ka jau rīt sudraba vezumi dosies ceļā uz rezidenci un tos pavadīs liels pulks kareivju.
Lips Tulians smiedamies iesaucās:
— Nekas, būs pamatīgs tracis!
Laupītāji steidzīgi gatavojās.
Arī Terēze bija atradusi savam augumam piemērotu ģērbu un apbruņojusies ieročiem.
Laupītāji viņai neuzmācās, jo turēja par virsnieka mīļāko.
Arī viņa tos neievēroja, bet visu uzmanību piegrieza Lipam Tulianam.
Guste to visu ievēroja un apņēmās Terēzi padarīt nekaitīgu. Bet šoreiz to nevarēja tik viegli izdarīt, jo Terēze nebija tik liela vien- tiesīte kā nelaimīgā Hedviga un nevienam neuzticējās.
Viss bija sagatavots aiziešanai, kad negaidot atsteidzās kāds izlūks un uzmeklēja virsnieku.
Izlūks viņam paziņoja, ka Elzbete atrodoties ciemā pie sava audžutēva.
Ciema vecākais gan apgalvojot, ka Elzbete saslimusi, bet ļaudis domājot, ka audžutēvs to ielicis cietumā, lai meitene neaizbēgtu.
Sīs valodas bija izplatījis Kaspars, lai ievilinātu Lipu, Tulianu.
Par Vitorfu neviens neko nezināja stāstīt. Viņš bija pazudis bez pēdām.
Tad Lips Tulians uzdeva Zamuelam ar pieciem vīriem atsvabināt Elzbeti un to lidz ar ciema vecāko atvest nometnē.
Viņš stingri noliedza aplaupīt ciemu un atļāva paņemt vienīgi ciema vecākā netaisni sarausto mantu.
No ciema vecākā Lips Tulians gribēja uzzināt tuvākas ziņas par Elzbetes vecākiem, un tādēļ to vajadzēja paņemt līdzi.
Beidzot viss bija nokārtots un sagatavots.
Zamuels ar saviem vīriem devās uzmeklēt Elzbeti, bet Lips Tulians ar lielāko bandas daļu — iegūt sudrabu.
Butleru iecēla par apakšvirsnieku. Viņam Lips Tulians uzticēja savu plānu un deva dažus svarīgus rīkojumus.
Nu laupītāji ceļoja stundām ilgi un tik ap vakaru nonāca lielceļa tuvumā.
Lielceļam gar abām pusēm stiepās biezi meži, bet tālāk pa labi zaļas pļavas un kāda grezna muižiņa.
Tā kā sūdraba vezumi bija sagaidāmi tikai rītu, tad laupītāji apmetās uz nakts mieru. Uz visām pusēm izrīkoja sargus, bet But- lers devās uz tuvējo muižiņu, paņēmis sev līdz divus vīrus un lielu naudas maku.
Netālu no muižiņas lielajās pļavās ganījās liels lopu bars, kuru Butlers smalki novēroja.
Pagalma vārtos stāvēja kāds tukls zemnieks — muižas īpašnieks.
Hallo, labais draugs, — Butlers uzrunāja resno saimnieku.
Man šķiet, ka pats velns ir tavs labais draugs, — zemnieks atbildēja. — Tu izskaties pēc īsta klaidoņa. Varbūt gribi ubagot? Neko nedabūsi, labāk taisies, ka tiec, citādi tevi aiztriekšu ar suņiem.
Butlers aiz dusmām palika gluži sarkans un parādīja savus ieročus.
Rupjais nelieti, ja tu neturēsi muti, es atsaukšu savus biedrus. Es esmu no Lipa Tuliana bandas, tu vecais balamute!
Zemnieks, žēlastību lūgdamies, krita ceļos. Kalpi meklēja glābiņu, kur kurais, dažs ielīda pat mēslu kaudzē. Sievietes kliedza, raudāja un izmisumā nesaprata, ko darīt.
Tagad pietiek! — Butlers iesaucās. — Jūs esat nožēlojami gļēvuļi. Vai Lips Tulians ir aizskāris zemniekus, vai tiem kādreiz ko ļaunu darījis? Celies augšā, vecais, jeb man vajadzēs tev palīdzēt!
Butlers paķēra vecā zemnieka roku un ieveda viņu pagalmā.
Tur viņš apmierināja zemnieka meitas, pamācīja, lai vairāk, ne- n/traucoties, jo viņam neesot nekādu ļaunu nolūku.
Zemnieks lūdza piedošanu par savu rupjo uzvešanos. Butlers viņam piedeva, un tad visi iegāja istabā.
Butlers pavēlēja pateikt, cik zemniekam pavisam pieder liellopu.
Zemnieks atbildēja, ka esot pāri astoņdesmit.
Tad Butlers vaicāja, cik tie varētu maksāt.
Zemnieks klusēja, jo iedomājās, ka visus lopus tam nolaupīs.
Nesagaidījis atbildi, Butlers pats novērtēja lopus pēc augstākām tirgus cenām, izvilka maku, kurā atradās astoņi simti dukātu, iedeva tos zemniekam un paskaidroja, ka viņš nopircis visus lopus.
Zemnieks pārsteigts saņēma naudu.
Nu Butlers piekodināja par to nevienam nestāstīt un pavēlēja, lai neviens neatstāj māj,as. Ja kāds gribēšot iziet, tad to uz vietas nošaušot.
Zemnieks svēti solījās paklausīt.
Kādu zemnieka puisi paņēma par palīgu lopu dzīšanai.
Drīz vien zemnieka lopi soļoja uz mežu. Kamdēļ tas bija vajadzīgs?
To zināja vienīgi Lips Tulians.
98. n o d a ļ a GARAIS ZAMUELS CIEMĀ
Kamēr Lips Tulians ar saviem biedriem gulēja mežā, garais Zamuels bija sasniedzis ciemu, no kura laupītāju virsnieks reiz aizveda Elzbeti.
Ciemā nebija ne jausmas, ka bīstamie laupītāji ir tuvumā.
Garais Zamuels par to drīz vien pārliecinājās. Nu vēl atlika uzmest uzbrukuma plānu. Arī tas bija drīz gatavs, jo ciema vecākā sēta stāvēja atsevišķi, netālu no maza alkšņu mežiņa.
Tas bija pietiekoši biezs, lai neredzētu laupītāju tuvošanos, un garais Zamuels apņēmās jau šonakt iebrukt ciema vecākā sētā.
Dienu tika uzmanīts, cik un kādi ļaudis tur ieiet. Bet laupītāji redzēja vienīgi divas kalpones ieejam un iznākam. Ciema vecākā kalpi acīmredzot dzīvoja Meijermuižiņā, kas atradās diezgan tālu, pašā ciema vidū, tā ka Zamuels rokas vien berzēja.
— Nu jau rādās, ka ies vēl labāk, nekā es domāju, — viņš murmināja, — tā ir pavisam labi — jo mazāk mājā cilvēku, jo labāk.
Viņš mierīgi gaidīja vakaru.
Laupītāji gulēja un ēda, daudz dzert tie nedrīkstēja, Zamuels to bija stingri noliedzis.
Tiklīdz satumsa vakars, tā mazais pulciņš ielīda alkšņu pudurī.
Tur tie sagaidīja pusnakti.-Ciemā jau sen bija iestājusies tumsa, visas ugunis izdzēstas. Arī vecākā mājā valdīja tumsa.
Atskanēja svilpiens. Laupītāji izlīda no alkšņu pudura un, klusi uz priekšu līzdami, sasniedza šķūni.
Pagalmā ierējās suņi, bet neviens tam nepiegrieza vērību, jo suņi bieži vien nieka dēj rēja visu nakti.
Laupītāji ielīda pa vārtiem un pāris acumirkļos jau atradās uz jumta, no kurienes pa logu klusi iekāpa bēniņos.
Uzmanību, — Zamuels čukstēja, — es ar trim vīriem ieņemšu vecākā istabu, un likšu šim nelietim drusku trūkties. Jūs, pārējie, meklējiet Elzbeti un, kad atrodat, ietiniet to ātri mētelī, lai viņa nedabū skaļi kliegt.
Zamuels drīz vien bija atvēris kādas durvis un ielūkojās istabā, no kuras dibena bija dzirdama vīrieša krākšana.
Tas bija vecākais.
Zamuels uzmanīgi līda tuvāk. Pa logu iespīdēja mēness, un Zamuels, skaidri saredzēdams gulētāju, griezās pie biedriem:
Ejiet, — viņš čukstēja, — es iztikšu viens. Bet jūs pielūkojiet, ka skuķes nekliedz, es negribu, ka visa sādža tiek sacelta kājās.
Biedri devās izpildīt pavēli, un garais Zamuels, viens palicis, apsēdās pie vecākā gultas, ar vienu roku satvēra viņa rīkli, otrā turē.dams pistoli.
Celies augšā, vecais līdēj, — Zamuels uzsauca, — man ar tevi kāds vārdiņš jārunā!
Jēzus… — vecākais pārbijies iekunkstējās.
Klusu, nekliedz, skaties šurp: draudziņ, šitā ir pistole, un tā ir sveloti lādēta. Vai gribi drusciņ pagaršot svinu?
Debess, — zemnieks dvesa.
Kur ir naudas lāde?
Jēzus, apžēlojies par mani!
Ja gribat Dievu lūgt — variet rītu iet baznīcā, vecais grēka āzi, — Zamuels turpināja ar nesatricināmu mieru, — kur ir jūsu nauda — runājiet — vai arī…
Vecākais svīda baiļu sviedrus.
Kambarī, — viņš izdabūja.
Tad nāc un parādi!
Zamuels izrāva zemnieku no gultas un ievilka kambarī. Vecais parādīja pilno lādi.
Labi, to es paņemšu līdz, vecais grēka āzi, jūs vēl esat diezgan bagāts un naudu jūs man arī aiznesīsit uz mežu.
Vecākais, galīgi apstulbis, blenza runātāja tumšajā sejā.
Nu jā, — garais Zamuels turpināja, — vai lai es vēl skaidrāk izsakos? Uz priekšu, saģērbieties, vecais nelieti, ja negribat kreklā skriet līdzi. Nu, žiglāk, žiglāk!
Pa to laiku abi vīri, kas meklēja Elzbeti, bija atraduši Hildas istabu. Arī šeit šķietami jau gulēja. Bet īstenībā tā nebija.
Hilda bija uzzinājusi no Kaspara, ka tuvumā ir laupītāji, un tūliņ uzmetusi savu plānu. Ne par velti tā ar sulaiņa palīdzību bija izplatījusi ziņu, ka Elzbete atkal atrodas sava audžutēva mājā, un pati bija apņēmusies tēlot tās lomu.
Hilda gulēja pusizģērbusies, iepriekš pavēlējusi Kasparam sekot laupītājiem, ja tie ierastos.
Banditi noturēja šķietami aizmigušo par Elzbeti un Hilda acumirklī tika ievīstīta mētelī, un kāds no laupītājiem to paņēma kā bērnu rokās.
Hilda vai uzgavilēja. Nu viņa redzēs Filipu, un ļoti var būt, ka viņas kairais skaistums tomēr iekaro pārdrošnieka sirdi.
Atskanēja signāls. Laupītāji sapulcējās pagalmā, un drīz ieradās arī garais Zamuels. Viņam pa priekšu gāja vecākais, ar naudas lādi apkrāvies.
Vai meitene ir? — Zamuels uzsauca biedriem.
Jā, tepat viņa ir!
Labi, labi, kur pārējie?
To vēl trūkst!
Zamuels pāris reizes iesvilpās. Augšā atskanēja soļi — klusas raudas un vaimanas, tad nonāca trīs laupītāji sasarkušām sejām.
Mēs neļāvām nelietim kliegt, — tie atbildēja uz Zamuela īgno jautājumu.
Es jau varu iedomāties, kā! — milzis pusīdzīgi atbildēja, — jūs tā pārbaidījāt kalpones, ka viņas metās jūsu apkampienos, vai ne tā?
Nu jā.
Tad viss pūlis devās mežā. Kāds tumšs stāvs sekoja laupītājiem.
Tas bija Kaspars, apburošās grāfienes Kozelas vergs un pielūdzējs.
99. nodaļa Miroņa augšāmcelšanās
Senāk zāļu sievas alā atskanēja vienīgi pūces kliedzieni, bet tagad bija sadzirdamas ari cilvēku balsis.
Siklers joprojām mocījās mīlas skurbumā. Zāļu sievai bija grūti viņu nomierināt, un tai bieži vajadzēja izlietot savu acu spēku, kad Siklers prasīja pēc Gustes.
Šodien Siklers bija pavisam kluss. Zāles, kuras tam vecā deva, sāka iedarboties. Varēja redzēt, ka viņš drīz būs izveseļojies.
Par Gusti tas vairs nerunāja, bet bija tik nespēcīgs kā bērns un akli paklausīja savai dziedinātājai.
Siklers baudīja stipru ungāru vīnu un spēcīgus ēdienus, kas tam atdeva agrāko spēku un jautrību.
Pret Gusti tas vairs nejuta mīlu, bet lielu riebumu.
Vecā par to vairs daudz nerūpējās, jo zināja, ka viņš drīz izveseļosies. Viņa bieži pazuda augšējā alā. Tas mocīja Šiklera ziņkārību.
Viņš labprāt vēlētos redzēt, ko vecā zā|u sieva tur augša dara. Tādēļ tas izlikās par aizmigušu, jo vecā arvien pazuda tikai tad, kad viņš bija aizmidzis.
Drīz Siklers ma,nīja, ka vecā ieliek groziņā dažādus gardumus un mazu vīna pudelīti.
Tad pasauca pūci. Lielā pūce bez mazākā trokšņa uzmetās vecajai uz pieca.
Siklers bija māņticīgs. No cilvēkiem tas vēl nekad nebija baidījies, bet gan no gariem un spokiem. Pūci tas turēja par kādu apburtu cilvēku.
Vecene lēnām uzgāja augšējā alā. Siklers aiz lielas ziņkāres nepamanīts ielīda pakaļ.
Uznākusi augša, vecā apstājās pie Hedvigas zārka un noņēma stikla vāku. Sikleram pārskrēja auksti drebuļi, jo viņš iedomājās, ka ragana izsūcot mirušiem asinis. Mati aiz bailēm cēlās stāvus. Viņš redzēja vecenes dīvainās kustības — un Hedviga pacēlās zārkā sēdus.
Siklers sāka klusi skaitīt lūgšanu, ko tas jau sen nebija darījis. Auksti sviedri pārklāja viņa pieri. Viņš redzēja Hedvigu zārkā sēžam, bet nezināja, vai tā dzīva vai mirusi.
yarbūt, ka tā kustas vienīgi uz raganas pavēli?
Siklers to nezināja. Viņš tik redzēja, ka Hedvigai acis ir aizvērtas, un tomēr viņa saņem no zāļu sievas ēdienu un vīnu.
Siklers, baiļu pārņemts, gribēja jau kliegt, bet tanī brīdī viņš izdzirda vecās vārdus:
Vai jūs dzirdat, vai varat man atbildēt?
Klusums. .
Vēl slogs nav novēlies — bet drīzi nāks tā diena, kad …
Siklers tālāk nedzirdēja. Neizsakāmās bailēs tas metās pa trepēm lejā un, kad vecā atgriezās, viņš nekustēdamies gulēja savā gultā.
Vai Hedviga bija mirusi? Vai dzīva?
To zināja vienīgi zāļu sieva, bet viņas lūpas prata klusēt.
100. nodaļa UZBRUKUMS SUDRABA VEZUMIEM
Lips Tulians uzslavēja Butleru, jo tas savu uzdevumu bija izpildījis. vadonim pa prātam.
Lipa Tuliana vadībā nu sākās pavisam neparasts darbs.
Tuvu šosejas malā, tur, kur krūmi pieiet pie pašas šosejas, no kokiem tika pagatavots kaut kas lidzīgs laidaram. Tanī sadzina lopus.
No trim pusēm laidars bija ļoti stipri nocietināts, bet ceturtā — šosejas pusē — iežogots vienīgi pāris kokiem.
Nakts pagāja mierīgi. No rīta tika salasīta sausa sveķmalka un atsevišķos klēpjos sakrauta gar laidara sētu. Nu visi sagatavošanās darbi bija veikti. Lips Tulians jau agrā rītā bija izsūtījis vairākus izlūkus Freibergas virzienā, lai tie viņam paziņotu par gaidīto tuvošanos. Saule bija jau labi gabalā, kad izsūtītie laupītāji aizelsušies ieradās atpakaļ.
Viņi brauc — viņi brauc! — jau iztālēm tie sauca. — Trīs vezumi ar veselu pulku kareivju, arī jātnieki ir, tur droši vien būs četrkārtīgs pārspēks!
Laupītāju virsnieks uzkāpa kādā pakalnltē.
Tiešām, tālumā jau varēja redzēt milzīgu putekļu mākoni, kas diezgan ātri nāca tuvāk.
Lips Tulians acumirklī bija atkal atpakaļ pie saviem ļaudīm.
Katrs lai ņem pa žagaru sainim, — viņš pavēlēja, — arī kramam un šķiltavām ikvienam jābūt klāt!
Viss kārtībā, virsniek!
Putekļu mākonis tuvojās. Dzirdēja pakavu dimdoņu, un pāris dragūnu pajāja garām, jautri sarunādamies un smiedamies.
Gāja jau kareivji, aiz tiem sekoja vezumi, un pēc tam atkal dragūni.
Aizdedzināt! — skanēja klusa un tomēr visiem saprotama pavēle.
Žagari un malka ātri uzliesmoja, un nākošā acumirklī degošie kušķi tika nomesti lopu barā.
Lopi sāka maurot. Acumirklī visi bija kājās un spiedās pret laidara sētu. Uguns krāca, un satrakotais dzīvnieku bars acumisklī izgāza sētu šosejas pusē un ar joni iebruka apstulbušo kareivju rindās. Tie neviļus apstājās.
Uzbrukums, — oficieris kliedza, — atklājiet uguni!
Krūmi švirkstēja kā vētrā, un kareivji atklāja uguni, paši nezinādami, uz ko šauj.
Briesmīga kņada un juceklis. Satrakotie vērši uzbruka jātniekiem un kājniekiem, apgāzdami visu, kas gadījās ceļā. Visi skrēja un muka, ko māk!
Urā, — laupītāju vadonis iekliedzās, — skrieniet, uzvariet, kareivji! Es nāku, es — Lips Tulians!
Gandrīz nebija vajadzīgs izsaukt šo vārdu, kas visiem iedvesa bailes. Kareivji, visu pamezdami, iebēga laukos, ietarkšķējās laupītāju šautenes un pistoles.
Divi sudraba vezumu vedēji saļima bez dzīvības, bet trešie rati auļoja uz priekšu.
Lips Tulians pacēla dūri.
Ha, ha, ha,,— viņš griezīgi iesmējās, — ministram Flemin- gam arī kas jādabū, lai viņi skrien, biedri, mums jau ir vairāk kā vajadzīgs. Ātri vezumus mežā, es atsitīšu vajātājus.
Daži drošākie oficieri bija savervējuši bēgošos kareivjus, un nu gāja vaļā apšaudīšanās. Par vēlu. Sudraba vezumi jau iebraukuši mežā.
Tad Lips Tulians pavēlēja šaut uz oficieriem. Pāris no tiem krita, " un kājnieki jau muka. Pēc neilga laika tika atsisti arī dragūni ar zirgiem, tā ka Lips Tulians varēja izsaukties:
Bravo, ļaudis, mēs uzvarējām! Laupījums ir mūsu!
Urā — lai dzīvo virsnieks!
Bandīti ar vezumiem steigšus iebrauca biezoknī, lai pēc tam paslēptos Varkalnu aizās.
101. nodaļa Pārsteigums
Laupītāji ar vezumiem atradās tālu no meža dzirnavām, kad tur ieradās Zamuels ar saviem ļaudīm.
Iedomātā Elzbete — grāfiene Kozela — pa ceļam nebija ne iepīkstējusies. Nu viņu ienesa istabā, ko pirmāk apdzīvoja Hedviga.
Tur dega lampa, un Zamuels pasteidzās meiteni atbrīvot no mēteļa. Un brīnums: parādījās valdzinošs sievietes stāvs. Nakts melni mati, apburoša seja.
—Velns, — laupītājs iesaucās, — tā — tā — ir…
Viņš nepazina Hildu, bet tūliņ zināja, ka tā nav Elzbete. Kā bez prāta tas metās svešajai virsū.
Hilda atgaiņājās.
Neaizskariet mani, — tā pavēlnieciski iesaucās, — sargieties, ka …
Kas — kas jus esat?
Jūsu virsnieka draudzene, — grāfiene Kozela atbildēja ar ledainu mieru.
Kā — tas — kur Elzbete?
Hilda tā savādi pasmaidīja.
Viņas nav ciemā, — tā mierīgi sacīja, — to es noteikti zinu!
Bet kur tad viņa ir?
To es atbildēšu tikai jūsu virsniekam, — Hilda atcirta. — Lieciet mani mierā!
Zamuelam jau bija rupja atbilde uz mēles, bet viņš savaldījās.
Kas jūs esat? — viņš beidzot jautāja.
Tā nav jūsu darīšana — es atbildēšu virsniekam, — kur viņš
ir?
Zamuels neatbildeja un, pavēlējis viņu stingri apsargat, izgaja laukā.
Hilda palika, skatoties pa logu.
Meža dzirnavu pagalmā ienāca kāds vīrietis, bālu, iekritušu seju.
Pie velna, tas jau ir Siklers, — Zamuels iesaucās. — Cilvēk, no kurienes tad tu nāc, kā tu izskaties?
Siklers, laupītāju ielenkts, apsēdās uz akmens bluķa.
Vai nu atkal esi vesels, Sikler? — garais Zamuels jautāja.
Jā, — jā, — laupītājs atbildēja, manāmi pūlēdamies, — vājš jau gan vēl esmu, bet galva ir atkal skaidra. Ragana man teica, lai ejot vien mājās, svaigā meža gaisā es drīzi palikšot vecais!
Siklers trīcēja, un viņa biedriem tas nepalika nemanīts. Laupītāji bija ziņkārīgi.
Kā tad bija pie vecās — pastāsti tak, Sikler. Vairs neesi traks pēc mīlas — vai Gustiņa nav vairs prātā?
Lai pērkons sasper visas skuķes! — Siklers atbildēja.
Oho! Tas jau ir vecais Siklers!
Sikler, — cits laupītājs iesaucās, — kā tad bija spoku alā?
Uzrunātais nodrebinājās.
Brr, tas bija briesmīgi!
Kā, kas? — Stāsti! Vai tur no Dieva tiesas naktīs gari staigā apkārt?
Siklers palocīja galvu.
Tā jau ir, miroņi, tur staigā apkārt — tas bija šausmīgi — brr! — vairāk es neteikšu.
Laupītāji jau bija kļņvuši nopietni. Tie visi pazina Sikleru — drošo, bezbailīgo bandītu. Un tas nu izrādīja bailes!
Pats varbūt tik iedomājies, ka redzi ķēmus! — kāds iemeta.
Aizej pats, — Siklers īsi atbildēja, — es zinu, ko pats savām acīm redzēju, un mana galva bija tik skaidra — es nepārskatījos vis!
Jā, ko tad tu redzēji?
To es neteikšu, jo miroņus nedrīkst kaitināt, un tas ir viss. Miroņi atdzīvojas spoku alā, par ko es savu labo roku lieku ugunī!
Jā, šie miroņi, — Zamuels ieminējās, — nav nemaz ko brīnīties, ja mirušā virsnieka līgava arī staigā pa alu.
Siklers aizgriezās, lai paslēptu savas šausmas. Viņš tik tikko neiesaucās: «Tev taisnība, Zamuel: viņa ceļas augšā — runā — dzīvo…».
Bet šausmas, kas viņu pārņēma, to atceroties, neļāva runāt.
Hilda bija visu dzirdējusi.
Virsnieka līgava! — tā murmināja trīcošam lūpām. — Nu, kas tā ir — varbūt Hedviga? O, ja viņa būtu mirusi — ienīstā! O, tad, tad es varētu cerēt.
Mežā atskanēja signāli. Gaviļu saucieni skanēja pretī, un pagalmā sākās dzīva kustība.
Virsnieks nāk!
102. nodaļa Grāfienes Kozelas noslēpums
Tiešām kas nedzirdēts. Ja es būtu zinājis, ka karalis tā aiz- rausies no grāfienes glāstiem, es nekad skaisto Brokdorfu nebūtu ievedis galmā. Bet tā iet: vispirms tu šai untumainai dāmai sagatavo ceļu, un nu, kad viņa stāv savas varas augstumos — viņa grib pret mani, pirmo ministru, izturēties kā pret suni.
Grāfs Flemings skraidīja apkārt ar kādu pergamentu rokā, kamēr sekretārs sēdēja pie rakstāmgalda.
Vai tas tiešām var būt? — viņš atkal iesaucās, — sekretār, vai tas ir droši?
Pilnīgi droši, ekselence, — mazais atbildēja. — Viņa majestate jau vairākas reizes saticies ar grāfieni Dēnhofu galma ballēs Varšavā, bet nav viņas apburošai personībai veltījis vairāk intereses.
Nedzirdēti — nedzirdēti!
Grāfs apstājās.
Neko darīt, man atkal būs jāapmierina Kozelas iegribas. No viņas pils jātaisot slepena eja uz Cvingeru. Tas maksā šausmu naudu, bet tas jādara. Sakiet, vai daudz naudas ir kasē?
Kase ir galīgi tukša!
Tas nekas, jo kuru katru stundu no Freibergas vajag ierasties sudraba vezumiem. Viņa majestāte gan prasa, lai lielu summu tūliņ nosūtot uz Poliju, bet še jau paliks vēl diezgan, ko segt visus izdevumus.
Pagalmā izcēlās troksnis, un pēc nedaudz acumirkļiem uz sliekšņa jau parādījās uniformēts dragūns.
Kas nu? — Flemings iesaucās.
Ekselence, — kareivis stostījās, — ekselence — sudraba vezumi — tie — tie …
Kas ar sudraba vezumiem ir? Kur tie ir?
Mantnīcā iebrauca viens vezums, — dragūns ziņoja, — bet pārējos, ekselence, pārējos atņēma Lips Tulians!
Tas bija kā bumbas sprādziens.
Ministrs sagrīļojās, viņa ģīmis izskatījās pavisam zaļš.
Mazais sekretārs ātri paķēra glāzi ar ūdeni un uzlēja Flemingam uz galvas.
Tam bija iespaids.
Ēzeļi! — viņš uzbļāva nevarīgajam sekretāram, iesperdams tam ar kāju.
Dragūns ierāvās kaktiņā, baidīdamies, ka viņu neķer tāds pat liktenis.
Vai tas var būt? — Flemings elso. — Sudraba vezumi — Lips Tulians … O!
Dragūns ziņoja, kā bijis.
Jāj tūliņ pie Drēzdenes garnizona komandanta, — grāfs uzbļāva kareivim, — lai viņš ar visiem nevajadzīgiem kareivjiem vajā laupītājus!
Kareivi šī pavēle ne mazums iepriecināja — kamdēļ, tas pats par sevi saprotams.
Nu atlika sekretārs, kurš aiz bailēm nezin kur bija ielīdis.
Sekretār, — grāfs nikni iesaucās, — kur jūs esat?
Site, — nabadziņš iepīkstējās zem dīvāna.
Surp!
O, ekselence, es — es …
Nāksiet vai nenāksiet!
Sekretārs smilkstēdams izrāpoja no savas paslēptuves.
Apžēlojieties, es jau nekā neesmu darījis!
Klusu, vecais līdēj, — Flemings uzsauca, — es jums pāri nedaru, jūs tūliņ pavadīsiet mani uz Pilnicas pili!
Sekretārs uzelpoja.
Pajūgu! — ministrs trakoja.
Sulaiņi pa galvu pa kaklu steidzās izpildīt pavēli, un pēc nedaudz minūtēm grāfs Flemings ar sekretāru jau iekāpa ratos.
Uz Pilnicas pili, ātri, ātri, — viņš pavēlēja kučierim.
Ar patiesi neticamu ātrumu tie sasniedza Pilnicu. Sulaiņi atrāva karietes durvtiņas.
Ekselence pavēl? — kāds vecs, labi iedresēts sulainis jautāja.
Es gribu runāt ar viņas ekselenci grāfieni, pieteiciet mani.
Nav iespējams, viņas godība nav vesela un stingri aizliegusi pieņemt apmeklētājus.
Bet man jārunā ar grāfieni, — ministrs iekaisa.
Tas nav iespējams, ekselence.
_— Ko? Es esmu viņa majestātes vietnieks un pavēlu mani ievest grāfienes telpās.
Vecais sulainis palika gluži mierīgs.
Es rīkojos pēc pavēles, ekselence!
Nelieti, es likšu tevi aiztriekt!
Es nesmu ministra Fleminga, bet viņa ekselences grāfienes Kozelas sulainis!
Tas bija par daudz. Grāfs Flemings pacēla spieķi, lai uz vietas pārmācītu runātāju.
Te notika kaut kas pavisam neticams. Sulainis acumirklī atkāpās atpakaļ un tai pašā mirklī aizcirta pils vārtus, aizsprostodams grāfam ieeju.
Taisiet vaļā! — Flemings trakoja, — es likšu kareivjiem izgāzt vārtus!
Un es savas pavēlnieces uzdevumā tūliņ sutīšu ziņnesi pie viņa majestātes uz Varšavu, — sulainis spītīgi atbildēja.
Flemings pārskaities redzēja, ka nekas nav iesākams, un ielēca atpakaļ ratos.
Uz Drēzdeni, — viņš pavēlēja, — es atgriezīšos — un tad — tad …
Kariete aizripoja.
Ekselence, — sekretārs iesāka.
Ko jūs gribat, muļķi?
Jūsu ekselencei pateikt savas domas, cik- tālu tās attiecas uz grāfieni Kozelu.
Runājiet!
Vai ekselence .tic grāfienes slimībai?
Nē — viņa negrib ar mani runāt, — Flemings errojās.
Sekretārs sataisīja viltīgu ģīmi.
Es vēl domāju pavisam ko citu!
Tā?
Ja, es uzzināju caur slepeniem sakariem, un Pilnica ta runājot …
Ministrs kļuva uzmanīgs.
Ko runā?
Dažādi. Bet vienu es uzzināju: grāfiene Kozela nemaz neesot Pilnicā, bet slepeni atstājusi pili!
Hm, ja jums būtu taisnība, tad es jums bagātīgi samaksātu — vai nevarat uzzināt patiesību, vai jums tas ir iespējams?
Es pacentīšos.
Ministrs bija pavisam iededzies.
O, ja manas aizdomas apstiprinātos, kā es gribētu atriebties, — viņš murmināja.
Sekretārs jutās kā uzvarētājs.
Vai esmu pilnvarots; ekselence?
Jā.
Es drīkstu palikt ārpus majas, ja nepieciešamība to prasa pat dienām ilgi?
Dariet, ko gribat, bet sagādājiet man pierādījumus, ka grāfiene tiešām nav Pilnicas pilī. O, tad nenāksies grūti to atsvešināt karaļa sirdij un tās vietā ielikt man padevīgo grāfieni Dēnhofu.
Sekretārs pasmaidīja un svēti apsolīja darīt visu iespējamo, lai atklātu grāfienes Kozelas noslēpumu.
103. nodaļa Pie mīļākā kājām
Meža dzirnavu iemītnieki daudzreiz bija dzirdējuši prieka gaviles, bet nekad tik skaļas kā šodien.
Smagie sudraba vezumi bija lieliski appušķoti, un mežonīgie zeļļi, prieka pārņemti, lēkāja apkārt.
Sis jautrais gājiens tuvojās meža dzirnavām. Visiem priekšgalā gāja Lips Tulians.
Viņš kā arvien soļoja kluss un nopietns. Tūliņ aiz viņa gāja kāds laupītājs, kas arī nepiedalījās gavilēs.
Hildas acis uzliesmoja, ieraugot Lipu Tulianu. Beidzot viņa ieraudzīja mīļoto vīrieti, pēc kura tik neizsakāmi bija ilgojusies.
Bet kas tad tas par laupītāju, kas.soļo blakus Filipam? Tā — tā — taču ir sieviete! — Hilda murmināja.
Hilda nebija maldījusies. Tā tiešām bija sieviete — Terēze, kura ne soli neatkāpās no virsnieka un cīņas laikā arvien mēģināja izglābt virsnieka dzīvību.
Hildas krūtīs atkal pamodās greizsirdība. Hedviga bija mirusi. Bet nu tā redzēja, ka virsniekam ir atkal kāda meitene, kura pat kaujās ņem dalību.
Hilda vēlējās tūliņ ar-viņu runāt, bet tai neatļāva atstāt istabu.
Negribēdama sacelt troksni, viņa apmierinājās un apsēdās kādā vietā, no kurienes vislabāk varēja pārskatīt burzmu.
Ļaudis priecājās par bagāto laupījumu, ēda, iedzēra un jokoja, kā kurais prasdams. Šoreiz dzīrēs piedalījās pat garais Zamuels un Siklers.
Arī Guste jautri čaloja laupītāju vidū. Viņa turējās arvien virsnieka tuvumā, bet Lips Tulians, izdzēris pāris biķeru vīna, pamazām attālinājās no līksmajiem ļaudīm.
Viņš uzmeklēja sev vientuļu vietu, lai atkal atdotos savām sāpēm.
Klusi kā ēna viņu pavadīja Terēze. Arī viņa bija viena no nelaimīgajām mīlētājām.
Bet dziļi mežā atbalsojās laupītāju dziesmas:
Jūs, kas lepnie kungi, sargieties, Kad melnā gvarde tuvojas.
Kad ārā nakts un vētra kauc, Uz cīņu laupītāji trauc — Heisā — heidā — rairidirā!
Pēkšņi garais Zamuels beidza līksmot, jo atcerējās, ka vēl nav stāstījis virsniekam par svešo meiteni un to, ka viņš bijis pārliecināts, ka atveduši Elzbeti. Tādēļ tas ātri steidzās pie virsnieka un izstāstīja visu gadījumu.
Lips Tulians, to dzirdēdams, atteica, ka jau tūliņ domājis, ka tās ir tenkas. Tas lika, lai zemnieku skuķi aizved atpakaļ.
Bet, kad Zamuels viņam paskaidroja, ka tā nav zemnieku meitene, Lips Tulians pavēlēja to tūliņ atvest šurp.
Zamuels atveda Hildu.
Hilda — jūs? — Lips Tulians pārsteigts iesaucās un nicinoši savilka lūpas.
Jā, Filip! Piedod, ka spēlēju šo komēdiju! Man vajadzēja ar tevi satikties un tādēļ es ierados ciemā. Es zināju, ka tu pavēlēsi saviem ļaudīm atvest ciema vecākā audžumeitu.
Vai tad augstā godība tik drīz jau beigusies? — viņš smīnēdams jautāja.
Kāda augstā godība, Filip? — Hilda kā nezinādama jautāja.
Lips Tulians klusēja.
Filip, vai tas ir viss, vai vairāk tu neko man neteiksi?
Nē!
Kas tā par godību, ko tu pirmīt piemineji? — Hilda kairā balsī čukstēja.
Lips Tulians nicinoši iesmējās.
Nu, uz visiem jumtiem kādreiz pļāpāja žagatas, ka skaistā fon Brokdorfa kļuvusi par grāfieni Kozelu.
Filip! — Hilda iesaucās.
Ak, kādēļ šī izlikšanās, — viņš rūgti sacīja. — Ko es gribēju jums sacīt, to pateicu toreiz — pilsdrupās, kad jūs mani sastapāt. Un tagad ar savu sirdsapziņu izrēķinieties pati. Es neko vairāk neteikšu.
Hilda cīnījās ar sevi.
Tā spētu paciest viņa dusmas, bet šī aukstā nicināšana to pazemoja, iznīcināja viņas dvēseli.
Filip! — viņa maigi čukstēja, — es būšu jūsu sargeņģelis!
Lips Tulians stīvi skatījās, it kā nebūtu pareizi dzirdējis.
Jā, jūsu sargeņģelis, — viņa turpināja. — Es jūs izglābu. Flemings jūs nedrīkst aizskārt, jo esmu viņam to aizliegusi.
Ha, ha, ha, cik lieliski! Pateicos jums! — viņš dobji iesmējās. — Kāda uzupurēšanās! Karaļa mīļākā apsargā kādu laupītāju virsnieku!
Tādēļ, ka jūs mīlu! — Hilda čukstēja.
Mani — jūs — mani mīlat — ha, ha, ha! Nu labi, ir jau iespējams, ka jūsu dvēselē valda briesmīga kaislība.
Hilda nostājās viņam blakus.
Ak, uzklausiet mani, Filip, — viņa kaisli čukstēja, — es jums pateikšu, kādēļ kļuvu par valdnieka mīļāko. Es to darīju vienīgi jūsu dēļ, es vēlējos glābt jūsu dzīvību, pat vēl vairāk. Lai jūs turpmāk varētu dzīvot spožumā Un greznībā.
Par to man jāpateicas, Hilda.
Ko jūs teicāt?
Es varu tik atkārtot. Se, zaļajā mežā, esmu kungs un pavēlnieks. Se varu izkliegt savas sāpes, kad asiņo sirds. Un tagad man vajadzētu pamest savu patvērumu, savus ļaudis — tik tamdēļ, ka mani vajā kāda kaisla sieviete, kura ar savu nekaunīgo rīcību grib apžilbināt manas acis un atgriezt greznajos salonos. Nekad vairs! Nekad, nekad!
Filip, mīļais! — Hilda iesaucās.
Nesauciet šo vārdu, es to vairs nevēlos dzirdēt! — viņš nicinoši iesaucās. — Es esmu Lips Tulians un uz visiem laikiem esmu apracis Filipa fon Mengsteina vārdu.
Nē, nē! — Hilda iekliedzās. — Jūs laimīgs valkāsit šo lepno vārdu: mans kūrfirsta parakstītais dokuments to apsola.
Vienalga, es to nevēlos!
Filip, es jūs lūdzu.
Nepūlieties, es esmu laupītāju virsnieks un savu zvērestu nepārkāpšu!
Filip! — Hilda noslīga uz ceļiem viņa priekšā.
Lepnā grāfiene Kozela hija nometusies laupītāju virsnieka priek- ' šā ceļos.
— Celieties augšā, —,viņš strauji iesaucās.
Nē, nē, Filip, — es- tevi mīlu, tu nedrīksti mani atstumt. Nu, nāc man līdz, es tevi aizvedīšu greznā mājoklī, kur sulaiņi tev paklausīs uz mazāko mājienu.
Un kaut jūs pašu troni piesolītu, es tomēr atteiktos, — viņš dusmās iesaucās. — Celieties augšā, grāfiene Kozela — es jūs ienīstu!
Hilda strauji uzlēca augšā.
Tu — mani ienīsti. Un es upurēju savu godu, lai spētu jūs glābt, — viņa drebēdama sacīja.
Lai jums pateicas, kam tīk. Es nekad to nedarīšu!
Filip!
Nesauciet šo vārdu, es nevaru paciest. Bet tagad atstājiet mani, jūsu klātbūtne mani apgrūtina.
Un tomēr es palikšu!
Sargieties!
Es neiešu, — viņa spītīgi iesaucās. — Es varu atklāt kādu noslēpumu, bet, ja jūs mani aizdzenat, Filip, tad jūs nekad to neuzzināsit. Apdomājiet!
Ha, ha, ha! Vai grāfiene mani nodos?
Šos pēdējos vārdus viņš pateica tik zobgalīgi, ka Hilda tikko spēja savaldīties.
Atļaujiet taču man izrunāt, — viņa asi iesaucās, — es drīzāk iznīcinātu sevi, nekā jūs nodotu!
Dariet, kā jums tīk!
Hilda piegāja tuvāk Lipam Tulianam un noslēpumaini čukstēja:
Vai pie jums atrodas visi biedri? Vai neviena netrūkst? Vai kāda meitene Elzbete nav bez vēsts pazudusi?
Vitorfs un Elzbete, — viņš murmināja.
Vai jūs zināt, kur tie atrodas?
Jā gan, — Hilda atbildēja. — Manās rokās ir viņu dzīvība.
Nu, pasakiet, kur viņi atrodas? — Lips Tulians vaicāja.
To es neteikšu.
Ak, man jāzin un es dabūšu zināt, — viņš dzīvi iesaucās.
Ja patīk — mociet mani, — viņa spītīgi iesaucās. — Saraujiet mani gabalos, es tomēr neizpaudīšu savu noslēpumu. Te es esmu, bez aizsardzības, atdodiet mani saviem mežonīgajiem zeļļiem.
Es nemoku sievietes, — viņš stingri atbildēja, — bet jums jāpaliek še tik ilgi, kamēr mans biedrs un Elzbete atgūs brīvību. Hallo, Zamuel! Es nododu šo dāmu tavā rīcībā. Liec viņu stingri apsargāt, tik neiedrošinies to aizskart. Vēlāk es izlemšu viņas likteni.
Filip! — Hilda lūdzošā balsī iesaucās, bet Lips Tulians vairs neklausījās.
Bet Hilda vēl nezaudēja cerību. Viņa apzinājās savu skaistumu. Vēl arvien tā ticēja savai uzvarai. Gan jau Filips tai drīz vien padosies, nespēs atvairīt viņas ziedošo daiļumu. Un tad — tad viņa būs uzvarētāja.
Smaidot viņa steidzās savam cietuma sargam līdz.
104. nodaļa Noslēpumainais ziņnesis
Lida sēdēja istabā pie loga Turku tornī un gauži raudāja. No Kiliana viņa bija uzzinājusi, ka nākošās dienās sanāks kara tiesa spriest par jauno zviedru virsnieku Stenburgu. Viņa paredzēja tam neizbēgamu nāves sodu. Visu laiku Lida lauzīja galvu, kā varētu tam palīdzēt.
Bet visas labās domas bēga. Ak, neiespējami! Un tik drīz viņa to vairs neredzēs. Ak Dievs, kaut tā spētu mirt priekš viņa!
Lida mocījās stundām ilgi, jo Kilianam bija nakts dežūra un tādēļ to neviens netraucēja. Viņa vēlējās, kaut jau būtu mirusi, jo tad varētu ar mīļo debesīs satikties. Beidzot ap pusnakti tā gatavojās izģērbties.
Pēkšņi Lida sarāvās. Kas tad tas? Kāds tumšs siluets ieķēries loga restēs! Pieejot tuvāk logam, tā skaidri ieraudzīja kādu cilvēka ķermeni. Viņa apslāpēja bailes un ātri atvēra logu.
Kas tur ir? — viņa klusi vaicāja.
Es esmu — Kremo!
Lida nespēja savām ausīm ticēt. Bet tas tiešām bija jaunais čigāns, kurš vēlējās to iegūt par sievu. Kremo karājās pie Turku torņa — augstu virs Elbas ūdeņiem.
Lida brīnījās, kā gan Kremo še ticis, bet tas atbildēja, ka čigāns esot spējīgāks kā citi cilvēki. Viņš nācis tādēļ, ka gribot to dabūt par savu sieviņu, bet Lida atteica, ka tas nekad nenotikšot.
Ā, tu varbūt priecājies, ka tavs logs ir aizžogots un tamdēļ es nevaru tev piekļūt. Jā, tev taisnība, bet tomēr, Lida, tu piederēsi vienīgi man. Es atnācu pēc tevis un tu nāksi!
Lida jau taisījās aizvērt logu, bet pēkšņi kaut ko iedomājās.
Kā butu, ja viņa upurētu sevi priekš tā, kas viņai dārgāks par dzīvību. Bez tam viņa bija skaidrībā, ka nelauzīs savu doto vārdu. Lai notiek!
Kremo, es piederēšu tev, ja tu izpildīsi kādu uzdevumu — ja tu aiznesīsi kādu ziņu Lipam Tulianam.
Tad nu gan es būtu liels muļķis, Lips Tulians mani nonāvētu.
Nu, tad pasaki kādam viņa biedram, tie tev ļauna nedarīs, kad dabūs zināt, ka esi mans ziņnesis.
Tu gribi mani samaitāt! — Kremo iesaucās.
Tu maldies, es zvēru tev, es zvērēšu pie visa, kas man svēts un dārgs, ka iešu tev līdz, ja tu aiznesīsi manu ziņu.
Lida, vai tu arī pie dieviem zvērēsi?
Jā, pat pie Bībeles, pie Jēzus Kristus, kuram es ticu.
Vai tā ir tava svētākā pārliecība, Lida?
Jā gan, es tiešām turēšu savu zvērestu!
Kremo pārsteigts brīnījās. Vai gan tas paredzēja, ka šajos meitenes vārdos slēpjas kāda neizteikta doma? Viņš ilgi šaubījās. Beidzot piekrita.
Nu Lida zvērēja — un zināja, ko savā sirdī ir apņēmusies.
Tagad tu esi mana! — Kremo līksmi iesaucās. — Bet nu pasaki, ko lai paziņoju Lipam Tulianam?
Lida tam piegāja tuvāk.
Esi tik labs un pasaki, ka es tevi sūtīju, lai viņš nāk uz Ke- nigsteinu atsvabināt no cietuma Vitorfu un Elzbeti. Bet lai viņš neaizmirst pieklauvēt pie mana loga, jo man vēl kaut kas tam jāpasaka. Savu zvērestu, Kremo, es nelauzīšu!
Labi, es došos pie Lipa Tuliana. Bet kad man atgriezties, kad tu nāksi man līdz?
Pēc astoņām diienām.
Kādēļ tik ilgi?
Tā ir mana darīšana, ātrāk es nevaru sagatavoties.
Nu labi, es iešu, Lida, dzīvo vesela!
Dzīvo vesels, Kremo!
Kremo uzmanīgi norāpās lejā un, dienai austot, bija jau aiz- teidzies tālu no cietokšņa. Tuvojās nakts, bet meža dzirnavas vēl atradās labā gabalā. Viņš arī neuzdrošinājās tur rādīties, jo Lips Tulians taču vēl nevarēja būt aizmirsis toreizējo karu ar čigāniem.
Tagad Kremo atradās ciema tuvumā un cerēja še atrast kādu lipa Tuliana izlūku. Viņš nemaldījās. Krodziņā tas ievēroja laupītāju no Lipa Tuliana bandas, kas bija pārģērbies par apkārtkle- jojošu tirgotāju.
Kremo tam uzticēja Lidas noslēpumu un, dabūjis zināt, ka tas liiliņ paziņošot Lipam Tulianam, ātri aizmetās projām.
105. nodaļa Zārbergs — asinssuns
Velns viņu zin, kādēļ tie neatgriežas. Vencelis taču vienmēr bija vīrs, kuram viss ātri izdevās. Un Terēze — tai jau pats velns mājoja miesās! — Zārbergs pārskaities kliedza, jo tikko bija saņēmis ziņu par sudraba vezumu-nolaupīšanu. Tātad-Lips Tulians vēl dzī-
voj a!
Nekad Zārbergam nevarēja ienākt prātā, kas pa to laiku bija noticis meža dzirnavās. Viņš vēl arvien dusmojās uz Lipu Tulianu.
Zārberga biedri piedzērušies trokšņoja un nejēdzīgi kliedza, tā ka pulkā nebija nekādas kārtības. Tas jau nebija nekāds brīnums, jo Zārbergs vienmēr pats deva priekšzīmi visām nekārtībām, tādēļ to uzskatīja par nerru un nevienam nenāca prātā no tāda virsnieka bīties.
Te Zārbergam pienāca kāds biedrs un stāstīja, ka bijis pagrabā un redzējis sagūstīto brīvkungu fon Freidenbergu, kas esot tuvu miršanai. Ja Zārbergs vēl cerot atpirkšanas naudu dabūt, tad esot pats vēlākais laiks par to padomāt, par mironi neviens neko nemaksājot.
Tagad Zārbergs gribēja sūtīt uz Prāgu pēc izpirkšanas naudas kādu no savas bandas, bet neviens negāja un neklausīja. Bija jāpadodas un jāiet pašam.
Zārbergs par savu neģēlīgo rīcību un nabadzīgu ceļotāju un zemnieku aplaupīšanu bija iemantojis asinssuņa vārdu.
Nu Zārbergs gatavojās ceļā uz Prāgu un izvēlējās sev trīs pavadoņus. Ar dusmām tas iedomājās, ka nu tam jāatstāj banda bez virsnieka un ka neviens tam vairs neklausa.
Par Libuši viņš vairs neraizējās, jo bija pārliecināts, ka tā pratīs sevi aizstāvēt.
Beidzot Zārbergs ar saviem pavadoņiem atstāja vientuļo nometni. Pa mežu ejot, Zārbergs pamanīja kādu zemnieku ar sievu un pusaudzi zēnu, kas gāja no tirgus mājā.
Zārbergs kā vilks uzbruka saviem upuriem un atprasīja naudu.
Uztrauktais zemnieks tam paskaidroja, ka naudu atstājis pilsētā ceļa nedrošības dēļ. Zārbergs zināja, ka zemnieks nemelo, jo toreiz tā rīkojās gandrīz visi zemnieki. Tiem naudu arvien atsūtīja pa pastu.
Zārbergs saniknojās par šo neveiksmi un rupji uzbļāva:
Suns, ja tev naudas nav, tad gribu redzēt tavas asinis!
Jēzus dēļ, apžēlojieties, — zemnieks lūdzās.
Žēlastība ir ellē, pie manis tās nav! — Zārbergs kliegdams izšāva.
Zemnieks, asinīm noplūdis, pakrita uz ceļa. Zemniece vaimanādama noslīga pār savu mirstošo vīru. Tad Zārbergs pavēlēja saviem biedriem nogalināt arī raudošo sievu, lai ātrāk izbeigtos troksnis.
Ar paceltiem dunčiem nelieši uzbruka sieviņai.
Jēkab, mīļais dēls, lai Dievs tevi svētī — atrieb savus vecākus. Ej un uzmeklē Lipu Tulianu, izstāsti tam un …
Tālāk sieviņa nespēja izteikt, jo Zārbergs tai deva pēdējo dūrienu. Tagad laupītāji gribēja nogalināt zēnu, bet tas jau bija aizskrējis kādu gabaliņu projām. Par laimi visi viņam domātie šāvieni aizskrēja garām. Zēns, nozuzdams mežā, vēl paspēja iesaukties:
Es atriebšu savus vecākus, es iešu pie Lipa Tuliana!
Zārbergs ar biedriem aplaupīja līķus, iegūto laupījumu paslēpa
mežā. Visi bija noskaitušies, ka ieguvuši tik mazvērtīgas lietas.
106. nodaļa Lips Tulians — neuzvaramais
Meža dzirnavās atkal mājoja gaviles. Grāfs Flemings, nespēdams paciest sudraba vezumu zaudējumu, bija sarīkojis lielu laupītāju gūstīšanu. Bet Lips Tulians, to uzzinājis, devās ar saviem biedriem mežā karaspēkam pretī. Bija norisinājusies karsta cīņa.
Laupītāji, labi pazīdami mežu, ar viltu izklīdināja lielāko daļu kareivju. Atlikušie bija spiesti, neko. nepanākuši, atgriezties Drēz-
denē.
Tagad laupītāji svētīja savas uzvaras svētkus.
Hilda, pie loga stāvēdama, vēroja Lipu Tulianu. Un atkal viņā. uzliesmoja vecā kaisle, un viņa svēti apņēmās iegūt Lipu Tulianu.
Arī Guste ilgojās to pašu. Viņa arvien vēl cerēja uz savu zāļu palīdzību. Tā pacietīgi gaidīja izdevīgu brīdi.
Hedviga bija mirusi. Bez tam Guste skaidri zināja, ka virsnieks svešo dāmu nemīl. Un tādēļ tā arvien vēl varēja cerēt uz izdošanos.
Lips Tulians atstāja biedrus, jo bija ieradies kāds ziņnesis ar jaunām ziņām,' ko vajadzēja uzklausīt. Izlūks izstāstīja Lipam Tulianam vārdu pa vārdam jaunā čigāna Kremo vēsti.
Lips Tulians brīdi apdomājās.
Varbūt tā ir patiesība, — viņš domīgi teica, — bet varbūt ka tā ir kāda viltība. Tik viena lieta ir skaidra: Lida ir aizbēgusi no Prāgas. Tādēļ iespējams, ka jaunā čigāniete atrodas Kenigsteinā. Man katrā ziņā jāpārliecinās, man jāiet uz Kenigsteinu, un, ja atradīšu Elzbeti ar Vitorfu cietumā, tad katrā ziņā mēģināšu tos atsvabināt.
Bet, virsniek, Kenigsteinas cietoksnis ir vienīgi kareivjiem pieejams, nevis mums. Vienīgi putns var nepamanīts uzlaisties stāvajā klintī. Bet cilvēks nekad!
Lips Tulians iesmējās.
Bet tu taču tikko dzirdēji, ka arī čigāns ir uzrāpies tornī.
O, tā ir cita lieta, virsniek. Čigāns ir uzkāpis uz bastiona un tad, uz vēdera lienot, sasniedzis torni. To jūs nevarat, jūsu lielo augumu tūliņ pamanītu.
To es zinu, un tādēļ es kāpšu taisni pa klinti!
Virsniek, pa stāvo klinti! Pilnīgi neiespējams!
Man nekas nav neiespējams, — viņš atbildēja. — Ja es ko gribu, tad es to izdaru; par to neraizējies. Es, cik ātri vien iespējams, došos uz Kenigsteinu, jo Lida gaida.
Hilda bija noklausījusies sarunu un pie sevis nosprieda izlūgties brīvību, lai pēc tam varētu doties uz Kenigsteinu. Tur viņa vislabāk varētu to sagūstīt.
Sardzes signāls pieteica kādu svešinieku. Garais Zamuels aizgāja pretī un atveda pie Lipa Tuliana kādu pusaudzi zēnu.
Ko tu, bērns, vēlies?
Vai jūs esat laupītāju virsnieks Lips Tulians?
Jā gan!
Tad jums man jāpalīdz! Mana māte mirstot vēlējās, lai jūs atriebtu viņas nāvi. Ak, mani nelaimīgie vecāki! — zēns šņukstēdams noteica.
Jā, kas tad ir noticis? — Tulians vaicāja.
Tagad puisēns izstāstīja Lipam Tulianam Zārberga briesmu darbu un lūdzās, lai atriebj viņa vecāku nāvi. Tā esot viņa mīļotās mātes pēdējā vēlēšanās.
Lips Tulians apmierināja zēnu, apsolījās visā drīzumā izpildīt viņa lūgumu.
Zēns iepriecināts apsQlījās palikt pie laupītājiem. Bet Lips Tulians tam nepiekrita. Viņš aizrādīja zēnam, ka tas esot godīgu vecāku bērns un tamdēļ, ka nelietis nonāvējis viņa vecākus, neesot vajadzīgs atteikties no godīgas dzīves.
Kā tevi sauc? — Lips Tulians jautāja.
Jēkabs!
Vai tev ir radi?
Nevienas dvēseles, esmu viens visā pasaulē!
Nu, tad es par tevi rūpēšos, lai tev nekas netrūkst un tu vari uzaugt par krietnu un godīgu cilvēku, — Lips Tulians atbildēja.
Zamuel, gādā par šo puisēnu, es vēlāk nolemšu par viņa nākotni.
Puisēns pārsteigts uzlūkoja Lipu Tulianu.
Jūs — jūs nemaz neesat laupītāju virsnieks! — viņš stostījās.
Kas tad? — Lips Tulians jautāja.
Godīgs un labsirdīgs kungs, par kuru es Dievu lūgšu kā par savu aizbildni, — Jēkabs aizgrābts šņukstēja.
Ej, puisēn, — virsnieks drūmi atbildēja. — Ej, man ir svarīgas lietas priekšā. Sis cilvēks tevi apgādās ar visu nepieciešamo. Vēlāk es ar tevi parunāšu.
Zamuels ieveda zēnu meža dzirnavās.
Hilda, visu novērodama, čukstēja:
Viņš arvien vēl nav pārvērties, gluži tāds pats, kā agrāk. Ak, kaut viņš ar mani tā runātu! — Bet pie šiem vārdiem tā ātri aizvēra logu, jo Lips Tulians piecēlies sauca Sikleru.
Sikler, vēl šodien tu aizved svešo dāmu uz ciemu, no kurienes to Zamuels atvedis. Aizsieniet viņai acis un uzsēdiniet zirgā. Izvēlies sev par pavadoņiem kādus trīs biedrus, bet sargieties ceļā kaut kā apvainot dāmu.
Mēs nerunāsim nevienu ļaunu vārdu, virsniek, — Siklers atbildēja.
Labi, bet neuzkavējieties ilgi. Tagad tu vēl esi skaidrs; kad atgriezīsies, tad, ja patīk, vari ar biedriem iedzert.
Tad Siklers izraudzījās trīs biedrus, kuri vēl bija skaidrāki. Nedaudz minūtes vēlāk tie jau bija sagatavojušies ceļam.
Siklers gāja augšā pie Hildas, lai paziņotu virsnieka lēmumu.
Pēc maza brīža Siklers atgriezās ar Hildu, kas, mētelī ietinusies, šķita padevusies savam liktenim.
Uz trepēm viņa satika Gusti un tai ātri iečukstēja ausī:
Nāc uz Drēzdeni un prasi pēc grāfienes Kozelas svarīgu darīšanu dēļ.
Guste mēmi palocīja galvu.
Bet Hilda, izlikdamās pavisam mierīga, steidzās savam pavadonim līdz..
Siklers, paņēmis baltu lakatu, aizsēja Hildai acis un palīdzēja tai iekāpt seglos. Viņa, vēl pagriezdama galvu uz Lipa Tuliana pusi, čukstēja:
Es atkal nākšu — vai arī tu kādreiz nāksi pie manis.
Grāfiene Kozela atstāja meža dzirnavas, bet tai ne prātā nenāca
aizmirst savu mīļāko. Viņa cerēja savu Filipu atkal sastapt Ke- nigsteinā.
107. nodaļa Pie Kenigsteinas klintīm
Saksijas kalnos un mežos plosījās nepieredzēta vētra, kas baigi krāca un gaudoja ap kailajiem klinšu galiem.
Kenigsteinas cietokšņa mūri no vētras daudz nebaidījās. Reti kāds atrauts dakstiņš no cietokšņa jumta dārdēdams novēlās lejā.
Turku tornī vēl dega kāda vientuļa svece. Kilians gulēja cieši aizmidzis. Tik Lida, viena pati izraudātām acīm stāvēja pie loga.
Vēl pāris dienas, un tad viss būs beidzies … Kara tiesa virsniekam Stenburgam bija piespriedusi nāves sodu, nošaujot uz Kenigsteinas bastiona.
Lida kaistošām acīm raudzījās tumsā. Ak, kaut tak nāktu Lips Tulians! Tik ilgi jau plosījās vētra. Laikam pati daiba neļāva piepildīties viņas ilgām, tādā negaisā jau tikko spēja noturēties kājās, kur nu vēl rāpties pa klinti. Tas nav iespējams!
Lida taisījās iet gulēt, bet miegs vēl nenāca. Paslēpusi galvu rokās, tā rūgti raudāja. Bet koHas līdzēja? Viņa tā kā tā nevarēja glābt mīļoto cilvēku.'
Te, klau, vai kāds nesi'ta pie loga?
Varbūt, ka tas bija tikai vējš. Un tomēr Lida devās pie loga.
Vai Lips Tulians jau būtu saņēmis viņas ziņu?
Tak — tak — tā atkal!
Kluss kliedziens izlauzās pār Lidas lūpām — viņa atrāva slēģi. Te čirkstoņa, dzelzs treliņi ar briesmīgu spēku tika saliekti, un kāds tumšs stāvs veikli ielēca istabā.
Laupītāju virsnieks Lips Tulians!
Jūs šeit? — skuķe murmināja, — tādā vētrā uzrāpāties augšā?
Kā redzi. Bez tam man jātiek arī atpakaļ, un taš vēl bīstamāk.
Vētra jūs ieraus aizā!
Kādu citu— jā, bet mani nē, — Lips Tulians atbildēja, meitenes roku paspiezdams.
Laupītāju virsnieks nometa slapjo platmali uz soliņa.
Stāsti, Lida, — kas noticis, — viņš klusām teica, — kā tu nokļuvi Kenigsteinā?
Lida īsos vārdos arī pastāstīja.
Tad jau tu esi pie krietna cilvēka, — Lips Tulians atbildēja, — par tevi man tātad nav ko bēdāt?
Nē!
Un Vitorfs ir šeit — ar Elzbeti?
Jā, bet viņi tiek stingri apsargāti — pat naktīs kareivji stāv pie kameru durvīm.
Laupītāju virsnieks palocīja galvu.
To es paredzēju un atnesu tev kaut ko līdz. Se, Lida, — ņem!
Bandīts izvilka kādu pudelīti un pasniedza to meičai.
Ņem, Lida, tās ir miega zāles, kuras tu vari piejaukt vīnam. Kareivji arvien ir kāri uz dzeršanu. Varbūt tu slepenībā vari sāga- tavot vīnu, tā ka nerodas aizdomas?
Vēl šonakt pat?
Nē, bērns, — šonakt es viņus nevaru atbrīvot. Es tik atnācu, lai ar tevi visu sarunātu. Bet rītnakt es ieradīšos atkal, neskatoties uz vētru.JSfegaiss jau ir mans labākais sabiedrotais, un es sagatavošos, lai abus gūstekņus sveikus un veselus izdotos nogādāt lejā.
Lida saliek rokas.
Trīs ir jāatbrīvo, — viņa lūdz, — trīs — virsnieks Stenburgs ir jāglābj — citādi viņu nošaus un… un… es… ak Dievs…
Vai tu viņu mīli, bērns?
Vairāk kā savu dzīvību!
Un Lida steigā pastāstīja, kas te cietoksnī noticis un kamdēļ Stenburgu nošaus.
Lips Tulians klausījās uzmanīgi.
Tas jau ir īsts vīrs, — viņš teica, — visu cienību. Tādu vīra drosmi es mīlu. Neraudi, Lida, virsnieku arī izglābs, es viņu atbrīvošu. Bet kā ir ar tavu audžutēvu, vai viņš mani netraucēs?
Nē, nē, — Lida murmina, — viņš jau pa dienu tā nomocās darbā un naktīs guļ cieši. Bet viņam jau arī varu iedot drusciņ no miega zālēm.
Dari to, Lida. Tātad rītnakt. Starp citu, es jau tevi arī varu paņemt līdz. Meža dzirnavās tu būsi pilnīgi droša.
Nē, — Lida aizsmakusi atbild, — es gribu palikt še.
Kamdēļ?
To … to… es nevaru teikt, — nabaga meitene stostījās.
Lida iedomāja zvērestu, ko tā devusi Kremo. O, ja tik viņas mīļais ir glābts, lai tad ar viņu pašu notiek kas notikdams. Un tomēr čigānam viņu neiegūt dzīvu, nē, nekad. Lida gribēja turēt savu zvērestu, bet citādi, nekā Kremo domā.
Lips Tulians tālāk neprašņāja.
— Dzīvo vesela, — viņš teica Lidai, — turi visu gatavībā, parūpējies, lai kareivji mani netraucē. Nu, ar labu nakti, Lida, es uzzināju, ko gribēju.
Viņš sniedza Lidai roku, un, iekams viņa paspēja atjēgties, Lips Tulians jau bija izkāpis pa logu un laidās pa bastionu lejā.
Apakšā šalca Elba, kā gaidot, kad pārdrošnieka ķermenis iekritīs viļņos. Vētra kauca, negaiss pieņēmās un drīz atskanēja arī pērkona grāvieni. Zibens spokaini laistījās klintīs. Un viņa bālā gaismā paspīdēja kāda ienaidā saviebusies seja. Tas bija Kremo.
108. nodaļa Fleminga aizdomas
Ministrs Flemings saīdzis skraidīja pa savu kabinetu. Viņš nevarēja saprast, kur tik ilgi aizkavējies sekretārs, bet, ieraudzījis to priecīgi uzbudinātu, gaidīja jaunas ziņas.
Nu, ko tu jaunu pateiksi? — ministrs jautāja.
Es zinu kādu noslēpumu! Es izlietoju visu saprašanu, kamēr to uzzināju. Viņas ekselencei, grāfienei Kozelai ir mīļākais! — sekretārs priecīgi sacīja.
Vai jums ir pierādījumi?
—Nu, protams! Par velti jau es neizdotu jūsu naudu. Es piekukuļoju grāfienes kučieri. Grāfiene nemaz nav bijusi slima, bet izbraukusi kalnos. Kāda kambardāma tēlojusi grāfienes lomu.
Manas aizdomas ir piepildījušās, bet ko tas līdz,' ja nav pierādījumu. Grāfiene ir ļoti viltīga, karalis viņai vairāk ticēs kā man.
Šonakt grāfiene atgriezusies mājā, — sekretārs stāstīja. — Līdz šim viņa uzturējusies Varkalnos pie kāda vietējā ciema vecākā. Tur viņa nodzīvojusi vairākas dienas un valkājusi vienkāršu zemnieces apģērbu. Tad kādā naktī ciemam uzbrukuši laupītāji un aizveduši grāfieni projām. Bet jau pēc pāris dienām tā atvesta atpakaļ, pavisam bāla un manāmi, sagrauzta, — sekretārs nobeidza.
Lūdzu, atturieties no tādām piezīmēm, — ministrs rājās.
Jā — tā jau man kučieris stāstīja, jo viņš pats aizvedis grāfieni uz ciemu.
Vai tas ir viss? — ministrs jautāja.
Jā, ekselence.
Zēl, ka toreiz nezināju, ka grāfiene atstājusi Pilnicu. Tad — jā — tad bija viegli karalim pierādīt, ka grāfiene palikusi tam neuzticīga. Bet tagad tā lieta nav tik vienkārša, — ministrs saīdzis sacīja.
Man šķiet, ka grāfiene drīz atkal vēlēsies apmeklēt savu mīļāko, — sekretārs ieminējās.
Flemings noprata, ka grāfienes mīļākais nevar būt neviens cits kā Lips Tulians. Bet viņš vēl neiedrošinājās pret grāfieni atklāti izlietot bardzību. Bez tam viņš ļoti baidījās no Lipa Tuliana atriebības.
Pie durvīm kāds pieklauvēja un ienesa vēstuli no Pilnicas.
Grāfiene vēlas ar mani runāt, — ministrs, izlasījis vēstuli, teica. — Man, cik ātri vien iespējams, jābrauc uz Pilnicu. Jūs, sekretār, pagaidiet, kamēr es atbraucu, man ar jums vēl jārunā.
Pēc dažām stundām ministra rati ieripoja Pilnicas pagalmā.
Šodien ministru saņēma neparasti laipni. Grezni ģērbušies sulaiņi pazemīgi nolieca galvas, kad ieraudzīja augsto viesi.
Lieliska idejai — Flemings murmināja. — Kā šķiet, grāfiene gatavojas mani maldināt. Nu, šinī ziņā es nebūšu muļķis!
Izlikdamies vienaldzīgs, tas lēnām kāpa pa trepēm. Te nočaukstēja zīda drānas — un Hilda kā gaiša parādība nāca tam pretī.
Grāfiene bija manāmi uztrauktā garastāvoklī.
Vai jūs, ekselence, jau kādreiz še bijāt? — viņa nedroši jautāja.
Jā gan, bet jūsu ekselence bija slima, — viņš atbildēja.
Pareizi, biju ļoti slima, — Hilda, viņu pētoši uzlūkojusi, atbildēja.
Flemings labi prata maldināt Hildu. Viņa sevī nodomāja, ka grāfam nav ne mazāko šaubu par viņas slimību.
Es saņēmu ziņu, ka jūsu ekselence vēlējusies, lai jūs apmeklēju, — Flemings sacīja.
Jā gan. Man ir kāda svarīga lieta ar jums jāpārrunā, — Hilda klusi sacīja.
Viņas skatiens no jauna saviļņoja Flemingu, bet, atcerējies dabūto pliķi, tas atkal iekvēlojās naidā un ievēroja Hildas neparasto uztraukumu.
Es saņēmu negaidītu vēsti, — Hilda iesāka, bet Flemings to nelikās dzirdējis.
Vispirms, ekselence, man jums jāvēl laimes uz izveseļošanos, — Flemings zobgalīgā balsī sacīja.
Hilda pārsteigta uzlūkoja grāfu. Tas taču izklausījās tik ironiski! Vai tik grāfs Flemings to netur aizdomās?
Es biju nopietni slima, — viņa vilcinādamās teica.
Jā, es to dzirdēju — es.baidījos, ka nenotiek kas ļauns, — ministrs piemetināja.
«Tiešām, — tam ir aizdomas, — bet viņš nekad tas nevaras pierādīt,» grāfiene domāja.
Tagad esmu pilnīgi izveseļojusies, — viņa asi iesaucās. — Es šodien dzirdēju, ka mūsu karali piemeklējusi nelaime.
Tā ir patiesība, -grāfiene. Viņa majestātes karaspēks ir vairākās cīņās cietis neveiksmi un pretinieki uzvarējuši. Tā -ir nenoliedzama lieta.
Un tagad zviedri tuvojas Drēzdenei? — Hilda bailīgi vaicaja.
Viņi nāk, bet vēl atrodas tālu, — ministrs atteica.
Vienalga, — Hilda iesaucās. — Galvaspilsētai draud briesmas.
Es domāju, ka tā lieta vēl nav tik bīstama, — Flemings paskaidroja. — Ķēniņš Kārlis XII neatļaus laupīt. Bez tam mūsu valsts mantas, kā arī troņa insignijas jau laikus ir aizvestas uz neieņemamo Kenigsteinas cietoksni.
Vai tiešām? Hilda uztraukta iesaucās. — Un es lai palieku neapsargātā Pilnicā, varbūt par upuri nevaldāmiem kareivjiem.
Flemings acumirklī nezināja, ko atbildēt.
Ak, ekselence, vēl nekādas briesmas nedraud un, un …
Hilda izlietoja šo vilcināšanos sev par labu? Tagad tai bija dibināts iemesls.
Man jādabū droša uzturēšanās vieta, —- viņa atri turpinaja.
Ekselence, man jādodas uz Kenigsteinu, kamēr karaspēks vēl nav ieņēmis Drēzdeni!
Flemings šinī steigā nojauta kādu slepenu iemeslu, kas Hildu vilināja uz cietoksni.
Ekselence, — viņš stostījās, — ekselence!
Vai jums tur kas pretī? — viņa dzestri jautāja.
Ak, nē — bet — tas ir — bet, ekselence, zviedri jau vēl nav Drēzdenē!
Tas nav no svara. Es nevēlos sastapties ar valdnieka ienaidniekiem. Paziņojiet tūliņ ģenerālim Kijaus, lai sagatavo piemērotu dzīvokli!
Ministrs vēl kavējās.
Jūs šaubāties? Nu, tādā gadījumā es pati sūtīšu ziņnesi uz Varšavu! — Hilda iesaucās.
Tas līdzēja. Flemings padevās. Viņš saprata, ka vēl nav pienācis laiks apvainot grāfieni Kozelu, vai spītēt.
Es izgatavošu pavēli, — Flemings smaidīdams sacīja.
Nu, tad šodien pat!
Bet, ekselence, zviedri jau vēl tālu.
Bet es tā vēlos, — Hilda pavēloši sacīja, — un ja tūliņ neizpildīsit manu pavēli, tad pusstundas laikā mans ziņnesis jau būs - ceļā uz Varšavu.
Ministrs apsolījās visā drīzumā šo lietu nokārtot, jo Hilda jau rītu gatavojās aizceļot.
Flemings, laipni atvadījies, aizbrauca. Ceļā uz mājām grāfs arvien vēl domās kavējās pie skaistās Hildas. — Ja tik grāfiene pret mani būtu laba, tad man prātā nenāktu to ienīst. Bet — ja Hildai patiks man spītēt. Nu, tad lai viņa sargās… — Flemings murmināja.
109. nodaļa Laupītāju virsnieks gādā par bāriņu zēnu
Vietējais ciema vecākais, Elzbetes audžutēvs, pēc svešinieces aizceļošanas atkal bija labā garastāvoklī, jo skaistā dāma par pakalpojumiem bija iedevusi prāvu naudas summu.
Tagad tas staigāja tikpat lepns kā senāk un bija nopietns kā
tītars.
Protams, ka tas arvien vēl baidījās no jauna uzbrukuma. Sī iemesla dēļ mājās uzturējās četri' kalpi: Stofelis, Krišjānis, Ignacs un Florians. Kalpi bija apbruņoti spriguļiem, siena dakšām un kādu berdanku, kas bija atlikusies no Magdeburgas aplenkšanas un kuru pielādējot vajadzēja pusmārciņas pulvera.
Šis briesmu rīks stāvēja pielādēts ciema vecākā istabā aiz krāsns. Kalpi un abas kalpones gulēja priekšistabā.
Bija vēls vakars. Ārā. plosījās negaiss. Ciema vecākais ar kalpiem un meitām ieturēja kopējas vakariņas.
Te kāds pieklauvēja piЈ durvīm.
Šovakar ciema vecākais nevēlējās nevienu pieņemt. Tādēļ Stofelis izgāja svešnieku aizraidīt, bet tikko viņš drusciņ pavēra durvis, tūliņ kāds ar milzu spēku atrāva tās vaļā. No šī trieciena Stofelis tikko spēja noturēties kājās.
Es gribu runāt ar ciema vecāko. Dodiet ceļu! — svešinieks uzkliedza un ātri devās pie ciema vecākā. Ar sparu tas nometa no pleciem mēteli un nostājās ciema vecākā priekšā greznā mednieka uzvalkā.
Jēzus, Lips Tulians! — ciema vecākais pārbijies iesaucās.
Tas bija kā uguns pakulās.
Meitas kliegdamas iebēga kaktā. Kalpi mēģināja izskriet pa logu.
Neviens nedrīkst atstat maju! — Lips Tulians pavēlēja, pistoli labajā rokā turēdams.
Šinī briesmu brīdī bija aizmirsti visi spriguļi, siena dakšas, un neviens vairs neatcerējās aizkrāsnē ieslieto berdanku.
Krišjānis ielīda pulksteņa kastē. Ignacs paslēpās zem kāda krēsla. Stofelis uzrāpās uz krāsns, bet Florians ielīda pagultē.
Lips Tulians neievēroja kalpus, bet visu uzmanību piegrieza ciema vecākajam.
Uzklausiet mani, — viņš stingri teica, — pirms dažām dienām mani ļaudis no šejienes aizveduši jūsu naudas kasti.
Tā jau ir, augstais kungs, — ciema vecākais stostījās.
Lips Tulians izvilka no mēteļa kabatas smagu naudas maku un uzlika to uz galda.
Te ir jūsu nauda, — viņš pārsteigtajam ciema vecākajam sacīja.
Pēdējais nespeja savām acīm ticēt. Bet jau nākoša mirklī Lips Tulians, pasaucis zēnu, sacīja:
Ciema vecākais, jūs esat atraitnis, un jums nav bērnu. Arī savu audžumeitu esat pazaudējis. Par daudz slikti jūs viņu turējāt. Bet tas lai paliek. Neesmu nācis ar jums tiesāties. Tagad es jums atvedu citu bērnu — šo mazo Jēkabu, tas jums jāpieņem bērna vietā, jo viņš ir bārenis, bohēmietis.
Ciema vecākais, uzlūkojis Jēkabu, vaicāja:
Vai bērna vietā?
Nu jā, bērna vietā! — Lips Tulians pērkona balsī uzsauca, tā kā uztrauktais ciema vecākais gandrīz no krēsla nokrita. — Vai es diezgan skaidri nerunāju? So naudu izlietojiet zēna vajadzībām; sūtiet viņu skolā, lai tas ko labu iemācās. Tik sargieties to mocīt, vai slikti audzināt. Es arvien par viņu ievākšu ziņas — un, ja jūs neizpildīsit manas pavēles, tad es jums likšu skaitīt pēdējo lūgšanu. Vai sapratāt?
Jā, jā, augstais kungs, — ciema vecākais atbildēja.
Tagad Jēkabs ir jūsu dēls, — Lips Tulians turpināja. Neaizmirstiet, ka viņš ir godīgu vecāku bērns. Es viņu še atvedu, lai tas uzaugtu par krietnu cilvēku. Audziniet viņu labi, lai tam nav iemesla jūs apsūdzēt. Se būs nauda. Tik neaizmirstiet manus vārdus! Ja es ko dzirdēšu, nu tad, ciema vecākais, es vēlreiz atnākšu!
Tad Lips Tulians griezās pie Jēkaba.
Dzīvo vesels, manu puisēn, — viņš maigi teica. — Esi vienmēr labs un godīgs, mācies, es būšu par tevi nomodā! Un nu, ar labu nakti — esi uzcītīgs, še ir tava jaunā^dzimtene, dzīvo laimīgs, kamēr es tev pagādāšu ko citu.
Jēkabs skaļi raudāja un gribēja skūpstīt Lipam Tulianam roku.
Atcerieties mani, ciema vecākais, — viņš draudoši teica, — tagad šis zēns ir jūsu dēls! — Tad viņš apgriezās un aizgāja.
Ciema vecākais vēl ilgi nespēja atjēgties no izbailēm un gaidīja, vai tik laupītājs nenāks atpakaļ. Arī kalpi neuzdrošinājās atstāt savas paslēptuves, un Jēkabs vēl vienmēr raudāja.
Beidzot ciema vecākais iedomāja Lipa Tuliana vārdus: ja viņš Jēkabam darīs labu, tad tam nekas ļauns nenotiks.
— Apmierinies, Jēkab, — viņš laipni sacīja. — Es tagad esmu tavs tēvs, tev vienmēr klāsies labi, nebēdājies. Pastāsti man, kā tu nokļuvi pie šī briesmīgā vīra, kā tas notika?
Jēkabs, asaras slaucīdams, stāstīja par savu nelaimīgo vecāku likteni.
Un, jo vairāk Jēkabs stāstīja jo lielāka kļuva vispārējā ziņkāre, tā ka viens pēc otra pamazām atstāja savas paslēptuves.
Visi brīnījās par Lipa Tuliana augstsirdību.
. Florians bija iespiedies pagultē un nekādi nevarēja tikt ārā. Ignacs ar Krišjāni - vilka to aiz kājām, tomēr nekas neiznāca. Arī gultu nēvarēja pacelt, jo tā bija piestiprināta pie sienas. Stofelis, gribēdams palīdzēt, kāpa no krāsns zemē, bet tanī mirklī lūza krāsns zimza un Stofelis ar visiem ķieģeļiem uzkrita berdankai. Norībēja pērkonam līdzīgs grāviens — izšāvās spožas liesmas — istaba bija pilna dūmu, visi gulēja pakrituši uz grīdas, bet veseli.
Tā beidzās Lipa Tuliana apmeklējums!
110. n o d a ļ a GRĀFIENE KOZELA KENIGSTEINĀ
Dritvaikociņ! Vēlāk vai visas Drēzdenes bābas sadzīs cietoksnī. Tā tik vēl trūka — tad jau visas kameras būs jāpārtaisa par dejas grīdām un tualetes istabām. Fuj, velns!
Tas bija ģenerālis Kijaus, kura sirds patlaban vārījās. Viņš bija saņēmis ziņu no'Drēzdenes un, pergamentu rokā turēdams, skraidīja apkārt it kā zeme sviltu zem papēžiem.
Ko grāfs Flemings gan iedomājas,-es lai vēl grāfieni Kozelu uzņemot! Nu jau paliks pavisam skaisti. Kā kāda pele paskraida, tā visi sievišķi uzreiz krīt ģībonī, un es — ģenerālis Kijaus — tad varu skraidīt apkārt ar ožamlupatām un odieriem. Fui!
Komandants bija piesarcis kā vēzis.
He, kur lai es ņemu pomādes un tādas lietas? Saki tu man! — viņš uzbļāva ziņnesim.
Bet, ekselence, tās jau žēlīgā grāfiene pati paņems līdz.
Tā — tā, — vecais īgni pavīpsnāja, — na ja, tad jau tā būs. Vēlāk visi mani grenadieri .parādē smirdēs pēc odekanaļas, vai kā to draņķi sauc. Na, tad tik būtu skaisti — es nevienu sievišķi necietīšu Kenigsteinā, un tā paliek!
Bet, ekselence, grāfa pavēle!
Lai velns mani parauj, — vecais šķendējās. — Lai tad viņa ekselence pats nāk uz cietoksni komandēt. Es iešu uz Drēzdeni par ministru. Oho, tad visiem spalvu dīdītājiem ietu smalki.
Tā 'tas turpinājās vēl labu brīdi.
Ģenerālis Kijaus bija pārskaities, jo viņš bija pazīstams kā briesmīgs sieviešu ienaidnieks, kurš jau pa versti bēga no brunčiem.
Beidzot viņš tomēr padevās liktenim.
Na, grāfienei būs labi, — viņš teica, — es viņu ievietošu Jura cietumā, tur žurku ir papilnam.
Bet, ekselence, — ziņnesis iesaucās.
Muti turi, — vecais uzbļāva, — kā teicu, tā būs, un man tur vēl būs savs labums. Žurkas ar saviem midzeņiem aizvāksies, kad ieodīs tās smaržas, un pēc tam man tur būs puslīdz labi vīriešu korteļi. Manis pēc lai -Kozela nāk. Kad tad viņa ieradīsies?
, — Vēl šovakar, .pajūgiem drīz jābūt klāt, es domāju, tur būs vairāk kā divdesmit vezumu.
Svētais Miķeli, — ģenerālis Kijaus stenēja, — tad jau vairs nevarēs apgriezties. Na, manis dēļ, gan pagaidām lūžņas sabāzīs cietoksnī. Un, ja man zviedri bāzīsies virsū un nebūs- telpu, tad likšu visu to jezgu iegāzt Elbā!
Sabozies viņš devās lejā, un pareizi: patlaban tika atvērti visi vārti, lai ielaistu grāfienes Kozelas mantas vezumus.
Oficieriem jau bija ziņots.
Bet tie nemaz nebija saskaitušies, gluži otrādi, tie priecājās, jo grāfiene jau bija pati skaistākā sieviete visā valstī. Un valdzinošo karaļa mīļāko nu bieži vien būs izdevība aplūkot tuvumā.
Turklāt vēl nāk kamerdāmas un smukiņas istabenes, kuras arī nav ne no akmens, ne koka — o, tā tik būs zaļa dzīve!
Ģenerālis Kijaus ie'vēroja virsnieku sajūsmu.
Nu, nepriecājieties par agru, — viņš norūca, — gan es gādāšu, ka starp jums un bābiešiem nenotiek nekāda satikšanās. Drit- vaikociņ — sāk jau smirdēt pēc harēma. Tfu!
Ģenerālis Kijaus nicinoši nospļāvās un uzgrieza vezumiem muguru.
No dažiem ratiem skatījās rožainas meiteņu sejas, tās bija grāfienes istabenes, kas ziņkāriem skatiem vēroja drūmo ēku un staltos virsniekus.
Vezumi tika izkrauti. Grenadieri iestiepa bagāžu Jura pietuma zālēs un istabās — tā sauktajā žurku mājā, un drīz vien meiteņu spiegšana paziņoja, ka istabenes jau sastapušās ar dažiem garas- tainiem dzīvniekiem.
Ģenerālis Kijaus smējās, zobus sakodis.
Aha — nu viņas dabū iepazīties ar bailēm. Klausieties tik, kā viņas jož!
Skuķes ar paceltiem svārciņiem šausminādamās izskrēja pagalmā, bet pat daiļās kājiņas nespēja aizkustināt neglābjamā sieviešu ienaidnieka sirdi.
Ko jūs tā kliedzat? — viņš bargi jautāja, — cietoksnī trokšņot ir stingri aizliegts.
Ekselence, tur augšā ir žurkas! — istabenes sauca.
Ķeriet ciet, tad jums mazākais būs kas prātīgs, ko darit, — ģenerālis Kijaus atbildēja un aizgāja lepni kā spānietis.
Nekas nelīdzēja, istabenēm bija vien jāpaliek žurku mājā. Toties viņām izdevās aizkustināt grenadieru sirdis, un brašie karavīri tūliņ aizmūrēja ar māliem visus caurumus sienās un grīdā.
Drīz vien bailes bija pāri, un pēc nedaudz stundām Jura cietums bija gluži pārvērties.
Dārgas portjeras, logu aizkari, balti kā sniegs, dārgi paklāji un greznas mēbeles — tas viss atstāja pavisam citu iespaidu kā kailie melnie, izdrupušie mūri.
Ģenerālis Kijaus, to redzēdams, zobojās:
Tā ir brangi, nu tik vēl atliek pagādāt mūzikas kapelu, lai var dejot. Un tas vēl var notikt, Kozelai jau vara ir rokā. Na, ja es būtu karalis — lai tad man kādi brunči panāk tuvāk!
Ģenerāļa Kijaus ciešanas ar to vēl nebija galā.
Novakarē vēl daži pajūgi iebrauca pagalmā, un no pirmā izkāpa Hilda, skaista un kairinoša kā jūrasmeitu karaliene.
Nekas nelīdzēja, ģenerālim bija jāsaņem karaļa mīļākā.
Kaķukupri — apsveikšanas runu … — vecais stenēja, — to pats velns neizturētu — nolādētie zviedri pie visa vainīgi — tur jau cilvēkam vai mati jāplēš no galvas laukā!
Hilda žēlīgi pieņēma vecā ģenerāļa apsveikumu. Viņa uzsmaidīja tam tik apburoši, ka lielais sieviešu ienaidnieks jutās cilvēcīgi iejūsmots un kļuva pat laipnāks.
Ja ekselence rītu ilgāk gulētu — es lūdzu nebaidīties, — vecais ieminējās, kad Hilda patlaban gribēja ieiet savā jaunajā dzīvoklī.
Viņa pagriezās pret komandantu.
Kādēļ? — grāfiene izbrīnījusies jautāja.
Nu, tiek šauts, — ģenerālis domīgi atteica.
Ar lielgabaliem — vai manevri?
Nē, nē, bet šodien ir pienākusi pavēle nošaut virsnieku Sten- burgu. Un rīt agri spriedums tiks izpildīts.
Hildai tur ne silts, ne auksts. Zviedru virsnieks — kas viņai gar to bēdas! Jā, ja tas būtu laupītāju virsnieks Lips Tulians.
Filip, — viņa dvesa, — tu nāksi šurp, es zinu, un tad…
Ģenerālis patlaban gribēja iet pa trepēm lejā, kad Hilda to vēlreiz pasauca atpakaļ.
Vai gūstekņi Turku torni labi tiek apsargāti? — tā klusam jautāja.
Na, pats par sevi saprotams.
Un katrs, kas mēģinās tos atbrīvot, tiks saņemts ciet?
Saprotams, ekselence, tam mani grenadieri tūliņ ķertos krāgā. Lai tik kāds pamēģina!
Nu, labi.
Ģenerālis, domīgi galvu grozīdams, kāpa pa trepēm lejā.
Ko tas lai nozīmē, — viņš ņurdēja. — Kozela interesējas par gūstekņiem. Hm, ja aiz tā neslēpjas kaut kas sevišķs, lai mani dzīvu apēd!
111. nodaļa Pārdrošs darbs
Bija pienākusi nakts. Lida savam audžutēvam bija iebērusi alū drusku miega zāles, un modrais cietuma sargs nu gulēja kā āpsis.
Jaunā meitene negulēja. Šī bija .pēdējā nakts, un, ja Lips Tulians neatnāks, tad Stenburgu nošaus. Un tādā gadījumā arī viņai neatlika nekas cits, kā mirt.
Pusnakts jau bija klāt.
Lidai jau zuda pēdējā cerība, kad tika pieklauvēts pie loga. Lida steidzās atvērt, un Lips Tulians, logā parādīdamies, iesaucās:
Es turēju vārdu!
Rīt jau būtu par vēlu, — Lida atbildēja, — visā agrumā viņu nošautu.
Tu viņu tik ļoti mīli, bērns, — nu, es tev ticu — pats pazīstu nelaimīgas mīlas sāpes. Eles mokas ir nieks pret tām ciešanām, bet jāizcieš vien ir. Nu sāksim — mums nav daudz laika!
Lips Tulians bija aptinies ar garu, tievu, bet stipru virvi.
Kā ar kareivjiem? — viņš jautāja.
Man vēl tie jāiemidzina, — Lida atbildēja. — Vīns ir te un pudelīte!
Atri, bērns, nekavējies!
Lida jau bija sagatavojusies. Cietuma koridorā stāvēja kāds skapis, kurā viņa glabāja alu. Kareivji to zināja, bet Lida to arvien aizslēdza — skapi uzlauzt tie neuzdrošinājās.
Lida klusiņām izgāja un ielika skapī vīna krūzi. Koridorā bija vēss, un kareivji staigāja.
Te kāds pamanīja, ka skapis nav aizslēgts. Tas paziņoja biedriem, un pēdējie tūliņ saskrēja apkārt. Nedaudz minūtēs tie bija izdzēruši visu vīnu, ikvienam bija iznācis savs malciņš.
— Uz virsnieka Stenburga veselību, mēs dzeram uz viņa ceļojumu viņā pasaulē, biedri — prozlt!
Pēc tam ikviens atkal ieņēma savu posteni. Brīnums. Kādu kareivi sāka inocit žāvas, un, lūk, jau otrs, trešs valstās uz sola kā piedzērušies. Kaprālis jau domāja lamāties, bet ari pats sajuta briesmīgu nogurumu. Galva noslīga uz krūtīm, un viņš sāka krākt. Drīz vien visi gulēja kā nosisti.
Lida izgāja apskatīties un redzēto paziņoja Lipam Tulianam, kas patlaban darbojās pie loga ar virvi.
Vispirms tie devās uz Vitorfa cietumu.
Lips Tulians atvilka smago dzelzs bultu, bet durvīm priekšā vēl bija trīs aizkaramas atslēgas, kuru slēdzenes glabāja ģenerālis. Lipam Tulianam bija līdz nelielas dzelzs knaibles, un ar tām izdevās pārvarēt šo šķērsli, tā ka durvis drīz vien bija vaļā.
Lips Tulians ar virves palīdzību uzvilka Vitorfu no pagraba. Bet kāds tas izskatījās? Bāls, iekritušiem vaigiem un sajukušiem matiem. Spokam līdzīgs, ne cilvēkam.
Atkalredzēšanās bija sirsnīga, bet laiks bija dārgs.
Tamdēļ Vitorfu tūliņ ieveda Lidas istabā, kur tam pa virvi vajadzēja laisties lejā. Tomēr vispirms, lai smeltos spēkus, tam vajadzēja iebaudīt drusku vīna.
Pa to laiku Lips Tulians ar Lidu devās uz virsnieka Stenburga kameru. Te atslēgas bija sevišķi izturīgas, tā ka Lipam Tulianam vajadzīja stipri saņemties, lai uzlauztu durvis.
Beidzot tas arī izdevās, un Stenburgs bija atsvabināts. Viņš iekrita Lidas apkampienos.
Vakarā tam bija pasludināts nāves spriedums, ko izpildīs agri no rīta, un virsnieks visu nakti bija lūdzis Dievu. Tagad tam viss šķita kā sapnis, iekams tas paguva atjēgties.
Stenburgam ar Lidu bija daudz ko runāt par savu mīlu, bet Lida neaizmirsa zvērestu — to viņa nedrīkstēja- lauzt, bet viņā saulē — tur Lida solījās viņam piederēt.
Vitorfs vairs nebija istabā un, tā kā tuvojās rīts un nebija laika, Lips Tulians pieveda Stenburgu pie loga, lai tas tūliņ laižas zemē, lai viņam ar Elzbeti arī vēl atliktu laika sekot. Stenburgs kāpa veikli, un Lips Tulians gribēja pagaidīt, līdz viens no viņiem būs zemē.
Te virve iekrakšķējās, neizturēdama divu cilvēku svaru, 'vēlreiz — .un virve satrūka.
Par Elzbetes glābšanu nu vairs nebija ko domāt, jo bez virves tas nebija iespējams. Tamdēļ Lips Tulians pieteica Lidai sveicināt
Elzbeti un paziņot, ka Vitorfs ir brīvs un ka arī viņa drīzumā tiks atsvabināta.
Lips Tulians vēl ieteica Lidai vispirms aiztaisīt logu un dur-' vis un pēc_tam arī pašai ieņemt miega zāles, lai uz viņu nekristu ne mazākās aizdomas. Lida apsolīja to visu izdarīt. Metās jau gaišāks, un Lips Tulians kāpa gar mūri lejā.
112. nodaļa Zārbergs Prāgā
«Asinssuns» drīz aizmirsa neģēlīgo divkāršo slepkavību netālu no Bohēmijas robežas.
Uz Prāgu ceļodams, tas sasniedza Moldavas līdzenumu.
No šejienes viņš sūtīja viltīgāko biedru uz brīvkunga pili pēc izpirkšanas naudas. Pēc divi dienām sūtnis atgriezās ar ziņu, ka pilī atrodoties vienīgi muižkungs, bet visi brīvkunga ģimenes locekļi dzīvojot Prāgā.
Baidīdamies, ka brīvkungs nenomirst, viņš steidzās uz Prāgu. Tur viņš nebija svešs. Kāds viesnīcnieks, kurš uzpirka no laupītājiem mantas, tādā kārtā būdams viņa līdzdalībnieks, pazina Zār- bergu un ieveda to otrā stāva istabā, kur slepeni varēja sarunāties. Viesnīcnieks uznesa pudeli vīna, un. Zārbergs dzerot prasīja, lai viesnīcnieks pastāsta, kas Prāgā jauns dzirdams. Viesnīcnieks tam stāstīja, ka Hradžinas komandants, pulkvedis fon Greifensteins, esot izsolījis tūkstoti zelta guldeņu tam, kurš atradīšot viņa meitu. Tālāk esot zināms, ka meitu saucot Lida un viņa izaugusi pie čigāniem. Pēc tam viņš pastāstīja par atgadījumu Lidas un Bitela starpā.
Zārbergs pārdomāja. Viņš Lidu pazina personīgi, jo tolaik viņš vēl ietilpa Lipa Tuliana bandā, un pēdējais daudzreiz bija sūtīj'is Lidu uz Prāgu. Saprotams, ka Zārbergs tagad nezināja, kur Lida atrodas, un viņam tas arī nebija vajadzīgs, viņš tikai naudu gribēja iegūt.
Tamdēļ Zārbergs viltīgi ieteicās viesnīcniekam, ka viņš, patei-, coties gadījumam, zinot, kur Lida patlaban atrodas, un tamdēļ gribot saņemt solītos guldeņus.
Bet viesnīcnieks, rie mazāk viltīgs būdams,- tūliņ saprata, ka Zārbergs Lidu nemaz nepazīst un sameklēs kādu citu meiteni, kura būs gatava uzdoties par Lidu.
Protams, ka arī viesnīcnieks gribēja saņemt kādu daļu no šīs summas. Zārbergs viņam paskaidroja, ka tas šai lietā neko nespējot darīt un tam arī nekāda daļa nenākoties, bet viesnīcnieks pastāstīja, ka pulkveža sulainis Roberts arvien ienākot viņa krodziņā un esot šim labs paziņa. Tad Zārbergs bija ar mieru dalīties, un viņi uz to sniedza viens otram roku.
Divi cilvēki bez sirdsapziņas Apņēmās izmuļķot kādu nelaimīgu tēvu un apgānīt viņa svētākās jūtas, kad tik nauda nāk. Par šo lietu viņi bija vienojušies.
Tagad Zārbergs atcerējās, kādēļ īsti ieradies Prāgā, un pateica viesnīcniekam, ka resnais Freidenbergs ar savu meitu atrodas viņa gūstā. Brīvkunga piederīgie dzīvojot Prāgā, un viņš nu gribot ar tiem ievadīt sarunas par izpirkšanas naudu.
Viesnīcnieks arī cerēja šai lietā ko iemantot un teica, ka šo lietu esot viegli nokārtot. Brīvkunga radinieki uzturoties Hradžinā kā pulkveža fon Greifensteina viesi. Ar sulaini Robertu varot nosūtīt kādu vēstuli. Zārbergs bija ar mieru un, pats rakstīt neprazdams, uzdeva viesnīcniekam pagatavot vēstuli, bet uzprasīt labi prāvu summu, jo šie jau bez kaulēšanās nemaksāšot.
Viesnīcnieks, kurš jau daudzreiz tādus rakstus bija pagatavojis, apņēmās vēstuli uzrakstīt. Bet nu bija jāvienojas par vietu, kur nauda saņemama, jo Prāgā tas nedrīkstēja būt. Pie robežām, Vara kalnā, esot droši.
Abi blēži vēl ilgi sēdēja, apspriezdamies par svarīgām lietām, varbūt pat slepkavībām, ko varēja manīt pēc viņu ģīmjiem.
Abi nelieši vēlreiz sadevās rokās uz kopēju darbu, un kad Zārbergs gulēja, viesnīcnieks cītīgi rakstīja.
113. n o d a ļ a Kā Kenigsteinā gribēja nošaut zviedru virsnieku
Rīta saule izklīdināja nakts miglu. Augstu pār Elbas ūdeņiem, spītīgi kā valdnieks pār visām zemēm, rēgojās Kenigsteinas cietoksnis.
Apakšā valdīja dziļš miers, bet augšā, Jura cietuma pagalmā, stāvēja vairāki bundzinieki.
Bum-bum, dārdēja bungas, un pagalmā ieradās dažas kareivju kolonas, kas steidzīgi devās uz bastionu un tur sastājās garenā četrstūrī. '
Bungu rīboņa bija visus uzmodinājusi. Grāfienes istabenes iztrūkušās, bet ziņkāri vēroja kareivju rīkošanos. Arī Hilda, pamodusies, uztraukta skatījās pa logu.
Pagalmā ienāca ģenerālis Kijaus garos zābakos ar piešiem; viņu pavadīja vairāki oficieri. Ģenerālis, uz logiem skatīdamies, paraustīja ūsas.
— Visi jau kājās, — viņš ņurdēja. — Zināms, sievišķi jau šonakt daudz nebūs gulējuši, par to būs gādājušas žurkas. Un tur augšā — oho, tā ir pati grāfiene — deviņi pērkoni — es tos sievišķus nevaru ieraudzīt, bet skaista viņa ir!
Ģenerālis satrūkās un skurinādarnies sacīja:
Lai velns parauj viņas, tās jau tamdēļ vien esot pasaulē, lai vīriešiem sagrozītu galvas.
Viņš sabozies pagāja Jura cietumam garām uz bastionu.
Visi vīri, — tas pavīpsnāja, — braši zēni, kas droši aizstāvēs Kenigsteinu no ienaidnieka.
Ģenerālis pacēla spieķi. Bungas apklusa, un grenadieri nolika šautenes pie kājām.
Viss kārtībā, — ģenerālis uzsauca adjutantam, — nu, tad vedīsim notiesāto šurp. Viņš bija drošsirdīgs vīrs, un es gribu viņam parādīt godu, pats personīgi viņu pavadīdams no cietuma šurp. Zēl viņa — tāds virsnieks mums arī derētu.
Ģenerālim nāves spriedums vis nebija pa prātam.
Kāds adjutants nesa prāvu atslēgu virkni un atslēdza ārējos vārtus.
To darīja katru rītu, kad notika sardzes maiņa.
Ģenerālis brīnījās, ka sargi neatsaucās un viss bija klusu.
Debess krusa, kas tad nu ir, sasodītie zeņķi tak negulēs!
Durvis bija vaļā.
Dritvaikociņ, kur ir sardze?
Viņš ātri soļoja pa trepēm uz augšējo cietuma koridoru.
Velns un elle, — ģenerālis kliedza, jo visi sargi krākdami gulēja koridorā.
Nelieši — tie guļ! — ģenerālis lamājās un deva ar spieķi gulētājiem, kas iekunkstējās, bet palika guļot.
Virsnieki raustīja, cēla un sita gulētājus, bet nevienu rfevarēja uzcelt.
Komandants un virsnieki stāvēja kā apburti. Neredzēts brīnums!
Te beidzas visa saprašana, — ģenerālis teica, sviedrus no pieres slaucīdams.
Tad viņš paskatījās uz virsnieka Stenburga kameru. Durvis bija vaļā; viņš atrāva lodziņu un paskatījās iekšā: kamera bija tukša!
Ģenerālis saķēra pieri.
Tie ir gatavie elles spoki, virsnieks nevar būt no Turku torņa izbēdzis. Ei, kareivjus šurp, ielenkt visas izejas un katru kaktiņu izmeklēt!
Trīs adjutanti aizskrēja izpildīt pavēli.
Pa tam ģenerā'iis ar spieķi atkal ņēmās apstrādāt dažus gulētājus, bet tie tik ievaidējās un gulēja tālāk.
Tie, bez šaubām, ir apburti, ja es būtu māņticīgs, man tiešām būtu bail. Klausieties, grenadieri, izmeklējiet viisu torni un, ja ko atrodat — atvediet uz cietumsarga dzīvokli, es tur būšu!
Viņš devās un Kiliana dzīvokli.
Durvis bija aizslēgtas, un ģenerālis pēc veltas klauvēšanas pavēlēja tās uzlauzt.
Kilian, — viņš sauca. Bet atbildes nebija, un ģenerālis devās pie Kiliana gultas.
Cietumsargs gulēja un, lai ari ģenerālis to raustīja un valstīja pa gultu, nebija uzmodināms.
Nu komandants devās uz Lidas istabu, un Lida atradās tādā pat stāvokli.
Na, te tiešām nevar gudrs tikt. Pats velns te ir darījies. Es patiesi domāju, ka tas ir zelta meistara darbs. Tas katrā ziņā arī būs projām.
Ienāca kāds adjutants.
Ekselence, Betgers ir savā kamerā un meitene arī, es labi apskatījos, tur viss ir kārtībā.
Laime, ka Betgers vēl ir. Ja tas būtu projām, tad elle karsta, jo karalis jokus neprot, — ģenerālis Kijaus runāja.
Bet nepazīstamais vīrietis no pagraba cietuma ir projām, no viņa un zviednu visnieka nav nekādu pēdu, — adjutants ziņoja.
No Drēzdenes gan dabūšu sutu. Ministrs plīsīs. Viņš nevar ieredzēt zviedrus, un uz viņa uzstāšanos šim te piesprieda nāves sodu. Piķis un zēvele, grāfs Flemings mani apbērs smalkiem komplimentiem.
Vēl vienmēr tika meklēts pa malu malām, bet viss bija velti.
Ģenerālis sasauca visus virsniekus.
Te kaut kas nav skaidrs, — vecais komandants sacīja. — Vakarvakarā, kad durvis slēdza, cietumnieki vēl visi bija iekšā, un pa gaisu lak nevar izskriet?
Neviens neatbildēja ne vārda.
Vai pats nelabais viņus ir aiznesis, — ģenerālis turpināja. — Es nezinu, kā šo bēgšanu lai izskaidro. Ja jums kādam ir kaut kādas aizdomas, tad runājiet!
Kāds virsnieks pieteicās.
Ekselence, man ir, bet arī — domas vien un . ..
Nu, lai būtu — saki vien!
Runā, ka šis cietumnieks pagrabā bijis no Lipa Tuliana Jau- dīm. Varbūt, ka laupītāju virsnieks pats būs ieradies Kenigsteinā.
Bumbu krusa, tas man nemaz nenāca prātā, — ģenerālis iesaucās. — Bet ne, tas jau ir galīgi neiespējami. Lips Tulians tak nevar neredzams iet caur mūri.
Virsnieks paraustīja plecus.
Tas, zināms, ir ļoti dīvaini. Man tas ienāca prātā, redzot, ar kādu spēku salocīti slēģi. Un Lipam Tulianam esot milzu spēks.
Jā — jā, Lipam Tulianam nekas neesot neiespējams, — citi virsnieki piebalsoja.
Es nevaru ticēt, viņam tak nav spārnu un viņš — kā cilvēks — nevar un nevar Kenigsteinā iek|ūt. Tas nav iespējams — par to nav ko domāt!
Atkal valdīja klusums.
Ieradās ārsts.
Ekselence, — tas sacīja, — es izmeklēju gulētājus. Tie ir iemidzināti, tas nav dabisks miegs, grenadieriem ir iedotas miega zāles!
Nieki — viņi ir pārdzērušies, un tas ir viss! Gan es viņiem parādīšu, kā var uzmosties!
Cietumsargs un viņa meita arī guļ tādā pat miegā, ,-r- ārsts turpināja, — vai tad jaunā meita arī būtu pārdzērusies?
Lai viņi visi izguļas, — komandants rājās. — Es tad pats arī iedzirdīšu grenadierus. Es šiem maitasgabaliem rādīšu ievērot pienākumu!
Tā tas turpinājās vēl labu brīdi.
Bet nelīdzēja ne lāsti, ne meklēšana: bēgļi nekur nebija atrodami.
Beidzot ģenerālis pavēlēja pārmeklēt visas cietokšņa ēkas, un atkal iesākās meklēšana.
114. nodaļa Uz Liljensteinas
Pretim Kenigsteinas cietoksnim, otrā Elbas krastā, rēgojās Lil- jensteiņas klints.
Klints augstākajā virsotnē sēdēja divi no galvas līdz kājām apbruņojušies sargi.
Bet apakšā, meža ēnā, zālē atlaidušies atpūtās trīs noguruši ceļinieki — Lips Tulians un no cietuma izvestie, virsnieks Stenburgs un Vitorfs.
Zviedrs vēl nezināja sava glābēja vārdu, jo Lipis Tulians par to klusēja.
Jaunais virsnieks atcerējās Lidu. Kādēļ gan daiļā meitene nenāca viņam līdz. Vai kāda noslēpuma vai zvēresta dēļ tā nedrīkst viņam piederēt?
Lips Tulians sačukstējās ar savu draugu Vitorfu. Vitorfs bēdājās, ka Elzbete nav atsvabināta. Lipis Tulians mierināja viņu, apgalvodams, ka lai nekas nenotikšot un ka viņš to vēlāk arī atsvabināšot. Bet Vitorfs baidījās, ka viņa netiek mocīta tādēļ, ka nesaka savu vārdu, ministrs jau solījies to darīt. Lips Tulians sacīja, ka Flemings to vis nedrīkstēšot darīt, jo tad ātri varot gadīties, ka ministrs sagaida vēl otru apmeklējumu, kurā viņam neizietu tik gludi ka pirmo reizi. Viņš parūpēšoties, lai Elzbete netiek mocīta.
Viņi paskatījās uz cietoksni un brīnījās, ka tur nekāda kustība nav manaiina. Neviens kareivis neizgāja no cietokšņa. Bēgļu vajāšana tātad nav rīkota. Varēja redzēt, ka kareivji ir pilnīgā nesaprašanā, vai arī domā, ka bēgļi paslēpušies turpat cietoksnī.
Lips Tulians uzcēlies devās pie Stenburga, kurš sapņodams skatījās uz cietoksni.
Šovakar, kungs, es jūs pavadīšu, — Lips Tulians.teica Sten- burgam. — Pāris naktis mums vajadzēs ceļot, jo dienu mēs nedrīkstam rādīties. Es dzirdēju, ka jūsu tautieši jau esot tuvu pie Drēzdenes.
Zviedri nav vis mani tautieši, es tikai dienēju zviedru karaspēkā un esmu vācietis no Baltijas provincēm.
O, tad es priecājos, — Lips Tulians iesaucās, — jo mani
vecāki arī cēlušies no Baltijas zemēm un bija tur piederīgi.
Stenburgs vēroja sava glābēja daiļo stāvu.
Nu viņi pārrunāja šo un to, arī laimīgo kritienu, kad trūka virve un tie abi nokrita tik laimīgi, ka nemaz ^nesasitās. Lips Tulians ierunājās, ka tā esot zīme, ka viņš, Stenburgs, pilnīgi atgūšot brīvību un viņu vēl gaidot laimīga nākotne.
Bet nu Stenburgs atklāja Lipam Tulianam visu savu sirdi un stāstīja, cik ļoti un neizsakāmi tas iemīlējis Lidu un nespējot bez viņas dzīvot. Viņš nevarot saprast, kamdēļ Lida nav nākusi līdz, kas gan viņu atturot, kas liekot atteikties, jo Lida arī viņu mīlot.
Arī Lips Tulians apgalvoja, ka Lida mīlot Stenburgu, jo uz viņas lūgumu vien Stenburgs ticis atsvabināts. Bet ja nu Lida nevarot tam sekot — tur tiešām vajagot būt kādam sevišķam iemeslam.
Stenburgs dievojās, ka šis gan visu ko aizmirsīšot, bet Lidu nekad, viņš mīlēšot to līdz pēdējam elpas vilcienam.
Lips Tulians iedomāja savu mīlu, arī viņš, tāpat kā Stenburgs, mīlēja — ak, un cik nelaimīgi!
Pret likteni esam nespēcīgi, to grozīt nevaram, — Lips Tulians teica. — Bet es ar Lidu parunāšu un domāju, ka jums reiz uzsmaidīs laime. Lida tiešām ir jūsu cienīga un darīs jūs laimīgu.
Stenburgs tam pateicās, silti roku spiezdams.
Diena pagāja pilnā mierā un viņi atpūtušies varēja ceļot tālāk. Tiklīdz satumsa, Stenburgs atvadījās no Vitorfa un abi ar Lipu Tulianu aizgāj'a, jo Lips Tulians zināja visas tekas. Netālu iepakaļ kā neredzams spoks sekoja čigāns Kremo.
115. nodaļa Grāfienes Kozelas kambardāma
Kenigsteinas cietoksnī valdīja liels uztraukums. Visi kakti un visi caurumi bija izmeklēti. Skursteņos šāva. Bet viss velti. No izbēgušajiem nebija ne vēsts.
Nu bija iemesls māņticībai. Tas ir Lipa Tuliana darbs, visi spriieda. Viņš sabiedrojies ar pašu velnu, padarījis sevi un abus bēgļus neredzamus un tā izvedis viņus laukā.
Visniknākais bija ģenerālis Kijaus, jo viņam bija jāatbild par visu, un tamdēļ tas nespēja valdīt dusmas.
Arī Hilda no Kaspara drīz vien uzzināja notikušo.
— Tas bijis Lips Tulians, — Kaspars teica, — neviens cits to nebūtu izdarījis, bet, kā viņš to izdarījis — zināms, tas vēl ir jautājums!
Hilda bija kā no laivas izsviesta. Viņas vienīgā cerība bija — ka Elzbete vēl ir cietumā un ka Lips Tulians ieradīsies pēc Elzbetes, tas bija droši. Bet vai tad izdosies viņu sagūstīt, tas bija jautājums.
Sīs domas nomocīja grāfieni, viņa nepacietīgi gaidīja Emmu, savu uzticamo kambardāmu.
Pa tam bija uzmodināti sargi, bet tie neko daudz nezināja teikt. Viņiem uznācis liels nogurums, miegs, un kas pēc tam noticis — par to neviens neko nezināja stāstīt.
' Ģenerālis Kijaus piesprieda katram divdesmit piecus spieķa cirtienus un četrpadsmit dienas aresta — pirmās divas dienas bez ēšanas. Šo spriedumu tūliņ izpildīja.
Vienīgi Kilians palika bez soda, jo tam liktenīgā naktī bija tiesības gulēt un tādēļ to nevarēja saukt pie atbildības.
Soda izpildīšanas brīdī cietokšņa pagalmā iebrauca 'kādi rati.
Atbraucēja bija Emma Rosta, grāfienes uzticamā kambardāma, kura pa Hildas prombūtnes laiku Pilnicā bija tēlojusi grāfienes lomu.
Tikko ienāca Emma, Hilda tūliņ aizslēdza durvis, ieveda viņu savā buduārā un izstāstīja tai visu, kas pa šo laiku atgadījies cietoksnī. Abas nosprieda, ka vainīgais ir bijis Lips Tulians.
Bet nu Hilda gribēja kaut ko dzirdēt par noslēpumaino sievieti Pilnicas pilī.
Emma stāstīja, ka nelaimīgā vienmēr žēlojoties pēc savas meitas. Bez tam Emma apgalvoja, ka noslēpumainā sieviete esot .Roh- licas grāfiene — senākā kūrfirsta mīļākā, kura kādreiz tām noderēšot. Bet šo lietu atstāja uz vēlāku laiku.
Vispirms bija jānospriež, kā vislabāk iegūt Lipu Tulianu.
Ka Lips Tulians nāks uz Kenigsteinu pēc Elzbetes — tas bija vairāk nekā droši — un tādēļ ari Hilda iedomājās Elzbeti par Lipa Tuliana mīļāko.
Viņa labprāt būtu nonāvējusi Elzbeti, ja tik gadltos izdevība.
Lai šā vai tā, Lips Tulians tai jādabū.
Beidzot Emma aizrādīja Hildai, ka neesot nekādas izredzes ar varu iegūt Lipu Tulianu. Viņai esot kāda labāka ideja — mīlas zāles.
Hilda šiem vārdiem neticēja, bet Emma apgalvoja, ka kādreiz pati par to pārliecinājusies. Drēzdenē esot dzīvojis kāds jauns, bagāts virsnieks, kas ilgi vieglprātīgi lakstojies ap kādu dāmu, bet pie laulībām nekad nebijis piedabūjams. Beidzot jaunava uzmeklējusi kādu sievu, kura pratusi izbrūvēt mīlas zāles.
Kad virsnieks šīs zāles iedzēris .līdz ar vīnu — jau otrā rītā tas apprecējis devēju.
Nu Hilda uzdeva Emmai kādreiz uzmeklēt šo zāļu sievu. Emma to labprāt apņēmās.
Pēc tam pārsprieda, kādā ceļā iegūt ministra Fleminga noslēpumus. Vienīgais cilvēks, kam ministrs uzticēja savus noslēpumus, bija viņa vecais sekretārs. Nolēma izlietot viltu. Emma, lai visu uzzinātu, apņēmās kļūt par sekretāra līgavu. Par šo joku abas gardi pasmējās.
116. nodaļa Nedarbs
Prāgas viesnīcnieka krodziņā ienāca kāds pavecs vīrietis un tūliņ uzsauca pasniegt vīnu.
Tas bija pulkveža Greifensteina sulainis Roberts.
Saimnieks iesteidzās pagrabā un atgriezies ielēja sulainim glāzē ugunīgo dzērienu no Austrijas kalniem.
Smalks vīniņš, vai ne?
Roberts slavēja vīnu un priecājās, ka nu kādu stundiņu var atpūsties, jo vienā nemierā vien jādzīvojot tās pašas meitenes dēļ.
Pulkvedis laikam pieliek visas pūles, lai atdabūtu pazudušo?
Kā nu ne, kā nu ne. Pēc astoņpadsmit gadiem tev uzreiz nāk zināms, ka par mirušu turētā meita nemaz nav mirusi. Un nu uzreiz tā pazūd. Vai tur nav trakam jāpaliek? Pulkvedis jau neguļ ne nakti, ne dienu. Viņš būtu vai visu valsti apceļojis, lai sameklētu pazudušo bērnu.
Tas viņam nav vajadzīgs, — viesnīcnieks svarīgi ieminējās.
Kā tā?
Viesnīcnieks sataisīja noslēpumainu ģīmi.
Nu, pieņemsim, ka es būtu par pazudušo kaut ko uzzinājis.
Roberts uzlēca kājās.
Vai tie ir joki — vai .. .?
Nu, pieņemsim, ka tā ir patiesība. Vai ari, ja man atklati jāsaka — es runāja ar kādu vīru, kurš gatavs meiteni atgadat šurp.
Sulainim tas bija kaut kas negaidīts.
Cilvēk, .vai jūs runājat patiesību, vai …
Vai tā ir pulkveža meita, to nu gan es nezinu, — viesnīcnieks iebilda, — bet tā katrā ziņā ir tā pati, kas bija apcietināta un kurai Bitelis atņēma dārgo piemiņu.
Cilvēk, jūs viņu pazīstat?
— Es nē — bet viņš, ar kuru es runāju, un, ja jūs vēlaties, varat ar viņu drīz vien parunāt.
Sulainis vairs nedomāja par vīnu, kas dzirkstīja glāzē.
Tā ir mana pavēlnieka meita, — viņš iesaucās.
Cerēsim!
Viesnīcnieks apsolījās tūliņ aizsūtīt kādu pēc zināma cilvēka, un tas drīz vien būšot klāt. Bez tam viņš ieteica pagaidām pulkvedim neko neteikt, jo nevarot jau galvot, vai tā ir īsta, kaut arī viņa draugs nekad nerunājot nepatiesību.
O, kaut tas tā būtu — tas tik būtu prieks! Es jau pats mazo eņģelīti tiku nēsājis uz rokām.
Viesnīcnieks samulsa.
Vai tad jūs viņu vēl pazītu — pēc astoņpadsmit gadiem? — viņš ātri ieminējās.
— Ak nē, — Roberts domīgi atteica. — Mazs bērns tak ir pavisam citāds kā pieaugusi jaunava.
Tur jums taisnība, — viesnīcnieks piebalsoja, pārliecināts, ka nu viss izdosies uz labāko.
Roberts ātri iztukšoja glāzi un taisījās iet, uzdodams viņam paziņot, kad vīrietis būs ieradies.
Sakiet, mīļais draugs, — viesnīcnieks viņam uzbilda, — vai pazudušā brīvkunga fon Freidenberga radinieki vēl dzīvo Hra- džinā?
Katrā ziņā — tie ir mana pavēlnieka viesi.
O, tas ir labi, — viesnīcnieks sacīja, — tad jūs viņiem varēsiet nogādāt kādu vēstulīti, ko man vakar iedeva kāds nepazīstams vīrietis.
Labprāt!
Viesnīcnieks iedeva vēstuli, un vecais, krustām šķērsām domādams, steidzīgi soļoja uz mājām.
Sulainis drīz vien sasniedza pili un elsdams pūzdams steidzās augšā pa trepēm uz komandanta viesu istabām.
Pazudušā brīvkunga radinieki, kāds pavecāks kungs, brīvkunga brālēns ar sievu, dēlu un divām meitām bija tā iebiedēti, ka dzīvoja Prāgā. Hradžinā tie varēja justies puslīdz droši.
Sulainis padeva vēstuli.
Netaisi to vaļā, — sieva uzsauca vīram, — tur kas Jauns var slēpties iekšā.
Muļķības, tā jau ir vēstule!
Muižnieks atplēsa aploksni un atlocīja papīru.
Hm, manu briili, es jau bez brilles neredzu lasīt.
Jēzus, Marija! — viņa sieva iekliedzās.
Ko tu tā kliedz, sieva? — viņš iztrūcies jautāja.
Tur jau rakstīts — Lips Tulians, — lepnā dāma trīcēdama atbildēja, — šis briesmonis atsūtījis vēstuli, met projām — met projām!
Nu, izlasīt jau es varu, — muižnieks atteica, — es jau varu iedomāties, kas noticis. No mantojuma nekas neiznāks — Lips Tulians būs sagūstījis mūsu radinieku un nu grib dabūt izpirkšanas naudu!
Vēstulē tiešām bija uzstādīta tāda prasība.
Neko darīt, — muižnieks klusi sacīja sievai, — brālēns ir jāatbrīvo. Beigu beigās viņš būs mums pateicīgs.
Bet viņa sieva bija citādās domās.
Es šo lietu pavilcinātu, — viņa čukstēja, — ir jau ilgs laiks, kamēr brālēns aizvests gūstā. Un, ja viņš mtrst…
Klusu, sieva, — vai tu Libuši esi aizmirsusi, nē, tas neiet, mums bus vien jākož sūrajā ābolā, citādi mums pašiem var vēl celties ļaunums. Izpirkšanas nauda jāsamaksā.
Muižnieks griezās pie Roberta:
Kurš jums šo vēstuli iedeva?
Kāds viesnīcnieks, man labs paziņa, — Roberts atbildēja, domādams tikai par pazaidušo.
Tā — tā, nu, es tūliņ došu atbildi. Robert, un jūs nogādāsit vēstuli apzīmētā vietā.
Sulainis palocījās un izgāja.
Bet iekšā pa to laiku tika pārrunātas dīvainas lietas.
117. Nodaļa PIE ZVIEDRU KARASPĒKA NOMETNES
Bija tumša, mākoņaina nakts. Kaut kur tālumā mirgoja spožas uguntiņas.
Sinī spožajā blāzmā bija saskatāmas vairākas teltis — zviedru karaspēka nodaļa, paša ķēniņa Kārļa XII personīgā vadībā.
Kārlis XII daļu karaspēka bija atstājis Polijā drošsirdīgo ģenerāļu vadībā, kas karoja ar Augustu Stipro, bet ar otru daļu jaunais ķēniņš bija ieradies galvaspilsētā Drēzdenē.
Tagad zviedri atradās uz Elbas krasta. Visapkārt mirgoja sarg- ugunis, kaut gan nebija daudz jābaidās no iebiedēto sakšu uzbrukuma.
Jātnieki drošības pēc pārbaudīja tuvējo apkārtni. Šoreiz uz Drēzdenes lielceļa neredzēja nevienu ceļinieku, lai gan parasti jau pusnaktī tirgotāji brauca ar produktiem uz galvaspilsētu. Bet tagad bailes no zviedriem tos atturēja mājās, jo vēl arvien nebija aizmirstas trīsdesmitgadu kara briesmas.
Un tomēr divi cilvēki gāja pa lielceļu, bet trešais slepeni līda cieši gar Elbas krastu.
Pirmie divi ceļinieki, mierīgi runādami, soļoja arvien tālāk pa kluso lielceļu.
Lūk, cik mirdzošas ugunis! — pirmais iesaucās, — tur ir apmetušies jūsu biedri, tur ir zviedri.
Jā, es esmu pie mērķa, — otrs atbildēja. — Jūs atdevāt man dzīvību un brīvību — kā lai jums pateicos?
Man nevajag pateicības. Lida mani lūdza jūs atsvabināt, es labprāt izpildīju viņas sirds vēlēšanos, jo esmu drošsirdīgajai meitenei daudz parādā.
Jā, Lida ir eņģelis, — Stenburgs atbildēja, — es nekad nespēšu to aizmirst. Un, kad zviedri ieņems Drēzdeni, mans pirmais darbs būs aizvest mīļo meiteni no Kenigsteinas.
Sinī lietā es jums nepiekrītu. Lida ir skaista, tikumīga meitene. Viņa pieminēja kādu zvērestu, kas neļaujot jums piederēt.
Jā, to tiešām Lida sacīja, bet es tomēr ceru. Es zinu,, viņa mīl mani, viņas sirdsbalss uzvarēs visu citu. Lida tiešām būs kādreiz mana, es jūtu … es …
Sinī mirklī kāds dobji iekliedzās.
Stenburgs ātri apgriezās, kliedziens skanēja no Elbas krasta puses..
Nekad tu .neiegūsi Lidu, zviedru suns! Se, ņem!
Pazibēja spožs asmens, kāds'tumšs stāvs tuvojās St'enburgam.
Vēl mirklis — un spožais asmens būtu sasniedzis mērķi.
Te zibeņātrumā zviedru virsnieka pavadonis pacēla dūri.
Viens sitiens — iekliedziens, un nepazīstamais ievēlās Elbas viļņos.
Lips Tulians bija otrreiz izglābis jaunajam virsniekam dzīvību.
Stenburgs tikko spēja aptvert, cik ātri viss bija noticis.
Nelietis — čigāns! — Lips Tulians iesaucās, kas pēdējā mirklī bija ieraudzījis čigānu un ar spēcīgu sitienu to aiztriecis.
Kas tas bija?
Slepkava! — Lips Tulians atbildēja. — Tagad viņš Elbā ķer zivis.
Vai viņš ir miris?
Es nezinu, varbūt. Sitiens viņu apdullināja, varbūt viņš noslīka, bet čigānam jau ir kaķa dzīvība.
Stenburgs satvēra pavadoņa roku.
Tagad jūs vairs nevarat teikt, ka esat izpildījis tik Lidas lūgumu. Es tagad kā līķis gulētu uz ceļa, ja jūs nebūtu mani aizsargājis.
Lips Tulians klusēja.
Nāciet man līdz, — Stenburgs lūdza, — mani labi ieredz zviedru karaspēkā, varu teikt, ka ķēniņš ir ļoti labās domās par mani. Es jūs apbēršu ar godu un bagātību. Jūs, godavīrs!
Griezīgi smiekli.
Ha, ha, ha — ar godu — virsniek Stenburg, vai jūs varat man atdot godu, vai jums tas iespējams? Ak, par tādu algu es desmitreiz upurētu savu dzīvību jūsu dēļ!
Stenburgs pārsteigts uzlūkoja viņu. Tik tagad tas saprata, ka viņa glābējs ir dziļi nelaimīgs. Viņš nepazīst savu glābēju, bet viņš tik ļoti vēlētos glābt savu7nelaimīgo labdari.
Vai jūsu gods ir zaudēts? — viņš līdzjūtīgi vaicāja.
Jā, — svešnieks dobji atbildēja. — To neviens vairs nevar padarit par nebijušu, nekad vairs šinī pasaulē. Ak, par to man grūti domāt. Varbūt vienīgi elles uguns izdzēsīs šo briesmīgo zīmi. Bet, kas zin, varbūt arī ellē nebūs miers.
Stenburgs vēl vienmēr turēja sava glābēja roku.
Nu, nāciet man līdz! — viņš atkal lūdza, — es 6pēju daudz, ļoti daudz. Jūs esat vīrs, kāds mums nepieciešams. Es pats jūs iepazīstināšu ar ķēniņu, es jums apsolos, ka jūs vienmēr būsit mans labākais biedrs. Jūs vadīsit kā virsnieks drošsirdīgos zviedrus.
Ha, ha, ha — kā virsnieks — es jau tagad esmu virsnieks!
Stenburgs apmulsa.
Jūs — jūs esat virsnieks — sakšu karaspēkā?
Ak nē! Es pavēlu melnajai gvardei!
Stenburgs nesapratnē uzlūkoja runātāju.
Ko tas nozīmē? Melnā gvarde — to es nepazīstu — o — tad jūs esat austrietis?
Nē, nē, kādēļ izvairīties. Jums jāzin, kas es esmu. Klausieties, par melno gvardi sauc bandu, kurā apvienoti mežonīgi, drošsirdīgi zeļļi, kas bagātajiem, nežēlīgajiem muižniēkiem atvieglina naudas kastes. Vārdu sakot, tie ir laupītāji, un es — es esmu viņu virsnieks!
Beidzot noslēpumainais vārds bija izrunāts.
Jūs esat laupītāju virsnieks! — Stenburgs iesaucās.
Jā, Lips Tulians stāv jūsu priekšā. Tas ir nenoliedzams fakts — un tagad jūs vairs nespiedīsit manu roku.
Kādu mirkli valdīja klusums, bet tad Stenburgs paspieda vēl ciešāk drošsirdīgā vīra roku.
Un tomēr jūs esat godavīrs, — viņš sirsnīgi iesaucās. — Esmu daudz par jums dzirdējis. Es zinu, ka jūs neaplaupāt nabadzīgos ļaudis, bet apdāvināt tos. No jums jābaidās vienīgi bagātajiem izsūcējiem.
Vai tā kāds runā? — Lips Tulians jautāja.
Jā, tā visur jūs daudzina — pat prūšos esmu par jums dzirdējis.
Labi — labi!
Atstājiet laupītājus, — Stenburgs vēlreiz lūdza, — es jums dodu vārdu, ka jūs ar prieku uzņems pie mums. Bez tam neviens neuzzinās, kas jūs līdz šim esat bijis. Nāciet, kamēr vien dzīvošu, es būšu jūsu draugs!
Par vēlu! — Lips Tulians iesaucās, — tas nav iespējams, nepūlieties par velti mani iespaidot. Esmu briesmīgi zvērējis nekad neatstāt savus biedrus.
Tagad Stenburgs pārliecinājās, ka tā ir Lipa Tuliana lielākā nopietnība. Nebija nozīmes dziļāk iespiesties nelaimīgā dvēselē. Viņš ne ar ko nespēja tam atlīdzināt.
Dzīvojiet vesels! — Lips Tulians sacīja. — Tur, kur mirgo spožās ugunis, ir jūsu biedri. Mani gaida, man jāiet… Un vēlreiz jums saku — sargieties no čigāniem. Sie nelieši grib iegūt Lidu. Tādēļ uzmanieties, kad vairs nebūšu jūsu tuvumā.
Jā — jā — bet…
Tagad esam galā. Man nevajag nekādas algas. Priekš kam? Zelta un dimantu man taču ir papilnam.
Un tomēr es palieku jūsu parādnieks, — Stenburgs atbildēja.
Dzīvojiet vesels, — Lips Tulians sirsnīgi teica. — Ja kādreiz Lida kļūs jūsu sieva, tad varēsit daudzreiz pieminēt briesmīgo Lipu Tulianu. Tagad jūs mani pazīstat, jūs arī zināt, ka es sodu vienīgi neliešus, kas izsūc nabadziņus. Es atriebju sevi. Kā viss tas beigsies — to es nezinu, bet ja kādreiz dzirdat, ka laupītāju virsnieks Lips Tulians beidzis dzīvi uz ešafota, tad noskaitiet kādu lūgšanu manai nabaga dvēselei*!
Ak, palieciet, lūdzu, neejiet!
Pēdējais rokas spiediens — tad Lips Tulians izrāvās un pazuda nakts tumsā.
Cik brīnišķīgs vīrs, — Stenburgs aizgrābts čukstēja, kad Lips Tulians jau bija'labā gabalā. Tad viņš lēnām tuvojās nometnei. No visām pusēm to ielenca kareivji. Stenburgs pateica savu vārdu un no kurienes tas nākdams. Bet šinī brīdī norībēja kāds šāviens. Kareivji aizskrēja aplūkot, kas tur šauj.
118. nodaļa VECI SALMI DEG BEZ LIESMAS
Viltīgā Emma Rosta atkal dzīvoja Pilnicā un gaidīja grāfa Fle- minga sūtni. Drīz arī ieradās grāfa sekretārs.
Oho, viņš nāk, nu tik būs joks! — Emma čukstēja.
Viņa bija skaista, nežēlīga un tikpat viltīga kā viņas kundze.
Viņš ir nodomājis kaut ko izspiegot, — Emma murmināja. — Flemingam ir aizdomas. Ja viņš zinātu, ka še uzturās noslēpumainā sieviete, ja zinātu, ka mēs sakapājām viņa mori. Nu, tad — ha, ha, ha.
Ienāca sekretārs, bet Emma vēl arvien draiskulīgi smējās. Sekretārs jau agrāk pazina Emmu un vienmēr bija turējis to aizdomās.
Kur tad nu tik jautra? — sekretārs jautāja.
Priecājos par dzīvību, — Emma atbildēja, — atnāks zviedri, būs beigas.
Tik ļauni nebūs. Bet sakiet, kādēļ jūs še dzīvojat, bet grāfiene Kenigsteinā? — sekretārs vaicāja.
Viņa pavēlēja man še uzturēties, lai uzbrukuma gadījumā nekas netiktu iznīcināts.
Emma raudulīgi savilka seju.
Ak Dievs, kas gan ar mani notiks! Zviedri esot briesmīgi neželīgi. Ja nu viņi man uzbrūk un pastrādā varas darbus — cik briesmīgi!
Sekretārs kā vien prazdams mēģināja apmierināt to. Bet nekādi vārdi nelīdzēja. Beidzot tā sāka mīļi lugt, lai sekretārs to briesmu brīdī apsargājot.
Sekretārs, kuram ar dāmām nepavisam neveicās, jutās aizkustināts, un, iekams viņš paspēja apdomāties, Emma jau bija viņam apķērusies un mīļi jo mīļi glaudās klāt.'
Mīļais, mans vienīgais, neatstājiet mani! — Emma čukstēja.
Citādi tik apdomīgais un viltīgais sekretārs mīlas lietās bija kā
bērns. īstu mīlu nekad nebaudījis, viņš jutās tik svētlaimīgs, ka bija gatavs upurēt pats sevi un sava pavēlnieka noslēpumus.
Emma vēl arvien ņēmās viņu apmīļot, paijāt un skūpstīt, viņa gribēja sekretāru, tā sakot, izkausēt mīlā, lai šis ģeķis, kā viņa domāja, tai izteiktu visu, visu.
Saprotams, ka sekretārs neskopojās ar pretmīlu.
Emma tomēr domāja, ka vēl nav diezgan.
Viņa izlikās bēdīga, jo sekretārs tik jokojot un precēt nedomājot. Sekretāram, protams, jāatklāj visi sirds kaktiņi.
Beidzot Emma tam iestāstīja, ka grāfiene viņu visādi mocot, pat sitot un nu viņai par sodu jāuzturoties Pilnicā.
Sekretārs, kas bija ieradies ministra u'zdevumā izzināt grāfienes noslēpumus, tagad bija septītās Muhameda debesīs, domādams, ka nu līdz ar mīļāko ieguvis arī visus Hildas noslēpumus.
Nabaga sekretārs. Noslēpumus viņš gribēja uzzināt un par to iemantot godu un uzslavas no ministra, bet — nelga — par skūpstiem pārdeva ministra noslēpumu. Viņš izstāstīja visu, kā un ko Flemings rīkojies pret Hildu, kā arī visus turpmākos plānus.
Emma, gribēdama vēl kaut ko jautāt, apsēdās viņam klēpī, bet krēsls lūza, un mīlas pārītis vāļājās pa grīdu.
Sinī acumirklī ieskrēja sulainis, kliegdams, lai glābjas, kas var, jo zviedri apšaudot Pilnicu.
Lielgabali dunēja, un sekretārs ar Emmu tiešām dabūja trūkties.
119. nodaļa ZELTA TAISĪTĀJS KENIGSTEINĀ
No tā laika, kamēr abi cietumnieki bija izbēguši, Turku tornī sargu skaits bija divkāršots.
Bēgļu meklēšana bija izrādījusies veltīga, un kareivji papilnam dabūj'a klausīties ģenerāļa «debesspērkonos».
Ģenerālis tomēr bija labā omā, jo Flemingam ne prātā nenāca apjautāties pēc cietumniekiem, tam bija darba papilnam ar zviedriem, jo tie jau bija pavisam tuvu.
Turku tornī nekas nebija mainījies. Tik Lida staigāja bāla un klusa. Viņa domāja par savu zvērestu un brīnījās, ka Kremo vēl nenāk tai pakaļ.
Turku torņa sargiem bija uzdots nekādā ziņā netraucēt zelta taisītāju Betgeru.
Bet pats Bet'gers bija pavisam citādās domās. Pa dienu viņš bija kluss kā pele, bet naktīs dauzījās un taisīja tādu troksni kā ieslodzīts zvērs.
Un kad sargi skatījās pa durvju lodziņu, Betgers tiem gāza acīs visādus netīrumus.
Kādā rītā ģenerālis Kijaus ieraudzīja divus grenadierus gluži melnām sejām un noturēja tos par nēģeriem, bet vinsnieki tam pastāstīja, ka Betgers pagājušo nakti briesmīgi trokšņojis un grenadieri, gribēdami paskatīties, attaisījuši lodziņu, pa kuru Betgers tos aplējis, un nomazgāt arī vairs nevarot.
Tas ir lieliski, — ģenerālis iesaucās, — vēlāk viss Kenigstei- nas garnizons būs nēģeri. Tad es uzlikšu turbānu, apjozīšos ar līko zobenu un būšu turku pašā.
Skaļi smiekli atskanēja no loga. Tur bija grāfienes istabenes.
Vai jūs dzirdējāt, — viņš iesaucās, — jā — jā, pašā es būšu, ierīkošu harēmu, un jūs visas tur iekšā, sasodītās smieklu kaķesl
Ekselence, mēs esam gatavas, — skuķes zobojās un meta ģenerālim bučiņas.
Ģenerālis saskaitās.
Vai jūs beigsit māžoties, — viņš uzsauca, — projām no loga, vai arī es uzduršu jūs uz iesma kā Leipcigas cīruļus.
Meitas vēl gražojās ap lqgu.
Pagaidiet tik, bābieši. Es likšu saķert labi daudz ūdensžurku un pa nakti salaist jūsu istabās, tad varēsit izmeņģēties.
Ģenerālis vēl ilgi šķendējās, un tas neko nelīdzēja; viņš aizmuka uz Turku torni.
Iepriekš tas paziņoja Betgeram par savu ierašanos, baidīdamies, ka tas viņu neaplej.
Es gribu brīvību, — Betgers sauca.
To es jums nevaru dot.
Tad mana māksla neder! Man daudz kā trūkst, vajadzīgas plašākas telpas, lai izpildītu karaļa vēlēšanos.
Na, šodien viņš runā prātīgi. Es došu augšējo zāli.
No Betgera telpām uz augšējo zāli veda dzelzs līkloču trepes, un tās varēja ātri padarīt lietojamas, kas arī tika izdarīts.
Vai Betgers to bija izkaulējis ar sevišķu aprēķinu — kas to lai zin!
Betgers nu bija ticis blakus Elzbetes cietumam un sanesa savu «laboratorijas iekārtu» augšā. Nu tas varēja atkal vārīt un kausēt. Elzbetes asinis būs dabūjamas, un gudrības akmens būs rokā. Viņš domāja izlauzt šķērssienu, jo ieroču viņam netrūka. Elzbeti atkal gaidīja nāve.
120. nodaļa ATRIEBĪBAS GĀJIENS PRET ZĀRBERGU
Lips Tulians šoreiz palika ilgāk nekā bija domāts, kādēļ laupītāji viņu gaidīja ar ilgošanos, un nu, kad tas pārnāca, priekiem vairs nebija mēra.
Terēze vīrieša apģērbā arvien uzturējās jautro laupītāju vidu. Viņa mīlēja Lipu Tulianu ar dziļāko kaisli, bet viņš neievēroja to. Lips Tulians spēja mīlēt tik vienu — un viņa mīla gulēja zarka.
Tad viņš paziņoja, ka beidzot Zārberga slepkavībām jadara gals.
Zārbergs visur izlietoja Lipa Tuliana vārdu: aplaupīja nabadzīgus ceļotājus, slepkavoja sirmgalvjus, sievietes un bērnus.
Lipa Tuliana ļaudis ar prieku gatavojās uzbrukumam.
Virsnieks piegriezās Terēzei.
Tu šoreiz paliksi meža dzirnavās, — viņš stingri teica.
Kādēļ, virsniek? — Terēze jautāja. — jūs laikam neuzticaties man?
.— Ak nē, — Lips Tulians atbildēja. — Bet tev taču nebūs patīkami karot pret savu kādreizējo draugu.
Atļaujiet, virsniek, es tik ļoti vēlos būt jūsu tuvuma.
Nu labi, ja tu vēlies, es neliedzu.
Es jums pateicos, virsniek, es zinu, jūs dosities vēl tālāk — uz Prāgu.
Ķā tu zini, Terēze?
Ēs dzirdēju, jūs par to runājāt sapnī.
Tev taisnībā, — virsnieks atbildēja, — mani izlūki paziņoja, ka grāfs Martinics atbraucis Prāgā un ar savu līgavu, kādu skaistu ungāru grāfieni, svinēšot kāzas.
Terēze uzmanīgi klausījās.
Jā — kāzas, — viņš turpināja, — tās būs jautras kāzas. Nāve un elle, es esmu ielūdzis šinīs kāzās arī sevi — tik grāfs to vēl nezin. O, jau sen es gatavojos uz šīm asinskāzām, kurās vīna vietā plūdīs asinis!
* * *
Meness apgaismoja pussakritušo meža muižu, kura tagad uzturējās Zārberga banda.
Šodien bija notikusi lieliska iedzeršana, lielākā daļa laupītāju gulēja piedzērušies. Vēl arvien žūpotāji nejēdzīgi kliedza un ērmojās, sagūstītās meitas ska]i klaigāja.
Dzīvokļa priekšā pie ugunskura sēdēja divi Zārberga uzticamie.
Nesaprotu, kur ir Vencelis ar Terēzi, — pirmais sacīja. — Nu ir pagājis tik ilgs laiks, bet vēl arvien tie nedod nekādu ziņu.
Muļķis, — otrs atbildēja, — viņiem taču ir uzdots nogalināt Lipu Tulianu. Tas nav nekāds vieglais darbs, viņiem jāgaida izdevība.
Protams, es tam piekrītu. Bet arī Zārbergs par daudz ilgi paliek projām. Man šķiet, ka šis muļķis mūs māna un krāj tik sev. Tagad viņš aizjāja pēc izpirkšanas naudas, bet droši vien lielāko daļu no tās paturēs sev.
Tas jau viss var notikt, — otrs atbildēja, — bet vai tad mēs nemaz nepratīsim aizstāvēt savas tiesības? Zārbergs var tik vadīt bandu, bet nevis pavēlēt.
Nē, viņš nedrīkst pavēlēt, — pirmais iebilda. — Un skaisto brīvkunga meitu Libuši fon Freidenbergu tas arī nedrīkst turēt priekš sevis vien. Ja jau mums visas meitenes pieder kopīgi, tad arī Zārbergs nav nekāds izņēmums. Kad tas atgriezīsies, tad piespiedīsim viņu laist Libuši ārā. Par to atļausim tam patriekties ar citām skuķēm.
Visi piekrita šim priekšlikumam un jautri saskandināja glāzes.
Te pēkšņi tos pārtrauca šāvienu troksnis. Trakošana beidzās. Visi ķēra ieročus un devās pretim nezināmam ienaidniekam, ar kuru jau cīnījās sargi.
Laupītāji skrēja smiedamies, bija salasījies liels bars nevaldāmu bandītu, bohēmiešu, ungāru un čigānu, kas nebaidījās pat no kareivju uzbrukuma.
Ienaidnieks nav redzams, bet labi šauj, — sargs sacīja, — no mūsējiem jau četri krituši. Jūs nākat īstā laikā, nu tik dosimies tiem virsū!
Laupītāji noturēja uzbrucējus par kareivjiem. Kāds bohēmietis, pielicis roku pie mutes, kliedza:
Uzmanieties, mēs jūs sašķaidīsim gabalos. Mes esam Lipa Tuliana ļaudis un protam apieties ar ieročiem.
Nekādas atbildes. Tik labi mērķēti šāvieni rāva vienu, otru un Irešo zemē. Laupītāji apmulsa.
Velns un elle! — kāds bohēmietis kliedza, — tie taču nav kareivji, tie jau šauj kā paši elles gari!
Laupītāji nevarēja saprast, kas viņiem tik neatlaidīgi uzbrūk. Viņi taču pieminēja Lipa Tuliana vārdu, un, ja tie būtu kareivji, tad jau sen būtu aizlaidušies lapās. Bet neredzamais ienaidnieks arvien vēl tuvojas. Daži jau sāka atkāpties — bet kāds milzis bohēmietis tos apturēja un sadrošināja uzbrukt ienaidniekam. Tad simts piecdesmit laupītāji skrēja, mežonīgi kliegdami:
Urā — Lips Tulians nāk!
Vairāki šāvieni sekoja kā atbilde, un atkal kāds ducis laupītāju saļima zemē, bet pārējie drošsirdīgi devās uz priekšu.
Tagad tu iebrauksi ellē, tu — Zārberg — asinssuns! Tagad tu saņemsi savu algu — še ir melnā gvarde! —Lips Tulians kliedza.
Zārberga ļaudīm pagura visi locekļi, viņi bēga atpakaļ uz meža muižu, bet no turienes nāca pretī tāda pati ložu krusa, jo Lipa Tuliana ļaudis jau bija paspējuši to ieņemt. Nu Zārberga ļaudis krita kā pupas. Lielāko daļu no tiem nonāvēja, bet tie, kuriem palaimējās izbēgt, izklīda pa malu malām un nekad vairs nesanāca kopā.
Cīņa beidzās. Tik daži vīri bija krituši no Lipa Tuliana bandas.
Laupītāju meitas skaļi vaimanāja, sastājušās meža muižas pagalmā, viņas domāja, ka pienākusi pēdējā stundiņa, bet Lips Tulians nekad neaizskāra nespēcīgas sievietes.
Kur Zārbergs? — Lips Tulians skarbi jautāja, — vai viņš atrodas starp kritušajiem?
Nē, virsniek.
Ā, tad šis blēdis ir aizbēdzis.
Nē, Zārbergs ar dažiem biedriem aizgāja uz Prāgu, — kāda meitene sacīja, — Viņš gribēja dabūt izpirkšanas naudu par sagūstīto brīvkungu.
Vai par brīvkungu, kuru es reiz sagūstīju? — virsnieks jautāja.
Jā, jā, par to pašu, — meitene atbildēja.
Ak tā, tad nelietis tik ilgi ir turējis gūstā muižnieku. Kur tad ir brīvkunga meita? — Lips Tulians jautāja.
Tā bija Zārberga mīļākā, — skuķe paskaidroja.
Ak, tad tik tālu gan, — Lips Tulians murmināja. — Un no kurienes tad jūs esat?
Skuķes sāka raudāt.
Apžēlojieties, virsniek. Mēs neesam vainīgas. Laupītāji uzbruka Raicenheinas klosterim un mūs ar varu še atveda. Mums bija jāpadodas liktenim. Pie radiem mēs vairs nedrīkstam atgriezties, jo neviens labprāt negribēs mūs saņemt.
Tas ir taisnība, — virsnieks sacīja. — Pasaule jūs vairs neieredzēs. Ja gribat, varat piebiedroties maniem ļaudīm.
Meitenes apmierinājās. Viņas labprāt pieņēma Lipa Tuliana priekšlikumu.
Lips Tulians atkal griezās pie tās meitenes, ar kuru jau bija runājis.
Vai jūs zināt brīvkunga cietumu? — viņš vaicāja.
Jā gan, tas atrodas pagrabā, es jūs aizvedīšu.
Labi, aizvediet mani.
Skuķe teciņus devās pa priekšu, un virsnieks tai sekoja uz mitro pagrabu.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Ceturtā burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Ceturtā burtnīca
121. nodaļa NEDZIRDĒTA KRĀPŠANA
Prāgas Bitelis pavadīja grūtas dienas.
Gandrīz katru dienu to apmeklēja sulainis Roberts un, saīdzis par meitenes aizbēgšanu, izgāza savas dusmas pret Biteli. Arī pulkvedis fon Greifensteins caur Robertu bija licis paziņot Bitelim, ka, ja tas neatradīšot meiteni, tad varēšot sasiet savu paunu un ceļot.
Bitelim bija neizsakāmi žēl pazaudēt savu labo vietu, dienas pagāja mokošā uztraukumā. Viens bija skaidrs, meitene pati atpakaļ nenāks, un, kur bija palicis Kilians, to neviens nezināja pateikt.
Tādēļ vairs neradās nekāda izeja, bija jāzaudē vieta un jāpaliek bez maizes kumosa.
Kādā vakarā resnais Bitelis, galīgi izmisis, sēdēja savā istabā. Te kāds pieklauvēja pie durvīm un istabā ienāca viesnīcnieka puisis.
Jums tūliņ jānāk uz viesnīcu, — viņš sacīja, — saimniekam kāda svarīga lieta ar jums jāpārrunā.
Bitelis tūliņ paklausīja. Ieradies viesnīcā, viņš sastapa saimnieku pie bufetes.
Nāciet iekšā! — saimnieks noslēpumaini čukstēja. — Jūs taču zināt, ka istabā kāds gaida.
Bitelis ātri iegāja istabā.
Tur viņu gaidīja kāds šaubīga izskata cilvēks. Uz galda stāvēja tukšas un pilnas vīna pudeles. Svešinieks nebija neviens cits kā lau- pitajs Zārbergs, tas pacienāja Biteli ar rumu un sāka laipni runāt.
Klausies, vecais draugs, es dzirdēju no viesnīcnieka, ka jums esot lielas nepatikšanas. Esmu labs cilvēks, mani aizkustināja jūsu nelaime. Kā būtu, ja es jums palīdzētu, bez tam jūs vēl saņemtu prāvu summiņu naudas. Rīkosimies ar apdomu, nepārsteigsimies. Esmu prātīgs cilvēks, un, ja es jums palīdzēšu, tad arī man atlēks savs labums.
Jā, bet es nesaprotu, — Bitelis murmināja.
Nu iegaumējiet, ko tur daudz runāt, vārdu sakot, mēs esam atraduši izbēgušo meiteni.
Tas ir labi, bet kur tad atrodas meitene?
Pie manis, — Zārbergs atbildēja.
Kas — pie jums? Es jūs ļoti lūdzu, kungs, atvediet viņu, es jums par to samaksāšu, — Bitelis priecīgi iesaucās.
Es neņemšu no jums nekādu naudu, — Zārbergs atbildēja. — Gluži otrādi, jūs varēsit saņemt naudu un meiteni. Vai tā nebūs labāk? Bet vispirms pasakiet man, vai toreiz Prāgā kāds redzēja meiteni?
Viens kārtībnieks, bet tagad tas ir miris. Bez tam vēl Kilians, kas ar meiteni aizbēga, — un es pats!
Un neviens vairāk?
Nē!
Tas ir lieliski! — Zārbergs iesaucas. — Es drīz vien nokārtošu šo lietu. Pēc pāris dienām tiks atvesta pazudusī meitene še. Bet tā taču nebūs mana vaina, ja viņa neizskatīsies gluži tāda kā aizbēgusī, bet katrā ziņā viņa uzdosies par meklēto un jums tas būs jāapliecina.
Aha — tagad es saprotu. Jūs gribat kādu citu atvest viņas vietā.
Protams! — Zārbergs atbildēja. — Vai esat ar mieru?
Es darīšu visu, ko tik vēlaties — zvērēšu — tik atvediet meiteni.
Nu Zārbergs apsolījās atvest meiteni, kura spēlēs aizbēgušās lomu, tik Bitelim būšot svēti jāapliecina, ka viņa tiešām ir tā pati.
Bitelis cieši apņēmās. Zārbergs vēlreiz atgādināja Bitelim, ka citādi tam ar kaunu jāpamet labā vieta Prāgā, bet tagad lai vairs nebaidoties.
Šī lieta nu bija nospriesta, blēdīgie draugi vēl brīdi patērzēja un iedzēra uz labu izdošanos.
Te pēkšņi pie tiem ieskrēja viesnīcnieks un paziņoja, ka kareivji meklējot klaidoņus. Zārbergam uzdeva paslēpties zināmajā slēptuvē, bet Bitelis izgāja viesistabā, apsēdās pie kungu galda un izlikās, it kā jau būtu sēdējis ilgāku laiku.
Pa tam kareivju vadonis jau stipri klauvēja pie durvīm,
Saimnieks, tos ielaizdams, paskaidroja, ka durvis tur aizslēgtas nedrošo laiku dēļ.
Bet ienācējs izturējās nelaipni, lika uz sīkāko pārmeklēt visas istabas un tumšākos kaktus.
Beidzot kareivju vadonis pavēlēja viņu ievest pagrabā.
Saimnieks gan aizbildinājās, ka pagrabā nedzīvojot neviena dzīva dvēsele, bet tas neko nelīdzēja.
— Ja nu atrod Zārberga slēptuvi, tad esmu pagalam, — viesnīcnieks murmināja.
Viņš drebēdams gāja pa priekšu un apgaismoja pagraba trepes.
122. nodaļa GRĀFA FLEMINGA NČSLĒPUMS
Zviedru lielgabali vairs nedārdē)a Drēzdenē, pilsētnieki jau bija samaksājuši zviedru ķēniņam nodokļus. Bet Kārlim XII vajadzēja naudu.
Tagad zviedru ķēniņš devās ar karaspēku uz Kenigsteinu. Kārlis XII tur cerēja atrast sakšu valdnieka mantu krājumus. Viņš bija nolēmis piespiest lepno cietoksni padoties.
Emma, grāfienes Hildas kambardāma, vēl atradās Pilnicā.
Gandrīz katru dienu to apmeklēja sekretārs, viņas karstais pielūdzējs. Tas bija ieradies arī šodien.
Emma, mīļā, — viņš sirsnīgi lūdzās, — ak, Emma, esi tik mīļa un dāvini kādu skūpstu savam mīļajam Teobaldam.
Vai tad neesmu jau diezgan tevi skūpstījusi? — viņa šķelmīgi čukstēja.
Ak nē, nē, nekad nebūs par dapdz, — sekretārs iesaucās un mīļi apskāva to.
Emmu pārņēma netīksme. Viņa tomēr prata savaldīties, viņas mazā rociņa sparīgi paplikšķināja sekretāra roku.
Au, au, kā sāp, — viņš čukstēja, — kā tu, sirsniņ, apstrādā savu Teobaldu.
Nu, protams, — kad apprecēsimies, tad vairs nebūšu tik atturīga, bet tagad — es esmu kārtīga jaunava! Neaizmirsti to!
Manu mīlulīt, nu ļauj, lai tevi apskauju.
Nē, tu vienmēr vēl neesi pret mani vaļsirdīgs!
Es neesmu vaļsirdīgs — Emma!
Neliedzies, — viņa maigi čukstēja, — tu taču zini, ka grāfiene Kozela mani moka, un tomēr tu neatriebies. Redzi, Teobald, grāfiene sēž varas augstumos — bet man, nabaga meitenei, jācieš pārestības un jācieš klusu.
Sekretārs viņai ticēja.
Pacieties, grāfienei vairs tā neies ilgi, — sekretārs sparīgi
iesaucās.
Emma jau šo to bija uzzinājusi no sekretāra, kas noderēja viņas kundzei, bet pašu galveno — ministra noslēpumu, ko tas perināja pret Hildu, tā vēl nezināja. Viņa apņēmās izspēlēt pēdējo trumpi.
Viņa tik pavedinoši bija izģērbusies un tik kairi smaidīja, ka vecais sekretārs bija gatavs vai caur uguni skriet, lai tik iegūtu Emmu.
Emma, Emma, — viņš mīlas skurbulī čukstēja. . — Jā, es netieku atriebta, — viņa izdvesa.
Tagad sekretārs vairs nespēja valdīties.
Drīz, drīz! — viņš iesaucās. — Emma — mana laime!
Vēl viņš vilcinājās, bet, kad Emma, cik vien mīļi iespējams, tam pieglaudās, sekretārs zaudēja visu saprātu.
Emma! — viņš iesaucās. — Tu tiksi atriebta. Varšavas galmā jau ir nokārtots. Un, kad karalis atgriezīsies Drēzdenē, tad pie viņa mīlas debesīm spīdēs jauna zvaigzne — grāfiene Denhofa. Tad būs beigusies grāfienes Kozelas vara un tu, mana karsti mīļotā Emma, būsi atriebta.
Nu beidzot Emma zināja ministra noslēpumu, vēl vajadzēja tik atkratīties no pielūdzēja.
Sekretārs mēģināja apkampt Emmu.
Ak nē, — viņa atkāpdamās iesaucās.
Emma, kādēļ tu esi tik auksta? — sekretārs žēlojās.
Bet Emma tik gudroja plānu, kā ātrāk no tā atkratīties.
Man jāsteidzas uz Venus templi, Teobald, — viņa viltīgi sacīja. — Man grāfiene uzdeva apsargāt viņas lietas. Tu zini, ka tur nedrīkst ieiet neviens vīrietis.
Sekretārs apmulsa. Viņā pamodās greizsirdība, uzmācās šaubas par Emmas uzticību. Varbūt viņa satiekas ar kādu citu …
Lai par to pārliecinātos, viņš izlietoja viltu. Sekretārs laipni atvadījās no Emmas un aizbrauca.
Bet, gabaliņu pabraucis, viņš lika kučierim apturēt zirgus un to gaidīt.
Tad viņš nepamanīts iezagās caur mazajiem vārtiņiem parkā un līda uz Venus templi, kurā cerēja atrast Emmu.
Bet sekretārs zināja, ka Venus templis ir aizslēgts un to vēl apsargā uzticami sargi. Vienīgi ar viltu viņš cerēja tanī iekļūt — un viltība taču bija viņa galvenā īpašība.
Sekretārs zināja lielajā ēkā kādu dziļu iedobumu, kurš beidzās ar logu. Tātad pa šo vietu tas varēja ielūkoties Venus templī.
Bet iedobums stāvēja augstu no zemes. Tādēļ mazais vīriņš sameklēja kādu koku un, to pieslējis mūrim, uzrāpās dobumā un ziņkāri ielūkojās templī.
Emma nekur nebija ieraugāma, un viņš jau taisījās rāpties lejā.
Bet te uzreiz templī ienāca Emma, nesdama kādu ar baltu drānu pārklātu kurvi. Viņa apstājās, paskatījās visapkārt, tad drusku pagāja uz sienas pusi, tad atkal apstājās un acumirklī nogrima dziļumā.
— Kas tad tie par spokiem? — sekretārs čukstēja, — bet ta tiešām bija Emma, es skaidri redzēju. Viņa iebrauca dziļumā.
Pēkšņi no dziļuma atskanēja šausmu kliedziens, un tad atkal viens.
Sekretārs, šausmu pārņemts, traucās pa koku zemē un devās uz saviem ratiem.
Vēl vienmēr tam ausīs skanēja noslēpumainie kliedzieni. Viņš apņēmās šo lietu noskaidrot, bet viens to neuzdrošinājās, bija jāaicina līdz ministrs grāfs Flemings.
123. nodaļa LIBUŠES ATRIEBĪBAS ZVĒRESTS
Zārberga banda bija iznīcināta. Lipa Tuliana ļaudis vēl uzkavējās viņa nometnē, jo virsnieks bija aizgājis uz brīvkunga cietumu.
Lips Tulians izsita aizslēgtās cietuma durvis. Riebīga smirdoņa plūda pretī iegājējiem. Kāds žēli kunkstēja.
Nāciet ārā, fon Freidenberga kungs, — Lips Tulians sauca. — Jūs esat mans gūsteknis, un izpirkšanas nauda nākas man.
Kunkstēšana arvien pieņēmās, kāds cilvēks tuvojās četrrāpus.
Vai šis bija tas pats muižnieks, kuru kādreiz nēsāja sulaiņi?
Jā gan! Bet kāds viņš tagad izskatījās? No resnā, dzīvības un spēka pilnā kunga bija atlicis atbaidošs skelets — tik ēna no kādreizējā apmēra — cilvēks, kas jau pa daļai bija mironis.
Lips Tulians atkāpās dažus soļus atpakaļ.
Vai jūs esat fon Freidenberga kungs? — virsnieks līdzcietīgi
jautāja.
Nožēlojamais nabags pacēla kaulainās rokas.
Nav ko ēst, — viņš raudulīgā bērna balsī šļupstēja. — Maizīti, apžēlojieties, dodiet kādu kumosiņu maizītes . . .
Nelaimīgais saļima.
Tad Lips Tulians griezās pie atnākušajiem biedriem:
Dodiet brīvkungam kādu gabaliņu,maizes. Sis cilvēks ir necilvēka Zārberga upuris. Lai gan arī brīvkungs kādreiz netaisni rīkojās pret saviem apakšniekiem, bet tik briesmīgu sodu viņš tiešām nav pelnījis. Nu, dodiet viņam ēst.
Laupītāji iedeva nelaimīgajam nelielu maizes gabaliņu ar gaļu.
Acumirklī tas norija pasniegto barību. Tad atkal žēli lūdzās un ubagoja kā izgalējies suns.
Lips Tulians novērsās.
Tā nu tiešām ir neattaisnojama rīcība: cilvēks pārvērsts par kustoni. Kur atrodas brīvkunga meita? — Lips Tulians jautāja bohēmietei.
Zārbergs viņu tur ieslēgtu. Ēdienu viņa saņem pa kādu caurumu. Es varu jums parādīt, — meitene sacīja.
Uz kuru pusi mums jāiet? — Lips Tulians jautāja.
Tur, pa mazajām trepēm, — meitene paskaidroja.
Lips Tulians, dažus soļus pagājis, apstājās, pasauca Zamuelu un uzdeva atvest cietumnieci.
Zamuels ar biedriem aizsteidzās izcirst aizslēgtās durvis un izlaist Libuši.
Tēvs, tēvs, — Libuše sauca, skriedama vaļējiem matiem, pus- izģērbusies.
Bet nelaimīgais brīvkungs vairs nepazina savu meitu, viņš arvien vēl žēli lūdzās:
Dodiet, dodiet ēst, maizīti, maizīti …
Libuše nometās pie viņa zemē un apķērās tam.
— Tēvs, mīļais tēvs! — viņa lielās sirdssāpēs sauca.
Dodiet ēst . . . gaļu . . . maizīti, — brīvkungs murmināja.
Tad kāds laupītājs tam pasniedza lielu gaļas gabalu, kuru izsalkušais kā plēsīgs zvērs izrāva savam devējam no rokām. Lips Tulians to ievēroja.
Ņemiet gaļu nost, — viņš ātri iesaucās. — Sis cilvēks ir galīgi nomērdēts, ņemiet nost, tā atnesīs viņam nāvi!
Laupītāji velti izmēģinājās tam atņemt gaļu. Izsalkušais turēja gaļu zobos un skrāpēja un spārdījās, cik vien spēja.
Esiet prātīgi, — Lips Tulians sacīja, — laidiet vaļā — tā jums var nākt par ļaunu.
Bet nelaimīgais nevienā neklausījās, kā izgalējies vilks rīdams lielo gabalu.
Libuše, rokas.lauzīdama, vaimanāja:
Tēvs, mīļais tēvs, vai tu vairs nepazīsti savu bērnu?
Pilskungs mēģināja piecelties.
Vēl, vēl ēst … maizīti… vēl, — viņš lūdzās un sāka manāmi pārvērsties.
Maizi, gaļu, ma-i-zi, — viņš stenēdams izdvesa.
Tēvs, tēvs! — Libuše iekliedzās.
Brīvkungs tvarstījās rokām, it kā gribētu kur pieķerties.
Maizi, — viņš vēlreiz iesaucās, tad, žēli iestenēdamies, saļima uz drēgnā klona.
Lips Tulians noliecās pār nelaimīgo.
Miris, — viņš drūmi čukstēja. — Zārberga upuris. Es tiešām nevēlējos viņa nāvi, ak nē, es to būtu palaidis pret izpirkšanas naudu. Šis sods ir par bargu, un …
Viņa domas partrauca izmisuma kliedziens. Lipa Tuliana vārdus bija dzirdējusi Libuše. Viņa vaimanādama noslīga pār mirušo.
Miris — miris, — viņa sauca, — miris — mans mīļais tēvs. Ak, pats velns būtu rīkojies labak, kā šis nelietis — slepkava. Un — mani — mani — viņš apkaunoja!
Lips Tulians stīvi lūkojās Libušē.
Kā gan pasaulē iet, — viņš murmināja. —.Nemezida jeb atriebības dieve jau sastopama še virs zemes. Sargieties — netaisnie nelieši!
Tad Libuše, uzlikusi kreiso roku uz līķa krūtīm, bet labo pacēlusi pret debesīm, zvērēja.
Zārbergs ir viņu nokāvis. Se pie sava tēva līķa es zvēru, ka Zārbergam briesmīgi atriebšos. Es atriebšu arī sevi — un, ja debess mani negribēs dzirdēt, lai uzklausa elle. Es nerimšos, kamēr pati ar savām rokām iznīcināšu briesmīgo nelieti!
Drausmīgi skanēja šie vārdi. Bohēmiete aizbēga, pat laupītāji pārsteigti atkāpās, tik Lips Tulians palika. Libušes zvērests to neuztrauca, jo viņš šīs atriebības jūtas labi pazina. Arī viņš gribēja iznīcināt savu ienaidnieku.
Libuše piecēlās.
Viņš mani iegrūda kaunā, nokāva manu tēvu — bet tagad jānāk atmaksas stundai!
Viņa vairs nelīdzinājās sievietei, bet postošam atriebības garam. Bet jau mirkli vēlāk viņa atkal noslīga pār mirušā tēva līķi un žēli raudāja.
Lips Tulians uzdeva Zamuelam ietīt līķi un līdz ar Libuši aizvest uz Prāgu.
Pēc tam viņš pavēlēja nodedzināt laupītāju perēkli un sataisīties ceļā.
Stundu vēlāk spoža uguns blāzma apgaismoja apkārtni. Gaišās liesmās dega atstātā meža muiža, un nonāvēto laupītāju līķi pārvērtās oglēs.
Lips Tulians ar saviem ļaudīm steidzās uz Prāgu.
124. nodaļa ZVIEDRI PIE KENIGSTEINAS
Elbas upes ielejā atskanēja kara troksnis. Gandrīz visos ciemos bija izvietoti zviedru kareivji, kalnos stāvēja lielgabali. Tomēr troksnis bija lielāks nekā panākumi.
vKenigsteina piederēja pie tiem cietokšņiem, kuriem jau no seniem laikiem bija gods, ka tie nav ieņemami. Klinšu vaļņi nebaidījas uzbrukuma, lodes, nesasniegušas cietoksni, atsitās pret klintīm.
Ķēniņš Kārlis XII, redzēdams šo neveiksmi, žēlojās, ka nav atvesti lielākie lielgabali. Par šo lietu viņš ilgāku laiku apspriedās ar virsnieku Stenburgu. Beidzot ķēniņš Kārlis XII iecēla Stenburgu par galveno artilērijas vadītāju.
Ķēniņš, uzsizdams virsniekam Stenburgam uz pleca, sacīja:
Stenburg, jūs zināt, kādēļ es lieku apšaudīt cietoksni. Es gribu sagūstīt nodevēju Patkulu. Bez tam man vēl labi noderētu poļu valdnieka mantas krājumi. Un, kad cietoksnis atradīsies manās rokās, tad varēšu paziņot Augustam Stiprajam miera noteikumus!
To es zinu, majestāte, — Stenburgs atbildēja.
Tas ir labi, esmu jums dāvājis uzticību, strādājiet ar saprātu un, ja jūs savu uzdevumu labi veiksit, tad jums ir nodrošināts pulkveža gods. Cietoksni jau gan ar lodēm neieņemsim, bet pierādīsim ģenerālim Kijau, ka zviedru lodes spēj sasniegt viņa bastionu. Visu citu mēs nokārtosim ar šautenēm.
Kanclers pasniedza Stenburgam komandiera apliecību, un jau pusstundas laikā visā zviedru nometnē zināja, ka virsnieks Stenburgs iecelts par visas artilērijas pavēlnieku.
Viens otrs uz viņu skatījās greizi, jo daudz virsnieku nevarēja to ieredzēt, lai gan apliecināja, ka Stenburgam piemīt visi krietna bruņinieka tikumi.
Daudzi nesaprata, kādēļ ķēniņš jauno virsnieku iecēlis tik atbildīgā vietā, bet neviens neuzdrošinājās kurnēt, kad Stenburgs stājās savā jaunajā amatā.
Vecais pulkvedis, kas līdz šim bija vadījis artilēriju, atdeva savas tiesības jaunajam, jo viņš necerēja neko labāku sasniegt.
Būs grūts darbs! — viņš iesaucās, — bet arī alga būs laba.
Stenburg, — vecais pulkvedis jautāja, — uz kurieni jūs gribat vest lielgabalus?
Jaunais virsnieks rādīja pretim cietoksnim kādu stāvu klints virsotni, kas sniedzās līdz padebešiem.
Tur augšā, uz Liljensteinu, — Stenburgs sacīja.
Visi nesapratnē raudzījās uz stāvo klinti, kur pat kaza nevarēja uzrāpties, un uz jauno vadoni. Bet Stenburgs pavēlēja tūliņ iejūgt un doties ceļā, viņš zināja slepeno aizu, pa kuru to bija vedis Lips Tulians. Nelīdzēja ne virsnieku brīnīšanās, ne vilcināšanās, vajadzēja vien iejūgt zirgus un braukt.
Kenigsteinā gavilēja sakši, jo domāja, ka zviedri, nespēdami neko izdarīt, atkāpjas.
Bet vispārēju izbrīnu radīja zviedru aizbraukšana uz-Liljenstei- nas pusi, kur nebija nekāda ceļa.
Ģenerālis Kijaus ar saviem virsniekiem bija vairāk kā pārliecināti, ka zviedri ar saviem lielgabaliem nesasniegs cietokšņa ēkas.
Zviedru nometnē valdīja liels uztraukums. Virsnieks Stenburgs bija aizliedzis, viņa virsniekus un lielgabalus atskaitot, pavadīt noslēpumaino braucienu. Neviens nezināja, kas notiek mežā, kur iebrauca lielgabali.
Stundas pagāja uztrauktās gaidās. Viens domāja šā, otrs tā, bet nevienam nenāca prātā, ka lielgabalus uzvedīs Liljensteinas kalna virsotnē.
Lielgabali bija aizvesti agrā rītā. Nu jau bija pienākusi novakare, bet no artilērijas nekas vēl nebija manāms.
Ķēniņš Kārlis XII stāvēja telts priekšā, gabaliņu tālāk viņa augstākie virsnieki. Izlauzās viens otrs nepatīkams vārds par iedomām un neprātīgu ideju. Bet ķēniņš klusēja un uzmanīgi lūkojās uz klintīm.
Saule patlaban taisījās rietēt, kad dobjš lielgabala šāViens nodārdēja stāvajās klintīs. Pacēlās tumšs dūmu mākonis, un kāda lode šņākdama aizskrēja uz Kenigsteinas cietoksni. Gaviļu saucieni saviļņoja zviedru nometni.
Ķēniņa acis uzliesmoja, viņš lepni uzlūkoja virsniekus, kas gavilēdami vicināja cepures.
Te atkal norībēja šāviens, un otra lode ieskrēja cietoksnī.
Bija sasniegts neticamais — Stenburgs bija uzvarējis. Tagad zviedru lielgabali stāvēja Liljensteinas klints virsotnē un kuru katru brīdi varēja apšaudīt Kenigsteinas cietoksni.
125. nodaļa SAGATAVOŠANĀS UZ KĀZĀM
Prāgas viesnīcnieks bija tīrais laimes putns. Par spīti visai kareivju rūpīgai meklēšanai, Zārberga slēptuvi neatrada.
Prāgas iedzīvotājos bija izplatījušās baumas, ka pilsētā atrodas bīstamais laupītāju virsnieks Lips Tulians, jo Zārbergs bija uzdevies visos nedarbos par Lipu Tulianu un pēdējo neviens personīgi nepazina.
Kādam Zārberga upurim bija palaimējies izbēgt no nāves. Tas tad nu bija izplatījis ziņu, ka Lips Tulians uzturas vārtu viesnīcā. Šī iemesla dēļ arī izkratīja minēto viesnīcu.
Par šo tematu runāja tik vienkāršā tauta — augstākās šķiras ļaudis nodarbināja daudz lielākas rūpes, jo šinīs dienās gaidīja atbraucam grāfa Martinica līgavu, augstprātīgo ungāru grāfieni.
Hedvigu fon Tunu turēja par mirušu, un grāfs Martinics precēja otru sievu.
Prāgieši gan nemīlēja savu pārvaldnieku, bet, no viņa baidīdamies un lai tam izpatiktu, appušķoja savas mājas.
īsto greznošanu gan atstāja uz kāzu dienu, bet karogi jau plīvoja uz visiem namiem un radīja svētku noskaņu. Ielās drūzmējās ļaudis, daudz svešinieku bija ieceļojuši noskatīties izslavētajā greznībā.
Veco Hradžinas pili gribēja pārvērst par paradīzi, nevienam nebija atļauts tur ieiet, kā tik pils iemītniekiem un strādājošiem amatniekiem. Pils sargi atraidīja katru svešinieku, kam nejauši gadījās pieiet tuvāk pilskalnam.
Vārtu viesnīcnieks taisīja labu veikalu, pie viņa atspirdzināties ieradās pils apkalpotāji, sulaiņi, pilssargi, kas viņam paziņoja jaunākos notikumus. Šī iemesla dēļ arvien mēdza salasīties lielāks skaits ziņkārīgo.
Arī šodien viesistaba bija pārpildīta ļaudīm, jo kāds pilssargs stāstīja par pils brīnumlietām, kādas liekot gatavot pārvaldnieks.
Te atvērās durvis, istabā ienāca kāds slaiks vīrietis un apsēdās pie galda.
Svešinieks bija vienkārši ģērbies, tādēļ viesnīcniekam, kuru pēdējās dienās apmeklēja tik bagāti viesi, tas nebija pa prātam.
Bet nelūgtais viesis nevēroja saīgušo viesnīcnieku, viņš likās dziļās domās nogrimis.
Beidzot viesnīcnieks piegāja svešajam apjautāties, vai tas kaut ko nevēlas.
Svešinieks pasūtīja ēdienus un pieprasīja kādu istabu.
Saimnieks paskaidroja, ka vairs neesot brīvu telpu; viņš noturēja svešinieku par nabadzīgu ceļotāju.
Bet pēdējais, nomanījis viņa domas, ātri izvilka no kabatas veselu sauju spožu zelta gabalu.
Nu viesnīcniekam bija viss, ko vien vēlējās augsti cienītais kungs. Viesnīcnieks nodomāja, ka kungs ir bagāts, bet vienkārši ģērbies nedrošo ceļu dēļ.
Saimnieks aizsteidzās atnest pasūtīto ēdienu un vīnu; svešinieks pa logu mierīgi raudzījās garāmgājējos.
— Man labāk vajadzēja ņemt Vitorfu, nevis garo Zamuelu, — svešais murmināja. — Zamuels ir uzticams, bet par daudz neveikls, pilsētā jābūt apķērīgam. Būs jādod pazīšanas zīme, bet vēl kādu laiku jānogaida.
Svešais, pusdienu gaidīdams, sāka klausīties ļaužu runās. Pilssargs stāstīja, ka pat Vīnes ķeizaram neesot tik grezna iekārta kā grāfam Martinicam, ko viņš ar savām acīm redzējis. Līgavas telpas esot tīrā paradīze: zīda tepiķi, baldahīni, persiešu dīvāni, divas zeltītas gultas, virs kurām paceļoties krāsots debess tronis, kuru saturot
četri zelta eņģeļi.
Un grāfa līgava ir skaista kā eņģelis un ļoti bagāta. Viņa varot visu ceļu līdz pilskalnam nokaisīt dālderiem, — kāds pils apkalpotājs iesaucās.
Jā, bagātniekiem jau še virs zemes ir debesis, — kāds klausītājs atbildēja.
Varbūt arī elle, — svešinieks pie galda nomurmināja. Viņš atkal lūkojās gājējos, bet arvien vēl nemanīja savu gaidīto.
Pilssargs pavēlēja meitai piepildīt vīna kausus un, uz krēsla uzkāpis, iesaucās:
Celieties augšā! Lai dzīvo Prāgas pārvaldnieks grāfs Marti- nics un viņa līgava, lai dzīvo sveiks!
Visi viesi piecēlušies kliedza līdzi, vienīgi svešinieks palika mierīgi sēžot pie galda.
Kas tad tas? Kāpēc jūs nepieceļaties? — pilssargs kliedza.
Svešinieks neatbildēja, viņš vienaldzīgi raudzījās pa logu ļaužu
pūlī.
Kā jūs drīkstat neklausīt, kad ar jums runā Prāgas pārvaldnieka miesassargs?
Pilssargs pārskaities piegāja pie svešinieka galda.
Tas būtu varen patīkami, neklausīt mani? Tūliņ paņemiet biķeri un sauciet: lai dzīvo augsti pārvaldnieks un viņa līgava, lai dzīvo!
Svešinieks klusēja un uzmācīgajam sargam nepiegrieza ne mazāko vērību.
Tas nu ir kas nedzirdēts, — pilssargs nikni kliedza. — Es tūliņ pārmācīšu tevi!
Svešais mierīgi uzlūkoja viņu. Šī nevērība vēl vairāk sadusmoja piedzērušo.
Ko jūs glūnat uz mani, — viņš kliedza. — Uz vietas piecelieties — jeb jūs izskriesit pa logu! Arā, ārā! Jūs apsmejat manu pavēlnieku! Jūs diedelnieks, jūs …
Tālāk viņš netika, jo svešais bija piecēlies un, kad pilssargs gribēja to saķert, pakampa pilssargu un pacēla gaisā, lai tas kādu brīdi paķepurojas.
Tagad es jūs gan varu izmest pa logu, — svešais teica, — bet es baidos, ka jūs varētu kaklu lauzt, un tad būtu žēl, ka pārvaldnieka kāzās nevar piedalīties tāds varonis! Nu, es jūs atkal palaižu uz kājām, bet sargieties mani aiztikt — citādi jūs izmetīšu pa logu!
Pilssargs aiz kauna un dusmām nezināja, ko darīt. Svešais mierīgi apsēdās krēslā, un pārējie viesi apbrīnoja svešinieka spēku.
Kad ieradās viesnīcnieks, jau atkal valdīja pilnīgs miers, un svešais dzēra savu ungāru vīnu. Pēc tam tas uz brītiņu izgāja laukā.
Kalpone bija aizsteigusies pilssargam pakaļ pēc samaksas par vīnu. Atpakaļ nākdama, tā ieraudzīja uz kādas svaigi krāsotas sienas melnu traipu. Tā bija ar sodrējiem uzspiesta cilvēka roka izplestiem pirkstiem.
126. nodaļa GUSTE PILNICAS PILĪ
Grāfa Fleminga sekretārs bija neglābjami iemīlējies, pa logu laukā vien skatījās, tā ka grāfs Flemings, kādu svarīgu rakstu diktēdams, nevarēja vien noskaisties par sekretāra izklaidību.
Bet sekretārs tik domāja par savu Emmu, ko gan viņa patlaban dara Pilnicā?
Sekretārs savu apburošo mīļāko gribētu dienu un nakti apsargāt, bet, tā kā tas nebija iespējams, tad viņš bija izsūtījis pāris apakšniekus, kas novēroja visu, kas notika Pilnicas pilī, un paziņoja sekretāram.
Saprotams, ka sekretārs visu, ko Emma bija izpaudusi, atstāstīja ministram pret skaistu samaksu.
Sekretārs ilgāk vairs nevarēja ciesties un tamdēļ lūdza atvaļinājumu.
Vai jūs atkal gribat doties uz Pilnicu?
Ak jā, mums tak nepieciešams uzzināt visus grāfienes noslēpumus. Un šī Emma Rosta jau tā ienīst savu kundzi, viņa man uzticēs visbeidzamo.
Labi, jūs varat iet, bet atsūtiet savu pirmo rakstvedi, man vēl daudz kas jādiktē. Lipam Tulianam un viņa bandai ari reiz jādara gals. Un pēc tam es arī izbeigšu sarunas ar zviedru ķēniņu, es domāju, ka tas drīz vien atstās mūsu mīļo Saksiju.
Sekretārs bija uzlēcis kājās.
Sirds to vilka uz Pilnicu, kur, viņš domāja, Emma noilgojusies gaidīja viņu.
Viņa Emma — o, kā viņš to mīl — ak, kaut viņš drīzāk varētu savu apburošo mīļāko pārvest mājās kā sievu!
Pacieties, tā stunda nāks, — vecais ģeķis murmināja, spogulī savu ārieni pētīdams.
Viss izskatījās nevainojami — apakšā gaidīja viņa rati un pēc nedaudz minūtēm sekretārs jau brauca uz Pilnicu.
Pilnicas pils torņi jau iznira priekšā, kad sekretārs pēkšņi ieraudzīja zemnieces drēbēs ģērbušos meiteni ar pauniņu uz rokas steidzīgi soļojam pa šoseju. Sekretārs pret jaunām meitenēm arvien bija galants, un šī meitene bija — viņš paliecas un skatījas — taisni apburoša!
Kučieris, labi pazīdams savu pavēlnieku, ļāva zirgam iet lēnos soļos.
Kurp iedama, jaunava? — sekretārs uzsauca meitenei.
Uz Pilnicas pili, — svešā atbildēja.
Kā, uz pili? — sekretārs brīnījās. — Ko jūs tur gribat, jaunava?
Meitene uzlūkoja viņu ar pētošu skatu.
Vai jūs esat no grāfienes galma? — tā vilcinādamās jautāja.
Zināms, zināms, — sekretārs pasteidzās atbildēt, — es baudu pat sevišķu uzticību no viņas ekselences.
Tie, protams, bija meli.
Bet sekretāram bija tikai no svara uzzināt, ar ko meitene grib runāt. Ziņkāre bija liela, un pamānīt vienkāršu zemnieku skuķi — tas jau nav nekas ļauns.
Es gribu satikt grāfieni, — svešā sacīja.
Vai es drīkstu jautāt — ko jūs vēlaties — vai vietu?
Kas jums gar to daļas, — svešā atbildēja, — es gribu runāt ar grāfieni, tas ir viss.
Sekretārs pārdomāja. Vai tā tiešām var būt vienkārša zemnieku meitene? Tā tikpat labi var būt kāda pārģērbusies grāfienes Kozelas uzticības persona, varbūt kāda labāko aprindu dāma.
Sekretārs lika pieturēt ratus.
Vai jūs pazīstat grāfieni? — viņš jautāja.
Nē!
Brauciet man līdz, es braucu uz Pilnicu, tā ātrāk varēsit sasniegt savu mērķi.
Meitene ātri piegāja pie ratiem un atsēdās uz bukas blakus kučierim.
Sekretāram tas nepatika, viņš saīdzis domāja, ka tā nekad nerīkotos augstākās kārtas dāma.
Drīz tie sasniedza Pilnicu.
Meitene ātri nolēca no bukas, un sekretārs apsolījās viņu pieteikt grāfienei. Priekšnamā viņš lika kādu brītiņu tai uzgaidīt.
Kā jūs sauc? — sekretārs vēl jautāja.
Guste.
Un uzvārds?
Jūs esat par daudz ziņkārīgs, — meitene iesaucās, — nu, sakiet: kāda jauna meža dzirnavnieka meita vēlas runāt ar grāfieni.
Pagaidiet, — sekretārs iesaucās.
Tad viņš steidzīgi uzmeklēja Emmu un izstāstīja tai par laimīgo ķērienu, nu droši vien būšot izdevība iegūt kādas slepenas ziņas.
Viņš ieteica Emmai pārģērbties par grāfieni un pieņemt svešo meiteni. Viltīgā Emma visu saprata un apģērbās kā grāfiene.
Tā! — sekretārs iesaucās. — Nu varam iesaukt svešo meiteni.
S'ekret ars ieveda Gusti grāfienes buduārā, kur Emma tos sagaidīja kā grāfiene.
Sekretārs zemu palocījās un pamāja svešiniecei, lai arī tā seko viņa priekšzīmei.
Es to darītu vienīgi priekš grāfienes Kozelas, bet nekad kādai citai, — meitene atbildēja.
Sekretārs pārsteigts soli atkāpās. Viņš saprata, ka svešā pazīst grāfieni. Bet notika vēl kāds brīnums: svešā lūdza, lai sekretārs izejot. Viņš neizpratnē uzlūkoja Emmu, bet arī tā pamāja un, gribot vai negribot, bija jāatstāj dāmas.
Tad Guste pateica Emmai savu vārdu, un tā apsolījās Gusti aizvest uz Kenigsteinu pie Hildas.
127. nodaļa MELNĀ ROKA
Prāgā vēl arvien valdīja dzīva kustība. Ziņkāri ļaudis pulcējās ap pilsētas vārtiem, visi vēlējās redzēt jauno līgavu.
Dažas mājas jau bija izgreznotas, jo rītu būs skaistās ungāru grāfienes un grāfa Martinica laulības.
Tādēļ nebija ko brīnīties, ja līdz ar godīgiem ļaudīm pilsētā ieradās dažādi klaidoņi. Protams, ka lielākā daļa no tiem bija ubagi, kurus pilsētas sargi aizraidīja kādā atsevišķā pilsētas daļā, un tik pēc laulībām tie drīkstēja atgriezties ļaudīs.
Arī Zamuels ar saviem pieciem biedriem klīda pa ļaužu pilnajām ielām un mēģināja atrast Lipu Tulianu. Beidzot tie ieraudzīja vārtu viesnīcu un jau taisījās tanī ieiet, bet vispirms vēl Zamuels apskatījās, vai neredzēs kādu zīmi.
Un tiešām, uz sienas stāvēja melna roka izplestiem pirkstiem. Tas nozīmēja, ka tiem pa vienam jāierodas viesnīcā.
. Tad nu ari katrs atsevišķi iegāja viesnīcā, atsēdās pie dažādiem galdiem un pasūtīja labu vīnu.
Jau labu brīdi viesnīcas sēta stāvēja tukša, jo visi apkalpotāji bija aizgājuši skatīties namu pušķošanu.»
Bet tad divi sveši vīri uzmanīgi aizlīda līdz vārtiem.
Tur slapstījās Zārbergs ar savu biedru. Biedrs gribēja atstāt Prāgu un doties drošībā, bet Zārbergs nepiekrita viņa domām, jo tas katrā ziņā gribēja dabūt par brīvkungu izpirkšanas naudu. Bez tam viņš vēl gribēja sagaidīt kādu ziņu par pulkveža fon Greifen- steina atrasto meitu.
Par šo lietu tie ilgi strīdējās. Biedrs domāja, ka labāk būtu doties projām, bet Zārbergs — ka jāpaliek. Beidzot biedrs padevās.
Vispirms Zārbergs taisījās iet pastaigāties, bet vēlāk, atmetis šīs domas, gribēja doties savā slēptuvē. Nejauši tas ievēroja melno roku un atcerējās, ka vakar tās uz sienas vēl nebija.
Viņš piegāja tuvāk un uzmanīgi aplūkoja melno roku. Pēkšņi tam ienāca prātā, ka šādu zīmi saviem biedriem mēdza dot Lips Tulians.
— Se atrodas Lips Tulians, — Zārbergs iesaucās, — šī ir viņa
zīme!
Sākumā biedrs tam neticēja, bet Zārbergs apgalvoja, ka viņš pazīstot to.
Nu biedrs atkal gribēja doties projām, bet Zārbergs prata to apmierināt.
Viņi ātri iegāja savā slēptuvē, lai tos gadījumā nepamanītu Lips Tulians.
Zārbergam bija liels brīnums, ka Vencelis ar Terēzi neko nav izdarījuši un Lips Tulians vēl arvien dzīvo.
Tagad viņš kala jaunus plānus, kā varētu paziņot pārvaldniekam, ka Lips Tulians gatavojas tam uzbrukt.
Beidzot tas nosprieda ap pusnakti ieaicināt pie sevis viesnīcnieku, lai pārrunātu šo svarīgo lietu.
Rietošā saule apspīdēja balto mūri un Lipa Tuliana iezīmēto melno roku.
128. nodaļa CAUR ZVIEDRU KARASPĒKA NOMETNI
Mēness spīdēja pār Elbas upes ieleju. Augšā Kenigsteinas cietoksnī dega ugunis, bet pāri pretim uz Liljensteinas klints mirgoja zviedru artilērijas ugunskurs.
Šodien nešāva, jo veda miera sarunas. Zviedri bija ieguvuši slavu, viņu lodes bija sasniegušas cietoksni.
Kārlis XII nedomāja pārtraukt cietokšņa aplenkšanu, jo miera sarunas drīz vien varēja pārtrūkt, un tad no jauna būs izdevība apšaudīt cietoksni.
Visas cietokšņa ieejas bija aplenktas, un tur, kur ceļš veda uz Kenigsteinu, plašu apkārtni ieņēma zviedru karaspēka nometne.
Ugunis mirgoja naktī, un pēc vienmērīgiem starpbrīžiem bija dzirdami sargposteņu vienmuļie saucieni.
Kas tur slīdēja gar mežmalu klajumā? — Divas tumšas ēnas. Varbūt briežu pāris, kas bikli izgāja laukos meklēt barību? Nē, tie bija cilvēki. Divas mēteļos ietinušās sievietes, kas lēnām tuvojās zviedru karaspēka nometnei. Tagad viņas apstājās.
Tur ir nometne, — čukstēja viena no naksnīgajām ceļiniecēm,
tur ir zviedri.
Ai, mums jāgriežas atpakaļ, visi ceļi ir ieņemti.
Nē taču — es turēšu savu vārdu, es izvedīšu jūs caur ienaidnieka nometni.
Bet tas tak ir galīgi neiespējami?
Ha, ha, ha, — man nekas nav neiespējams. Ne par velti es esmu grāfienes Kozelas uzticamā kambardāma.
Bet apdomājiet taču, ja zviedri mūs saņem gūstā?
Pilnīgi izslēgts — jo es nemaz nedrīkstu krist zviedru gūstā. Tamdēļ man jāuzmanās. Jūs varēsit palikt cietoksnī, bet man vēl šonakt pat jāatgriežas Pilnicā.
Guste gan neticēja, ka šis gājiens izdosies laimīgi, bet līdz ar to arī apbrīnoja Emmas varonību.
Ka tik mūs kāds nepamanītu, — viņa atkal bailīgi čukstēja.
Seit mūs neviens vēl nav redzējis, sargposteņi vēl ir tālu.
Ak, tos jau es nedomāju, es domāju par abiem jaunajiem cilvēkiem, kas ložņāja ap pili. Man likās, ka viņi mūs tomēr redzēja un ātri paslēpās.
Tas nekas, — Emma, klusi smiedamās, atbildēja, — es jau varu iedomāties, kas tie bija. Jums jāzina, ka ministra sekretārs ir briesmīgi greizsirdīgs. Tas liek mani dienu un nakti apsargāt.
Guste satrūkās.
Bet tad jau tūliņ būs zināms, ka esat atstājusi pili?
Tas nekas, — Emma atteica, — gan es pratīšu aizbildināties, un jūs nemaz nevarat iedomāties, kā tādu iemīlējušos var mānīt. Sekretārs ir nerrs — es vazāju viņu aiz deguna.
Klau, vai tur — aiz mums — nečab?
Nē, tas būs bijis vējš.
Man likās, ka tie bija soļi.
Muļķības, — Emma atbildēja, labi uzmanīgi ieklausījusies.
Redziet, mēness nupat pazuda aiz Jura torņa. Brīvais laukums nav vairs apgaismots — mums ātri jātiek pāri.
Bet tad jau mēs ieskriesim sargposteņiem taisni krūtīs.
Nekad arī, — Emma atbildēja, — paļaujieties tik uz mani. Viņa satvēra Gusti aiz rokas, un abas meičas traucās uz priekšu,
tuvējam krūmājam pretī.
Tuvumā atskanēja sargposteņa sauciens.
Bet pa šo ceļu jau mēs ieiesim nometnē, — Guste bažījās.
Pagaidiet, tad runājiet.
Emma uzmanīgi skatījās apkārt. Varēja redzēt, ka viņa smalki pazīst šo vietu; likās, it kā viņa meklētu kādas zīmes kokos.
Guste to ievēroja.
Ko jūs tur darāt?
Klusu, klusu …
Atkal atskanēja sargposteņa sauciens. Kambardāma uzlēca kājās.
Tagad iesim, — Emma čukstēja, — viss ir kārtībā.
Guste negribēja savām acīm ticēt. Patlaban tā redzēja kambar-
dāmu ielienam biezoknī.
Atri — šurp! — Emma sauca. — Bet uzmanīgi, te iet diezgan stāvus uz leju.
Kambardāmas balss skanēja kā no pazemes, un Guste, lēnām tuvodamās, ieraudzīja aizu; meitene uzdūrās apslēptām dzelzs durvīm. Nebija šaubu: tur kāda apakšzemes eja veda uz cietoksni.
Uzmanīgi, — Emma čukstēja. — Tur ir pakāpieni!
Guste pieplaka pie zemes. Tiešām, tur bija līčloču trepes, kas veda dziļumā, un tagad Guste sajuta kambardāmas roku, kas lēnām vilka meiteni lejup.
Tūliņ pēc tam aizvērās durvis.
Nu, vai man nebija taisnība, — Emma dižojās, — es jūs izvedu caur zviedru karaspēka nometni, kaut arī tā — drusku pa zemes npakšu. So eju zina tikai nedaudzi. Pa to mēs sasniegsim Kenig- steinu.
Emmai bija taisnība.
Eja bija diezgan šaura — mitrs un sastāvējies gaiss smacēja elpu.
Abas meičas bija tuvu piespiedušās viena otrai un devās uz priekšu, cik vien ātri tumsā bija iespējams.
Gaiss kļuva arvien smagāks un iešana grūtāka.
Nebaidies,— Emma sacīja, — es šo ceļu jau vairākas reizes esmu gājusi. Mēs atrodamies taisni vidū, un gaiss drīz kļūs labāks. Vai dzirdat — tā dimdoņa un mīdīšanās augšā, tie ir zirgi, patlaban mēs ejam caur zviedru nometni. Nevienam nav ne jausmas, ka te apakšā iet cilvēki. Šādā ceļā cietoksni var apgādāt ar pārtikas līdzekļiem, ja aplenkšana ieilgst.
Gaiss tiešām kļuva labāks. Izeja vairs nevarēja būt tālu, Guste domāja.
Un viņa nebija maldījusies. Jo Emma patlaban atvēra durvis. Vēsais nakts gaiss sitās abām gājējām pretī, un Guste ieraudzīja sava priekšā masīvu klints sienu.
Tā bija Kenigsteina.
Nu viņas kāpa pa stāvo teciņu augšup — uz cietoksni, un drīz vien atskanēja sardzes:
Kas tur ir?
Emma atbildēja zināmo paroli, un durvis atvērās.
Viņas gāja tālāk caur bastioniem, līdz viņu priekšā pacēlās tumšie Jura pils mūri.
— Mēs esam klāt, — Emma sacīja, — tur augšā, Jura cietumā, dzīvo grāfiene Kozela. Rīt agri jūs varat runāt ar manu pavēl- nieci, jo es tūliņ atgriezīšos Pilnicā pa to pašu ceļu, pa kuru nācām.
129. nodaļa PAZUDUSI MEITA
Prāgas ielās drūzmējās ļaužu bari, jo šodien gaidīja pārvaldnieka līgavu.
"Patlaban pa Hradžinas vārtiem izjāja kāds stalts jātnieks ar saviem pavadoņiem. Tas bija Prāgas pilsētas pulkvedis fon Grei- fensteins.
Viņam sekoja pārvaldnieka gvardi, ģērbušies spožos formas tērpos, un visi pilsētas sargi.
Ļaužu pulki uzgavilēja, stalti, priecīgām sejām soļoja kareivji, tiem visiem, tā likās, bija labs garastāvoklis. Tikai viena cilvēka — pulkveža fon Greifensteina sejā atspoguļojās skumjas, viņš domīgi lūkojās gavilējošā ļaužu pūlī.
Gājiens sasniedza Moldavas krastu. Se ceļam gar abām pusēm bija jānostājas kareivjiem. Pārvaldnieks nebija devies līgavai pretī, viņš vēlējās to sagaidīt pilī un bija visu tā iekārtojis, lai spožajā greznībā līdzinātos pašam ķeizaram.
Pulkvedis pieturēja pie tilta, nokāpa no zirga un aprunājās ar sargu vadoņiem. Pār pulkveža seju pārlaidās drūma ēna, jo viņš bija ieraudzījis nākam kādu vīrieti.
Bitelis, — pulkvedis murmināja, — katru reizi, kad redzu šo cilvēku, manī vārās dusmas. Es tiešām spētu nožņaugt šo nelieti, tik viņš vien ir vainīgs meitenes bēgšanā.
Bitelis aizelsies pieskrēja klāt.
Jūsu žēlastība, — viņš izdvesa, bet pulkvedis neļāva tam turpināt.
Vai jūs ziņosit par izbēgušo? Ja, jeb nē!
Jā — jā — jā! — Bitelis iesaucās. — Es atradu viņu un drīz tā atgriezīsies Prāgā.
Pulkvedis ķēra ar roku pie krūtīm, it kā gribētu apklusināt strauji pukstošo sirdi.
Ak, kaut tas būtu mans pazudušais bērns, tad arī man vēl patiktu dzīve. Ak, Dievs, atdod manu meitiņu!
Viņš satvēra Biteļa roku.
Kur tā atrodas?
Pie čigāniem, — Bitelis atbildēja. — Man ir drošas ziņas, viņa dzīvo pie čigāniem. Kāds cilvēks, "kas to uzzinājis, man apsolījās meiteni atvest uz Prāgu. Izbēgusi vēl baidās no apcietināšanas, viņa v 1as brīvību. Pretējā gadījumā tā ar čigāniem došoties tālāk.
Pulkvedis neļāva Bitelim tālāk runāt.
Viss ir atļauts, — viņš iesaucās, — neviens viņu neaizskars un, ja viņa nebūs tneklētā, tā varēs turpināt savu ceļu. Dodu savu goda vārdu!
Es pasteigšos, aizsūtīšu kādu uzticamu vīru pie čigāniem. Vēl tik dažas dienas pacietieties, tad jūs paši redzēsit no cietuma izbēgušo meiteni.
Ejiet — es gaidīšu! — pulkvedis uzsauca aizejošajam Bitelim.
Pulkvedis palika kā sastindzis stāvam, visi virsnieki bija gabaliņu atkāpušies-, lai to netraucētu. Skumju vietā viņa sejā bija ieviesušās rūpes.
Kas gan atvestā būs? — pulkvedis murmināja. — Vai tiešām Dievs man piešķirs tik lielu žēlastību un atdos man tik sen apraudāto bērnu? Bet varbūt šis nelietis būs atradis kādu čigānu bērnu? Ak, kā lai atminu šo mīklu!
Pulkvedis vēl stāvēja domās nogrimis, kad atkal caur sargu rindām traucās kāds vīrietis. Sargi mēģināja to aizturēt.
Laidiet mani, laidiet! — viņš sauca, — man jānodod pulkvedim kāda svarīga vēstule — laidiet!
Dodiet šurp, mēs to pasniegsim pulkvedim.
Tad svešais vīrietis iedeva kādu saburzītu vēstuli sargu vadonim, kurš tūliņ to nodeva pulkvedim fon Greifensteinam.
Pulkvedis, vēstuli saņemdams, nodomāja, ka vēl kāds aizkavējies šīs dienas rīkojums. Bet ko viņš izlasīja?
«Pulkvedim fon Greifensteinam jāapsargā Prāgas pārvaldnieks. Bīstamais laupītāju virsnieks Lips Tulians un daži vīri no viņa melnās gvardes redzēti pilsētā. Ir iespējams, ka šis bīstamais cilvēks sagatavojies uzbrukt pārvaldniekam.»
Vēstule nebija parakstīta.
Ko tas nozīmē? — pulkvedis sacīja. — še, Prāgā, uzturas Lips Tulians? Neticami!
Pulkvedis nezināja, kas slēpjas aiz šī vārda. Viņš bija daudzreiz dzirdējis par briesmīgo melnās gvardes virsnieku, bet nekad par to, ka tas ir Filips fon Mengsteins. Un tagad šis pārdrošais virsnieks būtu Prāgā?
Pulkvedis bija apdomīgs cilvēks. Varbūt šo vēstuli bija rakstījis kāds jokupēteris, lai izpostītu visus priekus, bet varēja arī būt, ka šis pārdrošnieks tiešām atradās Prāgā. Sādā cilvēku drūzmā viegli varēja iekļūt pilsētā.
Pulkvedis vēl atcerējās, ka jau pirms dažām dienām bija klīdušas baumas, ka Lips Tulians paslēpies viesnīcā. Lai gan šīs valodas izrādījās nepatiesas, tomēr vajadzēja uzmanīties.
Vēl brīdi visu pārdomājis, pulkvedis sasauca visus vadoņus un virsniekus uz īsu apspriedi.
Kad izlasīja vēstuli, pulkvedis ar nepatiku vēroja, ka visi vadoņi, Lipa Tuliana vārdu pieminot, uzreiz kļuva nemierīgi.
Pulkvedis saskaitās.
Ko tas nozīmē? Kā liekas, tad jums no šī cilvēka bail?
Jūsu žēlastība, Lips Tulians nav tāds cilvēks kā mēs, viņš biedrojas ar velnu, viņš padara sevi neredzamu un tādēļ tam nevar ne iesist, ne iešaut. Vienkāršam cilvēkam jābīstas no tā.
Kaut kas nedzirdēts! — pulkvedis pārskaities kliedza. — Lips - Tulians ir gluži tāds pats cilvēks kā mēs visi, viss cits ir tukšas tenkas, es pavēlu jums izpildīt savu pienākumu. Apcietināt katru aizdomīgu personu, pretošanās gadījumā varat to nošaut. Ievērojiet!
Mēs izpildīsim jūsu pavēli, augstība! — vadoņi atbildēja, bet viņu domas kavējās citur.
Lips Tulians Prāgā! — šī vēsts zibens ātrumā izplatījās pa visām kareivju un sargu rindām.
Lips Tulians ar savu melno gvardi varbūt ir jau še — mūsu tuvumā.
Bija zudis viss prieks, katra sejā bija lasāmas bailes un rūpes.
Pārvaldnieka gvardi nemierīgi lūkojās visapkārt.
Vienīgi uz Moldavas tilta vēl bija kārtība, bet tālāk uz vārtu pusi pilsētas sargi salasījās pulciņos. Pulkvedis jāja gar rindām un ievēroja nekārtīgo burzmu ap vārtiem.
Ko tas nozīmē? — viņš jautāja sargu vadoņiem. — Vai tā kareivji stāv rindā — šis jau ir gatavais aitu bars!
Vadonis noslaucīja sviedriem klāto pieri.
Piedodiet, jūsu žēlastība, pilsētas sargi, dzirdēdami Lipa Tuliana vārdu, ne ar kādiem līdzekļiem nav noturami rindās.
Gļēvuļi! — pulkvedis kliedza. — Tā tiešām ir neiespējama Ifeta. Pārmāciet tos ar zobenu. Nupat saņēmu ziņu, ka līgavas brauciens jau tuvojas.
Uz pulkveža mājienu atsteidzās vairāki virsnieki un ar lielām pūlēm sastādīja sargus rindās.
Kaut kas nedzirdēts, — pulkvedis rājās. — Ja jau Lipa Tuliana vārds tiem iedveš tik lielas bailes, tad es tiešām gribētu redzēt, kas notiktu, ja viņš parādītos pats. Tad droši vien šī gļēvuļu banda izklīstu pa malu malām.
Pie vārtiem norībēja bungas. Līgavas brauciens bija klāt, varēja jau redzēt grāfienes pavadoņus — lepnos ungārus uz grezniem zirgiem, ar līkiem zobeniem pie sāniem.
Šinī mirklī visi aizmirsa Lipu Tulianu. Ļaudis uzgavilēja jātniekiem. Pamazām tuvojās rati, mūzikas orķestris spēlēja ungāru maršu, skatītāji atkal sajūsmā gavilēja.
Tūliņ pēc ungāriem jāja smagi apbruņojušies jātnieki un beidzot brauca greznā ungāru grāfienes kariete.
Karietes logi bija plaši atvērti, lai varētu redžēt skaisto grāfieni, kas izlaidīgi bija atslīgusi pret zīda spilveniem.
Augstprātība, cietsirdība un nežēlība atspoguļojās viņas skaistajā sejā. Jā, tā bija grāfam Martinicam piemērota dzīvesbiedrene, tāds pāris saderēja kopā un no saviem apakšniekiem, bez šaubām, drīz iemantotu visdziļāko naidu.
Aiz karietes sekoja otra daļa bruņotu jātnieku, tad gara rinda ratu, kuros jātnieku un kājnieku apsardzībā veda grāfienes mantas un kalpones.
Pulkvedis fon Greifensteins apsveica līgavu ar labi skanošu uzrunu un jāja blakus karietei, pavadīdams to uz Hradžinu.
«Grāfs Martinics ir pratis atrast sev piemērotu līgavu,» pulkvedis domāja, «patiesi, viņas pieri apēno nežēlība. Šie cilvēki ir kā radīti viens otram.»
Pulkvedis vienaldzīgi raudzījās gavilējošā ļaužu pūlī.
Priecājieties tik! — viņš čukstēja. — Drīz pienāks laiks, kad jūs viņu nolādēsit.
Pēkšņi viņš apturēja zirgu. Ļaužu drūzmā uz Moldavas krasta stāvēja kāds vienkārši ģērbies pilsonis, kas nebija noņēmis cepuri un nesveicināja līgavu, bet vienaldzīgi skatījās apkārt. Šis svešinieks bija slaika auguma jauneklis, smalkiem sejas vaibstiem, viņa dzirkstošās acis mežonīgi un drūmi raudzījās uz grezno karieti.
Pulkvedim ienāca prātā, ka šis cilvēks nevar būt neviens cits kā Lips Tulians.
Drošsirdīgais pulkvedis piespieda piešus.
Dodiet ceļu! — viņš pavēloši uzsauca kareivjiem.
Tie ātri atbrīvoja ceļu — bet, kad pulkvedis nonāca tanī vietā, kur stāvēja aizdomīgais vīrietis, pēdējais bija pazudis, it kā zemē ielīdis, un, lai gan pulkvedis skatījās visapkārt, tas nekur vairs nebija ieraugāms.
Galvu domīgi grozīdams, pulkvedis atgriezās pavadīt grāfieni uz Hradžinu.
Spožais brauciens patlaban devās pār tiltu. Te zirgi sāka stāties. Braucēji acīmredzot bija piedzērušies un pavadoņi ne mazāk.
Tā kā garais Moldavas tilts vidū bija šaurs, kareivju špalēru un ziņkārīgo pūļa dēļ rati vietu vietām netika garām, tādēļ izcēlās sadursmes un vārdu pārmaiņa.
Pie tam nabaga zirgi dabūja nopietnus belzienus un sitienus, un nebija brīnums, ka tie satrūkās un ierāva kādus ratus pūli. Sacēlās briesmīgs troksnis.
Sievietes spiedza un meklēja savus bērnus, kurus izvilka no ratu apakšas.
Satrauktos zirgus atkal mēģināja dabūt uz vidu, ikviens devās palīgā, un pēc nedaudz minūtēm ari izdevās smago vezumu iedabūt atpakaļ rindā.
Vezumos acīmredzot bija daudz dārgu mantu, jo tie bija cieši apsegti ar baltu, smalku brezentu.
Bet pēkšņi satraukumā tas saplīsa, un pašā virsū, kā ari malās rēgojās caurumi.
Tam nepiegrieza vērību.
Iereibušie pavadoņi ar grūdieniem un saucieniem tika pamudināti stāties-vezumiem apkārt, un brauciens devās tālāk uz Hradžinu, kur pārvaldnieks gaidīja savu skaisto līgavu.
Karogi plandījās vējā, zvani skanēja, un no pilsētas vaļņiem dārdēja šāvieni.
Līgava bija sasniegusi Hradžinu, un pārvaldnieks veda grāfieni uz viņas istabām.
Bet pils pagalmā stāvēja smagie vezumi ar bagāto pūru.
Vesels apkalpotāju un kameristu leģions ielenca ratus, lai šķirstus, kastes un čemodānus nestu uz grāfienes istabām.
Tik vieni rati palika savrup stāvot, tie, kas uz tilta bija bojāti.
Pavadoņi ielenca vezumus, neļaudami nevienam tuvoties. Jo vezumos tak bija atvesti skaistās līgavas lielākie dārgumi, dārgākie zīda tērpi un it sevišķi rotaslietas, kas bija sakrautas vairākos dzelzs čemodānos.
Bet starp šīm lietām atradās kāda smaga dzelzs kaste, kas saturēja visdārgāko — bagātīgo līgavas rotu no zelta un dārgakmeņiem, ko grāfs Martinics bija aizsūtījis savai līgavai uz tālo" Ungāriju.
Patlaban tuvojās pārvaldnieka uzticamie sulaiņi, kurus pavadīja divas grāfienes kameristes.
Tie vienīgie drīkstēja saņemt mantas un nogādāt kundzes istabās.
Ātri tika atrauts apsegs, kura bojājumus pavadoņi pēc iespējas bija noslēpuši.
Sulaiņi iekāpa ratos, kameristes sekoja un pētoši aplūkoja katru kasti un čemodānu.
Pēkšņi kāda kameriste iekliedzās.
Kas noticis, kas ir? — viņai uzsauca no visām pusēm.
Līgavas rota… līgavas rota… — kameriste šņukstēja. — Dieva dēļ, čemodāna trūkst, manas žēlīgās kundzes līgavas rota ir nozagta!]
130. nodaļa GRĀFIENE KOZELA UN MEŽA DZIRNAVNIEKA MEITA
Hilda ne mazums iztrūkās, kad zviedru baterijas sūtīja savus sveicienus no Liljensteinas Kenigsteinas cietoksnim.
Līdz šim vēl neviena lode nebija sasniegusi Jura pili, bet, neskatoties uz to, Hilda bija priecīga, kad beidzot apklusa lielgabali un ģenerālis Kijaus paziņoja, ka patlaban vedot miera sarunas.
Grāfiene pēdējo nakti bija pavadījusi bezmiegā, lai uzbrukuma gadījumā varētu iebēgt pagrabos.
Nu visas briesmas bija garām. Grāfs Flemings veda miera sarunas, un grāfiene Kozela varēja mierīgi gulēt.
Hilda tomēr nevarēja aizmigt. Vēl aizvien tai uzmācās drūmas domas.
«Kas noticis ar Lipu Tulianu? Kāpēc viņš nenāk uz Kenigsteinu pēc Elzbetes. Varbūt to aizkavē zviedri? Tas būtu iespējams.»
Visi šie bezgalīgie jautājumi tirdīja nogurušo Hildu.
Viņa pazina Lipa Tuliana lielo enerģiju, izturību un drošsirdību, zināja, ka viņš nepazīst šķēršļus. Bet ja nu to aizkavēja kāda svarīga darīšana — varbūt tam arī Elzbete kļuvusi vienaldzīga, varbūt? Viss tik neskaidrs, tik neskaidrs, neticams, tik viena lieta bija saprotama — līdz šim tas Kenigsteinā nebija ieradies.
Te kāds pieklauvēja pie durvīm un pārtrauca grāfienes domas.
Ienāca viņas istabas meita.
Ekselence, cietoksnī ir ieradusies kāda meitene un vēlas ar jums runāt.
Hilda mazliet pacēlās.
Aha, tad to ir atvedusi Emma. Kā viņu sauc? — grāfiene skaļi jautāja.
Lai es jums sakot: «Guste, meža dzirnavnieka meita, vēlas runāt ar ekselenci.»
Ievediet svešinieci, tūlīt! — Hilda iesaucās.
Istabas meita ieveda Gusti.
Guste pazina Hildu, kuru toreiz meža dzirnavās bija atvedis Zamuels. Kāds gan tai varēja būt sakars ar Lipu Tulianu? Gustei nebija ne mazākās jausmas, ka arī Hilda mīlēja virsnieku. Guste nodomāja, ka Hilda aiz pārpratuma bija nokļuvusi Zamuela rokās.
Grāfiene piecēlās gultā sēdus un draudzīgi pamāja Gustei:
Nāc tuvāk, mīļais bērns, atsēdies še pie manas gultas, man ar tevi jārunā.
Guste paklausīja.
Tik tagad viņa redzēja Hildas skaistumu un saprata, ka tā ir spējīga savaldzināt vīriešu sirdis.
Hilda jau sen bija gaidījuši Gusti un, lai gan viņa vairs necerēja to ieraudzīt Kenigsteinā, tomēr bija sagatavojusies izvilināt Gustes noslēpumu. Kamēr Guste stāstīja, kā iekļuvusi cietoksnī,. Hilda uzmanīgi to vēroja. Viņa nāca pie slēdziena, ka Guste nav nekāda vientiesīte, bet gan īsts kalnu bērns — gudrs, viltīgs. Hilda saprata, ka jārīkojas ļoti uzmanīgi, lai uzzinātu noslēpumaino vārdu nozīmi, kurus viņā mēnesnīcas naktī Guste bija čukstējusi.
Es priecājos, mīļais bērns, ka tu atnāci, — Hilda maigā balsī sacīja, — man ar tevi daudz jārunā — tu taču padzīvosi kādu laiciņu pie manis?
Es varētu gan, tā — līdz pilnam mēnesim, — Guste domīgi sacīja.
Hilda izbrīnā uzlūkoja Gusti. Līdz pilnam mēnesim — tas taču nozīmēja kaut ko svarīgu. Nu viņai vēl vairāk uzmācās aizdomas, ka Gustei ir mīlas dzēriens.
Nebija vairs šaubu, meitene mīlēja Lipu Tulianu un gribēja ar burvju līdzekļiem savaldzināt viņa sirdi.
Tas nedrīkstēja notikt, acumirklī Hilda izgudroja plānu, pēc kura jārīkojas. Jau tā bija laba zīme, ka Guste neturēja grāiieni par savu sāncensi, viņai nebija ne mazāko aizdomu un to vēl vairāk apstiprināja viņas vārdi:
Ekselence, esmu visu izstāstījusi, bet man ir daudz kas palicis nesaprotams. Kādēļ jūs toreiz uzturējāties tanī ciemā, kuram uzbruka mūsu ļaudis?
Hilda šo jautājumu bija gaidījusi.
Tam nu gan vajadzēja palikt noslēpumam, — viņa čukstēja, — bet tu jau šo to zini un tādēļ es dāvāšu tev uzticību. Ciema vecākajam bija daži svarīgi dokumenti, kurus man katrā ziņā vajadzēja iegūt. Es pārģērbos un devos pēc dokumentiem, lai pie tā paša ievāktu tuvākas ziņas par'dažām personām. Bet gadījuma dēļ toreiz nokļuvu laupītāju rokās. Lips Tulians mani atlaida pret izpirkšanas naudu.
Hilda runādama vēroja Gusti. Ja Guste būtu zinājusi, kas toreiz norisinājās starp Hildu un laupītāju virsnieku, tad viņas acis uzliesmotu šaubās, bet, kā likās, Guste neko nezināja. Nu Hilda varēja droši turpināt, jo vairs nebija jābaidās par neuzticību.
Gustei droši vien bija mīlas dzira. Viltīgā Hilda atcerējās notikumus meža dzirnavās, kad vecais, vienaldzīgais Siklers mocījās mīlas skurbumā. Tomēr tā arī bija nopratusi no laupītāju runām, ka vecais iedzēris kādu mīlas dziru. Šo dziru varēja būt pagatavojusi vienīgi Guste, bet aiz pārskatīšanās to bija iedzēris vecais Šiklers.
Un Hilda nemaldījās, tā drīz vien sasniedza savu kāroto mērķi.
Tātad uz pilnu mēnesi tu vēlies atgriezties meža dzirnavās, — Hilda turpināja, — tas droši vien ko svarīgu nozīmē!
Guste klusēja, bet nejauši pieskārās ar roku tai vielai, kur glabājās mīlas dzira!
Hilda ievēroja katru viņas kustību. _
Bet Gustei modās ziņkāre. Viņa vaicāja, kādēļ grāfiene tai likusi atnākt. Varbūt gribot kaut ko. uzzināt par laupītājiem?
Muļķa bērns, — Hilda iesmējās, — tādas lietas man nenāk prātā, es neienīstu laupītāju virsnieku, viņš reiz man pakalpoja kādā svarīgā lietā!
Kādā lietā? — Guste greizsirdīgi jautāja.
Mīļais bērns, uzklausi mani, es gribu tev pilnīgi uzticēties un pateikt īsto iemeslu, kādēļ pārģērbusies apmeklēju ciemu. Tu taču zini manu kārtu un stāvokli?
Jā gan! — Guste sacīja.
Nu tādēļ uzklausi, bērns. Tu zini, ka karalis mani labi ieredz, bet mani ienaidnieki ir nolēmuši mani gāzt. Viņi gatavojas kādu poļu grāfieni iecelt manā vietā. Bet šo nodomu es gribu aizkavēt, es vēl turpmāk gribu saistīt valdnieku.
Gustes sejiņa noskaidrojās. Tagad viņa saprata, ka Hilda neilgojas pēc Lipa Tuliana.
Hilda mīļi piekļāvās Gustei.
Kalnos dzīvo daudz gudru cilvēku, — viņa maigi čukstēja, — dažas sievietes, kas pazīst dabas noslēpumus. Es meklēju līdzekli, lai varētu uzturēt valdnieka mīlu. Un tādēļ es ierados ciemā.
— Vai jūs, ekselence, šo līdzekli dabūjāt? — Guste jautāja.
Nē! — Hilda skumji atbildēja. — Es tik dzirdēju, ka kalnos dzīvojot kāda veca sieviņa, kuru ļaudis iesaukuši par zāļu sievu.
Tā ir patiesība, ekselence! — Guste piebalsoja.
Bet es nekad šo sievu neesmu redzējusi, viņa arvien dzīvojot kalnos, nezināmā vietā, un reti kad atnākot ciemā.
Jā, ekselence, tas viss ir taisnība!
Ciema vecākais man apgalvoja, ka šī sieva protot pagatavot mīlas dzērienu. Vai tā ir patiesība?
Jā, to viņa spēj, — Guste neapdomīgi izteica.
Tagad Hilda visu zināja. Viņa bija pārliecināta, ka Gustei ir mīlas zāles. Hilda gribēja ar viltu iegūt šīs dārgās zāles.
Viņa sirsnīgi apskāva Gusti un lūdza, lai tā līdz pilnam mēnesim padzīvo pie viņas, jo tai patīkot ar Gusti patērzēt.
Hilda apsolījās iedāvāt Gustei skaistas drānas un rotas lietas.
Guste priecājās, ka jaunajos tērpos tā izskatīsies vēl daiļāka un varēs pārsteigt Lipu Tulianu.
Hilda piezvanīja, ienāca istabas meita un sarunājās ar grāfieni franču valodā. -
Tad istabas meita ieveda Gusti citā telpā un teica, ka grāfiene uzdevusi Gusti-pārģērbt un apkalpot; Viņa ātri atģērba Gusti un, pienesusi grāfienes zīda drānas, ietērpa to no galvas līdz kājām dārgā zīdā. Guste, priekā starodama, vairs neatcerējās savu zāļu pudelīti, kura bija iešūta viņas apģērba ņieburā.
Istabas meita iekāra Gustes drānas kādā skapi un ieveda viņu pie grāfienes, lai tās iebaudītu kopējas brokastis.
Pēc kāda laika Guste, pie loga stāvēdama, ievēroja kādā cietuma logā Elzbeti un brīnījās, ka tā vēl ir dzīva, kuru līdz šim bija turējuši par mirušu.
Un tiešām — tā bija Elzbete.
131. nodaļa SVĒTKU RĪTĀ
Naktī pēc līgavas atbraukšanas Prāgas pilsoņi baudīja maz miera. Pārvaldnieks bija dāvājis brīvu nakti, visas viesnīcas un vīna pārdotavas stāvēja vaļā, kurās ļaudis dzīvoja kā pa svētkiem. Kas netika runāts un stāstīts, kas viss nebija redzēts, un gandrīz katrs zināja stāstīt kādu jaunu piedzīvojumu.
Ļaudis nesprieda par līgavu vien, bet pa lielākai daļai par Lipu Tulianu. Neticamā ātrumā bija izplatījušās baumas, ka Prāgā redzēts Lips Tulians ar savu melno gvardi.
Vēl otra ziņa ne mazāk bija uztraukuši ļaužu prātus — nozagtas līgavas pasakaini dārgās rotaslietas, ko stingri apsargāja. Sādi dārgumi nemaz nebija Prāgā dabūjami.
Pārvaldnieks vai plīsa aiz dusmām par tādu zaudējumu, jo tie bija reti augstvērtīgi dārgumi.
Pilsētā bija ieradušies daudz svešinieku, un droši vien viņu vidū atradās rotu zaglis. Tiešām nepieredzēta zādzība!
— Tas ir Lipa Tuliana darbs! — ļaudis sprieda. — Viņš ir paņēmis čemodānu, jo viņš var sevi padarīt neredzamu.
Māņticīgie ļaudis iztēloja Lipu Tulianu par pārdabīgu radījumu. Sīm drausmīgajām pasakām vēl pieskaitīja Zārberga briesmu darbus, un tā Lips Tulians bija iemantojis briesmoņa slavu.
Hradžina bija apgaismota visu nakti. Ar lāpām pārmeklēja visus stūrus, pazudušo dārglietu kasti tomēr neatrada. Viss velti! Kaste bija pazudusi.
Pārvaldnieks aiz dusmām nezināja, ko iesākt, jo nekur tik ātri nevarēja dabūt šādus dārgumus.
Un skaistā līgava?
Tā plosījās bez mēra un pēra istabas meitas. Tā tas gāja līdz rīta ausmai.
Sīs atbaidošās scēnas aculiecinieks bija pulkvedis fon Greifen- steins, un, kad uzlēca saule, viņš atkal sadzirdēja skaistās grāfienes nikno balsi.
Lai Dievs tam ir žēlīgs, kam jākalpo šai sievietei, — vecais pulkvedis murmināja. — Agrāk Prāgā bija viens virsbende, bet nu būs divi. Nu, nekas, esmu jau izšķīries — ja ies tik raibi, ņemšu atvaļinājumu un pavadīšu savas vecuma dienas Greifensteinā. Un, ja Dievs man palīdzētu atrast pazudušo meitiņu, tad es būtu laimīgākais cilvēks.
Vecais pulkvedis slaucīja asaras.
Svētku rīts. Torņos zvanīja, ļaudis, svētku drānās ģērbušies, staigāja pa ielām.
Bet augšā, pārvaldnieka un grāfienes istabās, nevaldīja svētku miers. Sadusmotais pārvaldnieks lamājās neatdabūjamā zaudējuma dēļ, un grāfiene plosījās kā bez prāta.
Steigšus sanesa dārgākās rotas lietas, kādas Prāgā bija dabūjamas. Prāgas zeltkaļi smīnēja, ka nu bija izdevība pārdot vienu otru rotu, kas citādi nebija iespējams.
Bet tas viss bija tīrais nieks, salīdzinot ar zaudēto.
Diedelnieka rotas pret tām, kādas man bija, — grāfiene kliedza, kad viņai pienesa nopirktās rotas. — Man bija skaistākas kā pašai ķeizarienei un tagad …
Viņa apklusa, jo, pēdējos vārdus runājot, kāds skaļi iesmējās. Smiekli ieplūda pa vaļējo logu. Grāfiene pieskrēja pie loga.
Kur ir šis nelietis, kas vēl drīkstēs mani izsmiet, — grāfiene saniknota kliedza.
Piesteidzās sulaiņi un istabas meitas, bet vairāk neko neredzēja kā kailo mūri.
Bet tur taču kāds smējās, — grāfiene tiepās.
Tā būs bijusi kāda aizkavējusies pūce, — sulainis paziņoja. — Te, mūros, arvien mājo šie putni.
Ak tā! — grāfiene dusmīgi noteica, — tie jāiznīcina. Tas tik vēl trūka, ka pat putni par mani smiesies.
Tā nu gan nebija pūce, — otrs sulainis iebilda, — tas bija cilvēks vai arī kāds spoks — še augšā spokojas pat dienas laikā!
Tāds bija kāzu rīts.
Grāfiene vēl brītiņu klausījās, vai atkal neatskanēs smiekli, bet viss palika klusu.
Visos torņos zvanīja. Bet augšā, pilī, plosījās visi nemiera gari.
Arī grāfs Martinics staigāja saīdzis apkārt. Viņš atcerējās savu pirmo kāzu dienu, kad tas precēja skaisto Hedvigu. Toreiz kāzas svinēja Tuna pilī, bet tagad viņa paša mājā. Vēl arvien tas garā redzēja Hedvigas tēlu, kuru viņš tik neizsakāmi bija mīlējis. Kur viņa tagad atrodas, ir dzīva vai mirusi? Grāfs to nezināja.
Ar pāvesta rakstu šī laulība bija atzīta par, neesošu,Viņš varēja precēt ungārieti. Bet vai tā bija viņa sirds vēlēšanās? Ak nē! Viņš mīlēja Hedvigu, bet ungārieti tas precēja viņas bagātības un augstprātīgās dabas dēļ. Viņš vēlējās, kaut viņa tagadējā līgava būtu Hedviga.
Šodien tas atcerējās arī Filipu fon Mengsteinu, kuru reiz bija tiesājis un sodījis. Kur tas bija palicis? Grāfam nenāca ne prātā, ka bīstamais laupītāju virsnieks Lips Tulians un Filips fon Meng- steins ir viena un tā pati persona.
Viņš nezināja, ka šis bīstamais cilvēks tīko pēc viņa dzīvības, bet domāja, ka notiesātais Filips ir ārzemēs aizgājis bojā.
Kādi briesmīgi maldi! Sis cilvēks, kas Viņu tik neizsakāmi ienīda, bija dzīvs. Lips Tulians bija ieradies Prāgā un gaidīja izdevīgu brīdi, lai atriebtos savam lielākajam ienaidniekam.
Grāfs Martinics to nezināja.
Viņš pēkšņi sakustējās.
Ko es vēl meklēju pagātnē, man jādzīvo!
Viņš pazvanīja sulaini.
Vai zaglis ir atrasts? — viņš jautāja sulainim.
Diemžēl, ekselence, nav.
Labi, es zinu diezgan, kāds diedelnieks to ir piesavinājies. Bet es gan ko darīšu. Visus Prāgas vārtus esmu pavēlējis apsargāt. Katru, kas ies laukā, izkratīs, lai tas būtu zems vai augsts. Un, ja kaut kādu pazīmi atradīs, vainīgo uz vietas pakārs!
Grāfs rādīja uz logu. Tur apakšā uz Nepomuka laukuma stāvēja karātavas, kur pakārtie šūpojās vējā.
Tagad atnes manas drēbes un apģērb mani, zagtās rotas es dabūšu — kaut vai pašā ellē!
Sulainis izsteidzās un ienesa greznās drēbes; grāfs tās aplūkoja ar manāmu patiku.
Viņam nekas netrūka. Zelta ķēde laistījās ap kaklu un pirkstos mirdzēja briljantu gredzeni.
Vai mana līgava ar jaunajām rotām ir apmierināta? — grāfs jautāja.
Nē, — vecais sulainis atbildēja.
Tā jau es domāju, — grāfs sacīja, — tādus dārgumus te nevar dabūt. Nu, ja es zagli dabūtu rokā, es liktu viņu mocīt, kamēr tas ellē iebrauc!
Grāfs pa tam bija apģērbts.
Vai ekselence brauks uz baznīcu? — vecais sulainis jautāja.
Nē, muļķi, laulības notiks pils baznīcā.
- Tas ir labi.
Ha, kādēļ tu tā domā, v.ecats?
Vai. pulkvedis jums nesacīja, ka Lips Tulians esot Prāgā?
Nevienu vārdu nav sacījis. No kā tu to zini, vai tās tik nav
tenkas?
Tā visi runā. Lips Tulians esot te un nevis viens pats, bet savas melnās gvardes pavadībā.
Pats velns to sūtījis! — grāfs iesaucās.
Grāfs kļuva nemierīgs, jo viņš bija ļoti bailīgs, ar sliktu sirdsapziņu.
Bet ko viņš tad nedarītu, ja zinātu, ka Lips Tulians ir Filips fon Mengsteins!
Es nesaprotu, kādēļ pulkvedis man nekā nav teicis.
To pilsētas komandants nedarīja, lai jūsu žēlastību neuztrauktu. īstenībā jau visiem kareivjiem un gvardiem ir dots rīkojums. Tie nevienu nedrīkst Hradžinā ielaist. Vienīgi lūgtie viesi drīkst ienākt.
To es arī būtu lūdzis.
Grāfs uzelpoja.
Ak, es jau redzu, ka mans komandants rūpējas. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis enerģiskais vīrs darīs visu, lai svētki netiktu traucēti. Jā, viņš rīkojies pareizi, man neziņodams, bet tu, vecais diedelniek, uz priekšu savas gudrības paturi pats. Lips Tulians uz Hradžinu nenāks!
Grāfs aplūkoja sevi spogulī.
Es viņai patikšu, — tas runāja, — jā, es esmu skaists vīrietis, un neviens nebūs pārāks par mani, kad šodien ieradīšos kā pats karalis.
Grāfs Martinics lepni kā tītars soļoja uz līgavas istabām.
No turienes viņam skanēja pretī sieviešu vaimanas un pa starpām kāda spalga, nepatīkama balss. Grāfs pašķīra aizkaru. Tur stāvēja viņa skaistā ungāru grāfiene, ar pātagu drīz vienu, drīz otru no kameristēm iemizodama.
Vai lai es kā nabaga tirgoņa sieva eju uz baznīcu, — viņa šķendējās, — jā, tas jums būtu pa prātam, jūs, salašņu bars!
Pātaga atkal plīkšķēja pār nabaga meiteņu mugurām.
Vai es jums neteicu turēt acis vaļā, — grāfiene nemitējās. — Bet jūs tik grozāties apkārt, kamēr zaglis apstrādā vezumu. Kaut kas nedzirdēts. Es pat domāju — vai jūs tik negājāt ar zagli uz vienu roku.
O, jūsu žēlastība, — nē, nē, mēs it nevienu neredzējām, — istabenes dievojās.
Salašņu banda! — grāfiene kliedza.
Grāfs visu dzirdēja.
Acumirklī viņu pārņēma nepatīkamas jūtas. Ja viņa nākamā sieva ir tāda fūrija, tad viņa laulības dzīvē var gadīties vētraini skati.
Bet viņš ātri apdomājās.
Jā, kas par to, ka viņa sieva tik nežēlīgi rīkojas ar saviem apkalpotājiem? Lai! Vai viņam žēl? Nē! Smieklīgi! Lai iet!
Vēl vairāk pašķīris aizkaru, viņš devās iekšā. Pātaga acumirklī bija pamesta. Skaistā līgava, apburoši smaidīdama, devās viņam pretī.
Tu es uztraukta, mana dārgā, — grāfs Martinics iesāka.
Sīs skuķes ir vainīgas, ka manas rotas nozagtas, — skaistā ungāriete atbildēja, — īstenībā man viņas vajadzētu jēlas sakapāt, jo viņas citu neko nav pelnījušas! Bet savā kāzu dienā es negribu dusmoties un tādēļ sodīšanu atlikšu uz vēlāku laiku.
Nabaga apkalpotājas stāvēja bālas un pārbijušās. Tās acīmredzot pazina savu briesmīgo pavēlnieci un trīcēdamas lūdzās žēlastību.
Ārā, — negantniece kliedza, — prom no manām acīm, vēlāk es jūs pārmācīšu — salašņu bars!
Nabaga meitenes grīļodamās izgāja, ar bailēm un bažām iedomādamās nākotni.
Grāfiene griezās pie sava saderinātā.
Vai man tiešām ar šo nabaga rotu būs jāiet baznīcā? — tā griezīgā balsī jautāja.
Grāfs Martinics gribēja uztraukto nomierināt.
Dārgā, — viņš maigi sacīja, — šodien, vienīgi šodien ņem šos dārgakmeņus par labu. Pēc tam es tev pagatavošu jaunu rotu, vēl greznāku par zaudēto.
— Nu labi — es pārvarēšu sevi, — viņa atteica, arvien vēl nicīgi skatīdamās dārgakmeņus, — mūsu laulības jau notiks pils baznīcā un es ceru, ka Vīnes karnevālā būšu pārāka par visām sāncensēm.
Tā būs, mīļā, — grāfs Martinics sacīja, apskaudams kairo līgavu.
Dārgais, — daiļā negantniece čukstēja, — saki man, kas tas ir par laupītāju, kura ērmoto vārdu šodien dzirdēju vairākas reizes. Viņu sauc Lips Tulians.
Grāfs pasmaidīja.
Brr, tas ir kāds biedēklis — nelietis, kas klejo apkārt pa Prāgu. Nav izslēgts, ka viņš ir nozadzis tavu rotu. Bet šo nelieti katrā ziņā apcietinās, iekams tas paspēs atstāt pilsētu.
Daiļava apmierināta palocīja galvu.
O, ja es varētu atdabūt savu rotu, es būtu tik laimīga. Bet tagad es tev iešu līdzi pie altāra pils baznīcā, mans dārgais, baznīcas svētība mūs savienos uz mūžu.
Viņas acis iedegās kaislē, un jaunais pāris ļāvās dedzīgiem skūpstiem.
Pēkšņi tie atrāvās viens no otra. Kaut kur, it kā no ārpuses, atskanēja drausmīgi smiekli.
Pūce, — skaistā ungāriete čukstēja.
Nevar būt, — grāfs Martinics iesaucās un metās pie loga. Tur nekas sevišķs nebija redzams. Apakšā, Prāgas ielās, trokšņoja tauta.
132. nodaļa Sekretāra liktenis
Skaistā Emma Rosta vēl pirms rītausmas bija atgriezusies Pilnicas pilī nemanīta, par to viņa bija ļoti pārliecināta. Pēc īsas snaudas tā atkal stāvēja ģērbistabā pie spoguļa svaiga kā maijroze.
Pa pusaizsegto logu Emma varēja redzēt pils attālo pagalmu. Te klau: vai tur nedārdēja rati?
Emma devās pie loga.
Ak, sekretārs, — viņa nomurmināja, — tiešām, jau tik agri. O, kā nabadziņš būs noilgojies, vai arī nāk ar svarīgām ziņām>
Viņa devās atpakaļ pie spoguļa.
Tāds iemīlējies nerrs, — Emma čukstēja. — Ja tik es varētu uzzināt viņa pavēlnieka svarīgākos noslēpumus. Bet viņš vēl arvien
ir tāds neuzticīgs; man liekas, tas vienā otrā lietā vēl neizsakās. Kā lai uzzinu pēdējo noslēpumu? Ak, man iešāvās kaut kas prātā!
Emma skatījās spogulī. Viņa bija apģērbusies tikai pa pusei, mati vaļā, rokas un skaistais kakls kairi atsegti. Pilnīgās krūtis viļņoja zem caurspīdīgās zīda drānas.
Es zinu, — Emma nočukstēja. — Es pieņemšu "sekretāru šajā istabā. Ja viņš mani redzēs tādu, es domāju, viņš paliks kā bez prāta. Un tad es tam varēšu pēdējos noslēpumus izvilināt. Ha, ha, ha, tiklīdz tos zināšu, lai viņš paliek, kur grib, tad es zināšu diezgan, un mana skaistā pavēlniece drīz uzvarēs savu ienaidnieku — ministru.
Tā domāja Emma. Mazā vīriņa soļi jau bija dzirdami koridorā.
Sulainis — acīmredzot tas bija Kaspars — sekretāram bija licis pagaidīt turpat, bet, tiklīdz grāfienes viltīgais uzticamais bija attālinājies, Emma jau atvēra durvis.
Ar labi liekuļotu pārsteiguma kliedzienu tā gribēja griezties atpakaļ, bet sekretārs kā bulta iedrāzās ģērbistabā un, iekams Emma paspēja atjēgties, saviem izkaltušajiem zirnekļa pirkstiem satvēra viņas maigi apaļās rokas.
Krāpniece! — mazais' vīriņš šņāca, — krāpniece!
Emma gribēja atsvabināties.
Ko tas nozīmē? — viņa stostījās.
Tu mani piekrāpi, nožēlojamā! — sekretārs elsoja, — neliedzies! Šonakt tu biji Kenigsteinā. Un pirms dienas gaismas tu atgriezies. Atzīsties — tu biji pie grāfienes Kozelas!
Emma redzēja, ka viņas maska kritusi.
Laidiet vaļā! — tā uzsauca sekretāram-
Aha! — tas plosījās, — nu es dzirdu! Uzreiz «jūs»! Nožēlojamā, tu mani krāpi. Tu mani nekad neesi mīlējusi.
Emma cīnījās ar saniknoto sekretāru. Viņai bija neparasts spēks un ar vienu rāvienu tā atsvabinājās no viņa rokām.
Kaunieties, — Emma uzsauca, — vai tā kāds apietas ar sievieti?
Mazais vīriņš bija pārskaities.
Neģēle, — viņš kliedza, — tu smejies par manām svētākām jūtām. Tu liekuļoji man mīlu, bet tagad bīsties manas atriebības.
Emma pasmaidīja.
Ko jūs man varat padarīt? — viņa jautāja, atguvusi aukstasinību, — es visu noliedzu, jūs mani nekādā ziņā nevarat apvainot. Ka es vairs nelietoju draudzīgo «tu», tas pēc jūsu uzvešanās ir pats par sevi saprotams.
Kaut kas nedzirdēts … nedzirdēts, — mazais, ar hronisku kataru slimais vīriņš elsoja, — šis skuķis mani bezkaunīgi apkrāpa!
Mazais trīcēja dusmās.
Ha, es nelikšos mierā! — viņš kliedza, — ministrs man palīdzēs. Sargies, neģēle, tu esi pazudusi.
Emma skaļi iesmējās:
Var domāt, ka es runāju ar kādu nejēgu, nevis prātīgu cilvēku. Tiešām, ja visur ir spiegi un spiegi ir visi, nav brīnums, ka ar laiku paliek plānprātiņš. Un jūsu galvā, sekretāra kungs, droši vien kaut kas nav kārtībā!
Sie vārdi bija eļļa ugunī.
Tu nāksi man līdzi, — mazais vīriņš kliedza, — tu mani krāpi un mānīji, es neticu, ka tu esi grāfienes ienaidniece. O nē, tas viss ir meli, grāfiene Kozela pati tevi sūtījusi uz Pilnicu, un tu ar mani rotaļājies, lai uzzinātu, ko grāfs Flemings nodomājis darīt. O, šie sievieši!
Jūs esat nejēga, — Emma mierīgi atbildēja, — pie Kenigsteinas ir zviedri, kā tad lai es tur satiktos ar grāfieni?
Oho, — mazais plosījās, — mani ļaudis redzēja gan, kā tu uzreiz pazudi. Zināms, sievieši visur prot ielīst un izlocīties! Bet tāda neģēlība nevar palikt bez soda, vēl šodien tu atbildēsi ministram!
Vai tas tik steidzīgi? — Emma gandrīz vīzīgi atjautāja.
Vēl viņa neticēja, ka mazais vīriņš patiesi saskaities.
Bet sekretārs bija tā iekaisis, ka neredzēja pat viņas kairo skaistumu.
Emma devās tuvāk.
Neesiet jau nu tik straujš, — viņa sacīja, vēlreiz pamēģinādama izcelt savu kairinošo ārieni, — vispirms uzklausiet mani, es visu izskaidrošu.
Bet sekretārs palika nekustīgs.
Tu nāksi man līdz, tūlīt, — viņš iesaucās, no jauna gribēdams Emmu saķert.
Tad tumšās acis tā savādi iegailējās.
Es jau neesmu apģērbusies, — viņa mierīgi sacīja, — es tak nevaru puskaila braukt uz Drēzdeni.
Tad saģērbies ātri, citādi es pasaukšu savus ļaudis, lai tie ar varu aiznes tevi pie grāfienes.
Emma pavirzījās tuvāk sienai, bet sekretārs to tūliņ manīja.
Kas tev ko zvanīt, — viņš ieķērcās, — pagaidi, es tevi mācīšu. Tu laikam vēlreiz gribēsi mani…
Tālāk viņš netika.
Divas varenas rokas apkampa mazo vīriņu un pacēla gaisā.
Kaspars jau sen bija stāvējis aiz durvīm un acumirklī klusiņām
ienācis.
Sekretārs ķepurojās kā līnis murdā.
Vaļā laist, — viņš aizsmacis ieķērcās.
Klau, — Kaspars vienaldzīgi sacīja, — neķepurojies tik daudz.
Palīgā — mani grib nobendēt… pal…
Vairāk viņš nedabūja izkliegt, jo Kaspars aizspieda viņa muti.
Klusu, klusu, — vai arī…
Sekretārs paģība.
Emma stāvēja Kasparam blakus.
Ko nu ar viņu iesāksim, jaunkundz? — Kaspars ieminējās.
Man vienalga. Viņš izpļāpāja diezgan, kas manai kundzei var noderēt. Viņai no ministra nav vairs jābaidās.
Jo labāk.
Jā, es zinu pietiekoši. Un nu šī spēlīte ir galā. Man nu gan vajadzēs pārcelties uz Kenigsteinu, jo grāfa Fleminga roka sniedzas tālu, un es varu justies droša grāfienes tuvumā.
Sulainis vēl turēja paģībušo sekretāru rokās.
Un jūs paliksit še, — Emma klusu turpināja. — Jums jārūpējas par gūstekni, neaizmirstiet to — tur apakšā, blakus dzelzs jaunavai, jūs atradīsit paslēptuvi, kur jūs neviens nemeklēs, un pārtikas līdzekļu tur arī ir papilnam.
Pareizi, — Kaspars sacīja.
Tamdēļ uzmanieties, — Emma runāja, — es dzirdēju, ka ar zviedriem drīz noslēgšot mieru. Un tad grāfiene atgriezīsies Pilnicā.
Bet ko lai ar sekretāru dara?
Emma padomāja. Pēkšņi viņas skaistā sejiņa iedegās ļaunā priekā. Viņa pieliecās un iečukstēja Kasparam kaut ko ausī.
Tas skaļi iesmējās.
Bet, jaunkundz, — ministrs . . .
Lai viņš saka, ko grib, — Emma atbildēja, — es viņam parādīšu, ka mēs nebaidāmies.
Nu, man vienalga.
Projām viņu, — daiļā skuķe iesmējās, uz ģērbistabas durvīm rādīdama.
Kaspars iznesa sekretāru.
Bet Emma palika, ātri uzvilka tērpu, sakārtoja matus un pēc tam atvēra durvis, pa kurām bija izgājis Kaspars.
Kaspar!
Se es esmu, jaunkudz!
Vai viņš jau pamodies?
Nē, vēl joprojām guļ ģībonī. Ha, ha, ha, tāds zaķapastala!
Emma uzdeva Kasparam steigties pagalmā un paziņot kučierim,
lai tas brauc vien projām. Viņa kungs vēl palikšot Pilnicā.
Pēc brītiņa Kaspars paziņoja:
Pajūgs atbraucis!
Labi, tagad ķersimies pie darba. Ha, ha, ha, lai ministrs redz, ka ar grāfieni Kozelu nevar jokot.
No ģērbistabas kļuva dzirdama tā kā stenēšana.
Emma ātri devās iekšā, Kaspars sekoja. Tūliņ bija dzirdami kliedzieni. Mazais vīriņš atkal ķepurojās un sauca palīgā.
Tad kļuva dzirdami Emmas sidrabainie smiekli un Kaspara zemā balss. Mazais vīriņš bija apklusis.
133. nodaļa Neizdevies kāzu mielasts
Zvanu skaņas viļņoja pār Prāgu.
Grāfs Martinics bija salaulājies ar savu izredzēto. Patlaban spožais kāzu gājiens atgriezās no pils: baznīciņas.
Jaunā, iedomīgā sieva bija manāmi saskābusi, jo daža laba dāma bija greznojusies dārgākām rotām nekā viņa.
Gājiens bija sasniedzis zāli. Jauno pāri vēl apņēma laimes vēlētāju pūlis, un grāfiene ar nepatiku un skaudību vēroja jaunās, grezni izrotātās Prāgas aristokrātu meitas.
Ari grāfs Martinics nebija labā omā.
Loga iedobumā viņš satika veco pulkvedi fon Greifensteinu.
Vai zaglis vēl nav atrasts? — pārvaldnieks jautāja
Pulkvedis papurināja galvu.
Nekādu pēdu!
Pulkvedis izteicās, ka labākie pilsoņi esot ļoti uztraukti tā paša Lipa Tuliana dēļ, jo visur runājot, ka tas esot pilsētā.
Grāfs Martinics iesmējās.
Patiesi jāsmejas, tāda diedelnieka dēļ uztraukties un baiļoties!
Pulkvedis tik paraustīja plecus.
Pārvaldnieku atkal ielenca suminātāju pūlis. Viņu pārņēma savādas domas un jutoņas. Arī toreiz viņš bija līgavainis, bet toreiz viņam blakus stāvēja dievišķi skaista meitene zeltainiem matiem, un šodien — kaira skaistule dzirkstošām acīm, melniem matiem.
Jā, arī Hedvigu viņš iekāroja ar nevaldāmu kaisli, vēl vairāk kā skaisto ungārieti. Kaut varētu iemainīt gaišo meiteni pret velnišķo skaistuli! Bet kur ir Hedviga? Varbūt jau sen mirusi — aprakta? Kas to lai zin. Par viņu nekas nav dzirdēts. Ne ziņas, ne miņas.
Viesi jau drūzmējās ap kāzu galdu.
Lai paliek pagātne, — viņš murmināja, — es gribu dzīvot, dzīvot, dzīyot!
Grāfs devās pie kāzu galda. Viņa sieva patlaban iznāca no suminātāju bara un apsēdās puķēm apvītā krēslā.
Orķestris iesāka vētrainu maršu un pirmie «Lai dzīvo sveiks!» viļņoja gaisā.
Galdā kā uz burvja mājienu parādījās dārgi, izmeklēti ēdieni, šķindēja pokāli, smiekli, balsis viļņojās gaisā un izskanēja pa atvērtajiem logiem.
Pulkvedis fon Greifensteins sēdēja blakus grāfa līgavai.
Nu, pulkvedi, — pārvaldnieks iesāka, — kādēļ tik bēdīgs manā goda dienā?
Piedodiet, — tas atbildēja, no domām uztrūkdamies, — es domāju par savu pazudušo bērnu.
Viesi sāka klausīties.
Dārgais draugs, — Prāgas pārvaldnieks sacīja, — varbūt Lips Tulians ir aizvedis jūsu meitu.
Pulkvedis papurināja galvu.
Nē, nē, gandrīz sešpadsmit gadi ir apkārt, kamēr manu meitiņu aizveda, un Lips Tulians toreiz vēl bija zēns.
Viesi izbrīnījušies skatījās šurp.
Vai jūs tik labi pazīstat Lipu Tulianu? — pārvaldnieks jautāja.
Nebūt nē, — man nav bijis lemts ar viņu personīgi satikties.
Bet es šo to esmu par viņu dzirdējis, daudz savādu un, galvenais, pretrunīgu lietu.
Pastāstiet taču, komandanta kungs! — dažas glītas, acīgas meitenes iesaucās, kas likās dzīvi interesējamies par izdaudzināto laupītāju virsnieku.
Visu skati vērsās uz pulkvedi.
Lipam Tulianam jābūt īstam divdabim, — tas atbildēja.
Gandrīz divi gadi būs apkārt, kad pirmo reizi tika minēts viņa vārds. Un drīz pēc tam dzirdēja par viņa briesmu darbiem Bohē- mijā. Tie būs Lipa Tuliana darbi.
Tā ir, — pārvaldnieks piebalsoja.
Pulkvedis vēl uzsvēra, ka Lips Tulians, sevišķi Saksijā, iemantojis arī labdara slavu, kurš apdāvinot trūcīgos.
Vai tas nav savādi?
Varbūt viņam kāds sevišķs naids pret bohēmiešiem, — pārvaldnieks ieminējās.
Neiespējams tas nav, un tomēr jābrīnās par šo divdabību. Es nesen runāju ar kādu cilvēku, kurš apgalvoja, ka pats savām acīm esot redzējis Lipu Tulianu.
Viesi brīnījās.
Kā viņš izskatās, droši vien kā mežonis, briesmonis, — skanēja no visām pusēm.
Bet pulkvedis apgalvoja, ka Lips Tulians esot ļoti skaists vīrietis ar diženu stāvu, viņa valoda esot izsmalcināta, it kā tas būtu cēlies no augstmaņu kārtas. Pārvaldnieks sarāvās.
Viņš iedomājās Filipu fon Mengsteinu kā mocekli pie kauna staba. Savādas domas tam iešāvās prātā.
Ja Lips Tulians tiešām ir Filips fon Mengsteins?!
Bet tūliņ tas atkal pasmaidīja. Kur vēl var būt drošāk kā Hra- džinā? Te viņam no Filipa atriebības nav jābaidās!
Pārvaldnieks pacēla kausu.
Lieciet mierā Lipu Tulianu! — viņš iesaucās. — Nerunājiet par laupītājiem, tveriet glāzes, dzersim uz manas laulātās draudzenes — Prāgas pārvaldnieces — laimi!
Viesi uzlēca kājās, gatavi uzdzert laimes.
Te no pagalma atskanēja savāds troksnis: saucieni un kliedzieni, neskaidras balsis.
Kas tur ir? — pārvaldnieks iesaucās.
Saucieni kļuva arvien skaļāki.
Skatieties, tur! — skanēja no apakšas. — Ha, ko tas nozīmē, kas tur ir uz jumta?
Pārvaldnieks stāvēja pavisam apjucis.
Komandants metās pie loga.
Kādēļ jūs tā kliedzat? — pulkvedis uzsauca.
Skatieties tak, jūsu žēlastība, — tur, uz jumta, kas tā par savādu lietu?
Komandants paskatījās augšā.
Nekas nebija redzams.
Vai piedzērušies esat, — viņš īgni uzsauca, — ko jūs traucējat kāzu mielastu?
Jūsu žēlastība, tur bija pavisam kas ērmots, mēs visi redzējām, — sargi atsaucās.
Pulkvedis atkal paskatījās augšā. Tur nekas sevišķs nebija redzams.
134. nodaļa Rets pārsteigums
Ministrs grāfs Flemings saīdzis sēdēja savā darba istabā.
Es nesaprotu, kur gan sekretārs tik ilgi var palikt, — viņš murmināja, — viņš laikam vēl arvien uzturas Pilnicā.
Grāfs, nepacietīgi gaidīdams, piegāja pie loga.
Var jau būt, ka sekretārs grib izvilkt no istabmeitas vairāk noslēpumu. Zēl, ka es līdz šim nevārēju kontrolēt. Bet grāfienes Kozelas godībai un varai es darīšu drīz galu!
Flemings berzēja savas vājās rokas.
Ak, drīz, drīz es sasniegšu savu mērķi! Ha, ha, ha, tad lepnā spītniece gulēs pie manām kājām un lūgsies žēlastību. Tik tad skaistā grāfiene sajutīs manu varu! — ministrs stingri apņēmās.
Viņš atkal lūkojās pa logu un ieraudzīja kādu ekipāžu pieturam pie lieveņa.
Bet ministrs to neievēroja, jo ik dienas tam bija tik daudz apmeklētāju, ka visus nemaz nevarēja pieņemt.
Vēl arvien viņš staigāja pa istabu, domāja par sekretāru un grāfienes Kozelas gāšanu.
Sulaiņu balsis priekšnamā pārtrauca viņa domas, vairāki cilvēki nesa kādu smagu priekšmetu.
Grāfs atvēra durvis un pārsteigts ieraudzīja, ka četri sulaiņi noliek zemē kādu kurvi.
Kas jums tur ir? — Flemings jautāja.
Kāda dāvana jūsu ekselencei, — kambarsulainis atbildēja un pasniedza grāfam lielu vēstuli.
Ministrs pārsteigts aplūkoja vēstuli.
Vai jūs sulaini un kučieri pazināt?
Nē, ekselence, tie likās sveši, un abiem bija lielas bārdas.
Vai ievērojāt karietes vapeni?
Nē, ekselence, mēs neko neredzējām.
Labi, es izlasīšu vēstuli. Sis sūtījums man izliekas ļoti aizdomīgs.
Ministrs lasīja:
«Viņa ekselencei, slavenajam ministram grāfam Flemingam. Tā kā jūsu ekselences žēlastība un līdzcietība ir tālu pazīstama, tad uzdrošināmies šinī kurvī jums piesūtīt kādu nabaga atstātu bērniņu. Tas ir cēlies no ļoti labas ģimenes, un viņu sagaida spoža nākotne.
Mēs ļoti lūdzam Jūsu ekselencei apžēloties par nabaga bērniņu.
Ar cienību
Jūsu ekselences uzticamie piekritēji.»
Ministrs bija skaļi izlasījis vēstuli, un sulaiņi tikko spēja savaldīt smieklus.
Ko jūs tur ņirgājaties? — grāfs Flemings dusmīgi uzkliedza.
Sulaiņi palika nopietni, jo ar lepno grāfu nedrīkstēja jokot.
Tiešām, nepieredzēta lieta, — ministrs pukojās. — Sie ļaudis laikam gribēs ministriju pārvērst par bērnu patversmi. Tā tik vēl trūka, tur jau cilvēkam trakam jāpaliek.
Kurvi kāds žēli iekunkstējās.
Kas tur ir, — ministrs jautāja.
Ekselence, bērniņš raud!
Taisiet vaļā, — ministrs pavēlēja. — Citādi šis bērns tur vēl var nosmakt! Pēc tam nonesiet viņu lejā. Es vēlāk par to padomāšu.
Drēzdenē nebija nevienas bērnu patversmes, un tādēļ grāfs nezināja, ko ar bērnu iesākt. Ja to uzzinātu viņa greizsirdīgā sieva, tad tam vismaz astoņas dienas nebūtu miera.
Viņš pieteica sulaiņiem, lai tie nevienam par šo lietu neko nestāsta.
Bērns atkal ieraudājās.
Nu sulaiņi pārgrieza virves un atņēma kurvim vāku.
Ministrs atvilka pārklāju un uztraukts atlēca dažus soļus atpakaļ. Kurvī nebija iesaiņots bērns, bet pieaudzis cilvēks — mazais sekretārs!
Sekretārs! — kambarsulainis iesaucās.
Tiešām, tas bija sekretārs. Viņš nespēja kliegt, jo liels vīstoklis bija iebāzts mutē. Flemings jutās kā no laivas izmests.
Sekretārs! — viņš iesaucās. — Cilvēk, kā tu iekļuvi kurvī?
Ministrs ātri izrāva .tam no mutes vīstokli un uztraukumā to
iesvieda kādam kambarsulainim sejā. Ministrs atkārtoja jautājumu, bet sekretārs vēl vienmēr nespēja atbildēt. Sulaiņi izcēla sekretāru no kurvja un sāka to atraisīt. Viņš gulēja sasietām rokām, ietīts bērna autiņos, kas bija aptīti tam vai piecdesmit reizes. Lieliskas jostiņas!
Ministrs vai plīsa aiz dusmām.
Sekretāri — viņš smējās. — Kas ar jums ir noticis? Jūs jau līdzināties lielam stūķa bērnam. Vēl trūkst tik pudeles.
Arī tās netrūkst, — kambarsulainis iesaucās un izvilka kādu milzīgu piena pudeli. «Lai bērniņš neslāpst!» bija rakstīts uz etiķetes.
Flemings vēl tikko spēja savaldīties.
Kas iebāza tevi šinī kurvī? — viņš jautāja.
Grāfienes istabas meita! — sekretārs izdvesa. — Cik nelaba
dūša!
Jūs esat gatavais ēzelis, sekretār, — Flemings smējās.
Kā vēlaties, ekselence.
Tīrais ragulops! — ministrs kliedza. — Es nesaprotu, kā tevi varēja izjokot tā viltīgā kaķe!
Jā, vai tad es to domāju, — sekretārs aizbildinājās.
Ministrs pavēlēja sulaiņiem aiznest'kurvi. Nu beidzot tie varēja
izsmieties pēc sirds patikas.
Tāds apsmiekls, tur jāpaliek gluži trakam. Emma Rosta ir tevi izlietojusi savā labā un beidzot tavu lielo gudrību iesaiņojusi kurvī.
Ekselence, dodiet man līdz divus sulaiņus,- es šo meitu atvedīšu no Pilnicas.
Vēl skaistāk, sekretār, kā liekas, jums šis knupis ir bijis ļoti salds, citādi jūs nerunātu tādas muļķības. Vai tad jūs domājat, ka Emma Rosta pēc jums Pilnicā ilgojas? Ha, ha, ha! Tā jau sen ir pāri kalniem! Ak, tāds apsmiekls! Ja tas nāks zināms, tad visa Drēzdene smies un zobosies!
Tagad sekretārs izstāstīja visu notikušo un to, ka Emmai palīdzējis Kaspars. Beidzot sekretārs apsolījās Emmai un grāfienei briesmīgi atriebties.
Vai jūs spētu aizbraukt uz zviedru nometni pie Kenigsteinas? — ministrs jautāja.
Jā, jā! — sekretārs iesaucās. Kauns un dusmas tam deva spēku.
Nu, labi, tad paziņojiet zviedru ķēniņam, ka es pieņemu visus viņa noteikumus. Es esmu ar mieru tam izdot Patkulu, es darīšu visu, lai tik būtu miers.
Sekretārs vēl lūdza atļauju kādu laiku palikt Kenigsteinā un izspiegot grāfieni. Saņēmis no ministra pilnvaru, sekretārs aizbrauca.
135. nodaļa Briesmīgais kāzu viesis
Prāgas pili turpinājās kāzu mielasts. Pulkvedis fon Greifensteins nogāja apjautāties pēc trokšņa cēloņiem.
Sargi tam paskaidroja, ka uz pils jumta bijusi redzama kāda dīvaina bumba. Bet tagad vairs neko aizdomīgu neredzēja.
Pulkvedis uzdeva sulaiņiem pārmeklēt jumtu, bet tie neko neatrada. Tad pulkvedis atgriezās zālē, kur vēl arvien mielojās viesi.
Viņš atkal ieņēma savu vietu. Uz pārvaldnieka jautājumiem pulkvedis paskaidroja, ka kareivji drusku vairāk iebaudījuši vīnu. Tā nu visi šo gadījumu aizmirsa. Pārvaldnieks bija neparasti līksms un dzēra daudz vīna.
Heisā! — viņš sauca. — Drīz beigsies maltīte un mēs varēsim dejot. Muzikanti, uzspēlējiet! Lai dzīvo vīns, mīla un vara!
Jā, lai dzīvo, lai dzīvo vara! — viesi piebalsoja. — Lai dzīvo mūsu godājamais pārvaldnieks, lai dzīvo Bohēmijas valdnieks!
Pēkšņi kāda jauna meitene iekliedzās un izbailēs rādīja uz durvīm. Tanī mirklī atvērās durvis un zālē ienāca kāds vīrietis.
Ienācējs bija skaists, drūmi liesmojošām acīm. Viņš bija ģērbies dārgās drēbēs, ar parūku kā lepns kavalieris. Pie sāniem karājās garš zobens. Visi to jautājoši uzlūkoja.
Vai tas kāds aizkavējies kāzu viesis? Tā varēja domāt, jo ienācējs palika mierīgi stāvam. Ko nozīmēja šī izturēšanās?
Grāfs Martinics bija sarunājies ar līgavu un nu tik vēl ieraudzīja svešinieku. Viņš nobālēja un aizsmacis kliedza:
Miroņi ceļas augšā! Tas — tas ir Filips fon Mengsteins!
Viesi pārsteigti lūkojās svešiniekā. Viņi nepazina šo vārdu, bet
saprata, ka tas nav pārvaldnieka draugs.
Filips fon Mengsteins, — grāfs vēlreiz iesaucās.
Svešais pacēla roku.
Filipa fon Mengsteina vairs nav, — viņš bargi uzkliedza. — Tavā priekšā stāv Lips Tulians, tu nekrietnais nelieti. Lips Tulians grib tev atriebties!
Viesi izbijušies sāka kliegt. Lips Tulians izvilka zobenu.
Tagad tevi! — viņš sauca. — Es gribu tevi sagūstīt dzīvu, tiešām dzīvu!
Viesi sakustējās. Pirmais laupītāju virsniekam pretī devās pulkvedis fon Greifensteins. Zālē skanēja tērauds, bet koridoros rībēja pistoļu šāvieni, jo citi laupītāji aizdzina sulaiņus.
No kurienes bija ienākuši laupītāji? Neviens nezināja to pateikt. Tie bija še iekrituši gluži kā no gaisa. Lips Tulians stāvēja tālu zālē un gribēja sevi atriebt.
136. nodaļa Viens pret simtu
Jautrās kāzas pārvērtās par asins kāzām. Vīna vietā plūda asinis. Tas vairs nebija cilvēks, kas cīnījās pret. lielo muižnieku pulku, bet kāds pārdabīgs dēmons. Lipam Tulianam bija neticams spēks. Ar zobenu tas rīkojās kā ar nieka spalviņu.
Viņš jau sen bija pārvarējis pirmos uzbrucējus, bet nāvīgi nevienu neievainoja.
Pulkvedim fon Greifensteinam bija ievainota roka, pat drošsirdīgākie viesi vairs nespēja tālāk cīnīties. Lips Tulians varēja tos visus nonāvēt, bet viņš to nedarīja.
Kā lauva tas viens pats cīnījās pret simtu, kas vēl vienmēr cerēja viņu pārspēt. Bet tās bija veltas pūles. Stiprākie saļima, bet vājākie meklēja glābiņu. Lips Tulians vairs nebija tālu no grāfa Martinica, kad tas kā bulta izskrēja pa durvīm.
Lips Tulians nepamanīja sava ienaidnieka bēgšanu. Viņš domāja, ka tas slēpjas aiz citiem. Tādēļ viņš vēl vienmēr cīnījās un beidzot pārvarēja visus.
Nu viņš sāka apskatīties pēc pārvaldnieka, bet tas vairs nekur nebija ieraugāms. Lips Tulians gandrīz zaudēja prātu aiz lielām dusmām, jo bija izputējis atriebības plāns. Par velti tas bija visu laiku cīnījies. Grāfs Martinics bija izbēdzis.
Pienāca garais Zamuels un stāstīja, ka visi kareivji un gvardi pa galvu pa kaklu aizbēguši pa pilskalnu lejā, jo iedomājušies, ka Lips Tulians ar tūkstoš vīriem pa gaisu ielaidies pilī.
Nu Lips Tulians ar Zamuelu sāka meklēt izbēgušo. Viņi pārmeklēja visas pils istabas un koridorus, Lips Tulians ar savu dzelzs dūri izdauzīja visiem skapjiem durvis, bet nekur tie neatrada meklēto. Grāfa paslēptuve nekur nebija atrodama.
— Pat elle neļauj man atriebties! — Lips Tulians pārskaities kliedza. — Es laikam nekad nevarēšu atriebties savam lielākajam ienaidniekam, kas mani pataisīja par zvēru.
Viņš gribēja vēl meklēt, bet Zamuels aizrādīja, ka laiks doties projām, jo apakšā kareivji gatavojās uz laupītāju gūstīšanu. Pilsētas sargi, pils gvardi, vesela rota kareivju tuvojās pilij. Nebija vairs laika kavēties.
Laupītāji vēl paspēja aizdedzināt pili. Tad tie paņēma jauno, grāfieni, ietina viņu mētelī un steidzīgi devās projām.
Atnākušie kareivji ņēmās ar uguns dzēšanu un nemaz neievēroja laupītāju aiziešanu.
— Lai sadeg šis elles perēklis! — Lips Tulians sacīja. — Es tiešām priecātos, ja šis suns — pārvaldnieks — tur iekšā izceptos. Tā būtu taisnīga alga par viņa grēka darbiem.
Biezo dūmu ietīti, laupītāji sasniedza striķu trepes un nokāpa lejā uz Moldāvu, kur tos gaidīja Vitorfs ar kādu lielu laivu. Laupītāji aizbrauca pa straumi uz leju.
137. nodaļa Dievlūdzēja
Dziļi mežā atradās vientuļa spoku ala — vecās zāļu sievas mājoklis.
Pēc Šiklera izveseļošanās neviens cilvēks to nebija apmeklējis.
Un kas gan šo drausmīgo vietu lai meklētu. Māņticīgie laupītāji baidījās no gariem.
Augstajā klintī valdīja klusums, tik reižu reizēm iekliedzās pūces.
Zāļu sieva klusi ielūkojās alā, kur kāda slaida jaunava bija no- slīgusi ceļos pie koka krusta. Tā bija Hedviga. Iedzertā inde to bija iemidzinājusi garā, nejūtīgā miegā un, lai to izgulētu, vajadzēja ilgāku laiku.
Tagad tā bija pamodusies un sirsnīgi lūdza dievu. Beidzot viņa piecēlās un piegāja zāļu sievai.
Vai jūs esat jau atgriezusies? — Hedviga klusi jautāja.
Jā, es biju meža dzirnavās, — vecā zāļu sieva atbildēja.
Vai jūs redzējāt viņu?
—- Nē, Lips Tulians ir projām, — vecā teica. — Viņš esot aizgājis atriebties savam lielākajam ienaidniekam.
Es to paredzēju, — Hedviga salauztā balsī sacīja, — es gribēju aizkavēt šo briesmīgo nodomu. Bet tagad jau ir par vēlu, man atliek vēl lūgt tik Dievu.
Ko jūs tagad darīsit? — zāļu sieva jautāja. — Vai paliksit pie manis?
Es gribu doties projām, — viņa klusi izdvesa.
Vai pie laupītājiem uz meža dzirnavām?
Ak nē, — Hedviga čukstēja. — Dievs man pašķīris citu ceļu, pa kuru man jāiet. Visvarenais Dievs negrib, ka es palieku pie karsti mīļotā cilvēka. Mans ceļš ved uz klosteri.
Jūs esat tik jauna un skaista. Neaizmirstiet, ka dažs klosteris nav trauslām sirdīm patvēruma vieta. Jūs pati stāstījāt, kādas briesmas jums draudēja Prāgas klosterī.
Tā ir patiesība, — Hedviga atbildēja, — bet es ceru, ka Rei- cenheinas klosterī atradīšu klusu, mierīgu stūrīti, kur varēšu lūgt par savu mīļāko Dievu, lai Pestītājs atgriež viņa sirdi.
Es nekad neesmu dzirdējusi tik jaunu meiteni tā runājam. Es tomēr negribu jūsu nodomu aizkavēt. Es pati jūs aizvedīšu klosterī. Jādomā, ka Lips Tulians klosterim otrreiz vairs neuzbruks.
Ko jūs teicāt? — Hedviga dzīvi iesaucās.
Man divi pazīstami bohēmieši stāstīja, ka Lips Tulians aplaupījis klosteri un daudz meiteņu aizvedis sev līdz.
Tas nav taisnība! — Hedviga satraukti iesaucās. — Filips nekad nespētu aplaupīt klosteri. Nē, nē, tam es neticu, par to es galvoju!
Es jau tik pateicu, ko man stāstīja. Es jau arī tam neticu, jo Lips Tulians ir dievbijīgs. Varbūt jūs vēlaties par šo lietu ar viņu pašu parunāt.
Nē, nē, to es nevaru. — Hedviga smagi nopūtās. — Kad es to atkal redzēšu, man uzmāksies šaubas. Viņa mīļās acis, vārdi, mīla iznīcinās manu apņemšanos. Bet tas nedrīkst notikt.
Bet ja nu viņš atnāk uz alu un atrod tukšo zārku — ko tad?
Vai jūs tam sacījāt, ka es dzīvošu? — Hedviga jautāja.
Es! — vecā zāļu sieva iesaucās, — tas varētu atnest postu, jo Lips Tulians neprot jokus. Es šo lietu nokārtošu pavisam vienkārši. Es atstāšu šo alu un dzīvošu apakšā, tur man ir kāda cita izeja. Lips Tulians domās, ka esmu aizgājusi kaut kur citur.
Hedviga pateicīgi uzlūkoja zāļu sievu, bet vecā, ieraudzījusi kādu nākam, pamāja Hedvigai, lai noslēpjas, un pati izgāja nācējam pretī.
Pienāca čigānu virsaiša dēls Kremo.
Jaunajam čigānam bijā pārlauzta labā roka, bet kreisā smagi ievainota. Čigāns lūdzās, lai viņu izārstē, un apsolījās labi samaksāt.
Vecā zāļu sieva gribēja zināt, kas viņu tā ievainojis.
Lips Tulians! — čigāns atbildēja.
Ahā — kādēļ jūs aizskārāt viņu? — vecā smējās. — Lips Tulians nejoko!
Nu, gan es pratīšu sevi atriebt, — Kremo nikni iesaucās.
Bet piedodiet, — Kremo pazemīgā balsī jautāja, — kas tas bija par cilvēku, kas pirmīt ieskrēja alā?
Te neviens nedzīvo, — vecā atbildēja — vāšu drudzī jūs nebūsit redzējuši pareizi.
Var jau būt, — Kremo atteica.
Viņi iegāja alā.
Lai es neesmu čigāns, ja tas nebija cilvēks — gan es viņu izspiegošu. Mani neviens neapmānīs, — Kremo pie sevis murmināja.
138. nodaļa zviedru aiziešana
Deviņi pērkoni, es priecājos, ka varēšu ziemeļniekiem dot nogaršot sakšu lielgabalus, bet nu šie spalvu varoņi izjauca manus plānus. Lai velns tos parauj — tur jau cilvēkam trakam jāpaliek, — ģenerālis Kijaus lamājās, redzēdams, ka zviedri taisās aiziet.
Tādas muļķības! — viņš turpināja. — Es visu laiku taupīju pulveri, lai reiz tos ķerļus pārmācītu, un nu — kad gribu iesākt piparot — nu ir miers. Ak, īstie spalvu varoņi!
Ģenerālis Kijaus uzgrieza ienaidniekam muguru un soļoja uz Jura pils pusi.
Paldies Dievam, ka beidzot tikšu vaļā no sievišķiem. Jau sen tās varēja aizvākties. Nu, es ceru, ka grāfiene Kozela vēl šovakar aizvāksies ar savām meitām.
Bet ģenerālis maldījās. Hilda nāca tam pretī apburoša kā pati mīlas dieve.
Zviedri aiziet, ekselence, — ģenerālis iesāka. — Ir noslēgts miers, un jūsu ekselence var bez rūpēm atgriezties Pilnicā.
Šis bija mājiens kā ar sētas mietu, bet Hilda to neievēroja. Tā, laipni uzsmaidīdama, uzsita ar vēdekli ģenerālim uz pleca.
Es kādu laiku vēl padzīvošu še, — Hilda atbildēja. — Mani atspirdzina Kenigsteinas labais gaiss. Tādēļ vēl palikšu — un viņa majestāte arī vēl kavējas poļos.
Ģenerālis slaucīja no pieres sviedrus.
Ekselence, — viņš stostījās, — mēs esam nolēmuši pārbūvēt Jura pili.
Tas nekas, to var atlikt, kamēr es aiziešu. — Hilda laipni atbildēja.
Jā, jā, — viņš saskaities nomurmināja un aizsteidzās no Hil- das, lai izgāztu savas dusmas.
Deviņi pērkoni, tiešām nepieredzēta lieta! Varbūt šīs madāmas vēl nedēļām ilgi paliks še, kamēr ar parfimērijām piesmirdinās visu cietoksni. Kaut arī ik dienas kvēpinu, tomēr netieku vaļā no šīs nejēdzīgās smakas.
Ģenerālis aizgāja noskalot savu nelabo dūšu.
Kamēr tas uzkavējās cietoksnī, virsnieki klusi sprieda par Lidu un atnākušo Gusti. Kāds virsnieks saderēja, ka tam izdošoties satikties ar Gusti.
Pa tam trompetnieks paziņoja, ka ieradies zviedru sūtnis, un ģenerālis izgāja tam pretī. Viņš nevarēja ieredzēt zviedrus un nodomāja ātri pārmainīt dokumentus. Pēkšņi tas sarāvās, jo viņa priekšā pilnā formas tērpā stāvēja virsnieks Stenburgs.
Visi miljoni, — ģenerālis iesāka, bet ātri apklusa.
Virsniek, — viņš dzīvi iesaucās, — kā jūs še atnācāt?
Kāds zviedru virsnieks paskaidroja:
Tas ir pulkvedis Stenburgs, ekselence.
Ak tā, — ģenerālis rūgti piezīmēja, — vai ķēniņš jūs tādēļ' iecēla par pulkvedi, ka tik manīgi aizšmaucāt no cietokšņa — ko?"
Jaunais pulkvedis nosarka, bet neturēja to par atbildes cienīgu. Viņa biedri pasteidzās paskaidrot, par ko Stenburgs ieguvis pulkveža godu.
Ģenerālis brīnījās.
Tad jūs uzdabūjāt lielgabalus Liljensteinas klintī? Tas nu- tiešām ir goda cienīgs darbs. Atvainojiet, es jums nodarīju netaisnību.
Stenburgs gribēja atbildēt, bet ģenerālis to pārtrauca:
Tiešām, tas apbrīnojams gabals. Nokāpt zemē no Kenigsteinas. un tad atkal uzkāpt augšā Liljensteinā. Tagad ir miers, nu jau jūs» pulkveža kungs, varat pateikt, kas jums palīdzēja aizbēgt no Turku torņa?
To es jums nevaru teikt!
Hm, es tiešām vēlētos zināt, jo viens taču jūs nevarējāt to. izdarīt?
Stenburgs gribēja pārtraukt šo runu.
Viņa majestāte mūs atvaļināja, un es jūs lūdzu atļaut mums. .ipmeklēt Kenigsteinu.
Jūs, pulkvedi, vēlaties iekļūt cietoksnī?
Jā, es vēlētos ar kādu runāt.
Ahā, kurš tad tas būtu? — ģenerālis jautāja.
Tas nav no svara.
Tā, jūs nevēlaties teikt?
Nē!
Labi, man vienalga. Bet man jūsu lūgums jāatraida. Starp- sakšiem un zviedriem ir noslēgts miers, bet nevienā dokumentā nav pieminēts, ka zviedri drīkst ieiet Kenigsteinā. Tādēļ nepūlieties. Es. nekad nedošu atļauju!
Jaunais virsnieks nobālēja.
Bet, ja es jūs lūdzu, ekselence?
Par velti, es nepārkāpšu likumu. Kenigsteinā drīkst ieiet sakšu kareivji un virsnieki, un nekad svešinieki.
Stenburgs saprata, ka lūgšanās saceltu vienīgi aizdomas.
Es tomēr reiz iegūšu Lidu — viņa kļūs mana sieva, — viņš. pie sevis čukstēja. — Es nerimšos, līdz sasniegšu savu mērķi.
Pārmainīja papīrus. Zviedri devās atpakaļ, bet ģenerālis Kijaus ;ilgriezās cietoksnī un pasauca kādu sirmu seržantu.
— Holla, ejiet tūliņ uz Turku torni, — viņš sirmgalvim pavēlēja. — No šī brīža cietuma uzraugs Kilians un viņa meita ir cietumnieki, leslogi tos un pēc tam man paziņo.
139. nodaļa GEIJERSBURGAS DRUPĀS
Bohemijā, Saksijas robežu tuvumā, stāvā klintī atradās vecās Geijersburgas pils drupas. Pēc vecām teikām tur kādreiz dzīvojusi daiļā Bohēmijas ķēniņiene Libuše.
Tagad reti kāds mednieks tur aizmaldījās, vietējie iedzīvotāji šo vietu neapmeklēja, jo baidījās no ļauniem gariem.
Kādā rītā pa šo kluso, vientuļo mežu gāja laupītāju virsnieks Lips Tulians un garais Zamuels. Viņus pavadīja vēl Terēze un astoņi laupītāji.
Nu beidzot esam pie mērķa, — virsnieks sacīja, — še mums visiem ir norunāts satikties.
Tā tik bija karsta pakaļdzīšanās, — Zamuels smaidīdams sacīja, — kādas pāris reizes mums bija cieši uz papēžiem. Bet mūsējie neuzkrītoši izklīda.
Tā jau bija norunāts, — Lips Tulians atbildēja. — Neviens no mūsējiem nav sagūstīts. Ievēro, pēc astoņām dienām būsim visi kopā.
Tas tik ir lieliski! Pa šo laiku mēs iekārtosim nometni. Vīna mums vēl ir vesela muca, un maizi es dabūšu no zemniekiem. Arī meža zvēru ir papilnam. Tātad mums nekā netrūks, — Zamuels priecājās.
Pareizi,— Lips Tulians piebalsoja. — Mums netrūks arī vilnas segu, virtuves piederumu un citu nepieciešamo lietu. Kad sanāks mūsējie, tad dosimies pāri robežai uz Saksiju.
Lips Tulians atcerējās Prāgu.
Hradžinā mums gan palaimējās iebrukt, tomēr lielu lomu spēlēja nodevība, jo Prāgas iedzīvotāji zināja, ka mēs esam pilsētā, — viņš sacīja.
Kurš vainīgs? — Zamuels prātoja. — Mēs pieķeramies jums ar sirdi un dvēseli.
Nevienam nevar redzēt sirdi, — virsnieks atteica.
Tas ir taisnība, — Zamuels atbildēja. — Bet man šķiet, ka šis Jūdass varēja būt arī kāds cits. Varbūt kāds no mūsu veciem paziņām.
Gluži pareizi! Ak, ja nebūtu iemaisījies šis nelietis, tad Prāgas pārvaldnieks jau būtu rokā.
Nu jā, bet tagad mums vismaz ir viņa sieva, — Zamuels smējās.
Jā, viņa sieva, — Lips Tulians murmināja. — Maz prieka! Sis nelietis par viņu tikpat maz rūpēsies kā par Hedvigu, un še uz mežu tas nekad neuzdrošināsies nākt.
Kādēļ nē? — Zamuels atbildēja, — esmu dzirdējis, ka lepnajai dāmai esot augsti radi, pat Vīnes galmā, un tādēļ grāfam būs jārūpējas par pazudušo.
Es jau nesaku, ka tas nenotiks. Viņš paliks savā Hradžinas slēptuvē.
Ļoti šaura, stāva taciņa aizvijās uz pili; laupītāji izjūdza zirgus un palaida ganībās. Divi spēcīgi vīrieši nesa gūstekni.
Laupītāji atrada nometni tādā pat kārtībā, kādā to bija atstājuši. Un kas gan būtu tur gājis?
Kur lai noliek gūstekni? — nesēji jautāja.
Nolaidiet tepat uz salmiem, — Lips Tulians pavēlēja, — še, protams, nav zīda gultu un tas ir labi, lai lepnā grāfiene iepazīstas ar nabadzību. Še pavadīto laiku tā pieminēs visu mūžu.
Grāfiene ievaidējās.
Nekunkstiet, — virsnieks uzsauca, — tu esi manā varā, grāfa Martinica sieva, tev jāmācās pazīt Lipu Tulianu!
Ļaudis bija tā noguruši, ka nevēlējās ne ēst, ne dzert, bet tūliņ aizgāja gulēt.
Geijersburga bija Lipa Tuliana galvenā nometne.
Visi gulēja, tik Lips Tulians nejuta nogurumu. Viņš ieraudzīja Terēzi. Skaistā meitene bija turējusi savu zvērestu, tā visur sekoja Lipam Tulianam un daža laba viņas lode bija nogalinājusi uzbrucēju.
Terēze! — Lips Tulians to uzrunāja. — Man liekas, ka mums še atrodas arī sieviešu tērpi.
Jā, virsniek, kādā čemodānā stāv ļoti grezni tērpi
Labi, bet vai vienkāršākas drēbes nav?
Ir gan, kādas kalpones tērps.
Lieliski! — Lips Tulians iesaucās. — Es tūliņ šai skaistajai raganai sagatavošu pārsteigumu. Ne par velti es klausījos, kā viņa ar pātagu pēra savas kalpones. Es to dzirdēju, stāvēdams mūra iedobumā. Terēze, tu paliksi par kundzi un grāfiene būs tava kalpone. Vai tu saproti mani?
Jā gan, virsniek, bet…
Ak, tu laikam vēl nezini. Nu, ievēro. -Šai nežēlīgajai sievai jāmācās saprast, kā jūtas istabene, apkalpojot kundzi. Tu liksi tai strādāt un, ja neklausīs, sodīsi. Šis ir pirmais sods, ko esmu tai nolēmis.
Terēze kļuva priecīga, virsnieks tai dāvāja arvien lielāku uzticību. Viņa aizsteidzās pārģērbties. Lips Tulians nogrima drūmās domās.
-— Vai tiešām nekad nevarēšu atriebties? — viņš murmināja. — Vai nekad nesagaidīšu to prieku, kad varēšu šo kauna zīmi nelietim samaksāt? Ak, kad es to atceros, mans plecs atkal deg kā elles ugunīs, lai gan brūce jau sen ir aizdzijusi.
Terēze atgriezās pārģērbusies un priecājās par dārgo tērpu, kādu vēl savu mūžu nebija valkājusi.
Terēze, šī ir tava kalpone, — virsnieks sacīja. — Ne]auj viņai slinkot. Lai viņa apkalpo tevi un, ja neklausa, tad še būs jājamā pātaga — pārmācīšanai.
Žēlastību, žēlastību, — grāfiene lūdzās, — mans vīrs jums dos izpirkšanas naudu.
Klusu, ne vārda vairāk, — virsnieks uzsauca. — Vai jūs klausīsit, vai ne?
Jā, jā, — viņa žēli atbildēja.
Lips Tulians piegriezās Terēzei.
Sī ir tava kalpone, dari ar to, kā tev patīk. Visu citu es tev paskaidrošu vēlāk.
Tad viņš pagriezās uz aiziešanu, bet grāfiene to aizturēja.
Žēlastību, žēlastību, — viņa lūdzās.
Lips Tulians apgriezās.
Vai jūs žēlojāt savas istabas meitas, kuras lūdzās pie jūsu kājām? Jūs pļaujat to, ko sējāt. Jums jācieš sods. Spožumā un greznumā jūs bijāt par daudz augstprātīga un nepielūdzama. Nu pie laupītāju virsnieka jums būs jāiemācās pazīt, kas ir līdzjūtība un pazemība.
Lips Tulians aizgāja.
Tagad Terēze pavēlēja iztīrīt istabu. Grāfiene spēji sakustējās, jo acumirklī bija aizmirsusi savu stāvokli.
Skuķe, ko tu uzdrošinies, — viņa nikni uzsauca.
Es neesmu nekāda skuķe, bet tava kundze — vai tu klausīsi, vai ne?
Nekad! Neliete, tu dabūsi ar pāta . . .
Grāfiene nepabeidza. Viņa skaļi iekliedzās, kad Terēze iecirta tai ar pātagu pa plecu. Terēzei to nevajadzēja vairs atkārtot, jo grāfiene apņēmās paklausīt. Viņa gribēja pierunāt Terēzi, lai par lielu pateicības algu palīdz aizbēgt.
Ha, ha, ha! — Terēze smējās, — tu varētu visas pasaules mantas nolikt pie manām kājām, tad tomēr es to nedarītu. Man ir svēta virsnieka pavēle.
Tā nekas nelīdzēja. Lepnajai ungāru grāfienei bija jāņem slota un jāslauka istaba. Lielā steigā tā padarīja darbu.
140. n o d a ļ a KREMO MĀSA
Reti kādi svētki bija beigušies tik bēdīgi kā Prāgas pārvaldnieka kāzas. Uguns, kuru laupītāji bija pielaiduši savas bēgšanas labā, drīz tika apslāpēta, bet pa to laiku nelūgtie viesi bija nepamanīti atstājuši pili. Nav aprakstāms, kas pēc laupītāju aiziešanas norisinājās Hradžinā.
Neviens neuzdrošinājās atstāt pili, jo baidījās sastapt laupītājus.
Vienīgi pulkvedis fon Greifensteins nezaudēja drosmi. Viņa ievainojums rokā nebija bīstams, un vecajam pulkvedim likās, ka Lips Tulians ir zaudējis.
Pulkvedis, drīz vien atguva līdzsvaru un ar pārsietu roku stāvēja pils ļaužu vidū.
Kareivji bez panākumiem atgriezās no bēgļu gūstīšanas.
Beidzot atradās arī pārvaldnieks. Pēc ilgas saukšanas un meklēšanas bailīgais grāfs bija atstājis savu paslēptuvi.
Viņa pirmais jautājums bija pēc līgavas. Neizsakāmas bija viņa dusmas, kad tas uzzināja, ka laupītāji aizveduši grāfieni. Viņš lamāja ļaudis, ka tie bēguši un izturējušies tik gļēvi. Pēdīgi tas savas dusmas izgāza uz pulkvedi fon Greifensteinu.
Un jūs — saucaties pulkvedis, bet nevarējāt ar kareivjiem aizdzīt saujiņu klaidoņu! — grāfs kliedza.
Es jau cīnījos, cik vien spēju, — vecais kareivis sadusmots atbildēja. — Tā nav mana vaina, ka mums tādas briesmas uzbruka. Bez tam es nebēgu un nemeklēju paslēptuvi.
Pulkvedi! — grāfs jautāja. — Vai šie vārdi domāti man?
Es savu sievu neatstātu likteņa varā, — vecais spītīgi noteica.
Grāfs Martinics pārskaitās.
Es neaizmirsīšu šo apsmieklu! — viņš nikni sacīja.
Kā jums tīk! — pulkvedis mierīgi atbildēja. — Mani par pulkvedi neiecēla vis grāfs Martinics, bet ķeizars. Ievērojiet, ka es pavēlu ķeizara karaspēkam!
Grāfs apklusa. Viņam nebija ko atbildēt, pulkvedim bija taisnība. Pie tam tas bija ķeizara galmā iecienīts vīrs. Tādēļ grāfs neuzdrošinājās vairāk aizskart pulkvedi, bet apņēmās tam slepeni atriebties.
Pulkvedis nicinoši uzgrieza tam muguru. Lai iztrakojas — neviens jau nevarēja tam palīdzēt.
Grāfs neraizējās vienīgi sievas dēļ, visvairāk tas baidījās par sevi. Tagad tas zināja, ka Filips fon Mengsteins ir dzīvs un ka tas ir briesmīgais laupītāju virsnieks Lips Tulians.
Vai viņš vēl drīkstēja dzīvot Prāgā? Nē, nē, tas būtu tīrais neprāts.
Un vēl tanī pašā dienā grāfs Martinics lielā steigā atstāja Prāgu un aizbrauca uz Vīni. Viņa bailes bija tik lielas, ka tas ņēma līdz veselu pulku kareivju un brauca bez apstāšanās dienņ un natcti, līdz sasniedza Vīni.
Pulkvedis gluži mierīgi saņēma vēsti par grāfa aizceļošanu. Grāfs viņam neko ļaunu nevarēja izdarīt, jo ķeizars neuzklausīja apmelojumus un bez pamatīgas izmeklēšanas nevienu nesodīja.
Bet viņu mocīja pavisam citas domas.
Arvien vēl sūtīja jaunas kareivju nodaļas laupītāju meklēšanai. Bet visas pūles bija veltīgas. Neatlika nekas cits kā gaidīt, kad laupītāji pieprasīs izpirkšanas maksu, un par to neviens nešaubījās, jo laupītāji arvien pret lielu izpirkšanas naudu atlaida savus gūstekņus.
Negaidot pulkvedi fon Greifensteinu uztrauca vēl kāds neparasts gadījums. Pulkvedis visu laiku bija gaidījis meitenes atvedēju, bet tas vēl vienmēr nerādījās.
Te kādā rītā pulkvedi ieaicināja sētā. Tur stāvēja vienkārši koka rati, uz kuru sēdekļa bija uzsiets zārks.
Kāda meitene steidzīgi tuvojās pulkvedim. Tam likās, ka tas būtu meiteni kādreiz pazinis, bet vairs nevarēja atcerēties, kā to sauc.
Vai jūs vairs mani nepazīstat? — jaunava klusi jautāja.
Mans dievs, tā jau ir — Libuše fon Freidenberga.
Jā, jā, es esmu Libuše fon Freidenberga — un tur — tanī zārkā — mana tēva līķis.
Pulkvedis, dziļi aizkustināts, satvēra nelaimīgās roku.
Pa tam piesteidzās mirušā brīvkunga radinieki un tūliņ pazina Libuši.
Libuše, bērniņ! — jaunavas krusttēvs iesaucās, slēpdams savu nepatīkamo garastāvokli. — Kas noticis? Vai tu izbēgi? Viņi pieprasīja par tevi izpirkšanas naudu.
Nē, mani atsvabināja Lips Tulians, — meitene atbildēja.
Bet, bērns, viņš taču mums atrakstīja un pieprasīja par tevi lielu naudas summu. Mēs jau šinīs dienās gribējām nosūtīt pieprasīto naudu.
Es par to neko nezinu, — Libuše atbildēja. — Lips Tulians mūs sagūstīja, bet pēc tam mēs' kritām cita laupītāja nagos. Tas briesmonis gan gribēja dabūt par mums izpirkšanas naudu, bet, kad nomira mans tēvs, Lips Tulians mani atsvabināja un atlaida mājās, no viņa puses ne mats mums nav aizskarts.
Libuše vēl gribēja turpināt, bet negaidot apklusa"
Jaunavas radinieki samulsuši raudzījās viens otrā.
Tas tiešām ir nesaprotami, — pulkvedis murmināja, — ari es izlasīju šo Lipa Tuliana rakstīto vēstuli. Vai viņš būtu citādi apdomājies — bet viņš taču atsvabināja jūs. Ha, pavisam dīvaini.
Libuše vairs nespēja dot paskaidrojumus. Neizsakāmās sāpes, kauns, atriebības zvērests pret Zārbergu nospieda viņas dvēseli. Tā paģībusi ieslīga krusttēva rokās.
Pa lielo uztraukumu laiku Prāgā Zārbergam laimējās nepamanītam atstāt savu slēptuvi. Neviens to neievēroja, jo ļaudis bija tanīs domās, ka visi laupītāji jau sen atstājuši Prāgas mūrus. Neskatoties uz to, Zārbergs ļoti uzmanījās, lai nevienam nerastos aizdomas meklēt viņa slēptuvi.
Tanī pašā stundā, kad Libuše ar tēva līķi ieradās Prāgā, Zārbergs ar biedriem atradās savā slēptuvē.
Zārbergs nemierīgs soļoja pa istabu.
Nevaru saprast, kur viņi tik ilgi paliek, — Zārbergs dusmojās. — Jau sen vajadzēja ierasties meitenei.
Varbūt čigāni ir aizgājuši tālāk, — biedrs atbildēja.
Tas būtu ļoti nepatīkami. Pagaidi, kuš — kas tur? — Augšā pie durvīm kāds klauvēja. Zārbergs steidzās pretī. Ķāds vīrietis un aizsegusies meitene kāpa lejā.
Zārberg! — atnācējs stāstīja. — Visa mūsu banda ir iznīcināta. Mums uzbruka Lips Tulians.
Lips Tulians … — Zārbergs izdvesa, — tas nevar būt, viņš ir Prāgā. Es pats ar savām acīm redzēju viņa zīmi — melno roku. Es arī dzirdēju, ka Lips Tulians iebrucis Hradžinā.
Tas ir iespējams, Zārberg, bet pirms tam viņš ieradās pie mums. Es nejauši satiku kādu no mūsu ļaudīm. Tas paziņoja, ka Lips Tulians esot apkāvis gandrīz visus ļaudis, bet atlikušie izklīduši uz visām pusēm!
Ak, to viņš dārgi samaksās, — Zārbergs murkšķēja, — bet es vēl nespēju ticēt!
Un tomēr tā ir nenoliedzama patiesība. Lips Tulians ieradies naktī un no visām pusēm ielencis meža muižu un visu iznīcinājis. Meitenes pa lielākai daļai aizgājušas tam līdz.
Un Libuše? — Zārbergs jautāja.
Tā ir brīva līdz ar mirušo tēvu. Lips Tulians licis meiteni un līķi atvest uz Prāgu.
Nolādēts, nē, nē, tam es tomēr neticu. Kas to redzējis?
Kāds no mūsējiem. Viņam nāves bailēs palaimējies uzrāpties kādā augstā kokā. No turienes tās visu redzējis. Ar mums ir beigas. •I us, Zārberg, nevarēsit sameklēt pat desmit vīrus.
Zārbergs plosījās kā ārprātā un lamāja savus biedrus. Lips Tulians tādēļ vien varējis visu izpostīt, ka banda bijusi bez virsnieka. Beidzot tas apklusa.
Nu Zārbergs ieraudzīja atvesto meiteni.
Tā laikam būs gaidītā čigāniete? — Zārbergs jautāja.
Jā, es atvedu, viņa jau visu zin un prot labi spēlēt savu lomu.
Kas tu esi, meiten? — Zārbergs jautāja.
Kremo māsa — čigāniete atbildēja.
Tā bija skaista čigāniete, īsts dienvidu bērns, ģērbusies pēc labāko čigānu parašas.
Zārberga biedram iepatikās ar skuķi pajokot, bet Zārbergs aizliedza trokšņot. Viņš gudroja, kā vislabāk izvest šo viltus spēli.
Bija jārīkojas ļoti apdomīgi, lai viss izdotos labi un varētu iegūt izsolīto naudu.
Čigāniete vēl apsolīja gudri un veikli tēlot savu lomu.
141. nodaļa CIETUMNIEKI
Turku tornī Kenigsteinā bija cits cietuma meistars. Kilians nu pats bija cietumnieks.
Un Lidu bija skāris tāds pats liktenis. Daiļā meitene bija ieslodzīta kādā istabiņā blakus Elzbetes kamerai.
Guste bija Kenigsteinā, un visi ar nepacietību gaidīja, vai leitnants vinnēs derības — ar joni iekarot nezināmās svešinieces sirdi.
Tā ieslodzītā Lida bija aizmirsta.
Toties ģenerālis Kijaus jo vairāk interesējās par Lidu. Viņš bija cieši apņēmies atklāt noslēpumu, kas apņēma jaunā zviedru virsnieka un nepazīstamā vīrieša bēgšanu no Turku torņa.
Ģenerālis Kijaus ,pats bija uzņēmies nopratināšanu. Vispirms tas devās cietumā pie nabaga Kiliana, kuram vajadzēja atzīties, ka palīdzējis cietumniekiem izbēgt, un ģenerālis briesmīgi saskaitās, kad Kilians liedzās. Bet Kilians nebija iebaidāms. Viņš atsaucās uz savu ilgo, nevainojamo dienesta laiku Prāgā, Vīnē un citās vietās un viņa aizrādījumi nepalika bez sava iespaida, jo tie bija patiesi.
Ģenerālis Kijaus gandrīz jau bija pārliecināts, ka nabaga cilvēks nav līdzdalībnieks bēgšanā, bet Kilianam tomēr vajadzēja palikt cietumā.
Pēc tam ģenerālis devās pie Lidas. Bet te viņam nebija l'abāki panākumi, jo skaistā meitene uz visiem jautājumiem atbildēja ar nesatricināmu «nē», vai arī «es nezinu». Ģenerālim tas tomēr likās ļoti aizdomīgi.
— Viņa droši vien raudātu, žēlotos, kristu ceļos, ja nebūtu vainīga, — ģenerālis domāja, atstādams cietumu.
Viņš brītiņu pārdomāja, tad pasauca cietummeistaru.
Klausies, — viņš teica, — šodien pēc pusdienas tu vari abas meitenes ieslodzīt kopā. Pēc tam noklausies, ko viņas runā. Saproti?
Ļoti labi, ekselence.
Tā Lida ar Elzbeti varēja satikties.
Cietummeistars atvēra durvis, kas šķira abu meiteņu kameras.
Tā, jaunavas, nu jūs varat pēc savas patikas staigāt ārā un iekšā. Jums katrā ziņā ir garlaicīgi, un komandants tamdēļ atļāva jums satikties.
Viņš izgāja, smagos soļos attālinādamies, bet drīz vien klusiņām atgriezās un paslēpās.
Abas meitenes ziņkāri lūkojās viena otrā. Bet Lida ne par velti bija augusi pie čigāniem, viņa dzirdēja klusu troksni, kad cietuma meistars atvēra slepeno lūciņu, un, slepus paskatīdamās, ieraudzīja baltu spīdumu.
Acumirklī tai viss bija skaidrs, un viņa neviļus pasmaidīja.
Viltīgi jūs esat, — viņa domāja, — bet mani vis neapvedīsit ap stūri.
Viņa ātri piesteidzās pie Elzbetes.
Nevienu nodevīgu vārdu, — Lida čukstēja, — mēs tiekam uzmanītas, iesim pie loga, tur mūs nedzirdēs.
Elzbete paklausīja.
Nabaga bērns jau bija tik daudz cietis, ka visu saņēma klusu ciešot. Lida viņu paņēma aiz rokas un pieveda pie loga.
Es jums tik bieži nesu ēdienu, — viņa skaļi sacīja, lai maldinātu slepeno klausītāju, — es vienmēr ticēju, ka jūs te esat ieslodzīta bez vainas, un mani piemeklēja tāds pats liktenis.
Elzbete saprata viņas brīdinošo skatu. Viņa atbildēja līdzīgā kārtā, un tā saruna tika turpināta vienaldzīgi, par vienkāršām lielam, kamēr cietummeistaram palika garlaicīgi. Tas aizvēra lūciņu un klusos soļos devās projām.
Lida bija visu redzējusi.
Nu viņš ir projām, — tā klusām iesaucās, — Elzbet, Elzbet, Lips Tulians mūs abas atsvabinās!
Meitenes drīz vien iedraudzējās.
Elzbet, — Lida pēc brītiņa čukstēja, — jā, Lips Tulians mūs izglābs. Tu būsi laimīga, kamēr man būs jāseko ienīstam cilvēkam — lo es zvērēju. Bet es viņam neatdošos — nē, nē!
Ko tu runā, Lida?
Tad Lida pastāstīja, kā viņa uzupurējusies, lai glābtu mīļoto
cilvēku.
Lida, — Elzbete pēc brītiņa sacīja, — es esmu kaut ko apņēmusies.
Ko?
Es mīlu Vitorfu, — Elzbete čukstēja. — Es jūtu to. Kādreiz es iedomājos, ka mīlu Lipu Tulianu . . .
Es arī… — Lida tikko dzirdami atbildēja.
Bet tie bija maldi, — Elzbete turpināja. — Šo lepno vīrieti Iemīl ikviena, kas ar viņu runā un drīkst satikties. Bet šinī kaislībā ir kaut kas neparasts, tu jūties maza un …
Tā ir, Elzbete.
Nu, klausies, ko es esmu apņēmusies, — Elzbete turpināja. — Tu jau man visu neteici — bet es nopratu no taviem vārdiem, ka tu nekad negribi piederēt čigānam. Vai ne?
Nekad, — Lida nopūtās, — es to nevaru.
Un tādēļ tu gribi pamest dzīvi, — Elzbete sacīja. — Bet tas tak ir grēks.
— Es zinu, Elzbet, bet es nespēju dzīvot.
Tomēr tev jādzīvo, Lida. Tev jādzīvo, nelaužot zvērestu.
Neiespējami!
Es zinu kādu izeju — uzklausi tik mani. Arī es nekad nedrīkstu piederēt Vitorfam, jo viņš ir laupītājs, un es baidos, ka mans mīļais neņem šausmīgu galu. Viņš neatstās Lipu Tulianu. Klausies, Lida. Ja Lips Tulians mūs atsvabinās, paglābsimies klosterī, kur mūsu nabaga sirdis atradīs mieru.
Lidas skatā bija jautājums.
Vai šis lēmums mani atsvabinās no zvēresta?
Jā, — Elzbete bēdīgi atbildēja. — Solījums Pestītājam ir lielāks kā visi citi solījumi. Mēs izbēgsim no pasaules, lai aizlūgtu par saviem mīļajiem.
142. nodaļa MANS LABAIS EŅĢELIS MANI ATSTĀJIS
Austriešu kareivji šoreiz ar tādu neatlaidību bija vajājuši laupītājus, ka pat Lips Tulians brīnījās.
Pārdrošā vadoņa biedri tik vēlu atgriezās Greijersburgā, un liels skaits droši vien vēl pēc nedēļas pa vienam ieradīsies satikšanās vietā.
Lips Tulians to bija uzzinājis, un viņu tirdīja nemiers.
Zamuels ar Šikleru bija aizgājuši, un tai pašā vakarā Lips Tulians pasauca Vitorfu uz apspriedi.
— Vitorf, — virsnieks iesāka, — es gribu ar kādu daļu no ļaudīm izvest jaunu pasākumu.
Vitorfa skatā bija jautājums.
Es saprotu jūsu skatu, — Lips Tulians ātri ieteicās, — jūs domājat par Elzbeti. Bet cik es esmu dzirdējis, tad zviedri aplenkuši Kenigsteinu, un pat man nav iespējams iekļūt cietoksnī.
Vitorfs neatbildēja.
Nenokar galvu, — virsnieks viņu mierināja, — gan jau zviedri aizies, un tad es izvedīšu Elzbeti.
Es jūs pavadīšu!
Lips Tulians atbalstīja galvu rokās.
Mežs šalkoja, drūmi un spītīgi pacēlās vecās drupas, un no viņu mūriem laiku pa laikam atskanēja spalga sievietes balss. Tā bija ungāru grāfiene, Terēzes kalpone.
Lips Tulians likās to nemaz nedzirdam.
Jā, man jāiet laukā no šīs vientulības, Vitorf, — viņš enerģiski sacīja, — es palikšu ārprātīgs te, meža vientulībā, par savu zaudējumu domājot. Manas Hedvigas vairs nav — mans labais eņģelis mani atstājis, Hedviga ir mirusi, guļ zārkā mūžīgo dusu.
Pēdējie vārdi izskanēja kā apslāpēti šņuksti.
Lips Tulians izslējās.
Lai velns parauj drūmās domas, — viņš iesaucās. — Vitorf, šonakt dosimies uz Freibergu.
Uz kalnu pilsētiņu?
Jā gan, sudraba vezumus mēs jau reiz atņēmām, bet vecajā pilsētiņā vēl ir milzīgi daudz dārgu mantu. Man zināms, ka Frei- bergas doma velvēs glabājas ļoti daudz dārglietu un arī naudas summu. Kā es dzirdēju, tad tas viss esot paslēpts kūrfirsta kapenēs, kur aprakts sakšu Morics.
Par to arī es esmu dzirdējis, — Vitorfs atbildēja, — bet Frei- bergas domā būs ļoti grūti iekļūt.
Lips Tulians pasmaidīja.
Par to atļauj man zināt. Ja neatradīšu ceļu virs zemes, kā lur iekļūt, tad atliek apakšzemes ceļi, — tie man pa daļai jau zināmi.
Vitorfs brīnījās.
Tas būtu viens, — Lips Tulians turpināja, — tālāk es esmu metis acis uz tā saukto sudraba velvi Veisenfelsā. Tur ir ļoti grūti iekļūt, jo masīvs mūris sargā firstu nama dārgumus. Bet kādēļ tad esmu Lips Tulians, es nepazīstu nekādus šķēršļus.
Vitorfs bija sajūsmināts.
Cik vīru ņemsim līdz?
Ar kādu duci pietiks, katrā ziņā ne vairāk kā piecpadsmit. Ap pusnakti jau būsim tālu no šejienes.
Vai pa ceļam neapmeklēsim meža dzirnavas?
Nē, tur mēs nogādāsim laupījumu, kad atgriezīsimies no Frei- bergas. Ejiet, Vitorf, es vēl labi pārdomāšu savu plānu. Pulksten desmitos satiksimies pie vārtiem.
Un kurš pa to laiku būs virsnieka vietnieks?
Butlers, tik ilgi, kamēr pārnāks Zamuels. Tas lai visus ļaudis aizved uz meža dzirnavām. Tur mēs satiksimies.
Un kā ar Terēzi?
Viņa paliks še, lai izpildītu savu uzdevumu. Bet gājienā uz Veisenfelsu tā varēs piedalīties:
Vitorfs devās pils iekšējās telpās.
Atkal bija dzirdamas vaimanas, un, pa koridoru soļojot, jaunais laupītājs ieraudzīja pusapģērbušos sievieti paskrejam garām.
Tā bija lepnā grāfiene. Terēze tai sekoja uz pēdām.
Paliec še, — tā uzsauca, — tev šis darbs jāpadara, vai gribi, vai…
Nē, nē, to es nedarīšu, tad labāk mirt!
Terēze panāca grāfieni.
Vai tu darīsi, vai nedarīsi?
Ne, nē!
Terēze sagrāba nepaklausīgo aiz matiem.
Klausīsi, vai nē?
Jā, jā, es darīšu visu — vai — vai — ak, es lūdzu jūs!
Ak, cik tagad putniņš kļūst maigs, — Terēze zobojās, — nāciet tūliņ, vai arī aiz matiem jūs vilkšu pie darba!
Grāfiene paklausīja.
Pa to laiku Vitorfs bija sapulcējis laupītājus. Klusā balsī tas pārstāstīja viņiem Lipa Tuliana plānu. Tie bija sajūsmināti, un četrpadsmit vīri devās pie Lipa Tuliana.
Virsniek, mēs akli paklausām jums! — laupītāji sauca.
Kurš pazīst Freibergu? — Lips Tulians jautāja.
Kāds no laupītājiem iznāca priekšā.
Un tu, Kristian Ekold, es atceros, tu esi bijis Freibergā.
Virsniek, es ilgu laiku strādāju raktuvē un pazīstu katru kaktiņu. Es zinu arī, kā mēs tiksim iekšā, ir kāda vieta, kur mēs gluži labi ietiksifn pilsētā.
Ekolds arī pastāstīja, ka viņam Freibergā palikusi mīļākā, glīts skuķēns, birģermeistara kalpone.
Tā? — Lips Tulians sacīja. — Un tu laikam gribi savu mīļo atdabūt?
Es jau gribētu gan. Un Malvīne, tā viņu sauc, nav muļķe, ja tā dabūtu pāris jauku lietiņu — ies vai caur uguni!
Lips Tulians papurināja galvu.
Kur mums šī meitene var derēt?
Hm, es domāju tomēr, virsniek, — Ekolds turpināja. — Vispirms kungi šai mazajai dāvā pilnīgu uzticību. Tā nav liela ģimene: birģermeistars un viņa meita Kate, ari tāda iedomīga vīzdegune, no augšas vien skatās uz citiem. Skaista un neganta, tāpat kā Libuše fon Freidenberga un grāfiene tur augšā, pilī.
Nu, ja es visas augstmaņu meitas gribētu sodīt, man būtu tik daudz darba, ka nekur glābties, — Lips Tulians gandrīz nelaipni sacīja.
Ekolds pasmaidīja.
Na, es domāju, to varētu tā garāmejot izdarīt. Reiz no Malvīnes es dzirdēju, ka no birģermeistara mājas uz rātsnamu vedot slepena eja. Un tā kā šinī mājā dažs labs dārgumiņš glabājas, es domāju, mēs varētu birģermeistaru apciemot. Tas droši vien parādīs slepeno eju.
Lips Tulians solījās to ievērot un pavēlēja sagatavoties un doties
ceļā.
143. nodaļa GUSTE KENIGSTEINĀ
Kenigsteinas cietokšņa virsnieki ziņkāri gaidīja, kad viņu iedomīgais biedrs izpildīs savu derību. Līdz šim tas vēl nebija noticis, jo Guste ļoti reti izgāja no Jura cietokšņa.
Bet nu, kā par brīnumu, tā jau divas dienas pastaigājās pa vientuļo bastionu. Viņa ilgojās pēc zaļā meža un Lipa Tuliana. Lai gan viņa bija izgreznojusies kā augstas kārtas dāma, tā tomēr domāja, ka bez mīlas zālēm nekas neiznāks. Bet tās glabājās viņas tērpā, bija tik jānogaida gadījums.
Pēdējās dienās grāfienei un Emmai arvien bija lielas darīšanas. Tās abas uz ilgāku laiku ieslēdzās savās istabās. Guste garlaikodamās sāka pastaigāties pa bastionu.
Arī šodien tā, domās nogrimusi, staigāja pa bastionu. Viņai bija brīnums, kādēļ šodien neredz sargu, bet tas bija daudz patīkamāk.
Viņa iegāja kādā stūrī, kur stāvēja klintī iecirsti sēdekļi. No šīs vietas varēja redzēt tālos mežus — savu dzimteni, kur mājoja Lips Tulians. Te pēkšņi viņas domas pārtrauca klusi soļi. Acis pacēlusi, tā savā priekšā ieraudzīja kādu slaidu virsnieku.
Viņa ienīda virsniekus, jo tie taču bija Lipa Tuliana ienaidnieki.
Ko jūs vēlaties? — tā asi jautāja.
Gribu apsveikt skaisto jaunkundzi, — donžuāns atbildēja.
Pateicos, — Guste auksti sacīja.
Mēs visi cietoksnī vēlamies zināt, kā sauc skaisto svešinieci Jura pilī.
Gustei tas glaimoja, viņa noslēpumaini pasmaidīja. Virsnieks atsēdās uz akmens sola.
Es vēlos sēdēt viena pati, — Guste strupi sacīja.
Kādēļ tik nelaipni, mēs, virsnieki, labprāt patērzējam ar daiļām dāmām.
Tas man vienalga, lūdzu, aizejiet! — Guste iesaucās.
Esiet taču prātīga, mēs še esam gluži vieni un …
Projām, es teikšu grāfienei.
Ak tā, nu, es ceru, ka būšu stiprāks par jums.
Guste uzlēca kājās un spēcīgi izpļaukāja virsnieku. Šinī brīdī pienāca ģenerālis Kijaus.
Kas tad te notiek — kur 4ad sargs, kā tas iedrošinājies atstāt savu vietu?
Tūliņ atsteidzās kaprālis ar diviem kareivjiem.
Kas tā par nejēdzību, tu, putras kubul, kur sargs?
Ekselence, — kaprālis stostījās, — es pats novietoju sargu.
Nu, tad jau tas ir aizgājis pastaigāties. Lieliska kārtība, — ģenerālis kliedza. — Ņemiet tūliņ šo leitnantu un aizvediet uz Turku torni pie ūdens un maizes!
Pienāca sargs — bāls kā līķis. Viņu ieraudzīja kaprālis.
Ekselence, šis ir pazudušais stundenieks!
Nelieti, kur tu biji, atbildi, — ģenerālis pārskaities jautāja.
Ekselence, mani aizsūtīja projām leitnants fon Stenkners.
Ko, vai šis nelietis?
Jā, ekselence!
Tā jau domāju, tev bija jāklausa priekšniekam. Bet tev tūliņ vajadzēja paziņot.
Kareivis nolieca galvu.
Tu laikam par šo joku dabūji naudu? — ģenerālis smējās. — Naudu, lai leitnants varētu ar skuķiem jokus dzīt. Ha, ha, ha. Projām — marš — uz Turku torni!
Ģenerālis vēl brīdi skatījās aizgājējos, tad piegriezās Gustei.
Tas notiek tādēļ, ka jūs viena pati klejojat pa vientuļām vietām. Es pazīstu savus virsniekus. Karā tie ir drošsirdīgi zēni, nevainojami, bet pret meitām nekrietni.
Nu, tā — papriekšu jūs izbāru, bet nu uzslavēšu. Deviņi pērkoni. Dūša jums ir kā dragūnam, tik bikšu vajadzēja kājās un šauteni plecos. Bet uz priekšu uzturieties Jura pilī, jo še nav vieta sapņošanai, neaizmirstiet to!
Ģenerālis pagaidīja, kamēr Guste aiziet, un tad tik vēl pats devās projām.
Oh, tas tik bija varens skats — dūšīgs skuķis!
Ģenerālis sasniedza Turku torni un iegāja pie cietuma uzrauga.
Nu, vai meitenes kaut ko runāja?
Jā gan, ekselence, — sargs atbildēja, — bet neko sevišķu un vēlāk tik klusu čukstēja.
Ģenerālis nebija apmierināts.
Atver savas ausis, — vai tamdēļ es viņas saliku kopā? Uzmani, es gribu zināt, ko viņas runā, jeb man būs vēl jāpamāca, kā jauzmanās?
Ekselence, es varu … zinu …
Nu, nu, nepļāpā tik daudz — uzmanies un tad viss būs labi.
Ģenerālis murminādams aizgāja.
Abas cietumnieces nezināja, kas bija noticis pa šo laiku. Tām arī nenāca prātā, ka blakus viņām lielajā zālē ieslodzīts bīstams ienaidnieks.
Zelta taisītājs Betgers gaidīja izdevīgu mirkli, kad varēs iegūt savu upuri. Viņam taču vajadzēja — kādā klusā pusnakts stundā — nelaimīgās Elzbetes asinis.
144. nodaļa BIRĢERMEISTARA MEITA
Ilgāku laiku klīda dažādas valodas par pārdrošo uzbrukumu sakšu sudraba vezumiem. Sevišķi Freibergā tika daudz spriests par bīstamo laupītāju virsnieku Lipu Tulianu. Lielās bailes tik tad mazinājās, kad dabūja zināt, ka Lips Tulians atrodas Bohēmijā.
Vēlāk pat vairs to neiedomāja un beidzot pavisam aizmirsa.
Freibergā bija pārdzīvojusi grūtus laikus. Tas nu gan bija labt sen atpakaļ, kad bija plosījies lielais karš. Tomēr plaukstošā pilsēta vēl sajuta pārciestās briesmas un zaudējumus.
Freibergai bijā laba slava, tur parasti par birģermeistaru ievē- lēja taisnākos un gudrākos pilsoņus! Arī tagadējais birģermeistars bija augsti izglītots cilvēks, bez tam vēl ļoti bagāts.
Šī ģimene bija iecienīta jau no seniem laikiem. Tagadējais birģermeistars bija atraitnis, viņa sieva bija tam atstājusi mazu meitiņu — Kati: Visā apkārtnē to turēja par skaistāko un augstprātīgāko.
Tā kā birģermeistars bija ļoti bagāts, tad meitene tiešām nezināja, kā uzvesties, lai iegūtu vēl lielāku slavu.
Bija jauka, silta rudens diena, kad birģermeistars, brokastis iebaudot, tērzēja ar savu meitu.
Viņus apkalpoja kāda daiļa meitene, arvien atnesa ēdienus, sakārtoja šķīvjus un gaidīja savu kungu pavēles.
Šī meitene bija Malvīne, Kates uzticamā kalpone. Likās, it kā tā neko citu nesaprastu kā vienīgi apkalpot, bet labs novērotājs manītu» ka tai nepazuda neviens runātais vārds. Sevišķi šīs dienas saruna meiteni interesēja.
Tēvs, — Kate iesāka, — es arvien aplūkoju mūsu vectēva ģīmetni. Kādas greznas rotas tam piederējušas, ak, man šķiet, ka tādus dārgumus var valkāt tik ķēniņš.
Tev taisnība, bērns, — birģermeistars atbildēja.
Bet kur tās rotas ir palikušas? Tie taču bija ģimenes dārgumi. Vai tie ir pārdoti, atdāvināti — vai nolaupīti?
Ak, nē, bērns!
Tad laikam pazuduši? — Kate izbrīnā jautāja.
Tu maldies, bērns, — birģermeistars teica, — tā ir īsti dīvaina lieta. Es labprāt nepieminu šos dārgumus.'
Mīļais tētiņ, lūdzu, pastāsti man! — Kate sirsnīgi lūdzās.
Nu, ja tu vēlies, tad pastāstīšu, — viņš atbildēja.
Tas bija trīsdesmitgadu kara laikā, kad mans vectēvs — Frei- bergas birģermeistars — Tarstenfona vadībā aizstāvēja pret zviedriem pilsētu. Pienāca grūta diena, zviedri jau bija ieņēmuši pirmās skanstis. Mans tēvs, baidīdamies no pilsētas ieņemšanas un aplaupīšanas, uzdeva savam uzticamam sulainim visas vērtīgās lietas paslēpt kādā drošā vietā.
Un tad? — Kate ziņkāri iejautājās.
Pēc divām stundām atgriezās uzticamais sulainis. Viņš bija paklausījis birģermeistaram, pēc saviem ieskatiem uzmeklējis drošu vietu un paslēpis dārgumus. Bet taisni tanī mirklī, kad tas gribēja
; pateikt manam tēvam, kur atrodas paslēptuve, kāda zviedru lielgabala lode saplosīja sulaini.
Un šie dārgumi palika neatrasti, tēv? — Kate jautāja.
Jā, bērns,-tēvs gan pavēlēja visas malas pārmeklēt, bet tomēr neatrada. Un, ja gadījumā šie dārgumi vēl nav uzieti un aiznesti, tad tie vēl šodien atrodas savā slēptuvē!
Iestājās klusums. Kate drūmi raudzījās grīdā, un daiļā Malvīne, kura visu bija noklausījusies, rīkojās ap galdu.
Tēv, vai tev liekas, ka dārgumi apslēpti šinī mājā?
Ja manta vēl nav atrasta, tad tai vajag būt apslēptai mājā, jeb dārzā, jo šī māja jau gadu simteņus ir mūsu ģimenes piederums.
Birģermeistars piecēlās, izdzēra savu vīna glāzi un paskatījās pulkstenī.
Tagad ir laiks doties uz rātsnamu. Gaidāmas dažādas svarīgas lietas. Mūķeņu mežā redzēti klaidoņi. Bez tam visur runā par laupītājiem.
Bet Lips Tulians taču atrodas Bohēmijā, — Kate ieminējās.
Tā jau cilvēki runā. Lai Dievs dotu, ka tas nekad vairs neatgrieztos Saksijā. Te tam ir sakurināta karsta pirts. Mūsu ministrs visās malās gūsta laupītājus.
Birģermeistars lēnam aizgaja,-un .meitenes palika vienas.
Tu laikam visu dzirdēji, Malvīn, — Kate iesāka.
Jaunkundz, tas man nav nekāds noslēpums. So notikumu man kādreiz izstāstīja vectēvs, toreiz Freibergā par to daudz runāja.
— Vai tev liekas, ka tā manta jau atrasta? — Kate jautāja.
Nē, nē, mans vectēvs apgalvoja, ka tas tūliņ būtu nācis zināms. Viņš bija pārliecināts, ka dārgumi paslēpti šinī mājā!
Kate nopūtās.
— Ak, ja es zinātu šo vietu, tad visi dārgumi piederētu man un es varētu greznoties ar spožajām rotas lietām.
Protams, jaunkundz, man šķiet, ka vēl vajadzētu meklēt! Var taču meklēt gadiem ilgi. Iedomājieties — tik liela māja, cik te nav stūru un koridoru? Sulainis droši vien dārgumus paslēpis kādā grūti atrodamā vietā.
Tas ir iespējams, Malvīn, — Kate ieinteresēta atbildēja, — vajadzētu meklēt.
Malvīne pienāca tuvāk Katei.
Bet kā būtu, jaunkundz, ja mēs sāktu darboties ar pārdabīgām lietām?
Kate nesapratnē uzlūkoja kalponi.
Ko tu teici, es nesaprotu, — Kate sacīja.
— Es jau domāju, es jums pateikšu savas domas. Aiz Freibergas. vārtiem, Brantā, dzīvo kāds gudrs vīrs, viņš varot dzirdēt, kā zāle aug un citas nesaprotamas lietas. Sis cilvēks spētu pateikt kādu gudru padomu.
Kate bija tikpat māņticīga, kā viņas kalpone. Bez tam viņa neizsakāmi vēlējās iegūt dārgumus.
Vai tu esi pārliecināta, ka gudrais cilvēks varētu atrast pa7 slēptuvi?
To es tiešām nevaru apgalvot, bet tas katrā ziņā varētu mums iedot kādu brīnumrīkstiņu — vai citu ko tamlīdzīgu, ar ko mēs varētu atrast mantu. Protams, ka melnais burvis ir labi jāatalgo.
Es nežēlošu naudu, — Kate iesaucās, — es viņam bagātīgi' samaksāšu. Malvīne, vai tu jau šodien neaizietu uz Brantu un neuzmeklētu gudro cilvēku?
Kādēļ ne? Ja tik jūs man atļaujat.
Nesaki tam, kas par lietu, vispirms es gribu zināt, vai tas ir spējīgs dot kādu padomu. Viņam katrā ziņā še jāatnāk.,
Malvīne bija vienis prātis ar viņu.
Pievakarē tu aizej uz Brantu. Tik esi uzmanīga — nepasaki tam par daudz. Rītu es tavā klātbūtnē runāšu arr šo cilvēku.,
145. n o d a ļ a PIE GUDRA VĪRA
Vecajā kalnu pilsētiņā Brantā iedzīvotāji rosīgi strādāja parastos kalnu darbus. Čīkstēja vindas, bedrēs kala un dauzīja, strādāja dienu un nakti.
Netālu no raktuvju ēkām, ārpusē, uz Freibergas pusi, meža malā stāvēja vientuļa mājiņa.
Tanī dzīvoja vecais kalnracis — gudrais Kunca tēvs, kas nespēka dēļ vairs nestrādāja, bet saņēma no raktuvju valdes žēlastības maizi.
Gudrais Kunca tēvs bija tālu pazīstams, viņa zāles dziedināja dažādas slimības, viņš prata apvārdot un aizdzīt raganas, ar vārdu sakot — kam bija kāda vaina, tas steidzās pie Kunca tēva.
Bet šis cilvēks bija izslavēts arī par ļoti niknu. Vai tam cilvēkam, kas nesamaksāja apsolīto algu, tam Kunca tēvs nežēlīgi atriebās. Tā daudzi ar lielām bailēm uzmeklēja viņu.
Iedzīvotāji izplatīja baumas, ka Mūķeņu mežā esot redzēti klaidoņi.
Kāds no šiem klaidoņiem izlīda no krūmiem uz Freibergas lielceļa, kur atradās krūmu puduri, kur paslēpties. Bija novakare, reti kāds staigāja pa ceļu, tikai daži zemnieki, pāris kalnraču un beidzot kāda mētelī ietinusies sieviete.
Viņa teciņus traucās uz priekšu, bet pēkšņi apstājās taisni pret to vietu, kur krūmos bija paslēpies vīrietis.
Sieviete atsita mēteli un sakārtoja matus. Te pašķīrās krūmi, meitene satraukta sakustējās.
Patiesi, tā ir Malvīne, Kates kalpone, — svešais iesaucās.
Kristian — tu? — Malvīne atsaucās, — no kurienes tu nākdams?
Esmu klaidonis, — Ekolds atbildēja, — man iepatikās redzēt Freibergu.
Malvīne iegriezās pa mazo ceļu, kas veda uz Kunca tēva mājiņu. Te viņa apstājās.
Bet tu taču nedrīksti uz Freibergu nākt? — viņa sacīja.
Ekolds smējās.
Kā, vai tad Freibergā vēl nav aizmirsts, kā es toreiz pārmācīju blēdīgo pilsētas sargu?
Ak nē, to vēl visi atceras un, tiklīdz tevi ieraudzīs, tūliņ ieslo- dzīs cietumā.
Ekolds nicīgi savilka seju.
Tad gan tiem cita nekā nav ko darīt, ja vēl pēc diviem gadiem grābsta tādus nieķus. Bet, Malvīn, cik tu tagad esi liela — toreiz tu biji maza meitene vēl.
Laid, Kristian, — viņa mīļi lēdzās.
Kur tad tu iesi? — Ekolds jautāja.
Pie vecā Kunca.
Kā — vai pēc zālēm?
Jā, jā, — viņa ātri atbildēja un steidzās projām. Bet Ekolds vēl brīdi aizturēja to.
Es tevi ilgi neaizkavēšu, ja tev tā jāsteidzas. Bet — es domāju, ka man ar tevi daudz kas jāpārrunā ceriņu lapenē.
Vai tu tiešām nāksi uz Freibergu?
Jā gan, Malvīn.
Bet tu taču nedrīksti, tevi saņems vārtu sargs.
Tā ir mana darīšana, es tomēr iešu. Vai rītvakar varēšu satikt tevi?
Es rītvakar nevaru, bet parīt es būšu tev pretī. Bet…
Nekādu bet, manu cīrulīti Tātad parītu ap pulksten astoņiem. \ s ceru, ka tu atnāksi, pretējā gadījumā es iešu tavā istabā!
Tad viņi atvadījās uz atkalredzēšanos, un Malvīne ātri aizsteidzās uz Kunca mājiņu.
Nāciet iekšā, jaunkundz, — Kunca tēvs aicināja.
Malvīne iegāja istabā, bet drīz vien tai sametās nelabi. Pie griestiem karājās dažādi kaltētu zāļu saiņi, stikla burkās gulēja ķirzakas un čūskas. Vidū bija nolikts balts miroņa galvaskauss.
Piesēdiet, jaunkundz, ko tad vēlaties? — vecais Kunca tēvs jautāja.
Es gribētu dabūt — protams, pret labu samaksu — kādu brīnumrīkstīti, ar kuru var atrast apraktu mantu.
Tā — ha, vai jūs nedzīvojat birģermeistara mājā?
Jā, jums jānāk man līdzi, birģermeistara meita vēlas ar jums
runāt!
Nu, tad jau zinu, kas par lietu, — Kunca tēvs smējās. — Birģermeistara meita grib atrast ģimenes dārgumus.
Kļūsiet, kāds varētu noklausīties! — Malvīne čukstēja. — Man likās, it kā kāds būtu stāvējis pie loga.
Malvīne pasniedza Kunca tēvam Kates iedoto naudu. Tad vecais ipsolījās ierasties rītvakar.
Malvīne vēl apsolījās to ap pulksten deviņiem gaidīt pie dārza vārtiem, jo birģermeistars nedrīkstēja neko zināt.
Nu Malvīne priecīgi steidzās mājās, viss bija tik labi izdevies. I In tomēr Kristiāns Ekolds bija visu noklausījies.
146. nodaļa UZ KLOSTERI
Tumša nakts bija mežā. Zāļu sievas alā spīdēja vāja gaisma.
Tur stāvēja ragana un viņai blakus — slaida un jauna — no miroņiem uzcēlusies Hedviga.
Jaunava bailīgi skatījās uz savu šķirstu ar stikla vāku.
O, kaut es tomēr būtu mirusi, — viņa čukstēja, — tad visām mokām būtu gals.
Vēl ir laiks, — ragana sacīja, — sakiet tik vienu vārdiņu, un es jūs aizvedīšu uz meža dzirnavām.
Hedviga sarāvās.
Nē, nē, es nevaru, nedrīkstu, — Hedviga murmināja. — Dievs man uzticējis pārbaudījumu, un es esmu augšāmcēlusies, lai pabeigtu iesākto, tagad man jāmeklē patvērums aiz svētajiem mūriem.
Alas dibenā kaut kas kustējās.
Kā jūs gribat, — ragana atbildēja, — tad es jūs pa slepeniem ceļiem aizvedīšu uz Reizenhainu. Vai jūtaties pietiekoši stipra, lai ietu tālo ceļu?
Dievs man dos spēku, — Hedviga, roku uz krūtīm spiezdama, atbildēja.
Tad nāciet, nekavēsimies, līdz rīta ausmai mums jābūt tālu, un nākošā naktī, atpūtīsimies kādā vienīgi man zināmā vietā.
Vecā ragana paņēma laternu, un Hedviga sekoja.
Pēc nedaudz acumirkļiem abas bija nozudušas tumsā.
Viņas ir projām, — Kremo ierunājās, — ha, sasodīta būšana, ka man jāguļ kā kroplim. Sai skaistajai sievietei atkal jākrīt čigānu varā — mums ir tiesības uz viņu, un es ar saviem biedriem izvedīšu viņu no klostera. Nolādēta tā diena, kad Lips Tulians mani satika — ha — nāks jauna diena — atriebības diena.
Pa kalnu lejup virzījās divi tumši stāvi. Meža dzirnavas vairs nebija tālu. Ratu rūkoņa un ūdens šalkoņa bija skaidri sadzirdama.
Garām — garām šai vietai!
Hedviga izstiepa rokas.
Filip, Filip — tu vienīgais mīļais, — viņa murmināja, saldu atmiņu pārņemta.
Vēl ir laiks, — ragana sacīja. — Tik pāris soļu, un jūs būsit tur, kur laupītāji ar prieku saņems sava pavēlnieka mīļāko.
Hedvigai pārskrēja drebuļi.
Viņa — viņa laupītāju virsnieka mīļākā. Šausmīgi!
Man jācieš sods, — tā elsoja, — visu mūžu jācieš par grēkiem. Es taču esmu Prāgas pārvaldnieka sieva. O, ko es esmu izdarījusi. Filip, tava Hedviga ir pati rcelaimīgākā sieviete pasaulē!
Tā jums nevajag runāt, zāļu sieva atbildēja. — Prāgas pārvaldnieks, eik es dzirdēju, sev pārvedis jaunu sievu Hradžinā.
0, tad jau grēks vēl lielāks. - Hedviga klusi kunkstēja.
Jā, tādi ir cilvēki, — vecā zāļu sieva atbildēja. — Es varu droši teikt, ka pārvaldniekam nav ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu.
Ak, Dieva sods!
Tas var būt, — vecā atbildēja, — bet neviens mums vēl nav dudinājis, kā tur — augšā aiz zvaigznēm — izskatās.
Vai jūs neticat Dievam un viņa dēlam? — Hedviga pārsteigta iesaucās.
Ragana likās šo jautājumu nedzirdam.
Kā tad ir, vai gribat iet uz meža dzirnavām? — tā īsi noprasīja.
Nē, nē, tas nav iespējams.
Tad nāciet, laiks ir dārgs.
Dzīvo vesels, Filip, — Hedviga čukstēja, asarām plūstot, - dzīvo vesels uz mūžu, tu — pār visu, visu mīļotais!
Trīs dienas bija pagājušas. Kāda ceļiniece zvanīja pie Reizenhai- nas klostera vārtiem. Vārtu sargs ielaida svešinieci un aizveda pie < ienījamas sirmgalves —klostera priekšnieces.
Ko jūs vēlaties? — klostera priekšniece jautāja.
Vēlos, lai mani uzņem dievbijīgo māsu biedrībā.
Kā jūs sauc?
Savu vārdu es pateikšu pie grēku sūdzēšanas. Mani nospiež kads liels noslēpums, kas uz visiem laikiem jāaprok klostera mūros.
Tad nāciet, — klostera priekšniece sacīja. — Es pati gribu uzklausīt jūsu stāstu, un pēc tam nolemšu, vai Reizenhaines klosteris būs jūsu patvērums, vai nē.
Hedviga gāja tai līdz uz klostera baznīcu. Se, vientuļā klusumā, priekšniece uzklausīja grūti pārbaudītās Hedvigas atzīšanās stāstu.
Sirmā priekšniece, dziļi aizkustināta, apkampa to kā bērnu, uzņēma viņu klosterī un apsolījās saīsināt novices laiku.
147. nodaļa LAUPĪTĀJI FREIBERGĀ
Freibergas mūros bija palikuši daži caurumi un robi, kas bija elušies no zviedru lielgabalu šāvieniem lielajā karā.
Kādā no šīm vietām varēja Lips Tulians viegli iekļūt ar astoņiem vīriem, sargiem nemanot.
Tā kā nevarēja ilgi kavēties, tad Lips Tulians gribēja tūliņ doties uz Doma baznīcu, bet Ekolds ieteica vispirms steigties uz birģermeistara māju, kur kādā atstātā paspārnē varēšot atrast patvērumu.
Bet mums ir ļoti maz pārtikas līdz, — Lips Tulians sacīja.
Ekolds apņēmās sagādāt pārtiku. Vēlreiz pārliecinājušies, ka viss
ir kluss, tie garā rindā Ekolda vadībā steidzās pa tukšajām ielām un netraucēti sasniedza dārzu.
Viņi pārkāpa pār mūra sētu dārzā. Ekolds rādīja uz birģermeistara māju, kas bija līdzīga pilij, kur vairākas zāles stāvēja neapdzīvotas — aizslēgtas.
Ekolds tos ieveda šādā atstātā dzīvokļa daļā, kur tie varēja iekārtoties. Laupītāji nosprieda šovakar labi atpūsties.
Nu Ekolds izstāstīja par noslēptajiem dārgumiem un visu, ko bija noklausījies pie Kunca tēva.
Lips Tulians uzmanīgi klausījās.
Sī ir ļoti svarīga ziņa, bet es šaubos, vai vecais burvis atradīs dārgumus.
Kādēļ nē, — Ekolds atbildēja, — esmu par to ļoti daudz dzirdējis, zinu, ka viņš ir izdarījis neticamas lietas.
Nu, varam jau noklausīties.
Protams, to es katrā ziņā darīšu, — Ekolds turpināja, — un, ja vecais kaut ko atradīs, tad mēs arī tur ieradīsimies.
Tad vēl Ekolds šo to pastāstīja par birģermeistara skaisto meitu, viņš vēlējās to ieteikt Lipam Tulianam.
Beidzot visi aizgāja gulēt, vienīgi Ekolds negulēja, bet, nogaidījis biedru aizmigšanu, kā spoks izlīda pa durvīm.
Otrā rītā vecā ķēkša steidzīgi ieskrēja Malvīnes istabiņā.
Kas tad nu ir noticis? — Malvīne jautāja. — Jūs jau esat pavisam uztraukta — vai kur deg?
Nē, nē, mūsu mājā ir zagļi! — ķēkša vaimanāja. — Ko domājat, no pieliekamā izņemti divi šķiņķi, dūmu desas un divi maizes klaipi.
Tas taču ir gluži neticami, — Malvīne sacīja.
Un tomēr tas ir noticis — varbūt zaglis ir kāds dienestnieks.
Nu, tas jau nāks gaismā, — Malvīne atteica.
Ķēkša iegāja paziņot birģermeistaram. Sadusmotais saimnieks tūliņ aizsūtīja pēc tiesas sulaiņa.
Birģermeistars sasauca visu saimi, vienīgi ķēkšu un Malvīni neturēja aizdomās.
Visi vecu vecie sulaiņi liedzās un dievojās, ka neko nezinot par zādzību.
Bet tas vēl vairāk saniknoja birģermeistaru, viņš teica, ka neatzīšanās gadījumā visus iesēdinās cietumā. Tomēr apvainotie vēl vienmēr atkārtoja, ka neko nezin.
Birģermeistars purināja galvu.
Te atkal pienāca jaUna ziņa. No pagraba esot aiznests liels skaits vīna pudeļu.
Tas nu bija īstais dusmu cēlonis, jo par pārtiku birģermeistars tik kārtības labad bija turējis izmeklēšanu, to viņš nežēloja. Bet viņa dārgais vīns… Birģermeistars lielās dusmās skraidīja pa istabu, kamēr nokrita parūka. Beidzot viņš aiztrieca visus prom no acīm, lai varētu atgūt līdzsvaru un pārdomāt, kas jādara. Pie viņa palika vienīgi Kate.
Nepateicīgie nelieši! — birģermeistars murmināja. — Tik daudzus gadus tie man kalpoja, es vienmēr devu labu algu, un nu par pateicību — tie mani apzog!
Triec tos pie velna, bet vispirms pārmāci, — Kate teica.
Tas jau būtu jādara, bet es nesaprotu, tik ilgus gadus kalpojuši — un vēl nekad nav notikusi neviena zādzība.
To viņi vienmēr ir pratuši apslēpt, — Kate cietsirdīgi atbildēja. Sos vārdus pateikusi, Kate izgāja no istabas.
Birģermeistars palika viens.
Izbiedētie sulaiņi un dienestnieki rūgti raudāja.
Neviens nevarēja saprast un izskaidrot noslēpumaino zādzību.
148. nodaļa BEZKAUNĪGA KRĀPŠANA
Prāgā neko citu vairs nerunāja, kā tik par briesmīgi pārtrauktajām kāzām.
Arī Bohēmijā bija_ izsolīta augsta alga par Lipa Tuliana galvu, pa lielajiem -mežiem klejoja gūstītāju pulki, bet visas pūles bija veltīgas, no laupītāju virsnieka un nolaupītās ungāru grāfienes neatrada ne mazāko zīmi.
Pārvaldnieks uzturējās Vīnē un maz rūpējās par sievas atsvabināšanu. Viņš ļoti baidījās no Lipa Tuliana atriebības, vēl arvien .lusīs tam skanēja laupītāja draudi.
Sī iemesla dēļ tas Vīnē gribēja dabūt citu pārvaldnieka vietu un nekad vairs nedomāja atgriezties Prāgā.
Prāgā līdz šim visas lietas kārtoja ierēdņi, un pulkvedim fon Greifensteinam bija pilnas rokas darba, visu rīkojot un ievācot ziņas.
Kādā rītā Hradžinai tuvojās divi vīrieši un kāda aizsegusies dāma. Viens no šiem bija Bitelis, bet otrs viesnīcnieks, kas slēpa Zārbergu.
Sie nācēji iegāja priekšnamā, kur viņus saņēma sulainis Roberts.
Bitelis paziņoja, ka atveduši izbēgušo meiteni, un lūdza to paziņot pulkvedim.
Tad sulainis tos ieveda pie pulkveža.
Bitei, — pulkvedis skumji jautāja, — vai šī ir tā pati meitene, kura…
Jā, jūsu žēlastība, tā ir aizbēgusi, — Bitelis sacīja.
Pulkvedis pavēlēja meitenei noņemt plīvuri un atģērbt virsdrēbes. Meitene atģērbās, un nu bija redzama skaista čigāniete.
Nav nekādas līdzības ar manu sievu, — pulkvedis sacīja Robertam. Sulainis palocīja galvu. Pulkvedis iegrima dziļās domās.
Kā tevi sauc? — viņš laipni jautāja.
Lida, — tā īsi atbildēja pēc Zārberga norādījuma.
Pulkvedis pavēlēja meitenei noņemt plīvuru un atģērbt virsdrēbes.
Vai šī meitene ir tiešām tā pati, kura izbēga no cietuma?
Jā gan, jūsu žēlastība, es varu apzvērēt to, — Bitelis atbildēja.
Labi, — pulkvedis atteica.
Bet vecais Roberts visu laiku neatlaidīgi vēroja Biteli.
Vai nu viņš zvēr, vai ne, tas ir vienalga, — es tomēr šim nelietim neticu! — Roberts murmināja.
Tagad pulkvedis ieraudzīja viesnīcnieku.
Ko šis saimnieks vēlas? — viņš jautāja.
Sim cilvēkam man jāpateicas, ka beidzot atradu izbēgušo. Esmu dāudz pateicības tam parādā, šis krietnais cilvēks priekš mums uzupurējās, — Bitelis paskaidroja.
Nu, labi, labi, yiņš saņems savu algu, — pulkvedis atbildēja, — bet tagad uzgaidiet kādu brīdi. Bet Roberts un Lida nāks man līdzi.
Viņi iegāja blakus istabā.
Nu pulkvedis parādīja Lidai krustiņu.
Vai tu pazīsti šo krustiņu?
Zināms, tas pieder man, — čigāniete atbildēja. — Man Bitelis to cietumā atņēma.
Kas tev iedeva šo rotu?
Es to glabāju tik ilgi, ka nevaru vairs atcerēties.
Tad tu nezini, no kā tu šo rotu saņēmi?
Nē, es to arvien valkāju — čigāni gan dažreiz runāja par kādu piemiņu, bet es nekad nedabūju zināt, ko nozīmē šīs runas.
Pulkvedis uzmanīgi klausījās.
Tik vienreiz es dzirdēju pāris vārdus, — čigāniete turpināja, — čigāni runāja, ka es pie viņiem nepiederot, agrā jaunībā tie aizveduši mani.
Vai tu neko neatceries par to laiku, kad vēl nedzīvoji pie čigāniem?
Tomēr drusku, — viņa atbildēja, — es daudzreiz kā sapnī redzu uz klintīm pili un kādu skaistu dāmu, kas mani mīļi glāsta, — bet tie jau ir tikai sapņi.
Nē, nē, — pulkvedis uztraukts iesaucās, — tā varētu būt arī . . .
Roberts pārtrauca pulkvedi.
Uzmanību, jūsu žēlastība, — viņš brīdināja, — šī skuķe ir īsta čigāniete.
Viņas āda ir kvēpināta — un tik ilgus gadus, — pulkvedis sacīja.
Vienalga, es neticu, — sulainis atteica.
Bet es tomēr ticu, — kā tad viņa būtu dabūjusi šo rotu? — pulkvedis jautāja.
Sulainis klusēja un purināja galvu.
Čigāniete to ievēroja.
«Ak, pulkvedis tic, ka esmu viņa meita,» tā domāja, «bet sulainis šaubās. Nu, gan mans duncis aizbāzīs tam muti. Es gribu baudīt smalku dzīvi, par kuru esmu tik daudz dzirdējusi — es gribu kļūt bagāta, lai nebūtu vairs ar čigāniem jāklejo pa pasauli.»
Pulkvedis samulsis domāja.
Ak, kaut es zinātu patiesību, — viņš murmināja, — kaut es /.inātu kādu zīmi, kaut es varētu apkampt savu mīļoto bērnu, bet…
Zīme, — sulainis atkārtoja. — Man liekas, ka vēl ir dzīva pazudušā bērna aukle. Viņa atcerēsies. Toreiz runāja par kādu zīmi.
Sis cilvēks ir mans ienaidnieks, — čigāniete murmināja, — tam jāpazūd, citādi viņš vēl atmaskos mani. Ha, ha, ha Giraldas duncis vēl nekad nav paskrējis garām ienaidnieka sirdij!
Pulkvedis vēl vairāk izjautāja čigānieti, bet arvien tā prata labi atbildēt.
Vecais pulkvedis to noturēja par savu bērnu, tik kādas nesaprotamas jūtas to aizkavēja vēl apkampt čigānieti. Viņa dvēseles balss lam čukstēja: «tā ir krāpniece, tas nav tavs bērns!»
Jā, kas to lai zin?
Robert, — viņš sacīja, — iesauc viesnīcnieku un Biteli.
Acumirklī blēži stāvēja pulkveža priekšā.
Roberts jums samaksās apsolīto algu, — pulkvedis sacīja, — jns atvedāt šo meiteni, un es arī turu vārdu. Es gribu visu notikušo aizmirst un tev, Bitei, piedot. Bet sargieties, uz priekšu es jūs nelaupīšu.
Bitelis zemu palocījās.
Siem blēžiem man jādod nauda, — Roberts saīdzis murmināja. — Es vislabāk tiem samaksātu ar spāniešu niedru, bet, ja jau pulkvedis vēlas, man ir jāklausa.
Meitene paliks Hradžinā, — pulkvedis turpināja. — Robert, nodod Lidu vecās slēdzējas kopšanā.
Čigāniete gavilēja, viņas ilgas piepildījās, savā priekā tā aizmirsa neticīgo sulaini.
Tā taču ir čigāniete, — Roberts murmināja, — mans labais ikungs ir apstulbis — tā nav viņa meita. Ja vecā aukle dzīvotu — tā nu gan atminētu šo mīklu. Un tad sargieties jūs, krāpnieki!
149. n o d a ļ a ĶĪLNIEKS
Freibergas birģermeistara dienestniekiem bija lielas bēdas.
Neviens nezināja, ka slepenais zaglis, kas bija aplaupījis pieliekamo un pagrabu, uzturas turpat mājā.
So nesaprotamo zādzību bija izdarījis Ekolds; viņa biedri, jautri tērzēdami, mielojās.
Tik Lips Tulians ar Vitorfu nepiedalījās viņu priekos.
Lips Tulians gudroja jaunus plānus, bet Vitorfs kā izglītots cilvēks neatrada žūpošanā nekādu prieku.
Divi laupītāji stāvēja koridorā, lai paziņotu, ja kāds tuvotos.
Sie sargi uzjautrināti klausījās Ekolda stāstā, kā viņš patīrījis pieliekamo un pagrabu.
Stingrais birģermeistars droši vien savilka garu seju, kad to dabūja zināt, — kāds 'laupītājs smējās.
Protams, ka viņš sulaiņus tur aizdomās.
Šos vārdus dzirdēja Lips Tulians.
Tas tiešām ir iespējams, — viņš sacīja, — bet sulaiņi nedrīkst nevainīgi ciest. Kad mēs dosimies projām, tad paziņosim birģermeistaram, kas bija vainīgie.
Laupītāji tam piekrita, jo zināja, ka Lips Tulians necieta, ka kalpi dabū netaisnu sodu.
Laupītāji dzēra un mielojās.
Lai dzīvo birģermeistars! — iereibušie sauca. — Lai dzīvo!
Bretbauer, tu uz mata izskaties pēc Freibergas birģermeistara, — Ekolds smējās.
Vai tiešām, — Bretbauers brīnījās.
Patiesi, — Ekolds turpināja, — tu ļoti viegli vari tēlot birģermeistara lomu. Es viņu smalki pazīstu. Ja tu uzvilktu viņa zaļos zīda nakts svārkus un uzliktu parūku, tad katrs tevi noturētu par birģermeistaru.
Lips Tulians klausījās.
To mēs paturēsim prātā, Vitorf, — viņš smaidīdams sacīja. — Varbūt mums gadīsies vajadzība izlietot šādu maskarādi.
Bet no šīs vietas mēs nevarēsim sasniegt Doma baznīcu? — Vitorfs jautāja.
Nē, bet še mums būs vairāki darbi. Vispirms iesāksim ar rātsnamu. Ir iespējams, ka Doma baznīca mums būs jāatstāj citai reizei. Tas atkarāsies no tā, cik mums gadīsies laupījuma.
Pamazām aiztecēja laiks.
Pienāca vakars. Lielajā mājā valdīja tumsa. Laupītāju sargi stāvēja koridorā. Laupītāji negulēja, jo šonakt bija jāielaužas rātsnamā.
Viss bija sagatavots, kad atskanēja signāls, lai uzmanās.
Pie velna, tur kāds tuvojas! — Lips Tulians iesaucās. — Paslēpieties un neaizmirstiet ieročus.
Visi paslēpās. Zālē palika tik Lips Tulians, Vitorfs un Ekolds. Sargi paziņoja, ka tuvojas kāds vecs vīrs ar divām meitenēm. Virsnieks pavēlēja sargiem paslēpties.
Tad ātri paslēpa ēdiena atliekas un izdzēsa uguni.
Virsniek, — Ekolds čukstēja, — tas būs vecais zīlnieks Kuncis, kas meklēs paslēptās mantas. Un es varu saderēt, ka viņu pavada ļaunā Kate ar Malvīni.
Vai tiešām birģermeistara meita ir tik ļauna?
Jā, virsniek, par daudz augstprātīga. Viņa nežēlīgi izturas pret ļaudīm un tādēļ iesaukta par ļauno Kati.
Kāds atslēdza durvis. Laupītāji paslēpās. Zālē ienāca vecais kalnracis Kuncis, birģermeistara meita un Malvīne.
Te ir lielā zāle, — Kate uztrauktā balsī sacīja.
Vai mēs labāk neiesim projām, — Malvīne ieminējās, — man paliek nelabi.
Kate smējās.
Kaut es tik varētu dabūt rotas, es spītēju visiem spokiem. Kad es tik vienreiz varētu izgreznoties ar šiem dārgumiem.
Lips Tulians dzirdēja katru vārdu.
Es nebīstos, še dzīvo tik žurkas un peles, — Kate sacīja.
Vecais Kuncis nolika laternu uz grīdas.
Un tomēr es tagad gribu palikt viens, — Kuncis stingri noteica. — Mans darbs necieš lieciniekus. Ejiet ar kalponi lejā. Rītu jūs visu zināsit. Pēc pusnakts lai mani gaida Malvīne. Nevaru noteikt, vai es šonakt vai rītu šo mantu atradīšu — man vajadzīgs laiks un liela sagatavošanās.
Kate nepatikā savilka seju. Bet vecais Kuncis atkārtoja savus vārdus. Tad meitenes aizgāja, un vecais Kuncis palika viens pats.
Ha, ha, ha, — viņš smējās, — esmu jau sen gaidījis šo brīdi. Nav jau pirmā reize, kad darbojos šinī mājā, bet taisni šinī zālē nevarēju iekļūt. Tagad varu saderēt, ka atradīšu dārgumus. Slēptuve būs vai nu grīdā, vai mūrī.
Vecais kalnracis attaisīja kādu sainīti un uzmanīgi izņēma neparastu lietu, līdzīgu pātagas kātam, kam bija divi tievāki zari.
Kokā bija iegrieztas dažādas zīmes. Lips Tulians labi varēja redzēt sirmā vecīša prieku.
Kuncis labu brītiņu aplūkoja brīnumrīkstiņu, kuru kalnrači mēdza lietot dārgo metālu uzmeklēšanai. Vecajam bija ieradums runāties ar sevi. Viņš runājat skaļi, it kā te būtu kāds biedrs.
Cik daudzreiz neesmu meklējis dārzā, ne pēdas platums nav palicis nepārmeklēts, bet rīkstīte neko nerādīja. Mantai jāatrodas še augšā.
Kalnracis satvēra rīkstīti aiz abiem tievajiem galiem.
Man ir apsolīta nauda, ja es atrodu mantu. To es saņemšu, bet bez tam man vēl jāiegūst daļa no mantas. Nav nekāda apraksta — un kas tad zinās, ka pāris gredzenu vai dažas sprādzes atrodas Kunča kabatā.
Iesākās meklēšana. Zīlnieks lēni soļoja pa zāli, turēdams brīnum- rīkstīti pret grīdu. Viņš lēnām tuvojās laupītāju paslēptuvei.
Pēkšņi yecais apstājās.
Kas tad tas? — vecais iesaucās, — Rīkstīte rāda uz augšu.
Kunča tēvs piegāja pie resnā mūra staba. Še rīkstīte cieši piekļāvās mūrim.
Ahā, še glabājas dārgais metāls, — vecais uzgavilēja, — te bez šaubām atrodas nauda un varbūt arī dārgakmeņi. Se rīkstītē ir dzīvsudrabs un tur mūrī zelts — tie tagad viens otru pievelk. Ak, ja būtu pie rokas nepieciešamie rīki, es vēl šonakt atlauztu mūri.
Vecais Kuncis kaut ko pārdomāja. — Es nedrīkstu pārsteigties. Viss labi jāpārdomā. Rītvakarā paņemšu rīkus līdz. Man bez viņu ziņas jādabū sava daļa.
Kuncis sakravāja savas lietas un, rūpīgi aizslēdzis durvis, aizgāja.
Lips Tulians bija visu smalki novērojis un apņemas tūlīt pārmeklēt zīlnieka apzīmēto vietu.
150. nodaļa SPĒCĪGS PRETINIEKS
Smaga kariete tuvojās Kenigsteinas cietoksnim.
Karietei bija piestiprināti smagi čemodāni un, kad sulainis, kas sēdēja blakus kučierim, atvēra karietes durvis, izlēca mazs, salīcis vīriņš mirdzoši raibā tērpā kā siltzemju papagailis.
Ģenerālis Kijaus bija tikko apskatījis zviedru ložu sadragāto mūri.
Dievs sodi, kas tas tāds par ērmu tur nāk, — ģenerālis gudroja, — laikam man šo pumpaino mērkaķi gribēs iesmērēt par rekrūti.
Kamēr ģenerālis errojās, nācējs jau tuvojās uzvelkamajam tiltam.
Vai šis tilts ir stiprs, vai nelūzīs? — nācējs jautāja sargam.
Ģenerālis pasteidzās atbildēt.
Pār šo tiltu ir pārgājusi vesela nodaļa grenadieru, un tāds sienāzis kā jūs varat droši nākt.
Mazais vīriņš palika zils un sarkans no dusmām.
Mani nedrīkst izsmiet, — viņš izsaucās, — es neesmu nekāds sienāzis, bet viņa ekselences ministra slepensekretārs.
Ģenerālis smējās pilnā kaklā.
Ak tā. vai ar to domājat mani baidīt, ko? — viņš dusmīgi kliedza. — Nemēģiniet taisīties par lielu vīru, jūs, spalvu lapsa, citādi jums būs jāiepazīstas ar ģenerāli Kijaus. Laikam nesat kādu rakstu, kādu pindzelējumu, ko atkal nevarēs salasīt, vai jā?
Pa tam sekretārs bija laimīgi pārgājis tiltu.
Nē, — viņš pārskaities izgrūda, — es nācu slepenā uzdevumā pie viņas ekselences grāfienes Kozelas.
Ģenerālis piegāja sekretāram kā milzis pie pundurīša. Sekretārs dusmīgi raudzījās ģenerālī.
Vai zināt ko, — ģenerālis jautāja, — jūs skatāties gluži kā runcis.
Kā — ko?
Nu ja — šiem viltīgiem dzīvniekiem, kas te pa cietokšņa jumtiem vazājas, ir tādas zaļas acis kā jums. Ak tā, jūs vēlaties apmeklēt grāfieni, varbūt vēlaties šo augsto dāmu ar visu garo meitu asti aizvest atpakaļ uz Drēzdeni?
Katrā ziņā! — sekretārs asi sacīja, ārkārtīgi saniknots par salīdzinājumu. — Tomēr es un viņas ekselence vēl kādu laiku uzturēsimies cietoksnī.
Taisnais dievs, — ģenerālis uztraucies iesaucās, — vai šie sievišķi vēl ilgi paliks? Tas vairs nav izturams. Tik vienai vienīgai skuķei bija varena dūša — kāds kareivis viņas dēļ lauza degunu, bet tās citas — ak, trūkst tik vēl govis, lai varētu Kenigsteinā ierīkot moderniecību.
Sekretārs piesarka.
Vai tas domāts man? — viņš sašutis jautāja.
Es nezinu, ko jūs domājat, — ģenerālis vienaldzīgi atbildēja. — Varbūt jums ir kāds smalkāks sakars ar grāfienes istabas meitu?
Nē, — mazais vīriņš noņurdēja un nikni drāzās ģenerālim garām.
Skriedams tas atdūrās pret kādu lielgabalu. Mazais cilvēciņš streipuļodams iekrita ūdens peļķē. Nesen kā bija stipri lijis lietus, sekretārs apvēlās peļķē apkārt.
Kareivji smējās pilnā kaklā.
Tā, tā, tagad viena krāsa tam ir vairāk, — ģenerālis smējās. — Nu šo ķerli var ielikt kādā tirgus būdā zemniekiem ko brīnīties.
Sekretārs ar varu savaldīja dusmas. Viņš aplūkoja savu zaļo fraku, dzelteno vesti un rozā bikses. Viss bija vienos dubļos, vajadzēja tūliņ pārģērbties.
Sulainis ar dažiem kareivjiem atnesa sekretāra čemodānus.
Sekretārs iegriezās Jura pils pagalmā.
Te atkal mazais vīriņš dabūja skaisties. Viņam pretim nāca divas grāfienes kalpones.
Tā ir Emma, — viņš murmināja, — sargies, tu neliete, tu vairs mani nemānīsi, man vēl ir iespējams tev atriebties.
Emma acumirklī samulsa, bet drīz vien nomierinājās.
Kā tad nu jūsu godība izskatās. Jūs jau esat peļķē parumu- lējušies. Vai jūs šādā izskatā apmeklēsit grāfieni? — Emma zobgalīgi jautāja.
Sekretārs parādīja dūri.
Sargieties,— viņš draudēja. — Tagad jūs vēl mani izsmejat, bet nāks laiks, kad jūs cietuma mūros varēsit visu pārdomāt.
Emma nobālēja. Bet drīz atkal saņēmās, viņa vēl arvien ticēja grāfienes varai.
Es jūs nicinu, — viņa augstprātīgi sacīja.
Jā, smejat, tik smejat, — mazais vīriņš sacīja, — kādreiz es jūs mīlēju, bet tagad šīs jūtas ir pārvērtušās briesmīgā ienaidā. Tiešām, es ienīstu jūs un nepacietīgi gaidu to dienu, kad jūs raudāsit asiņainas asaras.
Naivi draudi, — Emma smējās.
Nu pagaidiet tik, drīz nāks atmaksafe dienas. Un grāfiene līdz ar jums nožēlos savus darbus, atcerieties manus vārdus, kad šī diena būs atnākusi — bet tad būs par vēlu.
Emma vairs nesmēja. Viņu sagrāba lielas bailes, jo sekretāra zaļās kaķa acis ļauni lūkojās viņā.
Kroplis vēlreiz pacēla dūri un tad lēniem soļiem gāja uz Jura pili, bet»nevis kā atstumtais mīļākais, bet kā tumsības gars, kas grib iznīcināt savu upuri.
Grāfiene Kozela vēl nezināja par sekretāra ierašanos, viņa ar Gusti atradās savā istabā.
Guste bija atkal ģērbusies zemnieces drēbēs, bet priekšnamā stāvēja vairakas kastes — grāfienes davanas, pagalma staveja rati Gustes aizvešanai uz Elbas kalniem.
Guste sirsnīgi pateicās grāfienei, un pēdējā novēlēja Gustei laimīgu ceļu.
Vēl viņas nebija beigušas runāt, kad istabas meita pieteica sekretāra atbraukšanu.
Guste aizgāja.
Tik drīz, — grāfiene smējās, — nevaldāmas dusmu jūtas at- dzinušas mazo cilvēciņu šurp. Cik labprāt es būtu noskatījusies, kā ministrs savu padevīgo bērnu izcēla no kurvja.
Sinī mirklī ienāca mazais kroplis mirdzošā uzvalkā.
Abi pretinieki sastapās. Grāfiene zināja, kādēļ sekretārs to ienīst: viņas ar Emmu bija tik tēlojušas viltus spēli, lai sekretāram izkrāptu ministra noslēpumu.
Grāfienei bija viens nāvīgs ienaidnieks vairāk — sekretārs, kas nerimsies, līdz būs atriebies. Un pie tam viņš galmā spēlēja lielu, lomu. Bet grāfiene sargājās izrādīt bailes.
Ko jūs man sacījāt? — grāfiene jautāja.
Ministrs lūdz jūsu ekselenci atgriezties Pilnicā, — mazais vīriņš pazemīgi atbildēja. — Zviedri ir aizgājuši un jūsu atpakaļ- nākšanai nekas vairs nestāv ceļā.
Hilda šūpoja skaisto galviņu.
Esmu vēl nodomājusi kādu laiciņu uzturēties cietoksnī, — viņa atbildēja. — Mani atspirdzina labais gaiss. Pilnicā man aizvien bija jāslimo.
Tā jāslimo, ka ekselence nevarēja rādīties apmeklētājiem, bezv tam kādu laiku pazuda, — sekretārs blēdīgi piezīmēja.
Hilda sarāvās.
Vēlāk es došos uz Pilnicu, — viņa stingrā balsī paziņoja.
Kroplis palocījās.
Man tik ilgi ir uzdots palikt Kenigsteinā, kamēr jūsu ekselence atgriežas Pilnicā, — mazais sekretārs auksti sacīja.
«Spiegs,» grāfiene sašutusi nodomāja, «tiešām ministrs ir ļaunāks kā es domāju.»
Man nevajag nekādas uzraudzības, — grāfiene īgni sacīja..
Piedodiet, ekselence, man jāizpilda ministra uzdevums.
Tagad grāfiene redzēja, cik ļauns ir kļuvis viņas stāvoklis, tomēr
viņa vēl nezaudēja drosmi.
Ja patīk, lai uzmana, es tomēr atradīšu līdzekli, kā maldināt spiegu. Esmu iesākusi cīņu ar ministru, bet es uzvarēšu, jo manā pusē stāv karalis.
151. nodaļa PASLĒPTĀ MANTA
Atstātajā birģermeistara zālē tika dūšīgi strādāts. Laupītāji ar stangām un kaltiem izlauza mūri tanī vietā, kur bija piesitusi Kunca brīnumrīkstlte. Strādāja, protams, uzmanīgi, logi un durvis bija aizklāti ar seģenēm un grīdsegām, lai apakšā nedzirdētu troksni. Tā kā nama iedzīvotāji atradās otrā galā, tad varēja diezgan droši nodoties darbam.
Lips Tulians lika izlauzt dažus akmeņus, aiz tiem nāca kaļķiem apmesti ķieģeļi, bet pēc tam tukša telpa.
Se ir birģermeistara dārgumi, — Lips Tulians sacīja.
Laupītāji izlauza lielāku caurumu, un nu bija redzama liela dzelzs
kaste. Trīs vīrieši — Ekolds, Bretbauers un Vitorfs— ar visiem spēkiem izvilka smago kasti. Bet nu tā bija jānoceļ. Desmit rokas tai pieķērās, bet nebija spējīgas saturēt kasti.
Kaste krīt! — Vitorfs iesaucās. Tad pieskrēja Lips Tulians un kā spēļu bumbu nocēla to zemē.
Laupītāji gan zināja, ka viņu virsniekam ir liels spēks, bet šis neticamais spēks viņus pārsteidza. Ko nevarēja septiņi, to viņš veica viens.
Lips Tulians ar stangu uzlauza kastes vāku. Tur kastē mirdzēja un laistījās zelts un sudrabs.
Zelta un sudraba lukturi, šķīvji, bļodas, krūzes, viss pagatavots no smalkākā un dārgākā metāla, skaisti izstrādāts.
Pašā apakšā stāvēja kāda mazāka dzelzs kastīte. Tanī atradās pasakaini dārgumi — ķēdes, gredzeni, diadēmas, kakla un roku sprādzes, viss no tīrākā zelta, izrotātas dažādiem briljantiem un dārgakmeņiem.
Sīs rotas tiešām bija valdnieka cienīgas.
Lips Tulians nolika kastīti atsevišķi.
Šoreiz pietiks, — viņš mierīgi sacīja, — ar šīm mantām mēs varam atgriezties nometnē. Lai paliek rātsnams un Doma baznīca. Atnāksim izdevīgākā laikā.
Sabāziet visu maisos, mums jāaiziet jau pirms gaismas.
Laupītāji piebāza astoņus maisus, bet dārgakmeņu kastīti paturēja Lips Tulians.
Nolēma vēl bridi atpūsties. Atkorķēja pudeles, iedzēra un uzkoda birģermeistara gardumus.
Te sardze paziņoja, ka tuvojoties cilvēki. Nodzēsa uguni un klusi gaidīja nakts viesus.
Koridorā parādījās uguns. Zālē ienāca divi sulaiņi, Malvīne un birģermeistars ar savu meitu. Lips Tulians uzdeva diviem laupītājiem stāvēt pie durvīm. Kad ienācēji apgaismoja zāli, tie sastinga bailēs.
Kungs Jēzus, — birģermeistars iesaucās un taisījās bēgt at- paka], bet bija jau par vēlu.
Durvīs stāvēja divi pistolēm apbruņoti vīri. Vitorfs pavēlēja birģermeistaram izturēties rāmi.
Laupītāji sasēja sulaiņus. Lips Tulians uzdeva apsargāt koridorus.
Mēs esam pagalam, — birģermeistars vaidēja. — Katiņ, skaiti priekš sava tēva lūgšanu.
Kate nokrita ceļos.
Žēlojiet manu tēvu, — viņa lūdzās, — nenokaujiet viņu, apžēlojieties!
Malvīne ieraudzīja Ekoldu un brīnījās, ka arī tas pieder pie laupītājiem.
Apžēlojieties, — Kate lūdzās.
Oho, jaunkundz, — Lips Tulians smīnēja, — cik jūs skaisti protat lūgties. Man stāstīja, ka jūs nekad neesat lūgusies, — arvien bijusi augstprātīga un nelaipna pret saviem apakšniekiem.
Kate sabruka bailēs. Laupītājs runāja patiesību. Viņa kautri nolaida acis un piesarka nepietiekošā apģērba dēļ.
Kad sulainis Jānis bija paziņojis, ka zālē ielauzušies zagļi, tā puskaila bija atsteigusies tēvam līdzi.
Kas jūs esat? — birģermeistars nedroši jautāja.
Lips Tulians skaļi iesmējās.
Man šķiet, ka Freibergas birģermeistars būs diezgan dzirdējis par mani. Esmu laupītāju virsnieks Lips Tulians.
Birģermeistars nokāra galvu.
Lūdz dievu, bērns, mēs esam pagalam.
Malvīne, rokas salikusi, griezās pie Ekolda.
Kristian, vai tu nonāvēsi savu Malvīni, — viņa lūdzās.
Ņemiet visu manu naudu, tik apžēlojieties par mani, — birģermeistars sacīja.
Man nevajag jūsu naudas, — Lips Tulians atbildēja, — paturiet to pats. Man ir cits krājums. Redziet šo uzlauzto mūri, tur gulēja paslēptā manta, kas piederēja jūsu senčiem un vēl līdz šim nebija atrasta.
Birģermeistars pacēla galvu un ieraudzīja mūrī caurumu un lielo dzelzs kasti. Arī Kate palūkojās uz smago dārgumu kasti.
Lips Tulians noprata viņas domas.
Ahā, skaistā jaunkundz, — viņš smējās. — Jums ļoti patiktu izgreznoties ar šīm rotām. Mēs izpildīsim jūsu vēlēšanos. Lai tūliņ jūsu kalpone jūs izgrezno.
Kate izbijusies piekļāvās Malvīnei, jo iedomājās, ka to nokaus pitmo.
Nu, ātri, ātri, — Lips Tulians skubināja. — Man jāsteidzas, izgrezno savu kundzi ar šiem briljantiem — lai.piepildās viņas ilgas. Pēc tam mēs dārgumus ņemsim līdz. Sīs ģimenes rotas un mantas būs mūsu laupījums. Bet nu drīz!
Ekolds pieveda abas meitenes pie lielās lādes, kurai blakus at- radas mazā mirdzošā dārgakmeņu kastīte. Uz Lipa Tuliana pavēli Malvīne greznoja savu kundzi. Izrotāta dārgakmeņiem, tā nostājās pie spoguļa, kairinoši skaista, mirdzoša kā karaliene.
Tai blakus nostājās Lips Tulians.
Ko jūs vēlaties? — Kate jautāja.
Es gribu vest jūs sev līdzi! — viņš smaidīdams atbildēja.
Labāk nokaujiet mani! — viņa iesaucās.
Nē, jūs esat par daudz augstprātīga un nežēlīga — jūs gaida sods.
Nokaujiet mani — tik nevediet sev līdz mežā! — Kate lūdzās.
Nu, beigšu sodīt, variet palikt mājā.
Viņš pasauca Malvīni un pavēlēja jaunkundzei noņemt dārgumus. Kate stāvēja kā jēriņš, kur citā reizē grieztos dūres.
Tā mācās pazemību, — Lips Tulians smaidīja.
Tad viņš pavēlēja laupītājiem ar maisiem doties projām, gan viņš ar Vitorfu tos panākšot.
Birģermeistars ar sulaiņiem nāves bailēs gaidīja, kas nu būs. Katru mirkli tie gaidīja savu nāvi un klusi skaitīja pēdējo lūgšanu.
152. nodaļa GUSTE UN ČIGĀNS
Guste bija gudra un viltīga kā jau meža bērns.
Hilda bija to vairākas reizes izjautājusi par Lipu Tulianu, par viņa uzturēšanās vietām, bet Guste vienmēr bija atbildējusi, ka viņa nezinot pateikt, jo Lips Tulians ļoti bieži mainot nometnes.
Tā labprāt pieņēma grāfienes ratus un lika sevi aizvest uz Bo- hēmijas robežām. Tur savas mantas tā atstāja pie paziņām un, atvadījusies no Emmas, viena pati iegāja mežā.
Bailes tā nepazina, jo zināja, ka Lipa Tuliana ļaudis to neaiztiks. Robežu tuvumā tā satika kādu spiegu un uzzināja, ka laupītāji aizgājuši uz Heijersburgu. Nu viņa zināja, kur varēs satikt Lipu Tulianu un izmēģināt savas mīlas zāles. Tai katrā ziņā reiz jāiemanto viņa pretmīla. Vēl šovakar tā domāja sasniegt Heijersburgu.
Drēbēs tā bija paslēpusi divas pielādētas pistoles, jo pa mežu klaiņoja ari citi klaidoņi.
Lielu gabalu viņa nogāja, nesatikdama nevienu dzīvu dvēseli.
Pēkšņi tā apstājās. Netālu no taciņas sēdēja kāds vīrietis un taisījās ēst. Pēc drēbēm spriežot, tas bija čigāns.
Viņš pagrieza galvu.
Tas jau ir Kremo, Lipa Tuliana ienaidnieks, — Guste iesaucās un paķēra pistoli.
Kremo uzlēca kā odzes dzelts, viņš bija neapbruņots.
Nelieti, — Guste kliedza, — tu gribēji nogalināt Lipu Tulianu. Tu, — blēdi!
Norībēja šāviens, un Kremo zibensatruma nokrita pie zemes, lode atsitās lielajā eglē.
Tev jāmirst, slepkava! — Guste kliedza un paķēra otru pistoli.
Kremo lūdzās žēlastību, ja viņu nenonāvēšot, tad pateikšot kādu
svarīgu noslēpumu.
Guste nolēma uzklausīt viņa stāstu un pēc tam to nonāvēt.
Nu, stāsti, — Guste pavēlēja.
Vai jūs zināt spoku alu? — čigāns jautāja, nojauzdams Gustes nolūku.
Jā, — Guste atbildēja.
Čigāns saprata, ka tā netaupīs viņu, un gaidīja mirkli, kad varēs izmukt.
Spoku alā ir kāds zārks ar stikla vāku, bet tukšs.
Tu melo, nelieti, — Guste iesaucās.
Jā, jā, patiesi tukšs, skaistā Hedviga atrodas Reizenhaines klosterī.
Guste samulsa. Sinī mirklī čigāns ielēca biezoknī. Guste dzinās paka], bet bija jau par vēlu. Kremo bija izbēdzis.
Guste dusmojās, ka bija ļāvusi sevi piemānīt. Viņa pielādēja izšauto pistoli un saīgusi turpināja ceļu.
Ap saules rietu Guste sasniedza Heijersburgu. Nu viņa bija pie mērķa.
Bet Lipa Tuliana nebija mājā. Laupītāji stāstīja, ka Lips Tulians ar dažiem saviem ļaudīm aizgājuši uz Freibergu.
Vārtos stāvēja garais Zamuels un gaidīja pārnākam Lipu Tulianu. Viņš sirsnīgi apsveica Gusti un pa vecam ieradumam sauca to par Lipa Tuliana līgavu, kas tai ļoti patika.
Te no drupām atskanēja sievietes balss.
Kas tur notiek? — Guste jautāja.
Zamuels izstāstīja, ka kliedzēja esot lepnā grāfiene, pārvaldnieka sieva, kas tagad esot Terēzes kalpone un, būdama nepaklausīga, ik dienas dabūjot ar pātagu. Guste par to neko nezināja un Zamuelam vajadzēja visu sīki izstāstīt.
Gustiņ, uzmanies labi, — Zamuels pamācīja. — Citādi Terēze tev atņems mīļāko. Bet tu taču esi par Terēzi daudz skaistāka.
Vai tiešām? — Guste jautāja.
Zamuels sirsnīgi iesmējās.
Gustiņ, vai tu gribi greznoties?
Jā, to es darīšu, un jūs redzēsit, ka Lips Tulians piederēs man.
Tas jau būtu skaisti, bet virsnieks atšķiras no mums. Viņš laikam ir cēlies no kādas augstākas kārtas.
Tas var būt, bet es tomēr iegūšu viņu un katru nobīdīšu pie malas. Lai tik Terēze pamēģina tam tuvoties, es necietīšu. Gan es atradīšu ceļu, kā atkratīties no tās.
153. nodaļa PIE JAUNIEM DARBIEM
Guste labi pārzināja Geijersburgu. Viņa tūliņ uzmeklēja Terēzi.
Atskanēja grāfienes kliedzieni.
Guste iegāja tanī brīdī, kad Terēze pavēlēja grāfienei iekurt uguni. Grāfiene negribēja paklausīt, un Terēze tai iesita pāris reizes ar ādas pātagu. Gustei tas bija ļoti pa prātam, jo viņa ienīda visas augstas kārtas dāmas.
Guste vēl vairāk ienīda Terēzi, jo redzēja, ka Terēze ir tiešām skaista jaunava.
Terēze vēlreiz iecirta grāfienei, beidzot tā paklausīja. Nu Terēze ieraudzīja Gusti.
Ak, jūs — jūs arī ieradāties Geijersburgā?
Jā, man ir tiesības sekot Lipam Tulianam, — Guste auksti atbildēja.
Tā … — Terēze brīnījās, — vai jūs arī kādreiz izglābāt virsniekam dzīvību?
Tā nav jūsu darīšana, nelielieties tik daudz, es vēl atceros, ar kādu nolūku jūs atnācāt meža dzirnavās.
Terēze sakoda zobus un iznīcinoši uzlūkoja Gusti.
Man jāuzmanās, — Terēze pie sevis nodomāja.
Vai jums jau apnika klejot ar vīriešiem? — Guste zobgalīgi jautāja.
Ko jūs gribat teikt? — Terēze jautāja.
Nu, jūs vairs nevalkājat vīriešu drēbes.
Es paklausīju virsniekam, viņš man uzdeva izskolot grāfieni.
Gustei likās, ka virsnieks Terēzei dāvājis lielāku uzticību kā viņai. Tas viņu sarūgtināja. Tagad tā tiešām spētu nogalināt Terēzi.
Beidzot Guste nolēma ģērbties vīriešu drēbēs, lai arvien varētu uzturēties Lipa Tuliana tuvuma.
Ārā atskanēja troksnis. Pārnāca Lips Tulians.
Acumirklī atnācējus ielenca mājnieki, visi skaļi gavilēja.
Lai dzīvo virsnieks, Lips Tulians lai dzīvo!
Labi, virsniek, ka jūs pārnācāt, — Zamuels iesāka. — Es gan tik aizvakar visus dabūju kopā, bet jau šodien tie palikuši nemierīgi. Viņi prasa jaunus darbus!
Es gādāšu, — virsnieks atbildēja. — Drīz dosimies uz Veisen- felsas sudraba velvi.
Laupītāji ar gavilēm apsveica šo ziņu. Kad mājnieki dabūja zināt, ka maisos atrodas Freibergas birģermeistara paslēptā manta, par to visi jau senāk bija dzirdējuši, tad priekiem nebija gala.
Lips Tulians pasauca Zamuelu sāņus.
Ko dzird no jauna? — viņš Zamuelam jautāja. — Vai ir ienākušas kādas ziņas par Zārbergu?
Nē, virsniek, šis blēdis jau sen būs aizlaidies lapās, jo viņa banda ir iznīcināta.
Tad tu vēl nepazīsti Zārbergu, — viņš atbildēja. — Lai cik bailīgs ir šis nelietis, viņš tomēr gribēs atriebties mums. Viņš rīkosies slepeni, līdz atkal salasīs kādus muļķus.
Tas nekas, — Zamuels atbildēja, — mēs atkal ņemsim tos uz grauda, lai tik Zārbergs iedrošinās parādīties, mēs to kārtīgi pārmācīsim!
Un kā stāv ar gūstītājiem? — Lips Tulians mierīgi jautāja.
Baltie mēteļi baidās līst biezajos, tumšajos mežos, — Zamuels
smējās.
Tas ir lieliski! Man uz priekšu ir iemesls atstāt meža dzirnavas un par galveno nometni paturēt Geijersburgu.
Garais Zamuels nejautāja pēc iemesliem, viņš iedomājās, ka pie tā vainīgas atmiņas par Hedvigu.
Jā, es gandrīz aizmirsu, pirms kādas pusstundas ieradās Guste, — Zamuels sacīja.
Bet Lipam Tulianam bija citas svarīgākas domas, Freibergu tam bija izdevies laimīgi atstāt. Birģermeistars tik dienas gaismā iedrošinājies nākt ārā. Gūstīšanai tad, protams, vairs nebija nozīmes.
Laupījumu arvien sanesa augšā, neviens nedrīkstēja to aiztikt, jo pastāvēja stingrs likums. Daļu no laupījuma atstāja nabagiem, bet pārējo pārvērta naudā un izdalīja līdzīgās daļās.
Lips Tulians nekad sev nepaturēja lielāko daļu, tādēļ arī viņu godāja par taisnu virsnieku.
Šoreiz Lips Tulians izdalīšanu atstāja uz rītu.
So laupījumu viņš vērtēja līdzīgu Freibergas sudraba vezumiem.
Mazo kastīti ienesa virsnieka istabā.
Pēc tam virsnieks solījās jau rītu sūtīt uz Kenigsteinu izlūkus un, ja vien būs iespējams, tad vēl pirms gājiena uz Veisenfelsu atsvabināt meitas.
Tad viņš devās uz Terēzes istabu.
Viņa pirmais skats krita uz grāfieni. Lepnā sieviete nosvīdusi locījās pie ugunskura, uz kakla tai rēgojās sarkana strīpa.
Nu ir diezgan, — Lips Tulians murmināja. — Zamuels varēs rītu aizvest grāfieni līdz mežmalai un palaist pie zemniekiem. No turienes tā varēs doties pie sava vīra, kamēr man izdosies samīt šo nelieti.
Terēze priecājās, ka beidzot tiks vaļā no ungāru grāfienes.
Vai es drīkstēšu ģērbties vīriešu drēbēs un jūs visur pava- dī? — viņa pazemīgi jautāja.
Jā gan, — Lips Tulians laipni atbildēja.
Tagad pienāca Guste.
Virsniek, es arī lūdzu šādu atjauju, — Guste sacīja.
Ja tas joprojām tā turpināsies, tad jau manā pulkā drīz būs meitas vien, — virsnieks jokoja.
Kas par to, meitas cīnīsies vēl drošsirdīgāk kā vīrieši, — Guste turpināja.
Bet varbūt aizrausies kaislībā?
Es eju cīnīties ar tēva atļauju, — Guste nopietni sacīja.
Labi, varat nākt tāpat kā Terēze. Tik neaizmirstiet: jums katru reizi jāpaklausa manai pavēlei, pretējā gadījumā es jūs sūtīšu atpakaļ uz meža dzirnavām.
Mēs klausīsim, to mēs zvēram! — abas reizē iesaucās. Pie tam tās nikni uzlūkoja viena otru.
Lips Tulians to neievēroja, bet gan Vitorfs.
O, viņas abas iemīlējušās virsniekā, — tas murmināja. — Nu redzēs, kurai izdosies uzvarēt. Tās abas ir skaistas, kairas, bet neviena nav tik patīkama, kā mana nelaimīgā Elzbete.
154. n o d a ļ a PIE NĀRU DĪĶA
Otrā dienā pēc Lipa Tuliana atgriešanās no Freibergas garais Zamuels pavadīja grāfieni ar aizsietām acīm uz kādu bohēmiešu ciemu.
Gandrīz līdz nepazīšanai bija pārvērtusies lepnā, godkārīgā sieviete.
Klusi, kā sastingusi tā klausījās, kad Lips Tulians tai pasludināja brīvību.
Laupītāji nevarēja saprast, kādēļ virsnieks palaida to bez izpirkšanas naudas, bet neviens neiedomājās kurnēt.
Lips Tulians gribēja atriebties, bet pastrādāt kādu nelietību —
nekad!
Viņš sodīja grāfieni, bet nebija atļāvis aizskart viņas godu.
Un tomēr nežēlīgā sieviete bija mežonīgi saniknota.
Pirms pavadīšanas Zamuels jautāja virsniekam, kādēļ tas neprasa par šo sievieti izpirkšanas naudu.
Bet virsnieks lepni atbildēja:
Manās acīs šī sieviete nav vērta nevienu kapeiku!
Šie vārdi briesmīgi aizskāra lepno grāfieni, klusībā tā apņēmās nežēlīgi atriebties.
Pēc Zamuela aizbraukšanas laupītāji čakli sagatavojās uz jauno gājienu.
Šinī darbā Lips Tulians nepiedalījās. Klusās novakarēs tas viens pats, domās iegrimis, klaiņoja pa mežu.
Neviens nezināja viņa domas, tik bieži to redzēja vēlās vakara stundās sēžam uz klints bluķa pie alkšņiem apaugušā nāru dīķa.
Teika stāstīja, ka tur dzīvojusi skaista nāra; kāds Geijersburgas bruņinieks iemīlējies skaistajā būtnē un ieguvis to par sievu. Bet pirms tā bruņiniekam apsolījusies, tam vajadzējis zvērēt uzticību. Bruņinieks neesot turējis zvērestu, pieviltā nāra nolādējusi mīļāko un visus viņa pēcnācējus, kas drīz vien miruši.
Tāda bija nāru dīķa teika.
Gaišās mēnesnīcas naktīs vēl arvien parādoties skaistā ūdens jaunava.
Arī laupītāji zināja šo teiku.
Kad Lips Tulians vientuļi sēdēja pie nāru dīķa, slepeni lūkojās divas meitenes.
Bet tās nebija nāras, bet gan Guste ar Terēzi.
Arī šovakar Terēze bija ielīdusi alkšņu pudurā un klusā balsī sarunājās ar sevi. Guste savā paslēptuvē dzirdēja viņas vārdus.
Terēze visu savu karsto mīlu pret Lipu Tulianu izteica vārdos. Guste saniknojusies vīstīja dūres.
Beidzot Terēzei ienāca prātā tēlot nāras lomu — rītvakar mazgāties dīķī, varbūt šādā ceļā varēs iespaidot Lipu Tulianu.
Guste dzirdēja katru vārdu.
Pagaidi tik! — Guste murmināja. — Tu nekad neaizmirsīsi mani.
Terēze aizgāja. Bet Guste vēl palika pie dīķa. Pēc īsa brīža tā aizsteidzās uz tuvējo upi. Viņas rīkošanos nevarēja redzēt, jo upe bija aizaugusi bieziem kārkliem.
Pēc kāda laika Guste atgriezās pie nāru dīķa. Viņa nesa kaut ko priekšautā ietītu un iegriezās alkšņu puduros.
Vairākas reizes tā atkārtoja slepenos gājienus no dīķa uz upi un atkal atpakaļ. Lips Tulians jau sen bija aizgājis mājās.
Beidzot Guste beidza savu darbu un priecīgi devās pie miera.
Pār nometni laidās miera eņģelis.
Terēze un Guste sapņoja par Lipu Tulianu.
Nākošā rītā atgriezās Zamuels un tūliņ uzmeklēja Lipu Tulianu.
Nu, vai aizvedi grāfieni uz ciemu? — virsnieks jautāja.
Jā, — bet bija gan ko rauties, kamēr tiku vajā. Visu ceju tā bija klusa kā pele, bet tikko es noņēmu no acīm lakatu, tā kā neprātīga kliegdama skrēja uz ciemu:
Laupītāji, slepkavas!
Tad laikam saskrēja zemnieki?
Saprotams, virsniek, gribēja mani apstrādāt ar spriguļiem un dakšām, tā kā biju spiests pāri reizes izšaut pāri galvām. Vēl lielu gabalu dzirdēju grāfienes balsi, kura zvērēja jums atriebties.
Es viņu izsmēju.
Virsniek, es gan šo sievieti tik viegli nepalaistu. Sī lepnā sieviete jau ir tīrā ragana, tā vēl var sakurināt pirti.
Blēņas, es nebaidos no viņas.
Tā! Bet es gan viņu nelaistu, lai nu gan viņa nezin to vietu, kur bijusi, velnam tomēr iznāk spēle, kur nemaz nedomā.
Priekš manis viņas vairāk nav.
Pēc tam Zamuels vaicāja, kad dosies ceļā; virsnieks paskaidroja, ka jānogaidot vecs mēness, jo gaišas naktis neesot izdevīgas.
Guste, to dzirdēdama, pārdomāja savu plānu.
Tuvojās vakars, laupītāji bija labā garastāvoklī, jo katrs bija saņēmis bagātīgu daļu no laupījuma. Visi dzēra, spēlēja un līksmoja, kā nu kurais prazdams.
Vakarā Lips Tulians uzmeklēja savu iemīļoto vietiņu. Drīz vien ieradās Terēze un, krūmos paslēpusies, atģērbās, atraisīja vaļā matus un klusām iemetās dīķī. Vispirms tā gribēja klusām izbradāt dīķi un pievirzīties tuvāk Lipam Tulianam.
Bija silta, brīnišķa nakts. Terēze lēnām slīdēja pa ūdeni.
Lips Tulians atcerējās pagātni. Se vientulībā tas vēlreiz pārdzīvoja īsos laimes mirkļus. Bieži, no viņa lūpām izlauzās Hedvigas vārds un nebeidzamas sāpes apēnoja acis.
Pēkšņi sievietes sāpju kliedziens pārtrauca Lipa Tuliana sapņus. Viņš ātri uzlēca. Tam likās, ka tepat tuvumā skanētu mēdoši smiekli. Sakustējās krūmi, kāds smiedamies aizskrēja. Tanī acumirklī viņš ieraudzīja dīķī sievieti, kas bēga uz krastu.
Kāda nāra, — Lips Tulians murmināja.
Te atkal domātā nāra skaļi iekliedzās un ieskrēja alkšņu biezoknī.
Beidzot viss apklusa, un drošais vīrietis atgriezās vecajā pilī.
Viņš neticēja māņiem un nārām, bet domāja, ka Guste vai Terēze ir mazgājusies dīķī.
Sāpju kliedzienu bija sagādājusi Guste; tā bija lielāku skaitu vēžu ielaidusi dīķī, kuri saķērās Terēzei ap kājām. Terēze kliedza no sāpēm un izbailēm. Dzirdot smieklus, tā saprata, ka Guste to piemuļķojusi.
— Pagaidi, viltīgā čūska, — Terēze, dusmu pārņemta, čukstēja, — šodien tu ņirgājies — bet pēc dažām dienām tu vairs nesmiesi, tad būs pienākusi mana reize. Un kas pēdējais smej — tas gardāki smej.
155. nodaļa LIPA TULIANA IENAIDNIEKS
Kenigsteinas mazajā pilsētiņā augsto klinšu pakājē bija aprimušas bailes. Zviedri bija atstājuši Saksiju, kad tiem bija izdots nelaimīgais Patkuls. Pilsoņi uzelpoja vieglāk, jo ausīs vairs nedār- dēja lielgabalu šāvieni.
Tādēļ neviens nebrīnījās, ja daži svešinieki un ceļotāji ieradās pilsētiņas labākajā viesnīcā. Ne vien pilsoņi, bet arī cietokšņa virsnieki sanāca iebaudīt labo vīnu.
Arī šovakar bija daudz viesu, lielāks skaits virsnieku un daži svešinieki.
Kāds stalta auguma svešinieks, viltīgu sejas izteiksmi, grieza visu klātesošo vērību uz sevi. Svešinieks nebija viens. Tam bija divi ceļabiedri — Prāgas tirgotāji, pieklājīgi ģērbušies. Virsnieki labprāt ielaidās valodās.
Nevienam nenāca prātā, ka zem tirgotāja maskas slēpjas briesmīgs laupītājs.
Svešinieks nebija neviens cits kā laupītājs Zārbergs, kas bija apņēmies uzsākt cīņu pret Lipu Tulianu. Nākdams uz Kenigsteinu, tas bija paņēmis līdz divus drošākos biedrus. Naudīgs būdams, viņš pasūtīja dārgāko vīnu un pacienāja virsniekus. Zārbergs prata ievirzīt valodu par Kenigsteinas cietumniekiem. Pārrunāja par dažām ievērojamākām personām: par zelta taisītāju Betgeru, par izbēgušo zviedru virsnieku un par svešinieku, kas laikam bijis no Lipa Tuliana bandas.
Beidzot sāka spriest par Lipu Tulianu, kas laikam atsvabinājis cietumniekus, jo Lips Tulians nekad neatstājot savus ļaudis nelaimē. Viņš esot sabiedrojies ar velnu un tādēļ izdarot neticamas lietas. Daži virsnieki gan negribēja ticēt Zārberga vārdiem un ierādīt, ka no kāda pretinieka tiem būtu bail.
Bet Zārbergs prata Lipu Tulianu iztēlot par ļoti bīstamu ienaidnieku, pret kuru jāgatavojas ar vislielāko uzmanību.
Virsnieki kļuva domīgi un apņēmās spert enerģiskus soļus pret tik bīstamu cilvēku.
Virsnieki steidzīgi devās uz cietoksni paziņot šo vēsti ģenerālim un sagatavoties uz laupītāju gūstīšanu.
Pilsoņi aizsteidzās katrs uz savu māju, lai pēc iespējas vairāk nodrošinātos pret uzbrucējiem.
Arī Zārbergs kļuva nemierīgs, viņš baidījās krist Lipa Tuliana nagos. Viņš tomēr priecājās, ka bija izdevies sakūdīt virsniekus, tie nu bez šaubām sagūstīs Lipu Tulianu un tam būs jabeidzas zem bendes cirvja. Un tad Zārbergs būs laupītāju virsnieks.
Zārbergs noteikti apgalvoja, ka Lips Tulians nāks uz cietoksni atsvabināt nezināmo meiteni, kura bez šaubām esot no viņa bandas.
Virsnieki lielījās, ka ne Lips Tulians, ne pats velns nevarot neviena atbrīvot.
Pēkšņi viesnīcā iesteidzās pilsētiņas birģermeistars un uztraukts paziņoja, ka pilsētiņā vairākās vietās esot uzspiesta melna roka. Tas nozīmējot, ka melnā gvarde — Lipa Tuliana banda — esot pilsētā.
156. nodaļa SAVĀDA ZIŅA
Geijersburgā viss bija sagatavots gājienam. Ļaudis sapulcējušies gaidīja, ko ziņos izlūki. Guste ar Terēzi bija ģērbušās vīriešu drēbēs. Viņas naidīgi saskatījās.
Guste gan nevienam nebija stāstījusi, ka tā nāru dīķī salaidusi vēžus, bet kāds laupītājs bija novērojis Gustes rīcību un to pateicis Terēzei. Terēze zvērēja mūžīgu atriebību.
Atkal bija pienācis vakars. Laupītāji, ap ugunskuru sēdēdami, jautri pļāpāja un iedzēra vienu otru glāzīti. Šādā brīdī arī paspruka dažs joks.
Ei, Sikler, — kāds smiedamies to uzrunāja, — tev šodien tik sapņainas acis. Vai atkal esi iemīlējies — ko? Guste ir diezgan patīkams skuķis — varbūt atkal tev sagrozījusi galvu?
Liecies mierā, — Siklers ņurdēja, — es domāju par kaut ko citu — par kādu neizskaidrojamu brīnumu.
Nu tad stāsti taču reiz, — biedrs iesaucās, — tu varbūt domāji par spoku alu, kur vecā zāļu sieva tevi ārstēja.
Saprotams, ka par to domāju. Un es tev saku, ka šī lieta man vēl šodien stāv prātā. Un es apgalvoju, ka virsnieka līgava pacēlās zārkā sēdus.
Muļķības, toreiz tevi mocīja drudzis.
Nē, nē, es biju skaidrā prātā.
Sikler, tu nekad neatradīsi neviena cilvēka, kas tev ticētu!
Lips Tulians bija dzirdējis šo sarunu un ieaicināja Sikleru savā
istabā.
Tur Siklers visu izstāstīja, ko bija pārdzīvojis spoku ala.
Lips Tulians atbildēja, ka iešot pārliecināties, un pieteica Sikle- ram, lai tas nevienam nekā nesaka.
Virsnieks izgāja uz torņa terases, no kurienes varēja pārredzēt plašo apkārtni.
Drīz pie viņa pienāca Guste apjautāties, vai virsnieks atļauj ļaudīm ņemt no pagraba otru vīna mucu.
Virsnieks atļāva un lūdza Gusti, lai tā atnes arī viņam vienu biķeri vīna.
Guste trīcēja aiz prieka, jo nu beidzot bija pienākusi izdevība pieliet vīnam mīlas zāles.
Paziņojusi ļaudīm, ka virsnieks atļāvis ņemt vīna mucu, Guste iesteidzās pagrabā, sagatavoja liktenīgo dziru un pasniedza virsniekam.
Virsniek, — viņa uzrunāja Lipu Tulianu, — še ir jūsu vīns — pirmais biķeris no mucas, īsts malvazietis.
Virsnieks, neko nedomādams, izdzēra biķeri - līdz pēdējam pilienam.
Gusti pārņēma nevaldāms prieks, jo tā bija pārliecināta, ka šoreiz viņas ilgas piepildīsies.
Paldies, Gustiņ, — virsnieks laipni atbildēja, — šis tiešām bija labs vīns.
Tad viņš aizsūtīja Gusti gulēt.
Guste paklausīja, bet miegs nenāca. Visu nakti viņa gaidīja virsnieku, bet tas arvien vēl nenāca. Bet vēl viņa nezaudēja cerību — zālēm vajadzēja rādīt savu spēku; viņa pacietīgi gaidīja līdz pat rītausmai, bet gaidītais nenāca.
Viņa nesaprata, kādēļ zāles vairs nelīdz.
Siklers toreiz nekur nebija valdāms.
Rītu viņš nāks pie manis, — Guste čukstēja. — Jā, rītu … rītu …
157. nodaļa TUKŠAIS ZĀRKS
Saule vēl nebija uzlēkusi, kad kāds vīrietis ātri tuvojās Geijers- burgai.
Tas bija Lipa Tuliana izlūks, ģērbies zemnieku drēbēs. Viņš steidzīgi uzkāpa pilskalnā, lai virsniekam nodotu savu ziņojumu!
Lips Tulians bija uzcelies un laipni saņēma savu uzticamo ziņnesi.
Virsniek, zviedri ir aizgājuši, — izlūks stāstīja. — Kenigsteinā valda prieks, bet augšā cietoksni pastiprināta sardze.
Tas bija domājams, — Lips Tulians atbildēja. — Bet nu nekas, man nerūp viņu modrība. Mēs tūliņ dosimies ceļā. Pasteidzies, apģērbies un uzmeklē ieročus. Kur palika tavs draugs?
Pie Kenigsteinas, — izlūks atbildēja, — viņš ir vairākās vietās uzspiedis melno roku, jūs viegli to atradīsit.
Labs ir, — virsnieks noteica un ar sudraba svilpi deva signālu.
Izcēlās dzīva kustība. Visi posās ce]ā.
Arī Guste dzirdēja signālu un steidzās augšā, kur virsnieks gaidīja biedrus. Guste drebēja uztraukumā. Tagad zāles būs iedarbojušās — viņš bildinās to.
Kādi maldi! Lips Tulians ierastā mierā saņēma Gustes sveicienu.
Guste izkrita kā no laivas. Ko tas varēja nozīmēt — vai zāles būtu zaudējušas savu spēku? Tas taču nevarēja būt. Ragana bija tai apgalvojusi, ka zāles gadiem ilgi nezaudējot savu vērtību. Bet varbūt drusku vēlāk . ..
Beidzot visi |audis apbruņojušies apsveica savu virsnieku.
Ļaudis, — Lips Tulians uzrunāja laupītājus, — šinī stundā dosimies ceļā. Vispirms uz meža dzirnavām, tad tālāk uz sakšiem, citādi tie var vēl mūs aizmirst.
Atskanēja mežonīgi smiekli.
Uz sakšiem, uz sakšiem — urā — lai redz, ka melnā gvarde vēl dzīvo!
Laupītāji smiedamies devās pa trepēm lejā un nozuda zaļajā mežā.
Uzausa rīts. Laupītāji tuvojās meža dzirnavām. Visiem pa priekšu gāja Lips Tulians. Izlūki uzmanīgi vēroja apkārtni.
Guste un Terēze turējās virsnieka tuvumā.
Terēze sabozusies palūkojās Gustē, viņa vēl nebija aizmirsūsi nāru dīķa vēžus.
Bet Gusti mocīja pavisam citas domas. Tā vēl vienmēr nevarēja saprast, kādēļ neiedarbojas zāles. Viņa šaubītos, ja tas nebūtu jau kādreiz noticis, bet tagad — ne zīmes — neizprotami!
Neatlika nekas cits, kā griezties pie zāļu sievas un prasīt padomu.
Tagad šķīrās ceļi — pa labi ceļš aizvijās uz meža dzirnavām, pa kreisi — uz spoku alu.
Lips Tulians apstājās.
Zamuel, Vitorf, aizvediet ļaudis uz meža dzirnavām, es drīz jums sekošu.
Aha, virsnieks grib apmeklēt savu mirušo līgavu, — Zamuels -acīia Vitorfarn. Pēdējais klusēdams palocīja galvu.
Lips Tulians, atstājis savu pulku, lēnām soļoja uz priekšu.
Bet, jo tuvāk tas nāca spoku alai, jo lēnāki palika viņa soļi.
Lips Tulians baidījās pirmo reizi savā mūžā.
Ne jau no cilvēkiem un spokiem, bet no domām, ka satrūdēšana būs izpostījusi Hedvigas daiļo seju. Viņš smagi nopūtās.
Tepat jau bija klints, un tur — iedobumā, stāvēja Hedvigas zārks ar stikla vāku.
Lips Tulians lēnām tuvojās ieejai.
Ko palīdz kavēšanās, — viņš sagrauzts čukstēja, — man jāsagatavojas uz visļaunāko. Ak, Hedviga, mana mīļā Heda . . .
Lips Tulians stingriem soļiem iegāja alā. Bet kas tas? Ala tukša, no zāļu sievas nav ne vēsts!
Lips Tulians piegāja zarkam. Aizgrābjošs sāpju kliedziens atbalsojās alā:
Zārks ir tukšs! Kas nolaupījis manu dārgumu? — Lips Tulians kliedza. — Hedviga — kur ir mana Hedviga?
Nekādas atbildes, tik tālu alā atbalsojās viņa izmisuma kliedziens.
Viņš paraustīja zārku, atrāva vāku un aptaustīja zīda spilvenus, liet no mirušās Hedvigas nebija ne zīmes…
Zāļu sieva, — Lips Tulians sauca, — zāļu sieva, kur tu esi? Es tev uzticēju mirušo — kur ir manas Hedvigas līķis?
Bet neviens neatbildēja.
Lips Tulians kāpa lejā, bet arī te nebija atrodama ne vecā, ne pūce.
Ko tas nozīmē? Vecajai zāļu sievai tak Hedvigas līķis nebija vajadzīgs.
Lips Tulians, brīdi pārdomājis, apņēmās sasaukt visus savus biedrus un uzmeklēt veco. Tā taču zinās, kur palikusi Hedviga.
Nu viņš ātri, ātri aizsteidzās uz meža dzirnavām.
Visapkārt valdīja klusums.
Spoku alai tuvojās kāds jauns cilvēks. Sis nācējs nebija vīrietis, bet Guste.
Zāļu sieva! — viņa sauca. — Es meklēju tevi.
Guste sauca vēl.
Un, kad tā trīs reizes bija saukusi, apakšā nožvadzēja atslēgas, parādījās zāļu sieva un noprasīja, vai Guste ir viena.
Guste paskaidroja, ka Lips Tulians aizgājis uz meža dzirnavām.
Tad vecā zāļu sieva ieveda Gusti izgreznotā klints telpā.
Nebaidies, bērns, te neviens nevar iekļūt. Te ir mana valstība — še, zemes apakšā, es esmu ķēniņiene.
Kur atrodas mirusī? Lips Tulians jau plosās kā neprātīgs.
Vecā nelikās to dzirdot.
Ha, ha, ha, meitiņ, tu jau izskaties pēc vīrieša.
Es pārģērbos, lai vienmēr varētu atrasties viņa tuvumā.
Vai tas ir vajadzīgs, tev taču ir mīlas zāles! — vecā smējās.
Tās nekur vairs neder — es aizvakar iedevu tam, bet viņš pat nepaskatās uz mani. Sīs zāles ir zaudējušas spēku.
Ko tu runā, zāles ir labas, — vecā zāļu sieva teica.
Es iedevu Lipam Tulianam zāles, bet viņš neko nejūt.
Parādi man pudelītes.
Guste iedeva savas mīlas zāles. Zāļu sieva atkorķēja pudelītes un paoda. Viņa skaļi iesmējās un jautāja Gustei, ko tā izdarījusi ar savām zālēm, jo pudelītē esot tīrs avota ūdens.
Guste apgalvoja, ka neesot nekad izlaidusi zāles no rokām.
Vecā ieteica tai vēl visu labi pārdomāt. Bet Guste veltīgi lauzīja galvu un, galīgi samulsusi, jautāja zāļu sievai, kādēļ Lips Tulians to nemīlot.
Odenim nav spēka, — zāļu sieva atbildēja.
Bet tās taču tās pašas pudelītes, — Guste tiepās.
Pudelītes gan, bet ne viņu saturs, apdomā labi, kas tev varēja izliet zāles.
— Kur tas varēja notikt, — Guste čukstēja, — ā — Kenigsteinā manas drēbes paņēma istabas meita, bet kā tad viņa varēja zināt, kas tās par zālēm?
Vai tu kādam nestāstīji par mīlas zālēm? — vecā jautāja.
Grāfienei Kozelai, — Guste atbildēja.
Kur tu ar šo dāmu iepazinies?
Viņa bija meža dzirnavās.
Nu vecā zāļu sieva apgalvoja, ka arī grāfiene Kozela mīlot Lipu Tulianu un esot pārmainījusi zāles.
Guste negribēja ticēt, ka tik augstas kārtas dāma mīl Lipu Tulianu. Bet burve paskaidroja, ka arī Lips Tulians cēlies no augstas kārtas un tikai izmisuma brīdī kļuvis par laupītāju. Viņa esot pārliecināta, ka Guste maldoties un vēl nepazīstot pasauli un cilvēkus. Tikai grāfiene un neviena cita persona paņēmusi zāles. Guste izteicās, ka to nekad nepiedošot.
Pa tam bija ieradies Lips Tulians ar saviem ļaudīm un sauca zāļu sievu, bet tā neatsaucās. Lips Tulians ar milža spēku sāka valstīt klints bluķus, viņš mēģināja atrast zāļu sievu, lai dabūtu zināt, kas noticis ar Hedvigu. Viņš nekādā ziņā negribēja atkāpties, kamēr nezināja, kur palicis Hedvigas līķis.
158. nodaļa VILTĪGĀ ISTABAS MEITA
Hilda vēl vienmēr uzturējās Kenigsteinā. Un Fleminga sekretārs nepacietīgi gaidīja, kad varēs grāfienei atriebties. Līdz šim vēl nebija nekādu panākumu. Hilda labi zināja, ka šis mazais knēvelis ir viņas lielākais ienaidnieks, kaut gan tas nekad nepieminēja notikušo. Viņa skaidri nojauta, ka sekretāram ir ļauni nolūki.
Ģenerālis Kijaus gaidīja uz grāfienes aiziešanu. Bet Hilda vēl cerēja sagaidīt Lipu Tulianu. Dienas pagāja mokošās gaidās, cerības nepiepildījās, Hildai zuda pacietība.
Pēc kādas nemierīgas nakts Hilda iesauca Emmu savā istabāN uz apspriedi.
Tā vairs ilgāk neiet, — Hilda sacīja, — par velti es gaidu Filipu, viņš nenāks. Tev jādod man padoms. Tagad man ir mīlas zāles, kuras es atņēmu Gustei. Dod nu padomu, kur es varētu viņu satikt.
Ekselence, — Emma sacīja, — man liekas, ka Lips Tulians neko neraizējas par apcietināto meiteni.
Arī es dažreiz tā domāju, — Hilda piemetināja.
Bet es esmu pārliecināta, ka Lips Tulians neatstās savus ļaudis nelaimē, — Emma čukstēja.
Visprātīgāk būtu apcietināt kādu viņa biedru, tad Lips Tulians nāktu atsvabināt to un kristu mūsu rokās.
Vai tu domā izdarīt šo lietu? — Hilda neticīgi jautāja.
Jā, es mēģināšu, man ir kāds plāns. Uzrakstiet man apliecību, ka esmu jūsu istabas meita. Vairāk nekā man nevajag!
Hilda piegāja pie rakstāmgalda un izgatavoja rakstu. Emma lūdza, lai neviens, sevišķi jau sekretārs, nezinātu to, ka viņa aiziet no Kenigsteinas. Hilda apsolīja to.
Ap pusnakti Emma slepeni atstāja cietoksni un priecājās, ka neviens viņas aiziešanu nav pamanījis. Bet viņa nepazina sekretāru. Sis blēdis bija visu laiku dežurējis un, kaut gan skaidri nezināja, kura kalpone aizgāja, tomēr domāja, ka cita nebūs bijusi kā Emma.
Viņš nedomāja sekot, bet ātri nosūtīja ministram Flemingam ziņu, lai viņa izlūki uzmana Emmu.
Bija aiztecējušas divas dienas. Smilšu krogus apmeklētāji brīnījās, ka palaidnīgās, neglītās kalpones vietā viesus apkalpoja jauna, skaista meitene. Tā kā krogus apmeklētāji nebija nekādi smalkie, tad krodziniekam bieži nācās aizstāvēt savu jauno kalponi pret uzbāzīgajiem klaidoņiem.
Kalpone ne ar vienu neielaidās sarunās, bet visus strupi atraidīja.
Bet šī iemesla dēļ krodzinieka veikals uzplauka vēl labāk. Smilšu krogus jau pa laikam bija vieta, kur satikās zagļi, laupītāji un dažādi šaubīgi klaidoņi. Tādēļ viesi še parasti ieradās vakaros. Pa reizei naktsmāju lūdza arī nabadzīgi sīktirgotāji.
Arī šovakar bija ieradušies divi sīktirgotāji. Krodzinieks tos pētoši novēroja, viņam, kā likās, radās aizdomas.
Lai uzkar mani, — bet tie nav tirgotāji, — krodzinieks čukstēja.
Apkalpotāja palika uzmanīga.
Atnesiet divas alus kannas, — tirgotāji sauca. Krodzinieks iepildīja, un jaunā bufetniece, pasniegdama viesiem
;ilu, pataisīja graciozu kniksi.
Braša meitene,. — jaunākais tirgotājs sacīja. Bet vecākais tūliņ to sarāja.
Vai kungi še ilgi uzturēsies? — meitene šķelmīgi jautāja.
Nu, tā — vienu vai divas dienas, — vecais tirgotājs atbildēja. Mēs esam nogājuši garu ceļu, mums drusku jāatpūšas. Saki
saimniekam, lai mums ierāda atsevišķu istabu.
Jā, es pateikšu, — viņa atbildēja.
Vai kungi vēl ko vēlas? — meitene koķeti jautāja.
Jā,.jūs pašu, — jaunākais smējās.
Tad nu gan nekas neiznāks, — meitene iesmējās un teciņus traucās uz durvīm. Bet tad ātri, viesiem nemanot, paslēpās aiz kāda
lizkara, lai noklausītos tirgotāju sarunu.
Klausies, Ekold, — vecākais iesāka, — tev nevajag tik rupji uzvesties, neviens tirgotājs ta nedara, var vel nakt gaisma, ka esam laupītāji.
Meitene dzirdēja katru vārdu un drīz vien zināja, ka tie ir no Lipa Tuliana bandas.
— Ā, kas par garšīgu alu! — Ekolds čāpstināja lūpas. — Sādu dzērienu mēs ne vienmēr dabūjam.
Pēc brīža ienāca saimnieks. Tirgotāji atkal prasīja alu, un smaidošā meiča no jauna pildīja kausus.
Turpinājums nākamajā burtnīcā.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Piektā burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Piektā burtnīca
159. nodaļa LĪDZ ĀRPRĀTAM UZBUDINĀTS
Guste jau sen zināja, kāds milzu spēks bija laupītāju virsniekam. Viņa dzelzs dūre iznīcināja visstiprākās durvis, atslēgas, dzelzs pinekļus. Un tagad viņš mežonīgās dusmās plosījās spoku alā. Viņš viens pats vēla projām milzīgus klints bluķus, ko nespēja kustināt desmit vīri, viņš meklēja kādu ceļu, kas vestu pie zāļu sievas.
Tas gribēja zināt, kur atrodas viņa mirusī līgava. Ārpusē stāvēja viņa biedri, bet neviens neiedrošinājās ieiet alā. Laupītāji redzēja tukšo zārku un saprata virsnieka ārprātīgās dusmas. Tagad tas līdzinājās kādam apakšzemes garam.
Ragana! — viņš mežonīgi kliedza. — Tev nelīdzēs nekāda slēpšanās, un, kaut tu zemē ielīstu, es tomēr atradīšu tevi. Es tevi izraušu no slēptuves un saberzīšu zem klints drupām!
Vai dieviņ, viņš riāk, — Guste nāves bailēs iekliedzās, — viņš iznīcinās mani, ja atradīs še — spoku alā.
Labi, nāc, es negribu, ka tev jācieš, nāc drīz — eš pati iešu Lipam Tulianam pretī.
Vecā steidzās ar Gusti pa trepēm arvien augstāk un augstāk, kamēr tās izgāja dienas gaismā.
Guste nedroši palūkojās apkārt — vecā jau bija nozudusi. Viņas priekšā pacēlās kaila klints, kaut kur apakšā klabēja dzirnavas.
Te atkal viņa sadzirdēja Lipa Tuliana draudošos vārdus. Guste kā ļaunu garu dzīta drāzās no klintīm lejā.
Vēl arvien Lips Tulians trakoja spoku alā, jo nojauta, ka apakšā atrodas vecā zāļu sieva.
Te uzreiz viņš dzirdēja zvaniņu skaņas, sakustējās klintis.
Lips Tulians atlēca dažus soļus atpakaļ, tam likās, ka ala tūliņ sabruks, vēl kāds šausmu mirklis — un netālu no viņa pavērās gaiša plaisa, kurā stāvēja vecā zāļu sieva, viņus šķīra tikai viens liels klints bluķis.
Vecā mežonīgi bolīja acis, uz viņas pleca, spārnus sizdama, tupēja pūce un nikni lūkojās Lipā Tulianā.
Neprātīgais! — vecā kliedza. — Ko tu gribi manā svētnīcā?
Es gribu atrast savu līgavu. Tu esi izņēmusi to no zārka. Es to uzticēju tev.
Un ja tas tā būtu, — vecā ņirgājās.
Nu, tad es tevi samalšu līdz ar visu tavu alu! — Lips Tulians kliedza.
Lūdzu, pamēģini. Es varu tev spītēt. Un, ja tu visu pasauli iznīcinātu, mani — zāļu raganu — tu nevari iebaidīt. Še ir mana valstība, še es valdu, tu, neprātīgais!
Es gribu atrast savu mirušo līgavu! Kur viņa atrodas?
Meklējiet viņu Reicenhainas klosterī, — vecā smējās, — tur jūs atradīsit viņu, bet kā debess līgavu, jo vakar viņa pieņēma šķidrautu, viņas skaistie mati pazuda zem klostera priekšnieces šķērēm.
Tu melo — Hedviga ir mirusi!
Nē, viņa dzīvo, — sieva pastāvēja, — viņa aizbēga, lai lūgtu par jums Dievu. Bet tagad — prom no manas alas, jeb jūs sajutīsit manu varu!
Ragana — es tevi nožņaugšu! — viņš iekliedzās un gribēja satvert veco sievu.
Pēkšņi izšāvās sarkanas un zilas uguns liesmas, līdzīgas čūskām. It kā spēcīga neredzama roka to rāva uz alas izeju.
Laupītāji šausmās atlēca atpakaļ, kad redzēja, ka virsnieks caur lidojošām liesmām un sēra .tvaikiem tika izsviests alas priekšā.
Milzīgs klints bluķis aizkrustoja alas ieeju, kuru pat tūkstotis vīru nespēja pakustināt.
Lips Tulians gulēja apreibis.
Pēc brīža viņš uzcēlās un vēlreiz sauca, lai zāļu sieva sargoties, ja Hedviga nebūšot Reicenhainas klosteri.
Zamuels tam ieteica nekaitināt zāļu sievu, cilvēkam neesot iespējams cīnīties ar gariem.
Lips Tulians purināja galvu, viņš neticēja gariem, bet apgalvoja, ka vecā zinot dabas noslēpumus un tas esot viss.
Pēc tam viņš aizsūtīja Zamuelu ar diviem pavadoņiem uz Rei- cenhainu uzmeklēt Hedvigu.
Ap vecās klintsalu nostādīja sargus, lai tā nevarētu aizbēgt.
Guste gaidīja laupītājus un Terēzi meža dzirnavās. Terēze ziņkāri izvaicāja Gusti par visu Hedvigas traģēdiju. Abas vienojās, ka Lips Tulians neaizskars baznīcas likumus un atstās Hedvigu klosterī.
Bet abas meičas vēl vienmēr ienīda viena otru un gudroja atriebības plānus.
Sargi uzmanīgi vēroja spoku alu, un Lips Tulians arvien uzturējās alas tuvumā, ja gadījumā zāļu sieva bēgtu, lai tad pats varētu tai stāties pretī.
160. nodaļa EKOLDS UN SKAISTĀ BUFETNIECE
Abi izlūki vēl uzturējās Smilšu krogū. Siklers bija ļoti uzmanīgs, un krodzinieks saprata, ka tas ir gatavs kuru katru brīdi laisties lapās. Tiklīdz rastos kādas aizdomas, viņš tūliņ pazustu.
To nojauta arī skaistā viesu apkalpotāja un, kā vien varēdama, mēģināja ar savu skaistumu apburt Ekoldu.
Sos slepenos tīklus manīja Siklers un stingri sargāja Ekoldu, paziņodams, ka vēlākais parīt jātaisoties uz mājām.
So runu noklausījās meiča un zināja, ka tie vairs ilgi nepaliks, nu nedrīkstēja vairs ilgāk kavēties, bija jāizmet tīkli.
Pienāca vakars, krogū ieradās divi šaubīgi zeļļi, ar kuriem Siklers iesāka dzīvi sarunāties.
Kā šķita, skaistajai apkalpotājai — Emmai — bija sētā kāds darbs, jo tā ilgāku laiku tur kaut ko darīja.
Ekolds garlaikodamies izgāja sētā. Bija stipri tumšs, bet Ekolds tomēr ieraudzīja pie staļļa Emmu. Viņš klusām piezagās Emmai un cieši to apskāva.
Emma likās pārsteigta, tomēr nedusmojās.
Nu tiem bija izdevība parunāties divatā, un brīnišķi — drīz viņi saprata, ka mīl viens otru, un apsolījās savienoties uz visiem laikiem.
Nu Emma izjautāja Ekoldu, viņai tik ļoti gribējās zināt par sava mīļākā gaitām. Viņa Ekoldam stāstīja, ka iemīlējusi to no pirmā acu uzmetiena un nu esot tik neizsakāmi laimīga.
Bet nu jāiet istabā, — Ekolds sacīja, — citādi vecais bārsies.
Un tu jau mani atstāsi, — Emma bēdīgi čukstēja, — kas tas vecais tev ir?
Tēva brālis, — Ekolds atbildēja.
Emma žēlojās, ka nevarot izrunāties, un sirsnīgi lūdza Ekoldu ierasties rītvakar ap pusnakti viņas istabiņā.
Ekolds apsolījās, un Emma to sirsnīgi noskūpstīja, kā jau līgavaini.
Kur tu tik ilgi biji? — Siklers bārās. — Tu laikam kavejies pie skaistās krogus meitas? Izmet šādas domas no galvas, virsnieks to stingri aizliedzis.
Ak, ko, es tik drusku pajokoju.
Tas nedrīkst notikt, mēs jau tā esam nedrošā vietā."
Es nebaidos, es neko neizpļāpāšu.
Lai velns parauj sievietes, viņas visas ir viltīgas.
Tas nekas, — Ekolds domāja, — kad tik jauna un skaista.
Rītvakar vēl ieradīsies divi zeļļi, no tiem man jādabū ziņas, tad tūliņ varēsim doties atpakaļ, — Siklers sacīja.
Nu bija pienācis laiks iet pie miera. Ekolds vēl pameta acis uz bufeti, tur rīkojās skaistā Emma — viņa jaunā mīla.
161. nodaļa MŪĶENE
Garais Zamuels ar biedriem bija sasniedzis Reicenhainas klosteri.
Viņi uzmanīgi vēroja apkārtni un pamanīja, ka apkārt klejoja daži čigāni.
Sos neliešus viņi nevarēja ieredzēt un nosprieda jau pie pirmās sastapšanās tos pārmācīt.
Laupītāji vēl nezināja, ka klosteri apsargāja kareivji. Viņi apskatīja augsto klostera mūri.
Bija jau krietni satumsis, laiks bija doties pie darba.
Drīz garais Zamuels atrada mūrī kādu pārkāpšanai piemērotu vietu.
Jaunākais laupītājs apsēja ap vidu striķi un kāpa augšā.
Zamuels ar biedru apakšā turēja izplestu mēteli, lai kāpējs krišanas gadījumā nesadauzītos.
Biedram laimējās, viņš uzkāpis nolaida striķi, pa kuru nu varēja viegli uzkāpt.
Tā nu viņi viens pēc otra uzkāpa augšā. No mūra varēja uzkāpt uz sakristejas jumta un pa jumtu aiziet līdz baznīcas tornim. Iekāpuši pa torņa logu, tie bez grūtībām nokļuva uz baznīcas griestiem. Te nu varēja gaidīt pusnakti. Pēkšņi viņiem garām palidoja kāda ēna, bet tad atkal iestājās miers.
Zamuels iededzināja laternu, nu varēja visu pamatīgi apskatīt.
Tur bija kāda vinda, kura dzelzs ķēdēs turēja kanceles jumtu, tad vēl atrada nelielu caurumu, pa kuru varēja novērot baznīcēnus. Sī bija vislabākā vieta novērošanai.
Bet nu viņus sāka mocīt izsalkums, atraisījuši kulītes, tie ar lielu apetīti iekoda un izdzēra pāris pudeles ungāru vīna.
Kamēr biedri no vecām drēbēm sagatavoja atdusas vietu, Zamuels piegāja pie cauruma, jo pusnakts vairs nebija tālu.
Viņš zināja, ka pusnaktī mūķenes ierodas uz nakts lūgšanu. Za- muels pacietīgi gaidīja. Beidzot pulkstenis nosita divpadsmit, baznīcā iededzināja sveces, un tūliņ atskanēja mūķeņu dziedāšana. Mūķenes pa pāriem ienāca baznīcā. Klostera priekšniece apstājās pie altāra, bet mūķenes apsēdās uz soliņiem. Plašajā dievnamā šalkoja ērģeļu skaņas un savienojās ar skumjo dziesmu. Tad iestājās svinīgs klusums. Priekšniece nolasīja lūgšanu, un dievlūdzējas nometās ceļos, viņu acis svētā bijībā lūkojās uz debesīm.
Zamuels pa savu caurumu redzēja un pazina Hedvigu. Arī pārējie biedri, mirkli paraudzījušies, tūliņ to pazina. Zamuela biedri gribēja tūliņ vest Hedvigu līdz, bet Zamuels to aizliedza, varot gadīties kas ļauns, un bez tam Lips Tulians uzdevis tikai uzzināt, vai Hedviga atrodas klosteri.
Laupītāji nolēma griezties atpakaļ. Bet te atkal kaut kas iegra- bējās, un garām aizlidoja ēna.
Varbūt čigāni atkal uzglūnēja Hedvigai.
Laupītāji iesāka meklēt. Apskatīja katru kaktu, beidzot atrada divus lielus skapjus. Acumirklī kāds tiem aizdrāzās garām un, iekams tie domāja pacelt roku, jau bija nozudis.
Viņš bija iebēdzis zvanu tornī, nebija nozīmes vēl tālāk meklēt, jo no šīs vietas varēja viegli aizbēgt uz visām pusēm.
Laupītāji nemanot aizgāja un jau pēc dažām minūtēm soļoja uz meža dzirnavām.
162. nodaļa Nodevība
Kristiāns Ekolds, kas ar Sikleru vēl dzīvoja Smilšu krogū, gaidīja atkalredzēšanās stundu ar Emmu.
Ekolds vairs nedomāja par Freibergas Malvīni, bet tik par skaisto Emmu, ar kuru bija norunāts šonakt satikties.
Ekolds rīkojās uzmanīgi, lai nemodinātu Siklera aizdomas, jo tādā gadījumā viņš aizliegtu doties uz Emmas istabiņu.
Siklers bija sagatavojies kuru katru mirkli aizmukt. Siklers šovakar jau laikus gāja gulēt, lai rītu agri dotos ceļā.
Ar labu nakti, mīļā, — Ekolds vēl paspēja sveicināt Emmu.
Ar labu nakti, es gaidīšu, mīļais, — Emma saldi čukstēja. Laupītāju istabas logs atradās uz meža pusi, vajadzības brīdī
tie bija ar dažiem lēcieniem mežā.
Mēs iziesim agri, — Siklers sacīja, — es diezgan zinu, un Lips Tulians priecāsies par mūsu panākumiem.
Siklers noguris tūliņ uzmeklēja gultu un drīz vien šņāca dziļā miegā. Ekolds negulēja, bet uzmanīgi skaitīja torņa pulksteņa sitienus. Beidzot, pēc ilgas gaidīšanas, pulkstenis nosita divpadsmit. Siklers gulēja kā āpsis, Ekolds uzmanīgi atkravāja no durvīm krēslus un citas mēbeles un klusām aizgāja uz Emmas istabiņu. Ekolds pieklauvēja. Emma, likās, jau bija to gaidījusi un tūliņ atvēra durvis.
Tikai klusu, — Emma čukstēja.
Mani neviens nedzirdēja, — Ekolds atbildēja.
Tad ir labi, — Emma dvesa.
Ekolds tīksmi apkampa savu izredzēto, bet manīja, ka tā ir pilnīgi apģērbusies. Ekolds jau gribēja par to apjautāties, kad kaut kas
iegrabējās.
Kas tur ir? — viņš klausīdamies jautāja.
Kaķis, — Emma atbildēja, — būs ielavījies kaķis.
Ekolds apmierinājās, no jauna piekļaudamies Emmai.
Bet šinī brīdī Ekoldu sakampa kāda smaga roka un acumirkli uzmauca galvā lielu maisu. Nu vairāki vīrieši to sasēja un kā saini nolika uz grīdas.
Tad nezināmie vīrieši atklāja laternu un apgaismoja sasieto laupītāju un Emmu. Bet tā vairs nebija krogus meita, bet grāfienes Kozelas istabene. Sis joks bija noticis grāfienes uzdevumā, nezināmie vīrieši bija grāfienes sulaiņi no Pilnicas. Tagad bija laiks doties projām. Sulaiņi sagrāba Ekoldu un nostiepa pa trepēm lejā. Apakšā pie durvīm stāvēja krodzinieks, Emma tam iedeva lielu maku kā algu par pakalpojumiem. Tagad tie ātri uzmeklēja ratus un drīz ienira pelēkajā miglā.
Lai Dievs man žēlīgs, — krodzinieks smagi nopūtās, — šī lieta var galvu maksāt — bet es taču nedrīkstēju grāfienei pretoties.
Krodzinieks, vēl visu aplūkojis, iegāja savā guļamistabā.
Pēc neilga laika noklaudzēja soļi. Siklers kāpa lejā.
Tas ir otrs laupītājs, — krodzinieks vaidēja. — Kaut man izdotos — ak, Marija un Jāzeps!
Ei, atveriet, — Siklers sauca, — kur ir mans biedrs?
Krodzinieks samiegojies atbildēja, ka neko nezinot.
Bet Siklers saskaities pavēlēja, lai aizved to uz meitas istabu.
Krodzinieks, apmetis rīta svārkus, pavadīja Sikleru. Bet arī šinī istabā neatrada Ekoldu.
Ko tas lai nozīmē? — krodzinieks iesaucās. — Gulta nav nemaz aizskarta, kur tad Emma?
Patiesi — tanī nav gulēts, — Siklers atbildēja.
Jūsu biedrs būs ar skuķi aizbēdzis, — krodzinieks sacīja. — Tik tagad es saprotu, kādēļ tie tik slepeni sačukstējās. Nu viņi abi ir projām.
Siklers nevarēja tikt gudrs, kas še īsti bija noticis, viss tomēr rādīja, ka Ekolds aizgājis ar labu. Bet kādēļ un uz kurieni, to nevarēja paskaidrot neviens.
Tā kā meita bija paņēmusi līdz savas mantiņas, tad bija saprotams, ka abi slepeni aizgājuši.
Lai šo lietu nokārto Lips Tulians pats. Lai Dievs žēlo Ekoldu! — Siklers murmināja.
Ne vārda nebildis, Siklers pasniedza krodziniekam pāris sudraba gabalus.
Jūsu meita ir aizvīlusi manu biedru, — Siklers saīdzis noteica un tad smagiem soļiem izgāja priekšnamā.
Vēl brīdi bija dzirdami viņa gausie soli, tad rīta migla ietina viņa stāvu un tālāk tas vairs nebija redzams.
163. nodaļa LIPS TULIANS — BRIESMĪGAIS
Laupītāji pazina savu briesmīgo vadoni. Kopš Zārberga atšķiršanās neviens vārds nebija runāts pretī, kad Lips Tulians kaut ko pavēlēja.
No pārdrošnieka baidījās, baidījās no pārcilvēcīgā spēka un viņu cienīja tādēļ, ka izglītības ziņā tas stāvēja tālu pāri saviem biedriem.
Bet nekad no viņa nebija tā. baidijušies kā tagad, kad Hedviga bija nozudusi no stikla zārka.
Bandīti baiļodamies ložņāja apkārt pa meža dzirnavām, un neviens neuzdrošinājās briesmīgajam stāties ceļā.
Nebija pat ziņkārīgo, kad garais Zamuels ar saviem pavadoņiem atgriezās no Reicenhainas.
Kamēr abi laupītāji bailīgi atvirzījās sāņus, Zamuels, kurš ne paša velna nebaidījās, devās taisni pie Lipa Tuliana.
Virsnieks jau no pirmā acu uzmetiena redzēja, ka Zamuels kaut ko svarīgu uzzinājis, un tūliņ pavēlēja runāt.
Zamuels pastāstīja par savu gājienu uz Reicenhainas klosteri.
Virsnieks gaidīja, kamēr Zamuels bija pabeidzis, tad briesmīgā balsī iesaucās:
Tad par mūķeni viņa palikusi — mūķeni?
Tā ir, virsniek, — viņai vairs nebija novices drēbes, bet svaidītās tērps.
Mūķene, — Lips Tulians drūmi atbildēja, — Hedviga ir mūķene, man viņa zudusi uz visiem laikiem!
Zamuels labprāt gribēja viņu mierināt, bet neuzdrošinājās.
Ragana ir vainīga, — Lips Tulians iesaucās. — Ragana! Tā zināja, ka Hedviga vēl nav mirusi. Viņa to aizvedusi uz klosteri! Vai viņai, to viņai nāksies dārgi samaksāt!
Bretbauer! — tagad atskanēja viņa pērkoņbalss.
Sauktais bailīgi steidzās šurp.
Ej pie sargiem, kas tur aplenkuši klinti. Ja ragana bēg, lai šauj uz viņu. Dzirdēji?!
Laupītājs skriešus devās turp.
Lips Tulians šais stundās vairs nebija cilvēks, tas drīzāk bija dēmons.
Viss, kas pēdējās nedēļās tik briesmīgi risinājies — viņa atriebības gājiens, kas atkal bija beidzies nesekmīgi, it sevišķi Hedvigas pazušana — tas viss viņam laupīja saprātu.
Pat Zamuels trīcēja.
Viņš baidījās, ka virsnieks nepavēl uzbrukt Reicenhainas klosterim un aizvest mūķenes.
Bet tas nenotika vis.
Lips Tulians bija briesmīgs, bet baznīcas svētumus viņš neaizskāra.
Virsnieka acis zvēroja.
Kamdēļ tad es nebaudu dzīvi? — briesmonis elsoja, — es esmu vēl jauns, visa pasaule man vaļā, skaistākās meitenes es varu iegūt — ha, man jāapreibinās, jāapreibinās, lai aizmirstu viņu vienīgo — kuru sirds mīļo. Apreibināties, aizmirst briesmīgās sāpes, dzīvot, baudīt — saņemt un palaist mežonīgās naktis — citādi — ārprāts! Citādi es palikšu nezvērs!
Zamuels bija sapratis katru vārdu.
Labāk tā, ne citādi, — milzis domāja, — man patiesi bija bail, ka nu ies uz Reicenhainu. Un ar baznīcu nav joks — ja pēc tam mūžīgi jādeg šķīstīšanās ugunīs!
Lips Tulians bija apsēdies uz akmens sola.
O, kā tas deg, — viņš elsoja, labo roku uz krūtīm spiezdams, — kā sāp. Patiesi, kas ir elles uguns pret šīm mokām. O, ja Hedviga būtu mirusi, varētu par viņu sērot, mesties ceļos pie stikla zārka, kamēr tagad — elle un velns!
Viņš briesmīgi iesmējās.
Mūķene viņa esot — ha, ha, ha, — tad jau viņa aiz klostera mūriem varēs aizlūgt Dievu par mani! Aizlūgt — ha — par mani nav vajadzīgs aizlūgt, es jau esmu nolādēts — mans ceļš iet uz elli, un viņa — viņa kā eņģelis paceļas dievišķā augstumā. Ha, ha, lia — tas tik ir jauki!
Lips Tulians atkal iesmējās, tad uzlēca kājās.
Jauki — jūs, zēni! — briesmonis sauca. — Ha, ko jūs nokarat galvas? Vai jūs neesat mani melnie gvardi, kas pat velnam griež krūtis pretī, ja vajadzīgs. Šovakar jums jābūt jautriem — gādājiet vīnu un griezieties ar savām skuķēm — es gribu redzēt! Es gribu jums līdzi priecāties!
Nāves klusums valdīja visapkārt. Laupītāji juta, ka tas ir izmisums, kas viņu virsniekam liek plosīties.
No meža atskanēja signāli, un tūliņ koku starpā kļuva redzami pāris laupītāju, kas vilka līdz kādu sievieti.
Lips Tulians briesmīgi iekliedzās.
Vai tā nav ragana? — dārdēja viņa balss. — Ha, lai tik nāk, es viņu gabalos saraušu!
Tā jau ir kāda meitene, — garais Zamuels iesaucās, — sargi viņai aizsējuši acis.
Vediet meiteni šurp, — Lips Tulians pavēlēja.
Pēc nedaudz mirkļiem drebošā meitene jau stāvēja briesmoņa priekšā.
No kurienes šī skuķe nāk? — virsnieks jautāja.
Mēs viņu atradām pa mežu apkārt ložņājam, — sardzes priekšnieks atbildēja. — Mēs tūliņ saņēmām viņu ciet un atvedām šurp. Varbūt, ka tā ir kāda spiedze.
Atraisiet apsēju, — virsnieks pavēlēja.
A, — Lips Tulians iesaucās, — šo meiteni jau esmu redzējis!
Meitene bija ļoti skaista, un viņas sejiņā nebūt neatspoguļojās
sevišķas bailes.
Virsnieka ugunīgie skati likās ieurbjamies meitenes dvēselē.
Tu biji Freibergā, — viņš sacīja, — es tevi redzēju birģermeistara mājā — tur tu biji skaistās birģermeistara meitas istabene.
Garais Zamuels uzelpoja.
Jā, es esmu Malvīne, — meitene bez kavēšanās atbildēja.
Un ko tu meklē šais mežos?
Es vairs nevarēju izturēt, — Malvīne klusām atbildēja, — toreiz pēc uzbrukuma atklājās, ka esmu runājusi ar kādu svešinieku. Mani turēja aizdpmās. Mana pavēlniece mēģināja mani aizstāvēt, bet tas daudz neko nelīdzēja. Un, kad es sadzirdēju, ka mani grib ieslodzīt tornī, es sasēju savu pauniņu un iebēgu mežā.
Un ko tur meklēji?
Laupītājus, — Malvīne droši atbildēja, — es jau sen mīlu Kristiānu Ekoldu. Un lai gan zinu, ka viņš kļuvis par laupītāju, es tomēr gribu viņu atrast.
Es painteresēšos, vai tu esi runājusi patiesību, — Lips Tulians sacīja, viņu pētoši uzlūkodams.
Jūs varat mani gabalos sagriezt, kungs, ja es esmu melojusi. Es būtu pazudusi, ja mani ieslodzītu tornī. Nez cik ilgi man vajadzētu smakt!
Lips Tulians palocīja galvu.
To jau no freibergiešiem var sagaidīt, — viņš sacīja. — No manis tiem bail. Bet mums jābūt modriem, jo spiegi pastāvīgi ir darbā.
Es neesmu spiedze, — Malvīne atbildēja.
To es drīz vien uzzināšu, — laupītāju virsnieks atbildēja,
tagad pasaki man — kā tu nāci uz domām, ka mēs mītam šais mežos?
Tā jau zemnieki zina stāstīt, — Malvīne mierīgi atbildēja.
Tie visi zina, kur atrodas laupītāji. Es uz labu laimi klīdu apkārt, kamēr tur šie ļaudis mani saņēma ciet.
Lips Tulians redzēja, ka Malvīne nemelo vis, to tas izlasīja viņas acīs.
Malvīne bija skaista, kaira, ziedoša. Lips Tulians iedomāja savu pirmītējo apņemšanos — apreibināties, aizmirsties, apdullināt neizturamās mokas.
Ekolda patlaban nav še, — viņš sacīja, — bet viņš drīz atgriezīsies.
Vai es drīkstu palikt? — Malvīne bikli jautāja.
Jā, mans daiļais bērns, es pavēlēšu tev meža dzirnavās ierādīt istabu. Nāc, es tūliņ parunāšu ar dzirnavnieku.
Vai tu baidies? — Lips Tulians jautāja, savām tumšajām uguns acīm viņu uzlūkodams, kad Malvīne pie ieejas atrāvās. — Ko tu sacītu, ja es tevi apkamptu — vai tu turētos pretī?
Es gribu Ekoldu, es viņu mīlu — viņu vienīgo, — meitene murmināja.
Lips Tulians rūgti iesmējās.
Na, ko tur, — viņš skarbi sacīja, — tāds mans liktenis, par mani neviena negrib zināt, no manis tik baidās, neviena mani nemīl. Hallo, dzirnavnieki
Ko pavēlat, virsniek?
Lips Tulians pavēlēja ierādīt viņai atsevišķu istabiņu, līdz atgriezīsies Ekolds.
Dzirnavnieks aizveda meiteni. Lips Tulians satumsušu skatu noraudzījās pakaļ.
Apkaunots, bez laimes, te nu es stāvu. Ko tas līdz, ka no manis baidās, ha, es visu esmu zaudējis, savu godu — savu Hedvigu, visu, visu.
Aizejot viņš dzirdēja Gustiņu dziedam:
Ko palidz man skaistums, ja viņa man nav, Ķaut vientuļā kapā jau varētu būt Un aizmirst sāpes, ko dvēsele jūt! Kas dzive — tik mokas, ja viņa man nav.
Un Guste jau parādījās durvīs — kaira, grāfienes dāvātos tērpos ģērbusies, dārgakmeņiem izrotājusies.
Laupītāju virsnieks vairs nebija agrākais. Viņš gribēja dzīvot un baudīt. Atcerējās nakti, kad Guste bija meklējusi viņa tuvumu.
Gustiņ! — viņš iesaucās.
Viņa pagriezās šurp. Iekliedzās. Tur jau viņš stāvēja, tas, pēc kura viņa tik ļoti ilgojusies. Lips Tulians iegāja viņas istabā.
Tu jau esi tā izrotājusies? — laupītāju virsnieks jautāja.
Guste sarka un bālēja vien.
Tā droši vien ir dāvana, bērns?
Jā! — tā izdabūja.
Lips Tulians domāja, ka meža dzirnavnieks savai meitai uzdāvinājis šo grezno tērpu.
Tu jau izskaties kā dāma, — viņš sacīja.
Tiešām?
Jā, jā — kā augstāko aprindu dāma, — laupītāju virsnieks turpināja, — bet ciema meitenes drēbēs, raibajā taļļā, sarkanos lindrakos ar garajām bizēm — tā tu izskaties vēl daiļāka.
Jūs domājat, kungs? — Guste murmināja.
Tā ir, — Lips Tulians sacīja, — apģērbies atkal kā ciema meitene, tā tu man patīc tūkstoš reiz labāk.
Guste smagi elpoja.
To es darīšu, o, ar prieku, uz vietas!
Viņa iedrāzās blakusistabā.
Lips Tulians stāvēja pie loga, stingri raudzīdamies pāri uz klintīm, kuru dziļumos bija paslēpusies zāļu sieva.
Viņš nedzirdēja smalko zīda drānu čaukstoņu blakus istabā, viņa galvā vārījās kā raganu katlā.
Aizmirst, — viņš murmināja, — dzīru virpulī aizmirst pagājušo!
Tad iečīkstējās durvis.
Vai tā būs labi, virsniek? — Guste vaicāja.
Lips Tulians lēnām pagriezās šurp. Jā, tur stāvēja Guste, kā ciema skaistule izģērbusies.
Tu esi skaista, tu — laupītāja līgaviņa! — Lips Tulians sacīja. — Kairs, apburošs bērns, tev nevajadzēs vairs ubagot mīlas!
Meitene iegavilējās laimē. Pēc kā viņa līdz šim velti dzinusies un pat ar mīlas dziru nebija sasniegusi, tas bija panākts. Viņš turēja to apkamptu.
Vai mīlas dzēriens būtu tik vēlu iedarbojies? Guste tā domāja, jo viņa nevarēja zināt, ka .vienīgi izmisums liek virsniekam ta rīkoties, ka viņa sirds vis nepieder tai, ka viņš grib atgaiņāt mokošās domas par zaudēto Hedvigu.
Jā, tu esi skaista! — Lips Tulians dvesa un spieda viņu sev klāt.
Es esmu tava — tava! — Guste čukstēja bezgalīgā laimē.
164. nodala GRĀFIENES KOZELAS GŪSTEKNIS
Kristiāns Ekolds bija no Smilšu krogus ienests ratos. Bez viņa uzveicējiem vēl arī Emma sēdēja ratos, un šie bezkaunīgie braucēji bija uzlikuši kājas viņam virsū kā soliņam. Viņš bija iekritis lamatās. Brauciens stundām ilgi turpinājās līdz rītam. Beidzot Ekoldu izcēla no ratiem, ienesa iekšā un atbrīvoja no saitēm.
Un kur viņš atradās?
Mazā, šaurā krātiņā, starp četrām kailām sienām.
Uz priekšu paraudzīdamies, viņš ieraudzīja kādu savādu figūru. Tā līdzinājās lielam dzelzs zvanam, uz kura atradās sievietes galva
no dzelzs.
Ekolds vēl skatījās, kad atskanēja rupji smiekli.
Laupītājs paskatījās augšā. Pār savādo zvana figūru atradās šaura zimze, un uz tās stāvēja kāds^no galvas līdz kājām bruņojies vīrietis. Aiz viņa bija dzelzs durvis — pusvirus.
Kur es esmu? — Ekolds jautāja.
Gribējāt gan zināt, — vīrietis, kurš nebija neviens cits kā Kaspars, smējās, — bet es neteikšu vis, kādu laiciņu būs vien jāpaciešas.
O, kaut man būtu pistoles, — Ekolds murmināja, — bet tās man viņi atņēmuši.
Neķepurojieties daudz, — Kaspars aizrādīja, — un neejiet uz dzelzs plāksnes tur — jums pakājē. Citādi jūs uzreiz sašķaidīs kā kotleti.
Ekolds aplūkoja dzelzs plāksni, kas aizņēma gandrīz visu grīdu.
Kas tas ir?
Kaspars nicīgi iesmējās.
Nezināt? Ha, ha, ha vai jūs savā mūžā vēl nekad neesat dzirdējuši par dzelzs jaunavu?
Ekoldam pārskrēja auksti drebuļi.
Dzelzs jaunava? — viņš murmināja.
Zināms, ka šitā viņa ir, — Kaspars ņirgājās, — tā maigā būtne, kas tik karsti apkampj savus mīļākos, ka tie uzreiz iebrauc ellē. Tiklīdz jūs uzkāpjat uz plāksneš, tā viņa jūs ievelk savos apkampienos un saplēš kā desiņu.
Nē, nē!
Vai nepamēģināsit? — Kaspars zobojās. — Es jums neieteicu vis. Mašīna strādā labi, lai gan viņas mūžs jau skaitās pāris simts gadus. Drusku bija tik ierūsējusi, un tamdēļ es ieeļļoju ratus, tā ka lagad viss iet kā pa diegu.
Telpa bija tik šaura, ka vēl tik tikko varēja nolikt salmu kūli dzelzs plāksnei blakus.
Jācer, ka jūs guļot daudz nevāļājaties, — Kaspars iesmējās ar nežēlīgu izsmieklu, — citādi izies plāni. Tur stāv krūze ar ūdeni un gabals maizes, gaisma nāk no augšienes, bet naktī ir tumšs.
Ekoldu sagrāba šaušalas par velnišķo mocību.
Nositiet tak mani tūliņ uz vietas, — viņš sauca, — nošaujiet mani, kam tādas mocības?
Nē, nē, jums vēl jādzīvo, tūliņ ieradīsies mana pavēlniece un jums būs jāatbild. Ak, tur jau viņa ir!
Nākošā acumirklī durvīs parādījās brīnišķi skaists sievietes stāvs. Tā bija Hilda.
Ekolds tūliņ pazina velnišķo skaistuli, jo meža dzirnavās jau bija to redzējis.
Hilda nu bija izlikusi divējas lamatas. Lai kur Lips Tulians arī nenāktu atsvabināt savus biedrus — vai nu uz Kenigsteinu, vai Pilnicu —r, abās vietās laupītāju virsniekam bija jākrīt Hildas uzticamo sulaiņu rokās.
Tagad skaistā grāfiene aplūkoja sagūstīto laupītāju.
Kā labi iet virsniekam? — viņa uzsauca.
Ekolds nedomāja atklāt kārtis.
Kā, virsniekam, — viņš atbildēja ar liekuļotu izbrīnu, — es esmu nabaga tirgotājs, nevis kareivis.
Hilda ļauni pasmaidīja.
Neliedzies, — viņa errīgi uzsauca.
Es esmu tirgotājs, — Ekolds spītīgi atsaucās.
Emma, nāciet šurp, — grāfiene pasauca.
Ienāca Emma.
Emma, — grāfiene iesāka, — ko šis vīrs tur Smilšu krogū sacīja?
Es dzirdēju, ka viņš sarunājoties izteicās, ka esot no Lipa Tuliana bandas.
Tas nav tiesa! — Ekolds iesaucās.
Es to varu apzvērēt, — Emma dievojās.
Čūska, — atmaskotais laupītājs izdvesa.
Labi, — grāfiene sacīja, — es tev ticu, Emma, tu jau tik bieži esi pierādījusi savu uzticību. Bet nu atzīsties tu — tur apakšā, citādi tevi nekas neglābs no briesmīgās nāves.
Ekolds redzēja, ka liegšanās vairs nelīdzēs.
To šī nodevēja pieminēs, — viņš neganti iekliedzās. — Viņa man liekuļoja mīlu un ievilināja lamatās. Sargies, tu viltīgā neģēle, Lips Tulians tev atriebsies.
Emma trīcēja.
Tie ir tukši draudi, — grāfiene sacīja, — tev neviens neko nevar padarīt.
Ekolds pacēla dūri.
Sargieties! — dārdēja viņa balss.
Viņam jāgavē, — Kaspars teica, — kad pāris dienas būs mielojies pie ūdens un maizes, gan valšķīgā mēle apklusīs.
Sargieties no Lipa Tuliana! — laupītājs sauca.
Hi, hi, hi, — grāfiene Kozela smējās, — viņš j.au vēl nemaz nezin, kur tu atrodies.
Gan viņš uzzinās, tad sargieties!
Es jau taisni to gribu, lai laupītāju virsnieks to dabū zināt, — viņa pačukstēja saviem uzticamiem, — lai tik viņš nāk šurp.
Tā ir mana nāve, — Emma pārbijusies iesaucās.
Nē jau, viņš tāpat iekritīs lamatās kā viņa apakšnieks, un tad viņš būs mans.
Dzelzs durvis aizvērās.
Gūsteknis palika plosoties un lādējoties.
To neviens nedzirdēs, — Kaspars smiedamies sacīja, — pat ja augšā kāds staigātu pa Venus templi.
Tā sulainis domāja.
Bet viņš nezināja, ka ārā pie apslēptajām pīlāru kāpnēm stāvēja kāds vīrietis, kurš grāfienei un viņas istabas meitai bija zvērējis neganti atriebties.
Tas bija slepensekretārs.
No savas paslēptuves tas skaidri dzirdēja ieslodzītā laupītāja trakošanu, kaut arī kā no tālas, tālas tālienes.
Oho, kas tur notiek, — kroplis ierunājās, savas kaulainās rokas berzēdams. — Skaistā grāfiene Kozela šķiet par savu cīņas lauku izvēlējusies Venus templi. Ha, tad jāuzmanās, lai skaistā dāma iekrīt lamatās, ko- es viņai izlikšu. Arī viņas istabas meitai būs pieminēt — visu mūžu nožēlot, ka viņa ar mani tik nekrietni spēlējusies. .
Sekretārs ieskatījās greznajā telpā. Neviens vēl nebija redzams. Atkal atskanēja kliedzieni.
Hm, — mazais vīriņš murmināja, — tas jau izklausās taisni tā, it kā kāda sieviete sauktu palīgā.
Kroplis klausījās izmisuma saucienos.
Tur notiek kaut kas sevišķs, — viņš sacīja. — Ja nemaldos, tad skaistā grāfiene Kozela Venus templī paslēpusi gūstekņus, par kuriem nekas nedrīkst nākt gaismā. Ha, ha, ha, tik vien tā aizmirsusi — mani, viņa ekselences slepensekretāru. Un es esmu tas virs, kas izjauks visus lepnās grāfienes plānus.
Kroplis vēl klausījās labu laiku. Vēl vienmēr skanēja nezināmās sievietes kliedzieni, bet arvien vājāk, līdz beidzot pavisam apklusa. Tad mazais vīriņš devās atpakaļ. Viņa acīs zvēroja atriebība!
165. nodaļa MEŽONĪGAS KAISLĪBAS VARĀ
Elle un velns! Es pazīstu Lipu Tulianu no tās dienas, kad tas nesaprotamā kārtā kā vajāts bēglis asiņains ieradās pie mums. Bet tādu kā tagad es vēl nekad neesmu to redzējis.
Tā Zamuels teica Bretbaueram, kurš turēja ļaudis pie spoku alas.
Ko tad tu gribi, Zamuel, man liekas, virsnieks ir mainījies uz labo pusi. Tik mežonīgs un priecīgs tas vēl nekad nav bijis. Un Guste tagad ir viņa mīļākā. O, šī skuķe ir uguns!
Bet Zamuels tik purināja galvu, apgalvodams, ka tāda kaislība izskaidrojama vienīgi ar izmisumu.
Virsniekam jāiztrakojas, — viņš sacīja, — gan redzēsi, šie prieki ar Gustiņu nevilksies ilgi.
Un Terēze lien vai no ādas laukā, — Bretbauers turpināja, — tā briesmīgi vēlētos būt Gustes vietā. Vakar vakarā es Viņu redzēju meža dzirnavās kādā kaktiņā sēžam. Viņa bija pavisam bāla un sarunājās pati ar sevi. Es biju drusciņ iemetis un uzaicināju Terēzi priecāties un būt par manu līgaviņu. Es tev saku, Zamuel, viņa uzlēca kājās kā saniknota kaķe. Sasper jods visus sieviešus, no viņiem neviens netiek gudrs!
Laupītāji apklusa, jo no meža dzirnavu puses atskanēja smagi, bet sparīgi soļi un nākošā acumirklī Lips Tulians parādījās krūmos.
Vai riebekle vēl nav rādījusies? — viņš īgni jautāja.
Nē, virsniek.
Lips Tulians mežonīgi iesmējās.
Atvediet man veco! — dārdēja viņa pērkonbalss. — Atvediet, lai es to aizraidu uz viņpasauli. Tad jums vairs nebūs te jākvern sardzē. Un jautri ies meža dzirnavās, šurp skuķes un vīnu, mūziku — dzīvi! Drīz tā kā tā būs jāmirst. Elle jau gaida savus upurus.
Laupītāji saskatījās.
Smejieties taču! — Lips Tulians sauca. — Smejiet, līksmojiet man līdz. Redziet — es esmu laimīgs. Mežu karalis! Ko man vēl vairāk vajag? Man ir uzticami biedri, nauda, dārgakmeņi un skaistas meitenes. Priecājieties — nāve nāks un tad būs visam gals! Tad nāks briesmīgais, nezināmais, kuru neviens pasaules gudrais neizdibinās, tad nāks — tiesa!
Laupītājiem pārskrēja auksts drebulis. Vēl nekad virsnieks tā nebija runājis.
Gādājiet man tik šurp raganu, — Lips Tulians nerimās, — mums vēl daudz ko darīt — Vitorfs jau ir projām uz Drēzdeni, lai ar Sikleru un Ekoldu dotos uz Kenigsteinu. Tur atsvabināsim ieslodzītos un pēc tam uz Veizenfelsu! Ha, ha, ha, vai domājat, ka firstu sudraba velvē nevar iebrukt? O, tad es nebūtu Lips Tulians.
Virsnieks devās pārraudzīt sardzi.
Visi stāvēja savās vietās ap spoku klinti, tā ka pat pele nevarēja no turienes izmukt.
Lips Tulians vēl izsolīja pateicības algu tam, kas atvedīs viņam spoku alas raganu — vienalga, dzīvu vai mirušu.
Pēc tam tas lēnām devās atpakaļ uz meža dzirnavām.
Neganti, mežonīgi gailēja viņa acis.
Hedviga — mūķene! Lūdz dievu par savu mīļo — laupītāju!
Šis tēls tam neatkāpās no acīm. Lips Tulians metās skriet kā fūriju vajāts.
Tā viņš sasniedza meža dzirnavas.
Kāds logs šķindēja. Viņš paskatījās augšā un ieraudzīja daiļu meitenes sejiņu. Tā bija Malvīne.
Vai Kristiāns Ekolds vēl nav atpakaļ? — tā bikli jautāja.
Nē, bērns, — laupītāju virsnieks atbildēja, — pacieties, gan jau viņš ieradīsies.
Lips Tulians iegāja priekšnamā. Tur vēl bija krēsla, jo rīts tikko vel bija sācies. Te maigas, siltas rokas apvijās ap viņa kaklu.
Tu, ļaunais! — Guste čukstēja. — Tu jau tik agri aizgāji no manis. Kad pamodos, tevis vairs nebija.
Lips Tulians nekustējās. Viņa vaibsti krēslā par laimi nebija redzami. Citādi meitenes sirds būtu sažņaugusies vilšanās sāpēs,
Tu nemaz nerunā, — Guste atkal maigi iesāka, — o, nāc, iesim, iesim manā istabiņā! Rīts tikko sācies. Mīļais!
Viņa ar varu ievilka to savā istabā.
Mirkli vēlāk koridorā ieskrēja Terēze, Gustes istabiņas durvis sasniegusi, tā brītiņu apstājās un klausījās. Tad tā saplosīta ieskrēja Malvīnes istabā, ļaudama savam sašutumam un sirdsēstiem vaļu.
Pa logu paskatījusies, Terēze ieraudzīja Šikleru, kas skraidīja apkārt kā bez prāta.
Malvīne uzreiz bija spārnos. Ekolds — Ekolds arī būs!
Uz Šiklera saucieniem iznāca virsnieks un apjautājās, vai tas viņa izsūtītos ļaudis neesot saticis.
Nevienu, — Siklers atbildēja un tūliņ pastāstīja par Ekoldu. Tas esot vai nu atkritis, vai ieskrējis lamatās.
Malvīne, to dzirdot, jau gribēja sāpīgi iekliegties, bet Terēze tai uzlika roku uz mutes.
Nē, nē, — Malvīne elsoja, — es pazīstu Kristiānu. Viņš ir vieglprātīgs — to es zinu, jo citādi tas nebūtu palicis par laupītāju. Bet sirds viņam laba — viņš vēl vienmēr mīl mani.
Un pāris citu, — Terēze smējās.
Malvīnes acis zibsnīja.
Nē, nē, viņš pieder man, ja viņš man paliks neuzticīgs, es viņam izskrāpēšu acis no pieres!
Lips Tulians, Zamuela un Siklera pavadīts, patlaban gāja pār pagalmu.
Pēc nedaudz dienām es būšu atpakaļ, — viņš uzsauca meža dzirnavniekam. — Kad atgriežas Vitorfs, lai uzmana sardzi ap spoku alu. Zamuel, tu paliksi kā mans vietnieks, bet Siklers nāks man līdzi!
Guste stāvēja durvīs un māja Lipam Tulianam ar roku.
Tagad viņa vel gavilē, — Terēze čukstēja, — bet cik ilgi? Lips Tulians tai drīz vien uzgriezīs muguru, un pēc tam viņš būs mans. Pagaidi tu, sāncense, gan es tev atriebšos!
166. nodaļa NAKTS VIESIS
Smilšu krogū atkal valdīja klusums, jo nebija vairs skaistās bufetnieces, kura kā magnēts pievilka apmeklētājus.
Saimnieks pa nakti skaitīja naudu. Kalps un viesu apkalpotāja jau sen bija devušies pie miera, kad pie durvīm pieklauvēja.
Saimnieks sabozies prasīja, kas tur ir.
Laidiet iekšā, — atskanēja draudoša balss, — es meklēju naktsmājas.
Bet saimnieks bija pārāk aizdomīgs uz tik vēliem viesiem.
Ejiet tālāk, es neatvēršu. Te nav nekāda klaidoņu patversme.
Apakšā stāvēja divi vīri.
Nu, ja tu neatver, es atvēršu pats!
Pamēģiniet, ja varat, — saimnieks atrūca, paļaudamies uz durvju izturību, — pret manu gribu neviens netiks iekšā.
Spēcīgs trieciens un, dobji brakšķēdamas, durvis atsprāga vaļā.
Redz, tā es atveru, — skanēja briesmīga balss.
Saimnieks pārbijās.
Tie ir laupītāji un slepkavas, — saimnieks ievaidējās un gribēja skriet modināt kalpu. Bet tai pašā acumirklī viņš sajuta dzelzs dūres grābienu sev uz skausta.
Nekur neskriesi, man ar tevi jārunā, kusties — te iekšā!
Atsprāga durvis, un saimnieks iestreipuļoja tumšā istabā. Lips Tulians pavēlēja Sikleram iedegt ugunis, un saimnieks ar šausmām pazina savu kādreizējo viesi — tirgoni, kura biedru aizveda grāfienes istabene.
Vai pazīsti šo viru? — Lips Tulians jautāja saimniekam, uz Sikleru rādīdams.
Jā, jā, — tas ir tirgotājs.
Tā, tā — «jā, tirgotājs», un kur palika viņa biedrs?
To es nezinu.
Ko, tu gribi melot?
Nē, nē, krogus meita ar viņu aizbēga.
Tu melo!
Nē, nē!
Vai teiksi patiesību, vai nē?
Nē, nē!'
Nelieti, nekaitini mani! Vai tu zini, ar ko tev darīšana?
Nē, nē!
Lips Tulians stāv tavā priekšā! Saimnieks ķepurojās kā nāves agonijā.
Lips, Lips, — viņš elsoja, — nē, nē.
Kur palika mans biedrs?
Žēlastību, žēlastību, — saimnieks smilkstēja, — es tiešām' nezinu, kur viņš atrodas, bet…
Bet?
Grāfienes Kozelas istabmeita viņu savaņģoja, es biju spiests piekāpties, jo grāfiene — viņas ekselence — pati man rakstīja.
Kur ir vēstule? Saimnieks parādīja vēstuli.
«Apakšā parakstījusies pavēl Smilšu krogus saimniekam uzņemt šis vēstules pasniedzēju — kameristi Emmu Rostu.
Visas kameristes prasības izpildāmas — pretējā gadījumā rēķinieties ar manām dusmām.
Hilda fon Brokdorfa, grāfiene Kozela.»
Nodevība, — laupītāju virsnieks iesaucās, — klau, nelieti, kur ir tava Jūdasa alga — dod šurp!
Skopulis locījās kā ievainota odze.
Žēlastību, žēlastību!
Nodevēja algu šurp! Tūliņ, vai arī . . . Saimnieks atdeva smago maku ar zeltu.
Siklers vēl pārmācīja krodzinieku, un tas svēti zvērēja klusēt.
Pēc tam abi laupītāji ienira naktī.
Vai Lips Tulians uzmeklēs skaisto grāfieni Kozelu?
167. nodaļa ŠAUSMU NAKTS
Kā tas gan beigsies? Man vairs nav nekādu cerību izkļūt no gūsta. O, kaut es būtu varējusi palikt pie tās savādās sievietes, kuru dēvēja par ārprātīgu! Pie viņas es jutos pasargāta. Un tagad..| tagad . ..
Klusi šņuksti pārtrauca šos vārdus. Tā bija Elzbete, kas tā žēlojās, un Lida nespēja viņu apmierināt.
Par Lipu Tulianu nekas nebija dzirdēts.
Par ēšanu un pārējām vajadzībām nebija ko žēloties, arī pratināšana vairs nenotika.
Lida ar savu likteni bija puslīdz apmierināta, jo še tai nevajadzēja baidīties no Kremo. Čigāns līdz šim arī nebija rādījies. Un par zviedru arī nekas nebija dzirdēts — Stenburgs droši vien jau sen bija aizmirsis nabaga meiteni. To iedomājot, Lidas sirds aizvien sažņaudzās sāpēs.
Elzbeti mierinot pagāja vakars. Cietokšņa disciplīna prasīja, lai visas ugunis tiktu izdzēstas jau pulksten desmitos vakarā.
Un, kad no Jura torņa pulkstenis iezvanīja desmito stundu, Lida izdzēsa lampu. Gaišajā mēnesnīcā abas draudzenes izģērbās, lai liktos gulēt.
Elzbete bija tikmēr raudājusi, līdz iesnaudusies. Lida turpretim negulēja. Te, klau, — kas tur? Vai kāds negrabinājās aiz dzelzs durvīm, kas no Elzbetes kameras veda blakus kamerā?
Paklusais troksnis atkārtojās, Elzbete to nedzirdēja, bet Lidai kļuva baigi.
Mirkli tā domāja, ka Lips Tulians ieradies atsvabināt Elzbeti. Bet durvis jau atvērās. Lida pacēlās sēdus un skatījās kā sastingusi. Kas tur lien? Ha, kāds vīrietis melnā apģērbā. Viņš tuvojās Elzbetes gultas vietai.
Lida skaidri varēja saskatīt svešinieka seju. Tā bija baiga seja. Acis zvēroja velnišķā ugunī.
Noliecies viņš izstiepa rokas, lai sakamptu skaisto meiteni.
Lida spalgi iekliedzās:
Palīgā, palīgā!
Svešais vīrietis acīmredzot samulsa par to, ka vēl kāds gadījies tuvumā.
Palīgā, palīgā! — Lida kliedza.
Svešais metās uz priekšu. ?
Nevienu skaņu, citādi tev beigas!
Lida redzēja iemirdzamies dunci. Viņa izlocījās, svešais pakaļ, un nu iesākās mežonīga gaiņāšanās pa abām kameram.
Palīgā, palīgā! — Lida vaimanāja.
Bet Elzbete nemodās. Svešais to acīmredzot bija apdullinājis ar kādām zālēm.
Mirsti! — vajātājs jau pacēla dunci.
Ar pēdējiem spēkiem Lida tam iesvieda ar krēslu pa kājām tā, ka uzbrucējs sagrīļojās un pakrita. Skaļi lādēdamies, tas cēlās augšā.
Bet ārā jau bija dzirdēts troksnis. Sargi ar cietuma pārraugu jau slēdza durvis.
Lida metās tiem pretī.
Palīgā! — viņa vēlreiz iekliedzās. — Palīgā, glābiet manu Elzbeti, briesmonis grib viņu nolaupīt!
Mežonīgs lāsts skanēja kā atbilde. Tai pašā laikā smagās dzelzs durvis aizkrita ciet.
Briesmonis bija izbēdzis un paglābies blakus zālē.
Kareivji bija pavisam apjukuši.
Lips Tulians ir še, Lips Tulians ir še! — tie sauca, un drošākie metās dzelzs durvīs. Tās nebijā aizslēgtas.
Kareivji ar lāpām un laternām, kliegdami: «Tur ir Lips Tulians!», joņoja turp.
Lūk, tas ir Lips Tulians! Uzmanieties!
Daži kareivji atrāvās atpakaļ. Pamirdzēja spožs asmens.
Kareivji iedomāja izsolīto algu.
Tas ir Lips! Zemē viņu!
Atkal iesākās mežonīga gūstīšana. Sargi ar bajonetēm gaiņāja briesmoni.
Tad no durvīm atskanēja zema balss:
Bumbas un granātas, jūs gribat būt sakšu grenadieri, grābiet ciet nelieti!
Tas bija ģenerālis Kijaus.
Bēgli jau sen būtu varējuši nodurt, bet kareivji neaizmirsa, ka algu vienīgi tādā gadījumā izmaksās tik augstu, ja Lipu Tulianu saķer dzīvu. _
Beidzot tiem ienāca kaut kas prātā.
Pāris kareivju atnesa vecus maisus un taisni tanī brīdī, kad briesmonis gribēja mesties kādā kaktā, viņam uzmauca maisu galvā.
Acumirklī desmit vīru uzklupa bēglim un sasēja striķiem.
Rokā ir! — kareivji gavilēja.
Ģenerālis pavēlēja uzmanīgi atņemt maisu.
Jā, kas tad tas? — komandants iesaucās. — Tas esot laupītāju virsnieks?
Jā, jā! — kareivji sauca.
Muļķi tādi, tas jau ir zelta taisītājs. Kā tad šis ticis meiteņu kamerās?
Kareivji bija pārskaitušies. Drošā alga nu bija vējā.
Ei, misjē, — ģenerālis uzrunāja zelta meistaru, — kas tā par durvju vēršanu nakts laikā — vai meitās gājāt?
Betgers neatbildēja.
Man likās, es redzēju vēl kādu ēnu, — kāds grenadieris iesaucās.
Tā, — ģenerālis Kijaus sacīja, — nu tad paokšķerējiet vēl, ko var zināt, kas te ielīdis.
Kareivjiem tas otrreiz nebija jāsaka. Ceļu ar lāpām un laternām apgaismodami, tie devās tālāk.
Saprotams, iegāja arī Betgera laboratorijā. Te grenadieriem atklājās savāds skats.
Krāsnī kurējās uguns. Katliņos šņākdami un burbuļodami vārījās savādi šķidrumi. Istabas vidū stāvēja sols ar siksnām un turpat blakus spožs kaujamais nazis.
Kareivji apskatījās tuvāk un ieraudzīja kādu lielu, atvērtu grāmatu, bija redzams -arī drausmīgais zīmējums, kas savā laikā arī grāfienei Kozelai iedvesa bailes.
Ienāca arī ģenerālis Kijaus.
Viņam sekoja daži kareivji ar zelta taisītāju. Betgers ķepurojās un spārdījās kā bez prāta. Grenadieri viņu turēja ciet.
Bērni, vediet man to zelta beķeri šurp, — ģenerālis sacīja, — šurp, šiten te — tā, tagad pasaki, zelta taisītāja kungs, ko tad tas te nozīmē, šitas zīmējums ar pliko jaunavu un tās ierīces?
Es atsakos atbildēt.
Oho, gribētu redzēt!
Es tik karalim atbildēšu.
Tā, tā, to vēl redzēsim. Tas jau ir īsts kaujamais galds. Taisni kā uz cūku bērēm — he?
Zelta taisītājs gribēj-a atbrīvoties.
Mani katliņi, manas kolbiņas, — Betgers vaimanāja, — viss darbs pagalam!
Pie velna ar šiem raganu māžiem, — ģenerālis uzsauca, — Hollā, cietummeistar, ievediet abas jaunavas savā dzīvoklī, lai viņas tur paliek pa nakti, šim zellim nevar uzticēties. Tas iemidzinās vēl visus sargus, lai vēlreiz ielauztos meiteņu kamerā.
Betgers lādējās, un ģenerālis pavēlēja viņu ieslēgt kādā drošā kamerā. .
168. nodaļa PĀRDROŠA BĒGŠANA
Šonakt ap cietoksni likās risināmies vēl savādākas lietas.
Ja mēness neslēptos aiz milzīgajām klintīm, tas būtu apgaismojis kādu vīrieša stāvu, kas rāpās pa klintīm augšā.
Patlaban tas tuvojās cietoksnim pa krauju, gar kuru ceļš veda augšā uz bastionu.
Pārdrošnieks neatlaidīgi virzījās uz priekšu. Nu jau viņa galva parādījās uz pirmā bastiona mūra.
Tuvojās sardze.
Stāt! Kas tur ir? Kas?
Rībiens — nošķīda uguns — atbalss notrīcēja pāri pretī no Lil- jensteinas. Kāds kareivis no tuvuma bija izšāvis uz pamanīto aizdomīgo galvu.
Caur pulvera dūmiem grenadieris redzēja aizlidojam cepuri — nebija šaubu, ka lode sašķaidījusi nezināmā ienaidnieka galvu.
No bastiona sardzes mājas atskanēja soļi, tuvojās kāds grenadieru vads.
He — kas šāva? — kaprālis sauca no apakšas.
Sardze uz lauvu bastiona, — kareivis no augšas ziņoja, — kāds ķerlis gribēja pārkāpt mūri, un, tā kā viņš uz trīskārtīgo saucienu neatbildēja, tad es izšāvu.
Kaprālis pavēlēja pārmeklēt vietu, kur aizdomīgais būtu kritis, bet neatrada neko citu kā lupatu saini un cepuri.
Grenadieris acīmredzot bija izšāvis uz lupatu saini. Bet svešinieks pa to laiku nemanīts bija pārkāpis bastionu un sasniedzis cietoksni. Ar nāvi rotaļādamies, veikli, bez apstājas pūlēdamies, tas sasniedza Turku torni. Vēl atlika uzrāpties līdz kādam aizrestotam logam. Drusku atpūties, pārdrošnieks veica arī šo uzdevumu. No iekšas spīdēja patumša gaisma. Viņš ieskatījās un redzēja savādu ainu. Gultā nekustēdamās gulēja kāda jauna, skaista meitene, un otra cītīgi ņēmās ap nevarīgo. Iebrucējs ieķērās restēs.
Vai tie ir māņi, vai… — tas murmināja, — ha, tā ir Elzbete — es domāju, ka viņa ir cietumā, bet viņa atrodas cietumsarga istabā, un tā viņai blakus — tā ir čigāniete Lida.
Svešais ātri atrāva savu galvu atpakaļ, jo istabā ienāca kāds vīrietis.
Komandants mani vēlreiz sūtīja šurp, —- ienācējs sacīja, — vai jums vēl kas nav vajadzīgs, jaunava?
Nē, nē, — Lida atbildēja, — mana nabaga draudzene tik paģībusi, drīz viņa atmodīsies.
Vīrietis ārā spieda labo roku uz krūtīm.
Viņa ir dzīva, — tas murmināja, — ha, viņa ir dzīva. Es gandrīz prātu zaudēju — Elzbete nedrīkst mirt!
Viņš atkal ieskatījās istabā. Vīrietis bija izgājis. Kluss klauvējiens, Lida paskatījās šurp, viņas sejā parādījās nāves izbailes. Tā domāja, ka ieradies Kremo. Vēlreiz kluss klauvējiens. Lida lēnām naca tuvāk. Viņš saliecās uz priekšu.
Vitorf, — Lida pusbalsī iesaucās — gandrīz uzgavilēdama, — tas ir Vitorfs — viņš ieradies Kenigsteinā.
Viņa atvēra logu.
Jā, es tas esmu, — jaunais laupītājs sacīja, — kas ar Elzbeti, kas noticis?
Viņa ir tikai apdullināta, tagad es visu nevaru izstāstīt — Lida čukstēja. — O, kāda laimīga sagadīšanās, ka jums taisni šonakt vajadzēja ierasties, kad mūs atveda šurp no cietuma. Laiks ir dārgs, vai jūs gribat mūs atsvabināt?
Jā, jā.
Kur virsnieks?
Viņš nezin, ka es uzņēmos šo pārdrošo soli, — jaunais laupītājs atbildēja, — es ierados ar savu biedru. Nav laika. Tagad es gribu pārvīlēt restes.
Nav vajadzīgs, — Lida atbildēja, — skatieties tur — tur Lips Tulians ielauza restes.
Logā drīz vien bija izveidots caurums, pa kuru varēja ielīst. Vitorfs pēc virsnieka parauga bija aptinies ar tievu, garu striķi. Vitorfs to nolaida lejā, kur viņa biedrs striķim piesēja resnu virvi un Vitorfs to uzvilka augšā. Nu atlika vēl kāpt lejā. Nemaņā gulošo Elzbeti uzsēja Vitorfam uz muguras. Lida veikli izlīda pa logu, kamēr Vitorfam ar smago, bet mīļo nastu bija daudz grūtāk. Bet drīz arī viņš juta mezglaino virvi pirkstos un lēnām, pār drausmīgo dziļumu šūpodamies, kāpa lejā.
Augšā, tukšajā istabā, vējš plandīja laternas liesmu. Vēlreiz atvērās durvis.
Komandants mani sūtīja vēlreiz, — ienācējs — cietuma uzraugs sacīja, — lai e;s paprasot…
Tālāk viņš netika.
Jā, kur viņas ir? — tas murmināja un pārsteigts skatījās kaktos. Tad viņš sajuta vēja šalti iesitamies sejā, paskatījās uz logu, ieraudzīja caurumu, virvi un acumirklī saprata visu.
Kā bez prāta tas satvēra virvi, domādams, ka varēs to uzvilkt. Bet nekā! Virve tik šūpojās ar smago nastu.
Cietumnieces izbēgušas … aizvestas … Surp, šurp — viņas jāpanāk!
Bet viņa saucienus neviens nebija dzirdējis — viņš izskrēja koridorā un turpināja bļaut. Nu atsteidzās pats ģenerālis Kijaus. Pēc īsas izskaidrošanās deva trauksmes signālus, un bruņotie sargi pa tiltiņiem un klinšu tekām skrēja lejā uz Elbas krastu. Bēgļi no cietokšņa gan bija izkļuvuši, bet drošībā tie nebija. Nu tik iesākās vajāšana.
169. nodaļa ATGRIEŠANĀS NO LEIPCIGAS MESES
Divas smagas ores dārdēdamas ripoja pa Leipcigas šoseju uz Kemnicas pusi.
Tuvojās jau vakars, un tirgotāji, kas ar savām precēm bija apmeklējuši Leipcigas mesi, tuvojās vietai, kur braucēji parasti apmetās naktsmājai.
Priekšā uz maisiem sēdēja abi tirgoņi, no kuriem viens brauca pats, kamēr otra pajūgu vadīja jauns puisis. Trešā persona bija kāda skaista, svaiga meitene, tā tirgoņa meita, kurš pats turēja grožus un pātagu rokā. Tie abi dzīvi sarunājās, kamēr otrs acīmredzot ilgojās pēc miera.
Tēt, — meitene patlaban iesāka, —< tas jau bija diezgan labs veikals mesē, šoreiz tu saņēmi smuku summiņu naudas.
Patiesi, bērns, — skanēja atbilde, — mīļais Dievs mums bija labvēlīgs, mēs atdabūjām to, ko pēdējos gados bijām zaudējuši.
Šoreiz bija pavisam citādi, tēt, un es tak nu dabūšu zelta ķēdīti!
Zināms, bērns. To jau es tev apsolīju, ja šoreiz mesē ies labi 110 rokas. Un tā kā tu man vēl palīdzēji, tad dabūsi vēl daudz
kaistāku ķēdīti kā vēlējies.
Meitene iegavilējās.
Bet tirgotājs uzmanīgi skatījās sāņus uz krūmiem.
Kas tev ir, tēt? — meitene jautāja. — Ko tu tā skaties?
Hm, man likās, tur kaut kas čaukstēja.
Tas varbūt bija kāds zaķis vai stirniņa, — meitene atbildēja.
Nē, dzīvnieki nerādās tik tuvu. Es arī manīju tā kā cilvēka ēnu.
Ak, ej nu ej, tēt, tu laikam domā par briesmīgo Lipu Tulianu?
Jā, mans bērns.
Tā kādu brītiņu tie vēl sarunājās par Lipu Tulianu, par viņa pārdrošiem, neticamiem uzbrukumiem, kā, piemēram, Freibergas sudraba vezumiem.
Te pašķīrās krūmi un parādījās kāda ļauna seja.
Tas bija Zārbergs ar atlikušajiem biedriem.
Nauda un jaunā meitene kairināja briesmoni. Bet uzbrukt uz šosejas, pirms nav iestājusies nakts, bija bīstama lieta. Biedri pretojas, bet Zārbergs, reiz uzdomājis, neparko negribēja atlaisties. Beidzot Zārbergs izdomāja kaut ko drošāku, bet līdz rītam būšot jāpaciešas. Tad nauda būšot rokā, un meitene arī.
Zārbergs devās atpakaļ, kur bija apmetušies viņa biedri. Tic vairs nesauca viņu par virsnieku, bet sekoja Zārbergam, kad tam ka viltīgākajam bija padomā labs ķēriens. Zārbergs domāja par jauniem līdzekļiem un atriebšanos Lipam Tulianam.
170. nodaļa LIPS TULIANS VENUS TEMPLĪ
Hilda atkal bija apmetusies Pilnicas pilī. Viņa zināja, ka gūstekņi Kenigsteinā tiek stingri apsargāti, un ģenerālis Kijaus, viņai šķiroties, ar goda vārdu bija apsolījies dzīvu izdot Lipu Tulianu, ja tas ierastos.
Vecais ģenerālis vēl vairāk bija apsolījis, lai tik atsvabinātos no ienīstajiem sievišķiem. Pēc grāfienēs aizbraukšanas viņš lika visu Jura cietoksni izkvēpināt ar pulvera dūmiem, lai aizdzītu «oduka- naļas» smaku.
Hilda nu bija izlikusi divējas lamatas — vienas Kenigsteinā, otras Pilnicā.
Grāfiene nevienu mirkli nešaubījās, ka Lips Tulians apmeklēs Smilšu krogus saimnieku, lai izspiestu atzīšanos. To tik viņa gribēja.
Un Emma drīz vien ziņoja grāfienei, ka Smilšu krogus saimnieks ne soli vairs nesperot ārpus mājas.
Hilda gavilēja. Jo nu viņas mīļais «meža briesmonis» visādā ziņā iekritīs lamatās.
Bija nakts, gaiša mēnesnīcas nakts, tā pati, kad Vitorfs pārdrošā kārtā ielauzās Kenigsteinā.
Ap krāšņo Pilnicas pili ložņāja cilvēku stāvi, izsargādamies no platā Drēzdenes Pilnicas ceļa.
Tas bija Lips Tulians ar Sikleru. Hilda nebija vīlusies, domādama, ka Lips Tulians ieradīsies atsvabināt Ekoldu. Virsnieks saprata, ka Pilnicā iespējams iekļūt vienīgi ar viltu.
— Tu paliec še, — viņš sacīja Sikleram, — viens vīrs var vieglāk paslēpties nekā divi, ja man vajadzēs tevis, tad padošu signālu.
Lips Tulians drīz vien pārlēca pār parka muri. Saprotams, jau iepriekš tas bija izpētījis slepeno ceļu, pa kuru Vitorfs reiz iekļuva Venus templī.
Bet eja, kā viņš jau paredzēja, bija aizbērta un aizsprostota akmeņiem, tā ka viņam bija jāizvēlas cits ceļš.
Pašu pili virsnieks gribēja tik tad uzmeklēt, kad būs pārliecinājies, ka Ekolds nav ieslodzīts Venus tempļa pagrabos.
Lips Tulians līda pa krūmiem. Mēness gaiši spīdēja, tā ka vajadzēja sevišķi uzmanīties. Pamazām tas tuvojās Venus templim. Pek- šni viņš sarāvās un apstājās. No augstienes, kā no mūra izlīdis, parādījās kāds tumšs stāvs.
Ko tad tas lai nozīmē? — pārdrošnieks murmināja. — Tas jau ir kāds cilvēks. Viņš būs "stāvējis pašā augšā uz pīlāra, šis mazais vīriņš. Oho, tas man labi jāapskata.
Mazais cilvēciņš arī, kā likās, slapstījās un tuvojās krūmājam, kurā Lips Tulians bija paslēpies. Rāpus tas ielīda krūmājā, un Lips Tulians sakampa viņu aiz apkakles.
Nekliedz!
Žē-las-tību!
Lips Tulians ievilka viņu dziļāk krūmos.
Kas tu esi?
Viņa ekselences slepensekretārs, — mazais vīriņš pārbijies
sacīja.
Tu esi grāfa Fleminga slepensekretārs?
Jā.
Ak, tad šis ir tas ģiftīgais liekēdis, — Lips Tulians murmināja. — Sis nožēlojamais kraķis, kas savam pavēlniekam vienmēr iečukst ļaunus plānus, kā izsūkt nabaga Saksiju. Nožņaugt tādu!
Mazais vīriņš bija dzirdējis šos vārdus.
Žēlastību, kungs, — tas smilkstēja ķepurodamies. — Es dalīšu visu, visu, ko jūsu žēlastība prasīs.
Ak, ko, pie velna ar tevi, — briesmonis iesaucās un sažņaudza viņa rīkli.
Žēlastību, — sekretārs šļupstēja, — es, es zinu — grāfienes Kozelas … ah, ah … noslēpumus …
Kas tie par noslēpumiem, — Lips Tulians teica, paceldams mazo vīriņu kā salmu kušķi.
Tur, Venus templī, — mazais elsoja, — es, es… esmu… grāfienes ienaidnieks.
Ak tā? — Lips Tulians sacīja. — Tas man noder. Redzi, tu mazais, ģiftīgais radījums, tu staigā spiegodams pa naktīm. Tu man uz vietas parādīsi šīs ēkas noslēpumus.
Mazais vīriņš pastāstīja, ka pa slepenām kāpnēm varot sasniegt
vietu, no kurienes daudz ko dīvainu varot dzirdēt. Lips Tulians paķēra mazo vīriņu, un tas parādīja slepenās kāpnes. Slepenā ieeja ātri vien bija atrasta, un pārdrošnieks jau kāpa augšā pa šaurām trepēm.
Parādi man Venus tempļa noslēpumus, — laupītāju virsnieks klusām uzsauca mazajam vīriņam.
- Vai jūs nedzirdat briesmīgās skaņas? — sekretārs murmināja.
Tur kliedz kāda sieviete — grāfienes gūstekne. Un es vēl dzirdēju k;idu vīrieti neganti lādējāmies, tas arī kaut kur ir ieslodzīts.
Ahā, tas būs Ekolds, — Lips Tulians domāja.
Viņš paliecās uz priekšu.
Vai eja tālāk vairs neved? — viņš jautāja, iebukņīdams savu upuri.
Apžēlojieties, — sekretārs kunkstēja, — ar mani ir beigas.
Atbildi!
Pēc manam domam, te jābūt kadai slepenai ieejai, — mazais vīriņš paskaidroja.
Ar kreiso roku mazo vīriņu turēdams, Lips Tulians ar labo taustījās apkārt.
Viņam laimējās sataustīt kādu metāla pogu, un, kad viņš to pavilka, ar klusu troksni atvērās slepenās durvis.
Lips Tulians ar kāju uzmanīgi palūkoja, kas aiz slepenajām durvīm atrodams. Šauras vītņu trepes veda dziļumā un šķita, ka tās, tāpat kā ārējās trepes, atrodas kādā lielā pīlārā.
Lips Tulians kāpa arvien dziļāk, līdz atdūrās pie otrām durvīm, kuras tāpat atvērās, kad slepenā poga bija atrauta.
Laupītāju virsnieks iegāja kādā mazā istabiņā. Tai bija logs, un mēnesnīcas gaismā varēja pārredzēt visu telpu.
Savādas lietas te atradās.
Baltas drānas, briesmīgas maskas, plēšas un ērmoti veidotas laternas ar raibiem stikliem. Viss bija apklājies ar biezu putekļu kārtu.
Lips Tulians gāja tālāk. Nožēlojamais sekretārs paklusām smilkstēja. Viņš bija ieraudzījis kādu no velnu maskām un pāris miroņu galvaskausu, un tagad domājās jau ieejam ellē. Lips Tulians to atkal iebukņīja un pavēlēja klusēt.
Pēc brītiņa laupītāju virsnieks sasniedza izeju un pa pakāpieniem kāpa lejup.
Uzreiz parādījās gaisma. Pa kādu spraugu Lips Tulians ieraudzīja istabu, kurā atradās dzelzs jaunava. Bet Ekolda tur nebija. Grāfiene to acīmredzot likusi ievest dziļāk pagrabā.
Lips Tulians drīz vien atrada ieeju un iegāja baigajā velvē.
Pie griestiem dega lampa, raidīdama diezgan gaišu gaismu.
Ieeja atradās tieši aiz dzelzs jaunavas, un Lips Tulians redzēja, ka uz augšējās velves var vienīgi uzrāpties.
Mazais Vīriņš nu bija par kavēkli. Bet nogalināt tas viņu negribēja. Bet kur lai viņu atstāj? Zibensātrumā tas paķēra sekretāru un uzsēdināja jāteniski uz dzelzs jaunavas kakla.
Jūsu žēlastība, kur es atrodos, — mazais vīriņš sūkstījās.
Uz dzelzs jaunavas, tu — odze, — Lips Tulians briesmīgā balsī atbildēja, — turies tik cieši, jo gadījumā, ja nokriti — tu stāvēsi tur uz plāksnes. Un tad dzelzs jaunava tevi sakapās sīkos gabaliņos.
Sekretārs vai pamira aiz bailēm.
Lips Tulians rāpās augšā gar mūri, tai vietā, kur kādreiz bija stāvējusi Hilda ar Kasparu.
Velve drīz vien bija sasniegta, un Lips Tulians pagriezās uz
izeju.
171. nodaļa SAVĀDS VEZUMS
Otrā rītā abi tirgotāji atstāja naktsmāju. Viņi devās uz Penigu, nu nu tie nebija vairs tālu no Muldas upes.
Tirgotāja meitene jautri čaloja ar tēvu. Pēkšņi viņa norādīja uz ceļa līkumu, kur krūmi sniedzās līdz ceļam.
Skaties, tēv!
Kas ir, bērns?
Tur kādi rati salūzuši, ass katrā ziņā ir pušu.
Tur tiešām stāvēja mazi vienjūga rati, un tajos skaidri bija redzami četri lieli maisi.
Divi vīri stāvēja bojātajam pajūgam blakus un dzīvi sarunājās.
Tirgotājs apturēja zirgus.
Hollā, rati saplīsuši, ko? — viņš uzsauca abiem vīriem.
Ak jā, mums gadījās nelaime, — atbildēja viens no diezgan šaubīga izskata vīriem.
Jā, ko jūs domājat darīt?
Mēs nezinām — mēs braucam no Leipcigas, un maisi bija jānoved Kemnicā.
Tad jau mums pa ceļam.
Viens no vīriem pienāca klāt.
Kungs, — viņš iesāka, noplukušo cepuri rokās grozīdams, — jūs man varētu izdarīt patikšanu.
Ko jūs vēlaties?
Paņemiet maisus līdz uz Kemnicu, tie jānodod viesnīcā «Pie mežonīgā vīra». Bet mēs ar salauzto ķerru mēģināsim klidzināt atpakaļ uz Leipcigu.
Meitene piebikstīja tēvam.
Nedari to, — viņa čukstēja, — šie ļaudis man nepatīk.
Tirgotājs pasmaidīja.
Muļķības, tie ir važoņi.
Viesnīcā mums jāsaņem desmit dālderu par vedumu, — svešais turpināja, — divus dālderus jau saņēmām kā rokas naudu. Ar to mums pietiek, jūs varat saņemt atlikušos astoņus dālderus.
Tirgotājs bija peļņas kārs cilvēks, viņš nesaprata, kādēļ atteikties no tāda blakus ienākuma.
Bet viņš bija arī godīgs un vēlēja savam draugam — otram tirgonim — nopelnīt pusi.
Tā katrā vezumā tika iecelti divi maisi.
Tirgotāji vēl iedeva nelaimē kritušiem vedējiem dzeramnaudu, ko pēdējie saņēma pateikdamies.
Tirgotāja meita bija vienīgā, kas redzēja, kā vedēji smīnēdami iebāza naudu kabatā.
Pēc tam brauciens turpinājās.
Skaistā meitene, kas no rīta bija tik jautra, tagad bija gluži pārvērtusies. Klusi, gandrīz bailīgi mazā skatījās uz priekšu, pa brīžam apgriezdamās, lai aplūkotu abus maisus.
Tirgotājs to ievēroja.
Kas tev ir, bērns? — viņš jautāja.
Nekas, nekas, tēv.
Ko tu tā skaties apkārt?
Nav nekas, tēt.
Savādi.
Brauciens turpinājās pa putekļaino šoseju. Gaiss bija tveicīgs. Varēja gaidīt lietu.
Meitene atkal apgriezās un, paskatījusies uz maisiem, sarāvās.
Tēt, — viņa čukstēja, — tēt!
Kas tev ir, bērns?
Meitene bailīgi uzlika pirkstu uz lūpām.
Tēt, vienā no maisiem kustējās, es redzēju.
Muļķa bērns, — tirgotājs atbildēja.
Šoseja bija tukša. Tik tālu laukos strādāja ļaudis.
Viņi tuvojās Muldas tiltam. Tirgotājs bija apgriezies un vēroja aizdomīgos maisus. Patlaban tie iebrauca krūmos.
Tirgotājs pēkšņi sarāvās, kļuva bāls. Tik acumirkli. Tad viņa sejā atkal parādījās pēkšņa apņēmība.
Vai tev ir drosme, bērns?
Kā vīram, — meitene dvesa.
Rati patlaban atradās uz Mūldas tilta, otrs tirgonis ar savu pajūgu turpat aiz viņiem.
Tirgotājs pamāja savai meitai.
Nāc, bērns, lieta grozās ap mūsu dzīvību — ķeries klāt!
Meitene saprata.
Apslāpēts kliedziens — ūdens šļakstoņa — acumirklis, un pirmais maiss jau bija iemests Muldas ūdenī.
Otrā pajūga braucēji skatījās nenobrīnīdamies.
He, ko jūs darāt? — otrs tirgotājs iesaucās.
Par atbildi tūliņ parādījās otrs maiss. Arī tas aizlidoja pār tilta margām, skaidri varēja dzirdēt kliedzienu.
Nu arī otrs tirgotājs saprata un tūliņ uzsauca puisim ķerties klāt. Maiss atkal iegāzās Muldā.
Bet pēdējais maiss uzreiz pavērās kā atšķērsts. No galvas līdz kājām bruņojies vīrietis uzlēca stāvus.
Tirgotājs neļāvās iebaidīties. Viņš paķēra savu īso zobenu.
Nelaba iekliegšanās liecināja, ka zobens ķēris briesmoni. Tas iekaukdamies izlēca no ratiem un nedaudz acumirkļos pazuda krūmos.
Muldā-pa tam bija redzams ērmots skats. No ūdens, galīgi izmiekšķēti, izrāpās divi mežonīga izskata bruņojušies zeļļi.
Bet trešais vairs neparādījās. Kritiens to laikam bija apdullinājis, un nelietis, kurš tik daudziem bija atņēmis dzīvību, nu pats bija izlaidis garu.
Viens no izmirkušajiem «ūdensgariem» bija Zārbergs. Tas plosījās un lādējās, lieliem soļiem brizdams pa diezgan seklo ūdeni uz krastu.
Zārbergs bija redzējis, ka apkārtnē nav gandrīz neviena cilvēka, un, neveiksmes saniknots, gribēja tūliņ izrēķināties ar tirgoņiem.
Augšā uz tilta vezumi sāka kustēties.
Suņi, jums jāmirst! — Zārbergs uzkliedza, ar pistoli priekšējam zirgam mērķēdams. ,
Tēt, tēt! — meitene iekliedzās.
Tirgotājs dzina zirgus.
Stāt, ne soli tālāk. — Zārbergs sauca un būtu izšāvis, bet pistole, saprotams, negāja vaļā. Zārbergs vai plīsa aiz dusmām un izrāva otru pistoli. Bet arī tā vairs nebija šaujama.
Pa tam tirgotāji lika zirgiem trūkties.
Tuvojās zemnieki ar dažām izkaptīm un citiem ieročiem.
Zārbergs redzēja, ka pretī .turēties nav iespējams, un atzina par labāku bēgt.
172. nodaļa LIPS TULIANS UN NOSLĒPUMAINĀ
Kamēr sekretārs trīcēdams sēdēja uz dzelzs jaunavas kakla, pārdrošais laupītāju virsnieks devās tālāk, lai izpētītu apakšzemes cietumu noslēpumus. Te viņš droši cerēja atrast Ekoldu.
Melna nakts apņēma pārdrošnieku. Viņš izvilka savu mazo la- terniņu un apgaismoja apkā'rtni. Vietu vietām, lai nepazaudētu atpakaļceļu, tas uzspieda melno roku. Brīžam viņš apstājās un klausījās. Beidzot tas izdzirda sievietes vaidus.
Kāda sieviete — gūstekne?
Laupītāju virsnieks purināja galvu.
Es turēju Hildu par kaislīgu, bet viņa rādās arī nežēlīga var- maka esam, — viņš čukstēja. — Ar šo sievieti man jārunā — viņas cietums nav vairs tālu.
Viņš uzmanīgi gāja tālāk. Vaidi un nopūtas kļuva skaidrāki, un pec nedaudz minūtēm Lips Tulians ieraudzīja mazas dzelzs durvis.
Milzīga bulta bija aizšauta tām priekšā, un pēdējās galā vēl ka- rajas liela atslēga.
Lips Tulians ar savu dzelzs dūri pēc nedaudz mirkļiem atlauza atslēgu. Bultu nu varēja atbīdīt.
Stenēšana apklusa. Ieslodzītā varbūt domāja, ka tuvojas viņas mocītāji.
Nočīkstēja bulta, un pārdrošnieks atvēra durvis. Atklājās šausmīgs skats.
Mitrajā velvē, kurā gaiss bija neciešami smags un sasmacis, gulēja kāda sieviete. Salmu kušķis bija nelaimīgās guļasvieta, blakus stāvēja soliņš, un tas bija viss, kas šai drausmīgajā telpā atradās.
Pārdrošnieks turēja laternu paceltu, un tās gaisma apspīdēja izdēdējušu stāvu dziļi iekritušām acīm, kuras drausmīgi zvēroja.
Elzbete, mans bērns, — viņa murmināja tikko sadzirdamā balsī.
Lips Tulians pakāpās soli atpakaļ.
Ha, vai manas acis viļ? Nē, tā ir tā pati sieviete, kuru sastapu Freidenbergā ar Elzbeti.
Sieviete ar dīvaini pētošu skatu uzlūkoja iebrucēju. Vai viņa pazītu pārdrošnieku?
Kur ir Elzbete? — viņa gurdā balsī vaicāja.
Kenigsteinā, — laupītāju virsnieks atbildēja. — Mēs viņu atsvabināsim.
Mans bērns, mans bērns, — vājprātīgā elsoja galīgi aizsmakusi. — Es vēlreiz gribu to redzēt pirms mirstu.
Laupītāju virsnieks stāvēja, pārsteigts par apbrīnojamo līdzību ar Elzbeti.
Jā, es gribu viņu redzēt pirms nāves vēlreiz, — nelaimīgā klusi turpināja. — Tad tā, kura jau tik ilgi — ak, tik ilgi mirusi, var mirt.
Vai tas bija ārprāts, kas spīdēja tumšajās acīs? Vai briesmīgais liktenis nelaimīgajai tomēr bija atdevis saprātu? Nelaimīgā sieviete nebija vairs spējīga piecelties. Laupītāju virsnieks redzēja, ka viņa pūlējās .velti uii iestenēdamās atslīga atpakaļ. Pēkšņi tāds savāds smaids parādījās bālajos vaibstos.
Lip Tulian, — nelaimīgā čukstēja, — lepnais laupītāju virsniek, uzklausi, ko es tev teikšu. Lai arī esmu dzīva aprakta, jums
tomēr jāpasaka manam bērnam, ko es šai alā jums teikšu. Varbūt es vēl dzīvošu tik ilgi, lai redzētu Elzbeti, varbūt arī ne, likteni jau nevar grozīt. Vai jūs pateiksit Elzbetei manus vārdus?
Jā.
Ak, tad jūs to darīsit gan. Es jus pazīstu, Lips Tulians vel ' nekad nav lauzis vārdu.
Pārdrošnieks nekā neatbildēja.
Pasakiet manai Elzbetei, — viņa ar pūlēm čukstēja, — pasakiet viņai, nav labi mīlēt augstus kungus. Pēc īsās laimes nāk briesmīga nožēlošana ar mokām, kuras nav ne izsakāmas, ne aptveramas. Un nedaudzie brīži ar lepno, augsto, mīļoto cilvēku — ha, tie jāizpērk ar gariem, gariem bezgalīgu moku gadiem.
Kas jūs esat? — laupītāju virsnieks jautāja.
Kāda mirusī, — jā, es skaitos mirusi.
Neiespējami!
Jūs man neticat, pārdrošniek, nu labi, ejiet uz Sofijas baznīcu Drēzdenē, tur galma kapenēs es guļu aprakta, tur stāv mans piemiņas akmens, ha, ha, ha, un še — es guļu uz sapuvušiem salmiem apakšzemes cietumā.
Tas ir ārprāts, ko viņa runā, — laupītāju virsnieks domāja. — Nabadzīte — ak, vai man viņu neņemt līdz?
Nelaimīgā uzlūkoja viņu.
Pasakiet manai Elzbetei, — viņa čukstēja, — viņai ir labāk mirt, nekā par īsu, bieži vien izsapņotu laimi samaksāt ar tik daudz rūgtu nožēlu gadiem. O, Elzbet, manu dārgumiņ, lai Dievs tev stāv klāt, es lūgšu debesis, lai tu drīz tiec savienota ar mani, bet ne še, nevis uz šīs zemes, tur, viņā saulē, viņā krastā mēs dzīvosim un aizmirsīsim visas mokas še bēdu un ciešanu ielejā.
Jā, visas mokas, — Lips Tulians murmināja, — izņemot atriebību.
Nelaimīgā pacēla rokas lūgdamās.
Ņemiet mani līdz, Lip Tulian, es negribu mirt šai drēgnā inivešu bedrē, bet zaļajā mežā, zem eglēm, kur reiz kā bērns tik labprāt skraidīju. No turienes es gribu aiziet viņā saulē. O, ļaujiet man zaļajā mežā izdzist — jūs, laupītāju virsnieks, sapratīsit manu velēšanos.
Ja vien būs iespējams, es ņemšu jūs līdzi, — Lips Tulians ātri sacīja, — es meklēju kādu no saviem biedriem, kurš, kā es domāju ieslodzīts šinīs pagrabos.
Tas var būt, — sieviete atbildēja, — es dzirdēju kādu vīrieti kliedzam un plosāmies ne visai tālu no šejienes, tas droši vien būs kads gūsteknis.
Tas ir mans biedrs! — Lips Tulians iesaucās. — Man jāatsvabina viņš!
Pagaidiet vēl še, ap šo laiku es bieži dzirdu, kā tur tiek virinātas dzelzs durvis. Sargs tad droši vien iet savā apgaitā.
Un ēst, vai ēdienu jums dod? — Lips Tulians jautāja.
Man jāmirst badā, — atbildēja pusizdzisusi balss.
Lips Tulians izvilka savu ceļa pudeli un pielika nabaga sievai pie lūpām.
Dzeriet, — briesmonis sacīja gandrīz maigi, — tas nav degvīns, bet ugunīgs vīns no Ungārijas kalniem.
Nelaimīgā dzēra. Vīns šķita tai iedodam jaunus spēkus, viņa pacēlās un pateicīgi ielūkojās skaistā vīrieša acīs.
Tik ilgi nebiju dzērusi vīnu, — viņa murmināja, — ha, ha, ha, kā laiki mainās. Kad biju vēl jauna, nekā netrūka, tagad es esmu nabagāka par katru ubadzi. Un mans bērns, mana Elzbete man arī atņemta.
Jūs viņu redzēsit atkal, — laupītāju virsnieks sacīja.
Lai Dievs jūs svētī!
Lips Tulians devās atsvabināt savu biedru.
173. nodaļa CĪŅĀ AR VAJĀTĀJIEM
Vitorfu pavadīja Bretbauers, kad tas abas meitenes atsvabināja no Kenigsteinas.
Vitorfs ar savu dārgo nastu bija laimīgi sasniedzis upes krastu.
Bretbauers jau nāca viņam pretī.
Un Lida bija laimīgi sasniegusi zemi.
Nu atlika pazust, cik ātp vien iespējams.
Drīz vien visi atradās laivā. Spēcīgas rokas ātri cilāja airus.
Krastā drīz vien parādījās grenadieri ar lāpām. Ģenerālis Kijaus lādējās, ka visa plašā apkārtne skanēja.
Laiva drīz sasniedza krūmāju otrā krastā.
Vitorfs ar Bretbaueru vēroja grenadieru rīkošanos otrā krastā, kamēr Lida darbojās ap nemaņā guļošo draudzeni.
Tā neviens nemanīja krūmus pašķiramies un kādu glūnošu seju parādāmies. Bet drīz tā atrāvās atpakaļ, redzot, ka vīrieši no galvas līdz kājām apbruņoti. Tas bija kāds zemnieks, vēl naktī atnācis apskatīt izmestos tīklus.
Bēgļi palēnām kāpa augšā Liljensteinas klintī, kur bija solījies ierasties arī Lips Tulians.
Vitorfs atkal nesa Elzbeti, un Lida sekoja ar Bretbaueru.
— Tie vēl meklē mūs viņā krastā, — Bretbauers ieminējās,'— ha, ha, ha, lai izokšķerē katru caurumiņu.
I<a tik mūs kāds nav redzējis pār Elbu pārceļamies, — Lida bažīgi iebilda.
Laupītāji tam negribēja ticēt. Pagāja ilgs laiks, kamēr bēgļi sasniedza augstieni. Stāvā teka uz brīdi atrāva viņu skatu uz pretējo krastu.
Nolādēts,— Bretbauers iesaucās, — tagad lieta atkal ir ļoti bīstama, tā ir nodevība, kāds būs redzējis mūs!
Arī Vitorfs domāja tāpat.
Lielāks skaits grenadieru bija pārcelti pār Elbu un patlaban, mežonīgi kliegdami, ar paceltām lāpām traucās uz Liljensteinu.
Skaidri varēja dzirdēt balsis:
Tur augšā viņi ir, nekur neizbēgs, ha, ha, ha, ieskrējuši kā peles slazdā!
Saucējam bija taisnība. '
Atpakaļ lejā vairs nevarēja tikt, ja negribēja grenadieriem ieskriet taisni krūtīs.
Bretbauers lādējās, un Vitorfs atzina, ka vienīgā izeja — cīnīties.
Divi pret tādu pūli, — tas neiet, Vitorf, tie mūs uzreiz sakapās.
Varbūt, — Vitorfs atbildēja. — Bet pagaidām mēs aizstāvēsimies. Lida, aiznesiet Elzbeti tur aiz klints, tur būsit pasargātas no lodēm. Bretbauer, mēs stāsimies te aiz krūmiem.
Un ko mēs tur darīsim — šausim ar savām pistolēm?
Nē, bet gāzīsim akmeņus pa šo šauro teku lejā! Žiglāk, Bretbauer, ir pēdējais laiks — klausies, vajātāji jau sasnieguši aizu!
Laupītāji savēla akmeņus šaurā celiņa malā. Pēc brītiņa divi klintsgabali dārdēdami jau gāzās lejā, arvien ātrāk. Apakšā atskanēja briesmīgi kliedzieni.
Bretbauers vicināja cepuri, redzēdams pārsteigtos vajātājus pa galvu pa kaklu atkāpjamies.
Ātri, Bretbauer, neļausim viņiem atjēgties!
Atkal divi klinšu milzeņi dunēdami iegāzās dziļumā. Šausmu kliedzieni kļuva skaļāki, un grenadieri pa galvu pa kaklu joņoja pa stāvo, šauro celiņu atpakaļ.
Nelīdzēja ari ģenerāļa lādēšanās.
Nodevējs zemnieks bija raidījis grenadierus uz Liljensteinu, bet nu tas jau saņēma savu nodevēja algu — patlaban to aiznesa ar salauztām kājām.
Neviens no grenadieriem vairs neuzdrošinājās kāpt augšā, jo vēl gruva un gāzās smagie akmeņi. Velti izmeklējās citu uzeju.
Ģenerālis jau gribēja aizsaukt savus ļaudis, kad pamanīja, ka akmeņi iestrēguši klints spraugā un vairs neripo.
Komandants tūliņ saprata stāvokli un pavēlēja grenadieriem nekavējoties doties pa taciņu augšā.
Tie netraucēti sasniedza dabisko barikādi un, uzmanīgi rāpdamies, pret klintīm atspiezdamies un slēpdamies, laimīgi sasniedza Liljensteinas augstieni.
No bēgļiem nebija nekādu pēdu.
— Pārmeklēt katru krūmu, — ģenerālis Kijaus pavēlēja, — te augšā tiem vajag būt. Būs kaut kur ielīduši. Ieņemt ceļu, lai neviens nevar izmukt.
174. nodaļa KAISLĪBA UN MILZU SPĒKS
Lips Tulians meklēja Ekolda cietumu. Drīz tas atrada dzelzs durvis, kas nebija aizslēgtas, tik aizbultētas.
Lips Tulians atvilka bultu un iegāja drēgnajā telpā.
Virsniek, — Ekolds pārsteigts iesaucās.
— Jā,tas es esmu, — virsnieks atbildēja, — es gribu izvest tevi no purva, kurā tu iestigi savas uzticīgās mīlas dēļ.
Ak, tā nekrietnā skuķe! — Ekolds lamājās.
Nelaimīgais, mums maz laika. Laime, ka nebija aizslēgtas durvis, citādi tās būtu jāuzlauž.
Lips Tulians pavēlēja Ekoldam ātri apvilkt svārkus.
Bet es vēlētos pārmācīt viltīgo skuķi, — Ekolds lūdzās. — Viņa daudzreiz zobojās par mani. Virsniek — man ir saslēgtas kājas.
Es tūliņ attaisīšu, — Lips Tulians atbildēja un izņēma no kabatas kādu tērauda rīku, un — knaukš — ķēdes nokrita no kājām.
Tā, nu tu esi brīvs!
Man jāatriebjas ,skuķei!
Kas par muļķībām — nāc līdz!
Ak, virsniek, kā es vēlētos šai skuķei izraut mēli!
Vēlāk tu varēsi atriebties — tagad nāc.
Lips Tulians piegāja pie durvīm.
Kas tas — durvis aizslēgtas?
Kas tas? — Lips Tulians vēlreiz iesaucās.
Tavas augstprātības auglis, — Hilda ārpusē smējās. — Ha, ha, ha — lepnais laupītāju virsnieks iekritis slazdā — nu tu esi mans gūsteknis.
Tā ir Hilda, — Lips Tulians' murmināja.
Sasodīt.s! — Ekolds iekliedzās, — viltīgā skuķe, kura mani piekrāpa Smilšu krogū, ir vainīga šai nelaimē, es dzirdu viņas smieklus.
Tiešām, ārpusē stāvēja grāfiene, Emma un Kaspars. Tie bija slepeni novērojuši Lipu Tulianu, ļāvuši tam uzmeklēt Ekoldu un nu
ieslēguši to. Hilda neprātīgi gavilēja, ka nu beidzot Lips Tulians ir
sagūstīts.
Cietumā līdz ar ēdienu iedos tam mīlas zāles, un tad šis lepnais cilvēks gulēs pie viņas kājām.
Atveriet! — laupītāju virsnieks kliedza.
Ha, ha, ha — tu esi mans gūsteknis! — Hilda jautri smējās.
Atveriet — es pavēlu! — viņš vēl skarbāk iekliedzās.
Atkal atskanēja smiekli, bet drīz tos pārtrauca drausmīgs rībiens, nodrebēja velve. Tad atkal iedārdējās — vienreiz, otrreiz, trešo reizi — sagrīļojās stiprie dzelzs krampji un bultas.
Durvis! — Kaspars iekliedzās. — Durvis …
Uz klona nokrita atslēgas un stieņi. Vēl kāds dārdiens un brīk- šķis, biezs putekļu mākonis, un divi vīrieši iznāca ārā.
Lips Tulians bija brīvs.
Viņš bija izdarījis to, ko nespēja neviens cilvēks, viņš bija izgāzis dzelzs durvis ar visiem stieņiem. Kā atriebības gars tas nostājās Hildas priekšā.
Filip, Filip! — viņa iesaucās.
Lips Tulians satvēra grāfienes roku.
Tu, čūska, es uz vietas varētu tevi nonāvēt! — Lips Tulians
izdvesa.
Dari to! — viņa sacīja. — Es visu darīju lielās mīlas dēļ, aiz nevaldāmas kaisles, bet tu mani nicini, ja vari, nonāvē mani!
Nē, es nekad nenogalinu sievieti, — viņš nicīgi atbildēja.
Kaspars bija ielīdis kādā dobumā. Te atkal kāds iekliedzās.
Šoreiz vaimanāja Emma, jo Ekolds to, aiz matiem saķēris, bija
piespiedis pie zemes.
Tev jāmirst, — Ekolds šņāca, — pievil nu, māni nu mani, čūska! - -
Viņš sagrāba Emmas kaklu un taisījās viņu nožņaugt.
Tad piesteidzās Lips Tulians un pavēlēja laist Emmu vaļā. Nu pietiekot soda, jo viņa esot pārcietusi nāves bailes.
Ekolds vēl kaulējās.
Nē, Ekold, es to negribu, sievietes mēs neaizskaram!
Piedod, virsniek, manas dusmas. Taisies ka tieei — ragana, es ienīstu tevi!
Ekolds vēl paspēja iespert Emmai ar kāju. Kaspars nekustējās savā slēptuvē. Tik Hilda nebij zaudējusi drosmi un viena pati stāvēja laupītāju virsnieka priekšā. Lips Tulians zobgalīgi jautāja, kur palikuši visi viņas kalpi, kādēļ nenākot gūstīt Lipu Tulianu.
Man še nav nekādu gūstītāju, — viņa klusi teica. — Nav neviena, kas spētu aizturēt tevi, Filip. Mans nodoms neizdevās, bet tomēr tu man neizbēgsi! Es esmu zvērējusi, ka iegūšu tevi.
Tas nekad nenotiks, — viņš drūmi smējās.
Bet neaizmirsti, ka sievietes viltība ir stiprāka par vīrieša spēku. Un tādēļ, Filip, tu piederēsi man!
Nekad. Drīzāk tev izdotos pielabināt ērgli — bet mani nekad tu nedabūsi savā varā.
Un tomēr — tomēr tas kādreiz notiks! — viņa saldi čukstēja. — Tas laiks nāks, kad tu lūgsies pie manām kājām.
Lips Tulians iesmējās.
Ak, nav vērts mētāties ar vārdiem, viņš strupi atbildēja, — iesim, Ekold! Bet vēl kas, Hilda. Kad būsim aizgājuši, tad aizej uz to telpu, kur stāv dzelzs jaunava. Tur tevi gaida kāds'pārsteigums. Bet tagad paliec še, nenāc līdz!
Es nebīstos no tevis, — viņa mierīgi teica.
Ekold, — Lips Tulians uzrunāja savu biedru, — še tev pistole un duncis, ja kāds grib mums doties līdz, tad tu zināsi aizstāvēt.
Ekolds parotaļājās ar dunci, Emma aizbēga gabaliņu tālāk, tik Hilda mierīgi vēroja aizgājējus. Viņa nepazina baiļu.
Pēc brīža Hilda sauca Kasparu, bet šim, nabadziņam, vēl vienmēr trīcēja kājas, un tas visādi atrunājās. Beidzot Hildai izdevās to pārliecināt, ka laupītāji jau sen aizgājuši, un Kaspars bailīgi izlīda no paslēptuves.
Nu Hilda gāja aplūkot savu cietumnieci un atrada, ka arī to Lips Tulians aizvedis.
Visapkārt valdīja klusums, abi laupītāji jau sen bija ceļā.
Hilda lēnām tuvojās telpai, kurā atradās dzelzs jaunava. Viņa gribēja redzēt pārsteigumu, nedroši tā atvēra durvis.
Tur sēdēja mazais sekretārs, apskāvis dzelzs jaunavas kaklu, kā pērtiķis uz kamieļa. Šis nabadziņš svīda nāves sviedrus.
Palīdziet, glābiet mani — Lips Tulians še ienesa mani, es slīdu.
Mazais vīriņš bija neapskaužamā stāvoklī, viņš slīdēja uz leju un vienīgi ar rokām vēl turējās ap elles mašīnas kaklu.
Kā jūs še iekļuvāt? — Hilda jautāja.
Apžēlojieties, mani ienesa Lips Tulians.
Tad jūs esat spiegs? — viņa bargi jautāja.
Jā, es gribēju… — viņš vaidēja. — Piedodiet, ekselence, uz ceļiem es lūgšu jūsu žēlastību, tik lieciet mani noņemt no šīs elles mašīnas.
Man gan vajadzētu jūs atstāt tur sēžam, jūs esat mans lielākais ienaidnieks, — grāfiene dusmīgi sacīja.
Ak nē, — sekretārs sacīja, — es tik ienīstu jūsu istabmeitu, kas mani tik nekrietni iznerroja.
Nemelo, vecais grēcinieki
Žēlastību, citādi manas asinis nāks uz jūsu galvas.
Par to es daudz nebēdātu, — grāfiene atbildēja, — tomēr žēl jus — zvēriet, ka jūs nevienam neteiksit, kas jums še atgadījies. Vai jus to darīsit?
Sekretārs zvērēja pie visiem svētajiem, pie savu vecāku piemiņas', pie saules, mēness un zvaigznēm.
Hilda mierīgi tam ļāva runāt.
— Labi, — viņa beidzot sacīja, — jums uzbruks posts, ja lauzīsit savu zvērestu. Kaspar, nocel mazo cilvēciņu zemē.
Kaspars izstiepa rokas, sakampa sekretāru un nosvieda to uz Klona, tad ātri atlēca no dzelzs jaunavas un, piesteidzies sekretā- 1.im, atkal satvēra-to un pēc nedaudz minūtēm atlaida viņu parkā.
Sekretārs kā rīdīts skrēja uz Drēzdeni. Ļaudis pārkrustījās, kuriem gadījās to redzēt. Beidzot tas, galīgi noguris, pakrita pie kāda krūma ceļmalā un pūlējās atgūt elpu.
175. nodaļa DABAS BĒRNU MĪLA UN GREIZSIRDĪBA
Meža dzirnavās ar saprātu rīkojās garais Zamuels. Viņš nekad neizlaida no acīm laupītāju darbus un arvien centās uzturēt kārtību. I'ašreiz meža dzirnavās bija tikai nedaudz laupītāju, kas, apmainījuši sargus, likās gulēt.
Malvīne gandrīz nemaz nerādījās, arī Guste pēc virsnieka aiziešanas bija reti redzama, bet toties vairāk Terēze. Tā bija neglābjami pārskaitusies, ka Lips Tulians iecienījis Gusti vairāk kā viņu.
Kādā rītā Guste ieradās lielajā zālē, kur mēdza ēst meitas, lieliski uzposusies kā pilsētas dāma, tā bija apvilkusi grāfienes dāvāto tērpu un aplikusi ap kaklu zelta ķēdi.
Esi gan ļoti skaista, — Terēze zobojās.
Kas tev par daļu, — Guste atcirta.
Oho, es varu runāt, kas man tīk.
Nu tad runā ar šo sienu, bet ne ar mani, — Guste smējās.
Nu, nu, gan tu paliksi mazāka, es pazīstu virsnieku, viņš tik joko ar tevi.
Man tas vienalga, kad tik viņš mīl mani, — Guste sacīja.
Sie prieki drīz aizsteigsies, virsnieks tevi pametīs, un tad es nākšu tavā vietā.
Tu nekā nezini, tu muļķa zoss.
Un tu, augstprātīgā muļķe, ievēro labi manus vārdus.
Tā tas turpinājās vārds pa vārdam, līdz Guste saķēra Terēzes matu pīni.
Terēze, protams, nepalika parādā.
Iesākās cīņa. Apkrita krēsli, šķindēja glāzes, pulkstenis nokrita uz grīdas, un puķu podi skraidīja pa sētu.
Hollā, vai tad pats velns ticis vaļā, — garais Zamuels apakšā iesaucās.
Viņš, uz sola sēdēdams, bija drusku iesnaudies, kad uzreiz kāds puķu pods tam uzkrita uz galvas. Acumirklī tas skrēja pa trepēm augšā.
Svētais Nepomuks! — Zamuels iesaucās. — Meitas ecējas! Tīrais posts ar šiem sievišķiem, priekš kā tos maz vajadzēja pasaulē?
Bet tagad neatlika laika filozofiskiem apcerējumiem, Zamuels pieskrēja pie durvīm.
Terēze pašreiz bija pieķērusies pie Gustes kakla ķēdes, bet Guste plucināja Terēzes matu pīnes un mēģināja to nogāzt zemē. Bez tam abas nejēdzīgi lamājās.
Pēkšņi Terēze īsti sasparojās — abas pakrita zemē un kūleņodamas turpināja plēsties.
Zamuels, to redzēdams, sameklēja spaini auksta ūdens un uzgāza to karotājām.
Tas līdzēja, abas ienaidnieces izšķīrās.
Tā, nu mazākais kādu laiku būs miers, — Zamuels murmināja.
Terēze iesteidzās savā istabiņā, bet Guste rāja Zamuelu, ka tas
samaitājis viņas zīda svārkus.
Bet Zamuels šoreiz uzstājās stingrāk kā parasti, un Gustei gribot negribot bija jāpaliek mierā.
Zamuels aizgāja uz spoku alu aplūkot sargus. Laupītāji izgai- dījās par velti, zāļu sieva nerādījās, it kā tā uz mūžu būtu apklususi.
176. nodaļa CĪŅA UZ DZĪVĪBU UN NĀVI
Grenadieri Liljensteinā meklēja bēgļus.
Ģenerālis Kijaus stāvēja uz klints, skatīdamies un nemitīgi lādēdamies. Kareivjiem jau apnika meklēt.
Meklējiet; meklējiet! — dārdēja ģenerāļa pērkona balss. — Viņiem te jābūt, jo cita ceļa- nav. Un pa gaisu laisties tie arī nevar!
Pēkšņi atskanēja kaprāļa sauciens:
Surp!
Grenadieri joņoja uz Liljensteinas ziemeļu krauju. Tur klintī bija šaura sprauga, kas likās vedam dziļāk. Sprauga bija taisni tik liela, lai pāris cilvēku varētu ieiet, un daži pārdrošnieki tūliņ laidās iekšā, turēdami ieročus gatavībā.
Apakšā ala meta līkumu, tālāk bija tumšs.
Dodiet šurp lāpu, — kāds no pārdrošniekiem sauca, — mēs neko nevaram redzēt. Patiesi, es varu derēt, ka viņi tur ielīduši.
Bet tai pašā mirklī alā atskanēja draudoša balss:
Ne soli tālāk, vai mēs atklāsim uguni!
Tur viņi ir — tur viņi ir, — grenadieri sauca no ieejas, — uz priekšu, biedri, šaujiet virsū!
Grenadieri virzījās uz priekšu.
Atpakaļ! — pērkona balss skanēja pretī. — Pēdējo reizi — atpakaļ!
Grenadieri neklausījās.
Te atskanēja šāvieni, pulvera dūmi vārījās augšup, un reizē bija dzirdami kāda ievainotā vaidi un gārdzoņa.
Tagad grenadieri virzījās atpakaļ, vilkdami sev līdzi ievainoto biedru. Ģerenālis, redzēdams grenadierus atgriežamies, neatlaidās, kamēr daži pārdrošnieki atkal ielīda alā.
No jauna atskanēja vairāki šāvieni reizē, smacīgi pulvera dūmi pildīja alu. Apakšā plosījās cīņa uz dzīvību un nāvi.
Arā stāvošie gaidīja pārliecināti, ka bēgļus, ja ne kritušus, tad vismaz smagi ievainotus, izvilks dienas gaismā.
Te pulvera dūmos parādījās uniformas.
Palīgā, — divi grenadieri aizelsušies sauca, — pārējie beigti vai ievainoti guļ alā.
Un bandīti? — ģenerālis kliedza.
It neko nevar redzēt, visa ala pilna pulvera dūmiem, — skanēja atbilde.
Daži drošākie atkal iesteidzās alā, un cīņa iesākās ar jaunu sparu. Kāds vieglāk ievainots ziņoja, ka bēgļi aizbarikādējušies ar klints gabaliem. Ģenerālis domāja, ka tur ielīdis pats Lips Tulians, un pavēlēja neatlaisties.
Grenadieri bija saniknoti.
Neatlika nekas cits, kā nojaukt barikādes. Saniknotie grenadieri to darīja, brīnīdamies, ka ieslēgtie laupītāji vairs nešauj.
Bet varēja jau būt, ka tie krituši vai ievainoti.
Surp lāpas, — kaprālis sauca, — ātri — tepat viņiem jābūt.
Lāpu gaismā drīz vien bija pārredzama alas iekšiene. Bet tā bija
tukša.
Nolādēts — tie atkal aizbēguši, — grenadieri kliedza, — uz priekšu — vēl tie nevar būt tālu.
Kareivji līda tālāk. No alas šaura sprauga vijās uz augšu.
Pēkšņi svaiga gaisa vilnis ieplūda alā un, kad pirmie ielīda plaisā, parādījās austošā rīta gaišums.
Nolādēts — viņi ir lejā, — kaprālis plosījās, — pa krūmiem gar klints sienu — tur — tur — es redzu viņus!
Grenadieri joņoja uz priekšu. Plaisas malu sasnieguši, tie atklāja uguni uz bēgļiem.
Bet ātrumā izšautās lodes neķēra mērķi.
Meitenes traucās uz priekšu, uz tuvējo krūmu pusi, kuros tās drīz vien paslēpās, kamēr abi laupītāji palika netālu no paslēptuves.
Viens no viņiem vicināja cepuri.
Lips Tulians liek jūs sveicināt!
Bet Liljensteinā trakoja grenadieri, velti rīkoja vajāšanu — velti, jo bēgļi jau sen bija iebēguši meža biezoknī.
Vitorfs bija rīkojies sevišķi izmanīgi un droši, kopā ar Bretbaueru aizkavēdams vajātājus, kamēr meitenes pa šauro plaisu atrada izeju.
Elzbete bija atguvusi samaņu un turējās Vitorfam blakus.
Vēl vienmēr tie nebija runājuši par savu mīlu, bet juta, ka pieder viens otram, un Lida ievēroja abu slepenos skatienus.
Klusībā tā nopūtās, iedomādama savu zviedru virsnieku.
Un Kremo? Par viņu nekas nebija dzirdēts. Bet ja viņš ierastos un pfasītu, lai viņa izpilda zvērestu? Briesmīgi!
Labāk mirt! — meitene dvesa, bailīgi skatīdamās krūmos, it kā tur tam kuru katru mirkli vajadzētu parādīties.
177. nodaļa ZĀRBERGA TRIKS
Olbernhavas tiesas krodzinieks bija zināms kā bagātākais vīrs tajā apgabalā. Bagātība bija vairojusies no tēvu tēviem, jo tiesas krogus bija vieta, kur nekad netrūka ienākumu.
Tādēļ krodzinieki f)ija tālu izslavēti par bagātiem ļaudīm. Tie tiešām bija bagāti un resni. Bez vietējiem viesiem tur vēl ieradās daudz svešinieku: ceļotāji, tirgotāji, ziņneši un amatnieki.
Arī šovakar ieradās trīs amatnieku zeļļi un kādu stundu vēlāk vēl divi sīktirgotāji, kas pasūtīja vakariņas un lūdza naktsmāju. Neviens neievēroja šos svešiniekus, jo zemnieki labprāt neielaidās ar amatniekiem un sīktirgotājiem. No ārienes tie izskatījās atbaidoši klaidoņi, un tādēļ katrs izvairījās no tiem.
Krodzinieks labprāt,negribēja dot naktsmāju, bet, kad tie laipni lūdza, lika ienest lielajā istabā salmus. Ar to svešinieki apmierinājās, un krodzinieks atkal tirgojās aiz savas bufetes.
Tā nemanot aizsteidzās laiks, vietējie viesi viens pēc otra aizgāja mājās.
Krodzinieks nokopa galdus un krēslus un, uz galda atstājis tievu tauku svecīti, aizgāja gulēt.
Vai tie pieci svešinieki palika še? — krodziniece jautāja vīram.
Nu protams, kur tad lai tie paliek, ar pakaišiem hija mierā.
Es nemaz nesaprotu, — saimniece turpināja, — man tie nemaz nepatika, tādi riebīgi vazaņķi. Tie nav nekādi labi cilvēki.
Sirdi nevar nevienam redzēt, — saimnieks atbildēja. — Šinīs laikos visādi klaidoņi dauzās apkārt. Ko tad viņi te, tik lielā ciemā, var iesākt? Viņi tik domāja par gulēšanu.
Bet ja nu tie aiziet nesamaksājuši tēriņu, varbūt kādu vistu vai zosi paņem līdzi.
Par ko tad suņi stāv sētā? — saimnieks sacīja.— Un tēriņu lie samaksāja bez kāda iebilduma.
Ja, tā ir cita lieta, — sieva atbildēja, — tad jau tie ir godīgi |audis.
Runājoties tie bija izģērbušies un, darbā noguruši^ tūliņ aizmiga, pēc nedaudz minūtēm tie jau šņāca kā pēc notīm. Arā bija silts, tādēļ saimnieks bija atstājis logu tik drusku pievērtu.
Pienāca pusnakts.
Pēkšņi saimniece uztrūkās no miega, viņai šķita, ka kāds būtu lai iesitis pa galvu, bet samiegojusies tā ieslīga atpakaļ spilvenos.
Sajuzdama caurvēju, viņa gribēja aiztaisīt logu, bet-kāds melns stāvs bija pārliecies pār gultu.
Klusu — viens vārds, un tu būsi līķis.
Pārējie laupītāji devās pie saimnieka un to krietni sapurināja. Bet saimnieks gulēja cietā miegā un nevarēja tik drīz atmosties.
Kāds belziens to uzmodināja. Viņš gribēja saukt palīgā, bet laupītājs turēja pie pieres pistoli.
Mēģini tik trokšņot, tu lielvēderi, tad uz vietas iebrauksi ellē!
Kas jūs esat? .— saimnieks stostījās.
Laupītāji, — kāds bandīts atbildēja. — Lips Tulians grib atvieglināt tavas naudas kastes.
Jēzus Marija — Lips Tulians! — saimnieks vaidēja.
Bet viņš maldījās, uzbrucējs bija Zārbergs, kas vēļ arvien uzdevās par Lipu Tulianu. Viņš izrāva saimnieku no gultas un pavēlēja, lai rāda savu naudas kasti.
Saimnieks lūgdamies kavējās, tad Zārbergs gatavojās tam nogriezt degunu un ausis. Nekas nelīdzēja. Saimnieks ieveda laupītājus blakus istabā un parādīja kādu sienas skapi.
Tur stāv mana nauda, — saimnieks vaidēja.
Zārbergs izsita durvis. Skapī atradās maza, neaizslēgta kastīte, kurā .mirgoja spoži guldeņi. Zārbergs apsvēra naudas vērtību un uzkliedza saimniekam, ka kastītē neesot visa nauda.
"— Nē, — saimnieks paskaidroja, — pārējo, lielāko daļu es liku uzglabāt Drēzdenē.
Meli! Atzīsties, tev nauda vēl kaut kur paslēpta. Runā, vai arī es tev uzšķērdīšu vēderu!
Saimnieks vēl jaudāja tik šļupstēt.
Es, es sacīju patiesību.
Zārbergs tam beidzot arī noticēja un iebāza spožos guldeņus kabatā.
Laupītāji vēl gribēja saimnieku pamocīt, kad no apakšas atskanēja svilpiens un kliedziens. Nu bija jāmūk.
Laupītāji kā ēnas izslīdēja pa logiem sētā. Tur gulēja abi lielie ķēdes suņi — noindēti.
No visām malām skanēja palīgā saucieni. Viss ciems bija kājās.
Zārbergam ar biedriem vairs nebija kur sprukt. Te tas ieraudzīja kādu šķūni, un laupītāji acumirklī saskrēja tajā.
Zemnieki tuvojās.
Te uzreiz atskanēja kliedziens:
Šķūnis deg!
Tas nekas, — kalējs atteica. — Lai nelieši sadeg.
Bet tanī brīdī pa kādu lūku izlēca pieci tumši stāvi, kā traki mezdamies uz priekšu.
Tur vēl nebija cilvēku, un laupītājiem izdevās iebēgt un pazust mežā.
178. nodaļa ATKAL KOPĀ
Meža dzirnavās ar nepacietību gaidīja Lipa Tuliana atgriešanos.
Laupītāji ilgojās pēc jauniem darbiem, jauna laupījuma, un briesmīgais vadonis tak gribēja apmeklēt Veisenfelsas sudraba velvi.
Tādēļ prieks bija sevišķi liels, kad signāls vēstīja par Lipa Tuliana ierašanos.
Siklers un Ekolds nesa savādu nastu — sava veida dēli, uz kura, ar drānu apsegts, gulēja cilvēka stāvs.
Garais Zamuels devās pie Lipa Tuliana.
Vai ragana savu paslēptuvi atstājusi? — briesmonis jautāja.
Līdz šim vēl ne, virsniek.
To jau domāju.
Virsniek, kas tur ir, vai Elzbete?
Nē, — Lips Tulians atbildēja, — vai tev nav ziņas no Vitorfa?
Līdz šim vēl ne.
Sīs sarunas laikā abi laupītāji savu nastu bija ienesuši meža dzirnavās.
Pārklājs tika atņemts, kļuva redzama paveca sieviete, aizvērtām acīm, bet vēl dzīva.
Dzirnavnieks bija pārsteigts par viņas līdzību ar Elzbeti.
Lips Tulians uzdeva rūpēties par cietēju.
likolds pagriezās uz durvīm. Te viņš izdzirda drānu čaukstoņu — klusu iekliedzienu, un nākošā acumirklī Malvīne tam apķērās ap kaklu.
Jaunais laupītajs vai sastinga aiz brīnumiem.
Meiten, kā tu gadījies še?
Malvīne iesāka stāstīt.
Kamēr abi pļāpāja, dzirnavās ienāca arī Lips Tulians.
Guste metās viņam pretī, kaislīgi apkampdama virsnieku, un nemaz neievēroja, ka tas neatbild uz viņas glāstiem.
Terēze no savas paslēptuves bija visu redzējusi.
Gustes zvaigzne jau riet, — viņa čukstēja, — tagad es gribu redzēt, vai es nepratīšu ilgāk valdzināt un paturēt Lipu Tulianu.
Viņš ir noguris, varbūt arī nelabā omā, — Guste domāja, — šovakar tas būs citāds — apkamps mani.
Te no jauna atskanēja gaviļu saucieni, un Lips Tulians metas uz durvīm.
No meža iznāca četras personas — Vitorfs ar saviem pavadoņiem.
Vai tas iespējams, — Lips Tulians sauca, — viņš atbrīvojis Elzbeti un Lidu — nav nekādu šaubu, ka viņš to izdarījis. Bravo, mans drošsirdīgais Vitorf!
Guste bija bāla.
Elzbete, — tā murmināja, — patiesi, tā ir viņa. Ha, lai viņa iedrošinās atņemt man mīļo, tā būtu viņas nāve.
Meiča aizskrēja uz savu istabu.
Bet ārā laupītāji pulcējās ap Vitorfu.
Ieradās Lips Tulians, paspieda Vitorfa roku, tad uzsmaidīja abām meitenēm, it kā gribētu tām sacīt, cik ļoti priecājas par viņu izglābšanos.
Tad viņš pamāja Elzbetei.
Ejiet uz dzirnavnieka istabu, — virsnieks uzrunāja meiteni,
tur kāds gaida ar nepacietību un ilgošanos. Nekavējieties, jo vājā
dzīvības dzirkstiņa ir tuvu izdzišanai.
Elzbete pārsteigta ieskatījās virsniekam acīs, tad viegli, kā lidojot, ieskrēja meža dzirnavās.
Pa pusvirā atstātām durvīm tā ieraudzīja gultu un tanī — kādu sievietes stāvu.
Elzbete iekliedzās: «Māt, māt!»
Mans bērns, — gurdi skanēja pretī, — mans mīļais, dārgais bērns, mana laime, mans sapņu spožumiņš!
Elzbete jau bija nometusies ceļos pie noslēpumainās sievietes guļasvietas. No viņas tā nekad nebija baidījusies un tagad, cietējas tumšajās acīs ieskatīdamās, redzēja, ka tumsa no cietējas dvēseles atkāpusies, ka nelaimīgā atkal spēj domāt skaidri un visu atcerēties. Elzbete sajuta tās saites, kas viņu saistīja ar šo noslēpumaino sievieti. Jā, tā bija viņas māte.
Jā, es esmu tava māte, — cietēja maigi runāja, — es tevi tūliņ pazinu, jau toreiz — Freidenbergas pilī. Un, kaut man tevi atņēma kā mazu bērniņu, mātes acs tomēr neviļas vis.
Ar pūlēm tā piecēlās sēdus.
Elzbet, — noslēpumainā turpināja pagurušā balsī, — tā ir Dieva žēlastība, ka viņš vairāk reižu sūtījis tevi pie manis. Dažas dienas vēlāk — un . ..
Māt, — Elzbete iesaucās.
Neraudi, bērns, liktenim neviens nevar pretoties. Tagad manā pēdējā vēlēšanās — tevi redzēt — ir piepildījusies un es varu mirt.
Nē, nē, mīļā māt, — Elzbete iekliedzās, — tev jādzīvo!
Neiespējami, jo nāve ir stiprāka, nekā cilvēku griba. Un tā arī man jāaiziet no tevis, jo mani spēki ir galā?
Māt, māt, — nabaga bērns šņukstēja, — vai tādēļ es tevi atradu, lai atkal zaudētu.
Jā, tā liktenis grib. No tā, kas visumīļākš, jāšķiras. Bet man nav laika, Elzbet, man vēl daudz tev jāsaka, tev jāuzzin mans noslēpums, tev jāzin, kas bija tavs tēvs, kur .. .
Balss izgaisa klusos čukstos.
Kas pēc tam tika runāts, to neviens cilvēks nav uzzinājis, savādā sieviete savu noslēpumu paņēma līdzi kapā, un Elzbete nav izpaudusi nevienu vārdu no noslēpumainā veltījuma.
Lips Tulians bija sapulcējis ļaudis ap sevi.
Nelielam skaitam bija jāpaliek mājās — apsargāt meža dzirnavas un spoku alu.
Bet lielajam vairumam bija jādodas virsniekam līdzi uz Veisen- felsu.
Šoreiz Vitorfam bija jāpaliek mājā un Garajam Zamuelam jāpiedalās gājienā.
Turieties gatavībā, — virsnieks runāja pēc tam, kad bija izdalījis pavēles, — rīt agri dosimies ceļa, lai mazos pulciņos sasniegtu savu mērķi.
Skaļi gaviļu saucieni skanēja kā atbilde, un laupītāji steidzās uz meža dzirnavām, lai vēlreiz iekostu, iedzertu un padzīrotu.
Pie kāda loga meža dzirnavās stāvēja Lida, bailīgi skatīdamās uz tumšo mežu.
No turienes kuru katru acumirkli varēja parādīties ļaunie, atriebīgie čigāni.
179. nodaļa GREIFENŠTEINAS PILI
Prāgas pilsētas komandants bija aizgājis atvaļinājumā. Pilsētas iedzīvotājiem tas bija ķēries pie sirds, jo pulkvedis, neraugoties uz visu stingrību, bija ļoti iecienīts taisnās dabas dēļ.
Viņš tomēr bija izvedis cauri savu gribu, jo sakarā ar pēdējā laika notikumiem jutās stipri sarūgtināts.
Vēl arvien tas domāja, ka čigāniete, kuru Zārbergs un Bitelis tam bija atvedis, tiešām ir viņa meita.
Un tikai viens šaubījās par to. Tas bija apkalpotājs Roberts.
Pulkvedis bija atstājis Prāgu.
Ar savu iedomāto meitu tas dzīvoja Greifensteinas pilī, netālu 110 Bohēmijas robežām, tur, kur Varkalnu mūri stāvu nolaižas lejā.
Čigānietei patika vecajā, krāšņajā pilī. Viņa neilgojās pēc zaļā meža — viņa nejuta ilgas pēc dzimtenes un brīvās klaidoņu dzīves. Gluži otrādi — viņa iejutās, iedzīvojās kā pavēlniece.
Pulkvedis viņai bija pieņēmis divas apkalpotājas, un šīm meitenēm bija diezgan ko darīt, lai apmierinātu skaistules iegribas un untumus. Čigāniete mīlēja greznoties un slinkot. Stundām ilgi tā varēja sēdēt pie spoguļa un tīksmināties par savu kairo stāvu.
Arī gardumus tā apēda neticami daudz.
Pulkvedis to visu ievēroja. Bet iedoma, ka skaistā čigāniete var būt viņa zudusī meita, lika tam aizmirst visu pārējo.
Roberta nebija pilī.
Uzticīgais sulainis tūliņ pēc aizbraukšanas no Prāgas bija paņēmis atvaļinājumu uz nenoteiktu laiku, lai, kā viņš izteicās, apciemotu attālus radus.
Pulkvedis gan pabrīnījās, jo Roberts nekad nebija interesējies par saviem radiniekiem — bet atvaļinājums labprāt tika dots, un uzticamais sulainis jau vairāk nedēļu bija projām no pils.
Pulkvedis patlaban stāvēja pie loga, kad gar mūra stūri uz Greifensteinas pusi iegriezās kādi segti zemnieku rati. Bet tas nebija nekas sevišķs. Zemnieki jau bieži vien veda savas preces uz Greifensteinu, un tā vecais pulkvedis atslīga .krēslā, ļaudamies atmiņām. Visbiežāk tas iedomājās dienu, kad Lips Tulians kā posta un iznīcības vēstnesis ieradās Hradžinā. Pulkveža roka vēl tagad bija iekārta plecā.
— To ķēra Lipa Tuliana zobens, — vecais pulkvedis čukstēja,
bet tik tiešām, kā es esmu Greifensteins — laupītāju virsnieks gribēja mani saudzēt. Viņš varēja mani nodurt, bet kādēļ viņš to nedarīja- — to es nevaru izskaidrot.
Aiz durvīm atskanēja klauvējiens.
Iekšā! — pulkvedis sauca.
Durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās Roberts.
Ak, tu tas esi, vecā uzticīgā dvēsele — beidzot! Na, es jau ilgojos pēc tevis. Kā tev iet, vai savus radiniekus atradi žirgtus un veselus?
Nu jā, kā to ņem … — sulainis atbildēja.
Tā, tā, — pulkvedis murmināja, — laikam visur neesi labi uzņemts. Vai salepojušies bija?
Sulainis paraustīja plecus.
Žēlīgais kungs, — viņš sacīja, — īstenībā es pavisam maz interesējos par radiem.
Kā — ko tu saki?
To dēļ es vis neņēmu atvaļinājumu, — Roberts atturīgi piebilda.
Bet tu tak sacīji…
Jā, gan, žēlastība, es to darīju, bet negribēju modināt veltas cerības. Es kādu meklēju.
Meklēji?
Tā ir!
Kuru tad?
Sulainis pienāca tuvāk.
Cienītās jaunkundzes aukli.
Aukli — Robert?
Jā, jūsu žēlastība, tur viņa nāk!
Atkal atvērās durvis. Kāda veca zemniece labsirdīgiem vaibstiem ienāca istabā.
Ko tu atradi, Robert! — pulkvedis iesaucās.
Jā gan, jūsu žēlastība, viegli tas man nenācās, bet es neat- laidos un nežēloju pūles. Saksijā es atradu šo sievu, kura reiz dienēja Greifensteinā. Nu jūsu žēlastība tai var jautāt par noslēpumaino.
Pulkvedis pamāja sievai.
O, žēlīgais kungs, — tā iesāka trīcošā balsī, — es nekad, nekad nebūtu še rādījusies, ja Roberts nebūtu tā uzstājis. Ak, mans dievs, vēl tagad naktīs es uztrūkstos no miega, kad redzu sevi iesnaudušos mežmalā ar mīļo bērniņu, un, kad pēc īsā snaudiena pamodos — mazais eņģelītis bija pazudis.
Jā, jā, tā bija, — pulkvedis drūmi atteica.
Piedodiet man, žēlīgais kungs, — sieviete caur asarām iesaucās, — ak, es jau tā tik bargi esmu sodīta, visu mūžu man vajadzēja iedomāt mazo eņģelīti. O, ja kāds plēsīgs zvērs …
Pulkvedis sarāvās.
Es jums piedodu visu, — yiņš mierīgi sacīja, — celieties augšā, es jums gribu kaut ko savādu pastāstīt.
Sieva lēnām piecēlās.
Nu pulkvedis tai pastāstīja par notikumiem Prāgas cietuma, par domātās Lidas pazušanu un atrašanu.
Bijusī aukle klausījās aizturētu elpu.
Tā ir viņa, tā ir viņa, — sieva beidzot iesaucās, — droši jā, bCrnam šī noslēpumainā dārglietiņa bija ap kaklu.
Roberts papurināja galvu.
Mēs vēl šaubāmies, — tas sacīja.
Sakiet man, — pulkvedis turpināja, — vai bērnam nebija nelaulās zīmes, kas vēl šodien var būt redzama? Jūs zināt, ka es savu bērnu gandrīz nemaz neesmu redzējis, jo toreiz dienēju Venēcijā.
Aukle skatījās zemē.
Kur ir jaunkundze? — viņa piepeši jautāja.
Roberts steidzīgi izgāja, un drīz vien pēc tam ienāca domātā IJda.
Kas tā ir? — čigāniete jautāja, svešo sievieti uzlūkodama.
Tad sieviete piegāja viņai klāt. Iekams čigāniete saprata, kas
noliek, aukle bija satvērusi viņas kreiso roku un, plato piedurkni ii pakaļ atbraucījusi, uzmanīgi aplūkoja nevainojami veidotos locekļus.
Pulkvedim vai sirds taisījās stāties.
Ko tas nozīmē! — čigāniete brīnīdamās iesaucās.
Viņa izrāva roku, bet zemniece jau tuvojās pilskungam.
Jūsu žēlastība, šī jaunkundze nav pazudusī meitene, kuru es reiz auklēju.
Pulkvedis atlēca atpakaļ.
Tā nav viņa?!
Nē, to es varu apzvērēt. Zīmes nav, kuru es vienīgā zinu un kura nezūd.
Dziļš klusums valdīja istabā.
Vai tu vienmēr nēsāji rotu? — pulkvedis jautāja skaistajai čigānietei.
Pēdējā atcerējās Zārberga aizrādījumu.
Jā, — tā atbildēja, — jau no pašas agrās jaunības, kamēr vien atceros.
Tad manai jaunkundzītei rota ir atņemta, — aukle sacīja, — manam mazajam mīlulītim jābūt dzīvam. Ak Dievs, es pateicos tev,
magā nasta ir novēlusies no manas dvēseles. Mazo mīlulīti nav saplosījuši vilki, čigāni mazo eņģelīti nozaguši!
Tā ir, — Roberts piezīmēja.
Un pie čigāniem jūs savu meitu atradīsit, žēlīgais kungs, — /.cmniece iesaucās.
Roberts atkal paskatījās uz krāpnieci.
Acumirklī viņš ieraudzīja ļauno smaidu ap skaistās meitenes muti.
Pulkvedis piegāja pie čigānietes.
Vai pie tavas cilts ļaudīm nebija kāds nolaupīts bērns? — viņš ātri jautāja.
Tā papurināja galvu.
Nē, par to nekad neesmu dzirdējusi.
Bet bērnu bija daudz?
Čigāniete pasmaidīja.
Bērni? Ha, ha, ha, vai čigāniem to kādreiz trūcis? Bija vairāk kā vajadzīgs.
.— Tā tik ir viltniece, — Roberts murmināja. — Tā prot. Bet viņa aizmirst mani.
Vai tur bija arī bērni bez vecākiem? — pulkvedis turpināja.
Čigāniete atkal pasmaidīja.
. — Kāds jautājums, — viņa sacīja, — šai mežu tautiņai bez dzimtenes nav ne priesteru, ne laulības. Čigāniete mīl, kad viņa grib, un tamdēļ bērni reti pazīst savu tēvu.
Atstājiet mani vienu, — pulkvedis uzrunāja čigānieti un zemnieku sievu, — vēlāk es ar jums vēl parunāšu. Un tu, Robert, paliksi pie manis. Vēl šodien pat tev būs jāatstāj Greifensteina un jāizpilda kāds slepens uzdevums. Nāc, to, ko tev tagad sacīšu, neviens nedrīkst dzirdēt.
180. nodaļa LAUPĪTĀJU DZĪVE
Tiringas mežu ielejā, netālu no Naumburgas — ZālUpes augšgalā bija apmetusies Lipa Tuliana melnā gvarde.
Laupītāji atradās ceļā uz Veisenfelsu. Tur tos gaidīja sudraba velve ar neizmērojamo bagātību. Meža dzirnavās šoreiz atradās Vitorfs un Ekolds.
Lips Tulians no sava pulka bija izlasījis drošsirdīgākos pavadoņus, kuru vidū bija arī Guste un Terēze.
Guste vienmēr uzmanīja virsnieku, bet Terēze izturējās vienaldzīgi.
Bet tā bija tik izlikšanās, jo slepeni viņa vēroja katru virsnieka soli.
Lips Tulians ar gudru ziņu bija izrīkojis savus ļaudis. Pārģērbušies, pa diviem kopā, tie bija laimīgi sasnieguši Zālupes krastu. Se netālu no Naumburgas lielceļa tilta bija nometne.
Pa lielceļu brauca daži bagāti tirgotāji, kas būtu laupītājiem labs ķēriens. Bet Lips Tulians aizliedza tos aplaupīt, lai nepadarītu npkārtni uzmanīgu. Daži spiegi bija nosūtīti uz Veisenfelsu, Lips Tulians pats uzkāpa klinšu pauguros, lai novērotu apkārtni un sadomātu gājiena plānu.
Guste gulēja pie ugunskura blakus teltsveidīgai būdai un nemanīja virsnieka aiziešanu.
Lips Tulians vēroja Naumburgas un Veisenfelsas apkārtni. Uz kāda pakalna stāvēja varena, cietoksnim līdzīga ēka, kuru Lips Tulians nepazina un tādēļ prātoja, pusbalsī ar sevi sarunādamies.
Tas ir Kozelas klosteris, — Terēze, netālu stāvēdama, atbildēja.
Lips Tulians strauji pagriezās. i — Ko tu te dari? — viņš jautāja.
Piedodiet, virsniek, es jau biju še, kad jūs nācāt. Vai man ni/.iet?
Lips Tulians nedabiski iesmējās.
Klosteris — ha, ha, ha, arī Hedviga dzīvo klosterī. Kaut tā labāk būtu mirusi — es to apraudātu un vairs nedomātu ne par \ icnu sievieti. Bet tagad — kad es zinu, ka tā ir debess līgava un pec nāves lidināsies gaismas augstumos, kur es nekad nevarēšu tai sekot, ha, ha, ha — šīs domas man iedveš šausmas — es vairs neesmu cilvēks, es esmu Lips Tulians — zvērs!
Terēze nebaidījās. Viņa atcerējās, kā virsnieks šādā sāpju brīdī, meklēdams aizmiršanos, piegriezās Gustei, un nu varbūt šī laime var atgadīties viņai.
Lips Tulians neizsakāmi plosījās un cieta. Drīz tas nolādēja visus klosterus, drīz atkal sevi pašu kā vienīgo Dieva aizmirsto cilvēku.
Viņš smagi elpoja, krūtis sēcot cilājās.
Man vairs nav nekā, uz ko cerēt, — viņš iesaucās.
Tad atkal stingām acīm raudzījās tālumā un tvēra pie krūtīm.
Vai tad es mūžam nespēšu to aizmirst? — viņš vaidēja. — Ak ne, nē, — to es nevaru. Hedviga, mans labais eņģeli — Dievs grib, lai tu nekad man nepiederi — ne šinī, ne viņā pasaulē!
Lips Tulians sāka mežonīgi plosīties.
BeLes esmu dzīvs — man jādzīvo! Es gribu aizmirst atstājiet mani — jūs, elles mokas, es negribu vairs domāt par Hedvigu, es to negribu.
Nu Terēzei likās, ka būtu laiks tam pielabināties.
Jā, tiešām, jums jāaizmirst, virsniek, — viņa kā žēlodama ierunājās. — Redziet, jūs vēl esat tik jauns, visa dzīve vēl priekšā. Jūs esat mežu karalis, jūs varat iegūt visas pasaules mantas un skaistākās meitenes. Vai jums maz ir vērts tā mocīt sevi?
Tev taisnība, — viņš atbildēja, — esmu vēl jauns — man jāaizmirst, man jādzīvo un jāsaņem dzīve.
Vēl brīdi tas mocījās, tad nejauši uzmeta acis Terēzei, kas mīļi tam uzsmaidīja.
Nāc, skuķēn! —.viņš iesaucās, — arī man vajag mīlas — es zinu, ka tu mīli mani, — viņš čukstēja un noskūpstīja Terēzi.
Apakšā, laupītāju nometnē dzēra un trokšņoja viņa ļaudis.
Pēc kāda laiciņa pamodās Guste un nikni sarāja Bretbaueru, ka tas iedrošinājies viņu aizskart.
Bet Bretbauers dzēlīgi aizrādīja, lai nedomājot, ka šī virsniekam vienīgā. Nesen tas ar Terēzi aizgājis, kalnos.
Guste, ne vārda neteikusi, cēlās un gāja meklēt virsnieku. Un tiešām, tā satika Terēzi virsnieka pavadībā.
Guste sadusmota gribēja uzbrukt Terēzei, bet Lips Tulians šo nodomu aizkavēja un pavēlēja izturēties rātni.
Tad Guste tam atgādināja, ka viņš taču esot viņas mīļākais.
Es esmu Lips Tulians, ne mīļākais, — virsnieks īsi pateica, — es neciešu ķildas. Un ja tu, Guste, nepaliksi prātīga, tad vēl šodien aizsūtīšu tevi uz meža dzirnavām.
Guste klusēja, bet viņas acīs iedegās mežonīgs naids pret Terēzi — nāve un posts.
181. nodaļa «ATMINI SAVU ZVĒRESTU!»
Meža dzirnavās bija iestājies klusums.
Vitorfs lika apsargāt spoku klinti, un neviens nedrīkstēja no tā atrauties, pat Ekolds ne, kurš ar Malvīni baudīja savu mīlas ziedoni.
Bet Vitorfs par savu mīlu nemaz nedrīkstēja domāt. Noslēpumainā sieviete bija mirusi un paglabāta. Elzbete sēroja par mirušo māti.
Jā, tā bija viņas māte, un Elzbete zināja mirušās noslēpumu.
Un Lida. Tā nekad neatstāja meža dzirnavas, bet arvien palika Elzbetes tuvumā, kurai tā bija vajadzīgs mierinājums.
' Likās, it kā Lida baidītos no meža, kurā tā agrāk dzīvojusi. Un laukā tomēr bija tik skaisti, saule laistījās pār mežiem, putni vīte- roja un strauti burbuļoja.
Elzbete vairs negribēja palikt meža dzirnavu istabās, bet vēlējās apmeklēt vientuļo kapu, kas pagaidām bija iekopts mežmalā.
Lips Tulians bija noteicis, ka mirušo vēlāk ievietos Drāhenfelsas kapenēs, tad, kad viņš būs atgriezies no Veisenfelsas.
Kādā jaukā rītā abas meitenes atstāja meža dzirnavas.
Abas, tumši ģērbušās, nesa vainagus un meža puķes. Sargi atjāva meitenēm iet. Tā abas meitenes sasniedza mežmalu, kur pacēlās kopiņa — noslēpumainās sievietes kaps.
Meitenes nometās ceļos un skaitīja lūgšanu. Beidzot abas apsēdās uz sūnu soliņa lazdu ēnā. Te klau — iečabējās krūmi.
Lida atskatījās. Kluss kliedziens izlauzās pār viņas lūpām. Turpat netālu no viņas glūnēja kāda ļauna seja. Tas bija Kremo.
Lida, — tas čukstēja, — Lida.
Tas ir viņš, — meitene murmināja, — viņš!
Kurš? — Elzbete bailīgi jautāja.
Tas vīrietis, kuram es solījos. Kremo lēnām izslējās.
Lida, — viņš sacīja, — vai tu esi aizmirsusi savu zvērestu? Nabaga meitene locījās neizsakāmās mokās.
Nē, nē, — tā murmināja kā bez jēgas.
Tad nāc man līdz, es savu uzdevumu esmu izpildījis. Tu esi brīva. Tavi draugi tāpat. Tagad es tev atgādinu vārdu, kuru tu man devi.
Žēlastību, — Lida ievaidējās.
Nāc man līdz.
Es nevaru — es jau nemīlu tevi, Kremo.
Ha, tu gribi lauzt zvērestu?
Nē, nē, es turēšu savu solījumu — ak Dievs, Elzbet, dzīvo laimīga, man tagad jāmirst.
Nāc ātri! — čigāns mudināja. Lida piecēlās.
Dzīvo vesela, Elzbet! Meitene šausmās uzlēca kājās.
Kurp tu gribi iet, Lida?
Man jāiet čigānam līdz, es … es viņam zvērēju. Elzbete saķēra Lidas roku.
Tu nedrīksti iet! — tā izmisusi izsaucās, kamēr Kremo ar ļaunu prieku vēroja'savu upuri. — Es tevi nelaidīšu, Lida!
Tas neko nelīdz, man jāiet — es nedrīkstu lauzt zvērestu. Kremo līda tuvāk.
Taisies ātri, — viņš uzsauca Lidai. — Man ir iemesls ātri pazust no šīs vietas.
Elzbete šausminādamās ieskatījās čigāna brutālajos vaibstos.
Atstājiet manu draudzeni, — viņa iesaucās kā bez prāta.
Man nav vairs laika kavēties, — Kremo nelaipni atcirta. Viņš gribēja pagrūst Elzbeti sāņus un tvarstīja Lidu.
Sargies, — Lida tam uzsauca, — ar mani tu vari darīt ko gribi, bet manu Elzbeti tu nedrīksti savām asiņainām rokām aizskart!
Kremo iesmējās.
Es tavu lellīti neaiztieku. Beidz ālēties, Lida, mums vēl priekšā tāls ceļš uz čigānu nometni.
Elzbete pusnemaņā apķērās ap draudzenes kaklu.
Es nelaidīšu tēvi, — viņa sauca.
Nekas nelīdz, — Lida atbildēja, — man jāiet, zvērestu es nedrīkstu lauzt.
Tad Elzbete iekliedzās, un nākošā acumirklī kļuva dzirdami tālīni soļi.
Nolādēts, — Kremo sodījās, ar vienu Iecienu pazuzdams krūmos. — Lida, es tevi gaidīšu tur pie lielās egles.
Es iešu, — Lida salauztā balsī teica.
Atmini savu zvērestu!
Jā, es turēšu savu zvērestu.
Drīz pēc tam ieradās Vitorfs ar diviem laupītājiem. Lida tam atzinās, ka zvērējusi iet čigānam līdz.
Lida atkal gribēja iet, bet Elzbete tai aizstājās priekšā, iesaukdamās:
Dieva dēļ, es savu Lidu nelaidīšu prom!
Un es arī nē, — Vitorfs iesaucās, — zvērests gan tai uzliek saistību, bet es Lidu izsludinu par savu gūstekni. Ļaudis, aizvediet meitenes uz dzirnavām. No šī brīža tās stingri apsargās, un Lida skaitīsies gūstekne.
Krūmos atkal parādījās Kremo ļaunā seja.
Sargieties! — tas draudēja, dūri paceldams.. — Lida ir mana!
Se tev, ko tev vajag, nelieti! — Vitorfs iesaucās.
Norībēja pistoles šāviens. Bet čigāns pēdējā acumirklī salēcās, un lode ieurbās egles stumbrā.
Te atkal atskanēja čigāna sauciens:
Es nākšu vēlreiz — paņemt savu līgavu — drīz, tad jūs ma- tīsit Kremo atriebību!
Vitorfs, otru pistoli izrāvis, metās turp, bet Kremo bija pazudis.
182. nodaļa APKĀRTKLEJOJOŠS ZELLIS
Jaunajā Augusta pilī Veisenfelsā valdīja sakāmvārds: «Kad kaķa nav mājās, peles danco pa galdu!».
Firstu kungi uz ilgāku laiku bija aizceļojuši, un apkalpotāji, cik spēdami baudīja brīvo laiku.
Viena otra vīna pusmuciņa dabūja trūkties, un daža laba zoss pazuda no šīs pasaules. Diets un smiets tika, jo pilī netrūka vēlīgu meiteņu.
Tā tas turpinājās, jau vairākas dienas. Ari šodien apkalpotāji bija sēdējuši pie pilna galda, un stiprais vīns tā bija sakāpis galvās, ka plašajā telpā — dienestnieku sapulcēšanās vietā, valdīja izlaidība un omulība. Dažs labs apkalpotājs jau gulēja uz grīdas, mīlīgi sarunādamies ar pudelīti.
Tā tik ir jautrība, — kāds kamersulainis iesaucās, — nāciet, mēs diezgan esam dzēruši, tagad uzdejosim. Tas palīdz sagremot.
Manis dēļ, — otrs atbildēja, — žēl tik, ka mums nav mūzikas. Un no pilsētas muzikantus nedrīkstam Saukt. Tad viegli varam iekrist.
Vai tad no mums neviens neprot čīgāt vijoli?
Nē, nē!
Te uzreiz visi sāka klausīties. Laukā no pils vārtu puses atskanēja vijoles skaņas.
Spēlēts tika meistarīgi — tā bija skumja, tomēr gandrīz mežonīga melodija, kas ieplūda telpā. Mirkli valdīja klusums, visi klausījās burvīgajos toņos.
Klau, tur jau nāk spēlmanis, — kastelāns iesaucās. — Taisni kā saukts.
Ka tik nebūtu no pilsētas.
Muļķības, tas ir kāds apkārtklejojošs zellis,' — kāds cits iesaucās, kurš skatījās pa logu, — es redzu viņu, tas ģērbies raibā kamzoli un droši vien būs kāds no klaidoņiem.
Sauciet tak viņu iekšā!
Visi sauca un gavilēja, līdz vārtu sargs bija atvēris mazos vārtiņus. Svešais ienāca. Tas bija stalts vīrietis, un meitenes tūliņ sāka sačukstēties.
Ekur skaists vīrietis! Izskatās kā kāds muižnieks. Patiesi, nav brīnums, ka pret tādu iesilst sirds!
Hallo! — kastelāns uzsauca svešiniekam, — no kurienes cēlušies?
Nezinu.
Tātad apkārtceļojošs klejotājs, jo labāk. Klausieties, spēlman, varat iesist smuku naudiņu un izēsties pēc sirds patikas. Bet jūs nedrīkstat apmeklēt Veisenfelsu.
Labi, — spēlmanis atbildēja, — bet kas man jādara?
Jāuzspēlē,lai var dejot, — kastelāns smējās, — ha, ha, ha, mēs gribam drusku uzdzīvot!
To es redzu, — skanēja atbilde.
Lai iet, kā tad! Hallo, šurp viņu, lai rāda, ko ar savu vijoli prot.
Kāda no meitenēm ātri iepildīja kausā vīnu un pasniedza to klaidonim. Tas izdzēra ugunīgo dziru.
Sis vīns ir labs, — viņš sacīja, kausu atdodams.
Meiča kāri uzlūkoja stalto vīrieti, jo tas viņai un pārējām apkalpotājām patika arvien labāk.
Bet klaidonis to nelikās manām. Viņš mierīgi paņēma vijoli un tūliņ iesāka spēlēt mežonīgu deju.
Nu tik bija īstie prieki.
Piedzērušie uzlēca kājās un tvarstīja meitenes. Drīz vien visa telpa dūca un dunēja kā mazā ellīte. Mūzikā bija tāda uguns, ka pat vecie bārdaiņi piesita kāju un sāka griezties.
Kastelāns elsdams pūzdams apstājās.
Lieliski! — viņš uzsauca spēlmanim, — jūs varat palikt še dienas, jā, pat nedējas. Un savu algu saņemsit!
Jā, to es darīšu, — spēlmanis murmināja, un viņa tumšajās acīs likās iegailamies slepeni zibeņi.
Skaņāk gaudoja vijole. Pārīši griezās putekļu mākonī.
Klaigāšana un gavilēšana pieņēmās tik tālu, ka kastelānam beidzot vajadzēja iejaukties un apsaukt trokšņotājus.
Bet miers iestājās tikai tad, kad spēlmanis beidza spēlēt un uz kastelāna uzaicinājumu sēdās pie galda. Bet viņš ēda maz, un sulaiņi atkal brīnīdamies ievēroja, ka klaidonis ēd tikpat smalki kā viņu kungi.
Tas arī reiz būs redzējis labākas dienas, — kāds vecs sulainis sacīja, — ko var zināt, kas viņš kādreiz bijis.
Spēlmanis izlikās šos vārdus nedzirdam.
Tā jau ir varen grezna pils, — viņš ieminējās kastelānam.
—. Es domāju gan, — resnais pašapmierināti atbildēja, — jaunā Augustā pils ir tālu slavena. Apakšā kapenēs pat vairāki firsti guļ paglabāti un dārgā urnā ievietoti karaļa Gustava Ādolfa pīšļi.
Ko jūs sakāt! — spēlmanis brīnījās.
Tā ir, — kastelāns cienīgi uzsvēra.
«— Un kur ir kungi?
Aizceļojuši.
Aha, tamdēļ jau iet tik jautri, — svešais sacīja, — nu ja, to nevienam nevar ņemt ļaunā. Daudz sulaiņu ir še un daudz sargu.
Tie ir kareivji, — kastelāns atteica.
Vai tad pils skaitās cietoksnis? — spēlmanis šķietami ziņkāri . ieprasījās.
O, nē, tā nav. Jūs laikam vēl nekad neesat bijis šai apgabalā?
Nē, kungs, — klaidonis atbildēja un iztukšoja pilno kausu.
To es dzirdu, citādi jums vajadzētu zināt, ka še pilī atrodas slavenā sudraba velve. Tur guļ vesela bagātība, un kareivjiem tā jāapsargā.
Spēlmanis pasmaidīja.
Ko jūs smejaties? — iereibušais kastelāns jautāja.
Tādēļ, ka es redzu, cik šie vīri priekšzīmīgi izpilda savu pienākumu, — skanēja atbilde.
Kastelāns papurināja galvu.
Augusta pilī neviens laupītājs nedrīkst rādīties.
Jūs domājat? — svešais atteica.
Droši ne. Bez tam sudraba velve atrodas ļoti dziļi klintī. Blakus kapenēm tā izkalta cietā akmenī un nocietināta varenām dzelzs durvīm. Tur pat knislim nav iespējams ielīst.
Tā — tā, — spēlmanis sacīja.
Nē, velvi neviens neizlauzīs, — kastelāns turpināja. — Lai pats Lips Tulians nāktu šurp — šis laupītāju virsnieks, par kura darbiem tik daudz tiek stāstīts. No šejienes tam vajadzētu aiziet ar garu degunu.
Pareizi, pareizi, — spēlmanis smaidīja un iztukšoja savu kauti, — še Lips Tulians neko nevar iesākt. Bet es atkal uzspēlēšu.
Spēlējiet vien, jūs varat palikt še, līdz atgriezīsies kungi. Un smuku atlīdzību jūs saņemsit. Savu istabu arī dabūsit, kur nakti pārgulēt.
Spēlmanis pateicās un paņēma vijoli. Mežonīga meldija izskanēja telpā, un pāri saaurodamies iesāka griezties dejā.
Jā, kad kaķa nav mājā …
183. nodaļa ČIGĀNU PRIEKŠLIKUMS
Kremo bija ātri nozudis mežā.
Un ne bez aprēķina, jo Vitorfa lode skrēja tālu, un Kremo nebija nekādas patikas krist no laupītāja rokas.
Elsdams pūzdams tas spraucās cauri krūmiem un apstājās tik lad, kad kļuva dzirdams īpatnējs signāls.
No krūmiem izlēca otrs čigāns.
Nu, kur ir Lida? — tas smīnēdams jautāja.
Pie velna, — Kremo caur zobiem atrūca, — bet es viņu vēl dabūšu, ha, viņa man zvērēja.
Un kamdēļ tā nenāca tev līdz?
Kremo pastāstīja.
Patiesi, — otrs sacīja, — laupītāji ir briesmīgi viltīgi. Kad Lida gribēja tev sekot, viņi izsludināja to par savu gūstekni. Nu, pacieties, mēs aizvedīsim meiteni no meža dzirnavām.
Jā, naktī tam jānotiek, — Kremo arī iesaucās, — un to laupītāju, kurš uz mani šāva, es to…
Nevajag pārsteigties, — otrs aizrādīja, — meža dzirnavas nekur neaizskries, vispirms mums jādabū mūķene.
Tiešām, tas ir vēl grūtāk. Bet mēs nedrīkstam nevienu minūti kavēties, jo lielākā daļa Lipa Tuliana ļaužu ir projām un virsnieks tiem līdzi.
Es jau arī dzirdēju. Bet tie atgriezīsies tik pēc nedēļām, un tamdēļ mums laika diezgan.
Un kā mēs darīsim ar mūķeni?
Nu, mēs to nolaupīsim.
Tas ir grūti, jo viņa viena pati neiet baznīcā un pašā klosterī mēs tak nevaram rādīties. Tā būtu mūsu nāve.
Zināms, tas ir ļoti grūti, jo klostera koridori visu nakti apgaismoti, un uz kliedzienu tūliņ atskries sargi no tuvējās sargu mājiņas.
Te atskanēja īpatnējais signāls, ar kuru čigāni mēdza sazināties.
Abi vīrieši saskatījās.
Ak, tā jau ir viena no mūsu meičām, — Kremo iesāka, — kā šī skuķe te gadījusies?
To mēs tūliņ dzirdēsim!
Tuvējie krūmi sakustējās. Kā no zemes izlīdusi, tur stāvēja kāda skaista čigāniete.
Ahā, tā ir Fatima, — Kremo pārsteigts iesaucās. — Tā pati, kas devās uz Prāgu izdarīt krāpšanu. Nāc šurp, skuķēn!
Jā, tā bija tā pati skaistule, kas līdz šim bija dzīvojusi Greifen- steinā.
Viņa vairs nebija.ģērbusies kā dāma, bet greznā čigānietes tērpā.
Te jau tu esi, Fatima! — Kremo iesaucās. — Tas jau gāja briesmīgi ātri. No sava ciltsbrāļa dzirdēju: tev vajadzējis tēlot kāda nolaupīta bērna lomu.
Tā ir.
Un vai tas tev neizdevās?
Nē.
. — Fatima, tu jau vienmer biji tik gudra un izmanīga.
Skaistā meiča uzrāva apaļīgos plecus.
Ko tas līdz, es darīju visu, kas manos spēkos. Un tikai kada dzimumzīme, kuras man nebija, varēja pierādīt, ka es neesmu 'meklētā.
Kremo palocīja galvu.
Kur tu biji?
Greifensteinā!
Kremo uzlēca kā odzes dzelts.
Kā? Greifensteinā, pie pulkveža — Prāgas pilsētas komandanta?
Tā ir, — Fatima brīnīdamās atbildēja, — kādēļ tu esi tik uztraukts, Kremo?.
Čigāns satvēra viņas rokas.
Meitēn, viņš tevi notur par Lidu?
Jā gan.
Ak, es jau domāju!
Abi čigāni apmainījās skatiem.
Kremo, — Fatima pēc brītiņa iesāka, — tu zini Lidas noslēpumu, vai ne?
Gar to tev nav daļas, — tas drūmi atbildēja.
Skaistā čigāniete smaidīja.
Tu tomēr man pateiksi, vai ne, Kremo?
Nē, to neviens nedrīkst zināt.
O, tomēr es to zināšu, — Fatima murmināja, — jo man uz to ir savi iemesli. Un par pateicību es tev palīdzēšu.
Kā?
Dabūt skaisto, blondo mūķeni. To es varu — es viena pati.
Tu?
Ja, pamēģināsim. Es tev atvedīšu mūķeni, un par pateicību tu man pateiksi Lidas noslēpumu.
Kremo pārdomāja. Viņš bija nevien viltīgs, bet vēlējās arī viens pats iegūt visu, pats it neko nedodot, viņš bija īsts čigāns.
Fatima to ievēroja.
Es tev neuzbāžos ar savu palīdzību, — viņa mierīgi sacīja, — bet, ja tu domā, ka bez manis nevarēsi iztikt, tad tev vajadzēs izpildīt manu vēlēšanos.
Kremo panācās tuvāk.
Kā tu to klosterī Iesāksi? — viņš ātri jautāja.
Fatima smējās.
Ha, ha, ha, — es jau neesmu muļķe. Ja es tev to pateiktu, tad tev manas palīdzības nevajadzētu.
Runā taču!
Nē, nē, tas paliks mans noslēpums. Es tev atvedīšu skaisto mūķeni.
Ko es ar viņu iesākšu, — Kremo norūca.
Čigāniete pasmaidīja.
Vai tu esi pirmais virsaitis, kuram būs tikāi viena sieva? — tā glūnēdāma jautāja.
Kremo sarāvās.
Tev taisnība, — viņš murmināja.
Nu kā, vai tu pieņem manu palīdzību?
Jā.
Un vai tu man pateiksi Lidas noslēpumu?
Jā.
Zvēri! — Fatima sacīja.
Kremo zvērēja.
Es esmu ar mieru, — Fatima sacīja, — nu tu drīz dabūsi blondo sievu un čigāni tevi suminās kā karali. Tad tu varēsi valdīt pār cilti, un, ja man vajadzēs izmeklēties vīru, tad tas būs tavs draugs, tavs padomdevējs, saki, vai tu gribi?
Kremo bija ar mieru. Viņš zināja, ka Fatima ir tikpat gudra, cik skaista un ka viņš tās padomu var ļoti labi izlietot. Čigāniete bija apmierināta.
Tad uzklausi mani, — viņa sacīja un piegāja Kremo cieši blakus.
Kādu brīdi tie sačukstējās.
Fatima! — Kremo beidzot iesaucās, — tas ir briesmīgi pārdrošs gabals!
Bet es to izvedīšu, — tā atbildēja ar ledainu mieru.
Tu to tiešām gribi darīt?
Es esmu cieši apņēmusies.
Un, ja tevi atklāj vai saož, kas patiesi tevi vada, tad tu esi pazudusi.
Čigāniete skaļi iesmējās.
Pazudusi, ha, ha, ha, Kremo, cik maz tu mani pazīsti. Tiešām, tu neesi labās domās par mūsu cilts meitenēm, bet es gribu tev pierādīt, ka es spēju daudz. Es tev atvedīšu skaisto mūķeni un atgādāšu arī Lidu. Ar to pietiek. Tu zvērēji, tagad es rīkošos. Palieciet še, meža biezoknī, es tagad iešu uz klosteri!
184. nodaļa KAPEŅU DĀRGUMI
Dziļi mežā bija apmetušies astoņi laupītāji un cepa meža kazas gaļu.
Tie bija Zārbergs ar savu bandu, kas bija še ieradušies pec Olber- havas krodzinieka aplaupīšanas un nu atradās drošībā.
Zārbergs lielījās, ka viņš arvien savus nedarbus protot pastrādāt Lipa Tuliana vārdā un visi grēki krītot uz tā galvas.
Visi viņa biedri par to priecājās un vēlējās, kaut taču ātrāk tiktu sagūstīts Lips Tulians.
Laupītāji valstījās mīkstajā zālē. Zārbergs sēdēja savrup un domīgi raudzījās eglēs. Laupītāji tam ieteica sagudrot jaunu gājienu, kur atkal varētu dabūt daudz naudas, lai tad iznāktu kādu pusgadu zaļa dzīve.
Pa to laiku laupītāji visādi ālējās, kāds pat iesvieda Zārbergam vaļējā mutē vardi. Tas saskaities noskaloja dusmas vīnā.
Bet drīz atkal laupītāji mācās virsū, lai taču izgudrojot kādu plānu.
Labi, es jums kaut ko pastāstīšu, — Zārbergs sacīja, — tad spriediet paši. Vai kāds no jums zina Frauen Prisnicu?
Laupītāji uzlūkoja viens otru. Neviens nezināja šo vietu.
Es jau domāju, — Zārbergs sacīja. — Tās ir grāfu cilts kapenes ne visai tālu no šejienes.
Vai tad tur atrodas mantas? — kāds nedroši iejautājās.
Jā, — un pie tam ļoti daudz, — Zārbergs atbildēja. — Si lieta vispār ir noslēpums, man nejauši gadījās uzzināt, ka tur apakšā guļ kāda komtese, kuras līķis apkrauts ar pasakainām zelta rotām un dārgakmeņiem.
Aplaupīt līķi… — laupītāji kurnēja, — un vēl baznīcā — tas ir drusku par daudz …
Ak, jūs dievbijīgie ļaudis, — Zārbergs smējās, — varbūt vēlaties iet klosterī grēkus nožēlot, ko?
Bet ja nu tur nekā nav, ja nu tās tik tukšas pasakas?
Tās nav pasakas, — Zārbergs atbildēja. — Dzimta, kurai līdz šim piederēja Frauen Prisnica, ir izmirusi, un pēdējā atvase šai ģimenei biju skaistā komtese, un, tā kā tā jauna mirusi, tad visi dārgumi doti zārkā līdz. Tā esot bijis novēlēts testamentā.
Ka tik mums labi izdodas.
Par to nav ko bēdāt, man arvien ir izdevies labi, izņemot Muldas tiltu, kur noslīka mūsu drošākais biedrs, —- Zārbergs atbildēja.
Pēkšņi mežā iečabējās zari. Tur staigāja kāds jauns zemnieku pārītis, puisis ar meiču, un lasīja kurvītī zemenes.
O, tas ir kaut kas priekš mums, — Zārbergs iesaucās. — No- sitīsim zemnieku un skaisto meiču ņemsim līdz.
Ogotājiem nebija ne jausmas, kādas briesmas tuvojas. Tie ogodami jautri tērzēja un nāca arvien tuvāk. Pēkšņi zemnieks ieraudzīja ugunskuru un laupītājus, viņš vēl paguva uzsaukt meitenei, lai tā bēg, cik spēj. Puisis bija sagrābis resnu egles zaru ar ko aizstāvēties. Laupītāji nedrīkstēja šaut, jo to varētu dzirdēt ciemā, tādēļ uzbr-uka upurim ar dunčiem. Nelaimīgais gan paspēja atsist divus uzbrucējus, bet tad Zārbergs, sadabūjis tādu pašu zaru un pielīdis no muguras puses, notrieca puisi gar zemi.
Kāds laupītājs vēl iegrūda zemniekam plecā dunci, bet tad visi aizskrēja gūstīt meiteni.
Meitene skrēja, skaļi kliegdama. Laupītāji no visām pusēm ielenca
ceļu. Viņai priekšā atradās ļoti stāva un-dziļa klints plaisa. Meitene, pieskriedama bezdibenim, pacēla acis uz debesim un skaļi iesaucās:
Svētā jaunava! — un ielēca aizā.
Zārbergs gandrīz to būtu noķēris aiz tērpa, bet bija jau par vēlu. Dziļi aizā gulēja nelaimīgā meitene ar salauztiem locekļiem.
Sasodītā muļķe! — Zārbergs teica, sviedrus slaucīdams. Meitenes kliedzieni bija dzirdēti. Tuvojās zemnieki. Laupītāji vēl gribēja zemnieku nogalināt, bet nebija laika. Tie steigšus paķēra savas mantas un metās projām.
Tagad iesim uz Frauen Prisnicu, tur sagaidāms bagāts laupījums.
185. nodaļa SVEŠAIS MUZIKANTS
Veisenfelsas pils ļaudis pavadīja jautras stundas. Kungi vēl nebija gaidāmi mājās, tādēļ saime varēja bez kādām bēdām svinēt savus svētkus. Pagraba uzraugs nežēloja vīnu, jo pagrabā atradās neskaitāmas vīna mucas.
Arī klēts sargs neliedza nekā no saviem gardumiem, kas citās reizes bija redzami tik uz kungu galdiem.
Svešajam muzikantam bija labas dienas. Viņš dabūja gardākos ēdienus un labāko vīnu. Bez tam visām meičām bija iepaticies staltais muzikants. Bet visvairāk firstienes uzticamajai istabas meitai — skaistajai Barbarai.
Viņa spēlēja pilī augstāko lomu un tādēļ bija visiem par pavēl- nieci. Visi baidījās no skaistās Barbaras, un bez viņas piekrišanas neviens neuzdrošinātos sarīkot šādu mājas balli.
Barbara bija šoreiz neparasti jautra un dzīvespriecīga, tai ļoti patika svešais muzikants, viņa turēja to par augstākas kārtas cilvēku.
Barbara arvien pati to apkalpoja un gudroja, kur varētu ar viņu satikties vienatnē.
Tā dzīrojot, jau bija pagājušas divas dienas. Muzikants jutās kā savās mājas, tik viņš arvien bija nopietns un nekad nesmējās.
Šovakar pilī bija iestājies klusms. Visi vēlējās izgulēties, jo bija dzīrots vairākas naktis no vietas. Tādēļ jau tūliņ agrā vakarā visi devās pie miera. Vienīgi muzikants vēl bija nomodā.
Viņš sēdēja pie loga un lūkojās uz meža pusi.
Viņš prātoja, ka vēl ir par agru dot signālu. Tam vēl vairākas dienas jāpaliek un viss jāuzzin, un tad, tad…
Viņš apklusa, jo dzirdēja vieglus soļus. Pa gaņģi nāca skaistā Barbara. Viņa zināja muzikanta iemīļoto vietu un ātri devās turp.
Ak, jūs, Heinc, vēl esat nomodā, — istabas meita čukstēja, — es jums atnesu kannu laba Malvazijas vīna.
Es jums pateicos, jaunkundz, — viņš atbildēja un, drusku iedzēris, nolika kannu.
Bet Barbarai nepatika iet projām, viņai tik ļoti gribējās patērzēt. Viņa nebija no bailīgajām un koķeti apsēdās blakām muzikantam. Svešinieks par to nebrīnījās. Barbara tomēr drusku apjuka, jo bija cerējusi, ka viņš tai pieglaudīsies.
Bet viņš palika kluss un nopietns kā arvien.
Heinc, — viņa iesāka, — jūs tiešām esat brīnišķīgs vīrietis!
Kā tā? — muzikants jautāja.
Nu, man arvien liekas, ka jūs tādam amatam esat par labu. Tiešām, tādam staltam vīrietim kā jums labi piestāvētu formas tērps. Man daudzreiz nāk prātā, ka jūs līdzināties muižniekam.
Vai jūs tā domājat? — viņš jautāja.
Jā, jā, — Barbara iesaucās, — es pazīstu daudz kungu, bet tik elegantus var maz sastapt, un es domāju, ka zem jūsu drēbēm slēpjas pavisam cits vīrietis.
Jūs maldāties, jaunkundz, es esmu bez tēvijas.
Bet jūs varbūt esat cēlušies no labākas ģimenes?
Muzikants paraustīja plecus.
Oho, es uzminēju viņa noslēpumu, — Barbara domāja, — viņš droši vien ir no labas ģimenes, tādēļ tas vienmēr ir tik drūms, tiešām, šis vīrietis ir patīkams.
Heinc, — viņa saldi čukstēja, — neesiet taču tik auksts. Jūs nemaz nezināt, cik ļoti es jūs mīlu. Un kuram es būšu draudzene, tam vienmēr klāsies labi.
Muzikants uzlūkoja skaistuli un pievilka to sev tuvāk. Barbara bija tik laimīga, beidzot piepildījās viņas sapnis.
Bet Heincs izlikās bailīgs.
Ka tik sargi mūs nedzird, — viņš bailīgi čukstēja.
Kād'i sargi, mans mīļais? — Barbara jautāja.
Nu, tie vīri, kas apsargā sudraba velvi.
Barbara smējās.
Tie visi guļ kā lāči, — viņa atbildēja. — Kas gan tagad lai sargātu sudraba velvi? Un tas nemaz nav vajadzīgs, jo tur ir stipras, neatlaužamas durvis.
Vai tiešām?
Nu jā, pat pret uguni drošas šīs durvis, pats milzis tās nespētu izcelt no eņģēm.
Bet ja nu kāds zaglis dabū atslēgu?
Tas ir neiespējami, kungi paņēma atslēgas līdzi. Tā manta atrodas tik drošā vietā, it kā pašā zemes vidū. Neraizējies par to, mēs esam netraucēti.
Es tomēr baidos …
Nu tad es vēl paskatīšos, vai augšā viss kārtībā, — Barbara sacīja, — tad es atnākšu. Es zinu kādu drošu vietiņu, kur neviens mūs netraucēs.
Barbara teciņus aizspurdza.
Iemīlējusies muļķe, — muzikants čukstēja. — Man jāļaujas viņas mīlas glāstiem. Bet nu ir laiks dot signālu, ka man veicas.
Viņš izvilka mazu laternīti un pienesa to pie loga. Pamirdzēja zila uguntiņa, to varēja redzēt ari tuvējā mežā.
Tad viņš paslēpa laternīti un uzmanīgi raudzījās uz mežu. Tur acumirklī paspīdēja sarkana uguns svītriņa.
Tur ir viņi, — muzikants čukstēja, — tie atrodas savā vietā, un es varu mierīgi palikt. Es nevarēju pavēstīt labas ziņas, jo atslēga nav dabūjama.
Drīz atgriezās Barbara, muzikants viņu sirsnīgi saņēma un izpildīja katru vēlēšanos.
Bet klusībā viņš lauzīja galvu, vai tomēr neatrastos kāds slepens ceļš uz sudraba velvi.
Es atnācu, mīļais, — Barbara čukstēja, — nāc man līdz, man ir kādas telpas atslēgas, kur neviens mūs neatradīs.
Bet tevi redzēs, Barbara, kad tu nāksi atpakaļ.
O nē, tur ir vēl kāds ceļš, kuru zina tik kungi un es, — Barbara sacīja.
Tu proti mani padarīt ziņkārīgu.
Bet tu redzēsi, ka man ir taisnība.
Barbara veikli atslēdza kādas durvis, un tiešām, mīkla bija uzminēta — viņi iegāja, un Barbara aizslēdza durvis.
Mēness apgaismoja telpu. Barbara pieveda muzikantu pie sienas un piespieda kādā vietā. Atšķīrās siena, un bija redzamas šauras trepes, pa kurām varēja aiziet uz kungu istabām un lejā — uz sudraba velvi. Muzikants uzmanīgi vēroja, kā Barbara aizslēdz durvis.
Vai nu tu esi apmierināts? — viņa jautāja.
Jā, nu es redzu, ka tu mīli mani.
Jā, es mīlu tevi, tu lepnais, tu esi mana laime — un es tava!
186. nodaļa VĒLĀ VIEŠŅA
Reizenhaines klostera vārtu sargi vēlā vakarā ieraudzīja tuvojamies kādu sievieti.
Kas jūs esat? — sargs jautāja.
Kāda nelaimīga meitene, — atnācēja atbildēja, — atļaujiet zvanit, es gribētu, mazākais šonakt, atrast drošu patvērumu.
Manis dēļ, zvaniet, — sargs atbildēja.
Svešiniece, lēnām pret mūri atbalstīdamās, pastreipuļoja līdz
vārtiem.
Vai jūs esat izsalkusi? — vārtu sargs līdzcietīgi jautāja.
Nē, nē, tik līdz nāvei nogurusi, — meitene atbildēja, nokrizdama pie vārtiem.
Durvju sargs ar kādu mūķeni atnesa laternu.
Svešiniece bija saļimusi smiltīs un izlikās pavisam nespēcīga.
Reizenhaines klosteris bija nelaimīgo patversme, vecais durvju sargs nekavējoši iesāka savu samarieša darbu. Ar spēcīgām rokām viņš pacēla pakritušo un aiznesa uz konventu, kur atradās telpas svešiniekiem. Vairākas mūķenes atģērba svešinieci.
Klostera iemītnieces pārsteigtas atkāpās.
Tā jau ir čigāniete un pagāns, — kāda iesaucās.
Bet cilvēka bērns, kam trūkst paspārnes, — klostera priekšniece sacīja. Ja pastāv žēlsirdība, tad arī pagānam jāpalīdz. Jēzus Kristus kalponēm arī pret nicinātām čigānietēm jāizturas pēc Kristus mācības un jādod lūdzējiem patvērums. To neaizmirstiet.
Priekšniece piegāja pie dīvāna, uz kura gulēja čigāniete.
No kurienes tu nākdama, bērns? — viņa laipni jautāja.
Es bēgu no čigāniem, jo tie gribēja mani sagūstīt, — meitene atbildēja.
Un kādēļ tas notika?
Es noklausījos, tie runāja, ka es esot nolaupīts bērns, esot kādi dokumenti, kas varot man nodrošināt nākotni. Es gribēju slepeni iegūt dokumentus, bet čigāni pamanīja. Tad es gribēju no tiem aizbēgt — visu ceļu līdz pat klosterim tie dzinās man pakal, — čigāniete aiz noguruma nespēja vairs runāt.
Tu neesi čigāniete? — priekšniece izbrīnījusies jautāja.
Nē, tie papīri apliecina, ka esmu nolaupīts bērns, par čigāniem es neko vairs negribu zināt. Viņi mani sita, tādēļ ka es negribēju zagt, bet citi… o, ko es neizcietu pie šiem neģēlīgajiem ļautiņiem!
Skaistā svešiniece pievēra acis, bet pa pievērto plakstiņu apakšu tā redzēja visu, kas notiek, dzirdēja katru vārdu.
Priekšniece griezās pie mūķenēm.
Ko jūs sakāt uz to, manas meitas?
Kāda no mūķenēm, kas jau ilgu laiku bija dzīvojusi klosterī, panācās uz priekšu.
Svešā atgādina čigānieti, — tā apslāpētā balsī sacīja.
Priekšniece palocīja galvu.
Pareizi, bet vai reiz baltā āda, pa mežu dzīvojot, nevar būt nobrūnējusi?
Viņa lauza valodu.
Arī to var izskaidrot.
Nu, labi, cienmāte, tad es ieteiktu izsūtīt kareivjus, lai tie čigāniem dokumentus atņem.
Tad priekšniece uzrunāja skaisto čigānieti:
Kur ir čigāni?. Vai tu nevari mums pateikt, kur mēs šos ļaudis atradīsim?
Es aprakstīšu šo vietu, — Fatima sacīja, plakstiņus paceldama.
Meitene stāstīja par kādu diezgan attālu vietu mežā, kur visu ko varēja atrast, tik ne čigānus.
Tur atrodas nometne, — viņa piebilda, — es dzirdēju, ka viņi tur palikšot vēl ilgāku laiku.
Tad priekšniece atkal uzrunāja mūķeni:
Meitene var palikt še. Es tūliņ došu rīkojumu viņu aizvest uz klosteri, kur tā var ieņemt savu istabiņu, un jums, māsa Angela un māsa Marija, jāuzņemas nabadzītes kopšana.
Mūķenes pazemīgi palocījās. Bet Fatimai nācās pielikt visas pūles, lai neizrādītu savu prieku par izdošanos.
187. nodala IELAUŠANĀS BAZNĪCĀ
Tumša nakts bija kalnos un lejās.
Visu ietina tāda tumsa, ka pat Frauen Prisnicas kungu majas mūrus nevarēja atšķirt. Tāpat arī tuvējā ci^nata ēkas nebija saskatāmas. Visas ugunis jau bija izdzēstas, jo iedzīvotāji gulēja.
Un tikko saskatāma-bija arī vecā baznīca, kas pacēlās klusās kapsētiņas vidū.
Ap to ložņāja tumši stāvi — Zārbergs ar saviem biedriem. Sis nelietis pēc ilgākas ceļošanas bija sasniedzis savu mērķi un tagad taisījās ielauzties baznīcā, lai kapenēs aplaupītu mirušo komtesi.
Pie kapsētas mūra tas sapulcēja savus ļaudis.
Vai viss kārtībā?
Viss!
Nekas aizdomīgs nav manīts?
Es varēju arī maldīties, — kāds no bandītiem sacīja, — man likās, es redzēju kādu tumšu ēnu.
Kad tas bija?
Kādu pusstundu atpakaļ.
Tad tu esi maldījies, jo izlūks tūdaļ būtu ziņojis trauksmi.
Par to es arī esmu pārliecināts.
Uz priekšu!
Laupītāji pārkāpa pār kapsētas mūri un, par kapu kopiņām un krustiem nebēdādami, devās uz priekšu. Beidzot tie sasniedza baznīcu un pa sakristejas durvīm ielauzās vecajā dievnamā.
Laupītāji patlaban gribēja ieiet sakristejā.
Klau, — te kāds iesaucās, — vai jūs nekā nedzirdējāt?
Tas nav nekas, — Zārbergs pēc brītiņa atbildēja, — iesim vien baznīcā, tā būs bijusi kāda pūce.
Bandītiem tas otrreiz nebija jāsaka.
Drīz vien tika aizvērtas durvis un iedegtas zagļu laternas.
Tur stāvēja divi skapji.
Oho, tur droši kaut kas glabājas, — kāds laupītājs iesaucās, — skatieties, kas par durvīm. Ha, ha, ha, gan jau mēs tās attaisīsim!
Ar dažiem cirvja cirtieniem tas drīz arī izdevās.
Zārbergs kāri ieskatījās.
Nekā prātīga nav, — viņš pukojās, — grāmatas un dokumenti, pāris priestera tērpu, tie mums neder. Uz priekšu, zēni, atveriet otru skapi.
Drīz arī otrs skapis bija atlauzts.
Oho, — Zārbergs iesaucās, — melns darbs, balta maize! Es jau redzu mirdzam un spīguļojam!
Tie ir dārgmetāla trauki un biķeri, — kāds no bandītiem iesaucās. — Tie visi jāņem līdz, kausēšanai būs labi diezgan. Dodiet šurp maisu!
Trauki tika sabāzti maisā.
Zārbergs vēl kāri skatījās skapī.
Skaidra nauda nav atrodama, — viņš sapīcis teica.
To mēs atradīsim upuru traukā, — kāds no biedriem atbildēja. — Bet daudz tur arī nevar būt.
Galvenais ielaušanās mērķis jau bija iekļūt kapenēs un aplaupīt komtesi.
Ko mēs vēl kavējamies?
Tik uzmanīgi, — Zārbergs aizrādīja, — pārsteigties nav nozīmes, vispirms vēl pamatīgi pārmeklēsim sakristeju, pēc tam lai divi uzlauž upurtrauku. Mēs pārējie meklēsim ieeju kapenēs.
188. nodaļa SUDRABA VELVE
Veisenfelsas pilī joprojām dzīvoja zaļas dienas. Kad visi bija izgulējušies, dzīrošana sākās no jauna.
Muzikants nosnaudās dienā. Barbara to vienmēr apgādāja ar gardiem ēdieniem un dzērieniem.
Tā pagāja trīs dienas. Nu atkal radās vajadzība kādu nakti izgulēties. Tādēļ nolēma nākošo nakti ziedot atpūtai.
Pirms kopējām vakariņām pagraba uzraugs uznesa lielu vīna kannu, un, kad kādu brīdi muzikants viens pats atradās ēdamistabā, viņš ātri kaut ko iebēra kannā.
Šovakar muzikants nemaz nedzēra vīnu, bet sūdzējās par galvas sāpēm un drīz aizgāja uz savu istabu.
Arī Barbara nedzēra vīnu, jo augstprātības dēļ ēda un dzēra viena pati.
Kad baznīcas pulkstenis nosita deviņus, pilī jau visi gulēja, bet tas nebija dabīgs miegs, bet apskurbums no zālēm, kas bija piebērtas vīnam.
Visi gulēja — pat vārtu sargi, tik divi visā pilī bija nomodā — muzikants un skaistā Barbara.
Muzikants bija apģērbies iekritis gultā un nu piecēlies uzmanīgi paraudzījās apkārt koridorā. Viss bija kluss kā kapā.
Viņš lēnām soļoja pa gaņģi un drīz atradās pie durvīm, aiz kurām to gaidīja Barbara.
Viņš pieklauvēja. Barbara smaidīdama atvēra durvis.
Mans Heinci, — viņa maigi čukstēja, — tu atnāci, es tik ilgi tevi gaidīju.
Muzikants aizveda meiteni tālāk un nosēdināja uz krēsla.
Barbara, — viņš iesāka, — ko tu gan domā, kas es esmu?
Nu, ceļojošs muzikants, kas gan cits?
Nē, Barbara, par tādu es tikai izlikos, lai tiktu ielaists pilī. Tagad man nav iemesla tev ilgāk slēpties. Mans mājoklis ir mežs — es esmu laupītāju virsnieks Lips Tulians!
Barbara pārbijusies nespēja izrunāt vairs nevienu vārdu.
Neuztraucies, Barbara, — viņš laipni sacīja, — tev nav no manis jābīstas. Tu arī nevari mani traucēt. Visi sargi un sulaiņi guļ saldā miegā un nepamodīsies agrāk, kā tik rīt pirms pusdienas. Es pielēju vīnam miega zāles — tie tagad guļ kā nāves miegā!
Nu man gals klāt, — Barbara vaidēja.
Kādēļ? — viņš vaicāja. — Es jau tev teicu, ka nedarīšu neko ļaunu. Es neesmu nekāds slepkava, kā daži domā. Agrāk kāds nelietis manā vārdā pastrādāja daudz nekrietnības, bet es neticu, ka ļaudis tam tic.
Tu nonāvēsi mani, — Barbara raudāja.
Ak, nē taču — bet sudraba velves dārgumus gan es paņemšu līdz. Izturies rātni, netaisi troksni, citādi man vajadzēs tevi sasiet un aizbāzt muti. Tagad es saukšu savus ļaudis.
Lips Tulians piegāja pie loga, atbīdīja priekškarus un dažas sekundes parādīja zilo uguni. Pēc tam atgriezies pateica, ka tūliņ nākšot viņa ļaudis.
Barbara lauzīja rokas.
Ak Dievs, jūs esat Lips Tulians. Un es jūs mīlēju.
Tas ir tiesa, — viņš atbildēja. — Man še klājās labi. Bet man jādabū sudraba mantas un nevienam necelsies nekāds ļaunums.
Sudraba mantas ir stingri noglabātas, — Barbara sacīja, — laupītāji pie tām netiks un tādēļ izgāzīs savas dusmas uz nevainīgiem cilvēkiem.
Apmierinies, bērns, — Lips Tulians sacīja, — neviens netiks aizskarts.
Aiz loga kāds iesvilpās.
Lips Tulians piesēja pie loga virvi un nolaida to lejā.
Pēc dažām minūtēm, pie virves turēdamies, uzkāpa kāds vīrietis, tad otrs, trešais — līdz beidzot astoņi apbruņoti vīrieši iekāpa pa logu.
Jūs abi paliksit še, — virsnieks rīkoja, — sargieties aiztikt šo meiteni, bet neļaujiet viņai kliegt. Sagatavojiet maisus zemē laišanai. Kur ir pārējie biedri?
Pils krūmos.
Labi, jūs citi nāciet man līdz.
Lips Tulians piegāja pie sienas, paspieda podziņu, un jau nākošā mirklī tie nokāpa lejā kādā nelielā telpā.
Drīz tika atrastas stiprās durvis.
Tās tiešām bija nesalaužamas durvis, laupītāji domīgi kratīja galvas.
Bet virsnieks pavēlēja ņemt stangas un sākt. Laupītāji paklausīja.
Lips Tulians nekustēdamies stāvēja aiz saviem ļaudīm.
Nebija dzirdama neviena cita skaņa, kā tikai dobjie rībieni, kas cēlās, stangām atsitoties pret durvīm.
189. nodaļa Čigāniete klosteri
Fatimas nolūks bija izdevies. Viņa nu bija klosterī un varēja stāties pie sava velnišķā plāna izvešanas.
Kamēr izsūtītie kareivji atgriezīsies, varēja vēl paiet dienas, un pat tad vēl melu tīkls nebūtu atklāts.
Pagaidām tā tēloja līdz nāvei nogurušo, un mūķenes kā prazdamas palīdzēja viņai gan ar zālēm, gan visādiem stiprinošiem līdzekļiem.
Fatima cerēja drīz ieraudzīt Hedvigu, lai pēc tam uzzinātu, kurā istabiņā skaistā cietēja dzīvo.
Bet, redzēdama, ka skaistā mūķene nenāk aplūkot vājnieci, Fatima mainīja taktiku — neņēma ēdienu pretī, iedzēra vīnu un likās kā uz burvju mājienu atdzīvojusies.
Mūķene Urzula palika pie čigānietes.
Fatima gulēja, saprotams, ne jau nu aizmigusi. Bet viņa izlikās iesnaudusies un atmozdamās jautāja:
Ak, kur es esmu?
Klosterī, — mūķene atbildēja.
Jā, jā, klosterī, — liekule atbildēja, — kur pielūdz visvareno Dievu un viņa Dēlu Jēzu Kristu, vai ne?
Vai jūs jau esat dzirdējusi par Pestītāju? — mūķene Urzula izbrīnījusies jautāja.
Jā, jā, — Fatima čukstēja, — čigāni jau daudz satiekas ar zemniekiem. Un zemnieku mājās es bieži redzēju, kā ļaudis skaitīja lūgšanu pie Krustā sistā tēla. Ak, es nevaru izteikt, kā man gribējās iet turp.
Tad Fatima izteica vēlēšanos pieņemt kristīgo ticību, viņa ienīs- tot pagānu kalpošanu elkiem.
Mūķene likās no sirds iepriecināta un apsolījās no priekšnieces izlūgties atļauju, lai Fatima varētu piedalīties aizlūgšanā līdz ar citām mūķenēm. Viltīgā Fatima to vien vēlējās. Un klostera priekšniece labprāt atļāva svešinieci ievest baznīcā. Lai viņa sēžot grēksūdzes krēslā, un Urzula lai stāvot tai blakus un lai ievadot viņu svētā baznīcas mācībā.
Zvanam atskanot, Urzula pavadīja svešinieci uz baznīcu. Krusta koridorā mūķenes pa pāriem jau devās uz klostera baznīcu. Ērģeļu skaņas plūda pretī, baznīca bija spoži apgaismota.
Uz Urzulas mājienu ceļos nometusies, Fatima runāja pakaļ svētos vārdus, kamēr skats paslepus slīdēja pāri uz mūķenēm.
Te viņa ieraudzīja maigu, pazīstamu seju.
«Tā pati ir,» viltniece domāja^«jā, ta pati ir, nu es to vairs nedrīkstu izlaist no acīm.»
Rīta aizlūgums bija īss. Mūķenes atkal sagrupējās pa pāriem.
Fatima neizlaida Hedvigu no acīm. Nu tikai atlika uzzināt, kurā istabiņā tā iemīt. Viņa redzēja, ka Hedviga skūpsta priekšnieces roku un pazūd aiz kādām mazām durvīm netālu no krusta koridora. Tā acīmredzot bija viņas istabiņa.
Durvis aiz trešā pīlāra, — Fatima murmināja, — ak, tagad es zinu, kur viņu atrast. Priecājies, Kremo, drīz tu varēsi apkampt savu mīļo.
Fatima gāja tālāk. No krusta koridora varēja redzēt klostera dārzu, kuru apņēma lieli mūri, un kādā vietā, rītkrēslā tikko saredzams, pacēlās klosterbaznīcas tornis.
Bet Fatimas vanaga acis pat krēsla redzeja talu. Cieši paskatījusies uz torni, viņa-tikko manāmi pasmaidīja.
— Viņi ir tur, — viltīgā meita domāja, — Kremo un viņa biedrs uz baznīcas bēniņiem gaida manu mājienu.
190. n o d a ļ a Mirusī komtese
Frauen Prisnicas baznīcā neģēlīgie iebrucēji turpināja savu darbu.
Divi Zārberga biedri atlauza upurtrauku, un skanošie naudas gabali drīz vien tika grābti pilnām saujām.
Uz priekšu, uz priekšu! — Zārbergs skubināja, — uzmanīgi, akmeni mēs jau pacēlām. Atri, tur, apakšā, kapenēs, guļ vēl vairāk mantas.
Šauras trepes veda dziļāk.
Zārbergs gribēja ieiet pirmais, jo viņš zinot, kur atrodoties kom- teses šķirsts.
Laternas un laužamos rīkus nesdami, laupītāji iegāja kapenēs. Smags trūdu gaiss apņēma viņus, tā ka nevarēja ne paelpot. Laternas gaismā spokaini rēgojās zārki.
Zārbergs uzmanīgi skatījās apkārt.
Surp, — viņš pēc brītiņa sacīja un aizveda pārējos bandītus uz kapeņu ziemeļu galu. Te pie' sienas bija piestiprināta metāla plāksne ar uzrakstu:
«se dieva mierā dus lidz augsamcelsanās stundai jaunava sabīne doroteja fon gilden — stube, dzimusi tā kunga 1685. gadā 12. augustā
mirusi stipra ticība uz mūsu
pestītāju jezu kristu
1703. gada 14. jūnijā.»
Tā jau bijusi diezgan jauna, — kāds no bandītiem ieminējās.
Jā, astoņpadsmit gadu, žēl, — Zārbergs sacīja. — Viņa bijusi arī skaista. Ak — viņa ir beigta, bet viņas mantas mums jādabū.
Viņš norādīja uz metāla zārku, kas stāvēja uz balsta zem plāksnes.
Nu, paskatieties, vai varat attaisīt skrūves?
Laupītājiem tas nebija divreiz jāsaka.
Nu, vai iet?— Zārbergs jautāja, — jeb būs ierūsējušas?
Nē, skrūves jau kustas.
Jo labāk!
Pārējie gaidīja ar nepacietību. Beidzamās skrūves šķindēdamas nokrita uz klona.
Tā, tagad ķerieties visi klāt, — Zārbergs sauca, — noceliet vāku.
Laupītāji sastājās ap zārku.
Tā, tagad — viens, divi, trīs!
Laupītāji pacēla vāku un uzmanīgi nolika uz klona. Zārbergs paķēra laternu un kāri apgaismoja šķirsta iekšieni.
Nolādēts, — tas caur zobiem izgrūda, — tur jau ir vēl koka zārks iekšā. It kā ar vienu nebūtu diezgan. Nu, neko darīt, .šis vāks arī jāatskrūvē.
Laupītāji atkal ķērās pie darba, un vāks drīz vien bija nocelts.
Komtese, — Zārbergs iesaucās, biezu plīvuri ieraugot, kurš ietina cilvēka ķermeni. Nu, redzēsim, vai manta tiešām ir tik liela, kā tiek stāstīts, es esmu ziņkārīgs.
Briesmonim nekas nebija svēts. Gandrīz ar vienu rāvienu tas atrāva plīvuru. Parādījās skaista meitenes seja.
Tā bija komtese Gildenstube.
Jau veselu gadu viņa gulēja kapenēs, bet iebalzamētais ķermenis nebija pārvērties. Kā iesnaudusies tā gulēja, ar miršu vainagu brūnajās cirtās, un balts zīda tērps apņēma maigos locekļus.
Bet ne vien miršu vainags rotāja jaunavīgi skaisto galvu7 brūnās cirtas spīdēja un vizuļoja, it kā tur mirdzētu lieli rasas pilieni.
Ap kaklu, krūtīm un rokām bija dārgākās rotas, tiešām pasakaina bagātība, pat vaska bālajos pirkstos vizuļoja dārgākie briljantu gredzeni.
Laupītāji stāvēja nekustēdamies.
Pat viņu necilvēcīgajās sirdīs rosījās kādas savādas jūtas, viņi apzinājās, ka grib pastrādāt nedzirdētu neģēlību — aplaupīt mironi.
Zārbergs pirmais sasparojās.
Nu, ko jūs tā blenžat uz meiteni? Uz priekšu — atņemiet skaistās rotas, tas ir tāds laupījums, kāds mums nekad nav gadījies …
Viņš noliecās pār mironi.
Viņa roka jau tuvojās mirdzošiem dārgumiem, te uzreiz tie izdzirda ērmotu skaņu.
Kas tas? — Zārbergs iesaucās, — kas tur runā?
Tas nāk no augšas, — kāds biedrs atsaucās, — ha, tur kāds runā, nolādēts, elle un velns!
Tas ir jūsu gals — jūs nelieši! — atskanēja no augšas.
Pieminiet manu Grietu, kuru jūs iedzināt kapā. Nu es esmu atriebis, jūs — neģēlīgie rīkļu rāvēji!
Dobja dārdoņa sekoja šiem vārdiem.
Nolādēts, — Zārbergs kliedza, laternu paķerdams.
Viņš skrēja uz trepēm.
Bet augšā bija tumšs, smagais akmens gulēja pār kāpņu velvi, un augšā bija dzirdami skaļi saucieni.
Šurp, zemnieki, šurp, es noķēru laupītājus, tur, apakšā kapenēs ir šie nelieši — tie iekrituši kā žurkas slazdā!
191. nodaļa Dzelzs durvis
Veisenfelsas sudraba velvē sviedriem vaigā strādāja Lipa Tuliana ļaudis. Laužamās stangas klaudzēja un čirkstēja — viss velti, durvis kā nebija, tā nebija atlaužamas.
Virsniek, — garais Zamuels aizkusis teica, — tas ir tāds šķērslis, kāds mums vēl nav gadījies. Nolādētās durvis ir nekust. Es domāju, šoreiz mums būs jāaiziet tukšām rokām.
Nekad!
Bet mums vairs nav laužamo stangu. Pati labākā nupat salūza. Durvis ir stiprākas kā mūsu darba rīki.
Tas var būt, — Lips Tulians sacīja.
Nu tamdēļ, — garais Zamuels atbildēja. — Kā lai mēs viņas uzlaužam, virsniek?
Vadonis pagāja soli uz priekšu.
Darba rīki var būt nelietojami, — viņš iesāka, — bet vienu jūs esat aizmirsuši.
Ko tad, virsniek?
Mani! — Lips Tulians atbildēja ar ledainu mieru, — ejiet pie malas, tagad rīkošos es!
Laupītāji pārsteigti un iztrūkušies uzlūkoja savu vadoni. Tie jau pazina viņa milzu spēku, bet neviens neticēja, ka tas spēj atvērt dzelzs durvis.
Lips Tulians acumirkli vēroja vareno šķērsli. Bet tad viņš saliecās iesāņus un atspieda ķermeni pret durvīm, tā kā pleci cieši piekļāvās durvīm.
Laupītāji brīnīdamies vēroja savu virsnieku.
Ko viņš grib? — tie savā starpā sačukstējās, — vai durvis izgāzt? Ha, tas nu gan nav iespējams.
Visi saspīlētiem nerviem uzlūkoja virsnieku. Viņa seja bija pietvīkusi tumši sarkana, katra dzīsla līdz pušu plīšanai izspiedusies, bet neviena skaņa nenāca pār viņa lūpām, kas cieši bija sakostas kopā. Tad viņš atgāja no durvīm.
Zamuel, — virsnieks sacīja, — mantas ir mūsu!
Laupītāji spiedās apkārt. Stīvām acīm tie skatījās uz durvīm.
Masīvās dzelzs durvis, pateicoties Lipa Tuliana briesmīgajam spēkam, bija ielūzušas, tā ka tievāks vīrietis varēja izspraukties cauri.
Laupītājiem tas bija neredzēts brīnums. Tik tiešām pārcilvēcī- giem spēkiem tas bija izdarāms.
Mūsu virsnieks lai dzīvo! — Zamuels iesaucās, un laupītāji -apstāja stiprinieku.
Mums nav- laika, — tas atplijās, —_ ātri iekšā, tievākais no jums var ielīst velvē un padot mantas ārā. Atri, ātri'— turiet maisus gatavībā.
Bandītiem tas otrreiz nebija jāsaka.
Kāds slaidsjaupītājs kā zutis ielīda pa spraugu, kas bija radusies augšā, kamēr viņa biedri atnesa līdzpaņemtos maisus.
Un nu sākās īsts dārglietu lietus. Trauki, rotas lietas un veseli maisi zelta naudas, viss nāca no augšas lejā, un milzīga bagātība krājās maisos, kurus turēja zem spraugas.
Lips Tulians atkal stāvēja nekustēdamies.
Vēl cilājās viņa platās krūtis — asins auļoja, kad viņš ar liesmojošu skatu aplūkoja savu pārcilvēcīgo darbu.
Viens maiss pēc otra tika piepildīti. Velve patiesi šķita neiztukšojama.
Cauri! — ātskanēja laupītāja balss, kas strādāja iekšā, velvē. — Te nav vairāk nekā, tikai pāris vecu lukturu no alvas un vara.
' — Tos lai viņi patur, — garais Zamuels iesmējās, — mums jau ir vairāk, nekā vajadzīgs.
Laupītāji izlīda no velves, un visi gaidīja vadoņa turpmākās pavēles.
Lips Tulians bija apmierināts, viņa pārdrošais pasākums atkal reizi bija izdevies lieliski.
Ņemiet maisus, — viņš pavēlēja, — sanesiet visu augšējā telpā un tad ar virvi nolaidiet lejā.
Pavēle tūliņ tika izpildīta. Lipa Tuliana bandā valdīja īsta dzelzs disciplīna.
Lips Tulians pagaidīja, kamēr pēdējais laupītājs bija atstājis velvi. Tik pēc tam viņš lēnām sekoja un iegāja augšējā telpā, kad viņa ļaudis jau laida pilnos maisus pa virvi zemē.
Apakšā gaidīja pārējie laupītāji, lai tūliņ saņemtu maisus un izkravātu pa mazākām daļām.
Lips Tulians, istabā ienākot, uzmeta paviršu skatu Barbarai, kuru vēl vienmēr apsargāja divi laupītāji.
Tad tas devās uz savu istabu paņemt vijoli. Viņš rūpīgi noglabāja instrumentu linu maisiņā un pēc tam izņēma apģērbu no sainīša, ko Zamuels viņam bija atnesis.
Pēc nedaudz minūtēm laupītāju virsnieks jau stāvēja, mednieka uzvalkā ģērbies, starp saviem ļaudīm, duncis un pistoles spīguļoja pie viņa jostas.
Laupītāji pa to laiku nebija stāvējuši dīkā. Tie gandrīz visus maisus bija nolaiduši zemē un patlaban sekoja pēdējie.
Tad Barbara izdvesa smagu nopūtu.
Kas nu ar mani lai notiek? — istabene trīcošā balsī jautāja.
Nekas, — Lips Tulians atbildēja, — mēs atstāsim pili un tev nekā ļauna nedarīsim. Sudraba velves dārgumi man ir rokā, es varu iet.
Un es? — Barbara šņukstēdama jautaja.
Tev nekas nenotiks, — laupītāju virsnieks atbildēja.
Bet kungi, — Barbara vaimanāja, — ja velvi atradīs atvērtu, tad teiks, ka es esmu bijusi nodevēja. Tad mani sagaida moku rats. Man būs jāizcieš briesmīgs sods.
Lips Tulians domīgi nolieca lepno galvu. Jā, Barbarai taisnība, visas aizdomas kritīs uz viņu, un tad tā, bez šaubām, var sagaidīt visļaunāko.
Barbara bija piecēlusies.
Mani mocīs un spīdzinās, — viņa vaimanāja, — briesmīgi mocīs, kamēr es atzīšos. Tad labāk es tūliņ mirstu. Ņemiet savu dunci un iegrūdiet to man sirdī — tā tagad ir mana laime.
Lips Tulians uzlūkoja viņu.
Vai tu mani turi par neģēlīgu slepkavu? — viņš jautāja.
Nē, nē, bet ātra nāve man tagad ir daudz vēlamāka nekā mocības. Tamdēļ izdzēsiet manu dzīvi, nogaliniet mani, es jūs ļoti lūdzu!
Nekad! — laupītāju virsnieks atbildēja, — tu vari reizē ar mani atstāt pili. Es tev iedošu tādu naudas summu, ka tev svešumā nevajadzēs ciest trūkumu.
Barbara papurināja skaisto galviņu.
Tas mani neglābs, — tā sacīja, nevarēdama apmierināties, — manu dzīvesvietu uzzinās un pēc tam ieradīsies mocītāji.
Lips Tulians atzina, ka šie vārdi nav bez pamata.
Bet kā lai es tev palīdzu, meiten? — viņš jautāja.
Ņemiet mani līdz, — Barbara lūdza, — ja es gribu glābt-savu dzīvību, tad man atliek vēl viens drošs patvērums. Es gribu palikt pie laupītājiem, mežā, alās, vienalga, kur. Bet es negribu mirt, es jau vēl esmu tik jauna, apžēlojieties par mani, es jums nekā neesmu nodarījusi.
Viņa lūgdamās pacēla rokas.
Es izpildīšu tavu vēlēšanos, — laupītāju virsnieks pēc īsas apdomāšanās sacīja, — ir pareizi, tu esi ķezā un es pie tā zināmā mērā esmu vainīgs. Bet apdomā, ka arī pie mums tu nebūsi drošībā. Ķērāji var uziet mūsu paslēptuves, un tad tu tomēr kritīsi viņu rokās.
Barbara smaidīja caur asarām.
Pie Lipa Tuliana es esmu fkoša, no viņa baidās visai Vācija, — tā klusām sacīja.
Laupītāju virsnieks pamāja viņai.
Tad ej, paņem savas mantas, ņem līdz visu, kas tev der un kas ir vērtīgs, tev neviens ne feniņu nenolaupīs.
Barbara noslaucīja asaras.
Es jums pateicos! — viņa iesaucās un skrēja uz slepenajām trepēm.
Lips Tulians tai brītiņu noskatījās pakaļ, tad griezās pie garā Zamuela.
Cik tālu tu esi ar darbu? '»
Patlaban beidzamie saiņi tiek laisti lejā, bet, virsniek, ja nu meitene saceļ trauksmi?
Lips Tulians papurināja galvu.
Tu domā, meitene spēlēja komēdiju, lai atbrīvotos?
Jā, tā es domāju gan, virsniek!
Nu, es domāju citādi. Ko tad viņa lai trauksmina? Visi ļaudis- jau guļ apdullināti. Miega zāles darīja savu iespaidu, tie nav atmodināmi.
Nu velns lai tādai istabas meitai uzticas, — milzis kurnēja, — viņai ir kaut kas tāds viltīgs acīs, un es domāju, viņa mums vēl šo to ievārīs.
Lips Tulians tomēr kļuva drusku domīgs.
Vai es būtu maldījies, — viņš čukstēja, — Barbara jau ir vieglprātīga un koķeta — ak, kas tas?
Pērkonam līdzīgs grāviens nodārdēja telpā, logi šķindēja.
Zamuels nikni iekliedzās.
Te nu ir, virsniek, šī neliete tik spēlējusi komēdiju. Virs pils atrodas daži lielgabali — meitene dod trauksmes signālu, un tagad mums Veisenfelsas pilsoņi klups kaklā.
Atkal tāds pats grāviens. Otrs lielgabala šāviens atbalsojās tuvu un tālu, modinādams aizmigušos pilsoņus.
Lips Tulians savilka dūres.
— Piekrāpti! — viņš neganti iekliedzās. — Sievietes piekrāpti.
— es viņām vairs neticēšu — viņas ir čūskas, visas, visas, tik viena bija eņģelis' — Hedviga!
Laupītāju virsnieks skrēja uz slepenajām durvīm. Zamuels drāzās tam pakaļ.
Virsniek, uz kurieni jūs gribat iet?
Sodīt nodevēju, — Lips Tulians atbildēja, un viņa staltais slāvs nozuda uz vītņu kāpnēm.
192. nodaļa Klosterī spokojas
Kā jau tik daudzām vecām celtnēm, arī Reizenhainas klosterim bija savi nostāsti.
Tika runāts par neizskaidrojamām un šaušalīgām parādībām, kas laiku pa laikam klosterī redzētas, visvairāk klostera baznīcas bēniņos.
Tur staigājot apkārt kāda mūķene, un naktī, sevišķi spoku stunda, neviens nedrīkstēja tur iet.
Mūķene bijusi ļoti skaista, bet viņai bijuši mīlas sakari, kas atklājušies. Visbriesmīgākais sods ķēra debess līgavu, kas bija aizmirsusi savu pienākumu — viņa tika dzīva iemūrēta.
Un no tā laika nelaimīgā pa naktīm staigājot apkārt, nopūzdamās, bez miera, kā ēna, spoks.
Zināja stāstīt, ka baznīcas bēniņos dzirdētas nopūtas un žēli \aidi, daži pat apgalvoja, ka nelaimīgā mūķene kā gars tiem paslīdējusi garām.
Nu jau ilgu laiku nekas nebija dzirdēts par spoku.
Kā ziedoša ābele sirmais, vecais zvaniķis īstenībā bija vistuvāk šai spokošanās vietai.
Fatima jau divas dienas tagad bija klosterī, kad zvaniķis pēc ava paraduma apciemoja vārtu sargu.
Abi sirmie veči bija vienīgie vīrieši visā klosterī, un arī tie nekad nedrīkstēja spert kāju svētajā vietā.
Zvaniķis gluži pārvērties ieskrēja vārtu sarga mājiņā.
Vārtu sargs sabijās.
Tu laikam esi saslimis, vecais draugs? — viņš jautāja.
Saslimis? Nē!
Kas tad tev noticis?
Ak Dievs, es nemaz nevaru izteikt!
Tu padari mani ziņkārīgu.
Zvaniķis izdvesa smagu nopūtu.
Mūķene atkal staigā apkārt, — vecais sacīja, — vakarnakt es pats savām acīm redzēju bez miera apkārtklīstošo.
Kā tas iespējams, — vārtu sargs, šķietami neticīgi un tomēr bailīgi apkārt skatīdamies, sacīja.
Zvaniķis iemeta varenu malku no vīna krūzes un pēc tam jutas drusku stiprināts.
Jā, es viņu redzēju, — tas skaļi apgalvoja, — es pašreiz nācu no zvanu torņa lejā, jo man pie zvana virves bija kāds nieciņš darāms. Te es izdzirdu klusu troksni, bet es par to nelikos zinis. Tur jau varēja būt pūces vai cits kāds pažobeļu zvēriņš.
Gluži pareizi, — vārtu sargs apstiprināja.
Mēness spīdēja gaiši, — zvaniķis turpināja, — es skaidri redzēju, kā baltā gaisma, pa skaņu lūkām ieplūzdama, apgaismoja bēniņus. Tik pāris vietās vēl bija melna nakts. Un no turienes uzreiz izlīda — es pilnīgi skaidri redzēju mūķeni, kas kā gars šaudījās pa bēniņiem. Nu, es biju gandrīz bez jēgas. Tik tikko vēl spēju pārmest krustu un steigšus nobēgt pa trepēm zemē. Nu, pusnaktī es nekad vairs nekāpšu pa trepēm, tur jau cilvēks kaklu var lauzt.
Abi vecie draugi vēl ilgi sarunājās par spoku un svēti ticēja, ka nelaimīgā mūķene patiesi staigā apkārt pa baznīcas bēniņiem.
Bet Fatima to zināja labāk.
Krusta koridorā kavēdamās, viņa gaidīja kādu signālu no baznīcas puses un vairākkārt aplūkoja Hedvigas istabiņas durvis un atslēgu. Pa atslēgas caurumu ieskatīdamās, tā redzēja, ka Hedviga pastāvīgi lūdza Dievu, pie Dievmātes tēla nometusies, un bija tik ļoti nogrimuši lūgšanās, ka nemaz nemanīja Fatimas rīkošanos.
Priekš pasaules viņa ir kurla un akla, — Fatima čukstēja, — jauki, ko labāku es vēl varu vēlēties? Priecājies, Kremo, drīz tu varēsi savu skaisto mūķeni aizvest no klostera.
Sai laikā valodas par spokošanos izplatījās pa visu klosteri. Pat priekšniece dabūja zināt, ka mūķene atkal parādījusies, un ikviens ticēja šai parādībai, kas jau kopš neatminamiem laikiem staigājot apkārt. Klostera baznīcā pat noturēja aizlūgumu par nelaimīgās dvēseles mieru, un nevienam ne prātā nenāca, kas zem spoku maskas klīda pa svētajiem mūriem.
193. nodaļa Cīņa baznīcā
Zārbergs bija pirmais sasniedzis trepes un patlaban vēl redzēja, kā jauns zemnieks, kura galva bija apsieta, nolaida smago akmeni. — Nolādēts! — nelietis kliedza. — Tas jau ir tas pats zeņķis,
kuram mēs gribējām atņemt meiteni, šim puisim ir kaķa dzīvība, viņš uzmodies un tad līdis mums paka|.
Pie velna! — kāds no bandītiem iesaucās. — Šis zellis sacels trauksmi ciemā un pilī.
Laupītāji vairs nedomāja par komteses līķa aplaupīšanu. Tagad pašiem bija jāglābj dzīvība.
Šurp! — Zārbergs sauca, — mums jāuzceļ akmens. Ķeramies klāt, ātri — jūs jau esat stipri kā lauvas.
Bet telpa bija tik šaura, ka tikai divi laupītāji varēja sastāties blakus uz augšējiem trepju pakāpieniem.
Un tie nespēja smago akmeni pacelt.
Nāve un elle! — Zārbergs sodījās, — mēs esam slazdā. Es vairs nevaru, man rokas kā pamirušas. Lai pamēģina divi citi — stiprākie — ātri šurp, katra minūte ir dārga!
Bandītiem tas otrreiz nebija jāsaka.
Divi stiprākie likās klāt ar pleciem uzcelt varepo klints plātni. Veltas pūles. Akmens drusku gan pacēlās, bet uzcelt to vīriem neizdevās.
Atri, ātri — pagrūdiet laužamo stangu apakšā, — tie stenēja.
Velti, viņu spēki apsīka, un akmens plāksne ar visu savu milzīgo
svaru atkal uzgūlās pār caurumu. Laupītāji saskatījās.
Augšā jau kļuva dzirdami soļi un balsis. Bez cīņas izbēgt vairs nebija domājams.
Nelaimīgais Ansis, kurš ievainojuma dēļ bija iededzies trakā atriebības kārē, slepus bija sekojis laupītājiem un tagad ar saviem kliedzieniem sacēlis kājās visu ciemu un pils apkalpotājus.
No grāfu pils izsteidzās bruņojies apkalpotāju pulks, kamēr zemnieki pulcējās kapsētā ar izkaptīm, spriguļiem un dakšām.
Kur ir laupītāji? — no visām pusēm atskanēja saucieni.
Tad jaunais zemnieks devās pie sanākušajiem. Asiņainas drānas
klāja viņa ievainotos locekļus, bet viņa acīs dega atriebības uguns.
Skaļā balsī tas pastāstīja par savu sastapšanos ar laupītājiem, par savu ievainojumu, Grietas vajāšanu un viņas nāves lēcienu.
Tur iekšā viņi ir! — Ansis kliedza, uz baznīcu rādīdams, — aplaupīja sakristeju un pēc tam iegāja kapenēs. Tad es uzvēlu akmeni virsū, un tagad nelieši ir ieslēgti kapenēs. Nāvi slepkavām! ' — Nāvi! — pārējie atsaucās, un bruņots pūlis metās uz baznīcu.
Sakristejas durvis bija vaļā. Zemnieki un apkalpotāji, kādi sešdesmit skaitā, ar lāpām ceļu apgaismodami, tūliņ iedrāzās sakris- tejā un acumirklī ieraudzīja, ka neģēļi jau paspējuši atvērt skapjus.
Vai šiem baznīcas laupītājiem! — atskanēja mežonīgi saucieni.
Nāvi miroņu aplaupītājiem! — apbruņotie sulaiņi, pārskaitušies, bises un zobenus"vicinādami, kliedza.
-T- Sie nelieši, bez šaubām, ielauzušies kapenēs, lai aplaupītu komteses līķi.
Tā ir, — Ansis apgalvoja, — es skaidri redzēju, kā tie atvēra zārku.
Ha, par to tie locīsies uz bendes rata, — zemnieki auroja.
Tagad viss bars iedrāzās baznīcā. Lāpu gaismā tie vēl redzēja,
ka akmens tiek drusku pacelts, bet atkrīt atpakaļ.
Ak, viņi grib tikt laukā, — zemnieki sauca, — nu, lai tik rādās virspusē. Gan mēs pratīsim tos saņemt!
Atriebēju pulks tagad salasījās ap lielo akmens plāksni, un pils pārvaldnieks, ļoti enerģisks vīrietis, bija uzņēmies vadību.
Pils pārvaldnieks, būdams pārliecināts, ka Viņu pārspēkam izdosies uzvarēt laupītājus, pavēlēja pacelt smago akmens plāksni un griezt šauteņu stobrus pret caurumu.
Smagais akmens drīz vien bija pacelts.
Padodieties! — pārvaldnieks sauca, — nometiet savus ieročus un nāciet laukā. Pretējā gadījumā mēs atklāsim uguni.
Ko — vai nepadosities?
Pistoles šāviens skanēja kā atbilde.
Laupītāji zināja, ka tiem gaidāmas karātavas, un tamdēļ bija izvēlējušies cīņu uz dzīvību un nāvi. Izmisums bija pārņēmis viņu prātus, un tad Zārbergs bija raidījis pirmo šāvienu, cerēdams ar to sacelt apjukumu. Bet šoreiz tas maldījās. Pils apkalpotāji pa lielākai daļai bija izdienējuši kareivji, dažādos kara gājienos piedalījušies, drošsirdīgi vīri. Tie nekavējoties atklāja uguni.
Briesmīgi kliedzieni skanēja par atbildi. Vairāki laupītāji ievainoti pakrita uz trepēm, bet atlikušie uzskrēja augšā un acumirklī iejaucās starp uzbrucējiem.
Zārbergs izšāva savu otro pistoli, vēl neievainotie laupītāji sekoja viņa piemēram.
Pulvera dūmi pildīja velvi. Biezi dūmu mākoņi ļāva cīnītājiem pazust, kas tagad, kad bises bija izšautas, ķērās pie aukstajiem ieročiem.
Šausmīga cīņa bija iedegusies citkārt tik klusajā dievnamā.
Laupītāji kāvās par brīvību un dzīvību.
Bet arī zemnieki un apkalpotāji cīnījās sīvi, jo nelaiķe komtese bijusi īsts eņģelis cilvēka izskatā, tik žēlīga, ka pat nabagu būdiņas uzmeklēja, ar devīgu roku izdalīdama dāvanas.
Apziņa, ka nelieši gribējuši aplaupīt komteses līķi, saniknoja uzbrucējus, un tie kāvās kā tīģeri. Izkaptis un spriguļi švīkstēja un, ja pulvera dūmi nebūtu pasargājuši laupītājus, tie līdz pēdējam būtu krituši. Biezie dūmu mākoņi neliešiem deva iespēju atgaiņāties un pat nogāzt dažus no uzbrucējiem.
Zārbergs cīnījās kā satrakotš zvērs.
Uzbrucēji drusku atpūtās, šo acumirkli izlietoja Zārbergs, pāris lēcienos izmezdamies pa atvērtajām sakristejas durvīm.
Viņam sekoja vēl divi no viņa biedriem, kuru ievainojumi gan asiņoja, bet spēki vēl nebija zuduši.
— Dzīsimies pakaļ! — atskanēja pārvaldnieka pērkonbalss, — neviens nedrīkst izbēgt!
Par vēlu.
Laupītāji caur sakristeju jau bija sasnieguši kapsētu, pār kuras mūriem tie pārrāpās ar kaķa veiklību. Pārējie turpretim krita saniknoto uzbrucēju rokās.
Divi bija beigti, pārējie ievainoti, tie ātri tika sasieti un vesti uz pili, lai tur tos apsargātu, līdz iestādes pārņems ļaundarus.
Bet sulaiņi ar pārvaldnieku priekšgalā iegāja kapenēs, lai pārliecinātos, vai neģēļiem jau izdevies aplaupīt mironi.
Tur komtese gulēja savā zārkā.
Pārvaldnieks, jau acis vien uzmezdams, redzēja, ka neģēļu rokas nav aizskārušas mirušo. Ģimenes dārgumi vēl vienmēr vizuļoja lāpu sarkanajā gaismā.
Kamēr pārvaldnieks pie šķirsta sacīja īsu lūgšanu, lai pēc tam zārku no jauna aizvērtu un aizskrūvētu, sulaiņi izvilka kritušo laupītāju līķus baznīcā, kur uz grīdas arī daži zemnieki vārtījās nāves agonijā.
194. nodaļa Melnā gvarde
Lips Tulians bija aizskrējis uz slepenajām trepēm, lai trauktos Barbarai pakaļ. Bet drīz vien laupītāju virsnieks pārliecinājās, ka viltniece rīkojusies ar apdomu. Vairākas durvis tam aizsprostoja ceļu, taču ar pāris spēcīgiem kājas spērieniem šie šķēršļi bija ātri pārvarami.
Tā pārdrošnieks iekļuva ļoti greznās istabās.
Te vajadzēja dzīvot kungiem, kas pa slepenajām trepēm varēja iekļūt sudraba velvē.
Laupītāju virsnieks skaļi iesmējās.
— Ha, ha, ha, lai nu viņi nokāpj mantu kambarī, tie it neko vairs neatradīs. Mantas es paņemšu līdz, lai vai visa Veisenfelsa man stātos pretī!
Tagad viņš apskatījās pēc Barbaras.
Meičai vajadzēja atrasties tuvējā tornī, jo tur stāvēja lielgabali.
Lips Tulians traucās tālāk.
Viņš izgāja vēl vairākas durvis, bet Barbara nekur nebija redzama. Tā acīmredzot bija paslēpusies.
Lips Tulians atmeta ar roku un steidzās atpakaļ pie saviem ļaudīm.
.Ha, dzird jau balsis, visa Veisenfelsa ir kājās.
Garais Zamuels metās virsniekam pretī.
Virsniek, ātri, ātri — elle ir vaļā, es varu derēt, ka mums vajadzēs cīnīties.
Jā, to mums vajadzēs, — virsnieks atteica, un abi pa virvi nolaidās zemē pie saviem ļaudīm, kas stāvēja sapulcējušies.
Gandrīz visi bija apkrāvušies maisiem un saiņiem, tik nedaudzi stāvēja dikā, un to starpā bija arī Guste ar Terēzi.
Lips Tulians paskatījās apkārt.
Pirms sasniedza mežu, vēl bija jānoiet labs ceļa gabals, un, galvenais, jāpārceļas pār Zālupi.
Tur atradās laiva,' ko apsargāja divi laupītāji, bet tā bija maza, tā ka visiem reizē pārcelties nebija iespējams.
Zālupe šai vietā bija stipri krāčaina, citādi to varētu pārpeldēt.
Lips Tulians uzsauca doties projām un sapulcēties pie Zālupes.
Virsnieks ar dažiem neapkrautiem biedriem, kā arī Gusti un Terēzi, gāja iepakaļ.
Lips Tulians paskatījās atpakaļ uz pili, tur stāvēja divi vīri, acīmredzot sargi, kas nebija iebaudījuši no miega zāļu dzēriena, tie kliedza, māja ar roku, rādīja virzienu, kur laupītāji aizgājuši.
Lips Tulians nebija maldījies. Nakts krēslā kļuva redzams bruņots pulks, saprotāms, vēl labi tālu, bet tas ātri tuvojās.
Pie velna, virsniek, — Zamuels iesaucās, — tur jau ir kareivji, patiesi, viss Veisenfelsas garnizons ir kājās, mums būs jāpārkož ciets rieksts.
Lips Tulians neatbildēja, bet uzmanīgi vēroja apkārtni, — dažās vietās bija krūmi, arī uzkalnītes un bedres.
Paslēpieties, — viņš uzsauca saviem pavadoņiem, — atklājiet uguni uz vajātājiem, mums jāiegūst laiks, lai mūsējie ar laupījumu var pārcelties pār Zālupi.
Pavēle tūliņ tika izpildīta. Arī meičas paslēpās kopā ar laupītājiem. Drīz vien šķīda ugunis un lodes džinkstēja uzbrucējiem pretī.
Uz priekšu! — skanēja bargs pavēlnieka sauciens, — jūs tak nebaidīsities kā pāris vistu zagļu!
Tad Lips Tulians izslējās.
Sargieties, — atskanēja viņa pērkonbalss, — melnā gvarde ir šeit — šurp, ja gribat ar mums cīnīties!
Otrā pusē bija manāms apjukums. Dzirdēja skaļus kliedzienus, lielais pūlis atkāpās, tik kareivji sagatavojās uzbrukmam.
Melnā gvarde, — skanēja balsis, — kur tā ir, tur ir ari Lips Tulians.
Sis šausmīgais vārds darīja apjukumu vēl lielāku, bez tam no laupītāju frontes vēl atskanēja ņirgas. Oficieris pārskaitās.
He, salašņu un laupītāju bars, ko jūs te meklējat! — viņš skaļi iesaucās.
Nešaut! — Lips Tulians sacīja garajam Zamuelam, kas patlaban mērķēja uz oficieri, — es vispirms gribu ar viņu runāt.
Laupītājs nolaida bisi.
Salašņu bars apciemoja Veisenfelsas pili, — Lips Tulians atbildēja ar ledainu mieru, — paskatieties, vai sudraba velvē vēl ir kas atlicis, mantas es izlaupīju, es — Lips Tulians, ar savu melno gvardi.
Pilsoņu gvardus pārņēma bailes. Oficieris pārskaities izšāva uz laupītāju virsnieku.
Pateicos! — Lips Tulians sauca, kam lode svilpodama bija aizskrējusi gar galvu, — bet jums vajag labāk mērķēt, komandanta kungs, melnajā gvardē ir labāki šāvēji. Zamuel, atklāj uguni!
Uguns strūkla šķīda pa bises stobru, un oficieris, neganti lādēdamies, novēlās gar zemi. Cīņa sākās no jauna.
Kareivji manīja, ka tikai nedaudz pretinieku tiem aizsprostojuši ceļu uz upi. Viņi izšāva veselas zalves uz apslēptajiem laupītājiem, nenodarot tiem nekādu vainu.
Guste gulēja netālu no garā Zamuela, mierīgi lādēdama savu mazo bisi un izšaudama.
Aiz viņas, soļus piecdesmit atstatu, drusku iesāņus, bija paslēpusies Terēze. Te Guste izdzirda kādu lodi aizspurdzam gar ausi un sabijusies domāja, ka ienaidnieks jau ielauzies aizmugurē. Vēl otrs šāviens sekoja, un Guste iekliedzās. Viņas cepurē esot caurums.
Bet Zamuels bija ieraudzījis, no kurienes tiek raidīti šāvieni.
Hallo, — viņš uzsauca, — es redzēju, no kurienes nāca šāviens. Tu jau laikam esi no mūsējiem, biedri, nešauj taču šurp, ienaidnieks ir tur, pāri pretī!
Atbildes nebija. Lips Tulians bija dzirdējis sarunu un pēkšņi uzlēca kājās.
Nedaudz lēcienos tas sasniedza krūmu, no kura tika raidīti dīvainie šāvieni.
Kluss kliedziens atskanēja no turienes.
Terēze, ko tas nozīmē? Tavas lodes gandrīz ķēra dzirnavnieka meitu, — virsnieks drūmi sacīja. v
Tā bija pārskatīšanās, — bohēmiete atbildēja trīcošu balsi.
Vai arī traka kaislība, — viņš ļoti nopietni papildināja, — sargies, Terēze!
Laupītāju virsnieks atgriezās savā paslēptuvē un nedzirdēja Terēzes neganto lāstu. Tagad sekoja šāviens pēc šāviena.
Laupītāji mērķēja ar aukstasinīgu mieru, un viņu lodes reti kad nesniedza mērķi, kamēr uzbrucēji, saniknoti un uztraukti, veselas zalves ielaida krūmos.
Pirmā smagi ievainotā oficiera vietu bija ieņēmis otrs. Tas, redzēdams, ka kareivji ar savām lodēm neko nepanāk, bet paši krīt kā pupas, taisīja ātru lēmumu.
Uz priekšu, uzbrukumā ar bajonetēm! — viņš pavēlēja.
Gaviļu kliedzieni skanēja par atbildi.
Lips Tulians bija dzirdējis pavēli.
Atpakaļ, atpakaļ, — viņš. uzsauca saviem pavadoņiem, — kareivji uzbrūk, atkāpieties līdz upes krastam, bet nerādieties!
Laupītāji šādās cīņās vairs nebija nekādi iesācēji.
Tie veikli cilpoja atpakaļ, no krūma uz krūmu. Zālupe vairs nebija tālu.
Te Guste ieraudzīja Terēzi. Guste bija pārskaitusies.
Pirmīt tu šāvi uz mani! — viņa uzkliedza bohēmietei.
Muļķe, — tā atbildēja, — man jāsmejas par tevi, tu jau neesi lodes vērts, tu izdzīvotā meita, par kuru virsnieks tā kā tā neko vairs negrib zināt.
Sie vārdi bija eļļa ugunī. Guste nikni iekliedzās. Viņa pameta bisi un zibens ātrumā sagrāba pārsteigto Terēzi.
Es tevi nožņaugšu, — Guste šņāca.
Nākošajā acumirklī abas ienaidnieces jau vārtījās pa zemi, aiz- mirsdamas tuvos vajātājus. Te zeme sāka dunēt zem kareivju soļiem.
Abas cīnītājas neredzēja un nedzirdēja neko, līdz viņas apstāja tumši stāvi.
Eh, kas te notiek, — uzsauca kāda rupja balss, — tiešām, te ir divi bandīti — villojas. Virvi, biedri, — saņemiet viņus ciet!- Tie ir pelnījuši karātavas!
195. nodaļa Zārbergs un viņa pēdējie biedri
Kādā nožēlojamā ciema krodziņā sēdēja trīs vīri, kuru āriene nevarēja modināt uzticību.
Tie likās esam apkārtceļojoši tirgoņi, jo katram bija sava pauna, ko tas ne mirkli neizlaida no acīm. Visi trīs viebdamies strēba alu. Divi no tiem šķita ievainoti, jo vienam roka bija iesieta saitē, bet otram apsieta piere.
Trešais bija vesels, un viņa viltīgās acis ātri šaudījās šurp un turp.
Tas bija Zārbergs ar saviem pēdējiem biedriem.
Saimnieks bija izgājis, un tā bandīti varēja netraucēti sarunāties.
Te nu mēs sēžam, — viens no bandītiem iesāka, — pie elles uguns, man drīz būs diezgan. Mūsu biedri tiek mieloti ellē pie de- viņverstu bufetes, un citi drīz karāsies. Būs jāmet plinte krūmos.
Pamēģini vien, — Zārbergs sacīja, — maz labuma būs, esi jau tā kā tā slavens, tā tu ķērājiem aiztaupīsi daudz pūļu, kad tie tevi vedīs uz cietumu.
Tiešām, Zārberg, es jau to arī nedomāju nopietni. Bet kas nu būs? Mēs esam vēl trīs vīri un divi gandrīz invalīdi. Mūsu ievainojumi sāp un deg kā elles uguns.
Gan sadzīs, — Zārbergs sacīja un solījās ievākt ziņas, kur būtu dabūjams jauns laupījums, jo viņu līdzekļi bija izbeigušies.
Te atvērās durvis un ienāca draiska meita, diezgan aizdomīgi uzlūkodama šaubīgo trijotni.
Nāc šurp, skuķēn, — Zārbergs uzsauca meitai, — vari dzert ar mani, es nebūšu skops.
Meita lēnām tuvojās. Zārbergs gribēja to apkampt, bet šī tam iesita pa pirkstiem.
Tā ne, — meiča enerģiski sacīja, — ja jūs paliksit rupji, es tūliņ iešu un pasaukšu saimnieku.
Neesi nu uzreiz tik pūcīga, bērns, — Zārbergs atbildēja, izvilkdams kādu pudeli, — te būs labs vīniņš, tādu tu savu mūžu nebūsi baudījusi!
Meita iztukšoja pasniegto glāzi.
Jūs laikam esat tirgoņi? — viņa jautāja.
Saprotams, — Zārbergs pasteidzās atbildēt, — vai te nav ko tirgot?
Meita papurināja galvu.
Se, tādā nabadzības perēklī, ļautiņiem nav lāgā ko paēst. Krodzinieks ir pats turīgākais, bet tam ari nav ne velna. Se dālderu neredz.
Zārbergs savieba seju ļaunā smīnā.
Sis tiešām ir nabadzīgs apvidus, — viņš teica, — hm, tad jau tev arī laikam neiet vis sevišķi spoži, ha?
Ko nu par to, sausa maize bieži vien jāgrauž, — brašā kalpone atbildēja, — ilgi es tā kā tā neizturēšu, meklēšu citu vietu, kur, mazākais, varēšu kārtīgi paēst.
So meiču varētu lietot, — Zārbergs domāja, saviem biedriem ar acīm pamirkšķinādams, — viņa jau vienkārt tāda spīganīga, skaista, man ļoti labi patīk. Un muļķe arī nav — to jau var redzēt no viņas viltīgajām acīm.
Meiča bija iztukšojusi otru glāzi vīna.
Klausies, bērns, — Zārbergs sacīja, — kā būtu, ja es tev sagādātu kādu siltu vietiņu? Tā, pie manis, piemēram, ko tu uz to saki?
Meiča paskatījās uz viņa skrandaino apģērbu.
Nu, jūs tādi vis tīri neizskatāties, lai man spētu ko dot, — viņa sacīja, — es uz priekšu vairs negribu ķiķināties un smalstīties ap mazumiņu.
Kā tad tevi sauc?
Par Bertu.
Tā tad paklausies, Berta, — Zārbergs turpināja, — es tev tomēr ieteicu pieņemt manu piedāvājumu, tev nebūs jānožēlo, te, skaties šurp, šito es tev dāvinu!
Viņš sniedza meitai gredzenu.
Meitene to grozīja un pētīja pirkstos.
Tas ir zelta, — viņa sacīja.
Zināms, — Zārbergs brīnīdamies sacīja, — tas ir dārgmetāls, pasaki, skuķēn, kā tu to zini?
Nu, es jau pilsētā kalpoju pie zeltkaļa un tur šo to iemācījos.
Un kādēļ tu šo vietu atstāji?
Skuķe kaut ko nesaprotamu nomurmināja.
Zārbergs manīja, ka meičai ir pagātne, varbūt viņa kādreiz palaidusi nagus, šā vai tā, bet viņam tā jāsaista pie sevis.
Pārējie laupītāji izturējās pavisam klusi, šoreiz bez pretošanās padodamies Zārberga gribai un jaunajiem plāniem.
Jūs man dāvināt šo gredzenu? — skuķe jautāja Zārbergam, kas atkal aplika rokas ap viņas vidu.
Šoreiz tā nepretojās.
Jā, es tev to dāvinu, — Zārbergs čukstēja, — un tu dabūsi vēl daudz vairāk, ja nāksi man līdz. Jeb tu gribi šai utu ciemā badu mirt? Priekš tā tu esi par daudz skaista un, kad būsi veca, tevi izmetīs pa durvīm.
Skuķes acis dzirkstīja.
Jūs neesat tie, par ko izliekaties, — viņa sacīja.
Un ja tā būtu?
Skuķe neatbildēja.
Atvērās durvis, un istabā ienāca krodzinieks.
Ko, vai tu te esi, laiskā Trīne? — tas uzbļāva, — kas tev še ko darīt — uz stalli, laukā, pie darba — marš!
Meita steidzās uz durvīm. Bet saimnieks viņu panāca un iesita pāris reizes pa ausi tā, ka skuķe skaļi iekliedzās un vaimanādama izskrēja laukā.
Zārbergs vismīļāk būtu nogalinājis krodzinieku, jo draiskā skuķe viņu kairināja. Bet viņš neuzdrošinājās rādīt savu īsto seju, jo visās malās bija iznēsātas ziņas par laupītāju bezdievīgajiem darbiem, un ķērāji visur meklēja ļaundarus. Tamdēļ viņš savaldījās.
Jūs esat diezgan bargs pret meiteni, — viņš uzbilda saimniekam. — Viņa tak neko ļaunu nav darījusi.
Ak, ko, to jūs nezināt, — krodzinieks atrūca, — man ar šo skuķi ir savs krusts. Agrāk viņa bijusi pie kāda zeltkaļa par kalponi un tur ievilkusi pāris sudraba karošu. Pēc labas tiesas tai būtu jātup krātiņā, bet, tā kā viņa man ir attāla radiniece, tad es tik ilgi ludzos, līdz to lietu noklusēja. Tagad tā pie manis dabū mācību, bet 110 viņas nekas neiznāks, tā uz zagšanu vien, urkšķ un spītējas, bet no sejas — jā, tur neko nevar redzēt.
Krodzinieks atkal izgāja.
Tā mums kā radīta, — Zārbergs sacīja, — es ņemšu meiteni līdz, lai tur vai kas.
Beidzot krodzinieks atkal ienāca istabā.
Tā, tagad es viņai sadevu pa muguru, — tas uztraucies sacīja, vairāk tā kā sev pašam, — skuķis palika vēl rupjš. Ja viņa uz priekšu nelabosies, es to drīz vien izmetīšu no mājām. Berta reiz ņems nelabu galu — varbūt pat karātavas!
Zārbergs ļāva krodziniekam izrunāties.
Sakiet, — viņš pēc brītiņa iesāka, — vai šinī apvidū var kaut cik tirgoties? Mēs esam tirgotāji un gribētu drusku iesist naudu.
Krodzinieks papurināja galvu.
Se dzīvo nabadzīgi ļaudis, tie ir vēl priecīgi, ja var paēst dienišķo maizīti.
Bet te tak būs kāda muiža un kungi?
Izņemot brīvmuižu Lihtenavu, neko tādu neatradīsit. Un tur jūs arī nevarēsit taisīt veikalu, lai gan īpašnieks esot diezgan bagāts
vīrs.
Un kādēļ tad ne? — Zārbergs jautāja, — vai Lihtenavas kungs varbūt ir savādnieks?
To nevar sacīt, bet viņam ir briesmīgas bailes no laupītājiem un citiem salašņām. Un tas jau nav nekāds brīnums — cik nedzird par tādiem briesmu darbiem, ka mati ceļas stāvus. Lihtenavas kungs tamdēļ nevienu nelaiž savā mājā, visu vajadzīgo tas atved no tuvējās pilsētiņas.
' — Bet mēs tak esam godīgi tirgoņi.
Neko nelīdz, jūs atraidīs. Varat jau pamēģināt, ja man neticat. Es tik jums saku, Lihtenavā jūs nekad nespersit kāju.
Ak tad kungam tādas bailes par naudu?
Nu, vai viņam to var ņemt ļaunā? — krodzinieks sacīja, — kam kaut kas ir ko zaudēt, tas to šādos laikos tur cieti. Bet ko es gribēju sacīt — vai jūs šeit paliksit pa nakti?
Zārbergs papurināja galvu.
Nē, vakarā mēs dosimies ce|ā un iesim visu nakti, lai varētu sasniegt pilsētu.
Bet tas nav visai droši.
Ak ko, šonakt ir visai tumšs un nelādzīgs laiks. Bez tam te gandrīz viscaur ir klaja šoseja, tamdēļ nav jābaidās no krūmu žu- Jikiem. Dienu ir vēl daudz ļaunāk. Mēs arī esam trīs vīri un turēsimies pretī gadījumā, ja mums uzbruktu.
Nu, jums jau pašiem vajag vislabāk zināt, — krodzinieks īdzīgi noteica, — es jūs nevaru aizturēt.
Zārbergs bezrūpīgi smējās.
Ļaujiet vien mums iet, — viņš sacīja, — mēs jau tik ilgi ceļojam apkārt, un mums nekas ļauns nav atgadījies, izņemot vienreiz, kad mani biedri sastrīdējās ar atvaļinātiem zaldātiem. Tad viņiem izgāja tā plānāk, un mēs gribam pilsētā uzmeklēt kādu ārstu, kas kārtīgi sasietu ievainojumus.
Pēc šāda paskaidrojuma krodzinieks vairs neskatījās uz viņiem aizdomīgi.
Atnesiet vēl ko iekost, — Zārbergs pēc kāda brīža piemetināja, — mums vispirms jāstiprinās, ja gribam iet visu cauru nakti.
Krodzinieks izgāja ienest prasīto. Tad arī Zārbergs atstāja telpas.
Viņš uzmanīgi izgāja pagalmā. Pie šķūņa sēdēja skaistā Berta.
Meitēn, — Zārbergs paklusu iesaucās, — saimnieks tev laikam pāri darījis?
Jā, — tā atbildēja, tuvāk nākdama, — viņš mani sita.
Un viņš tev varbūt arī atņēma gredzenu?
Lai tik viņš uzdrošinās, — skuķe errīgi sacīja, — gredzenu es tūdaliņ noslēpu, tiklīdz viņš ienāca pa durvīm. Un šite es vairs nevaru izturēt, vai jūs ņemsit mani līdz?
Jā, saprotams! — Zārbergs priecīgi iesaucās.
Es iešu jums līdz, lai jūs būtu, kas būdami, — skuķe turpināja, — man ir tāda sajūta, ka ar jums man uzsmaidīs laime.
Pats par sevi saprotams, tu būsi vairāk nekā apmierināta.
Vai jūs pa nakti paliksit še? — Berta klusi jautāja.
Nē, novakarē mēs iziesim, tu vari slepus sekot.
Jā, jā, — Berta čukstēja, — krustceļā, kur iesākas mazais mežiņš, tur ceļš aiziet uz Lihtenavu.
Gluži pareizi, — Zārbergs atbildēja, — uz turieni mēs iesim, mums tur ir darīšanas.
Darīšanas? — skuķe brīnījās.
Gan jau redzēsi, tātad līdz pulksten deviņiem mēs gaidīsim tevi.
Es būšu noteikti, o, pagaidiet tik, — Berta sacīja, — es jums noderēšu, jā, paļaujieties uz to, jūs būsit apmierināti!
Zārbergs smīnēja.
Ar to' es arī rēķinos, citādi es tevi nemaz nebūtu aicinājis nākt līdz. Un tu nevienam nepļāpāsi?
Es būšu klusa kā kaps!
Labi — uz redzēšanos krustceļos, pēc dosimies uz Lihtenavul
196. nodaļa SAVĀDS ATKLĀJUMS
Vesels bars kareivju apstāja Gusti un Terēzi. Abas meičas drīz vien tika sasietas. Vēl bija tik tumšs, ka sejās nevarēja ieskatīties. Tik neliela dala kareivju palika pie gūstekņiem, kamēr vairums turpināja vajāšanu. Bet bija jau par vēlu. Laupītāji bija pārcēlušies viņā krastā. Vēl pēdējā laiva cēlās pāri.
Uguni! — oficieris kliedza.
Nodārdēja zalve — lodes sasniedza laivu, kāds laupītājs, nāvīgi ievainots, saļima, un, tā kā daži šāvieni bija ķēruši laivu, tā ātri pjldījās ar ūdeni.
Laiva grimst! — kareivji kliedza.
Vēlreiz nodārdēja zalve.
Ūdenī, — Lips Tulians uzsauca pērkona balsī, — peldiet uz krastu,, glābjas, kas var.
Odens šļakstoņa liecināja, ka laupītāju virsnieka pavēle tiek izpildīta. Ļaudis, ar viļņiem cīnīdamies, lēnām peldēja uz Zālupes otru krastu.
Lodes svilpoja peldētājiem pāri, un bieži viens otrs kliedziens liecināja, ka šāvieni ķēruši mērķi.
Beidzot Lips Tulians sasniedza krastu, kur ļaudis jau gaidīja
viņu.
Arī garais Zamuels beidzot izkāpa krastā gandrīz līdz nāvei noguris, visbeidzot vēl izkāpa kāds laupītājs, kas bija izglābies labu gabalu lejāk.
Virsniek, — garais Zamuels iesāka, — četri braši puiši pagalam, un abas meitenes, Guste un Terēze, arī.
Noslīkušas? — Lips Tulians jautāja.
Noslīkušas vai nošautas, bet viņu nav, — milzis atbildēja, izglābtos aplūkodams.
Laupītāju virsnieks nolieca galvu.
Es visiem atnesu postu, — viņš murmināja, — tāds mans liktenis, ha, cik ilgi tas tā vēl vilksies?
Tad viņš izslējās.
Projām, projām, — tas pavēlēja, — vajātāji pārcelsies pār Zālupi; mums, cik ātri vien iespējams, jātiek līdz mežam.
* * *
Vajāšana bija sākusies.
Kamēr viena daļa kareivju atgādāja šurp laivas, lai sekotu laupītāju bandai pār Zālupi, citi, mazākā skaitā, kāda oficiera vadībā veda gūstekņus uz Veisenfelsu.
Kļuva arvien gaišāks.
Paskaties, — kāds kareivis iesaucās, — tās jau ir tīrās zīdaiņu sejas. Vai to kāds varētu domāt, ka tādi jaunekļi sabiedrojušies ar laupītājiem? Un skaisti tie ir, es saku, kā piens un asinis.
Oficieris paskatījās uz sasaistītajiem.
Platās cepures vēl sedza kuplos matus, citādi viņš tūliņ būtu redzējis, ka tās ir vīriešu drēbēs pārģērbušās meičas.
Gājiens ātri tuvojās pilsētai.
Gūstekņus un kareivjus pavadīja liels bars pilsoņu, jo bailes no melnās gvardes tiem lika atgriezties pilsētā.
Pilsētā pa visiem logiem bija izliekušies cilvēki-, un drīz vien dzirdēja saucienus:
Redziet, cik jauniņi un skaisti laupītāji. Tas ir grēks un kauns, ka tādi bērni iet kopā ar rupjiem laupītājiem.
Guste un Terēze sekoja, galvas nokārušas.
Abas gūsteknes veda uz pili tādēļ, ka pilsētā nebija otras tik drošas vietas, kur ieslodzīt bīstamus gūstekņus.
Nopratināšanai abas meitenes ieveda zālē, kur firsts pats dažreiz sprieda tiesu.
Steigšus tika ievilkti pāris galdu, kas bija klāti ar melnu drānu. Arī sveces tika ienestas, lai visam piedotu īsti svinīgu noskaņu.
Pa to laiku pilī bija varena kņada.
Daži kareivji pūlējās uzmodināt gulošos sulaiņus un apkalpotājus, bet velti izraustījās un izpurinājās, velti gulētājus aplēja ar ūdeni — šie kā nemodās, tā nemodās.
Barbara atkal bija parādījusies.
Tā sargājās teikt, ka viņa slepeni sagājusies ar noslēpumaino spēlmani, bet aprobežojās ar Lipa Tuliana izgāzto durvju uzrādīšanu.
Saprotams, ka uzmeklēja arī sudraba velvi.
Un lielu lielie brīnumi bija, redzot dzelzs durvis, kuras briesmīgais laupītāju virsnieks bija saliecis.
No visām pusēm sanāca ļaudis apskatīt šo neredzēto brīnumu. Bet augšā, zālē, vajadzēja iesākt pratināšanu.
Te bija sapulcējušies visi Vei§enfelsas tiesas darbinieki, daudzi vēl samiegojušies, divi pat bez parūkām.
Ieveda gūstekņus.
Rokas tiem bija sasietas uz muguras, arī ieroči atņemti, bet cepures vēl sedza krāšņos matus.
Vesela kareivju nodaļa sekoja gūstekņiem — tie paši, kas laupītajiem bija dzinušies pakaļ līdz Zālai.
Tiesas priekšsēdētājs griezās pie seržanta, kas pietvīkušu seju — labo roku pie zobena, stāvēja blakus gūstekņiem.
Jūs atvedāt divus no izdaudzinātajiem bandītiem, — viņš iesāka.
Gatavs pakalpot, kungs, — seržants atbildēja, — un darbs bija grūts, šie zeļļi pretojās kā tīģeri.
Ierēdnis uzlūkoja seržantu.
Jā, mūsu zemē vēl ir krietni karavīri, — viņš atzinīgi sacīja, — līdz šim vēl nebija izdevies pārspēt Lipa Tuliana ļaudis.
Seržants tik braucīja bārdiņu, un kareivji rādīja priecīgu vaigu.
Tagad priekšsēdētājs griezās pie gūstekņiem.
Kas tā par bezkaunīgu uzvešanos, — viņš uzsauca pārģērbtajām meitenēm, — augstās tiesas sēžu zālē stāvēt ar cepurēm galvā!
Guste un Terēze nekustējās.
Vai tūliņ ņemsit cepures nost — jūs, Dieva pamestie slepkavas!
Te seržants panācās uz priekšu.
Kungs, viņi jau to nevar.
Oho, kamdēļ ne?
Tamdēļ, ka tiem rokas sasietas, — seržants atbildēja, — es taču nevarēju ļaut tādiem bīstamiem bandītiem skraidīt apkārt nesaistītiem.
Tā gan, — atbildēja cienīgais likuma pārstāvis, — tā, zināms, ir cita lieta. Labi, lād noņemiet viņiem cepures.
Divi kareivji pasteidzās izpildīt pavēli.
Tas ir kauns un grēks, — tiesas locekļi murmināja, — tādi jauni puišeļi un jau tik samaitāti.
Lai Dievs mani soda, tiesas kungs, — seržants iesaucās, — tās jau ir — sievietes!
Un visapkārt dzirdēja atsaucamies:
Jā, — tās ir sievietes!
Izcēlās liels troksnis. Visi sauca un runāja cits caur citu.
Beidzot priekšsēdētājs sauca pie kārtības.
Mierā! — viņš uzbļāva, — cienību pret likumu. Te nevienam citam nav runāšana, kā mums, augstās priekšniecības pārstāvjiem. Ir gluži vienalga, vai gūstekņi ir sievietes vai vīrieši, tie saķerti ar ieročiem rokā, bez tam pārģērbušies vīriešu drēbēs. Viņas tātad piedalījušās visos kauna darbos un saņems tādu pašu sodu, kā ja viņu vietā būtu saķerti vīrieši.
Zālē iestājās klusums.
Pēc tam priekšsēdētājs griezās pie gūsteknēm, kuras stāvēja nekustīgi, laiku pa laikam uzmezdamas viena otrai naidīgus skatus.
Kāds tavs vārds? — tiesnesis uzrunāja Gusti.
Sātans! — meža dzirnavnieka meita sausi atbildēja.
Augstais ierēdnis pārmeta krustu.
Netaisi jokus, ļaundare! — atskanēja viņa pērkonbalss, — tā nevienu cilvēku nesauc pasaulē.
Bet mani tā sauc, — Guste valšķīgi atbildēja, — cita vārda man nav!
Priekšsēdētājs griezās pie sekretāra.
Lai viņš raksta, šī sieviete ir neglābjama mele, bet gan jau vēlāk tai vajadzēs atzīties.
Viņš draudēdams paskatījās uz Gusti.
Un kā tevi sauc? — viņš jautāja Terēzei.
Belcebuls! — tā bez domāšanas atbildēja.
Šoreiz visa komisija pārmeta krustu aiz māņticīgām bailēm.
Ļaundare, — priekšsēdētājs uzsauca, — vai tu ar tādiem jokiem gribi paspēlēt katru žēlastību?
Terēzē paraustīja plecus.
Cienīgais kungs purināja galvu, tā ka pūderis vien šķīda un putēja no parūkas mākoņiem.
Tik jaunas, skaistas un jau tik samaitātas, — tas murmināja.
Vai jūs piederat pie laupītāju virsnieka Lipa Tuliana bandas? — viņš atkal jautāja.
Guste un Tērēze apmierinājās ar galvas palocīšanu.
Tiesas locekļi, kas pirmāk abas bija uzlūkojuši ar riebumu, tagad rādīja citādu vaigu.
Un tas jau nebija nekāds brīnums.
Neraugoties uz vīriešu apģērbu, Guste un Terēze izskatījās vēl diezgan kairas, un bargie kungi pret skaistumu nebija vis bezjūtīgi.
Bet doma, ka abas meičas pieder pie briesmīgā laupītāja Lipa Tuliana bandas, pamazām atkal sacēla riebumu.
Kareivju rupjajās sejās turpretim bija lasāma kaisle.
Bargais tiesas priekšsēdētājs izslējās visā savā varenībā.
Jūs esat pelnījušas bendes ratu, — viņš uzsauca meiteņēm,
bende salauzīs jūsu locekļus, kamēr jūs vēl būsit dzīvas. Tāds būs jūsu spriedums.
Guste un Terēze ne plakstiņu nepakustināja. Viņas negribēja izrādīties vājas, lai gan šie briesmīgie draudi tām lika paslepus trīcēt.
So sodu iespējams mīkstināt tikai ar vaļsirdīgu atzīšanos, — tiesas kungs turpināja, domādams, ka nu abām jābūt jau pusē mirušām aiz bailēm. — Atzīstieties, kur laupītāju virsnieks Lips Tulians paslēpies ar savu bandu?
Atzīstieties, — tiesnesis sauca, — tad jūs apžēlos un galvu nocirtīs tik ar zobenu. Neaizmirstiet briesmīgo sodu uz bendes rata.
I sagaidu, ka jūs izdosit briesmīgā noziedznieka slēptuvi. Zālē valdīja klusums.
Vai jūs nerunāsit? — bargais tiesnesis uzbudināts sauca. Spītīga galvas papurināšana bija vienīgā atbilde. Tad tiesnesis ar draudošu skatu uzlūkoja abas gūsteknes.
Aizvediet viņas, šīs neģēlīgās! — viņš sauca briesmīgā balsī, - ar labu tās negrib klausīt. Mēs ilgi cietāmies, tagad lai mocību liki atraisa šīm rūdītām skuķēm mēles.
197. nodaļa LIHTENAVAS MUIŽĀ
Nomaļus no ceļa, netālu no meža, kā drūms cietoksnis stāvēja liela bruņinieku muiža Lihtenava.
Sīs muižas īpašnieks bija pazīstams kā savu ļaužu un gājēju I /sūcējs.
Bargais kungs bija lepns un augstprātīgs, viņa laulātā draudzene ne mazāk, un abas meitas, lai gan vēl ļoti jaunas, uzskatīja par visiedomīgākām un uzpūtīgākām meitenēm savas kārtas biedreņu starpā.
Muižas īpašnieks bija ļoti bagāts.
Viņš vārda pilnā nozīmē rauša naudu, un visa pasaule zināja, ka kungu mājā atrodama milzu bagātība.
Bet muižas īpašnieks, tāpat kā visi bagātie, bija arī ļoti neuz- licīgs. Katrā svešiniekā tas redzēja zagli. Ubagi un sīktirgoņi nemaz netika laisti kungu mājas tuvumā, un, ja kāds iedrošinājās tuvoties vārtiem, tad varēja rēķināties ar to, ka viņu atraidīs pāris vareniem asinssuņiem.
Kungu mājā bija vesels arsenāls. Visur ieroči. Pat pie lielajiem vārtiem bija šaujamais, ko lādēja ar sakapātu svinu.
Sulaiņu vairums bija izdienējuši kareivji, kas teicami prata apieties ar šaujamajiem un zobeniem.
Muižas īpašnieks visvairāk baidījās no Lipa Tuliana ne jau nu avas bagātības, bet izdaudzinātās cietsirdības dēļ.
Tamdēļ tas bija licis apkalt logu slēģus biezām dzelzs plāksnēm ne vien pirmā, bet arī otrā stāvā, tā ka kungu māja izskatījās kā cietoksnis, ja vēl ievēro vareno mūra sētu un sulaiņu sardzi pa nakti pagalmā.
Bija vakars. Lihtenavas kungu mājā vēl visi bija nomodā, bet ugunis neredzēja biezo, vareno slēģu dēļ.
Uzreiz sāka riet suņi. Tie metās uz vārtiem, slējās augšā un rēja kā traki.
Bet tai pašā laikā atskanēja zvans — tur kāds bija piezvanījis, kāds vēlīns viesis, kas prasīja ielaišanu. Kungu mājā bija dzirdēts troksnis.
Muižas īpašnieks izgāja koridorā un pasauca sulaini.
Divi uzreiz atsteidzās šurp.
Kas tas par troksni? — muižas īpašnieks jautāja.
Kāds prasa ielaišanu, — skanēja atbilde.
Ko, vakarā? Tas jau ir aizdomīgi, klausieties, viens no jums var iziet ārā pie vārtiem pajautāt. Sazin nu, kas tie par klaidoņiem ir.
Sulainis paklausīja. Ar laternu rokā tas ātri tuvojās mūrim.
Suņi plosījās kā negudri, un sulainis, ar pātagu cirzdams, lika tiem atkāpties.
Eh, kas tur ir? — viņš sauca.
Es tā esmu, — atbildēja meitenes balss.
Kas tad jūs esat?
Berta no Frauendorfas viesnīcas. Jūs tak mani pazīstat. Dieva dēļ, atveriet, man kaut kas ļoti svarīgs jāpaziņo muižas īpašniekam.
Berta, — sulainis domāja, — ha, ha, ha, tā skaistā skuķe. Ko tad šī te gribēs pie mums? Hm, viņai jau es varu atvērt.
Sulainis paskatījās pa mazo lodziņu. Meitene bija viena pati.
Kuš, Nero, Pluto, — sulainis uzsauca, — pagaidiet, es tūliņ atvēršu.
Viņš ātri atbīdīja bultu un atvēra vārtus. Berta ienāca.
Viņa bija bāla un trīcēja, to sulainis redzēja.
Kas ir? — viņš jautāja. — Tik vēlā stundā jūs nākat. Vai tad Frauendorfā kas ļauns atgadījies.
Berta neko neatbildēja, tik traucās uz kungu mājas pusi.
Ko jūs gribat? — sulainis jautāja.
To es varu tik kungam teikt, — skuķe atbildēja. — Dieva dēļ, ;itrāk, ātrāk! Ievediet mani pie Lihtenavas kunga. Kaut kas briesmīgs, kaut kas šausmīgs ir noticis. Vai jūs vārtus labi pamatīgi noslēdzāt?
Jā, jā, to es izdarīju, bet pasakiet taču . . .
Berta neatbildēja.
Sulainis veda meiteni uz kungu namu.
Viņš nojauta, ka meiča ieradusies ar kādu svarīgu ziņu, citādi tā nebūtu tik neparastā stundā še.
Drīz kungu māja bija sasniegta.
Muižas īpašnieks aiz ziņkāres un bažīdamies bija iznācis priekšnamā.
Tā jau ir Frauendorfas krogus meita, — fon Lihtenava kungs iesaucās.
Jā, es tā esmu, jūsu žēlastība, — Berta atbildēja, — ak, uzklausiet mani, man kas briesmīgs ziņojams.
Ko tu gribi teikt?
Berta izlikās aizkususi un aizelsusies.
Nu, runā taču, — muižnieks tai uzsauca.
Jūsu žēlastfba, — Berta elsa, — laupītāji ir tuvumā.
Lepnais vīrs sarāvās.
Laupītāji? — tas iesaucās. — Neiespējami!
O, tomēr — no Lipa Tuliana bandas, — skuķe atbildēja, — es noklausījos, viņiem nezinot.
Tad stāsti taču, — muižnieks skubināja, kamēr sulaiņu sejās atspoguļojās izbailes, — stāsti!
Berta izturējās kā līdz nāvei nogurusi.
Es šodien biju paciemoties kaimiņu ciemā, — meitene iesāka gurdena balsi, — saimnieks man atjava iet, jo mans tēvocis bija saslimis.
Tālāk, tālāk!
Un tad es drusciņ novēlojos, — Berta turpināja, — es izgāju, kad metās krēsla. Man gan bija bail, bet es tomēr gāju pa meža ceļu, jo pa to ātrāk varēja sasniegt Frauendorfu.
Viņa atkal apklusa.
Es nebiju ilgi gājusi, — skuķe stāstīja tālāk, — te uzreiz pavisam tuvu izdzirdu paklusu svilpienu. O, kā es nobijos, jo man uzreiz ienāca prātā laupītāji un slepkavas. Viscaur trīcēdama, es ielīdu kādā biezā egļu čumurā, kas laimīgā kārtā gadījās ļoti tuvu, un gaidīju nācēju. Drīz atkal atskanēja svilpiens, un ar šausmām es ieraudzīju turpat tuvumā divus tumšus stāvus. Tā bija laime, ka viņi mani nepamanīja, citādi es tagad gulētu kā sakropļots līķis mežā.
Un tie bija laupītāji? — muižnieks ātri vaicāja.
Jā, jā, — Berta atbildēja, — viņiem bija pistoles un dunči, to es skaidri varēju redzēt. Pie krūma tie apstājās un iesāka sarunāties.
Ko viņi runāja? — fon Lihtenava kungs iesaucās.
Ak, mans Dievs, viņi runāja tādas lietas, ka es gandrīz pamiru aiz šausmām. — Berta vaimanādama turpināja, — tie bija spiegi, kas atgriezās no izlūkošanas gājiena. Un nākošajā naktī Lips Tulians ar savu bandu uzbruks Lihtenavai. Tā laupītāji sacīja un izteicās arī, ka viņi te iegūšot bagātīgu laupījumu.
Un tad? — muižnieks jautāja.
Pēc kāda laika laupītāji aizgāja, — Berta stāstīja, — bet es vēl labu brīdi paliku savā paslēptuvē, līd^ kāda stirna mierīgi pagāja man garām. Tad es zināju, ka apkārtne ir droša, un skrēju šurp uz bruņniecības muižu. Un te nu es esmu, tagad jūsu žēlība zin visu!
Berta atspiedās pret sienu.
Likās, it kā viņa būtu līdz nāvei nogurusi, bet spožo acu skatiens liecināja, ka viņa tik izliekas.
Muižas īpašnieks bija ļoti uztraukts.
Tātad nākamnakti, — fon Lihtenava kungs murmināja, — nu, mēs saņemsim Lipu Tulianu tā, ka tas vairs gaismu neredzēs. Es tev pateicos par paziņošanu, Berta. Tu saņemsi pāris dālderus atlīdzības.
Skuķe palocījās. Bet viņas seja tā savādi raustījās. Muižas īpašniekam arī tagad nebija zudusi tālu izdaudzinātā skopulība.
Viņš griezās pie sulaiņiem. Tie bija pārbijušies.
Ja laupītāji tiešām ierastos tik rītnakt, — viņš sacīja, — tad vēl laika diezgan. Rīt agri es aizsūtīšu uz pilsētu un likšu kareivjiem ierasties še, lai tie šos salašņas aizraida uz elli.
Berta šos vārdus bija dzirdējusi.
Ir jau vēl jautājums, vai tie jau rltnakt var būt še, — skuķe ieminējās. — Abi laupītāji runāja, ka Lips Tulians vēl esot ļoti tālu.
— Jo labāk, — muižnieks sacīja, — tad man vēl vairāk laika. O, visa kungu māja būs grenadieru pilna, un es — es ar savu ģimeni rīt agri aizceļošu uz pilsētu. Tad mums nebūs jābaidās gadījumā, ja te izceļas sīvs kautiņš.
Viņš atkal pievērsās sulaiņiem.
Tā ka nekas netiek izpausts, — viņš sacīja, — es negribu, ka mana sieva un meitas to dabū zināt. Citādi man visu nakti būs jāklausās smilkstēšanā un vaimanāšanā, un tas nedrīkst būt — vai dzirdat: muti turēt!
Sulaiņi palocījās.
Un kas būs ar tevi, Berta? — muižnieks jautāja.
Meitene lūgdamās pacēla rokas.
Ak, jūsu žēlastība, ļaujiet man pārgulēt nakti. Man bailes iet uz māju, vai dieviņ, ja es vēl krītu laupītājiem nagos.
Nu jā, tu vari palikt šeit, — muižas īpašnieks teica, — uz- vediet viņu augšā pie istabas meitām, lai viņa tur paliek pa nakti. Bet neizpļāpājiet to, vai dzirdat, Berta?
Es neteikšu neviena vārdiņa, jūsu žēlība. Bet istabenes būs ziņkārīgas — plīsies virsū ar jautājumiem.
Gluži pareizi, tamdēļ tev būs jāguļ vienai pašai istabā. Tur tu ieslēdzies, neatbildi, ja tev vēl ko jautā.
Pilnīgi droši, jūsu žēlība.
Berta, kāda sulaiņa pavadīta, devās pa frepēm augšā, un muižas īpašnieks steidzās uz savām istabām.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Sestā burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Sestā burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Sestā burtnīca
198. nodaļa ZEM BENDES RATA
Leipcigā lieli ļaužu bari plūda uz Grimma vārtu. pusi.
Tur laukā atradās pazīstamā vieta, kur ļaundari izpirka savus
grēkus no bendes rokas.
«Karātavas», kā šo soda vietu dēvēja tautas mutē, bija neliela celtne no granīta akmeņiem, sava veida taisnstūris, kurā atradās cieši noslēgta telpa.
Tur glabāja striķus un citas lietas, tur arī bende uzvilka asins-, sarkano tērpu.
īstā ļaužu straume plūda pa vārtiem laukā, uz soda vietas pusi, lai ieņemtu pēc iespējas labāku vietu.
Bet skatītājiem vēl bija jāgaida, kamēr vārtu tornī atskanēs grēcinieku zvans, tad gājiens ar ļaundariem atstās pilsētu.
Šodien trīs vīri tiek malti zem rata, — kāds pilsonis ieminējās.
Briesmīgi, — dažas sievas iesaucās.
Bet pelnīts sods, — pilsonis turpināja, — tie ir Lipa Tuliana ļaudis — Frauen Prisnicā gribējuši aplaupīt mirušo komtesi. Tur tie saķerti. Vispirms tiem ļāva izveseļoties, jo viņi bija ievainoti. Tagad tie notiesāti, un šodien tos liks zem rata.
Kāda jauna dāma bēdājās, ka neizturēšot šausmīgo skatu, bet otra, drusku vecāka, lielījās, ka viņai tas būšot ļoti patīkami. Pilsonis viņu pazina un stāstīja otram biedram, ka tā esot tirgotāja no Pētera ielas, to saucot par skaisto Sabīni, un viņa tirgojoties ar cimdiem un dažādiem sīkumiem. Tai esot nelaba pagātne.
Jā, viņa ir cilvēks bez sirds, — otrs apstiprināja, — un lai gan tā ir skaista, bet man viņa nepatīk, viņai ir viltīgas acis kā kaķim.
Vai viņa to dzirdēja, nevarēja zināt, bet, uz runātājiem skatoties, nicinoši iesmējās.
Vai tie ir Lipa Tuliana ļaudis, to viņi nav pat uz moku galda teikuši. Viņi liedzoties — pie Lipa Tuliana bandas nekad neesot piederējuši. Kāds Zārbergs bijis viņu vadonis.
Vēl runāja, ka laupītāji tādēļ liedzoties, ka domājot — gan jau Lips Tulians viņus atsvabināšot no karātavām. Un esot jau arī iespējams, ka viņš atrodas skatītāju pulkā. Skaistā Sabīne to arī dzirdēja un pasmējās, apkārt skatīdamās, kā kaut ko meklējot.
Atskanēja grēcinieku zvans. Ļaužu valodas apklusa, un gājiens tuvojās no Grimma vārtiem. Pa priekšu nāca kareivji, tiem sekoja tiesneši ar skrīveriem un kāds bariņš labāko pilsoņu. Aiz tiem sekoja notiesātie ar cietumsargu un kareivjiem. Laupītāji bija saslēgti dzelžos, viņus veda uz notiesāto ratiem, un trīs garīdznieki tiem sēdēja blakus.
Tik viens no notiesātajiem uzklausīja dvēseles gana vārdus, pārējie divi neko negribēja dzirdēt.
Aiz ratiem sekoja bende ar saviem palīgiem, kas nesa nāves ierīci — ratu, kas tanīs laikos skaitījās briesmīgākais nāves ierocis. Visbeidzot gāja kareivji.
Publika bija ļoti uztraukta.
īstie karātavu putni, — kāds no publikas sacīja. — Ja jau kalpi tādi izskatās, kāds tad būs pats virsnieks? Saprotams, īsts velns!
Nemaz ne, jūs maldāties, kungi, — Sabīne teica. — Viņš ir skaists kā jauns dievs.
Tad viņa virzījās caur drūzmu tālāk, lai izvairītos no jautājumiem.
Pa tam tiesneši bija apsēdušies pie melnā galda, un kareivji izcēla notiesātos no ratiem. Bende iegāja uzģērbt sarkano uzvalku. Pa to laiku vēlreiz tika nolasīts spriedums.
Jaunākais no laupītājiem saņēma priestera svētību un bučoja krustu.
Tiesnesis pēc sprieduma pasludināšanas nodeva notiesātos ben- dem nogalināšanai. Jaunāko kā pirmo uzveda uz stalažām, izģērba un piesprādzēja pie koka bluķa. Priesteris atkāpās.
Dievs lai žēlo tavu dvēseli, — viņš iesaucās.
Bende pacēla ratu. Kliedzieni atskanēja ļaužu pūlī, kad rats sadragāja nelaimīgā kājas un,gurnus. Brīkšķis — kaulu lūšana un — briesmīgi kliedzieni bija tālu dzirdami. Kliedzieni apklusa, kad rati sadragāja nelaimīgā krūtis. Pirmais bija beigts, un bende gāja atvest otru.
Ļaužu pulkā daudzas sievietes bija paģībušas, izcēlās liela kņada, tā ka Sabīni parāva labu gabalu uz priekšu. Nu tā atradās kādam smuidram jauneklim blakus, kuru tā pazina.
Vai jūs mani vairs nepazīstat? — viņa tam jautāja.
Viņš uzlūkoja to.
Jūs, — tas sacīja ar ledainu mieru, — jūs bijāt viena no tām, kas vientuļā mežā muižā dzīvoja kopā ar bandītiem.
Pēdējie vārdi tika izrunāti tik klusi, ka tikai skaistā Sabīne tos varēja dzirdēt. Viņa palocīja galvu.
Un tagad jūs esat Leipcigā? — svešais jautāja.
Jā, jā, — tā atbildēja ar tādu savādu smaidu, — es ilgāk negribēju palikt kalnos un tamdēļ te ar savu naudu uzsāku godīgu dzīvi.
Jauneklis neatbildēja.
Sabīne pacēlās uz pirkstgaliem, tā kā viņš vien varēja dzirdēt tās vārdus.
Apkārtstāvošie bija apkārtnes zemnieki, tie šim pārītim nepiegrieza vērību, bet visi skatījās uz drausmīgo soda vietu.
Jūs laikam skatāties, kā jūsu ļaudis tiek sodīti? — Sabīne jautāja.
Tie nav manējie, — jauneklis drūmi atbildēja.
Tiešām ne?
Nē, Sabīne. Es atnācu, lai pārliecinātos, vai tiešām kāds pāris saķerti no mana pulka. Bet šos trīs nelaimīgos es nekad neesmu redzējis.
Sabīne smaidīja.
Tagad jūs esat manā varā, — viņa piepeši klusi sacīja.
Ko jūs sakāt?
Tā tas ir, — skaistule atbildēja, — ha, vai jūs neatceraties, ka es toreiz, kad jūs uzbrukāt, piedāvāju jums savu sirdi. Vai jūs vairs nezināt, ka es jūs mīlēju?
Jā, es atceros, — viņš mierīgi atteica, — un es liku jums saprast, ka uz jūsu jūtām nevaru atbildēt.
Gluži pareizi, to jūs darījāt, — Sabīne teica, un viņas acis kvēloja.
Nu tātad, tad jūs zināt skaidri, — svešais atbildēja.
Sabīne satvēra viņa roku ciešāk.
Un ja es tagad atriebjos? — vina šņāca.
Kā?
Ja es atriebjos, — Sabīne čukstēja, — ja uzsaucu tiesnešiem: skatieties šurp, tur viņš stāv, kuru jūs tik ilgi meklējat, tas ir Lips Tulians — laupītāju virsnieks!
199. nodaļa NODEVĪBA
Atgriezīsimies Lihtenavā. Muižas īpašnieks gāja uz savām istabām, bet sulaiņi, vēl nomodā būdami, stāstīja viens otram briesmīgus slepkavību stāstus.
Sulainis bija Bertu uzvedis augšā un ierādījis tai istabu pašā trepju galā. Tā bija maza gājēju istabiņa ar vienu logu.
Berta aizbultēja durvis un aizdedzināja sveci. Logs izgāja uz parku un vienas pašas durvis uz koridoru.
Berta paņēma sveci un ātri vicināja gar loga rūtīm, kā zīmi dodama — tad izdzēsa un apsēdās krēslā pie loga.
Pulkstenis varēja būt vienpadsmit. Nakts nebija tumša, jo laiku pa laikam atspīdēja mēness, tā ka parkā varēja visu redzēt. Berta atvēra logu un klausījās. Suņi rūkdami skraidīja pa dārzu.
Viņa sadzirdēja kaut ko sviežam un vēlreiz tāpat; suņi vairs nerūca un neskraidīja apkārt; tie ņēmās ar ēšanu. Pēc brītiņa suņi sāka smilkstēt, tad krākt un beidzot apklusa. Suņi bez dzīvības gulēja apakšā pie mūra.
Tad viņa manīja kādu pārrāpjamies pār dārza mūri un izlaida garu šņori pa logu — ar akmentiņu. Pēc brītiņa tā ar šņores palīdzību uzvilka stipru striķi, ko piesēja pie loga šķērskoka.
Striķis stipri sašūpojās, un drīz vien Zārbergs iekāpa pa logu.
Pārējie divi laupītāji vēl gaidīja aiz mūra sētas norunāto signālu.
Zārbergs nu pastāstīja Bertai, ka viņš paēdinājis suņus ar sazāļotu gaļu, un uzlielīja meiču, ka tā savu krāpnieces lomu tik gudri izspēlējusi. Patiesībā-Berta bija kā radīta uz visu ļauno, tik ne uz ko labu. Viņa ļāvās Zārberga glāstiem. Bet vēlāk tie pārrunāja par saviem velnišķajiem darbiem.
Pusnakts bija jau pāri. Zārbergs, uzmanīgi klausīdamies, paskatījās pa logu. Nekas nebija ne redzams, ne dzirdams, visur valdīja nakts miers un klusums. Lihtenavas kungs bija pilnīgi noticējis Bertas meliem, ka laupītāji ieradīsies tikai nākošajā naktī.
Zārbergs velnišķi pasmējās.
— Brangi — liekas, ka viss izdosies labi, — viņš murmināja.
Tad atkal saliecās uz priekšu. Kluss šņāciens izskanēja naktī.
Tas bija norunātais signāls, un abi laupītāji, kas gaidīja viņpus mūra, zināja, ka nu ir laiks rāpties pār mūri.
200. nodaļa SKAISTĀ SABĪNE
Lips Tulians dzirdēja gan skaistās Sabīnes draudus, bet neviens muskulis viņa drūmajā sejā pieraustījās.
Bendes patlaban taisījās izpildīt spriedumu otram laupītājam.
Sabīne bija uzmanīgi vērojusi Lipa Tuliana nopietno seju.
Vai jūs nedzirdējāt? — tā čukstēja, — briesmīgais laupītāju vadonis tagad ir manā varā. Viens mans vārds, un kareivji ielenks jūs. Jūs nevarat aizbēgt, pūlis ir savilcies visapkārt.
Viņš neatbildēja.
Sabīne uztraucās arvien vairāk.
Jūs atraidījāt manu mīlu, bet sieviete nemūžam neaizmirst tādu apvainojumu. Nedomājiet, ka es jokoju, o nē, es tagad gribu atriebties.
Tad jūs gribat asinsnaudu izpelnīties? — Lips Tulians paklusu atteica. — Sakiet, jūs laikam ciešat trūkumu?
It nemaz nē, — Sabīne atbildēja, — es domāju, to jau no mana izskata var redzēt. Pētera ielā man ir savs veikals. Un tas iet labi. Es tik gribu atriebties par to, ka jūs mani apvainojāt.
Laupītāju virsnieks paraustīja plecus.
Jūs domājat mani ar varu ievilkt mīlas sakaros?
Sabīne viņu uzlūkoja dzirkstošām acīm.
Vai es neesmu skaista? Ha, citi skrien vai caur uguni, lai iegūtu manu labvēlību. Bet es viņus visus izsmeju — tie man nav nekas.
Nu redzat, jūs jau pati sakāt, ka katru nevar mīlēt. Un nu jūs prasāt no manis, lai es jūs mīlu. Man ir diezgan cita ko darīt, nekā apmierināt meitu vēlēšanās un iegribas.
Sabīnes acis kvēloja.
Jūs tātad ienīstat mani! — viņa iesaucās.
To es neteicu. Ja es kādu ienīstu, tad tur vajag būt kādam sevišķam iemeslam.
Bende patlaban sadragāja otra laupītāja locekļus.
Sabīne stāvēja Lipam Tulianam blakus. — Uzklausiet mani, — viņa iesāka, un viņas acīs kvēloja gandrīz velnišķs spīdums.
Ko jūs vēl gribat?
Ir vēl viens līdzeklis, kā jums glābties. Un, ja jūs to pieņemat, tad es jūs nenodošu. Pretējā gadījumā es, visiem dzirdot, izkliegšu briesmīgo noslēpumu.
Un kas tas būtu par priekšlikumu? — viņš jautāja.
Sabīne atkal pacēlās uz pirkstgaliem. Viņš sajuta tās karsto
elpu uz sava vaiga.
Zvēriet man, ka es būšu jūsu mīļākā. Jums jāņem mani līdz uz savu paslēptuvi. Un jums jāzvēr, ka bez manis jums nebūs nevienas citas mīļākās un jūs man nekad neliksit ciest. Es zinu, ka zvērests jums ir svēts. Tamdēļ zvēriet man, tas var jūs glābt!
Lips Tulians neatbildēja.
Viņš likās klausāmies laupītāju sāpju kliedzienos.
Zvēriet, — Sabīne elsoja, — es mīlu jūs — esiet mans!
Nē!
Kā — jūs nevēlaties?
Nē!
Skaistā sieviete trīcēja kā drudzī.
Nepadariet mani traku, — Sabīne čukstēja, — es vienmēr domāju par jums — dienu un nakti. Es nemūžam nebūtu ieradusies šai moku un asiņu vietā, bet es nojautu, ka te satikšu jūs. Un es nemaldījos. Tamdēļ esat mans.
Nekad!
Es atriebšos — tūliņ …
Dariet, kā gribat.
Sabīne bija cieši apķērusi Lipa Tuliana roku.
Tad lai notiek, — viņa elsoja, — ja jūs negribat būt mans, tad jums jāmirst mocekļa nāvē!
Atskanēja notiesātā nāves kliedziens, jo bendes rats patlaban bija sadragājis laupītāja krūtis.
Nāves klusums valdīja pūlī.
Tad Sabīne uzlēca kā bez prāta, gribēdama izkliegt drausmīgo noslēpumu.
Jau pavērās ziedošās lūpas …
Te Lips Tulians aizspieda viņas muti ar drāniņu, kas iztvanoja savādu, gandrīz saldu smaržu.
Laupītāju virsnieks spieda drāniņu uz skaistās sievietes sejas.
Savādi…
Skaņa apdzisa skaistās Sabīnes lūpās, un bāla, nekustīga ta ieslīga laupītāju virsnieka rokās.
Neviens tam nepiegrieza vērību. Te jau visapkārt ģība sievas un jaunavas.
Laupītāju virsnieks ātri paslēpa sazāļoto drāniņu. Patlaban izcēlās iiela kņada. Vīri gribēja aiznest paģībušās sievas un meitenes.
Laidiet tak mūs cauri, — sauca vīriešu balsis, — jūs taču redzat, ka mums jāaizvāc paģībušās.
Varējāt sieviešus atstāt mājā, — skanēja atbilde.
Bet leipcigieši bija omulīgi ļaudis, tie mācēja saprast. Tamdēļ drīz vien pašķīrās šaurs celiņš, pa kuru vīrieši iznesa savus paģībušos piederīgos.
Arī Lips Tulians izlietoja šo taciņu un iznesa Sabīni.
Bet kādēļ viņš to nesa? Kādēļ viņš to neatstāja ļaužu pūlī guļot, kura gribēja viņu pazudināt? Atbilde nav grūta.
Lips Tulians nekad neaizmirsa, ka viņš ir muižnieks džentlmenis.
Uz laukuma izgājis, viņš paņēma ormani, iecēla Sabīni, iesēdās arī pats un pavēlēja braukt uz Pētera ielu.
Tā jau ir Sabīne Brinkmane, — ormanis teica, — es viņu pazīstu. Nu ko sievieši te meklē, ja nevar izturēt un jāģībst.
Drīz tie ieripoja pa Grimma vārtiem un laida pa tukšajām ielām, kamēr beidzot apturēja Pētera ielā pie kādas mazas mājas.
Ormanim samaksājis, Lips Tulians paņēma Sabīni un uznesa pa trepēm priekšnamā.
Kāda veca sieviete iznāca pretī.
Ak Dieviņ! — vecene iesaucās. — Kas tad ar Brinkmaņa jaunkundzi noticis. Kas par kungu, kurš viņu atvedis?
Tā ir mana radiniece, — viņš sacīja, — es iebraucu no laukiem skatīties, kā soda zem bendes rata, un mēs neviļus satikāmies,
Un viņa paģībusi, vai pat saslimusi?
Nē jau — viņa drīz atspirgs, — Lips Tulians atbildēja.
Ak Dievs, es paliktu pie viņas, — vecene žēlojās, — bet man tūliņ jāiet. Mana meita esot saslimusi, un man jāsteidzas turp.
Ejiet vien, māmuliņ, es palikšu te, tik parādiet man dzīvokli.
Se ir durvis. Atslēga ir jaunavas kabatā, — vecene sacīja.
Tad viņa dabūja atslēgu un atslēdza durvis.
Lips Tulians ienesa Sabīni istabā un atguldīja uz dīvāna.
-Vecene vēl pateica, ka viņa un Sabīne vien dzīvojot šai mājā, un aizgāja.
Un tagad viņš bija viens pats ar to, kura viņu gribēja samaitāt — tagad Sabīne bija pilnīgi viņa varā. Nu tas varēja atriebties.
201. nodaļa MOKU KAMBARIS
Tiesnešu draudi nepalika vārdi vien. Sakšu Veimārā, pie kuras tolaik piederēja Veisenfelsas pils, bija paradums ar mocīšanu piespiest atzīties. Un Veisenfelsas pilī arī atradās moku kambaris ar visādiem mocību rīkiem.
Guste un Terēze gan nodrebēja, to dzirdot, bet drīz vien atkal saņēmās.
Tiesnesim tuvojās kāds draugs un teica: šis esot dzirdējis, ka Lipu Tulianu pavadot pārģērbušās meitas, tamdēļ esot nepieciešams no tām uzzināt visus laupītāju noslēpumus.
Tiesnesis aizsūtīja pēc bendes.
Kareivji ieveda Gusti un Terēzi citā telpā, un viņas domāja, ka tiesneši tik baidīdami solījušies viņas spīdzināt.
Pusstunda bija pagājusi, kad ienāca bende ar diviem palīgiem. Palīgi palika turpat, bet bende iegāja tiesas zālē.
Priekšsēdētājs uzdeva bendem meitas vest uz moku kambari, kur viņš pats arī ieradīšoties ar saviem skrīveriem. Turklāt uzdeva viņas nesaudzēt, ja tās liegtos dot paskaidrojumus.
Bende izgāja un pamāja palīgiem, kas tūliņ sagrāba meitas un ievilka divas trepes dziļāk pagrabā. Te bija moku kambaris. Visur bija redzami dažādi mocību rīki un — lai būtu drausmīgāks izskats — šur un tur rēgojās izmētāti miroņu galvaskausi.
Sveces tika iedegtas. Ienāca tiesneši un apsēdās pie galda, kamēr skrīveri ieņēma vietu pie mazākā galda.
Bende pārbaudīja mocību rīkus un vīpsnādams rādīja skuķēm īkšķu skrūves un staipāmās trepes, kuru dzelzs veltņi bija pilni asu iesmiņu.
Es pēdējo reizi jums prasu, — priekšsēdētājs uzsauca skuķēm, domādams, ka tās nu būs diezgan iebiedētas, — vai tagad jūs gribat labprātīgi atzīties, vai jūs ar mocīšanu būs jāpiespiež to darīt?
Visi klausījās aizturētu elpu.
Bet abas skuķes neteica ne vārdu.
Mūsu pacietība ir galā, — sadusmotais rātskungs sacīja, — bende, dariet savu darbu!
Bende tuvojās.
Viņa rupjā seja staroja patiesi drausmīgā priekā, jo cilvēku mocīt bija viņa prieks.
Tiesaskungs, — tas sacīja, — ar ko lai es iesāku?
Ņemiet, ko paši atrodat par labāku.
Tad es tūliņ gribētu iesākt ar asākiem līdzekļiem, — necilvēks turpināja, — ja es tūliņ ņemšu īkšķu skrūves, tad skuķes drīz vien zaudēs samaņu un nevarēs vairs atzīties.
Saprotams!
Nu labi, — bende, velnišķi smīnēdams, sacīja. — Palīgi, sagatavojieties, mēs tūliņ liksim gūsteknes uz staipāmām trepēm!
202. nodaļa LIHTENAVAS ASINSPIRTS
Zārbergs bija devis signālu, un drīz vien divi bruņojušies biedri
iekāpa pa logu.
Berta pastāstīja, ka muižas īpašnieks glabājot naudu šķirstā blakus guļamistabai. Viņai to neviļus izdevies uzzināt.
Visi trīs laupītāji atstāja istabiņu. Berta viņus veda. Te uzreiz tā atskrēja atpakaļ.
Kas ir? — Zārbergs čukstēja.
Tur kāds nāk, — Berta murmināja, — ha, es pazīstu soļus. Tas ir sulainis, kurš uzdomājis mani. Tas droši vien lien uz manu istabiņu.
Oho, — Zārbergs šņāca, — es viņam parādīšu! Ātri, paslēpjaties — te sienā ir iedobums.
Laupītāji paklausīja.
Ari Berta paslēpās, tik Zārbergs piespiedās tuvu pie sienas.
Tiešām, nācējs bija sulainis.
«Pagaidi tik,» Zārbergs domāja, «tu nāci pie Bertas krūtīm dusēt. Es tev sagādāšu īsto dusu.»
Tiklīdz sulainis bija pagājis viņam garām, tā Zārbergs no muguras uzbruka, aizžņaugdams tam rīkli un iedurdams krūtīs asmeni.
Sulainis uz vietas saļima.
Pēc tam laupītāji gāja tālāk, pa trepēm lejā. Pie izejas bija divi sargi. Pirmais no tiem krāca dziļā miegā, kamēr otrs iesnaudies klanījās. Sos abus, tāpat kā sulaini, aizraidīja uz viņpasauli.
Nu bija laiks doties uz muižas īpašnieka istabām. Arī Bertai iedeva nāves ieroci un uzdeva īpašnieka sievu aizraidīt uz viņpasauli.
Berta vēl vilcinājās.
Gribi — vai negribi? — Zārbergs uzsauca.
Skuķe iedomājās spožo nākamību.
Labi, — viņa sacīja, — es darīšu visu, es jau esmu noslēgusi rēķinus ar pagātni.
Durvis bija noslēgtas no iekšpuses. Bet tas laupītājiem nebija nekāds šķērslis. Drīz vien tās bija atmūķētas, un laupītāji iegāja dzīvojamā istabā.
Pa labi guļ muižas īpašnieks, — skuķe čukstēja, — pa kreisi sieva un taisni pretī — meitas.
Zārbergs sadalīja briesmīgās traģēdijas lomas. Bertai bija jāiet uz īpašnieka sievas guļamistabu, abiem laupītājiem jātiek galā ar kungu meitām, kamēr Zārbergs pats dosies uz īpašnieka guļamistabu.
Muižas īpašnieks gulēja gultā, bet vēl nebija vis aizmidzis. Viņš izdzirda kluso troksni.
Kas tas ir? — Lihtenavas kungs jautāja, vēl šaubīdamies, vai nav maldījies, — vai kāds ir še?
Atbildes nebija. Zārbergs sasparojās uz lēcienu. Muižas īpašnieks bija pacēlies sēdus un skatījās apkārt. Tiklīdz tas pagriezās uz otru pusi, tā Zārbergs jau sagrāba viņu aiz rīkles.
Nevienu skaņu, — tas uzsauca, — Lips Tulians stāv tavā priekšā, Lips Tulians!
Muižas īpašnieks atslīga atpakaļ.
Kur tava nauda, — Zārbergs čukstēja, — ātri, citādi tev beigas!
Nelaimīgais muižnieks bija pārbijies un jaudāja vēl tikai šļupstēt.
Zārbergs jau spieda asmeni uz krūtīm.
Atbildi — jeb?
Blakus — šķirstā, — Lihtenavas kungs murmināja, spilvenos atslīgdams. Viņu bija ķērusi trieka.
Zārbergs ielīda blakus istabā un pēc neilgas meklēšanas ieraudzīja kādu vecu eļļas gleznu.
Ha, ha, ha,— briesmonis iesmējās, — lai mani dzīvu apēd, ja aiz tās nav paslēpta muižnieka nauda.
Aiz gleznas bija iedobums, un tanī atradās dzelzs šķirsts. Zārbergs redzēja, ka viens pats nevarēs visu paņemt, un tamdēļ gāja meklēt savus biedrus.
Tuvojās kāds stāvs.
Berta, — Zārbergs iesaucās, — kur tu iekriti, meiten?
Skuķe izskatījās šausmīga, viscaur asinīm aptraipījusies, tik tikko
vēl jaudāja kājās turēties.
Vai tev kas atgadījies? — Zārbergs jautāja, domādams, ka tā ir ievainota.
Nē, nē.
Vai vecā ir beigta?
Jā, jā, — skuķe čukstēja, — o, tas bija šausmīgi. Viņa negribēja mirt, man četras reizes vajadzēja…
Zārbergs velnišķi iesmējās.
Vai tas ir viss? Nu, tu esi skaista laupītāju mīļākā. Baidies pat vecu veceni aizraidīt uz viņpasauli. Nu, tā jau bija pirmā reize,
to tev nevar ņemt ļaunā. Tagad paskatīsimies, kur pārējie palikuši?
Zārbergam nebija ilgi jāmeklē.
Patlaban atšķīrās aizkars un parādījās abi laupītāji — muižnieka meitu slepkavas.
Nu visi trīs teciņus^ vien devās uzmeklēt smago šķirstu.
Tik Berta negāja līdz. Viņa palika priekšistabā un aplūkoja savas rokas, apģērbu, laupītāja dunci.
Asinis … asinis, — tā lēnām sacīja, — ha, cilvēka asinis uz maniem pirkstiem.
Zārbergs pa tam ar biedru palīdzību bija izvilcis šķirstu no iedobuma. Šķirsts bija smags, vāks cieši noslēgts; tas padevās tik, kad laida darbā laužamo stangu.
Oho, — laupītāji iesaucās, — tas tik ir laupījums. Palūk — pilni maisi ar naudu, rotaslietas, dārgie trauki. O, ja mēs tik visu varētu paņemt līdz.
Site nekas netiks atstāts, — Zārbergs atbildēja, — mēs visu aizvāksim un, ko nevarēsim panest, — apraksim mežā.
Tiešām, Zārbergam taisnība, — pārējie bandīti iesaucās.
Šķirsts ātri tika iztukšots.
Berta, — Zārbergs pasauca meiteni, — nāc iekšā, paņem maisus līdz.
Meitene paklausīja.
Maisus piepildīja un pa striķi nolaida pagalmā. To visu darīja ļoti uzmanīgi, jo mājās jau vēl bija sulaiņi un kalpones.
Līdz šim tie vēl nebija traucēti.
Zārbergs patlaban atkal bija nolaidis kādu maisu. Te augšstāvā iečīkstējās logs.
203. nodaļa Nodevējas sods
Skaistā Sabīne vēl nekustēdamās gulēja uz dīvāna, un viņai blakus sēdēja Lips Tulians, gaidīdams, kad viņa modīsies.
Ārā valdīja kapa klusums, jo pilsētnieki vēl nebija atgriezušies no soda vietas.
Beidzot Sabīne atmodās.
Kur es esmu, kas ar mani noticis? — viņa neattapdamās vaicāja.
Jūs esat savā dzīvoklī, — Lips Tulians atbildēja.
Lips Tulians! — Sabīne iztrūkusies iesaucās.
Jā, es te esmu, es jūs te atvedu, — viņš atbildēja. — Kā nu būs, Sabīne, jūs gribējāt saukt un mani nodot gūstītājiem. Nu varat to darīt, es vēl esmu tepat.
Sabīne labi saprata, ka viņa nevar nekā tam darīt, bet pati atrodas viņa varā.
Jūs tagad atriebsities man? — Sabīne jautāja.
To es nevēlos, — viņš atbildēja, — jūs gribējāt mani iegrūst briesmīgā nāvē, tagad es domāju, ko lai iesāku ar jums.
Dariet ātri, — Sabīne iesaucās, — esmu pelnījusi nāvi, izbēgt es vairs nevaru. Bet nespīdziniet mani, es būtu jūs karsti mīlējusi, bet jūs atraidījāt manu mīlu — es gribēju atriebties. Nonāvējiet manj — dariet ātri!
Kādēļ, man nekur nav jāsteidzas, — viņš atbildēja. — Apdomājiet, cik ilgi es būtu mocīts, ja jūs mani nodotu.
Dariet ātri, es taču esmu sieviete, — Sabīne lūdzās.
— O, nē, es nesteigšos.
Sabīne cieta nāves mokas. Viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka tai jāmirst, bet kādu nāvi šis briesmīgais cilvēks tai nolems, to viņa nezināja.
Šādās bailēs aizritēja labs laiks, šīs stundas Sabīnei likās kā pati mūžība.
Beidzot Lips Tulians iesāka runāt.
Sabīne, — viņš uzrunāja to, — redzi, leipcigieši domā, ka tie trīs notiesātie ir mani ļaudis, bet tie nav no mana pulka, un to es gribu pierādīt, tev, Sabīne, būs jāpalīdz man.
Kas tad man jādara? — viņa jautāja.
Es teicu, šis būs tavs sods. Kur ir rakstāmlietas un pergaments?
Sabīne iedeva prasīto un gandrīz paģība no lielām izbailēm, domādama, ka Lips Tulians nodomājis viņu nonāvēt, kā toreiz baronu Freidenbergu pie Drēz^enes vārtiem. Sabīni pārņēma šausmas, viņa tikko spēja vēl turēties kājās.
204. nodaļa LAUPĪTĀJU PĀRTRAUKŠANA
Zārbergs dzirdēja atveram logu, viņš ātri ierāvās atpakaļ, jo gaišs mēness apgaismoja viņu un arī zemē nolaistos maisus.
Kādu brīdi valdīja klusums, un Zārbergs domāja, ka kāds no kalpiem atvēris logu, lai ielaistu svaigu gaisu.
Bet drīz viņš koridorā dzirdēja vieglus, steidzīgus soļus un saprata, ka pamodušies dienestnieki.
Nu viņš ātri sagatavojās uz bēgšanu. Pirmā nokāpa Berta,
sagrābusi kādu maisu, tā steidzās uz sētas mūri. Tur bija piebūvēts
palievenis, uz kura uzkāpusi, tā viegli varēja pārkāpt mūrim.
Zārbergs steigšus paķēra pēdējo maisu un laidās pa virvi lejā, bet virve trūka, un viņš ar visu maisu uzgāzās kādam biedram un nogāza to gar zemi. Abi divi stipri sadauzījās.
Bet laupītāji nedrīkstēja vairs kavēties, jg, ļaudis kalpu mājā bija uzmodināti un tagad apbruņojušies steidzās uz kungu māju.
Zagļi, laupītāji! — sulaiņi kliedza.
Zārbergs devās tiem pretī un šaudams kliedza, ka viņš esot Lips Tulians, lai visi bēgot, ja vēl negribot mirt. Pa to laiku pārējie biedri ievilka naudas maisus dārzā un pārcēla pār mūri.
Ļaudis gan bija piecēlušies, bet neviens neuzdrošinājās uzbrukt laupītājiem, jo nezināja, ka bandītu ir tik maz. Bet visvairāk tādēļ, ka ielauzies Lips Tulians. Sī iemesla dēļ Zārbergam atlika laika aizvākt visus maisus drošībā. Maisi nu atradās sētas otrā pusē. Zārbergs, visapkārt apskatījies, ieraudzīja, ka netālu atradās kāds mazs mežiņš, uz turieni vajadzēja aizgādāt maisus, jo nekādā ziņā tos visus nevarēja aiznest lielajos mežos.
Nu laupītāji steigšus paķēra maisus, aiznesa uz tuvējo mežiņu un apraka lielāko daļu no sava laupījuma, nomīdīja ar kājām zemi un apklāja ar sūnām.
Pa tam muižā bija salasījies liels ļaužu bars un izgāja gūstīt laupītājus. Sis lielais gūstītāju bars sāka meklēt laupītāju pēdas.
Laupītāji pārģērbās.
Ko darīt? — prātoja Zārbergs, — aizmugurē muiža, bet priekšā gūstītāji. Uz kurieni nu?
205. nodaļa ŠAUSMĪGI DRAUDI
Mēs atstājām Gusti un Terēzi Veisenfelsas moku kambarī. Bende bija devis padomu iesākt ar staipīšanas mašīnu, priekšsēdētājs piekrita šim priekšlikumam. Katrā ziņā bija jāatrod Lipa Tuliana paslēptuve.
Bendes kalpi atraisīja Gustes un Terēzes važas, un, iekams viņas apķērās, tās jau bija noģērbtas līdz kreklam.
Pirmā atjēdzās Guste un deva bendes kalpam tādu dūres triecienu, ka tas pāris soļus aizstreipuļoja.
Kāda jums tiesība mani izģērbt kailu? — Guste iekliedzās.
Oho, jūs laikam nezināt, ka moku kambarī jāizģērbjas kailam, — bendes kalps sacīja.
Es nekad neatļaušu izģērbt sevi, — Guste nikni kliedza.
Nespārdies velti, es tomēr izģērbšu tevi, — bendes kalps ņirgājās.
Guste atlēca dažus soļus atpakaļ un, pacēlusi roku, briesmīgi kliedza:
Sargies tu, nožēlojamais, es tev saku, ka Lips Tulians atriebs mani, viņš šķēlēs noraus tev no locekļiem miesu. Viņš drīz vien uzzinās, ko jūs darāt ar mums. Sargieties, nelieši — kaut jūs ielīstu visdziļākos pagrabos, viņš tomēr izvilks jūs ārā!
Bendes kalpi sabijās, viņi zināja, ka pat ministrs nav drošs no Lipa Tuliana, kur nu vēl viņi. Bendes kalpi atkāpās no meitenēm.
Neklausiet šiem draudiem, — priekšsēdētājs iesaucās, — jūs dzīvojat Veisenfelsas pilī un Lips Tulians še nedrīkst rādīties.
Ak, jūs tā domājat? — Guste kliedza. — Jūs varat slēpties pašā karaļa pilī, bet, ja Lips Tulians būs saskaities, viņš jūs arī no turienes izvilks.
Bendes kalpi sačukstējās, Guste to dzirdēja un, spēji izcēlusies, nostājās viņu priekšā.
Nu, nāciet šurp, ja jūs drīkstat — bet ievērojiet, tiklīdz jūs aizskarsit mūs, jūsu nāves spriedums būs parakstīts. Lips Tulians jūs nežēlos. Viņš jūs līdz -nāvei spīdzinās un tad pakārs katru pie sava koka!
Izpildiet savu uzdevumu! — priekšsēdētājs pavēlēja bendem.
Es vienreiz vien dzīvoju, — bende atbildēja, — un negribu savu dzīvību pārdot Lipam Tulianam. Sis neticami stiprais cilvēks vis nekutinās mani.
Bende! — priekšsēdētājs pārskaities kliedza, — pavēli saviem kalpiem izpildīt pienākumu!
Atļaujiet, kungs, — bende sacīja, — šādos apstākļos mēs nedrīkstam meitas mocīt. Viņas ir Lipa Tuliana līgavas, par to nav šaubu. Es baidos no viņa. Ja tas būtu vienkāršs cilvēks, kādi mēs esam, tad cita lieta. Ir iespējams, ka viņš kādā naktī arī jūs izņem no gultas.
Sie vārdi līdzēja. Tiesneši kļuva domīgi. Tie vēl labi atcerējās, kā Lips Tulians bija apmeklējis grāfu Flemingu.
Bende pagriezās pret palīgiem.
Es šīs meitas neaiztikšu, — viņš sacīja, — man ir sieva, bērni, un, ja mani nonāvēs, kas tad viņus apgādās.
Guste ar Terēzi ģērbās.
Priekšsēdētājs uzcēlās un vēlreiz pavēlēja bendem iesākt gūstekņu mocīšanu, bet bende tik papurināja galvu.
Es paklausīšu tik tad, kad man pavēlēs viņa gaišība, musu firsts. Valdnieks spēj aizsargāt mani, bet jūs, kungi, to nevarat. Es gaidīšu viņa pārceļošanu, un tas nevilksies' visai ilgi.
Priekšsēdētājs vēl mēģināja piespiest bendi, bet ari citi tiesneši piekrita bendes domām.
Tad priekšsēdētājs padevās un pavēlēja sasiet gūsteknes un iemest stiprākajā cietumā, kamēr pārceļos firsts.
Guste bija šoreiz uzvarējusi, ar to nu pagaidām pietika. Bet, kad viņa uzlūkoja Terēzi, tad atkal tai uzmācās ļaunas domas. Viņai ienāca prātā samaitāt Terēzi un jau pie pirmās izdevības izvest šo plānu.
206. nodaļa PIE KARĀTAVĀM
Pusnakts bija pāri. Līdz pat vēlai naktij viesnīca bija pārpildīta ļaudīm, kuri vēl arvien pārrunāja laupītāju notiesāšanu, visu jo sīki pārspriezdami. Beidzot arī tur aprima troksnis.
Pilsētas ielās bija iestājies klusums, līņāja smalks lietiņš.
Bija tumša nakts, un naktssargi neredzēja, ka pa tukšajām ielām kāds vīrietis veda sievieti.
Tas bija Lips Tulians, kas veda skaisto Sabīni izpildīt savu sodu.
Klusa, bailēs dreboša, tā steidzās briesmīgajam vīrietim līdz, nedrīkstēdama sacelt ne mazāko troksnīti, jo tad laupītājs to uz vietas nogalinātu.
Viņi negāja uz Grimma vārtiem, bet pa kādu mazu ieliņu, kur varēja viegli pārkāpt mūrim.
Gājēji tuvojās soda laukumam. Sabīne lūdzās, lai tūliņ nodurot viņu, jo tā ilgāk vairs nespējot izturēt nāves bailes. Bet Lips Tulians atteica, ka tas nodevējai esot pelnīts sods.
Viņš rādīja karātavas, uz kurieni gāja viņu ceļš. Tur bija uzvilkti uz rata nomaitātie laupītāji, ap karātavām laidelējās kraukļi un citi plēsīgi putni" atbaidoši ķērkdami; bija šausmīgi uzlūkot vējā plandošos līķus.
Lips Tulians uzveda Sabīni uz paaugstinājuma, viņa, domādama par briesmīgo galu, nokrita pie laupītāju virsnieka kājām.
Lips Tulians izvilka aprakstīto pergamentu, kuram bija piestiprināta kāda šņore, un iedeva to Sabīnei, lai to vienam no pakārtajiem apsien ap kaklu.
Uz pergamenta bija apliecināts Leipcigas rātei, ka notiesātie ļaundari nav no Lipa Tuliana bandas.
Nu Lips Tulians pacēla Sabīni tik augstu gaisā, ka tā varēja apsiet papīru līķim ap kaklu.
Nāves šausmas sagrāba to, aizskarot auksto, briesmīgi sakropļoto līķi…
Tad viņš to nolaida zemē.
Tā, nu man vajadzētu nonāvēt tevi, — Lips Tulians sacīja, — bet es nemoku sievietes, pat nodevēju nenonāvēšu, kas gribēja mani iegrūst briesmās. Tagad esmu diezgan sodījis tevi, es zinu, šī nakts tev paliks atmiņā uz visu mūžu. Un nu saki, vai man pavadīt tevi atpakaļ uz Leipcigu?
Man še tuvumā dzīvo pazīstami, — Sabīne sacīja, — es šonakt uz Leipcigu vairs neiešu.
Kā jums tīk, — Lips Tulians atbildēja un, turēdams Sabīnes roku, stingriem soļiem atstāja drausmīgo vietu.
207. nodaļa IENAIDNIECES ATRIEBĪBA
Gusti un Terēzi iemeta visstiprākajos cietumos, dziļā pagrabā, kur nekad neiespīdēja dienas gaisma, tik zināmās stundās uzdedzināja mazu eļļas lampiņu.
Cietuma uzraugs pēc pavēles pasniedza ļoti sliktu, tā sakot, suņa barību, kas cilvēkam nebija ēdama.
Vai to lai es ēdu? — Guste uzkliedza cietuma uzraugam. — Nu labi, es pacietīšu, ganjau Lips Tulians dabūs to zināt un tev atmaksās. Verdošu piķi viņš iegāzīs tev kaklā!
Cietuma uzraugs uztraucās. Viņš ļoti baidījās no Lipa Tuliana, un tādēļ uz priekšu pats no sevis deva labāku ēdienu un arī labāku cietumu.
Tā nu meiču liktenis palika labvēlīgāks, arī pratinātas tās vairs netika.
Te kādā dienā atvērās durvis un, cietumā, divu sargu pavadīts, ienāca garīdznieks.
Ko šis melnsvārcis grib? — Guste jautāja. — Laupītāja līgavai nevajag nekāda garīdznieka. Es neko negribu zināt no Dieva lūgšanas!
Un tik skaistā miesā mājo tik samaitāta dvēsele, — garīdznieks skumji sacīja. — Bet var jau būt vēl. cerība, ka grēkus nožēlojošiem grēciniekiem atveras Dieva žēlastība.
Ja gribat, varat mocīt to otru meitu, par viņu Lips Tulians nerūpēsies.
Sargi to pastāstīja cietuma uzraugam.
Garīdznieks, velti ar Gusti izrunājies, atstāja cietumu.
Guste vēl zobgalīgi pasmējās un uzvilka kādu jautru melodiju. Ar Terēzi garīdznieks nemaz neiesāka, jo turēja to par vēl grēcīgāku.
Veisenfelsas cietuma sargs bija cietsirdīgas dabas cilvēks. Kad tas no sargiem dabūja dzirdēt Gustes aizrādījumu, viņš nodomāja sev izpelnīt labu algu un tūliņ devās uz Terēzes cietumu. Viņš cerēja iebiedēt Terēzi un tad no viņas izspiest Lipa Tuliana noslēpumus.
Sataisieties, — cietuma uzraugs uzrunāja Terēzi, — rītu jums būs izdevība iepazīties ar staipīšanas mašīnu.
Ja jums patīk, lai Lips Tulians salauž jūsu kaulus un iesien kabatas lakatiņā, tad aiztiekat viņa līgavu.
Sai pasakai es neticu. Jūs nemaz neesat Lipa Tuliana līgava, bet tā otra.
Kas jums to teica, vai viņa? — Terēze jautāja.
Nu protams, viņa, — uzraugs atbildēja.
Tad viņa melo. Laupītāju virsnieks mani mīl un, ja jūs mani aiztiksiet, tad jums ies plāni. Sastādiet jau pie laika savu testamentu, un pēc tam būs visprātīgāk, ja jūs iedzersit kādu indi, jo citādi jūs nevarēsit izbēgt no Lipa Tuliana dusmām.
Cietuma uzraugam palika neomulīgs garastāvoklis, un viņš, ne vārda neteicis, aizgāja.
Lai velns parauj visas laupītāju meitas, — viņš norūca, — arī to nedrīkst aiztikt. Nu, kad pārbrauks firsts, tad lai viņš dara, ko grib.
Tas ir Gustes darbs, — Terēze murmināja. — Ak tā viltīgā čūska! Viņai patiktu, lai mani še nobeidz, lai tad būtu viena pati pie Lipa Tuliana. Nu, lai nepriecājas par agru — es viņai nežēlīgi atriebšos!
208. nodaļa SVĒTOS MOROS
Reicenhaines klosterī valdīja nakts miers. Bija izdzēstas visas ugunis, arī klostera baznīcā, jo bija beigusies pusnakts lūgšana.
Arī Fatima bija izdzēsusi savu uguni, bet tai nenāca ne prātā izģērbties. Viņa nekustīgi sēdējā uz gultas. Baznīcas pulkstenis nosita viens.
Nu ir laiks, — Fatima čukstēja, — nu viņam jānāk. Uzcēlusies tā steidzās pie durvīm. Mazu brītiņu gaidījusi, tā sadzirdēja klusus soļus. Sis nācējs bija Kremo.
Nu, vai šonakt varēsim? — viņš čukstēja.
Protams, Kremo, ja tik tev ir atslēgas, — Fatima atbildēja. Tad Kremo tai iedeva atslēgu, kas bija pagatavota pēc Fatimas
dotā parauga. Nu tik vēl vajadzēja bez trokšņa iekļūt Hedvigas istabiņā un ar zālēm iemidzināt to, lai tad bez kādiem kavēkļiem varētu atstāt klosteri. Abi nelieši bija sagatavojušies, čigāns apbruņojies ar asu dunci. Vēl abi kādu pusstundu nogaidīja.
Tad Fatima izlīda no savas istabiņas un uzmanīgi klausījās, i Visur bija iestājies klusums. Mēness iespīdēja pa krusta ejas koridora logiem.
Velnišķais pāris aizvilkās uz Hedvigas istabiņas pusi. Tur gan atradās vairākas mūķeņu istabiņas, bet šo telpu iemītnieces bija cieši aizmigušas un gulēja pirmajā miegā.
Čigāns klusām atslēdza Hedvigas istabiņas durvis. Viņa gulēja. Pēc raudāšanas un Dieva lūgšanas beidzot to bija pārņēmis miegs.
Kremo kā kaķis pielīda pie Hedvigas gultas un uzmeta kādu biezu līdzpaņemtu mēteli pār galvu.
Hedviga gan pamodās, bet viņas balss apslāpa biezajā drēbē.
Fatima bija novilkusi mūķenes mēteli un apģērbusi savas čigānu drēbes. Nu viņa teciņus steidzās pa klostera dārzu uz priekšu, viņai sekoja Kremo ar smago nastu.
Drīz tie sasniedza klostera baznīcu. Baznīcas durvis nebija aizslēgtas, tur viņus gaidīja Kremo biedrs.
Tagad tie visi kāpa pa torņa trepēm augšā. Kremo biedrs ar mazo laternu apgaismoja ceļu.
209. nodaļa ZĀRBERGS SPROSTOS
Lihtenavā salaupīto mantu aprokot, laupītāji zaudēja daudz laika.
Caur mazo mežiņu ejot, tie jau izdzirda no visām pusēm vajātāju troksni.
Laupītāji drūmi vēroja apkārtni. Visapkārt bija klajums.
Laupītāji apģērbās kā tirgoņi un ieročus paglabāja maisos.
Viņiem tik vajadzēja izkulties uz lielceļa, tad tos neviens neaiztiks. Berta sasēja sev divus saiņus; tos nesot, viņa izskatījās kā ceļā uz pilsētas tirgu. Noskatījušies, kā gūstītāji attālinās, laupītāji aizlīda uz lielceļu. Berta tiem sekoja gabaliņu iepakaļ. Zārberga biedri bija bailīgi, jo lielāka meža tuvumā nebija. -
Lielceļš veda uz kādu sādžu. Cits nekas neatlika, kā pa ceļu jāiet ciemam cauri.
Tie gāja uz labu laimi un tuvojās ciemam, kurā valdīja liels uztraukums; Visi ļaudis bija kājās.
Zārbergs pavēlēja neapstāties, bet turpināt ceļu un nelikties zinis. Viņš pats gāja pa priekšu, abi laupītāji sekoja, bet Berta gāja pir- miem trim vairāk simtu soļu iepakaļ, it kā tā nepiederētu pie viņiem.
Sādžā Lihtenavas briesmu darbi jau bija zināmi, un visi bija ļoti uztraukti.
Patlaban kāds sulainis stāstīja, ka kungs esot nožņaugts un kundze nodurta, arī jaunkundzes esot nogalinātas.
Izbaiļu saucieni atskanēja no visām pusēm, un ļaudis nemaz neievēroja tirgoņus — ceļa gājējus. Zārbergs jau domāja laimīgi izkulties cauri.
Te Lihtenavas sulainis ieraudzīja Bertu un apturēja to, prasīdams, ko tā vakar vakarā gribējusi.
Berta atbildēja, ka viņa paziņojusi kungam, ko tā no laupītājiem noklausījusies, un gribēja atkal iet tālāk.
Bet sulainis bija ieraudzījis asins traipu uz Bertas piedurknes.
Tur ir asinis, Berta, — sulainis iesaucās, — kur tu tās dabūji?
Tur vēl vairāk asiņu redzams, — zemnieki uztraukti sauca.
Berta sastinga izbailēs, bet tik acumirkli. Tad ar joni tā spraucās
caur zemniekiem, uz Zārberga pusi skriedama.
Glābiet mani! — viņa kliedza. — Asinis mani nodeva.
Zārbergs to apsauca, bet bija jau par vēlu. Zemnieki bija dzirdējuši Bertas vārdus un taisījās tirgoņus ielenkt.
Divi laupītāji gribēja bēgt, bet Zārbergs tos atturēja. Viņš saķēra Bertas roku un ieskrēja tuvākajā zemnieku mājā.
Abi pārējie bandīti tiem sekoja.
— Eh — tie ir blēži! — zemnieki kliedza. — Tie ir laupītāji, tos vajag ņemt ciet!
Zārbergs aizgrūda un aizbultēja durvis, pēc tam tie devās pa trepēm augšā Uz bēniņiem.
Zemnieki ielenca māju, izdauzīja logus, viņi gribēja doties pa. trepēm augšā, bet Zārbergs pirmo kāpēju nošāva.
Pirmos uzbrucējus Zārbergs atbaidīja. Zemnieki redzēja, ka tie nav vis tirgoņi, bet laupītāji un, bez ieročiem būdami, neuzdrošinājās uzbrukt.
Zārbergs tomēr atradās sprostā, apskatījis ļaužu pūli, tas noprata, ka no šejienes nav iespējams izbēgt.
210. nodaļa HERCOGA ATGRIEŠANĀS
Veisenfelsas pils bija greznota karodziņiem un puķu vītnēm. Hercogs Johans Ādolfs II šodien atgriezās no sava ceļojuma, visi bija sagatavojušies viņu pa godam saņemt.
Visu sejas bija sadrūmušas, ar izbailēm tie sagaidīja savu kungu.
Viņu bailes nebija veltas. Hercogs tiešām bija dusmīgs.
Pateicoties apakšniekiem par apsveikšanu, viņš paskatījās uz pili, un viņa vaigs tūliņ aptumšojās. Sulaiņi un kalpotāji tur stāvēja atsegtām galvām. Pils pārvaldnieks iznāca pretī, zemu klanīdamies, ; un iesāka savu apsveikšanas runu.
Turi muti! — Johans Ādolfs tam uzsauca. — Es neesmu atgriezies, lai klausītos tavā pļāpāšanā. Kas ir noticis — ko? — vai patiesas ziņas, ka laupītāju virsnieks Lips Tulians bijis pilī?
Tā ir, jūsu gaišība, — pārvaldnieks atbildēja.
Un sudraba velvi iztukšojis?
Tā ir, jūsu gaišība.
Johans Ādolfs bija īsts tīringietis pēc dabas.
Tad jūs to saucat par modrību un uzticību, — viņš iesaucās I un kampdams norāva pārvaldniekam parūku un deva tam pa ausīm, ka pūderis vien putēja.
Tagad viņš pagriezās pret pils saimi.
Tā ir jūsu modrība, tiklīdz es esmu izgājis, tā laupītājiem tūliņ izdevība iebrukt pilī un nolaupīt manu mantu. Te jābūt kādam nodevējam, kas sazinājies ar laupītājiem, bet es to atradīšu un sodīšu.
Sulaiņi Un istabenes, kalpi un kalpones, visi krita ceļos.
Mēs esam nevainīgi, jūsu augstība, — tie visi dievojās, — apžēlojiet savus uzticamos kalpus.
Palaidņi un muļķi jūs visi esat, ja jūs būtu kārtīgi, tad laupītāji nevarētu pilī ietikt. Kā jūs uzdrošinājāties šo muzikantu ielaist pilī? Es visu zinu, kas noticis. Jūs sākāt ballēt, ēst un dzert, un dejot, un jums vajadzēja muzikanta. Tas jums bija kā' sūtīts. Un jūs, muļķi tādi, nenojēdzāt, ka zem raibā uzvalka slēpjas laupītāju vadonis. Jā, tā ir noticis — neliedzieties! Tādu diedelnieku man nevajag — es jūs visus atlaižu — visus!
Visi kalpotāji lūdzās un raudāja.
Hercogs Johans Ādolfs bija sevišķi lēnīgas dabas cilvēks. Viņš ir nedomāja izpildīt savus draudus, bet sodīt jau vajadzēja.
Sparīgos soļos tas izgāja caur kalpotāju rindu pie pārvaldnieka ! un pavēlēja viņu pavadīt uz mantu kambari.
Pārvaldnieks gāja līdz, un hercogs vispirms devās uz dzīvojam- istabām.
Tur jābūt kādam nodevējam, — valdnieks teica, — citādi Lips ; Tulians neatrastu slepenās trepes.
Ja kāds nodevējs ir, — pārvaldnieks teica, — tad tā ir Barbara.
Kā — manas laulātās draudzenes uzticamā?
Jā, viņa slepenībā turējās ar muzikantu, un, lai gan viņa .
pirmā ziņoja trauksmi, es tomēr domāju, ka viņa piedalījusies laupīšanā. Mēs visi bijām iemidzināti, tik Barbara nebija.
Kur viņa tagad ir? — hercogs jautāja.
Aizbēgusi. Divas dienas pēc laupīšanas viņa pazuda.
Tas katrā ziņā ir aizdomīgi. Bet saki, kādēļ laupītājiem nav dzinušies pakaļ? Divas meitas arī esot saņemtas, kuras pavadījušas laupītājus?
Tā ir, gaišība. Abas laupītāju meitas atrodas pils cietumā.
Kādēļ tām neizprasīja laupītāju paslēptuvi, tad varētu Lipam Tulianam dzīties pakaļ un laupījumu atņemt.
Bet viņas nerunā, — pārvaldnieks sacīja.
Ir vēl līdzekļu diezgan, kā viņām atraisīt mēli.
Viņas jau noveda moku kambarī, bet viņas draudēja ar Lipa Tuliana atriebību, tā ka bende atsacījās viņas mocīt.
Kas? — hercogs iesaucās. — Tie baidās no laupītāja, un vēl še, Veisenfelsas pilsētā?
Tā ir, jūsu augstība. Lips Tulians jau arī esot bīstams.
To es nesaprotu. Tādas bailes tak ir patiesi bērnišķīgas. Nu, tagad es pats turēšu tiesu un, ja bende liegsies izpildīt manu pavēli, tad likšu to negodā padzīt no zemes. Abas meitas jānopratina moku kambarī uz visstingrāko, to es gribu.
Viņi bija sasnieguši hercoga dzīvokli, un hercogs atvēra slepenās durvis. Pārvaldnieks paņēma laternu, un viņi devās lejā uz sudraba velvi. Hercogs apskatīja saliektās durvis, bet nekā neteica, brīnīdamies par tādu varenu spēku.
Tad viņš apgriezās.
Rītu jānāk bendem, — tas sacīja, — tad redzēsim, vai viņš ari man nepaklausīs. Abiem laupītāju skuķiem ir jāizsaka viss, es gribu Lipam Tuljanam atņemt laupījumu, tik tiešām, kā es saucos hercogs Johans Ādolfs!
211. nodaļa ČIGĀNU LAUPĪJUMS
Pār Reicenhainas klostera mūriem čigāni nesa Hedvigu. Viņa bija cieši ietīta mētelī un nespēja kliegt. Pa priekšu steidzās Fatima, tad Kremo ar savu nastu un beidzot divi Kremo biedri.
Čigāniem laimējās, ceļā neradās nekādi kavēkļi, un drīz vien tie sasniedza vietu, no kurienes varēja nepamanīti nolaisties zemē. Kremo gavilēja.
— Es necerēju tik drīz sasniegt savu mērķi, — viņš sacīja, — nu atkal manās rokās guļ skaistā sieviete, un drīz es atvedīšu ari Lidu.
Steigsimies projām, — Fatima skubināja.
Kremo, iedevis Hedvigu savam biedram, steidzās ar čigānieti uz
krūmu pusi. Vēl daži soļi, un tie jau būtu sasnieguši krūmus, kad Fatima pēkšņi atlēca atpakaļ.
Kāds vīrietis, — viņa izbijusies iesaucās.
Kremo ar biedriem paķēra dunčus, kad kāds mētelī ietinies vīrietis nāca viņiem pretī.
Kas te notiek? — svešinieks dobji jautāja.
Kremo ar abiem biedriem, dunčus pacēluši, metās uz svešinieku.
Bet pēkšņi Kremo ievaidējās, jo svešinieka kājas spēriens notrieca to gar zemi.
Tad dažos acumirkļos svešais notrieca zemē abus Kremo biedrus. Te svešiniekam nokrita no pleciem mētelis.
Lips Tulians! — Fatima iekliedzās. — Glābies, Kremo!
Fatima, cik vien ātri spēdama, skrēja uz krūmiem, Kremo devās
tai pakaļ.
Lips Tulians gāja uz priekšu, ne acu neuzmetis nosistajiem čigāniem, viņš skatījās uz zemē atstāto nastu.
Atskanēja vāji vaidi. Lips Tulians manīja, ka tas ir kāds cilvēks, ietīts mētelī un sasiets ar ādas siksnām; viņš atsedza tam galvu. Mēness apgaismoja gulošo ķermeni.
Hedviga, — viņš iesaucās, — Hedviga — te es tevi atkal atrodu.
Lips Tulians noliecās tuvāk un cieši uzlūkoja nelaimīgo.
Tā ir viņa, — laupītāju virsnieks čukstēja, — tā pati — šie nekrietnie čigāni pat no klostera to izvilkuši. Hedviga, Hedviga, kādēļ tu aizgāji no manis?
Filip, — Hedviga čukstēja, — Filip, es vairs negribēju tevi redzēt.
Negribēji redzēt, — viņš teica, — laikam tādēļ, ka esmu laupītāju virsnieks. Es raudāju asiņainas asaras, kad domāju tevi mirušu, bet es cietu elles mokas, kad zināju, ka tu esi klosterī.
Tu to zināji — Filip?
Vai tad tu domāji, ka es neatradīšu tukšo zārku? Vai tu ticēji, ka Lipu Tulianu var mānīt?
Ak, nesaki jel šo briesmīgo vārdu, — Hedviga iesaucās.
Tomēr, tomēr, — viņš čukstēja, — kamēr mani ir atstājis mans labais eņģelis, es atkal esmu Lips Tulians. Jā, Lips Tulians — briesmīgais, no kura vārda visi bīstas, es esmu laupītāju virsnieks, un tu — mūķene.
Jā, es pieņēmu plīvuri, — viņa atbildēja, — es nedrīkstēju ilgāk palikt pie tevis, tas bija grēks.
Grēks, protams, protams, — es jau esmu nievātais nelietis — ak, Hedviga, tu nekad neesi mīlējusi mani.
Vairāk kā savu dzīvību, Filip. Es vēl vienmēr tevi mīlu, un tomēr man vajadzēja atteikties.
Kādēļ? — Lips Tulians jautāja. — Ko tad es esmu tev nodarījis? Vai tad es nebiju cits cilvēks, kad tu dzīvoji pie manis?
Jā, tu biji citāds, Filip, un tomēr es nedrīkstēju palikt pie tevis. Es neatradu miera tavas dvēseles pestīšanas dēļ — man jaludz par tevi Dievs.
Dievu lūgt? — viņš stingri vaicāja. — Kāpēc? Vai tad tu zini, ka viņā saulē būs atmaksa? Vai tu pazīsti Dievu? Vai kāds mirstīgais ir kādreiz redzējis viņu?
Filip, nezaimo, — Hedviga lūdzās.
Ak, es nebīstos, — viņš iesaucās, — redzi, Hedviga, tu esi salauzusi manu sirdi. Es zinu, ka mēs nekad netiksim savienoti. Un, ja būs dzīve viņpasaulē, tad tu lidināsies gaismas augstumos, bet es tikšu iemests pazušanā.
Ak nē, Dievs piedod katram grēciniekam.
Es negribu dzirdēt šīs mācītāju runas, — Lips Tulians iesaucās, — es ienīstu melnsvārčus, jo tikai viņi atrāva tevi manai sirdij. Hedviga, kādēļ tu nepaliki pie manis? Tad tu mazākais še, virs zemes, piederētu man. Tagad es tevi esmu pazaudējis uz visiem laikiem!
Tas bija Dieva prāts, — viņa atbildēja. — Pestītāja žēlastība tevi tagad sūtīja mani glābt. Ak Filip, tu redzi dievišķos brīnumus un tomēr vēl netici un šaubies.
Dieva prāts? — viņš jautāja. — Es nācu aplūkot to klosteri, kurā iemīt sieviete, ko vienīgo es mīlu pār visu pasaulē. Viss pārējais tik gadījums — sagadīšanās, vairāk nekas.
Nē, Dievs tevi sūtīja.
Viņš neatbildēja, bet gribēja Hedvigu atsvabināt no mēteļa.
Nē, nē, Filip, — viņa kaunīgi teica, — mani laupīja, kad es mierīgi gulēju.
Viņš tūliņ paklausīja.
Tu gulēji? — viņš skumji teica. — Es vairs nevaru mierīgi gulēt.
Es arī nē, — Hedviga čukstēja, — tas bija nogurums, ne sirdsmiera miegs: Ak Filip, es tevi mīlēšu līdz savai nāves stundai un vēl tur — viņā saulē. Priekš Dieva troņa es lūgšu par tevi, bet atstāj savu briesmīgo amatu — dodies svešumā, kur tevis nepazīst, tas ir tavas Hedvigas pēdējais lūgums.
Nē, — viņš atbildēja, — tu mani esi atstājusi. Kā laupītāju vadonis es esmu dzīvojis, kā tāds es arī miršu.
Hedviga rūgti raudāja. Viņš skumji vēroja to.
Ha, kas gan mani kavē ņemt tevi līdz, — viņš teica, — kas man to var aizliegt? Tu esi mana, ja es paņemu tevi kā bērnu uz rokām un aiznesu uz meža dzirnavām, kur tu man piederēsi — vismaz šai dzīvē.
Hedviga lūgdamās uzlūkoja viņu.
Ja tu tādu nāves grēku gribi darīt, Filip, es tev nevaru pretī turēties, jo atrodos tavā varā. Bet apdomā, ka esmu Pestītājam solījusies.
Tev taisnība, Heda, — viņš teica, — tu esi debess līgava, un ' man gar tevi nav daļas. Par laupītāju vadoni esmu kļuvis, nevis
par bezgodi. Es zinu, ka bija laiks, kur es saucos Filips fon Meng- steins, tas ir pagājis, tas nelietis laupīja manu godu. Bet es neapkaunošu savu vārdu. Un tu negribi man līdzi nākt?
Labprātīgi nekad, Filip, to es nedrīkstu.
Labi — es nevaru tevi piespiest, tev pašai bija jāzina, kas tev vairāk derēja. Vai Kristu mīlēt, vai arī to vīru, kas tevi dievināja.
Hedviga raudāja, skaļi elsodama.
Ak Filip — mīļais, tevis dēļ es to darīju. Zārkā atmostoties, man atlika vēl viens ceļš. Dievs manu dzīvību bija uzturējis, viņam tā bija jāatdod, un tagad es lūgšu par tevi līdz pēdējam elpas vilcienam.
Lips Tulians nodrebēja.
Heda, — viņš čukstēja, — zāļu ragana tevi iemidzināja.
Ak nē, viņa mani izglāba un atveda te.
To viņa pieminēs, —.Lips Tulians murmināja, — tas viņai būs jānožēlo.
Hedviga lūdzoši skatījās viņā.
Filip! Ved mani atpakaļ klosterī.
Viņš rūgti iesmējās.
Ak — jā, to es aizmirsu. Bet kā tas īsti notika, izstāsti man, Hedviga, stāsti!
Tur nav daudz ko stāstīt.
Un Hedviga viņam izstāstīja, cik zināja.
Aha — es saprotu, — Filips atbildēja, — čigāniete ir Kremo biedrene. Nu, otrreiz viņš tevi vairs neaizvedīs, par to es gādāšu.
Tagad viņš cieši saņēma Hedvigu aiz rokām.
Tu mana vienīgā, mans viss, — viņš teica, — pēdējo reizi es tevi nesu uz savām rokām — jā, pēdējo reizi!
Un sparīgos soļos viņš devās uz klostera pusi.
212. nodaļa Negaidīta vēsts
Meža dzirnavās visi bija ielīksmoti. Laupītāji pārnāca ar bagātu laupījumu. Vitorfs sagaidīja atnācējus.
Kur virsnieks palika? — viņš jautāja.
Viņam vēl bija kāda gaita, — Zamuels teica, — es tomēr varu iedomāties, uz kurieni viņš gāja. Viņš iegriezās uz Reicenhainas pusi, tā kā jūs, Vitorf, jau zināt, ko es domāju.
Es zinu.
Virsnieks ilgi nepaliks, — Zamuels turpināja, — viņš teica, lai mēs viņu pagaidot. Bet sakiet, Vitorf, vai saķērāt zāļu raganu?
Nē, viņa nav atstājusi savu paslēptuvi.
Kas zin, kur viņa slēpjas, — Siklers teica, — apakšā ir daudz alu, var jau būt, ka viņa aizlaidusies lapās.
Varbūt, — Vitorfs teica, — mēs savu pienākumu esam izpildījuši.
Bet kur Guste ar Terēzi? — Vitorfs skatīdamies jautāja.
Tās velns parāvis, — Zamuels atbildēja, — no Veisenfelsas mums sekoja ķērāji, kad cēlāmies pār Zālupi. Tur viņas pazuda.
Un ko Lips Tulians par to saka?
Neviena vārda — man šķiet, ka viņš par to neko neiztaisa. Un tomēr viņas abas tik traki mīlēja virsnieku, ka pašas saplēsās. Tā iet pasaulē.
Gluži pareizi, — Vitorfs teica, — tur nekas labs arī nevarēja iznākt. Viņas abas bija greizsirdīgas — citādi tas nevarēja beigties.
Zināms, bet nu tās ir beigtas. Meitu diezgan pasaulē — vairāk nekā vīriešu. Un nu, Vitorf, pagādā vīnu — vairāk nedēļu tik ūdeni esmu baudījis.
Vitorfs pasmējās un pavēlēja no pagraba izvelt mucu vīna, bet vispirms lika noglabāt laupījumu.
Tagad gāja priecīgi, ēda un dzēra. Garais Zamuels piebiedrojās Vitorfam un viņi, dzirnavās iegājuši, uzkāpa augšstāvā.
Tur pie kādām durvīm stāvēja sargs.
Uz Zamuela jautājumu, ko tur apsargājot, Vitorfs atteica, ka Lida tiekot apsargāta, arī Elzbete tur atrodoties. Nedaudz vārdos tas izskaidroja Zamuelam visu.
Ak tā, — Zamuels atbildēja, — tas ir kas cits. Lida ir ieslēgta, lai nekristu čigānam par upuri. Tu to esi gudri izdarījis.
Kamēr tie vēl runāja, sargu signāls pieteica kādu svešinieku, un Vitorfs ar Zamuelu gāja pretī.
Sargi atveda kādu jaunu meitu, kura bija labi ģērbusies un izskatījās pēc kungu istabmeitas. Viņa bija arī skaista.
Sargi nodeva atvesto meitu Vitorfam un teica, ka viņa vēloties runāt ar virsnieku.
Vitorfs viņai pastāstīja, ka virsnieka neesot mājā un tai vajadzēšot uz viņu kādu dienu pagaidīt.
Meita bija ar mieru. Vitorfs jautāja, no kurienes tā nākdama.
No Tīringas, — meita atbildēja, bet savu vajadzību atsacījās teikt, to viņa stāstīšot tik virsniekam.
Tādēļ Vitorfs to paturēja kā cietumnieci, ieveda pa mazajiem vārtiņiem un ievietoja blakus Lidas istabiņai, tā kā viens pats sargs var apsargāt durvis.
Viņa paēda un padzēra un, nogurusi būdama, likās gulēt.
Cik ilgi viņa bija gulējusi, to viņa nezināja, bet, kad pamodās, jau ausa rīts, un kāds vīrs ienāca viņas istabā.
Viņa ātri piecēlās no gultas, iesaukdamās.
Lips Tuliaris!
Barbara! — viņš iesaucās un aizslēdza durvis.
Jā — es tā esmu, — viņa atbildēja un nodūra galvu, kā nāvi gaidīdama.
Tu atnāci? — viņš jautāja, — un drīkstēji mani te uzmeklēt?
Barbara drebēja kā apšu lapa, jo viņš to sagrāba aiz rokas.
Lips Tulians vairs nebija lēns un mīlīgs, kā pie klostera ar
Hedvigu — viņš bija briesmīgs kā aizkaitināts zvērs.
Skuķe, — Lips Tulians iesaucās, — tu gribēji mani nodot, kas tagad mani var aizkavēt tevi gabalos saplosīt? Vai tu neapsolījies klusēt? — Jā, lai es tevi līdzi ņemot. Un, kad es tevi palaidu, tu steidzies izšaut lielgabalus, lai atsauktu kareivjus, un man bija jāzaudē daži no saviem labākajiem ļaudīm!
Barbara neteica ne vārda.
Lips Tulians bij.a zils no_ dusmām.
Skuķe, — viņš iesaucās, — vai es lai tevi samaļu? Kadeļ tu te nāci?
Barbara piecēlās.
Es gribu izlabot, ko esmu noziegusies, — viņa lūdza, — uzklausiet mani. Tās divas meitas vīriešu drēbēs ir sagūstītas Veisenfelsas pilī.
Kas — Guste un Tereze?
Vārdus es viņām nezinu, — Barbara atbildēja, — viņas ir cietumā un, kad hercogs pārbrauks — viņas mocīs, kamēr tas izteiks, ko no viņām grib dabūt zināt.
Ko tad viņām prasa?
Kur atrodas slēptuve un vēl šo to, — viņa atbildēja.
Kādēļ tas jau tagad nav darīts? — Lips Tulians jautāja.
Tādēļ, ka meitas draudēja ar jūsu atriebību, tas neuzdrošinājās mocīt. Bet hercogs nebaidīsies, un viņas mocīs.
Lai tik pamēģina, —viņš atteica, — es visiem Veisenfelsas pakšķiem pielaistu uguni. Gan es šo darbu aizkavēšu.
Lips Tulians labu brīdi staigāja pa istabu domādams. Barbarai viņš neuzdrošinājās pilnīgi ticēt, un tamdēļ uzstādīja vēl dažādus jautājumus, bet viņa atbildēja, ka to varot dzīvu sakapāt, ja ko nepatiesu būtu stāstījusi.
Labi, es par to drīz pārliecināšos. Pa to laiku tu paliksi še. Dzīvo vesela.
Iekams Barbara paguva atbildēt, durvis tika aizslēgtas un kādreizējā istabene palika viena pati savā cietumā.
213. nodaļa ZEMNIEKU MĀJAS APLENKŠANA
šoreiz mums iet plāni. Labāk būs, ja aizmetīsim ieročus, jo par glābšanos nav ko domāt.
Tā runāja viens no Zārberga biedriem, pa lūku ļaužu pūlī skatīdamies.
Traks esi, — Zārbergs atbildēja, — zemnieki tevi pusdzīvu sasitīs, iekams tiksi bendes nagos un beidzot uz rata.
Bet kas ar mums notiks?
Mums vajag aizstāvēties, — Zārbergs atbildēja, — viņi baidās no mūsu lodēm. Ja mēs visu dienu varētu turēties — naktī varētu izbēgt.
Es gan šaubos, ka mums vēl būtu iespējams izbēgt.
Cerības nevajag zaudēt, — Zārbergs drošināja, — vēl var
izdoties.
Es gan vairs neticu, — biedrs atteica. — Un pie visas nelaimes tik Berta vien vainīga. Ja viņu nepazītu, mēs jau sen būtu
drošībā.
Tiešām, sasodītā Berta, — otrs atbildēja. — Jānožņaudz tāda.
Muļķības, — Zārbergs iesaucās. — Bez Bertas mums grasis ar' nebūtu kabatā.
Berta, —viņš sauca, — vai tev dažkārt nav kas labāks padomā?
Ka tik nakts būtu, — tā murmināja, — varbūt vēl izdotos izbēgt. Bet ja tie tūliņ uzbrūk…
Zemnieki nu gan neuzbruks, — Zārbergs sacīja, — tie ir bailīgi.
—- Bet kareivji nāks, — Berta atteica, — ziņneši jau ir aizsūtīti.
Arā bija liels troksnis. Ciema vecākais izrīkoja zemniekus aplenkt māju un uzaicināja laupītājus padoties.
Tagad pat Zarbergam sametas bail, viņš saka bažīties un be- dēties.
Ļaudis pulcējās arvien vairāk, un drīz vien jau bija salasījies ap tūkstoš cilvēku, kuru starpā netrūka arī īstu bezbaiļu.
Tie sataisījās uz jaunu uzbrukumu, un desmit spēcīgi vīri, kādas durvis kā vairogu turēdami, devās iekšā.
Par nelaimi viens paklupa, tā galva kļuva redzama, un to tūliņ ķēra Zārberga lode.
Citi satrūkās, palaida durvis, un vēl divi tika nošauti; septiņi vien aizbēga atpakaļ.
Zārbergs, gribēdams ļaudis vēl vairāk iebaidīt, uzkliedza, ka viņš esot Lips Tulians, lai sargoties no viņa. Bet kāds zemnieks, kurš pazina Lipu Tulianu, atsaucās — lai blēdim neticot, tas neesot Lips Tulians.
Vēl daudz runāja par Lipu Tulianu, un visi pārliecinājās, ka starp šiem laupītājiem Lipa Tuliana tiešām nav.
Ļaudis gaidīja uz kareivjiem, bet Berta un Zārbergs prātoja par bēgšanu. Zārbergs bija apmierināts.
— Berta, tu esi slavena, — viņš teica, — nu viss būtu labi, ja kareivji jau agrāk neatnāktu, tad redzēsim, ko varēs darīt.
214. nodaļa VEISENFELSAS RĀTSKUNGI
Bija karsta diena. Ārpus Veisenfelsas pilsētas pa zaļumiem pastaigājās divi turienes augstākie tiesneši — pilsētas rātskungi — un sarunājās par rītdienas darbiem tiesas sēdē.
Rīt bija paredzēta abu sagūstīto meitu pārklausināšana, pašam hercogam kā priekšsēdētājam piedaloties.
Staigātājus iztraucēja kāds jauns cilvēks, padevīgi vēlēdams lab- vakaru. Jaunais cilvēks stādījās priekšā kā Halles students. Un tā kā Halles studentiem bija vispār laba slava, tad arī cienīgie rātskungi turēja par godu ar studentu kopā pastaigādamies sarunāties. Drīz vien valodas risinājās ap laupītāju meitu tiesāšanu, un rātskungi izteica savas domas — ar spaidu līdzekļiem piespiest meitas izteikt visus sīkumus par laupītājiem, it sevišķi par viņu vadoni Lipu Tulianu.
Bez tam rātskungi arī paskaidroja, ka spaidu līdzekļi jau būtu lietoti, tik bende baidoties to darīt, baidīdamies no laupītāju vadoņa Lipa Tuliana atriebības.
Students rādījās būt mācīts vīrs, un tā viņi, omulīgi tērzēdami, bija aizgājuši īsti tālu no pilsētas, un metās jau krēsla.
Rātskungi atcerējās, ka jāiet mājās, un uzaicināja jauno draugu — studentu — viņu pavadīt. Students iesvilpās.
— Ko tas nozīmē? — viens no rātskungiem jautāja.
Atbildes vietā students sakampa abus rātskungus katru pie savas rokas un tik stipri, ka tie iekliedzās. Students iesvilpās otrreiz, un nu no krūmiem izlēca apbruņojušies vīri, kas sagūstīja rātskungus.
Students nometa savu studenta mēteli un cepuri un nostājās rātskungiem priekšā mednieku uzvalkā kā laupītāju virsnieks Lips Tulians un pavēlēja tiem izturēties klusi.
Tad viņš uzdeva Zamuelam sagūstītos kungus aizvest uz laupītāju nometni.
Rātskungi bija ļoti pārsteigti un patiešām domāja savu nāvi jau acīm redzam, bet bija jācieš klusu, un tā tie aizgāja mežā, laupītāju nometnē.
Te nu gulēja Veisenfelsas rātskungi saslēgtām kājām pie laupītāju ugunskura un lūdza Dievu, uz nāvi sagatavodamies. Pienāca arī Lips Tulians un nolikās uz sava mēteļa gulēt. Bet viņu pat Tī- ringas mežos neatstāja mūķenes tēls, kura Reicenhainas klostera baznīcā lūdza Dievu par savu karsti mīļoto — laupītāju virsnieku Lipu Tulianu.
215. nodaļa KAREIVJI NĀK
Zārbergs un viņa biedri atradās zemnieku mājā, zemnieku ielenkti.
Pusdiena jau bija pāri. Zārbergs un Berta izturējās mierīgi, tik viņa biedri bija zaudējuši cerību uz glābiņu.
Ka mēs tik tumsu sagaidītu, — Berta sacīja.
Tad viss vēl ietu labi, — Zārbergs atbildēja. — Pulkstenis gan jau rāda pieci, bet, kamēr satumsīs, var vēl daudz kas notikt.
Arā vēl vienmēr pieņēmās uztraukto ļaužu kņada.
Kareivji nāk! — sauca ļaužu barā.
Ieradās vesela nodaļa kareivju virsnieku pavadībā. Tie nu sagatavojās cīņai, bet ne virsniekiem, ne kareivjiem nebija drosmes tūliņ uzbrukt mājai. Viņi baidījās no laupītāju lodēm, un sagatavojoties pagāja labs laiks.
Virsnieki prātoja, kā varētu laupītājus sagūstīt dzīvus un aizvest uz Drēzdeni.
Beidzot apziņa, ka mājā atrodas trīs laupītāji, deva virsniekam drosmi. Uzbrukuma gājiens tuvojās mājai.
Zārbergs bija šo kustību pamatīgi novērojis un, kad kareivji pievirzījās tuvāk, viņš izšāva; kāds kareivis saļima.
Otrs šāviens norava virsniekam no galvas cepuri.
Uzbrucēji apstājās. Zārbergs ar prieku manīja, ka nav ieradies kārtīgs karaspēks, bet algoti pilsētas sargi, kas baidījās no katra šāvienā.
Virsnieks stāvēja blakus vietējam ciema vecākajam un pavēlēja uzbrukt mājai, bet neviens kareivis nekustēja no vietas.
Viņi gan ielenca visapkārt māju, bet tālāk neuzdrošinājās iet, jo no mājas šāva laupītāji.
Laupītāji visu novēroja.
— Vēl tik divas stundas, — Zārbergs čukstēja, — tad norietēs saule, un mēs varēsim rīkoties tālāk. Ak, šie bailīgie zaķi, viņi neuzdrošināsies ienākt mājā. Mums vēl nav daudz no tiem jābaidās!
216. nodaļa HERCOGA PAVĒLE
Johans Ādolfs II stāvēja pie loga Veisenfelsas pilī. Vēl bija agrs rīts, un hercogs domīgi noraudzījās uz savu rezidenci.
Pilsētā arvien ap šo laiku valdīja klusums, tādēļ hercogs nesapratnē vēroja dzīvo, skaļo kustību ielās.
Viņš aizsūtīja sulaini, lai apklausās pēc trokšņa cēloņiem.
Johans Ādolfs arvien vairāk saīga, jo ar katru bridi pieauga skaļā kņada.
Tā pagāja kāda stunda. Beidzot sulainis tam paziņoja, ka jau vakar pazuduši rātskungi. Viņu sievas neesot vairs nomierināmas, un tas esot trokšņa cēlonis.
Hercogs apņēmās' gādāt, lai tādas lietas otrreiz vairs neatkārtotos.
Bende bija atsūtīts un jau gaidīja kādu stundas ceturksni.
Hercogs stingriem soļiem izgāja pie viņa, bende nometās ceļos.
A, tu jau esi še, — hercogs to uzrunāja, — kas tad tā par būšanu, tu kā bende nedrīksti pazīt bailes, bet nu tu bīsties no viena Lipa Tuliana? Vai tu šodien arī neaiztiksi šīs laupītāju meitas — jā vai nē?
Es paklausīšu, jūsu augstība.
O, nu tu atzīsti savu muļķību. Nu labi, tu paliksi še. Ap pulksten desmitiem iesāksies pratināšana.
Bet man ir kāds lūgums, — bende sacīja. — Vai jūsu augstība gribētu savu pazemīgo kalpu aizsargāt pret Lipa Tuliana atriebību?
Ak tā, tad no turienes pūš šis vējš, — hercogs smējās. — Tiešām neticami — visa Vācija bīstas no kāda laupītāju virsnieka. Es nekad vēl neesmu baidījies no viņa. Vai tad viņš ir tik bīstams?
Vēl vairāk bīstams kā velns, — bende atbildēja.
Tā — nu, man šķiet, ka šīs lietas ir pārspīlētas. Ari es kādreiz gribētu iepazīties ar šo bīstamo … Bet nu viņš droši vien būs jau aiz deviņiem kalniem.
Hercogs pavēlēja bendem doties uz mocīšanas kambari un visu sagatavot. Viņš arī pats būšot klāt, kad piespiedīs meitas runāt.
Tad hercogs piezvanīja un pavēlēja sulainim ataicināt pilī tiesas komisiju.
Sulainis aizsteidzās izpildīt pavēli.
Hercogs atkal piegāja pie loga.
Atnāca daži rātskungi, ģērbušies greznos amata svārkos.
Pils lielā zāle bija plaši atvērta, tur patlaban pulcējās atnākušie rātskungi.
Hercogs nelika tiem ilgi gaidīt, iegājis zālē, viņš laipni sveicināja rātskungus, kuri pazemīgi palocījās pret savu valdnieku.
Johans Ādolfs pārskaitīja sanākušos rātskungus un tūliņ ievēroja, ka divi nav ieradušies.
Tad tiesas komisijas priekšnieks griezās pie hercoga un pastāstīja, ka pilsētā valdot uztraukums, jo neizprotamā kārtā pazuduši divi rātskungi. Vēl vakarvakarā tie esot redzēti pastaigājamies ārpus pilsētas, bet tagad no viņiem neesot ne vēsts. Daudz ļaužu izsūtīti meklēt, bet līdz šim bez mazākā panākuma.
Gan jau viņi ieradīsies, — hercogs teica un apsēdās pie galda — valdnieka krēslā.
Viņš pašķirstīja aktis un pēc pāris minūtēm pamāja pie durvīm stāvošām tiesas sulainim.
Ej pie cietuma uzrauga un pasaki, lai atved sagūstītās meitas. Šodien es gribu pats tiesāt!
217. nodaļa KREMO UN FATIMA
Meža biezoknī, nepieejamā vietā, Varkalnos, mēs atkal atrodam čigānu Kremo. Viņš vēl bija vājš no Lipa Tuliana kājas spēriena.
Viltīgā čigāniete Fatima jau bija izcepusi oglēs meža kustoņa gaļu un piedāvāja to Kremo, bet viņš visu atraidīja.
Es izmocījos par velti, — Kremo sacīja, — man atņēma mūķeni, un es nedrīkstu vairs otrreiz iet uz Reicenhaini.
Tev taisnība, tev jāaizmirst šī skaistā gaišmate, — Fatima atbildēja. — Tagad to stingri apsargās, klosterī mēs vairs nedrīkstam rādīties.
Bet es vēl ceru, varbūt vēlāk izdosies, — Kremo sacīja.
Tu laikam gribi ieskriet nāvē, — Fatima iesaucās, — atmet šīs neprātīgās domas, Kremo. Es tev teikšu kādu citu priekšlikumu. Uzlūko mani, vai es neesmu diezgan skaista?
Jā, jā, tu esi daiļa.
Nu labi, iecel mani par čigānu karalieni, es piederu tev, ja tu neņem nevienu citu sievu!
Un kas tad notiks ar Lidu? — Kremo jautāja.
Ko tu ar to iesāksi? Viņa dzīvo pie laupītājiem. Vai tev vēl gribas sastapties ar Lipu Tulianu?
Kremo brīdi pārdomāja. Ja jau viņš nevar iegūt Lidu, tad viņam visprātīgāk turēties pie Fatimas, jo tādas tam vairāk nav.
Tavs priekšlikums ir vilinošs. Tu esi skaista, Fatima, un cienīga pie maniem sāniem valdīt. Bet iedomā, ka man vispirms jāuzrāda liels īpašums. Tik tad es varu ieņemt sava tēva vietu.
Ja tik vien to bēdu, — Fatima iesaucās, — tad tā lieta būs gluži vienkārša. Es zinu kādu vietu, kur atrodas daudz mantu, es arī zinu, kā to iegūt. Greifensteinas pilī mēs atradīsim visu vajadzīgo.
Ja tu vari to izdarīt, — Kremo čukstēja, — tad tu būsi mana sieva.
Es tevi padarīšu bagātu, — Fatima smaidīja. — Mēs kopīgi aplaupīsim veco Greifensteinas pulkvedi.
Kremo aizmirsa savas sāpes.
Fatimas vārdi skanēja tik saldi vilinoši, un, jo, ilgāk viņš tos pādomāja, jo vairāk tam iepatikās precēt Fatimu.
Vēl ilgu laiku blēdīgais pārītis gudroja savus plānus, un pec
dažām stundām tie jau bija ceļā uz Greifensteinu.
* * *
Greifensteinas pili jau ilgāku laiku valdīja klusums. Pēc Fatimas aiziešanas vecais pilskungs dzīvoja pavisam vientulīgi. Pie viņa uzturējās vienīgi Roberts un pazudušās meitiņas vecā aukle.
Sirmgalvis nekad nepieņēma apmeklētājus, bet kādā dienā kalpotāju sejās iegūlās izbrīns: pagalmā iebrauca kāda ceļa kariete.
Kāds jauns, elegants kungs izlēca no karietes. Svešinieka bālajā sejā bija lasāmas sāpes, vienu roku tas nesa saitē.
Vecais pulkvedis izgāja viesim uz trepēm pretī.
Pazīstama seja, — vecais pilskungs iesaucās. — Patiesi — kādreiz tāds izskatījās mans labākais draugs Stenburgs.
Jaunais vīrietis pienāca pulkvedim klāt.
Es nesu sava tēva pēdējos sveicienus, — viņš lēni sacīja, — tēvs man uzdeva uzmeklēt viņa veco kara biedru un pateikt tam, ka viņš vēl uz nāves gultas iedomājies savu biedru. Es, ceļodams uz Prāgu, dzirdēju, ka jūs uzturaties savā pilī, tad nu man radās izdevība atnest jums tēva pēdējos sveicienus.
Vecais pulkvedis aizkustināts raudāja, mirdzošas asaras ritēja sirmajā bārdā.
Atkal viens aizgājis, — viņš skumji sacīja, — bet viņa dēls man būs mīļš viesis.
Pulkvedis ieveda viesi pilī.
Tātad jūs esat Stenburga dēls? — sirmgalvis jautāja, — vai jūs nekalpojat zviedru armijā?
Jā gan, es esmu atvaļināts. Man nebija nekāda prieka atteikties no dienesta, ķēniņš mani labi ieredzēja, bet es dabūju divus smagus ievainojumus un šī iemesla dēļ vairs nevaru izpildīt dienesta pienākumus. Bez tam vēl ir otra lieta, kādēļ atteicos — es gribu palikt šeit Bohēmijā vai Saksijā …
Mana sirdsdrauga dēls, — pulkvedis sirsnīgi sacīja, — ierīkojieties, ka varat še palikt uz ilgāku laiku. Tik ātri es jūs projām nelaidīšu, jūsu tēvs bija mans labākais draugs, šī draudzība lai tagad pāriet uz dēlu.
Jaunais virsnieks sirsnīgi pateicās, bet apsolījās tikai tik ilgi palikt, kamēr sadzīs brūces. Pēc tam viņam jāuzmeklējot kāda sirdij tuvu stāvoša persona.
Vecais pulkvedis draudzīgi kratīja jaunā pulkveža leitnanta roku.
Pilskungs lika atnest vīnu, nu jaunajam Stenburgam bija daudz jāstāsta par sava tēva pēdējām dienām.
Lai Dievs piešķir tam vieglu dusu, — vecais pulkvedis aizkustināts sacīja, — bet nu pasakiet man, ko jūs vēlaties še atrast. Varbūt es jums varu palīdzēt?
Man gan neviens nevarēs palīdzēt, — Stenburgs atbildēja, — jums, protams, es varu to pastāstīt. Es meklēju savu sirds mīļāko, savu vienīgo, karsti mīļoto Lidu.
Pulkvedis uzlēca kājās.
Lidu? — viņš uzbudināts iesaucās. — Sakiet, vai šī meitene līdzinās čigānietei?
Maksis Stenburgs pārsteigts sakustējās.
Mana Lida nu gan nelīdzinās čigānietei, viņas skaistā seja ir gan nokvēpināta, jo tā ilgu laiku dzīvojusi pie čigāniem, bet viņas brūnie mati pierāda, ka tā nav dzimusi čigāniete.
Tad viņa nav tā Lida, kuru man še atveda. Tai bija pavisam melni mati, tagad es tiešām atzīstu, ka notikusi krāpšana.
Nu nāca jautājumi un atbildes.
Maksis izstāstīja, kā iepazinies ar Lidu un kā tā palīdzējusi tam izbēgt no cietokšņa. Bet pulkvedis pārtrauca viņa stāstu.
Ko? — viņš pārsteigts iesaucās. — Jūs pazīstat Lipu Tulianu, bijāt ar to kopā? Brīnišķi! Arī es šim drošsirdīgajam cilvēkam gāju pretī. Bet viņš kā pretinieks mani tomēr saudzēja.
Un mani viņš atsvabināja, — jaunais pulkvedis leitnants turpināja,— esmu šim laupītāju virsniekam daudz pateicības parādā. Tiklīdz es atveseļošos, es viņu uzmeklēšu pat biezākajā mežā.
Ko? — vecais pulkvedis izbrīnā iesaucās. — Jūs gribat uzmeklēt Lipu Tulianu?
Protams, — Maksis stingrā balsī atbildēja, — kāda iekšēja balss man saka, ka es pie laupītāju virsnieka atradīšu savu Lidu.
218. nodaļa ZEMNIEKU MĀJAS DEGŠANA
Zārbergs nebija maldījies.
Kareivji neuzdrošinājās uzbrukt, pamazām tuvojās vakars. Jau metās krēsla, bet neviens negatavojās uzbrukumam. Virsnieki sagāja apspriesties.
Laupītājus nebija iespējams sagūstīt dzīvus. Tādēļ nolēma atvest kādu lielgabalu un, ar to šaujot, sagāzt māju. Bet mājas īpašnieks šim priekšlikumam nepiekrita, viņš nekādā ziņā nevārot atļaut sagraut savu māju.
Tad vietējais ciema vecākais apsolījās uzbūvēt zemniekam jaunu māju.
Šis solījums,bija jāuzraksta uz papīra, rakstu parakstīja ciema vecākais un kareivju virsnieks. Nu zemnieks bija ar mieru.
Tūliņ aizsūtīja dažus kareivjus pēc lielgabala, bet pārējie gaidīja, kamēr to atvedīs.
Pēc kāda laika atveda lielgabalu, pielādēja un izšāva.
Bet par lielu brīnumu, māja negāzās, vairs nerādījās arī laupītāji. Dažas lielgabala lodes bija ieskrējušas zosu kūtī un nogalinājušas vairākas zosis. Šī iemesla dēļ zemnieku sievas atkal sacēla lielu troksni un rājās ar virsnieku.
Brītiņu vēlāk kareivji gatavojās vēlreiz šaut, bet kaprālis parādīja, ka lielgabals ir saplīsis, un tādēļ vairs nedrīkstēja to pielādēt.
Māja deg, māja deg, — kāds zemnieks iesaucās, — šāviens ir aizdedzinājis māju!
Un tiešām, dažas minūtes vēlāk māja jau dega gaišās liesmās.
Nu laupītāji sadegs! — ļaudis un kareivji gavilēja.
Dūmi mutuļoja arvien tumšākās krāsās, visapkārt plīvoja sarkanas liesmas, un pēc īsa brīža sakrita jumts. Tad uguns liesmas pārņēma visu māju, un nebija ilgi jāgaida, kad zemnieka koka mājiņa nodega līdz pamatam.
219. nodaļa PĒDĒJĀ ACUMIRKLĪ
Sagūstītās meitas ieveda tiesas zālē. Viņas vēl valkāja-savas vīriešu drēbes.
Ved Viņas šurp pie manis, — hercogs pavēlēja cietuma uzraugam,
Tātad jūs esat laupītāja mīļākās, — hercogs uzrunāja meičas. — Ja arī Lips Tulians būtu desmitreiz briesmīgāks — es tomēr izpildīšu savu gribu.
Ja jūs spīdzināsit mūs, Lips Tulians to jums nepiedos, — Guste sacīja.
Ak, nieki! — hercogs atbildēja. — Laupītāju virsnieks atrodas savā slēptuvē, es pavēlēšu viņu uzmeklēt un atņemt tam laupījumu. Tagad pasakiet man, kur atrodas viņa slēptuve?
Mēs to neteiksim, — Guste atbildēja, — un mēs it neko ne- nodosim.
Hercogs braucīja bārdu.
Tad es jūs mācīšu runāt, — viņš smīnēja un lepniem soļiem gāja uz durvīm, viņam sekoja rātskungi, skrīveri un beidzot cietuma uzraugs ar abām meitām.
Viņi tik grib mūs iebaidīt, — Guste murmināja, bet šoreiz viņa maldījās.
Hercogs Johans Ādolfs bija noteikta rakstura cilvēks, viņš pamāja bendem izģērbt meitas. Drīz vien jau bija novilktas virsdrēbes.
Tālāk ne! — Guste kliedza. — Lips Tulians jūs saplosīs gabalos!
Bet par velti tā draudēja un turējās pretī. Bendes kalpi bija stiprāki un jau mēģināja to izģērbt kailu, kad kāds sulainis iesteidzās moku kambarī ar vēstuli hercogam.
Nekavē mani! — hercogs nelaipni sacīja.
So vēstuli sūtot Lips Tulians! — sulainis skaļi sacīja.
Bendes kalpi atkāpās, un hercogs, paņēmis vēstuli, lasīja:
«Augstība!
Tikko saņēmu ziņu, ka divas meitas, kas pieder pie maniem biedriem, grib Veisenfelsas pili mocīt.
To es nevaru aizkavēt, bet gan ar tadu pašu meru atmērot.
Esmu sagūstījis divus godājamus Veisenfelsas rātskungus un, ja tagad meitenes spīdzinās — es minētos kungus pakāršu.
Lips Tulians.
Veisenfelsas nometnē, 2. septembrī 1706. gadā.»
Hercogs bija vēstuli lasījis skaļā balsī. Tagad viņš pagriezās pret rātskungiem:
Šis ir neģēlīgs joks, — viņš sacīja, — kas šo vēstuli atnesa?
Kāds zemnieku puisis, — sulainis atbildēja, — viņš gaida aiz durvīm.
Hercogs pavēlēja iesaukt puisi.
Tas nu pastāstīja, ka viņam no rīta uzbrukuši divi bruņoti vīrieši un pavēlējuši tūliņ aiznest hercogam vēstuli. Nepaklausīšanas gadījumā tas tiktu nonāvēts.
Hercogs klusēja. Bet ārā koridorā atskanēja skaļas vaimanas.
Kāds atvēra durvis, un istabā iespraucās pazudušo rātskungu sievas.
Augstība, — viņas žēli lūdzās, — nemociet laupītāju meitas. Lips Tulians mums paziņoja, ka sagūstījis mūsu vīrus, un sola viņus dzīvus izcept ugunī. Apžēlojieties, nemociet šīs meitas.
Vai to kāds varēja iedomāties, ka Lips Tulians rīkosies tik nekaunīgi, — hercogs sacīja. — Viņš sagūstījis Veisenfelsas rātskungus, tur jau zūd viss saprāts.
Bendes kalpi bija atlaiduši meitenes vaļā. Guste nostājās hercoga priekšā un, dusmās acis iepletusi, iesaucās:
Nu, aizskariet tik mūs, ja jūs mocīsit mūs, tad Lips Tulians sagraizīs abus rātnskungus gabalos. Es jau zināju, ka Lips Tulians mūs neatstās briesmās.
Johans Ādolfs vai plīsa aiz dusmām. Viņš jau taisījās dot pavēli mocīt gūsteknes, bet, ieraudzījis rātskungu sievas, apdomājās.
Ko lai tagad dara? — viņš jautāja.
Vecākais rātskungs ieteica vest sarunas ar laupītāju virsnieku. Bet hercogs to negribēja ne dzirdēt.
Tad man cita padoma nav, — vecais kungs atteica, — tad Lips Tulians izpildīs savus draudus …
Pēc ilgākas prātošanas hercogs beidzot piekrita un aizsūtīja zemnieku puisi pie Lipa Tuliana, lai pēdējais pasaka savus priekšlikumus.
220. nodaļa ZEM PELNIEM
Ar lielu troksni sagāzās zemnieku māja, un ļaužu pūlis skaļi uzgavilēja.
— Laupītāji ir sadeguši, — virsnieks iesaucās, — mūsu šāviens iznīcināja viņus, savā ziņojumā es uzslavēšu mūsu lielgabalu. Lai laupītāji mierīgi cepas, nu tie vairs netraucēs pasauli.
Ap pusnakti kareivji atstāja ciemu, izklīda arī ļaužu pūlis. Visi bija pārliecināti, ka laupītāji atraduši liesmās nāvi.
Ugunsgrēka vieta vēl kūpēja, kad no pelniem izlīda kāds tumšs stāvs. Visapkārt apskatījies, tas paziņoja pārējiem, ka nav manāms neviens cilvēks. Nu visi četri izlīda no pagraba — savas paslēptuves. Zārbergs atkal bija pastrādājis īstu meistara darbu.
Pēc Bertas padoma kāds no laupītājiem tūliņ pēc pirmā šāviena aizdedzināja māju, un tad paši ielīda pagrabā. Biezās durvis pasargāja viņus no liesmām. Lai gan bija jācieš liels karstums, bet nu atkal tie bija brīvībā.
Nu viņi devās caur ciema kapsētu uz tuvējo mežu^un sasniedza to jau pēc nepilnas stundas.
Laupītāji atlaidās mīkstajā* sūnā un, ļoti noguruši būdami, drīz aizmiga. Tik Zārbergs ar Bertu vēl bija nomodā un noslēpumaini sačukstējās.
Berta ieteica Zārbergam nonāvēt abus gulošos laupītājus, lai vieni paši varētu paturēt Lihtenavā nolaupīto mantu.
Sākumā gan Zārbergs negribēja tai piekrist, bet Berta apņēmās pati šo lietu nokārtot, lai tik Zārbergs viņai pagādājot kādu indi.
Abi gulošie laupītāji nebija aizmiguši un uzmanīgi klausījās biedru čukstoņā, un, lai gan viņi nevarēja neko sadzirdēt, tomēr tie noprata, ka tiek runāts par viņiem. Laupītāji apņēmās uzmanīties, jo viņi neuzticējās ne Zārbergam, ne Bertai.
221. nodaļa IZLĪGUMA PRIEKŠLIKUMS
Jaunais zemnieks teciņus traucās uz krūmiem, kur viņu gaidīja Lips Tulians.
— Vai tu manu vēstuli nodevi hercogam? — Lips Tulians jautāja.
Nu zemnieks satraukts izstāstīja, ko redzējis un dzirdējis. Pastāstīja arī to, ka meitas jau bijušas kailas un tūliņ būtu mocītas.
Tā ir viņu laime, — Lips Tulians sacīja, — ja viņas jau būtu mocītas, tad es nežēlīgi atriebtos.
Tad zemnieks vēl pateica, ka hercogs gaidot viņa priekšlikumu, kuru lai aizsūtot ar kādu ziņnesi. Lips Tulians atteica, ka zemniekam pašam jāatgriežas pilī. Kad jauneklis par šo'negaidīto ziņu rādīja skābu seju, laupītāju virsnieks pasniedza tam trīs zelta gabalus. Pārsteigtais zemnieks nezināja no prieka, kā pateikties.
Lips Tulians iedeva zemniekam vēstuli, un tas steigšus vien devās uz Veisenfelsu.
Laupītāju virsnieks vēl brīdi nolūkojās aizgājējā un tad atgriezās pie saviem ļaudīm.
Visapkārt stāvēja sargi, jo bija jābaidās no uzbrukuma. Biezā krūmājā bija apmetušies laupītāji un sargāja sagūstītos rātskungus. Sie nabagi gaidīja nāvi, jo nedomāja vairs dzīvi tikt vaļā.
Lips Tulians, tiem piegājis, prasīja, vai viņiem vēl tīkoties meitas spīdzināt? Sie tik raudāja un lūdzās, lai laupītāju virsnieks laižot atgriezties pie sievām un bērniem. Viņi jautāja, ko ar tiem darīšot; Lips Tulians atbildēja, ka tas atkarīgs no hercoga.
Tad viņš pamāja Zamuelam un, to savrup aizvedis, uzdeva kaut ko.
Pasaucis vairākus vīrus, Zamuels iegāja mežā un cirta kokus, aptēsa un vilka klajā, kur tie ņēmās Raut ko būvēt, bet rātskungiem tas nebija ne redzams, ne zināms.
222. nodaļa KAS OTRAM BEDRI ROK — PATS IEKRĪT
Zārbergs ar saviem pavadoņiem bija laimīgi izkļuvis no pagraba un tagad atradās drošībā meža biezoknī.
Laupījums tiem bija līdz, kā arī ēdamais, ko viņi bija atraduši zemnieka mājā. Tur tiem nebija vaļas ēst, un tamdēļ patlaban viņi mielojās ar lielu ēstgribu.
Zārbergs paēda pirmais, un Berta jautāja, vai te esot diezgan droši. Zārbergs atbildēja, ka nezinot, šī esot sveša vieta, un abi ar Bertu gāja apskatīt apkārtni, kamēr divi pārējie vēl palika ēdot.
Klau, biedri, — viens no tiem uzrunāja otru, — tagad mes esam vienatnē un varam izrunāties. Uzmanies. Mums Lihtenava bija īsti bagāts ķēriens.
Zināms, un mēs ne desmito daļu nevarejam paņemt līdz.
Tā ir — un pie dalīšanas būsim četri, kas man vis nepatīk. Ja mēs divi vien dalītos, mums jznāktu diezgan. Negaidīsim nekādus dalībniekus.
Kā to lai izdarām?
Gluži vienkārši. Mums Zārbergs jādabū pie malas.
Viegli sacīt, bet grūti izdarīt.
Ha, ha, ha! Vai tev bailes? Šonakt, kad Zārbergs gulēs, es viņu padarīšu aukstu — tad manta būs mums diviem vien.
Tu runā bez apdoma. Zārbergs ir viltīgs kā lapsa. Viņš guļ vaļējām acīm kā zaķis, un, ja tu naktī viņam iesi klāt, viņš tūliņ sapratīs tavu nolūku.
Lai būtu, es tomēr izmēģināšu laimi. Tev jāsatur meita, lai tā nevar uzbrukt. Kad Zārbergs būs beigts, mēs ar meitu darīsim, ko gribēsim.
Otrs laupītājs vēl arvien cēla ierunas, bet ne tādēļ, ka viņš aizstāvētu Zārbergu, bet aiz rūpēm, lai uzbrukums labi izdotos.
Jā, mantas kāre jau daudz cilvēku iegāzusi postā un nelaimē, apžilbinot acis, tā kā tie vairs pareizi neredz un nesaprot.
Viņi norunāja nākošā naktī Zārbergu nogalināt, un vēlreiz pārrunāja savu plānu, kad atnāca Berta. Tiem ienāca prātā ar Bertu pamīlināties, bet Berta likās nogurusi un kairi izlaidās guļus.
Ties apvaicājās Bertai, kur palicis Zārbergs, un Berta atbildēja, ka viņš aizgājis tālāk izlūkot apkārtni un tagad atpakaļ nebūšot.
Tas abiem bandītiem iedeva drosmi tuvoties Bertai, un viens no tiem to arī darīja.
Berta šoreiz bija gluži laipna, un biedrs, laipni runādams, iedrošinājās tai apķerties.
Berta nekā neteica. Bet, kad precinieks to, cieši apkampis, spieda sev klāt, Berta zibens ātrumā tam iedūra dunci krūtīs.
Šausmīgs kliedziens atbalsojās mežā. Laupītājs atslīga sūnās un bija pagalam.
Otrs laupītājs pārsteigts iekliedzās un metās uz Bertas pusi, kad no krūmiem atskanēja šāviens un lode sadragāja viņam galvaskausu. Tas iekliegdamies saļima.
Mežonīgi smiekli atskanēja no krūmiem, un Zārbergs iznāca, kūpošu pistoli rokā turēdams.
Labi izdarīji, Berta, — Zārbergs iesaucās, — tas nelietis uz vietas bija beigts.
Viss izdevās uz labāko, — Berta atteica, — tagad mums vairs nebūs ar šiem jādalās.
Zārbergs velnišķi pasmējās.
Nu tie bija atkratījušies no līdzdalībniekiem, un Zārbergs aizsūtīja Bertu izlūkot apkārtni, kamēr pats raka bedri.
Berta atgriezās paziņodama, ka nekas aizdomīgs neesot manāms.
Zārbergs bija izracis bedri un iegāza tanī abus līķus, iepriekš vēl iztukšojis viņu kabatas. Viņu nestās mantas ielika bedrē, jo tagad tās nespēja aiznest.
Berta palīdzēja aizmest bedri un uzrakto vietu apklāja sūnām. Pēc tam Zārbergs ar Bertu norunāja atkal jaunus laupīšanas plānus, un tad abi slepkavas likās gulēt.
Iestājās klusums, tik krūmos viegli šalkoja nakts vēsmiņa.
223. nodaļa LIPA TULIANA ĶĪLNIEKI
Hercogs Johans Ādolfs bija drošsirdīgs vīrs, kas ne paša velna nebijās.
Bet šoreiz viņš tomēr nezināja, kā izlīdzēties, un sašutums pret pārdrošo laupītāju virsnieku cīnījās ar bažām, ka Lips Tulians varētu sagūstītajiem rātskungiem atriebties.
Vēl visa tiesas komisija līdz ar hercogu atradās pils moku kambari, un abas gandrīz kailas izģērbtās meitas stāvēja blakus bendes kalpiem, kas gaidīja hercoga pavēli.
Ko mēs lai darām? — hercogs uzrunāja tiesas komisijas priekšsēdētāju.
Spīdzināsim. Citādi jau sacīs, ka mēs baidāmies no laupītāju virsnieka.
Un rātskungi? — hercogs sacīja. — Es esmu pārliecināts, ka Lips Tulians viņus gabalos sagriezīs, ja es likšu meitas spīdzināt.
Tā ir, — priekšsēdētājs domīgi ieminējās.
Hercogs paskatījās uz skaistajām grēciniecēm.
Nav vairs nekāda vajadzība meitas mocīt, es jau zinu, kur laupītāju virsnieks atrodas.
Vai nevarētu izsūtīt kareivjus?
Gluži pareizi, bet tad abi gūstekņi var droši sagaidīt moku pilnu nāvi.
Pret to nekas nebija, ko iebilst.
Un tā ar bailēm un nepacietību gaidīja atgriežamies zemnieku ar ziņām no Lipa Tuliana.
Ilgi nebija jāgaida, jo zemnieks aizelsies drīz vien atnesa otru vēstuli no «melnās gvardes» vadoņa.
Hercogs pats saņēma rakstu.
Savādi, — viņš klusām sacīja, — šis bandīts raksta kā izglītots cilvēks. Tā jau vienmēr dzird runājam, ka Lips Tulians reiz bijis muižnieks.
Johans Ādolfs attaisīja vēstuli.
Tur bija īsos vārdos izteikts uzaicinājums abas meitenes kādā sīki aprakstītā vietā apmainīt pret sagūstītajiem rātskungiem.
Hercogs drīz sarka, drīz bālēja no dusmām. Tad viņš pievērsās zemniekam — vēstules atnesējam.
Vai tev Lips Tulians iedeva šo vēstuli?
Jā, gaišība.
Un viņš citu neko nesacīja? Es, lūk, gribu šīm laupītāju meitām tūliņ likt nocirst galvas.
Guste un Terēze kļuva bālas kā līķi.
Zemnieks nometās ceļos.
Gaišība, — viņš izdvesa, — Lips Tulians -vēl kaut ko sacīja.
Runā!
Lai jūsu gaišība paskatoties uz kalnu pauguriem pils ziemeļu pusē.
Hercogs uzlēca kājās.
Moku kambarī atradās kāds logs, pa kuru varēja aplūkot minēto kalnāju.
Johans Ādolfs devās turp, un aiz viņa spiedās rātskungi.
Augstiene nebija tālu, un, kad ziņkārīgie paskatījās turp, tie tūliņ ieraudzīja kādu savādu celtni, kas pacēlās pāri krūmiem.
Hercogs apgriezās.
Kas tas ir? — viņš pārsteigts jautāja.
O, gaišība, — nabaga zemnieks vaimanāja, — Lips Tulians man to pateica. Viņš liekot saviem ļaudīm uzcelt karātavas un pakārt rātskungus, ja viņam tūliņ neizdošot gūsteknes.
Šausmu kliedzieni skanēja par atbildi.
To no Lipa Tuliana var sagaidīt, — kāds rātskungs ievaidējās, — Drēzdenē jau arī viņš pakāris kādu muižnieku.
Johans Ādolfs bi)a pārskaities.
Viņš lieliem soļiem skraidīja pa moku kambari no viena gala līdz otram.
Pie tam viņš uzgrūdās tiesas komisijas priekšsēdētājam, tas pazaudēja līdzsvaru un iekrita moku krēslā, kura sēdeklis bija pilns neskaitāmu asu durstekļu. Briesmīgi iekliegdamies, tas uzlēca augšā un gauži vaimanāja, jo viņa Sēžamvieta bija stipri sadurstīta.
Lips Tulians pie visa ir vainīgs, — hercogs teica, — un tomēr mēs nekā nedrīkstam darīt. Ziņojumā bija teikts, ka apmaiņai jānotiek vienas stundas laikā, tamdēļ nevaram kavēties.
Guste un Terēze uz hercoga pavēli steigšus saģērbās.
Pēc tam hercogs devās pie kareivjiem, lai izraūdzītos tos, kuriem jāiet līdz uz gūstekņu apmaiņu.
Pēc nedaudz minūtēm Guste un Terēze ar pavadoņiem jau bija ceļā uz pakalnu.
224. nodaļa BRĪVĪBĀ
Uz pakalna, netālu no karātavām, stāvēja Lips Tulians un neatlaidīgi skatījās uz pils vārtu pusi. Brīžam tas arī pameta acis uz sauli, kā laiku rēķinot.
Aiz laupītāju virsnieka laiku pa laikam atskanēja žēli kunkstieni. Tur abi rātskungi vāļājās zāle, kamēr laupītāji "tiem atkal un atkal rādīja karātavas.
Sevišķi Zamuelam patika baidīt rātskungus.
Skatieties, jūs uzpūtīgie aitasgalvas, — viņš atkal iesāka. — Vai tās nav burvīgas karātavas? Par daudz labas priekš jums. Drīz jūs karāsities, un paskatieties, vārnas jau tup kokos un trin knābjus.
Jēzu, apžēlojies par mums, — gūstekņi vaidēja.
Neko darīt, — Zamuels atteica, — ja hercogs neapdomāsies, jums būs vien jākarājas. Tur jau ir striķi ar cilpu, viss ir sagatavots pēdējam ceļojumam.
Gūstekņi jau bija pusbeigti aiz bailēm.
Zarnuel, — nodārdēja Lipa Tuliana balss.
Te es esmu, virsniek.
-Ātri, tev jānāk man līdz. Tur nāk ļaudis no pils — jau tuvojas pakalnam.
Milzis berzēja rokas.
Viņi palikuši melni un mazini, virsniek.
Cerēsim, — Lips Tulians atteica, un viņa balsī izskanēja mežonīgi draudi.
Abi vīri steigšus devās uz pakalni, lai tur krūmos sagaidītu hercoga ļaudis. Drīz tie jau atradās sauciena attālumā.
Ne soli tālāk, — Lips Tulians uzsauca, — ja gribat vēl'dzīvot!
Mēs vedam gūsteknes, — skanēja pretī.
Divi vīri lai atved meitenes šurp, — Lips Tulians turpināja. — Rātskungus es tūliņ izdošu. Pārējie nedrīkst atstāt savu vietu, citādi es likšu ļaudīm šaut.
Viņā pusē izcēlās kņada un dzīva vārdu apmaiņa. Beidzot atšķīrās divi vīri ar gūsteknēm.
Guste un Terēze! — Lips Tulians murmināja. — Ej, Zarnuel, atved gūstekņus.
Milzis tūliņ paklausīja.
Kur ir rātskungi? — viens no nācējiem, stalts, valdonīga izskata vīrietis, jautāja.
Viņi tūliņ būs klāt, gaišība, — Lips Tulians atbildēja.
Nācējs bija hercogs, kas pats savām acīm vēlējās redzēt izdaudzināto laupītāju virsnieku.
Tagad viņš apstājās.
Jūs mani pazīstat? — Johans Ādolfs jautāja.
Jā, — Lips Tulians atbildēja, — nav jau pirmā reize, kad satiekamies, zināms, toreiz bija citi laiki.
Fon Mengsteins! — hercogs pārsteigts iesaucās.
Nesauciet šo vārdu, — laupītāju virsnieks atbildēja, — es jau sen to vairs nevalkāju. Jūs tagad runājat ar Lipu Tulianu, «melnās gvardes» pavēlnieku.
Tātad tomēr, — hercogs murmināja, — ha, kā šis cilvēks tā varēja pagrimt!
Zamuels atveda rātskungus.
Lips Tulians pagājās uz priekšu.
Te ir ķīlnieki, — viņš sacīja, — atlaidiet meitas!
Johans Ādolfs vilcinājās.
Vai jūs viņus ar atlaidīsit? — viņš neuzticīgi jautāja.
Lips Tulians spalgi iesmējās.
Ha, ha, ha, — jūs tak mani nepazīstat, nu, tad klausieties, laupītaju virsniekam dotais vārds ir tikpat svēts kā hercogam. Atlaidiet skuķes, te ir jūsu rātskungi.
Zamuels pagrūda ķepurīgos pilsētas kungus uz zaļā maura.
Mēs esam beigti — beigti, — nelaimīgie ķīlnieki vaimanāja.
Lips Tulians atkāpās. Viņš ieraudzīja Gusti un Terēzi steidzamies šurp.
Uz krūmiem, — viņš uzsauca meitām, — te, gaišība, — saņemiet gūstekņus, jūs paši dzirdat, ka tie nebūt nav beigti.
Lips Tulians ar Zamuelu pazuda krūmos.
Hercogs noskatījās laupītājiem pakaļ, līdz tie bija nozuduši viņa skatam. Tad tas pamāja savam pavadonim.
Atri, uzcel atsvabinatos, mums tūliņ jāatgriežas Veisenfelsā, lai tad ar visiem kareivjiem dzītos laupītājiem pakaļ.
Lips Tulians sapulcēja savus ļaudis un pavēlēja steigties uz mežiem, jo viņš zināja, ka hercogs sūtīs karaspēku.
Zamuels gāja, ar meitām sarunādamies, kamēr Lips Tulians kā parasts vadīja savus ļaudis.
Ko jūs, skuķes, strādājat, — milzis iesāka, — velns parāvis, jūs jau dzīvas ieskrējāt veisenfelsiešiem nagos? Tas tak ir savādi — es to nemaz nevaru saprast. Kādēļ tad jūs toreiz nenācāt uz laivām?
Guste pie visa vainīga, — Terēze sacīja, — viņa man uzbruka.
Garais Zamuels palocīja galvu.
Ah, aiz greizsirdības — saprotu, saprotu. Jūs kā ar aklību sistas, kurlas un mēmas kāvāties, kamēr kareivji jūs saķēra. Nu, šoreiz jau vēl izgāja gludi, bet virsnieks nu ir paspēlēts.
Kas to saka? — Guste iekaisa.
Ne tik skaļi, mazā. Es to saku. Vai tu domā, ka virsnieks tevi mīlēja? Ha, ha, ha — tikpat maz kā Terēzi. Viņš savā izmisumā gribēja apreibināties, tamdēļ ka viņa skaistā Hedviga kļuvusi par mūķeni. To viņš mīl, nevienu citu!
Terēze bija ārkārtīgi uztraukta.
Mūķeni tak viņš nevar mīlēt?
Tā, kamdēļ tad nē? Lips Tulians ir pavisam cits vīrs nekā mēs, to jūs lieciet aiz auss. Virsnieks jums nevienu mīlas vārdu vairs nesacīs. Lai mani pakar, ja tas tā nav!
Tam es neticu, — Guste čukstēja. — Garais Zamuels tik muld. Pagaidi tik, kad es būšu viena ar savu mīļo…
Apmēram tāpat domāja Terēze. Arī viņa cerēja, ka Lipu Tulianu savaldzinās viņas skaistums.
Bet Lips Tulians atbrīvotajām nemaz nepiegrieza vērību. Viņa uzmanību saistīja pavisam kas cits. No Veisenfelsas jau skanēja trauksmes šāvieni.
225. nodaļa UZBRUKUMS NAKTI
Bijušais zviedru pulkvedis leitnants Stenburgs vēl vienmēr dzīvoja vientuļajā Greifensteinā.
Pilskungs tā bija iemīļojis sava kādreizējā karabiedra dēlu, ka negribēja to laist projām.
Jaunais vīrietis palika ļoti labprāt. Te tas ar pilskungu varēja izrunāties par Lidu, par šo noslēpumaino skaistuli, kurai bija piederējis noslēpumainais medaljons.
Jo vairāk abi vīrieši sarunājās par noslēpumaino čigānieti, jo stiprāka kļuva viņu pārliecība, ka Lida, kas bija ieslodzīta Prāgas cietumā, un tā daiļava, kas uzturējās Greifensteinā, bijušas divas dažādas personas.
Maksis jau varēja īsto Lidu sīki aprakstīt, un, kad viņš to darīja, vecā pulkveža acīs iezagās asaras.
Viņš domāja par savu pazudušo meitu, un arvien .vairāk nostiprinājās pārliecība, ka šī Lida tiešām bijusi pazudusī.
Bet kur to atrast?
Maksis fon Stenburgs pēc miera līguma bija aizsūtījis vēstnieku uz Kenigsteinu. Bet tas atnesa tādu vēsti, kas jaunajam vīrietim lika padomāt.
Ģenerālis Kijaus it vienkārši bija licis pateikt:
«Cietuma uzrauga Kiliana meita kopā ar kādu citu cietumnieku aizbēga; pastāv aizdomas, ka aiz šis bēgšanas slēpjas laupītāju virsnieks Lips Tulians.»
Jā, Lips Tulians. Maksim šim pārdrošniekam bija jāpateicas par savu dzīvību un brīvību. Bet kur šis pārdrošnieks ir — vai Lida atrodas pie viņa? Kur viņš lai to meklē?
Tie bija jautājumi, uz kuriem neviens nevarēja atbildēt. Vecais pilskungs velti bija izsūtījis izlūkus uzzināt Lipa Tuliana uzturēšanās vietu. Tie visi bija atgriezušies bez panākumiem.
Kādu vakaru Maksis un pilskungs sēdēja kopā vecās pils istabā. Abi viņi gandrīz nemaz neievēroja ugunīgo vīnu, kas dzirkstīja biķeros, jo visas domas risinājās tik ap pazudušo.
Es citādi nemaz nevaru domāt, — jaunais virsnieks patlaban sacīja, — mana Lida ir jūsu pazudusī meita.
Pilskungs nopūtās.
O, ja tā būtu, cik labprāt es savu bērnu nodotu jūsu rokās, jus jau viņu nekad neatstātu.
Nekad.
Jā, es to ticu, — vecais kungs turpināja, — o, tad Greifensteinā atkal ienāktu laime, un es savas vecuma dienas varētu priekā pavadīt. Bet tās ir gaisa pilis, kurām es nevaru un nedrīkstu ticēt. Dievs vien te iespēj palīdzēt.
Jā, paļausimies uz viņu, — Maksis atbildēja. — Dievs palīdzēs. Ja es tik zinātu, kur Lips Tulians uzturas, viņš varbūt man varētu pateikt skaidrību, es pat domāju, ka viņš atsvabinājis Lidu, jo tas jau bija viņa nolūks.
Es baidos, ka mēs to nekad neuzzināsim. Lips Tulians izpelnījies tādu briesmoņa slavu, ka viņam jādara viss, lai slēptu savu uzturēšanās vietu.
Vai lai es viņu meklēju?
Tu viņu neatradīsi, manu nabaga Maksi!
Iestājās klusums, to pārtrauca Roberts, kas parādījās uz sliekšņa,
Cienītais kungs, — sulainis iesāka, — ap pili ložņā salašņas — es nupat redzēju kādu čigānu.
Pilskungs pacēla galvu.
Čigānu?
Tā ir, un šis puisis rādīja pavisam ļaunu ģīmi. Kad es gribēju viņu saķert, tas ātri ielēca krūmos.
Vecais pilskungs vienaldzīgi atmeta ar roku.
Lai paliek, Robert, tas jau nav nekas jauns, ka te kāds čigāns lodā apkārt. Tie meklē pārtiku, mums nav ko baidīties.
Es šiem salašņām neuzticos, — Roberts ieminējās, — šie zeļļi kopš kāda laika palikuši tik bezkaunīgi, ka no viņiem nemaz nevar atkauties, un pils ir tik plaša, ka nemaz nevar redzēt, ja viens vai vairāki no brūnajiem neliešiem mūs apciemo.
Pilskungs pasmaidīja.
Tu redzi spokus, Robert, te taču ir sargi un suņi.
Roberts gan vēl gribēja atbildēt, bet, brīdi apdomājies, aizgāja. Vecais pulkvedis vēl ilgi runājās ar Maksi par Lipu Tulianu un Lidu, un bija jau gluži vēls vakars, kad tie aizgāja gulēt.
Bet jaunais cilvēks nevarēja aizmigt, pat izģērbties tam nepatika, saruna bija viņu stipri uztraukuši. Viņš lēnām staigāja pa istabu šurp un turp. Viņš bija izdzēsis gaismu, jo tumsā varēja sapņot, tad Lidas maigmīļais tēls iznira viņa acu priekšā, viņš redzēja brīnišķo stāvu, apburošo seju.
O, Lida, Lida, — Maksis čukstēja, — sirds mīļā, kur tu esi? Vai tu vēl domā par mani, vai arī kāds cits tevi ieguvis par savu? Ak nē, nē, tu esi man uzticīga, to es zinu, par to es savu roku lieku ugunī!
Viņš atslīga krēslā un domāja par Lipu Tulianu.
Šis laupītāju virsnieks nav parastais noziedznieks, nē, tas ir vīrs, kurš sargās Lidas nevainību. Maksis arvien vairāk nomierinājās, iedomādamies, cik stingra disciplīna valdīja starp laupītājiem.
Ja Lida atrodas pie viņa — briesmoņa, tad man nav ko baidīties, — viņš čukstēja.
Tagad viņš gribēja doties pie miera. Maksis jau taisījās izģērbties, kad izdzirda kādu savādu skaņu.
Tas bija savāds troksnis — it kā kāds būtu sasitis loga rūti. Jaunais virsnieks klausījās. Viņš skaidri dzirdēja, kā stikla lauskas krīt, tad atkal iestājās klusums.
Savādi, — Maksis domāja, — es domāju, ka nakts vējš izgāzis rūti, bet ārā jau nav ne vēsmiņas.
Viņš atkal klausījās. Klusums.
Jaunais virsnieks devās uz durvīm. Tepiķis apslāpēja viņa soļu troksni, un Maksis patlaban atvēra durvis, te klau — vai tās nebija balsis?
Viņš klausījās saspīlētiem nervien. Ārā bija dzirdami čuksti, un Maksim likās, it kā pie viņa durvīm stāvētu dažas personas.
Viņš atkal dzirdēja klusos čukstus. Maksim radās aizdomas.
Ap šo laiku koridorā neviens cilvēks vairs nebija atrodams, jo nedaudzajiem pilskunga apkalpotājiem jau sen vajadzēja gulēt.
Te viņam iešāvās prātā kāda doma. Varbūt kādi nelieši grib ielauzties pilī?
Viņš satvēra zobenu un klusām atvēra durvis.
Ārā koridorā valdīja nāves klusums, bet Maksim likās, it kā garām ietu ļaudis.
Uz pirkstgaliem zogoties, viņš sasniedza vietu, kur .koridors meta asu līkumu.
Te viņš apstajas.
Aizdomīgais troksnis atkal ieskanējās viņam ausīs, un šoreiz tam šķita, it kā atslēgas caurumā grieztu atslēgu.
Viņš lēnām liecās uz priekšu. Te tas gluži skaidri pamanīja četrus tumšus stāvus.
Tie vēl stāvēja koridorā pie durvīm, kas veda uz pilskunga istabām.
Vēlreiz atkārtojās savādais troksnis.
Un tagad drausmīgie nakts viesi pazuda, tie, bez šaubām, bija atvēruši durvis.
Maksis satvēra savu zobenu ciešāk un klusām iezagās priekšistabā. Guļamistabas durvis arī bija vaļā. Piepeši, svešā valodā klusi lādēdamies, viņam tuvojās kāds vīrs. Pazibēja duncis, un Maksis atlēca sāņus. Dūrējs, ar sparu mezdamies, pakrita, bet ātri uzlēca augšā, no jauna gribēdams uzbrukt. Šoreiz Maksis pamanījās pirmais, spēcīgs zobena cirtiens ķēra pretinieku. Iekrākdamies tas saļima.
Maksim nebija laika apskatīties, jo viņam tūliņ atkal uzbruka divi vīri ar spožiem dunčiem. Viņš atkāpās līdz galdam, lai no mugurpuses tam nevarētu pietikt, un nu iesākās cīņa, kas turpinājās dažas minūtes.
Čigāni bija traki no dusmām, jo viņu biedrs nekustēdamies gulēja uz grīdas. Viņi uzbruka virsniekam kā saniknoti zvēri, bet virsnieka zobens atkal vienu nogāza.
Vēl viens pretinieks atlika. Tas skrēja virsū, kliegdams:
Jums jāmirst, jo jūs esat vainīgs, ka Lida man nenāca līdz — saņem!
Virsnieks ātri atrāvās un izvairījās no čigāna dunča.
Lida ir mana, — čigāns ķērca.
Nekad nebūs tava, — Maksis atbildēja, zobenu pamezdams un čigānu aiz pleca sakampdams. Virsniekam bija diezgan grūts stāvoklis, jo viena roka viņam vēl nebija vesela.
Mirsti, suns, — Kremo bļāva, — Lida būs mana sieva — mana verdzene!
Maksim radās milzu spēks, viņš pacēla čigānu gaisā un nesa to uz logu. Atvēzējies, tas ar lielu sparu iesvieda viņu logā, un Kremo ar visu logu nogāzās'dziļumā. Jaunais virsnieks gribēja vēl paskatīties, kad pilskungs to sauca:
Nāc šurp, dēls, palīdzi man to skuķi saturēt. Tā gribēja mani nodurt, es viņai atņēmu dunci un tagad turu ciet.
226. nodaļa DOKTORA KUNGS
Krāšņā kalnu apgabalā netālu no Halles, pie vecā Vitekinda ciema kādā jaukā dienā, stādus lasīdams, staigāja lepni ģērbies kungs. Viņš bija nogrimis savā darbā un nemanīja, ka no krūmiem uzglūn divi cilvēki.
Tie bija Zārbergs ar savu viltīgo Bertu.
Kas tas tāds var būt? — Zārbergs sacīja.
Katrā ziņā kāds zāļu meklētājs — kas tad cits?
Nē, tas viņš nav. Tas būs kāds ārsts, kurš ievāc stādus, lai taisītu zāles. Tas nevar būt nabags. Redzi, Berta, kas viņam par resnu zelta ķēdi un gredzeni ar dimantiem.
Zārbergs ieteica uzbrukt un aplaupīt viņu, bet Berta teica ko citu. Pirmkārt, te esot nedroša vieta, tā kā paši varot cilpā iekrist, un otrkārt, iepazīšanās ar viņu atnesīšot lielāku labumu. Zārbergs vēl stīvējās pretī, bet, kad Berta tam kaut ko iečukstēja — viņš padevās.
Slepkavu pāris devās no pakalnes lejā un sveicināja kungu. Sis laipni, bet reizē arī pārāk cienīgi atņēma sveicienu.
Zārbergs bija ģērbies kā pilsētnieks, tāpat arī Berta.
Cienītais kungs laikam gan ir doktors? — Zārbergs to uzbilda.
Ta nu gluži nav, mīļie ļaudis, — tas atbildēja, — man ir gan doktora tituls, un Hallē mans vārds — Erasmus — tiek ļoti cienīts. Bet es nebūt nenodarbojos ar zāļu taisīšanu, jo mana bagātība man atļauj dzīvot zinātnes labā. Tamdēļ es arī te staigāju, dabas noslēpumus studēdams.
Ak, dabas noslēpumus, — Zārbergs iesaucās, — es daudz par tādām lietām esmu dzirdējis. Un mēs esam ceļā uz Halli — kādu uzmeklēt, kas mums varētu palīdzēt atrast mantu, kas prot atrast paslēptas lietas.
Kādas paslēptas lietas? — Dr. Erasmus jautāja.
Es esmu Plauvas pilsonis, — blēdis turpināja. — Tā te ir mana māsa, kura mani pavada. Jums, kungs, jāzina — ka mūsu mājā reiz dzīvoja augsti mācītais Paracelzs — šis vīrs, kurš prata taisīt zeltu un varēja kalpināt gaisa un zemes garus.
Kas nu nezinās Paracelzu, — Dr. Erasmus teica, — un šis slavenais vīrs dzīvoja jūsu mājā?
Tikai īsu laiku, — Zārbergs atbildēja. — Viņš bija apsūdzēts par buršanu un tika vajāts. Savā bezizejas stāvoklī tas visas savas gudrības grāmatas un rakstus apracis mūsu mājā, lai gūstītāji pie viņa nekā aizdomīga neatrastu. Pēc tam Paracelzs drīz nomira, un viņa manta guļ mūsu mājā aprakta.
Un šī manta vēl nav izņemta? — Dr. Erasmus jautāja.
Nē, — Zārbergs atbildēja, — neilgu laiku atpakaļ mūsu dārgais tēvs šķīrās no šīs pasaules un, uz nāves gultas gulēdams, mums izstāstīja vietu pagrabā, kur sienā guļot aprakti lielā meistara dārgumi.
Un kādēļ jūs, mīļais, neesat tūliņ meklējuši?
Zārbergs sataisīja īstu aitas ģīmi.
Es baidījos, — viņš teica, — un domāju, ka ļauni gari apsargā šos rakstus, un tādēļ došos uz Halli meklēt pie kāda gudra vīra padomu.
Vai jūs ar kādu par to jau esat runājuši?
Nē, neviens cits šo noslēpumu nezina kā mana māsa.
Tad priecājieties, ka sastapāt mani, — Dr. Erasmus teica. — Es esmu tas vīrs, kādu jūs meklējat — es ceļošu ar jums uz Plauvu un izvaicāšu garus.
Ai, tad mēs tūliņ varēsim braukt, — Zārbergs liekuļoja.
Tik ātri tas neiet, mans mīļais, — doktors sacīja, — vispirms man jāsagatavojas un jāpaņem līdz vajadzīgie rīki.
Tad mums tagad vieniem jāiet atpakaļ? — Zārbergs teica.
Nemaz nē, jūs pakavēsities manā mājā Hallē.
Bet ko jūsu kundze par to teiks? — Berta bažīgi iebilda.
— Es neesmu precējies, — doktors atbildēja, Bertu laipni uzlūkodams.
Berta to saprata.
Bet doktors bija ielīksmots, jo viņš mīlēja satikties ar skaistām sievietēm. Viņš tos noturēja par vienkāršiem muļķīšiem. Paracelza grāmatas viņš atpirks. Tā domāja Dr. Erasmus. Viņam ne prātā nenāca, ka šie mierīgie ļautiņi varētu būt briesmīgākie slepkavas.
Tā paliek, — viņš turpināja, — jūs paliksit pie manis, kamēr es jūs pavadīšu uz Plauvu. Manā mājā varēsit mierīgi uzturēties, jo man daudz kalpu nav, kas trokšņo. Jūs būsit piekusuši, tamdēļ noejiet uz Vitekindu un nogaidiet viesnīcā, kamēr jums aizsūtīšu savus ratus.
Zārbergs un Berta pateicās, un doktors aizsteidzās uz pilsētu.
Nu, vai es savu lomu labi neizspēlēju? — Zārbergs jautāja Bertai.
Jā gan, — viņa atbildēja, — Bet vai nu man nav taisnība? Ja mes viņam uzbruktu, būtu slikti, jo viņa sulainis bija tepat tuvumā.
Tev taisnība, Berta.
Tagad mēs viņa mājā nogaidīsim īsto laiku un tad bez bēdas to aplaupīsim.
Tas muļķis noticēja manam stāstam, — Zārbergs turpināja.
Un ar mani viņš iedomājās pamīlināties, — Berta smējās,
— es viņu gribu vēl vairāk pakārdināt, lai iemīlas. Tas tik būs plāns!
Berta iečukstēja Zārbergam kaut ko ausī.
Zārbergs pasmējās, un, viens ar otru triekdami, tie uzmeklēja viesnīcu.
227. nodaļa GIBIHSTEINĀ
Pretī Vitekindas ciemam uz stāvas klints pacēlās lepnas pilsdrupas.
Tā bija teiku apvītā Gibihsteina, plaša veca pils — kuras atliekas spītēja gadu simteņiem.
Tanīs laikos vēl nebija svešinieku, kas interesējās par veciem mūriem.
Bet šodien pils atkal bija apdzīvota, kaut arī no dīvainiem ļaudīm, kas pa dienu bija turējušies slepenībā.
Lips Tulians uzturējās Gibihsteinā ar saviem ļaudīm, slēpdamies no vajātājiem.
Hercogs Johans Ādolfs bija izsūtījis daudz ļaužu gūstīt laupītājus. Arī sakši un citas tīringiešu valstiņas bija piebiedrojušās, un tā nu Lips Tulians bija no visām pusēm ielenkts. Tamdēļ viņš izvēlējās tādu vietu, kur neviens to nedomāja satikt.
Lips Tulians izlika sargus, un arī pats vienmēr paturēja apkārtni acīs.
Zamuels vēl vienmēr tīkoja tikt atpakaļ Varkalnu mežos, bet Lips Tulians nebija pierunājams.
Viņš teica, tur šis vairs nevarot izturēt, jo viņam uzmācoties atmiņas par Hedvigu. Būšot jāiet uz Freibergu, kur pa kara laiku savesti visi sakšu dārgumi.
Tiklīdz no Gibihsteinas varēšot aiziet, tā iešot uz Freibergu.
Tad viņš aizsūtīja Zamuelu uz torņa mūri uzmanīt otru pusi.
Bet tiklīdz Zamuels bija aizgājis, tā Guste uzmeklēja virsnieku, gribēdama to visādi savaldzināt.
Bet Lips Tulians laipni paskaidroja, ka tas esot neiespējami. Viņš nevienu sievieti nevarot mīlēt. Viņš gan neienīstot sievietes un nedarīšot viņām pāri, bet mīlēt nevienu sievieti vairs nevarot un nemīlēšot.
Garais Zamuels tuvojās, un Gustei bija jāaiziet.
Zamuels paziņoja, ka pie ciema viesnīcas piebraukusi kāda slēgta kariete un pēc nedaudz minūtēm atkal aizbraukusi atpakaļ uz Halli.
Lips Tulians uzdeva Zamuelam uzmanīties, un tas aizgāja atpakaļ savā vietā.
228. n o d a ļ a ČIGĀNIETES ATZĪŠANĀS
Maksis fon Stenburgs ieskrēja pilskunga guļamistabā.
Vecais pulkvedis sēdēja uz gultas un cieši turēja jauno čigānieti, kura visādi mēģināja atsvabināties.
Jaunais virsnieks piesteidzās palīgā, un tai pašā brīdī čigānietei nokrita lakats no acīm.
Lida, — pilskungs iesaucās, — vai tā tu gribēji man atmaksāt par labo sirdi?
Šī nav tā Lida, kas bija Kenigsteinā, — Maksis teica.
Viņa tā saucās, varbūt tā melo, — pulkvedis atbildēja.
Maksis vēl ko gribēja teikt, kad guļamistabā ieskrēja Roberts ar
citiem sulaiņiem. Tie vairs nedomāja savu kungu atrast dzīvu.
Robert, — pilskungs ģērbdamies sacīja, — sasieniet to skuķi„ viņa gribēja mani nodurt, bet nesitiet to.
Roberts ar citu sulaiņu palīdzību sasēja Fatimai rokas uz muguras.
Viņu vajag pakārt, — Roberts sacīja, — tā ir neganta blēde!'
Paliec, Robert, mierīgs, — pilskungs atbildēja. — Man viņa jāizprašņā, un tad es izšķiršu, ko ar viņu darīt. Maksi, dēls, kas tur notika?
Jaunais virsnieks izstāstīja savu cīņu ar trim čigāniem un to, kā viņš trešo izsviedis pa logu.
Tas nu gan būs smalki saberzts, — vecais Roberts teica.
Nu, Lida, — pilskungs iesāka, — tu gribēji mani nogalināt?
Es neesmu Lida, — čigāniete atbildēja, — es esmu Fatima, es gribēju tikt par čigānu karalieni. Bet nu virsaiša dēls ir pagalam,, šis jaunais cilvēks viņu nogalināja.
Viņa ļoti nikni paskatījās uz virsnieku.
Ko jūs te gribējāt? — pilskungs Fatimai jautāja.
Mēs gribējām dabūt jūsu naudu, — tā atbildēja.
Tu — jau tik dziļi samaitāta, — pilskungs teica.
Pē, par to es smejos, es esmu Fatima, kura nekā nebīstas.
Vai nāves un bendes arī nebīsties?
Nē, nebīstos vis, — viņa atbildēja.
Pie karātavām viņa runas citādi, — vecais sulainis teica.
Mani arī bendem nenodos, — Fatima atbildēja.
Kādēļ ne? — pulkvedis ieminējās. — Slepkava man nav jāžēlo!
Un tomēr jūs to nedarīsit, ja jūs savu pazudušo meitu vēlaties atrast.
Ko tu zini par manu meitu? — pilskungs iesaucās.
Vairāk, nekā jūs domājat.
Tad stāsti, — pulkvedis pavēlēja.
Ne agrāk, kamēr jūs zvērēsit, ka laidīsit mani vajā.
Un ja es to nedaru?
Tad es paņemšu noslēpumu līdzi kapā, — Fatima mierīgi atbildēja.
Neticiet tai viltīgajai čūskai, — vecais sulainis iesaucās. — Viņa to tāpēc stāsta, lai izbēgtu no karātavām.
Nu, lai ir, — Fatima iesaucās, — vediet mani uz karātavām — nododiet bendem, es visu pacietīšu, jo esmu čigāniete. Esmu no tās ienīstās tautiņas, ko visur vajā. Es nevaru pretī turēties, bet pulkvedis fon Greifensteins savu meitu nekad neredzēs.
Vai tu kaut ko zini par manu meitu — vai patiesi? — pilskungs jautāja.
Es zvēru pie saviem dieviem, — Fatima atbildēja.
Vai mans bērns vēl ir dzīvs?
Jā!
Fatima, — pulkvedis sauca, — es apsolu tev brīvību, ja tu izteiksi, ko zini.
Dodiet man savu goda vārdu.
Es dodu.
Tad lieciet mani atraisīt no važām, es zvēru, ka nebēgšu.
Pulkvedis paķēra dunci un pārgrieza Fatimas saites. Nu tā bija
svabada.
Man ir jūsu goda vārds, — Fatima teica, — jums ir mans zvērests — labi, es stāstīšu: ir jau ilgs laiks, kamēr jūsu bērnu aizveda no aukles sāniem. Čigāni to padarīja. Mazajai Lidai ap kaklu bija zelta ķēdīte ar krustiņu. Viņa savus vecākus vēl nepazina.
Un māte aizgāja kapā no sirdsēstiem, — pulkvedis ieminējās.
Kas par to bēdā, — Fatima sacīja, — arī es savus vecākus nepazīstu, jo esmu bandu bērns, īsta čigāniete — bet Lida ir jūsu meita. Prāgas cietumā Bitelis tai atņēma krustiņu, un man vajadzēja spēlēt Lidas lomu. Tā man pavēlēja, un man bija jāklausa. Tas bija viltus, bet nu tas ir atklāts. Jā, Lida ir jūsu meita, tā pati meitene, kuru šis jaunais cilvēks mīl. Tā ir pazudusī. Viņa zvērēja kļūt par Kremo sievu tādēļ, lai Kremo Lipam Tulianam padotu ziņu un lai Lips Tulians atsvabinātu šo jauno cilvēku. Lida upurējās viņa dēļ.
Maksis nobāla.
Tad tādēļ, — viņš ievaidējās, — tagad es saprotu Lidas vārdus.
Kur mans bērns tagad ,ir? — pulkvedis jautāja.
Pie laupītājiem, — Fatima atbildēja, — pie Lipa Tuliana.
Un kur viņš atrodas?
Šodien še, ritu tur, visur un tomēr nekur, — skanēja atbilde.
Man vajag savu bērnu atdabūt.
Tad meklējiet tak! Savu solījumu esmu pildījusi, tagad lūdzu — brīvību!
To tu dabūsi, — pilskungs teica.
Roberts gribēja celt ierunas, bet pulkvedis pavēlēja klusēt.
Lips Tulians ir mans glābējs, — Maksis sacīja, — viņš man atdos Lidu. Es iešu viņu meklēt un atradīšu!
Pilskungs pavēlēja Robertam izlaist Fatimu pa pils vārtiem. Tas gan bija pret Roberta prātu, bet jāpaklausa vien bija.
Roberts izlaida Fatimu pa kādiem maziem vārtiņiem un teica:
Ejiet un nerādieties vairāk, citādi…
Fatima neatbildēja.
Lepni un klusi viņa izgāja mēnesnīcas naktī, vārtiņi aizslēdzās aiz viņas. Viņa apstājās.
Pagaidiet tik, — viņa teica, roku pacēlusi, — vēl mēs neesam galā, es atriebšu nogalinātos!
Čigāniete redzēja nogalinātos, bet Kremo tur nebija, tātad Kremo būs izsviests pa logu. Viņa apskatīja pili, lai pārliecinātos, ap kuru vietu Kremo varētu atrast, lai vismaz apraktu viņu.
Viņa gāja lejup, te bija biezi lazdu krūmi, te tam vajadzēja būt.
Viņa sadzirdēja klusus vaidienus un sauca Kremo vārdu.
Tas atsaucās un lūdza, lai viņu atsvabina. Viņš bija iekritis biezā lazdu cerā un nevarēja pats atsvabināties.
Biezais lazdu krūms bija viņu izglābis no pelnītās nāves.
Cik brīnišķīgi dažreiz liktenis spēlē, viss tomēr ir Dieva ziņā.
Daudzreiz gan netaisnība ilgu laiku gavilē, bet taisnība beidzot uzvar.
229. nodaļa DOKTORA MĀJĀ
Doktors Erasmus turēja vārdu. Viņa kariete aizveda slepkavu pāri, Zārbergu un Bertu, uz doktora māju Hallē.
Doktora māja atradās tuvu pie pilsētas mūra, kas Zārbergam" bija sevišķi pa prātam.
Arī Berta to bija ievērojusi un kala jau savus plānus, kā aplaupīt doktoru Erasmu.
Dabas zinātnieks pats šo lietu padarīja ļoti vieglu. Viņš iedeva Zārbergam grāmatas, kuras tas likās ar lielāko dedzību lasām un studējam.
Berta nelikās par Zārbergu ne zinis un izlodāja māju, visu iz- okšķeredama. Viņa ari izpētīja doktora sirdi un zinaja, ka tas mīl skaistas sievietes.
Doktors bija lāga cilvēks. Viņš baudīja dzīvi, bet nevienai jaunavai nebija uzmācies, un, ja kāda labprāt ielaidās, tad viņš to bagātīgi apdāvināja. Viņš tāpat domāja arī ar Bertu darīt.
Viņš Hai rādīja rotaslietas, kuras tas bija mantojis no veciem laikiem, arī visādus dārgakmeņus, kas mirdzēja un laistījās.
Berta visu ziņkāri aplūkoja, pielāgoja sev un skatījās spogulī. Pie tam tā izlikās tik nevainīga kā dūjiņa un arī vēlīga, lai doktoru jo vairāk savaldzinātu ūn dabūtu savos tīklos. Tas viņai arī izdevās.
Zārbergs likās studējam grāmatas, un Berta lakstojās ap doktoru, izlikdamās par labsirdīgu, vēlīgu muļķīti, pie tam gribēdama Visu uzzināt. Doktors šai ziņā nebija kūtrs — labprāt izrādīja visu, vērtslietas, naudu un it sevišķi sieviešu rotas.
Berta izteica vēlēšanos iegūt dažas rotas, bet ari vēlējās, lai doktors tai visu ko iemācītu.
Dr. Erasmus tiešām arī noturēja Bertu par tik nevainīgu un nezinātāju, kā arī apsolīja tai visu rādīt un mācīt, ko tā vien vēlējās.
Vai jūs vēl nekad neesat mīlējusi? — doktors jautāja Bertai.
Savu brāli mīlēju, bet vai vēl kāda mīlestība ir — to es nezinu.
Doktors nebija cilvēku pazinējs. Dabas noslēpumus viņš bija daudz studējis, bet viltīgu liekuļošanu no vientiesības neprata atšķirt.
Tā gadījās, ka doktors ar Bertu norunāja nākošā naktī satikties. Berta ap pulksten vienpadsmitiem ies pie doktora, kur tad viņam Bertai jāierāda dabas zinības. Tā bija Bertas vēlēšanās.
Un Berta?
Ļauni smīnēdama, tā noraudzījās doktoram pakaļ, kas aizgāja pa koridoru.
Ej vien, — viltniece murmināja, ,— gan es tavu mīlestību atvēsināšu. Tas muļķis — viņš mani notur par nevainīgu bērnu, kurš nepazīst dzīvi. Ak, drīz viņš atjēgsies, bet būs par vēlu.
230. nodaļa NĀVĪGS KRITIENS ZĀLUPĒ
Likās, kā kāda baiga — jā, taisni drausmīga vara sargātu pārdrošo laupītāju virsnieku Lipu Tulianu.
Pat tuvējā Vitekindas ciemā neviens nesapņoja, ka vecās Gibih- steinas pilsdrupās apmetušies laupītāji. Laupītāji gan manīja, ka visā apkārtnē valda uztraukums, bet viņus meklēja tālu no šejienes.
Bruņoti pulki devās uz mežu kalnājiem'dienvidos, bet neviens nedomāja, ka Lips Tulians ar saviem bandītiem apmeties tepat tuvējā klints ligzdā.
Terēze bija ievērojusi, ka Gustes mēģinājums ievilkt Lipu Tulianu mīlas tīklos cietis neveiksmi. Viņa domāja, ka virsnieks atraidījis Gusti tik tādēļ vien, ka tas mīl viņu — Terēzi.
Bohēmiete gavilēja.
Terēze gan brīnījās, kamdēļ Lips Tulians nemaz nemēģina ar viņu satikties, bet tas varbūt bija pašreizējo rūpju dēļ, kā no šejienes aizkulties projām. Bet līdz tam laikam viņa arī negribēja vis gaidīt.
Terēze gribēja no Lipa Tuliana paša dzirdēt, ka viņš to mīl. Tamdēļ tā, gaismai austot, devās uz viņa guļasvietu.
Lipam Tulianam bija ļoti trausls miegs, it sevišķi, ja draudēja briesmas. Kāds akmentiņš, ko Terēze pagrūda, ripodams lika virsniekam uztrūkties un satvert pistoli.
Es jau tā esmu, — bohēmiete čukstēja.
Ā, tu, Terēze, — tas apmierinādamies čukstēja, — kādēļ tu mani traucē?
Vēsais skatiens lika Terēzes cerībām saplakt.
Es — es gribēju, — viņa stostījās, — pabūt ar tevi, mīļais!
Laupītāju virsnieks sakustējās.
Pietiek, — viņš gandrīz skaļi sacīja, — liec mani mierā. Es nemīlu tevi, neesmu tevi nekad mīlējis, tas toreiz bija trakums — es pats vairs nezināju, ko daru. Ej, Terēze, — tu esj skaista, ņem sev kādu laupītāju par mīļāko — kaislā kvēle manās dzīslās jau sen ir izdzisusi.
Viņš vēlreiz pamāja pavēlnieciski..
Terēze paklausīja un lēnām virzījās atpakaļ. Viņas sirds asiņoja, briesmīgas kaislības plosīta.
Pie tā ir Guste vainīga, — viņa elsoja, — šī ienīstā, nožēlojamā. Viņa tikmēr uzbāzās Lipam Tulianam, kamēr tas ar riebumu tai uzgrieza muguru. Un nu viņa nicinājums skar arī mani.
Ko tu tur muldi? — uzsauca pikta meitenes balss.
Terēze pacēla galvu.
Guste!
Ha, tu tā esi, čūska, — Terēze caur zobiem izdvesa.
Neliete, — Guste sauca, — kā tu drīksti mani lamāt! Tu — izdzīvotā meita, es tev acis izskrāpēšu!
Nāc tik šurp! — Terēze šņāca, — es tevi pie matiem izvazāšu!
Paliec labāk klusu, — Guste atbildēja, — tu, bezgode, gribēji virsnieku nogalināt.
Es virsniekam divreiz dzīvību izglābu. To viņš man neaizmirsīs.
Ietiepīgā muļķe, — Guste teica, — žēl, ka tevi neliku mocīt.
Ha, ha, ha, — Terēze iesmējās, — tu, nožēlojamā, it kā tas no tevis atkarātos. Es tāpat pateicu, ka esmu Lipa Tuliana līgava, un daudz netrūka, ka tevi kailu liktu uz moku rata. Zēl, bendes kalpiem būtu bijis, ko paskatīties.
Turi muti, — Guste pārskaitusies iekliedzās.
Es varu runāt, ko es gribu!
Abas stāvēja uz mūra malas. Terēze nevarēja valdīties un metās uz Gusti. Guste bija sagatavojusies, un Terēze dabūja dūres triecienu pa galvu tā ka apdulla. Guste gribēja dot vēl vienu sitienu, kad Terēze atjēgusies sagrāba to ap vidu.
Iesākās traka cīņa. Ieroču tām nebija, jo Lips Tulians tos vēl nebija devis. Spēkos vienādas būdamas, viņas sīvi cīnījās.
Garais Zamuels bija pamodies un berzēja acis.
Kas tad tur nu atkal ir? — viņš jautāja. — Tas jau izklausās kā kautiņš!
Viņš steigšus devās uz lielā mūra pusi un ieraudzīja cīnītājas.
Ka tevi piķis, — viņš iesaucās, — tās jau ir abas meitas, un nu ir matos — tik nedrošā vietā, viņas jau var nokrist.
Viņš steidzās uz priekšu un gribēja tās izšķirt, bet, iekams viņš tās sasniedza, viņas nogāzTās pār mūra malu dziļumā.
Viņš dzirdēja iekliegšanos un pieskrējis" redzēja, ka ūdens uz- šļakst gaisā un viņas abas pazūd Zālas viļņos.
Tās nu ir pie velna, — viņš murmināja, sviedrus slaucīdams, — ko nu virsnieks teiks?
Kāda dzelzscieta roka aizskāra milzi: Lips Tulians!
Zamuels īsos vārdos paskaidroja, kas noticis.
Lips Tulians aizgriezās.
Kas mani mīl — ir pazudis, — viņš neskanīgi teica, — es visiem nesu nelaimi. Ai lrkten, tu naidīgā vara, tu visu man liedzi — atriebties un mīlēt!
Viņš pavēlēja Zamuelam iet un lūkot tās izvilkt, pats domīgi skatīdamies Zālas viļņos.
231. nodaļa ZĀĻU RAGANA PIE GRĀFIENES KOZELAS
Saksijā bija aprimis karš, zviedri aizgājuši, un Hilda dzīvoja atkal Pilnicas pilī, bet karalis vēl arvien uzturējās Varšavā.
Hilda dzirdēja, ka Varšavas galmā atrodas kāda skaista poļu grāfiene Denhofa un ka lepnais Augusts piegriežot tai lielu uzmanību.
Sākumā par šīm ziņām Hilda tik pasmējās, domādama par ienaida augli no Fleminga puses. Bet šīs valodas arvien pieauga, un Hilda ar izbrīnu manīja, ka arvien retāk pienāca vēstules no karaļa.
Beidzot šīs baumas klīda tik asā veidā, ka Hilda nolēma ar kādu spiegu uzzināt patiesību. Viņa gan nemīlēja valdnieku, viņas sirds piederēja Filipam fon Mengsteinam. Bet viņai bija savs iemesls turēties varas augstumos.
Nekādā ziņā tā negribēja krist nežēlastībā. Tādēļ viņa ar Kasparu aizsūtīja karalim uz Varšavu vēstuli. Kasparam nu vajadzēja drīz atgriezties.
Grāfs Flemings vairs neuzmācās Hildai, bet turpretī viņa sekretārs, protams, grāfa uzdevumā, neatlaidīgi pūlējās uzzināt, kā varētu atriebties Hildai un viņas uzticamajai Emmai.
Hilda nezināja, ka šis mazais vīriņš vēl arvien aplido to un slepeni noklausās visu.
Sādā ceļā grāfs Flemings krāja materiālus, lai izdevīgā brīdī gāztu savu skaisto ienaidnieci.
Tā bija aiztecējis labs laiks, kad apstākļi grozījās.
Kādā rītā Emma izgāja parkā pastaigāties un Hilda saldā bezdarbībā kavējās Venus templī. Te gluži negaidot, atgriezās Emma un ziņoja Hildai, ka kāda veca sieviete vēloties runāt ar grāfieni. Viņa nesot ziņas par Lipu Tulianu.
Hilda pavēlēja to ielaist, bet lai gādājot, ka neviens to neredzētu.
Emma izgāja.
Bet augšā, pīlāra dobumā, stāvēja ministra sekretārs un priecīgs berzēja rokas, jo nu tas varēja visu noklausīties.
Pēc īsa brīža templī atgriezās Emma ar ļoti neglītu sievieti — ar zāļu sievu no spoku alas.
Hilda sarāvusies pārmeta krustu, ieraudzīdama atbaidošo sievieti.
Es neesmu velns, žēlīgā grāfiene, — vecā ķērkstošā balsī ierunājās, — esmu cilvēks kā visi — ar miesu un asinīm. Protams, ka es esmū veca — ļoti veca — esmu redzējusi nomirstam daudzas paudzes, bet no manis nāve bēg.
Ko jūs zināt par Lipu Tulianu? — Hilda satraukta jautāja.
Bet vecā nelikās to nemaz dzirdējusi.
Cik še ir skaisti, — viņa čukstēja, — neticami skaisti. Zēl, ka šis skaistums reiz zudīs — arī es biju reiz jauna, skaista un valdzināju vīriešu sirdis. Bet tas ir tik sen atpakaļ — vairāk kā simts gadu.
Hilda nodrebēja.
Nekas nelīdz, žēlīgā grāfiene, — burve turpināja, — reiz zudīs ari jūsu skaistums — nekas nelīdzēs — atnāks laiks, kad pūderis, smiņķis un pomādes zaudēs savu spēku.
Nē, nē, — Hilda saīgusi iesaucās, — es nekad negribu palikt veca un nejauka. Es gribu skaista mirt un…
Viss velti, nekas nepalīdz, žēlīgā grāfiene, — vecā pareģoja.
Jūs paliksit veca — ļoti veca un kādu pusgadusimteni pavadīsit vienā vietā; to saka zvaigznes, un tās nekad nemelo.
Es neticu pareģojumiem, — Hilda iesmējās, — tie ir māņi un nieki. Sakiet labāk, ko jūs zināt par Lipu Tulianu.
To rādīs nākotne, — vecā noteica, — jā — nākotne. Arī Lips Tulians nekad nedomāja, ka tam atņems skaisto Hedvigu — un tagad tas tomēr ir noticis,
Ko jūs sakāt? — Hilda iekliedzās. — Hedviga ir mirusi — viņa pie tā bija . . . viņa … -
Jūs par daudz ātri vēlaties visu zināt, skaistā grāfiene, — vecā zāļu sieva smējās, — klausieties mierīgi, es jums visu atbildēšu.
Jā, jā, es klausos — tik runājiet, runājiet — es jūsu vārdus samaksāšu ar zeltu, — Hilda nepacietīgi sacīja.
Vecā zāļu sieva atsēdās atzveltnes krēslā un garlaicīgi stāstīja, kas pēdējos mēnešos noticis meža dzirnavās.
Hilda nemaz nevarēja sagaidīt galu, viņa ieminējās, ka, neskatoties uz visu, Lips Tulians iegūšot Hedvigu, jo viņa to labāk pazīstot.
Tas vairs nekad nenotiks! — vecā iesaucās.
Kādēļ nē? Sis vīrietis nepazīst kavēkļus! — Hilda atbildēja.
Man ir liela vara, es sargāju šo debesu līgavu, jo tā ir vienīgā, kuru es mīlēju. Hedviga fon Tuna ir eņģelis.
Bet es viņu ienīstu, — Hilda izdvesa, — es ienīstu Hedvigu un pati ar savām rokām spētu to nonāvēt.
Nu, tad mēs nederam kopā, — vecā atteica. — Bet vai zināt, ko es ienīstu?
Nu, ko tad?
.Es ienīstu Lipu Tulianu, viņš ir mans lielākais ienaidnieks.
Ha — neuzdrošinieties to aizskart, — skaistā Hilda draudēja.
Zēl, ka še atnācu, — vecā sieviete sacīja, — es domāju, ka laupītāju virsnieks ir jūsu ienaidnieks, bet nu redzu, ka viņš jums ir mīļš.
Hilda klusēja.
Un jūs ienīstat Hedvigu fon Tunu — šo eņģeli, — vecā ņirgājās, — es jums daudz vietās spētu palīdzēt, bet tiešām — mēs nesaderam kopā.
Neliete! — Hilda iesaucās, — kā jūs iedrošināties tā runāt? Vai jūs nezināt, kas es esmu?
Vecā zāļu sieva zobgalīgi iesmējās.
Nu, atbilde nav grūta. Jūs esat Augusta Stiprā mīļākā.
Sargieties, — Hilda, pacēlusi roku, draudēja, — viens vārds
un mani sulaiņi jūs iznīcinās.
Es nebīstos, — vecā atbildēja, — jūs nevarat mani iebaidīt, še nav neviena sulaiņa, preteja gadījuma es nebutu nākusi. Dzīvojiet vesela, skaistā grāfiene Kozela, mēs vēl reiz tiksimies… vēlāk, tad . . .
Pēdējos vārdos izskanēja apsmiekls.
Hilda pavēlēja Emmai apturēt aizejošo zāļu sievu.
Par velti. Vecā teciņus traucās uz durvīm un smiedamās pazuda.
Hilda vēl gabaliņu skrēja tai pakaļ, bet parkā vairs nebija no zāļu sievas ne zīmes.
Emma steigšus devās uz pili, jo cerēja, ka vecā būs aizgājusi uz to pusi. Bet viņa maldījās.
Vecā zāļu sieva bija ātri izskrējusi caur parku un jau atradās pakalnē pie.kāda zaraina koka, kur viegli varēja pārkāpt pār mūri.
Patlaban viņa taisījās kāpt, kad negaidot to apturēja kāds mazs vīriņš.
Ko jūs gribat? — vecā iesaucās, — neaiztieciet mani. Man ir vara tūliņ jūs samaitāt.
Bet pagaidiet faču, — mazais cilvēciņš lūdzās, — es esmu grāfa Fleminga sekretārs, grāfienes Kozelas lielākais ienaidnieks. Es noklausījos jūsu sarunu un noprotu, ka jūs varat manam pavēlniekam sniegt svarīgas ziņas.
Zāļu sieva to cieši uzlūkoja.
Ko jūs gribat no manis?
Nāciet man līdz pie ministra, — sekretārs lūdzās, — es zinu kādu ceļu, kur neviens mūs nemanīs. Mana kariete vairs nav tālu. Un kad jūs savus noslēpumus pastāstīsit grāfam Flemingam, viņš jums karaliski samaksās.
Labi, — vecā atbildēja, — es iešu. Bet sargieties aizskart mani, no zāļu sievas jums jābaidās — pat varenā ministra pilī.
232. nodaļa BĒDĪGA MĪLAS ALGA
Doktors Erasmus gatavojās saņemt Bertu, jo šonakt viņa katrā ziņā nāks. Vēl šorīt Berta bija mīli atgādinājusi norunu.
Zārbergs, neko citu neievērodams, bija iegrimis savās grāmatās.
Nelietim nāca par svētību tas, ka jaunībā viņš tika labi audzināts, jo citādi doktors jau no sarunām būtu sapratis, kāds kukainis mājo viņa paspārnē.
Zārbergs nenoguris sēdēja pie grāmatām, un Bertai bija izdevība satikties ar doktoru.
Kāda nožēlojama mīla.
Doktora lielākā vājība bija skopulība un mantkārība. Tādēļ viņš cerēja no iestāstītās mantas rakšanas iegūt sev lielu bagātību, bet nu, protams, bija jānodibina ar Bertu draudzība un arī mīla . . .
Nekad vēl diena nebija tam izlikusies tik gara kā šodien.
Beidzot pienāca vakars.
Doktors Erasmus bija neizsakāmi satraukts. Viņš nemitīgi skraidīja pa dārzu, un viņa sulaiņi brīnījās, kādēļ viņu arvien tik nopietnais kungs šodien atrodas tik dīvainā garastāvoklī.
Bet Berta jau sen bija Zārbergam paziņojusi par gaidāmo satikšanos, kamēr pats doktors Erasmus pat nesapņoja, kādu bīstamu pāri ieņēmis savā mājā.
Vakariņas noturēja omulīgā garastāvoklī.
Zārbergs, kā jau arvien, bija ļoti nopietns un kluss.
Berta ar doktoru bieži mīļi uzsmaidīja viens otram.
Pēc vakariņām Zārbergs aizgāja uz savu istabu, teikdams, ka vēl gribot palasīties kādā interesantā grāmatā.
Arī Berta aizgāja, nti doktora Erasmus sirsnīgi atvadījusies…
Doktors Erasmus, priecīgi uztraukts, gaidīja norunāto stundu.
Drīz pienāca pusnakts, un doktors atvēra savas istabas durvis. Viņš satraukts gaidīja. Vai Berta vēl būtu apdomājusies — un vairs nenāks?
Viņš taisījās jau aizvērt durvis, kad sadzirdēja drēbju čaukstoņu.
Berta, — tas priecīgi iesaucās.
Jā, es nāku, — viņa atsaucās.
Doktors ieveda Bertu istabā un aiztaisīja durvis. Viņš bija pārliecināts, ka tam darīšana ar nevainīgu lauku meiteni, tādēļ saudzēja to.
Ak, kadi maldi!
Te es esmu, — Berta čukstēja un nometa mēteli.
Mīļā Berta, skaistais bērns! — doktors iesaucās.
Jā, es arī mīlu jūs, — Berta kairi čukstēja, tam cieši pieglauzdamās.
Meiča ieslīga doktora apkampienos.
Berta, mana mīļā, — doktors stostījās un mēģināja to noskūpstīt.
Berta, tam mīļi matus glāstot, pārmauca pār galvu cilpu un pamazām savilka to.
Doktors neko nejuta.
Es jūs mīlu, — Berta čukstēja, piespieda viņa galvu pie savam krūtīm un cieši savilka šņori. Doktors krāca un raustījasL
Pievelc ciešāk šņori, — Berta teica patlaban pienākušajam Zārbergam.
Nerūpējies, — Zārbergs atbildēja, — laid tik vaļa, viņš jau ir miris.
Berta atkāpās, un doktora Erasmus līķis navēlās uz grīdsegas un gulēja pie necilvēcīgo slepkavu kājām.
Viņš bija nonāvēts bez mazākā trokšņa. Sulaiņi mierīgi gulēja, un slepkavas sāka savākt doktora naudu un dārgumus.
Ko šis neģēlīgais pāris pie tam runāja, to spalva liedzas rakstīt.
Berta pavēlēja Zārbergam ielikt līķi'gultā un apsegt, lai pie pirmās uziešanas noturētu to par cieši aizmigušu.
Bet vēl nelieši nebija sasnieguši galīgo mērķi. Vēl vajadzēja izdomāt, kā smagos maisus aizgādāt projām no mājas.
Kā lai pārkļūst pār pilsētas mūri? Vai tur kādreiz tos nesasniegs taisnības roka?
233. nodaļa UZBRUKUMS MEZA DZIRNAVĀM
— Vai viss ir kārtībā, Ekold? — Vitorfs jautāja.
Viņš patlaban nāca no sargu pārraudzīšanas, kuri vēl vienmēr apsargāja spoku alu.
Dzirnavās ir viss pa vecam, — Ekolds atbildēja. — Lidu vēl arvien stingri apsargā, jo viņa grib turēt savu zvērestu un doties čigāna rokās. Nabaga skuķis ir galīgi izmisis, un jūsu līgavai ir lielas pūles viņu nomierināt.
Ko nu runā par manu līgavu, kad tu neko nezini, — Vitorfs atbildēja.
Nu, mēs taču visi zinām, ka Elzbete ir jūsu līgava, — Ekolds smējās.
Jūs nekā nezināt, — Vitorfs atcirta, — Elzbete ir nevainīga meitene, un es nedrīkstu saistīt viņas likteni ar savējo.
Nu, lai nu saprot viens cilvēks, Elzbete ir bārene, un viņa jūs mīl, to es skaidri zinu. To redz ikviens, kam ir acis pierē.
Vitorfs klusēja.
Zini ko, Vitorf, — Ekolds ierunājās, — dari tāpat kā es. Malvīne arī mani mīl, bet par mīļāko viņa negrib palikt. To es saprotu, priekš tam viņa par labu, es atradu citu ceļu. Pie robežām dzīvo kāds mūks, un viņa iesvētīšana ir tikpat laba kā cita priestera. Sis mūks mani salaulās ar Malvīni, viņa šim priekšlikumam piekrīt. Nu, dari tu tāpat. Tas jau ir vienalga, vai salaulā vienu vai divus pārus.
Vitorfs kratīja galvu un atbildēja, ka viņš taču esot laupītājs, un Elzbete nekad nekļūšot par laupītāja sievu, par to viņš jau esot pārliecinājies.
Nu, tad viņa no sirds jūs nemīl, — Ekolds atbildēja.
Elzbete mani mīl, to es zinu labāk kā neviens. Viņa pieder man, viņas sirds pukst vienīgi man. Bet viņa nekad neskūpstīs mani, kamēr es neatmetīšu šo briesmīgo amatu. Tagad tu zini, Ekold, kas
.mani nospiež, un es lūdzu tevi par to nerunāt.
Te pēkšņi atskrēja Siklers un ziņoja, ka tuvumā esot manīti īkareivji, viņus vedot kāds zinātājs.
Vitorfs pavēlēja pūst briesmu signālu. Nu visi laupītāji salasījās Ttopā, atsteidzās arī spoku alas sargi.
Kas ir? — visi jautāja, — vai jācīnās, vai pretinieks neuzvarams?
Vēl jānogaida, — Vitorfs atbildēja, — varbūt tur ir mazs. ;pulciņš, un mes to viegli varam atsist.
Piepeši atskrēja kāds sargs un stāstīja, ka viss mežs esot ka- Teivju pilns un tie nākot arvien tuvāk gan jāšus, gan kājām.
Vitorfs vēl nezaudēja aukstasinību. Viņš pavēlēja divpadsmit laupītājiem aizvest sievietes uz Greijersburgu. Pārējie palikšot še un aizstāvēšot dzirnavas. Tad viņš vēl pieteica labi apsargāt Lidu.
īsā laikā bija sajūgti zirgi. Lidai sagatavoja sevišķi slēgtus ratus, lai tā nevarētu izbēgt. Ekolds atveda Lidu un Elzbeti. Vitorfs, tam piegājis, paziņoja, ka viņām jābrauc uz Geijersburgu, kur būs •droša vieta, kamēr pārnāks Lips Tulians.
Un jūs? — Elzbete jautāja.
Mums jāaizstāv dzirnavas, — Vitorfs atbildēja.
Mans Dievs, nu atkal būs asins izliešana, — Elzbete dvesa.
Es citādi nevaru, — Vitorfs atbildēja, — tas ir mans pienākums.
Jēzus dēļ, nedariet to,.— Elzbete lūdzās.
Es nevaru, lūdzu sēdieties ratos, ir pienācis pēdējais laiks, jums jābrauc, kamēr vēl ceļš ir brīvs. Drīz, drīz — mēs nedrīkstam kavēt laiku.
Es palikšu pie jums, — Elzbete čukstēja, — es nevaru …
Vitorfs palūkojās visapkārt. Laupītāji bija atstājuši pagalmu, uz
laukuma stāvēja vienīgi Elzbete un Vitorfs.
Es palikšu pie jums, — Elbzete atkārtoja.
Vitorfs satvēra Elzbetes vēso roku.
Elzbet, — viņš kaisli čukstēja, — tu — mana vienīgā mīļotā meitene!
Elzbete viņu mīļi uzlūkoja.
Elzbet, mēs mīlam viens otru, — Vitorfs turpināja, — es jūtu, neliedzies, es to lasu tavās acīs. Elzbet, esi mana un …
Es vēlos būt tava, — viņa to pārtrauca, — jā, es mīlu tevi, bet piederēšu tik tad, ja tu atstāsi laupītāju dzīvi, tad es uz mūžu būšu tava.
Neiespējami! — viņš vaidēja. — Man jātur zvērests, Elzbet, es mīlu tevi vairāk nekā savu dzīvību un vēl nekad neesmu kādu meiteni tā mīlējis kā tevi. Bet par zvēresta lauzēju nedrīkstu un negribu palikt.
Tad es tev nekad nevaru piederēt, — Elzbete izdvesa.
Atskanēja signāls.
Pienākums sauc, — Vitorfs sacīja, Elzbeti uz pagalma vārtu pusi vilkdams, — dzīvo sveika, tu eņģeli, Geijersburgas drupās mēs atkal redzēsimies. Redzēsimies — o, ja tevi ievaino — vai pat…
Tālāk viņa nerunāja, bet šņukstēdama pieglaudās pie laupītāja 'krūtīm. Viņu lūpas satikās mīlas skūpstā.
Esi mana, mīļā, — Vitorfs lūdza.
Ja tu atsakies no laupītāju dzīves, — Elzbete čukstēja, — tad es tev piederēšu — mūžam …
Tālumā atkal atskanēja signāli.
Mani sauc, — Vitorfs uztrūkās, — pienākums sauc! Nāc, Elzbet, uz ratiem.
Viņa šņukstēdama gāja tam blakus un paklausīgi iekāpa ratos.
Projām, projām, — Vitorfs skubināja, — brauciet pār Sacen- steinu — tur neviens jums nestāsies ceļā.
Zirgi devās uz priekšu, un aizsegtie rati drīz aizripoja, kamēr pārējās laupītāju skuķes jau sen bija pazudušas meža tumsā.
Meža dzirnavnieks bija palicis viens un piebiedrojies laupītājiem mz kopēju cīņu.
Vitorfs piegāja pie viņa.
Cīnītāju mums diezgan, — viņš teica, — steidzieties labāk dzirnavās un nobēdziniet mantu, kas tur vēl atrodas. Mēs nezinām, vai varēsim meža dzirnavās noturēties.
Dzirnavnieks palocīja galvu un iesteidzās dzirnavās.
Vitorfs vēroja savus ļaudis.
Viņš patlaban gribēja kaut ko sacīt, te iztālēm norībēja šāviens. Sekoja vēl otrs, trešs un pēc tam vesela zalve.
Cīņa ir sākusies, — laupītāji sauca, — iesim biedriem palīgā!
Nē," — Vitorfs uzsauca, — jūs paliksit še. Mūsu posteņi nostādīti par daudz izklaidus, lai mēs katram kaut cik varētu palīdzēt. Gan tie atkāpsies, un tad mēs aizstāvēsimies.
Laupītāji bija raduši paklausīt bez ierunām. Viņi pazina Vitorfu un zināja, ka viņam piemīt neparasta enerģija un arī izglītības ziņā tas stāv tālu pār viņiem. Tādēļ viņi bez ierunām paklausīja virsnieka vietnieka rīkojumam.
Tālumā sprakšķēja šāvieni, kas liecināja, ka tur norisinās sīva cīņa.
Pamazām cīņas troksnis tuvojās meža dzirnavām, jo laupītāju priekšposteņi lēnām kāpās atpakaļ, lai savienotos ar galvenajiem spēkiem.
Nikns cīniņš, — Vitorfs sacīja, — tik sparīgi mūsējiem vēl nekad nav.uzbrukts. Un, ja es nemaldos, tad kareivjus ved kāds nodevējs.
Taču ne no mūsējiem?
Nē, tas ir izslēgts. Bet kāds no Zārberga ļaudīm būs varbūt mums uzrīdījis baltos mundierus. Var jau arī būt, ka nodevējs ir kāds cits. Gan jau vēlāk redzēsim.
Cīņas troksnis nāca arvien tuvāk.
Starp eglēm parādījās kāds laupītājs. Tā seja bija apkvēpusi pulvera dūmiem, kas liecināja, ka viņš turējies varonīgi.
Vitorf, — tas jau iztālēm sauca.
Surp!
Elle ir vaļā, — laupītājs sauca, — mežā ir vesels karaspēks. Un vai jūs varat iedomāties, kas tos ved?
Nu?
Zāļu ragana! — laupītājs kliedza. — Es viņu pats savām acīm redzēju.
Vai ļaudis no mums nav atkrituši?
To nevar teikt, es nupat vēl lielāko daļu redzēju. Un baltie krīt viens pēc otra.
Aiz kokiem parādījās vēl vairāki laupītāji, un izstādītie priekšposteņi drīz vien bija atkāpušies līdz pārējiem.
Trūka tikai viens, tas bija kritis.
Vitorfs paskatījās apkārt.
Ieņemt dzirnavas, — Viņš nokomandēja, — puse no mums lai aizsargā ēku, pārējie neļaus ieņemt atpakaļceļu uz klintīm. Padzīsim baltos atpakaļ un sadosim tiem piparus. Lai dzīvo Lips Tulians, lai dzīvo melnā gvarde!
Lai dzīvo! — laupītāji pērkoņbalsīs atsaucās un acumirklī ieņēma pozīcijas.
Drīz vien it visur šķīda ugunis, dūmi mutuļoja pa logiem laukā, un īsta ložu krusa bira kareivju rindās, kas patlaban no meža iznāca klajā.
234. nodaļa NEĢĒLĪBA UN VILTUS
Kamēr doktora Erasmus sulaiņi gulēja saldā miegā, viņa slepkavas naski vāca kopā nogalinātā mantas.
Viņi atrada vairāk, nekā bija cerējuši, jo doktoram bija bagāti vecāki, un viņš arī pats bija centies pavairot savu bagātību.
Kā brīnumārstam un noslēpumaino zinību pratējam tas viņam nenācās grūti, ta ka Zārbergs ar savu biedreni atrada veselu baga- tību.
Viņi visu sabaza divas kules.
Nolādēts, cik smags, — Zārbergs teica, maisu pacilādams, — ar tiem mēs nevarēsim pārkāpt mūri.
Berta palocīja galvu.
Es savu maisu nemaz nevaru panest, — viņa atbildēja.
Pie velna, — Zārbergs iesaucās, — es te neko neatstāšu.
Es arī nē, — skuķe atbildēja, — bet ko mēs iesāksim? Ja tik pār mūri kaut kā varētu tikt pāri.
Hm, — Zārbergs atbildēja, — es varētu abus maisus ar striķi pārvilkt pāri, un otrā pusē mūrim mums lielāko da]u mantu vajadzētu aprakt.
Tas neiet, — Berta atbildēja, — pēc nozieguma atklāšanas mēs Hallē vairs nevarēsim rādīties.
Zārbergs piesita kāju.
Vienalga, bet citas izejas mums nav. Gan jau mums radīsies izdevība mantas izņemt. Tādēļ uz priekšu, Berta, novelc savu maisu uzmanīgi pa trepēm, gan jau ies!
Labi, bet apskaties tak vispirms, vai viss ir droši. Rīts vairs nevar būt tālu.
Zārbergam tur nebija ko iebilst. Viņš klusām nogāja pa trepēm uz dibendurvīm, kas veda pagalmā, no kurienes varēja izkļūt dārzā. Tas atradās pie pilsētas mūra.
Zārbergs uzmanīgi atslēdza durvis, bet, iekams tas viņas atvēra, viņš sētā izdzirda rūkoņu.
Nolādēts, suņi, — bandīts murmināja, — tos es pavisam biju aizmirsis. Nu, gan jau es ar šiem zvēriem tikšu galā.
Viņš satvēra durvju rokturi. Te atkal suņi ierūcās.
Zārbergs klusībā atkal lādējās, jo nu māju it kā nevarēja atstāt, citādi viņi saceltu velnišķīgu troksni, un visi mājinieki acumirklī būtu kājās.
Laupītājs klusiņām uzsteidzās augšā pie Bertas un teica, ka nu šie esot sprostā.
Berta pasmaidīja.
Nu, es gan zinu, kā izlīdzēties, — viltniece klusi sacīja.
Jā, bet ko lai mēs darām?
Mēs pagaidīsim, — skuķe atbildēja.
Vai traka esi, Berta?
O nē, paklausies tik, ko es izdomāju. Tu brīnīsies, ha, ha, ha!
Berta pievilka Zārberga galvu tuvāk un iesāka čukstēt.
Laupītājs tai mierīgi ļāva izrunāties, kaut ari pats jau dega aiz
nepacietības.
Tas neiet, Berta, — viņš beidzot teica, — tas ir pārāk pārdroši.
Nē, mums cits nekas neatliek, citādi esam pazuduši.
Pie velna, tev taisnība, skuķe, tas gan ir traki pārdrošs triks, bet citas izejas mums nav. Manis dēļ — lai iet, darīsim visu, kas stāv mūsu spēkos, un, ja izies greizi, tad atliek vēl viens līdzeklis.
Kāds?
Tad mums sulaiņi jānogalina, — Zārbergs nobeidza ar drausmīgu mieru.
Tik tālu neaizies, — Berta atbildēja, — paskat, aust jau rīts, mums jārīkojas drīz, lai sulaiņiem nerastos aizdomas.
Slepkavu pāris vilka savu laupījumu uz koridora durvīm, lai nebūtu jākavējas.
Zārbergs atkal nogāja pa trepēm lejā. Viņš nevilcinājās, jo zināja, ka citas izejas nav, un viņš spēcīgi pieklauvēja pie durvīm, kas veda apkalpotāju istabās. Tūliņ pēc tam laupītājs piesita vēlreiz, līdz sadzirdēja troksni — tuvojās soļi.
Atvērās durvis, un spraugā parādījās kāda sulaiņa samiegojusies seja.
Kas ir? — tas jautāja, ieraugot sava pavēlnieka viesi.
Ratiem tūliņ jābūt gataviem, — Zārbergs atbildēja.
Ratiem? — sulainis apjucis murmināja.
Jā gan, — Zārbergs atbildēja, — mēs jau strādājām visu nakti — doktors Erasmus, jūsu augsti mācītais kungs, strādā savā laboratorijā pie kāda brīnumdzēriena pagatavošanas. Bet viņam vēl trūkst dažādas zāles, kas šai darbā nepieciešami vajadzīgas. Man ar māsu vēl pirms saules lēkta šīs zāles jāizrok augšpus Vitekindas ciema.
Zārbergs runāja, kā Berta viņu bija samācījusi.
Sulainis sevišķi neko nebrīnījās.
Sī nebija pirmā reize, kad viņa pavēlnieks rīkojās tik savādi.
Pasteidzieties, — Zārbergs turpināja, — doktors gaida savā laboratorijā, ko viņš patlaban nedrīkst atstāt. Ja zāles netiek izraktas rīta agrumā, tad viņas zaudē savu spēku. Jūs jau esat kučieris, iejūdziet, lai mēs vēl īstā laikā varam aizkulties tanī vietā. Gan jau jūsu kungs par to samaksās, un no manis jūs arī dabūsit smuku dzeramnaudu.
Sulainim tas gāja pie sirds.
Viņš jau gribēja steigties projām, bet Zārbergs to atturēja.
Pasakiet citiem sulaiņiem, lai tie netraucē doktoru Erasmu. Jā, lai neviens neiet istabās, jo indīgie tvaiki var ļoti kaitēt. Neaizmirstiet to pateikt.
Sulainis palocīja galvu.
Sāds rīkojums no sava pavēlnieka puses tam nelikās nekas sevišķs. Sulaiņi šai mājā bija iepazinušies ar šo to savādu un slepkavu: pāri uzskatīja par_ ļaudīm, kas pie doktora bauda sevišķu labvēlību.
Tamdēļ ari pārējie sulaiņi nebrīnījās, un Zārbergs drīz vien. manīja, ka Bertas plāns izdosies.
Aizjūgs drīz vien stāvēja pie pagalma vārtiem.
Zārbergs nonesa lejā vienu maisu.
Viņš nebūtu to uzdrošinājies, bet Berta tam arī šinī ziņā bija- devusi norādījumus un, tā kā laupītājs labāka padoma nezināja, tad skuķes izdomāto vajadzēja vien izpildīt.
Apakšā tas maisu iestūma ratos.
Kučieris jau sēdēja uz bukas un, tāpat kā otrs sulainis, izbrīnījies vēroja prāvo maisu.
Zārbergs to ievēroja.
Tur sakravāti visādi savādi instrumenti, — viņš svarīgi paskaidroja. — Doktors Erasmus tā pavēlēja, jo, lai iegūtu noslēpumainās zāles, vajadzīgi dažādi rīki. Un te vēl nav viss — augšā ir vēl otrs maiss, kurā vēl vairāk tādu rīku.
Sulainis panācās uz priekšu.
Es atnesīšu maisu, — tas pakalpīgi sacīja.
Nē, nē, — Zārbergs atbildēja, — šīs lietas es vien drīkstu aizskart, citam tās var kaitēt, bet es šonakt stāvēju maģiskā riņķa vidū, es esmu pasargāts pret visu tumšo varu uzbrukumiem.
Māņticīgie sulaiņi klausījās un brīnījās.
Zārbergs arī otru maisu iecēla ratos.
Tagad pienāca arī Berta, kamēr Zārbergs griezās pie sulaiņiem.
Vai jūs arī brauksit līdz? — viņš jautāja.
Jā gan, cienīts kungs.
Labi, — Zārbergs mierīgi atbildēja, — jūs tātad aizvedīsit manu māsu uz to vietu, kur jūsu pavēlnieks bieži meklē zāles — jūs tak šo vietu zināsit?
Jā gan.
Tas ir skaisti. Tur, augšpus Vitekindas, jau mēs satikāmies ar jūsu augsti mācīto pavēlnieku. Mēs toreiz meklējām tas savadas zāles, kuras šorīt izraksim.
Sulaiņi nedomāja neko ļaunu.
Berta un Zārbergs iekāpa ratos.
Berta ar gudru ziņu bija noslēgusi visas doktora istabas un atslēgas paņēmusi līdz.
Pagalma vārti tika atvērti, un rati izbrauca laukā.
Berta smējās vien.
Nu, vai redzi, ka man bija taisnība, — skuķe sacīja, — tikai šādā ceļā mēs varējām atstāt pilsētu, un tagad mums nenāksies grūti abus sulaiņus piemuļķot.
Tu esi_ lieliska meiča, — Zārbergs iesaucas, apkampdams skuķes kairo stāvu.
Rati ripoja uz Zālupes pusi, un slepkavu pāris drīz vien atradās Vitekindas ciema tuvumā.
Zārbergs atvēra karietes lodziņu.
Brauciet pa kalnu augšā, — viņš uzsauca sulaiņiem, — ciemā mums nav jāiebrauc. Pieturiet mazajā aizā pretī Gibihsteinas drupām, tur mēs dosimies meklēt noslēpumainos stādiņus.
Sulaiņi paklausīja.
Drīz vien rati smagi brauca kalnā. Šaurajā gravā tie apturēja; no turienes skaidri varēja redzēt pils atliekas.
Zārbergs nevarēja zināt, ka tur iemīt viņa bīstamākais ienaidnieks. Viņš ātri uznesa naudas maisus kalniņā un pieteica sulaiņiem, lai tie viņus netraucē. Sulaiņi palika pie ratiem.
Zārbergs ar Bertu iestiepa maisus krūmos.
Nu šie muļķi mūs var gaidīt līdz pastardienai, — Zārbergs teica, — mēs apraksim mantu tepat un pirmā izdevīgā gadījumā izņemsim.
Augšā, klints kraujā, kā spoki agrā rīta krēslā kustējās ēnas.
235. nodaļa LIDA TUR SAVU ZVĒRESTU
Laupītāju pulciņš pa vientuļu taciņu lēnām devās uz Geijers- burgu.
Aizbraucēji, pa mūža mežu ceļodami, vairs nedzirdēja šāvienus. Viņi brauca pa Pokavas upes krastiem, pa ļoti šauru taciņu. Lidas rati brauca paši pēdēj'ie.
Malvīne un Barbara jāja uz zirgiem. Lida domāja par savu zvērestu un par Kremo. Bet nu viņu turēja kā cietumnieci, protams, tādēļ, lai viņa nekristu brūno čigānu varā.
Lida tomēr uzskatīja zvērestu par augstāko un svētāko lietu — un viņa taču bija zvērējusi. Lai gan viņa skaidri zināja, ka nav glābiņa un kā Kremo sieva nespētu dzīvot, viņa tomēr gribēja turēt zvērestu, kļūt par čigāna sievu, bet tikai vārda pēc — un jau kāzu naktī, pirms Kremo to būtu skāris, iedurt sev sirdī dunci.
Ar līdzīgām domām mocīdamās, Lida brauca pa Pokavas milzīgajām gravām, gar Sacensteinas klintīm, kur rūķīši glabājot zeltu un sudrabu.
Sī vieta bija vārda pilnā nozīmē tuksnesis, un Lida satrauktu sirdi raudzījās gravās.
Pēkšņi atskanēja skaļi kliedzieni un šāvieni, Elzbete uztraukta atvēra ratu lodziņu, lai redzētu, kas tur notiek.
Uzbrucēji bija čigāni, kas laupīšanas nolūkā uzbruka laupītāju, karavānai.
Lida tūliņ pazina, ka šie brūnie nelieši ir no Kremo bandas.
Čigāni neticami ātri ierāva krūmos dažus zirgus un meitas.
Laupītāji gan šāva, bet meža dēli uzmanīgi izvairījās no lodēm, un tikai rets čigāns saļima, tos biedri zibensātrumā ierāva biezoknī.
Karavāna salasījās uz upes krasta kādā laukumiņā, lai labāk spētu aizsargāties pret lielo uzbrucēju pulku.
Čigāni bija pienākuši pavisam tuvu pēdējiem ratiem. Lida ieraudzīja Fatimu un, skaļi iekliegušies, atrāvās ratos atpakaļ.
Tur ratos sēž zvēresta lauzēja! — Fatima kliedza. — Nolādētā zvēresta lauzēja. Tu esi lauzusi zvērestu un tādēļ esi pazudusi uz visiem laikiem.
Es neesmu zvēresta lauzēja, — Lida atbildēja.
Kučieris izrāva pistoli.
Nekrietnā brūnā kaķe, — vecais rūca, — še tev viena zila pupa.
Norībēja šāviens, un Fatima saļima. Viņa bija ievainota plecā, čigāni to ātri ienesa krūmos.
Es nolādu zvēresta lauzēju! — Fatima vēl krūmos sauca.
Čigāni atrāva ratu durvis, un Lida, veikli izlēkusi, jautāja pēc
Kremo.
Čigāni atbildēja, ka Kremo vēl esot slims un tādēļ atrodoties nometnē.
Labi, es iešu pie viņa, es turēšu savu zvērestu, — Lida sacīja.
Dzīvo vesela, mīļā draudzene! — Lida uzsauca Elzbetei un pazuda krūmos.
Lida, Lida! — Elzbete sauca, bet viņas atbalss vien atskanēja mežā.
Nedaudz minūtes vēlāk bija atkal iestājies klusums.
Čigāni ar savu laupījumu bija aizsteigušies, un uztrauktie Lipa Tuliana ļaudis apskatīja zaudējumus.
236. nodaļa MEZA DZIRNAVU AIZSTĀVĒŠANA
Kamēr tumšajos mežos karavāna aizstāvējās pret čigānu uzbrukumu, Lipa Tuliana paslēptuvē asinis tecēja straumēm.
Vitorfs ar lielu uzmanību vadīja aizstāvēšanos, un viņa ļaudis bija ta paslēpušies, ka tie varēja apšaut uzbrucēju pūli.
Jaunais laupītājs bezbailīgi stāvēja pie vārtiem, drūmi skatīdamies uzbrucējos.
Paskaties, — viņš uzbilda Ekoldam, — tur jau ir ari zāļu ragana. Palūko, vai tu šo veceni nevari aizraidīt uz viņpasauli.
Es jau divas reizes izmēģinājos, — laupītājs atbildēja, — un lai arī parasti šauju ļoti labi, viņai tomēr neizdevās iemērķēt. Tai, Vitorf, palīdz elles gari!
Vitorfs neatbildēja.
Viņa ir saskaitusies par to, ka mēs apsēdām viņas alu, — Ekolds turpināja, — sazin velns, kā viņa izbēgusi.
Varbūt pa kādu apakšzemes eju, —Vitorfs mierīgi atbildēja.
Laupītāji izšāva. Virsnieks, kas gāja zāļu raganai blakus, krita,
bet zāļu ragana, spalgi smiedamās, lēkāja šutp un turp kā traka.
Uz priekšu, uz-priekšu, — viņa uzsauca kareivjiem, — tā ir laupītāju ligzda, lai neviens mums neizmūk!
Ekolds rādīja domīgu seju.
Klausieties, Vitorf, viņu ir pārāk daudz, mēs nevarēsim turēties.
Pagaidām mēs aizstāvēsim dzirnavas līdz pēdējam, — jaunais virsnieka vietnieks enerģiski atbildēja.
Ekolds no jauna pielādēja šauteni.
Tagad piesteidzās dzirnavnieks.
Vitorf, — tas sauca, — es pabeidzu.
Vai jūs visu labi noglabājāt?
Jā gan, — dzirnavnieks pasmējās, — akā — jūs jau zināt, mūsu paslēptuvē.
Tagad vajadzētu ierasties virsniekam un pārējiem, — Ekolds ieminējās, — oho, tad kareivjiem būtu ko trūkties. Tagad mūsējo ir par maz.
Mums jāiztur, — Vitorfs sacīja, — līdz pēdējam.
Jā jau, jā, — Ekolds atbildēja un mērķēja atkal uz zāļu raganu.
Norībēja šāviens. Kāds kareivis saļima, bet zāļu ragana vēl stāvēja turpat.
Ekolds lādējās.
Tagad es vairs nešaušu uz nodevēju, — viņš iesaucās, — tas nav cilvēks, bet ragana!
Meža dzirnavas ietinās pulvera dūmos.
No visām pusēm krakšķēja šāvieni, un kareivjiem bija smagi zaudējumi.
Bet tie nepadevās un no visām pusēm tuvojās meža dzirnavām.
Ekolds izslējās.
Skatieties, Vitorf, ko tur patlaban velk šurp?
Jaunais vadonis saliecās uz priekšu.
Lielgabals — patiesi, ā — viņi grib sagraut ēku.
Un mūsu ļaudis aprakt zem drupām, — Ekolds piebilda.
Nē, tik tālu vēl nav.
Vitorfs pielika svilpi pie lūpām, un pēc asa, tāla svilpiena laupītāji sapulcējās ap jauno vadoni. .
Tas klusēdams parādīja lielgabalu, ko uzstādīja pret meža dzirnavām.
Elle un pazušana, — pārsteigtie iesaucās, — mums varēja iziet plāni. Ko nu iesāksim, Vitorf?
Projām uz klintīm, — jaunais vadonis pavēlēja, — dzirnavas vairs nav noturamas.
Skaidri varēja dzirdēt raganas kliedzienus:
Zemē bandītus, Lips Tulians jau ir brīvs kā putniņš, ātri — nosvilināt šo nolādēto ēku.
Dārdoņa. Artilēristi bija izšāvuši lielgabalu.
Brīkšķis — lode iedrāzās baļķos.
Manas dzirnavas ir pagalam, — meža dzirnavnieks drūmi sacīja.
Neraizējieties, — Ekolds tam uzsauca, — pirmkārt, jūs esat pietiekoši bagāts, un otrkārt — gan jau virsnieks jums samaksās, jūs pazīstat Lipu Tulianu.
Jā, tā jau ir, — dzirnavnieks atbildēja, un viņa seja atkal noskaidrojās.
Laupītāji tagad līda pa krūmiem.
Ņemiet deglodes, — tie dzirdēja raganu saucam, — lai viņi visi sadeg kopā ar ienīsto virsnieku.
Ekolds vīstīja dūres.
Lielgabals dārdēja otrreiz.
Nupat bija atvests otrs šaujamais ar deglodēm, kuras šņākdamas' ieurbās dzirnavu jumtā.
Dūmi sāka mutuļot, bija dzirdama švirkstoņa un šņākoņa, tad pa jumta lūkām izšāvās liesmas.
Kareivji gavilēja.
Ha, ha, ha, dzirnavas deg, — ragana spiedza, — ha, ha, ha, tagad tie visi tur izceps, drīz dzirdēsim viņu nāves kliedzienus.
To tu ilgi gaidīsi, vecā, — Ekolds iesaucās un sekoja saviem biedriem, kas pa krūmiem ātri līda uz klinšu pusi.
Vitorfs sekoja pēdējais.
No spoku klintīm, lejup skatoties, tik varēja īsti pārliecināties, cik daudz kareivju saplūduši mežā.
Vitorfs vēroja savus ļaudis.
Tie visi bija kopā, un jaunais vadonis pavēlēja atklāt uguni.
Norībēja zalve — vairāki kareivji saļima un vārtījās asinīs, un tuvākie pārbijušies meklēja glābiņu aiz eglēm.
Laupītāji smējās.
Virsnieki tik nu vel pamanīja, ka laupītaji jau meža dzirnavas atstajuši.
Cīņa sāka plosīties no. jauna.
Par velti izšāvās ar lielgabaliem, lodes atsitās pret spoku alas cietajām klintīm.
Laupītāji bija paslēpušies aiz klinšu bluķiem un nemitīgi šāva uz kareivjiem.
Kādu laiku uzbrucējos valdīja vislielākais apjukums. Tie meklēja glābiņu mežā- un no turienes atbildēja ar šāvieniem.
Vitorfs uzmanīgi paskatījās lejā.
Atkal zāļu ragana, — viņš sacīja Ekoldam, — viņa runā ar dažiem virsniekiem. Tie kaļ kādu jaunu velnišķu plānu.
Ekolds paskatījās turp.
Jā, jā — jums taisnība, Vitorf; paskatieties tik, tagad viena daļa kareivju iet vecajai p-akaļ un pazūd krūmos. Tie mums grib aizsprostot atpakaļceļu.
Tas nav iespējams, jo tad mēs viņus tūliņ redzētu un baltie ieskrietu īstās krustugunīs.
Bet ko tad viņi dara?
Vitorfs atkal paskatījās turp.
Ā, tagad es saprotu, — viņš ātri iesaucās, — Ekold, sasauc ļaudis, ragana iet kareivjiem rādīt apakšzemes eju, pa kuru viņa pati izbēgusi. Viņa grib tos ievest mums aizmugurē.
Nolāpīts, jums taisnība.
Projām, projām, — cits laupītājs iesaucās, — es redzu, kā kareivji pazūd kādā lielā krūmā un tur kā zemē ielien.
Nepārsteigties, — Vitorfs brīdināja, — atkāpsimies pilnā kārtībā — citādi mēs vēl daudz ko zaudēsim. Ekold, tu ej pirmais, es palikšu pēdējais.
Pavēle tūliņ tika izpildīta.
_ Bet meža dzirnavas jau dega gaišās liesmās. Biezi dūmi mutuļoja visapkārt.
Lūk, — Ekolds iesaucās, — tagad kareivji mēģina dzēst, ha, ha, ha, domā laupījumu atrast.
Neko tie neatradīs, — dzirnavnieks piebilda, — lai meklē, cik ilgi grib.
Ekolds bija ieņemis vietu .priekšgala. Bija ari pēdējais laiks, jo no sāniem jau atskanēja daži šāvieni.
Vitorfs aukstasinīgi nogaidīja, kamēr pēdējais vīrs bija pazudis krūmos, tad arī viņš sekoja, un viņa pēdējais skats bija veltīts degošajām meža dzirnavām, kuras tik ilgu laiku bija glabājušas viņa mīļāko dārgumu — Elzbeti.
237. nodaļa PĀRSTEIGTI
— O, tas tik bija grūts darbs. Man sviedri tek aumaļām.
Tā runāja Zārbergs, aplūkodams diezgan ērtu bedri. Tanī bija jāaprok laupījums.
Berta savam mīļākajam bija cītīgi palīdzējusi.
Kad maisi ar salaupītajiem dārgumiem būs aprakti, Zārbergs ar Bertu gribēja ātri laisties lapās, lai sulaiņi ar ratiem gaida, cik vien ilgi grib.
Un, kad atklāsies slepkavība, viņi jau būs aiz deviņiem kalniem.
Viss bija viltīgi apdomāts un tomēr negāja tik gludi, kā slepkavas vēlējās, jo abi nebija pamanījuši kādu noslēpumainu stāvu, kas rīta krēslā parādījās uz augstienes.
Surp maisus, — Zārbergs sacīja, — pēc tam bedri pamatīgi aizbērsim un apklāsim svaigām velēnām.
Bertā pacēla galvu.
Kas tas? — viņa čukstēja.
Vai tu ko dzirdi, bērns?
Jā, krūmos nupat čaukstēja, es skaidri dzirdēju.
Zārbergs glūnēja.
Es nekā aizdomīga neredzu, Berta.
Es jau arī nekā neredzu, bet man atkal likās, ka krūmājā kaut kas šūpotos.
Tas būs bijis vējš.
Gaisā nav ne vēsmiņas.
Zārbergs tagad domāja, ka tur kāda lapsa vai zaķis aizcilpojis, un pašreiz gribēja atkal apgriezties pret bedri.
Te Berta iekliedzās.
Ha, viņi nāk, projām, projām!
Zārbergs zibensātrumā apsviedās apkārt. Viņš ieraudzīja vairā- * kus vīriešus metamies šurp, un tad arī viņš iekliedzās.'
Nolādēts — mani kādreizējie biedri. Jābēg projām, projām, Berta!
Laupītājs ka briedis iecilpoja krūmos.
Berta sekoja. Bet te viņai paslīdēja kāja, viņa pakrita, gribēja atkal piecelties, bet viņu jau sagrāba spēcīgas rokas.
Nevienu skaņu, skuķe, — skanēja apslāpēta balss, — vēl vienu kliedzienu, un tu būsi pagalam.
Slepkava redzēja pazibam dunci.
Kamēr divi uzbrucēji turēja Bertu, pārējie aizsteidzās ķert Zārbergu.
Pagāja labs laiks, kamēr tie atgriezās.
Viņš izbēga, Zarnuel, — viens no tiem iesaucās, — es jau vienmēr teicu — Zārbergs var skriet kā kurts.
Milzis, kas turēja Bertu, rādīja neapmierinātu ģīmi.
Zēl, — tas īgni sacīja, — virsnieks būtu ļoti priecājies, ja mēs šo nelieti būtu aizgādājuši pie viņa. Muļķīgi, ka viņš aizbēdzis, bet ko lai dara?
Viņš rādīja uz maisiem.
Paskatieties, kas tur iekšā, Zārbergs tos gribēja aprakt.
Laupītājiem tas divreiz nebija jāsaka.
Deviņi pērkoni, maiss ir ellīgi smags. Paskatīsimies, kas tur ir iekšā — ā!
Oho, — otrs iesaucās, — Zārbergs savu amatu nav aizmirsis, iekšā ir īsti dārgumi — kur viņš tos var būt salaupījis?
Tagad mums nav laika prātot, sasieniet maisus un ņemiet laupījumu līdz uz Gibihsteinu.
Maisi ir pārāk smagi.
Tad sadaliet pa mazākām daļām, gan tad ies, — milzis, Bertu ciešāk sakampdams, sacīja.
Skuķe locījās kā čūska.
Viņai sasēja rokas uz muguras. Pēc tam pieci- laupītāji veda Bertu pa kalnu lejā uz Zālupes pusi. Jo zemāk viņi nokāpa, jo biezāka migla tos apņēma, tā kā beidzot pats savu roku vairs nevarēja saredzēt.
Bertu iecēla vieglā laiviņā un pārcēla otrā krastā.
Drīz vien tie jau tuvojās veciem, sagruvušiem mūriem.
Hallo — kas jums tur ir? — atskanēja kāda balss.
Kāda skuķe, virsniek, viņa atradās jūsu veca paziņas sabiedrībā. Šis nelietis, diemžēl, izmuka.
Kurš tas bija?
Zārbergs!
Virsnieks uzlūkoja Bertu ar tādu skatu, ka viņai sametās bail.
Kas tu esi? — viņš jautāja.
Nabaga meitene.
Kā tu satikies ar Zārbergu?
Tas ir mans līgavainis, — Berta atbildēja, — viņš grib mani precēt.
Skuķe, tu mani gribi mānīt. Šos maisus tu ar savu biedru gribēji aprakt. Kur jūs tos laupījāt?
Es nezinu, kungs, ko jūs domājat, — tie maisi ir mūsu īpašums.
Es visu dabūšu zināt, ko vien gribēšu, — viņš bargi atteica. — Tu, skuķe, būtu pirmā, kas neklausa Lipam Tulianam.
Berta briesmīgi iztrūkās. Viņa bija domājusi, ka kritusi vienkāršu klaidoņu rokās, un nu uzreiz dzirdēja, ka atrodas pie briesmīgā laupītāju virsnieka, par kuru Zārbergs tik daudz bija stāstījis un kurš bija Zārberga niknākais ienaidnieks.
Berta neviļus nometās ceļos.
Nenonāvējiet mani! — skaistā grēciniece lūdzās.
Lips Tulians dzestri skatījās viņā.
Vispirms es uzzināšu, kādus nedarbus tu kopā ar Zārbergu padarīji, — viņš atbildēja, — no tā būs atkarīgs tavs liktenis?
Viņš pavēlēja, lai Bertu ieved pagrabā un stingri apsargā.
Lips Tulians gaidīja savus izlūkus, kas drīz arī ieradās ar jaunām ziņām. Zārbergs atkal esot kaut ko izdarījis.
238. nodaļa ATKAL PIE ČIGĀNIEM
O, ko es izdarīju, kādam liktenim es eju pretī? Bet es tak nevarēju citādi, mani saista zvērests — mans briesmīgais zvērests!
Tā bija Lida, kas tā žēlojās.
Čigāni ar laupījumu nebija sevišķi apmierināti, jo viņiem bija arī smagi zaudējumi. Uz dažiem zirgiem bija uzsieti līķi un ievainotie, starp pēdējiem atradās ari skaistā Fatima.
Viņa bija smagi ievainota, bet pie samaņas un naidīgi vēroja Lidu.
Neviens tomēr Lidu neaizskāra, jo zināja, ka Lida ir viņu virsaiša līgava, bet Lida bija ļoti izmisusi. Viņa gribēja izpildīt savu zvērestu, apņēmusies vārda pēc kļūt par Kremo sievu, bet pirmā vakarā pati sev padarīt galu.
Neviens viņu neievēroja, jo steidzās tikt drošībā, baidīdamies no Lipa Tuliana atriebības.
Gājiens arī nebija tāls, drīz vien parādījās varenas klintis, kuru aizās atradās daudz alu.
Tās bija tā sauktās «rūķu pilis», un dziļajās aizās nu ievilkās čigāni.
Bija jāiet pret stāvu kalnu, tā ka no sākuma vajadzēja rāpties, pēc tam iet pa šauru plaisu dziļi klintī, kas arvien kļuva platāka un beidzot izvērtās plašā alā.
Te atradās visi cilts vecākie un virsaiša ģimene. Vairākās mazās aliņās bija iekārtotas guļamtelpas, tās bija aizkārtas ar netīrām segām.
Vienā tādā alā gulēja slimais Kremo, pie alas ieejas sēdēja viņa māte, kura, Lidu ieraugot, aicināja to sev klāt.
Skaties, meitiņ, tur guļ tavs līgavainis, — vecene teica, netīros aizkarus atbīdīdama.
Kremo gulēja, vienos saišķos savīstīts.
Mana līgava, — Kremo ķērca, — tu atnāci, gaidi, kamēr būšu vesels — tad tu būsi mana!
Lidai pārskrēja auksti drebuļi.
Vecene mierināja Kremo, lai neuztraucoties un saudzējot savu veselību.
Es gribu drīz izveseļoties un iegūt Lidu, — Kremo murmināja.
Viņa jau ir tava, — vecene atteica, — guli vien mierīgs un pacieties, tu būsi drīz vesels un apbrīnosi lielo laupījumu, ko tavi biedri atņēmuši Lipa Tuliana ļaudīm.
Pa tam tika atvesta ievainotā Fatima.
Vecā čigāniete klaigāja un skrēja kā traka.
Mana Fatima, — vecene gaudās, — kas tev to darīja?
Kāds no Lipa Tuliana ļaudīm, — Fatimas nesēji atbildēja.
Fatimu atguldīja alā uz mīksta pēla. Tā naidīgi vēroja Lidu un
teica, lai Lidu iesprostojot alā, citādi tā aizbēgšot.
Vecene sakampa Lidas elkoni un aizveda pie alas, kuru tā bez vecenes atļaujas nekad nedrīkstēja atstāt. Lepni un mierīgi Lida iegāja savā sprostā.
Tad vecene aizgāja iztīrīt un pārsiet Fatimas ievainojumus.
Fon Greifensteina meita nu atkal ir mūsu varā, — Fatima šņāca, — lai nu vecais meklē savu bērnu. Lidu viņam nekad neredzēt!
Nekad, nemūžam, — vecā piebalsoja. — Tas par to, ka mūsējos nieka zādzības dēļ pavēlēja ieslodzīt cietumā.
Vecā čigāniete vēl pastāstīja Fatimai nākošos plānus. Bija tik jāsagaida Kremo izveseļošanās, iad visi čigāni dosies atriebties vecajam pulkvedim. Vispirms nonāvēs pilskungu un virsnieku Maksi fon Stenburgu, tad aplaupīs un nodedzinās pili. Sī iemesla dēļ čigāni uzturējās Greifensteinas tuvumā.
Viņi zināja kādu piķi, ar kuru aplaistot, uguni vairs nevarēja nodzēst. Ar šo līdzekli tie bija nolēmuši nodedzināt pili.
Vecais virsaitis — Kremo tēvs — bija miris, un Kremo neļāva bez viņa neko darīt; bet, kad tas atveseļosies, pirmais darbs būs atriebības gājiens uz Greifensteinu. Tad lepnajai Greifensteinas pilij būs jāsakrīt pelnos.
Turpinājums nakamaja burtnīca,
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Septītā burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Septītā burtnīca
239. nodaļa Pēc cīņas
Sarkana blāzma apspīdēja tuvējās klintis un mākoņainās debesis. Tur kvēloja Lipa Tuliana izdegusi nometne — meža dzirnavas.
Karstums vēl bija tik liels, ka tuvumā nevarēja rādīties.
Virsnieki bija mitējušies apšaudīt klintis, jo saprata, ka ir veltīgi šturmēt tik varenu dabas cietoksni. Tādēļ virsnieki pavēlēja kareivjiem atkāpties; pēc īsa brīža starp klintīm un meža dzirnavām vairs nebija neviena cilvēka.
Nu viņiem pietiek! — Šiklers ierunājās.
Jā, nu ir diezgan, nu tie dodas atpakaļ, — Vitorfs atbildēja,
bet ko tas līdz, meža dzirnavas ir nodegušas.
Viņš atcerējās Elzbeti, kurai jau vajadzēja atrasties Geijersburgā.
Redziet, kur vazājas zāļu ragana! — kāds laupītājs kliedza,
nodevēja, kas atveda kareivjus, jo citādi neviens mūs nebūtu atradis.
Nošaujiet to! — vairākas balsis sauca.
Norībēja šāvieni.
Zāju sieva kā pats nelabais spiedza, mēdījās un lēkāja.
Jau vairākas reizes uz viņu mērķēja un izšāva, bet tā nebija nošaujama. Bez tam viņa neganti zaimoja un kaitināja laupītājus.
Beidzot es atmaksāju Lipam Tulianam! — viņa ķērkstošā balsī kliedza, — viņam jāmācās pazīt mani. Neviens nedrīkst aizskart meža raganu, es varu nežēlīgi atriebties.
Sadusmotie laupītāji vēlreiz izšāva, bet ragana joprojām lēkādama ņirgājās.
Beidzot kāds laupītājs uzprasīja Sikleram, vai došot tam dukātu, ja viņš nošaušot raganu.
Siklers apsolīja divus dukātus, ja tik varot šo briesmekli nošaut.
Burvība pret burvību, — laupītājs sacīja un izņēma no naudas maka jaunu zelta dukātu un, to salocījis, ielādēja šautenē.
Nu tad triju velnu vārdā! — laupītājs izšaudams iesaucās.
Ragana palēcās gaisā, tad saļima, noraustījās un pēc nedaudz
mirkļiem tā bija jau mirusi.
Laupītāji uzgavilēja, jo ragana bija nošauta ar dukātu.
Kareivji iesāka rīkoties, lai dotos atpakaļ. Viņiem bija diezgan lieli zaudējumi, un tie nekādus lielus slavas laurus vairs nekāroja.
Nošautos un ievainotos salasīja, un kāds virsnieks turēja runu.
Mēs gan Lipu Tulianu nesagūstījām, bet es droši varu derēt, ka laupītāju vadonis guļ aprakts še zem pelniem.
Cilvēki pa laikam tic tam, ko viņi vēlas, tamdēļ visi uzgavilēja, būdami tai pārliecībā, ka Lips Tulians vairs neatrodas starp dzīvajiem.
Drīz vien kritušie un ievainotie bija savākti, salikti ratos un iesākās atpakaļgājiens.
Zāļu raganas līķi pameta turpat, jo māņticīgie kareivji neuzdrošinājās to aiztikt.
Laupītāji sapulcējās ap nodegušajām dzirnavām, un dzirnavnieks apskatījies teica, ka paslēptās mantas esot veselas. Tiklīdz ogles būšot atdzisušas, tās izņemšot un paglabāšot citur.
Vitorfs izteicās, ka tagad nekas cits neatlfekot, kā tūliņ doties uz Geijersburgu. Pie meža dzirnavām jāatstājot kāds sargs, kas, Lipam Tulianam pārnākot, visu paziņošot.
Tā arī izdarīja.
Nākošajā dienā visos ciemos un pilsētās izplatījās vēsts, ka Lips Tulians līdz ar viņa mitekli sadedzināts, ko tas gan sirdīgi līdz beidzamajam aizstāvējis.
Ziņu uzņēma divējādi. Ciemos pieminēja viņa labos darbus, un nabagi to pieminēja dziļi satriekti.
Pilsētā turpretim valdīja neprātīgas gaviles. Jo te visi Zārberga kauna un grēka darbi bija pierēķināti Lipam Tulianam.
Ļaudis to nezināja, jo Zārbergs visur bija uzdevies par Lipu Tulianu, un tādēļ Saksijas pilsētās vakara lūgšanās skaitīja:
— Kungs, atpestī mūs no ļauna un no Lipa Tuliana.
Un tagad mežonīgais laupītāju vadonis esot beigts? To stāstīja cits citam. Kareivji bija atnesuši šo ziņu, un, ko tie stāstīja, tas jau nevarēja būt meli.
Bailīgo pilsētnieku sajūsma bija neizsakāma, jo nu.melnā gvarde ar visu vadoni bija iznīcināta.
Bet laukos daža laba nabaga ģimene domāja pavisam citādi.
Jo Lips Tulians daudzreiz bija atvieglojis apbēdināto mokas un dažu labu reizi nelaimīgo izglābis no bojāejas.
Nabagajiem laupītāju vadonis bija pats labdarības eņģelis.
Daudzi nemaz nevarēja saprast, kā šis labais cilvēks varēja pastrādāt tādus grēka un kauna darbus kā Lihtenavā un vēl citur. Vai tad Lips Tulians būtu prātu zaudējis?
Tā dažs labs sev vaicāja.
Nu, gan ar laiku viss atklāsies!
240. nodaļa SLEPKAVU PĀRA GRĒKU SARAKSTS
Laupītāji daudzreiz bija redzējuši savu virsnieku augstākā mērā saniknotu un bailēs meklējuši patvērumu.
Šoreiz Lips Tulians bija ārkārtīgi uztraukts, bet viņa dusmas neizpaudās trakošanā.
Viņš bija pavisam kluss, bet taisni šī klusēšana bija visdrausmīgākā.
Lipa Tuliana izlūki atnesa ziņas par Zārberga slepkavībām Lihtenavā un daudz citām, kurās tas bija uzdevies par Lipu Tulianu.
Garais Zamuels lika priekšā virsniekam šo «elles suni» iznīcināt. Un sagūstītā meita esot visur bijusi līdz.
Lips Tulians noklausījies lika atvest meitu.
Garais Zatnuels ar Baumani atveda Bertu, kura drebēja pie visām miesām, uzlūkodama virsnieka draudošās acis.
Skuķe, — virsnieks to uzrunāja, — tu briesmone cilvēka veidā, tu nonāvēji Lihtenavas kungus un viņu bērnus!
Berta vilcinājās atbildēt.
Vai tu vēl gribi liegties, tu neliete? — virsnieks jautāja.
Es nesaprotu, kādēļ jūs ar mani tā apejaties, — Berta spītīgi atbildēja. — Jūs taču arī paši esat laupītāji un būsit kādu nonāvējuši. Un arī Zārbergs nav nekas vairāk kā tik laupītājs.
Mani ļaudis vēl nekad nav aizskāruši sievietes, bet tu, nežēlīgais radījums, tu iznīcini pat savas kārtas piederīgos.
_ — Es nenonāvēju tās meitenes, — Berta atbildēja, — to izdarīja Zārberga biedri, es nonāvēju tik muižkundzi — to es neliedzos.
Nonāvēji? — virsnieks jautāja, — nē, saki labāk, ka tu viņu spīdzināji, durstīji.
Tas nav tiesa, — Berta pretojās, — tas notika tik tādēļ, ka man vēl nebija droša roka. Zārbergs man uzdeva nogalināt kundzi, man vajadzēja vairākas reizes durt, kamēr tā nobeidzās.
Riebeklis, — Lips Tulians sašutis aizgriezās, arī Zamuels nodrebēja, dzirdēdams Bertas vārdus, tik Baumanis šķita nožēlojam Bertas likteni.
Tas ir viss, ko es darīju, — Berta turpināja, — abas meitenes nogalināja un mocīja Zārberga biedri, pats kungs nemaz netika slepkavots, jo no lielām izbailēm to bija ķērusi trieka.
Diezgan, — esmu dzirdējis vairāk kā vajadzīgs, — Lips Tulians atbildēja. — Ragana — ne skuķe — sataisies uz nāvi, tev jāmirst.
Berta izbijusies sāka vaimanāt un raudāt. Zamuels pavēlēja ciest klusu, citādi aizbāzīšot muti. Tad aizveda Bertu atpakaļ uz cietumu, un Baumani atstāja par sargu.
Man jāmirst, — Berta iesāka runāt.
Jūs pati esat vainīga, — Baumanis atbildēja, — kādēļ darījāt tik nežēlīgus darbus?
Ak, es jau citādi nevarēju, — Berta viltīgi atteica. — Zārbergs būtu mani nositis, ja es nepaklausītu.
Kā tad jūs īsti ar šo blēdi sapināties? — Baumanis jautāja.
To jau es varu izstāstīt, — viņa sacīja, — Zārbergs ar mani iepazinās viesnīcā.
Un jūs gājāt viņam līdz?
Ak nē, — Berta atbildēja, — viņš stāstīja, ka esot turīgs sīktirgotājs un gribot mani precēt. Tā kā man viesnīcā klājās ļoti slikti, es ļāvos pierunāties. Un vēlāk tik atjēdzos, ka viņš nav vis tirgotājs, bet briesmīgs laupītājs.
Kad taisījos aiziet, viņš man apsolīja zelta kalnus un es, muļķe, viņam arī ticēju. Par to nu man jāsamaksā ar savu dzīvību.
Berta izlikās tik nevainīga, bez tam ar valdzinošu ārieni, un Baumanis vēl nebija ilgi pie Lipa Tuliana; savas mīļākās tam arī vēl nebija. Un Berta bija skaista, tā Baumanim būtu pa prātam. Viņš ielūkojas Bertas acīs.
Tā izlikās ļoti izmisusi.
Man jāmirst, — viņa gaudās, — un es vēl esmu tik jauna, tikai astoņpadsmit gadu. Jūsu acīs es gan lasu līdzcietību, jūs vis nevēlētos manu nāvi, vai nav tā?
Nevajag pārsteigties, — Baumanis teica, — bet sakiet man — jūs tak bijāt Zārberga mīļākā?
—Ai nē, — Berta meloja, — viņš gan to gribēja, bet es neielai- dos. Ja es pie viņa būtu palikusi ilgāk — saprotams, es neatturētos. Cik daudzreiz es gribēju aizbēgt, bet nekā nevarēju.
Baumanis pārdomāja. Viņš labprāt būtu Bertu aizstāvējis, bet zināja, ka tas nav iespējams.
Jā, ko lai viņš tur dara?
Berta atkal žēlojās, ka tai tik jauniņai jāmirst, un cik labi ta kādu varētu aplaimot, tā sakot, uz rokām viņu nēsāt, ar dedzīgāko mīlu tam pieķerties. Tā runādama, viņa zagšus vēroja Baumani.
Berta saprata, ka Baumanis būtu gatavs tai palīdzēt, tādēļ viņa, vēl vairāk koķetēdama, gribēja to piedabūt, lai tas viņai palīdz izbēgt.
Baumanis gan neteica ne vārda, bet sevī jau gudroja, kādā veidā to izdarīt un Bertu iegūt par savu.
241. nodaļa MINISTRA UZVARA
Grāfs Flemings ar nepacietību gaidīja karaspēka atgriešanos. Pēc zāļu raganas apciemojuma viņš bija izsūtījis ievērojamu skaitu kareivju, pavēlēdams laupītāju vadoni neatstāt dzīvu. Un to darīt tik slepeni, ka Hilda no tā neko nedabūtu zināt.
Bet Hilda, nevarēdama sagaidīt, kad lepnais bandītu vadonis atradīsies pie viņas kājām, dienu un nakti gudroja jaunus plānus.
Te kādā rītā ministra Fleminga kariete piebrauca pie Pilnicas pils.
— Nu, es viņu gan glauni saņemšu, — Hilda sacīja, — Emma, ieved viņu viesu zālē, es drīz ieradīšos.
Hilda piegāja pie spoguļa saposties, jo viņa gribēja būt skaista — apbrīnojami skaista. Un viņa arī bija apburoši skaista.
Viesu istaba ieejot, tā ar labpatiku manīja, ka grāfs viņu patiesi apbrīno.
Pēc parastās sasveicināšanās grāfs iesāka:
Ekselence, man pienākušas vairākas vēstules no Varšavas.
Droši vien nekādu svarīgu ziņu nebūs, — Hilda vienaldzīgi sacīja.
O jā, ir dažas, kas jūsu ekselenci interesēs.
Jūs domājat?
Patiešām!
A — un tādēļ jūs steidzāties šurp, — Hilda iesaucās.
Taisni tā, ekselence, — grāfs runāja, — majestāte ir veikls un jautrs, jo Varšavā tiekot svinēti spoži svētki. Grāfiene Denhofa tur esot centrā.
Grāf, — Hilda teica, — vai tas ir viss, ko jūs man gribat sacīt?
Ak nē, man vēl ir daudz, daudz vairāk, ja es jūsu ekselenci drīkstu_ aizkavēt?
A — lūdzu, lūdzu.
Mūsu žēlīgais pavēlnieks drīz atgriezīsies Drēzdenē.
To jau es esmu dzirdējusi, — Hilda atbildēja.
Un grāfiene Denhofa pavadīs karali, — Flemings piebilda.
Tās ir galma pasakas, — Hilda uztraukta iesaucās.
Ak nē, tās dibinājās uz patiesību.
Tam es neticu, — Hilda atbildēja.
Flemings izvilka kādu dokumentu un, zemu palocīdamies, pasniedza to Hildai.
Labi — labi, — Hilda sacīja, — kā es dzirdu, grāfienei Den- hofai esot Drēzdenē kādi radinieki, viņa gribot tos apmeklēt.
Varbūt, — grāfs Flemings šķelmīgi teica, — bet es tam neticu.
Nu, lai domā katrs ko grib, bet nerunāsim vairāk par to, — Hilda sacīja.
Tik vēl vienu, — ministrs ieminējās, — viņa majestāte pavēlējis sarīkot spožas galma viesības. Par godu …
Kam?
Grāfienei Denhofai, — ministrs pabeidza.
Vai jums par to ir raksts?
Lūdzu, še.
Ministrs pasniedza Hildai dokumentu.
A — var jau būt, es par to vairāk negribu dzirdēt, es pati runāšu ar karali.
Tas grūti nāksies, — ministrs piebilda.
Ko jūs sakāt? — grāfiene iekliedzās.
Ne tik skali, — ministrs atbildēja, — ekselence nedrīkst aizmirst, ka sienām ir ausis.
Nē, nē.
Un tomēr, es labāk pazīstu pasauli. Sulaiņi un meitas labprāt mīl klausīties. Jā, ko es teicu — es baidos, ka ekselence ir kritusi nežēlastībā.
Vai es?
Nav šaubu, ekselence.
Es neticu nevienam vārdam, — Hilda aizskarta iesaucās, — atstājiet, grāf, tagad mani vienu. Es gribu viena būt.
Pareizi, ekselence, to es saprotu, bet — man būtu vēl vairāk ko paziņot. ..
Vai tikpat interesants un ticams, kā tas, kas jau teikts?
Zināms, ekselence.
Nu, es klausīšos.
Jā, ērmotas lietas notikušas — bet, iekams es par to runāju, gribētos ekselencei atgādināt pagājušos laikus.
Grāf, — Hilda caur zobiem izdvesa, roku kā draudot paceldama, — laikam to dienu — kur — es tai dienā — ha, ha, ha! Tad runājiet taču, es gribu, lai jūs runājat, — jeb man jādomā, ka jūs nekā nezināt un tukšus salmus vien kuļat, lai mani uztrauktu.
Es zinu pastāstīt par Lipu Tulianu, — viņš smīnēdams sacīja. — Ekselence droši vien vēl atminēsies šo laupītāju?
Par Lipu Tulianu, — viņa savaldīdamās teica. — Ko tad jūs zināt — vai viņš ir sagūstīts?
Ekselence, ir kāds karaļa parakstīts dokuments1 — grājs vīpsnādams sacīja. — Un tur stāv rakstīts, ka, ja laupītaju sagūsta — viņš tūliņ jānodod jūsu ekselences ziņā.
Tas taču jums ir zināms, — Hilda iesaucās.
Saprotams, — ministrs turpināja. — Bet tas nekad nepiepildīsies.
Kamdēļ ne?
Tādēļ, ka Lipa Tuliana vairs nav. Tas guļ zem kūpošam meža dzirnavu drupām, kur viņš tik ilgi slēpās. Viņš ir beigts, citādi vairs nevarēja — pret viņu vajadzēja izsūtīt kareivjus.
Un jūs to darījāt? — grāfiene Kozela kā bez prāta iekliedzās.
Nē, kareivjus sūtīja no Kenigsteinas — ģenerālis Kijaus!
Filips miris! — tam es neticu, kas zina, kas tas par pasakam, nē, nē, es it nemaz neticu.
Ministrs paraustīja plecus.
Nu, es jūsu ekselenci nevaru piespiest ticēt, gan jums citi arī pateiks, ka Lipa Tuliana vairs nav!
Atstājiet mani tagad vienu, — Hilda lūdza, — ejiet, grāf, ejiet!
Ministrs atstāja grāfieni, priecādamies par savu uzvaru. — Tas bija gandarījums par pliķi, — viņš murmināja, — es tak viņu pazemoju. Karalis mīl Denhofieni, un drīz lepnā Hilda gulēs pie manām kājām, un tad es darīšu, ko vien gribēšu.
242. nodaļa SKAISTUMA VARA
Bija nakts. Mēnesnīca laistījās pār Gibihsteinas pilsdrupām.
Laupītāji gulēja. Tikai nedaudzi vēl bija drupās, jo lielākā daļa Lipa Tuliana vadībā bija aizgājuši izlūkos.
Tik nākošā dienā tie bija gaidāmi mājās, kad arī bija jāizpilda spriedums pie skaistās grēcinieces.
Berta atradās savā cietumā, ko apsargāja laupītāji. Pa dienu kāds vecis bija stāvējis sardzē, bet vakarā sardzi uzņēmās atkal Baumanis.
Berta bija sasieta, lai nedomātu bēgt.
Daiļā skuķe šķietami bija padevusies likteņa varai. Jau vairākas stundas tā sēdēja klusa, no barības atteikdamās, ar šķietamu bez- jūtību gaidot nāvi.
Baumanis par to brīnījās.
Viņš bija gaidījis, ka Berta izplūdīs skaļās vaimanās, bet neviena skaņa nenāca pār viņas lūpām. Tik kad klusums iestājās pilsdrupās, viņa iesāka klusi vaidēt.
Ja es šo skaisto meitu varētu iegūt par savu, — jaunais laupītājs murmināja, — žēl tāda apburoša radījuma. Tā jau kā radīta mīlai.
Rītu man jāmirst — vai ne? — Berta klusi jautāja.
Baumanis neatbildēja.
Es jau zinu, — Berta žēlojās, — ak, ko tad es esmu izdarījusi, ka man jāiet moku pilnā nāvē? Kas Lipam Tulianam var būt par prieku iznīcināt nabaga nevarīgu būtni?
Baumanis iedomāja noziegumus, kādos Berta bija piedalījusies.
Jūs nedarbus pastrādājāt, — viņš nosodoši sacīja, — Lips Tulians nekad nedara sieviešiem pāri, bet šoreiz tas taisa izņēmumu, jo viņš ir briesmīgi sarūgtināts.
Nelietīgā meita raudāja.
Jā, viņš ir dusmīgs, bet uz Zārbergu, kurš pie visa vainīgs. Bet nu man ir jācieš. O, kādas mokas man vēl nebūs jāizcieš, iekams nāve mani atsvabinās no ciešanām. Varbūt mani neģēlīgi spīdzinās. Par tādām nežēlībām jau diezgan dzirdēts.
Jūs maldāties, — Baumanis atbildēja, — viņš liks jūs nošaut — tas ir viss.
Nē, nē, — Berta atkal iesāka vaimanāt, — un es vēl esmu tik jauna, ja mani kāds atsvabinātu — o, kā es mīlētu savu glābēju.
Baumanis klusēja.
Jā, es viņu mīlētu, — viltniece turpināja, — es piederētu viņam visa. Un vēl vairāk — es viņu bagātu padarītu, jo es zinu, kur paslēpta manta, ko mans biedrs — briesmīgais Zārbergs — paslēpa. Tad mans glābējs būtu bagāts vīrs, un kaut kur svešā malā mēs dzīvotu kā pa taukiem.
Jūs zināt, kur manta aprakta? — Baumanis klusi jautāja.
Jā, es zinu, — Berta nopūtās. — Zārbergs tik pēc laba laika grib dārgumus paņemt, jo viņš domā vispirms salaupīt veselu bagātību. To viņš bieži tika stāstījis, un es viena pati zinu vietu, kur šīs mantas apraktas.
Baumani pārņēma kārdinājums iegūt Bertu un mantu. Spoži nākotnes tēli jau rēgojās viņa acu priekšā.
Jums ir manis žēl, — Berta atkal iesāka, — to es lasu jūsu acīs.. Saites žņaudz man rokas, o, palaidiet tās vaļīgāk, es ciešu elles mokas.
Baumanis papurināja galvu.
Tas ir stingri aizliegts, jaunava, — viņš atbildēja, — to es nedrīkstu.
Bet manas kājas jau paliks sasietas, es jau nevaru bēgt.
Tas nav iespējams, Lips Tulians to ir aizliedzis.
O, apžēlojieties, —Berta šņukstēja, — es ciešu briesmīgas
sāpes.
Jaunais laupītājs gribēja pārliecināties, vai saites tiešām tā graužas mīkstajās, apaļīgajās skuķes rokās.
Viņš piecēlās un piegāja pie gūsteknes; tā kā neskaidrajā mēness gaismā bija grūti redzēt, tad viņam bija zemu jāpieliecas klāt. Saites bija kārtībā.
Te Baumanis sajuta dīvainu pieskārienu. Viņa galva bija tuvu pi.e Bertas sejas, un viņa tam uzspieda karstu skūpstu uz lūpām.
Laupītājs atrāvās.
Ko — ko jūs darāt… — viņš murmināja.
Es citādi nevarēju, — Berta atbildēja, — jūsu acīs es lasīju iežēlas. Un es jums gribu būt laba, jo jūs esat vienīgais, kuram manis žēl.
Baumanis stāvēja viņai blakus. Tik ilgi viņu nebija skūpstījusi neviena meitene, un toreiz — toreiz viņš bija gandrīz vēl zēns.
Bet nu tas uzreiz sajuta saldo tnīlas laimi, pilno, ziedošo lūpu skūpsts vēl kvēloja uz viņa mutes. Un, kā viņš paskatījās uz Bertu, — tā iztvīkusi pacēla galvu, viņš redzēja to sniedzamies pretī, viņš bija viens ar šo kairo radījumu.
Tad'tas, visu aizmirsdams, apkampa viņas kairo stāvu.
Viņš skūpstīja sārto muti, viņš juta, ka Berta atbild viņa skūpstiem, un asinis tam nevaldāmi joņoja dzīslās.
Glāb mani, — Berta čukstēja, — es esmu tava līgava, tava sieva, viss, ko tu vien gribi. Un bagātu es tevi padarīšu, tu atradīsi mantu, tādu, kāda tev pat sapnī nav rādījusies. O, glāb mani, jo es esmu tava, tad tu varēsi ar mani darīt, ko vien gribi — es tev piederēšu vienmēr!
Priekš Baumaņa acīm viss vērpās un griezās trakā virpulī. Ja tas būtu ilgāku laiku atradies pie Lipa Tuliana, viņš bez šaubām būtu sapratis Bertas viltību un palicis uzticīgs savam pienākumam. Bet Baumanis vēl nebija ilgi Lipa Tuliana bandā, un viņam arī nebija vēl savas mīļākās.
Un nu tam taisījās uzsmaidīt vilinoša laime. Tik skaistu meiteni iegūt — un ne jau tas vien: skaistā grēciniece viņu padarīs vēl bagātu!
Vai viņš lai noskatās, kā otrā dienā šo apburošo meiču aizraida uz viņpasauli!
Nekad!
Berta, — viņš čukstēja, visā ātrumā kaut ko apņēmies, — mana mīļā …
Viņa ietrīcējās priekā, jo nu viņas mērķis bija sasniegts, jaunais laupītājs bija viņas skaistuma varā.
Ko lai es daru, mīļais? — viņa jautāja, klusi lūgdamās, — vai tu savai līgavai ļausi iet bojā?
Nē, nē, — viņš gandrīz mežonīgi iesaucās, — tev tik man jāapzvēr būt uzticīgai, tad — tad es ar tevi bēgšu!
Es darīšu, ko tu' prasi, — skaistā kārdinātāja čukstēja.
Baumanis tai teica priekšā drausmīgo zvērestu — to pašu, ko
tam savā laikā vajadzēja dot Lipam Tulianam.
Baumanis vēl acumirkli vilcinājās. Tad viņa skats atkal slīdēja pār kairo stāvu, skaisto seju — un, ātri apņēmies, viņš paķēra dunci, lai pārgrieztu Bertas saites.
Vēl viņa sēdēja nekustīga. Visi viņas locekļi bija kā sastinguši, bet tad tā sakustējās.
Vai tu varēsi iet? — Baumanis klusiņām jautāja.
Es ceru.
Saņemies, mana dārgā, — jaunais laupītājs turpināja, — mums vēl jāpiemāna sargi.
Berta satrūkās.
Vai tad pilsdrupas tiek apsargātas? — viņa bailīgi jautāja, ieķerdamās sava atsvabinātāja rokā.
— Saprotams, .— tas atteica, — apakšā stāv sargposteņi, kas sīki uzmana katru ceļu uz Gibihsteinu.
Klusi kā peles tie izlīda no drupām, un gulētāji nekā nemanīja, bet apakšā, pie vienīgās izejas, stāvēja četri sargi, kā lai viņiem tiek garām? Vai bēgšana izdosies? Vai bēgļi piemānīs Lipa Tuliana sargus?
243. nodaļa IZGLĀBTĀ
Bet to es izlūdzos. Man jau ir apnicis. Tu jau esi kā apburts, kad ieskaties tanī istabā. Man rādās, svešā tev gluži labi patīk. Nu, piesargies tik, kā neiemīlies.
Tā kāda jauna, bet neglīta zemniece izbāra savu jauno, skaisto vīru, kurš klusēdams klausījās sievas pātaros.
Gotlībs Stafelis, ka jauno vīru sauca, bija skaists, bet nabags, kad viņā iemīlējās viņa tagadējā sieva, bagātākā zemniece. Viņai piederēja skaista muižiņa, tamdēļ nebija brīnums, ka nabaga jauneklis, sayējo pierunāts, bagāto, bet neglīto meitu apprecēja. Viņa bija bagāta, rūpīga un taupīga, un tas bija pietiekošs iemesls, lai viņu izvēlētos. Bet tagad Stafelis domāja citādi, mīlēt tas savu neglīto sievu nevarēja un bieži nožēloja, ka to bija apprecējis. Sieva turklāt bija ķildīga un ļoti greizsirdīga, tā sarūgtināja visu viņa dzīvi.
Viņu muižiņa atradās tālu atsevišķi no ciema, uz Zālas krasta, ar plašiem tīrumiem, pļavām un mežu. Priekš kādām dienām Stafelis upes krastā bija ieraudzījis slīkoni, kas bija ieķēries vītola zaros. Viņš bija izvilcis to un atgādājis mājā. To izģērbjot, laulāto pārim bija lielu lielie brīnumi — slīkonis bija vīrieša drēbēs apģērbta skaista meita.
Tā atdzīvojās un jau divas dienas gulēja, vēl ļoti nespēcīga, bet viņas veselības stāvoklis ar katru dienu uzlabojās. Stafelim skaistā svešiniece ļoti iepatikās, bet viņa sieva nepielaida, ka viņš ar to dabū sarunāties. Kad sieva to atrada svešinieces istabā, tad bija rāšanās, pārmetumi un ķildas bez gala.
Viņa jau tā bija ļoti neglīta, bet, kad lamājās, izskatījās kā īsta ragana.
Svešā meita ir klaidone, — zemniece teica, — kā citādi kristīga meita ģērbsies vīrieša drēbēs? Tā ir blēde, krāpniece, un, kad viņa izveseļosies, es viņu nodošu.
Es nesaprotu, — Stafelis iebilda, — kā tu uzreiz vari domāt tik ļauni. Gan jau svešiniece mums izstāstīs, kas viņa ir.
Ko tu te maisies, — sieva strupi atcirta, — viņa melo! Pie tā paliek — nākošās dienās es sūtīšu uz Halli paziņot iestādēm. «
Stafelis pazina savu sievu, pretī runāšana te nepalīdzēja, tādēļ viņš apņēmās pie pirmās izdevības ar svešinieci izrunāties.
Tāda izdevība tūliņ arī gadījās, jo sievai vajadzēja aizsteigties uz kūti, kur atnesoties kāda govs. Viņa aizsūtīja vīru uz šķūni pie strādniekiem, un pati ar kalponi aizgāja uz kūti.
Saimnieks apraudzīja strādniekus, drīz atgriezās un atrada svešinieci nomodā.
Viņa bija ļoti skaista. Tā iesāka saimnieku izvaicāt, un tas arī izstāstīja, ka atradis viņu upē.
Guste — jo tā viņa bija — saprata, ka Terēze noslīkusi.
Stafelis nu gribēja zināt viņas vārdu un arī to, kādēļ tā ģērbusies vīrieša drēbēs.
Mani vajā, — Guste paskaidroja, — un savu vārdu es nevaru teikt, bet tas man jāsaka, ka man grib uzspiest ienīstu vīru, un tamdēļ grib mani sagūstīt. Izmisumā es ielēcu upē, bet Dievs manu nāvi nav gribējis.
Saimnieks pamanīja sievu nākam un izsteidzās no istabas.
Saimniece ienākusi savukārt izvaicāja Gusti, un Guste viņai stāstīja tāpat kā saimniekam.
Pie pusdienas galda saimniece vēlreiz apjautājās un cieši apņēmās sūtīt kalpu uz Halli paziņot iestādēm par noslēpumaino svešinieci.
Saimnieks zināja, ka viņa sieva šos draudus tiešām izpildīs; viņš lauzīja galvu, kā varētu svešinieci glābt, jo viņam bija tās ļoti žēl.
Viņš baidījās, ka sķaisto svešinieci tiešām piemeklēs nelaime, ja niknā saimniece viņu nodotu tiesu iestādēm.
244. nodaļa ZĀRBERGA ATRIEBĪBA
Slepkava, zobus griezdams, skatījās, kā viņa agrākie biedri saņēma un aizveda Bertu un doktoram nolaupītos dārgumus.
No sākuma Zārbergs bēga, labi zinādams, ka Lipa Tuliana ļaudis gribēs viņu saķert, un, pateicoties savai viltībai, viņam palaimējās izbēgt.
Ķērāji griezās atpakaļ, un Zārbergs elsodams iekrita kādā krūmā.
— Nolādēts, — laupītājs elsoja, — tagad viss iet greizi. Es pazaudēju Bertu un visu naudu. Kaut pats velns butu parāvis Lipu Tulianu!
Zārbergs zināja, ka Lips Tulians patlaban uzturas Gibihsteinā' un tam varētu uzrīdīt zemniekus, bet tāds — nepārģērbies — viņš tur nedrīkstēja rādīties, jo no Halles droši vien būs izsūtīts viņu gūstīt kā slepkavu. Naudas viņam bija diezgan, bet kur lai dabū citu apģērbu?
Tā prātodams, viņš dzirdēja uz meža ceļa pakavu dimdoņu.
Zibensātrumā viņš metās guļus zemē uz ceļa un sāka sāpīgi kunkstēt un vaidēt.
Jātnieks piejāja.
He — kas te? — jātnieks iesaucās.
Zārbergs vaidēja vēl stiprāk.
Kas jums noticis, vai jums kāds uzbruka? — viņš neuzticīgi jautāja.
Nē, nē, es esmu ļoti slims — ellīgas sāpes, — Zārbergs atbildēja.
Bēdīgi, — zemnieks teica, — še tuvumā nav nevienas mājas.
Ņemiet mani uz zirga, — Zārbergs, sāpīgi vaidēdams, lūdza.
Nē, tā tas neies, — zemnieks atbildēja.
Man ir nauda, es varu visu samaksāt, — Zārbergs smilkstēja.
Tā — tas ir pavisam kas cits, raudzīsim, ko varam darīt.
Un zemnieks nolēca no zirga.
Zārbergs locījās kā nabaga tārps un lūdza, lai tam palīdzot uzcelties.
Zemnieks apķērās laupītājam, lai viņu uzceltu. Tad tas iekliedzās un krākdams saļima.
Viņš vēl nebija pagalam, un Zārbergs tam iedūra otru dūrienu pašā sirdī. Tad Zārbergs saķēra zemnieka zirgu un piesēja.
Līķi ievilcis krūmos, Zārbergs izdzēsa asiņu pēdas uz ceļa. Pēc tam viņš apģērbās zemnieka drēbēs, vispirms tās iztīrījis no asinīm. Nu viņš gribēja sev ar aso dunci nodzīt bārdu, bet tas neizdevās, tamdēļ to atstāja tāpat.
Beidzot viņš pārmeklēja sava jaunā apģērba kabatas un atrada smagu naudas maku. Apmierināts par necerēto guvumu, viņš devās pie zirga.
Zirgs krāca un spārdījās. Viņš bija redzējis slepkavību, un Zār- bergam to grūti nācās savaldīt.
Beidzot izdevās tikt zirgam seglos, un Zārbergs jāja pa ceļu uz Zālupes pusi.
Pēc divu stundu jājiena viņš sasniedza ciemu, no kurienes bija redzamas arī Gibihsteinas drupas.
No zirga izturēšanās Zārbergs saprata, ka zirgs nav vis no ciema, tādēļ droši jāja turp.
E, — Zārbergs kliedza, — es nāku no Halles — rātstiesa mani sūta visu ciemu zemniekiem paziņot, ka Lips Tulians ir Gibih- steinas drupās. Tamdēļ visiem pēc iespējas jāapbruņojas un jāiet gūstīt briesmīgais laupītājs.
Zārbergs vēl tāpat uzkūdīja vēl divus tālākus ciemus.
Jau pēc dažām stundām apbruņojušies zemnieki pūļiem vien devās uz Ģibihsteinu gūstīt bīstamo laupītāju virsnieku.
245. nodaļa VECAJĀ LAUPĪTĀJU PILĪ
Gara. rinda smagi apbruņotu vīru lēni vilkās caur mežu uz Gei- jersburgu.
Visur atskanēja signāli, kas vēstīja par laupītāju ierašanos.
Vitorfs veda nogurušos ļaudis.
Tie bija cīnījušies kā varoņi, un, ja Lips Tulians pats tos būtu vedis, lielāka drošsirdība nebūtu iespējama.
Sargposteņi saņēma savus biedrus ar jautājumiem, bet atbilde nebija iepriecinoša.
Meža dzirnavas ir nodedzinātas, — laupītāji ziņoja, — un no virsnieka līdz šim nav nekādu ziņu.
Geijersburgas sargiem arī nebija labas ziņas.
Nolādētie čigāni mums uzbruka, — tie pārskaitušies sacīja, — Lida aizgāja viņiem līdz, un kādu duci zirgu mums arī atņēma.
Vitorfs bija vairāk nekā sašutis. Viņš nemaz vēl nevarēja ticēt, ka tā ir patiesi oa, ko viņam ziņo, un metās pa trepēm augšā uz Elzbetes ist?
Tur sēdēja viņa mīļā gluži vientuļa, viņas brūno acu plaksti mirka asarās.
Elzbete, — Vitorfs iesaucās.
Tā iegavilēdamās uzlēca kājās. Maigās rokas neviļus pastiepās pretī, .bet uz acumirkli vien, jo, kad Vitorfs steidzās uz priekšu, Elzbete atvairījās.
Izglābti, — viņa murmināja.
— Elzbet, — Vitorfs iesaucās, — mīļā, ak, ļauj savai sirdij runāt. Redzi, es tevi mīlu no visas sirds un dvēseles un domāju par tevi pat cīņas ugunī.
To es zinu, —skaistā meitene čukstēja, — ja tu kā ubags nāktu — es būtu tava, bet laupītājam es negribu piederēt — to es zvērēju savai mātei.
Elzbet, — Vitorfs sāpīgi iesaucās, — šim zvērestam nav nozīmes — tava māte bija …
Pilnīgi normāla, — Elzbete papildināja ar dedzīgu skatu, — jā, viņa bija apskaidrota, kad mira. Un viņai es devu zvērestu, ka nepiederēšu nevienam laupītājam, šis zvērests man jātur.
Un man — savējais. Elzbet, tu mani vēl padarīsi ārprātīgu.
Viņa bikli uzlūkoja to.
Ko tu gribi darīt? — tā klusiņām jautāja.
Jaunā vīrieša karstās asinis saviļņojās ar varenu spēku. Viņš redzēja Elzbeti visā viņas maigajā daiļumā, cik skaista tā ir, cik vilinoša, kaira!
Elzbet, — jaunais laupītājs elsoja, — mēs esam vigni, ha, kas mani kavē tevi apkampt kā savējo, neviens man to neaizkavēs, pat Lips Tulians ne.
Bet tavs gods, — viņa mierīgi un nopietni atbildēja.
Man nav vairs goda, — viņš gandrīz mežonīgi iesaucās, — tāpat kā virsniekam, tam arī viss laupīts — mīla, gods, viss, viss. Bet es mīlu tevi, neprātīgi mīlu, tu esi mana, tu esi mana.
Viņš gribēja tai steigties klāt, bet Elzbete, uz logu rādīdama, iesaucās:
Paliec, paliec, ak!
Vitorfs apstājās.
Arī es tevi mīlu, — Elzbete turpināja, un viņas daiļās krūtis vētraini cilājās, — es nevaru bez tevis dzīvot un tomēr..,
Ak,,Elzbet, — jaunais laupītājs kā apreibis iesaucās, izplešot rokas.
Meitene atraidoši pamāja.
Un tomēr es metīšos lejā, ja tu mani aizskarsi, — viņa pabeidza drebošā balsī.
Mīļā!
Nē, nē — es zinu, ko tu gribi sacīt. Ak, mīļais, es jūtu, ko tu esi apņēmies — es to lasu tavās acīs. Tu vairs nevaldi pār sevi un gribi mani naktī pārsteigt.
Viņš klusēja.
Bet es tev zvēru pie savas nelaiķes mātes piemiņas, ka tad es pati sev padarīšu galu, — Elzbete turpināja, — es turēšu savu zvērestu, un tad tu stāvēsi pie mana līķa un teiksi pats sev, ka esi vainīgs manā nāvē.
Vitorfs nodūra galvu.
Vai tamdēļ man mirt? — tā maigi jautāja, — runā — es gribu sev padarīt galu. Vai arī izdari tu to — iedur man savu dunci krūtīs un ļauj man tavās rokās aizvērt acis uz mūžu. Jo dzīvē mēs viens otram ne mūžam nepiederēsim — to es jūtu — tamdēļ lūdzu — izbeidz šīs mokas.
Elzbete tuvojās Vitorfam.
Te ir mana sirds — es nedrebu. Iedur tur, bet- neapkauno mani, tas ir tavas Elzbetes pēdējais lūgums.
Jaunais laupītājs sabruka uz ceļiem viņas priekša.
Tu, eņģeli, — Vitorfs čukstēja, — es lai tevi nonāvēju — nē — nekad!
Es gribu iestāties klosterī, — viņa čukstēja. — Tur, kur Hedviga, ļauj man atsacīties no pasaules.
Vitorfs piecēlās.
Nekad! — viņš iesaucās. — Elzbet, es tevi neaizskaršu, ak nē, piedod man, es biju ārprātīgs. Es aizrāvos. Bet redzēt man tevi vajag, citādi .es nevaru dzīvot. Man jāredz tevi — jo tu man esi bezgala mīļa.
Viņa smaidīja caur asarām.
Ja tu tā vēlies — es palikšu, — viņa maigi sacīja, — arī es, es, nelaimīgā, nevaru bez tevis dzīvot.
Vitorfs bija piecēlies.
Viņš gribēja runāt par kaut ko citu, lai savaldītos.
Lida tātad ir projām? — viņš jautāja.
Elzbete pastāstīja par čigānu uzbrukumu un jaunās čigānietes parādīšanos, kuras nicinājuma iesauciens bija par iemeslu Lid.as bēgšanai.
Vitorfs klusēdams klausījās.
Nelaimes dienas, — viņš beidzot sacīja.-— Lips Tulians būs dusmīgs. Nabaga meitene, man viņas žēl. Pie čigāniem tā nekad vairs nejutīsies labi.
O nē, viņa ir nelaimīga, — Elzbete šņukstēja, — viņa jau mīl zviedru virsnieku, kurš varbūt jau sen aizbraucis uz savu tālo dzimteni. Ak, nabadzīte, bet viņa turēs savu zvērestu.
Lai padarītu sevi nelaimīgu, — Vitorfs rūgti atbildēja.
Zvērests ir svēts, — bija Elzbetes atbilde.
— Kas lai nu notiek? — Vitorfs sacīja vairāk pie sevis, — es Lidu nevaru atstāt čigānu rokās, man jāmēģina viņa atsvabināt. Vai tu nezini, mīļā, uz kurieni viņi devušies?
Viens no ļaudīm sekoja čigāniem, bet viņš vēl nav atgriezies.
Tad es tūliņ ievākšu ziņas.
Vitorfs devās uz durvīm.
No turienes viņš paskatījās atpakaļ.
Tur stāvēja Elzbete, nāves bāla, bet saņēmusies, viņas dzirkstošās acis pavadīja mīļoto.
Elzbete, — Vitorfs aizgrābts čukstēja.
Viņa sarāvās.
Mirkli likās, it kā viņa gribētu mesties tā apkampienos, bet tomēr palika savā vietā.
Zvērests — nelaiķe māte, — viņa dvesa.
Un Vitorfs izgāja, juzdamies kā no paradīzes izdzīts.
246. nodala LIPS TULIANS UN PILSKUNDZE
Sekosim pārdrošajam laupītāju vadonim un viņa pavadoņiem.
Virsnieks zināja, ka viņu visur meklē, un tamdēļ viņš bija izgājis apskatīt drošāko ceļu, kur savu laupījumu bez zaudējumiem aizvest
mežos.
Tas nebija viegli.
Sai apgabalā mežu nebija, un laupītāji visur redzēja laukus vien vai mazus krūmiņus, ataudziņas, kurās nevarēja paslēpties.
Ja labība nebūtu jau nopļauta, tas vēl būtu iespējams, bet nu bija rugāji vien un statiņi. Viņš izdomājās visādi. Varēta ceļot izklaidus, pa vienam, bet arī tas bija bīstami.
Labi tālu bija saredzams lielāks mežs, un kāds no laupītājiem to pazina par Adlersbergas mežu.
Lips Tulians atstāja biedrus krūmos un aizgāja pār plašajiem laukiem, pa kādu lauku ceļu un pēc divu stundu gājiena sasniedza meža malu. Viņš apskatījās un. nolēma, ka slēpšanās vietu būtu diezgan, un.apņēmās savus ļaudis atvest šurp.
Netālu no viņa bija ceļš, kas veda caur meža vidu, un tur atradās Adlersbergas pils ar lielu, plašu parku — meža dārzu.
Viņš jau gribēja atgriezties un iet izmeklēt mežu, lai nākamā naktī atvestu šurp savus ļaudis, kad izdzirda zirgu aulekšojam.
Lips Tulians ātri paslēpās aiz koka. Troksnis tuvojās, un viņš redzēja baltu zirgu auļojam šurp. Seglos bija ieķērusies kāda sieviete, kuras gaišzilā kleita un dzeltenie mati plīvoja vējā.
Lips Tulians redzēja, ka tai draud briesmas.
Zirgs pameta ceļu un šāvās taisni mežā. Kāds zemu stāvošs zars saplosītu nelaimīgo. Viņa iekliedzās.
Piepeši zirgs apstājās, kāda stipra roka pasargāja jātnieci no krišanas. Ko neviens nebūtu iespējis, to bija izdarījis Lips Tulians.
Šis vīrs, kurš salieca dzelzs durvis, apturēja zirgu kā kaķēnu. Zirgs šņāca un sprausloja, bet tālāk netika.
Izglābtā bija nokritusi zemē.
— Celieties augšā, — Lips Tulians laipni sacīja, — es piesteidzos īstā brīdī.
Sieviete uzcēlās, un Lipam Tulianam pārskrēja trīsas, jo jaunā svešiniece bija ļoti līdzīga viņa Hedvigai.
Viņa skatījās uz Lipu Tulianu, kurš vēl turēja zirgu. Viņš bija ģērbies kā mednieks, bet sievietei likās, ka zem vienkāršā uzvalka slēpjas pavisam cits vīrs. To varēja manīt no svešinieka skaistās sejas un acīm.
—Es jums pateicos par savu dzīvību! — skaistā dāma maigi sacīja. — Kas jūs esat — es jūs nekad neesmu redzējusi!
Es esmu mednieks, — viņš mierīgi atbildēja.
A, jūs meklējat dienestu? — viņa dzīvi jautāja.
Nē, es gribēju sakšos apciemot savus pazīstamos.
Es jums pateicos, — viņa sacīja, — ja jūs te nebūtu gājis," es gulētu saplosīta mežā.
Es darīju tikai savu pienākumu, — viņš atbildēja.
Un tomēr es jums pateicos, — viņa silti un sirsnīgi sacīja, — nāciet man līdz uz pili, es esmu fon Adlersberga kundze.
Tagad Lips Tulians' atcerējās, ka bija dzirdējis — pilskundze esot atraitne.
Es gribu jums atlīdzināt, — viņa turpināja, — es …
— Atlīdzināt, — viņš to pārtrauca, — vai jūs domājat, cienītā kundze, ka es jūs glābu, lai saņemtu naudu? Nekad! Es iešu savu ceļu.
Vai es nedrīkstu jums atlīdzināt? — viņa skumji jautāja.
Nē, es neņemšu nevienas kapeikas pretī, — Lips Tulians lepni atbildēja, — es jūs izglābu, un ar to man pietiek!
Es jūs lūdzu, neaizejiet tā no manis. Vai tad es savam dzīvības glābējam nedrīkstēšu ne viesmīlību parādīt? Jūs esat lepns un atsakāties no atlīdzības, bet manu lūgumu tak neatraidīsit?
Viņš apstājās, brīnīdamies, ka kundze nemaz nav augstprātīga, bet vienkārša un piemīlīga kā jauna meitene.
Pavadiet mani uz manu pili, — viņa vēlreiz sirsnīgi lūdza.
Un Lips Tulians paklausīja, viņš satvēra dūkanā pavadu, jo
skaistā atraitne atteicās vēlreiz sēsties seglos.
Kā pastaigādamies tie soļoja viens otram blakus uz tuvējo pili.
247. nodaļa PĀRDROŠA BĒGŠANA
Atgriezīsimies pie bēgļiem, kas gribēja atstāt Gibihsteinu.
Baumanis ar Bertu bija laimīgi izkļuvuši no pils, bet pats bīstamākais ceļš vēl bija priekšā, jo apakšā, kalna pakājē, pie klints takas stāvēja sardze. Te vajadzēja paļauties uz labu laimi.
Viņi līda cieši gar klintij un Zālas krastu uz krūmiem; no šejienes bija tikai viena izeja, kuru apsargāja četri vīri.
Baumanis atstāja Bertu krūmos un aizlīda apskatīties, bet drīz vien atgriezās atpakaļ gluži izmisis.
— Taka ir apsargāta, — viņš čukstēja, — mēs, Berta, netiekam cauri.
Es negribu mirt, — Berta murmināja, — es negribu.
Baumanis pieplaka pie zemes.
Nodur sargus, ja citādi nav iespējams — neesi bailīgs, bet dari.
Nav iespējams, jo tur ir četri vīri, pa diviem kopā, abpus takas krūmos. Tavs padoms nav izdarāms.
Tad peldēsim pār Zālupi, — Berta teica, — tu jau peldēt proti?
Jā, bet tas mums neko nepalīdzētu. Pirmkārt, es neesmu nekāds teicams peldētājs un, otrkārt, virpulī, kas te griežas, jau pats labākais peldētājs aizies bojā. Paklau, kā ūdens krāc un čurkst.
Berta klusēja.
Nav iespējams, — Baumanis turpināja, — es vairs neredzu nekāda glābiņa.
Laupītāju rokās es vairs nedošos, — Berta uztraukta sacīja, — tad jau labāk noslīkstu Zālupē.
Jaunais laupītājs pārliecās pār krasta malu. Tur spīdēja mēness, un, kad Baumanis ieskatījās melnajos ūdeņos, viņam likās, it kā tur kaut kas laistītos.
Arī Berta to redzēja.
Kas tad tas ir? — viņa klusām jautāja.
Baumanis, nekā neatbildēja, tvēra pēc dīvainā priekšmeta un ar pūlēm vilka augšā kādu tumšu stāvu.
Mi-ro-nis … — Berta dvesa.
Klusu, klusu, — Baumanis čukstēja. — Tā ir Terēze — vīrieša drēbēs. Viļņi atskalojuši līķi šurp.
Ko tu gribi — atstāj viņu ūdenī, — Berta teica, šausmu pārņemta.
Bet Baumanis nedzīvo ķermeni izvilka krastā.
Viņa seja vairs nebija saviebusies, bet acīs spīdēja cerības stars.
Man līķis noderēs, — viņš ātri sacīja.
Kur?
Tu redzēsi, Berta, — jaunais, vīrietis uzelpodams atbildēja, — lieta tagad grozās ap mūsu dzīvību, un, kad es ieraudzīju līķi, man uzreiz iešāvās prātā, ka sastingušais ķermenis var mums noderēt.
Es nesaprotu.
Lai paliek, Berta, — laiks ir dārgs. Palīdzi meklēt, man vajadzīgi pāris diezgan garu un stipru zaru, bet izsargies no katra trokšņa, jo tas mūs varētu pazudināt.
Berta gan nesaprata, ko viņas pavadonis ar mironi grib darīt, bet tomēr paklausīja, un drīz vien tie tuvumā atrada pāris tik stipru un taisnu zaru, kā Baumanis vēlējās.
Tagad jaunais laupītājs iesāka savādu darbu. Viņš veikli pabāza divus stiprus zarus zem slīkones drēbēm, tā ka tie ķermenim deva zināmu atbalstu.
Tā Baumanis varēja līķi uzcelt un atsļiet pret krūmiem.
Viņš apmierināts aplūkoja savu darbu. Tā bija drausmīga aina. Krūmos salīkuši stāvēja bēgļi un viņiem blakus, pret krūmiem atspiedies, — Terēzes līķis.
Uzmanies, Berta, — jaunais laupītājs sacīja.
Ko lai es daru?
Mums ir viens vienīgs līdzeklis, kā glābties. Seko man cieši uz pēdām un, kad es čukstēšu: Uz priekšu! — tad satver manu roku un skrej man līdz, cik tev jaudas. Vai tu darīsi tā?
Visu, visu, — Berta apņēmusies čukstēja.
Nu, tad nāc, ir laiks.
Baumanis ar spēcīgu roku pacēla līķi un klusām bīdīja, to uz priekšu caur krūmiem.
Priekšā, pie teciņas, stāvēja četri laupītāji.
Divi bija paslēpušies pa kreisi — otri divi pa labi un uzmanīja šauro, mēnesnīcas apspīdēto taku, kas veda uz ciemy.
Pa kreisi atradās Zālupe, pa labi stāvā klints siena, tur tātad neviens nevarēja tikt garām.
Lips Tulians šo' izdevīgo vietu tūliņ bija ievērojis un licis apsargāt vienīgo taciņu.
Laupītāji pa labi izturējās klusi, kamēr abi vīrieši uz Zālupes krasta klusi sarunājās.
Pirmāk man likās, it kā krūmos kaut kas čabētu! — viens patlaban sacīja.
Tā varbūt būs lapsa bijusi vai cits kāds dzīvnieks, — otrs atbildēja, — kad mēs apskatījāmies, nekas vairs nebija manāms.
Ir jau iespējams, — viņa biedrs piebalsoja, — bet man tomēr likās, it kā es mirkli redzētu lielu, tumšu ēnu.
.Mēnesnīca viļ, — viņa biedrs atbildēja, — aiz mums jau ir drupas, un no tām neviens nenāks lejā. Visi sen jau guļ.
Kādu brīdi valdīja klusums.
Klau, tur čab atkal, — laupītājs iesāka, — vai tu nedzirdi — tā vien liekas, ka kāds sprauktos caur krūmiem.
Nudien, es arī dzirdu . . .
Abi laupītāji pagriezās apkārt.
Vēl tie neko neredzēja, bet aizdomīgais troksnis nāca arvien tuvāk.
Te laupītājs satvēra sava biedra roku.
Paskaties tur!
Otrs skatījas turp.
Neskaidrā mēnesnīcā tas manīja lielu, tumšu ēnu, kas pamazām tuvojās.
Tas ir vīrietis, — viņa biedrs čukstēja.
Nu, kas tad nu būs, paņem savu pistoli.
Ir jau rokā.
Ēna stāvēja uz vietas.
Laupītāji to pilnīgi skaidri saredzēja un bija vairāk nekā pārliecināti, ka tur krūmos kāds stāv.
Tas ir kāds no mūsējiem, — sargs teica.
Varbūt tas grib pajokoties?
Vai arī pārbaudīt mūsu modrību. Bet garais Zamuels tas nav — šis vīrietis ir daudz mazāks.
Tad iesim turp.
Pagaidi, varbūt viņš vēl panāksies tuvāk.
Nē, tagad viņš stāv pavisam mierīgi.
Abi sargi vēl gaidīja labu brīdi, bet savādnieks kā nekustējās, tā nekustējās.
Tad sargiem pamodās ziņkāre, viņi lēnām piecēlās un tuvojās noslēpumainajam stāvam.
Vēl arvien tie domāja, ka tas ir kāds no viņējiem, jo no Gibih- steinas puses varēja tuvoties tikai laupītājs.
Ei, b'iedri, — viens no laupītājiem uzsauca, — ko tu še gribi?
Nekādās atbildes.
Sargs sapīka, domādams, ka viņus muļķo. Viņš ātri pašķīra krūmus un ar vienu lēcienu pielēca pie noslēpumainā stāva, kas vēl vienmēr stāvēja savā vietā.
Mirkli valdīja nāves klusums.
Elle un velns! — laupītājs iesaucās, un šai saucienā izpaudās bailes un šaušalas.
Biedrs acumirklī atradās viņam blakus.
Skaties, skaties tur! — laupītājs dvesa. — Mirušie spokojas … tur stāv … — hu — tas ir pats velns.
Pie joda, kas ir? — tagad iesaucās sargi no taciņas otras puses, — kādu elles jandāliņu jūs tur taisāt? Nu, to virsniekam vajadzētu dzirdēt.
Nāciet šurp, te ir spoks!
Muļķības!
Abi laupītāji ātri pārlēca pār celiņu un nākošā acumirklī jau atradās "pie saviem biedriem.
Velns un elle!
Tur stāvēja drausmīgs stāvs — mirusī Terēze, kas tukšiem acu dobumiem spokaini blenza uz sargiem.
Noslīkusi staigā apkart, — viens ieminējas, — pirmak tā iz- naca un nu stāv bez pakustēšanās.
Te krūmos iebrikšķējās.
Zari, pret kuriem atbalstījās līķis, sitās uz priekšu un slīkone ar savadu dobju troksni krita uz priekšu, gandrīz aizskarot pārbijušos.
Laupītāji bija īsti pārdrošnieki, bet šinī acumirklī tos sagrāba šaušalas.
Kopā spiezdamies, tie skatījās uz nedzīvo ķermeni, nemaz nemanīdami, ka otrā pusē uz celiņa ātri aizslīd divi stāvi.
Iekams laupītāji atģida, ka tas tiešām ir līķis, kas guļ pie viņu kājām, Baumanis un Berta jau sen bija drošībā.
Pārdrošā bēgšana bija izdevusies.
248. nodaļa GREIZSIRDĪGĀ ZEMNIECE
Gotlībs Stafelis un viņa sieva brīnījās, kad nākošā rītā kalpone teica, ka svešiniece prasījusi pēc savām drēbēm.
Tās viņa nedabūs, — saimniece atbildēja, — tās ieslēgtas manā šķirstā. Es viņai nekādu drēbju nedošu, lai paliek gultā, kamēr no Halles ieradīsies policija.
Neviens nedrīkstēja un nevarēja pretī runāt, jo zemniece bija īsta ragana, no kuras baidījās kā saimnieks, tā gājēji.
Zemniece uzdeva tūliņ pēc pusdienas braukt uz Halli paziņot iestādēm, ka te atrodas kāda aizdomīga svešiniece.
Stafelis bēdājās, jo \iņam bija jaunās meitenes žēl. Viņš nekad vēl nebija redzējis tik skaistu meitu un lauzīja galvu, kā varētu viņu izglābt. Zemniece to manīja, un viņas greizsirdība auga augumā.
Saimniek, — viņa teica, — tev mājā nav nekā, ko darīt, ej pie sava darba, tu redzi, es nevienu brītiņu nestāvu dīkā.
Tā pienāca pusdiena. Kalpone ienesa Gustei ēdienu, bet viņa atkal prasīja drēbes.
Iznākusi no Gustes istabas, kalpone teica:
Saimniec, svešā grib dabūt savas drēbes uh ārdās — jā, viņa pat'mētājas lamuvārdiem un draudiem.
Neglītā zemniece uzmeta savam vīram zīmīgu skatienu".
Te tev nu ir, — viņa paklusu sacīja, — vai es neteicu, ka aiz tā kaut kas slēpjas.
Patlaban ienaca kalps, un zemniece griezās pie ta.
Ansi, — viņa pavēlēja, — tiklīdz tu paēd, tūliņ iejūdz abus brūnos un brauc uz Halli. Izdari, ko es tev uzdevu.
To es darīšu, saimniec, — Ansis atbildēja un taisījās, ka tiek laukā.
Saimnieki beidza ēst, un katrs atkal gāja pie sava darba, bet Stafelis visu laiku domāja, kā meitu izglābt. Šovakar vai vēlākais rīt agri policija būs klāt un tad?
Pēcpusdiena pagāja un tuvojās jau vakars. Stafelis nezināja, ko darīt. Viņš nemierīgi skatījās apkārt. Te tas pamanīja, ka saimniece ar kalponēm aizsteidzās uz kūti.
Tagad vai nekad, — jaunais zemnieks iesaucās un, spriguli kaktā iemetis, steidzās istabā pie Gustes.
Ko tas nozīmē? — viņa dusmīgi uzsauca ienācējam, — kādēļ man nedod drēbes?
Es tas esmu, jaunkundz, — Gotlībs ātri sacīja, — es jūs toreiz izvilku no Zālupes un gribu jums vēl tālāk palīdzēt. Mana sieva aizsūtīja uz Halli pēc policijas. Iespējams, ka tā jau šovakar būs klāt.
Man jātiek projām, — Guste čukstēja, — citādi mani ietupinās cietumā. Man jātiek projām, tūliņ.
Bet jūs jau nevarat bēgt kreklā vien, — Gotlībs iebilda.
Tad dodiet manas drēbes, — Guste iztrūkusies lūdza. — Es jums pateikšos.
Saimnieks rādīja bēdīgu ģīmi.
Mana sieva jūsu drēbes ieslēgusi.
Guste uztraucās arvien vairāk.
Tad dodiet man kalpones drēbes, — viņa sauca, — apžēlojieties, man jābēg!
O, kā Guste prata lūgties — cik mīļi un sirsnīgi!
Zemnieks aizskrēja un žigli bija atpakaļ ar kalpones drēbēm.
Ģērbieties, — Gotlībs iesaucās.
Guste ātri saģērbās un drīz vien jau stāvēja uz sliekšņa, skaista pat zemnieces tērpā.
Projām, projām, — meiča skubināja.
Gotlībs devās uz dibendurvīm.
Jā, — uz kurieni lai es jūs vedu?
Uz mežu, man jāpaslēpjas, — Guste atbildēja.
Mežs ir tuvu, bet mums jāiet pār pagalmu un tur…
Guste viņam neļāva tālāk runāt.
Glābiet mani, es jums pateikšos! — skaistā viltniece iesaucas, pārliecināta, ka jaunais zemnieks viņā iemīlējies.
Šo apstākli tā gribēja izmantot. Viņa ātri apvija pilnās, baltās rokas ap viņa kaklu un uzspieda skūpstu uz viņa lūpām.
Te, kur bijusi nebijusi, pieskrēja zemniece, nikni kliegdama:
Bezgode skuķe, tu manu viru gribi pavest! — un, pacēlusi roku, gribēja sist.
Bet saimnieks aizstājās priekšā un neļāva.
Oho, tā tu man drīksti darīt, — zemniece kliedza, — pagaidi, es tev rādīšu. Tūliņ pie darba, gan es ar skuķi izdarīšos!
Tu viņai ļausi iet!
Nekad!
Nāciet, jaunkundz, — jaunais zemnieks uzrunāja Gusti, — es jūs pavadīšu.
Viņš veda meiču uz vārtiem.
Vai tu paliksi vai ne, — saimniece kliedza, — eh, kalpi, šurp, saķeriet šaubīgo skuķi, viņa grib izbēgt.
Kalpi bija dzirdējuši troksni, bet vilcinājās.
Ja neklausīsit, es jūs visus aiztriekšu no mājas!
Tas līdzēja.
Kalpi atskrēja šurp saķert Gusti, bet Gotlībs ar meža dzirnavnieka meitu jau bija sasniedzis pagalma vārtus.
Panāciet viņus! — saimniece kliedza, paķerdama slotas kātu.
Tad viņa skrēja savam vīram pakaļ, kurš, Gusti līdzi vilkdams,
izgāja pa vārtiem.
Kalpi sekoja drusku iepakaļ.
Ķeriet ciet šaubīgo, — saimniece sauca, — tā ir krāpniece vai vēl kas ļaunāks, .neļaujiet tai izbēgt!
Gotlībs ar Gusti steidzās uz tuvējo mežu, bet gūstītāji sekoja rikšiem vien.
249. nodaļa NEŽĒLASTĪBĀ
Grāfiene Kozela vel vienmer dzīvoja Pilnicas pilī.
Šodien tā neuzturējās Venus templī, bet kādā greznā pils istabā.
No kalpotājiem tik Emma bija pie viņas.
Hilda bija ļoti nopietna.
— Liekas, ka karalim daudz darīšanu, citādi viņš būtu atbraucis, — Emma sacīja.
Nemaldini mani, Emma, — Hilda rūgti sacīja, — es labi zinu, kas pret mani tiek perināts. Karalis jau kopš vakara ir Drēzdenē un vēl nav mani apmeklējis. Ar to pietiek, es zinu, ka tas ir Fle- minga pirksts.
Emma liekuļoja līdzjūtību.
— Ak, tas nebūs ilgi, — viņa teica, — Augusta garastāvokļi mainas. Nelaimīgais karš ar zviedriem būs viņam ķēries pie sirds. Viņš negrib rādīt savu saskābušo seju.
Tu tā domā? — Hilda rūgti iesmējās. — Patiesi, ja es nezinātu, ka tu tā runā, lai mani iepriecinātu, es savu viltīgo Emmu vairs nepazītu. Es labi zinu, ka grāfiene Denhofa ir Drēzdenē. Ja es nebūtu Kasparu aizsūtījusi uz Tīringu ievākt ziņas par Lipu Tulianu, es zinātu vēl vairāk.
Es nevienu vārdu ministram neteicu, — Emma sacīja, — pie visas nelaimes tik sekretārs vien ir vainīgs, tas tikmēr spiegoja, kamēr varēja mums kaitēt. Zēl, ka toreiz ciešēk viņu neievīstīju kurvī. Tad šis nelietis būtu izlaidis garu.
Emma vēl gribēja savu kundzi mierināt, bet tad Hilda ieraudzīja putekļu mākoņus uz Drēzdenes ceļa.
Grāfiene skatījās.
Ahā, viņi brauc, — grāfiene Kozela sacīja, — karaliskā pajūga nav, bet es redzu ministra karieti un divas citas karietes.
Hilda uzposās un gribēja spīdēt savā skaistumā, jo viņai bija vajadzīgi draugi, un tos varēja iegūt, savaldzinot Fleminga pavadoņus.
Un viņas aizgāja uz Venus templi.
* * *
Trīs karietes ieripoja pils pagalmā. No pirmās izkāpa grāfs Flemings — viņa sekretārs tam sekoja uz pēdām. Mazā vīreļa ģīmis bija saviebies nežēlīgā smaidā.
Sulaiņi saņēma apmeklētājus. Flemings vēlējās runāt ar grāfieni. Sulaiņi veda apmeklētājus Venus tempļa viesu zālē.
Grāfa Fleminga pavadoņi — virsnieki ziņkāri skatījās apkārt, jo Drēzdenē tik daudz tika runāts par šo brīnišķo celtni, kamēr vien retam tajā izdevās ieskatīties. Jau caur parku ejot, tiem bija ko brīnīties, bet vēl vairāk pārsteigumu bija viesu zālē.
Uz grezniem Karāres marmora pīlāriem balstījās velve, strūklakas burbuļoja, un visapkārt bija redzama siltzemju augu bagātība.Bet tad visu skatieni pievērsās smagajam aizkaram, aiz kura vēl kavējās grāfiene Kozela.
Sulaiņi bija izgājuši.
Grāfs Flemings sačukstējās ar sekretāru, un virsnieki aplūkoja krāšņos sienu gleznojumus ar dažādiem skatiem no senlaiku dievu teikām.
Tie bija mīlas skati.
Tur bija Zevs ar Eiropu, Danaja zelta lietū, Venēra un Marss un daudzi citi kairinoši skati.
Nošalca aizkars.
Pusapslāpēts «ah» atskanēja pār visu lūpām.
Grāfiene Kozela bija ienākusi.
Aizmirsti bija kairie skati uz sienām, jo ienācēja bija daudz skaistāka par gleznotajām dievu mīļākajām. Visu acis acumirklī pievērsās viņai.
Hilda bija ģērbusies grieķu tērpā, ko tā valkāja, kad karalis uzturējās Pilnicā.
Zīda tērps piekļāvās brīnišķajiem locekļiem.
Zelta sprādzes rotāja plastiski vei,dotās, baltās rokas, tumšajos matos laistījās diadēma, un dārgakmeņi vizuļoja uz pusatsegtajām viļņojošajām krūtīm.
Tā stāvēja Hilda kā pati mīlas dieviete savu apmeklētāju priekšā.
Grāfs Flemings pirmais saņēmās.
Ekselence, es neesmu valdnieks, es esmu tikai ministrs, — viņš ļauni sacīja.
Hilda nezaudēja aukstasinību.
Es gaidīju karali, — viņa mierīgi sacīja.
Viņš nav ieradies, bet es —es še stāvu viņa majestātes uzdevumā, lai paziņotu kādu vēsti.
Hilda drusku nobāla.
Vai tad no Cvingera līdz Pilnicai tik tālu, ka karalis nevarēja ierasties pats? — viņa dzēlīgi jautāja.
Flemings likās šos vārdus nedzirdam.
Viņš izvilka kādu dokumentu un sniedza to grāfienei.
Te, ekselence, — viņš paceltā balsī sacīja, — rīkojums, ko viņa majestāte pašrocīgi parakstījis.
Hilda nolika dokumentu uz galda, uz to pat nepaskatīdamās.
Vai ekselence negribētu dokumentu izlasīt?
Nē, — Hilda spītīgi atbildēja. — Es pati ieradīšos Drēzdenē.
Tas nenotiks.Kā tā? — Hilda sirdīgi iesaucās.
Sai brīdī tā bija skaistāka nekā jebk-ad, un virsniteki ar manāmu apbrīnu vēroja skaisto sievieti grieķietes tērpā. Hilda to visu ievēroja.
Es ieradīšos Drēzdenē, — viņa piebilda.
Un es saku, ka tas ir aizliegts, — Flemings atbildēja. — Ekselence nedrīkst atstāt Pilnicu, tā karalis pavēlēja.
Ha, tas ir jūsu darbs, grāf Fleming, — karaļa mīļākā iesaucās.
Flemings neatbildēja.
Viņš sapīcis vēroja savu pavadoņu sajūsmu, tie ne acu nenolaida no kairās skaistules.
Un pats ļaunākais bija tas, ka grāfs Flemings pats juta seno kaislību atkal mostamies. Hilda ir tik skaista, vilinoša, kaira — o, kaut viņš šo mīlas dievi varētu iegūt!
Viņa draudoši uzlūkoja grāfu.
Kas tālāk būs, to redzēsim, grāf.
Ak, es izpildīju savu pienākumu.
Pilnīgi pareizi, bet mēs vēl neesam galā!
Viņas acīs sprēgāja ugunis.
Flemings zināja, ka grāfiene tagad ir viņa nāvīgākā ienaidniece, un tomēr viņš. nezaudēja cerību iekarot šīs skaistās sievietes labvēlību.
Mans uzdevums ir galā, — viņš auksti sacīja.
Tad es jums pateicos par apciemojumu, mani kungi, — Hilda teica un nolieca skaisto galvu, uzlūkodama virsniekus, bet ministru nemaz neievērodama.
Flemings bija saniknots.
Viņš redzēja savus pavadoņus kā sastingušus stāvam, tie bija šo starojošo acu varā.
Vēlreiz uzmetusi virsniekiem kvēlu skatienu, viņa pazuda aiz aizkara.
Virsnieki stāvēja kā apdullinati.
Vēl nav beigas, — grāfs Flemings murmināja, — vēl būs cīņa, sīva cīņa, bet es — es uzvarēšu!
250. nodaļa ADLERSBERGAS PILI
Pils kalpotāji acis vien ieplēta.
Pēc īpašnieka nāves, kurš pēc gadiem varēja būt savas jaunas, skaistās sievas vectēvs, neviens svešinieks nebija ienācis pilī.
Jaunā atraitne dzīvoja vientuļi un tikai pirms dažām dienām bija nolikusi sēru drēbes. Un šodien viņa ienāca pagalmā, zirgu pie pavadas vezdama, un viņai blakus soļoja lepns, stalts vīrietis vienkāršā mednieka apģērbā.
Sulaiņi skrēja pretī, un kundze atdeva tiem zirgu, izstāstīdama savu nelaimi un laimīgo izglābšanos.
Nāciet man līdzi, — viņa mīļi aicināja Lipu Tulianu, — manu viesmīlību jūs nedrīkstat atraidīt.
Viņš sekoja kā apburts.
Lips Tulians šai meža pilī jutās kā jūrnieks, kurš ilgi braucis pa vētraino jūru un beidzot sasniedzis krastu.
Pilskundzes maigais piemīlīgums viņu atdzīvināja. Arī viņas izskats, kas atgādināja Hedvigu, viņu saistīja, un viņš jutās kā pilskungs ar Hedvigu pie sāniem.
Kā sapņodams viņš gāja pa zāli, kur daiļā kundze viņu ieveda.
Kalpones nāca pretī, kundze viņām šo un to uzdeva. Drīz vien galds bija klāts, un Lipam Tulianam vajadzēja pie tā ieņemt savu vietu. Pilskundze viņam pasniedza dažādus atspirdzinājumus.
Pie galda viņš uzvedās kā izglītots kavalieris, un pilskundze pārliecinājās, ka viņš nav vis kāds vienkāršs cilvēks, bet cēlies no labas ģimenes. Skaistajai kundzei jo ilgāk, jo vairāk iepatikās viņas dzīvības glābējs.
Tā vārdu un stāvokli viņa gan nezināja, bet negribēja arī viņu apgrūtināt ar jautājumiem.
Neviļus tā viņu salīdzināja ar savu bijušo vīru! Savā neilgajā laulības laikā viņa tikai skumjas bija baudījusi. Viņas vīrs bija vecs, turklāt slimīgs un ķildīgs.
Tamdēļ nav ko brīnīties, ka daiļā atraitne iemīlējās Lipā Tu- lianā un klusībā vēlējās, lai šis krietnais vīrs būtu viņas laulātais draugs. Lai arī viņas mute to neizrunāja, toties jo vairāk runāja viņas acis. Lips Tulians saprata šo mēmo valodu.
Cienītā kundze, — viņš iesaucās, — jums brīnums, ka es neesmu teicis savu vārdu. Un tomēr es to slēpšu, pat vēl vairāk, es slēpšu savu kārtu un dzimtu, jo kāda iemesla dēļ esmu spiests to darīt.
Ar to man pietiek, cienītais kungs, — viņa, laipni smaidīdama, atteica, — bet es jau redzu, ka jūs neesat no zemas kārtas. Un es godāju jūsu klusuciešanu.
Lips Tulians brīnījās. Sīs daiļās sievas dvēsele, viņas iekšējā balss — tās neviļus izrunāja visdziļāko patiesību. Savādi. Un viņš redzēja, ka atkal vienas sievietes sirds mīlas dēļ top nelaimīga.
Viņš zināja, ka viņa vīrišķīgi daiļais augums un sejas vaibsti ir burvības līdzekļi.
Un šādos brīžos tas gribēja pats sevi nolādēt vai padarīt sev galu, ja viņu no tā neatturētu atriebības zvērests.
Jo grāfs Martinics vēl dzīvoja — pēc izlūku ziņām — kaut kur nezināmā vietā Ungārijā.
Jūs palikāt tik kluss? — daiļā dāma jokojot jautāja, — vai mani beidzamie vārdi jūs tik dziļi aizskāra?
Nē, nē, cienītā kundze, — viņš iesaucās, — es klusēju, no jūsu augstsirdības aizgrābts.
Kundze sniedza viņam roku, kuru tas kā īsts kavalieris spieda pie lūpām.
Pilskundze pietvīka un atkal iesāka runāt par savu vientuļo dzīvi.
Pēc ēšanas skaistā sieva savu viesi izvadāja pa pils parku.
Lips Tulians jau gribēja saraut visas saites un doties pie saviem ļaudīm, bet viņš nekā nevarēja atraidīt kundzes lūgumu, lai tas kaut vienu nakti paliek pilī. Viņam likās, ka Hedviga viņu lūdz. Un nezinādams, ko dara, viņš apsolījās.
Ak, cik mierīgi, klusi un patīkami te bija. Tā pienāca vakars, un atkal viņš sēdēja ar laipno kundzi pie vakariņu galda.
Pienāca nakts, tik silta septembra nakts kā jūlijā. Uzausa mēness.
251. nodaļa DRAUDOŠS UZBRUKUMS
Laupītāju sargi pazina mirušo Terēzi, bet, māņticīgi būdami, domāja, ka slīkone esot velna apsēsta. Ar bailēm tie uzlūkoja viņu. Beidzot kāds pārtrauca klusumu, teikdams, ka jāiet un jāpaziņo Zamuelam.
Zamuels negribēja spokiem ticēt un tādēļ devās lejā raudzīt.
Sargi nu Zamuelam rādīja, kur tie ieraudzījuši Terēzi, kā viņa nākusi šurp, tad palikusi stāvot un, kad viņi pienākuši klāt, uzreiz pazudusi.
Arī Zamuelu sagrāba māņticīgas šaušalas.
Slīkone ir iznākusi no upes, — kāds sargs teica, — tas droši kaut ko nozīmē.
Varbūt, ka viņa mūs brīdina no briesmām, — otrs sargs teica.
Terēze jau virsnieku mīlēja. Tad jau var būt, ka mums draud briesmas.
Piepeši tie izdzirda svilpienu — tad vēl vienu. Un viņi zināja, ka biedri nāk. Tie nodomāja palikt tepat un virsniekam tūliņ izstāstīt notikumu ar Terēzi.
Bet viens atnāca un stāstīja, ka citi biedri gaidot viņpus Zālas. Tūliņ vajagot pamodināt citus un no Ģibihsteinas doties projām, jo no visām malām ļaudis bariem vien nākot šurp. Nodevība tā esot, citādi viņu slēptuvi neviens nezinātu.
Pēc īsām -pārrunām Zamuels pavēlēja doties projām pār Zālas upi. Ātrumā viss tika sagatavots, tik sagūstīto Bertu un Baumani nekur nevarēja atrast.
Izmeklēja malu malas — ne vēsts no abiem. Viņi saprata, ka Berta un Baumanis viņu* pievīluši. Ar smagu sirdi Zamuels devās ceļā.
Lejā nonākuši, tie negribēja Terēzi atstāt neapraktu, bet, tā kā nebija laika, tad Terēzei piesēja smagu akmeni un nogremdēja upē.
Pie biedriem atkal nonākuši, visi kopā nosprieda nekur tālu neaiziet, bet tuvējos krūmos nogaidīt, kamēr pārnāk virsnieks.
252. nodaļa PILS PARKĀ
Bija silta, brīnišķa nakts. Spožs mēness apgaismoja ne vien Adlersbergas pils torņus, bet arī parka ejas, alejas, lapenes. Tur pastaigājās Lips Tulians ar daiļo atraitni — pils īpašnieci.
Esmu ieradusi arvien dārzā pēc vakariņām pastaigāties, — pilskundze sacīja. — Še es mīlu sapņot, še naktsvēsmā žūžo varenie koki, caur kuriem spraucas mēness bālā gaisma. Tā ir kā teika no aizgājušām dienām — es dzīvoju citā laikmetā, citā pasaulē.
Nakts bija reti jauka, tik kairi silta, it kā tā nebūtu nemaz Vācijā, bet teiksmainajā Itālijā.
Šur tur parādījās balti marmora tēli un starp tumšajām lapām vēl vairāk pavairoja nakts noslēpumainās ainas. Pēkšņi skaistā dāma apstājās.
Te ir mans mīļākais stūrītis, — viņa čukstēja, rādīdama lapeni. — Šeit es daudzreiz ilgi sēžu un lūkojos mēness staros, kas laužas caur koku zariem. Vai še nav brīnišķi?
Krūmi ieslēdza mazu laukumiņu, kurā atradās sols. Še nosēdās skaistā kundze un ar roku pamāja Lipam Tulianam, lai ieņem blakus vietu;
Ja pilskundze būtu sieviete, kas pazīst dzīvi, tad Lips Tulians viņas rīcību noturētu par koķetu spēli. Bet tā bija brīnišķa vientiesība un uzticība, kas izplūda no viņas tīrās, maigās dvēseles.
Viņa bija mīļš radījums, par ko katrs vīrietis varēja jūsmot.
Tomēr tā sen vairs nebija bērns, bet pieaugusi sieviete, un viņas trauslā sirds alka pēc sava blakus biedra.
Lips Tulians izlikās to nemanām.
Viņu priekšā stāvēja vesela grupa marmora tēlu, kas pauda kairu mīlu. Pilskundze vēroja Lipu Tulianu un netīši smagi nopūtās.
Lips Tulians ierunājās.
Tajos laikos valdīja spēks, — viņš sacīja, norādīdams uz grupu, — tad vīrieši nolaupīja un aizveda meitenes, neskatīdamies uz viņu pretošanos.
Jā, jā, tā laikam bija, — viņa tikko dzirdami čukstēja.
Bet dažreiz arī šinīs laikos notiek tādas lietas, piemēram, kara laikā notiek neskaitāmi varas darbi. Ir arī sastopami vīrieši, kuriem nav svēts ne likums, ne baušļi, — tie kalpo vienīgi savām kaislībām.
Jūs laikam domājat laupītājus? — pilskundze viņu pārtrauca.
Jā, arī tos, — viņš atbildēja, — ir daudz tādu no pasaules izstumto nelaimīgo. Jūs šausmas nomāc, iedomājoties šādus ļaudis.
Kādēļ gan? — viņa brīnīdamās jautāja, — daudzreiz šie laupītāji ir tik bezgala nelaimīgi cilvēki, kas bieži kāda netaisna gadījuma dēļ tiek iedzīti nozieguma ceļos. Es viņus varu tikai nožēlot.
Jūs, cienījamā dāma, esat eņģelis! — Lips Tulians iesaucās.
Ak nē, esmu tāds pats cilvēka bērns, kā visi citi, — viņa smaidīdama atbildēja.
Jūs tagad tā runājat, bet ko jūs teiktu, ja kāda banda ielauztos jūsu pilī un jūs ar varu aizvestu?
Tas būtu Dieva spriedums, — viņa atbildēja, — manu mantu tie varētu laupīt, bet mani pašu pret manu gribu tie nekad neiegūtu. Ir jau līdzekļi, kā var izbēgt no kauna.
Kādi līdzekļi? — viņš drūmi jautāja.
Brīvprātīgi mirt, — pilskundze noteikti atbildēja.
Neviens jūs neaiztiks, — viņš nopietni sacīja, — neviens nekad!
Man jau daudzreiz atgādina, ka es par daudz vientuļi dzīvojot un turot par maz sulaiņu, — viņa turpināja, — lai gan tie visi ir ļoti uzticami cilvēki.
Pret pārdrošiem laupītājiem sulaiņi nespēj aizsargāt savus kungus, — viņš atbildēja, — bet šai pilij laupītāju banda nekad neuzbruks.
Vai jūs to varat aizkavēt? — pilskundze izbrīnā jautāja.
Jā, tas ir iespējams, — viņas jaunais biedrs mīklaini atbildēja.
Piedodiet — vienu lūgumu, — skaistā dāma čukstēja, — es nevaicaju pēc jūsu vārda, jo zinu, ka jums ir iemesls to slēpt. Bet atbildiet uz manu jautājumu — apstipriniet manas domas un nedusmojieties. Sakiet, vai nav tā, ka jūs esat no muižnieku kārtas?
Es kādreiz piederēju muižnieku kārtai, — viņš uzticīgi atbildēja.
Nē, jūs vēl tagad esat tas pats, neviens jums nevarēja nolaupīt kārtu un tiesības. Un cik es esmu laimīga, ka taisni jūs esat mans dzīvības glābējs — tas ir mans lielākais prieks.
Pilskundzei strauji pukstēja sirds, viņā pamodās saldas, pacilātas jūtas.
Ļaujiet man vēl reizi jums pateikties, — viņa lēni čukstēja, —r bez jums es vairs neelpotu, tikai, pateicoties jums, es esmu glābta. Un dzīvot ir tik jauki.
Lips Tulians juta, ka viņa tam viegli pieglaužas un ieliek savu mazo rociņu viņa rokā. Viņš nolieca galvu, jo gribēja noskūpstīt glezno rociņu, bet viņa to neatļāva.
Nē, to jums nevajag darīt, — viņa aizgrābta, bezgala laimīga iesaucās.
Viņa pati nezināja, ko dara un kā tas notika, ka viņas lūpas saskārās ar skaistā vīrieša lūpām.
Nopūta … tad skūpsts — tik dedzīgs, tik dziļi sirsnīgs, it kā viņa to mīlētu jau ilgi, ilgi.
Lips Tulians zināja, ka vajadzīgs viens vienīgs vārdiņš, lai viņu iegūtu visu, laupītāju virsnieks bija kavalieris, liktenīgais vārdiņš netika iziunāts.
Un tikai tagad skaistā kundze saprata, ko viņa izdarījusi.
Tā bailīgi uztrūkās kājās un izbēga no lapenes — gaišajā mēnesnīcā.
Tad Lips Tulians piegāja pie viņas.
Ir jau vēls, — viņš sacīja, — jums tas bija sapnis, man laimes stunda, jo tagadne bija aizmirsta — es dzīvoju skaistā pagājībā. Bet nu mums jāšķiras — dzīvojiet vesela, dārgā kundze, — dzīvojiet vesela un topiet laimīga.
Vēl viņa stāvēja, kā sastingusi — kamēr viņš jau sen bija pazudis krūmos.
Tad viņa sarāvās, kā bez prāta skrēja meklēt viņu — to, kurš viņas sirdij tik mīļš — viņa alka tā skūpstu, visu gribēja tam atdot.
Velti. Klusums bija ieviesies pils parkā, un noslēpumainais svešinieks bija pazudis bez pēdām.
253. nodaļa Zemnieku kautiņš Gibihsteinā
Tumšas ēnas no visām pusēm vilkās uz Gibihsteinu.
Tie bija zemnieki, kurus Zārbergs bija sakūdījis.
Ar iesmiem un rungām tie devās gūstīt Lipu Tulianu.
Pie Zālas upes tie sapulcējās, un visi izturējās klusi, lai Lipu Tulianu pārsteigtu miegā.
Tas nu viss būtu labi un gudri darīts, ja nerastos kāda neskaidrība, proti, zemnieki no viņas upes puses nezināja, ka otras puses zemnieki norīkoti uz tām pašām medībām.
To Zārbergs bija aizmirsis pasacīt.
Saprotams, ka šīs puses zemnieki ieradās agrāk.
Kāds ciema vecākais — Kristelis — uzmetās par vadoni.
Ieņemsim laupītāju ligzdu, — viņš teica, izkapti vicinādams. — Klusi kā kaķi uzrāpsimies un nožmiegsim katru, kuru sastapsim.
Kristeļa vadībā visi pa tumsu, lai pārsteigtu laupītājus, uzrāpās augšā. Te bija klusi kā kapā.
Drīz vien tie jau uzmanīgi ielīda vecās pils gruvešos.
Pa tam viņpusnieki arī jau bija sapulcējušies pie Zālas upes un, zvejnieku laiviņās pārcēlušies, tikpat klusi uzrāpās augšā pie vārtiem.
Iekšpusē bija manāmi tumši stāvi, un pa brīžam mēness staros pazibēja ieroci.
Tie ir laupītāji! — vadonis sauca. — Brūciet virsū, sitiet zemē!
Sargieties! — garais Kristelis uzsauca saviem ļaudīm. — Laupītāji nāk no tās puses, tie ir izlīduši no migas, dūšu, vīri! Cits citu patiesi noturēja par laupītājiem, un nu gāja kautiņš vaļā. Tā kā bija tumšs un viens otru nevarēja pazīt, tad kāvās ļoti sirdīgi. Katrs strādāja, cik jaudas. Laime bija tā, ka nevarēja lietot ieročus, jo viņi bija pārāk tuvu cits citam.
Sākumā gan vēl lietoja rungas, beidzot cits citu grāba pie krūtīm un apstrādāja dūrēm.
Kautiņš bija varens — daudzi dabūja asiņainus ģīmjus un degunus.'Vēlāk daži zemnieki bija sagūstījuši pāris pretinieku un vilka laukā uz pilsvārtiem.
Mēness gaismā tie iedomātos laupTtājus pazina par saviem radiniekiem no viņpus upes.
Sākumā nodomāja, ka notikusi pārskatīšanās, un metās atkal pūlī meklēt ienaidniekus, un kautiņš iedegās no jauna.
Katru, kas bija vairak sasists, vilka lauka pie gaismas un atkal atrada kādu pazīstamu zemnieku.
Daži apdomīgākie ieskrēja kliegdami, lai metot mieru, jo neviena laupītāja neesot — zemnieki vien.
Un pareizi. Citi gāja ārā, citi taisīja uguni un — tiešām, visi paši radi un kaimiņi bija izkāvušies.
Daudzmaz apmierinājušies, tie vēlreiz visi kopā devās meklēt laupītājus, bet it neko neatrada.
254. nodaļa VELNIŠĶĀS BERTAS PATEICĪBA
Kamēr laupītāji krūmos gaidīja savu vadoni un zemnieki pulcējās uz karagājienu, Baumanis ar Bertu jau bija labā gabalā.
Baumanis pats bija šejienietis un pazina visus ceļus, tamdēļ tiem izdevās aiziet pat līdz lielajam mežam, ne ar vienu nesasto- poties.
Es domāju, ka mums vispirms jāiet izrakt naudu, — Baumanis teica, — pēc tam es gādāšu, ka tiekam tālāk — svešā zemē — tur Lips Tulians mūs netraucēs — tur dibināsim jaunu dzīvi.
Es ar visu esmu mierā, — Berta atbildēja.
Bet sevī tā domāja pavisam citādi: jo ātrāk, jo labāk tikt no Baumaņa vaļā un uzmeklēt Zārbergu.
Es ar visu esmu mierā,— Berta atkārtoja, — tādēļ mums tūlīt jāiet uz Halli, gar Gibihsteinu, kur mums jāizņem apraktā manta.
Uz Gibihsteinu tti gribi? — Baumanis iztrūcies iesaucās, — tas jau nozīmētu velnam taisni rīklē skriet. Nē, Berta, to tik vien ne. Vispirms mums jānogaida, kamēr tur viss būs apklusis.
Šāds lēmums Bertai nepatika — ja viņi te ilgi uzkavēsies, Zārbergs šo apvidu būs atstājis, un viņa to vairs nekad nesatiks.
Tamdēļ viņa vēl mēģināja Baumani pierunāt griezties atpakaļ, bet viņš neļāvās pierunāties.
Pa to laiku Baumanis pagatavoja vietu no lapām un sūnām, Kur gulēt, jo viņš bija noguris un prasīja, lai arī Berta liekas gulēt, taču viņa vēl arvien nemitējās prasīt, lai griežas atpakaļ.
Kad Baumanis nekādi nebija pierunājams, viņa sāka lūgties un visādi mīlināties apkārt, lai tas padodas viņas prātam.
Mīlinādamās Berta, Baumanim nemanot, izvilka no viņa jostas pistoli.
Rībiens — iekliegšanas — un Baumanis krakdams saļima uz sūnām, pašā sirdī trāpīts.
Nolādētā ragana! — viņš vēl izdabūja — tad raustīdamies izstiepās un nekustēdamies palika guļot asinīs, zaļajā mežā, pie Bertas kājām.
Ar šo ģeķi nekas cits nebija iesākams, — Berta murmināja, — Zārbergs tik un tā būtu viņu nogalinājis.
Aukstasinīgi viņa ķērās pie līķa aplaupīšanas: atņēma pistoles, dunčus un patronas un paglabāja savā kabatā. Miroņa kabatas pārmeklējot, tā atrada pilnu maku naudas, arī to viņa piesavinājās. Tad ar dunci sašķina krūmu zarus un sakrāva līķim virsū.
To padarījusi, viņa it mierīgi griezās pa to pašu ceļu atpakaļ, pa kuru bija nākusi, jo cerēja pie Zālupes atrast Zārbergu.
Mežmala jau gandrīz bija sasniegta, kad viņa izdzirda vīriešu balsis. Viņi nāca pa kādu teku. Ja tie bija Lipa Tuliana ļaudis, tad — tad viņu sagaidīja moku pilna nāve.
255. nodaļa IZBĒGUSI
Atgriezīsimies pie Gustes, kura ar Stafeli skrēja pa priekšu, saimniece ar kalpiem tiem pakaļ.
Netālu no meža malas Gustei pietrūka spēka un tā saļima uz ceļiem saimnieka priekšā, lūgdamās, lai viņu glābj, jo vairs nespējot skriet. Tas saimniekam deva jaunu drosmi, un viņš aizstājās Gustei priekšā.
Sieva, — viņš uzsauca saimniecei, — liec meiteni mierā! Viņa mums nekā nav darījusi, lai mēs to nodotu iestādēm. Lai viņa iet, es negribu viņas nelaimi.
Ko tu teici? — sieva nikni uzbļāva. — Ak tu te gribi kungu spēlēt, pintiķi, mājās tu arī dabūsi savu algu.
Tad, pret kalpiem pagriezusies, viņa pavēlēja sagrābt Gusti un vest atpakaļ.
Neviens lai neaiztiek skuķi! — saimnieks sauca.
Ņemiet viņu ciet, — saimniece kliedza, — citādi es jūs aiz- dzīšu.
Laidiet meiteni vaļā, jūs — dakšu varoņi, — iesaucās kāds vīrietis, no tuvējā meža malas nākdams.
Tas bija kāds apputējis jātnieks, pie zābakiem tam bijā pieši.
Kalpi saskaitās, ka svešais tos uzdrošinājies lamāt, un solījās viņam muguru mizot tā, ka šis ilgi atminēšoties.
Muti turiet, jūs — meslu bruņinieki! Taisieties, ka tiekat, jeb es atklašu uguni! — svešais, pistoli rokā turēdams, sauca.
Izbailes pārņēma visus vajātājus, un tie brēkdami aizskrēja atpakaļ uz muiželi.
Arī saimniece, Stafeli līdz raudama, bēga, cik jaudas.
Nu, jaunkundze, ko jūs te darāt, kā tad jūs te tikāt? — svešais jautāja.
Guste pacēla galvu.
Kaspars, — viņa murmināja.
Pilnīgi pareizi, — tas atbildēja. — Kaspars, viņas ekselences grāfienes Kozelas sulainis. Es laikam ierados īstā laikā?
Guste piecēlās.
Projām, projām, — viņa murmināja, — policija mani meklēs. Es nedrīkstu krist viņu rokās.
Jā, tā nu ir, — Kaspars norūca, — man jūs kaut kur jāpaslēpj, jo man vispirms jāizpilda savas pavēlnieces uzdevums.
Guste neatbildēja.
Tad Kaspars iesita sev pa pieri.
Kāds es esmu muļķis, — viņš iesaucās, — jūs jau vislabāk zināsit man atbildēt. Sakiet, jaunkundze, vai tas tiesa, ka Lips Tulians esot beigts?
Viņa stīvi uzlūkoja to.
Kā — kas?
Nu, viņš esot sadedzis līdz ar meža dzirnavām.
Meiča papurināja galvu.
Nē, tas nav tiesa. Lips Tulians ar lielāko daļu no saviem ļaudīm bija Gibihsteinā. Tagad viņš drupas bez šaubām būs atstājis.
Vai tā ir?
Nu, es tak zinu, — Guste atbildēja, — es jau dzīvoju pie viņa un kāda negadījuma dēļ iekritu Zālas ūdeņos.
Tātad virsnieks ir dzīvs?
Guste palocīja galvu.
Tas tik ir jauki, — Kaspars, rokas berzēdams, sacīja. — Tagad man vairs nav jāklīst apkārt pa mežiem, bet es tūliņ varu atgriezties Drēzdenē.
Ņemiet mani līdz, — Guste lūdza.
Sulainis bija izbrīnīts.
Vai tad jūs vairs nedomājat atgriezties pie Lipa Tuliana?
Nē, nē, es negribu, es vēlētos runāt ar grāfieni, — viņa teica.
. Kaspars ilgi nedomāja.
Viņš zināja, ka grāfiene savā laikā uz to labāko uzņēmusi Gusti.
Kādēļ lai viņš neizpilda skaistās skuķes vēlēšanos? — Nu labi, — viņš pēc brītiņa atbildēja, — es to darīšu labprāt. Mans zirgs ir īsts Goliāts, mēs jāsim visu cauru nakti, jo dienu mēs modinātu ziņkāri. Vai ne? Guste palocīja galvu.
256. nodaļa Čigānu meklēšana
Laupītāji Geijersburgā bija iekārtojušies gaužām ērti. Daudz nepūloties, tie saveda kārtībā dažas telpas un pagrabus, kur dzīvot un nolikt mantas.
Vēl trūka paša Lipa Tuliana, kuru visi gaidīja ar ilgošanos.
Vitorfs uzturēja stingru kārtību, visu ievērodams, un vienmēr bija uz kājām. Viņš jau nevarēja būt mierīgs. Viņa sirds lūza aiz mīlas, kura nekad nebija sasniedzama. Nabaga vīrs!
Viņš tik neizsakāmi mīlēja Elzbeti un arī Elzbete viņu, bet Elzbete bija mātei zvērējusi nekad nekļūt par laupītāja sievu, bet Vi- torfu zvērests saistīja pie laupītāju bandas un pie Lipa Tuliana.
Tā viņš dzīvoja un nīka, ilgodamies un tiekdamies pēc neiespējamā.
Kādā rītā agri Vitorfs izgāja apraudzīt sardzi un pašlaik pienāca, kad divi sargi bija sagūstījuši kādu svešu kungu.
Vai es pareizi redzu, — Vitorfs iesaucās, — virsnieks Sten- burgs?
Pareizi gan, — svešais atbildēja, — paldies Dievam, ka jūs atradu, jo es meklēju Lipu Tulianu.
Ko — jūs gribējāt pie mums nākt?
Nu jā, jo Lida tak esot šeit. Un man ar viņu jārunā, sakiet man, viņa droši vien ir tepat tuvumā?
Jūs nākat par vēlu, — Vitorfs, galvu kratīdams, atbildēja.
Un nu viņš Stenburgam pastāstīja visu, kā un kādēļ Lida aizgājusi līdzi čigāniem, arī to, ka viņš izsūtījis kādu spiegu meklēt čigānus, bet tas vēl atpakaļ neesot nācis.
Un man Lida jāmeklē vai līdz pasaules galam, — Stenburgs teica.
Ak, tik tālu čigāni vēl nav, — kāds no sardzes atbildēja, — es vēl šorīt vienu redzēju pa krūmiem slapstāmies.
Tad viņi nevar būt tālu no šejienes, — Vitorfs teica un uzlūdza Stenburgu nākt viņam līdz. Vispirms ievākšot ziņas, pēc tam iešot meklēt čigānus. Stenburgs pateikdamies sniedza Vitorfam roku, un šis to sirsnīgi paspieda, iedomādamies, ka ari viņš ne visai sen vēl bija valkājis virsnieka spožo mundieri, kamēr liktenis viņu no tā izdzina un padarīja par bēguli.
Tikko tie sasniedza pili, tā ieradās ari izlūks un paziņoja, ka čigāni apmetušies Pokavas ielejā, rūķīšu alās.
Un nu visi sagatavojās uz čigānu kvēpināšanu.
257. nodaļa Jaunās briesmās
Izdzirdot balsis, Berta ātri paslēpās aiz kāda krūmu pudura.
Troksnis ātri tuvojās, un drīz vien viss meža ceļš bija pilns apbruņotu vīru. Tie atgriezās no Gibihsteinas, un dažs labs bija aptītu galvu.
Pie Bertas slēptuves krūma bija avotiņš, un ievainotie zemnieki devās turp dzesēt slāpes.
Viņi ieraudzīja Bertu, kura izskrēja no krūma, bet, ātri skriedama, iekrita kādā bedrē.
Zemnieki viņu tūliņ apstāja no visām pusēm.
Berta gribēja izlikties nevainīga un sauca, lai tai palīdzot, jo viņa esot kritusi laupītāju nagos. Tā kā viņai vēl bija Baumanim atņemtais ceļa maisiņš, zemnieki ari ticēja un būtu izgājis labi, ja pašreiz nepienāktu jauns bars, kuru starpā atradās arī ciema vecākais.
Sis Bertu pamatīgi aplūkoja un, salīdzinājis ar rakstiem no Halles, kuros doktora slepkavas bija sīki aprakstīti, pavēlēja Bertu stingrā apsardzībā aizvest uz Halli.
Labi zinādamā, kas viņu Hallē sagaida, Berta mēģināja bēgt, bet tika saķerta. Izmisusi tā vēl divas reizes atkārtoja bēgšanu, bet nu jo stingrāk tika uzraudzīta, tā ka bēgšanas domas bija jāatmet.
Beidzot viņa iesāka lūgties un raudādama dievoties — raudādama un smaidīdama, dziļāko nevainību liekuļodama — bet rupjie zemnieki nebija piemānāmi — gājiens bez kavēšanās virzījās uz Halli. Berta vaimanāja pilnā kaklā.
Pa to laiku ļaužu baram tuvojās kāds jātnieks. Tas bija Bertu pazinis.
Pie'turiet — kas jums tur ar to meitu? — viņš uzsauca zemniekiem.
Berta līksmi iekliedzās, jo jātnieks bija Zārbergs.
Jūs šo meitu vedat ar varu, — Zārbergs nikni uzbļāva, — tūliņ laidiet vaļā, es to prasu, viņa ir man labi pazīstama halliete.
Kas jūs tāds esat? — ciema vecākais jautāja.
Es esmu tiesas priekšsēdētājs no Halles.'— Zārbergs nekaunīgi meloja, — un viņa ir kāda godājama pilsoņa meita — laidiet viņu tūliņ vaļā!
Mums ir dibinātas aizdomas, — ciema vecākais runāja, — un jums, kungs, es neticu, jūs nemaz neizskatāties pēc tiesas kunga.
Zārbergs redzēja, ka te nekādas ierunas nepalīdz, tamdēļ viņš gribēja tos pārsteigt. Un kliegdams — «Projām, jūs — salašņu, bars!» — viņš jāja zemniekiem tieši virsū.
Zemnieki atšķīrās, un Zārbergs, saķēris Bertu aiz elkoņa, uzrāva viņu uz zirgĻs un, piešus piespiedis, aizauļoja.
Noskrēju .i drošā vietā, viņi apstājās, un Zārbergs apjautājās, kā viņa izbēgusi no Lipa Tuliana.
Berta īsos vārdos pastāstīja visu, arī to, kā viņa nošāvusi un aplaupījusi Baumani.
Zārbergs viņu uzslavēja un teica, ka šiem tūliņ jādodoties projām no šejienes uz Bohēmiju. Viņš zobus vien grieza, ka Lips Tulians neesot Gibihsteinā sagūstīts.
Slepkavu pāris atkal bija kopā un kala jaunus plānus.
258. nodaļa Kritusi
Kaspars trakā steigā devās atpakaļ uz Drēzdeni.
Pirmajā dienā uzkavējušies kādā vientuļā viesnīcā, otrā rītā tie, gaismiņai austot, pie Pilnicas pils pārcēlās pār Elbu.
Pārcēlājs stāstīja Kasparam, ka laikam kaut kas svarīgs esot noticis, jo pils ieeju apsargājot kareivji.
Kaspars pateicās pārcēlājam, iedeva tam zelta gabalu un atstāja savu zirgu pie viņa.
Viņš negāja uz pils vārtiem, bet no otras puses pa slepeniem vārtiņiem iekļuva parkā.
Parkā tie satika grāfienes veco sulaini, kurš paziņoja, ka grāfiene atrodoties pilī. Kareivji pie vārtiem ļaujot visiem ieiet un iziet, vienīgi grāfiene nedrīkstot atstāt pili. Bet viņa kravājot mantas un vakar jau lielu dalu esot aizsūtījusi.
Kaspars ar Gusti iegāja pilī, kur tie pirmo satika Emmu.
Emma tūliņ paziņoja Hildai, un tā steidzīgi iznāca.
Nogurušo Gusti aizveda pie miera, un Kaspars paziņoja Hildai, ka Lips Tulians patiešām esot dzīvs. Hilda par to sirsnīgi priecājās.
Hilda savukārt pastāstīja Kasparam, ka grāfs Flemings viņas vietā pie karaļa iecēlis grāfieni Denhofu. Bet viņai vēl esot cerība savu spīdošo stāvokli atgūt un pēc tam Flemingam atriebties.
Lai to panāktu, būšot jāņem palīgā Venus tempļa noslēpumi. Kasparam nu viss esot jāsagatavo.
259. n o d a ļ a Mīlestības dēļ
Kad laupītāji izbēga no Gibihsteinas, tanī acumirklī pie viņiem ieradās arī Lips Tulians.
Zemniekus tie būtu varējuši ļoti viegli atsist, bet Lips Tulians to ieskatīja par neapdomību, un viņi klusībā noklausījās zemnieku kautiņā pils drupās.
Noklausījies par Bertas un Baumaņa izbēgšanu, vš'š pavēlēja doties projām.
Vēl bija nakts. Un viņiem bija ļoti jāsteidzas, bet, gaismai austot, tomēr izdevās sasniegt lielo Adlersbergas mežu.
Bet te nevarēja atrast paslēptuvi pret kareivjiem. Uz kurieni tagad?
Jā, kas to lai pasaka. Varēja dzirdēt kareivju pulkus tuvojamies.
Tā gaidīt nevarēja. Otrā pusē mežam atkal bija klaji lauki.
Lips Tulians domāja.
Tas pavēlēja pār mūri pārrāpties pils parkā. Tur nu visi salasījās attālā stūrī, biezos krūmos, kur nogurušie vīri tūliņ atlaidās zālē atpūsties.
Bungu troksnis vēstīja, ka kareivji vairs nav tālu. Tamdēļ Lips Tulians nebija mierīgs un kopā ar Zamuelu aizgāja apskatīt parku.
Briesmas ātri tuvojās. Bungu troksnis un ieroču žvadzoņa bija gluži tuvu.
Kāds cilvēks viņus bija manījis un uzdevis kareivjiem, tādēļ tie uz karstām pēdām dzinās pakaļ. Nobažījies Lips Tulians skatījās uz pils pusi.
Nu mēs esam ķezā, — Zamuels teica.
To es zinu, — virsnieks atbildēja, — bet cita ceļa arī mums vairs nebija.
Tanī acumirklī no pils puses nāca kāda vieglā rīta tērpā ģērbusies dāma ar vaļējiem matiem. Lipu Tulianu ieraudzījusi, viņa kā meitene ātri tam pietecēja klāt. Viņas acīs mirdzēja asaru pērles.
Te jūs esat! — viņa iesaucās. — Tagad es zinu, kas ir tas, kurš mani glāba un uzturas manā parkā. Es to zinu, jo kareivji jūs visur meklē. Ak, es to jau nojautu! Jūs esat Lips Tulians …
Jā, tas es esmu.
Viņa uzspieda roku uz sirds.
Es nemierīgi stāvēju pie loga un redzēju, kā vīri ienāca parkā.
Tie ir mani ļaudis, viņi ir tur krūmos, — Lips Tulians atbildēja.
Vai jūs neiesit mani nodot? — viņš jautāja tālāk.
Es … es lai jūs nodotu, — viņa stostījās, asarām birstot.
Nu jā, es tak esmu laupītājs — ienīstais.
Un tomēr goda vīrs caur un cauri. Jums ir godīga dvēsele. Bet še jūs nevarat palikt, — viņa teica.
Atstājiet mani likteņa varā — viņš sacīja, — es esmu vīrs, kas baiļu nepazīst. Es vairāk reižu esmu skatījies nāvei acīs — varu arī mirt. Ejiet, cienījamā dāma, jūs tak nevarat man palīdzēt.
Es gribu palīdzēt, — viņa teica, Lipu Tulianu pie rokas paņemdama, — nāciet ar saviem ļaudīm. Te netālu ir kāda vieta, kur kareivji nemeklēs. Atri, ātri, kareivji jau ir pie pils.
Lips Tulians klusiņām iesvilpās, un acumirklī sapulcējās visi viņa vīri. Pilskundze gāja pa priekšu, un laupītāji viņai sekoja. Kundze tos pieveda pie kapenēm, atslēdza durvis un ielaida laupītājus iekšā, iedeva slēdzamo, lai aizslēdzot no iekšpuses, un paņēma Lipu Tulianu sev līdz, lai tam parādītu, kur tālāk var glābties.
Nu, es tiešām esmu ziņkārīgs, kas nu būs, — Zamuels teica biedriem, — tādā slēptuvē mēs nekad neesam bijuši.
Ak, pārmaiņa taču noder. Un virsnieka laime ir saprotama. Skaistā dāma viņu mīl. To jau varēja viņas acīs lasīt. To viņa darīja aiz mīlestības, tīras, karstas mīlestības pret virsnieku.
260. nodaļa UZBRUKUMS ROĶIŠU ALĀM
Pa Bohēmijas ieleju soļoja apbruņotu vīru bars. Tie bija Gei- jersburgas laupītāji, kurus vadīja Vitorfs. Vadonis gāja pa priekšu, sarunādamies ar Maksi Stenburgu, kādreizējo zviedru virsnieku.
Viņi devās uz čigānu nometni atsvabināt Lidu, kā arī atņemt nolaupītos zirgus.
Vitorfs stāstīja Stenburgam, ka tad, ja Lidu atsvabinātu, viņa jāved uz Geijersburgu. Stenburgs teica, ka tad arī Lidas tēvam, vecajam pulkvedim Greifensteinam, jāļaujot Geijersburgā apmeklēt savu bērnu. Par viņa klusuciešanu Stenburgs galvoja ar savu muižnieka goda vārdu.
— Ar muižnieka goda vārdu, — Vitorfs atkārtoja, — kamdēļ jūs man atgādināt pagājību. Arī es reiz valkāju lepnu muižnieka vārdu. Bet tagad tas ir iznīcināts.
Fon Stenburgs brīnīdamies skatījās uz jauno cilvēku, kura acīs bija lasāmas viņa dvēseles ciešanas. Par Lipu Tulianu jau viņš bija dzirdējis, ka tas esot no muižnieku kārtas, un nu atradās vēl viens jauns cilvēks, kurš pametis muižniecību un kļuvis par laupītāju.
Likteņa neizdibināmie ceļi.
Stenburgs vēl gribēja ko jautāt, bet Vitorfs to pārtrauca:
— Nerunāsim vairak par to, kas ir pagājis un izbijis, lai pagājība dus miera.
Maksis fon Stenburgs juta, ka šīs atmiņas Vitorfam ir sāpīgas, un tadeļ ierunājās atkal par gaidāmo uzbrukumu.
Tagad bars iegriezās aizā, kura no upes ieveda klints klēpī.
Augša uz klintīm čigāni jau bija pamanījuši tuvojošās briesmas.
Vitorfa ļaudis sadalījās garā līnijā, lai vieglāk ieņemtu ieeju. Siklers un Ekolds vadīja katrs savu spārnu, un Vitorfs izdalīja pavēles. Arvien ciešāk tie ielenca klintis un tuvojās uzkāpjamai vietai. Te augšā iesākās kustība, un čigāni gāza lejā akmeņus un klints bluķus. Bet laupītāji šāva, tiklīdz parādījās kāda čigāna galva, un tas tūliņ saļima.
Tā cīņa turpinājās labu laiku.
Beidzot Maksim izdevās atrast citu slepenu teku, kas veda uz klintīm, tur augšā nebija neviena čigāna un arī neviena akmens, ko velt pretī. Vitorfs aizgāja to paziņot saviem biedriem. Puse palika turpat šaujot, bet otra puse devās Vitorfam un Stenburgam līdz — sturmēt klintis.
261. nodaļa Māņticīgais galma maršals
Hilda ar satrauktiem nerviem gaidīja ziņas no Drēzdenes.
Ka Augusts Stiprais pats vairs Pilnicā neieradīsies, tas bija skaidrs, jo viņas ienaidnieki bez šaubām pielika visas pūles, lai valdnieku arvien vairāk atsvešinātu no skaistās mīļākās.
Kaspars ziņoja, ka Drēzdenē sarīkoti lieliski svētki, kuru degpunktā esot grāfiene Denhofa.
— Tas man galvas sāpes nedara, — Hilda šādās reizēs smiedamās mēdza sacīt, — karalis mani nevar aizmirst un tamdēļ tas ar varu mēģinās apslāpēt sirdsbalsi. Es savu spīdošo lomu tomēr spēlēšu tālāk, jo nav šaubu, ka es vēl vienmēr esmu skaistā grāfiene Kozela.
Guste apdzīvoja dažas istabas blakus Hildas istabām, un dzirnavnieka meita bija uz labāko apgādāta un apkopta. Hilda acīmredzot bija apņēmusies kaut ko darīt un ņemt Gusti talkā.
Šimbrīžam tā meiču apbēra dāvanām.
Vakardien Drēzdenē atkal svinēti lieli svētki. Kaspars bija tajos piedalījies un tamdēļ zināja stāstīt:
Grāfiene Denhofa sēdēja ratos, kurus vilka seši balti brieži. Karalis gāja blakus un izskatījās bāls un saīdzis.
Hilda uzgavilēja un teica, ka karalis to visādā ziņā nebūšot aizmirsis, no jauna iecelšot godā, un viņa zvērēja saviem ienaidniekiem briesmīgi atriebties.
Te ienāca Emma un pieteica galma virsmaršalu fon Levendālu.
Ak, tas ir viens no maniem ienaidniekiem, — grāfiene teica, — labi, es viņu pieņemšu, lai viņš ienāk.
Kaspars un Emma atkāpās.
Hilda paskatījās spogulī — viņa vēl bija ļoti skaista.
Maršals Levendāls bija resns un neveikls kungs. Viņš ienāca, un tie stāvēja viens otram pretī.
Tik agri apmeklētāji, — Hilda vienaldzīgi iesāka.
Viņa majestātes pavēle, — resnis aizelsies sacīja, — iet pārī visam.
Ļoti pareizi — bet vai nepiesēdīsiet, — Hilda teica.
Levendāls apskatījies iekrita kādā atzveltnes krēslā, smagi atņemdams elpu.
Es ierados kādā svarīgā lieta, ekselence, — virsmaršals sacīja. — Valdnieks vēlas, lai jūs atkāpjaties no sava īpašuma un tas atkal pārietu viņa īpašumā.
Ko? — Hilda uztraukta iesaucās. — Tas ir pret…
Es zinu — zinu! — maršals viņu pārtrauca. — Jums ir dokuments ar valdnieka parakstu. Par Pilnicas pili valdnieks grib izmaksāt lielu summu un bez tam vēl pielikt skaistu summiņu par dokumentu.
Sis dokuments nekad neizies no manām rokām, — Hilda sacīja, — es to labi esmu paglabājusi.
Bet vina majestātei dokuments ir vajadzīgs, — maršals piebilda.
To es ticu, — Hilda atteica, — un zinu arī, ka ir jau mēģināts šo dokumentu atņemt ar viltu.
Ekselence, — kas tie par vārdiem, neaizmirstiet, ka karalis …
Kurš tad runā par valdnieku, — Hilda to pārtrauca, — es tik runāju par ļaudīm — saviem ienaidniekiem. Bet lai viņi velti nepūlas, dokuments jau sen vairs nav Saksijā, bet drošā vietā ārzemēs. Ne par visu pasaules mantu es to neatdošu — jūs dzirdējāt, virs- maršala kungs!
Es visu dzirdēju, bet domāju, ka ekselence apdomāsies.
Nekad — tas ir mans pēdējais vārds!
Un ekselence patiešām dokumentu neatdos? — maršals vēl jautāja.
Nē un nekad!
Pat ne par milzu summu?
Ne par visu pasaules naudu! — Hilda atteica.
— Vai ekselence par Pilnicas pili ari tāpat domā? — viņš jautāja.
Es arvien labprāt esmu te dzīvojusi, tomēr es negribu prasīt, lai pili paturētu, tādēļ ka beidzamā laikā te savādas parādības traucē mieru.
Maršals bija gaužām māņticīgs un bailīgs.
Kādas savādas parādības? — viņš uztraukts jautāja.
Nu jā, — grāfiene atbildēja, — pašā pilī arī reizēm spokojas uņ Venus templī it sevišķi.
Un tur spokojas? — Levendāls atkārtoja.
Nu jā, vai neesat dzirdējuši, ka apakšā, Venus templī, staigā grāfienes Rohlicas gars?
Pirmā dzirdēšana, — virsmaršals, bailīgi apkārt skatīdamies, atbildēja. Vai tik pašreiz neparādīsies kāds spoks?
Zināms, ka viņš jau daudz par to bija dzirdējis, jā, pats karalis reiz bija stāstījis par ērmoto parādību.
Es to pateikšu karalim, — viņš sacīja, — un mans uzdevums ir galā.
Lūdzu — dariet to, — Hilda atbildēja, — jūs zināt manu atbildi: Pilnicu es gribu atdot, dokumentu nekad!
Viņa paklanījās un izgāja no salona, un Levendāls, kā ļaunu garu gaiņāts, pa galvu pa kaklu izmetās laukā un ielēca savā karietē.
* * *
Nedaudz stundu vēlāk virsmaršals pieteicās pie ministra Fleminga.
Vēl nebija lāga pieteikts, kad Levendāls jau pats ieskrēja, bāls ka kaļķis, un iekrita kādā kjēslā, saukdams: • — Grāfiene Kozela … Odeni — mani ķers trieka!
Flemings paņēma no galda ūdens karafi un izlēja draugam uz galvas.
Levendāls sāka rāties, ka ministrs viņu samērcējis pavisam slapju.
Flemings taisnojās, ka tas tak esot labāk nekā mirt ar trieku pašos labākajos gados.
Tad piesteidzās sulaiņi un ņēmās virsmaršalu slaucīt.
Kas jūs tā uztraucis? — ministrs jautāja.
Grāfiene Kozela dokumentus neatdod, un karalis man uzdeva tos visādā ziņā dabūt atpakaļ. Nu — tas nu vēl nebūtu nekas, bet, kad es karalim stāstīju, ka Pilnicā spokojas, viņš uzdeva man pašam ar pāris virsniekiem naktī Venus templī pārliecināties, un tā ir mana nāve. Ko domā, draugs, ja tie velni tur man…
Ej nu ej — es spokiem neticu, — ministrs atbildēja, — bez tam virsnieki jau tevi apsargās.
Ko? Virsnieki aizskries, un es — resns un stīvs — es nevarēšu. Velns mani sagrābs.
Bet es tev došu tādus virsniekus, kas paša velna nebaidas.
Tas viss neko nelīdz, no gariem man pārlieku bail, — virsmaršals vaidēja un nebija apmierināms.
262. nodaļa Pie klints sienas
Nelaidiet nevienu klāt — gāziet akmeņus virsū! — pavēlēja čigānu virsaitis Kremo. Viņš pats vēl nevarēja piecelties, bet gulēja, ārstēdamies no kritiena pa logu Greifensteinas pilī.
Netālu no viņa gulēja ievainotā Fatima.
Vecā čigāniete, Kremo māte, rīkoja un komandēja čigānus uz pretošanos. Vecene pamanīja, ka daļa laupītāju atšķiras un iegriežas uz slepeno taku.
Drīz arī kāds jauns čigāns paziņoja, ka laupītāji pa stāvo klinti kāpjot augšā.
Te nekā nevarēja aizkavēt uzbrukšanu, un čigāni jau domāja padoties, kad ievainotā Fatima tos pasauca pie sevis.
Es zinu padomu, mums būs līdzēts. Uzklausiet, ko jums teikšu.
* * *
Ārpusē turpinājās varonīga cīņa. Čigāni vēla akmeņus pa stāvo taku.
Vitorfs pavēlēja šaut, un pieci no brūnajiem zeļļiem saļima, bet pārējie aizbēga.
Laupītāji uzkāpa bez kādiem kavēkļiem. Pa priekšu gāja Vitorfs ar Maksi fon Stenburgu.
Augšā nebija neviena čigāna, un laupītāji jau gribēja pa plaisu doties alā, kad piepeši alas spraugā kaut kas sakustējās.
Lida! — jaunais virsnieks iesaucās.
Jā, tā bija Lida. Rokas tai bija sasietas uz muguras, un vecā čigāniete ar kādu čigānu to veda, asus dunčus rokā turēdami.
Ja vēl vienu soli nāksit tuvāk — mūsu dunči būs Lidai sirdī! — vecene uzsauca Vitorfam un Stenburgam.
Lida — tavs vecais tēvs tevi gaida Greifensteinas pilī. Tu neesi čigānu bērns, bet muižniece, — Maksis teica.
Ak, kaut es būtu mirusi — es nevaru lauzt savu zvērestu.
Vitorfs redzēja, ka, ja Lidu grib taupīt, tad pašreiz nekas nav
<darāms, tamdēļ viņš pavēlēja iet atpakaļ. Projām iedams, viņš uzsauca čigāniem:
Ja Lidai kaut drusciņ no jums būs jācieš — es jūs visus tepat alā sagrauzdēšu.
Maksis vēl acumirkli palika stāvam.
Lida, — viņš sāpīgi iesaucās, — tavs vecais tēvs tagad otrreiz pazaudē tevi, un es — tu nezini, ko es pret tevi jūtu!
Nesāpini mani tā, — Lida iesaucās, — es mīlu tevi — tik dziļi un sirsnīgi. Bet še — zemes virsū, mums laimes nebūs. Viņā pasaulē — tur tu atradīsi savu mīļo līgavu. Dzīvo vesels, mīļais!
Vecene ierāva Lidu atpakaļ alā.
263. nodaļa Ienaidnieku ielenkti
Adlersbergas kundze aizveda Lipu Tulianu pie kāda pīlāra, pašķīra lapu viju un paspieda pogu. Pīlārs pagriezās, un nu bija redzama ieeja.
Viņi abi iegāja, un pīlārs atkal aizgriezās, aiztaisīdams ieeju.
Tad viņi kāpa lejup, kundze attaisīja durvis, un viņi atradās plašā kapeņu telpā.
Kundze nu parādīja Lipam Tulianam šauras akmeņu trepes, kur augšā esot viņa ļaudis. Ja kareivji tos meklētu augšā, lai viņš tos vedot lejā, kur tie patiešām būšot drošībā. No šejienes kāds gaņģis veda uz pili, pa to viņi aizgāja raudzīt, ko dara kareivji.
Augšā, pilī, kundze viņu atstāja kādā istabā, kas atradās blakus viņas istabai, lai Lipam Tulianam būtu izdevība visu dzirdēt.
Kundze darīja visu, lai tik glābtu Lipu Tulianu — viņš to saprata un redzēja, ka tā bija mīlestība, kas uzupurējās par viņu.
* * *
Pilskundze tikko bija apģērbusies, kad tai pieteica kādu virsnieku. Viņa pavēlēja ielaist, un tas ienāca, neveikli sveicinādams.
Žēlīgā kundze, — virsnieks iesāka, — es esmu rotas komandieris, un mēs gūstām laupītāju vadoni Lipu Tulianu, viņš ar savu bandu esot ienācis Adlersbergas mežā. Zemnieki to redzējuši.
Vai jūs viņu atradāt? — kundze jautāja.
Ne, — bet mani ļaudis apgalvo, ka viņi esot pari mūrim iekāpuši parkā.
Manā parkā — nē, tas nu nav iespējams!
Lipam Tulianam nekas nav neiespējams, — virsnieks atbildēja, — viņš jau vēl neticamākas lietas pastrādā, un ļoti var būt, ka viņš atrodas parkā. Tamdēļ es lūdzu atļauju pārmeklēt parku.
Protams, parka vārti tūliņ tiks atslēgti.
Istabas meita gāja padot atslēgas, un tai līdzi izgāja arī komandieris.
Tiklīdz komandieris bija prom, kundze aizbultēja durvis un aizsteidzās pie Lipa Tuliana. Viņa to tūliņ aizsūtīja, lai ved savus ļaudis kapeņu velvē un no turienes gaņģī, kur tie būs labi paslēpti, bet pats lai tūliņ nākot atpakaļ sarunāt, kā varēs izbēgt.
Parkā kareivji izmeklēja visus krūmus un kaktus. Kundze skatījās augšā pie loga. Tā pagāja baiga stunda.
Lips Tulians jau sen varēja būt savus ļaudis ievedis slēptuvē, un kundze ar nepacietību gaidīja viņa atgriešanos, jo viņai bija ar to vēl ļoti daudz kas jāpārrunā. Kareivji vēl arvien meklēja pa parku.
264. nodaļa Mantas racējs
Un es jums saku, svešais ir augsti mācīts kungs. Es vis neesmu no muļķu muižas un pazīstu pasauli. Bet arī viņš neļausies sev zobus apvārdot.
Ak ko, es domāju, ka tas ir labs blēdis, kurš mānās ar saviem hokuspokusiem. Es gan ar viņu neielaidīšos.
Šī saruna notika labākajā Citavas viesnīcā, kur vietējie pilsoņi strīdējās savā starpā.
Pirms dažām dienām viesnīcā bija apmeties kāds glīti ģērbies kungs ar smagiem ceļotāja čemodāniem un mantām; tas rīkojās ar neredzētiem instrumentiem un, tā kā viņš nebija lepns un iedomīgs, tad neilgā laikā starp pilsoņiem ieguva dažus cienītājus.
Starp viņa cienītājiem bija kāds drēbnieks, divi rātskungi un miesnieks; tie viņu cienīja un aizstāvēja.
Kāds resns maiznieks runāja pretī un vienmēr strīdējās, ka svešais esot krāpnieks un blēdis, no kura vajagot piesargāties.
Kamēr tie vēl runāja, svešais no savas istabas ienāca viesu zālē un apsēdās pie galda. Vīnu iebaudījis, viņš iesāka stāstīt par vecā Ojbinas klostera bagātībām, kuras tur guļot apslēptas un kuras gluži viegli esot dabūjamas — saprotams, ne jau nu kuram katram, bet «garu saucējam».
Vienīgi maiznieks tam runāja pretī, bet visi pārējie svešiniekam piekrita, tamdēļ arī maiznieks aizgāja agrāk, negribēdams klausīties - tādas pasaciņas, kā viņš izteicās.
Drēbnieks, miesnieks, viesnīcnieks un abi rātskungi vēl ilgi palika, klausīdamies svešinieka gudrībās. Tā kā svešajam bija ļoti grūti izsaucams vārds, tad to godāja par rātskungu.
Rātskungs redzēja, ka ticētāju netrūkst. Šovakar viņš pabeidza, teikdams, ka viņam vēl daudz jānodarbojoties ar studijām, un atvadījās līdz rītvakaram.
265. nodaļa SIRDSSĀPES
Laupītāji spļaudīdamies kāpa pa stāvo klints taku lejā.
Vitorfs bija ļoti sašutis.
Ar varu tur neko nevar iesākt, — viņš teica Stenburgam, — brūnie nelieši var nodurt Lidu. Šādos brīžos tie ir galīgi traki.
Bet kas nu būs? — Stenburgs jautāja.
Vitorfs domāja.
Cits nekas neatliek, — viņš teica, — es izlikšu sardzi visapkārt ruķīšu alām, lai neviens nevar iziet.
Bet ja alām atrodas citas izejas? — Maksis jautāja.
Nebūs vis, jo, ja kāda nebūt izeja būtu, tad mēs neviena čigāna vairs neatrastu. Tie sen jau būtu projām.
Bet man sirds vai lūzt — ai, tās sāpes!
Es saprotu, draugs, sirdssāpes. Arī mani nomāc tāda pati mīlestība, un es tur it neko nevaru darīt.
Virsnieks spieda Vitorfa roku, tādēļ ka Vitorfs arī reiz bija bijis lepns muižnieks un virsnieks, kuru tumša pagātne bija padarījusi par laupītāju.
Vitorfs izdalīja pavēles, un Siklers ar Ekoldu aizgāja ierīkot sardzi.
Ugunskuri atspīdēja, un čigāni saprata, ka viņi tiek ielenkti.
Vecā čigāniete to paziņoja savam slimajam dēlam Kremo. Nu bija labi jāapdomā, ko darīt. Vecene netika uz ieleju ne pēc zālēm, ko ārstēt slimnieku. Un pārtikas arī drīz vien pietrūks.
Kremo lādējās un skaitās, bet ar to nekas nebija līdzēts. Nolēma pretoties līdz beidzamajam un Lidu ne par ko neizdot ne viņas tēvam pulkvedim Greifensteinam, ne līgavainim Stenburgam, kuriem abiem Kremo bija zvērējis nāvi'.
Bet čigānu banda nebūt neraizējās. Tie ēda un plītēja uz nebēdu, nekā netaupīdami, kā arī neapdomājās, ka vecene gribēja paglabāt ēdamo citām reizēm. Tie izsmēja un mēdīja .veceni un jo trakāk aprija visu, nemaz neapdomādami, ka bads jau, tā sakot, klauvē pie durvīm.
266. nodaļa GALMA VIRSMARŠALA BAILES
Nu brauc — karalis sūta kādu savu uzticamo, — Hilda, pa logu skatīdamās, uzsauca Emmai. — Tas ir virsmaršals Levendāls. Vai viss ir labi sagatavots?
Uz labāko, ekselence. Kaspars ar Gusti ir savās vietās, — Emma atteica.
Tas ir labi — lai nu nāk virsmaršals. Apķērības viņam nav, bez tam viņš ir ļoti māņticīgs un bailīgs. Mums izdosies.
Kariete ieripoja pagalmā. No tās izkāpa virsmaršals un vēl divi virsnieki.
Hilda saposās uz saņemšanu, paskatījās spogulī, — jā, tiešām, viņa vēl bija ļoti skaista.
Ļauni smaidot, tā saņēma ienācējus. Bet virsmaršals drebēja kā apšu lapa.
Kas jums kaiš,-ekselence, jūs jau drebat kā drudzī? — Hilda javjtāja.
Jā, jā, drudzis … aukstums … drebuļi, — tas stostījās.
Apmeklējums tik vēlā stundā, laikam būs kas svarīgs? — Hilda turpināja.
Majestāte pavēlēja, — viņš stostījās, — pavēlēja, ka man jāpārliecinās, cik tai spoku lietā … ir patiesības … jā … jā … jāpārliecinās …
Ak tā, tā spokošanās Venus templī, jā, tas patiešām ir briesmīgi. Ap pusnakti šie ķēmi redzami, jūsu ekselence šonakt tos redzēs.
Levendāls vēlējās labāk būt simtu jūdžu tālumā.
Es neticu … — Levendāls murmināja.
Jūs redzēsit, — Hilda atbildēja, — ja kāds spokiem vispār netic, tad es tā biju. Bet tagad es redzēju — es pati uz tiem izšāvu.
Un nu? — Levendāls stostījās.
Ar lodēm tiem neko nevar izdarīt, tiem nevar iešaut, — Hilda stāstīja.
Bet vai jums nekas ļauns nenotika? — virsmaršals jautāja.
Toreiz nenotika, bet vai spoki ar kungiem tāpat apiesies — nezinu.
Bet man karalim jāpaklausa, lai man nez' kā arī bail!
Hilda pacienāja viesus ar vīnu un dažādiem gardumiem; viņa prata ar virsniekiem tērzēt un reižu reizēm iemeta arī pa vārdam, kas Levendālam sacēla drebuļus.
Tā ātri aiztecēja stundas. Pulkstenis nosita desmit, vienpadsmit, un spoku stunda tuvojās.
Tagad varam iet uz Venus templi, — Hilda teica. — Laiks vairs nav tālu, kad rēgi izkāpj no kapiem.
Levendāls nodrebinājas, bailīgi apkārt skatīdamies.
Hilda apmeta ap pleciem baltu mēteli un gāja pa priekšu, aiz viņas sekoja virsnieki, Levendāls un beidzot — Emma.
Vai tad tur neviens sulainis neuzturas? — Levendāls jautāja.
Kurš tad tur dzīvos? — Emma, durvis slēgdama, atbildēja.
Bet kā tas viss beigsies? — Levendāls baiļojās. — Ja nu tie spoki paliek nikni un sāk mums uzbrukt? Neviena nav, kas varētu tos atturēt. Virsniekiem ir garas kājas un grāfiene skrien kā vāve- rīte, tik es — nelaimīgais — ar savām stīvajām kājām nemaz nevaru paskriet.
Pa tam bija sasniegta noslēpumainā telpa. Uztrauktais Levendāls lūdza virsniekus, lai tie neaiziet tik ātri un pagaida arī viņu — jau esot kaut kur iegrabējies.
Nu Hilda savus viesus ieveda lielajā zālē. Se kādreiz karalis bija viņas pavadībā redzējis dīvaino parādību.
Hilda atlaidās kādā atzveltnes krēslā.
Pa augstajiem logiem ieplūda zilgana gaisma un apspīdēja visus priekšmetus. Drausmīgs klusums — Levendāls svīda aukstus baiļu sviedrus.
Tur, tanī kaktā, mēdz parādīties spoki, — Hilda sacīja virsniekiem. — Tur arī karalis redzēja. Un viņi še Venus templī parādās gandrīz katru nakti, pilī es neesmu manījusi.
Vai grīda ir pārmeklēta? — kāds virsnieks jautāja.
Jā gan, tur viss ir kārtībā, šis apstāklis jau padara šo lietu neizprotamu, — Hilda atbildēja. — Lūdzu, ekselence, nāciet tuvāk, še varēs skaidrāk redzēt.
Pateicos, es palikšu tepat, — virsmaršals atbildēja, sviedrus slaucīdams.
Tagad visur valdīja klusums — visi gaidīja pusnakts sitienu.
Kāds gan šis spoks parādīsies?
267. nodaļa PIRMĀ MĪLA
Adlersbergas pilskundzes kalpone pieklauvēja pie savas kundzes buduāra durvīm.
Vai kareivji aizgāja? — jaunā pilskundze jautāja kalponei.
Vēl ne, virsnieki ir saniknoti un nolēmuši katrā ziņā sagūstīt
laupītājus. Viņi ir pārliecināti,' ka laupītāji še kaut kur paslēpušies.
Ja kareivji še vēl paliek, tad arī viņam — skaistajam, cēlajam vīrietim vēl jāpaliek še, viņam — kuram pieder mana sirds.
Labi, — viņa noteica kalponei, — ja atgadās kas jauns, tad paziņo man .— tagad vēlos palikt viena. Ja kareivji prasa uzturu, tad dod.
Kundze pieslēdza durvis, bet tad ātri pa otrām durvīm aizsteidzās uzmeklēt Lipu Tulianu.
Ak, še jūsr esat, — skaistā dāma iesaucās, — kur atrodas jūsu ļaudis?
Kapu velvē!
Viegli, it kā nejauši tā pieslīdēja tuvāk Lipam Tulianam.
Tas, ievērojis viņas trīsas, paņēma savu mēteli un aplika to ap viņas slaido stāvu.
Nekustēdamās un klusa tā mīļi uzlūkoja Lipu Tulianu. Neviens vēl viņu nebija aizskāris, pat ne viņas sirmais vīrs, kuru tā bija kopusi līdz pēdējam brītiņam. Jā — viņas sirdī bija pamodusies mīlestība — pirmā mīlestība.
Es jums pateicos, — viņa sacīja, — bet nāciet man līdz, es jūs ievedīšu telpā, no kurienes jūs varēsit skatīties, ko dara kareivji. Tie tūliņ vēl neaizies, bet jūsu ļaudīm neklāsies slikti.
Kundze, pa gaņģi nākdama, bija sabridusi kājas, jo tur bija ūdens. Tamdēļ Lips Tulians, atpakaļ ejot, tai vairs neļāva brist, bet paņēma uz rokām un nesa kā paijiņu. Viņa tam apķērās ap kaklu.
Nabaga pilskundze! Viņa ar visu savu pirmo karsto mīlestību pieķērās tam vīrietim, kurš — kaut arī godīgs — nevarēja viņu aplaimot.
Augšā, istabā uznesis, viņš to palaida vaļā.
Kundzi pārņēma neizsakāmas laimes jūtas.
Palieciet še! — viņa lūdzoši sacīja, mīli skatīdamās viņā.
Kamēr kareivji aizies? — viņš jautāja.
Nē, nē, jums jāpaliek ilgāk, — viņa atbildēja. — Jūsu ļaudis varēs iet kalnos, bet jūs … ak, es …
Viņa spieda roku uz sirds.
Tad man pilī jāpaliek uz ilgāku laiku? — viņš lēnām jautāja.
Jā! — viņa izdvesa.
Cik ilgi?
Arvien, arvien, — viņa čukstēja, — ak, paklausiet mani, iesāciet citu dzīvi!
Un kas tur lai iznāk? — Lips Tulians jautāja. — Ja jusu ļaudis mani ieraudzīs pilī, jā, varbūt vēl pazīs …
Neviens cits jūs neredzēs kā mana uzticama kalpone, un tā prot klusēt.
Tad man jābūt puslīdz kā cietumā, — viņš teica, — varbūt šai mazajā telpā?
Ak nē, nē, — viņa iesaucās. — Manas istabas būs arī jūsējās. Ak, lepnais, briesmīgais vīrieti, ko lai vēl jums saku, vai jūs tai nemaz nejūtat līdz, kura jūs tik sirsnīgi mīl.
Tomēr tik tālu, — viņš sacīja, — jā, jā — es visiem nesu nelaimi — visiem.
Palieciet še, — viņa runāja, — atsakieties no laupītāju dzīves, es piederēšu jums uz mūžu. Es mīlēšu jūs, jā, es dzīvošu vienīgi jums. Es jūs mīlēšu, kā vēl neviens vīrietis pasaulē nav mīlēts — ak, es vairāk nevaru, es nelaimīgā, ko lai es daru?
Jums iedegusies sirds, — viņš sacīja, — jā, mīla jūs mācīja runāt. Arī es reiz mīlēju kādu būtni, kuras dienas tagad paiet klosterī. Un es pats piederu saviem ļaudīm, pie kuriem mani saista briesmīgs zvērests.
Viņa to vairs nedzirdēja.
Ģībonis bija aptumšojis viņas apziņu, un Lips Tulians viņu maigi atguldīja atzveltnes krēslā.
268. nodaļa KĀ MUĻĶUS ĶER
Citavas viesnīcā atkal bija sapulcējušies viesi, tik maiznieka nebija.
Tur bija arī svešinieks, kurš acīmredzot vairījas runāt par mantas rakšanu.
Drēbnieks viņu ļomēr ievilka sarunā.
Svešais, kaut arī negribot, izteicās, ka nākamās naktīs iešot mantu rakt.
Drēbnieks nemaz nevarēja rimties, tas plijās svešajam virsū, lai šo ņemot līdz.
Tāpat arī miesnieks un abi rātskungi katrs par sevi mēģinaja ar svešinieku biedroties.
Svešais tos ieaicināja pie sevis, katru savā laikā. Bet tie nezināja, katrs domāja, ka viņam vien ir, lemts piedalīties mantas rakšanā.
Drēbnieks bija uzaicināts ap pulksten desmitiem vakarā.
Svešais viņu laipni saņēma. Galds bija apkrauts grāmatam un burvju rīkiem. Blakus stāvēja izbalojis miroņa galvaskauss. Svešais rādīja kādu latīņu grāmatu, un, tā kā drēbnieks to nesaprata, tad svešais, pārtulkoja:
Ja naudu grib izrakt, bez uzdotām ceremonijām un garu pie- saukšanas, vēl vajag apgādāties ar naudas summu. Nauda pievelk naudu, un, kad tai vietā, kur nauda aprakta, ierok kādu naudas summu — sen ieraktā bagātība ceļas augšā un viegli dabūjama.
Јvešais aiztaisīja grāmatu, jautādams:
Nu, vai dzirdējāt?
Visu dzirdēju — visu, — drēbnieks atbildēja.
Labi, — svešinieks sacīja, — jūs varat piedalīties, bet jums jāsagādā vismaz septiņi vai astoņi simti dālderu, ko ierakt.
Drēbnieks solījās naudu sagatavot, un svešinieks viņu uzaicināja nākošā vakarā1 ierasties ar naudu. Bez tam piekodināja ciest klusu.
Tāpat arī miesnieks un ab,i rātskungi tika uzaicināti katrs savā. vakarā. Svešais jau zināja, kamdēļ tā bija vajadzīgs.
269. nodaļa PARĀDĪBA
Spoku stundai tuvojoties, galma virsmaršals trīcēja un drebēja- kā apšu lapa.
Piepeši Hilda piegrūda tuvākajam virsniekam, rādīdama uz zāles grīdu.
Uz grīdas bija redzams mazs, balts mākonītis lodes lielumā. Tas iesāka stiepties un plesties un izvērtās milzīgi liels. Tad tas atkal kļuva mazāks, pieņemdams cilvēka izskatu.
Kāds no virsniekiem, izrāvis zobenu, skrēja spokam durt, bet tanī acumirklī sajuta kā zibens triecienu loce'kļos un iekliedzās. Spoks-palika neievainots.
Hilda aprāja virsnieku, ka tas bezmaz esot ieskrējis nelaimē.
Virsnieks sakoda zobus, jūtot nepatīkamas trīsas.
Mākoņa tēls stāvēja zālē, bet vēlāk bija redzama sieviete spožā,, baltā apģērbā.
Hilda pagriezās pret virsmaršalu, jautādama, vai viņš to pazīstot.
Tā — tā ir Rohlicas grāfiene, — Levendāls atbildēja, galīgi pārbijies.
Arī virsnieki pazina spokā Rohlicas grāfieni un, zinādami, ka tā jau sen aprakta, nemēģināja tuvoties.
Tad parādījās otrs spoks, zemnieku meitas apģērbā. Tas nometās- ceļos, pirmais spoks tai uzlika rokas uz galvas un runāja:
Mana meita — firsta bērns! Manu meitu ieceliet viņas tiesībās, citādi — vai jums!
Dobjš sitiens — un viss iedrebējās. Zilas, sarkanas un zaļas liesmas šaudījās apkārt; bija jūtama stipra sēra smaka. Un, iekams virsnieki atjēdzās, viss bija pazudis!
Levendāls bija vairāk miris nekā dzīvs, virsnieki viņu iznesa ārā.
Visi klusēdami atstāja Venus templi, dodamies uz pili. Tur Levendāls, virsnieki un Hilda vēl pārrunāja brīnišķīgo parādību.
Galma kungi apsolījās visu izteikt karalim un, no Hildas atvadījušies, aizbrauca.
Drīz pēc tam pie Hildas ieradās Kaspars, Emma un Guste.
— Tu savu lomu spēlēji teicami, — Hilda teica Kasparam. — Galvenais, Kaspars īstā laikā uzlaida tvaiku. Citādi zobena dūriens ķertu Emmu.
Hilda atlaida savus kalpus, teikdama:
— Rītdiena būs svarīga diena, kurā izšķirsies mana nākotne.
270. nodaļa ATVADĪŠANĀS
Adlersbergas pils parks vairākas dienas līdzinājās karaspēka nometnei.
Piecas dienas kareivji velti gaidīja un meklēja laupītājus.
Beidzot uznāca lietus laiks. Un virsnieki, redzēdami, ka nekas nav panākams, nosprieda iet atpakaļ.
Laupītāji savā slēptuvē iztika ar pārtikas līdzekļiem, kas viņiem bija līdz. Bet nu pilskundzes kalpone sanesa gaņģī šķiņķi, desas, maizi, speķi — cik vien tie jaudāja panest, jo nākošajā naktī tie taisījās aiziet.
Pilskundze uzmeklēja Lipu Tulianu — to, kuru viņa mīlēja vairāk kā savu dzīvību, bet kurš viņas mīlestību nepieņēma.
Kareivji ir projām, — Lips Tulians sacīja, — un šonakt arī mums jādodas ceļā.
Tomēr, — kundze stostījās, — jūs tiešām gribat turpināt meža dzīvi? Apdomājiet tak, kādās briesmas jums uzglūn. No visām pusēm. Desmit reizes jūs izbēgsit no nāves, bet tad nāks nelaimīgā stunda, kur jūs tomēr kritīsit ienaidnieku rokās.
Varbūt, — viņš mierīgi atbildēja, — tikai nodevības dēļ tas būs iespējams. Atklātā cīņā mani neviens neuzvarēs, un jūs jau mani nenodosit.
Nekad, — viņa teica, — drīzāk es sev galu padarītu, neka jūs nodotu.
Ak, ja Hedvigas nebūtu. Bet mana sirds tik vienreiz var mīlēt. Dzīvojiet vesela, dārgā sirds, — viņš teica, savas jūtas slēpdams.
Tagad nē, — viņa atbildēja, — šovakar, kad jūsu ļaudis atstās parku, es tai vietā atvadīšos no jums, kur es jūs brīdināju no briesmām.
Es gaidīšu, — Lips Tulians palocīdamies sacīja.
Kundze iegāja savās istabās.
Tuvojās vakars un parkā jau bija tumšs, kad viņa manīja laupītājus rāpjamies pāri mūrim.
Man laiks iet. Viņš mani gaidīs, — viņa murmināja un, kalpones pavadīta, devās uz savu lapeni.
Te viņa atstāja kalponi un pati izgāja uz laukumiņa, kur Lips- Tulians jau gaidīja.
Esiet uzmanīgi, — viņa ieminējās.
Cienījamā kundze, — viņš teica, — kamdēļ jūs ņemat tik dzīvu dalību pie mana likteņa? Vai nebūtu labāk, ja jūs šīs dienas aizmirstu?
Nē, nē! Jūs zināt manu noslēpumu — jūs zināt, ka es jūs mīlu!
Visu aizmirsdama, viņa apķērās tam un sirsnīgi noskūpstīja to uz lūpām.
Kas es esmu un kas man ir — visu es jums atdodu. Ak, iedomājiet mani, kad jūs pazudīsit drūmajos mežos. Un, ja jūs visi atstāj, ja paliekat vientulis, tad nāciet pie manis, Adlersbergas pilī jūs atradīsit mājas.
Tā nerunājiet, — viņš sacīja. — Jūs vēl būsit laimīga. Kāds cits iemantos jūsu sirdi, pie kura, sāniem jums klāsies labi.
Nekad, — tā iesaucās, — nekad neviens cits neiemantos manu sirdi, to es jums svēti zvēru.
Nezvēriet, — viņš dzīvi iesaucās.
Par vēlu, — tā mierīgi atteica, — es zvērēju un savu zvērestu nekad nelauzīšu. Mani n e a p p r e c ē t u guldīs kapā, un manas pēdējās domas būs pie jums, jūs es nebeigšu mīlēt ne šeit, ne mūžībā.
Pie tam viņa to kaislīgi skūpstīja savā nelaimīgajā pirmajā mīlestībā.
Ak, kā es tevi mīlu, — viņa čukstēja, — es esmu tava, kaut arī tu manu mīlestību nepieņem, es piederu vienīgi tev — mans vienīgais — mīļais!
Lips Tulians, redzēdams, cik karsti tā viņā iemīlējusies, kļuva Skumjš un lūkoja atvadīties. Bet viņa to negribēja atlaist.
Dzīvo vesela, — viņš tēica, — laiks aiztek, un mani ļaudis gaida mani.
Ņemiet mani līdz, — viņa lūdzās.
Nē, tāda nevainīga būtne nedrīkst dalīties liktenī ar mani.
Ņem mani līdz, es gribu ar tevi mirt! — Izmisumā viņa tam apķērās ap kaklu un apklāja viņa lūpas nevaldāmiem skūpstiem, tad viņš viegli atraisījās no tās un iesaucās:
Dzīvo vesela! — un ātri pārlēca pār mūri. Pilskundze paģībusi iekrita piesteigušās kalpones rokās.
271. nodala NOSLĒPUMU PLĪVURS PACEĻAS
Virsmaršals fon Levendāls sēdēja viņa ekselences ministra Fleminga darba istabā.
Tas, nabadziņš, vēl acīmredzot bija šausmīgi uztraukts un pēc izciestām bailēm gribēja sevi stiprināt, krietni vien iemezdams gan. no araka pudeles, gan punša, gan ungāru vīna.
Jums laikam gan bikses trīcēja? — ministrs jautāja.
Es biju mierīgs, — Levendāls atbildēja, — bet šaušalīgi gan bija.
Hm, hm, — Flemings atrūca, — pats velns tur ir līdzi spēlējis, draudziņ, jūs tak arī zināt. . .
Ko tad?
Nemānieties, — ministrs turpināja, — jūs tak labi zināt, ka Rohlicas' grāfiene, kura mira tik jauniņa, nebija bez bērniem.
Nē, no tā es nekā nezinu, kaut arī daudz esmu dzirdējis — es nepiegriezu tam vērību.
Nu, manis dēļ, — ministrs teica, — tad klausies. Rohlicas grāfiene dzemdēja meitiņu, kuru nodeva audzināt kādam ciema vecākajam kalnos. Es pats biju tur, kad grāfiene viņu dzemdēja un nodeva audzināšanā. Bet nu — beidziet tak dzert, jūs jau esat sarkans kā vēzis.
Bet man vairs nav bailes, lai tagad vēL rādās spoki, —, Levendāls teica.
Beidz jel muļķības, mums ir kas cits jārunā. Jūs tak bijāt klāt, kad Rohlicas grāfieni iezārkoja?
Biju gan, — virsmaršals atbildēja.
Vai jūs redzējāt, ka skaisto dāmu patiesi ielika kapā? .
Nē!
Nu tamdēļ — uzklausiet, kas notika. Rohlicas grāfieni bija sagrābuši krampji, pēc kūrfirsta nāves viņa pamodās, bet bija zaudējusi prātu. Tad viņu aizveda uz Freidenbergas pili, tur viņa dzīvoja ilgus gadus, bet izrunāts tika, ka viņa mirusi un aprakta. Bet nu tā esot izbēgusi.
Izbēgusi, — Levendāls atkārtoja, — nu, tad jau grāfiene peti tā varēja būt, kas parādījās, un tā meita ….
Es nez-inu, ko lai saku, — ministrs teica, — pēc virsnieku stāstījuma parādība gluža tāda esot bijusi. Bez tam — grāfienes meita ciemā vairs neesot. Lips Tulians esot viņu aizvedis.
Lips Tulians, — Levendāls iesaucās, — tas tak nebūs te tuvumā?
Ak nē, kas zina, kur tas tagad ir. Tam es gan vairs neticu, ka viņš būtu miris, jo tiek stāstīts, ka viņš nesen bijis Halles tuvumā.
Halle jau nemaz tik tālu no Drēzdenes nav, — Levendāls ieminējās.
O jā, ir labs gabals, bet es nedomāju, ka viņš tagad nāks uz Drēzdeni. Bez tam, nemaz nav domājams, ka viņš jūs apmeklētu.
Es viņam arī nekā Jauna neesmu darījis, —; Levendāls priecīgi sacīja. — Bet ko nu lai darām? — viņš jautāja.
Man ir jādara; — Flemings sacīja. — Grāfiene Kozela droši vien no tā noslēpuma zina vairāk, nekā mēs domājam. Viņai arī būs zināms, kur atrodas grāfienes meita.
Tas nebūs, — Levendāls atbildēja.
Būs gan, — Flemings neatlaidās, — es pats gribu izjautāt grāfieni un tādēļ tūliņ braukšu uz Pilnicu.
Bet draudziņ!
Man tas jādara, — Flemings atbildēja. — Karalis ļoti interesējas par šiem notikumiem, tādēļ man vispirms jābrauc turp. Ja valdnieks atbrauktu pirmais, tad jābaidās, ka grāfiene to atkal ne- ievelk -savos tīklos.
* * *
Nedaudz, stundu vēlāk ministrs jau ieradās Pilnicā un jutās ielīksmots, kad grāfiene to tūliņ pieņēma.
Ko labu pastāstīsit? — Hilda jautāja.
Mans draugs Levendāls stāsta par brīnišķām lietām, ko viņš esot redzējis Venus templī, — Flemings atbildēja.
Nu, tas pamatojas uz patiesību.
Ir tomēr brīnišķīgi!
Vai jūs, -ekselence, gribat pats redzēt?
.— Nav vajadzīgs, — ministrs atbildēja, — es pilnīgi ticu savam draugam. Tā parādība ir patiesa, un Rohlicas grāfienes gars parādoties miesās.
Tā ir, — Hilda apstiprināja.
Bet man būtu kāds jautājums, — Flemings piebilda. — Spoks svētījot kādu meiteni zemnieku apģērbā un saucot: — Mānu meitu — jums būs iecelt viņu tiesībās!
Tas viss ir patiesība.
Ja es nemaldos, — ministrs runāja, — tad jūs visu zināt par noslēpumaino bērnu.
Un ja tas tā būtu, — viņa lepni atcirta.
Tad es no jums lūgtu tuvākus paskaidrojumus, — Flemings teica.
To jūs gribētu! Nu labi, es to zinu. Pie tam daudz vairāk, nekā jūs domājat. Bet vienīgi karalis Augusts to dzirdēs, tik viņam es teikšu!
Karalis jūs, grāfien, vairs negrib redzēt, — ministrs murmināja.
Un kas pie tā ir vainīgs? — Hilda iesaucās. — Tik ministrs Flemings vien. Es zinu, kādas pasakas pret mani tiek perinātas. Bet vēl jūs nevarat gavilēt, es vēl kārti neesmu izspēlējusi.
Bet ekselence, mēs jau vēl varētu vienoties, — Flemings teica.
Nekad ar jums es negribētu ielaisties. Jūs zināt — lai karalis pats man jautā.
Vai tas ir jūsu beidzamais vārds?
Jā!
Jūs nerunāsit vis ar karali, grāfiene.
A — jūs to aizkavēsit?
Tiešām tā.
Tad mēs esam galā, atkāpieties, ārā, grāf, vai arī es likšu sulaiņiem jūs aizvest. Pilnicas pils vēl ir mana!
Ilgi vairs nebūs, — Flemings teica, zobus griezdams.
Vēl man ir vara, — Hilda atbildēja, — un, kad es iegūšu karaļa labvēlību, tad mans pirmais darbs, būs jūs iznīcināt!
Pamēģiniet!
Tas notiks! — Hilda iesaucās, ar roku uz durvīm rādīdama, un Flemings gāja, bet tagad pēdējais tilts starp abiem ienaidniekiem bija nojaukts.
272. nodaļa MANTA OJBINAS GRUVEŠOS
Pusnakts!
Zvana skaņas dobji skanēja šurp no Citavas par stāvo klinti, tā saukto Ojbinu, ko gaiši apspīdēja mēness stari.
Divi tumši stāvi kāpa pa tumšo klints teku uz Ojbinas pils drupām. Tie bija svešais mantas racējs ar Citavas drēbnrekmeistaru. Drēbnieks bija gaužām bailīgs un pie katra mazākā trokšņa būtu
aizlaidies lapas, bet mantas racējs to atturēja, apgalvodams, ka viņš taču spējot pavēlēt gariem un apsaukt tos.
Tagad viņi iešot pilī, kur apburtā princese jau trīssimts gadu sargājot naudu. Princese nekā ļauna nedarīšot, jo viņu tie atsvabināšot no sargāšanas. Tas galu galā vēl būšot labs darbs, ko viņi apņēmušies izdarīt.
Drēbnieks beidzot apmierinājās.
Viņi uzkāpa augšā. Pa labo roku bija jāiegriežas klosterī, pa kreiso — pilī.
Tā kā klostera gari esot daudz negantāki kā princeses gars pilī, tad šoreiz tie iegriezās pa kreiso roku pilī.
Augšā bija pilnīga postaža, jumts un griesti iekrituši, un mēness spokainā gaisma atsedza šaušalīgu skatu.
Drēbnieks cieši piespiedās mantas racējam.
Piepeši kādā kaktā iešņācās un uzšāvās zila liesma, kas tūliņ atkal nozuda. Tai vietā parādījās skaista princese baltā apģērbā, burvīgas mēnesgaismas apspīdēta; tā ar pirkstu rādīja uz zemi un drīz pēc tam izgaisa.
Tur tā manta ir aprakta, — mantas racējs teica un izvilka smagu maku.
Te ir tūkstoš dālderu, — viņš teica un iesāka steidzīgi rakt bedri.
Mantrača makam arī drēbnieks pielika savu maku klāt ar septiņsimt dālderiem — un nu bedri aizbēra.
Tā, nu mēs esam cauri, — mantracis svarīgi noteica, — ļaunajiem gariem pār mums nu vairs nav nekādas varas.
Vai tad vēl te kādi ļaunie gari arī ir? — drēbnieks jautāja.
Vairāk, kā jūs domājat, bet nu jau nākošajās naktīs mūsu nauda pievilks lielo mantu. Tik žēl, ka te nav visai daudz. Klosterī ir desmitreiz tik daudz.
— Kādēļ tad mēs klostera naudu neņemam? — drēbnieks jautāja.
Pirmkārt tādēļ, ka jūs esat pārlieku bailīgs, un otrkārt — tur jāierok daudz lielāka summa.
Cik tad tur vajadzētu katram no mums ielikt?
Vismaz tūkstoš pieci simti dālderu.
Labi, naudu es sagādāšu, un jūs apsauksit ļaunos garus, — drēbnieks teica, — tad izcelsim klostera naudu arī.
Tā sarunādamies, viņi lēni soļoja atpakaļ uz Citavas viesnīcu.
273. nodaļa ROHLICAS GRĀFIENES MEITA
Ministrs grāfs Flemings ļoti uzbudināts pārbrauca mājās.
Viņš zināja, ka Hilda neatteiksies ne no kādiem līdzekļiem, lai sasniegtu iepriekšējo varu un tad viņu iznicinātu. Varēja sagaidīt sīvu cīniņu, un nemaz nevarēja zināt, kurš paliks uzvarētājs.
Tai pašā stundā galma virsmaršals fon Levendāls dabūja no grāfienes Kozelas vēstuli, kurā Hilda to lūdza tūliņ ierasties pie viņas uz sarunu.
Viņš aizbrauca, un Hilda jau gaidīja viņu.
Jūs, ekselence, tikpat labi kā es redzējāt parādību Venus templī, kur Rohlicas grāfienes gars sauca: — Manai meitai atdodiet viņas tiesības!
Jā — gluži pareizi, ekselence.
Sī lieta mani interesē, — Hilda sacīja, — jā, man jāsaka, ka manas priekšgājējas liktenis arī man . . .
Jūs atļaujiet, ekselence, — Levendāls viņu pārtrauca, — Rohlicas grāfiene jau bija mūsu valdnieka priekšgājēja.
To es zinu, — Hilda atbildēja, — uz to pamatojoties, es viņu saucu par savu priekšgājēju. Diezgan par to, tagad runāsim par mirušās meitu.
Meitu? Cik es zinu, Rohlicas grāfienei nebija bērnu.
Tā jūs domājat, — Hilda atbildēja, — bet es zinu, ka viņai palika gan viena meitiņa. Viņa tika ciemā uzaudzināta. Man ir apliecība no ciema vecākā, pie kura Rohlicas grāfiene uzturējās — dokumenti.
Vai es varu šos dokumentus redzēt? — Levendāls jautāja.
Es tos rādīšu pašam karalim, — Hilda atbildēja.
Nebūs iespējams, ekselence, karalis izteicies, ka negribot grāfieni redzēt.
Tur vainīgi mani pretinieki, bet viņi pievilsies, es vēl varu pretiniekus iznīcināt.
Levendāls kļuva domīgs.
Nu labi, — Hilda turpināja, — varu arī jums teikt. Prūšu karalis ir man pazīstams, viņš man neliegs savu vareno aizsardzību. Sargieties, ekselence, — tiklīdz es atstāšu Saksiju, tā ziņa par.Rohlicas grāfienes meitu nāks gaismā.
Bet, ekselence . ..
Tas ir mans pēdējais vārds, vai jūs gribat parūpēties, lai es ar karali dabūju sarunāties?
Uz to es neko citu nevaru atbildēt, kā vien to, ka es karalim atstāstīšu visu mūsu sarunu.
Labi, ar to pietiek, — Hilda atbildēja, un Levendāls atvadījies steigšus aizbrauca uz galvaspilsētu.
Bet Levendāls nemaz nedomāja uzmeklēt karali un steidzās pie ministra Fleminga, kuram izstāstīja visu, ko runājis ar grāfieni Kozelu.
Labi, — Flemings teica, — to jau es gaidīju. Manai pacietībai tagad ir beigas, ir jau laiks, ka es viņai dodu beidzamo sitienu. Man ir līdzeklis, ar ko viņu gāzt.
Kāds līdzeklis?
Grāfiene Kozela mīl laupītāju virsnieku Lipu Tulianu.
Vai tas var būt?
Jā.— to neviens nebūtu domājis. Arī es nē, bet tagad man ir pierādījumi. Un mans sekretārs apzvērēs, ka grāfiene Lipu Tulianu vairākas reizes slepeni uzņēmusi Pilnicā un notikusi sazvērestība pret valdnieka dzīvību. Vai ar to vēl nepietiek?
Virsmaršals tvēra sev pie pieres.
Man prāti jūk, — viņš klusām sacīja.
Tam es ticu, visa tā lieta ir tik šausmīga, ka tai nemaz nevarētu ticēt. Bet ar to pietiek — tā ir patiesība, mans sekretārs pats visu redzējis un dzirdējis. Daudz netrūka, ka viņš pats butu kritis laupītāju virsniekam par upuri.
Ko jūs sakāt?
Vēl vairāk, mūs visus nogalināšot, — Flemings turpinaja melot, — kādā naktī Lipa Tuliana bandīti iebrukšot mūsu pilīs, un viss būšot darīts.
Levendāls stenēja vien.
Vai mani arī? — viņš izdvesa.
Zjnāms, — Flemings īgni atbildēja, — kaut arī tava rīkle būtu divreiz jāgriež, kā tā ieaugusi taukos. Bet nedomā — dzīvs tu vis nepaliktu. Tamdēļ klausies manu padomu. Grāfiene Kozela tagad ir bīstama valstij.
Zināms, zināms. ļ
Viņa jāpadara nekaitīga, — ministrs piebilda.
Jā, zināms, pavisam nekaitīga.
Tādēļ tev, draugs, vajag mani atbalstīt pie karaļa. Karalis tev vairāk tic, un, tiklīdz es dabūšu karaļa atļauju, tā grāfieni uz vietas apcietināšu.
Tas jums patiesi jādara, — Levendāls teica.
Ja viņu neapcietina, tad daudzas nepatīkamas lietas nāks gaismā, — ministrs sacīja.
Bet nevarēs tak bez pratināšanas notiesāt, — Levendāls iebilda.
To neviens arī nedoma. Bet var jau ka valstij bīstamu ietupināt drošā vietā.
Bet kur tik droša vieta atradīsies?
Netālu no šejienes ir Stolpenes pils. No turienes nevar izbēgt.
Patiesi, tas man neienāca prātā. Bet vai skaisto grāfieni varēsim ieslodzīt tādā briesmīgā cietumā? Tie ķeceru caurumi tur ir par daudz šaušalīgi.
Tik bēdīgi jau nu nebūs, — Flemings smējās. — Stolpenē ir arī citas telpas, kur grāfiene var dzīvot, piemēram, Jāņa tornis, es jau uzdevu iekārtot.
Kā — vai jau tagad?
Zināms, — ministrs iesmējās, — kojai vēl gaidu? Notikumi liek steigties, un man nav vis patika pašam iegāzties nelaimē. Apdomā, draugs, mūsu dzīvībai draud briesmas.
Zināms — tas mums jāievēro. Bet vai patiesi grāfiene mīl laupītāju virsnieku?
Man ir pierādījumi.
Tad viņu nav ko žēlot, — Levendāls teica, — viņa gan ir ļoti skaista un pirmāk man viņas bija žēl. Bet, ja viņa apdraud mūsu dzīvības, tad apdomāšanās vairs nav.
Flemings gavilēja kā uzvarētājs.
Bet nu mums tas jādara ātri, — viņš teica, — grāfiene var uzzināt, un tad viss ir vējā.
Un ko lai mēs darām?
Es šovakar pulksten desmitos esmu izlūdzies audienci pie karaļa. Tad tev arī jāierodas. Tev viss jāapliecina, ko es teikšu. Tagad grāfiene neglābjami kritīs.
274. nodaļa LAUPĪTĀJU SAVIENOŠANĀS
Te jau trakam jāpaliek. Piecas dienas mēs jau uzmanām rūķīšu alas, un neatliek nekas cits, kā gaidīt. Ja tā Lida tur nebūtu, es jau viņus būtu ar visām panckām izsvilinājis un izkūpinājis.
Tā Vitorfs teica Maksim fon Stenburgam, kurš sadrūmis skatījās uz rūķīšu klinti.
Piepeši kāds -jātnieks aulekšoja šurp no Geijensburgas puses, saukdams, ka virsnieks Lips Tulians esot pārnācis.
Laupītāji skaļi uzgavilēja, tā ka čigāni uz klintīm visu dzirdēja. Lipa Tuliana pārnākšana čigāniem iedvesa milzīgas bailes.
Vitorfs uzdeva Šikleram un Ekoldam pieskatīt sardzi, uri pats ar Stenburgu tūliņ aizjāja uz Geijersburgu saņemt virsnieku.
Satikšanās bija sirsnīga, un Vitorfs izstāstīja Lipam Tulianam visus notikumus pie meža dzirnavām un līdz čigānu aplenkšanai. Arī to, kādu galu ņēmusi zāļu ragana.
Virsnieks mierīgi klausījās un beidzot uzslavēja Vitorfa ap- mību.
Tātad Lida ir pulkveža fon Greifensteina meita, — virsnieks sacīja, — es jau sen domāju, ka viņa nav čigānu bērns.
Es nevaru likties mierā, kamēr nedabūju Lidu, — Stenburgs ieminējās,
Te man jums kas jāpaskaidro, — Lips Tulians teica. — Lai jūs glābtu, viņa zvērējusi iet pie čigāna Kremo par sievu. Citādi šis nelietis man nebūtu ziņojis iet uz Kenigsteinu jūs atsvabināt. Vai viņa jums to nav stāstījusi?
Neviena vārda, — Stenburgs atbildēja.
Bet viņa jūs ļoti mīl, — Lips Tulians turpināja. — Viņa uzupurējās, lai glābtu jūsu dzīvību. Nu jūs visu zināt.
Nežēlīgs liktenis, — Stenburgs žēlojās, — tas manai sirdij tik briesmīgi liek ciest. —
Tur neko nevar darīt, — Lips Tulians atteica, — visām lietām ir savs laiks, kur cilvēks neko nevar grozīt.
Stenburgs klusēja.
Un kā jums ar Elzbeti? — Lips Tulians apjautājās Vitorfam.
Man neklājas labāk kā fon Stenburga kungam, — Vitorfs atbildēja. — Labāk, virsniek, par to nejautājiet, tas ir lāsts!
Nogaidīsim, — Lips Tulians teica, draugam roku spiezdams. — Vēl visām dienām nav vakars, un daudzreiz ļaunais var vērsties par labu. Bet kas tur apakšā par troksni?
Tūliņ tika paziņots, ka čigāni atraduši izeju un bēgot. Lips Tulians ātri sarīkoja vīrus Zamuela vadībā, un pats ar Vitorfu un Stenburgu uzlēca zirgos un aizauļoja pa Pokavas ieleju gū,c t čigānus. Maksis fon Stenburgs skrēja kā traks — pats pirmais. Viņš pamanīja, ka čigāni kaut ko nes uz nestuvēm. Domādams, ka tā ir Lida, ko tur nes, Stenburgs metās čigāniem virsū, sparīgi cērtot ar zobenu, čigāni gan šāva ar pistolēm, bet netrāpīja, un, kad Maksis bija nogāzis četrus čigānus gar zemi, pārējie pameta nestuves un iemuka mežā.
Nu pieskrēja arī Lips Tulians ar Vitorfu un uz nestuvēm atrada slimo čigānu virsaiti Kremo. Lips Tulians uzdeva Zamuelam sagūstīto Kremo aizvest uz Geijersburgas pili kā ķīlu Lidas vietā.
275. nodaļa ZEM MASKAS
Mēness atkal apspīdēja Ojbinas stāvās klintis. Kāds vīrietis kāpa augšā pa tekū. Tas bija mantracis no Citavas viesnīcas. Šonakt tas gāja viens pats. Augšā uzkāpis, viņš iesvilpās un sauca:
Berta!
Te es esmu, — Berta atsaucās un pieskrēja mantracim — Zārbergam, jo tas viņš bija. — Kā tev patika mana spokošanās?
Tu labi nospēlēji savu lomu, — viņš atbildēja, — labāk nevar vēlēties, tādā ce|ā mēs iegūsim lielu bagātību. Tagad te ir smuka summiņa ierakta, un, kad mēs to izņemsim, tad tūliņ dosimies uz ārzemēm. Tas ir, ja mēs būsim tik bagāti, kā es vēlos. Muļķa dvēseles — visi četri te ieraka savu naudu, un vieni paši te ierasties nedrīkst, baidīdamies no apburtās princeses.
Ne vien drēbnieks, bet arī miesnieks un abi rātskungi bija ierakuši lielas summas naudas, bet Zārbergs vēl gaidīja drēbnieku, kurš solījās lielu summu atnest uz klostera pagrabu.
Tur tev būs jāizģērbjas citādi, — Zārbergs teica Bertai, — es tev visu apgādāšu. Es atnācu tev to pastāstīt. Bet nu man jādodas atpakaļ uz Citavu.
Vēl kādu brītiņu tie apspriedās par jauniem plāniem.
* * *
Tai pašā stundā, kad Zārbergs sarunājās ar Bertu, maiznieks apmeklēja savu draugu drēbnieku. Viņš atrada drēbnieku vēl krāmējoties ap papīriem.
Es atnācu pie tevis, — maiznieks iesāka, — man tagad ir izdevība lēti nopirkt Lejasdzirnavas. Bagāts esmu diezgan, bet pašlaik man skaidrā naudā nav tik daudz pie rokas. Tamdēļ aizdod man tūkstoš dālderus uz īsu laiciņu. Nauda tev būs droša.
Par nedrošību nav runas, — drēbnieks atbildēja, — bet man nav skaidras naudas mājā.
Tev nav, — maiznieks teica, — ko lai es tur domāju, es zinu, ka tev katrā laikā savi tūkstoš dālderu ir mājā, un vēl aizvakar tu saņēmi tik lielu summu.
Jā, jā, — drēbnieks stostījās, — bet es iepirku lielu vairumu tūka un tā izdevu visu skaidro naudu.
Kur tad tev tas tūks ir? Tad jau tur būs pilns vezums.
To vēlāk piesūtīs.
Un tu jau iepriekš samaksāji? Tas ir brīnišķīgi!
Zināms, tas bija jādara, — drēbnieks meloja.
Brīnumu lietas, — maiznieks teica, — vakar es gribēju aizņemties no miesnieka, bet šis tāpat melš, ka neesot.
Klausies, — drēbnieks dusmīgi sacīja, — tā galu galā nav tava darīšana.
Tev taisnība, — maiznieks teica, — velns sazin, kādos nagos jūs esat iekrituši. Varbūt ka viesnīcas mantrača nagos?
Mantracis ir goda vīrs, par viņu jūs neko sliktu nedrīkstat teikt, — drēbnieks aizrādīja.
Nu, tas tev pašam jāzin, vecs diezgan esi. Gan es dabūšu citur naudu, bet tu ilgi vari gaidīt, lai es tevi vēlreiz apmeklēju. Bet to tev saku, man tu nekad netuvojies pēc palīdzības.
To es arī nedarīšu.
Redzēsim, — maiznieks teica, — bet es gan svešo turu par blēdi. Nu, katrs pats ir savas laimes kalējs. Ar labu nakti!
Viņš aizgāja.
Nerrs, — drēbnieks norūca, — viņš skauž manu laimi. Pagaidi tik — kad es būšu miljonārs, metīšu šķēres un olekti kaktā. Tad braukšu ar četrjūgu!
276. nodaļa Hildas bēgšana
Grāfam Flemingam bija taisnība, ka Hildai pat pie galma bija savi spiegi. Hilda bija skaista un ļoti bagāta, šīs īpašības kalpināja visu pasauli.
Pie galma bija daudz virsnieku, kas cienīja Hildu, un tā viņai bija iespējams uzzināt visu, kas tur notiek. Kaspars un Emma bija viņas ziņneši.
Pēc virsmaršala apciemojuma tai rītā Hilda runāja ar Gusti.
Viss iet kā pa diedziņu, — Hilda smējās, — es visu nokārtoju, un pēc nedaudz dienām tevi izsludinās kā grāfienes Rohlicas meitu.
Bet es jau tā neesmu, — Guste iebilda.
Tas nekas, — Hilda turpināja, — galvenais ir tas, ka man ir dokumenti. Elzbete varbūt jau sen ir mirusi, un viņa man arī nav derīga. Bet tu esi gudra un viltīga, es tevi visur varu izlietot.
Kamēr tās sarunājās, ieskrēja Emma, no Drēzdenes nākdama.
Ekselencei jābēg, — Emma iesaucās, — tuvojas briesmas. Jūs grib apcietināt.
Mani? — Hilda iztrūkusies jautāja. — Tas ir Fleminga darbs. Bet lai viņš iedrošinās mani aizskart. Vēl man ir vara viņu iznīcināt.
Tagad vairs ne, — Emma sacīja. — Pats karalis ir jūs pavēlējis aizvest uz Stolpenes pili cietumā. Ekselencei tūliņ jābēg, vēl šovakar ierodas Flemings.
Tad tik tālu jau ir tās lietas, — Hilda sacīja. — Ko gan Flemings būs karalim samelojis? Nu, vēl nav viss zaudēts. Bet vai mani čemodāni ir aizsūtīti?
Jā gan, tie jau būs pāri robežai, — Emma atbildēja, — drīz tie jau atradīsies Vīnē.
Tas ir labi, šīs bagātības es nevaru zaudēt. Pilnica pieder man, par savām tiesībām es varu tiesāties. Savāciet labākās lietas — Guste ari nāks man līdz.
Uz kurieni? — Guste jautāja.
Vispirms uz Halli, — grāfiene atbildēja, — tur es būšu Prūsijas dajā — drošībā. Prūši ar sakšiem ir ienaidā. Sai pilsētā man būs drošs patvērums.
Hilda pavēlēja Kasparam iznīcināt visus mehānismus Venus templī, lai neviens neatklātu viņas viltību.
Kaspars visus aparātus jau bija iemetis dzelzs jaunavas bedrē.
Mantu saiņus sanesa parkā, un kāds arvien uzmanīja, vai no Drēzdenes puses netuvojas briesmas.
Tā pagāja diena, un pienāca vakars. Laiks bija apmācies un ļoti tumšs.
Tas mums par labu, — Kaspars teica, — šādā laikā uz Pilnicu neviens nenāks.
Aizjūgtā kariete jau gaidīja pie parka vārtiņiem.
Kaspars ar laternu gāja pa priekšu, aiz viņa Hilda un beidzot Ernma ar Gusti.
Piepeši krūmos kas iečaukstējās, un Kaspars, Emmai vējlukturi atdevis, steidzās raudzīt. Pēc brītiņa viņš iznāca, vezdams kādu mazu vīriņu.
Fleminga sekretārs, — Hilda iesaucās.
Tas, ieraudzījis Hildu, iesaucās:
Viņa grib bēgt!
Bet tie bija viņa pēdējie vārdi. Kaspars tam iegrūda dunci krūtīs.
Vai viņu atstāsim tepat? — Kaspars jautāja.
Nē, — Hilda atbildēja, — iemet viņu biezoknī, tur viņu lēti neviens neatradīs.
Kaspars to ātri vien izdarīja, kā arī izdzēsa asiņu pēdas uz celiņa.
Tad bēgļi steidzās uz karieti. Kaspars uzsēdās uz bukas, un visas trīs sievietes iekāpa karietē. Hilda bija ļoti apmierināta.
Tagad es varu smieties par saviem gūstītājiem, — Hilda teica. — Flemings savu gribu ir sasniedzis. Man bija jābēg. Bet nu nāks mana rinda. Piesargies, tu, varenais ministr!
277. nodaļa sagūstītais čigāns
Sagūstītais čigāns Kremo bija aizvests uz Geijersburgu. Viņš viens pats bija saķerts, visi citi bija aizbēguši. Fon Stenburgs ar Vitorfu vēl ilgi dzinās pakaļ, bet velti: tie nevienu vairs nepanāca.
Lips Tulians visiem spēkiem gribēja palīdzēt, ļoti vēlēdamies
Maksi un Lidu darīt laimīgus, jo viņš iedomājās pats savu nelaimīgo mīlestību.
Lida bija projām, bet viņas iekārotājs — virsaitis Kremo — bija še.
Ka čigāni tālu nebēgs un savu virsaiti neatstās, to visi zināja. Tie izdos Lidu pret Kremo. Ar to Maksis būtu pilnīgi mierā. Tādēļ Lips Tulians un Stenburgs apmeklēja apcietināto virsaiti.
Jūs man nenieka nedrīkstat pāri darīt, — Kremo spītīgi teica, — es esmu cilts virsaitis, un, ja man kas ļauns tiks darīts, tad Lida no maniem ļaudīm var sagaidīt moku pilnu nāvi. Patiesi, ne matu jūs man nedrīkstat aizskart!
Nāciet, pulkvedi, — Lips Tulians teica, — nav ko klausīties šī nelieša draudos. Mēs Lidu atradīsim un atsvabināsim. Tad izmaksāsim šim blēdim pelnīto algu, un Lida būs no sava zvēresta brīva.
Viņi izgāja.
Meklējiet vien, — Kremo norūca, — jūs Lidu nekad neatradīsit.
Ja mēs Lidu arī atrastu, — Stenburgs bažīgi teica, — viņa tomēr, savu zvērestu turēdama, nenāktu mums līdz.
Par to es arī domāju, — Lips Tulians atbildēja. — Tamdēļ, mīļais draugs, steidzies tūliņ uz Greifensteinu pēc Lidas tēva, lai viņš tūliņ ierodas te. Lida savam tēvam nepretosies. Ceļš jums ir drošs. Čigāni aizvilkās uz ziemeļu pusi. Bet tas jums tūliņ jādara.
Lips Tulians paņēma pergamenta lapu un, uzspiedis «melno roku», iedeva to Stenburgam, sacīdams:
Tā jūs sargās pret krūmu vazaņķiem.
Stenburgs atvadījās no drauga un gāja ārā, kur Zamuels viņu gaidīja ar zirgu.
Jājiet ātri, pulkveža kungs, un tieciet drīz atpakaļ, — Zamuels nosauca pakaļ, kad Stenburgs aizauļoja.
278. nodaļa SPOKS KLOSTERA MŪROS
Drēbniekmeistars neievēroja sava drauga maiznieka padomu, bet jau otrā vakarā, smagu naudas maku nesdams, gāja blakus mantracim uz veco klosteri.
Šodien jau nauda būs labi pacēlusies uz virspusi, — Zārbergs sacīja.
Vai mēs to jau šonakt nevaram izņemt? —"drēbnieks jautāja.
Vēl nevar, — Zārbergs atbildēja, — vēl mēness nav pilns. Bet mūsu prieks būs jo lielāks, kad izcelsim visu — tad būsim miljonāri. Mēs katrs varēsim nopirkt veselu firstu valsti.
Drēbnieks klusībā uzgavilēja par lielo laimi.
Bet sakiet, mīļais draugs, vai šonakt spoki arī rādīsies?
Rādīsies gan, bet nebaidieties: es protu spokus apsaukt.
Drēbnieks gan ļoti baidījās, bet biedrs to visādi drošināja.
Ap pusnakti tie iegāja klosterī. Zārbergs vispirms apvilka lielu riņķi sev un drēbniekam apkārt, svešā valodā runādams, tā ka drēbniekam šermuļi vien skrēja caur kauliem!
Abra kadabra hokūspokus filiaks — un vēl kādus nesaprotamus bohēmiešu vārdus.
Tad viņš iegalvoja drēbniekam, lai šis izturoties vien mierīgi, iekšpus riņķa neviens velns nedrīkstot rādīties.
Drēbnieks nometās ceļos, jo kāds spoks mūku mētelī, kapuci galvā, nāca taisni uz viņiem.
Spoks apstājās pie apvilktās līnijas, bet ar roku tvarstījās uz drēbnieka pu,si.
Zārbergs atkal kaut ko bubināja.
Zibens ātrumā spoks nometa kapuci, un bija redzama velna galva ar ragiem.
Visvarenais Dievs! — drēbnieks iesaucās un paģība.
Berta aizgāja, un Zārbergs cēla augšā paģībušo drēbnieku, stāstīdams, ka viņš esot ļauno garu aizdzinis. Drēbnieks vēl trīcēja kā apšu lapa, bet Zārbergs apgalvoja, ka šonakt velns vairs nerādīšoties. Bet nu bija laiks ierakt naudu. Zārbergs ātri izraka bedri un ielika tanī smagu naudas maku, arī drēbnieks pielika savu maku klāt.
Bedri ātri aizbēra, un racēji steidzās atpakaļ uz Citavu.
Atpakaļ iedami, tie pārrunāja par maiznieka neuzticību, un drēbnieks baidījās, ka tik kāds nesamulsinot viņa sievu.
Maiznieks nedrīkst iemaisīties, — Zārbergs domāja, citādi viņam būs jāņem palīgā duncis.
279. nodaļa PAR VĒLU!
Galma virsmaršals fon Levendāls piebrauca pie ministra Fleminga un atrada pēdējo lielā uztraukumā.
Tagad būs, — ministrs teica, — karalis būs manu rakstu par grāfieni Kozelu lasījis — tas ir, vai nu es — vai grāfiene Kozela, abi mēs vairs nevaram vienu gaisu elpot.
Bet ko varētu gaidīt? — Levendāls jautāja.
To nevar zināt, — ministrs atbildēja. — Es gan esmu darījis visu, lai viņu gāztu, bet, patiesību sakot, Denhofiene karalim ir apnikusi, un, ja viņš satiek grāfieni Kozelu, tad man jākrīt un tev arī.
Vai jūsu sekretārs vēl nav atpakaļ?
Nē, viņš nav no bailīgajiem, viņš uzmana grāfieni.
Viņiem tā sarunājoties, ienāca karaļa vēstnesis un pasniedza ministram kādu aploksni.
Flemings to, steidzīgi attaisījis, klusu pārlasīja.
Urā! Uzvara ir mūsu, — ministrs iesaucās. — Apcietināšanas pavēle. Karalis pavēl grāfieni Kozelu apcietinātu nogādāt Stolpenes pilī.
Brangi, brangi, — Levendāls piebalsoja, un ministrs pavēlēja tūliņ iejūgt, lai var doties uz Pilnicu.
Divus virsniekus ar divdesmit kareivjiem paņēma līdz kā pavadoņus.
Jau metās krēsla, kad tie sasniedza Pilnicu.
Es nāku karaļa uzdevumā, — ministrs teica sulainim, — man tūliņ jārunā ar grāfieni.
Tad es jūs pieteikšu.
Nav vajadzīgs pieteikt, — ministrs atteica un, kareivjiem uzdevis pagaidīt, devās grāfienes buduārā. Telpa bija tukša.
Neko nesagaidījjs, viņš iegāja guļamistabā. Nevienas cilvēka dvēseles! Gulta bija neaiztikta.
Flemings skrēja atpakaļ pie sulaiņiem.
Kur grāfiene?! — viņš neganti uzbļāva.
Mēs nezinām, — tie atbildēja, — kopš vakardienas neesam viņu redzējuši.
Ministrs vēl nevarēja ticēt un izskrēja visas pils telpas.
Grāfiene Kozela ir aizbēgusi, — ministrs neganti iesaucās.
Sulaiņi un kalpones — visi tika nopratināti, bet neviens neka
nezināja pateikt.
Ministrs, redzēdams, ka nekādu skaidrību nedabūs, izskrēja parkā, saukdams savu sekretāru, kuram visādā ziņā tur vajadzēja atrasties.
Bet nekādas atbildes nedabūja. Protams, ka sekretāra līķis no krūmiem nevarēja atbildēt.
Beidzot pārmeklēja arī Venus templi, bet visa meklēšana bija veltīga.
Bija skaidri redzams, ka Hildas vairs Pilnicā nav.
Flemings sašutis atgriezās Drēzdenē.
Viņš bija ieradies par vēlu — Hildai bija izdevies aizbēgt!
280. nodaļa Lipa Tuliana sargzīme
Maksis fon Stenburgs bija nojājis tālu ceļu, bet no čigāniem nekas vairs nebija manāms.
Tagad viņš jāja drusku lēnāk, kad uzreiz no krūmiem izlēca klaidoņu bars un apturēja jātnieku. Šautenes pacēluši, tie pavēlēja padoties.
Maksis nolēca no zirga un izrāva zobenu.
Klaidoņu vadonis paskaidroja, ka Maksi ņemšot līdz, kamēr par to samaksāšot izpirkšanas naudu.
Maksis gribēja atdot klātesošo naudu un lūdzās, lai viņu atlaižot, bet vadonis uz to neielaidās, prasīdams, lai Maksis atdod zobenu, pretējā gadījumā viņu uz vietas nošaušot.
Te Maksis iedomāja Lipa Tuliana iedoto pergamentu un, to izvilcis, atritināja.
Tur bija redzama melnā roka.
Pie velna, — klaidoņi iesaucās, — kur jūs, kungs, to ņēmāt?
Lips Tulians man to iedeva, jo es nāku no viņa, — virsnieks atbildēja.
Kungs, — bandītu vadonis teica, — mani sauc par zaļo Ansi. Jājiet laimīgs savu ceļu, bet, lūdzu, nestāstiet Lipam Tulianam par mūsu uzbrukumu.
Stenburgs to apsolīja, un klaidoņi acumirklī pazuda krūmos.
Maksis laimīgi sasniedza Greifensteinas pili, kur tas uz balkona kāpēm satika veco pulkvedi.
Fon Stenburgs nu visu izstāstīja vecajam pulkvedim, un abi nolēma tūliņ, kad Maksis būs drusciņ atpūties, doties ceļā.
Vai Lida patiesi ir vecā pulkveža meita, tas pierādīsies, kad viņai liks aprakstīt krustiņa izskatu.
Maksis aizgāja gulēt, lai atspirdzinājies tūliņ varētu ceļot uz laupītāju virsnieka Lipa Tuliana paslēptuvi.
281. nodaļa DRĒBNIEKA GREIZSIRDĪGĀ SIEVA
Citavas drēbniekmeistars, vēl aiz bailēm drebēdams, pārnāca mājās.
Sieva jau bija uzcēlusies un neganti sašutusi par vīra nakts- gaitām.
— Kur tu, lupatniek, visu nakti vazājies? — viņa tam uzsauca un sagrāba slotas kātu. — Pie palaidniecēm esi bijis un naudu aiznesis?
Nabaga drēbnieks, no sitiena baidīdamies, gribēja izbēgt un skrēja pa trepēm augšā, bet sieva to augšā panāca un pamieloja ar slotas kātu.
Sieviņ, sieviņ, — drēbnieks lūdzās, — es izteikšu tev visu taisnību, tik nesit — nesit! Es jau gādāju par mūsu abu laimi!
Drēbnieks nu arī visu izstāstīja, jo nevarēja vairs slēpt, tādēļ' ka sieva jau bija uzgājusi, ka vīrs visu naudu aiznesis no mājas.
Sākumā gan sieva neticīgi klausījās, bet galu galā apmierinājās, jo vīrs taču nekādās palaidnībās nebija bijis.
Nopratinājusi sīki jo sīki, viņa to aizsūtīja gulēt, bet pati, lakatu apmetusies, aizsteidzās pie maizniekmeistara pēc padoma.
Skroderiene izstāstīja maizniekam visu, ko viņa no vīra dzirdē- jusi.
Tas tik purināja galvu un teica, ka šis jau to esot domājis, ka drēbnieks būšot ielaidies ar svešo mantraci. Bet viņš turot svešo par krāpnieku. Svešais tik gribot izvilkt naudu. Bez tam svešais vēl ar miesnieku un diviem rātskungiem arī nesuši smagus makus uz klostera drupām. Viņš pasaulē esot daudz ceļojis un skaidri zinot, ka tāda naudas ierakšana esot tīrā krāpšana, nauda naudu jau neizcelšot no zemes.
Skroderiene kļuva nemierīga un lūdza maiznieku vakarā ierasties pie šiem.
Maiznieks vakarā arī pašam drēbniekam ieskaidroja, kā patiesībā ir: svešinieks cits nekas neesot, kā beidzamais krāpnieks, un ka kaimiņi būtu laimīgi, ja tie vēl savu naudu dabūtu atpakaļ.
Ak Dievs, — skroderiene iesaucās, — ko lai mēs tagad darām?
Jāiet uz Ojbinu naudu izņemt, — maiznieks atbildēja, — cerēsim, ka nauda vēl būs turpat, kur to ierakāt, bet es — es tomēr šaubos!
282. nodaļa LIPA TULIANA JAUNIE PASĀKUMI
Nemiera gars nelāva Lipam Tulianam rimties. Zinādams, ka čigāni izdos Lidu pret Kremo, viņš, gribēdams aizmirst Adlersbergas pilskundzi, nevarēja palikt uz vietas. Tamdēļ tas rīkojās uz dārgumu iegūšanu, kas atradās Freibergas doma pagrabos.
Šoreiz tas gribēja lielāku skaitu vīru Vitorfa vadībā atstāt mājās, jo nevarēja jau zināt, ka neuzbrūk čigāni vai citi pretinieki neuzokšķerē viņa paslēptuvi.
Fon Stenburgs vēl nebija atgriezies, un Lips Tulians ari nedomāja viņu gaidīt, bet šis darīšanas uzdeva Vitorfam.
Vitorfs izskatījās bēdīgs.
Kas tev ir? — Lips Tulians viņu uzrunāja. — Tu esi mans draugs, stāsti jel!
Tas ir — Elzbetes dēļ, — Vitorfs atbildēja.
Ak tā, vai Elzbete vēl arvien liedzas tev piederēt?
Zināms.
Zēl. Būtu tā kāda cita skuķe, es sacītu — ņemiet ar varu: gan vēlāk iemīlēs un dzīvos. Bet ar Elzbeti tā nav. Tādu meiteni nevar piespiest.
Viņa jau mani mīl, un tā ir mana nelaime, — Vitorfs atbildēja. — Vienīgais, kas mūs šķir, ir zvērests, ko viņa devusi savai mātei — nekad nebūt laupītāja sievai.
Nogaidīsim, — Lips Tulians viņu mierināja, — ar laiku viss var grozīties. Beidzot varbūt Elzbete apdomāsies. Bet ko jūs man vēl gribējāt sacīt?
Elzbete man uzticēja, ka viņas māte uz miršanas gultas teikusi, ka Glashites baznīcas sakristejā — skapī — esot kāda kastīte ar sakšu vapeni uz vāka — tanī atrodoties papīri, dokumenti par Elzbeti un viņas māti. Sie dokumenti Elzbetei būtu ļoti vajadzīgi.
Sos dokumentus es atnesīšu. Vitorf, jūs tos dabūsit.
Lips Tulians vēl pamācīja Vitorfu, kā apsargāt Kremo, jo viņš domāja aiziet uz lielāku laiku.
Bet ja Lida sava zvēresta dēļ neies tēvam līdz — viņai ir Elzbetes raksturs, — Vitorfs piebilda.
Lips Tulians rūgti pasmīnēja.
Meiteņu fantāzijas, — viņš teica, — Vitorf, jūs vēl esat jauns, gluži jauns, vēlāk jūs domāsit citādi. Zināms, sievieti mēs nekad nepazīsim, viņas raksturs ir neizdibināms, nē, sieviete vīrietim ir un paliek noslēpums. Bet labāk runāsim par citām lietām. Sis mans gājiens Saksijā uz ilgāku laiku būs pēdējais, jo esmu nodomājis iet uz Slēzijas robežām. Man jāsatiekas un jāizrēķinās ar savu nāvīgāko ienaidnieku, grāfu Martinicu. Pateicoties gadījumam, es zinu, "ka viņš ieradīšoties Breslavā. Tur tas palikšot neilgu laiku. Mans atriebības zvērests ir jāpiepilda.
Ārā bija dzirdami soļi. Iesteidzās kāds vēstnesis.
Ā, — Lips Tulians iesaucās, — no Drēzdenes — kas tur labs dzirdams?
Svarīgas lietas, — spiegs atbildēja, — ministrs Flemings strādā.
Patiesi, — Lips Tulians teica, — cienījamais grāfs tikmēr rausies, kamēr man ar viņu būs jāparunā kāds nopietns vārds.
Vēl ko, — spiegs teica, — ministrs slepenībā vervē karaspēku jūsu gūstīšanai.
Manis dēļ — mēs esam Bohēmijā, lai viņš meklē pa Saksiju, cik grib. Bet vai par Zārbergu arī ko neesi dzirdējis?
Nē, virsniek, par šo bendi tagad nekas nav dzirdams, viņš būs aizlaidies uz ārzemēm.
Savam liktenim viņš tomēr neizbēgs. Libuše fon Freidenberga viņu mierā nelaidīs.
Drēzdenē vēl kas grozījies, — spiegs turpināja. — Karalis pieņēmis grāfieni Denhofu par mīļāko un grāfieni Kozelu pavēlējis apcietināt, bet tā vēl pie laika esot izbēgusi. Ministrs sašutis esot rakstījis uz Prūsiju, lai izdodot grāfieni Kozelu.
Tad ir gan lielas lietas notikušas, — Vitorfs ieminējās.
Es drīz vien dzirdēšu vēl vairāk, — Lips Tulians sacīja, — Hilda var sacensties ar pašu velnu.
Bet viņa jūs mīl, — Vitorfs teica.
Jā, jā, — virsnieks murmināja, — bet savas kaislības dēļ viņa mani iegrūda nelaimē. Ja nebūtu Hildas, daudz kas būtu noticis citādi — tad nebūtu arī Lipa Tuliana. Viņa ir sieviete. Ja Hilda būtu vīrietis, es jau sen būtu viņu iznīcinājis. Bet sievieti es nemūžam neaiztikšu — nekad!
Pamājis Vitorfam, lai tas viņam neseko, Lips Tulians lielos, nemierīgos soļos aizgāja vientulībā sakārtot savas domas.
283. nodaļa HILDA ĀRZEMĒS
Hallē pie tirgus laukuma atradās lepnākā viesnīca «Pie prūšu kroņa».
Tanī patlaban uzturējās Hilda ar saviem pavadoņiem — Gusti, Emmu un Kasparu.
Domādama sevi svešas valsts apsardzībā, Hilda bija aizrakstījusi vēstuli savam ienaidniekam grāfam Flemingam, tanī izgāzdama visu savu žulti, un priecājās sevī, ka viņas ienaidnieks plīsīs aiz dusmām.
Savas varas augstumos būdama, viņa sev Prūsijā bija ieguvusi draugus un bija droša, ka tie viņu katrā ziņā aizstāvēs.
Šodien viņa gaidīja sūtni no Drēzdenes, kuram bija uzdots ar labu izlīgt ar Hildu.
Par tādu bija izredzēts vecākais ģenerālis fon Vacdorfs.
— Es nāku uz sarunām, — ģenerālis iesāka, — mani sūta karalis un arī ministrs — grāfs Flemings.
Es gribu uzklausīt, ko valdnieks man grib sacīt, — Hilda atbildēja.
Viņa majestāte karalis, — ģenerālis teica, — liek jūsu ekselencei sacīt, ka viņš vēlas, lai jūs atgrieztos uz Pilnicu. Valdnieks jums apsola pilnīgu brīvību, bet dokumentu viņš no jums grib dabūt atpakaļ.
Nožēloju, ka uz to nevaru iet, — Hilda atbildēja, — Pilnicā es nebūšu droša un dokumentu es neizdošu — nē, tas atrodas tādā vietā, kur to neviens neatradīs.
Ekselence pati sev kaitē ar tādu ietiepību, — ģenerālis teica.
Viņa majestāte ir cieši apņēmies atdabūt dokumentu. Ja jūs labprātīgi nenāksit atpakaļ uz Pilnicu, kura jums arvien piederēs, tad' Saksijas valdība Prūsijai pieprasīs jūs izdot.
To es domāju, — Hilda mierīgi atbildēja, — bet es nebaidos, Prūsijā es esmu droša.
Pārdomājiet visu labi, — ģenerālis teica, taisīdamies aiziet,
trīs dienas es palikšu te gaidīt jūsu atbildi. Gadījumā, ja jūs liegtos, tiks pielietoti citi līdzekļi.
Es nebaidos, — Hilda atbildēja.
Pēc trim dienām es atnākšu, — ģenerālis teica un atsveicinājies aizgāja.
Tikko ģenerālis bija aizgājis, tā ienāca Hildas uzticamā Emma, kura bija noklausījusies sarunu. Emma ieteica nepalikt Prūsijā, bet bēgt uz Bohēmiju, taču Hilda tam nepiekrita, negribēdama ierādīt, ka viņai bail. Hildas čemodāni un kastes bija nogādāti drošībā. Viņas bagātība vēl arvien sniedzās miljonos. Tādēļ viņa gribēja izpildīt savas vecās iedomas un, pilnīgā brīvībā būdama, mēģināt iemantot Lipu Tulianu. Emma arī no šī nodoma gribēja viņu atrunāt un pierunāt Hildu bēgt uz Bohēmiju. Hilda tomēr palika pie sava.
Ģenerālis Vacdorfs'pa to laiku neturēja rokas klēpī. Domādams, ka Hilda nepadosies, viņš griezās pie Halles gubernatora ģenerāļa fon Vinterfelda, ar kuru bija draudzīgās attiecībās. To viņš piedabūja tik tālu, ka gubernators apsolīja Hildu stingri uzraudzīt un neatļaut viņai mainīt dzīves vietu.
Ģenerālis Vacdorfs tomēr kaut ko bija panācis. Draudoši mākoņi strauji savilkās pār Hildas galvu.
284. nodaļa ATMASKOTAIS BURVIS
Zārbergs nestāvēja dīkā. Naudas kārība viņu kairināja, un daudz viltības viņam bija jāizlieto, iekams tam izdevās vienu no rātskungiem pierunāt arī klostera drupās ierakt naudu. Pilsdrupās jau visi četri — abi rātskungi, drēbnieks un miesnieks, bija ierakuši naudu, bet klostera drupās vēl tikai drēbnieks un miesnieks vien.
Rātskungs gan ļāvās pierunāties, bet bija ļoti šaubīgs.
Šovakar Zārbergs gaidīja rātskungu, kurš arī atnāca ar biezu biezo muķi. Zārbergs bija ilgi gaidījis, tamdēļ tie nekavējoties nokāpa klostera pagrabā. Zārbergs ātri vien apvilka burvju riņķi un, lāpstu paķēris, izraka bedri, kur iegremdēt naudas maisus.
Rātskungs, ātri ķerdams, satvēra Zārberga maisu, tas nebija labi aizsiets un krita — no tā izbira akmeņu gabali.
Zārbergs satrūkās.
Bet rātskungs klupa Zārbergam virsū, kliegdams: — Tu blēdis — viltnieks!
Zārbergs gan gribēja izvairīties, bet krita, un rātskungs tam uzklupa virsū, saturēja un kliedza: — Manu naudu atdod, tu krāpnieks — visu, visu, uz vietas!
Kamēr tie cīnījās, Berta izlīda savā spoku apģērbā, nejēdzīgi ūkšķēdama, bet rātskungs savā uztraukumā to nebūt nemanīja.
Spoks nometa kapuci un devās pie cīnītājiem. Ar visu spēku grūzdama, Berta iegrūda savu dunci līdz spalam rātskungam mugurā. Tas iekliegdamies novēlās no Zārberga un pēc otrā dūriena, krākdams beidza elpot.
Blēži, slepkavas! — bija viņa pēdējie vārdi.
Spoks nometa savu velna galvu, kas bija izdobts ķirbis, un palīdzēja Zārbergam piecelties.
Mums jābēg, — Zārbergs teica, — labi, ka mēs pārējo naudu jau esam nolikuši drošā vietā. So naudu arī noliksim un apraksim līķi.
Ka sacīts — darīts. Berta atri noglabaja naudas maisu, un Zārbergs ieraka rātskunga līķi.
Pēc tam arī slepkavas tūliņ aizbēga no klostera drupām.
* * *
Pagāja labs brīdis. Četri cilvēki nāca un iegāja klostera pagrabā. Tie bija Citavas pilsoņi — maiznieks, miesnieks, drēbnieks un otrs rātskungs. Maiznieka sabaidīti, tie gribēja izņemt savu ierakto naudu.
Klostera pagrabā miesnieks bija ieracis vislielāko summu.
Vispirms izmeklēja to vietu, kur drēbnieks bija ieracis, tur nekā cita neatrada, kā ķieģeļu un akmeņu gabalus. Tas pats bija tanī, kur miesnieks bija ieracis savu naudu.
Nabaga piemānītie nu devās uz pils pagrabu, kur arī rātskungs bija apracis savu daļu. Meklēšanas iznākums bija tāds pats, ka klostera pagrabā. No naudas vairs nebija ne vēsts, atradās vienīgi ķieģeļu un akmeņu gabali. „
Kam nu ir taisnība? — maiznieks jautāja, — kurš no mums- nu ir muļķis?
Apkaunējušies un izbijušies, visi trīs piekrāptie nevienu vārdu nedabūja pār lūpām. Redzēdami, ka tie tik muļķīgi piekrāpti, viņi nosprieda doties atpakaļ uz Citavu un krāpnieku varbūt vēl notvert viesnīcā. Bet miesnieks neatlaidās, lai vēlreiz pārmeklējot klostera pagrabu, kur viņš esot pamanījis svaigu rakumu, varbūt tur būšot naudas maisi paslēpti.
Ar jaunām cerībām vīri ķērās pie darba un izraka nogalinātā rātskunga līķi. Racēji palika stīvi no bailēm.
Mūs visus nogalinās, — drēbnieks iesaucās un skrēja kā traks pa trepēm augšā, rātskungs tam pakaļ un beidzot arī maiznieks ar miesnieku.
Ojbinas drupās bija atkal klusums. Mēness apspīdēja līķa seju, bet drīz paslēpās aiz mākoņiem, it kā riebumu sajuzdams par neģēlīgo slepkavību.
285. nodaļa GLASHITES BAZNĪCAS SAKRISTEJA
Sakšu zeme bija kareivju pārpludināta. Grāfs Flemings izsūtīja kareivjus pa visām malu malām, lai beidzot darītu galu laupītāju pārdrošībām., Apcietināja vairākus klaidoņus un aizveda uz Drēzdeni, bet nekur nebija atrodams bīstamais laupītāju virsnieks Lips Tulians, ne arī kāds no viņa apakšniekiem.
Pārmeklējot nodedzinātās meža dzirnavas, atrada, ka tur bojā gājusi vienīgi ēka, bet nav sadedzis neviens cilvēks, ne arī mantas. Un, kad pienāca ziņa, ka aplaupīta Veisenfelsas sudraba velve, tad vairs nebija šaubu, ka pārdrošais laupītājs Lips Tulians vēl ir dzīvs. Tas radīja lielas izbailes, jo arī Zarberga briesmu darbi tika pierēķināti Lipam Tulianam.
Visās baznīcās lūdza Dievu. Un vecos, atvaļinātos kareivjus saderēja par pilsētu sargiem. Par Lipu Tulianu klīda dažādas baumas — ka tas visur redzēts, bet arvien neizprotamā kārtā pazudis. Sīs tenkas visvairāk uztrauca ļaužu prātus.
Gadījās pat, ka vienu otru ciemu iedzīvotāji atstāja.
Arī Glashites pilsētā pie Miglicas upītes par apsargātājiem bija pieņemti veci invalīdi, bet tie, bīdamies no laupītājiem, naktis pavadīja kādā krodziņā. Tā kā apgaismošanas nebija un arī mēness nespīdēja, tad visas ielas bija ietītas biezā tumsā.
Sādā tumšā naktī Glashitē ieradās Lips Tulians ar savu bandu un, nesatikuši nevienu sargu, piegāja pie sakristejas durvīm.
Novietojis sargus, Lips Tulians ar vienpadsmit laupītājiem aplūkoja varenās sakristejas durvis. Ekoldam bija sainis ar dažādām atslēgām un mūķīzeriem.
Pēc īsām pūlēm atmūķēja smagās ozolkoka durvis. Bet aiz tām vēl atradas otras, dzelzs durvis. Tās bija aizslēgtas ar tā saukto «skrūvju aizšaujamo» un tādēļ nebija nekādā ziņā atmūķējamas. Arī biezais mūris nebija izlaužams.
Brītiņu apdomājis, Lips Tulians pavēlēja saviem ļaudīm aiztaisīt biezās ozola koka durvis un ar visiem spēkiem tās turēt ciet, bet pats viņš palika stāvam starp abām durvīm. Tagad vienpadsmit vīriešiem vajadzēja izlietot visus spēkus, lai noturētu durvis.
Biezās ozola durvis arvien vairāk ļodzījās un brīkšķēja, un laupītāji ar visiem spēkiem pūlējās tās saturēt.
Pēkšņi norībēja dobjš dārdiens.
Diezgan! — virsnieks iesaucās.
Ekolds atvēra durvis. Kāds brīnums! Dzelzs durvis bija vidū pārlūzušas un caur izlauzto plaisu virsnieks jau bija paspējis ielīst sakristejā. Tad atkal atskanēja dobji brīkšķi, un pēc dažām minūtēm iznāca virsnieks, nesdams labajā rokā mazu kastīti ar sakšu vape- ni — Elzbetes dokumentiem.
Izdevās, — viņš iesaucās, — es dabūju, ko vēlējos, tagad dosimies projām.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Astotā burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Astotā burtnīca
286. nodaļa IZDOTA
Hallē gatavojās lielas lietas.
Hilda bija tikko atgriezusies no Berlīnes un tagad uzturējās viesnīcā «Pie prūšu kroņa».
Ar saviem panākumiem Berlīnē tā bija ļoti apmierināta, jo bija uzņemta kā princese un bez tam viņai bija apsolīta labākā drošība. Emma un Kaspars gan negribēja šai drošībai ticēt, bet Hilda pastāvēja, ka esot diezgan gudra un neviens to nevarot tik viegli piemānīt. Un tomēr viņai bija jāpiedzīvo maldīšanās . . .
Aizritēja vairākas nedēļas bez kāda sevišķa notikuma. Hilda jau sāka domāt par Lipu Tulianu un aizsūtīja Kasparu, lai uzmeklē to, bet viņas uzticamais atgriezās bez jaunām ziņām.
Hilda kļuva nepacietīga. Te kādā dienā, kad Hilda atradās ēdamistabā, Emma pieteica ģenerāli Vacdorfu. Pēdējais ienāca.
Kas jums nu man sakāms? — Hilda jautāja.
Ekselence, — grāfs mierīgi atbildēja, — karalis vēlas, lai jūs dzīvotu Pilnicā. Un, ja tiek atdots dokuments, tad neviens nedrīkst jūs apgrūtināt. Tad Pilnicas pils paliek jūsu īpašums.
Pavisam sarežģītas lietas, — Hilda smējās, — tas izklausās, it kā žēlastības maize man būtu pasniegta!
Nekādā ziņā, ekselence, tā vienīgi vēlēšanās reiz izbeigt šo lietu, lai reiz šīs pasakas pie galma izgaistu. Un tā ir tiešām vēlama lieta.
Tas ir tādēļ, ka no manis baidās, — Hilda atbildēja, — es daudz ko zinu, kas sagādātu lielajiem kungiem vienu otru rūgtu stundu. Jā, es visu redzu!
Tad jūs, ekselence, ne uz ko negribat ielaisties?
Nē! — Hilda iesaucās, — es neizlaidīšu savus ieročus no rokām. Ejiet, ģenerāl, šī ir mūsu pēdējā saruna.
Vacdorfs palocījies taisījās iziet, kad priekšistabā noklaudzēja soļi. Bija dzirdama piešu un zobenu šķindoņa un Emmas dusmīgā balss. Tad atvērās priekškars un zālē ienāca prūšu ģenerālis fon Vinterfelds — Halles gubernators.
Vienā ziņā viņš līdzinājās ģenerālim Kijau — arī viņš bija sieviešu ienaidnieks.
Es prasu gandarījumu, ekselence! — Hilda auksti sacīja. — Kā jūs uzdrošināties nepieteikušies še ienākt? Es par to žēlošos Berlīnē.
Se — lasiet, — gubernators sacīja, izvilkdams kādu papīru. — So pavēli nupat kā atsūtīja no Berlīnes. Prūšu valdība man pavēl jūs izdot Saksijai!
Tas nevar būt, — Hilda stostījās, — es taču biju Berlīnē — man apsolīja drošību, tā ir maldīšanās, pārskatīšanās…
Nav tiesa, — gubernators atbildēja, — prūšu valdība nekad nepārskatās. Karalis Augusts apsolījis izpildīt visas prūšu prasības, un par to mans valdnieks atsauc grāfienes Kozelas apsardzību!
Atmaksa, — Hilda piemetināja.
Šovakar es kareivjiem likšu pavadīt grāfieni līdz robežai, — Vinterfelds sacīja Vacdorfam, — un tur viņa tiks izdota sakšiem.
Es protestēju, — Hilda izmisusi iesaucās, — tas ir pret tautu tiesībām — es ceļu iebildumus.
Nekas nelīdz, — gubernators sacīja, plecus raustīdams, — viesnīca ir aplenkta, un jau šovakar kareivji jūs aizvedīs līdz robežai.
Mēs varam iet, — Vinterfelds pamāja savam draugam, — grāfiene ir izspēlējusi savu lomu.
Vacdorfs, uzmetis vēl līdzcietīgu skatu Hildai, sekoja gubernatoram.
Izdota, — Hilda vaidēja, — cietums… es jūtu — briesmīgs liktenis …
Emma ieskrēja, paziņodama, ka visa viesnīca aplenkta.
Hilda vēl cerēja uzpirkt vedējus un izbēgt, viņa uzdeva Emmai uzzināt, uz kurieni to vedīs. Bet Emma neko nepanāca.
Prūšu kareivji zināja tik savu uzdevumu — aizvest Hildu līdz robežai. Uz kurieni pēc tam — tas palika noslēpums.
287. nodaļa ZĀRBERGS BIŠOFSVERDĀ
Zārbergs redzēja, ka viņš Citavā mantrača lomu izspēlējis.
Noskatījies rātskunga līķa atrašanu, viņš saprata, ka nu viņu gūstīs. Sī iemesla dēļ tas noņēma lieko bārdu, pārģērbās citās drēbēs un nolēma uzturēties Bišofsverdā netālu no Citavas, jo tik tuvu nevienam nenāks prātā meklēt. Novietojies labākajā viesnīcā, viņš nodomāja še palikt uz ilgāku laiku, kamēr apklusīs meklēšana un viņš varēs izņemt Ojbinā noslēpto mantu un noglabāt to drošākā vietā.
Viņš iestāstīja viesnīcniekam, ka atbraucis no Gerlicas, jo tam Drēzdenē esot gaidāma kāda prāva, bet dažu iemeslu dēļ negribot uzturēties Drēzdenē, bez tam arī sievas slimības dēļ izvēlējies klusāku stūrīti. Viņš arvien kārtīgi samaksāja savu rēķinu, izlikdamies godīgs cilvēks.
Kamēr Berta spēlēja slimnieces lomu, Zārbergs gāja viesistabā satikties ar ceļotājiem, lai ievāktu jaunas ziņas. Jau trīs dienas tie bija pavadījuši viesnīcā, bija iestājies lietains laiks. Patlaban Zārbergs dzēra punšu, kad viesnīcā ienāca divi jauni ceļotāji un stāstīja, ka nākot no Citavas. Viesnīcnieks arī viņiem piedāvāja punšu, bet ceļotāji izteicās, ka tas viņu makam iznākot par dārgu.
Man vienam ir par daudz garlaicīgi, un manam makam tas nekaitēs, es izmaksāju, ja tik kungiem ir patīkami ar mani kopā iedzert, — Zārbergs uzaicināja.
Ceļotāji ar pateicību pieņēma Zārberga piedāvājumu un nosēdās pie galda. Nu dzerot bija laiks patērzēt, viņi pārrunāja pašreizējos notikumus.
Citavieši stāstīja, ka pie viņiem nonāvēts kāds godīgs rātskungs, kuram svešinieks iestāstījis, ka no zemes varot izrakt mantu, bet, lai to iegūtu, tad zināmā vietā vajagot ierakt naudu. Tad nu arī ierakuši naudu. Bet drīz vien svešinieks izrādījies par lielu blēdi un slepkavu. Tagad šo cilvēku meklējot pat Bohēmijā un Slēzijā.
Nekādu lielu bagātību slepkava tomēr neesot ieguvis, jo gandrīz visu izkrāpto naudu otrā dienā ļaudis atraduši ieraktu citā vietā.
Pie šiem vārdiem Zārbergs redzami uztraucās, bet, ātri savaldījies, paskaidroja, ka pie tā esot vainīgs stiprais punšs. Tad, aizbildinājies ār nogurumu, viņš, atvadījies no ceļotājiem, steidzās nemiera pilns uz savu istabu.
Visa iegūtā nauda ir pagalam, — viņš iesaucās un izstāstīja Bertai, ko bija dzirdējis no citaviešiem.
Tur nekas vairs nelīdz, — Berta viņu mierināja, — kas projām, to mēs vairs nedabūsim, labāk mēģināsim iegūt kaut ko jaunu.
Tas velna maiznieks ir pie visa vainīgs, — Zārbergs lamājās, — ar kādu prieku es viņam apgrieztu kaklu.
Berta bija vēl .viltīgāka, naudas kārāka un nežēlīgāka kā Zārbergs, tādēļ pēdējais tai arvien visās lietās paklausīja.
Berta apsolījās tepat Bišofsverdā iegūt kādu laupījumu.
Viņa bija iedraudzējusies ar viesnīcnieci un bieži ieradās pie tās papļāpāties, kur arvien bija sapulcējošās arī citas^sievietes, kuras daudz ko zināja pastāstīt.
Arī šovakar Berta, iegāja pie saimnieces un jau atrada priekšā kādas četras sievietes. Patlaban viņas runāja par spokošanos baznīcā.
Jums, kundze, es labprāt izstāstu, — kāda sieviete sacīja Bertai. — Lielajā baznīcā no katoļu laikiem guļ ļoti daudz bagātības. Toreiz, reformācijas laikmetā, šī manta tikusi apķīlāta, bet mirušo gari ar to neesot apmierināti. Toreiz šai baznīcā sprediķojis varens priesteris, liels runātājs. Un cilvēki stāsta, ka laiku pa laikam viņš uzceļoties no kapa un ap pusnakti kancelē sprediķojot. Drausmīgi esot to uzlūkot, kad viņš stāvot baltā priestera uzvalkā un kad tam galvas vietā uz pleciem rēgojoties miroņa galvaskauss.
Visas klausītājas nodrebinājās, tikai Berta palika vienaldzīga, viņa jau perināja jaunus plānus.
— Bet manta tur tiešām esot lieliska, — otra sieva piemetināja. — Daudz zelta naudas, zelta trauki, rotas ar dārgakmeņiem milzīgā vērtībā.
Tagad Berta uzdeva jautājumus, jo gribēja uzzināt, kurā vietā manta glabājas.
Viena teica, ka pagrabā, otra — ka zem altāra, bet trešā apgalvoja, ka tā paslēpta zem kanceles.
Tā galu galā neviens par šo lietu netika nekādā skaidrībā.
Berta tomēr apņēmās atrast šo mantu, lai tā būtu kā atlīdzinājums citaviešiem izkrāptās un Ojbinā pazaudētās naudas vietā.
288. nodaļa PIE SAKSIJAS ROBEŽĀM
Pa Halles—Merseburgas lielceļu lēnām virzījās uz priekšu transporta gājiens.
Pa priekšu jāja prūšu kirasieri, tad sekoja jātnieku ieslēgta kariete, pēc tam atkal kirasieri, kas ieslēdza otrus ratus, un beidzot puseskadrons kareivju.
Sis bija gājiens, kas pavadīja Hildu līdz sakšu robežai.
Robeža vairs nebija tālu, kur tos jau gaidīja sakšu dragūni.
Hilda savā karietē sēdēja viena, otros ratos atradās Guste ar Emmu. Kaspars pēc slepena aizrādījuma bija bez pēdām pazudis.
Hilda lūkojās pa karietes logu un ieraudzīja pie robežas sakšu dragūnus.
Pie karietes piejāja gubernators.
Hilda to nikni uzlūkoja, viņa zināja, ka ar šī vīra gādību to izdod sakšiem.
Neapgrūtiniet mani, — Hilda iesaucās.
Vinterfelds pieliecās tuvāk.
Te ir robeža, — viņš sacīja, — tagad . . .
Tālāk viņš netika, jo Hilda, ārprātīgās dusmās paķērusi savu ziloņkaula vēdekli, sita ar visu spēku tam pa seju, ka pat asinis sāka plūst no deguna.
Gubernators, pārskaities par tādu apkaunojumu, ķēra pēc zobena.
Duriet tik, — Hilda kliedza, — duriet man sirdī — tas būs īsts varoņa darbs, gubernatora kungs.
Vinterfelds savaldījās un, apgriezis zirgu, ātri aizjāja.
Tagad sakšu dragūni ielenca karieti un aizveda Merseburgā.
Kareivji ieveda Hildu viesnīcā un ieņēma savas vietas.
Par daudz goda, — Hilda teica virsniekam, kas viņu pavadīja.
Bet viņa apmulsa vēl vairāk, kad tā savā istabā atrada savu
lielāko ienaidnieku — grāfu Flemingu.
Aha, mēs tomēr atkal redzamies, ekselence, — ministrs iesāka. — Tātad ar prūšu patversmi nekas prātīgs neiznāca, jūs atkal esat mīļajā Saksijā.
Hilda klusēja.
Jā, Saksija ir skaistākā zeme, — viņš turpināja. — Vai tā nav daudz mīļāka par citām zemēm?
Es lūdzu neturpināt tādas runas, — Hilda iesaucās, — esmu nogurusi un vēlos mieru.
Ak, jūs to vēlaties, — ministrs smaidīja, — bet vai tas izdosies, tam es neticu. Ja ekselence būtu labprātīgi atgriezusies Saksijā, tad soda vietā būtu dabūjusi žēlastību. Bet tagadējie apstākļi ir šo lietu grozījuši.
Uz kurieni tad mani vedīs? — viņa, ļoti uztraukta, jautāja.
Es nezinu, tas vēl nav nolemts, vispirms jūs aizvedīs uz Nosenu, lai jūs saņemtu slepenās tiesas spriedumu.
Slepenās tiesas … spriedumu — es taču neko neesmu noziegusies?
Nu, tā ir tiesnešu darīšana, — grāfs atbildēja, — bet man ir kāds svarīgs jautājums.
Ko jūs gribat no manis?
Es gribu tūliņ dabūt zināt, kur ir palicis mans sekretārs?
Es neesmu nekāda bērnu meita, — viņa spītīgi atbildēja.
Kur atrodas mans apakšnieks? — Flemings draudoši jautāja.
Sargieties, ekselence, — Hilda iesaucās.
Jūs laikam domājat mani iebaidīt, grāfiene, tas nenotiks. Tagad es esmu pratinātājs un jūs — pratināmā.
Smieklīgi, — viņa atbildēja, — ja tik es satiktu karali, tad jūs no manis drebētu.
Es pratīšu to aizkavēt, — Flemings atcirta.
Jūs man neteiksit, kur palika mans sekretārs?
Uz šo jautājumu es neatbildu, — Hilda atteica, — bet kādēļ mani apcietina, ko es esmu nodarījusi?
Ir daudzas aizdomas — vispirms jūs stāvat sakarā ar laupītāju virsnieku Lipu Tulianu.
Tas nav taisnība, — Hilda sacīja nobālēdama.
Jūsu seja jau to pierāda. Jūs sazvērējāties nonāvēt visus ministrus.
Tās jau ir neprātīgas valodas.
Bet tā ir patiesība.
Ko lai es uz to atbildu, — Hilda smējās, — kā liekas, jūs slimojat ar kādu nervu kaiti.
Sie vārdi Flemingam bija kā pātagas cirtieni, bet viņš savaldījās, viņš gribēja atriebties . . .
Tā ir karaļa pavēle, — Flemings turpināja.
Var jau būt, — Hilda atbildēja, — bet dokuments ir noglabāts un nekad netiks atdots.
Nu, to mēs redzēsim.
Jā, redzēsim, — viņa atbildēja, — tad redzēsim, kurš beidzot uzvarēs, vēl karalis nav mani aizmirsis.
Flemings saprata, ka šinī lietā Hildai taisnība un tādēļ viņu satikšanās jānovērš.
Man ir vēl kāds jautājums, — Flemings sacīja.
Es vairāk neatbildēšu — ar to pietiek! — Hilda dzestri atteica.
Flemings virzījās uz durvīm. Hilda tam uzgrieza muguru.
Viņa citādi nevēlas, — ministrs murmināja, — labi — tad viņai jākrīt. Viņai vai man — citas izejas vairs nav!
289. nodaļa AIZDOMĪGAS ZĪMES
Bišofsverdā baznīcas ķesteris, kā arvien, agrā rīta stundā gāja apskatīt baznīcu.
Ejot caur kapsētu, viņš ieraudzīja svaigas pēdas, kuras tas uzmanīgi aplūkoja. Pēdas veda uz baznīcu.
Gadījās, ka pienāca arī mācītājs un nu tie kopīgi pētīja aizdomīgās pēdas.
Dievamžēl, — mācītājs sacīja, — šinīs laikos netrūkst bezdievīgu ļaužu, gandrīz ik dienas dzird par laupīšanu un slepkavībām, netaupa pat baznīcas svētumus. '
Pēdas aizveda pie baznīcas lielajām durvīm, pa kurām laupītājs bija visādi izmēģinājies ielauzties, bet nebija varējis ne atlauzt, ne atmūķēt. Pēc tam bija devies pie baznīcas loga un ilgi izmēģinājies tikt augšā, kas arī nebija izdevies loga augstuma dēļ. Pēc veltīgiem pūliņiem laupītājs bija aizgājis pa kapiem un pārrāpies pār kapsētas mūri.
Ko nu darīsim? — ķesteris jautāja.
Es tūliņ iešu pie birģermeistara, — mācītājs atbildēja, — te tūliņ kaut kas jādara, jo laupītāji savu mēģinājumu var atkārtot. Baznīca ir jāapsargā, jo tur iekšā ir tādi dārgumi, kā reti kada Dieva namā.
Mācītājs aizgāja un kopā ar birģermeistaru izvēlējās divdesmit vienu vīru no pilsoņiem, kuriem katru nakti pa trim jāapsargā baznīca. Izraudzītajiem pilsoņiem to tūliņ arī paziņoja.
Ap pusdienas laiku jau visā Bišofsverdā runāja par noslēpumaino nakts vazaņķi.
Saprotams, ka arī viesnīcā saimniece to izstāstīja Bertai.
Berta uzmeklēja Zārbergu, kurš bija ļoti sabozies par neizdevušos mēģinājumu. Berta viņu mierināja, teikdamās vispirms ievākt tuvākas ziņas.
Kā tu, Berta, to gribi iesākt? — Zārbergs ziņkārīgi jautāja.
Ļoti vienkārši, — viņa atbildēja, — rītu, kā jau pie sestdienas, ir vakara lūgšanas stunda, es iešu baznīcā — un gan jau tu redzēsi, ko es izdarīšu.
Pirmo nakti sargi nekā šaubīga neredzēja. Nākošā naktī bija jāsargā citiem.
Vakarā ļaudis sapulcējās baznīcā uz lūgšanu un viņu starpā arī Berta.
Berta bija atnākusi viena, jo saimniece vakara darbu dēļ nevarēja tikt.
Viņa apsēdās pakaļējos solos. Baznīca bija vāji apgaismota, izņemot altāri un kanceli, tas Bertai bija ļoti pa prātam.
Kamēr dziedāja beidzamo pantiņu, Berta izgāja no krēsliem un palīda zem kāda sola.
Dievlūdzēji atstāja baznīcu un sveces tika izdzēstas, bet durvis Bertai par brīnumu netika aizslēgtas.
Drīz vien ķesteris ieveda trīs apbruņotus vīrus un, ar tiem parunājies, aiziedams pieslēdza baznīcas durvis.
Baznīcā palika sargi un ieņēma vietu netālu no altāra.
Sakristejas durvis nebija tālu, pa tām Bertai vajadzēja iekļūt, jo tur atradās vecie raksti, no kuriem smelties ziņas, bet nu tos nevarēja dabūt.
Ko lai nu iesāk? Sargi būs katru nakti.
Berta domāja jaunus plānus, un viņa bez šaubām bija atradusi izeju.
290. nodaļa VĒTRAS NAKTĪ
Hilda tikai vienu nakti palika Merseburgā, jau nākošā rītā viņu aizveda uz Nosenu, kur viņai bija jāpaliek vairākas dienas.
Vēl nebija izlemts, kur būs viņas ieslodzīšanas vieta, un Flemings aizceļoja uz Drēzdeni turpināt iesākto darbu. Te nāca gadījums, ko neviens negaidīja.
Hilda saslima. Briesmīgais uztraukums — sašutums par Fleminga uzvaru — un pastāvīgās rūpes, tas viss viņu tik ļoti nomāca, ka viņai vajadzēja palikt gultā.
Atsauktais Drēzdenes galma ārsts rādīja ļoti domīgu seju
Visas viņas kaislības likās pamodušās. Viņa tik šausmīgi trakoja, ka bija jādomā, ka viņu sagrābis pats ļaunais — lādēja ministru un zvērēja viņam neganti atriebties.
Nekādi līdzekli nepalīdzēja. Kas viņai gadījās pa rokai, to viņa svieda ārstam, zāļu pudelītes izlidoja pa logu, pat Emma un Guste nespēja viņu apmierināt.
Ārsts domāja, ka viņa grūti saslims, un paziņoja uz Drēzdeni. Pienāca ministra pavēle:
Grāfiene labi jāapkopj, 6et viesnīca stingri jāapsargā, lai nevar izbēgt.
Arī Hilda to dabūja zināt. Un acumirklī viņu pārņēma tāds trakums, ka viņu pat uzskatīt nevarēja.
Tā pagāja da|as dienas.
Šovakar bija liela vētra, tā ka māju dakstiņi lidoja pa gaisu.
Hilda gulēja gultā. Logi bija aizklāti — lampa apgaismoja istabu, un Emma sēdēja pie gultas. Guste bija aizgājusi gulēt.
Kamīnā nevarēja uguni kurt, jo vētra to ietriektu istabā, tādēļ Emma to aizklāja un aizlika galdu priekšā.
Hilda šodien bija mierīgāka un, kaut arī slima, tomēr ļoti skaista.
Emma, — Hilda jautāja, — vai no Kaspara nekas nav dzirdēts?
Nē, ekselence, viņš vēl nekādu ziņu nav laidis. Viņš varbūt vēl meklē Lipu Tulianu.
Kur gan viņš var būt, — Hilda teica, — ak, Filip, kā es pēc tevis ilgojos. Es tevi pazīstu — tu mani atsvabināsi, kad dzirdēsi, ka esmu apcietināta. Tu to darīsi, jo Flemings ir arī tavs ienaidnieks.
Es neticu, ka ministrs ko vairāk darīs, — Emma ieminējās,
viņa varai arī ir savas robežas.
Nē, nē, viņam ir vara, — Hilda sacīja, — tu, Emma, nezini, cik ļoti viņš mani vajā. Un par to, ka es ar viņu neielaidos. To viņš neaizmirst.
Vai tagad arī vēl?
Vēl tāpat, lai arī teikt to nedrīkst, — Hilda atbildēja.
Bet ja jūs izliktos padevīga, — Emma čukstēja, — ministrs te ieradīsies — ar jums runāt. Vajag viņu maldināt — iegūt laiku, apsolīties.
Tādus jokus es netaisīšu, — Hilda atbildēja, — es par daudz viņu ienīstu, lai varētu liekuļot.
Man ir savas domas, — Emma sacīja, — ja jūs. man atļautu — es ministru piemānītu. Viņš ticētu un cerētu jūs kādreiz fegūt un tomēr pieviltos.
Un kam tas derētu? — Hilda jautāja.
Pateicoties šai viltībai, jūs atdabūtu brīvību. Es zinu, kā vīriešus var krāpt, nav jau'pirmā reize, kad es to daru.
Kaut arī tu esi viltīga, bet Flemings arī nav muļķis, tik viegli tu viņu nepiemānīsi.
Pamēģināt ar mani jūs tomēr varētu, — Emma sacīja.
Labi, bet, ja viņš jutīsies pievilts, tad mums klāsies vēl ļaunāk.
Atļaujiet man par to rūpēties, — Emma atbildēja, — es esmu pārliecināta, ka jūsu stāvoklis uzlabosies. Un tad mēs tūliņ bēgtu uz Bohēmiju. Austrieši jūs vis neizdotu.
Vai tu tā domā?
Esmu par to pārliecināta.
Tad dari pēc savas pārliecības, Hilda sacīja, — tagad vari iet gulēt, es arī gulēšu.
Bet ja jums uzbrūk slimība?
Šonakt es esmu mierīga, — Hilda atbildēja, — vētra, kas ārā trako, atstāj uz mani patīkamu iespaidu. Tikai — kad viss ap mani
apklusis, tad man jātrako, bet tagad es gribu gulēt.
Ārā vēl vienmēr plosījās vētra un pieņēmās spēkā. Sargiem bija grūti. Ap viesnīcu stāvēja dragūni, kuriem bija jāpieliek visi spēki, lai noturētos uz kājām — tik stipri bija vētras brāzieni.
Turklāt vēl bija ļoti tumšs — sargi nevarēja saredzēties. Virsnieks, apkārt ejot, divas reizes bija nogāzts, trešo reizi vētra to uzsvieda suņu būdai. Suns Nero viņu sagrāba aiz kakla un nelaida vaļā, līdz divi dragūni suni iedzina būdā.
Tā neviens neredzēja cilvēku, kurš, pār mūri pārkāpis, steidzās uz viesnīcu.
Virsnieks lādēdamies iegāja pie biedriem.
Piebrauca kariete. Vaktsmeistars gāja pretī. Te no karietes izlēca kāds vīrietis un steidzās šurp. Vaktsmeistars gribēja padot godu, bet pienācējs to aizliedza. Viņš negribot, ka par viņa ierašanos zinātu. Viņš iegāja viesnīcā.
Pērkons un zibens, — vaktsmeistars murmināja, — tas jau bija ministrs — viņš ierodas tādā laikā, kur cilvēks nevar uz kājām turēties. Hm — viņš grib apciemot grāfieni. Bet to viņš varēja arī dienā darīt.
Pa to laiku vīrietis, kas nepamanīts bija pakjuvis garām, bija piegājis mājai.
Vētra trakoja vēl tāpat, bet vīrietis gar mūri kāpa uz jumta. Tas bija tāds darbs, ko neviens nekad vēl nebija darījis.
Viņš kāpa arvien augstāk un sasniedza jumtu. Nāca stiprs vēja grūdiens, bet kāpējs lēnām, tomēr neatlaidīgi līda uz skursteņa pusi.
291. nodaļa SARUNAS
Lipa Tuliana vīri jau daudz gūstekņu bija sargājuši, bet neviens vēl nebija tik cieši apsargāts kā Kremo.
Vitorfs zināja, ka Lidu citādi nebūs iespējams atsvabināt, ja Kremo nebūs gūstā. Viņš pastāvīgi apstaigāja sardzi un reti satikās ar Elzbeti. Viņi abi vairījās satikties, lai neuzplēstu sāpīgo mīlas brūci.
Tā aiztecēja laiks. Kādu rītu sargi pieteica svešiniekus. Vitorfs steidzās pretī: tie bija vecais pulkvedis Greifensteins un Maksis fon Stenburgs.
Apsveicinājies Vitorfs tos ieveda pils pagalmā. Pulkvedis fon Greifensteins brīnīdamies skatījās Vitorfā.
Es jūs pazīstu, — vecais, dziļi aizkustināts, sacīja, — šeit — šeit es jūs atkal atrodu!
Kļūsiet, — Vitorfs iesaucās drebošā balsī, — pagātne ir mirusi, neviens nedrīkst mani pazīt.
Jā, jā, — pulkvedis bēdīgi noteica, — kā tam tā vajadzēja nākt. Es zinu, kā liktenis ar jums spēlējies, nu, lai tiesā cilvēki, tur augšā mājo kāds, kas visu sirdis redz. Un dažs labs grēcinieks reiz kļūs svēts.
Vitorfs apgriezās, lai viņus ievestu pie čigānu virsaiša, viņš pats gāja pa priekšu, pulkvedis ar Maksi sekoja.
Čigāns lielījās, ka pulveža meita būšot šim sieva. Saprotams, ka ar tādu cilvēku nebija ko runāt, tādēļ viņi drīz vien no tā aizgāja.
Tikko viņi bija iegājuši iekšā, tā sargi atveda sarkanos svārkos ģērbušos ap divpadsmit gadus vecu meiteni.
Kas ar šo čigānieti ir? — Vitorfs jautāja. — Vai jūs viņu sagūstījāt?
Nē, viņa pati ienāca un teicās, ka viņai uzdots vest sarunas.
Vitorfs piesauca meiteni klāt. Čigāniete paskaidroja, ka viņa nākusi izpirkt Kremo, un solīja dot zeltu un dārgakmeņus. Vitorfs šo piedāvājumu atraidīja.
Tad čigāniete solīja dot simts zirgu. Arī tos Vitorfs nepieņēma un paskaidroja, ka vienīgi pret Lidu izdošot Kremo. Bet čigāniete atbildēja, ka tas neesot iespējams, un lūdza, lai tai atļaujot vienatnē sarunāties ar Kremo. '
Vitorfs to neatļāva, bet sacīja, lai iet uz nometni un paziņo čigāniem, ka Kremo citādi neatbrīvos, kā vien pret Lidu.
Pēc brītiņa čigāniete lūdza, lai viņai atļauj no Kremo atvadīties.
To viņai arī atļāva, un tā, Kremo roku sniegdama, slepus iedeva kādu paciņu. Vitorfs, ātri piesteidzies, atņēma paciņu, kurā atradās pudelīte, duncis un divas vīles. Labi, ka Vitorfs bija uzmanījies, jo pudelītē bija miega zāles.
Viņš sasita pudelīti.
Meiteni atvadīja atpakaļ, stingri piekodinot, ka uz citādām sarunām neielaidīsies.
Pēc tam Vitorfs savus viesus ieveda atdusēties, teikdams, ka čigāni drīz vien ieradīšoties, jo- tie neatstāšot savu virsaiti gūstā.
292. nodaļa DIVI VECI IENAIDNIEKI
Vētra bija sasniegusi augstāko pakāpi — trakoja un krāca ap Nosenas viesnīcu. Un taisni negaiss un vētra Hildas kaislīgai sirdij bija kā balzāms.
Viņa gulēja.
Te atvērās duvis, un klusi uz pirkstgaliem ienāca kāds vīrs. Lampa gaiši dega. Viņš tuvojās gulētājai. Ienācējs nebija neviens cits, kā grāfs Flemings.
Hilda atvēra acis un domāja sapņojam, kad ieraudzīja savu ienaidnieku, bet, dzirdēdama vētras šņākšanu, saprata, ka tas nav vis sapnis, un ietinās zīda gultas segā.
Tas ir par daudz, — viņa iesaucās, — kā jūs, grāf, iedrošināties te ielauzties? Jums nav kauna …
Mierā — klusu! — viņš pavēlēja, — jūs esat cietumniece, un es katrā laikā varu pārliecināties, vai jūs atrodaties savās telpās. To man neviens nevar aizliegt.
Bezkauņa, — Hilda atbildēja, — velti jūs tēlojat nevainīgo. Es zinu, kas jūs te ved, neesmu vairs bērns, es labi redzu, ko jūs no manis vēlaties. Projām, vai arī es saukšu kalponi.
Vispirms uzklausiet mani, ekselence, — Flemings sacīja.
Nē, to es negribu.
Tomēr, jūs to darīsit. Vai zināt, uz- kurieni jūs no šejienes vedīs, vai varat iedomāties, kur būs jūsu cietums? Jūs tomēr neuzminēsit, tamdēļ pateikšu jums. Nevis lepnā Pilnicas pils jūs gaida, bet Stolpenes stiprie mūri.
Hilda nodrebēja. Viņa jau bija dzirdējusi par Stolpenes šaušalīgajiem cietumiem,
Skaistā grāfiene, — Flemings turpināja, — valdnieks man ir uzdevis ar jums rīkoties, kā es gribu. Stolpenes cietoksnis būs jūsu jauna dzīves vieta, bet arī tur netrūkst skaistu telpu. Jūs varētu dzīvot kā kundze — sulaiņus un visu ko turēt. Bet var arī būt, ka jūs ievieto drūmos cietuma mūros.
Hilda atkal nodrebēja. Viņa zināja, ka Flemingam tagad pār viņu ir pilnīga vara.
Viņa tomēr negribēja padoties.
Tā ir bezkaunība, ka jūs te ienācāt, — viņa sacīja, — es jums neticu, jūs tik gribat mani iebaidīt, karalis pats izlems manu likteni.
Flemings smiedamies turēja pergamentu pret lampu.
Lasiet, daiļā grāfiene, tā ir mana pilnvara.
Nelietis, — Hilda šņāca, — par to jūsu bezkaunīgiem meliem vien jāpateicas. Ai, kā es jūs ienīstu.
Jums būtu mani jāmīl, grāfiene, — Flemings jokoja.
Ko — es? Ha, es jūs nodurtu, ja man būtu ierocis.
Jūsu nākošajā miteklī tā neizskatīsies kā še, — Flemings ļauni, bet mierīgi turpināja, — tur nebūs vairāk nekā, tik kaili mūri, žurkas, peles un dažas cietumnieka mēbeles.
Es nekādu pārkāpumu neesmu izdarījusi, kamdēļ ar mani apieties kā' ar rupju noziedznieci?
Tā, tā — sakiet ko vien gribat, ekselence. Nu, es to zinu labāk. Kam ar Lipu Tulianu sakars, tam uz žēlastību nav ko cerēt.
Kurš man tādu apvainojumu var uzkraut?
Es — man ir pierādījumi.
Projām — taisieties, ka pazūdat, — Hilda uzkliedza, — es gribu būt viena.
Un es pie daiļās grāfienes tomēr palikšu, — ministrs atbildēja, — tik ilgi, kamēr viņa pazemosies un lūgsies žēlastību.
Tas nekad nenotiks.
O jā, mana grāfiene.
Nekad! Projām — projām!
Taisni tagad es palikšu, — Flemings dusmīgi atbildēja, — jums jāpadodas un jālūdz žēlastība. Citādi es likšu jūs iemest visdrausmīgākajā pagrabā zem Jāņa torņa.
Ejiet, nelieti, es jūs ienīstu.
Flemings piecēlās un gribēja apkampt grāfieni.
Hilda gribēja kliegt, bet grāfs Flemings tai aizturēja muti.
Kamīnā kas iegrabējās.
Tagad tu esi mana, skaistā spītniece, — Flemings murmināja.
Hilda cīnījās pretī, bet ministrs bija stiprāks.
Piepeši viņš tika atrauts un ar sparu nosviests uz grīdas.
Lips Tulians stāvēja istabas vidū.
Flemingam tirpa visi locekļi.
— Atkal tu tas esi, nelaimes putns, — laupītāju vadonis iesaucās.
Filip, — Hilda paceldamās sauca, bet viņš nelikās to redzam.
Ministrs nevarēja saprast, kā Lips Tulians iekļuvis stmgri apsargātā mājā, viņš gribēja piecelties, bet Lipa Tuliana kājas spe- riens to atmeta atpakaļ uz grīdsegas.
Žēlastību, — Flemings lūdzās, — tā jūs varat mani nosist.
Tādēļ nelaime nebūtu, — Lips Tulians atbildēja, — viens velna radījums pasaulē būtu mazāk. Kas tagad mani kavē sakšu izsūcēju samīt kā tārpu
—. Apžēlojieties, — Flemings vaidēj,a.
Man tagad ar tevi jārunā, tu man tūliņ atbildēsi. Ha, ha, ha! — viņš iesmējās. — Ministrs brīnās, kā es še iekļuvis. Lips Tulians nepazīst šķēršļus. Viņš brauc kā velns caur uguns ēzi.
Vispirms Lips Tulians aizliedza kliegt, citādi viņš to uz vietas noduršot. Pēc tam, izvilcis no kabatas auklas, sasēja viņam rokas un kājas.
Manas meža dzirnavas jūs izpostījāt — mani ar kareivjiem gūstījāt, ko tas viss jums deva? Daudz cilvēku ir krituši, un es vēl esmu brīvībā.
Lips Tulians gribēja viņu uzcelt.
Žēlastību! — Flemings smilkstēja.
Pirmāk jums bija citāda dūša, — Lips Tulians zobojās, — jūs apsmējāt nespēcīgo. Neaizmirstiet to nakti, kad jūs karājāties pie kroņluktura. Tas bija Drēzdenē, bet Nosenā var iziet vēl plānāk.
Filip! — Hilda atkal iesaucās, bet viņš to nedzirdēja. Viņš skatījās sakšu izsūcējā.
Arā kauca vētra.
Skaista mūzika, — Lips Tulian^ teica ministram, — izklausās kā jūsu bēru dziesma.
Ministrs drebēja bailēs, domādams, ka viņam nu gals klāt.
293. nodaļa NEPIELŪDZAMAIS
Filip, Filip! — Hilda jūsmīgi sauca.
Ko jūs, grāfien, vēlaties? — Lips Tulians jautāja. — Jūsu dēļ es neesmu še ieradies, bet tādēļ, ka zināju, ka šis nelietis brauks uz Nosenu.
Hilda nokāra galvu, redzēdama, ka Lips Tulians nav vis ieradies uz Kaspara paziņojumu, bet Fleminga dēļ. Bet viņš taču bija viņu izglābis no Flemfnga. Tas ielīksmoja viņas sirdi, un viņa cerēja Lipā Tulianā pamodināt mīlestību.
Lips Tulians izvilka grāfa mutautiņu un, to savīstījis, aizbāza viņam muti un pēc tam noguldīja grāfu uz grīdsegas.
Filip, — Hilda atkal sauca. Ai, kā viņa prata lūgties, tik sirsnīgi, tik aizgrābjoši, bet viņš iedomāja un redzēja viņā Hedvigas un savu samaitātāju.
Ak, Filip, mans vienīgais mīļais, — Hilda atkal lūdzās, — atsvabini mani, iedomā, kas mani sagaida. Uz Stolpenes cietoksni mani aizvedīs, tur drēgnos pagrabos man jānomirst.
Tas ir jūsu sods, grāfiene, — viņš atbildēja, — sods par jūsu darbiem. Kurš tas bija, kas Hedvigu padarīja nelaimīgu? Kurš vainīgs, ka man bija jāpaliek par laupītāju? Jūs, jūs — vienīgi jūs!
Ak, Filip!
—- Es negribu dzirdēt, — viņš nepacietīgi iesaucās, — tādas sirēnas asaras man riebj. Hedvigai jācieš — tam nevainīgajam bērnam, kura vēl nevienam nav pāri darījusi. Hedviga tagad klosterī, jau virs zemes dzīva aprakta — un es — es vajāts, nicināts, kuram ik dienas jācīnās ar cilvēci. Jā, tas ir jūsu darbs, grāfiene!
Filip, uzklausi mani!
Kādēļ jūs vienmēr saucat šo vārdu, grāfiene, — viņš rūgti sacīja. — Es tak esmu Lips Tulians.
Priekš manis tu .vienmēr būsi Filips, — Hilda teica, — es tevi mīlu un mīlēšu mūžam.
Tās ir jūtas, uz kurām nekad netiks atbildēts, — viņš sacīja, — ejiet vien uz Stolpeni, grāfiene Kozela, grēkus jau dzīvojot vajag nožēlot.
Es negribu, — viņa iesaucās, — nē, nē, es gribu brīvībā dzīvot, nevis cietumā iznīkt!
Tas nu gan nenotiks, — Lips Tulians atbildēja, — es esmu ievācis patiesas ziņas un zinu, ka jūs gan vedīs uz cietoksni, bet ievietos pieklājīgās telpās.
Hilda uzelpoja — viņai nebūs pagrabos jāsmok — Lips Tulians nekad nemelo. Viņa pielietoja visu sievietes mākslu, lai Lips Tulians viņā iemīlētos. Bet viss velti.
Kas tās par lietām? — viņš jautāja, — ko tā spoku komēdija Pilnicā nozīmē?
Tu to zini? — Hilda brīnījās.
Es visu zinu, ko gribu zināt, — viņš atbildēja, — jūs likāt spokiem rādīties — Rohlicas grāfienes gars rādīja savu meitu.
Hilda saknieba lūpas.
Sie spoki nav pilī, — viņa atbildēja, — bet Venus templī.
Un tas ir Pilnicā.
Kāda man gar spokiem daļa, — Hilda turpināja, — tie para- dījās, un es nekā nezinu.
So komēdiju es gribu atklāt. Ja Rohlicas grāfiene patiesi nav atradusi mieru kapā, tad viņa savu bērnu meklētu citur. Sī nelaimīgā meita ir pie maniem ļaudīm — mirušās grāfienes īstā meita ir tālu no šejienes.
Tas jau var būt, — Hilda atbildēja, — man gar spokiem nav nekādas daļas. Ej pats uz Pilnicu — varbūt, ka viņas tev arī parādīsies.
To es arī darīšu, — viņš atbildēja, — es iešu un gribu runāt ar spoku.
Hilda sarāvās.
Venus templī bez tiem vēl esot citādas lietas, pat mani gribēja slazdos saķert.
To es darīju, Filip.
Un kāpēc, grāfiene, jūs mani toreiz gribējāt sagūstīt?
Jā, to es gribēju, Filip. Lai lepnais vīrs būtu mans gūsteknis. Es viņu gribēju ķēdēs saistīt.
Ā, redzi nu!
Jā, bet nevis dzelzs ķēdēs, — viņa iesaucās, — ne — mīlas ķēdēs. Rožu vijas tevi pušķotu — es gribēju tevi mīlēt ar savu kaislo mīlu. Un es varu mīlēt, Filip — nekad vēl pasaulē neviens vīrietis nebūtu tā mīlēts kā tu. A — tu būtu visu aizmirsis — mežus, savus ļaudis — visu, visu. Manos skāvienos tu iedomātu mani — mani vienīgo — savu Hildu — to es zinu.
Pret šādu burvību es esmu norūdīts, — viņš atbildēja, — tik vienreiz es mīlēju, un šī mīla piederēja Hedvigai — bet tagad mana sirds ir sastingusi un auksta kā dzelzsgabals. Tā vairs nav aizkustināma, jo es esmu Lips Tulians.
Tava sirds tomēr mīlētu, — viņa žēli sacīja, — es zinu, tu esi sarūgtināts par briesmīgo netaisnību, kad nelietis — grāfs Marti- nics tevi spīdzināja.
Beidziet! — viņš uzkliedza. — Es to negribu dzirdēt!
Es viņam toreiz nokritu pie kājām, — Hilda turpināja, — es lūdzu par tevi, Filip, bet tas velns neuzklausīja manu lūgumu. Ar varu mani atrāva — tur es esmu nevainīga.
To es zinu, — viņš atbildēja, — par jūsu mīlestību uz mani es nekad neesmu šaubījies. Bet šī kaislība ir atmetama, jo tā godīgu meiteni padarīja nelaimīgu. Vai jūs vēl Hedvigu varat pasaulei atdot? Tas vairs nav iespējams, viņa valkā plīvuri un mirs kā mūķene.
Hildai atkal radās cerība, jo Hedviga bija tikpat kā mirusi.
Spokošanos Venus templi es uzskatu par viltību, — Lips Tulians teica, — jo tur notikušas dažādas lietas, kas vēlāk atklātas.
Hilda tik iedomāja sevi.
Ņem mani līdz, Filip, — viņa lūdza, — apdomā, ka man Stolpenē būs jāiet bojā. Tu gan teici, ka mani ievietos pieklājīgās telpās, bet tu nezini, ka ministrs mani ienīst. Viņš pirmāk gribēja nolaupīt manu godu, tik tava ierašanās iztraucēja.
Lips Tulians pret Hildu gan nesajuta līdzcietību, bet viņā arvien bija īsts muižnieka gars, kas neļāva nevienu sievieti aizskart. Cīņā iet drīkst vienīgi ar vīriem, bet ne ar neapsargātu, nespēcīgu sievieti.
Viņš klusēja.
Filip, — Hilda šņukstēdama lūdzās, — apžēlojies! Atsvabini mani, ņem mani sev līdz! Neatstāj mani mana ienaidnieka ministra rokās, cik nelaimīga es esmu!
Nē, — viņš skarbi atteica. — Tas nenotiks. Jūs no jauna vajātu Hedvigu, es jau jūs pazīstu. Pat klosterī jūs viņu mēģinājāt iznīcināt.
Nē, nē, Filip, es tev zvēru. Es par Hedvigu nemaz nedomāšu. Izlaid mani — es tevi pielūdzu, — Hilda lūdzās izmisušu balsi. —- Ak, Filip, prasi Hedvigai, un viņa tev pavēlēs mani glābt.
Tam es neticu.
Prasi viņai — es pazīstu Hedvigu — viņa ir tik laba, un, kad viņa dzirdēs, ka es smoku Stolpenes cietumos, viņa pati tevi lūgs man palīdzēt.
Es prasīšu Hedvigai, — viņš atbildēja.
— Ak, ņem mani tagad līdz, man vienalga, kurp tu mani vestu — ja tik es esmu brīva.
Tas nav iespējams, t— viņš atbildēja, — es ielīdu caur kamīna skursteni.
Ņem mani līdz. Es visu, visu pacietīšu. Kaut es līdz asinīm saskrāpētos, kaut ar sodrējiem apklātos bēgot — tik brīvībā, brīvībā es vēlos tikt!
Nav iespējams. Jūs esat slima un nespēcīga, to es redzu, jūs vētras naktī dabūtu galu.
Tas nekas, — Hilda čukstēja, — tad es vismaz mirtu tavās rokās.
Tāgad ne, — viņš teica, — cietoksnī jums neklāsies slikti. Un, ja Hedviga vēlēsies, lai jūs atdabūjat brīvību — tad es jūs izvedīšu — man kavēkļu nebūs.
Ņem mani tūliņ līdz!
Nē, — viņš strupi atteica, — es visādā ziņā kādu ņemšu, bet tas būs ministrs Flemings. Un pat viņu es gribu . . .
Beidzamie vārdi palika nedzirdami.
Glāb mani, — Hilda atkal lūdzās, — pie manis ir ari kāda meitene, kuru tu nevari atstāt nelaimē — meža dzirnavnieka meita.
Kas — kas? — viņš iesaucās. — Nē, nevar būt. Tā jau noslīka.
Nē, viņa ir dzīva un tagad otrā istabā guļ, — Hilda atbildēja.
Guste grib mani pavadīt uz Stolpeni, tu nedrīksti viņu atstāt nelaimē.
Es ieradīšos cietoksnī, — viņš teica, — bet vispirms es runāšu ar Hedvigu. Ja viņa jums piedod, ko jūs viņai, cietējai, nodarījusi, tad es jums palīdzēšu izkļūt brīvībā un arī Gusti atsvabināšu. Citādi es neielaidīšos.
Tu nāksi, — Hilda šņukstēja.
Lips Tulians nekad nav lauzis vārdu, — viņš atbildēja. — Bet tagad sakiet man, kā Guste izglābusies no Zālupes viļņiem?
Lai viņa pati tev to pastāsta, tas ir garš stāsts. Mans sulainis Kaspars viņu izglābis, kad viņu gribēja nodot drošības iestādēm.
Lipam Tulianam šī lieta bija nepatīkama, un viņš ilgi domāja. Pa tam grāfiene ķērās pie šaubīga līdzekļa. Zīda gultsegā ietinusies, viņa nokrita pie Lipa Tuliana kājām.
Glāb mani — es nožēloju savu vainu, — viņa izmisusi lūdzās.
No Stolpenes cietuma es tevi glābšu, ja Hedviga gribēs. Tas ir mans pēdējais vārds.
Filip, mīļais!
Es palieku pie sava vārda, tas nav grozāms.
Ak, Filip — Filip, redzi, še es guļu pie tavām kājām. Ņem mani līdz, es esmu tava, tava kalpone, tava verdzene. Tu vairs nebūsi laupītāju virsnieks, Filip, es esmu bagāta, man pieder miljoni
viss, kas man ir, pieder tev, ak mīļais — neļauj mani aizvest uz cietoksni — atsvabini mani, es gribu bēgt kaut kādā ceļā, tu nesūdzēsies par mani. Es skriešu līdz pēdējam elpas vilcienam. Neatstāj mani nežēlīgā ienaidnieka varā.
Grāfs Flemings jūs nedrīkst mocīt, — viņš mierīgi atteica.
Bet viņš to darīs.
Es gādāšu, ka viņš to neuzdrošināsies. Sis nelietis vēl arvien bīstās no manis. Viss kas jums būs, tik brīvības nebūs, jo Stolpenē jūs dzīvosit pēc savas kārtas prasībām. To es dabūju zināt. Un nu
pietaupiet vārdus, tagad es jūs neatsvabināšu, tas ir mans pēdējais vārds.
Filip!
Pie tā paliek!
Viņš apgriezās, un Hilda, lēnām uzcēlusies, iekrita gultā. Vēl viņa gribēja lūgties, bet jutās tik satraukta, ka paģība.
294. nodaļa UZ JUMTA
Un nu pie tevis, — Lips Tulians teica, — tagad situsi tava reize, grāf Fleming.
Viņš atņēma grīdsegu, ar kuru bija apsējis ministru.
Vismīļāk es jūs tepat nosistu, — Lips Tulians turpināja, — tad sakši no sava asinssūcēja būtu vaļā.
Flemings smilkstēja vien. Lips Tulians to uzlūkoja ar nežēlīgu skatienu.
Ja es to darītu, tad teiktu, ka pastrādāta slepkavība, — viņš turpināja. — Aizdomas kristu uz grāfieni, un tas nedrīkst būt — kaut es arī Hildu ienīstu, viņai tomēr nebūs ciest nevainīgai. Tādēļ esmu apdomājies. Karātavām jūs tomēr neizbēgsit, es paredzu, ka sadusmotā tauta jūs kādreiz pakārs.
Flemings kunkstēja.
Beidz jel smilkstēt, — Lips Tulians sacīja, — tas neko nepalīdz. Jūs vēl ilgi mani pieminēsit.
Lips Tulians izvilka no kabatas divas garas siksnas, izmēģināja to izturību un vienu galu apsēja ministram.
Tā, ar to pietiks, — viņš sacīja, — kāre uz mīlestības piedzīvojumiem jums pāries.
Ministrs jutās pazudis.
Bet Lips Tulians tam pašreiz nemaz nelikās piegriežam vērību.
Viņš veikli iekāpa kamīnā, un drīz vien Flemings dzirdēja dobju skrāpēšanos, kas liecināja, ka laupītājs atkal ielien skurstenī.
Grāfam vēlreiz uzausa cerība, viņš domāja, ka Lips Tulians aizbēg un viņš vismaz -rīt agri kļūs brīvs.
Vētra vēl plosījās neganti.
Te Flemings sajuta, ka viņu velk. Viņš izbijies pacēla galvu. Viņš ieraudzīja, ka viņam apsieta siksna un nu tā tiek savilkta. Viņu ievelk kamīnā. Viņš grib kliegt, bet nevar, jo mute ir aizbāzta. Vējš stipri velk, pelni un sodrēji birst acīs, un viņš tiek ievilkts skurstenī — arvien augstāk.
Beidzot viņu izvilka uz jumta no skursteņa un nosēdināja cieši pie skursteņa uz jumta.
Flemings satrūkās, jo, ja Lips Tulians viņu neturēs, viņš tūdaļ nokritīs.
Man vēl jums kas jāsaka, — Lips Tulians tam runāja pie auss, — sargieties grāfienei Kozelai vēl otrreiz nekaunīgi tuvoties. Tā būtu jūsu nāve, es to tūliņ dabūšu zināt. Un vēl ko! Ja es dzirdēšu, ka Hilda netiek pēc savas kārtas prasībām apkopta, bet ieslodzīta kādā Stolpenes pagrabā, tad es jūs Drēzdenē apmeklēšu. Un kas tad notiks, to es jums nesaku. Tagad jūs zināt manas domas.
Lips Tulians izvilka nazi un pārgrieza siksnas pie rokām un arī kājām.
Tad viņš uzsēdināja Flemingu pie skursteņa jāteniski uz jumta muguras un pamācīja, lai turas pie skursteņa, lai vētra to nenorautu zemē.
Nu, dzīvojiet vesels, — Lips Tulians sacīja, — pagaidām es ar jums esmu galā. Pieminiet manus vārdus, citādi es ieradīšos pie jums. Dzīvojiet vesels, skursteņslauķa kungs, jo jūs pēc tāda izskatāties, negarlaikojieties un neiemiegat, citādi ar jūsu godību būs pagalam.
Nākošā acumirklī Lips Tulians bija pazudis. Viņš veikli nolaidās zemē un atkal nepamanīts aizgāja garām sargiem.
Flemings augšā pie skursteņa bļaustījās kā pats nelabais, bet vētras brāzieni apslāpēja viņa balsi.
Beidzot viņš apklusa, un balss aizsmaka.
Gaisma jau ausa, un Flemings atkal kliedza.
Dragūni ieskatījās un pamanīja arī cilvēku pie skursteņa, bet nodomāja, ka tas ir skursteņslauķis.
Vaktmeistars dzirdēja, ka tas sauc pēc palīga, bet tikai pazobojās par tādu skursteņslauķi, kurš caur skursteni izlīdis uz jumta un nu sauc pec palīdzības.
Tā pienāca diena un vētra aprima.
Melnais vīrs uz jumta vēl arvien sauca pēc palīga.
Jau varēja saprast vārdus: viņš nespējot vairs ilgāk turēties.
Tad kāpiet caur skursteni, — vaktmeistars kliedza.
Es nevaru.
Na — tad jūs arī esat varens skursteņslauķis. Ha, ha, ha!
Es tak esmu ministrs grāfs Flemings! — skanēja no augšas.
Kas? — vaktmeistars uzbļāva. — Nolādēts, melnais jumta princi, es jūs mācīšu mūs muļķot. Manis dēļ varat līdz Vasaras svētkiem tupēt augšā!
Glābiet mani, — melnais «princis» sauca, — es esmu grāfs Flemings, es esmu ļauni izmuļķots. Atsvabiniet mani vai arī jūs visi dabūsit cietumu. Drīz, citādi es nokritīšu.
Vaktmeistars patlaban gribēja strupi atbildēt, te kāds kareivis viņu darīja uzmanīgu uz melnā vīra uniformu; skursteņslauķim jau tādas nevarot būt.
Vaktmeistars ķērās pie lietas izmeklēšanas. Divi droši vīri tika sūtīti uz jumta.
Labs laiks pagāja, kamēr tie piekļuva un pa lūku iedabūja grāfu majas bēniņos.
Flemings trakoja no dusmām, un glābēji, turēdami to par mēnessērdzīgu, bēga pa trepēm lejā.
Ministram nekas cits neatlika, kā iet sulaiņiem pakaļ, un viņš kliegdams un lādēdamies beidzot ieskrēja vaktmeistaram krūtīs.
Vaktmeistara gaišzilā, sudrabtresotā uniforma notašķījās sodrējiem, un tas saskaitās.
Viņš jau gribēja savas dusmas izgāzt vārdos, kad Flemings ieraudzīja kādu ūdenstrauku. Pieskrējis, viņš ar abām rokām mazgāja sodrējus no sejas, un, lai arī netika tīrs, tomēr seja tika pazīstama.
Vaktmeistars gribēja atsvabināties, bet Flemings kliedza:
Meklējiet labāk Lipu Tulianu, viņš tepat mājā vai sētā ir paslēpies!
Vaktmeistars aizsteidzās, un nu dragūni jaucās, meklēdami pa bēniņiem, pagrabos, kūtīs un šķūņos. Kāds dragūns pat baložu būdā iebāza galvu, bet, nabags, vairs nevarēja ārā dabūt. Ausis bija par kavēkli. Viņš pats nevarēja saprast, kā tik viegli bija iebāzis. Ar draugu palīdzību galvu tomēr izvilka, bet ausīm āda bija nobrāzta.
Vaktmeistars to vēl izlamāja, ka šis, muļķis, baložu būdā gribējis atrast Lipu Tulianu.
Visa meklēšana bija veltīga, un dragūni neticēja, ka Lips Tulians jel maz būtu te bijis, jo no sargiem neviens nekā nebija manījis.
Es arī neticu, ka Lips Tulians te ir bijis, — vaktmeistars teica biedriem. — Ministrs ir tikai sapņojis.
Bet ministrs tak sēdēja uz jumta, — kāds kareivis piebilda.
Pareizi, — vecis atbildēja, — tas tiesa. Bet tas citādi saprotams — puiši, es jums saku, grāfs ir mēnessērdzīgs un pats ielīdis caur skursteni. Manā dzimtenē arī kādam bija piesitusies tāda sērga.
Dragūni ticēja savam priekšniekam un, māņticīgi būdami, bailīgi raudzījās uz mēnessērdzīgo ministru.
Flemings pēc pamatīgas šķīstīšanās ap pusdienas laiku aizbrauca atpakaļ uz Drēzdeni.
Ar grāfieni tas vairs nerunāja, ak nē, Flemings no tās vairījās kā no uguns.
295. n o d a ļ a MIRUŠAIS PRIESTERIS
Bišofsverdas lielajā baznīcā atkal bija noturēta vakara lūgšana.
Sargāšanu turpināja, un šovakar bija ādmiņu, stingru, bet drusku māņticīgu ļautiņu, rinda. Un kā lai nebūtu, kad par mirušo priesteri tik daudz tika stāstīts, kurš tik šausmīgā izskatā sprediķojot.
Pienāca ķesteris, un kāds ieprasījās, vai kaut kas aizdomīgs
neesot manīts.
Tas .atbildēja, ka, paldies Dievam, nekas tāds neesot manīts, bet sargāšana tik nedrošos laikos esot jāturpina.
Ķesteris aizgāja un aizslēdza durvis.
Sargi savā starpā sarunājās. Sarunu priekšmets, protams, bija
vccie, briesmīgie nostāsti par mirušo priesteri.
Šādas runas iedveš cilvēkiem bailes.
Tā arī te notika.
Ap pusnakti sargi ieraudzīja kancelē zilu gaišumu, un drīz pēc tam parādījās spoks baltā priestera apģērbā ar sarkanu krustu uz krūtīm. Tas ērmīgi pacēla rokas, kā draudēdams.
— Jēzus — tas ir — mirušais priesteris!
Miroņa galva zilganā gaismā rēgojās uz ērmotā rumpja.
Sargi iztrūkušies bēga uz ieejas durvīm, pamezdami laternu un visus ieročus turpat.
Durvis bija aizslēgtas un ārā tikt nevarēja, tādēļ tie visi trīs ielīda aiz durvīm, tumšākajā kaktiņā, kur tie drebēdami notupēja līdz rītam.
Trauksmes signālu nevarēja dot, jo pūšamais rags bija palicis netālu no kanceles un tam nedrīkstēja iet pakaļ.
Baznīcā iestājās pilnīga tumsa. Diezin kas bija izdzēsis visas laternas.
Pie sakristejas durvīm strādāja Zārbergs un Berta. Atslēgu un mūķīzeru tiem bija papilnam, tādēļ drīz vien atslēdza sakristejas durvis.
Tāpat sakristejā atmūķēja arī grāmatu skapi. Te bija daudz grāmatu, un Zārbergam bija ilgi jāmeklē.
Beidzot uzķēra kādu lielu, cūkādasi pergamentā iesietu grāmatu.
To ilgi šķirstījis, Zārbergs atrada piezīmi, ka bagātība guļot zem lielā altāra.
Nu abi atkal devās baznīcā atpakaļ, aizbīdīja laternas ugunij priekšā zilu stiklu un rūpīgi pārmeklēja altāri.
Taustīja, skatījās, spaidīja un vai desmit reižu apgāja ap altāri, bet nekur nekā nevarēja atrast.
Tamdēļ Zārbergs un Berta pa otram lāgam devās sakristejā pamatīgi izmeklēt visas grāmatas no veciem katoļu laikiem.
* * *
Sargi bailīgi sarāvušies tupēja savā tumšajā kaktiņā.
Te uzreiz tie atkal pamanīja zilgano gaismu un, cieši kopā saspiedušies, lūdza Dieva žēlastību, lai tas viņus glābjot.
Zilā gaisma pazuda, un sargi savās sirdīs slavēja Dievu, kas tos izglābis no spoka.
Un tā viņi gaidīja rīta gaismu.
296. nodaļa VENUS TEMPĻA NOSLĒPUMI
Pilnicas pils bija kā izmirusi. Retumis redzēja kādu sulaini staigājot, jo karalis bija licis visus Hildas sulaiņus un kalpones atlaist, tik kādu pāri atstājis par sargiem.
Venus templis bija aizslēgts. Divi kareivji, pārmaiņus sardzē stāvēdami, patīkami garlaikojās.
Neviens cilvēks nerādījās tuvumā, jo nostāstu bija tik daudz un tie paši tik šausmīgi, ka ikviens vairījās tur iet garām. Ja arī nevienas durvis nebūtu slēgtas, neviens tomēr nebūtu gājis iekšā.
Tādēļ sargiem bija laba dzīve, tiem, tā sakot, nemaz nebija jāsargā.
Šonakt tomēr kāds vīrietis staigāja pa parku. Pie krūmiem tas apstājās.
Vai lai apskatos, — viņš domāja, — ak, to viņi nebūs atraduši, jo tad par to runātu. Kuprainis blēdis tiešām vēl guļ turpat biezajos ceros.
Viņš sarāvās, jo dzirdēja krūmos brīkšķam. Bet, kad viss atkal apklusa, viņš devās uz to vietu, kur sekretārs mēdza iekāpt Venus templī.
Nokāpis pa slepenajām trepēm, viņš uztaisīja uguni, apskatīja spokošanās ierīces, spoguļus, laternas un baltos apģērbus.
Nekas nebija aiztikts, un viņš gribēja minētos aparātus un rīkus aizgādāt uz citurieni.
Piepeši tam uzbruka spēcīgs vīrs un saturēja viņu kā dzelžos.
Tas bija Lips Tulians, kurš nemanot bija sekojis Kasparam.
Un es jūs, kungs, visur esmu izmeklējies, — Kaspars iztrūcies teica.
Tu mani meklēji, — Lips Tulians atbildēja, — ha, ha, ha! Izrunāšanās. Gribi tīrīties, kad es tevi notveru. Kas tās te par lietām?
Es nezinu — patiesi nezinu, — Kaspars atbildēja.
Lips Tulians to sapurināja kā suns kaķi.
Apžēlojieties, — es visu izteikšu, — Kaspars lūdza.
Nu, kam šie aparāti un viss pārējais? — Lips Tulians jautāja.
Ar tiem tika rādīti spoki.
Es jau domāju, ka no šejienes ir piecēlusies domātā Rohlicas grāfiene. Kas spēlēja viņas lomu? — Lips Tulians jautāja.
Emma! — Kaspars atteica. — Viņai bija maska.
Gluži kā es domāju. Un Guste tēloja grāfienes meitu — pareizi — un neviens nezin patiesību, neviens nezin, ka nelaimīgās grāfienes meita uzturas pie manis.
Apžēlojieties, — Kaspars vaidēja, — man jau bija jādara, ko kundze pavēlēja.
Bet kamdēļ tā vajadzēja ālēties ar spokošanos?
Grāfiene Hilda dabūja zināt, ka Rohlicas grāfiene vēl pirms īsa laika dzīvojusi, — viņš stāstīja. — Hilda arī zināja, ka grāfienei ir palikusi meita, un gribēja karali darīt uzmanīgu, lai tas šo lietu liek izmeklēt.
Es saprotu, nolūks ir labs, bet neizdevās.
Varbūt izdotos, ja grāfienei nebūtu jābēg, viņa tagad guļ Nosenā slima. Viņa grib ar jums runāt, un es jūs meklēju.
Es jau biju Nosenā un runāju ar grāfieni. Bet tagad uz pēdām iznīcini visus aparātus un rīkus. Samet tos dziļajā bedrē pie dzelzs jaunavas. Tūliņ.
Kaspars bija domājis visus ierīces piederumus nogādāt drošā vietā uzglabāšanai, bet nu bija jāizpilda Lipa Tuliana pavēle.
Ar tiem neviens vairs neblēņosies, — Lips Tulians mierīgi teica. — Bet nu, Kaspar, vēl ko. Kas tas ir, kas guļ krūmos?
Kaspars redzēja, ka ar liegšanos tālu netiks, un izstāstīja visu, kas pie grāfienes bēgšanas gadījies.
Tā, tad tu ministra sekretāru nodūri? Bet saki, uz kurieni tu tagad iesi?
Pie savas pavēlnieces uz Nosenu, — Kaspars atbildēja.
Nosenā tava pavēlniece vairs nav. Ej uz Stolpenes cietoksni, tur tu viņu atradīsi.
Stolpenē? — sulainis murmināja.
Lips Tulians vairāk neatbildēja, bet lepnos soļos aizsteidzās un drīz nozuda sulaiņa skatienam.
297. nodaļa BRETBAUERA SAGŪSTĪŠANA
Ministra Fleminga pilī valdīja klusums. Sulaiņi staigāja uz pirkstgaliem.
Ministrs bija slims.
Bet neviens nezināja slimības cēloni. Flemings Nosenā bija stingri aizliedzis izpaust par viņa sēdēšanu uz jumta un virsniekiem, kā arī kareivjiem par to bija iedevis labu summu naudas.
Tomēr klīda dažādas valodas par ministra nakts priekiem, kur tas dabūjis slimību. Par visiem neticīgāka bija viņa greizsirdīgā sieva, no kuras sprediķiem nabaga Flemings nekā nevarēja izbēgt, jo patiesi jutās nevesels. Sieva sēdēja pie gultas un jautāja, un bārās, ka vai ausis jābāž ciet.
Par laimi ieradās galma virsmaršals Levendāls, un ministra sievai bija jāaiziet.
Levendāls priecājās, ka draugs jūtoties labāk, bet atnesa vēsti, ka karalis ļoti interesējoties par spokošanos Venus templi un tādēļ pats gribot braukt uz Nosenu izrunāties ar grāfieni.
Flemings nobāla.
Draugs Levendāl, — viņš sacīja, — tiklīdz karalis satiksies ar grāfieni Kozelu, tā mums ir beigas. Grāfienes pirmais darbs būs mūs abus gāzt. Tas nedrīkst notikt. Mums jāgādā, lai karalis tur nebrauc.
Levendāls berzēja pliko pauri.
Tas neies, — viņš atbildēja, — majestāte ir stipri apņēmies šai lietā iegūt skaidrību.
Nekas nelīdz, Levendāl! — Flemings turpināja. — Jums tūliņ jāiet pie karaļa. Jums jāsaka karalim, ka viņš ir pazudis, ja tas brauc pie grāfienes, jo Lips Tulians ir viņas apsargātājs, un tas esot apņēmies savu roku pacelt arī pret majestāti.
Bet karalis man neticēs.
Ticēs gan, ja tu labi ticami stāstīsi, — Flemings teica. — Apdomā, ka lieta grozās ap mūsu stāvokli. Es arī vēl raudzīšu iegūt kādus pierādījumus.
Levendāls apņēmās darīt visu, kas vien iespējams, un atvadījās.
Flemingam bija pavisam slikti ap sirdi. Nākotnes raizes aizdzina visu slimību, un drīz vien ministrs, pilnīgi apģērbies, sēdēja savā darbistabā.
Tūliņ tika pieteikts kāds virsnieks no Drēzdenes garnizona. Flemings to pazina. Tas piederēja pie Donāta torņa sardzes, kur bija drūmākie cietumi.
Virsnieks ziņoja, -ka esot sagūstīti un apcietināti pāris klaidoņu. Tie liekoties bīstami, jo zem drēbēm bijuši paslēpti dunči un pistoles. Abi vēl esot jauni — šaubīga izskata vīrietis un jauna, skaista meita. Nekādi papīri neesot uzieti, tik viens pergamenta gabals, kuram uzspiesta melna roka.
Jums, leitnant, ir gadījies labs ķēriens, — Flemings teica, — tie ir no Lipa Tuliana bandas.
Ministrs piekodināja, lai nevienam neko neizpauž, un apsolīja pēc pusdienas pats aizbraukt turp.
Tikko virsnieks bija atlaists, tā ienāca Levendāls.
Tas paziņoja, ka karalis grāfienes apmeklēšanu esot atlicis uz vēlāku laiku. Bet karalis nu prasot pierādījumus, ka Lips Tulians pret viņu taisoties izdarīt atentātu, un šie pierādījumi jāgādājot drīz.
tas notiks, — Flemings priecīgi iesaucās, — tos es gādāšu, bet — rītu parunāsimies vairāk. Dzīvo vesels, draugs, rītu redzēsimies.
* * *
Pēc pusdienas ministrs lika iejūgt un aizbrauca. Sulainis ne mazums brīnījās, jo no rīta ministrs vēl gulēja tik slims un tagad jau aizbrauca.
Arī grāfiene velti pūlējās izdibināt īsto iemeslu. Grāfs atteica, ka tas esot valsts noslēpums.
Donāta torņa sargi atdeva.grāfam godu, un cietuma pārvaldnieks ieveda to iekšā.
Nu, kā ir? — ministrs jautāja. — Vai gūstekņi jau kaut ko izteikuši?
Nē, — ierēdnis atbildēja, — bet vīrieša kabatā mēs atradām zīmīti. Tanī ir uzdots Drēzdenē visu labi ievērot un izpētīt. Zīmītē tās saņēmējs tiek uzrunāts par Bretbaueru, tas laikam būs gūstekņa vārds.
Jādomā, — ministrs teica, — bet tagad lieciet atvest gūstekni.
Drīz arī tika ievests cietumnieks, ka ķēdes vien nožvadzēja.
Ministrs prasīja, kā cietumnieku sauc, bet tas ne vārda neatbildēja. Ministrs vēl visādi izrunājās, bet neviens vārds nenāca pār cietumnieka lūpām. Ministrs pavēlēja šo aizvest un atvest sagūstīto meitu. Tā bija tāpat ieslēgta ķēdēs kā viņas biedrs.
Ministrs ar cietumnieci izrunājās tāpat, kā ar viņas biedru, bet atkal nesaņēma atbildi.
Sis pārītis šķiet kurlmēmi, — ministrs teica, — bet ilgi tā nebūs. Drīz viņu ieskati grozīsies. Viņus vajag stingri apsargāt — kamēr es izlemšu, ko darīt.
Meita viegli nodrebēja.
Ā — sekmes jau rādās, — ministrs teica, — viņa tak ir sieviete, un ar tām drīz tiek galā. Brangi izdosies — nu, šī skuķe mācīsies mani pazīt.
Flemings tai vēl uzmeta draudošu skatu, tad cietumniece tika aizvesta nezināmam liktenim pretī.
298. nodaļa BAZNĪCAS LAUPĪTĀJI
Visi Bišofsverdas iedzīvotāji runāja par ādmiņu piedzīvojumiem baznīcā, un izrīkotie naktssargi trīcēdami un drebēdami izpildīja savu naktsdežūru.
Protams, ka sargi pēc iespējas tālāk atvilkās no kanceles. Neviens par to nepriecājās vairāk kā Zārbergs, jo viņa viltība bija izdevusies pilnīgi.
Berta maldināja viesnīcas saimnieci, tā ka pēdējā domāja, ka viņas viesi mierīgi guļ, bet tie dauzījās pa Dieva namu. Divas naktis jau viņi bija palikuši, bet nekā vēl nebija atraduši. Šonakt Zārbergs bija apņēmies tikt galā. Šoreiz par sargiem bija trīs drēbnieki, kas, tiklīdz ķesteris aizgāja, paslēpās vistālākā kaktiņā. Tas bija Zārbergam pa prātam. Un drīz vien tas sakristejā šķirstīja vecos rakstus. Nebija ilgi, kad meklēto atrada.
Berta, priecājies, — Zārbergs teica, — tagad es zinu, kā es šai bagātībai piekļūšu.
Ja vien bagātība tanī vietā vēl būs, — Berta šaubīgi piebilda.
Tad pārliecināsimies, — Zārbergs atbildēja.
Pa baznīcu tumsā ejot, tie ērmīgi stenēja un iedīcās, lai sargus jo vairāk iebaidītu. Altāra tuvumā klonā bija akmeņu plāksnes ar kapu uzrakstiem.
Te ir, — Zārbergs teica, uz kādu plāksni rādīdams. — Berta, tev jāpalīdz, šis četrstūrainais akmens grozīsies.
Ar laužamo stangu palīdzību laimējās akmeni pakustināt un uzcelt. Tas gulēja uz vienas ass un bija ievērojami smags. Nu lūka bija vaļā, bet nebija trepju, vajadzēja ielaisties pa virvi.
Zārbergam tāda virve bija. Vienu galu tas piesēja pie akmens un nolaidās pirmais, tad Berta.
Te bija līķu pagrabs, redzēja daudz zārku. Zārbergs apskatījās pēc paglabātās mantas.
Te augšā atskanēja dobjš troksnis. Zārbergs paskatījās un ieraudzīja, ka akmens atkal aizkritis ciet.
Arī Berta izbijās.
Ko nu?
Berta un Zārbergs mēmi uzlūkoja viens otru, jo viņu stāvoklis bija piepeši mainījies — kļuvis ļoti bīstams.
299. nodaļa ANASTASIJA UN MINISTRS
Grāfs Flemings tagad bija ļoti darbīgs un, kaut arī vēl nebija pilnīgi izveseļojies no slimības, kas bija cēlusies no sēdēšanas uz jumta, viņš tomēr strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram.
Bet savas darīšanas viņš turēja slepenībā, pat viņa jaunais sekretārs nekā nezināja.
Otrā vakarā pēc klaidoņu sagūstīšanas grāfs atkal aizbrauca uz cietumu.
Virsierēdnis viņu saņēma un ieveda mocību istabā, tiesas istabai blakus.
Nu, — Flemings jautāja, — vai cietumnieks ir ko izteicis?
Neviena vārda, — ierēdnis atbildēja, — tas ir rūdīts blēdis.
Tā — tā, un kas bija, kad jūs viņam uzlikāt īkšķa skrūves?
To viņš izcieta, ne vaibsta nesavilcis.
Un spāniešu zābakus?
Tad viņš smējās; šis cilvēks ir kā no dzelzs.
Hm, vai pat mutes bumbieris nekā nelīdzēja?
Nē, tad viņš mums ķēmojās pakaļ kā skolas puika.
Tas, nudien, ir traki, — Flemings sacīja, — es jau tā domāju — Lipa Tuliana ļaudis ir bīstami tēviņi.
Meitu jūs neesat spīdzinājuši?
Nē, ekselence — jūsu pavēle?
Tad lieciet viņu tagad atvest.
Ķēžu žvadzoņa drīz vēstīja, ka cietumniece tiek vesta. Viņai vairs nebija sava apģērba, tā bija ietērpta īstā cietumnieces apģērbā. Viņa spītīgi paskatījās uz ministru.
Lūgšanās jums nekā nepalīdzēs, — Flemings iesāka, — jo es zinu, ka jūs piederat pie Lipa Tuliana bandas. Tas ir noziegums, par kuru jāsoda ar nāvi, bet jūs esat sieviete, un tamdēļ jums jāatzīstas.
Skuķe neatbildēja nevienu vārdu.
Nu? — ministrs uzsauca.
Viņa spītīgi skatījās zemē.
Vai vēl negribat atbildēt — jā vai nē? — Flemings kliedza.
Nē! — tā strupi atbildēja.
Ahā, skuķe var runāt, — grāfs zobojās, — nu labi, es rīkošos ātri. Pierādījumi ir pietiekoši, un es kā zemes augstākais ministrs darīšu laupītāju nedarbiem galu. Tādēļ lūdzu iesāksim pirmo darbu.
Viņš pamāja cietuma kalpiem. Tie sagrāba skuķi un stiepa uz blakus durvīm. Durvis tika atrautas, un cietumnieci iebīdīja iekšā. Arī Flemings iegāja. Bet kā te izskatījās! Zāles vidū stāvēja sarkani ģērbies vīrs maskā. Tas abām rokām bija atbalstījies uz liela, spoža zobena, un viņam aiz muguras stāvēja divi kalpi, tāpat sarkanā apģērbā.
Tas ir tavs bende, — grāfs Flemings sacīja, — man apriebies ar tādiem klaidoņiem kā Lipa Tuliana biedri daudz darboties. Bendes kalpi, dariet savu pienākumu, sodīsim skuķi pirmo, un pēc tam viņas biedru.
Kur tiesneši? — meiča jautāja, — man jūs nekādu noziegumu nevarat pierādīt!
Augstākais tiesnesis esmu es, — Flemings atbildēja, — man ir tiesības sodīt ar nāvi, jo es esmu valsts ministrs. Jūs negribat atzīties, skuķi, tad jūsu galva noripos smiltīs. Iesāciet!
Meiča izgrūda izbaiļu kliedzienu.
Priesteri, — viņa lūdza, — es … es gribu . ..
Laupītājiem garīdznieka nevajag, — Flemings bezjūtīgi atbildēja, — ar tādiem neliešiem rīkojas īsi un ātri.
Tad viņas kājas un beidzot arī rokas piesēja pie krēsla. Pienāca bende un izmēģināja zobenu.
Tas ir varas darbs, — skuķe sauca, — es nekā neesmu noziegusies.
Kas laupītāju sabiedrībā tiek atrasts, — Flemings teica, — tas ir noziedznieks. Jūsu biedram ir Lipa Tuliana zīme — melnā roka. Jūs piederat pie viņa bandas, un jūsu galvas tagad kritīs.
Doma, ka viņai tūliņ jāmirst, satrieca skuķes drosmi. Bendes kalpi bija pabeiguši siešanu.
Ekselence, — bende jautāja, — notiesātā ir piesieta — es gaidu jūsu pavēli!
Apžēlojiet, — skuķe lūdza, — es negribu mirt, es vēl gribu dzīvot. Es vēl esmu tik jauna … es …
Kādēļ jūs spītējaties, — ministrs teica, — ja jūs būtu atzinušies, varbūt apžēlotu. Nu ir par vēlu.
Žēlastību, — nelaimīgā vaidēja.
Kā jūs sauc? — ministrs vaicāja.
Anastasija Banceka, — meita atbildēja.
Vai jūs esat tā laupītāja mīļākā, kurš ķēdēs iekalts?
Žēlastību, žēlastību — jā, es esmu viņa mīļākā, bet es pie laupītājiem negāju labprātīgi. Reiz Bohēmijā laupītāji mani aizveda, un man bija jāpaliek pie kādas bandas, un, kad to Lipa Tuliana ļaudis izpostīja, es gāju uzvarētājiem līdz, jo cits nekas vairs neatlika, vecāki taču mani nepieņemtu.
Skuķe šņukstēja.
Flemings velnišķi ņirgājās. Viņa plāns bija izdevies. Viņš nebija domājis meitu nogalināt, bet izlietot to savā labā.
Kā sagūstīto laupītāju sauc? — Flemings bargi jautāja.
Zamuels Bretbauers, — meita atbildēja.
Tas ir labi, — Flemings čukstēja, — tagad es uzzināšu visu, ko vien gribu.
Vai tas ir jūsu mīļākais? — viņš jautāja.
Jā, es esmu viņam piebiedrota ceļā uz Drēzdeni.
Kādēļ?
Mums vajadzēja izspiegot, kur iegūt lielāku laupījumu.
Flemings gavilēja. Skuķe savās nāves bailēs izteica visu.
Kur atrodas vadoņa galvenā nometne?
Bohēmijā.
Bēdīgi, — Flemings noņurdēja, — Lips Tulians ir gudrinieks, viņš zina, ka tagad sakši ar austriešiem nav pa draugam, un Bohē- mijas mežos viņš ir drošs. Bet tas nekas, viņš ieradīsies Saksijā.
Vai Lips Tulians tagad ir savā nometnē? — viņš jautāja.
Neticu vis, viņš taisījās iet uz Saksiju — jā, pat uz Drēzdeni apmeklēt Bretbaueru. Līdz šim mēs viņu neredzējām.
Flemings saprata, ka Lips Tulians ir tuvumā, un viņš baidījās gūstekņus notiesāt, jo, kaut arī slepeni to darītu, tas tomēr kļūtu zināms. Un Lipu Tulianu viņš nedrīkst sadusmot.
Jūs nožēlojat? — viņš uzrunāja Anastasiju.
Jā, jā, — tā raudādama atbildēja, — ak, kaut es varētu uzsākt citu dzīvi. Man jāmirst, un man nav vairāk kā astoņpadsmit gadu.
Notiesāšanu es gribu atlikt, — grāfs Flemings teica, — vispirms gribu pārliecināties, vai esat teikusi patiesību.
Tīru patiesību, — viņa raudādama atbildēja, — apžēlojieties.
Atraisiet viņu, — Flemings pavēlēja bendes kalpiem. —• Notiesāšanu var izdarīt vēlāk.
Tiklīdz skuķe bija atraisīta, tā nokrita pie Fleminga kājām, lūgdamās žēlastību, un apsolījās darīt visu, ko no viņas prasīšot.
Flemings bija ļoti apmierināts, viņš domāja skuķi izlietot Lipa Tuliana ķeršanai.
Anastasija vēl vienmēr lūdzas, bet Flemings izlikās nepielūdzams. Tad Anastasija apsolīja uzrādīt laupītāju nometni.
Flemings būtu uzgavilējis, bet, rādīdams bargu seju, viņš griezās pie cietuma sargiem un pavēlēja Anastasiju vest atpakaļ cietumā.
Majestātiskos soļos Flemings devās uz durvīm.
300. nodaļa STOLPENES CIETOKSNI
Sniegs ar savu balto līķautu apsedza kalnus un ielejas. Laiks bija stipri auksts.
Tomēr staltie zirgi kūpēja, vilkdami trīs slēgtas ceļotāju karietes sakšu gvardijas jātnieku pavadībā.
Vienā no šīm karietēm brauca sagūstītā grāfiene Kozela — Hilda, kurai par mājokli bija nolemts Stolpenes cietoksnis.
Tā ir Stolpene, — Hilda sacīja Emmai, — esmu jau vienreiz tur bijusi, ar karali zvēru dārzā medīt. Un tagad . . . tagad . .. kāda starpība!
Emma mēģināja savu pavēlnieci iepriecināt, bet Hilda neticīgi purināja galvu.
Jā, ja nebūtu Fleminga, — viņa sacīja, — bet tik ilgi, kamēr tas dzīvos, viņš neļaus karalim ar mani tikties, es grāfu pazīstu, viņš izlietos visus līdzekļus, lai mani iznīcinātu.
Tas tiesa, — Emma atbildēja, — bet grāfs tak ir jūsos traki iemīlējies. Un ja jūs drusciņ… ekselence mani sapratīs… ja…
Klusu! — Hilda iesaucās, neļaudama tai tālāk runāt. — Labāk es līdz nāvei smoku cietuma pagrabos, nekā pazemojos priekš Fleminga. Es ienīstu Flemingu, un nekad šis nelietis nevarēs lielīties, ka es tam būtu dāvājusi kādu laipnu smaidu. Es pat redzēt negribu viņu.
Emma klusēja.
Man vēl ir kāda cerība, — Hilda turpināja, — es ticu Hedvigas labsirdībai. Ja Hedviga par mani lūgs Lipu Tulianu, tad viņš atsvabinās mani.
Emmas sejā bija lasāmas šaubas, bet viņa nekā neteica.
Patlaban grāfienes kariete ieripoja pils pagalmā.
Cietokšņa komandants Vēlens, Hildas paziņa, sveicināja jauno cietumnieci.
Vecais vīrs bija nopietns un domīgs, viņš līdzcietīgi lūkojās uz skaisto sievieti, kura tam jāieslēdz cietokšņa mūros.
Ģenerālis griezās pie leitnanta fon Helma un uzdeva tam aizvest grāfieni spīķeru mājā.
Hilda uzelpoja. Viņu neieslodzīja Jāņa tornī. Leitnants fon Helms būs viņas apsargātājs, un Hilda domāja to ar savu skaistumu un glaimiem dabūt savā pusē.
Hilda klusēdama, bet vieglu gaitu soļoja virsniekam blakus caur drūmu velvi otrā pils pagalmā, garām zirgu staļļiem, tā sauktajā lielgabalu pagalmā, līdz beidzot sasniedza klostera pagalmu, ko sauca arī par baznīcas pagalmu.
Pa kreisi stāvēja drūma ēka — spīķeru māja.
Ekselence, — fon Helms teica,— šī māja ir domāta jūsu dzīvoklim un, cik vien iespējams, uzposta un ierīkota.
Pateicos par jūsu pūlēm, — Hilda laipni atbildēja.
Viņa iegāja mājā.
Vairākas istabas bija iekārtotas, tā ka Hilda ērtības ziņā nevarēja daudz sūdzēties. Bet logi aizžogoti dzelzs restēm.
Cik te nemīlīgi, — Emma iesaucās.
Ko tu labāku gribi, — Hilda jautāja, — vai Kēnigsteinā bija labāk? Tur tāpat skatījāmies caur aizžogotiem logiem.
Bet mēs bijām brīvas, — Emma atbildēja. — Mēs varējām dzīvot, kā patīk.
Leitnants fon Helms lika kareivjiem sanest Hildas mantu pakas viņas istabā.
Tagad Hilda bija noģērbusi kažoku un virsdrēbes, un virsnieks patiesi apbrīnoja viņas daiļo augumu un skaistumu.
Ja tik Kaspars te būtu, — Hilda teica Emmai.
Tā nebūs, jo Flemings nolēmis tikai mani un Gusti pielaist pie jusu apkalpošanas, — Emma atbildēja, — pārējos apkalpotajus izvēlēsies komandants.
— Bet Kaspars taču mēģinās pieņemt cietoksnī kādu vietu, — Hilda atbildēja.
Durvis tika aizslēgtas, un koridorā bija dzirdami sargkareivju vienmuļie soļi.
No ka Hilda tik ļoti baidījās — tas nu bija piepildījies: viņa bija cietumniece Stolpenes cietoksnī.
301. nodaļa FREIBERGĀ
Sniegs apklāja visus klajumus. Visi Freibergas namu jumti bija balti apsniguši, tik baznīcu torņi majestātiski, bez sniega slējās pret debesīm. Uz skatītāju varenu iespaidu atstāja lielā Doma baznīca, kuras velvēs glabājās vesela bagātība.
Šinīs nemierīgajos laikos ne vien Freibergas pilsoņi, bet arī apkārtnes bagātnieki uzticēja savu bagātību Doma baznīcas pagrabam.
Freiberga bija stipra un droša pilsēta, kura Trīsdesmit gadu karā spītēja neuzvaramajam zviedru karaspēkam un to aizdzina.
Pie vārtiem bija stingra kontrole, bet nevienam ne prātā nenāca aizturēt zemniekus vai tirgotājus. Kas viesnīcā uzturējās, tiem vajadzēja vienīgi uzrādīt pasi.
Tādā kārtā labs pulciņš zirgu tirgoņu bija ieradies viesnīcā pie Meisnera vārtiem. Viņu bija trīs partijas, kuras rīkojās katra par sevi, bet tā tik bija izlikšanās. Patiesībā tās vienmēr slepus satikās.
Divas dienas jau viņi tur uzturējās, kad trešās dienas vakarā ieradās jauns viesis.
Viņš pasūtīja ēdienu un alu un, viens pats savrup apsēdies, kāri iebaudīja ēdienu.
Neuzkrita arī, kad jaunais viesis izgāja ārā un viņam kāds tirgonis sekoja. Gatvē tie abi sastapās.
Tu savu uzdevumu esi teicami izpildījis, Zamuel, — Lips Tulians teica (viņš bija jaunais viesis), — ceru, ka nekādas aizdomas nav cēlušās.
Nē, virsniek, bet mēs jau bijām nepacietīgi, mēs jau trīs dienas esam še.
Es ātrāk nevarēju tikt, — Lips Tulians atbildēja, — man bija jāraujas pa Nosenu.
Vēl par šo to parunājušies, tie atgriezās atpakaļ viesnīcā, bet katrs atsevišķi.
Lips Tulians vēlējās naktsmītni, bet, tā kā citur nebija telpas, viesnīcnieks tam ierādīja mazu istabiņu saimes mājā. Tā bija Lipam Tulianam pa prātam, jo tās logs izgāja uz ielu.
Nogaidījis, kad visas ielas bija klusas, viņš izkāpa pa logu uz ielas. Tālumā kūkoja naktssargs, bet Lips Tulians to neievēroja un, ceļu labi zinādams, steidzās uz Doma baznīcas kapsētu.
Nevienu nesaticis, viņš iegriezās baznīcas ielā un mēnesnīcā jau ieraudzīja lepno baznīcu, zem kuras atdusējās daudz kūrfirstu no Vetiņu cilts.
Lips Tulians apstājās. Kāda mētelī ietinusies sieviete tuvojās kapsētai.
Tā atslēdza kapsētas vārtiņus un devās uz kapu sarga mājiņu, kur vēl spīdēja uguns. Lips Tulians ātri pārlēca pār kapsētas mūri un devās tālāk pa mūra ēnu.
Kur gan es reiz gulēšu? — viņš čukstēja.— Vai klusā kapā, vai arī karātavās kraukļi aprīs manu miesu? Ha, nekad vēl nebiju iedomājies par savu galu — vai ilgi vēl izbēgšu no vajātājiem, vai arī drīz jau kritīšu viņu rokās?
Viņš paraudzījās uz zvaigžņotām debesīm.
Kas to zina, — viņš atkal čukstēja, — biezs priekškars aizsedz nākotni.
Viņš atkal drūmi lūkojās tālē.
Un es citādi negribu, — viņš iesaucās, — es visu pacietīšu, visu, visu. Tik vienreiz miršu, un neviens nelielīsies, ka Lipu Tulianu redzējis vāju. Un kurš mani par to pataisīja, kas es tagad esmu? Grāfs Martinics, šis nelietis, kuru mana atriebība vēl nav panākusi. Ha, vai tas ir taisnīgi, vai šis necilvēks, kurš tik daudz cilvēkus padarījis nelaimīgus, izbēgs soda? Vai tas nekritīs no atriebēja rokas?
Kāda zvaigznīte krita — spoža, balta.
Vai tā bija atbilde? — viņš čukstēja. — Es neticu. Ja augšā aiz zvaigznēm valda taisnība, tad nelietim jāsaņem šausmīgs gals, jā, to es saku — Lips Tulians.
Tagad viņš devās uz kapu sarga mājiņu. Caur loga slēģu sprau- dziņu varēja pārredzēt iekšpusi. Kāda divpadsmit gadus veca skuķe gulēja slima gultā. Pie gultas sēdēja vecais kapracis, runādams ar vecāko meitu, kura patlaban bija ienākusi un raudādama stāstīja, ka neviens ārsts nenākot pie slimnieces, jo neesot, ko maksāt.
Anna, lūdz Dievu, lai viņš dziedina Elīzi, — vecītis teica, — es cita padoma nezinu, mums vairs nekā nav, .ko ieķīlāt, naudas arī nav, viss jau atdots ārstam.
Vai tad nekāda glābiņa nebūs, — Anna izmisusi sauca, un tēvs ar meitu šņukstēdami lauzīja rokas.
Lips Tulians bija katru vārdu dzirdējis. Viņš vīstīja dūres pret cietsirdīgajiem ārstiem, bet nedrīkstēja tūliņ palīdzēt. Viņš bija zvērējis nelaimīgiem palīdzēt, bet to viņš domāja izdarīt rītu ar Za- muela palīdzību.
Viņš piegāja pie kādas lielas cilts kapelas, no kuras pēc veciem rakstiem apakšzemes eja veda zem baznīcas. Pēc neilgām pūlēm viņš atvēra sarūsējušās durvis un iegāja kapelā. Pēc kādas stundas viņš iznāca ar apmierinātu seju.
Durvis aiztaisījis, Lips Tulians ātri aizgāja uz vārtu pusi.
302. nodaļa IZBAIĻU NAKTS BIŠOFSVERDĀ
Mēs atstājām Bertu un Zārbergu miroņu pagrabā.
To akmeni mēs vēlāk novelsim, — Berta teica, — tagad uzmeklēsim mantas.
Bet Zārbergam visa patika uz mantas meklēšanu bija pārgājusi, un, kamēr tas nebija skaidrībā par izeju no bedres, viņš nebija piedabūjams uz mantu meklēšanu.
Pa virvi uzrāpies augšā, viņš mēģināja pacelt akmeni, bet tas pat nekustējās.
Virve bija iespiesta akmeņu šķirbā, tāpēc akmens jo grūtāk bija paceļams. Izpūlējies un apkusis, viņš laidās lejā.
Atpūties tas vēlreiz uzrāpās augšā, bet vāka akmens nebija izkustināms.
Virve, akmeņos saspiesta, trūka, un Zārbergs krizdams stipri vien sasitās.
Nu pietrūka padoma, kā lai tiek ārā. Viņi izmeklēja visu pagrabu, bet ne citu izeju, ne arī ko citu nevarēja atrast kā vien zārkus.
Berta sāka gaudot, Zārbergs rājās. Piepeši Berta aprima.
Es zinu, kā tiksim ārā, — Berta iesaucās, — sakrausim zārkus citu uz cita, tā ka varēsim sasniegt velvi. Mums abiem kopā nebūs grūti uzcelt vāku.
Sacīts — darīts.
Iesāka abi nadzīgi strādāt un ar virves palīdzību pēc lielām pūlēm sakrāva tik augstu kaudzi, ka varēja aizsniegt vāka akmeni.
Abiem spiežot, akmens lēni iesāka griezties ap savu asi, un Zārbergs ar Bertu drīz vien atradās baznīcā.
Zārbefgs bezmaz gribēja otrreiz kāpt miroņu pagrabā, bet, piekusis juzdamies, atlika mantas uzmeklēšanu uz citu nakti.
Naktssargi — drēbnieki — pa to laiku svīda nāves baiļu sviedrus.
Tie dzirdēja visu Zārberga un Bertas darbošanās troksni un, ļoti māņticīgi būdami, noticēja, ka ļaunie gari trokšņo. Viņi lūdza
Dievu, bet tas neko nelīdzēja: troksnis nemitējās. Nabadziņi mazgājās izbaiļu sviedros un sauca pēc palīga.
Beidzot kāds sargs paķēra pūšamo ragu un nu tūtoja bez apstājas. Ķesteris un mācītājs izdzirda pirmie. Tie domāja, ka ielauzies laupītaju virsnieks Lips Tulians.
Drīz arī ieradās birģermeistars un viņam līdz daudz pilsoņu. Viņi bija apbruņojušies ar iesmiem, rungām un arī šaujamiem rīkiem.
Ķesteris pārbijies nevarēja atrast baznīcas atslēgas. Pa tam birģermeistars sakārtoja ļaudis.
Baznīcas durvis atslēdza, un apbruņotie pilsoņi devās baznīcā, ar laternām apgaismodami ļaužu drūzmu.
Sargi cita nekā nezināja stāstīt, kā vien par ellišķīgo troksni.
Visa baznīca tika izmeklēta, bet nekas nekārtīgs vai aizdomīgs netika atrasts. Birģermeistars noskaitās uz sargiem, ka tie savas māņticības dēļ traucējuši un izbaidījuši visu pilsētu.
Zārbergs ar Bertu nemanot bija iemaisījušies ļaužu pūlī, un nevienam nešķita dīvaini, ka arī svešinieki piebiedrojušies ziņķārī- gajiem.
Birģermeistars sarāja sargus, un tiem bija jāpaliek sargāt līdz gaismai.
Ļaužu pūlis aizgāja mājās. Arī Zārbergs un Berta devās uz viesnīcu, un tā beidzās izbaiļu nakts Bišofsverdā.
303. nodaļa MINISTRA IEROCIS
Mums jāuzmana, lai karalis nedabū grāfieni redzēt. Ja nu viņš brauc uz Stolpeni? Vai Dieviņ, vai!
Tā bažījās virsmācītājs Levendāls.
Tā ir mana darīšana, — Flemings atbildēja, — es neesmu gulējis, bet darījis visu iespējamo, lai karali padarītu neuzticīgu pret grāfieni. Visus viņas darbus esmu paziņojis karalim un pierādījis arī, ka viņa ar raganām pinusies mīlestības dzēriena dēļ.
Par to .es priecājos, — Levendāls atbildēja, — jo gadījumā, ja karalis satiktos ar Hildu, mums būtu beigas.
Tā droši vien būtu.
Sīs briesmas ir garām. — Levendāls teica. — Bet grāfiene Stolpenē stingri un droši tiek apsargāta?
Grāfiene ir tikpat kā aprakta, — Flemings atbildēja, — no Stolpenes ne pele neizbēgs.
Gluži pareizi, bet grāfiene ir apburoši skaista, neaizmirstiet to. Un skaistām sievietēm arvien atrodas palīgi.
Flemings kaut ko nesaprotamu nomurmināja un paskatījās pulksteni.
Man jābrauc, — ministrs .teica un, piekodinājis Levendālam, lai uzmana karali, aizbrauca uz Donāta torni.
Cietokšņa pārvaldnieks viņu sagaidīja un ieveda tiesas zālē.
Viss iet kā pa diedziņu, — ierēdnis ziņoja. — Cietumniece ir padevīga un, nāves bīdamās, darīs visu, ko vien gribam. Bet puisis ir spītīgs — īsts Lipa Tuliana biedrs.
Vai neviens nezina, ka tas ir no Lipa Tuliana bandas? — ministrs jautāja.
Bez manis, cietuma sarga un bendes neviens nezin. Bet par tiem es galvoju, tie nepļāpās.
Tiem nav jāpļāpā, — ministrs noteica. Tad viņš pavēlēja atvest cietumnieci.
Atnācēja ienāca zālē.
Nu, skuķe, — Flemings viņu draudzīgi uzrunāja. — Kā ir — vai lai bende izbeidz tavu nožēlojamo dzīvību?
Apžēlojieties, — meita lūdzās, ministra priekšā uz ceļiem nokritusi.
Varētu notikt, ka es parādu žēlastību. Tomēr tikai tad, ja tu pavisam atsakies no saviem biedriem un uzņemies izpildīt visas manas pavēles.
Es visu darīšu! — meiča izsaucās. — Ak, augstais kungs, dariet ar mani, ko gribat. Lieciet mani klosterī, es gribu līdz kapa malai nožēlot grēkus, tik taupiet manu dzīvību.
Ja tu man būsi uzticami padevīga, tad es nebūšu vis tik ciets, un tu vēl vari cerēt uz manu apsardzību. Bet vismazākā neuzticība tev maksās galvu.
Es palieku jūsu verdzene, augstais kungs.
Nu redzēsim. Bet vai proti rakstīt?
Es protu gan.
Vai Lips Tulians pazīst tavu rokrakstu?
Jā gan, jo Bretbauers neprot rakstīt, tad man allaž vajadzēja rakstīt ziņojumus.
Ministrs uzdeva ierēdnim atnest pergamentu un rakstāmpiederumus.
Tagad sēdies un raksti, ko es tev diktēšu, — ministrs pavēlēja meičai.
Anastasija paņēma spalvu, bet viņas roka drebēja no lielā uztraukuma.
Flemings to manīja un teica, ka viņa savā cietumā varēšot pareizāk pārrakstīt, kad būs apmierinājusies. Bet nu lai rakstot uzrunu.
«Ziņojums virsniekam Lipam Tulianam!»
Tā, labi, — ministrs norūca, — šis nožēlojamais ari sevi liek godināt. Nu, manis dēļ, viņa gods vairs ilgi nepastāvēs.
Nu, tālāk, — viņš piebilda, — tagad raksti:
«Mums izdevās uzzināt svarīgu lietu. Ministram Flemingam glabājas mājā ļoti lielas summas naudas, un viņa pils gandrīz nemaz netiek apsargāta, tā ka no dārza nav grūti ietikt mājā. Tur varētu iegūt lielas summas naudas.»
Anastasija uzrakstīja, un ministrs uzdeva to pašu uzrakstīt otrreiz, kad viņa būs apmierinājusies, bet tā, lai Lips Tulians domātu, ka viņa to no sevis ziņo.
Bet kas šīs zīmītes Lipam Tulianam aiznesīs? — ministrs jautāja.
Kāds bandas loceklis, bet ne vienmēr tas pats. Katru sestdienu viņš atnāk, saņem ziņojumu un piesūta Lipam Tulianam.
Flemings pasauca pārvaldnieku un tam uzdeva naktī no piektdienas uz sestdienu aizvest Anastasiju uz zināmo viesnīcu.
Protams, ka viņa jāpalaiž brīva, lai zīmīti varētu iedot Lipa Tuliana sūtnim.
Ierēdnis saprata, ka Lipam Tulianam tiek izlikti slazdi.
Tu dzirdēji, ko es teicu, — ministrs uzrunāja skuķi, — tu pati izšķirsi savu likteni. Ja tu būsi viltīga — sodam neizbēgsi, jo, kaut arī viesnīcā tu staigāsi brīva, mani sulaiņi tevi ne mirkli neizlaidīs no acīm. Tu zīmīti iedosi Lipa Tuliana sūtnim, bez raustīšanās, bez mazākās nodevības. To tu ievēro. Un, ja sūtnis apjautājas pēc Bretbauera, tad iestāsti viņam kaut ko ticamu, kāpēc Bret- bauera tur nav. Tā, tagad tu zini savu uzdevumu.
Anastasija apsolījās visu izpildīt.
Ja tu būsi uzticama, es tevi apžēlošu, — ministrs turpināja, — bet saki, vai tu mīli Bretbaueru?
Anastasija pateica, ka nemīlot, bet tikai padevusies liktenim, un tāpat arī ministram būšot padevīga.
Kad Anastasiju aizveda atpakaļ uz cietumu, ministrs vēl ilgi runājās ar cietuma priekšnieku, un, uz durvīm dodamies, viņš vēl sacīja: — Drošākais cietums, stiprākās ķēdes jātur gatavībā, jo Lips Tulians ir ļoti stiprs.
304. nodaļa MĀSAS MĪLESTĪBA
Vēl bija tumšs, kad kapracis izgāja no mājiņas ar kapli un lāpstu, dodamies uz otru pilsētas daļu. Otrā kapsētā vecajam vīram bija daudz darba, bija jāizrok vairāki kapi, un tādēļ viņš iznāca tik agri.
Maza Elize gulēja nemierīga miega.
Anna bija sēdējusi pie slimnieces gultas un, galvu rokā atspiedusi, tagad ari iemigusi.
Kādu laiciņu valdīja klusums.
Tad kapu sarga mājiņai tuvojās kāds vīrs, ģērbies kā tirgonis.
Viņš ieskatījās pa logu, iekšā bija tumšs.
Viņi guļ, — nācējs pie sevis runāja, — ko lai tagad dara — virsnieks man uzticēja šo naudu atdot nabadziņiem. So naudu es atstāšu tā, ka to tūliņ atradīs.
Ārdurvis bija pievērtas, un Lipa Tuliana puisis, iegājis priekšiņā, taustīja iekšdurvis un, tās atradis, piekāra pilno maku pie durvju roktura.
Pie maka bija piestiprināta zīmīte, ka nezināms labdaris šo naudu dāvina.
To padarījis, Lipa Tuliana sūtnis aizgāja.
Gaisma ausa. Uzlēca saule un caur loga slēģi iespīdēja istabā, kur slimā Elīze tagad mierīgi gulēja.
Anna, kura vairākas naktis bija pavadījusi bez miega, tagad sapņoja par labākām dienām.
Atkal kāds nāca. Grezni ģērbies kungs — ārsts. Jaunais vīrietis gāja, pie sevis runādams:
Es būtu muļķis, ja tagad šo glīto skuķi palaistu, tāda izdevība tik ātri vis nenāks. Skuķe savu māsu ļoti mīl. Vājnieces slimība ir viegli ārstējama, bet es tik iestāstīju, ka slimība ir bīstama. Vecais tagad nav mājās, nu man skuķe jādabū.
Abas māsas mājiņā vēl snauda.
Ārsts piegāja pie durvīm un gribēja pieklauvēt, bet, ieraudzījis naudas maku, paņēma to un devās pie loga apskatīt.
Uz piekārtās zīmītes bija rakstīts: «No kāda labdara, kurš savu vārdu neteic.»
Hm, hm, viņas par to vēl nekā nezina, — ārsts murmināja, — apskatīšos — caur tīkliņu spīguļo — oho, tas ir zelts, man arī der!
Sis nelietis Lipa Tuliana dāvanu iebāza savā kabatā. Viņš prātoja, vai iet iekšā, vai ne, un būtu aizgājis, ja Annas skaistums to nekairinātu.
Viņam bija jāiegūst arī daiļā skuķe. Viņš pieklauvēja — vienu, otru, trešo reizi.
Tad lēni tika atvērtas durvis, un ārsts ielīda mazajā istabiņā.
Anna nobāla, ieraudzīdama negodīgo doktoru un zinādama, kādēļ tas ieradies.
Slimnieci apraudzījis, doktors redzēja, ka krīze pārgājusi un slimniece izveseļojusies, bet māsai viņš teica, ka viss grūtums vēl esot priekšā, bet viņš tomēr vēl varot glābt. Tas nu gan maksāšot ļoti daudz naudas, bet, ja nu šiem neesot, tad viņš būšot mierā arī ar Annas mīlestību.
Anna sāka raudāt un lūdza ārstu, lai glābjot māsiņu, viņa vēlāk nopelnīšot un samaksāšot, bet ārsts uz to neielaidās. Viņš lika Annai apdomāties — vai nu Jaut māsai mirt, vai arī pieņemt viņa prasību. Slimo māsu viņš, protams, izārstēšot, un ta pēc astoņām dienām smiedamās skraidīšot apkārt.
Jūs esat cilvēks bez sirds, — Anna sacīja, — ja es neuz- upurējos, tad jūs manu māsu neglābjat.
Viņa nokrita pie slimnieces gultiņas un rūgti raudāja. Vai lai viņa uzupurējas? Viņā cīnījās māsas mīlestība un jaunekles kauns.
Ārsts redzēja, ka pašreiz uz atbildi nav ko gaidīt, un ieteica līdz vakaram apdomāties, jo viņš vakarā atnākšot. Viņš paņemšot arī vīnu līdz, jo Annai tak pašai arī vajagot stiprināties.
Atvadījies, nelietis aizgāja ar visu zagto naudu.
Es nākšu labdarim pa priekšu, — doktors murmināja.
305. nodaļa HILDAS VĒSTULE
Stolpenes komandantam ģenerālim fon Vēlenam no Drēzdenes tika doti stingri priekšraksti attiecībā uz grāfieni Hildu. Vecais ģenerālis brīnījās par ministra Fleminga pavēlēm. Viņš tomēr to visu uzdeva Hildas apsargātājam leitnantam fon Helmam, kuram vajadzēja Hildu uz katru soli uzraudzīt.
Bet jaunais virsnieks kaunējās tik akli izpildīt pavēles, un Hildai tas nepalika nepamanīts.
Ministrs bija noteicis, ka Hilda nedrīkst nekur sūtīt nevienu vēstuli, kuru nav lasījis komandants.
Hilda ļoti vēlējās aizrakstīt Lipam Tulianam, bet tas nekādi nebija iespējams.
Emma tikpat stingri tika apsargāta, ļā ka viņa nevienu soli netika āTpusē. No viņas gribēja uzzināt, kur Hilda aizsūtījusi savus dārgakmeņūs un zeltu, bet uzticamā Emma nekā neizpauda, kaut arī vairākkārt tika nopratināta.
Vienīgi Guste bija drusku brīvāka, viņai atļāva pastaigāties pa visiem cietokšņa pagalmiem, un šo brīvību tā bieži izlietoja.
Grāfiene uzdeva Gustei arvien apklausīties, vai Kaspars nav ieradies, vai cietoksnī pieņēmis kādu vietu.
Viņa prasīja sulaini. Ģenerālis fon Vēlens izsludināja pilsētā, lai kādas personas piesakās pie viņa.
Kādā rītā Guste staigādama ieraudzīja vairākus vīriešus ienākam cietoksnī.
Tie bija sulaiņi — vietas meklētāji, pirmais starp tiem bija Kaspars, kurš iegāja pieteikties, bet, drīz atkal iznācis, paziņoja Gustei, ka neesot pieņemts.
Bet Kaspars arī paziņoja, ka Stolpenes birģermeistars gribot viņu pieņemt par sulaini, tādēļ lai grāfiene vēstules nododot vien viņam, viņš tās nosūtīšot, kur vajadzīgs.
Guste pastāstīja, ka grāfiene nekā nevarot sūtīt, ko ģenerālis neesot lasījis.
Kaspars ilgi domāja. Beidzot viņš pamācīja Gusti, ka varot rakstīt slepeni, lai grāfiene sūtot birģermeistaram, gan tad šis dabūšot un izdarīšot vajadzīgo.
Guste iegāja pie grāfienes Kozelas un visu sīki izstāstīja. Hilda kļuva līksma un tūliņ iegāja savā guļamistabā rakstīt vēstuli.
Vairāk nekā stundu viņa rakstīja, tad ienāca ar aprakstītu pergamenta loksni, kuru iedeva Gustei. Guste izlasīja nedaudzos vārdus:
<rAugsti cienītam Stolpenes birģermeistaram!
Apakšā parakstījusies lūdz no jūsu bibliotēkas piesūtīt Tacitu un Ciceronu uz neilgu laiku.
Hilda, valsts grāfiene Kozela.»
Tas bija viss. Gustei to vajadzēja nodot ģenerālim.
Guste vairs nebija greizsirdīga uz Hildu, bet zāļu pudelītes tomēr gribēja atdabūt.
Ragana vairs nebija dzīva, tādēļ tādu mīlestības zāļu vairs nekur nevarēja dabūt.
Guste izlietoja katru izdevīgu brīdi, meklēdama pa Hildas lietām. Līdz šim meklēšana bija bijusi velta, bet viņa nezaudēja pacietību — viņa vēl vienmēr cerēja atdabūt savas zāļu pudelītes.
306. nodaļa IEMŪRĒTA
Čigāni jau labu laiku bija uzturējušies Geijersburgas tuvumā, bet- Lipa Tuliana kaimiņos būt nebija viegli. Dažam labam bija jākrīt, satiekoties ar Lipa Tuliana ļaudīm, kas čigānus ne acu galā nevarēja ieredzēt.
Nāvīgs ienaids valdīja abu partiju starpā. Vieni otriem atriebās, kur tik varēja piekļūt.
Reiz laupītājiem izdevās sagūstīt kādu ievainotu čigānu. To nu laupītāji aizveda uz Geijersburgu, gribēdami no tā uzzināt, kur Lida tiek turēta. Bet paši čigāni nezināja, ka viņu biedrs sagūstīts.
Čigāni piemita kādā klints alā, tur atradās viņu sievas un bērni — tur mita vecene ar Fatimu, kura jau bija izveseļojusies. Tur ari apsargāja nelaimīgo Lidu.
Izbēgt nebija iespējams, un nelaimīgā Lida gaidīja, kad atgriezīsies Kremo — tad viņa izpildīs savu zvērestu un, iekams nelietis būs viņu aizskāris, — nonāvēsies.
Tas bija Lidas nodoms. Bet iznāca pavisam citādi.
Čigāni atkal bija izgājuši uz zagšanu. Nometnē palikušie ievēroja, ka biedri tuvojas, bet tie dzied bēru dziesmu.
Dziedātāji pienāca un paziņoja, ka Kremo esot miris. Fatima negribēja ticēt.
Čigāni apgalvoja, ka laupītāji iznesuši no Geijersburgas virsaiša līķi un aprakuši klints pakājē, pēc tam dzirdējuši runājot, ka sagūstītais čigāns miris. Tā kā neviens vairāk neesot sagūstīts kā Kremo, tad droši esot zināms, ,ka Kremo miris.
Bet patiesībā nevis Kremo, bet sagūstītais čigāns bija miris. Bet čigāni nezināja, ka laupītāji to sagūstījuši.
Čigāni bēdājās un plēsa matus, kaisīja zemi uz vaigiem un dziedāja "savas bēru dziesmas.
Beidzot tie apmierinājās Kremo nāves dēļ un izsauca Fatimu par karalieni.
Vecā čigāniete nolēma tūliņ doties projām uz Ungārijas stepēm, kur Fatimu kronēšot par karalieni.
Bet Lida — kas ar Lidu lai notiek?
Lida bija nolemta Kremo par sievu, viņai jāiet tam līdzi kapā.
Visi čigāni šo spriedumu apstiprināja. Bet nu pacēlās jautājums,
kādā nāvē Lidai jāmirst. Vecā čigāniete ieteica Lidu sadedzināt, bet Fatima to neatļāva, jo ugunssārts būšot tālu redzams un tas varot pievilkt ienaidniekus.
Tad vecene ieteica nodurt, bet Fatima atkal pretojās, jo tāda nāve esot pārāk viegla un ātra, Lidai vajagot ilgāk ciest.
Vecene atkal domāja.
Es zinu, — viņa beidzot iesaucās, — alā ir liela plaisa, tur mēs Lidu pieķēdēsim un pēc tam aizmūrēsim ieeju.
Fatima plaukšķināja rokas un kliedza:
Brangi, brangi, tā lai notiek un, iekams vakars pienāks, Lida būs pamesta bada nāvei.
Laiku pa laikam vēl dzirdēja gaudu dziesmas par Kremo, bet līdz ar to gatavojās ari uz aizbraukšanu, kravāja mantas un jūdza zirgus.
Fatima staigāja kā karaliene, gāja pie Lidas viņu kaitināt, gribēdama mocīt un pēc tam papriecāties, kad Lida to lūgsies, bet Lida jau senāk bija sagatavojusies uz nāvi, tādēļ gluži vienaldzīgi padevās savam liktenim un neviens vārds nenāca pār viņas lūpām.
Fatima saskaitās. Viņa piegāja pie Lidas.
Vai tu zini, kas tev gaidāms? — viņa teica. — Tur — klints- plaisā tevi iemūrēs, tur tev būs jāmokās līdz pēdējam elpas vilcienam. Ko tu par to saki?,
Es to dzirdēju, — Lida atbildēja.
Ko, tu nelūgsi žēlastību?
Es lūdzu Dievu, bet tavā priekšā nekad nepazemošos, — Lida mierīgi atbildēja.
Fatima bija pārskaitusies un pavēlēja iemūrēšanu sākt tūliņ. Daļa čigānu stājās pie darba, nesa klintsgabalus un sagatavoja mālus. Citi kausēja svinu, ar kuru ķēdes gali tika ielieti klintsplaisā, lai Lida tur būtu piesieta.
Sveicini Kremo no manis, — Fatima zobojās.
Un alas ieeja tika aizmūrēta.
Pa tam citi bija sagatavojušies uz aizceļošanu, un čigānu karavāna drīz vien vilkās uz dienvidiem — uz Ungārijas stepēm. Priekšgalā jāja Fatima, izdalīdama pavēles, jo bija jābaidās no aizkaitinātiem zemniekiem un Lipa Tuliana bandas.
Drīz karavāna pazuda aiz kokiem, visapkārt iestājās klusums. Tik putniņi vidžināja, un kāda stirna izlēca no biezokņa.
Bet ala bija mēma un klusa ar šāvu šausmīgo noslēpumu lielajā mežā.
307. nodaļa MĀSAS UPURIS
Bezgodīgais ārsts, kurš tik nekrietni gribēja izmantot kaprača nabadzību, bija uzzinājis, ka vecais kapracis šonakt nebūs mājās.
Tādēļ viņš savu bezdievīgo plānu varēja droši izvest.
Nabaga Anna nezināja, ka māsa grūtāko jau pārcietusi un ka vēl vajadzīga laba kopšana vien, lai ātrāk izveseļotos.
Lipa Tuliana sūtītā nauda bija iebirusi doktora kabatā.
Kas var pareizi attēlot nabaga meitenes izmisumu?
Viņa domāja, ka māsas miegs ir nāves priekštecis. Bez ārsta palīdzības Elīzei jāmirst — ai, viņai jābeidzas no sirdssāpēm.
Bet viņa varēja Elīzi glābt.
Glābt — ja viņa atdod sevi šim bezgodim. Tad viņš Elīzi glābs no nāves.
Nelaimīgās Annas dvēselē norisa briesmīga cīņa.
Un mā^as mīlestība uzvarēja kaunu — Anna bija gatava nest briesmīgo upuri, lai jaunākā māsa tiktu glābta.
Jā, kaprača meita šai ziņā bija varone.
Ar šausmām tā iedomājās vakaru, kad ieradīsies ārsts. Viņa neēda un nedzēra nekā, tik slimajai Elīzei pagatavoja drusku ēdiena un brīnījās, kad mazā ēdienu iebaudīja.
Ja Anna nebūtu tik ļoti izmisusi, viņa būtu sapratusi, ka māsa ir atlabusi un ka briesmas ir garām.
Bet viņa nevarēja to zināt, un kad Elīze atkal iekrita dziļā miegā, kas tiešām bija atlabšan"ās zīme, Anna galīgi izmisa, domādama, ka nāve jau tuvojas.
Pulkstenis drīz nosita astoņi, kad ārstam bija jānāk.
Annai bija tā, it kā viņai būtu jānosmok. Viņa ieskrēja pieliekamā kambarī un atrāva logu. Ārā bija stipri auksts, un dzestrais gaiss veldzēja viņas karsto pieri. Viņa paskatījās uz kapsētu un ieraudzīja tuvojamies kādu vīrieti. Viņa tvēra ar roku pie sirds — vai tas būtu ārsts, kurš pašreiz gaidāms?
Nē, nācējs aizgriezās uz baznīcas pusi. Anna iedomāja, ka vārtiņi nav aizslēgti un tādēļ kāds vēl gribēja apmeklēt kapus.
Vārtiņi atkal iečīkstējās un — garš, slaids vīrietis nāca tieši uz viņas mājiņu. Anna atrāvās it kā odzes dzelta.
Tas ir viņš, — Anna atkārtoja, — viņš nāk, ak Jēzus, vai tad nekāda glābiņa nebūs?
Bet viss bija kluss — neviena balss no debess tālēm neatsaucās izmisušai sirdij — likās, ka viņa ir Dieva aizmirsta.
Logu pievērusi, viņa grīļodamās devās uz istabu.
Pie durvīm pieklauvēja.
Annai bija tā, it kā nāve pieklauvētu.
Iekšā! — viņa pa ieradumam sauca.
Ienāca ārsts ar ķeseli, kas bija piebāzta ar dažādām pudelēm un pudelītēm. Nelietis bez šaubām gribēja rādīt, ka viņš izpilda solījumu.
Bet par kādu maksu?
Kapa klusums.
Ārsts skatījās uz gultu.
Hm, — viņš teica, izlikdamies ļoti dziļdomīgs, — ir pēdējais laiks kaut ko darīt, lai glābtu, kas vēl glābjams. Vai jūs to neredzat, jaunkundze?
Glābiet manu māsu, doktora kungs!
Bet kā būs ar maksu? — ārsts jautāja.
Dariet ar mani ko gribat, tik glābiet manu Elīzi, — nabaga meitene iešņukstējās.
Bezgodis ļoti labi zināja, ka slimnieces veselība iet uz labo pusi un nekādu zāļu vairs nevajag. Viņš pielēja karoti spirdzinoša vīna un iedeva slimajai Elīzei. Tad viņš pagriezās uz Annas pusi.
No izdevumiem es neesmu baidījies, — viņš teica, kādu pudeli ar raibu etiķeti rādīdams, — tas ir slavenais dzīvības balzāms, kas ar zeltu jāatsver. Tikai ļoti bagāti cilvēki to var iegādāties, bet es glābu jūsu māsu un jūs man maksāsit.
Anna bija tuvu ģībonim. Doktors piegāja pie viņas.
Nāc, daiļais bērns, — viņš teica …
Trap, trap, trap, — klaudzēja priekšiņā un pēkšņi tika atrautas durvis.
Ienāca svešs liela auguma vīrietis, dedzīgām acīm skatīdamies.
Tas ir ļoti patīkami, — svešais teica, — sakiet, gudrais doktora kungs, vai jūs to saucat par ārstēšanu?
Kas jūs tāds esat? — doktors nikni jautāja. Ko jūs īsti gribat?
Es ārā stāvēju pie loga, — svešais atbildēja, — sakiet, jaun- kundz, man likās, ka šis vīrs prasīja gluži savādu samaksu. Vai tad viņš ar naudu nav mierā?
Anna raudādama nokrita uz krēsla.
Jums nav arī jāteic, — svešais sacīja, — es diezgan dzirdēju un sapratu. Tā meitene ir slima bijusi.
Gar manu rīcību jums nav nekādas daļas, — doktors nicīgi sacīja. — Sis bērns ir gaužām slims.
Tā, — svešais zobojās, — gaužām slims. Bet es domāju citādi: mazā ir slimību pārcietusi un tagad guļ atveseļošanās miegu.
Anna saļima.
Mans brīnuma dzēriens ir viņu glābis, — doktors atkal teica.
Svešais tūliņ paķēra pudeli un, korķi atvilcis, pārbaudīja tās
saturu.
Tas ir vīns, vairāk nekas, tās nav nekādas zāles, — svešais teica doktoram. — Jūs esat krāpnieks. Bērnam tik vajadzīga rūpīga kopšana un nevis jūsu zāles!
Sargieties! — doktors šņāca.
Svešais piegāja pie Annas un teica:
Jūsu maisai ārsts nav vajadzīgs, bet laba kopšana. Un priekš tam jums ir nauda!
Anna nesapratnē stīvi uzlūkoja viņu.
Jā, jā, nauda, — svešais turpināja, — vai jūs šorīt pilnu naudas maku nesaņēmāt — pie istabas durvīm piekārtu?
Naudas maku? — Anna brīnījās, bet doktors ausījās vien.
Atbildiet, jaunkundze, vai kāds cits vēl šorīt apmeklējis jūsu māju?
Neviens cits kā doktors, — Anna atbildēja.
Tagad es zinu, — svešais teica, — blēdis ir ne vien kaislīgs, bet arī zaglīgs.
Ko jūs iedrošināties? — doktors kliedza. — Vai jūs zināt, ar ko runājat?
Doktors iekliedzas, jo svešais to sagraba aiz rokam un saspieda.
Atzīstieties, nelieti, kur ir tas naudas maks? Kur tu liki kaprača naudu?
Laidiet vaļā! — doktors kliedza.
Atzīsties, jeb es tevi miltos saberzīšu, — svešais pavēlēja.
Man ir . . . es to .. . atradu.
Ak, tagad patiesība nāk gaismā — kur ir naudas maks?
Doktors neatbildēja.
Nelieti, blēdi, kas māsas izbailes gribēja izmantot savām kaislībām — es tevi mācīšu!
Anna nezināja aiz kauna, ko darīt, viņa saprata, ka svešais visu dzirdējis.
Ak, kaut es varētu nomirt, — viņa čukstēja.
Jūs dzīvosit, jaunkundze, — svešais teica, — dzīvosit un būsit laimīga, šis nelietis jūs vairs neaiztiks. Par to es gādāšu. Necilvēks, atzīsties — kur ir tā nauda?
Es atradu, tā ir manā svārku kabatā.
Svešais izrāva naudas maku no doktora kabatas un uzlika uz Elīzes gultas.
Se, jaunkundze, to kāds labdaris dāvā mazajai slimniecei, lai viņa var drīzi izveseļoties — nekāda pateicība nav vajadzīga.
Anna nokrita ceļos.
Kurš tas labdaris ir, kas šo naudu sūta? — viņa raudādama jautāja.
Viņš grib palikt nezināms.
Anna pateicās Dievam un nezināmajam labdarim un tagad gribēja zināt patiesību, vai tiešām Elīzei slimība pāri.
Svešais sapurināja doktoru un pavēlēja teikt patiesību.
Tas apliecināja, ka briesmas esot pāri.
Tā tava laime,, ka teici patiesību, — svešais sacīja, — citādi tu beigtu elpot. Dzirdiet, jaunkundze, jūsu māsa kļūs vesela — kopiet viņu labi, labdaris apjautāsies un, ja naudas pietrūks — dos vēl. Man ir prieks, ka šoreiz jūs izglābu. Bet tagad man ir citas darīšanas priekšā, sekojiet man, blēdi — doktor!
Žēlastību, — tas izbijies lūdza.
Ellē ir žēlastība priekš tāda nelieša — nekavējies, citādi es tevi aizvilkšu aiz ausīm. Te es tevi nevaru atstāt.
Viņš sagrāba doktoru aiz apkakles un vilka sev līdz, aizliegdams kliegt.
Doktors klusiņām smilkstēja, kad svešais to ievilka kapsētā.
308. nodaļa KONTRABANDISTI
Hallo! Vai te būs droši?
Droši! Mūs katrā ziņā meklēs citur.
Lieliski. Es šoreiz izcietu milzīgas bailes, ar tik dārgām mantām pār robežu ejot. Tagad esam Saksijas daļā un par bohēmiešiem varam pasmieties.
Tā mežā pie ugunskura, ēdienu vārīdami, sarunājās kontrabandisti.
Mantu vezumi un nastas atradās visapkārt ugunskuram.
Piepeši tos iztraucēja kāds vīrietis, pienākdams kopā ar kādu sievieti.
Tas bija Zārbergs ar Bertu, un kontrabandisti — viņa vecie bandīti, kas bija atmetuši laupīšanu un tagad nodarbojās ar kontrabandu.
Vecie paziņas sasveicinājās un apprasījās, kā kuram iet.
Kontrabandisti stāstīja, ka citādi tiem veiktos labi, ja vien visas tekas un slēptuves būtu labi zināmas.
Zārbergs zināja visus ceļus un piedāvājās par biedru, apsolīja arī pie visiem iepirkumiem pielikt savu kapitālu.
Tā viņi vienojās par kopēju darbu.
Kontrabandistu vadonis izvaicāja Zārbergu par Bertu, vai tā esot viņa sieva?
Jā gan, — Zārbergs atbildēja.
Tev laba garša, — vadonis teica, — bet komtese Libuše tomēr bija skaistāka.
Nu bandas vadonis Zārbegam pastāstīja, ka viņš dzirdējis briesmīgo zvērestu, ko Libuše toreiz zvērējusi pie tēva līķa — Zārbergam atriebties.
Zārbergs atbildēja, ka Libuše šo nekad nedabūšot rokā.
Viņi vēl sarunājās par turpmāko darbu, te kāds sargs paziņoja, ka kalnā — klints iekšienē esot dzirdama dziedāšana.
Visi ziņkāri steidzās turp.
No sākuma nekas nebija dzirdams, bet vēlāk tie patiesi izdzirda dziedāšanu.
Sāka meklēt un atrada slepeno alu. Bet ala bija tukša. Tikai dažas zīmes rādīja, ka nesen atpakaļ te vēl bijuši cilvēki.
Hallo, — bandas vadonis sauca, — vai te kāds ir?
Jēzus dēļ, palīdziet man, — no klintssienas sauca.
Kur jūs esat? — viņš sauca pretī.
Iemūrēta klintī, — skanēja atbilde.
Tikai tagad tie pamanīja, ka klints siena ir mūrēta. Nu viņi ātri ķērās pie darba — ārdīja aizmūrējumu. Darbs bija grūts, bet spēcīgie vīri drīz izlauza caurumu.
Zārbergs ieraudzīja Lidu un pazina.
Bandas vadonis paņēma akmeni un pārdauzīja Lidas ķēdes. Lida kļuva svabada.
Skuķe, kas tevi te iemūrēja un vai ilgi tu jau esi še? — vadonis jautāja.
Čigāni mani iemūrēja, — Lida atbildēja, — jau pāris dienas būs pagājušas.
Vadonis uzcēla Lidu uz mūra, kur viņa biedri to saņēma.
Mums gadījies labs ķēriens, — Zārbergs teica, — Lida zinās, kur atrodas Lips Tulians, no kura mums jābaidās.
Kāds no bandītiem iedeva Lidai drusku vīna un gabalu maizes, ko viņa kāri apēda.
Kontrabandistu vadonis izteicās Zārbergam, ka šim vēl sievas neesot un, tiklīdz Lida atspirgšot,, viņš to ņemšot par sievu.
Bet Zārbergs domāja citādi.
Lida neesot čigānu bērns, bet esot cēlusies no augstas, bagātas ģimenes. Ja uzmeklētu viņas vecākus — varot iegūt lielu atlīdzību.
Zārbergs, protams, neteica, ka Lida esot pulkveža fon Greifen- steina meita, jo viņš domāja viens pats dabūt atlīdzību.
Kāds kontrabandists iedeva Lidai mēteli, ko uzvilkt, un pieveda viņu pie uguns sasildīties. Iebaudījusi un sasildījusies, Lida sajuta jaunus spēkus.
Zārbergs tagad izprašņāja Lidu, kādēļ čigāni viņu iemūrējuši.
Lida visu patiesi izstāstīja.
Zārbergs vēl gribēja zināt, kur uzturoties laupītāju virsnieks Lips Tulians, bet Lida nezināja to pateikt un, ja arī zinātu — Zārbergam neteiktu.
Zārbergs tīksminādamies skatījās Lidā, kad ar to sarunājās.
Berta to manīja un, greizsirdīga būdama, perināja ļaunas domas uz Lidu.
Nabaga Lida!
No bada nāves viņai laimējās izbēgt, bet jaunas briesmas to ielenca no visām pusēm.
309. nodaļa FREIBERGAS DOMA BAZNĪCAS PAGRABOS
Svešinieks, kas izglāba kaprača Annu, lielos soļos gāja pa kapsētu, smilkstošo ārstu vilkdams līdzi.
Netālu no baznīcas, vecās kapelas durvis attaisījis, viņš nonesa doktoru pa šaurām kāpēm lejā. Tur bija kāda šaura eja.
Sikspārnis ieskrēja doktoram sejā.
Visvarenais Dievs! — doktors iesaucās, — Nu man gals klāt!
Neņemiet Dieva vārdu savā mutē, — svešais viņu sarāja, — labāk piesauciet sātanu, tas ir jūsu labvēlis.
Se gaidīja Lipa Tuliana vīri.
Kur es esmu? — doktors jautāja.
Pie Lipa Tuliana, tu nelieti! — svešais atbildēja.
Lips Tulians pavēlēja saviem biedriem sasiet doktoru un aizbāzt tam muti. Kad tas bija padarīts, viņu noguldīja kādā gaņģa kaktā.
Laupītāji aizgāja pa gaņģi, līdz sasniedza varenu mūri. Tur bija iecirsti akmenī vairāki mūku tēli.
Lips Tulians skaitīja no kreisās puses:
Viens, divi, trīs, četri — pie šī tēla būs!
Viņš piespieda pie tēla rokas, un tēls slīdēja lejup. Parādījās durvis.
Viņi iegāja Doma baznīcas pagrabā. Abās pusēs atradās miroņu pagrabi. Sai ejā bija vairāk aizslēgtu durvju.
Pie kādiem vārtiņiem piegājis, Lips Tulians lika tos Zamuelam atslēgt.
Te bija mazs pagrabs, pilns ar dažādām dzelzs kastēm.
Bet tās pa lielākai daļai bija tukšas.
Tā jau es domāju, — Lips Tulians teica, — man gadījās uzzināt, ka lielākā daļa naudas esot aizvesta. Tur nekā nevar darīt, mums jāapmierinās ar to, cik te vēl ir.
Laupītāji sabāza maisos atlikušos dārgumus un naudu, cik te vēl atrada.
Bet Zamuels uztiepa virsniekam arī apskatīt miroņu pagrabu. Līķus aplaupīt Lips Tulians neatļāva, bet Zamuels domāja, ka tur būs paslēpta nauda.
Tad Lips Tulians atļāva apskatīt.
Zamuels atslēdza velvi, kurā gulēja sakšu valdnieki.
Lips Tulians iegāja pirmais.
Nevienu šķirstu nebija atļauts aizskart — un naudas tur nebija.
Niecīgs laupījums, — Zamuels teica, — tā mazumiņa dēļ nebija vērts nākt uz Freibergu.
Gluži pareizi, — Lips Tulians atteica, — bet ar to pašu mazumiņu jāapmierinās.
Zamuels piegāja pie kāda ārkārtīgi lepna šķirsta, uz kura vāka bija kāda bruņinieka marmora tēls.
Virsniek, — Zamuels teica, — tur gan iekšā ir lieli dārgumi.
To es zinu, — Lips Tulians atbildēja, — bet vai jūs zināt, kāds varonis tur dus? Tas ir kūrfirsts Morics, Ziveršausenas uzvarētājs. Lai viņš snauž savā zeltā un dārgumos, mēs neesam ne līķu, ne svētumu aplaupītāji.
Lips Tulians izvilka pergamenta lapu, uz kuras bija uzspiesta melna roka. So lapu tas ar dunci iesprauda kādā staba plaisā.
— Lai tā paliek par zīmi, — viņš teica, — ka Lips Tulians te ir bijis, bet miroņu dārgumus nav aizskāris.
Tad viņš pavēlēja saviem ļaudīm doties projām. Pats viņš izgāja pēdējais un aizslēdza velvi.
Bez kavēkļiem tie sasniedza gaņģa kaktu, kur gulēja sasietais doktors.
Laupītāji nesa laupījumu, kamēr Lips Tulians paņēma pārbiedēto doktoru un aiznesa līdz kapsētas mūrim.
Tagad Lips Tulians pieteica doktoram turpmāk būt godīgam, nekad vairs netuvoties kaprača Annai un par šo satikšanos nekam ne vārda neizpaust. Ja doktors to neizpildīšot, tad Lips Tulians ieradīsies viņu pārmācīt un sodīs ar nāvi.
Doktors visu svēti apzvērēja izpildīt.
Tad Lips Tulians viņu sagrāba un pār mūri iesvieda dziļā sniegā kupenā.
Un, kamēr doktors izkūņojās no sniega, no laupītājiem neviens vairs nebija redzams. Lips Tulians bija nozudis.
310. nodaļa NOSLĒPUMAINIE RAKSTI
Atzīšana nāk vēlu, bet viņa tomēr nāk, un tā vismazāk iepriecina pielaisto muļķību dēļ.
Tas bija arī Bišofsvērdas birģermeistaram jāpiedzīvo, kad baznīcas pagrabā atrada'salauztos un sajauktos šķirstus.
Bet viltus Breslavas pilsonis ar savu sievu jau bija paspējis aizmukt. Uz visām pusēm izsūtīja ziņas un uzaicinājumus ķert ļaundari, bet nekā nepanāca.
Birģermeistars un tāpat arī citi bija pārliecināti, ka nepazīstamais bijis ja ne pats Lips Tulians, tad katrā ziņā kāds no viņa ļaudīm.
Visi Bišofsvērdas iedzīvotāji bija ļoti uztraukti un ticēja, ka sevišķa Dieva žēlastība vien tos pasargājusi no lielākas nelaimes. Jo briesmīgajam ļaundarim būtu bijis viegli pastrādāt vēl lielākus ļaunumus.
Tā notika, ka pilsētiņā viscaur par to vien runāja, bet visvairāk tanī viesnīcā, kur ļaundaris bija uzturējies. Arī šovakar, kad bija iebraucis kāds svešs tirgonis, daudz runāja par brīnišķīgajiem notikumiem. Svešais tirgotājs ļoti uzmanīgi klausījās nostāstos, bet pats nekādas sarunas neielaidas. Tad tas izgaja uz stalli aplūkot zirgus.
Vai kāds bez mums vēl te ir, Sikler?
Nē, virsniek, neviena vairāk nav, — Šiklers atbildēja.
Mēs esam uz īstajām pēdām. Tas ir bijis Zārbergs ar savu pavadoni, kas visu pilsētiņu uztraucis. Kaut mēs viņu panāktu. Bet viegli tas nebūs, jo viņš būs izvēlējies drošāko ceļu, zinādams, ka viņam dzīsies pakaļ.
Lips Tulians — jo tas bija minētais tirgonis — iegāja atpakaļ viesnīcā. Tur bija ieradies vēl kāds vēls viesis, kurš pie krāsns iebaudīja vakariņas.
Bija jau vēls laiks. Apmeklētāji sāka izklīst, un Lips Tulians arī devās uz savu istabu.
Brīdi padomājis, viņš jau gribēja likties gultā, kad izdzirda koridorā klusus soļus, kas apklusa pie viņa istabas durvīm.
Tagad bija klusu.
Te viegli pieklauvēja, un Lips Tulians ātri atvēra durvis. Sev par brīnumu viņš ieraudzīja Hildas sulaini Kasparu.
Dziļi palocījies kā pašam karalim, viņš iesāka:
Man jums ir kāda vēsts.
Vai tu man sekoji? — Lips Tulians jautāja.
Nē, man jāpateicas gadījumam, ka esmu še. Mans tagadējais kungs, Stolpenes birģermeistars, sūtīja saviem radiem Bišofsvērdā kādu aizsaini, un, tā kā es ienācu tik vēlā vakarā, man jāpaliek viesnīcā. Un te es ieraudzīju jūs.
Ko tu man atnesi? — Lips Tulians bargi jautāja.
Vēstuli no grāfienes Kozelas.
Ko? Vai Hildai no Stolpenes iespējams sūtīt vēstules?
Pielietojot veiklu paņēmienu. Grāfienes vēstules tiek kontrolētas. Tādēļ viņa rakstīja birģermeistaram.
Kaspars izvilka vēstuli.
Lūdzu lasiet, mans kungs.
Ko tas nozīmē? — Lips Tulians teica. — Grāfiene raksta Stolpenes birģermeistaram, lai viņš no savas bibliotēkas tai piesūta pāris grāmatu. Tas tak nav priekš manis.
Tomēr ir, — Kaspars atbildēja, — vēstule tālāk domāta jums. Lūdzu, paņemiet sveci un sasildiet vēstuli uz liesmas, bet uzmanīgi, lai neaizdegas.
Lips Tulians brīnījās, tomēr darīja, kā bija teikts. Un brīnums! Uz neaprakstītās vietas parādījās burti, iesākumā gan pabāli, tad arvien skaidrāki, kamēr beidzot pieņēma iebrūnu krāsu.
Tas ir rakstīts ar olas baltumu, — sulainis paskaidroja. — Neviens neiedomāsies, ka tur kas rakstīts, bet sasildot parādās raksts.
Lips Tulians sasildīja vēstuli un lasīja:
«Mīļo Filip!
Piedod, ka tevi tā saucu, citādi es nevaru — ak, Filip, esi sirds- žēlīgs! Kas lai ar mani notiek, ja Tu mani neglāb, tad man jānosmok šai šausmīgajā cietumā aiz drūmajiem mūriem, caur kuriem' saules stariņš nekad neiespīd. Filip, man viss ir aizliegts. Es tieku apsargāta kā lielākā noziedzniece, es nedrīkstu atstāt savu drūmo istabu, ak, manas asaras jau ir izsīkušas, manas iekaisušās acis vairs nevar raudāt. Nekad vēl neviens vīrietis tā nav mīlēts — kā Tu no manis. Lai Tevi iegūtu, es kļuvu karaļa mīļākā, es darīju ] visu, lai varētu iegūt Tevi, un tagad esmu nabaga cietumniece. Filip — esi žēlsirdīgs, atsvabini mani no Stolpenes, un es kļūšu tava kalpone •— tava verdzene, es kalpošu tev līdz pēdējam elpas vilcienam — tik ļauj man palikt tavā tuvumā.
Mīla uz Tevi — tā ir vienīgā, kas mani uztur visās šais mokās,, mana pēdējā cerība esi Tu, Tu vienīgais mīļotais, ak, nāc, atsvabini savu Hildu, kuras sirds pukst un pukstēs Tev vien.»
Paraksta nebija.
Kaspar, — Lips Tulians teica sulainim, — grāfiene pazīst manu apņemšanos. Es jautāšu kādu mūķeni, vai man Hildu glābt. Ja viņa to atļaus, tad tas notiks.
Ak, kungs, — Kaspars lūdza, — glābiet grāfieni, viņa nomirs cietoksnī — tur viņa nevar dzīvot.
Vai tu iesi atpakaļ uz Stolpeni? — Lips Tulians pēc brītiņa jautāja.
Zināms, es taču esmu birģermeistara sulainis.
Tad klausies, tu vari grāfienei paziņot, ka es drīz iešu uz Reizenhaini. Vai tu to vari?
Gaužām viegli.
Kādā ceļā? — Lips Tulians jautāja.
Uz kādas lapiņas es uzrakstīšu ar olbaltumu un ielikšu to- grāmatā, ko grāfiene dabūs no birģermeistara bibliotēkas. Tā viņa dabūs zināt.
— Tu esi slīpēts zellis, — Lips Tulians teica, — es negribu tevi slavēt, bet man jāsaka, ka tāda apķērība ir apbrīnojama.
Laime, ka neesmu muļķis, — sulainis piebilda. — Bet kad es varēšu uzzināt, ka esat apņēmušies glābt nabaga grāfieni?
Tad es ieradišos Stolpenē, birģermeistara mājā, — Lips Tulians atbildēja.
Kaspars kļuva priecīgs, jo viņš zināja, ka Lips Tulians tur doto- vārdu.
Nu — ej, — Lips Tulians teica, — paziņo grāfienei, ka tu. savu uzdevumu ēsi izpildījis.
Kaspars paklausīja.
Lips Tulians palika viens pats.
Es redzēšu Hedvigu, — viņš murmināja, — jā, Hedvigu, savu mīļo. Hildas vēstule man galvu nesagrozīs, un mana sirds nekad nepukstēs viņai — lai viņa arī nez cik skaista. Mana sirds tik vienreiz milēja, viņa pieder Hedvigai, un tagad tur iekšā ir tukšs un auksts. Nē, nē, manā sirdī vēl kvēlo jūtas, un tās nedziest. Tās ir atriebības jūtas. Jā, vēl dzīvo tas vīrs, kas mani pazudināja, šis nelietis vēl dauzās apkārt. Grāfs Martinics būs tik bezkaunīgs, ka ieradīsies Slesijā, un to viņš iedrošināsies tādēļ, ka dzirdējis mani mirušu. Viņam ne prātā nenāk, ka es vēl dzīvoju. Ha, ha, ha! Cik šausmīga būs redzēšanās!
Viņš nemierīgi staigāja pa istabu no viena gala uz otru.
Ak, kādi uzdevumi man vēl stāv priekšā, — viņš runāja, —- pat nezinu, ko lai iesāku vispirms. Drēzdenē ir izdevība iegūt daudz naudas. Tad man jāuzmeklē Hedviga — pēc tam Zārbergs, kurš nelietīgi apkauno manu vārdu, un beidzot — jāsoda grāfs Martinics. Jārūpējas arī par Lidas likteni. Man tiešām nav daudz laika.
Pusnakts jau bija pāri, kad viņš gāja gulēt, bet agri no rīta jau viņš bija viesu istabā.
Kaspars, savas darīšanas pabeidzis, jau bija aizgājis.
Lips Tulians vēl izrunājās ar ceļotājiem, bet par Zārbergu nekā nedabūja zināt.
Tad viņš aizgāja uz stalli.
Siklers jau bija pilnīgi sagatavojies ceļam.
Lips Tulians teica:
Tagad uz Reizenhaines klosteri!
311. n o d a ļ a STRĪDS AP LAUPĪJUMU
Kontrabandistiem vēl atlika līdz meža malai aizbraukt, jo tur gaidīja rati, kas saņēma ievesto kontrabandu.
Viņi smīnēdami saņēma skanošo algu, un Zārbergs skaudīgi redzēja, cik daudz viņa senākie apakšnieki tagad dabū.
Lida vēl bija nespēcīga, bet viņa jau varēja iet.
Zārbergs vien nevarēja beigt viņā kāri skatīties, jo viņš zināja, ka tā ir pulkveža fon Greifensteina meita. Viņš arī zināja, ka pulkvedis ir ļoti bagāts vīrs, un iedomājās iegūt Lidu par savu sievu. Ja nu viņš būtu Lidas vīrs, tad visa bagātība reiz satecētu viņa rokās. Viņš sēdēja un prātoja, Lidā skatīdamies.
— Ko tu arvien uz to čigānu skuķi skaties? — Berta sirdīgi jautāja.
Nu vai tad viņu nav vērts uzskatīt?
Tev tikai uz mani jāskatās, — Berta sirdījās, — vai man tev jāatgādina, ko tu man apsolīji?
Nav vajadzīgs!
Nu labi, nerūpējies tu par skuķi, bandas vadonis grib viņu pieņemt par mīļāko, es esmu tava un tādēļ tev gar skuķi nav nekādas daļas.
Patlaban pienāca kontrabandistu vadonis, saukts «Piķa Ancis» — nesdams labu skaitu degvīna pudeļu, kuras bija piedotas kā dāvana.
Tad visi iebrauca dziļāk mežā, kur apmetās un sakūra uguni.
Vispirms paēda, un pēc tam vajadzēja sākties degvīna dzeršanai.
Piķa Ancis pienāca tuvāk Lidai.
Vai jūs zināt Greifensteinas pili? — Lida viņam jautāja.
Zināms, — tas atbildēja, — tā ir viņpus robežas — no šejienes pāris dienu gājiena.
Vai jūs negribat mani aizvest turp?
Ha, ha, ha! Pie jūsu tēva, vai ne tā? — Piķa Ancis iesmējās.
Es nezinu, vai pilskungs ir mans tēvs, — Lida atbildēja, — tas noskaidrosies, kad es tur ieradīšos.
Redz, cik pašapzinīgi jūs runājat, — Piķa Ancis teica, — no tā vien jau var spriest, ka jūs neesat čigānu skuķe. Bet uz Greifen- steinu nav ko steigties. Tik ilgi tā lieta vilkusies, tad nav no svara, vai pusgadu agrāk, vai vēlāk.
Ko tas nozīmē? — Lida uztraukta jautāja.
Nu, — Piķa Ancis nosmīnēja, — es neesmu paradis gari pļāpāt. Jūs man patīkat.
.— Ko — kas?
Nu ja, jūs esat ļoti skaista, kas tur par brīnumu, ka Piķa Ancis dabū kādu augstdzimušu par mīļāko.
Lida nobāla.
Te iejaucās Zārbergs.
Klausieties, Piķa Anci, — viņš sacīja, — par to nerunā. Es gluži labi pazīstu pulkvedi fon Greifensteinu, es viņu vairākkārt redzēju Prāgā un ar viņu runāju. Ja šī meitene ir pulkveža meita, tad viņš mūs visus liks samalt, ja meitai kaut matiņš tiktu aizskarts.
Jūs mani uz muļķa paņemat, — Piķa Ancis ņirgājās, — vai meita to ies tēvam teikt?
Neviens mani neaiztiks, — Lida sauca, — tad drīzāk es sev galu padarīšu.
Ha, ha, ha! Nelīdzēs ne liegšanās, ne lūgšanās. Iemetīšu pa šņabim, un jūs būsit mana.
Piķa Ancis ķērās Lidai klāt, gribēdams vilkt sev līdzi, meitene bija par vāju, lai pretotos.
Te Zārbergs metās starpā.
Tadā veida mes nekad atpirkšanas naudu nedabūsim, — viņš nikni sacīja, — liec mierā meiteni.
Ko jūs gribat, Zārberg? — Piķa Ancis saskaities iesaucās, — es še esmu kungs!
Pie tam viņš deva Zārbergam spēcīgu grūdienu. Zārbergs kā zvērs metās pretiniekam krūtīs. Iesākās negants kautiņš.
Abi bija vienādos spēkos, bet Zārbergs bija izveicīgāks.
Abi cīnījās kā lauvas. Beidzot Piķa Ancim atdūrās kājas pret ugunskura malku, un tai pašā mirklī abi cīnītāji ar sparu iegāzās ugunskurā.
Dzirksteles augstu uzšāvās gaisā, un liesmas apņēma cīnītājus, kas tagad šausmīgi bļāva.
Piesteidzās biedri un Zārbergu aiz kājām izrāva no uguns, pēc tam Piķa Anci aiz matiem, viņa drēbes jau dega.
Abus ātri vien ieraka sniegā un tā apdzēsa liesmas.
Zārbergu pirmo izkasīja no sniega. Tas bija mazāk apdedzis, un pats smilkstēdams aizkliboja pie Bertas, kura iesmērēja brūces ar zālēm un apsēja.
Bet Piķa Ancis bija šausmīgi apdedzis, viņš bļāva, negantās sāpēs locīdamies, un nepagāja ne stunda, kad tas jau izlaida garu. Bandas vadonis bija beigts.
Bezjūtīgie biedri par to nebēdāja, jo daudzreiz jau atgadījās, ka robežsargi kādu no viņiem nošāva.
Piķa Anci vienkārši iekašāja sniegā, un pēc tam paši ķērās pie degvīna dzeršanas.
Piķa Anci neviens vairs nepieminēja. Dzēra degvīnu un priecājās, ka nu varēšot varenas kāzas svinēt — ar Bertu un Lidu.
Zārbergs saprata, cik nejauki meitām klāsies.
Viņš piesauca Bertu un uzdeva tai, lai no miega zālēm, kas tai esot, pielejot pie degvīna.
Bertai arī laimējās divām pudelēm pieliet miega zāles.
Vazaņķi tiešām arī izdzēra sazāļoto degvīnu, bezkaunīgi sarunādamies.
Bet dzēriens drīz vien iedarbojās. Troksnis kļuva arvien klusāks. Šur tur dažs labs jau iegāzās sniegā, nesaprotami mukšķēdams, un drīz vien bija dzirdama šausmīga krākšana.
Zārbergs sūkstījās par savām sāpēm un uzdeva Bertai sagatavoties uz bēgšanu. Vispirms Berta izvilka no piedzērušo kabatām visu naudu un paglabāja savā kulē. Tad paņēma visu vajadzīgāko, cik pati varēja nest. Kaut arī Lida Zārbergam neuzticējās, šoreiz tomēr nekas cits neatlika, kā iet līdz. Zārbergs kliboja pa priekšu, un meitas tam sekoja.
312. nodaļa KRUSTA KORIDORS REIZENHAINES KLOSTERI
Rita lūgšana bija pabeigta, un Reizenhaines klostera mūķenes devās atpakaļ uz savām istabiņām.
Tik Hedviga no krusta koridora iegriezās klostera dārzā, kur vienmēr gāja ieelpot svaigu gaisu, kas viņai tik ļoti bija vajadzīgs.
Neviens par to nekā neteica, jo Hedvigu visas mūķenes bija ļoti iemīļojušas, pat runāja, ka viņa dienās būšot klostera priekšniece.
Viņa staigāja pa šauro teku, kur sniegs bija notīrīts, tad piepeši viņas priekšā no zvana torņa tika nomests mazs akmentiņš ar zīmīti.
Nekā nedomādama, viņa pacēla zīmīti un noglabāja to pie sevis. Neviens cilvēks nekur nebija redzams. Domās iegrimusi, Hedviga beidza staigāt un atgriezās savā istabiņā.
Te viņa izvilka atrasto akmentiņu, pie kura bija piestiprināts aprakstīts pergamenta gabaliņš.
— No viņa … — Hedviga iesaucās un drebēdama apsēdās. — No viņa!
Tagad viņa izlasīja nedaudzos vārdus:
«Man jārunā ar tevi, gadījums ir svarīgs, nākamā naktī pulksten divpadsmitos krusta koridorā.»
— No Filipa, — viņa izdvesa, — ak, mans Dievs, vai šīs mokas nekad nebeigsies? Vai es nekur un nekad neatradīšu miera? Tiešām, kad viņu iedomāju, mana nabaga sirds asiņo, un tagad viņš grib ierasties.
Hedviga noslīga ceļos. Karstā lūgšanā tā griezās pie krustā sistā Pestītāja. Dievmātes tēls nopietni, bet laipni noraudzījās uz nelaimīgo lūdzēju.
Nabaga Hedviga — lūgšanā tā nerada apmierinājumu, tai bija jādomā par viņu, kuru tā uz mūžu pazaudējusi, — par viņu, mīļo Lipu Tulianu!
Hedviga bija cerējusi klosterī atrast mieru, bet viņa pievīlās, jo sirds brūces negribēja sadzīt.
Viņa tik ļoti bija mīlējusi Filipu un nevarēja to aizmirst. Un nu — šonakt viņa to redzēs. Ko nu?
Desmitām reižu tā apņēmās neiziet no savas istabiņas, bet viņa juta, ka nespēs to.
Filips ieradīsies — un viņai ar to jārunā — ja, ja — Hedviga
to juta, sirdsbalss ir stiprāka, nekā mūķenes pienākums.
* * *
Diena pagāja. Mūķenes ieturēja kopējas vakariņas un pēc vakara lūgšanas ap pulksten desmitiem klosterī iestājās klusums.
Mūķenes gulēja, bet Hedviga bija nomoda un trīcēdama skaitīja minūtes.
Tā pienāca pusnakts. Hedviga ar drebošu roku atvēra durvis un izgāja krusta koridorā. Hedviga bija bailīga, bet viņa zināja, ka Filipa tuvumā nekas ļauns nevar gadīties. Viņa apstājās un gaidīja. Tūliņ tā arī pamanīja, ka kāds tuvojas. Viņa drebēdama apsēdās uz sola, un nākošā acumirklī Lips Tulians nometās pie viņas kājām.
Hedviga, mans eņģeli, es tevi redzu atkal!
Beidzamo reizi, Filip, — viņa atbildēja, — iedomā, es esmu Pestītājam solījusies — es tev vairs nepiederu . . .
Es zinu, — viņš drūmi atteica, — un, kaut arī esmu Lips Tulians, kurš nepazīst nekādu šķēršļu, tevi es neaizskaršu, ja tu pati man nesniedz roku, tu jau esi svēta — es tevi pielūdzu — kā dievību, jo citas es nepazīstu — nevienas!
Nerunā tālāk, Filip, — tu zaimo Dievu, — Hedviga viņu pārtrauca.
Labi, nerunāsim par to, tu pavēli un es paklausu.
Ko tu vēlies? — viņa sēri jautāja, Lipa Tuliana skaisto, drūmo seju uzlūkodama.
Ak, es ierados no tevis lūgt padomu. Vai tu mani uzklausīsi?
Jā, Filip.
Tad uzklausi! Hilda, tava radiniece un tava nāvīgākā ienaid- niece, ir kritusi un tagad ir cietumniece Stolpenes cietoksnī. Ha, vai tu, Hedviga, nepriecājies, ka Hildu piemeklējis likteņa trieciens?
Priecāties? Kādēļ tu, Filip, tā domā? No visas sirds es jūtu līdz — man žēl.
Varbūt tu vēlies, lai viņa tiktu atsvabināta? — Lips jautāja.
O, jā, ja es tai varētu palīdzēt — es to tūliņ darītu, — Hedviga teica.
To tu, Hedviga, vari!
Es? Filip!
Zināms — klausies, ko tev stāstīšu.
Viņš izstāstīja Hedvigai visu, kas beidzamā laikā bija noticis, tikai par Hildas vēstuli tas nebilda ne vārda.
Hedviga klausījās. Tad teica:
Filip, atsvabini viņu!
Kā — tavu nāvīgāko ienaidnieci?
—Glāb viņu, tu to vari, aizved viņu uz Austriju, tur tā būs droša.
Hedviga, tu esi par daudz laba — es zinu, bet tas ir par daudz. Tad zini, es tev teikšu beidzamo: Hilda mani vajā ar negantu kaislību.
To es zinu, — Hedviga lēni atbildēja.
Kā? Tu to ari zini?
Jā, jā, — viņa nopietni atbildēja, — Hilda tak sen tevi mīl, un, ja tu ar viņu kļūtu laimīgs, tad …
Nerunā tālāk, Hedviga, — Lips Tulians viņu pārtrauca, — tu zini, ka es tikai vienreiz mīlēju. Un nekad mana sirds nepukstēs kādai citai.
Hedviga pietvīka, šo uzticības apliecinājumu dzirdot. Bet viņa bija mūķene.
Tu vairāk nedrīksti nākt, Filip, es tevi lūdzu, šī lai paliek pēdējā reize, kur mēs redzamies.
To es nevaru apsolīt, man vajag tevi redzēt.
Tas nebūs ilgi, es jūtu, ka ar mani iet uz beigām, — Hedviga čukstēja, — un man patīk mirt.
Viņi ilgi klusēja. Tad Hedviga atkal iesāka:
Filip, es esmu dzirdējusi par Stolpeni — tas esot stiprs cietoksnis, vai tu varēsi tikt iekšā?
Es varu.
Tad atsvabini Hildu — saki, ka es tai visu esmu piedevusi, lai viņa iedomā mani, es viņu pieminēšu savās lūgšanās.
To viņa nav vērts.
Tomēr — viņa jau nožēlo savas kļūdas.
Es Hildu pazīstu labāk, — Lips Tulians sacīja, — tiklīdz viņa būs brīva, tā tūliņ iesāks dzīt savus niķus — viņa tīkos pēc tavas dzīvības.
Nē, tam es neticu.
Un ja viņa tomēr to dara?
Arī tad es viņai gribu tāpat piedot. Glāb viņu, Filip, es tevi lūdzu, lai viņa cietumā neaiziet postā.
Tu to gribi, Hedviga, un tava griba ir man pavēle. Labi, es atsvabināšu Hildu, bet viņa tev vis nepateiksies.
Ļaunu vajag atmaksāt ar labu, Filip.
Un kas tev par to būs? — viņš jautāja. — Skaudību un ienaidu, ļaunumu un vajāšanu tu iemantosi par savu žēlastību.
Lai arī būtu, bet man paliek tā apziņa, ka esmu darījusi pēc Dieva prāta.
Vēl viņš daudz runāja. Lips Tulians pastāstīja Hedvigai, ka čigāns Kremo atrodoties viņa gūstā. Arī par čigānu Hedviga aizlūdza, lai Filips viņu nenogalina — kaut arī viņš to būtu pelnījis.
Nē, Hedviga, es tikai gribu zināt tevi drošībā. Čigāns tavu mieru vairs netraucēs.
Savu mieru es drīz iemantošu, — viņa tikko dzirdami čukstēja.
Lips Tulians to nedzirdēja. Viņš domāja par sen pagājušo laimes brīdi, kad Hedviga tam mīļi pieglaudās, un tagad viņa sēdēja uz sola — mūķene — viņam zudusi .. .
Es tavu vēlēšanos zinu, un es to arī izpildīšu, Hedviga, — Lips Tulians sacīja.
Hedviga piecēlās. Citkārt tik staltais augums tagad bija salīcis uz priekšu. Hedviga ilgojās pēc atdusas. Un tā bija savāda atdusa — klusajā kapā viņa gribēja dusēt un sapņot, jo šī dzīve viņai nekā vairs nevarēja dot.
Vai man tagad jāiet, Hedviga? Vai tev vairs nav nekā, ko man sacīt?
Tik vien kā — lai Dievs tevi svētī!
Dievs, Dievs — ak, jā — dzīvo vesela Hedviga, es atkal ieradīšos, varbūt drīz.
Viņš gribēja satvert Hedvigas roku, bet viņa jau iesteidzās savā istabiņā.
Kas mani kavētu Hedvigu aizvest? — Lips Tulians murmināja,— viņa ir mana vienīgā mīļotā, bet tagad Pestītāja līgava —lai paliek, man jāiet.
Viņš ātri pārkāpa pār klostera mūriem un drīz atradās krūmos, kur viņu gaidīja Siklers.
Iesim pie zirgiem, — Lips Tulians teica, — mums tagad daudz ko darīt, vispirms mums jāuzmeklē biedri, kas ar Freibergas laupījumu gaida pie robežām, pēc tam iesim uz Geijersburgu un no turienes uz sakšiem. Vai tu arī to esi dzirdējis?
Jā gan, — Siklers atbildēja, — velns atkal spēlē. Jūs zināt, vakar es satikos ar kādu no Vitorfa ļaudīm.
Nu, kas ir — vai Lidai tiek pāri darīts?
Par to viņš nekā nezināja, bet uz mums rīkojot plašas medības. No Slēzijas, Bohēmijas un Saksijas reizē izsūtīšot karaspēku, visi jau esot vienojušies.
Daudz ienaidnieku, daudz goda, — Lips Tulians iesmējās.
Grāfs Martinics vēl vienmēr uzturoties Breslavā, — Siklers teica.
Tur es neiešu, es viņu sagaidīšu pie robežas, — virsnieks teica.
Uz to būs ilgi jāgaida, — Siklers.teica, — viņš esot ļoti slims.
Tā sarunādamies, viņi nogāja pie zirgiem.
Tuvumā bija dzirdams jātnieku troksnis.
Abi vīri ielēca seglos un aulekšoja projām.
Un viņiem sekoja neredzamie vajātāji.
313. nodaļa Vientuļā mājvieta
Drēzdenē, pie Vilsdruera vārtiem, tos laikos atradās mājvieta, kura apmetās ormaņi un ceļojoši amatnieki. Tur ieradās arī citi klaidoņi, zagļi un pat laupītāji, pēdējie tur tomēr nebija droši, jo mājvietu stingri vien uzraudzīja.
Sai mājvietā tika apcietināti Bretbauers un Anastasija.
Flemings strādāja ātri, bet arī apdomīgi. Dienu pēc tam, kad Anastasija apņēmās darīt visu, ko vien viņš prasa, skuķe tika aizvesta uz mājvietu. Mājniekam tika paziņots un uzdots būt palīdzīgam, bet par visu ciest klusu.
Ministra kalpi, pārģērbušies par amatniekiem, tur ieradās kuplā skaitā, Anastasiju un arī visus citus ievērodami.
Anastasija to visu zināja, bet viņai patiesībā sargu nevajadzēja, viņa jau ar miesu un dvēseli bija apņēmusies kalpot ministram. Jo viņa bija cilvēks bez sirdsapziņas, samaitāts radījums.
Bet ministram tā bija nevien kalpone, bet arī biedrene. Viņš bieži vien to apciemoja Donāta tornī, kur Anastasijai bija ierīkots glīts dzīvoklis.
Cietuma uzraugs gan manīja, ka Flemingam ar Anastasiju ir vēl citi, tuvāki sakari, bet tur nebija ko brīnīties, jo Anastasija bija skaista.
Anastasija atkal bija mājvietā. Jau vairākas dienas viņa bija gaidījusi Lipa Tuliana sūtni, bet tas vēl nebija ieradies.
Diena atkal pagāja.
Bet pret vakaru ieradās divi amatnieku zeļļi, un Anastasija tūliņ manīja, ka tie ir no Lipa Tuliana ļaudīm.
Viņa tūliņ paziņoja ministra kalpiem, ka Lipa Tuliana spiegi ir klāt, tādēļ tiem vajag izvairīties no katras traucēšanas, lai viltība pilnīgi izdotos.
Anastasija tuvojās Lipa Tuliana spiegiem un deva ar acīm pieņemto zīmi, un tie atbildēja.
Flemings bija stingri pieteicis Lipa Tuliana ļaudis nekādi netraucēt, jo viņš gribēja Lipu Tulianu pašu dzīvu dabūt rokā, tādēļ arī viņa ļaudis lika pilnīgi mierā.
Anastasija izzagās mājvietas dārzā, arī spiegs drīz vien sekoja.
Anastasija, — kāds klusi sauca.
Še, še cs esmu, — viņa klusi atbildēja.
Tomēr — beidzot, saki, skuķe, vai Bretbauera te nav?
Nē, — viņa atbildēja, — viņš trīs vakarus jūs gaidīja, bet šodien viņa nav un rīt arī nebūs, viņam jāievāc ziņas.
Kādas ziņas?
Nu, par miljoniem, — skuķe teica. — Ministrs Flemings ir saņēmis milzu summas. Sī nauda ir pilī, un pils netiek apsargāta, jo Flemings domā, ka Lips Tulians nekad uz Drēzdeni nenāks. Tagad ir tāds ķēriens kā nekad. Bretbauers liek sacīt, lai virsnieks ierodas ar drošākajiem vīriem.
Laupītājs noticēja Anastasijas meliem.
Jā, Bretbauers ir ļoti čakls, — viņa turpināja, — viņš mani te atstāja jums paziņot. Tāds gadījums kā tagad nekad vairs nebūs-— šoreiz virsnieks sagrābs milzu summas, tik nevajag ilgi kavēties.
_— Mēs rītu agri dosimies ceļā, — spiegs atbildēja, — tāls ceļš — mēs virsnieku satiksim tikai Geijersburgā.
Vai Lipa Tuliana vairs' Saksijā nav? — Anastasija jautāja.
Nē, viņš aizsteidzās uz Bohēmiju, tur viņam svarīgas darīšanas. Bet kad mēs ieradīsimies Drēzdenē — kur tad mums satikties — še taču ne?
Kāpēc ne? — skuķe atteica, — tik nevajag ierasties visiem uz reizi, bet tā pa diviem, trim.
Pareizi! Sveicini no mums Bretbaueru.
Izpildīšu! — skuķe smējās.
Laupītāji apsolīja steigties uz ātrāko, un Anastasija no tiem atvadījās.
Laupītāji devās ceļā.
Anastasija atgriezās mājvietā.
Kā izdevās? — uzraugs, viņai ienākot, ziņkārīgi jautāja.
Labāk nevar vēlēties, — viltīgā skuķe atbildēja. — Lips Tulians drīz vien būs klāt — uz to mans vārds — viņš ieskries slazdos,
tik tiešām, kā mani sauc Anastasija.
* * *
Tai pašā vakarā ministrs Flemings pieņēma pulkvedi fon Bob- linku, kurš atnesa Stolpenes komandanta mēneša ziņojumus.
Flemings pret virsnieku bija ļoti laipns, kā vienmēr, kad gribēja no kāda kaut kādu pakalpojumu.
Es zinu, pēc kā jūs cenšaties, — ministrs teica, — ģenerālis fon Vēlens ir tagad Stolpenes komandants, bet viņš ir vecīgs —- viņam būtu jāiet pensijā. Te atbrīvotos vietiņa līdz ar algu un ģenerāļa godu — jā, tā tas ir.
Ak, ja es drīkstētu cerēt, — Boblinks iesaucās, — jūs no manis varētu diez ko prasīt, es būtu jums padevīgs kalps.
Ģenerālis fon Vēlens nebija ministra draugs, tam grāfs Flemings nedrīkstēja savas slepenās viltības stāstīt.
Jums tagad ir izdevība man pierādīt savu padevību, — ministrs teica. — Redziet, Boblink, grāfiene Kozela ir mana nāvīgākā ienaidniece. Es gribu zināt, kā viņa izturas.
No sākuma grāfiene bija kā bez prāta, bet tagad ir apmierinājusies, reizēm pat smejas.
Tā nav vis laba zīme, — ministrs teica, — tagad vajadzīgs grāfieni cieši uzmanīt. Jā, jā, tur kaut kas nav kārtībā, tas var kļūt bīstami visai mūsu valdībai. Pulkvedi Boblink, vai varu uz jums paļauties?
Pilnīgi, ekselence, — pulkvedis teica, roku uz sirds likdams.
Labi, lai tā būtu, — Flemings turpināja, — kalpojiet man uzticīgi, tad būsit ar mani mierā. Un nu es jūs ilgāk neuzkavēšu, jo mūsu laiks ir dārgs. Steidzieties uz Stolpeni, pulkvedi, un, ja gadās kaut kas sevišķs, paziņojiet man. Tad man ir tiesības un vara tūliņ iejaukties, un tad es varēšu izpildīt jūsu karstāko vēlēšanos.
314. nodaļa STOLPENES CIETUMNIECE
Hilda nepiederēja pie izglītotām sievietēm, viņai mācīšanās bija pretīga un pret grāmatām tā sajuta riebumu, vismaz tās viņai bija gluži nevajadzīgas un liekas.
Tagad tas bija grozījies. Ģenerālis fon Vēlens un Stolpenes birģermeistars pabrīnījās, ka grāfiene uzreiz kļuvusi tik uzcītīga grāmatu lasītāja.
Katru nedēļu viņa rakstīja Stolpenes birģermeistaram, lūgdama no viņa bibliotēkas kādu grāmatu lasīšanai. So lūgumu arī labprat izpildīja.
Bet ne ģenerālis, ne birģermeistars nezināja, kādēļ Hildai bija vajadzīgas grāmatas.
Viņa ir nedomāja lasīt, bet ātri izšķirstīja lapas, apskatīdamas, vai nav kāds paziņojums no Kaspara.
Kaspars vēl nebija atgriezies no Bišofsvērdas, un Hildai bija jāpaciešas. Bet viņas nemiera gars neaprima.
Ja no sulaiņa nevar nekādas ziņas dabūt, viņa domāja pati kaut ko darīt savas brīvības labā.
Tas tomēr nebija viegli, jo skaistā grāfiene tika stingri apsargāta,. tā ka viņa par to rūgti žēlojās savās vēstulēs, kuras tā sūtīja uz Drēzdeni savas mantas pārvaldniekam.
Tas viss tomēr nevarēja viņas likteni grozīt. Hilda visādi izmēģinājās savas brīvības labad, viņa rakstīja pašam valdniekam.
Bet šīs vēstules palika neatbildētas. Hilda tomēr nezaudēja drosmi.
Viņa zināja, ka tā vēl ir apburoši skaista, un tādēļ apņēmās ar savu skaistumu un naudu apmānīt apsargātājus.
Sargu komandieris vēl vienmēr bija tas pats leitnants Helms, kurš apbrīnoja grāfienes skaistumu, Hilda to zināja. Un viņa domāja piedabūt jauno virsnieku palīdzēt viņai izbēgt.
Emma tam pretojās, iebilzdama, ka vajagot gaidīt Lipu Tulianu, šai nemaz neesot šaubu, ka viņš ieradīšoties atsvabināt.
No ģenerāļa Hilda bija dabūjusi atļauju pastaigāties brīvā gaisā uz cietokšņa bastiona. Sardzes apakšvirsnieks bija iedzēris un atļāvās Hildu aizskart vārdiem.
Hilda par to sūdzējās, un šis cilvēks tādēļ pazaudēja savu apakšvirsnieka pakāpi un tika piekomandēts arestantiem. Garām iedams, tas uzmeta nāvīga ienaida skatu Hildas logam.
Pēc šī gadījuma nevis kāds apakšvirsnieks, bet leitnants Helms komandēja sardzi pa Hildas pastaigāšanās laiku.
Tas Hildai bija ļoti pa prātam, jo nu tā varēja satikties ar jauno virsnieku.
Hilda pret viņu bija ļoti laipna un vēlīga, un tas jauno cilvēku iekarsēja. Hilda to saprata. Un nu viņa izlikās gaužām bēdīga un dzīvot apnikusi, lai virsnieks šai pagādājot pistoli, jo viņai jādarot sev gals.
Leitnantam bija viņas žēl, un viņš to visādi pūlējās mierināt un iepriecināt — jā, viņš bija Hildā iemīlējies.
Viņa taču bija skaista, bet gurda, kā nolauzta puķe…
Grāmata ir atnesta, — Guste paziņoja, kad Hilda ienāca no pastaigāšanās, — kareivis to nesen kā ienesa.
Hilda nogurums tūliņ pazuda.
Viņa paķēra grāmatu un iesāka to dedzīgi šķirstīt. Te balta pergamenta gabaliņš izkrita uz grīdas. Hilda likās to neievērojam un, tikai pēc brītiņa to pacēlusi, sūtīja Gusti pēc Emmas.
Emma iededza sveci, un Hilda, sasildījusi pergamentu, lasīja:
«Vēstule ir nodota, un varonis grib tūliņ runāt ar mūķeni. Pēc tam viņš dos plašākas ziņas.
Kaspars.»
Tas ir viss, — Hilda čukstēja, pergamentu sadedzinādama, — bet ar to man pietiek.
Viņa iemeta degošo gabaliņu kamīnā.
Tagad man ir cerība, — viņa lēni turpināja. — Es pazīstu Hedvigu — viņa ir laba. Viņa man ne vien visu piedos, bet vēl lūgs Lipu Tulianu, lai viņš mani glābj.
To es arī ticu, — Emma piebalsoja.
Ja arī Lips Tulians kaut kādā ziņā tiktu aizkavēts, — Hilda turpināja, — tad man vēl atliek leitnants.
Vai jūs tā domājat, ekselence?
Es tev saku, Emma, viņš mani mīl līdz ārprātam.
Es gan arī esmu tais domās, — Emma atbildēja, — bet jums tomēr vajag uzmanīties, jo man šķiet, ka ministram pat še cietoksnī ir savi spiegi. Kāds vecāks virsnieks — pulkvedis te par daudz rakņājas, sargus visādi iztaujādams.
Tā — nu, tad es turēšu acis vaļā. Tik pateic man, kad viņš atkal te ierodas.
Emma to apsolīja un palīdzēja viņai izģērbties.
Blakus istabā pie durvīm klausījās Guste. Tā visu bija dzirdējusi, kas tika runāts, un, viņai atkāpjoties, viegls smaids rotaļājās ap viņas muti.
Jā, arī Guste kaut ko domāja.
315. nodaļa Čigānu karaliene
Mēs atstājām Lipu Tulianu un Sikleru bēgot, un nezināmie vajātāji neganti dzinās tiem pakaļ.
Lips Tulians skubināja savu kūpošo zirgu Sikleram blakus.
Sikler, — viņš uzsauca, — tie drīz mūs panāks, ko mēs iesāksim — viņiem ir labāki zirgi nekā mums. Mežs vēl ir tālu un mēnessgaismā paslēpties nevaram, bet tur augšā, pakalnā, es redzu krūmus, tur apstāsimies un, ja vajadzēs — aizstāvēsimies.
Kā sacīts — darīts!
Nedaudz sekundēs tie sasniedza krūmus, kur piesēja kūpošos zirgus un ar uzvilktām pistolēm gaidīja vajātājus.
To bija kādi divpadsmit jātnieki.
Puslokā sagrupējušies, tie ielenca bēgļus. Tie bija čigāni.
Sikleram uzreiz radās drosme, un viņš tiem uzkliedza:
Ko jūs gribat, brūnie nelieši? Vai patīk Lipa Tuliana pupas strēbt?
Čigāni, sadzirdējuši, ar ko tiem darīšana, grieza zirgus apkārt un metās bēgt.
Tikai viens jātnieks palika — tā zirgs bija iegrūdis pakaļkāju kādā caurumā.
Siklers nošāva zirgu un, zirgam krītot, jātnieks ievēlās sniega kupenā.
Jātnieks bija sieviete, kuru Lips Tulians saturēja un Siklers tai sasēja rokas uz muguras.
Ak, tā jau ir Fatima, — Lips Tulians iesaucās, — tas ir labs ķēriens, nu man ir divas ķīlas par nabaga Lidu.
Fatima izgrūda nesaprotamu lāstu.
Atbildi, skuķe, — Lips Tulians uzsauca, — ko jūs meklējat šai vientuļā apgabalā?
Uz to es jums neatbildēšu! — viņa spītīgi atbildēja.
Čigāni vēl mēģināja atsvabināt savu karalieni, bet Siklers divi
reizes uz tiem izšāva, un tie nedrīkstēja tuvoties.
Fatima draudēja, ka Lidai klāšoties slikti, ja viņu nelaidīšot vaļā, bet Lips Tulians uz to neklausījās un pavēlēja Sikleram ņemt Fatimu uz sava zirga.
Fatimu vēl izjautāja par Lidu, par čigānu nometni un tā tālāk, bet viņa spītīgi nedeva nekādas atbildes.
Siklers uzlēca seglos, un Lips Tulians uzcēla sasieto Fatimu viņam priekšā uz zirga. Tad pats uzlēca savam zirgam seglos un laida pa priekšu.
Iztālēm bija redzami čigāni. Lips Tulians jāja pa lauku palēnām, pistoli rokā turēdams, bet, mežā tikuši, tie laida zirgus aulekšiem.
Jājot Fatima mēģināja pierunāt Sikleru, lai viņš to pret samaksu laiž vaļā, bet Siklers viņas priekšlikumu strupi atraidīja.
Laiku pa laikam jājēji drusku atpūtināja zirgus, bet pēc tam atkal aulekšoja.
No vajātājiem vairs nekā nemanīja. Jo čigāni pārāk baidījās no Lipa Tuliana.
Gaismiņai austot, tie panāca savus biedrus.
Garais Zamuels pieveda virsniekam Geijersburgas vēstnesi, kurš paziņoja, ka vecā Greifensteina un Stenburga Geijersburgā vairs neesot. Tie esot aizjājuši meklēt Lidu. Kremo esot manāmi atveseļojies.
Fatima iekliedzās. Vai no bailēm vai prieka — kas to lai zina?
Lips Tulians tagad jāja lēnām saviem vīriem priekšgalā.
316. nodaļa Geijersburgas gūstekņi
Laupītāji savu drošo vadoni jau daudzreiz pārnākot bija apsveikuši ar sajūsmu, bet šoreiz gaviles nemaz negribēja rimties.
Vadonis arī šoreiz ilgi bija palicis projām. Klīda dažādas baumas.
Zārberga nedarbi daudz palīdzēja pie tā, ka valdības apņēmās laupītāju rīcībai reiz darīt galu. Tādēļ no visām pusēm — no Bohēmijas, Slēzijas un Saksijas — izsūtīja karevjus gūstīt laupītājus.
Vitorfs bija pirmais pie saņemšanas.
Visi bija ļoti iepriecināti par Lipa Tuliana pārnākšanu.
Fatimu ieslodzīja. Par Lidu tā neteica neviena vārda.
Laupītāji par to noskaitās un gribēja Fatimu spīdzināt, lai to piespiestu atzīties, bet vadonis nepieļāva nekādus spaidu līdzekļus.
Viņš pavēlēja Fatimu ieslodzīt tai pašā telpā, kur atradās Kremo, un tad noklausīties viņu abu sarunu, lai iegūtu skaidrību. Mūrī bija caurums, pie kura varēja klausīties.
Fatima, tāpat kā Kremo, ar ķēdi tika pieslēgta pie sienas.
Vitorfs apskatīja Kremo ķēdi, vai tā vēl ir kārtībā, un tad aizgāja, atstādams abus ieslodzītos čigānus vienus.
Tie, zinādami, ka viņus var noklausīties, sarunājās čigānu valodā, un Fatima izstāstīja Kremo visu, kas pie viņiem gadījies un kādā ceļā viņa sagūstīta.
Čigāni ieraudzījuši divus jātniekus un domājuši, ka tie ir tirgoņi, kurus nenāktos grūti aplaupīt, un tā tīši ieskrējuši Lipa Tuliana nagos.
Fatima arī pastāstīja, ka viņiem paziņots, ka viņš — Kremo — esot miris. Čigāni viņu apraudājuši, un lai tam nebūtu vienam viņā pasaulē jāblandās, tad Lidu esot iemūrējuši klintsalā. Tagad Lida jau sen esot mirusi, jo četrpadsmit dienas jau esot garām, kamēr viņa iemūrēta.
Kremo par to ļoti saskaitās un lamāja Fatimu, ka tie tā bez pārliecināšanās pārsteigušies.
Bet Fatima viņu mierināja. Tur taču tik un tā vairs neko nevarot
darīt, labāk gudrošot, kā tie abi varētu izbēgt.
* * *
Kalna pakājē laupītāji bija uzcēluši šķūņiem līdzīgas barakas, kur tie šimbrīžam iemita.
Ekolds no Drēzdenes ieradās ar jaunām ziņām. Kareivji esot apmetušies pie nodedzinātajām meža dzirnavām un pārmeklējot tā apgabala mežus.
Tad Ekolds paziņoja Anastasijas uzdevumu — tūliņ steigties uz Drēzdeni un iegūt milzīgo bagātību ministra pilī. Bretbaueru neesot saticis.
Lips Tulians palika domīgs, bet viņš savas aizdomas nekad neizteica.
Un tu Bretbaueru nesatiki? — Lips Tulians jautāja.
Nē, bet tas jau nekas, uz Anastasiju var paļauties, viņa ir uzticama.
Kā jau visi sievišķi — jā gan, — Lips Tulians atbildēja, — es tikai vienu sievieti pazinu, uz kuru varēja paļauties, bet tā nav vienkāršs cilvēkbērns — tā ir eņģelis — Hedviga!
Lips Tulians apņēmās šo lietu pārdomāt un uzdeva Ekoldam sagādāt labi garas striķu trepes.
Ekolds par to ne mazums brīnījās, jo pie ministra pils nekādu striķa trepju nevajadzēja. Viņš jau nezināja, ka virsnieks grib Hildu atsvabināt no Stolpenes.
Ienāca Vitorfs un teica, ka Kremo ar Fatimu sarunājoties viņam nesaprotamā valodā, bet Kremo uz Falimu esot bijis ļoti pikts.
Virsnieks domāja, ka tas droši vien būšot Lidas dēļ, kuru Fatima nevarot ieredzēt.
Tad viņš apprasījās, kas esot ar Elzbeti.
Vēl tāpat pa vecam, — Vitorfs skumji atbildēja.
Mūsu liktenis ir vienāds, — Lips Tulians sacīja, — mēs esam likteņa vajātie — cēlušies no muižnieku asinīm, lai cīnītos ar visu pasauli. Un kāda ir mūsu alga? Katrs apakšnieks ir simtreiz laimīgāks nekā mēs, viņam nav nekādas pagātnes un katram ir sava mīļākā, šo laimi mēs pazīstam un nekad nepiedzīvosim, vismaz es — nē!
317. nodaļa Zārbergs un viņa biedri
Netālu no Elbas, uz Bohēmijas un Saksijas robežām, atradās kāds mazs gruntsgabals, kura lauki pa daļai bija Bohēmijas, pa daļai Saksijas pusē, un gruntsgabala īpašniekam vajadzēja abām valdībām maksāt pienākošos nodokļus.
Uz gruntsgabala bija divas dzīvojamās ēkas, viena austriešu daļā.
Gruntsgabala īpašnieks bija negodīgs cilvēks, kurš darīja visu, kas tik ienes naudu. Kad viņam gadījās sadursme ar sakšu robežsargiem, tas mierīgi pārvilkās uz otru dzīvojamo ēku austriešu daļā un atkal otrādu
Viņš turpat turēja arī viesnīcu, kurā iegriezās dažādi kontrabandisti un zagļi, un tika stāstīts, ka dažs labs ceļotājs, kas pie viņa iebraucis, vairs neesot izbraucis. Bet tās bija tenkas, kuras Robežgailim, tā viņu saukāja — nevarēja pierādīt.
Bez tam viņam tādās reizēs pret robežsargiem bija devīga roka.
Priekš kādām dienām Robežgaiļa patversmē atkal iesākās dzīva kustība. Tiklab sakšu, kā bohēmiešu pusē piemita šaubīgi tēviņi.
Bohēmiešu pusē saimnieks ar Zārbergu sarunādamies iebaudīja vīnu. Lida gulēja slima bēniņu istabā, un Berta to apsargāja un kopa. Lidas slimībai bija jāpateicas par to, ka Zārbergs tai neuzmācās.' Bez tam še daudz palīdzēja arī Berta.
Zārbergam Berta bija apnikusi, un viņš tīkoja no tās tikt vaļā, lai pēc tam iegūtu Lidu.
Tagad viņš centās pierunāt Robežgaili, lai tas pie sevis ierīkojot pastāvīgu laupītāju mitekli, bet Robežgailis bija par gudru, lai ielaistos tik nedrošā pasākumā. Zārbergam bija jāpiekāpjas. Viņi dzēra un tērzēja.
Brālīt, — Robežgailis iesāka, — es nevaru aizmirst, ko tu man stāstīji par slimo meiteni. Tā esot pulkveža fon Greifensteina meita?
Gluži pareizi, — Zārbergs atbildēja, — un Lida būs mana sieva.
Nu, draudziņ, tev Berta acis izplēsīs. Tu domā, ka Berta to pieļautu? Arī Greifensteins tevi nekad neatzītu par znotu.
Bet tam jānotiek, — Zārbergs neatlaidās, — kā tik Lida būs vesela un mācītājs mūs salaulās, tad . . .
Tu esi muļķis, — Robežgailis viņu pārtrauca, — bet es tev ieteikšu ko citu. Redzi, tu esi laupītājs, un tu nekad sievastēva īpašumu nevari mantot, jo tiesas to tev atņemtu. Bet ar mani ir citādi — man neviens nekā nevar pārmest. Tev ir Berta, un es ņemšu Lidu, ar pulkveža bagātību mēs dalīsimies uz pusēm.
Tā tu gan gribētu, — Zārbergs iesaucās, — bet no tā nekas neiznāks. Lida būs mana, un, ja tu gribi, tu vari dabūt Bertu.
Ļoti pateicos, — saimnieks atbildēja, — es varu svaigu barību baudīt, un man nav vis jārakņājas pa otra izēdām.
Abi vīri vēl ilgi strīdējās un beidzot jau tik sparīgi, ka ķērās pie ieročiem. Bet Robežgailis bija apdomīgāks un nepārsteidzās. Zārbergs apmierinājās un teicās tūliņ rītu aizceļot. Saimnieks smiedamies piebilda, ka droši vien to varot darīt un ar Bertu aizceļot, bet bez Lidas, kuru šis nekad nelaidīšot projām.
Pie Lidas istabas viņš jau bija pielicis sargus, tā ka Zārbergs tur vairs netika ielaists. Zārbergs grieza zobus aiz dusmām, bet nekā nespēja darīt.'Tādēļ viņš dzēra un domāja par vēlāku atriebšanos.
318. nodaļa LIPS TULIANS DRĒZDENĒ
Sanda viesnīca jau no tā laika bija atstāta un tukša, kad Lips Tulians pakāra Freidenbergas brīvkungu. Bet netālu no tās bija ierīkota jauna viesnīca, tā pati, kurā Emma sagūstīja Ekoldu.
Bija nakts, kad kāds gājējs klusi tuvojās atstātajai viesnīcai. Nācējs iegāja iekšā. Pēc brītiņa no otras puses atkal pienāca kāds. Abi vīri satikās. Tie bija Lips Tulians ar Sikleru. Viņi bija ieradušies uz Anastasijas paziņojumu.
Siklers bija bijis pie Anastasijas, bet Bretbaueru atkal nebija redzējis. Lips Tulians to labi ievēroja. Siklers vēl pateica, ka līdz- ņemtie astoņi biedri gaidot zināmā vietā.
Lips Tulians gribēja vispirms ar Sikleru divi vien iet uz Drēz- deni. Biedri lai viņus gaidot. Tad viņš izdzēsa uguni un gāja uz upi.
Tai vietā, kur Elba ietecēja pilsētā, bija augsti mūri, uz kuriem staigāja sargkareivji. Upmala bija pārsalusi ar ledu.
Viņi nokāpa lejā un cieši gar mūri devās pilsētā.
Sargkareivis bija ieraudzījis un uzkliedza «stāt!», bet, kad šie neklausīja — izšāva. Lode izskrēja starp abiem gājējiem, un tie ātri drāzās uz priekšu un drīz vien vairs nebija redzami.
Vēl nebija visai vēls laiks, un daži staigātāji atradās uz ielām, tādēļ Lips Tulians ar Sikleru neievēroti sasniedza viesnīcu, kurā tie domāja satikt Bretbaueru un Anastasiju.
Siklers gribēja tūliņ iet viesnīcā, bet Lips Tulians to atturēja. Tas vispirms gribēja apskatīties un pārliecināties par drošību. Viņi parkāpa pār sētas mūri dārzā un tuvojās mājai no otras puses.
Iekšā bija tumšs. Varēja domāt, ka visi gul. Bet tā nebija. Lips Tulians pamanīja, ka augšā logu slēģi aizvērti no iekšpuses, bet iekšā spīdēja uguns. Viņš vēl skatījās logos, un tas viņam šķita aizdomīgi.
319. nodaļa Naudas plēsējs
Greifensteinas pilī atkal visi bija gaužām apbēdināti, jo vecais pilskungs ar Maksi fon Stenburgu jau vakar bija atgriezušies, nekā neatraduši.
Pilskungs zemniekiem bija izsolījis lielu naudu, lai tie saķer kaut vienu čigānu, no kura varētu izspiest tuvākas ziņas, bet tiem nebija laimējies.
Bija jādomā, ka čigāni aizklīduši kaut kur tālumā uz Ungārijas stepēm vai pat uz Nīlupes zemi, kuru čigāni uzskatīja par savu tēviju — un nabaga Lidu aizveduši līdz. Vecais pulkvedis bija zaudējis beidzamo cerību, un arī Maksis bija izmisis, nezinādams, ko iesākt.
Vecais kungs ieslēdzās savās istabās, ļaudamies drūmām domām, un Maksis vai simto reizi ieminējās par Lidu, bet gala iznākums arvien bija, ka visa meklēšana ir un paliek veltīga.
Viena lieta bija skaidra, proti, ka Lida ir gan nolaupītais pilskunga bērns.
Maksis pašreiz sarunājās ar sulaini Robertu, kad pils vārtu sargs ielaida kādu svešinieku. Roberts gāja pretī apklausīties, kādēļ tas atnācis.
Es gribu runāt ar pulkvedi fon Greifensteinu, — svešinieks sacīja.
Kas jums vajadzīgs no mana kunga? — Roberts jautāja.
Tā nav jūsu darīšana, — svešais atbildēja, — kā redzu, jūs esat sulainis, tad pieteiciet mani kungam — ir kas svarīgs. Man nepatīk te caurvējā ilgi stāvēt.
Ja jūs man nesakāt, kas par lietu, tad nožēloju, ka nevaru jūs pieteikt. Mans kungs tagad nevienu negrib pieņemt, lai arī lieta būtu cik svarīga būdama.
Ak tā — hm, es domāju, jūs esat tāds — no uzticamiem sulaiņiem.
Es apzinos savu atbildību, — Roberts teica, — un visādā ziņā baudu sava kunga uzticību.
Ahā — tad man jārunā kā ar pašu kungu, — svešais zobojās, — nu, manis dēļ. Pasakiet savam kungam, ka esmu ieradies ārkārtīgi svarīgā lietā, proti, lieta grozās ap pazudušo pilskunga meitu. Vai varēšu tikt?
Jā, jā, — tūliņ nāciet man līdz, — sulainis iesaucās un ieveda svešo priekšistabā, bet pats steigšus aizskrēja paziņot pilskungam. Arī Maksim padeva ziņu. Drīz vien visi ieradās priekšistabā pie svešinieka.
Jūs nākat no čigāniem? — pilskungs svešajam jautāja.
Kādēļ gan no tiem? — svešinieks atbildēja. — Vai jūs, cienītais kungs, domājat, ka jūsu pazudusī meita vēl atrodas pie brūnajiem neliešiem?
Mans bērns bija pie tiem, — pilskungs teica, — vai jūs par kādu citu vēlaties ziņot?
Es varu ziņot par to, kura reiz bija Pragas cietumā un kurai Bitelis atņēma krustiņu — par meiteni, kura pēc tam uzturējās pie laupītājiem un beidzot krita čigānu rokās.
Tā ir mana Lida, — pilskungs iesaucās, — kur ir mans bērns?
Jā, cienītais kungs, šis jautājums nav tik viegli atbildams. Vispirms jums pateikšu, ka manī jūs redzat sava bērna glābēju — jo es viņu izglābu no kādas aizmūrētas alas, kad viņa jau bija tuvu nāvei.
Lida — alā — ha, kas jūs esat?
Ceļotājs, kuram ir iemesls savu vārdti neteikt, — Zārbergs mierīgi atbildēja.
Tālāk viņš stāstīja, ka tas, ar savu māsu pa mežu ceļodams, dzirdējis vaidus un, tiem sekodams, uzgājis Lidu, kur čigāni viņu iemūrējuši.
Un kur nu ir mans bērns? — pilskungs atkal jautāja.
Jā, tā ir tāda loti neparasta lieta, mēs dzirdējām no izglābtās, ka viņa esot pulkveža fon Greifensteina meita.
To es viņai tiku teicis, — Maksis atbildēja, — var arī būt, ka Lips Tulians ir runājis ar viņu.
Un nu es gribu paskaidrot, — Zārbergs turpināja, — mana māsa ir tāda pļāpīga un mēs par to sarunājamies pārāk skaji, tā ka mājvietas saimnieks, pie kura mēs apmetāmies, bija noklausījies. Kad nu mēs gribējām aizceļot, tas nelietis mūs -neatlaiž — prasa naudu, ko es, nabaga vīrs, tam nevaru dot.
Viņš tik grib naudu izvilt, — Roberts iesaucās, — es viņam neticu, tas viss ir izdomāts.
Es runāju ar pulkvedi fon Greifensteinu, — Zārbergs pikti teica, — ja man netic — es iešu savu ceļu, tad redzēs, vai meiteni jel kādreiz atradīs.
Aizvediet mani uz šo mājvietu, — Maksis teica, — un, ja būsit runājis patiesību, tad meitene tiks izpirkta par lielu naudu.
Un kur es tad palikšu? — Zārbergs jautāja.
Ja jūs manu meitu esat glābis, tad es jums karaliski atlīdzināšu, — pilskungs sacīja.
Jā, jā, apsolīt var daudz. Cik daudzreiz man jau tā ir solīts. Un beidzot es paliku tas muļķis. Šoreiz es būšu uzmanīgāks.
Vai tu, svešiniek, domā, ka es vārdu lauzīšu? — pulkvedis dzīvi iesaucās.
Cienīts kungs, lai jūsu vārds paliek godā. Bet man nevar ņemt ļaunā, ja es neuzticos.
Vai jūs negribat mani aizvest uz to mājvietu, kur atrodas Lida? — Maksis uztraukts jautāja.
Nē, — Zārbergs droši atbildēja.
Jā, ko tad jūs gribat?
Es gribu naudu, — blēdis atbildēja, — un īsti prāvu summu, ka varu meiteni izpirkt no saimnieka nagiem. Manu māsu nelietis arī paturēja.
Tā ir vienkārša naudas izspiešana, vairāk nekas, — Roberts teica, — es šo nekaunīgo blēdi izmestu pa durvīm.
Taisieties, ka tiekat, — pilskungs sacīja, — es jūs uzskatu par viltīgu klaidoni, kas, šo to saklausījies par manu bērnu, grib izplēst naudu. Ejiet!
Sos vārdus jūs kādreiz nožēlosit, cienītais kungs, es varu atnest pierādījumus, ka es jūsu bērnu esmu izglābis no nāves.
Lai viņš iet, Robert, tādi cilvēki nav jāievēro, un nu, svešiniek, ejiet!
Zārbergs paņēma cepuri un palocījās.
Dzīvojiet veseli, — viņš teica, — bet drīz pienāks diena, kad jūs šo galdu apkrausit ar zeltu — un šī nauda pienāksies man.
Tad viņš svilpodams lepni aizgāja pār pils pagalmu.
Pilskungs, Maksis un Roberts vēl pārrunāja šo gadījumu un
nāca pie pārliecības, ka svešais bijis krāpnieks.
* * *
Pa to laiku Zārbergs jau bija sasniedzis mežu. Viņš gāja trallinādams, bet arvien atskatījās, baidīdamies satikties ar Lipa Tuliana vīriem, kas viņu vis netaupītu.
Ha, tie man neticēja vis, — viņš pie sevis murmināja, — nekas, gan es savu panākšu. Lida ir slima, tik ilgi Robežgailis arī nekā nevar darīt. Lai velns parauj — Lida tomēr būs mana, un Berta var skriet uz elli!
Viņš sāka iet ātrāk.
Tagad iešu atpakaļ, man jābūt tur, lai Robežgailis neizdara kādas muļķības. Ha, ha, ha! Viņš domā, ka es esmu bailīgi aizlaidies. Nu, viņam būs brīnumi jāpiedzīvo, un kas pēdējais smej, tas smej visgardāk!
320. nodaļa Briesmīgā viesnīca
Mēs atstājām Lipu Tulianu un Sikleru pie viesnīcas.
Siklers neatrada nekā uzkrītoša, bet virsnieks neuzticīgi skatījās uz aizklātajiem logiem.
Sikleram bija auksti, un viņš gribēja iet iekšā sasildīties.
Ir jau pareizi, — virsnieks teica, — bet dažkārt var samesties par karstu.
To es nesaprotu, virsniek.
Nu, es jau varu arī maldīties. Pieklauvēsim. Dod norunāto zīmi, lai atver arī dibendurvis.
Siklers piegāja un pieklauvēja.
Labu brīdi bija klusu. Siklers atkal klauvēja, tad bija dzirdami šļūcoši soļi.
Beidzot tomēr, — Siklers teica uz viesnīcas meitu, — kur tu, skuķe, tik ilgi biji, mēs esam tā tirgoņa draugi, kurš te apmeties ar savu sievu.
Ir jau vēls laiks, — meita aizbildinājās un ieveda viesus otrā krogus istabā.
Vai vēl gribēsit uzkožamos un alu? — meita jautāja Sikleram.
Protams, mēs esam izsalkuši un izslāpuši — atnes, skuķlt, mēs neesam skopuļi.
Meita aizgāja pagādāt pasūtīto.
Te nu esam, — Siklers teica, uz siltā mūrīša apsēdies, — te ir labi silts. Vai jūs, virsniek, vēl šodien gribat runāt ar Bretbaueru?
Jā!
Hm, viņš jau nu gulēs!
Atnāca meita ar ēdienu un dažām pudelēm alus.
Lips Tulians tai pasniedza lielu sudraba naudas gabalu.
Tas par tavām pūlēm, — viņš teica, — un, kad tu tagad ej, tad pieklauvē pie tirgoņa durvīm, kurš jau labu laiku uzturas Drēzdenē. Saki viņam, ka viņa draugi ir ieradušies un grib ar viņu runāt.
Pateikšu, — meita jautri atbildēja un aizgāja.
Siklers ēda kā izsalcis vilks, bet Lips Tulians nemaz neaiztika ēdienu, viņš visu uzmanīgi novēroja, visus kaktus un logus.
Kas jums ir, virsniek, — Siklers ēzdams jautāja, — šeit tak neviens nav paslēpies.
To es redzu.
Jā, kādēļ to? — viņš uzprasīja, redzēdams, ka Lips Tulians ātri, bet uzmanīgi atver logu un attaisa āķi, kas satur slēģus.
Uzmanība visur der.
Ak, te mums nekā nedarīs!
Siklers paņēma alus pudeli un dzēra garos vilcienos, kamēr Lips Tulians klusēdams skatījās apkārt. Viņš sadzirdētu mazāko troksnīti.
Viegli soļi tuvojās. Atvērās durvis, un ienāca Anastasija. Varēja redzēt, ka viņa gulējusi — ar vaļējiem matiem, tik drusku drēbes apķērusi.
Lips Tulians manīja, ka Anastasija ir ļoti uztraukta.
Siklers drusku paskatījās un dzēra savu alu.
Anastasija pienāca tuvāk.
Viņa vēl virsnieku nebija pazinusi, jo viņš, mētelī ietinies, sēdēja kaktā pie loga.
Tagad viņa sarāvās.
Virsnieks!
Ne tik skaļi, skuķe, — virsnieks aprāja, — kur ir Bretbauers?
Anastasija brītiņu vilcinājās.
Augšā — istabā, — viņa atbildēja ar ierasto dedzību.
Kādēļ viņš tev tūliņ nenāca līdz?
Viņš cieši aizmidzis, es arī nezināju, ka jūs pats esat ieradies, es viņu tūliņ pamodināšu.
Dari to, — Lips Tulians sacīja, — man ar viņu jārunā.
Anastasija ātri apgriezās un kā vajāta izmetās no istabas.
Siklers patlaban paņēma šķiņķa kaulu, kad virsnieks viņu lēni satvēra aiz elkoņa.
Vai tavas pistoles ir kārtībā? — viņš jautāja.
Kā — kas? — Siklers jautāja. — Pistoles — jā, te nedraud nekādas briesmas.
Nekad nevajag aizmirst uzmanību, vai tu esi gatavs, ja vajadzīgs, tūliņ aizstāvēties?
Zināms, — Siklers atbildēja. — Man tik vajag pielikt roku. Bet, virsniek, vai jūs nemaz neēdīsit?
Nē!
Bet man ir ēstgriba, — Siklers teica un sāka apstrādāt šķiņķa kaulu.
Pagāja labs laiks, kad nekas nebija dzirdams — Bretbauers laikam ģērbās.
Tā domāja Siklers, pēdējo ga]u no kaula krimzdams, kad atvērās durvis.
Un ne vien tās, bet arī otras durvis, kuras veda otrā viesu istabā.
Siklers sastinga.
Tas nebija Bretbauers, kurš stāvēja durvīs — ne Anastasija — nē — katrās durvīs stāvēja grenadieru virsnieks un aiz tiem kareivji ar spožām bajonetēm.
Lip Tulian, padodieties, — viens virsnieks sacīja, — nepretojieties — jūs nevarat bēgt.
Nodevība, — Siklers bļāva, —- nolādētā meita, velns lai parauj sievietes!
Viņš pārskaities svieda šķiņķa kaulu ar lielu sparu un trāpīja grenadieru virsniekam pa degunu, tā ka tas uzreiz nogāzās gar zemi un četrrāpus aizvilkās.
Tā, tas bija pirmais, — Siklers bļāva, — tur pietika ar šķiņķa kaulu, nu nāks zilās pupas.
Otrs grenadieru virsnieks krita no Lipa Tuliana lodes, pār viņu grenadieri gāzās iekšā.
Norībēja trīs šāvieni. Kareivji vāļājās pa grīdu, un istaba pieskrēja pilna pulvera dūmu.
Virsū — noduriet tos, — citi kliedza, — visa māja ir aplenkta — izbēgt nevar.
Ņem vienu solu, — Lips Tulians sauca, — mums jātīra ceļš. Tagad caur logu — ātri — citādi esam pazuduši.
Logs nošķindēja, kad Lips Tulians izlēca dārzā. Siklers uz pēdām sekoja.
Atkal rībēja šāvieni. Šoreiz kareivji izšāva pa logu, bet trapīja saviem biedriem, kas stāvēja ārpusē un saskrēja pie logiem. Kareivji no dārza šāva pretī, un atkal pāris iekšpusē krita.
Lips Tulians un Siklers bija izbēguši no lodēm, viņi līda cieši gar mūri. Pistoles bija izšautas un ar dunčiem nevarēja kareivjiem pretoties.
Bet viņš devās uz priekšu, ar smagu solu sitot kareivjus. Siklers tam pakaļ. Tā viņi palēnām tika uz priekšu, kamēr Lipa Tuliana sols sašķīda druskās. Bet tad arī jau bija kareivju rindai cauri. Ar vienu lēcienu tie pārmetās pār sētu. Uz ielas stāvēja daudz ziņkārīgo.
Kas tur notiek? — tie jautāja.
Kareivji cīnās ar zagļiem, — Lips Tulians atbildēja, — glābieties — viņi šauj. Mēs viesnīcā gulējām, bet tur vairs nav droši!
Ļaudis aizskrēja pa kaklu pa galvu, un Lips Tulians iegriezās sānieliņā un te -— tumšā kaktiņā atņēma elpu.
Nolādētā Anastasija, — Siklers šņāca, — mūs ievīla slazdos! Kā mūsu spiegi to nemanīja?
Nav brīnums, — virsnieks atbildēja, — tu tāpat nekā nemanīji. Tagad saprotu. Bretbauers ir cietumā, dzelžos ieslēgts, un skuķe ir pierunāta mūs nodot.
Viņi nu aizgāja uz kādu tuvumā esošu pussagruvušu mūra torni un tur paslēpās. Jo te tik tuvu viņus neviens nedomāja meklēt.
Viesnīca no viņiem atradās tikai pāris simtu solu. Viņi visu varēja redzēt, kas tur notiek. Tad piebrauca kāda kariete un pieturēja pie viesnīcas. Kāda sieviete iznāca no viesnīcas un iekāpa karietē.
Kas tā bija? —- Siklers jautāja, kad kariete aizbrauca.
So mīklu es varu uzminēt, — virsnieks teica, — sieviete bija Anastasija, un kariete bija ministra Fleminga, viņš grib ievākt ziņas. Tagad es vēl vairāk saprotu. Ministrs ir skuķi ieguvis saviem nolūkiem, un tālākais — ak, tas jau nāks pats par sevi.
321. nodaļa ČIGĀNU VILTĪBA
Lipa Tuliana ļaudis bija uzticami cīņās, spiegošanā un laupīšanā, bet arvien tiem bija garlaicīgi sargāt cietumniekus.
Tā tas bija arī ar Geijersburgas gūstekņu sargiem, viņiem bija apnikusi garlaicīgā vaktēšana.
Vitorfs gan viņus arvien kontrolēja, bet, kad tas gulēja vai kaut kur izgāja, tad sargi nodarbojās ar kāršu spēli, pīpēšanu un dzeršanu.
So rīcību ievēroja gūstekņi.
Viņi gan bija ar tievu tērauda ķēdi pieslēgti sienai, bet citādi bija brīvi.
Kremo vairs necerēja uz atbrīvošanos un mierīgi gaidīja savu sodu. Bet Fatima tā nedomāja. Viņa jau bija izgudrojusi bēgšanas plānu. Bet Fatima pazina Kremo raksturu, viņa zināja, ka, tiklīdz Kremo kļūs brīvs, tas viņu vairs neievēros. Tādēļ viņa tam visu atgādināja. Pašreizējo stāvokli, kuram sekoja bojāeja, tad Lidas nāvi un beidzot to, ka tā spēj sevi un arī viņu atsvabināt. Tad viņi kā čigānu valdnieki varēšot dzīvē ieņemt labāku stāvokli.
Bet pirms šīs bēgšanas viņa uzstādīja trīs noteikumus, kurus Kremo vajadzēja apstiprināt ar viņam tik labi pazīstamo iznīcinošo čigānu zvērestu.
Kremo vēlējās šos noteikumus dzirdēt. Un Fatima lika piekšā:
Fatima paliek čigānu valdniece, un Kremo kā viņas vīrs ņem dalību valdīšanā.
Fatima būs vienīgā, kuru Kremo mīlēs, un nekad tas nedrīkstēs precēt otru sievu vai savā sirdī paslēpt kādu citu mīlu.
Kremo nekad nedrīkst pret Fatimu izturēties rupji un aizskart viņas dzīvību.»
Kremo gan nojauta, ka tie ir pārāk grūti izpildāmi noteikumi, un tādēļ pārmeta Fatimai, ka tā prasa par daudz.
Bet Fatima neatlaidās no sava priekšlikuma un likās, ka pretējā gadījumā tā ir ar mieru padoties liktenim un mirt.
Beidzot Kremo apdomājās un pieņēma noteikumus.
Nu Fatima iēnām skaitīja tam priekšā nežēlīgos vārdus, un Kremo zvērēja.
Tagad es esmu ar mieru, — Fatima čukstēja. — Nu es esmu tava sieva, tava laulātā draudzene, un tu drīz vien kļūsi brīvs, mans mīļais vīrs.
Pienāca vakars. Vitorfs jau bija apstaigājis sargus un apraudzījis cietumniekus.
Fatima zināja, ka Vitorfs vairs šonakt pie viņiem neatgriezīsies.
Viņas ņieburā bija iešūtas četras mazas vīles, kuras nu viņa izņēma un vienu iedeva Kremo. Fatima pirmā pārvīlēja savu ķēdi un tad palīdzēja Kremo. Atbrīvojušies no važām, tie priekā noskūp- .stīja viens otru. Tad viņi kopīgi sāka pārvīlēt sarūsējušās loga restes, un jau pirms pusnakts pienākšanas logs bija atbrīvots no restēm. Nu tie veikli un uzmanīgi nokāpa lejā uz klints, neviens nebija bēgļus ievērojis.
Reiz pienāks atriebības stunda Lipam Tulianam, — Fatima čukstēja, — viņš nekad vairs man nedraudēs, nu viņam būs no čigāniem jābīstas kā vēl nekad, jo tagad es esmu čigānu valdniece.
Tad bēgļi aizlīda gar klintsmalu un drīz vien nozuda tuvējos krūmos.
* * *
Lai gan bija jau vēla nakts stunda, Vitorfs tomēr negulēja. Viņš bija piespiedies pie vecajiem mūriem un domīgi aplūkoja apkārtni. Turpat netālu, tik dažus metrus augstāk, uz kāda izci|ņa stāvēja sieviete, sapņaini raudzīdamās tālumā. Tur stāvēja Elzbete, iznākusi no sava dzīvokļa. Vitorfa sirds tik satraukti pukstēja, viņš tik ļoti vēlējās parunāt kādu vārdu ar mīļoto Elzbeti. Viņš ātri uzrāpās augšā. Maigā Elzbetes sejiņa atgādināja eņģeli, tik sēri daiļa.
Elzbet, — Vitorfs viņu uzrunāja, — cik ilgi tas tā ies? Mēs abi galīgi nonīkstam — vai tiešām jūs nevarat aizmirst nelaimīgo
zvērestu?
Nē, nekad —- es to nevaru lauzt.
Elzbet, es meklēšu nāvi, — viņš satraukts čukstēja.
Arī es vēlos mirt, — Elzbete izdvesa.
Jā, mirt, — Vitorfs murmināja, — vai tad tiešām mēs nedrīkstam dzīvot, vai nav vairs nekāda līdzekļa, lai mēs atrastu laimi?
Sinī pasaulē nekad.
Kur tad, Elzbet?
Tur, augšā, — viņa čukstēja, rādīdama uz zvaigžņotajām debesīm.
Elzbet, ja es nezinātu, ka tu mīli mani, tad viss būtu citādi, bet tagad — tas patiesi nav izturams.
Jā, es arī nezinu.
Ak! — viņš iesaucās. — Tu tomēr rīkojies netaisni. Mēs esam radīti viens otram. Pats Dievs ir mūsu sirdīs ielicis mīlu. Elzbet, mēs ilgojamies un mums vajag piederēt viens otram.
Neiespējami, — viņa atbildēja, — mana māte lūkojas uz mani.
Bet tu jau viņu neredzi.
Bet es jūtu, ka mani aplido viņas apskaidrotais gars, tiešām, es sajūtu to. Un tagad nerunāsim vairāk par to.
Vai lai mēs lēnām iznīkstam, tad jau labāk ātru galu.
Jā, jā, Vitorf, es esmu ar mieru. Es gribu ar tevi kopā mirt — tik ne dzīvot. Atsvabini mani no šīm mokām!
Es lai tevi nonāvēju, Elzbet, — nekad.
Tad tā brīdi palūkojās ar savām skaistajām, sāpēs un mīlā mirdzošajām acīm uz viņu — bet jau nākošā mirklī nozuda, tik mēness vēl apspīdēja tukšo vietu.
Un atkal Vitorfs stāvēja viens.
322. n odaļa PIEBIEDROŠANĀS ČIGĀNIEM
Lips Tulians nemaldījās, sacīdams, ka čigāni pēc viņa vadoņa sagūstīšanas neatstās Geijersburgas apkārtni. Bija sagūstīts Kremo, un arī Fatima kritusi pretinieku rokās, nu viņi bija bez vadoņa, un tiem bija jāmēģina tos atsvabināt.
Tāds patlaban bija stāvoklis, kad Zārbergam Greifensteinā neizdevās izplēst naudu, un viņš velti lauzīja galvu, kā Lidu un Bertu dabūt atkal savā varā.
* * *
Mežos šņāca pavasara vējš. Pavasaris bija apņēmies ar varu pārspēt ziemu. Čīkstēdamas locījās garās egles un nokratīja no zariem smago sniega nastu.
Bet vientuļais vīrs, sēdēdams mežā uz celma, neievēroja šo vareno dabas cīņu.
Jā, Zārbergam "neatlika laika dabai, viņš gudroja savus plānus.
Nolādēts liktenis, — nelietis murmināja, — man tiešām vairs nav nekāda padoma, visi mani bijušie puiši turas pie Robežgaiļa. Un es bez palīga maldos pa mežu.
Zārbergs uzmanīgi apskatījās visapkārt. Te negaidot viņš ievēroja netālu dūmu mākoni.
Jāparauga taču, kas tie par kaimiņiem, — viņš dudināja, — Lipa Tuliana ļaudis tie nevar būt.
Savedis kārtībā pistoles un dunčus, viņš lēnām virzījās uz dūmu pusi. Te iebrikšķējās krūmi, un jau nākošā mirklī parādījās brūnais čigāns.
Hollā, mīļais draugs, — Zārbergs tam uzsauca čigānu valodā.
Nu salasījās lielāks skaits čigānu un, apsveikuši Zārbergu ka
vecu paziņu, veda to uz savu nometni.
Nometnē viss bija juku jukām. Čigāniem nebija vadoņa, ne arī padoma, ko uz priekšu iesākt. Trūka arī drosmes atsvabināt Fatimu, jo Kremo tie turēja par mirušu. Arī vecā čigāniete pirms kādas nedēļas bija mirusi. Zārbergs pieteicās par pagaidu vadoni, kamēr atsvabinās Fatimu. Tas čigāniem patika, bet visvairak Zarbergam, jo viņš gribēja Robežgaiiim atriebties un pēc tam atņemt Lidu un Bertu.
Vispirms tas ieteica čigāniem apmesties tālāk no Geijersburgas, lai tos neuzokšķerētu Lipa Tuliana izlūki. Pēc tam bija jāizved kads laupīšanas gājiens, lai sagādātu vajadzīgo naudu. Un tad jameģina atsvabināt Fatimu.
Čigāniem šis priekšlikums bija pa prātam, bez tam tas bija ļoti nepieciešams, tādēļ tūliņ tie iesāka sagatavoties. Čigāni Zārbergam izstāstīja visus notikumus, bet par Lidas likteni cieta klusu. Zārbergs arī neteica, kur Lida tagad atrodas, jo viņš domāja ar čigānu palīdzību uzvarēt Robežgaili un, čigāniem nezinot, Lidu aizvest uz citurieni.
Nometnes pārvedēji ar sievām un bērniem devās ceļā uz jauno dzīves vietu. Zārbergs, sapulcējis ap sevi drošākos vīrus, caur mežu soļoja uz Robežgaiļa māju. Pa ceļam Zārbergs prātoja, kā vislabāk izsargāt Lidu, lai čigāni to nedabūtu redzēt. Plāns beidzot bija gatavs, un Zārbergs priecādamies ātri steidzās uz priekšu.
Saule jau rietēja, kad tie no lielā meža iznāca pie Elbas. Netālu aiz bieziem krūmiem bija Robežgaiļa īpašums.
Zārbergs vīstīja dūres.
— Pagaidi tik, puika, — viņš klusi murmināja, — tu man lamādamies parādīji durvis, bet tagad izrēķināsimies. Ar mūsu draudzību ir cauri, un, ja es nekļūdos, tad tev šonakt tērauds iespiedīsies pāris collas starp ribām.
Saule aizgrima aiz kalniem, un Zārbergs ar čigāniem, klusi caur krūmiem līzdami, tuvojās Robežgaiļa sētai.
323. nodaļa ZELTA TAISĪTĀJS
Arī Kenigsteinu apciemoja pavasaris ar šķīdoni un dubļiem. Strautiņi urdzēja no klintīm lejup, pievienodamies augstu uzplūdušajai Elbas māmuliņai. Patlaban bija atkusnis un lielākais dubļu laiks.
Divi lepni galma kungi brida pa dubļiem, pukodamies par šķīdoni un nelāgo ceļu. Pēc īsas vārdu pārmaiņas atvērās cietokšņa vārti, kur cietokšņa virsnieks abus saņēma, padevīgi sveicinādams. Tas viņam pienācās, jo kungi bija no Drēzdenes, karaļa kambarkungi, kas komandantam ģenerālim fon Kijau atnesa svarīgas ziņas.
Virsnieks viņus pavadīja uz Jura pili, kur tagad ģenerālis bija iekārtojies uz dzīvi. Pirms grāfienes Kozelas ierašanās jau arī ģenerālis bija te dzīvojis. Tagad viņš diezgan ilgi bija gaidījis, kamēr iziet grāfienes smaka, bet vēl žēlojās, ka dažā kaktā ožot pēc «odu kanaļa». Šodien vecais kungs bija pavisam saguris, mocījās ar kaulu sāpēm un tādēļ bija ļoti dusmīgs, kad viņam pieteica Drēzdenes kungus.
— Ko tie atkal no manis grib? — viņš pukojās uz sulaini. — Parauj velns — kambarkungi, man vēl vajadzēs smalki uzvesties
Nu, no tā nekas neiznāks, lai viņi ienāk, es gaidīšu tepat naktssvārkos. Ja viņiem tas nepatīk, nu, tad lai viņi pie deviņreiz . . .
Ģenerālis apklusa, jo ienāca apmeklētāji.
Kungiem uzvalki bija aptašķīti dubļiem, bet tas sapīkušajam ģenerālim patika labāk nekā, ja tas sajustu kādas ožamās zāles, un viņa ģīmis tūliņ apskaidrojās.
Kungi atvainos, — viņš norūca, — nolād . . . kaulu sāpes mani moca — tādēļ esmu naktssvārkos — neņemiet Jaunā.
Kambarkungi atbildēja laipni, jo paši izskatījās kā rumulējušies, un uz ģenerāļa uzaicinājumu ieņēma vietas atzveltņu krēslos.
Tikko ģenerālis gribēja sākt runāt, viens kambarkungs iztrūcies uzlēca no krēsla.
Au — au — tur kaut kas bija, grabinājās, jā, pat koda!
Ģenerālis paķēra zvaniņu un skandināja, bet pa to laiku pelēkais
kustonītis nolēca no krēsla un zibensātrumā pazuda kaktā.
Ieskrēja sulainis.
Debesjēcis! — ģenerālis kliedza, — puika, es likšu tevi ievik- sēt, vai es tev neuzdevu atzveltnes krēslus ik rītus labi izdauzīt?
Ekselence — to es darīju!
Melkulis, nolādēts, — ģenerālis bļāva, visas kaulu sāpes aizmirsdams, — tur krēslā ir žurka sēdējusi un tam kungam biksēs iekodusi, nu pagaidi tu man!
Saskaities un nevarēdams paiet, ģenerālis svieda sulainim, kas vien gadījās pie rokas.
Arā! — viņš kliedza. Ja vēlreiz tas nāks priekšā, tad tu redzēsi.
Sulainis steigšus izmetās no istabas.
Tā, mani kungi, — ģenerālis laipni iesāka, it kā nekas nebūtu noticis, — piesēdieties.'-
Kambarkungi neticīgi skatījās uz krēsliem.
Bet ja tur iekšā kādas paslēpušās?
Esiet b'ez rūpēm, pie tāda skandāla šie dzīvnieciņi jau sen būtu aizmukuši. Sī katrā ziņā bija pārāk droša bezkauņa, vai arī viņa bija cieši iemigusi. Lūdzu, sēdieties, kungi!
Kambarkungi apsēdās.
Nu, kas no jauna? — ģenerālis jautāja. — Laikam būs kas svarīgs. Pēc tam varēsim iebrokastot.
Kambarkungi domāja, ka žurkas droši vien būs apciemojušas pieliekamo. Bet tie nekā neteica.
Mēs nākam sevišķā uzdevumā, — viens kambarkungs teica, — jums varbūt zināms, ka zelta meistaram Betgeram, kurš vēl še ir ieslodzīts, izdevies liels atradums.
Par to es nekā nezinu, — ģenerālis teica, — es šo tēviņu uzskatu par vējagrābsli, kara lielā mute vien ir, vai tam būtu izdevies pagatavot zeltu?
Nē, bet viņš ar savu māžošanos ir atradis ko tādu, kas sakšu rūpniecībai ir no liela svara. Ķīnā turpretim jau sen prot taisīt dārgo porcelānu.
Ģenerālis fon Ķijaus klausījās un domāja.
Porcelāns? — viņš teica. — Vai tas ir ēdams — vai labi garšo?
Ak nē, tā ir jauna, sevišķi smalka glūdas suga, no kuras var pagatavot dārgus traukus. Zelta meistars ar to ieguvis lielu godu.
Ģenerālis raudzīja apspiest žāvas.
Tas ir ļoti interesanti, — viņš beidzot sacīja.
Un klusībā domāja:
Nolādētie zeļļi, es nevienu vārdu nesaprotu, ko šis tur pūš par plākstera vārītāju, kaut velns abus parautu, tad es varētu mierīgi aizkūpināt savu pīpi.
Kambarkungs izvilka pergamentu.
Mūsu valdnieka pavēle, — viņš cienīgi sacīja, — pavēle atbrīvot zelta taisītāju Betgeru. Viņš tagad dabū atvaļinājumu un pienācīgu naudas summu un vēlāk tam jāvada jaunā porcelāna fabrika pie Drēzdenes.
Paldies Dievam, — ģenerālis teica, — vismaz šis apdauzītais vairs- Kenigsteinā nebūs. Sis Betgers man daudzreiz ir laupījis naktsmieru, jo viņš bieži vien ap pusnakti saceļ troksni. Vai kungi zelta taisītāju tūliņ ņems līdzi — tad es esmu no viņa vaļā.
Nē, rīt ieradīsies rati viņu aizvest. Viņš grib dažas nedēļas atpūsties un tad Drēzdenē uzņemties savu godpilno amatu. Tas ari ienesīs naudu, ja nu ne gluži tā, kā valdnieks domāja — še būs pavēle.
Nolieciet to lupatu tai stūrī, — ģenerālis rūca, — es tos kre- ceļus nevaru lasīt.
Kambarkungs izvilka otru pergamentu.
Oho, vai vēl kas ir?
Tā ir atbilde uz iesūtījumu cietuma sarga Kiliana lietā. Viņš tiek atzīts par nevainīgu. Viņam jādod brīvība un jāizmaksā neliela atlīdzība.
Tas ir taisnīgi, — ģenerālis iesaucās. — Kilians ir krietns cilvēks, man desmitreiz labāks kā visi zelta taisītāji. Dodiet tās abas lupatas šurp — tā, tā — lai mans adjutants izdara. Hallo — sulain, ienāc!
Sulainis ienāca.
Tuvāk — rezgali, — ģenerālis pavēlēja. — Ņem šīs abas skrandas un aiznes manam adjutantam, lai tas izpilda pavēles. Un nu, mani kungi, iebrokastosim, man ir pāris krietnu šķiņķu, un kaut arī peles drusku apgrauzušas, tas nekas, tās vietas apgraizīsim, vai ne tā? — Hallo, maizi, šķiņķi un krietnu blašķi spānieša, tas iet kā uguns caur kauliem.
* * *
Pēc pusstundas Betgers bija brīvs. Savu cietumu viņš atstāja ar vienaldzīgu seju, bet viņa tumšās acis dzirkstīja kā uguns. Viņš izgāja uz vaļņa ieelpot pavasara gaisu un prātoja par savām gaisa pilīm. No viņa netālu stāvēja kāds vīrietis un pastāvīgi lūkojās tālē. Betgers to ilgi, uzmanīgi aplūkoja un tad tuvojās viņam.
He, — Betgers tam uzsauca apspiestā balsī, — vai jūs neesat cietuma sargs Kilians? _
Kilians ir mans vārds, bet cietuma sargs vairs neesmu, jo es nepalikšu Kenigsteinā — es meklēšu savu -meitu!
Es zinu, — Betgers teica, — jā — jums ir skaista meita un viņai bija daiļa draudzene.
Pareizi, —"Kilians atbildēja, — man ir drusku naudas, to man izmaksāja, un ģenerālis no savas puses arī pielika simts dālderu. Nu varu iet meklēt savu meitu.
Betgera acis iemirdzējās, viņš domāja, ka tur, kur Kiliana meita, atradīsies arī Elzbete, un viņam atkal radīsies iespēja pagatavot nelaimīgo «gudrības akmeni».
Tādēļ viņš iestāstīja Kilianam, ka viņa meitas draudzene Elzbete esot bāra bērns, un viņš — bagāts vīrs — gribot par viņu gādāt. Rītu būšot zirgi klāt, tad šis braukšot uz Bohēmiju un labprāt ņemšot Kilianu līdz. Par Kiliana pakalpojumiem šis maksāšot labu algu un brīvu ceļu. Kilians bija varen priecīgs par tik labu izdevību. Viņš jau nezināja un viņam nevarēja ne prātā nākt Betgera ļaunie nolūki. Ar lielāko prieku viņš pieņēma Betgera piedāvājumu un apsolījās būt-uzticīgs un paklausīgs visās lietās.
Ar Kilianu bija norunāts ceļojums, bet Betgera nauda un dārgumi atradās ģenerāļa glabāšanā, tādēļ Betgers devās pie ģenerāļa. Viņš pieklauvēja.
Iekšā! — ģenerālis sauca.
Betgers ienāca.
Ahā — zelta taisītājs, tas vēja grābslis, — ģenerālis teica.
Pār Betgera seju pārlaidās dusmu sārtums, bet viņš atturējās
rupji atbildēt.
Nu, ko tad zāļu maisītājs teiks? — ģenerālis jautāja.
Es gribu savu naudu un dārgumus, — Betgers atbildēja.
Ak tā — hei, adjutant, zelta meistars ir brīvs, izdodiet tam viņa krāmus un naudu no valsts kases Drēzdenē.
Tad viņš atkal griezās pie Betgera.
Bet kas tad lai notiek ar jūsu laboratoriju?
To pārvedīs uz Drēzdeni, — Betgers lepni atbildēja, — man jaunajā fabrikā ir ierīkota vieta. Tagad tur jānosūta visas manas lietas, kas man še bija.
Vai visi tie māžu krāmi?
Betgers no dusmām kļuva gluži sarkans, tomēr klusēja.
Ahā! — ģenerālis iesaucās. — Tur kaut kas nav kārtībā.
Es nezinu, kas tur sevišķs, — Betgers augstprātīgi atbildēja, — -tās grāmatas saturs ir tāds, kas vienīgi man — augsti izglītotam — pazīstams.
Ģenerālis savilka dūri.
Tur velns lai tiek gudrs, — viņš turpināja, — bet šī lieta nav skaidra. Ahā, zelta taisītāja kungs, toreiz, tanī naktī, jūs bijāt uzbrucis meitenei un jūs jau gaidīja sols ar slaktera nazi. Kā šķiet, jums padomā bija nežēlīgi varas darbi.
Šādus jautājumus var uzstādīt vienīgi Drēzdenes tiesas, — Betgers lielīgi atbildēja.
Dievam žēl, tā ir, — ģenerālis noteica, — visiem «spalvu varoņiem» ir savādas domas, kas godīgam kareivim skaidra lieta, tur tiem ir punkti. Es visu tik patiesi paziņoju, bet tie neko nedara, lai šo lietu pamatīgi izmeklētu.
Betgers velnišķi pasmīnēja. Viņš zināja labāk, kādēļ tā notiek, visi vēl arvien cerēja, ka viņš izgatavos zeltu. Un kas tad vaicās pēc nepieciešamiem līdzekļiem? Kas ir viena cilvēka dzīvība pret veselu kaudzi spoža zelta?
Ģenerālis uzgrieza tam muguru.
O, es tik priecājos, ka šis lapsas deguns še vairs nebūs. — Adjutanti Kas ir?
Adjutants atnesa kādu dzelzs kastīti un uzlika uz galda. Betgers to vērīgi apskatīja.
Še viss ir kārtībā, — viņš teica, — no mana īpašuma nekas netrūkst.
Pie mums neviens neko nezog, — ģenerālis pikti rājās, — nu laikam viss būs nokārtots, zelta meistara kungs?
Betgers klusēja. Viņš paņēma no adjutanta naudu un kastīti.
Tagad es aizeju, — viņš augstprātīgi sacīja.
Tālāk, uz priekšu, — ģenerālis iesaucās, — man nevajag nekādas atvadīšanās, manis dēļ ejat tur, kur aug pipari un . . .
Tālāk sekoja lamas un lāsti, bet Betgers tos vairs nedzirdēja, jo bija jau aizsteidzies.
Beidzot brīvs, — Betgers murmināja, — brīvs ar mantu un godu.
Tad viņš velnišķi iesmējās.
Bet es nelikšos mierā, kamēr neatradīšu Elzbeti. Kad no viņas sirds asinīm iztecēs «gudrības akmens» — tad — tad es uzkāpšu tik reibinošā augstumā, kur līdz šim vēl neviens mirstīgais nav ticis!
324. nodaļa APBRĪNOJAMA PĀRDROŠĪBA
Siklers jau daudz pārdrošības bija piedzīvojis no Lipa Tuliana, bet šī bija par visām pārākā. Tikko bija aizripojusi ministra kariete, Lips Tulians izlīda no gruvešiem.
Nāc līdz, Sikler, iesim uz ministra pili — apciemosim grāfu Flemingu.
Bet, virsniek, tā jau būs pašnāvība.
Nu, ja tev ir bail — tad paliec še.
Ko — es lai bītos? Nē! Siklers nebaidās ne no paša velna. Manis dēļ iesim vai uz elli.
Tā ir nolemta ministram, Lips Tulians tam atļaus tur ieiet pirmajam. Man jāizrēķinās ar Anastasiju un jāuzzin, vai viņa tiešām ir vainīga.
Abi vīrieši, cieši ietinušies mēteļos, soļoja pa klusajām ielām uz iekšpilsētu. Lips Tulians nebija maldījies, še valdīja kapa klusums, kamēr bēgļus meklēja pavisam otrā pilsētas pusē. Bet, neskatoties uz _to, arī še bija diezgan briesmu. Jau vairākas reizes tie bija satikuši nakts patruļas, no kurām tikai ar lielu izveicību bija paslēpušies. Beidzot tie sasniedza Cvingeru, kur jau varēja redzēt ministra ziemas pili. Tur viņi veikli pārkāpa pār mūri ministra pils dārzā.
Se mēs nevaram palikt, — Lips Tulians čukstēja, — mums jāmēģina iekļūt pilī — lai tas maksā ko maksādams.
.— Nu, vismaz galvu jau maksās, — Siklers atteica.
Bet Lips Tulians netika to dzirdējis.
Viņš mierīgi soļoja uz pils pusi un uzrāpās uz pagalma mūra, pa kuru tie aizgāja līdz verandai, kas bija piebūvēta pie pils spārna rīta pusē. Tur iekāpuši, tie drusku atpūtās.
Tā — tas bija iesākums — bet nu ir jāapskatās, kā vislabāk, iekļūt pilī, — virsnieks sacīja un uzmanīgi aplūkoja logus.
Sinī pusē atrodas dienestnieku logi, — viņš domīgi čukstēja.
Te pēkšņi kādā logā atspīdēja uguns, Lips Tulians pielīda pie
gaišā loga. Tur savā mazajā istabiņā tikko bija ienākusi kāda istabene. Kā likās, tā bija pajokojusies ar sulaiņiem. Viņa vēlējās ieelpot svaigu gaisu un tādēļ, pienākusi pie loga, to klusi atvēra. Lips Tulians bultas ātrumā ielēca istabiņā un, satvēris skuķi, pavēlēja klusēt. Siklers tam uz pēdām sekoja un aiztaisīja logu. Nu Lips Tulians sāka izjautāt meiču, apsolīdams tai neko ļaunu nedarīt, ja tā stāstīs visu patiesību.
Tagad tie dabūja zināt, ka ministrs nesen pārbraucis mājā un tagad uzturoties savā darba istabā. Par Anastasiju tā zināja tikai tik daudz, ka ministrs saejoties gan ar kādu zemākas kārtas skuķi un sieva par to neganti rājoties. Ministra sieva esot ļoti greizsirdīga, neuzticoties un turot spiegus, kas tai visu paziņojot. Un tādēļ viņu starpā arvien notiekot rāšanās un pat kaušanās. Meiča neko vairāk nezināja pastāstīt.
Se naudu nav ko meklēt, — Lips Tulians sacīja, — lielā summa gulēja tik Anastasijas makšķerē, lai varētu mani ievilināt slazdos.
Bet ko tad darīsim? — Siklers jautāja.
Es esmu pārliecināts, ka Anastasija atrodas pilī pie ministra, un viņš vēl nebūs aizgājis gulēt, es ceru viņus atrast. Viņš jau ne domāt nedomā, ka es, kuru tagad pa visām malām meklē, drīkstētu ienākt pilī. Sī iemesla dēļ arī pils nav apsargāta.
Istabeni nu piesēja, protams, ar lielāko laipnību un aizbāza muti.
Mēs iesim pie ministra — un tas mums jādara vienīgi drošības dēļ, — Lips Tulians laipni paskaidroja.
325. nodaļa NAKTS CĪŅA
Zārbergs jau daudzreiz bija dzīvojis pie Robežgaiļa un visu labi pārzināja. Ar pāris pavadoņiem viņš pielīda pavisam tuvu, lai varētu visu noklausīties un uzgaidīt īsto uzbrukuma brīdi. Viņiem nācās ilgi gaidīt, jo bija sabraukuši zagļi un bohēmieši kontrabandisti, kas dzēra un dziedāja un tik ap pusnakti aizgāja gulēt. Čigāni baidījās no atklātas cīņas, un tādēļ bija vajadzīgs pretinieku pārsteigt miegā. Vēl brīdi pagaidījis, Zārbergs deva signālu, un tūliņ ieradās viss pūlis.
Vispirms ar saindētu gaļu sabaroja sētas suņus, kas tūliņ nobeidzās. Nu bija laiks ķerties pie īstā darba.
Zārbergs sadalīja čigānus trijās daļās. Vienai daļai bija jāuzbrūk tai mājai, kas atradās sakšu daļā, otrai atkal bohēmiešu daļā, bet trešajai nodaļai bija nolemts uzturēties abu māju pagalmos, lai sīvas pretošanās gadījumā skrietu palīgā. Uzbrukums bija jāizdara caur logiem.
Visi vēlie viesi un arī pats Robežgailis gulēja bohēmiešu mājā. Zārbergs ar čigāniem ielīda kādā istabā, kas atradās blakus gulētājiem. Bet šinī telpā atradās suns, kas, sadzirdējis troksni, sāka skaļi riet, tūliņ arī pamodās Robežgailis. Nu iebrucēji ar smagu galdu izsita aizslēgtās starpdurvis. Zārbergs pavēlēja mesties iekšā un katru, kas turas pretī, nodurt. Bet Robežgailis jau bija uzmodinājis gulētājus, un nu tie visi gaidīja uzbrucējus.
Norībēja četri šāvieni reizē, un četri čigāni novēlās zemē, pārējie jau gribēja mukt pa logu laukā, bet Zārbergs tos atturēja un mudināja uzbrukt otrreiz, domādams, ka-šaujamie rīki visi izšauti. Čigāni drāzās uz priekšu, bet atkal norībēja šāvieni, un daži sa]ima. Tas čigāniem bija par daudz, un tie- lēca pa logu laukā. Zārbergam neatlika nekas cits, kā sekot. No otras mājas atskanēja čigānu prieka saucieni, jo tie tur bez kādas pretestības laupīja, ko gribēja un ko atrada.
Sētā izkļuvis, Zārbergs uzmudināja pārējos laupītājus no trešās nodaļas, un tie nu devās no jauna iekšā, daudz lielāks pūlis kā iepriekš. Robežgailis patlaban vēl lādēja šauteni. Čigāni bruka virsū ar mežonīgu drosmi. Pistoles šāviens gan vienu čigānu nogāza pie zemes, bet tad šaušana mitējās. Veikli ar dunčiem rīkodamies, čigāni drīz vien apkāva visus neizveicīgos bohēmiešus. Arī daži no čigāniem bija nodurti. u-
Robežgailis bija ievainots un lūdza žēlastību. Viņam nu bija jāpasaka, kur glabājas viņa nauda, un kāds pusducis čigānu aizsteidzās to uzmeklēt.
Zārbergs acumirkli bija viens. Apskatījies, ka neviens to neievēro, viņš klusi izlīda un devās uz Lidas istabu. Durvis bija aizslēgtas, bet ar spēcīgu triecienu viņš tās izgāza. Lida gulēja slima. Tādēļ viņš pavēlēja Bertai ietīt Lidu siltā mētelī. Zārbergs stāvēja pie durvīm. Viņš dzirdēja' čigānu trokšņošanu un ievainoto vaidus. Citi visi jau bija nogalināti, tik Robežgailis vēl bija dzīvs. Nauda bija atrastg, un čigāni gavilēdami ienesa pilnos maisus. Un, kad tie pārliecinājās, ka Robežgailis izteicis visu, ar vienu dūrienu izbeidza viņa mokas.
Abas mājas tika izlaupītas līdz beidzamajam niekam. Tad sataisīja nestuves ievainotajiem čigāniem un attaisīja mājas vārtus. Pēc tam visu iznesa laukā. Nogalinātos atstāja turpat, kur katrs bija kritis. Laupījumu apskatot, čigāni bija pilnīgi apmierināti un nemaz vairs nepieminēja nogalinātos biedrus.
Zārbergs tiešām ir gudrs vīrs, — kāds čigāns sacīja, — viņš turēja vārdu un sagādāja mums tik lielu laupījumu. Un, ja viņš Lipam Tulianam ir ienaidnieks, tad mums vēl vērtīgāks.
Kur viņš ir? — citi ieminējās.
— Ja, kur viņš ir?
Čigāni skatījās visapkārt — skrēja uz otru māju un meklēja. Un visur bija dzirdami saucieni:
Kur palicis mūsu vadonis Zārbergs?]
326. nodaļa NODEVĒJA
Mēs atstājām Lipu Tulianu un Sikleru kalpones istabiņā. Uzzinājis visu vajadzīgo no istabmeitas, Lips Tulians ar Sikleru izgāja un aizslēdza durvis. Iedams tas visu labi iegaumēja, jo gribēja pa to pašu ceļu griezties atpakaļ. Labi zinādams, kur jāiet, viņš iegriezās no koridora un iegāja krāšņā istabā. No šīs istabas veda durvis vēl otrā. Se iegājuši, tie apstājās, jo biezs priekškars vien šķīra šo istabu no tās, kurā tagad atradās ministrs.
Ministrs sarunājas ar Anastasiju, — Siklers klusi teica.
Durvju priekškaram bija lieli ieloki, kuros cilvēki varēja iestāties
un droši paslēpties. Siklers iestājās kreisā un Lips Tulians labā pusē. Viņi varēja dzfrdēt katru vārdu un paslepus arī ieskatīties.
Grāfs Flemings staigāja pa istabu, un Anastasija sēdēja atzveltnes krēslā atzvēlusies.
Velna būšana, — Flemings teica, — viss tak bija uz labāko iekārtots, un viņš tomēr izbēdzis!
Tagad man jābaidās, — Anastasija sacīja, — Lips Tulians nu mani meklēs un varbūt arī atradīs.
Nebīsties, — Flemings atbildēja, — Lips Tulians būs priecīgs, ja vēl no Drēzdenes tiks laukā. Un tam es neticu. Iekšā viņi gan ienākuši, bet arā vairs netiks. Ja nemaldos, rītu jau tie atradīsies drošākajā cietumā.
Ak, ja šoreiz tiktāl būtu, — Anastasija žēlojās, — tad es būtu mierīga. Bet tā man jādzīvo vienās bailēs.
Tev nav nekā ko baidīties, te, manā pilī, tu esi droša kā Ābrama klēpī.
Lips Tulians pasmaidīja.
Flemings atkal skraidīja pa istabu.
Tiešām, trakam jāpaliek, — viņš iesaucās, — viss bija uz gudrāko ierīkots — virsnieki, kareivji — viņš visiem izsitās cauri un aiziet. Tas nav saprotams.
Viņš jau ir milzīgi stiprs, — Anastasija atbildēja, — viņš saliec dzelzs durvis.
Lai gan — bet daudz suņu pieveic kaķi — tādēļ es cerēju, ka droši dabūšu viņu rokā. Nu, rītu arī vēl ir diena, un es domāju, viņi jau būs sagūstīti.
Par to es ļoti priecājos, — skuķe atbildēja, — es briesmīgi ienīstu Lipu Tulianu un darīšu visu, lai viņa galva kristu zem bendes cirvja.
Siklers gaidīja, ka nu Lips Tulians tūliņ skries sodīt runātāju, bet viņš palika mierīgs. Anastasijai laikam sametās karsti, jo viņa nometa mēteli un atlaidās vajlgi. Un Flemings ari beidza staigāt un, pie skuķes piegājis, iesāka ar to mīlināties. Tikko viņš tai bija aplicis roku, tā atskanēja kliedziens:
Nedzirdēts, ko te redzu — ha — kas te notiek?
Zibensātrumā Flemings izlaida skuķi no rokām un izlikās, it kā
nekas nebūtu bijis. Viņa sieva stāvēja tā priekšā.
Kas te bija? — sieva sirdīgi jautāja. — Kas tā te par meitu?
Viņa uzlūkoja vīru.
Kas tā skuķe ir — ko viņa te meklē? — grāfiene kliedza.
Bet, dārgā sieviņ, — ministrs atbildēja, — es jau tev teicu, ka šī meita grib ievilināt slazdos laupītāju vadoni Lipu Tulianu.
Un tādēļ viņa ir te pilī, pašā nakts vidū?
Ja, tā gadījās. Lips Tulians tagad ir Drēzdenē un patlaban tiek gūstīts. Sī meita stāv manā apsardzībā, un es viņu ņēmu līdz uz pili, pasargādams no laupītājiem.
Grāfiene iekrita atzveltnes krēslā, iesāka gauži raudāt un paģība. Ministrs skrēja un, paķēris pilnu glāzi ūdens, uzlēja to grāfienei uz galvas. Anastasija smējās pilņā kaklā. Tanī pašā acumirklī augstā dāma uzlēca kājās kā aizkaitināta lauvu māte.
Vai tu mani domā aklu pataisīt? Vai es neredzu, kas viņa tev ir, tu bezkauņa!
Bet, mīļā sieviņ!
Klusu! Tu domā, es esmu bez acīm! Es redzēju, tu glaudījies.
Anastasija vēl arvien smējās.
Es ar meitu nemīlinājos, — grāfs sacīja.
Tomēr, es skaidri redzēju.
Tas nav tiesa, es viņu tikai mierināju, kad viņa ļoti baidījās.
Ko? — grāfiene kliedza. — Tā baidījās, ha, tā bezkauņa vēl smejas.
Grāfiene sašutusi paķēra glāzi un svieda Anastasijai. Bet tā ātri pieliecās, un glāze, pret sienu atsizdamās, saplīsa. Bet nu Anastasija savu reizi saskaitās un, kad nekas cits negadījās, — paķēra no galda grāfa tabakas trauku un svieda grāfienei. Trauks atsprāga vaļā, un grāfienes mati un seja piešķīda pilni ar tabaku. Tabaka sāka kost acīs, un viņa gribēja tās izslaucīt, bet, to darīdama, viņa vēl Vairāk ieberzēja tabaku acīs, un nu vairs nemaz nevarēja attaisīt acis.
Flemings bija bez padoma. Viņš pieskrēja Anastasijai un sabāra to, bet viņa atteica, ka grāfiene tai sviedusi pirmā. Grāfiene skrēja pa istabu un neredzēdama apgāza visu, kas gadījās ceļā, kamēr beidzot pati pakrita uz grīdas. Flemings pieskrēja un gribēja palīdzēt piecelties, bet grāfiene to saķēra aiz kakla un norāva sev blakus zemē. Tie nu vāļājās uz grīdsegas. Anastasija smējās atkal kā kutināta.
Un, aiz priekškara paslēpušies, stāvēja briesmīgie ciemiņi.
327. nodaļa PĒC UZBRUKUMA
Čigāni vēl arvien meklēja Zārbergu. Pār otro sētu skriedami, tie pamanīja tumšas ēnas steidzamies uz vārtiem.
Hallo, — kāds čigāns iesaucās, — kas tie ir?
Es esmu, — Zārbergs pikti atsaucās, — vai vairs nepazīstat savu vadoni?
Čigāni saskrēja viņam apkārt.
Ā, te jau ir Zārbergs, — viņi sauca, — mēs jūs meklējām, kur jūs bijāt paslēpies?
Mājā, — tas īgni atbildēja, aizstādamies kādai sievietei priekšā, kurai tas ātri iedeva kādu garu aizsaini.
Kas jums tur ir? — kāds čigāns jautāja.
Mana sieva, — Zārbergs strupi atbildēja. — Robežgailis viņu man aizturēja ar varu, un tagad es to atsvabināju.
Čigāni brīnījās, ka Zārbergs viņiem par to nekā nebija stāstījis.
— Kas tagad lai notiek? — viņi prasīja Zārbergam, sastājušies tam visapkārt.
Muļķīgs jautājums, — viņš rupji atbildēja, — mājas tā nedrīkst palikt. Tām jāpielaiž uguns, lai neceļas aizdomas, un līķi lai arī sadeg.
Sis padoms nav peļams.
Čigāni tūliņ steidzās aizdedzināt ēkas, bet ne visi. Citi palika pie Zārberga, un šis nekur nevarēja aiziet. Sur tur pielaiduši uguni un redzēdami, ka liesmas visur pieņemas, čigāni ieteica steigties projām.
Es iešu savu ceļu, — Zārbergs teica.
Kāpēc tā? — čigāni sauca. — Jūs apņēmāties palikt pie mums.
Es tagad esmu apdomājies, — Zārbergs atbildēja un, paņēmis no Bertas saini, taisījās iet. Bet, Bertai saini padodot, no Lidas galvas nobruka mētelis, un čigāni, tūliņ pazīdami Lidu, kliedza:
Tā jau Lida — tā ir viņa . ..
Atkāpieties, — Zārbergs. uzkliedza, — neaiztieciet viņu, es viņu atradu slimu, viņa ir mana . . .
Čigāniem nebija iemesla Zārbergu aizturēt, un viņi īsti nevarēja saprast, kas tagad darāms, kad pieskrēja citi čigāni, saukdami, ka mirušie ceļoties augšā. Kremo esot atnācis un Fatima arī.
Čigāni jau Kremo bija izstāstījuši visu notikumu, un Kremo ar Fatimu_ pienāca pie Zārberga.
A, tas esat jūs, — Kremo teica, — es jau zinu, jūs esat Lipa Tuliana ienaidnieks.
Jā, tas es esmu, — Zārbergs atbildēja.
Es nupat dzirdēju, ka jūs esat atraduši Lidu.
Zārbergs vēl nebija atbildējis, kad Fatima jautāja:
Jūs meiteni atradāt — bet kur?
Pie kontrabandistiem, kas bija apmetušies kādā alā, — Zārbergs stāstīja. — Es manīju, ka šiem zagļiem nav labi nolūki. Un kad tien aktī piedzērās, — es slimo, nesamaņā esošo, aiznesu.
Ar tādu atbildi Fatima bija apmierināta, jo viņa bija baidījusies, ka Zārbergs pats būs atradis Lidu, kur viņa bija iemūrēta. Bet tagad Fatima prātoja, kā varētu ienīsto Lidu dabūt savā varā un nogalināt. Kremo pie sevis atkal domāja citādi. Viņš bija ļoti priecīgs, ka Lida izglābta, un domāja viņu iegūt par savu. Solījumu Fatimai tas gan nevarēja ņemt atpakaļ, bet kāds cits varēja Fatimu novākt, par to zvērestā nekas nebija minēts.
Zārbergs vēlreiz mēģināja aiziet, bet Kremo to apturēja, aizrādīdams, ka Zārbergam taču neviena biedra neesot, tādēļ viņam jā- paliekot pie šiem, varēšot kopīgi iet uz laupīšanu. Zārbergs noprata, ka ar pretošanos padarīs savu lietu vēl ļaunāku, tādēļ izlikās, ka labprāt paliek pie čigāniem. Citreiz varēja rasties labāka izdevība bēgšanai.
— Mums jāiet dziļāk Bohēmijas mežos, — Kremo teica, — un jāattālinās no Lipa Tuliana. Par to, kā viņam atriebties, pagudrosim vēlāk, bet nu tūliņ jāiet no šejienes projām.
Iesāka gatavoties uz aiziešanu. Lidu uzlika uz nestuvēm. Un Zārbergs ar Bertu soļoja blakus, ne soli neatkāpdamies no Lidas. Kremo stāstīja biedriem, ka viņam par savu izglābašnos jāpateicas Fatimai. Tie uzgavilēja, apsveikdami nākošo valdnieci. Bet Kremo seja liecināja, ka viņš gluži tā vis nedomā. Fatima to ievēroja un tūliņ nepacietīgi piegāja pie Kremo.
Neaizmirsti savu zvērestu, — viņa čukstēja, — bet es gribu kļūt par tavu sievu, par čigānu valdnieci.
Es nekā neesmu aizmirsis, — Kremo atbildēja, izlikdamies mierīgs, — bet tev tak jāņem vērā, ka mums tagad ir sēru laiks. Tik daudz dūšīgu vīru no mūsējiem ir krituši, un sēru laikā mēs nedrīkstam svinēt prieka svētkus.
Tas tev gan ļoti pa prātam, — Fatima ieminējās.
Bet kā tu tā vari sacīt?
Fatima draudoši pacēla roku.
Kremo, nemani mani, — viņa teica, — tev jātur zverests, jo, kas savu zvērestu lauž, tas beigsies šausmīgā nāvē.
To es zinu, — viņš drūmi atbildēja.
Jā, es esmu tava sieva, — Fatima turpināja, — mēs jau tagad esam savienoti, kad es tev mežā klusībā atdevos. Un, kad sēru laiks beigsies, mēs svinēsim kāzas, un tad es līdz ar tevi būšu čigānu valdniece.
Kremo tik palocīja galvu, bet paturēja viņu cieši acīs. Viņa ievēroja, ka jaunais čigāns ik brīdi uzmana Lidu, un svēti apņēmās ienīsto meiteni nogalināt. Fatimas asajam skatam un saprātam nepalika apslēpts, ka arī Zārbergs iekāro Lidu, un viņa domāja ar to samesties uz vienu roku.
Čigānu .pūlis jau bija iesācis atpakaļgājienu. Aiz viņiem dega mājas. Uguns krāca. Mežā čigānu pūlis izstiepās garā rindā, jo taka bija ļoti šaura. Fatima grozīja savu nodomu un nevis Zārbergu, bet Bertu izvēlējās par savu biedri pie Lidas iznīcināšanas. Viņa bija gudra. Nomanījusi, kāds sakars Bertai ar Zārbergu, viņa gribēja un ticēja greizsirdīgajā Bertā atrast sev uzticamāko palīgu.
Kamēr Zārbergs ar Kremo sarunādamies gāja pa priekšu, viņa piezagās Bertai blakus. Berta tai drīz vien atklāja savas kārtis, tāpat kā Fatima Bertai savas, un nu abas greizsirdīgās mīlētājas sabiedrojās un apņēmās Lidu nogalināt. Fatima vēl piekodināja Bertai būt ļoti uzmanīgai, jo Kremo esot sevišķi viltīgs un tik viegli nebūt neesot piemānāms. Berta to pašu teica arī par Zārbergu, tādēļ patiešām esot jāuzmanās. Kā pirmo līdzekli, lai Lidu aizraidītu uz viņpasauli, Fatima solījās slimniecei iedot tādas zāles, kuras droši nonāvē.
Kremo ar Zārbergu arī runāja par Lidu.
Ko jūs domājat ar Lidu iesākt? — čigāns jautāja.
Gluži vienkārši, — Zārbergs atbildēja, — meitenei ir bagāti vecāki, lai tie viņu izpērk.
Tā ja.
Zināms, to esmu nodomājis, un pie tā mani neviens neaizkavēs, — Zārbergs turpināja.
Nē, droši nē, — Kremo viltīgi atbildēja.
Man tik jānogaida meitenes izveseļošanās, — Zārbergs turpināja.
Vai viņa ir ļoti slima?
Viņai ir stiprs drudzis!
Nu — ja nekas vairāk nav, mūsu zāles to izārstēs.
Es jau tādēļ gribēju jūs lūgt.
Jāpagaida tik, kamēr nonāksim jaunajā nometnē, tad Lida driz izveseļosies. — Bet pie sevis viņš domāja:
Tālāk es zināšu, — ha, ha, ha! — Zārberģit, jūs vis nedabūsit šo meiteni, viņa būs mana, un kaut man vai pati elle būtu jāaicina talkā!
328. nodaļa BRIESMĪGAS STUNDAS
No Bohēmijas mežiem dosimies atpakaļ uz Drēzdeni, uz grāfa Fleminga pili. Grāfu pāris vēl vāļājās pa dārgajām turku grīdsegām, un grāfiene dusmās norāva parūku grāfam no galvas. Beidzot Flemings uzlēca kājās un iemuka kādā kaktā. Anastasija gardi smējās. Tā nezināja, ka atriebējs ir tik tuvu. Ari grāfiene piecēlās un dusmās nezināja, ko sākt, ko būt.
Bezgodis, — viņa sauca, — tūliņ nāc šurp, meitu vajag tūliņ izsviest no mājas.
Flemings neatbildēja, zinādams, ka grāfiene tam uzbruks no jauna. Grāfiene par to saskaitās vēl vairāk un pavēlēja grāfam tūliņ iet pie viņas.
Gatavā ragana, — ministrs domāja. — Ak, kamdēļ man vajadzēja precēt tādu sievu.
Bet uz to atbildēt nebija grūti. Grāfs bija nabags, bet grāfiene ļoti bagāta. Ar viņas palīdzību tas arī bija ticis par ministru un sarausis tik lielu mantu. To grāfiene labi zināja un bija lepna savā kundzes un valdnieces lomā.
Vai tu nenāksi tūliņ, — viņa raudādama sauca, — es nevaru redzēt, man vajag ūdens, ko acis izmazgāt, tās deg kā ugunī.
Flemings arvien vēl klusēja. Anastasija smējās, un nelaimīgā grāfiene taustījās, gribēdama uzķert izeju vai grāfu, vai Anastasiju. Flemings redzēja, ka grāfiene tuvojas, un turēja par gudrāku atkāpties, kamēr nonāca pie tās vietas, kur aizkara ielokā glūnēja laupītāju vadonis. Arī Anastasija devās uz durvīm un pienāca gluži tuvu Sikleram.
Flemings gribēja iziet priekšistabā, kad viņu negaidot sakampa Lips Tulians. Flemings iekliedzās pēc palīga, bet no sulaiņiem neviens nerādījās, jo šie sargājās tādās reizēs rādīties, kad mājā bija ģimenes skandāls, ko arī grāfs pats bija aizliedzis.
Lips Tulians, — grāfs iesaucās. Arī Anastasija iekliedzās, jo to bija sagrābis Siklers un aizbāza viņai muti un sasēja rokas.
Tā, ministra mīlule, — Siklers teica, — nodevēja, nu tu vari drusku pabrīnīties.
Grāfiene gan dzirdēja vīriešu balsis, bet nekā nesaprata.
Nu mēs atkal satiekamies, — Lips Tulians teica, — nav ilgi, kad es jūs Nosenā iemācīju par skursteņslauķi.
Flemings bija kā pamiris no lielām bailēm, jo Lips Tulians ar to rotaļājās kā kaķis ar peli.
Jūs mani gribējāt ķert, — Lips Tulians sacīja, — še es esmu — grāf Fleming — turiet tak mani ciet!
Flemings domāja, ka nu viņam gals klāt, šoreiz tas vairs necerēja uz žēlastību. Bet laupītāju virsnieks nedomāja vis nogalināt ministru. Lips Tulians tik izprasīja ministram visu, kādēļ Anastasija tā rīkojusies. Ministram bija viss patiesi jāizstāsta, ja negribēja Lipu Tulianu sadusmot, un to viņš arī darīja. Pa tam grāfiene bija sataustījusi otras durvis, kuras veda citā istabā, un gribēja pa tām iziet. Lips Tulians to pamanīja un, zibensātrumā nosviedis grāfu uz grīdas, saķēra grāfieni. Tā skaļi iekliedzās. No grāfienes kliedziena sulaiņi nojauta nelaimi un trokšņodami skrēja no visām pusēm uz nelaimes vietu. Arī grāfs Flemings uzlēca kājās. Lips Tulians atzina par prātīgāku laisties lapās un palaida grāfieni vaļā.
Sikler, — viņš uzsauca, — steidzies man pakaļ!
Tūliņ, virsniek, — tas atbildēja, — man vēl kāds nieks jāpadara — tā — nu pietiks.
Anastasija izgrūda nāves kliedzienu.
Ko tu dari? — Lips Tulians iesaucās.
Sodīju nodevēju, — skanēja atbilde.
Lips Tulians sarauca pieri, bet rāties nebija laika. Viņš metās pa durvīm laukā, un Siklers tam pakaļ. Grāfs Flemings arī skrēja, bet sulaiņi to koridorā saķēra. Pazinuši savu kungu, viņi to palaida vaļā. Te pieskrēja grāfiene un ar savu dārgo dzintara vēdekli sita šiem un istabenēm, kur tik gadījās. Bet iekšā, krāšņajā istabā, nodevēja gulēja uz grīdas asinīs.
329. nodaļa PIRMAIS BĒGŠANAS MĒĢINĀJUMS
Grāfiene Kozela piederēja pie tām sievietēm, kuras nekad nezaudē dūšu un klizmā vai nelaimē izdomā ne vienu vien ceļu, kā no tās izkulties. Tā arī tagad. Kaut gan Hilda droši ticēja, ka Hedviga pamudinās Lipu Tulianu atsvabināt viņu, bet viņa tomēr mēģināja leitnantu fon Helmu piedabūt, lai tas viņai palīdz izbēgt. Kur vien bija iespējams ar leitnantu satikties, tur viņa to vilināja un kairināja. Stāstīja leitnantam par savu lielo bagātību, kura esot paglabāta Holšteinā pie viņas radiem. Beidzot tā viņam arī piedāvājās par sievu. Saprotams, ka Hilda patiesībā nemaz nedomāja pēc atsvabināšanās precēt leitnantu, jo viņas nolūks bija iegūt Lipu Tulianu.
No Kaspara tā arvien saņēma slepenas ziņas ar bibliotēkas grāmatu palīdzību, bet līdz šim par Lipu Tulianu nekā nedzirdēja. Hilda kļuva nemierīga. Viņa nevaldāmi ilgojās pēc brīvības un pierunāja leitnantu fon Helmu sagatavot bēgšanu un izvēlēties nakti, kurā bēgt. No sākuma Emma ar Gusti vēl paliks cietumā. Tās nekā nav noziegušās, tādēļ viņas tāpat palaidīs brīvībā. Leitnants fon Helms, aizrāvies no Hildas burvīgā skaistuma, bija gatavs ar viņu bēgt. Viņš nedomāja ne par savu karjeru, ne nākotni, ne ģimeni, tik sapņoja iegūt Hildu.
Bēgšana nebija viegli izdarāma. Cietoksnis atrādās uz augsta, stāva klints kalna.
Atlika tikai viens ceļš, ko izvēlēties, proti, no augšas nolaisties ar virvi. Sargi arī nebija piemānāmi. Un ģenerālis Vēlens ļoti reti kādam atļāva iziet, tādēļ nekas cits neatlika, kā nolaisties gar mūri. Leitnants sagādāja virves un iesēja mezglus. Kasparam tika paziņots uz zināmo nakti apgādāt krietnus zirgus un ratus, un Hilda saņēma atbildi, ka tas tiks izdarīts.
Zināmā nakts pienāca. Hilda bija stipri uztraukta. Viņa visu norunāja ar Emmu, ka brauks uz Bohēmiju, kur vēlāk arī satiksies, un arī pārsprieda, ka Bohēmijā viņa būs patiesi drošībā, jo austriešiem ar sakšiem šoreiz bija savstarpēji strīdi. Arī Guste saņēma visus nepieciešamos norādījumus. Tā prātojot un visu pārrunājot, pagāja diena un pienāca sengaidītais vakars. Sargi bez šaubām bija savās vietās, bet virsnieks varēja staigāt, kur vien gribēja, tas jau bija viņa pienākums.
Virsnieks strādāja savā istabā un sēja virves gabalus, lai tā būtu tik gara, cik nepieciešams, un sniegtos līdz zemei, bet daudzās vietās sienot tomēr bija kļūdījies. Nakts bija tumša. Pūta stiprs vējš, un virsnieks baidījās, ka grāfiene šādā sliktā laikā negribēs bēgt. Bet viņa bija sataisījusies, augsti uzsējusi svārkus un ietinusies tumšā mētelī.
Laiks bija klāt. Virsnieks paņēma no savas istabas virvi un devās uz grāfienes istabām. Piesteidzās Hilda.
— Es esmu gatava, — viņa čukstēja, — iesim! Vai nu brīvību, vai mūža cietumu!
Helms gāja pa priekšu. Pa šauro koridoru uz pakaļējām durvīm. Gar šīm staigāja sargs. Helmam bija atslēga, bet slēgt tūliņ nedrīkstēja. Vispirms bija jānoklausās, kad sargs aiziet gar durvīm. Sargam uz katru pusi no durvīm bija jāiet trīssimt soļu. Sargs pašreiz pagāja garām, un Helms iesāka skaitīt. Līdz simtam izskaitījis, viņš atvēra durvis un izgāja. Hilda tam sekoja uz pēdām.
Viņi aizgāja uz apaļo valni, jo uz turieni negāja neviens sargs> tur viņš netraucēts varēja piesiet virvi. Nakts bija stipri tumša, tā ka neko nevarēja redzēt. Hilda notupās zeme, kamēr Helms piesēja virvi. Pēc norunas Helmam bija jānokāpj pirmajam un pēc tam jātur virve, lai tā nesvaidītos un Hilda kāpdama nešūpotos. Hilda turēja virvi rokā, lai zinātu, ka Helms jau ir lejā. Te viņa izdzirda virves švīkstienu un satrūkās. Ka tik sargs to nebūtu dzirdējis! Virve vēl bija nostiepta, bet atkal troksnis un — virve pārtrūka. Hilda saprata, kas noticis.
— Ei, kas tur ir? — sargs sauca. Tas netālu bija gājis garām un, izdzirdis troksni, nāca raudzīt.
Hilda pa tumsu aizskrēja atpakaļ un varēja tikt iekšā, jo Helms durvis nebija aizslēdzis. Sargs atrada piesieto virvi un ar šāvienu ziņoja pārējiem sargiem, kuri tūliņ steidzās uz notikuma vietu.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPITAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Devītā burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPITAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Devītā burtnīca
330. nodaļa LIBUŠE
Libušes radinieki par agru priecājās uz lielo mantojumu, jo Libuše fon Freidenberga atgriezās Prāgā un no turienes sava tēva īpašumā, kur apakšnieki spoži sagaidīja jauno kundzi. Skaistā mantiniece vispirms lika svinīgi paglabāt sava tēva līķi — Zārberga upuri. Ar saviem radiniekiem Libuše gandrīz nemaz nesagājās, zinādama, ka tie cenšas pēc mantojuma. Bet viņa arī citādi bija gluži pārvērtusies. Citreiz tik augstprātīgā un lepnā, tik varmācīgā un briesmīgā jaunkundze bija kļuvusi pazemīga, taisna un lēnprātīga. Saprotams, ka visi viņas apakšnieki par to ļoti priecājās. Libuše bija kļuvusi arī dievbijīga un dažreiz ilgi kavējās uz ceļiem pils baznīcā pie altāra. Neviens nedrīkstēja būt klāt, kad jaunkundze lūdza Dievu, bet vecais muižkungs tomēr bija slepeni noklausījies.
Libuše nelūdza pēc miera un atdusas — ak nē, viņas lūgšanas bija veltītas atriebībai. Viņa gribēja atriebties nelietim Zārbergam, kurš viņu bija padarījis nelaimīgu, izpildīt to briesmīgo zvērestu, ko viņa toreiz bija zvērējusi pie tēva līķa. Atriebības domas viņu neatstāja — viņa dzīvoja vēl vienīgi šīm jūtām, un visi pasaules prieki tai bija zuduši. Apakšnieki gan domāja, ka viņu kundze drīz apprecēsies, arī precinieki pieteicās, jo Libuše bija skaista un ļoti bagāta. Gan šo to tenkoja pai; gūstniecības laiku, bet neviens neko skaidri nezināja, un, tā kā skaistums un bagātība ļoti pievelk, tad arī skaistajai Libušei netrūka pielūdzēju. Bet visiem par brīnumu Libuše visus preciniekus atraidīja. Ar to viņa nāca slavā, un kādu dienu pie viņas krusttēva ieradās kāds valstsgrāfs, lai izlūgtos Libušes roku. Saprotams, ka vecais kungs jutās pagodināts un otrā dienā aizbrauca uz Freidenbergu bildināt Libuši.
Jaunā pilskundze krusttēvu saņēma savā dzīvoklī mierīgi — pat mīļi —pļaudama krusttēvam visu izrunāt. Kad krusttēvs bija beidzis runāt, viņa piecēlās no krēsla.
Krusttēv, — viņa teica mierīgi, bet drūmi, — es zinu, ka tu gribi man labu. Valstsgrāfs ir cienījams vīrs, kuru es ļoti augstu cienīju. Bet viņa sieva es nevaru kļūt.
Kādēļ tad nē, Libuše? — vecais vīrs iesaucās. — Valstsgrāfs ir labas dabas cilvēks.
To es zinu, bet es nekad neprecēšos — nekad!
Mans Dievs, kāpēc tad nē? Vai tev kādi nenovēršami šķēršļi, kas tevi spiež palikt neprecētai?
Ir gan tādi šķēršļi!
Vecais kungs bēdīgi pakratīja galvu.
Libuše piegāja tuvāk.
Krusttēv, — viņa sacīja, — tu esi vienīgais, kurš par mani domā labi, tu nevēlējies, kā pārējie radinieki, lai es pazūdu.
To Dievs zina, Libuše.
Nu tādēļ, krusttēv. Tu arī būsi vienīgais, kas zinās manu noslēpumu. Tās baumas, ko tu arī būsi dzirdējis, dibinās uz patiesību, es biju bandas vadoņa mīļākā. Bet ne no laba prāta. Nelietis ar varu mani piespieda padoties. Jā, krusttēv, šī šķēršļa dēļ es palikšu neprecējusies.
Bet, bērns, tas jau nevienam nav jāstāsta — es tavu noslēpumu paņemšu līdzi kapā.
To es zinu, krusttēv, bet es nevaru citādi darīt. Vai lai es piekrāpju cienījamu vīru? To es nevaru, un, ja es to atklāti pateiktu, — es nedrīkstētu nevienu cilvēku uzskatīt. Nē, ir labāk tā, kā ir. Es esmu atteikusies no laimes, man vēl atliek tikai — nelietim atriebties.
Jā, jā, es to saprotu, bērns, tev taisnība — laimīga tu nekad vairs nekļūtu. Otrkārt, tu tagad arī esi pārvērtusies — tu dari labdarības darbus un saviem apakšniekiem esi iemīļota kundze, tas ir skaists, Dievam patīkams uzdevums.
Libuše neatbildēja. Viņa iedomāja pagātni, to laiku, kur viņai tik briesmīgi bija jācieš. Viņa kodīja lūpas. Krusttēvs sirsnīgi atvadījās no Libušes, vēl teikdams pa iepriecinošam vārdam.
Freidenbergā atkal viss ritēja vientuļi un klusi — ierastā gaitā, arī Libuše izpildīja savus pienākumus kā kundze un valdniece. Viņas īpašums bija liels, kurā tā izpildīja arī augstākā tiesneša lomu, bet arvien stingri un taisni. Viņas varā bija spriest par dzīvību un nāvi.
Dienu pēc krusttēva aizbraukšanas kāds ciema vecākais atveda pie Libušes uz tiesu kādu sasietu ļaundari. Tiesas zāle, kur ieveda ļaundari, bija apakšā. Atvestais ļaundaris bija kāds čigāns, kurš ielauzdamies bija zadzis naudu un vistas. Par tādiem noziegumiem toreiz piesprieda nāves sodu pakarot.
Noziegumu izklausījusi, Libuše jau gribēja pasludināt parasto spriedumu, bet tad viņa uzreiz apdomājās un pavēlēja visiem iziet, gribēdama viena pati runāt ar ļaundari. Čigāns nokrita ceļos, lūgdamies žēlastību, jo viņš zināja, ka viņu gaida nāves sods. Viņš bija jauns un žēli lūdza, apsolīdamies pat par vergu palikt.
.Kāpēc tu zagi? — Libuše jautāja.
No bada spiests, augstā kundze, —čigāns atbildēja.
Atbildi man uz vienu jautājumu, — viņa turpināja, — vai tu pazīsti kādu Zārbergu?
Vai tas ir tas laupītājs, kurš agrāk bijis pie Lipa Tuliana?
Tas pats, — viņa dobji atbildēja.
Ak, es viņu pazīstu, — čigāns teica, — jā gan, tagad viņš viens pats blandas apkart pa mežiem. Un nu piebiedrojies pie Kremo pulka. Viņam ari divas meitas līdzi.
Libuše domaja ar čigāna palīdzību sameklēt Zārbergu — vismaz jāpamēģina, sliktākā gadījumā tik viens zaglis izbēgs no karātavām.
Ko tu darītu, ka es tev dāvinātu dzīvību? — Libuše jautāja.
Es palieku jūsu vergs, — čigāns iesaucās.
Labi, es dāvinu tev dzīvību, bet tu atved man Zārbergu. Ja esi nabags, tad es tev došu naudas, cik vajadzīgs, un, kad atvedīsi Zārbergu, es padarīšu tevi bagātu.
Libuše domāja, ka šis cilvēks apsolīs visu, lai glābtu savu dzīvību, bet tā vis nebija.
Augstā kundze, — čigāns teica, — tas ir ļoti grūts uzdevums, Zārbergs ir ļoti stiprs un vēl viltīgāks kā čigāns.
Libuše drūmi pasmīnēja. Viņai radās cerība, ka šis cilvēks to lietu ņem nopietni, uz to varēs paļauties.
Tas nekas, — viņa atbildēja, — tu gan vari dabūt biedrus, kas tev palīdzēs. Es visiem samaksāšu, bet tev visvairāk.
Čigāns pārdomāja.
Es ēsmu uz nāvi notiesāts, — viņš sacīja, — viens vārds no jums, un man jāmirst pie karātavām. Ļoti iespējams, ka Zārbergs mani nogalina, jo viņš ir par daudz viltīgs. Es tomēr uzņemos, nerēķinoties ar savu dzīvību.
Libuše bija apmierināta. Uz šo cilvēku tā varēja paļauties, tam bija pavisam citāda daba, kā citiem viņa biedriem.
Cik daudz laika tev vajadzīgs? — viņa jautāja.
Man jālūdz kādas nedēļas laika, es darīšu visu, kas iespējams, un, ja es vairs nepārnāku, tad zināt, ka Zārbergs ir mani nogalinājis.
Vai tad viņš ir tik briesmīgs?
Tiešām, nav viegli ar viņu iesākt, viņš visu iznīcina, kas tam stājas ceļā.
Libuše bija diezgan dzirdējusi un sapratusi. Viņa devās uz durvīm un, pasaukusi savus kalpus, nopietni sacīja:
Es nolēmu šoreiz apžēloties. Atraisiet viņa saites un ļaujiet viņam iet. Tos zaudējumus, ko viņš nodarījis, es samaksāšu.
Čigāns tika atsvabināts un Libušes priekšā krita ceļos, skūpstīdams viņas drēbes.
Savu dzīvību es atdodu par jums, cienītā kundze, — viņš sacīja. Tad uzcēlies aizgāja. Iztālēm tas vēlreiz apgriezās, un Libuše redzēja, ka viņš uzliek roku uz sirds. Tad viņš teciņus vien, kā bailīga stirna, aizgāja.
331. nodaļa PAVEDĒJA
Senajā laupītāju pilī kādreiz arī bija pieredzēta trokšņaina dzīve — toreiz, kad to vēl apdzīvoja laupītāju bruņinieki. Arī šoreiz te valdīja troksnis, jo čigānu virsaitis Kremo ar Fatimu naktī bija izbēguši no sava cietuma. Garais Zamuels spārdījās kā traks, un Vitorfs, kuram taču bija visa atbildība, bija saīdzis un ļoti uztraukts.
Nu jā, — kāds biedrs teica, — tas tādēļ, ka pie mums ar šie- viešiem apietas kā ar eņģeļiem. Es virsniekam tūliņ sacīju, ka čigānieti vajag līdz kreklam izģērbt, jo tādām skuķēm arvien kaut kas paslēpts drēbēs. Te nu mums ir tie salāti, tagad viss ir pārvīlēts, un es varu derēt, ka čigānietei šie rīki bija paslēpti drēbēs. Tāda nolādēta, brūna ragana.
Ar lamāšanos un izrunāšanos tomēr nekas nebija panākams, un gūstekņi bija kā bēguši, tā aizbēguši. Vitorfs pats, kad virsnieks nebija mājās, nedrīkstēja nometni atstāt, tādēļ viņš izrīkoja Zamuelu ar vairāk vīriem dzīties bēgļiem pakaļ. Nometnē tagad bija maz vīru, izņemot visapkārt izliktos sargus, bez tam Vitorfs pats un — sievietes. Da-žām meitām nebija vīru, jo nesen kādā uzbrukumā vairāki vīri bija krituši. Starp šīm atraitnēm bija arī kāda skaista bohēmiete Vanda. Pielūdzēju tai gan netrūka, bet viņa visus atraidīja, jo tā bija metusi acis uz Vitorfu, kuram nebija sievas. Ka Vitorfs mīl Elzbeti, to viņa zināja, bet viņa tikpat labi arī zināja, ka no šīs mīlestības nekas nevar iznākt.
Vitorfs pats no pilskalna arvien uzmanīja apkārtni un šim nolūkam bija izraudzījies kādu uzkalniņu, no kura vislabāk varēja pārredzēt apkārtni. Bija pavasaris, un dienas jau bija siltas. Ap pusdienu Vitorfs atkal nogāja uz savu vientuļo vietu un, nekā šaubīga neredzēdams, izlaidās uz mīkstajām sūnām un domāja par savu likteni. Kāds nācējs viņu iztraucēja no domām. Tā bija Vanda.
Vandā, — Vitorfs iesaucās.
Nu jā, kas tad lai es būtu, es esmu Vanda, šī vietiņa man arī ļoti patīk.
Viņa piegāja tam klāt un apsēdās pie viņa zemē.
Tā — tik viens, — Vanda iesāka, viņu mīļi uzlūkodama.
Man jābūt vienam un viss jāuzmana, ka neuzbrūk kas ļauns.
Cik te skaisti — cik jauki! Pati daba kā aicināt aicina — mīlēt un glāstīt.
Vitorfs neatbildēja.
Sakiet taču, Vitorf, — viņa atkal iesāka, — jūs visādā ziņā atdarināt virsnieku — visādā zinā.
Kā tā?
Nu, viņam nav ne sievas, ne mīļākās, un jums arī nav.
Vitorfs neatbildēja, bet sakoda zobus.
Ha, ha, ha! — Vanda smējās. — Vai man nav taisnība? Nu jā, saka, jūs gribot Elzbeti, bet viņa tak jūs negrib.
Beidziet šādas runas.
Kādēļ — es tak varu par to runāt.
Bet es negribu dzirdēt.
Vanda atkal smējās.
Ejiet nu, Vitorf, — viņa runāja, — kāpēc tādēļ skumt, ka viena meitene negrib. Nevienu sirdi nevar piespiest ar varu. Man iet tāpat, es varētu dažu labu puisi iegūt, bet es — nevaru. Jūs esat skaists vīrietis, kāpēc jūs savug jaunības gadus tā pavadāt? Redziet — var jau notikt, ka visa mūsu godība ņem ātru galu.
Tas var gan notikt, — Vitorfs atbildēja.
Nu tādēļ, un tad jūs nožēlosit, ka neesat baudījuši mīlestības laimi, kad tas bija iespējams. Nožēlosit, bet būs jau par vēlu.
Kas to saka?
Nu, es … — Vanda iesaucās, — es arī drusku pazīstu pasauli.
Viņa izturējās tik vēlīgi un kairinoši, gribēdama Vitorfu iekarsēt,
jo viņa taču bija daiļa un kaira. Daudzi citi te būtu zaudējuši apdomību un iekrituši sievietes tīklā, bet Vitorfs nebija tik vieglprātīgs. Viņš mīlēja tikai vienu — Elzbeti. Vanda redzēja, ka ta uz priekšu netika, tamdēļ gribēja pamēģināt citādi.
Ja es nezinātu, ka jūs esat tik drošsirdīgs, man būtu jādomā, ka jūs tik klosterī derat.
Arī tas Vitorfu neiesildīja.
Tiešām, tikai klosterī, — Vanda turpināja, — ja es ar kādu citu tā runātu, kā ar jums, tas zinātu gan, kas jādara.
Ko tad viņš īsti darītu? — Vitorfs ar nepatiku jautāja.
Vanda ilgāk vairs neizturēja.
Mani mīlētu, — viņa kā bez prāta iesaucās un pieglauzdamās apkampa Vitorfu. Vitorfs it kā sastinga.
Jā, mīliet mani, — viņa žēli lūdzās, — es alkstu mīlas. Jūs esat vienīgais, kurš man patīk. Elzbete ir ledusjaunava, man ir dzīvība, es varu degt un dāvāt jums paradīzi virs zemes.
Kādu acumirkli Vitorfs palika kā sastindzis. Bet acumirkli vien.
Mīliet mani, — Vanda gaudās, — es esmu jūsu, ņemiet mani…
Vitorfs uzlēca kājās.
Nekad! — viņš skarbi iesaucās. — Elzbeti — vai nevienu citu!
Viņš ātri atsvabinājās no savas karstās pielūdzējas.
Jūs mani nemīlat, — Vanda iesaucās.
Jā, jā, — atstājiet mani vienu, es mīlu savu Elzbeti un mīlēšu viņu mūžīgi.
Pareizi, — viņa iesaucās, — te ir divi leduskalni, tie sasals kopā — ha! ha! ha! — Es, atstumtā … es …
Projām, projām!
Es jau eju, — meitene sacīja.
Viņa apņēma lakatu un, vēlreiz paskatījusies uz Vitorfu, devās no kalniņa lejā.
Viņš mani nievā, — tā čukstēja, — bet to viņš dabūs nožēlot, briesmīgi nožēlot!
332. nodaļa MĪLESTĪBAS UPURIS
Bungu dārdoņa atskanēja no Stolpenes cietokšņa, kareivji skrēja ārā ar degošām lāpām. Ģenerālis fon Vēlens arī pats steidzās turp, jo viņš apzinājās savu atbildību. Ministrs tik bargi bija uzdevis apsargāt grāfieni Kozelu.
Pie noliktavas viņam nāca pretī divi virsnieki.
Vai grāfiene vēl ir cietumā? — ģenerālis jautāja.
Ir vēl, ekselence!
Ģenerālim kā akmens novēlās no krūtīm.
Vai cits kas šaubīgs nav manāms?
Tikai tā virve pie mūra — un noliktavas durvis nav aizslēgtas!
Kur ir leitnants fon Helms? — ģenerālis iesaucās.
Tas nav atrodams, ekselence!
Ģenerālis fon Vēlens nojauta, kas noticis. Viņš deva īsu pavēli, un pulciņš kareivju ar lāpām devās lejā meklēt. Lāpu sarkanā gaisma apgaismoja visu apkārtni.
Hallo, — kaprālis iesaucās, — te kāds guļ, ļaudis, — oho — tas ir …
Viņš apklusa. Tiešām, te uz klints gulēja jauns virsnieks, kurš velti mēģināja piecelties. Virs viņa pie mūra karājās virve.
Leitnants fon Helms! — kaprālis teica, — patiesi — tas ir viņš.
Jaunais virsnieks bija izmežģījis kāju un nevarēja piecelties.
Jā, tas esmu es, — viņš atbildēja, — es bēgu no cietokšņa.
Tad es jūs apcietinu, — pienākušais virsnieks teica, — atdodiet zobenu.
Ne vārda neteicis, fon Helms atdeva virsniekam savu zobenu. Bēgšana nebija izdevusies. Hildai nu būs vēl grūtāks liktenis. Virsnieki pārliecinājās, ka nokritušais nav spējīgs iet. Tie līdzcietīgi noskatījās uz savu biedru. Bet viņš bija cietumnieks. Līdzcietībai vairs te nebija vietas. Virsnieks pavēlēja no šautenēm un mēteļiem pagatavot nestuves. Leitnantu fon Helmu uzlika uz nestuvēm, un tagad visi devās atpakaļ uz cietoksni. Tur stāvēja ģenerālis fon Vēlens. Ar drūmu skatienu tas uzklausīja virsnieka ziņojumu, tad paskatījās uz pienākuma pārkāpēju.
Leitnant fon Helm, — komandants stingri sacīja, — jūs tagad esat cietumnieks. Vediet viņu uz kareivju cietumu, es tūliņ nākšu, pēc pusstundas lai augstākie virsnieki ierodas tiesas zālē.
Šie nedaudzie vārdi izteica ļoti daudz. Tā bija pavēle sasaukt kara tiesu. Leitnants fon Helms nesavilka ne uzacis. Viņš mēmi noklausījās priekšnieka pavēles, bet, kad viņu nesa uz cietumu, viņš ar neizsakāmām bailēm paskatījās uz noliktavu māju, kur atradās viņa sirdsdieve. Nabaga leitnants! Kareivji viņu aiznesa cietumā un noguldīja uz salmu maisa. Jaunais leitnants viņiem bija bijis mīļš priekšnieks un nekad nebija netaisns. Tagad tie līdzcietīgi un skumji raudzījās viņā, zinādami, kāds liktenis viņu sagaida. Nesēji aizgāja, un atnāca ārsts, kurš apsēja kāju.
Tas tik ir bijis ļauns kritiens, — ārsts teica, — paies labs laiks, leitnant, kamēr kāja būs vesela.
Jaunais virsnieks sāpīgi iesmējās.
Jūs tā domājat, doktor, nu, es domāju, ar mani ies ātrāk nekā ar kāju. Jūs tak saprotat — jūs zināt likumu.
Ārsts aizgriezās. Viņš gribēja jaunajam virsniekam teikt kādu mierinošu vārdu, bet ienāca ģenerālis. Viņš bija viens pats.
Vai esat gatavi? — ģenerālis uzrunāja ārstu.
Doktors deva īsu atbildi, sakravāja pārsienamos un citas lietas un atri izgāja. Ģenerālis fon Vēlens aiz viņa aizslēdza durvis. Tad viņš piegāja pie ievainotā gultas un apsēdās uz soliņa. Komandanta asais skatiens pārlidoja jauno virsnieku.
Leitnant, — pavēlnieks iesāka, — es atnācu iepriekš viens pats, iekams nav sākusies kara tiesa.
To es pratīšu cienīt, — virsnieks atbildēja.
Labī, tad jūs arī šo lietu atvieglosit, es zinu, ka jūs esat tāds, kas nemelo. Vai jūs gribat patiesi atbildēt uz visiem maniem jautājumiem?
Es gribu.
Jus esat šonakt ar virves palīdzību atstājuši cietoksni?
Jā gan, ekselence.
Vai jūs viens pats gribējāt bēgt?
Tagad virsnieks vilcinājās. Viņš gribēja saudzēt mīļāko un visu vainu uzņemties viens pats, bet tad viņam bija jāmelo. Ģenerālis fon Vēlens to manīja.
Es jums atvieglošu atbildi, leitnant. Noliktavu mājas diben- durvis atrastas vaļā un — nu, vai lai vēl tālāk runāju?
Helms palocīja galvu. Viņš redzēja, ka viss ir zināms un viņam jāteic patiesība.
Jūs negribējāt vis viens pats bēgt? — ģenerālis jautāja.
Nē, ekselence.
Un jūsu pavadone būtu grāfiene Kozela, vai ne tā?
Jaunais virsnieks smagi nopūtās.
Diezgan, es zinu diezgan, — ģenerālis atbildēja, — leitnant Helm, es arvien biju labos ieskatos par jums, jūs bijāt virsnieks, kam es paredzēju spožu nākotni, kā jūs tā varējāt aizmirsties?
Es citādi nevarēju, ekselence, — viņš drūmi atbildēja.
Ak — jūs mīlat grāfieni.
Vēl vairāk, es viņu pielūdzu, es mīlu viņu vēl tagad — nāves ēnā.
Tiešām, nāves ēnā, — vecais kareivis atbildēja, — šis vārds drīz piepildīsies.
Leitnanta acis uzliesmoja.
Ekselence, — viņš sauca, — es nāves nebīstos, ak nē, es esmu laimīgs — jo es varu par viņu mirt, kuru es tik karsti mīlu.
Ģenerālis aizgriezās, lai slēptu savu aizkustinājumu. Pat leitnantam nebija jāredz, ka vecā kareivja acīs iezagās asaras.
Ārprātīgs mīlētājs, — ģenerālis murmināja, — tas viņu nevar glābt. Kara tiesas lēmums ir nežēlīgs. Bēgšana, mēģinājums ar valsts cietumnieci izbēgt — nabaga Helms, viņš ir pazudis!
Jaunais virsnieks sēdēja nekustēdamies. Beidzot ģenerālis atgriezās pret leitnantu.
Vai jums man vēl kas būtu sakāms?
Nē, ekselence.
Vai man nebūtu kas jāpaziņo jūsu vecākiem?
Jaunais virsnieks nodrebēja.
Es rakstīšu.
Ģenerālis fon Vēlens bija priecīgs, kad varēja atstāt cietumu, un, uzmetis cietumniekam līdzcietīgu skatu, viņš lēnām izgāja, atstādams virsnieku ar savām moku pilnām domām vienu.
* * *
Hildu nemaz neapgrūtināja ar izmeklēšanu. Ēdiens un dzēriens tika dots kā arvien, bet leitnanta Helma vietā tagad viņu apsargāja sirms pulkvedis. Sargi bija divreiz pavairoti, un Hildai nebija atļauts pastaigaties. Šis apstāklis satrieca viņas cerības. Viņa griezās ar dažiem jautājumiem pie sava jaunā apsargātāja, bet tas tik paraustīja plecus. Vecais pulkvedis pret viņas skaistumu bija norūdīts. Viņš nemaz neievēroja grāfienes skatienus un koķetēšanu, viņš ievēroja tikai savu pienākumu. Hildai cits nekas neatlika, kā tik ar
Gusti un Emmu gudrot citus plānus. Bet tie bija bez cerības. Ja Lips Tulians nedara brīnumus, tad viņai nav ko domāt no cietokšņa izkļūt.
Runājot un gudrojot pagāja nakts, tik uz rīta pusi Hilda aizgāja gulēt. Bija jau pusdiena, kad viņa pamodās un, Emmas pabalstīta, apģērbās.
Vai esi ko dzirdējusi? — viņa jautāja Emmai.
Nē, sargi nekā neatbild — nekādu ziņu nevar dabūt.
Hilda pārdomāja.
Helms gan būs jau sen aizbēdzis, — viņa murmināja, — varbūt arī nosities, kas man par to!
Skaistā čūska virsnieku nekad nebija mīlējusi, viņš tai nebija nekas vairāk kā līdzeklis mērķa sasniegšanai — tagad par viņu vairs nebija ko domāt.
Hilda patlaban gribēja saukt Gusti, kad sētā atskanēja bungu rīboņa un kareivju soļi.
Ko tad tas nozīmē? — Hilda brīnījās un, pasaukusi Emmu, steidzās pie aizrestotā loga.
Ārā citkārt mēmais pagalms mudžēja no kareivjiem, kas sakārtojās lielā četrstūrī. Vidū bija redzama smilšu kaudze, nupat kā izmesta, jo kareivji aizstūma tukšos ratus.
Kas tas ir? — Hilda atkal jautāja.
Kara tiesas spriedums, — kāds virsnieks, durvīs stāvēdams, atbildēja.
Hilda apgriezdamās ieraudzīja savu jauno sargu pulkvedi fon Boblinku, kuru tā uzlūkoja ar riebumu. Virsnieks arī uz viņu neskatījās daudz laipnāk.
Jā, kara tiesas spriedums, — viņš vēlreiz atkārtoja, — bargais likums ķēris leitnantu fon Helmu par bēgšanas mēģinājumu ar valsts cietumnieci.
Hilda nevainīgi apgriezās. Kas viņai par to — ja tik viņu pašu nesoda.
Kas notiks ar leitnantu? — viņa ļoti vienaldzīgi jautāja.
Pulkvedis rādīja ar roku uz pagalmu.
Tur stāv tie, kas izpildīs spriedumu, — viņš dzestri atbildēja, — ar sevišķu pavēli ģenerālis fon Vēlens leitnantu fon Helmu apžēlojis, nosacīdams tam nāves sodu nošaujot, nevis pakarot
Hilda palika mierīga.
Viņš visu ir izteicis, — tā murmināja.
Pulkvedis šos klusi izrunātos vārdus bija dzirdējis.
Jā, viņš ir visu izteicis, — tas dusmīgi atbildēja, — un viņš ir jānožēlo, ka viņam sods jācieš vienam, kamēr tā, kas viņu paveda
Diezgan, — Hilda viņu pārtrauca, — es lūdzu bez tādām piezīmēm, pulkveža kungs, — iedomājiet, ka jūs stāvat grāfienes Kozelas priekšā!
Virsnieks apklusa, bet naidīgais skatiens vēstīja, ka Boblinks nepieder pie tiem, kas pamācības ātri aizmirst.
Bet ārā atkal rībēja bungas. No kareivju cietuma tuvojās bēdīgs gājiens. Seši kareivji uz nestuvēm nesa jaunu, bālu virsnieku, kura acis pastāvīgi raudzījās uz noliktavu māju. Tas bija leitnants fon Helms. Viņš ieraudzīja skaisto būtni pie loga — viņa mīlā dzirkstošās acis tūliņ pazina Hildu, un nedomājot viņš pacēla labo roku, kā sveicinādams. Bet Hilda stāvēja kā akmens stabs.
Nabaga jauneklis, — ģenerālis fon Vēlens murmināja, sekodams nestuvēm, — viņš par velti uzupurējies — šīs bezsirdes dēļ Viņam jāatdod dzīvība — nabaga jauneklis.
Bet pienākums paliek pienākums, līdzcietībai te nav vietas.
Mācītājs gāja nestuvēm blakus, notiesātajam stāstīdams pēdējos dvēseles mierinājumus. Bet Helms nedzirdēja garīdznieka vārdus, viņš redzēja tikai Hildu, kas briesmīgo gājienu vēroja tā, it kā te būtu viņai kāda godināšana sarīkota. Auksta, bez kādām jūtām bija viņas skaistā seja. Pār jaunā leitnanta seju pārlaidās ēna.
Viņa nekad nav mani .mīlējusi, — tas izdvesa, — viss bijis meli un viltus — jā — tagad es ilgojos pēc lodes, kas izbeigs manas mokas. Ak, Hilda — Hilda, reiz tev tomēr būs jāatbild augstā soģa priekšā.
Kareivji apstājās. Leitnants fon Helms tika nocelts no nestuvēm. Divi kareivji pienesa koka krēslu.
Kāpēc tā? — Helms jautāja, — es varu stāvēt — jā, es gribu stāvēt, es vēl spēju!
Ģenerālis fon Vēlens zagšus noslaucīja asaras. Tad viņš pamāja kareivjiem, un šie palīdzēja virsniekam, kurš pūlējās, pēdējos spēkus saņemdams. Augstu izslējies, viņš stāvēja pie smilšu kaudzes — viņam gribēja aizsiet acis, bet viņš to atraidīja, viņš gribēja nāvei skatīties acīs. Viņa skatiens ātri slīdēja pār melno zārku aiz smilšu kaudzes, bet tad vēlreiz uz noliktavu mājas logu. Piegāja ģenerālis.
Vai jums vēl ir kas, ko man sacīt? — viņš klusi jautāja.
Dariet ātri, — Helms atbildēja, — un vēl ko -^-grāfienei tur — pasakiet — ka es viņu ienīstu!
Būtu tā bijis agrāk, — ģenerālis atkāpdamies teica, — tad man nevajadzētu zaudēt krietnu, godīgu jaunekli. Tā bezsirde — viņa skatās, it kā te komēdiju spēlētu.
Atkal norībēja bungas. Garīdznieks noturēja miršanas lūgšanu, tad leitnants fon Helms skaļā balsī uzsauca:
— Kareivji, mērķējiet labi!
Dobjš rībiens satricināja noliktavu mājas logus — dūmu mākonis pacēlās gaisā, un, daudz ložu trāpīts, leitnants fon Helms saļima uz dzelteno smilšu kaudzes.
333. nodaļa NODEVĪBA
Egerā ieradās kāds ceļotājs, kuram visi ļaudis piegrieza uzmanību. Kaut gan svešinieks rīkojās slepeni, viņa vārds tomēr kļuva zināms, un runāja, ka slavenais sakšu kūrfirsta zelta meistars — izdaudzinātais Betgers uz īsu laiku apmeties Egeras pilsētā. Bez kāda veca sulaiņa viņu vēl pavadīja kāds vīrs, kuru turēja par zeltā meistara palīgu. Tas bija Kilians, kādreizējais cietuma sargs. Viņš meklēja Lidu, kamēr Betgers daudz prātoja par nelaimīgo Elzbeti'. Betgers domāja, ka Egeras tuvumā atrodas Lipa Tuliana galvenā nometne, un tamdēļ te apmetās. Viņš te bija labi ieredzēta persona. Sevišķi Egeras birģermeistars pūlējās viņu saistīt pie sevis.
Birģermeistars arī interesējās par zelta taisīšanas mākslu un ļoti vēlējās kaut ko noklausīties no Betgera noslēpumiem. Tādēļ Betgers pie birģermeistara bija ikdienišķs viesis — pie bagātīga galda. Tādā kārtā birģermeistaram kļuva pazīstama Betgera vājā puse, jo, kad viņš papilnam bija baudījis vīna, — viņš kļuva ļoti runīgs.
Arī šovakar Betgers bija ieradies pie birģermeistara. Bet tikko tie bija apsveicinājušies, tā rātssulainis pieteica birģermeistaram kādu jaunu, skaistu meitu, kurai esot birģermeistaram jāpaziņo ļoti svarīgas lietas. Birģermeistaram gan šovakar lāga nepatika meitu pieņemt, viņš tomēr lika tai ienākt. Ienācēja bija ģērbusies zemnieku drēbēs un bija diezgan skaista. Tā bija Vanda, kuru Vitorfs bija atraidījis.
Nu, ko jūs man laba teiksit, mīļais bērns? — birģermeistars jautāja.
Es esmu pierobežas meita, — Vanda stāstīja, — un, kad es Komotavā gribēju apciemot radus, es nācu caur mežiem. Es pazīstu visus meža ceļus, bet šoreiz man izgāja nelaimīgi. Man uzbruka pāris laupītāju no Lipa Tuliana bandas.
Un uz kurieni jūs aizveda? — birģermeistars ziņkārīgi jautāja.
Uz Geijersburgas drupām, — Vanda atbildēja, — tur ir Lipa Tuliana galvenā nometne, tur viņi ir ierīkojušies kā mājā.
Ar mani apgājās diezgan nekrietni, — Vanda turpināja, — pat gribēja piespiest kādam bandītam palikt par sievu. Ilgu laiku turēja apcietinātu, bet, kad es izlikos mierīga, mani palaida brīvāk, un ta man palaimējas izbēgt.
Tie, protams, bija salti meli. Vanda nemaz negribēja stāstīt patiesību, viņa tak gribēja atriebties un izdomāja šo stāstu, ko viņai arī noticēja. Birģermeistars lieliem soļiem staigāja pa istabu.
Tā ir ļoti svarīga ziņa. Tagad mēs zinām, kur laupītāji meklējami. Jāpaziņo karaspēkam.
Vanda palocījās.
Tas katrā ziņā jādara, jūsu žēlastība. Tāds gadījums kā tagad, tik drīz neradīsies. Pats Lips Tulians tagad tur nav, tamdēļ tur atrodamos laupītājus nav grūti uzvarēt un pēc apsargāt viņu perēkli, lai, mājās atgriežoties, iznīcinātu pārējos.
Birģermeistars iedomājās izsolīto atlīdzību par laupītāju sagūstīšanu, ha — viņš iemantotu ļoti lielu cieņu. Viņš griezās pie Betgera.
Cienījamais meistar, — viņš sacīja, — vai drīkstu lūgt īsu laiciņu te uzkavēties, kamēr es atnākšu no komandanta.
Zināms, — ļoti labprāt — ejiet vien, birģermeistara kungs, — tā lieta jau ir ļoti svarīga.
Birģermeistars aizgāja, un Betgers ar Vandu palika vieni.
Vai jūs, jaunkundz, gribētu man atbildēt uz kādu jautājumu? — Betgers jautāja.
Ļoti labprāt, kungs, ja tik zināšu, — Vanda atbildēja.
Betgers tūliņ redzēja, ka meita jau dzīvi izbaudījusi.
Vai Geijersburgā neatrodas kāda meita vārdā Elzbete?
— A, tā ir tā muļķe, kas arvien tik bēdīga sēž tornī, stāsta, ka viņa gribot kļūt par mūķeni, par laupītājiem viņa nekā negrib zināt.
Un viņa nevienam laupītājam nav kļuvusi par mīļāko?
Nē, viņa iesaukta par svēto Elzbeti, — Vanda atbildēja.
Betgers zināja diezgan. Gudrības akmens viņam jādabū, un Elzbete šai ziņā vairāk kā vajadzīga. Kad kareivji uzbruks laupītājiem, viņam nebūs grūti Elzbeti dabūt savā varā.
Ienāca birģermeistars ar Egeras garnizona komandantu, un, kamēr šie Vandu vēl izprašņāja, Betgers atvadījās un aizgāja. Dzīvoklī viņam nāca pretī Kilians.
Atradu, atradu, — Betgers priecīgi sauca, — es zinu, kur atrodas Elzbete, un, kur ir viņa, tur būs arī jūsu. Lida.
Betgers nu Kilianam izstāstīja visu un uzdeva apgādāt pāris spēcīgu zirgu, lai kareivjiem varētu braukt līdzi. Kilianam šī lieta gan nepatika, bet apdomājot, ka viņa mīļotā audžumeita var iekļūt briesmās, viņš sagatavoja visu aizceļošanai.
Birģermeistars, komandants un arī Betgers tagad čakli gatavojās, bet to darīja ļoti slepeni, jo, pēc Vandas izteicieniem, Lipam
Tulianam pat Egerā varot būt savi spiegi. Tā pienāca nakts, kurā garnizons izgāja likvidēt laupitāju nebūšanas, bet neviens kareivis nezināja, uz kurieni iet, pat pilsētas rātskungiem tas nebija zināms. Gājiens virzījās caur pilsētas vārtiem uz ziemeļiem, uz Bohēmijas mežiem. Arī Betgers un Kilians devās līdz.
334. nodaļa CĪŅA PAR VIRSKUNDZĪBU
Pēc Robežgaiļa aplaupīšanas čigāni grozīja savus nodomus un nedomāja vairs ceļot uz Ungāriju. Zārbergs tiem sasolīja tīrus zelta kalnus, un, kad nu vēl pāris citas laupīšanas bija izdevušās, tad čigāni tinās tikai ap Zārbergu. Kremo ievēroja, ka apakšnieki viņu nemaz vairs neievēro, un tādēļ sašuta. Pirms dažām dienām viņš bija svinigi salaulāts ar Fatimu, un jaunais pāris iztrūkušies redzēja, ka viņu valdība nemanot pārgājusi uz Zārbergu.
Lida vēl bija ļoti slima, un kāda veca čigāniete viņu ārstēja un kopa.
Zārbergs patlaban bija pārnācis no spiegošanas, un visi čigāni pulcējās ap viņu, kas uzmudināja nākošā naktī iet izlaupīt kādu sādžu. Kremo sašutis ieradās pie pūļa.
Ko tas īsti nozīmē? — viņš nikni jautāja. — Es arī gribu zināt, kas te notiek!
Zārbergs mums grib sagādāt jaunu laupījumu.
To es arī varu! — Kremo pikti iesaucās. — Vispirms jums jāprasa man kā savam valdniekam.
Kādēļ tāds troksnis? — Zārbergs mierīgi atbildēja. — Tas nemaz nav vajadzīgs. Kas tur ko kliegt, es zinu, ko daru. Es gribu jūsu labumu, es gādāju jums laupījumu, kā vēl nekad.
Jūs mūs pataisāt par laupītāju bandu! — Kremo kliedza.
Ha! ha! ha! — Zārbergs smējās. — It kā čigāni labprāt neņemtu svešu mantu. Biedri, vai man nav taisnība?
Zārbergam taisnība! — viss pūlis kliedza.
Kremo vai plīsa aiz dusmām, bet nevarēja neko darīt, jo visi čigāni stāvēja Zārberga pusē.
Zārbergs Kremo vēl vairāk kaitināja, izsmiedams un izzobodams. Kremo gan pavēlēja saviem ļaudīm tūliņ taisīties ceļā uz Ungāriju, bet viņam neviens neklausīja, jo Zārbergs visus apsolīja padarīt bagātus. Redzēdami, ka tie nekā nespēj, Kremo ar Fatimu sazvērējās Zārbergu slepeni dabūt pie malas. Bet Zārbergs ļoti uzmanījās. Uzmeties čigāniem par vadoni, viņš ierādīja katram savu darbu, un visi taisījās piepeši uzbrukt ciemam, tā ka neviens cilvēks nespētu izbēgt.
Atstājuši pāris vīru nometnē, viss čigānu bars — arī Kremo un Fatima — devās ceļā. Visi bija labi apbruņojušies, jo Robežgaiļa mājā bija atrasti dažādi ieroči, kā arī munīcija. Bija jau tumšs, kad bars sasniedza meža malu, kur jau varēja redzēt ciemu. Tas bija mazs ciems, kas sastāvēja no sešām zemnieku mājām. Visi jau gulēja un ne sapņot nesapņoja, kādas nāves briesmas tiem tuvojas, jo Lips Tulians zemniekiem nekad neuzbruka.
Divi čigāni vispirms aizgāja ieēdināt suņus ar saindētu gaļu. Un kad tas bija padarīts — deva citiem signālu. Acumirklī visi reizē iebruka pa logiem. Visi cilvēki bez žēlastības tika nogalināti ar cirvjiem un dunčiem, sirmgalvji, vīri, sievas, jaunekļi un bērniņi. Neaprakstāms slepkavības skats. Zārbergs gāja kā pļāvējs, desmitiem cilvēku apkaudams, un čigāni darīja tāpat, lai gan ne tik veikli. Pēc tam iesākās laupīšana. Kur vien ko vērtīgu atrada, to pievāca un sabāza maisos.
Kremo nolūks bija šai darbā Zārbergu pārsteigt un slepeni, klusi tas vilkās iepakaļ. Bet Zārbergs bija uzmanīgs, sagrāba Kremo un, pa durvīm izgrūzdams, uzsvieda Fatimai virsū, kas arī nogāzās gar zemi. Kremo kliedza un plosījās. Viņš no jauna būtu uzbrucis Zārbergam, ja Fatima to neapturētu, jo tā tiešām būtu Kremo nāve.
Visu izlaupījuši, čigāni pēc Zārberga rīkojuma visām ēkām pielaida uguni. īsā brīdī visa sādža pārvērtās lielā liesmu jūrā. Pēc pusnakts čigāni aizvācās, pamezdami degošo sādžu.
335. nodaļa KŪRFIRSTA PILS SARGMĀJA
Drēzdenē valdīja tāds uztraukums un izbailes, ka dažs labs vairs nezināja, ko darīt, jo zibensātrumā bija izplatījusies vēsts, ka briesmīgais laupītāju vadonis Lips Tulians atrodas galvaspilsētā. Visas durvis noslēdza, un katrs apdrošinājās, kā nu prata un varēja. Nabaga drēzdenieši! Mātes nezināja, kur paslēpt savus mīlulīšus, pie kam pašas bija kā bez galvas.
Bailes jau tā bija lielas, un tās vēl pavairoja briesmu zvana nemitīgie sitieni. Kareivji un sargi visur izmeklējās laupītāju vadoni, bet tas — kā zemē ielīdis — nekur vairs nebija atrodams. Sai vienā naktī Drēzdenē apcietināja vairāk klaidoņu nekā pa visu gadu, bet Lipa Tuliana viņu starpā nebija. Veltas pūles. Drīzāk garu sagūstītu, nekā bīstamo laupītāju vadoni. īsi sakot, vispār valdīja troksnis, uztraukums, ļaudis skrēja kā bez padoma.
Tik reti kādā vietā bija mierīgi, un pie tādām vietām jāpieskaita kūrfirsta pils un pils sargnamiņš. 5e vienmēr stāvēja sardzes kareivji, kas pārmaiņus izpildīja dienestu. Ārā stāvēja sargs ar šauteni pie pleca, kamēr iekšā krāca aizmigušie biedri, tikai trīs no tiem spēlēja kauliņus. Kā jau spēlējot vienmēr mēdz būt, tā arī te spēlētāji trokšņoja un traucēja gulētājiem miegu. Sie uzbruka spēlētājiem, kuriem gribot negribot vajadzēja padoties, un, tā kā tie nedrīkstēja iemigt, tad iegāja dibenistabā, no kurienes durvis veda namiņa sētā. Dibenistaba bija auksta, un spēlētāji gudroja, kā varētu tikt pie degvīna, bet naudas bija maz. Te atvērās durvis no sētas puses un, dievpalīgu dodami, ienāca divi vīri.
-— Kas jūs tādi esat? —- kāds kareivis jautāja.
Jūsu biedri, kam iemesls slēpties, — ienācējs atbildēja, — mums bija pagalam apnicis, un mēs izbēgām no Stolpenes. Un, tā kā pašreiz visas viesnīcas nez kāda velna pēc tiek pārmeklētas, tad mums atkal bija jābēg. Un mēs labi zinām, ka kareivis kareivi nekad nenodos.
Ar to pietika, jo tanīs laikos derētie kareivji bieži vien bēga. Se esošiem varbūt arī pašiem drīz būs jābēg, un, kad nu atnācējiem vēl bija līdz pāris pudeles degvīna, tad varēja gluži omulīgi uzdzīvot, iedzert un «uzsist» kauliņus.
Ienācēji acīmredzot bija naudīgi vīri, tamdēļ spēlēja uz dālderi. Sardzenieki vinnēja. Omulība pieauga, un jaunie biedri drīz vien bija paspēlējuši jau desmit dālderu. Nu atkal bija kārta iedzert, un jaunajiem biedriem vēl atradās degvīns, ko sardzenieki drīz vien izdzēra. Nu arī sardzenieki no savas puses gribēja pirkt degvīnu, bet nespēja vairs iet, jo dzēriens darīja savu iespaidu. Drīz vien dzērāji aizmiga cietā miegā. Bet tas nebija dabīgs miegs. Tas bija miega zāļu iespaids.
Ciemiņi tagad ieskatīja par labāko laiku aiziešanai, un brašākais no viņiem sameklēja pergamenta lapiņu un, to aprakstījis, atstāja uz galda. Pēc tam abi ciemiņi atstāja sargmājiņu, pa dibendurvīm iziedami sētā. Bet iekšā visi trīs sardzes vīri mierīgi krāca tālāk. Ārpusē stundenieks, uz posteņa stāvēdams, nevarēja sagaidīt maiņu, jo viņa laiks jau sen bija pāri, un domādams, ka biedri aizsnaudušies, piebungoja ar pirkstiem pie loga rūts — vienu, tad — otru un trešo reizi. Vēl pagaidīja. — Nekādas pārmaiņas.
Seržants uzmeklēja dežūrniekus un atrada visus dibenistabā krācam. Bet, kā par brīnumu, tos nekādi nevarēja uzmodināt, lai dara, ko grib. Seržants bija pārsteigts.
Tie ir apburti! — viņš iesaucās, bet, uzmetis acis galfiam, ieraudzīja pergamentu.Kas tas ir?
Viņš paņēma to un lasīja:
«Neapejieties ar sardzes vīriem bargi, tie nav vainīgi, ka viņiem tik ciets miegs, jo es viņiem iedevu miega zāles. Es citādi nevarēju, jo gūstītāji bija mums cieši uz pēdām.
Tad man ienāca prātā iebēgt sargmājā. Es domāju, ka kūrfirsta pilssardzē man būs visdrošāk, un es nemaldījos, jo tur mani neviens vairs netraucēja.
Tagad es esmu drošībā.
Bet ministram Flemingam sūtu vislabākos sveicienus un, ja viņš turpmāk meklē laupītāju vadoni, tad lai vispirms pārmeklē kūrfirsta pilssardzes nameli.
336. nodaļa Jaunus slazdus gatavo
Nekur Drēzdenē nebija tik liels juceklis kā ministra Fleminga pilī. Sulaiņi piesteigušies pārbijās, ieraudzīdami nogalināto Anastasiju uz grīdsegas asinīs guļam. Ministrs pats, lai paslēptos no saniknotās sievas, iebēga kaktā. Bet grāfiene neredzēdama satvēra kādu sulaini un, noturēdama to par grāfu, kliedza un lamājās. Sis, nabadziņš, gan taisnojās, bet grāfiene, savā uztraukumā kliegdama, nemaz nedzirdēja viņa vārdus un pliķēja un skrāpēja nabaga sulaini. Beidzot sulainis, līdz asinīm saplēsts, zaudēja pacietību un, gribēdams atsvabināties, nosvieda grāfieni uz grīdsegas. Dusmu kliedzieni vairs negribēja beigties.
Te gadījās, ka grāfiene dabūja ūdens karafi un izmazgāja acis. Nu viņa no jauna meklēja grāfu, bet šis vis negaidīja, iebēga savā darbistabā un ieslēdzās.
Šodien visi velni no elles pasprukuši, — Flemings, drošībā ticis, murmināja, — nu, bet Lips Tulians no Drēzdenes neizbēgs, viņš man samaksās ar savu galvu.
Tā ministrs domāja, bet pats tam lāga neticēja, pazīdams Lipa Tuliana izveicību. Par gulēšanu, zināms, nebija ko domāt. Grāfiene plosījās dusmās, kamēr pārgāja raudāšanā un gaudošanā, ar ko šādos gadījumos vienmēr beidzās «scēna».
Lēni aiztecēja nakts. Agrā rītā ministram pieteicās seržants no karaļa pilssardzes un nodeva pergamentu, izstāstīdams notikumu sargmājā.
Arī to Lips Tulians uzdrošinās, — ministrs iesaucas, — jā — kas lai viņu saķer? — viņš iet karaļa pilī — dzīvo kopā ar kareivjiem — hm ..
Atlaidis seržantu un sadedzinājis pergamentu, ministrs iesāka stagāt pa istabām no viena gala uz otru.
Tā tas tālāk neiet, — viņš runāja, — tai lietai jādara gals, jo Lips Tulians vēl var ari grāfieni Kozelu aizvest no Stolpenes. Jau tādēļ vien, lai mani kaitinātu. Tas man jāizmanto. Pag, tā būs vēl labāk.
Viņš pavēlēja iejūgt un pasūtija jātniekus kā sargus-pavadoņus. Ministrs baidījās, ka Lips Tulians tam neuzbrūk uz ielas. Anastasiju iedomājot, viņš sakoda zobus, jo tā viņam bija katrā ziņā nepieciešama persona, bet mironim dzīvību iedvest — to jau nevar. Varenais vīrs aizbrauca uz Donāta torni, kur viņu sagaidīja cietuma uzraugs.
Vai te arī nav manītas šaubīgas personas? — ministrs pus- bailīgi jautāja.
Nē, ekselence, — uzraugs atbildēja, — šaubīgas personas te nedrīkst rādīties.
To jūs sakāt savā nezināšanā, — ministrs teica, — es jums apgalvoju, ka Lips Tulians vēl trakākas lietas dabū gatavas. Viņš bijis arī karaļa pils sardzē — tam nekur nav bailes.
Cietuma uzraugs satrūkās.
Tas ir pavisam bīstams cilvēks, ekselence, — viņš teica, — bet te viņš tomēr neuzdrošināsies nākt, tad viņš tūliņ ir pazudis.
Flemings klusēja. Viņš gaidīja, kamēr ar uzraugu iegāja istabā un nopūzdamies atlaidās krēslā.
Lips Tulians tomēr jādabū ciet, — ministrs sacīja, — ja ar varu tas nav iespējams, tad jārauga to izdarīt ar viltu.
Viņš apprasījās uzraugam par Bretbaueru, vai tas pēc spīdzināšanas un dažādu spaidu līdzekļu pielietošanas nekā nav izteicis. Uzraugs paskaidroja, ka no tā cilvēka neviens vārds neesot izspiežams. Viņa locekļi esot sakropļoti, mugura esot varavīksnes krāsās pārvērtusies, bet viņš nenieka neteicot.
Ar to nebūs panākumu, — ministrs sacīja, — bet jāiesāk pavisam citādi. Bretbaueru no pagraba jāievieto pirmā stāva cietumos un pie citiem cietumniekiem, tad viņš mēģinās sazināties ar Lipu Tulianu. Jāiegroza tā, ka viņam izdodas paziņot, bet tomēr arī tā, ka viņam neceļas aizdomas, — tad nav šaubu, ka Lips Tulians nāks viņu atsvabināt un ieskries mūsu tīklā. Ja Lipu Tulianu sagūstām, tad arī viņa banda izputēs.
Cietuma uzraugs apņēmās visu izdarīt pēc Fleminga sīki izstrādātā plāna. Flemings uz šo viltību lika lielas cerības un izgāja no cietuma, rokas berzēdams.
Šoreiz izdosies, — viņš čukstēja, — daudzreiz gan nav izdevies, bet šoreiz Lips Tulians droši vien ieskries slazdā.
337. nodaļa LAUPĪTĀJI UZGLŪN
Čigāniem bija laime, ka garais Zamuels tos nevarēja atrast. Viņu spiegi bija uzmanīgi, un tā tie zināja izvairīties no sastapšanās. Viņi zināja, ka tiek meklēti, un, kamēr Zamuels pārmeklēja visu rietumu apgabalu, viņi uzturējās austrumu pusē, un, kad Zamuels devās austrumu virzienā, viņi pa nakti aizšmauca meklētājiem garām uz pārmeklēto pusi. Zamuels par to nekā nezināja. Tamdēļ viņš domāja, ka ātrāk nav vērts kustēt, kamēr nav uzzināts, kur čigāni atrodas.
Vairāki vīri izgāja meklēt, bet citi palika nometnē. Arī Zamuels, par zemnieku pārģērbies, izgāja uz lielceļa, kur ciema viesnīcā tas gribēja ko nebūt dzirdēt par čigāniem.
Ciems bija izgreznots kā uz svētkiem, arī viesnīcas augštelpas tika spodrinātas. Viņš iegāja viesnīcā, bet te nebija neviena cilvēka, tie visi strādāja pa augšējām telpām. Pēc laba brīža ieradās kāda meita, kurai Zamuels pasūtīja degvīnu, alu un šķiņķi ar maizi. Pasūtīto drīz vien atnesa, un Zamuels uzaicināja meitu kopā ar viņu iedzert alu, gribēdams viņu ievilkt sarunā. Viesnīcas meita paklausīja uzaicinājumam, iedzēra alu un apsēdās Zamuelam blakus. Pēdējam tas bija ļoti pa prātam, jo nu varēja sarunāties un daudz ko uzzināt.
Iesākās sarunas. Vispirms meita apjautājās Zamuelam par viņa ceļojuma mērķi, ko Zamuels labi iztēloja. Tad Zamuels teica, ka šis baidoties no čigāniem, un meita atteica, ka šie te jau pāris gadu neesot redzēti. Tagad Zamuels zināja diezgan. Čigānus te nevarēja meklēt. Iedzēra atkal alu, un Zamuels apjautājās, kādēļ tā visu tik lieliski uzpošot, jo nekādi svētki tagad neesot gaidāmi. Meita paskaidroja, ka te ceļodams iebraukšot pārnakšņot kāds reti augsts kungs. Tas esot kādreizējais Prāgas pārvaldnieks grāfs Martinics. Šorīt kāds jātnieks to esot paziņojis.
Zamuelam iešāvās prātā jaunas domas. Kā būtu, ja viņš sagūstītu grāfu Martinicu? Lips Tulians aizmirstu visu čigānu bēgšanu. Domāts un darīts. Zamuels atvainojās meitai, kura gribēja, lai tas te paliek pa nakti, iedāvināja viņai dālderi un steigšus atgriezās pie saviem biedriem, kas viņu gaidīja.
Saule jau taisījās rietēt, kad Zamuels sasniedza savus biedrus. Viņš tiem ātri pastāstīja jauno vēsti. Tie uzgavilēja un nu gudroja, kur un kādā laikā būtu visizdevīgāk uzbrukt. Beidzot vienojās, ka uzbrukums jāizdara otrā rītā, kur lielceļš iet caur mežiem. Ka grāfam būs pavadoņi, par to nebija ko šaubīties, bet par to tie daudz galvu nelauzīja.
Vakars jau bija pienācis, kad viņi sasniedza lielceļu. Visapkārt bija drūmie meži. Viņi uzmeklēja vietu, kur pie ceļa bija kāda pakalne, aiz kuras bija laba paslēpšanās.
Bet ja nu pavadoņu būs daudz? — Ekolds bažīgi iebilda.
Tad būs jācīnās, — Zamuels atbildēja.
Gluži pareizi, bet ja nu viņu ir ļoti daudz?
Nav jau pirmā reize, kad mēs uzbrūkam, — Zamuels iesmējās. — Un iedomājies tikai, Ekold, virsnieks būs ārkārtīgi priecīgs, kad ieraudzīs savu nāvīgāko ienaidnieku sagūstītu. Viņš mūs ar uzslavām apbērs.
Ekolds vairs necēla nekādas ierunas. Un, kad iestājās nakts, viss apgabals bija kluss kā izmiris. Bet tas tikai tā likās, jo aiz pakalnes Zamuels ar saviem biedriem glūnēja uz ienīsto grāfu.
338. nodaļa KARASPĒKA GĀJIENS UZ GEIJERSBURGU
Egeras garnizons, kas bija pavairojies, pateicoties pienācējiem, tagad bija apmeties plašajos Bohēmijas mežos. Pats komandants komandēja pulku ar lielu uzmanību, kas liecināja, cik ļoti tie baidījās no bīstamo laupītāju veiklības. Pēc Vandas izteicieniem, lielākā dala laupītāju no Geijersburgas bija aizgājuši, tamdēļ varēja cerēt izkaisīto bandu ļoti viegli pieveikt. Tas bija vienkāršs, bet ļoti rūpīgi apdomāts plāns: piepeši naktī uzbrukt, visus laupītājus, kas nepadodas, nogalināt un pēc tam gaidīt, kamēr pārnāk citi. Tos atkal pieveiks, un tā cerēja īsā laikā iznīcināt visu «melno gvardi». Pie tam pats Lips Tulians atradās Saksijā, un laupītāji bija bez vadoņa.
Iesākts tika ar lielu uzmanību. Vismazākais troksnis bija aizliegts, kareivji nedrīkstēja pat skaļi sarunāties, dziedāt jau nu nepavisam, un, kad apmetās uz nakti, izrīkoja trīskārtēju sardzi. Arī dienā, uz priekšu ejot, priekšgalā un abās pusēs jāja patruļas, lai laupītāji negaidītā kārtā neuzbruktu karaspēkam. Un tā viņi pamazām tuvojās bīstamā laupītāja slēptuvei.
Vēl viens garš gājiens, un tad būs sasniegta Geijersburga, tad redzēs, vai laupītāji vēl spēs pastāvēt, vai austriešu bajonetes iznīcinās bīstamo «melno gvardi».
Tagad apmetās beidzamo reizi. Viss bija ierīkots uz vieglāko, pat virsniekiem nebija teltis ņemtas līdzi. Tādēļ no lapām savija būdiņas gulēšanai, laiks arī bija jauks, un kareivji gulēja zem kokiem zem klajas debess. Šādās būdiņās atradās arī Betgers, Vanda un Kilians. Betgers ļoti daudz runāja ar Vandu, izlietodams katru izde- vlbu, viņš daudz ko no viņas iztaujāja. Kilians vairāk atdevās savām domām — un arī šovakar ievilkās savā būdiņā.
Bija jauks vakars. Gaiss bija sauss un silts, spīdīgi kukainīši lidoja pa mežu, un mēness stari laistījās caur augsto egļu zariem. Kilians atlaidās būdas priekšā, galvu atspiedis uz labās rokas. Kas notiks rītu — vai viņš savu Lidu — savu mīļo audzēkni atradīs? Viņa domas tika pārtrauktas.
Es tak nemaldos, — kāda rupja balss sacīja, — viņš patiesi ir Kilians no Kenigsteinas.
Kilians ātri pacēla galvu. Viņa priekšā stāvēja kāds austriešu kareivis un sniedza viņam roku.
Vai jūs, Kilian, manis vairs nepazīstat?
Nē.
Nu, zināms, es esmu citādi ģērbies. Kādreiz man bija sakšu uniforma, bet man vajadzēja no dienesta Kenigsteinā aiziet, jo es biju sardzē, kad Lips Tulians neizprotamā kārtā atsvabināja meitenes. Pēc tam es atnācu pie austriešiem.
Tagad arī Kilians pazina šo vīrieti, ar kuru daudzreiz bija runājis. Kareivis atsēdās Kilianam blakus.
Tā ir gluži savāda lieta, — viņš teica, — aizvakar es piebiedrojos šai nodaļai, kad no Komotavas pieprasīja palīgus. Bet tikai šodien es jūs ieraudzīju.
Kilians piebalsoja.
Bet jūs nebijāt viens, — kareivis turpināja, — es redzēju arī zelta meistaru, kurš Kenigsteinā sēdēja cietumā. To cilvēku sauca Betgeru, un tas ar savu trokšņošanu mums naktīs nedeva mieru.
Kilians palocīja galvu.
Bet, vecais, kādēļ jūs te esat? — kareivis ziņkāri jautāja.
Es meklēju savu Lidu.
Pie laupītājiem?
Tā ir.
Un zelta taisītājs?
Ak, tas ir gaužām labs kungs, — Kilians atbildēja. — Viņš ļoti interesējas par manu meitu un viņas draudzeni. Es domāju, viņš grib gādāt par Elzbetes jaunkundzi, jo viņš daudzreiz par to runā.
Kareivis pakratīja galvu.
— Nu, neņemiet ļaunā, Kilian, bet es tā vis nedomāju. Zelta taisītājs nav atklāts cilvēks. Viņam ir ļauni nodomi, es saku, lai mani vai gabalos sacērt.
Kādas neprātības jūs runājat?
Aha, jūs skaišaties — vecais, izrunāsimies mierīgā garā, troksnis jau arī stingri aizliegts.
To es zinu, jo šis apgabals nav drošs.
Kareivis piesēdās cieši pie Kiliana.
Kilian, — viņš iesāka apslāpētā balsī, — es jums gribu visu izstāstīt, ko zinu. Jūs to nezināt, jo citādi jūs zelta taisītaju nesauktu par mīļu, labu kungu.
Aha!
Mierā taču — ļaujiet man izrunāt, jūs jau nezināt, kas toreiz notika, kā es atminos, jūs bijāt ieslodzīti, ka neesat dienestu uzrau- dzījuši.
Tā bija gan.
Labi, tad klausieties. Tai naktī, kad abas meitenes tik brīnišķīgā kārtā aizveda, es biju sardzē. Mums bija uzdots visu ļoti uz- manit, un abas meitenes atradās augšā. Turku tornī, kamēr zelta taisītāja cietums bija apakšā. Bet tas tik viņam bija par dzīvokli, un pesteļošanas laboratorija atradās zālē, blakus meiteņu cietumam.
Hm, — Kilians norūca, — un kas bija tālāk?
Klausieties vien. Tai naktī izcēlās briesmīgs troksnis, mēs ieskrējām cietumos, jo domājām, ka ielauzies Lips Tulians.
Un kas bija noticis?
Kareivis apslapēja balsi un runāja čukstoši.
Gluži kas nedomājams, Kilian. Nevis Lips Tulians bija ielauzies meiteņu cietumā, bet zelta taisītājs. Jūsu Lidas draudzene gulēja nesamaņā, ar zālēm iemidzināta, un Lida cīnījās ar Betgeru, neļaudama viņam aiznest draudzeni. Tas visus pārsteidza, un ģenerālis Kijaus errojās un šķendējās kā nelabais. Zelta taisītāja darbnīcā jeb laboratorijā mēs atradām kaujamo galdu, pilnīgi sagatavotu priekš kaušanas, ar piesienamām siksnām un lielu kaujamo nazi, turklāt vēl atvērtu grāmatu, kur bija tāds zīmējums, kas lika nodrebēt. Es pats redzēju, tas bija šausmīgs skats. Kaila «meita uz galda uzsieta» tika patiesi kauta, un visi mani biedri sprieda, ka Betgers ar skaisto Elzbeti būtu darījis to pašu . . .
Kareivis dziļi nopūtās. Kilians bija mierīgi klausījies un tagad satvēra kareivja roku.
Vai tas ir patiesība? — viņš pārsteigts jautāja.
Es varu apzvērēt!
Nav vajadzīgs, es jums ticu, jo jūs arvien esat bijis godīgs un uzticams. Patiesi, tagad man kā plīvuris nokrita no acīm. Betgers jau man izlikās tāds šaubīgs, viņa jautājumi arvien vairāk zīmējās uz Elzbeti, nevis Lidu.
Nu redzat, ka man ir taisnība, — kareivis teica.
Jā, jā, bet tas nav pierādāms, — Kilians atbildēja, — es jums jau iepriekš pateicos un turēšu acis vaļā.
Dariet to, Kilian.
Jā, jā, tagad es zelta meistaru uzskatīšu citādām acīm. Bet izstāstiet to lietu vēlreiz, visu patiesi.
Kareivis nelika lūgties un iesaka visu patiesi atstastīt, kamēr Kilians klausījās ar lielu uzmanību.
Pa to pašu laiku arī Betgera būdiņā tika vestas svarīgas sarunas. Tur sēdēja zelta taisītājs un Vanda, kura kareivjiem bija par ceļvedi uz Geijersburgu. Viņa labi pārzināja visas tekas, un tas kareivju vadoņiem bija sevišķi izdevīgi. Vandas pakalpojums tika augsti vērtēts un, lai viņai būtu miers, tā pieturējās pie Betgera. Betgera plāns bija izstrādāts un negrozāms.
To nu jūs labi zināt, Vanda, — viņš teica, — jums jāgādā, ka es dabūju Elzbeti, un tam jānotiek tā, ka neviens nemana. Pa uzbrukuma laiku mēs skuķi pievāksim un ņemsim līdz.
Vanda ļauni iesmējās.
Tas man grūti nenāksies.
Betgera acis uzliesmoja.
Ha, ha, ha! Tad jums sievietes nav nekas? — Vanda iesaucās, Betgeru cieši uzlūkodama. Betgera izkaltušais augums Vandu maz interesēja, bet viņa gribēja ar to ievadīt tuvākas attiecības tamdēļ, ka bija dzirdējusi, ka viņš protot taisīt zeltu. Un bagāta Vanda gribēja kļūt. Viņai ļoti patika uzdzīve. Vai Betgers viņas iekāres saprata, par to jāšaubās — viņa neuzticība tam neatļāva ne ar vienu cilvēku tuvāk ielaisties, un tas Vandu ļoti kaitināja.
Un jūs, kungs, negribat ņemt Elzbeti par mīļāko? — Vanda vēlreiz jautāja.
Nē!
Tad jūs jau esat precējies, vai arī jums sakšos ir cita mīļākā?
Arī tādas nav, — Betgers mierīgi atbildēja, kas Vandu ļoti kaitināja.
Nu, es to nesaprotu, — viņa sacīja, — jūs tak neesat vecs un pasaules priekus nenicināt?
Es pasaules priekus nicinātu? — Betgers teica. — Kas to saka? Laimes augstumos es gribu pacelties, amatus un godus sagrābt — pēc tā vien cenšas mana sirds.
Vanda liekulīgi iesmējās.
Un skaistas sievas?
Nē, — Betgers gluži mierīgi atbildēja, — par sievietēm es nekad neesmu jūsmojis, es labāk nodarbojos ar savām slepenām studijām.
Tas Vandu iekarsēja vēl vairāk. Viņa izmēģināja vai desmit kairināšanas paņēmienus, bet visi viņas pūliņi pie Betgera palika bez iespaida.
Par velti mīlēts!
Tas ģeķis, — Vanda sabozusies murmināja, — viņš nav pielabināms. Nu, varbūt vēlāk paliks prātīgāks. Vitorfs man pretojās, bet šis te — ak, man jasaista viņš, jo viņa nauda man kādreiz sagādās zelta dzīvi.
* * *
Kilians vēl sēdēja, ar kareivi klusi sarunādamies, un viņi bija savā starpā vienojušies.
Pie tā lai paliek, — Kilians teica, — mēs turēsim acis vaļā, lai notiek, kas notikdams. Un varu derēt, ka mēs abas meitenes Geijersburgā atradīsim.
Zināms, bet kā? — kareivis gaudās. — Lips Tulians viņas būs padarījis par savām mīļākām.
Nekad, — Kilians teica, — es laupītāju virsnieku pazīstu labāk. Es gan viņu neesmu redzējis, bet diezgan daudz par viņu dzirdējis no Lidas un Elzbetes, kuras viņu pazīst patiesi. Viņš tik izmisuma dēļ kļuvis par laupītāju un esot no augstas, godīgas cilts.
Tas var būt, sakšos runāja, ka viņš esot no muižnieku kārtas, — kareivis atbildēja.
Nu tādēļ.
Bet tas viņu neglābj no soda, — kareivis turpināja, — ja Lipu Tulianu sagūstīs, tad viņam jābeidzas zem bendes cirvja.
Kilians stīvi raudzījās zemē.
Pret likteni neko nevar darīt, — viņš domīgi sacīja. — Labāk par to nedomāsim. Kā tas vienreiz lemts, tā tam arī jābūt.
339. nodaļa UZBRUKUMS MEŽĀ
Citādi tik klusais lielceļš caur mežu šodien izskatījās pavisam citāds.
Jau no tālienes bija redzami putekļu mākoņi, ko sacēla ceļotāju pulks, kas acīmredzot pavadīja kādu augstu personu.
Varēja dzirdēt pakavu dimdoņu un ieroču žvadzoņu, un pavadoņu vidū bija redzama grezna ceļotāju kariete.
Karietes logi bija ciet, lai putekļi netiktu iekšā, smagi ripoja lielā kariete, jātnieku un kājnieku pavadīta, un tuvojās pakalnam, aiz kura glūnēja laupītāji.
Daļa pavadoņu jāja pa priekšu, citi iepakaļ, visi savā starpā jautri tērzēdami. Piepeši tos ielenca apbruņoti laupītāji.
Pavadoņi pārsteigti dzirdēja, ka uzbrukusi Lipa Tuliana banda. Tie savas dzīvības dēļ muka, kā kurais varēdams. Tikai divi jātnieki mēģināja pretoties, bet tie drīz vien tika pārspēti un nogalināti. Tālāk nekāda pretošanās vairs nenotika.
Laupītāji apturēja karieti un nogalināja kučieri. Tad atrāva karietes durvis. Iekšā sēdētājs kungs bija paģībis.
Laupītāji grāfu Martinicu personīgi nepazina, bet nebūt nešaubījās, ka karietē sēdētājs ir grāfs — Lipa Tuliana ienaidnieks.
Tādēļ tie skaļi uzgavilēja par laimīgo ķērienu un bija ļoti priecīgi. Ilgi meklētais virsnieka ienaidnieks nu bija sagūstīts.
Zamuels pavēlēja bez kavēšanās doties atpakaļ mežā uz agrāko nometnes vietu, kur tie atradīsies drošībā.
Sacīts — darīts.
Pats Zamuels ar Ekoldu iesēdās karietē, kāds laupītājs par kučieri, un nedaudz minūtēs kariete no ceļa pazuda meža ēnā.
Pa mežu braucot, Ekolds atrada karietē pārtiku: cepešus, šķiņķus, arī vīnu un iesāka mieloties. Abiem biedriem ārpusē izsniedza pāris šķiņķu un dažas pudeles vīna. Ekolds ēda ar varenu apetīti un iedzēra vīnu, bet Zamuelam prāts nenesās uz ēšanu.
Pa to laiku paģībušais solīja izpirkšanas naudu un lūdzās.
Par velti jūs lūdzat, — Ekolds atbildēja. — Jūs zināt, kas jums ar Lipu Tulianu par rēķiniem — nekādas žēlastības nebūs.
Gūsteknis tikai nesaprotami murkšķēja.
Tā tika braukts pār saknēm un urgām, kamēr sasniedza nometni.
Neko šaubīgu nemanīja. Laupītāji ierīkojās nometnē un uzcēla būdiņas no lapām. Lielo karieti iebrauca nometnes vidū un piekusušos zirgus palaida zālē ganīties.
Gūstekni piesēja pie koka, un tas vairāk nerunāja ne par ko citu, kā tikai izpirkšanas naudu, bet laupītāji viņu izsmēja un biedēja ar dažādām runām.
Domājiet labāk par savu nāvi, nevis par izpirkšanos, — Ekolds teica.
Gūsteknis nokāra, galvu un atkal iekrita nemaņā, bet rupjie ban- dīti par viņu smējās.
340. nodaļa SPĪDOŠS MĒRĶIS
Čigāni gavilēja, ka viņi izbēguši no laupītāju vajāšanas, domādami, ka laupītāji jau aizgājuši atpakaļ uz Geijersburgu.
Bet arī viņu starpā valdīja liela nevienprātība, jo Zārbergs stiprāko čigānu daļu bija dabūjis savā pusē.
Čigānu virsaitis vai plīsa aiz dusmām par Zārberga rīkošanos, bet tā kā viņš nevarēja galīgi atsacīties no Lidas, tad Fatima viņam nepalīdzēja rīkoties pret Zārbergu, zinādama, ka Zārbergs ļoti tīko pēc Lidas.
Bet Lida vēl gulēja slima, viņas atveseļošanās ļoti lēni virzījās uz priekšu.
Tāda nesaskaņa valdīja Kremo nometnē, kad kādā dienā pie viņiem ieradās jauns čigāns no Moldavas. Sis teicās ilgu laiku pie zemniekiem slims gulējis un tā atšķīries no sava pulka. Tas gribēja palikt pie viņiem, kamēr sastaps savu cilti.
Čigāni tautieti ļoti labprāt uzņēma savā pulkā, jo viņš ļoti daudz zināja stāstīt par Moldavas apkārtni un to, kā citā pusē iet.
Sevišķi Zārbergam tas bija ļoti svarīgi, jo viņam bija padomā aizbēgt ar Lidu un Bertu atstāt. Viņš nevarēja ne iedomāties daiļo muižnieci vaļā laist un nepacietīgi gaidīja viņas izveseļošanos, lai varētu doties uz citu pusi.
Tādēļ viņš nodomāja svešo čigānu izmantot savā labā un lūkoja ar to iedraudzēties.
Vai jūs to apvidu tālu pazīstat? — Zārbergs čigānam jautāja.
Jā, kungs, daudz esmu redzējis un pazīstu visņ Moldāvu un apkaimi, — čigāns atbildēja.
Vai tur arī būtu ko laupīt? Jūs zināt, ka es esmu šī pulka vadonis, un mēs gribētu tikt pie lielāka laupījuma.
Es zinu, kur milzīgi daudz naudas būtu ko laupīt, bet tur ar lielu pūli nav jāiet, pietiek ar diviem dūšīgiem vīriem. Un tur ir neizmērojamas bagātības.
Kas tur ir? Pastāsti! — Zārbergs iesaucās.
Es to negribu izpļāpāt, man pašam arī gribas dabūt kādu daļu, — čigāns teica.
Pats par sevi saprotams, — Zārbergs atbildēja, — mēs jau divi vien varētu aiziet, paņemt naudu un sadalīt. Vai tas nebūtu iespējams?
Nekas nav vieglāk kā tas, — čigāns atbildēja.
Un kur tas ir?
Freidenbergas pilī, — čigāns teica.
Freidenbergas pils tak ir nodedzināta, — Zārbergs atbildēja.
Ak nē, es nedomāju to Freidenbergu sakšu daļā, bet skaisto pili Moldavas ielejā.
Tā, tā, to es vis nezinu, — Zārbergs atbildēja.
Bet es zinu un zinu arī to vietu, kur nauda tiek glabāta, to var dabūt, tur katrā ziņā jāiet diviem.
Kam tā pils pieder? — Zārbergs jautāja.
Komtesei Libušei fon Freidenbergai, — čigāns mierīgi atbildēja.
Vai jūs esat komtesi redzējis un vai viņa ir skaista? — Zārbergs jautāja tālāk.
Redzēju — viņa ir ļoti skaista, viņai ir arī precinieki, bet viņa neiet ne pie viena.
Bet vai jus par šo lietu kadam jau esat stāstījis? — Zārbergs jautāja.
Līdz šim nevienam, jo es vel savus tautiešus nebiju saticis, — čigāns atbildēja.
Tas labi, tad nevienam arī vairs nestāstiet. Mēs abi iesim uz Freidenbergu, lai paliek tā. Dabūsim — dalīsimies. Vai esi ar mieru?
Čigāns priecīgs sniedza Zārbergam roku, kurš priecājās par jauno vēsti.
Es būšu kluss kā kaps un ar dalīšanos esmu mierā — uz pusēm, — čigāns teica.
Nu tad rīt iesim, es skatīšos, kas būs darāms. Vēl kas — vai pilī ir daudz sargu?
Tikpat kā nemaz, izņemot vienu sargu.
Tas labi, tad mēs ieiesim pašā pilī, — Zārbergs teica.
Un tas būs ļoti viegli.
Zārbergs pavīpsnāja un domās jau kala lielus plānus. Pār visām
lietām viņš vēlreiz domāja aizvest skaisto komtesi Libuši.
* * *
Pa to laiku Kremo strīdējās ar savu Fatimu, kura pieprasīja, lai Kremo galīgi atsakās no domām kādreiz tuvoties Lidai un lai vislabāk Lidu pavisam aizsūta no nometnes projām.
Kremo aizbildinājās, ka šis tur neko nevarot darīt, jo Lida atrodoties Zārberga apsardzībā.
Fatima ar to vis neapmierinājās un izteicās, ka viņa tad labāk pabalstot Zārbergu nekā viņu, jo, kamēr Zārbergam pie čigāniem būšot tāda vara, tikmēr Kremo uz Lidu nevarot domāt.
Tiem strīdoties, Zārbergs gāja garām un piegāja pie čigānu pūļa.
Vai spiegi ir jau sagatavojušies? — Zārbergs jautāja.
Jā, ir jau gatavi, — tie atbildēja.
Tad lai viņi iet, — Zārbergs teica, — bet liela steiga nav vajadzīga, jo. es pats arī gribu iet uz izlūkošanu un var būt, ka vairākas dienas palikšu projām.
Čigāni par to nebrīnījās, domādami, ka Zārbergam zināma kāda izdevīga vieta, kura vispirms jāizlūko, kā tai piekļūt.
Izteicis vēl dažus rīkojumus, Zārbergs aizgāja apraudzīt Bertu un Lidu. Lida vēl slimoja.
Bet šodien Zārbergs bija gluži pārvērties. Pret Bertu viņš līdz šim bija nelaipns, bet tagad, mīļi jo mīļi apsveicinājies, apjautājās, kā viņai klājoties.
Berta aiz brīnumiem nezināja, ko domāt, un neticīgi uzlūkoja viņu, bet Zārbergs paskaidroja, ka šim pie čigāniem esot galīgi apnicis. Tādē] lai Berta Lidu, tiklīdz Lida varot iet, aizvedot uz Geifensteinu un arī atlīdzības algu lai saņemot. Šis esot apdomājies un Bertu mūžam paturēšot par sievu, bet par Lidu tālāk vairs negribot ne zināt.
Tad viņš Bertai pastāstīja, ka viņam šoreiz jāiet labi tālu kopā ar kādu čigānu — iegūt lielu laupījumu. Kā laupījumu dabūšot, tā viņš čigānu nositīšot. Laupījumu tad noglabāšot drošā vietā. Tad pārģērbšoties par ceļotāju un pilsētā paziņošot, ka tie laupītāji čigāni apmetušies mežā, kas nolaupījuši viņa sievu Bertu.
— Kad čigānus saņems, mēs būsim brīvi un varēsim iet, kur gribam.
Bet Zārbergs ij nedomāja vienoties ar Bertu, viņš vispirms gribēja nolaupīt Libuši un aizvest kādā slēptuvē.
Tad viņš vēlāk domāja aizvest Lidu un, kad pats būs drošībā, slepeni atstāt Bertu. Tas bija jādara, jo Berta ar labu nešķirsies.
Zārbergs ātros soļos aizgāja pie sava jaunā drauga — svešā čigāna.
341. nodala CERĪBAS STARIŅŠ
Grāfienes Kozelas bēgšanas mēģinājums sacēla lielas pārrunas.
Visur runāja par notikumu, kas nelaimīgajam virsniekam maksāja dzīvību.
Saprotams, ka ģenerālis fon Vēlens visu sīki jo sīki paziņoja uz Drēzdeni, un grāfs Flemings saņēma šos paziņojumus, tādēļ ka Augusts Stiprais neko vairs nedrīkstēja dzirdēt par savu mīļāko.
Grāfiene jau tagad bija dzīvs mironis, izsvītrota no dzīvajo aprindām, tas bija grāfa Fleminga lēmums, tā bija viņa atriebība.
Viņš bija sagatavojis piemiņas rakstu par grāfieni un noglabājis slepenajā valsts arhīvā. Tajā bija uzskaitīts daudz tādu lietu, kas lika domāt, ka Hilda nekad vairs neatdabūs brīvību.
Viņas liktenis — mūža cietums, tāds bija Fleminga lēmums, un Augusts Stiprais padevās sava ministra prātam.
Ģenerālis fon Vēlens gaidīja spriedumu no Drēzdenes un arī saņēma to.
Tas bija īss:
«Turpmāk grāfiene jāapsargā stingrāk nekā līdz šim, un, ja izrādās, ka noliktavu mājā nav droši, tad viņas ekselence jāieslēdz cietokšņa tornī.»
Tā skanēja ministra pavēle.
Likās, ka nu cietumnieci sagaida ļoti smags sods — ieslodzīšana briesmīgajos pagrabos.
Un tas tiešām tā ari būtu, ja Hilda nebūtu tik skaista, to Flemings vis nebija aizmirsis. Ministru neatstāja cerība reiz viņu iegūt.
Un līdz ar spriedumu ģenerālis Vēlens saņēma privātu vēstuli no ministra.
Tajā Flemings uzdeva Hildu pārvietot uz torni, bet tur viņai ierīkot tādas pašas ērtības kā noliktavu mājā.
Ģenerālis visu izpildīja pēc priekšraksta, kaut arī nekādu līdzcietību pret cietumnieci nejuta.
Jo Hildai taču nav sirds, viņas upura liktenis tai neizraisīja nevienu asaru.
Hilda savu likteni vēl nezināja, bet domāja, ka viņu ieslodzīs torņa pagrabos, un tas viņai lika baiļoties.
Tā pagāja divas dienas.
Tad noliktavu mājā ieradās kareivji un pēc virsnieku rīkojuma sāka nest laukā mēbeles, drēbes un visas grāfienes dzīvokļa lietas.
Hilda pārbijās.
Es protestēju! — viņa iesaucās, krēslā atkrizdama.
Komandanta pavēle, — apakšvirsnieks nopietni atbildēja.
Mans ienaidnieks ministrs grib mani briesmīgi mocīt — pagrabā ieslodzīt — ai, tas ir briesmīgāk nekā mirt!
Hilda sāka raudāt un vaimanāt, un beidzot paģība.
Tas tika paziņots ģenerālim. Un ģenerālis fon Vēlens steidzās pie Hildas.
Viņš gan bija uz Hildu nikns tā paša nelaimīgā virsnieka dēļ, bet Hilda taču bija sieviete — bez palīga, to ģenerālis ņēma vērā.
Ekselence, — viņš uzrunāja Hildu, — no Drēzdenes ir pienākusi pavēle jūsu mitekli no šīs dienas pārcelt uz Jāņa torni.
Hilda raudāja un vaimanāja vēl stiprāk domādama, ka viņu ieslodzīs Jaņa torņa pagrabā.
Jums nav nekāda iemesla vaimanāt, — ģenerālis sacīja, — torņa augšējās telpas ir gaišas, un tur iespīd saule — pie Jāņa torņa ir dārziņš, kuru jūs varēsit apmeklēt, un visas ērtības, kādas jums te bija, būs arī turpmāk.
Raudāšana uzreiz apklusa, un Hilda jautāja, kā paliks ar viņas apkalpotājiem.
Pārvietošana viņai tomēr darīja raizes, jo Jāņa tornis bija visai nepieejama vieta.
Bet Hilda pazina Lipu Tulianu.
Ja viņš gribētu atbrīvot Hildu, tad varētu to aizvest ari no šejienes.
Un tagad viņai atkal bija cerība.
Viņa skatījās pa logu tālajā apkaimē.
Bet kur kavējas Lips Tulians? Vai tiešām viņai šajos cietokšņa mūros jāiznīkst?
* * *
Vēsts par grāfienes neizdevušos bēgšanas mēģinājumu tika paziņota arī Stolpenes birģermeistaram, un Kaspars, kurš savam kungam visādi mācēja pielīst, visu jo smalki dabūja zināt.
Hilda vēl arvien ņēma grāmatas no birģermeistara bibliotēkas, un slepenā sarakstīšanās ar Kasparu turpinājās.
Birģermeistars bija aizbraucis uz Drēzdeni, tādēļ Kasparam bija vaļas pastaigāties.
Staigādams viņš aizgāja līdz cietoksnim un apsēdās krūmos uz sola iepretim Jāņa tornim.
Piepeši krūmos nobrikšķēja, un Kaspars uztrūkās no sēdekļa.
Paliec sēdot, — pazīstama balss sauca, — apsēdies, man ar tevi jārunā.
Sulainis, ne vārda neteicis, paklausīja, jo pavēlētājs bija Lips Tulians — grāfienes' glābējs.
Vai tu vēl vari sazināties ar savu kundzi? — Lips Tulians jautāja.
Jā, jā, to es varu, — Kaspars atbildēja, — ar bibliotēkas grāmatām — slepeno rakstu.
Tas ir labi, — Lips Tulians atbildēja, — ar to man pietiek.
Kasparam sirds aiz prieka sāka lēkāt — nu būs pienākusi atbrīvošanas stunda.
Raksti savai kundzei, — Lips Tulians turpināja, — raksti viņai, ka esmu ieradies viņu atbrīvot. Tai naktī, kad būs jauns mēness un laiks būs tumšs, tad lai grāfiene mani gaida. Es ieiešu pie viņas — pat dziļākajā pagrabā. Es pats Hildu gan nekad nebūtu atbrīvojis, bet kāds virszemes eņģelis mani lūdza un, ko tas prasa, to es-daru… Tagad saki man, kur atrodas grāfiene.
Tur, Jāņa tornī, — Kaspars teica, ar roku rādīdams.
Labi, — Lips Tulians atbildēja. — Raksti savai kundzei, lai viņa mani gaida pirmā mēness naktī. Tas ir, pēc trim dienām. Un nu klausies, kas tev jādara, jo man vajag, lai tu grāfieni, cik drīz vien iespējams, aizved drošībā. Tev vajag pasūtīt ratus, vai tev nauda ir?
Naudas man ir vairāk nekā pietiekami, mana kundze jau pirms apcietināšanas man iedeva lielāku summu.
Tas ir labi, citādi es tev būtu devis naudu. Bet nu — vajadzīgi rati un uzticams kučieris. Vai tu vari tos abus sagādāt?
Tie jau man ir sagādāti, — Kaspars atbildēja.Kučierim jāgaida ielejā pie mazā tiltiņa, kamēr es atvedīšu grāfieni. Tur jāpaslēpj rati, lai neviens neredz.Kaspars solījās visu izpildīt.Un kučierim vajag uzmanīties, — Lips Tulians turpināja. —
No sākuma jābrauc uz Slēzijas pusi, it kā uz Prūsiju bēgot, bet tad jāiegriežas uz Bohēmijas pusi. Tikai tur grāfiene būs drošībā.
Gluži pareizi, — Kaspars atbildēja, — ja ekselence klausītu manam un Emmas padomam, tad viņa tagad austriešos būtu drošībā. Austrieši viņu vis neizdotu.
Tā nav mana darīšana, — Lips Tulians teica, — es tikai izpildu kāda eņģeļa vēlēšanos, ja atbrīvoju grāfieni. Man pašam ar viņu nav nekāda darīšana.
Kasparam tas bija pa prātam, jo viņam ne visai patika, ka Lips Tulians izlīgst ar Hildu.
Devis vēl dažas pamācības, Lips Tulians aizgāja.
Kaspars gribēja pats būt par kučieri un rēķinājās ar izglābtās Hildas pateicību. Viņš domāja par šo pakalpojumu iegūt… Hildu pašu.
342. nodaļa UZBRUKUMS GEIJERSBURGAI
— Zaudējums izmāca!
So veco pamācību ļaudis bieži aizmirst, bet Egeras komandants, kurš veda kareivjus uz Geijersburgu, šo mācību labi iegaumēja.
Patiesi, zaudējums izmāca.
Ne vienreiz vien jau kareivju pulki bija izsūtīti pretim Lipam Tulianam un pārnākuši — asiņainām galvām, laupītāju sakauti. Katru reizi bija vainīgs neapdomāts uzbrukums, un komandants bija diezgan gudrs, lai šoreiz rīkotos citādi.
Kareivju viņam bija papilnam, tādēļ tas nolēma iepriekš aplenkt Geijersburgu, lai neviens nevarētu izbēgt un nebūtu jākaujas mežā.
Turklāt viņam liels atbalsts bija tas, ka Vanda labi pārzināja šo apvidu. Drīz vien pils bija ielenkta.
Bija arī pēdējais laiks, jo laupītāji jau bija pamanījuši ienaidniekus.
Vandai bija taisnība. Lielākā daļa laupītāju ar Zamuelu neatradās Geijersburgā, ko apstiprināja arī kāds jauns laupītājs, ko sagūstītu atveda pie komandanta.
Geijersburgā atradās tikai četrdesmit vīru, kuriem bija jāaizstāvas pret vairāk nekā divdesmit reižu lielāku pulku.
Bet šī pulciņa pavēlnieks bija Vitorfs. Lipa Tuliana uzticamais Vitorfs vadīja aizstāvēšanos. No zemākiem vadoņiem neviens nebija pie viņa, jo Ekolds atradās pie garā Zamuela, Siklers pie Lipa Tuliana un Bretbauers bija Drēzdenē cietumā.
Vitorfam bija jārīkojas vienam, un viņš apņēmās aizstāvēties, kamēr vien būs iespējams.
Visas mantas un lielākas naudas summas paglabāja drošā vietā, un Vitorfs ar savu mazo pulciņu cerēja paklusām izmukt no pils pa augstumiem uz ziemeļu pusi.
Bet viņš saņēma ziņu, kas viņu izbiedēja.
Kāds ievainots laupītājs ziņoja, ka arī kalnājs uz ziemeļiem esot kareivju ielenkts.
Tā ir nodevība, — Vitorfs iesaucās, — kareivji nekad kalnus nesasniegtu bez vedēja.
Laupītāji brīnījās. Ka atradies kāds nodevējs, to visi saprata, bet, kurš tas varētu būt, to nevarēja ne uzminēt, ne iedomāties.
Tā ir Vanda! — Vitorfs iesaucās, atcerēdamies to dienu, kad bohētniete viņu gribēja pavest, bet pati pēc tam pazuda.
Stāvoklis bija nopietns.
Ceļš uz mežu bija slēgts. Vitorfa seja kļuva pavisam drūma. Par sevi viņš neraizējās, bet par Elzbeti.
Viņš mierīgā garā izdalīja pavēles. Aizstāvēšanās būtu iespējama, bet, ja ar lielgabaliem izgāž mūrus, tad…-
Vitorfs apstaigāja visas aizstāvēšanās vietas un tad stingros soļos aizgāja uz Elzbetes dzīvokli. Viņam pārskrēja šermuļi, savu dārgo Elzbeti ieraugot, kuru tas turēja kā svētumu.
Tie mēmi skatījās viens otrā.
Vesela sāpju pasaule atspoguļojās šajos skatienos, bet… ak, tie nespēja izteikt, ko sajuta sirdis.
Elzbete pirmā saņēmās.
Kas noticis? — viņa lēni jautāja.
Nodevība, — Vitorfs atbildēja, — karaspēks mūs ielencis tā, ka neviens no šejienes vairs netiek projāņi.
Kas nu būs? — viņa sacīja. — Asinis atkal plūdīs straumēm.
Mēs nedrīkstam cerēt ne uz kādu žēlastību, — Vitorfs atbildēja. — Mēs esam Lipa Tuliana ļaudis, mēs aizstāvēsimies līdz pēdējam elpas vilcienam. Bet jūs, Elzbet, jums jātiek projām, jūs nepiederat pie laupītājiem un savā ziņā esat gūstekne. Jums jāiet pie kareivjiem, viņu vadonis droši vien ir muižnieks, kas jums dos uzticamus pavadoņus. Un es gādāšu par to, lai jūs Egerā vai Komo- tavā atrastu drošu patvērumu.
Nerunā tālāk, Vitorf, — Elzbete atbildēja. — Es labi saprotu, bet. .. es palikšu tepat, es neiešu nekur.
Vitorfs vēl labu brīdi pūlējās viņu pierunāt glābt savu dzīvību, jo viņš saprata, ka neviens vīrs te vairs nepaliks dzīvs, bet Elzbete nebija pierunājama.
Viņiem vēl runājot, atskanēja trompetes skaņas, un ieskrēja kāds no ļaudīm.
Vitorf, — viņš sauca, — nāciet drīzāk lejā! Kāds starpnieks piejāja. Tas grib ar jums runāt.
Kā sapņodams Vitorfs izgāja pie vārtiem. Apakšā pie pilskalna stāvēja divi jātnieki, kāds virsnieks un trompetists.
Vitorfs pamāja kādam puisim, ātri pagatavoja balto karodziņu un, puisi paņēmis līdzi, pa stāvo taku gāja lejā pie miera sūtņa uz sarunām.
Jauns austriešu virsnieks, augstprātīgi seglos pacēlies, gaidīja un skatījās, kamēr Vitorfs apstājās nedaudz soļu attālumā.
Pie svētās jaunavas, — virsnieks iesaucās, — ko es redzu . . . tas. . . tas jau ir…
Nesauciet vārdā, — Vitorfs viņu pārtrauca, jo tie viens otru pazina, — nesauciet vārdu, jo tas muižnieks, kuru jūs kādreiz pazināt, ir mūžam miris, es esmu laupītājs Vitorfs, Lipa Tuliana apakšvadonis.
Vitorfs bija pārliecināts, ka virsniekam viss zināms, un viņš nemaldījās.
Kas būtu runājams? — Vitorfs jautāja.
Virsnieks pacēlās seglos.
Mēs nevēlamies veltīgu asinsizliešanu, — viņš atbildēja. — Mūsu komandants ir godprātīgs vīrs, viņš zina, ka pretošanās no jūsu puses nav iespējama.
Kas to saka? — Vitorfs smiedamies atbildēja.
Vesela cilvēka saprāts, — virsnieks uztraukdamies atbildēja. — Jums vairāk nav kā četrdesmit vīru un liels pulks sievu un meitu.
Vanda — nodevēja, — Vitorfs čukstēja.
Kamdēļ izliet asinis, — virsnieks sauca, — nav vērts! Mēs esam gandrīz tūkstotis vīru — papildspēki un līdzekļi ir ceļā, lielgabalu lodes iznīcinās ne vien vīrus, bet arī sievas un meitas.
Tas ir tiesa, — Vitorfs atbildēja. — Vai komandants grib sievas un meitas saudzēt?
Viņām nekas nenotiks, jo tad viņām vajadzētu būt noziedzniecēm.
Neviena sieva un meita noziegumos nekad nav piedalījusies. Es jautāšu, vai viņas grib atstāt pili. Dodiet man savu virsnieka vārdu, ka viņas netiks mocītas.
Pagaidi, mēs tik tālu vēl neesam, — virsnieks atbildēja, — par tādu padošanos nav runa. Ne vien sievām un meitām jāatstāj pils, bet arī vīriem reizē un bez kādiem noteikumiem jāpadodas.
Tas bija skaidri pateikts.
Vilorfa seja pieņēma dzelzs krāsu.
Jāpadodas? — viņš skaļā balsī teica. — Nekad!
Mēs jūs uzaicinām padoties — citādi nevienu neatstāsim dzīvu. Tādēļ es te ierados, padodieties visi, varbūt citus apžēlos, tikai vadoņiem piespriedīs nāvessodu.
Vitorfs nokāra lepno galvu.
Tas viss ir jauki un labi, bet par ieroču atdošanu nav ko domāt. Ja karaspēka komandants grib būt tik godprātīgs un uzņemt sievas un meitas, tad es viņam būšu pateicīgs. Mums, vīriem, jācīnās līdz pēdējam elpas vilcienam.
Virsnieks stīvu skatu uzlūkoja Vitorfu.
Viņš to pazina — jauno muižnieku, kuru briesmīgs parpratums bija aizdzinis pie laupītājiem; viņš pazina Vitorfa drošsirdību un zināja, ka Vitorfs savu vārdu nelauž.
Bet tā būs jūsu pašu bojāeja! — virsnieks iesaucās.
Lai tā arī. būtu, — Vitorfs, plecus raustīdams, atbildēja, — tikai vienreiz vien var mirt. Es esmu Lipam Tulianam zvērējis uzticību un tādēļ aizstāvēšu pili līdz pēdējam vīram.
Labi, ja jūs citādi nevēlaties, — virsnieks nikni iesaucās, — tad palieciet pie savas gribas! Bet to es jums uzreiz pasaku, ka sievas un meitas netiks žēlotas — mēs nomaitāsim visu, kas tik būs dzīvs un gadīsies ceļā.
Par to jums kādreiz būs jāatbild, — Vitorfs mierīgi sacīja. — Sievas un meitas ir nespēcīgi radījumi, kuri neko nav noziegušies. Vienīgais pārkāpums — ja to tā var saukt — ir tas, ka viņas mīlējušas savus vīrus laupītājus. Tā būtu lielākā netaisnība, ja šī mīla tām jāsamaksā ar nāvi. Par to lai jūsu komandants izrēķinās ar savu sirdsapziņu.
Diezgan! — virsnieks, seglos grozīdamies, iesaucās. — Man jāizpilda vienīgi savs uzdevums. Vai jūs padodaties vai ne?
Nē!
Jūs uzdrošināsities aizstāvēties?
Jā, es darīšu to!
Nu tad lai piepildās jūsu liktenis, — virsnieks sadusmojies sacīja. — Sī bija pirmā un pēdējā reize, kad bijām ar mieru izlīgt — tagad esmu galā.
Arī es, — Vitorfs piezīmēja.
Vai tas jūsu pēdējais vārds?
Pēdējais.
Tad jūsu liktenis ir apzīmogots, — virsnieks noteica un piespieda zirgam piešus, bet Vitorfs jau bija apgriezies un nopietnu seju soļoja atpakaļ.
Bija pagājis izšķirošais brīdis, nu vajadzēja sākt nāves cīņu.
343. nodaļa PĀRDROŠS PASĀKUMS
Tā vairs nevar tālāk iet. Dienas aizrit, bet mēs tik sēžam un veltīgi lauzām galvas, kamēr čigāni var ar mūsu Lidu aiziet pat līdz Nīlupes krastiem.
Tā runāja Maksis fon Stenburgs, soļodams pa istabu no viena gala uz otru.
Jā, mīļais dēls, — vecais pulkvedis atbildēja, — varbūt, ka tas manu sirdi vēl vairāk nospiež. Bet mēs nedrīkstam pret likteni kurnēt, lai notiek Dieva prāts.
Maksim aizrāvās elpa.
Ak, kā es ciešu, — viņš čukstēja, — kad es atceros Lidu, tad mana sirds tik neizsakāmi cieš.
Bija veltīga visa taujāšana, vēl neviens nebija atradis čigānus.
Turklāt garais Zamuels bija atsūtījis mazu vēstulīti un paziņojis, ka sagūstītie čigāni izbēguši un līdz ar to esot zaudēta cerība izmainīt Lidu pret čigāniem.
Sī vēsts bija laupījusi visas cerības. Vecais pulkvedis meklēja mieru lūgšanās, bet uzbudinātais Maksis izskrēja no istabas.
— Tikai nezaudēt drosmi, vēl taču pasaule nav zudusi, — sulainis Roberts ierunājās.
Vai tad tu vari man palīdzēt? — jaunais virsnieks iesaucās.
'— Varbūt varēšu, — sulainis atbildēja. — Ienāciet manā istabā,
man jums kas jāpastāsta.
Jaunais virsnieks tam sekoja kā slīcējs, kas ķeras pie salmiņa, vēlēdamies glābt savu dzīvību …
Bija pagājušas vairākas stundas, bet Maksis vēl arvien neatgriezās.
Vecais kungs to nepacietīgi gaidīja.
Te pēkšņi atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās divi čigāni.
Vecais pulkvedis uztraucies paķēra pistoli.
Kaš jūs tādi?
Vai tiešām mēs tik nepazīstami? — Maksis jautāja. — Tas ir labi.
Maksis ar veco sulaini Robertu bija uzvilkusi čigānu drēbes un nokrāsojušies, pat pazinējs tos pēc ārējā izskata nevarēja pazīt, vienīgi pēc balss.
Turklāt vecais Roberts vēl pamatīgi pārvaldīja čigānu valodu, jo savā laikā viņš bija audzis pie čigāniem.
Viņi bija nolēmuši izlikties par ,čigāniem un ar viltu panākt to, ko nevarēja ar spēku.
Maksis, neprazdams čigānu valodu, izliksies mēms, un abi kopīgiem spēkiem mēģinās atrast Lidu.
Arī pulkvedis fon Greifensteins piekrita šim plānam un iepriecināts cerēja, ka varbūt šādā ceļā varēs atrast un atbrīvot Lidu. Viņš svētīja abus aizgājējus un novēlēja tiem Dieva palīgu un labu izdošanos.
Ardievu, mīļais tēvs, — Maksis čukstēja, — es gribu atvest jūsu vienīgo bērnu, manu mīļoto Lidu.
Bija jau pienākusi tumša nakts, kad tie atstāja pili, lai neviens nemanītu un nevarētu atklāt viņu viltību . . .
Līņāja sīks lietiņš, un pat desmit soļus uz priekšu nevarēja neko redzēt — šai ziņā tas bija pats labākais laiks.
Viņi sasniedza mežu, nevienu nesatikuši, un vēl nebija pārmainījuši ne vārda.
Tumšajā mežā tie brīdi atpūtās un pēc tam sāka iet uz vakariem. Tas bija Roberta plāns.
Uzcītīgi steigdamies, viņi līdz rīta gaismai jau atradās vairākas jūdzes no Greifensteinas.
Mežs kļuva retāks, parādījās lauki un pļavas.
Netālu ganījās aitu bars, un Roberts gribēja no aitu gana kaut ko uzzināt.
Aitu gans tomēr neko nestāstīja, noturēdams viņus par čigāniem, tikai pateica, ka'čigāni nupat kādā ciemā apkāvuši visus cilvēkus un pēc tam ciemu nodedzinājuši. Viena kalpone izglābusies, jo tā bijusi paslēpusies, un visu redzējusi, ko čigāni pastrādājuši. Tādēļ tagad visus čigānus no Bohēmijas izdzīšot.
Aitu gans arī pateica ciema vārdu, un Roberts par pateicību iedāvināja ganam veselu dālderi.
Gans pabrīnījās, bet tomēr pateicās.
Roberts ar Maksi aizgāja uz tuvējo mežu.
Mēs iesim uz nodedzināto ciemu, — Roberts teica, — bet vecajiem kauliem vajadzīgs kādu stundu atpūsties. Neko nenokavēsim — es deru, mēs atradīsim meklējamo, par to es savu galvu lieku ķīlā.
344. nodaļa NOZĪMĪGA VĒSTS
Pāri visiem citiem Stolpenes cietokšņa torņiem kā milzenis augstu gaisā rēgojās Jāņa tornis.
Bet no tā laika, kad tajā ievietoja grāfieni, pilsētiņas iedzīvotāji to sauca par Kozelas torni.
Jā, Hilda bija tur augšā un pa logu skatījās tālumā, no kurienes jānāk atbrīvotājam.
Cik ļoti viņa to gaidīja!
Kaspars bija ziņojis, ka atbrīvošana tuvojas, bet pēdējo paziņojumu vēl piesūtīšot, kurā naktī un stundā viņai jāgaida.
Guste nelikās neko zinām, bet patiesībā neko nelaida garām, nenoklausīdamās vai pat neizpētīdama caur atslēgas caurumu.
Grāmatas no birģermeistara bibliotēkas arvien tika mainītas.
Un Guste ievēroja, ka Hilda ar lielu nepacietību vienmēr gaida jaunās grāmatas un, tās saņēmusi, uzreiz iesteidzas guļamistabā.
Bet Guste pa atslēgas caurumu it labi visu varēja redzēt.
Hilda stāvēja pie galda un šķirstīja lapas, līdz atrada baltu, neaprakstītu papīra strēmeli.
Hilda aizdedza sveci un turēja balto strēmelīti uz sveces uguns, tomēr tā, lai nesadeg. Tad uz baltā papīra gabaliņa parādījās rakstu zīmes.
Guste tagad zinaja diezgan.
Bet viņas ziņkārība nerimās. Viņa gribēja zināt, kas raksta un ko ziņo.
Pie izdevības viņa parmeklēja Hildas guļamistabu, grāmatas, kamīnu, bet nekādas papīra strēmeles neatrada.
Hilda acīmredzot bija visu sadedzinājusi.
Bet Guste bija gudra. Nebija jau pirmā reize, kad viņai lika samainīt grāmatas. Un Guste redzēja, ka Hilda ir ļoti uztraukta. Pagājušo nakti tā nemaz negulēja.
Guste uzmanījās.
Hilda noprasīja Emmai, vai grāmatas nav atnestas. Bet Emma atbildēja, ka kareivji nupat kā aizgājuši uz pilsētiņu un ātrāk kā pēc pāris stundām atpakaļ nebūšot.
Tad grāfiene gāja pagulēties, pieteikdama Emmai: tiklīdz grāmatas atnesot, lai viņu pamodinot.
Tikko grāfiene iegāja guļamistabā, arī Emma likās gulēt, palūgdama Gusti saņemt atnestās grāmatas un viņu tūlīt pamodināt.
Guste tagad bija viena pati un ar nepacietību gaidīja grāmatas.
Beidzot atnāca kareivis un nodeva grāmatas Gustiņai.
Durvis aizslēgusi, viņa tūdaļ pārmeklēja grāmatas un, atradusi balto papīriņu, paslēpa to kabatā un tad gāja un nodeva grāmatas Emmai, kura uzreiz ar visām aizgāja pie grāfienes.
Hilda un Emma dedzīgi šķirstīja grāmatas: vienu, divas, trīs reizes, bet ne nieka neatrada. Hilda gan brīnījās, jo Kaspars taču kaut ko būtu ziņojis, ja arī šonakt atbrīvošana nenotiktu.
Beidzot viņa tomēr nomierinājās domādama, ka Kaspars laikam ziņos rīt — ar tām grāmatām, kuras piesūtīs rītdien.
Guste visu noklausījās.
Viņa teicas esam nogurusi un gribēja atgulties. Bet, iegājusi savā istabiņā, aizbultēja durvis un arī atslēgas caurumu aizbāza.
Nu viņa aizdedza sveci un karsēja balto strēmeli tāpat, kā to bija redzējusi Hildu darām.
Nu amats patiesi bija rokā. Raksts kļuva redzams, un Guste lasīja:
«Ekselence!
Viss jau ir gatavs, un vēl šajā nakti mana mīļotā kundze tiks atbrīvota.
Lips Tulians vakarvakarā vēl runāja ar mani, un viņš ir tas vīrs, kas pat Jāņa tornī uzkāps.
Virves un striķu trepes ir sagādātas, un es pats ar ratiem gaidīšu pie Helmsdorfas. Tas ir vajadzīgs, un es lūdzu Jūsu ekselenci šo īso ceļu iet labi ātri, jo, dienai austot, mums jātiek pāri robežām.
Par vajāšanu nebaidos, jo ir gādāts, ka vajātāji tiks maldināti.
Esiet gatava ap pulksten vieniem pēc pusnakts, trešā stāvā, pie loga uz dienvidiem, lai pie atbrīvošanas nebūtu jāuzkavējas.
Uz atkalredzēšanos skūpstu Jūsu ekselences roku.
Uzticamais Kaspars.»
Guste izlasīja vēlreiz.
— Ā, tagad zinu skaidri — viņa teica, — grāfiene grib bēgt ar Lipu Tulianu; pārdrošnieks viņu aizvedīs pāri robežai. Un, kad viņi būs kopā, kas tad tikai viss tur nevar notikt. Hilda — grāfiene ir skaista, un Lips Tulians būs viens pats ar viņu. Un es lai palieku cietoksnī . . . mani varbūt iemetīs tumšā pagrabā. Es, mežu bērns, varbūt te mūžam smakšu aiz drūmajiem mūriem? Ko lai iesāku, ko lai daru? A, es gribu … es gribu . . .
Un, rokas dūrēs savīstījusi, Guste skatījās pa torņa logu tālumā, kur tumšā pamale liecināja, ka tur ir meži… jā, mīļie meži ar savām varenajām eglēm, un mežā — brīvība un dzīve!
345. nodaļa IZMISUMA CĪŅA
Vecajā Geijersburgā klusais miers jau sen bija izbeidzies. Kur citkārt valdīja klusums, tagad rībēja šāvieni un lielgabalu pērkona dārdoņa sveicināja vecos pils mūrus.
Laupītāju perēkļa apšaudīšana bija iesākusies.
Divi lielgabali ar lielām pūlēm bija atvesti un uzstādīti uz kāda pakalniņa.
Lielgabalu lodēm mūris nespēja pretoties. Un Egeras komandants bija pieredzējis kareivis, tas prata lielgabalus.pareizi izvietot.
Pēc sešiem šāvieniem ar lielu troksni sagāzās viens tornis. Aplencēji uzgavilēja, bet viņu prieki bija pāragri. Mūri nepalika robs, bet viss sagruva ciet.
Saprotams, ka aplencēji par to errojās, bet bija cerības pie otra torņa sagraušanas izgāzt tādu robu, pa kuru visiem reizē iebrukt laupītāju perēklī.
Tādēļ lielgabalus vajadzēja pārlikt uz citu vietu. Tas bija grūti izdarāms, un pagāja labs laiks. Aplenktie tā ieguva laiku.
Kareivju nometnē pa to laiku kāds pūlējās laupītājus piedabūt padoties.
Tas bija zelta taisītājs Betgers, kurš labi zināja, ka Elzbete atrodas pilī.
Betgeru arī komandants cienīja viņa noslēpumainās mākslas dēļ. Tādēļ viņam nenācās grūti pierunāt komandantu, lai sūta sarunu vedēju pārliecināt laupītājus padoties — vismaz lai izdotu sievietes.
Tādus sarunu vedējus izsūtīja vairākas reizes, bet arvien tie atgriezās bez kādiem panākumiem.
Pa to laiku Vitorfs savu mazo pulciņu sagatavoja uz cīņu līdz pēdējam vīram.
Ar lielāko nepacietību tie gaidīja garo Zamuelu pārnākam, jo tad vismaz varētu izlauzties caur aplencēju rindām.
Bet Zamuels bija tālu un, kamēr viņš pārnāks, aplenkto liktenis jau būs izšķīries.
Elzbete vairs neatradās tornī, jo Vitorfs viņu noveda velvētā pagrabā, kur viņa un citas sievietes bija drošībā no lodēm.
Provianta bija diezgan, arī ūdens pietika.
Pirmais tornis krītot bija apbēris dažus Vitorfa vīrus.
Atkal pagāja stunda, kurā kareivji dūšīgi strādāja, samezdami zemes valni.
Ar mums nebūs labi, — kāds laupītājs teica Vitorfam. — Kad otrais tornis kritīs — paliks robs.
Droši vien, — Vitorfs atbildēja.
Tad sekos viesuļuguns, — puisis turpināja. — Vitorf, es jūtu — šoreiz mūs velns raus.
Var jau būt, — Vitorfs atbildēja, — vieni paši mēs gan nemirsim, mums pievienosies arī diezgan biedru.
Viņš skatījās, cik kareivji uzmanīgi rīkojās aiz vaļņa, tiem tagad neko nevarēja padarīt. Bet — lai nāk, kas nākdams — viņi apņēmās turēties līdz beidzamam asins pilienam un neviens dzīvs nedoties kareivjiem rokās.
Aiz kokiem — tur kaut kas ir, — puisis teica, — bet tas nav kareivis … tā ir sieviete. Tur viņa atkal ir — tur . . . tur! Kas gan tā varētu būt? Viņa lien tuvāk, uz pili skatīdamās… Vitorf, es redzu. Velns un elle, tā ir Vanda! Tā maita mūs nodeva!
Vitorfs saprata, ka tā ir bijusi Vanda, kas kareivjiem parādījusi ceļu kalnos un to, kā aplenkt pili, lai neviens nevar izsprukt.
Vitorfa puisis bija ļoti nikns.
Pagaidi, ragana, tu gribi manas asinis!
Ko tu gribi darīt?
Puisis neatbildēja. Bet tūlīt norībēja šāviens, un zem eglēm uz kalna atskanēja ass kliedziens.
I\as te notika? — Vitorfs jautāja.
Nodevēju es aizraidīju uz elli, — puisis atbildēja, — lai šī neliete mums tur pasūta mājvietu.
Vitorfs paskatījās. Un tiešām — tur gulēja Vanda .. . nošauta.
Mēs necīnāmies ar sievietēm! — Vitorfs sašutis iesaucās.
Bet viņa bija nodevēja, — puisis atbildēja. — Patiesībā viņa nebija lodes vērta. Es jums neteicu, kad mērķēju, jo zināju, ka jūs neatļautu šaut. Bet es gribēju mūsējiem izdarīt kādu labumu, jo Vanda ložņāja apkārt, lai uzmeklētu kādu izdevīgāku vietu uzbrukumam.
Par to es nestrīdos, tas tiešām tā bija.
Pieskrējušie kareivji skaļi lamājās, jo atrada savu pavadoni nošautu.
Kliedziet nu, cik tik jums tīk, — puisis ņirgājās. — Manis dēļ baurojiet kā vērši. Es samaksāju nodevējai algu, jums nu vairs nebūs jāmaksā.
Pa to laiku jau lielgabali bija uzstādīti jaunā vietā. Gaisā pacēlās tumšs dūmu mākonis, kam sekoja pērkonam līdzīgs grāviens. Pret torni atsitās šņācošas bumbas. Tūliņ sāka lejā birt akmeņi un visapkārt laidelēties izbiedētās pūces un sikspārņi.
Norībēja otrs šāviens un vēl labāk sasniedza savu mērķi.
Kareivji šāva paslēpušies, un tādēļ Vitorfa ļaudis neko citu nevarēja iesākt, kā tikai gaidīt uzbrukumu.
Atkal nodārdēja divi lielgabala šāvieni. Sagruva torņa virsa un norāva sev līdzi arī balkonu, kurā senāk tik labprāt uzkavējās Elzbete.
Vitorfs kā sapņodams raudzījās uz drausmīgo postažu. Bija zudis pēdējais cerību stariņš. Tad viņš iedomājās Lipu Tulianu.
Būs beigas… drīz, drīz… — viņš murmināja, — bet virsnieks ar lepnumu varēs pieminēt mūs. Mēs kritīsim līdz ar Geijersburgu.
Vēl arvien gaudoja lielgabali un nodarīja aizvien lielāku postu.
Iebruka mūris un atstāja lielu robu. Vitorfs ar saviem ļaudīm grasījās to aizpildīt, bet uzreiz tos aizdzina lielgabali.
Pēkšņi lielgabala šāviens sagrāva torni un mūri un atstāja tik lielu robu, pa kuru visa kareivju nodaļa varēja iebrukt pili. Kareivji uzgavilēja.
Tagad nāks gals, — Vitorfs sacīja, — bet saņ^msimies un pārdosim dzīvību, cik dārgi vien iespējams.
Un skaļā balsī viņš iesaucās:
Visi pie roba! Kareivji gatavojas uzbrukt!
346. nodaļa PIE ČIGĀNIEM
Neliešu banda, kuru tagad vadīja Zārbergs, bija sašķēlusies. Sievas, meitas un bērni bija aizsūtīti uz kādu gandrīz nepieejamu mežu.
Lida, Berta un Fatima turpretī līdz ar Kremo bija palikuši pie galvenā pulka, kas vēl gribēja veikt dažas laupīšanas.
Tikai tad Zārbergs domāja ar čigānu iet uz Libušes pili.
Tas viss bija pamatīgi nospriests. Zārbergs nenojauta nekā ļauna, viņš pilnīgi uzticējās čigānam, un tas arī prata Zārbergam pielabināties.
Jaunais čigāns bija noteicis laiku, kad tieši jāielaužas Freidenbergas pilī.
Kamēr čigāni blandījās apkārt, laupīja, postīja, pat slepkavoja, mājās palikušajiem bija zelta dzīve. Tie sabāza laupījumu maisos un sakravāja kurvjos, lai vēlāk neuzkrītošā veidā varētu aizvest.
Un gāja ļoti jautri. Starp citu, bija salaupīts arī vīns, un tā daža laba ugunīgā dzēriena pudele dabūja trūkties.
Čigānus neviens netraucēja, jo ļaudis šajā mežā nemēdza rādīties, tādēļ ka tas bija izdaudzināts par īstu slepkavu un laupītāju bedri. Turklāt runāja, ka tur arī spokojoties.
Te kādu vakaru ieradās divi svešinieki — čigāni. Viens no tiem bija vecs vīrietis, otrs — jauns, stalts, skaists, un daža laba meiča tam veltīja mīļus skatus.
Abi svešinieki, protams, bija vecais sulainis Roberts un Maksis fon Stenburgs, kas beidzot bija atraduši ilgi meklētos čigānus.
Kur ir tava cilts? — kāda vecene, kas te bija uzmetusies par vadoni, sāka izjautāt Robertu.
Izklīdināta, — sulainis atbildēja, — mēs atradāmies kāda itāliešu grāfa novadā, kas pazīstams,ar savu nežēlību un ienaidu pret čigāniem. Kādu nakti viņš lika saviem ļaudīm mums uzbrukt, daudzus no mums saņēma gūstā, un pārējie izklīda uz visām pusēm. Kāda daļa būs aizbraukusi uz Ungāriju, bet mēs griezāmies uz Bohēmijas pusi, jo to mēs puslīdz labi pārzinām.
Šīs ziņas bija ļoti ticamas. Par šo cilti, kurai Roberts teicās piederam, jau ilgi nekas nebija dzirdēts, un tā nu visi izteica savu nožēlošanu par tādu rīcību no nežēlīgā grāfa puses.
Roberts bija ļoti apmierināts.
Viņam acīmredzot ticēja. Bet čigāni tomēr bija ļoti viltīgi, un tādēļ katrā ziņā vajadzēja uzmanīties.
Kur tad jūsu cilts vīrieši? — vecais sulainis tagad jautāja.
Tie klaiņo apkārt laupīdami un mangodami, — vecā paskaidroja. — Kad viņi nākamo reizi ieradisies, jūs varēsit tiem piebiedroties.
Jā, bet kad vīrieši pārnāks?
O, lidz tam vēl var paiet labs laiciņš.
Robertam tas bija pa prātam, jo viņš jau te cerēja atrast Lidu.
Meklētā gan nekur nebija redzama. Bet Roberts arī vairījās izteikt uzkrītošu jautājumu, viņš pazina čigānu neuzticību un cerēja pie gadījuma visu uzzināt.
Varbūt Lidu kaut kur netālu turēja gūstā? Pietiek, viņš jau bija apmierināts ar līdz šim sasniegto.
Pavisam citādi jutās jaunais virsnieks. Tas bija uzņēmies grūto kurlmēmā lomu. Un vienaldzību tēlot šeit nebūt nebija viegli, kur katru acumirkli varēja ieraudzīt mīļo Lidu.
Bet vienu nebūšanu Roberts nebija paredzējis. Staltais, skaistais virsnieks pārāk saistīja brūno meiču uzmanību.
Vakarā pie ugunskura viņas dejoja savas dejas. Roberts jau būdā krāca, bet Maksis vēl stingi raudzījās laukā pa būdas caurumu, kur ugunskura atspīdumā dejoja čigānietes.
Maksim viņu puskailie ķermeņi šķita vienaldzīgi. Visas viņa domas kavējās pie Lidas — ilgi meklētās un vēl šobrīd neatrastās.
Kur gan viņa varētu būt?
Bet viņš tomēr neko nevarēja izdomāt.
* * *
Viņš vēl nebija aizmidzis, kad jauna čigānu meiča zagšus ielavījās būdā. Maksis izlikās guļam, bet čigāniete to neievēroja.
Viņa noklausījās, ka vecais Roberts cieši guļ, pielīda Maksim blakus un sāka to skūpstīt, gribēdama tā Maksi uzmodināt.
Maksim pietrūka padoma, kā tikt no viņas vaļā.
Par laimi ienāca vēl kāda skuķe, un nu gulētājai bija jāceļas augšā.
Abas," ārā izgājušas, stipri vien rājās, ko Maksis nesaprata, un beidzot viņas iesāka plūkties un plūkdamās aizgāja projām.
Kā akmens Maksim novēlās no krūtīm, un arī viņš pēc brītiņa iegrima sapņu valstībā, izlaidies blakus savam biedram.
346. nodaļa PĒDĒJĀ STUNDA
Bungām rībot un trompetēm taurējot, rīta gaismiņā kareivji no visām pusēm skrēja uz izgāzto robu, lai iebruktu vecajā pilī.
Vitorfs visu nakti nebija gulējis. Viņš stāvēja pie roba, aukstasinīgi gaidīdams beidzamo brīdi.
Kas gan notiks ar Elzbeti, kad viņš būs miris un pusmežonīgie kareivji ieņems pili?
Viņa gan dzīva nedosies kareivjiem rokā es Elzbeti pazīstu, — viņš murmināja.
Viņam ļoti gribējās pirms miršanas vēlreiz redzēt Elzbeti, bet nebija vairs laika pie viņas aizskriet. Tūliņ sāksies pēdējā cīņa.
Kareivji kā bites līda pa caurumu iekšā, un laupītāju lodes tiem džinkstēja apkārt kā mūzika. Krita kāds ducis iebrucēju. Tie tomēr vēl arvien spiedās iekšā pa caurumu.
Laupītāji vēl izšāva pistoles^ kas katra prasīja savu upuri. No jauna pielādēt nebija vaļas. Laupītāji strādāja ar šauteņu laidēm, bet kareivji uzbruka ar bajonetēm. Laupītāji cīnījās kā lauvas un, būdami izveicīgāki, pļāva kareivjus kā zāli.
Pa to laiku citi kareivji attaisīja pils vārtus, pa kuriem bija viegla iekļūšana, un nu uzbruka mazajam pulciņam no mugurpuses.
Nu būs beigas! — Vitorfa puisis iesaucās. — Vitorf, tagad velns ir elli iekurinājis, viesus gaidīdams, — būs jāiet viesos.
Vitorfs neko neatbildēja, bet turējās dūšīgi.
Laupītāji krita viens pēc otra, un viņu skaits arvien vairāk samazinājās.
Pats komandants ar dažiem virsniekiem ienāca asiņu piešķies- tajā pagalmā.
Viņa pirmais skats pievērsās Vitorfam, un viņš pazina jauno muižnieku, savu bijušo virsnieku, kas reiz nesa tik augstu vārdu.
Padodieties! — komandants sauca. — Tūliņ padodieties!
Te pieskrēja kāds milzīga auguma kareivis un ātri iegrūda Vitorfam dunci krūtīs — ar tādu sparu, ka gandrīz cauri izgāja.
Dobji iekunkstēdamies, Vitorfs saļima.
Un pēc nedaudz minūtēm krita visi dūšīgie vīri, viens pēc otra — līdz pēdējam.
Cīņa bija ļgalā. Norībēja bungas, un kareivji ar uzvaras saucieniem ieņēma Geijersburgu.
Smagi ievainotos laupītājus kareivji nogalinaja, un kads kareivis patlaban gribēja nogalināt Vitorfu, kad pienāca komandants un aizliedza ievainoto aiztikt. Kareivji tūliņ paklausīja.
Komandants pievērsās Vitorfam.
Un tā jums visam vajadzēja beigties, — komandants aizkustināts sacīja. — Vai jūs savu pagātni un slavenos senčus esat aiz- fnirsis?
Mani aizdzina, — Vitorfs lēni atbildēja. — Par to, ko esmu darījis, man pašam jāatbild. Un es mirstu cīņā, nevis kaunpilnā
nāvē.
Un tomēr viss varēja būt citādi, — komandants nopietni teica, jo jauno muižnieku pazina no agrākiem laikiem.
Jā, jā, — Vitorfs atteica, — es varēju arī zem rata beigt
dzīvi.
Nē, tā es nedomāju. Jūs apžēlotu, ja jūs piesauktu valdnieku.
Tas nu ir par vēlu, — Vitorfs čukstēja, — man tomēr ir vēl kāds lūgums, komandant.
Kāds?
Taupīt mūsu sievas un meitas, jo viņām nav aizstāvju.
Komandants palocījās un, uzreiz piegājis pie kareivjiem, pavēlēja visas sievietes godīgi atvest pie viņa, neaizskarot tās ne ar pirkstiņu.
Komandanta pavēli neviens nedrīkstēja pārkāpt; tā bija katram precīzi jāizpilda.
Tajā brīdī no pagraba izskrēja jauna, skaista meita un zibens-' ātrumā metās kareivjiem garām. Pagalmā viņa bailīgi paskatījās apkārt.
Tā bija Elzbete.
Viņa iekliedzās — viņas acis bija atradušas to, ko meklēja — savu mīļoto. Tur viņš gulēja savās asinīs, jā, tur gulēja Vitorfs, tas, kuru viņa klusībā tik loti mīlēja.
Zēli ievaidēdamās, viņa noslīga pie Vitorfa zemē.
Elzbeti ieraugot, komandants brīnījās, noturēdams to par kāda firsta meitu, un uzdeva diviem grenadieriem nelaist kareivjus tuvumā. Tad tas pamāja virsniekiem, un visi atkāpās, atstādami tos vienus.
Gabaliņu atstatu stāvēja grenadieri kā sargi.
Tu atnāci, — Vitorfs teica, Elzbeti ieraugot.
Jā … jā, — Elzbete atbildēja, — tagad es varu tev sacīt, cik ļoti tevi mīlu, ak, cik loti… ak, cik loti!
Elzbet!
Ja, es mīlu tevi! — viņa iesaucas, tam pieglauzdamas. — Es mīlēju tevi par visu vairāk. Dzīvē es nedrīkstēju tev piederēt, bet tagad . ..
Viņa nepabeidza teikumu, bet viņas acīs bija lasāma briesmīga apņemšanās.
Vitorfs to neievēroja. Viņas vārdi tam šķita kā debešķīga mūzika . . . tas redzeja viņu… juta viņu sev pieglaužamies un skūpstīja to ar ilgu, sirsnīgu skūpstu.
Elzbet, mans eņģeli! — Vitorfs iesaucās.
Nē, eņģelis es neesmu, — viņa sacīja, — es negribu bez tevis būt debesīs. Es būšu tur, kur būsi tu, es tevi nāvē neatstāšu… nē, nē, mēs piederam viens otram … vēl aiz kapa.
No Vitorfa acīm izgaisa drūmums, laimīgs smaids apskaidroja viņa bālo seju.
Bet arī nāve jau izpleta savu ēnu pār smagi ievainoto, viņa ķermenis sāka raustīties un trīcēt. -Vitorfam bija jāmirst.
Dzīvē mēs nevarējām viens otram piederēt, — Elzbete atkal čukstēja. — Tu jau zini, mīļais, mani atturēja tas zvērests, kuru devu savai mātei, citādi es jau sen būtu tava. Bet nāve atbrīvo no zvēresta — mūžībā es būšu tava, tur augšā ir citi likumi nekā virs zemes!
Vitorfs gribēja pacelties, bet vairs nevarēja .. . Viņš gribēja apkampt Elzbeti, tomēr velti — rokas bezspēcīgi atkrita atpakaļ.
Viņš tomēr sajuta, ka Elzbete viņu apkampusi, glaužas pie viņa sirds un sirsnīgi skūpsta viņa bālo seju, dzirkstošās acis un lūpas.
Jā, daiļā mute, kura tik ilgi bija klusējusi, tagad pārplūda dedzīgos mīlas vārdos. Nevien^ līgava nevarēja būt sirsnīgāka par Elzbeti, savu mirstošo līgavaini apkampjot.
Pat norūdītajiem kareivjiem aptecējās sirds: novērsušies tie slaucīja asaras.
Vitorfs cīnījās pēc elpas.
Es palikšu pie tevis, — Elzbete teica. — Jā, es palikšu pie tevis, es iešu līdzi tur, kur tu ej … es … es gribu . . . grēku izdarīt, lai paliktu kopā ar tevi.
Vitorfs bija sapratis*
Elzbet, — viņš stostījās, — ko tu saki?
— Es negribu dzīvot bez tevis, es iešu līdz ar tevi nāvē!
Mīļotā, nē, nē!
Un tomēr tu nedrīksti mani aizkavēt!
Viņa paskatījās uz grenadieriem, kas, ko ļaunu nojauzdami, nāca tuvāk, bet tūlīt arī redzēja, ka Vitorfa acis aizveras ciet.
Ej sveiks … es būšu drīz pie tevis, — viņa teica.
Jaunkundz, pagaidiet! — kareivis iesaucās.
Par vēlu.
Viņa saļima pār mirēju.
Mīļais, tagad es varu palikt pie tevis.
Hei, hei! — kareivji kliedza. — Šurp apsienamos — jaun- ndze nonāvējās!
Elzbete pasmaidīja.
Nekādi apsienamie man vairs nav vajadzīgi, — viņa murmināja.
Ar pēdējiem gaistošās dzīvības spēkiem tā piecēlās un noskūpstīja mirstošo mīļoto.
Mēs aizejam kopā, ak, es vienmēr tevi mīlēju… ai, cik mīļi! Grenadieri noliecās un klausījās. Viņi aptaustīja rokas — tās
bija ļenganas, bez pulsa. Tur apkampušies gulēja divi līķi.
347. nodaļa LIPS TULIANS KOZELAS TORNĪ
Pusnakts bija pāri. Stolpenes cietokšņa pulkstenis jau iezvanīja spoku stundu, un, kad izskanēja pēdējais sitiens, pakājē iesākās kustiba.
Vai kāds spoks tur naktsstundā klaiņotu apkārt?
Nē, tas bija cilvēks — tas bija pārdrošais laupītāju vadonis, kurš gribēja izpildīt savu solījumu.
Hedviga bija vēlējusies, lai viņš atbrīvo savu nāvīgāko ienaid- ' nieci, un Lips Tuliarts gribēja savas dievinātās Hedvigas lūgumu izpildīt.
Pārdrošnieks nebija viens. Arī Siklers bija pie viņa.
Sis gājiens bija saistīts ar lielām briesmām. Uzrāpšanās gar klinti bija grūta, un pat tad, kad šis kavēklis bija pārvarēts, nāca pats galvenais grūtums: jārāpjas augšā gar Kozelas torņa stāvo sienu.
Bet Lips Tulians nepazina šķēršļus. Viņš, kurš uzrāpās Kening- steinā, tagad rāpsies Kozelas tornī. Laiks bija klāt. Devis'Sikleram nepieciešamos norādījumus, viņš gatavojās kāpt augšā.
Apsējis sev ap vidu loti garu zīda šņori, ar kuru uzvilkt resno virvi, viņš sāka kāpt.
Drīz vien tas pazuda Siklera acīm, jo nakts bija ļoti tumša, un kāpējam tikai ar taustīšanos bija jāatrod ceļš.
Briesmas vēl vairāk kairināja pārdrošnieku. Kadu izbrīnu tas sacels visā zemē!
Drīz vien viņš bija uzrāpies gar klinti.
Bet nu bija jārāpjas augšā gar torņa sienu. Zināms, tā būtu neprātība rāpties gar sienu ar rokām un kājām.
Viņš piesēja pie ceļgaliem un rokām četras platas ādas siksnas, pie kurām bija piestiprināti dzelzs nagi.
Ar šādas ierīces palīdzību varēja rāpties. Viņš rāpās ļoti lēni, jo mazākā kļūdīšanās atnestu nāvi.
Sajā pjisē neviens sargkareivis nestāvēja, tāpēc no tiem nebija jābaidās. .
Uzrāpies gar pirmo stāvu, viņš drusku atpūtās; tāpat tas uzrāpās arī gar otro, un Lips Tulians ieraudzīja apzīmēto logu plaši vaļā. Hilda bez šaubām jau gaidīja.
Lips Tulians pret Hildu juta riebumu, tādēļ tas apņēmās ar viņu neko nerunāt.
Sasniedzis logu, viņš veikli ielēca iekšpusē.
Hilda! — viņš klusi pasauca.
Es esmu, — kāda balss čukstēja.
Lips Tulians vairāk nerunāja.
Viņš ātri atraisīja zīda šņori un, piesējis tai svina gabaliņu, nolaida lejā, otru galu paturēdams rokā.
Siklers apakšā piesēja virvi, ko Lips Tulians uzvilka augšā.
Virves galu piesējis pie loga, viņš pagriezās pret satinušos dāmu.
Surp, — viņš klusiņām teica, — laiks ir dārgs. Apķerieties man ap kaklu, es jūs piesiešu pie sevis, lai jūs neslīdētu zemē.
Apsējis saišķi pāris reizes un stipri savilcis, Lips Tulians laidās lejup.
Nedaudz minūtes viņš nolaidas pie Siklera, kurš palīdzēja atraisīt saišķi.
Un nu visi trīs steidzās uz Helmsdorfu, kur Kaspars tos gaidīja ar zirgiem.
Ratus drīz vien sasniedza. Kaspars sēdēja uz bukas, un Siklers viņam apsēdās blakus.
Lips Tulians ar dāmu iekāpa ratos. Hilda bez šaubām nu bija glābta. Nākamajā acumirklī kariete, spēcīgu zirgu vilkta, iesāka ripot.
* * *
Gaisma ausa. No Kozelas torņa vaļējā loga gar mūri karājās gara virve, kuru sargkareivis, pa mūri staigādams, ieraudzīja.
Viņš saprata, ka te kaut kas vairs nav kārtībā un raidīja sig- nālšāvienu.
Acumirklī visa patruļa bija kājās.
Kas noticis, kādēļ signāls? — tie uztraukti jautāja.
Pie Jāņa torņa karājas virve, tur kāds ir izbēdzis, -— sargkareivis teica.
Kozelas grāfiene! — kareivji sauca.
Atsteidzās ģenerālis fon Vēlens ar dažiem virsniekiem.
Kozelas grāfiene izbēgusi, — ģenerālim paziņoja.
Tie ir elles rēgi! — ģenerālis iesaucās un metās cik jaudas augšā tornī.
Nodevība! — komandants kliedza. — Virve bez šaubām slepeni uznesta augšā, bet… kā tas varēja notikt? Pie tik stingras kontroles?
Jā, kas te lai atbild! Virsnieki bija bez padoma. Pēc grāfienes bēgšanas mēģinājuma katru nakti četras reizes mainījās sardze, un arvien cits virsnieks uzraudzīja grāfieni. Viņas istabas vienmēr tika pārmeklētas un nekas šaubīgs netika atrasts.
Ģenerālis ieskrēja Hildas priekšistabā, kur Emma samiegojusies nāca pretī.
Kur ir grāfiene?! — ģenerālis kliedza.
Guļamistabā, — Emma uztraukta atbildēja.
Ģenerālis devās turp, bet Hilda, mēteli ap pleciem uzmetusi, jau nāca pretī.
Ko tas nozīmē? — Hilda jautāja. — No kura laika pavēlēts mani pat naktī traucēt?
Paldies Dievam, viņa ir te, — ģenerālis murmināja, sviedrus slaucīdams.
Viņš domāja, ka bēgšana nav izdevusies.
Ekselence. — komandants teica, — traucējums nav bez iemesla — jūs atkal gribējāt bēgt!
Es? — Hilda iesaucās. — Kas to saka?
Tas ir redzams, — ģenerālis atbildēja, — virve karājas pie loga gar mūri.
Virve? — Hilda stostījās.
Sājā acumirklī ieskrēja Emma saukdama:
Ekselence, jaunava ir projām! Viņas gulta ir neaizskarta un tukša — apskatiet paši!
Visi apskatīdamies redzēja, ka Guste tiešām aizbēgusi.
Bet, kā tas bija iespējams, to neviens nevarēja saprast.
Hilda tomēr apķērās. Nav šaubu — te bijis Lips Tulians un Gusti aizvedis!
Hilda iekliedzās un paģībusi saļima uz grīdas, pirms ģenerālis paguva to saturēt.
348. nodaļa IZRĒĶINĀŠANĀS
Elzbetes pašnāvība visus ļoti uztrauca. Egeras komandants gan uzreiz piesteidzās, bet neko vairs nevarēja palīdzēt.
Viņa priekšā gulēja divi līķi.
Bēdīga savienošanās, — viņš murmināja. — Viņa ir skaista kā firsta bērns, un viņš bija krietns muižnieks, ak, kādēļ tiem vajadzēja mirt tik šausmīgā nāvē, jo tie likās laimei un mīlai radīti!
Viņš žēli noskatījās. Komandants, protams, nezināja daiļās nelaiķes noslēpumu; nezinaja, ka viņa ir grāfienes Rohlicas un bijušā sakšu kūrfirsta meita.
Sos līķus apsargāt, — komandants uzdeva abiem grenadieriem, — par viņu aprakšanu es došu atsevišķu rīkojumu.
Komandants gāja pretim laupītāju sievām un meitām.
Pa to laiku pils pagalmā pulcējās kareivji un viņu vidū ari Betgers ar Kilianu.
Lielais Dievs, kā te izskatā,s! — Kilians iesaucās. — Cilvēki rīkojas ļaunāk nekā zvēri.
Nemāžojies! — Betgers viņu apsauca. — Tie ir laupītāji un raganas, kas labāku algu nav pelnījuši.
Kilians aizgāja pie kāda kareivja.
Sakiet, draugs, — viņš kareivim jautāja, — vai sievas un meitas arī nogalinātas?
Neviena sieviete, — kareivis atbildēja, — komandants aizliedzis sievišķus aizskart.
Kilians iepriecināts gāja sievietēm pretī, kuras patlaban veda ārā no pagraba.
Viņš skatījās pēc Lidas.
Sievu barā viņas nebija. — Kur Lida? — Kilians jautāja.
Lidu aizveda čigāni, — kāda sieviete atbildēja. - Garais Zamuels ar lielāko dalu ļaužu aizgāja viņu meklēt, citādi nebūtu viss tā noticis kā tagad.
Bet kur ir Elzbete? — Betgers sašutis jautāja. — Vai tā arī nav pie čigāniem?
Nē, viņa bija šeit, nav ilgi, kā izskrēja ārā, — meita atbildēja.
- Jā, bet kur tad viņa ir? — Betgers nepacietīgi jautāja.
Viņa būs pie Vitorfa, — meita sacīja, — viņa to mīlēja.
Ahā, tad tā būs viņa, kura tur nodūrās, — kareiyis teica, — redziet, kungs, tur viņa guļ.
Betgers piegāja, kur gulēja Vitorfs un Elzbete, un viņa ģīmis sarāvās krunkās.
Viņš pazina Elzbeti — šķīsto jaunavu, kuru tas gribēja upurēt savām burvībām. Tagad viņa bija mirusi, viņas krūtīs bija iedurts. Betgers redzēja, kā asinis vēl lēni sūcas no vāts.
A, tās man vēl varbūt derēs, — viņš murmināja. — Sevišķa ceremonija jau nu gan tiek prasita, bet tās taču ir viņas sirdsasinis, kas tur tek, hā, kāds mazumiņš no tām man jāiegūst.
Viņš ātri nometās pie līķa un izvilcis pudeli, kur ietecināt asinis, steidzīgi paķēra nazi, lai paplašinātu brūci.
Bet tikko viņš izstiepa roku, tā kāds ar spēcīgu rāvienu viņu atrāva ņo līķa.
Tas bija viņa pavadonis Kilians, kuram kareivis bija izstāstījis Betgera nedarbus Keningsteinā.
— Es jūs mācīšu meitas slepkavot! — Kilians nikni uzbļāva. — ' Sis nabaga bērns jūsu nazim izbēga, bet es jums iedošu piemiņas zīmi, lai jūs tādas neģēlības vairs nestrādātu.
Paķēris savītu ādas pātagu, viņš sukāja Betgeram pa muguru bez skaita un bez apstājas.
Betgeram, slavenajam zelta meistaram, nepalīdzēja ne gari, ne burvju vārdi, ne pesteļi, ne lāsti, jo Kiliana pātaga dejoja velnišķu deju pa viņa muguru.
Kareivji tik smējās.
Betgers bija iekritis starp diviem akmeņiem un, Kiliana saturēts, locījās kā tārps un blāva.
Kilians nerimās, lai gan viņam jau sāpēja roka, bet Betgera mugura bija melna kā pods. Viņš nemitējās, kamēr pienāca komandants ar virsniekiem.
Betgers apsūdzēja Kilianu komandantam un prasīja Kiliana pakāršanu.
Komandants sākumā bija nikns, tomēr, uzklausījis Kilianu un viņa lieciniekus, kas apliecināja Betgera māžošanos, sajuta pret Betgeru lielu riebumu un, cienīdams nelaiķus Vitorfu un Elzbeti, kā arī zinādams Betgera ietekmi valdībā, deva Kilianam padomu laisties projām.
Kilians saprata laipnā karavadoņa aizrādījumu un, zemu palocījies, aizgāja.
Ko lai viņš te vēl gaidītu? Viņam taču jāmeklē Lida.
Kareivji izokšķerēja pilī visas malu malas, meklēdami Lipa Tuliana naudu, bet neko neatrada.
Pēc tam viņi pēc komandanta pavēles stājās pie līķu aprakšanas.
Visus laupītājus sameta dziļā bedrē un apraka, beigās uzkraudami virsū vēl lielu, kaudzi akmeņu.
Kritušajiem kareivjiem izraka'lielu, garu kapu; tad tos salika citu pie cita garā rindā, un karaspēka garīdznieks svētīja tos uz pēdējo dusu. Vēl izšāva trīs zalves par godu kritušajiem kareivjiem.
Beidzot atlika divi līķi, ko aprakt — Vitorfs un Elzbete.
Komandants pats izraudzījās kapa vietu pakalnē zem lielām eglēm.
Te ieguldīja Vitorfu ar Elzbeti, roku rokā apkampušos tā, kā tie bija miruši.
Garīdznieks gan nesvētīja viņu kapu, bet komandants un virsnieki noskaitīja svēto lūgšanu.
Drošsirdīgais pretinieks tika cienīts, jo viņš reiz bija muižnieks un virsnieks.
Kad lūgšana bija noskaitīta, kareivji apklāja līķus egļu skujām, apbēra smiltīm un beigās vēl uzkrāva virsū akmeņus.
Un šeit, klusā meža vientulībā, Vitorfs ar Elzbeti gulēja mūžīgo dusu līdz augšāmcelšanās dienai.
349. nodaļa PIEVILTI
Kaspars no Hildas iedotās naudas bija iegādājies ātrus zirgus. Četrjūgs straujā gaitā drāzās robežu virzienā.
Pulksten divos viņi izbrauca no Stolpenes un pēc piecu stundu ātras braukšanas jau atradās lielajā mežā, kas sniedzās līdz Bohēmijas robežai.
Siklers sēdēja uz bukas līdzās Kasparam, un brauciens devās dziļāk mežā.
Karietē sēdētāji savā starpā nerunāja ne vārda, jo ko gan Lips Tulians ar Hildu lai runātu?… Ar to, kura vienīgā bija vainīga pie visas viņa nelaimes.
Kariete apstājās.
Lips Tulians zināja, ka robeža vairs nav tālu, un grāfiene Kozela jau pēc nedaudzām stundām atradīsies drošībā.
Izkāpiet, — Lips Tulians uzrunāja aizplīvuroto kundzi," — jums vajadzēs mazliet atpūsties, lai vēl šodien varat tikt Bohēmijā.
Kundze izkāpa, un Kaspars steidzās viņu apsveicināt.
_ — Izglābta! — Kaspars sauca. — Izglābta, ekselence! Drīz mēs būsim Bohēmijā.
Ko lai tur daru? — skanīga meičas balss atbildēja.
Kaspars atlēca atpakaļ kā pliķi dabūjis.
Kas … kas tur runā? — viņš kā bez prāta iesaucās.
Arī Lips Tulians ātri apgriezās kā čūskai uzminis.
Sajā acumirklī kundze atbīdīja biezo plīvuru.
Guste! — Lips Tulians iesaucās.
Meža dzirnavnieka meita, — Kaspars atkārtoja un metās viņai klāt, bet, iekams to sasniedza, saņēma spēcīgu pļauku ģīmī.
Sargieties mani aiztikt, to es necietīšu! — skuķe uzkliedza.
Sulainis ievaidējās un atkal gribēja mesties virsū, bet Lips Tulians iejaucās.
Lai paliek, — viņš teica, — tu esi vīrs, un tāds nekad neiet plēsties ar sievieti.
Viltus… viltus… — Kaspars vaimanāja. — Mana kundze vēl ir Stolpenes cietoksnī.
Tiešām, tur viņa ir, — Guste atbildēja, skatīdamās Lipā Tuiianā.
Lips Tulians nevarēja izprast: viņš zināja, ka Guste ar Terēzi iegāzušās Zālas ūdeņos, un nu Guste stāv te viņam pretī visā savā jaunības skaistumā.
Vai tu patiešām esi Guste? — Lips Tulians jautāja.
Tā patiesi esmu es, — viņa atbildēja,— Zālas ūdeņi mani neaprija.
Ka tu tiki Stolpenes cietoksnī?
Guste pastāstīja.
Kaspars sāka muļķīgi trakot, un Siklers, zinādams, ka Lips Tulians tādus jokus necieš, ar stingru roku viņu saturēja.
Bet saki man, — Lips Tulians uzrunāja Gusti, — kādēļ tu to darīji, izlikdamās par grāfieni Kozelu?
Tādēļ, ka gribēju tikt brīvībā, — Guste spītīgi, atbildēja.
Vai tad tev liedza brīvību?
Protams, — viņa atbildēja, — es paliku slima, ilgodamās pēc brīvības,
Bet kā tu uzzināji, ka es grāfieni atbrīvošu?
Gadījuma dēļ. Man nāca rokās kāda slepena vēstule, kuras raksti tikai vēlāk saredzami. Grāfiene nezināja, ka šonakt jānotiek bēgšanai, un gulēja, kad es tēloju grāfienes lomu. Nu es esmu brīvībā un — ai, cik esmu laimīga!
Mana kundze, mana nabaga kundze, — Kaspars murmināja.
Nomierinies, — Lips Tulians sacīja, — kas noticis, tas tagad nav grozāms. Un es grāfieni atbrīvošu vēlāk, kad pirmais uztraukums būs aprimis. Tad es vēlreiz uzkāpšu Jāņa tornī.
Tas vairs neizdosies, — Kaspars murmināja. — Tagad manu kundzi apsargās vēl stingrāk. Bēgšanas ceļš nu viņiem zināms.
Pat ja viņu dzelzs tornī ieslēgtu, es tikšu pie viņas, ja vien palieku dzīVs un brīvs.
Beidzamie vārdi skanēja kā ļauna paredzēšana, kā nojauta.
Un kur lai es pats tagad palieku? — Kaspars žēlojās.
Tu tak teici, ka birģermeistars ir aizceļojis, — Lips Tulians sacīja. — Tava izpalikšana tādēļ nekādas aizdomas neradīs. Ej atpakaļ uz Stolpeni, te .ir četri zirgi, trīs vajadzīgi mums, tu ņem ceturto un jāj atpakaļ, it kā nekas nebūtu noticis._
Tā tas nu ies gan, jā, jā, — sulainis murmināja, naidīgi Gustē skatīdamies.
Saraksties atkal ar grāfieni, — Lips Tulians turpinaja, — protams, mazliet jānogaida. Tu esi diezgan viltīgs un tiklīdz mani, ka draud briesmas, tā tev vēl atliks laika aizbēgt.
Jā, jā, to es varu, — Kaspars čukstēja, — bet mans lielakais nodoms tika izjaukts.
Netielējies vairāk, — Lips Tulians sacīja, — tavs zirgs lai vēl kādu pusstundu paēd, tad ceļo atpakaļ uz Stolpeni. Tevi neviens- neturēs aizdomās.
Karieti ievilka kādā klints alā un labi noslēpa, lai neviens svešinieks to nevarētu atrast.
Kaspars tomēr atzina, ka .Lipa Tuliana padoms šoreiz ir labākais. Bet Gustei viņš apņēmās atriebties un būtu jau tagad viņu nožņau- dzis, ja Lipa Tuliana te nebūtu.
Atvadījies no Lipa Tuliana un Siklera, Kaspars aizgāja, Gustei ne acu neuzmezdams.
Lips Tulians atlaidās zālē atpūsties, kamēr Siklers rīkojās ar zirgiem. Guste nemetās zemē pie viņa un jautāja, vai viņš neesot dusmīgs par šo piekrāpšanu, bet Lips Tulians atteica, ka neesot ko dusmot. Guste tomēr velti pūlējās viņu savaldzināt.
Lips Tulians bija norūdīts. Viņš vairs negribēja zināt ne par kādu mīlestību.
Meža dzirnavas jūs vairs neatradīsit, — Lips Tulians teica. — Jūsu tēvs tagad ir Geijersburgā.
To es zinu, — Guste atbildēja.
Ak tā, to jūs jau zināt. Nu labi — es jūs aizvedīšu uz Geijersburgu, tur es nolemšu, kas tālāk,darāms.
Geijersburgā vēl bija tālu. Ātri jājot, vēl paies dienas trīs-, kamēr to sasniegs, un Guste atkal gribēja tuvoties Lipam Tulianam. Guste piedāvājās viņu visur pavadīt, ģērbta vīriešu drēbēs, bet viņš to atraidīja, pat stingri aizliedza to darīt.
Guste nerunāja pretī, jo zināja, ka tā tikai virsnieku sakaitinātu. Bet viņas kaislība bija iedegusies neapslāpējami.
Viņa gribēja iemantot pretmīlestību — jā, premīlestību, vai arī izdarīt kaut ko tādu, kam būs briesmīgas sekas. Tas bija lasāms viņas dzirkstošajās acīs.
350. nodaļa NEĪSTIE ČIGĀNI
Krūmu biezoknī netālu no čigānu nometnes sēdēja Maksis fon Stenburgs ar uzticīgo Robertu, kuri bija nomaskējušies par čigāniem.
Līdz šim viņiem bija izdevies čigānus apmānīt — tie Maksi uzskatīja par kurlmēmu čigānu.
Viņi sarunājās un prātoja par Lidu, turklāt Roberts teicās no čigānu sarunām nopratis, ka meitas atrodoties arī citā vietā un ka čigānu virsaitim ar kādu svešu laupītāju, kurš uzturoties pie čigāniem, esot ķilda kādas meitas dēļ, kura varot būt Lida.
Maksim par postu vēl bija viņa daiļais augums ūn seja, jo čigānu meitas tam pastāvīgi uzbāzās ar savu mīlestību. Bet šī nelaime ar Roberta palīdzību bija novēršama.
Te kādu dienu nometnē ieradās čigānu virsaiša sieva, skaistā Fatima.
Roberts ļoti uztraucās, jo Fatima viņu labi pazina un nevarēja galvot, vai viņam izdosies arī Fatimu piemānīt.
Tādēļ viņi norunāja — gadījumā, ja Fatima Robertu pazītu — bēgt. Maksim tas bija ļoti nepatīkami, jo tad atkal izgaisa cerības atbrīvot Lidu. Viņi tomēr apņēmās tēlot čigānu lomu uz labu laimi.
Fatimai uzreiz tika paziņots par jaunajiem atnācējiem, un viņa gāja tos apraudzīt un pārliecināties, vai tie patiešām ir čigāni.
Roberts varēja justies laimīgs kā teicams čigānu valodas pratējs.
Izrunājusies Fatima neatklāja viltību, vai arī izlikās to nemanot. Bet aizejot viņa tam uzmeta savādu skatienu, kas Robertu darīja ļoti nemierīgu.
Viņi nodomāja naktī negulēt, Uet, sagatavojušies uz visu, pārmaiņus uzmanīties.
351. nodaļa KUR IR GRĀFS MARTINICS?
Virsnieks nāk! Virsnieks ir te! — Tā uzgavilēja Zamuela- ļaudis, kad pie tiem ieradās Lips Tulians ar Sikleru un Gusti. Tie vēl neko nezināja par Geijersburgas likteni.
Zamuels gāja pretī.
Virsniek, esat sveicināti pie saviem ļaudīm! — viņš priecīgi iesaucās.
Pateicos. Kas no jauna? — virsnieks jautāja.
Mēs paveicām galveno ķērienu, — Zamuels atbildēja. — Tajā būdiņā atrodas kāds vīrs, kuru jūs katrā ziņā pazīstat.
Kas tas tāds ir? — Lips Tulians brīnīdamies jautāja.
Apskatiet pats, virsniek, — Zamuels teica.
Lips Tulians nokāpa no zirga, un nu abi devās uz budu pie gūstekņa, kurš izbijies lūdza žēlastību.
Kas viņš tāds ir? — Lips Tulians atkal jautāja. _
Kas? — Zamuels iesaucās. — Jūs nepazīstat grafu Martinicu? Es viņu sagūstīju!
Tas nav , grāfs Martinics, — Lips Tulians dzestri atbildēja.
Nav? — Zamuels iztrūcies murmināja. — Jā, bet kas tad viņš ir?
Es šo vīru nepazīstu, nekad neesmu viņu redzējis.
Zamuels, saskaities par savu maldīšanos, izrāva gūstekni no
būdas, bet Lips Tulians nomierināja Zamuelu, jo viņš tomēr esot darījis pareizi. Lips Tulians piegāja pie gūstekņa un jautāja:
Kas jūs esat? Atbildiet, jūsu dzīvību neaiztiks, bet jūs pret izpirkšanas naudu palaidīs brīvībā.
Es esmu fon Rederns no Breslavas, — tas atbildēja, — sekretārs grāfa Martinica pavadonībā, kurš man Vīnē sagādāja kādu vietu.
Ā, grāfs Martinics! — Lips Tulians iesaucās. — Kur šis cilvēks atrodas?
Viņš ceļā saslima un atgriezās ar kādu daļu no pavadoņiem uz Breslavu. Bet es turpināju savu ceļu uz priekšu, jo tieku Vīnē gaidīts.
Ak tāda tā lieta, — Zamuels murmināja.
Nu redzi, mīkla ir atminēta, — Lips Tulians teica. — Tu tikai tfādēļ nesagūstīji grāfu, ka viņš atgriezās atpakaļ. Nu es viņam uzglūnēšu, un man viņš neizbēgs.
Klausieties, fon Rederna kungs, — Lips Tulians turpināja, — kālab jūs maniem ļaudīm uzreiz neteicāt, kas jūs esat?
Es vai simts reizes to teicu, bet tie man neticēja. Viņi uztiepa, ka es esot grāfs Martinics, un es tos vīrus nekādi neyarēju pārliecināt, ka es tas neesmu. Bet nu lūdzu jūs pasacīt, kāds būs mans liktenis?
Jums tikai būs jāsamaksā izpirkšanas nauda, — Lips Tulians atbildēja.
Un nu Lips Tulians iztaujāja fon Redernu par grāfu Martinicu.
Rederns stāstīja, ka grāfs jau Breslavā bijis ļoti slims, viņš esot liels dzērājs un caurām naktīm žūpojot, to jau nevarot pat zelta veselība izturēt. Un tā esot noticis, ka grāfs pēc izveseļošanās atkal iesācis stipri dzert un saslimis no jauna, tāpēc bijis jāgriežas atpakaļ uz Breslavu pie brīnumdaktera.
Cik ilgi vilkās viņa pirmā ārstēšana? — Lips Tulians jautāja.
O, gandrīz divus mēnešus, — Rederns atbildēja, — dakteris jau arī grib ko nopelnīt.
Nu, tad ārsts tagad mazākais trīs mēnešus nelaidīs to vaļā, — Lips Tulians teica, — to es zinu. Labi, mums laika papilnam — varam paveikt citus darbus.
Pavedis Zamuelu sāņus, viņš tam uzdeva tūliņ divus uzticamus vīrus sūtīt uz Breslavu, lai uzmanītu, kad grāfs atstās Breslavu.
Ar Rederna piederīgajiem jāved sarunas par izpirkšanas naudu, bet pašu Redernu nelaist ātrāk vaļā, iekams grāfs Martinics nebūs sagūstīts.
Tiklīdz grāfs domā atstāt Breslavu, tā vienam spiegam tūliņ jāierodas paziņot, bet otram jāizseko grāfs.
Spiegi tūliņ tika izsūtīti un aizgāja.
Zamuels nu arī paziņoja virsniekam par Kremo un Fatimas izbēgšanu, kā arī to, ka viņš tik ilgi bez panākumiem izmeklējies čigānus. Lipam Tulianam gan arī rūpēja Lidas liktenis, bet viņš
cerēja drīz vien ar čigāniem sastapties un ar tiem ātri izrēķināties.
* * *
Nedaudz stundu vēlāk visi gatavojās ceļā uz Geijersburgu. Nevienam nebija ne jausmas par to, kas pa viņu prombūtnes laiku noticis.
Arī Lips Tulians domāja, ka viņu vajātāji rīkojas pa Saksiju vien, un tā nu viņi mierīgi līdz ar sagūstīto fon Redernu soļoja uz priekšu.
Laupītāji redzēdami, ka virsnieks Gusti netur par mīļāko, mē- ģinaja tai tuvoties, solīdami dargas rotas, zeltu, skaistas drēbes, bet Guste visus atraidīja. Viņa tikai vienu gribēja mīlēt — bīstamo- vadoni Lipu Tulianu.
Tā viņi pēc gara ceļa tuvojās Geijersburgai. Jau nākamajā vakarā tie gribēja sasniegt to.
Nometnes vietā Zamuels devās pie virsnieka parunāties.
Virsniek, — Zamuels teica, — Siklers man ir daudz stāstījis, kādas neticamas lietas jūs esot darījuši. Tik vienu es nesaprotu. Kādēļ jūs taupāt ministru Flemingu, patiesi, virsniek, es šo ministru jau sen būtu pakāris!
Pareizi, es pats arī nesaprotu, kādēļ es viņu līdz šim esmu taupījis.
Nu, nākamā reizē …
Tā ir tāda savāda lieta, — Lips Tulians, galvu kratīdams, atbildēja. — Redzi, Zamuel, ja ministrs kaut vienu vienīgu reizi stātos man ar ieročiem pretī, tad viņš jau būtu atradis galu. Bet, kad šis bailīgais gļēvulis stāv manā priekšā, drebēdams un pēc žēlastības smilkstēdams, tad es nevaru citādi, tad man jālaiž, lai viņš skrien, tādās reizēs viņš ir par daudz nožēlojams.
Tam es vis nepiegrieztu vērību.
Jā, es un tu, mēs katrs esam savādāks.
Bet padomājiet, virsniek, ka viņš trako. Es varu derēt, ka viņš mocīs un notiesās Bretbaueru.
To viņš nedrīkst.
Bet viņš to droši darīs!
Nē, nē, viņš zina, ka es briesmīgi atriebšu sava biedra nāvi.
Nu, virsniek, šoreiz ministrs gan piespriedīs nāvessodu.
— Redzēsim, — Lips Tulians atbildēja, — no Drēzdenes es arvien saņemu ziņas. Ja Bretbaueru notiesās uz nāvi, tad es drīz ieradīšos galvaspilsētā. Tomēr līdz tam vēl ir ilgs laiks, ministrs nepārsteigsies, jo viņš bīstas no manis. Ar labu nakti, Zamuel, rīt .agri celsimies augšā, lai vēl pirms vakara sasniegtu Geijersburgu!
352. nodaļa SASPĪLĒTĀ STĀVOKLI
Maksis fon Stenburgs un viņa uzticamais biedrs vecais Roberts jau trīs dienas atradās čigānu nometnē, kad tur ieradās čigānu karaliene daiļā Fatima, kura reiz Greifensteinas pilī tēloja Lidas lomu.
Tā bija laime, ka viņa veco Robertu nepazina; to Roberts uzreiz manīja un jau priecājās par izdošanos.
Bet drīz vien radās apstākļi, kas viņus abus atkal padarīja nemierīgus.
Lieta bija šāda: nav jau retums, ka čigāniete kvēli mii savu vīru vai līgavaini, bet, tiklīdz tā ierauga kādu, kurš tai patīk labāk, tā viņa uzreiz tam pieķeras.
Un tā arī šeit notika.
Fatima ar lielu kaislību bija pieķērusies Kremo, bet, kad šis pret viņu bija vēss, tad arī Fatimas mīlestība atdzisa arvien vairāk. Viņa visu laiku tam bija bijusi uzticīga, jo Kremo bija viens no cēlākajiem čigāniem.
Bet nu Fatima ieraudzīja «kurlmēmo» Maksi fon Stenburgu, un viņas sirds patiesi iedegās mīlā uz šo vīru.
Te bija ko padomāt. Roberts lauzīja galvu, kā varētu čigānu karalieni atraidīt, to nenokaitinot.
Tas bija grūts uzdevums. Pat likās neizdarāms, jo Fatimai bija iespējams rīkoties pēc savas patikas.
Viņa vairākas reizes dienā gāja uz Roberta būdu apraudzīt Maksi un saskaitās, kad Roberts arvien uzturējās pie kurlmēmā.
Tā tas ilgi nevarēja turpināties. Jau pēcpusdienā viņa sasauca visus vīrus kopā — Roberts ar Maksi arī nedrīkstēja izpalikt.
Čigānus izrīkojusi, Fatima jautāja Robertam, vai viņš ar savu •biedru gribot palikt pie viņu bandas.
Un, kad Roberts atbildēja, ka to ļoti vēloties, jo tagad savu cilti tik drīz vai varbūt nemaz neatradīšot, tad Fatima viņus arī pieņēma.
Protams, viņiem bija jāapsola neierobežota paklausība. Tas ari lika pieņemts.
Tūliņ pēc tam Fatima izrīkoja Robertu līdzi ar diviem čigāniem doties ar ziņām uz vīriešu nometni. Kurlmēmajam jāpaliek nometnē, no kā bija redzams, ka Fatima grib Maksi dabūt savā varā.
Roberts gan visvisādi izrunājās, lai Maksi arī laiž līdzi, bet nekas nelīdzēja, vajadzēja vien paklausīt.
Roberts bija pavisam apjucis un skubināja Maksi uz bēgšanu, bet Maksis nezaudēja drosmi un, piekodinājis Robertam otrā nometnē apskatīties pēc Lidas, pats droši apņēmās ar viltību tikt galā ar Fatimu.
Roberts ar Stenburgu vēl izrunājās, un tā pagāja diena.
Pienāca vakars, un kāds čigāns atnesa ziņu, ka jādodas ceļā.
Roberts atvadījās no Stenburga un aizgāja, cerēdams otrā nometnē atrast Lidu.
353. nodaļa LIPA TULIANA DUSMAS
Uzmanība meža bērniem ir tikpat kā iedzimta.
Tāpat tas ir arī pie laupītājiem, jo tie, no kāda gājiena atgriežoties, ar lielāko uzmanību tuvojas savām slēptuvēm.
Viņi taču nevarēja zināt, kas pa viņu prombūtnes laiku varētu būt noticis.
Tā arī šoreiz, Lipam Tulianam uz Geijersburgu atgriežoties. Pēdējā ielejā viņš apturēja gājienu un ar Zamuelu uzkāpa kalnā, no kura varēja pārredzēt visu apkārtni.
Lips Tulians pirmais uzkāpa kalna galā, un nākamajā acumirklī pienāca arī Zamuels.
Gaiss bija dūmakains un tveicējošs, tāpēc tālumā visai labi nevarēja redzēt, tomēr viņi manīja, ka vecajai pilij vairs nav torņa.
Labi novērojuši, cik nu tas bija iespējams, viņi saprata, ka tur ir noticis kas briesmīgs.
Tādēļ Zamuels tūliņ kāpa lejā un izsūtīja izlūkus.
Lips Tulians vēl kādu laiku pakavējās kalnā, bet, uznākot krēslai, arī viņš nokāpa lejā pie ļaudīm.
Sie jau no Zamuela bija dzirdējuši savādo vēsti, un nepacietīgi gaidīja, kādas ziņas atnesīs izsūtītie izlūki.
Pēc ilgas gaidīšanas ap pusnakti atgriezās izlūki, vezdami līdzi kādu austriešu kareivi kā gūstekni.
Izlūki aizveda kareivi pie Lipa Tuliana.
Lips Tulians pavēlēja izņemt vīkšķi kareivim no mutes, lai viņš varētu runāt.
— Kur jūs šo vīru atradāt? — Lips Tulians jautāja izlūkiem.
Mežā, netālu no šejienes. Viņš bija iemidzis un krāca tā, ka mēs nemanot viņam piegājām klāt. Viņš ir sargs, jo viņam blakus atradās pielādēta šautene.
Un tad jūs tālāk negājāt?
Nē, virsniek, ar šo ķērienu pietiek.
Tas ir labi darīts, tagad es gribu šo puisi izprašņāt.
Viņš pievērsās kareivim.
Tagad tu atbildēsi, — Lips Tulians sacīja kareivim, — ja teiksi visu patiesību, tad tu paliksi dzīvs. Ja ne, tad es tevi likšu gabalos sakapāt.. . Tagad runā! Vai kareivji ir pie Geijersburgas?
Ārā un iekšā, — kareivis atbildēja, — kādi pusotra tūkstoša vīru.
Un pili kareivji ieņēma? — Lips Tulians jautāja.
Jā, jā, ar lielgabaliem izgāza mūrus.
Un kas notika ar maniem ļaudīm? Vai tos sagūstīja?
Vīri visi ir miruši, tie nepadevās, lai gan komandants vairākas reizes uzaicināja.
Lipu Tulianu tagad bija baigi uzlūkot Viņa seja bija pelēka, viņš drebēja, jo bija ļoti pārskaities.
Kas notika ar sievām un meitām? — viņš jautāja tālāk.
Tās aizveda uz Egeru, viņas bija paglābušās pils pagrabā.
Vai viņas nespīdzināja?
Nē, nē. Komandants ir godīgs virsnieks. Viņš gādāja, lai meitas neviens neaiztiek. Tikai viena meita ir beigta.
Nošauta?
Nē, viņa pati nonāvējās, jo viņas mīļākais bija nogalināts. Runāja, ka tas esot bijis Lipa Tuliana apakšvadonis. Un komandants viņus lika paglabāt atsevišķā kapā, tādēļ ka tie viens otru tik sirsnīgi mīlējuši.
Tagad Lips Tulians kļuva mierīgāks.
Tas ir Egeras komandants, — viņš murmināja. — Es viņu pazīstu, šis virsnieks ir rīkojies pareizi. Vitorfs un Elzbete ir miruši un aprakti kopējā kapā. Tā laikam vajadzēja notikt — šeit virs zemes tie nevarēja savienoties.
Un ko tagad karaspēks te dara? — Lips Tulians jautāja.
Glūn uz . . . jums, — kareivis atbildēja, — lai jums tuvojoties uzbruktu no visām pusēm.
Uz lauka mēs cīnīties nevarētu, — Lips Tulians teica, — bet mēs esam mežā. Atriebsim Vitortu un viņa biedrus. To izdarīsim un pēc tam dosimies uz Saksiju.
Jā, atriebsimies! — bandīti sauca.
Apsargāt kareivi! — Lips Tulians pavēlēja. — Viņš mums ir stāstījis patiesību, un es turēšu vārdu. Pēc cīņas lai viņš iet, kur grib. Zamuel, lai, ļaudis sanāk kopā!
Kareivis vēl pateica Lipam Tulianam, ka tuvākajā pakalnē apmetusies stipra kroatiešu nodaļa.
Atstājis sargus pie gūstekņiem un Gustes, Lips Tulians ar saviem vīriem devās uz minēto pakalni. Visi bija apņēmušies bargi atriebt Vitorfa nāvi, jo viņu visi mīlēja.
Mans nabaga Vitorfs, man nabaga uzticamais draugs, — Lips Tulians čukstēja. — Tā man pazūd viens pēc otra. Kas zina, cii ilgi vēl, un es palikšu viens pats.
Oho, virsniek, — Zamuels atbildēja, — jūs aizmirstat mani un Sikleru. Pie velna, vispirms lai mūs sacērt gabalos, iekams mēs jūs atstāsim.
Lips Tulians klusēdams spieda Zamuela roku.
Un tā tie klusi kā rēgi gāja tālāk, līdz uzkāpa kalnā, kura pakājē gulēja kroatieši.
Piecdesmit šāvienus reizē noraidīja uz gulētājiem un, kad pēdējie izbijušies uzlēca kājās un cits pār citu skrēja un jaucās, norībēja otra zalve, kuras sekas bija ļoti daudz kritušo.
Tagad visur radās dzīva, kustība. No pils lieli pulki traucās uz cīņas vietu.
Komandants domāja, ka laupītāji klāt un viņa kareivji tos apšauj.
Laupītāji nozuda kā spoki nakts tumsā.
Pieskrējušie kareivji šāva uz kroatiešiem, noturēdami tos par laupītājiem un, iekams sāka atjēgties, no kroatiešiem retais bija palicis dzīvs.
Kaudzēm gulēja nošautie un smagi ievainotie, bet no uzbrucējiem laupītājiem — ne vēsts.
Par velti raidīja šāvienus mežā, jo laupītāji jau sen bija tālu projām.
Bet savus kritušos biedrus tie bija atriebuši — asiņaini atriebuši, un cerība bīstamo laupītāju vadoni pieveikt bija izgaisusi, jo Lips Tulians droši vien uz Geijersburgu vairs nenāks.
354. nodaļa NOSLĒPUMAINS PISTOLES ŠĀVIENS
Stolpenes cietoksnī valdīja dzīva kustība. Izrādījās, ka gaidāms kāds augsts apmeklētājs, jo visur redzēja uzpošam un kārtojam, uniformas spodrinām un dažādi rīkojoties.
Arī Kozelas tornī Hildai paziņoja jauno vēsti. Hilda bija iegrimusi kā letarģiskā miegā, neko neievēroja un nerunāja, tik pieņēma nepieciešamo ēdienu. Viņa dzīvoja kā citā pasaulē.
No vakardienas tā atkal uzmodās jaunai dzīvei, jo birģermeistara bibliotēkas grāmatās atkal reiz bija atrasta zīmīte, kurā bija lasāmi šādi vārdi:
«Pacieties — Lips Tulians ieradīsies atkal!»
Tagad Hilda saprata. Guste biju viņu piekrāpusi un viņas vietā pati aizgājusi līdzi Lipam Tulianam. Hilda tomēr noprata, ka nākamreiz bēgšana būs daudz grūtāka, jo viņu apsargāja ar tādu stingrību, ka viņa pati atzina — bēgšana jāatliek uz vēlāku laiku.
Komandants ģenerālis fon Vēlens, apzinādamies savu atbildību, visos Jāņa torņa koridoros bija izlicis sargus un pa naktīm cieši uzraudzīja torņa mūrus.
"To visu Hilda zināja, bet viņa domāja, ka šāda modrība ar laiku mazināsies un tad Lips Tulians varēs ierasties.
Patiesi, ieradīsies kāds augsts viesis, — Emma teica. — Es šodien redzēju, kā kareivji izpušķo iekšējos pagalma mūrus ar egļu zariem un puķu vītnēm.
Hilda neteica ne vārda, bet darbojās pie kumodes ap kādu kastīti.
Vakarā ģenerālis Vēlens, pār pagalmu iedams, pie sevis priecīgi murminaja:
Cietoksni tikko var pazīt, nu tagad viņš var ierasties!
Un kas šis «viņš» bija domāts, tas atklājās jau otrā rītā.
Kad saule pacēlās augstu debesīs, pie cietokšņa redzēja pievedam varenus lielgabalus.
Stolpenes pilsētiņā plīvoja karogi. Pilsoņi bariem plūda ārā uz ielām, uzgavilēdami kādam jātnieku pulciņam, kas no Drēzdenes puses tuvojās cietoksnim.
Cietoksnim patiešām tuvojās augsts apmeklētājs — Augusts Stiprais, Saksijas valdnieks un ministrs grāfs Flemings.
Lielgabalu stobri bija vērsti pret cietoksni, bet ne jau mūra apšaudīšanai, nē, gribēja tikai izmēģināt, vai melnā radzes klints, uz kuras stāvēja cietoksnis, varēs spītēt lielgabalu lodēm.
Izmēģinājumā valdnieks pats gribēja būt klāt un pēc tam pie ģenerāļa Vēlena ēst pusdienas.
Valdnieks šodien bija labā omā, bet ne jau grāfs Flemings, kurš laiku pa laikam paskatījās uz cietokšņa torņiem.
Klau, Fleming, — valdnieks iesāka, — tur Stolpenes cietoksnī ir kāda dāma, kāda apburoši skaista sieviete, kura man kādreiz stāvēja ļoti tuvu.
Un ļoti bīstama sieviete, majestāt, — grāfs Flemings piebilda.
Ah, — valdnieks smejas, — Fleming, es domāju — jus to lietu ņemat par daudz nopietni. Hilda gan var būt bijusi mazliet uzpūtīga, bet tik vainīga man viņa tomēr neizliekas.
Nav vainīga, majestāti — Flemings, rokas pacēlis, iesaucās. — Ha, man ir pierādījumi, viņai ir tuvs sakars ar laupītāju vadoni.
Nu, vai tā ir patiesība?
Droši, majestāt. Pirms nedaudz dienām šis nelietis Lips Tulians mēģināja grāfieni Kozelu atbrīvot.
Augusts Stiprais neticīgi paskatījās.
Es šo ziņojumu lasīju, — viņš atbildēja. — Es tur, mīļo grāf, nekā bīstama neatrodu. Lips Tulians ir paņēmis līdzi kādu meitu, kuru, domājams, viņš mīl. Grāfiene Kozela to nemaz nav zinājusi, jo viņa atrasta guļot.
Viņa būs izlikusies, majestāt, — grāfs Flemings sacīja.
Kādēļ? Piesieto virvi uzgāja vēl rīta agrumā. Es domāju, mīļo graf Fleming, jūs ienīstat grāfieni Kozelu.
Fleminga vaigi krāsojās.
Valdnieks iegrima dziļās domās. Ko viņš domaja? Kas to lai zina.
Beidzot viņš pacēla galvu.
Fleming! — viņš iesaucās. — Es gribu apžēlot, nevis sodīt. Lai grāfiene labāk atstāj valsti, un es to uzskatu par pārāk nežēlīgu rīcību — ieslodzīt viņu uz mūžu cietoksnī.
Ministrs sataisīja ģīmi kā līķu izvadītājs.
Majestāte tīšā prātā izsauks lielas briesmas.
Ak ko, jūs visu redzat pārāk melnās krāsās.
Ak nē, es domāju labi, es esmu jūsu majestātes uzticamākais padomnieks.
To es nenoliedzu, Fleming, bet es domāju — jūs mazliet redzat spokus. Hilda tak ir nespēcīga sieviete.
Ministrs sakoda zobus.
Nespēcīga … Ak nē, viņa ir skaista, apburoši skaista.
Jā, jā, — Augusts Stiprais murmināja.
Un skaistām sievietēm arvien ir spēcīgi draugi, — ministrs piebilda, — es pazīstu Lipu Tulianu.
Protams, tas nav jūsu draugs, — valdnieks iesmējās.
Es viņu ienīstu, — Flemings šņāca. — Viņš ir ar grāfieni ciešos sakaros; es lieku galvu ķīlā, ka viņš tīko pēc valdnieka dzīvības.
Ha, laupītāju vadonis!
Tāpēc tā lieta ir bīstama — šajos laikos ļaundariem ir plaši sakari, tie slepeni musina tautu.
Ha, ha, ha! Fleming, no Lipa Tuliana jau visi bīstas.
Pilsoņi bīstas, bet ne zemnieki, — ministrs dedzīgi iesaucās. — Zemnieki slavē šo bīstamo cilvēku, jo viņš tos apdāvina no sava laupījuma. Tā viņš sev iegūst piekritējus. Tie viņam paziņo, kad kareivji tiek izsūtīti pret viņu — citādi tas jau sen būtu sagūstīts.
Augusts Stiprais kļuva domīgs.
Flemings, to manīdams, pūlējās valdnieku sakūdīt pret Hildu.
Tā viņi nonāca pie lielgabaliem, karaspēka un ļaužu urrā- saucieniem sveicināti.
Ģenerālis fon Vēlens sarīkoja mēģinājumu.
Vispirms šāva ar lielām lodēm, kuras pret cieto klints radzi sašķīda pulverī. Kaltās lodes saplīsa gabalos, klintīm nemaz nekaitējot.
Karalis Augusts bija apmierināts.
Stolpene ir neieņemama, tāpat kā Kenigsteina, — viņš sacīja ģenerālim. — Es priecājos, ka man Saksijā ir divi stipri cie- "tokšņi.
Un trešais neuzvaramais ir jūsu majestātei uzticamās tautas sirdis! — Flemings iesaucās.
Valdnieks smīnēja, juzdamies glaimots. Viņam patika, ka viņu uzliela.
Ģenerāļa un ministra pavadībā viņš jāja uz cietoksni pie komandanta uz pusdienām.
Flemings bija gaužām nemierīgs. Viņš ļoti baidijās, ka valdnieks samierināsies ar Hildu. Tas nedrīkstēja notikt.
Hildu pazemojot, viņš pats cerēja kādreiz iegūt skaisto grāfieni.
Viņi tuvojās cietoksnim, kur tos atkal skaļi apsveica.
Augusts Stiprais jāja pāri pirmajam cietokšņa pagalmam. Patlaban viņi iejāja lielgabalu pagalmā, pie kura atradās Jāņa tornis.
Vai tas nav Jāņa tornis, ģenerāl? — viņš jautāja.
Ģenerālis apstiprināja.
A, par šo torni es esmu daudz dzirdējis, — viņš teica, tuvāk piejādams un vareno celtni apskatīdams.
Te nošķindēja logs, valdnieks paskatījās augšup.
Bija redzama daiļ'a sievietes seja.
Hilda, — valdnieks pārsteigts iesaucām, — Hilda!
Jā, tā bija viņa kādreizējā mīļākā, skaistā grāfiene Kozela. Skumji un lūdzoši viņa skatījās lejā uz valdnieku, pie kura sāniem tā reiz bija valdījusi pār Saksiju.
Cik daudz miljonu viņai upurēja, lai apmierinātu viņas vēlēšanās un iegribas.
Hilda, pacēlusi savas baltās rokas, lūdzoši skatījās uz valdnieku.
Flemings bija kā uz adatām.
Majestāt, jāsim tālāk, — viņš teica.
Bet valdnieks neklausīja.
Apžēlojieties! — sauca no augšas. — Apžēlojieties, ko es esmu nodarījusi, ka tik jauna tieku ieslodzīta cietoksnī uz visu mūžu?
Apakšā visi cieta klusu.
Hilda, — valdnieks čukstēja.
Apžēlojieties! — viņa atkal sauca.
Karaļa sejā atspoguļojās dziļa līdzjūtība. Viņš pacēlās seglos, jau viņam vārds bija uz lūpām, kas Hildai dotu brīvību.
Ministrs bija vai traks no dusmām, jo viņa upuris tagad varēja izsprukt, ja valdnieks paklausītu Hildas lūgumam.
Apžēlojieties! — atkal skanēja no augšas. — Ja es esmu vainīga — lai mana galva krīt zem bendes cirvja. Bet šis briesmīgais cietums ir sliktāks par nāvi!
Viņa ir Lipa Tuliana sabiedrotā, — Flemings šņāca.
Valdnieks kavējās. Hilda ieraudzīja savu ienaidnieku — ministru.
A, tur viņš ir! — tā iesaucās, Flemingu pazīdama. — Tas velns, kas mani grib iznīcināt. Ai! Ja viņa nebūtu,'tad es nesmaktu šajos mūros!
Flemings uzgavilēja.
T.agad viņa parāda savu īsto seju! — viņš sauca. — Majestāt, viņa ir čūska, grib tikt brīvībā, lai varētu atriebties.
Ministrs saķēra valdnieka zirgu pie pavadas, gribēdams to vest projām.
Hildu pārņēma trakas dusmas. Visu aizmirsdama, viņa paņēma… pistoli un mērķēja uz Flemingu. Tas saliecās. Sajā brīdī norībēja šāviens — lode aizsvilpa cieši -gar karaļa galvu un, grāfu neķērusi, atsitās pret pagalma bruģi.
Tagad izcēlās varens juceklis. Ģenerālis nolēca no zirga, lai nomierinātu uztraukto karaļa zirgu, un Flemings atkal izslējās taisns. Viņš redzēja, ka Hilda aizsviež nederīgo pistoli. Viņu sagrāba nevaldāmas dusmas.
Majestāt! — viņš kliedza. — Tā čūska gribēja mūs nošaut!
Valdnieks pakratīja galvu.
Man šķiet, grāf, ka lode bija domāta jums.
Nē, nē, — grāfs šņāca, — es gluži labi redzēju, ka grāfiene mērķēja uz jums.
Valdnieks apgrieza zirgu. Šoreiz viņš ticēja savam velnišķajam padomniekam, jo pats dzirdēja lodes svilpienu gar savu galvu.
Stolpenes apmeklējums bija izjaukts. Nepatīkami aizskarts, mēmi un klusi valdnieks jāja atpakaļ uz pilsētiņu, un grāfs Flemings tam sekoja gavilēdams.
Viņš savu mērķi bija sasniedzis, jo valdnieks nu vairs Hildai nepiedos.
Es gluži labi redzēju, ka grāfiene uz jums šāva, — viņš atkal iesāka. — Ar savu lūgšanos un žēlabām viņa jūs gribēja pievilināt tuvāk pa šāvienam.
Paliec klusu! — Augusts Stiprais dusmīgi uzsauca.
Flemings paklausīja.
— Tā kā neviens par to nerunātu, — valdnieks dusmīgi turpināja, — es to negribu, jūs dzirdat, es to negribu!
Jūsu majestātes vēlēšanās jau ir pavēle.
Flemings bija priecīgā, bet valdnieks saīdzis atgriezās Drēzdenē.
Vai valdnieks toreiz devās uz Stolpeni apžēlot Hildu, to neviens nav varējis uzzināt.
Noslēpumainais šāviens,-kas gan bija domāts ministram, bet gandrīz ķēra karali, apzīmogoja cietumnieces spriedumu.
Jā, Flemings bija pārlieku laimīgs. Tagad grāfiene bez pretošanās padosies viņam.
Ar ģenerāli fon Vēlenu es rīkošos ātri, — Flemings klusībā pie sevis murmināja. — Tas vīrs man nav pa prātam. Viņš dod ieslodzītajai par daudz brīvības. Un viņš jau ir vecs. Heinrihs fon Boblinks var palikt viņa vietā, tas ir bargs, kā jau man patīk.
Flemings atskatījās atpakaļ uz Stolpeni.
Gaudo nu, skaistā Hilda, — viņš murmināja, — gaudo, cik gribi! Tu piederi man. Drīz pienāks diena, kad tu mani lūgsies, lai tevi atsvabinu. Un es nākšu uz Stolpeni, skaisto grāfien, jā, es nākšu, bet nevis tevi atsvabināt, nē, es gribu tevi iegūt, vairāk neko, bet par to es tev neko nedošu. Tava nākotne ir zināma, tavs spriedums — noteikts, tavs liktenis — mūža cietums!
355. nodaļa MĒNESS GAISMĀ
Roberts drīz vien dabūja pārliecināties, ka Fatima pār čigāniem ir neaprobežota valdniece.
Vakarā jau viņi bija ceļā uz čigānu lielo nometni, un Maksis fon Stenburgs palika viens pats pie sievām. Viņš nepazina čigānu meitu kaislību un domāja no viņām viegli tikt vaļā.
Ēdienu viņam pienesa kā parasti, bet čigānietes viņu pat neuzlūkoja. Par to Maksim bija brīnums, un viņš domāja netraucēts turpināt savu kurlmēmā lomu.
Pienāca nakts, un pilns mēness spoži apgaismoja visu apkārtni ar savu bālo gaismu. Laiks bija ļoti jauks, un Maksis vientulībā sagatavojās ar visiem ieročiem.
Klusā vientulība bija šausmīga, un viņš padevās šaušalām, kad krūmos iebrikšķējās.
Maksis bija nogūlies pie pašas būdas ieejas, lai briesmu brīdī viegli varētu izmukt. Viņš likās iemidzis, bet patiesībā vēroja apkārtni ar spiega uzmanību.
Krūmos atkal brikšķēja, un paradījas kada balti ģerbusies sieviete, kura, uz visām pusēm skatīdamās, tuvojās viņa būdai.
Maksis izlikās aizmidzis.
Pienācēja noliecās pār viņu.
Vai tu jau guli? — viņa jautāja un noliecās vēl zemāk, un Maksis jau sajuta viņas dvašu. Bet viņš likās to nejūtam.
Ak jā, es aizmirsu, ka viņš nedzird, — viņa čukstēja. — Nu, tas ir labi — cilvēks, kas nevar ne dzirdēt, ne runāt, nevar arī mani nodot. Un viņš ir tik skaists, cēls . .. O, viņš man var atlīdzināt Kremo palaidnības.
Viņa satvēra Makša roku un lēni pakustināja, tad mazliet stiprāk, bet Maksis nekustējās.
O, vai viņš tiešām tik cieši guļ? Nu, gan es viņu uzmodināšu, — viņa teica. '
Tad viņa izvilka mazu, smalku duncīti un ar to sāka durstīt Makša roku. Maksis saprata, ka nu vairs ar aizmigšanu cauri netiek un izlikās, it kā nupat pamostos no dziļa miega.
Fatima bija lepni izgreznojusies, ar zeltu un dārglietām izrotājusi matus, kaklu, rokas, jā, pat kurpes mirdzēja un laistījās.
Tacf viņa dažnedažādi mēģināja kurlmēmajam izrādīt savu mīlestību, bet Maksis izlikās neko nesaprotam.
Vai tad viņš vēl muļķis arī ir? — Fatima murmināja. .— Viņš neko nesaprot.
Viņa atkal mēģināja.
Muļķis, — čigānu valdniece šņāca, — tu nevari runāt, ne dzirdēt, bet redzēt taču tu vari. Ha, es tikko varu valdīties … Tāds nejēga . . . Viņš taču mani redz, viņš taču arī savā muļķa prātā varēja apjēgt, ka es te par velti pie viņa neesmu nākusi. Patiesi, viņš pat nepakustas, o, es varētu viņu aiz dusmām nodurt.
Maksis saprata viņas dusmas un acumirklī bija gatavs ar spēcīgu roku viņu satvert. Bet čigānietes domas mainījās, viņa aizsvieda dunci, tad pieglaudās pie viņa krūtīm, un, kad Maksis neatbildēja, tad tā atkal dusmīgi atgrūda viņu.
Tā viņi spēlējās labu brīdi. Apkampieni kļuva arvien dedzīgāki. Maksim šķita, ka viņš atrodas čūskas tīklos, kas savelkas aizvien ciešāk.
Piepeši nometnē radās dzīvība, bija dzirdamas balsis, kas viņiem tuvojās.
Fatima uzlēca kājās, paķēra savu duncīti un zibensātrumā pazuda krūmos. Kas noticis?
356. nodaļa SLEPENA SAGATAVOŠANĀS
Ministra Fleminga kariete patlaban bija iebraukusi cietuma pagalma pie Donāta torņa.
Grāfs pats ar cietuma virsuzraugu atradās kādā istabā, un abi dedzīgi sarunājās.
Ai, ko man vajadzēja dzirdēt, — ierēdnis iesāka, — jūsu ekselences dārgā dzīvība tikusi apdraudēta.
Kas to saka? :— Flemings šņāca.
Nu, visa Drēzdene jau tā runā.
Neprātība, muļķības, — ministrs errojās, — tā tiek runāts, un man nav atļauts izpaust patiesību, citādi visi iedzīvotāji būtu jaaicina apbruņoties.
Ko jūs runājat, ekselenc?
Jūs drīkstat zināt, — Flemings teica, — ka lode nebija domātā man.
Kuram . . . tad? — ierēdnis uztraukts jautāja.
Nu, pašam valdniekam, — ministrs atbildēja.
Lielais Dievs! — ierēdnis iesaucās. — Tas ir nedzirdēts kauna darbs — karaļa slepkavība.
Klusu, turi muti! — Flemings viņu apsauca. — Diezgan! Tas ir tā, kā es jums saku — grāfiene Kozela no torņa loga mērķēja uz valdnieku.
Briesmīgi!
Bet diemžēl patiesība.
Un kas nu notiks? — ierēdnis jautāja. — Vai grāfieni bargi sodīs?
Diemžēl tā'vis nebūs, — ministrs atbildēja. — Grāfiene zina, ka valdnieks viņu taupīs, un viņa šajā ziņā nemaldās. Diezgan, šis gadījums nemaz netiks izpausts.
Flemings pazina ierēdni kā cilvēku, kas neko nevar paturēt pie sevis, un saprata, ka viņš savas melu ziņas iebāzīs īstā tarbā, kuras, lai arī slepeni, tomēr tiks iznēsātas pa visiem stūriem. Ar to viņš Hildai gribēja atņemt beidzamās tiesības, lai viņas krišana būtu pilnīga.
Bet tagad viņam bija citas darīšanas. Viņš bija pavēlējis Bret- baueru pielikt pie citiem cietumniekiem, lai tie viņu pierunātu sazināties ar Lipu Tulianu, lai tas ierastos Bretbaueru atbrīvot un pats iekristu lamatās. Sī lieta, kaut gan ar grūtībām, cietuma uzraugam tomēr bija izdevusies.
Bretbauers bija rakstījis. Ierēdnis pasniedza ministram Bret- bauera vēstules.
Te tās ir, tādi bilžu raksti, — ierēdnis teica, — tādi zīmējumi, no kuriem ne bū, ne bē, neviens cilvēks netiek gudrs.
Ministrs apskatīja papīrus.
Tur bija zīmētas dažādas zīmes, sirdis, koki, zvēri un dažādas burvju zīmes, kuras tiešām neviens nespēja izskaidrot.
Labu brīdi burtojuši mīklainās zīmes, tomēr, neko neizdibinājuši, nolika pie malas. Viņi tomēr saprata, ka — lai kā un ko darīs, bet Lips Tulians katrā ziņā ieradīsies. Un tad viņš jāsagūsta.
Ierēdnis paziņoja, ka viņš jau esot sagatavojis lamatas, un veda ministru apskatīt.
Izgājuši cauri vairākiem tukšiem koridoriem, viņi apstājās pie kādām varenām dzelzs durvīm.
Te nu ierēdnis izrādīja Visu plānu, pēc kura Lipam Tulianam jārīkojas un citādi nemaz nevar, ja viņš grib pietikt pie Bretbauera. Paskaidroja arī, kādā veidā viņš iekritīs slazdos.
Velnišķais plāns bija gatavs!
Bretbauera vēstules nosūtīja tā, lai nerastos nekādas aizdomas.
Un ministrs apsolīja cietuma ierēdnim karaliski atlīdzināt, ja nodoms pareizi izdosies …
Pusstundu vēlāk Flemings jau pilī devās uz savu darbistabu.
Bet te nu viņu sagaidīja citādāka godināšana, proti, viņa sieva šausmīgā izskatā, pārskaitusies sagrāba viņu pie svārkiem.
Tad ta smukas lietas, — grāfiene kliedza, — kas man jādzird par tevi, tu ,..
Bet, dārgo sieviņ, — ministrs laipni iesāka, — ko tu īsti no manis gribi? Vai tu slikti sapņoji, vai atkal jau greizsirdīga?
Jā, jā, — grāfiene atbildēja, — tevi moka sirdsapziņa. Tu, laulības parkāpēj, vai es tev neesmu diezgan skaista un bagāta? Atbildi man!
Mīļo sieviņ, es tevi nesaprotu.
Saproti vai ne, es tikai saku to, ko jau visas žagatas uz jumtiem pļāpā. Grāfiene Kozela Stolpenē esot šāvusi… uz tevi!
Nē, nē, šauts tika uz valdnieku.
Nav taisnība, — grāfiene tiepās, — es zinu no droša avota, lode tikai tavai grēcīgajai galvai aizskrējusi garām.
Tās ir blēņu runas, — grāfs Flemings dusmīgi atbildēja.
Nē, nē, tu esi vainīgs, ka grāfiene Hilda uz mūžu ieslodzīta cietoksnī. Turklāt vēl bez jelkādas tiesas, nu šādās lietās jau tu esi lielākais meistars.
Bet klausies tak!
Neko negribu klausīties, vispirms es runāšu! — grāfiene kliedza. — Es zinu, ka tu Hildai uzbāzies ar savu mīlestību.
Flemings vēl gribēja runāt, bet grāfiene to pārtrauca ar raudāšanu.
Ak, es nabaga nelaimīgā sieva, — viņa gaudās. — Mans liktenis tik grūts, kā nevienai sievai. Es esmu jauna, skaista, bagāta — visu es esmu atdevusi nelietim, kurš mani pastāvīgi krāpj.
Ministrs gribēja aiziet, bet grāfiene viņu pie durvīm saķēra aiz svārku stūra.
Paliec te, nekaunīgais! — viņa kliedza. — Es zinu visu. Tu toreiz brauci uz Nosenu un Hildai atklāji mīlestību, un tad visu nakti nosēdēji uz jumta. Vai tu to noliegsi? … Es visu zinu — visu.
Ministrs vai plīsa no dusmām, bet atbildēt neko nevarēja.
Zobus sakodis, viņš domāja par Lipu Tulianu.
Jā, jā, — viņš murmināja, — iekams viņa asinis nav izlijušās, man miera nebūs, bet nu gan viņš man vairs neizmuks!
357. nodaļa ZĀRBERGS ATSTĀJ ČIGĀNU NOMETNI
Zārbergs bija meža bērnus čigānus pārvērtis par laupītāju bandu, jo viņa vadība tie jau bija izdarījuši vairakus asinsdarbus un laupīšanas.
Tagad bija atpūtas brīdis.
Lida vēl bija slima, un Fatima droši varēja apmeklēt otru nometni.
Zārbergs ar savu Bertu apgājās slikti, to dažādi nicinādams un bieži Fatimai glaimodams, ko Berta nekādi nevarēja paciest un zvērēja Fatimai briesmīgi atriebties.
Te kādu ritu svešais čigāns uzmeklēja Zārbergu. Tas atgādināja Zārbergam, ka nu būšot pats labākais laiks iet uz Freiden- bergu nolaupīt lielo naudu un arī pašu Libuši.
Zārbergs bija ar mieru, un viņi norunāja ap pusdienas laiku vēl satikties.
Piepeši ieradās vēstneši no sievu nometnes, un Zārbergs aizgāja tos uzklausīt.
Bet Bertai radās aizdomas, ka Zārbergs laikam grib dabūt Fa- timu, nogalināt Kremo un tad uzmesties par čigānu virsaiti. Un to viņa ne par ko nepieļaus!
Starp vēstniekiem atradās arī Roberts, kuram Kremo uzdeva dažādus jautājumus, bet tā kā Roberts labi varēja atbildēt ^čigānu valodā, tad Kremo nomierinājās, noturēdams Robertu par īstu čigānu.
Kad vēstnieki bija atlaisti, katrs atkal nogāja savā vietā.
Roberts zināja, ka Fatima ir nometnē un tīko iegūt Maksi fon
Stenburgu, bet viņš šo nodomu gribēja izjaukt un tādēļ piemānījās pie Kremo.
Nu, ko tu vēl no manis gribi? — Kremo bargi jautāja.
Ko es, nabaga vīrs, varu gribēt no cilts virsaiša. Jūs esat bagāts, es — nabags, jūs pavēlat daudz ļaudīm un es …
Jā, ja viņš zinātu, ka Zārbergs te tagad ir pavēlētājs, — Kremo murminaja.
Jums ir jauna, skaista sieva, — Roberts turpināja, — man arī ir kāds pavadonis, jauns čigāns, bet viņš ir kurlmēms.
Nabaga puika, — Kremo noteica.
Jā, viņš ir nožēlojams, — Roberts viltīgi turpināja. — Mans- nabaga draugs ir tik skaists un cēls. Visām meitām un sievām viņš patīk.
Tā, tā, bet kāda man tur daļa?
Un arī cilts kundze, jūsu Fatima, gaužām mīļi viņu uzlūko, — Roberts teica.
Fatima? — Kremo uzlēkdams iesaucās.
Viņa visāda ziņā tīko pēc mana drauga, tādēļ man te ari bija jānāk.
Kremo Fatimu gan nemīlēja, bet viņam tomēr ēdās tas, ka citi čigāni varētu viņu pēcāk nicināt, ja Fatima būtu ielaidusies ar kurlmēmo. Tamdēļ viņš apņēmās pats aiziet uz otru nometni.
Viņš uzmeklēja Zārbergu un pateica tam, ka viņš aizies uz otru nometni uz kādām četrām vai piecām dienām.
Zārbergam tas bija ļoti pa prātam, jo arī viņam gribējās ar svešo čigānu iet uz Freidenbergu nolaupīt Libuši un viņas naudu.
Tādēļ Zārbergs atbildēja, ka arī šis uz kādām trim dienām aiziešot izlūkot, kur būtu laba izdevība kaut ko nolaupīt.
Labi, labi, — Kremo atbildēja.
Bet viņam nebija ne jausmas, ko Zārbergs domā, tāpat arī Zārbergs nezināja, kādēļ Kremo grib iet uz otro nometni.
Lida gulēja slima, bez samaņas. Viņu neviens nevarēja piesavināties.
Abi izšķīrās. Šoreiz Zārbergs aizgāja tieši uz savu alu pie Bertas.
Es gribu uz pāris dienām aiziet, — Zārbergs teica. — Es saņēmu ziņu, ka kāds mazs, bet turīgs ciems viegli aplaupāms. To es gribu izlūkot.
Berta viņam uzmeta neuzticīgu skatu.
Kā to ciemu sauc? — viņa jautāja.
Zārbergs pateica kaut kādu vārdu.
Ā, viņš mani māna, — Berta domāja. — Es zinu, kur viņš grib iet. Viņš slepeni aizies uz otru nometni un satiksies ar Fatimu. Un tad viņš mani izmirsīs.
Pēc trim dienām es būšu atpakaļ, — Zārbergs turpināja, — apkop labi Lidu, jo, ja viņa nomirst, tad izpirkšanas nauda iet zuduma. To tu zini.
Jā, jā, — Berta kā uzticēdamās atbildēja.
Kad tu domā iziet? — Berta jautāja.
Šovakar.
Labi, — Berta noteica un aizgāja uz savu alu. Un Zārbergs iegāja nogulēties.
Pa to laiku Berta uzmeklēja kādu čigānu veci, kurš nodarbojās arī ar zaļu pagatavošanu, un salīga to uz pāris dienām par Lidas apkopēju. To izdarījusi, viņa atgriezās sava alā.
Pagaidi tikai, — viņa čukstēja, uz Zārbergu skatīdamās, — tu nedabūsi vis ar Fatimu mīlināties, ak nē, to es negribu, tu esi mans un citu nedabūsi!
* * *
Pret vakaru abi naidīgie vadoņi atstāja nometni. Zārbergs teicās ejot uz izlūkošanu.
Un visi tam ticēja, izņemot Bertu, jo tā domāja, ka Zārbergs tikai grib slepeni satikties ar Fatimu.
Viņa daudzreiz bija redzējusi tos abus kopā sarunājoties un domāja, ka šī satikšanās jau iepriekš norunāta.
Arī Kremo aizgāja. Viņš bija apņēmies izspiegot savu nometni un, ja kurlmēmais būtu ielaidies ar Fatimu, tad viņu par to pārmācīt.
Berta visā klusībā atstāja nometni. Vecais bija atstāts pie Lidas par kopēju.
Nometnē nebija neviena vadoņa, un šo izdevību Roberts izmantoja, skatīdamies pēc Lidas.
358. nodaļa «SAND» VIESNĪCĀ
Tuvu pie Drē^denes ganībām, pie krūmiem un netālu no karātavām bija vecās «$and» viesnīcas drupas.
Pēc pēdējā Lipa Tuliana apciemojuma viesnīcas ēkas un jumti "bija stipri vien bojājušies. Jau dienā ļaudis sargājās iet tai garām, bet naktī te valdīja kapa klusums.
Tomēr šonakt pagrabā bija apmeties pulciņš bruņotu vīru.
Tie bija Lips Tulians ar saviem divdesmit vīriem. Pārējie Za- muela un Šiklera vadībā uzkavējās Figta daļā, gaidīdami vadoņa atgriešanos.
Melnās gvardes vīri, — vadonis iesāka, — jūs zināt, kādēļ mēs vēlreiz ieradāmies Drēzdenē. Tas ir — atsvabināt mūsu Bretbaueru, es nevaru viņu atstāt tiesu rokās.
To gan nē, nekad, — visi atsaucās.
Tad uzklausiet. Šonakt ir par vēlu vēl ko iesākt. Bet rītvakar mēs būsim Drēzdenē un paslēpsimies vecajā tornī, kurā es reiz slēpos. Astoņi vīri paliks še, un pārējie divpadsmit mani pavadīs. Šonakt vajag izgulēties, še neviens netraucēs. Ekold, tu izliksi sardzi!
Ātri runāts — ātri darīts. Uzmeklējuši katrs savu kaktiņu, laupītāji pēc nedaudz minūtēm aizmiga.
Lips Tulians iegāja atsevišķā mazā pagraba istabiņā un ari nolikās uz guļu, bet viņš nevarēja iemigt. Viņa domas bija tālumā — pie Hedvigas — pie grāfa Martinica, sava nāvīgākā ienaidnieka. Piepeši viņš uzlēca kājās un paķēra pistoli, jo pie viņa kāds ienāca.
Tā bija Guste, kura, vīriešu drēbēs ģērbusies, bez atļaujas bija viņam sekojusi.
Gustiņ, — viņš nopietni teica. — Tu še? Vai es tev neteicu palikt pie galvenā pulka?
Es to negribēju, — viņa spītīgi murmināja.
Bet kādēļ tad ne? Tur tev ne no kā nebija ko bīties. Es tevi atstāju Zamuela apsardzībā.
Jā, to jūs darījāt, — Guste atbildēja, — bet es neizturēju, • es zinu, ka jūs iesit lielās briesmās, tamdēļ es slepeni sekoju.
Kādas muļķības, — viņš saslējās. — Es negribu. Tu rīt tūliņ ej atpakaļ, lai viens tevi pavada.
Es neiešu, — viņa atbildēja.
Tomēr, tas tev jadara, tu man esi tikai par kavēkli, tevi redzot, celsies aizdomas.
Ak, mani neviens neredzēs.
To tu saki, bet es labi zinu, ka tas ir bīstami. Tādēļ rīt agri tu iesi atpakaļ — es to gribu.
Guste iekliedzās un nokrita viņa priekšā ceļos.
Nesūtiet mani, virsniek, projām, — viņa šņukstēdama lūdza, — man jāmirst, ja es jūs neredzu.
Kāda kaislība, — Lips Tulians murmināja, — kā tas vēl beigsies? Nē, es negribu, ka tu te paliec, tev jāiet projām — šai bīstamā pasākumā tu man vari būt par kavēkli. Celies augšā, Guste!
Nē, es palikšu, ļaujiet man še palikt!
Tu nevari palikt, tas nav iespējams. Rīt agri tev jāiet.
Guste šņukstēja.
Celies augšā, Gustiņ, es jau zinu, cik ļoti tu mani mīli, bet es tev nekad nevaru dāvāt pretmilu — vai dzirdi — nekad!
Un tomēr es reiz jūsu rokās baudīju mīlas laimi, — viņa atbildēja.
Tas ir pagajis, — viņš nopietni sacīja, — tāds laiks nekad vairs neatnāks. Nekad! Es tagad esmu tikai Lips Tulians — laupītāju vadonis, kas meklē savu mieru, kas bagātajiem ir pieteicis karur Viss cits man nav nekas, mīlas es vairs nepazīstu, es tikai vēl pazīstu atriebību.
Guste raudāja.
Nu, ej, — viņš nopietni, bet laipni sacīja, — man jāizguļas, jo rītu ir diena, kurā man jāveic liels uzdevums un vajag visas apdomības, visa miera, lai varētu pārdomāt. Tādēļ ej, rītu tev jāiet .atpakaļ.
Guste lēnām piecēlās. Viņa grīļojās sāpēs.
Virsniek, — Guste runāja, — man ir nojauta, ka šoreiz jumš draud briesmas. Es tomēr gribu būt jūsu tuvumā, un ak — tādas nojautas mani neviļ, jūs atrodaties lielās briesmās.
Es arvien esmu briesmās, kā jau laupītāju vadonis, — viņš atbildēja.
Neejiet uz Drēzdeni, — Guste runāja, — es jūs lūdzu, nedariet to, jo tur draud nāve… Ak, paklausiet mani, es jūs tik ļoti lūdzu, uz Drēzdeni iet ir briesmīgi, tas ceļš aizvedīs pie bendes bluķa.
Lips Tulians klausījās. Sie vārdi skanēja kā ļauns pravietojums, viņam pārskrēja drebuļi — vai Guste būtu pateikusi taisnību?
Nu — ja arī tā būtu — viņš nedrīkstēja bīties, tā jau būtu pirmā reize, kur Lips Tulians neizvestu galā to, ko iesācis.
Vispirms jāatsvabina Bretbauers, pēc tam Hilda no Stolpenes cietokšņa.
Vai tu domā, ka es savus biedrus atstāšu nelaimē? — viņš pēc brītiņa sacīja. — Bretbauers man raksta, ka viņu gaida nāve, man viņš jāatsvabina.
Un taisni šīs vēstules man nepatīk, — Guste atbildēja, — redziet, virsniek, es esmu sieviete. Sieviete daudzreiz redz vairāk kā paši gudrākie vīri, kaut arī tikai, pateicoties nojautai. Sīs vēstules man liekas sūtītas krāpšanas nolūkā.
Neesi jel bērns, Gustiņ, — viņš laipni teica, — aiz rūpēm par mani tu visur redzi spokus. Šādas vēstules var tikai Bretbauers rakstīt, tās zīmes es pats esmu izdomājis.
Un ja nu tomēr ir briesmas priekšā?
Lips Tulians paraustīja plecus.
Es gribu gulēt, — viņš pēc brītiņa teica, — rit agri es vēl ar tevi parunāšu, bet atpakaļ tev katrā ziņa jāiet.
Viņš nolikās gulēt un aizgrieza galvu.
Guste vēl brītiņu stāvēja kā gaidīdama, vai viņš vēl nerunās?
Par velti viņa gaidīja. Un, kad viņš vairs nepakustējās, tad viņa atkal klusi aizgāja, kā bija nākusi.
Tikko gaismiņa svīda, laupītāji jau visi bija kājās. Arī Lips Tulians ieradās viņu vidū.
Tev bija taisnība, Ekold, — Lips Tulians teica, — tu izskaitīji, ka bija divdesmit viens uz šejieni atnākuši. Guste arī ir. Bet viņai tūliņ jāiet atpakaļ uz galveno nometni, viņas klātbūtne ir mūsu darbam par kavēkli.
Kur tad viņa ir? — Ekolds jautaja, — mēs neesam redzējuši.
Tad uzmeklējiet, — virsnieks sacīja.
Tūliņ kāds pusducis vīru iesāka meklēt Gusti, bet it nekur neatrada.
Arī sargi tika izjautāti, bet ari tie nebija manījuši ne nākot, ne projām ejot.
Lips Tulians nelika tālāk meklēt, bet pavēlēja divpadsmit vīriem būt gataviem uz nākošo nakti iezagties galvaspilsētā un Bretbaueru atsvabināt no cietuma.
359. nodaļa IELAUŠANĀS FREIDENBERGAS PILI
Tai pašā naktī, kad Guste bija pie Lipa Tuliana, divi vīri soļoja caur mežu uz Freidenbergas pusi.
Tie bija Zārbergs ar jauno čigānu, kurš Zārbergam gribēja parādīt, kur atrodas Libušes bagatiba.
Un nevien naudu, bet arī pašu pilskundzi Zārbergs gribēja aizvest. Čigāns bija ieskaidrojis, ka tas esot gaužām viegli izdarāms. Zārbergs gāja pilna cerībā iegūt Libuši, ka arī viņas naudu.
Abi vīri jau bija sasnieguši pili, un Zārbergs jautāja čigānam, kur iesāks ielaušanos. Sis rādīja uz kādu mazu ēku, kas bija piebūvēta pie varenā pils torņa.
Labi, iesim, — Zārbergs teica.
Tā bija kapu baznīca, uz kuras abi uzrāpās bez sevišķām pūlēm. Drīz viņi atradās uz jumta un piekļuva pie loga.
Tas būs aizbultēts, — Zārbergs čukstēja.
Nebūs vis, — čigāns atbildēja, — virsējās rūtis ir vaļā, — vēdināšanas dēļ. Logs būs viegli attaisāms.
Čigāns ātri attaisīja logu, un acumirkli abi vīri atradās tumšā koridorā.
Ko tu tur dari? — Zārbergs jautāja, viņa ērgļa acis redzēja pat tumsā.
Es tikai klausos, kungs, — čigāns atbildēja.
Ar savām labām acīm Zārbergs tomēr nebija redzējis, ka čigāns bija paspiedis kādu pie sienas atrodošos zvana rokturi.
Vai tu ko dzirdi? — Zārbergs jautāja.
Nē, kungs.
Iesim, mums jāpasteidzas. Kur guļ Libuše?
Es vedīšu uz viņas guļamistabu, — šis atbildēja, un abi devās tālāk pa koridoru.
Nu čigāns pie kādām durvīm apstājās.
Te mums, kungs, jāiet iekšā, tad nāk gara rinda istabu, bet durvis būs vaļā.
Zārbergam nebija ne mazāko šaubu, jo viņš domāja, ka čigāns pareizi visu izokšķerējis, un patiesi visas durvis atvērās bez mazākā trokšņa. Zārbergs gāja pa priekšu, čigāns drusku iepakaļ. Kad viņi iegāja ļoti tumšā istabā, čigāns izlikās klausāmies, bet patiesībā aizbultēja durvis.
Vai tālāk neiesim? — Zārbergs nepacietīgi jautāja.
Tūliņ! — čigāns atbildēja skaļā balsī.
Vai tu traks! — Zārbergs šņāca. — Tik skaļi kliedz — to vajag . . .
Viņš nepabeidza, jo acumirklī apžilba acis no spožas gaismas, un piepeši viņu sagrāba vairāki vīri.
Nodevība, nodevība! — laupītājs kliedza, redzēdams, ka arī čigāns viņu tur ciet.
Nu mums ir rokā! — visi sauca, — sasiet to blēdi — sasiet vajag!
Striķi jau vijas tam apkart, bet Zarbergam vel izdevās atsvabināt vienu roku un saķert dunci, kuru tas līdz spalam iegrūda jaunajam čigānam krūtīs.
Tagad Zārbergs, dunci vicinādams, skrēja uz durvīm, bet kāds spēcīgs vīrs tam deva tik spēcīgu sitienu pa roku, ka duncis izkrita no rokas.
Tūliņ kadi desmit* spēcīgi vīri metās Zārbergam virsū, nogāza to zemē un sasēja rokas un kājas.
Nolādēts! — viņš kliedza, — kad es tikšu vaļā, tad …
Tu, nelieti, nekad vairs netiksi vaļā, — vecais pils uzraugs viņu pārtrauca un pavēlēja četriem vīriem sasieto Zārbergu aizvest uz «sarkano istabu».
Pārējie aiznesa nogalināto čigānu.
Zārbergs neganti kliedza, spārdīdamies un mēģinādams atsvabināties, bet važas bija stipras.
Viņu aiznesa sarkanajā istabā, nolika uz ādas dīvāna un atstāja vienu pašu.
Nesēji izgāja.
Drīz pēc tam ienāca Libuše, melni ģērbusies, un pameta zibošu skatu uz savu mocītāju.
Libuše! — Zārbergs stostījās, — Libuše.
Jā, es esmu, tu, neģēli, — Libuše, kura reiz atradās tavos nagos, tu neģēli, velna cilvēks. Libuše — kuru tu apgānīji, Libuše, kuras tēvu tu, briesmoni, nomērdēji badā. Mans uzticamais čigāns tevi te ievīla, tu nelieti, tu atkal domāji mani savos nagos dabūt. Zēl, ka viņam to vajadzēja samaksāt ar savu dzīvību, un es vairs nevaru viņam pateikties.
Zārbergs palika vai traks. Neviens vēl viņu nebija piekrāpis, bet šoreiz!
Viņš plosījās, gribēdams atsvabināties, bet velti — važas bija ļoti stipras.
Aiztaupi savas pūles, — Libuše teica, — tagad tu esi saistīts, pēc tu tiksi dzelžos iekalts — kamēr es pasludināšu tev spriedumu.
Ko — kas? — Zārbergs iesaucās.
Jā, tev spriedumu, — viņa turpināja, — tas jau ir gatavs — jo man ir arī tiesības spriedumu izpildīt.
Libušes seja bija nāves bāla, tik acis ugunīgi zvēroja.
Libuše, — Zārbergs bailīgi stostījās, — jūs mani laidīsit vaļā.
Ko — tevi, tu briesmonis! — viņa nikni sacīja. — Es tevi lai vaļā laižu? Ha! ha! ha! Vairākus gadus es pūlējos tevi dabūt rokā. Tagad es tevi dabūju — un nu tu vairs neizbēgsi.
Vai mani cietumā ieslodzīs? — Zārbergs stenēdams jautāja.
Tu drebi, nelieti, jā, tu saproti, kas tevi gaida.
Jūs tik bargi ar mani neapiesities, — viņš šņāca.
Ak, kādēļ tad ne?
Citādi es skaļi izkliegšu, kas jūs man bijāt.
Nelietis, jā, tur es tev varu ticēt!
Nu tādēļ jūs mani pažēlosit, — viņš nekaunīgi teica. — Apdomājiet, kas jums tas būs par kaunu… Kur jūs tad savas acis liksit?
Es darīšu, ko atzīšu par labu, — viņa teica. — Ja, to es darīšu, un neviens mani pie tā nekavēs.
Un es izstāstīšu visu, kas ar tevi notika pie manis, — Zārbergs spītīgi teica. — Jā, skaistā Libuše, jūs man nekā ļauna nedarīsit, citādi viss noslēpums nāks gaismā.
Neģēli, tu vari runāt, ko tu gribi, tavs liktenis ir izšķirts.
Kas tad īsti ar mani notiks? — Zārbergs jautāja.
Ak, tu negantnieks, to gan gribētu zināt, — Libuše atbildēja. — Nu, gan pienāks laiks, tad tu gan zināsi, kādu zvērestu es zvērēju pie sava tēva līķa. Un šis zvērests tiks izpildīts.
Zārbergs domāja, ka Libuše viņu grib tikai iebaidīt un, savu negodu slēpdama, neuzdrošināsies viņam neko ļaunu darīt.
Bet Libuše vairāk nesacīja ne vārda. Viņa bija cieši apņēmusies uz briesmīgāko atriebt savu godu un tēva nāvi.
Viņa piezvanīja.
Tūlīt ienāca četri vīri — tie paši, kas Zārbergu te ienesa. Siem Libuše pavēlēja Zārbergu ieslēgt dzelzs važās un aizvest cietumā. Zārbergs palika nikns un ar visu spēku raustīja savas važas, bet visa viņa spārdīšanās bija veltīga. Viņu aizveda uz cietumu.
Čigānu Libuše pavēlēja aprakt viņas cilts kapos ar visu godu kā tādu, kas viņas ciltij izdarījis ārkārtīgu pakalpojumu.
i ad viņa atsauca savu veco, uzticīgo pils sulaini un tam uzdeva Zārbergu stingri apsargāt un uz paritu no rīta agri pasūtīja bendi «sarkanajā istabā».
360. nodaļa AIZ GREIZSIRDĪBAS
Maksis fon Stenburgs bija diezgan nepatīkamā ķezā. Viņš manīja, ka skaistā čigānu karaliene viņu mīl, ka viņa grib tam dāvāt labvēlību, un kaut arī tonakt, kad pie debesīm bālēja pilnmēness, bija spiesta laisties krūmos, tas vēl nenozīmēja, ka viņa savu nodomu atmetusi.
Jā, Maksim bija ļoti grūta loma.
Bet to vajadzēja izspēlēt līdz galam, tēlojot kurlmēmo, un mazākā neuzmanība viņam varēja maksāt dzīvību.
Tam visam vēl pievienojās tas, ka vecais Roberts bija projām.
Kāds cits viņa vietā bez šaubām ne vien ļautos daiļās Fatimas glāstiem, bet tiem vēl atbildētu, bet Maksis bija goda vīrs, viņa sirds piederēja Lidai.
Kaut taču Roberts atgrieztos! Bet vecais sulainis bija tālu, un Maksim vajadzēja saņemt kopā visu atjautību, lai izvairītos no iemīlējušās čigānietes tālākām uzmācībām.
Fatima ir nedomāja atteikties, bet loloja ciešu apņemšanos aplaimot skaisto, stalto vīrieti.
Viņa tam sūtīja izmeklētus gardumus un dažādus dzērienus, kurus Maksis tomēr neaizskāra.
Vecais Roberts viņu šai ziņā bija brīdinājis pie čigāniem nedzert neko citu kā vien ūdeni.
Ne jau nu aiz bailēm no saindēšanās, o nē, no tā nebija jābaidās, bet čigāni, lūk, pazina dažādus mīlas dzērienus, un tādēļ Maksis visu pasniegto slepus izlēja, lai izbēgtu no mīlas dzēriena velnišķās iedarbes.
Viņš ar nolūku tēloja muļķīti. Fatima vairākas reizes dienā gāja gar viņa būdu, bet Maksis arvien skatījās tikai mežā vien, it kā viņa domas būtu aizklīdušas pavisam citā pasaulē.
Čigānu karaliene sašuta.
Bet viņa tomēr neatkāpās no savām iegribām un apņēmās nākošā naktī vēlreiz ielīst kurlmēmā būdā.
Tas būs pēdējais mēģinājums. Viņa domāja jaunajam vīrietim piedraudēt ar dunci, ja tas vēlreiz taisītos viņu atraidīt.
Čigānu nometnē drīz iestājās klusums. Visu dienu bija svinēti kādi svētki, dzerts, dzīrots un diets. Tas Fatimai bija taisni izdevīgi, jo ap pulksten vienpadsmitiem jau visi ugunskuri bija izdeguši, un visi čigāni gulēja ciešā miegā.
Tā neviens nemanīja balto stāvu, kas zagšus devās uz Makša būdu.
Fatima ne mazums brīnījās, ka jaunais vīrietis izturas tik klusi. Šodien tā viņam bija atsūtījusi pudeli vīna, kuram bija piemaisīts mīlas dzēriens, un tam taču vajadzēja iededzināt asinis.
Ko tas gan nozīmē? — Fatima murmināja. — Vai šim cilvēkam tiešām ir zivs asinis, bet nē, tam es nevaru ticēt. Jeb viņš varbūt nav nemaz dzēris?
Bet tas atkal nelikās ticami, jo Fatima pati savām acīm bija redzējusi tukšo pudeli un viņai nenāca prātā, ka Maksis vīnu gluži labi varēja arī izliet. .
Viņa jau atradās gluži tuvu pie būdas, kad tai uzreiz iešāvās prātā kas cits.
Vai viņš tiešām nebūtu baudījis dzērienu? — velnišķā skaistule murmināja. — Ha, man jau vēl ir drusku no šī dzēriena teltī. Jāpaņem un viņam būs vien jādzer, kad es piedraudēšu. Tad redzēs, vai tas iedarbojas vai ne.
Sacīts — darīts. Fatima atkal aizzagās un iegāja savā teltī. Tur viņa paņēma pudelīti ar noslēpumaino dzērienu, paslēpa to aiz ņiebura un nedaudz acumirkļu vēlāk jau atkal tuvojās Makša būdai.
Te viņa izdzirda krūmos troksni un tūliņ apstājās. Fatima saprata, ka tur neiet vis kāds meža dzīvnieks, bet cilvēks.
Te pēkšņi, kā no zemes izaudzis, viņas priekšā parādījās tumšā mētelī ietinies sievietes stāvs.
Fatima atkāpās atpakaļ. Tajā pašā mirklī viņa sajuta, ka sagrābj viņas rokas.
Ak beidzot es jūs pieķēru, — atskanēja klusa, bet briesmīgi uztraukta balss. — Jā, še jūs lodājat apkārt, lai pavadītu naktis ar manu mīļāko. Bet tad jūs mani esat aizmirsuši!
Fatima pazina šo balsi. Berta! Zārberga mīļākā!
Ko tad jūs gribat? — čigānu karaliene nicīgi jautāja. — Man ar jums nav nekāda darīšana.
Bet man ar jums gan! — Berta atbildēja. — Jā, jā, glūniet vien uz mani ar savām kaķenes acim. Es zinu ļoti labi, kamdēļ jūs tā uzreiz aizgājāt un mans mīļākais tūliņ sekoja. Jūs gribējāt netraucēti izmīlināties.
Fatima bija ļoti lepna.
Nost! — viņa dusmīgi iesaucās. x — Es palikšu!
Nost, prieka meita, — Fatima uztraukta šņāca.
Ko, — Berta caur zobiem uzsauca, — jūs mani saucat par prieka meitu?
Nu, kas tad jūs cits esat?
Bertu sagrāba niknums.
Kā, kas, no tādas es to dzirdu! — viņa sauca, — kas tad jūs esat, izgreznotā lelle, he?
Fatima pacēla roku.
Es esmu čigānu karaliene.
Berta ņirgājās.
Manis dēļ, — viņa šņāca, — tik Kremo vajadzētu zināt, ka viņa sieva saietas ar citu. Es jau pirmīt redzēju gan, kā jūs ložņājāt ap būdu.
Berta bija tanī pārliecībā, ka būdā atrodas Zārbergs.
Fatima bija pārāk lepna, lai uz to atbildētu.
Nicīgi smaidīdama, viņa gribēja Bertai paiet garām, bet šī to sagrāba aiz rokas.
Pagaidi, kur skriesi, vazaņķe, — viņa Fatimai uzsauca, — ne soli tālāk.
Tagad arī Fatimai sirds bija pilna.
Kā jūs mani saucat, — viņa kliedza, pēc dunča tverdama, — ņemiet šo vārdu atpakaļ, — uz vietas!
Nekad, jūs esat galīgi izvirtusi čigānu ragana, — Berta saniknota kliedza.
Tad Fatima vairs ilgāk neizturēja. Sāds apvainojums to padarīja gluži traku, un, mazo dunci no apvalka izraudama, viņa metās ienaidniecei virsū.
Tagad iesākās briesmīga cīņa. Berta ari bija apbruņota — jo duncis viņas labajā rokā, un to tā nikni virzīja pret Fatimas krūtīm. Fatima bija daudz veiklāka nekā Berta, bet šī atkal bija stiprāka neka viņas sāncense.
Kāds skats! Čigāni gulēja cieši, jo cīņas vieta bija nomaļus, un Maksis domāj-a, ka plūcas pāris čigānu, bet viņam jau arī bija jātēlo kurlmēmā loma.
Berta jau vairākās vietās bija ievainota, jo Fatima bija tik veikla, ka viņas duncis reti kad nesniedza mērķi.
Tā tomēr vēl savai pretiniecei nebija devusi nāvīgu dūrienu, bet pati dabūjusi briesmīgu dūrienu kreisajā plecā no Bertas.
Asinis straumēm tecēja no ievainojumiem.
Te Berta vēlreiz saņēma visus spēkus, un viņas duncis ieurbās čigānu karalienes sirdī. Bet tai pašā acumirklī Fatimas asmens iecirtās ienaidnieces kaklā.
Dobji iekliedzieni — krākšana, stenēšana. Fatima saļima un pār viņu skuķe, kura bija pastrādājusi tik daudz asiņainu kauna darbu.
Iestājās klusums.
Tomēr — ne uz ilgu laiku, jo no nometnes atskanēja savādi signāli, kas vēstīja par kāda biedra tuvošanos.
Un tad atskanēja saucieni, jo bija ieradies Kremo, kurš turēja aizdomās savu sievu.
Tā pirmais gājiens bija uz skaistās čigānu karalienes telti.
Fatima, — viņš sauca, bet neviens neatbildēja.
Tagad Kremo palika īsti aizdomīgs. Līdz šim viņš bija domājis, ka visa tā brēka izpļāpāta vien būs. Bet nu viņš atrada savas sievas guļasvietu tukšu.
Ha, — čigānu virsaitis iesaucās, — ja es nemaldos, tad laulības pārkāpēja atrodas pie kurlmēmā, kura rokās es to atradīšu.
Kāds vecs čigāns bija sekojis virsaitim Kremo.
Kur ir kurlmēmā būda? — Kremo jautāja.
Es jūs aizvedīšu.
Ātri!
Vai neņemsim līdz lāpu?
Kamdēļ to? — Kremo īgni smējās. — Tas būtu galīgi nepareizi. Es viņus abus gribu pārsteigt. Ha, ha, ha, varbūt es tos atradīšu roku rokā iemigušus. Iesim klusām.
Vecais čigāns palocīja galvu.
Jā, karaliene kurlmēmajam piegriež sevišķu vērību — viņš piezīmēja, uzkurinādams greizsirdības jūtas. — Viņa tam nesa ēdienus un dzērienus, visu to labāko, kas vien mums ir.
O, tā nožēlojamā, projām — projām.
Kremo tvēra pēc saviem ieročiem. Viņš gribēja kurlmēmo nogalināt, ja Fatima būs pie viņa, un pēc tam briesmīgi piekaut savu sievu.
Jā, uz to jau viņš iepriekš priecājās.
Čigāns veda virsaiti uz būdu, kurā atradās Maksis, un abi vīri pagāja netālu garām abām mirušajām, tās nemaz neievērodami.
Tagad tie abi atradās tuvu pie būdas. Kremo bija paņēmis līdzi laternu, bet to neaizdedza, jo gribēja abus pārsteigt.
Klusām, lokani kā čūskas, abi čigāni pielīda klāt pie būdas ieejas.
Tagad Kremo ātri iededza laternu. Viens vienīgs skats tam lika pārliecināties, ka viņa sieva būdā nav atrodama, bet tam viņš nepiegrieza vērību, tik skatījās domātā kurlmēmā sejā.
Kremo neļāvās maldināties. Viņš jau Maksi vairākas reizes bija redzējis — pat izkrāsota seja to nevarēja maldināt.
Mirkli tas kā bez padoma skatījās ienaidniekam acīs. Bet tad viņš mežonīgi iekliedzās.
— Spiegs, spiegs manā nometnē, šurp, ļaudis, ņemiet šo cilvēku ciet, viņš nedrīkst izbēgt.
Maksis nesaprata čigānu valodu. Bet viņš tomēr nomanīja draudošās briesmas un to, ka jaunais čigāns viņu pazinis.
Te vairs nevarēja domāt. Zibens ātrumā jaunais virsnieks uzlēca kājās.
Bija arī pats pēdējais laiks. Kremo bija izvilcis garu dunci un gribēja jau mesties pretiniekam virsū. Arī vecais čigāns bija izvilcis asu ieroci.
Pie velna ar tevi! — Kremo kliedza.
Maksis atrāvās atpakaļ.
Viņš bija sagatavojies uz visu, un abiem čigāniem pretī spīdēja divu pielādētu pistoļu spožie stobri.
Kremo mežonīgi iekliedzās.
Viņš gribēja visu nometni sacelt kājās, lai tad viss bars uzbruktu ienīstajam.
Maksis dzirdēja jau troksni, nevienu sekundi nedrīkstēja vairs vilcināties, citādi viņš ir pazudis.
Atpakaļ, — atskanēja viņa pērkonbalss, — atkāpieties, jeb es atklāšu uguni!
Jā, kurlmēmais tagad varēja runāt. Gļēvais vecis laidās lapās, it kā pats velns tam dzītos uz papēžiem, bet Kremo vēl palika stāvot.
Te Maksis tam pēkšņi iespēra tik stipri ar kāju, ka tas saļodzījās un pakrita, un kamēr viņš atkal piecēlās, Maksis jau bija pazudis krūmos.
Tagad Kremo sāka neganti kliegt.
Dzenieties viņam pakaļ, ķeriet viņu, — tas sauca, — nometnē ir spiegs, es viņu pazīstu. Tas ir kāds virsnieks, saņemiet viņu ciet!
No visām pusēm saskrēja čigāni.
Te atkal atskanēja briesmīgi kliedzieni. Divi vīri, kas bija trau- kušies pa citu ceļu, bija pakrituši pār abiem līķiem.
Kliegdami tie rausās augšā — uzliesmoja lāpu ugunis, un viņu sarkanajā gaismā tie ieraudzīja asiņainos, nedzīvos ķermeņus.
Fatima — Fatima ir beigta! — čigāni kliedza.
Kremo metās turp.
Jā, tur gulēja viņa sieva un viņai blakus — Zārberga piegulē- tāja, nav šaubu, ka te notikusi cīņa uz dzīvību un nāvi. Bet kādēļ?
Kremo bija vai traks.
Tagad man viss ir skaidrs, — viņš sauca. — Fatima un Berta strīdējušās ap spiegu, katra gribējusi to dabūt, un viņas par to cīnījušās. Atriebību, atriebību!
Atriebību! — kliedza čigānu pūlis.
Pakaļ viņam, — Kremo sauca.
Un viņš joņoja turp, kur Maksis bija pazudis, un kliegdami, aurodami pārējie čigāni viņam sekoja uz pēdām.
361. nodaļa KILIANA GŪSTEKNIS
Pēc piedzīvojumiem Geijersburgā Kilians cita nekā vairs nedomāja, kā uzmeklēt čigānus, pie kuriem tas zināja atrodamies savu audžumeitu Lidu.
Komotavā apgādājies ar ēdamo, viņš gāja caur mežu.
Pusdiena bija tuvu, un saule tveicēja, tamdēļ viņš apņēmās krūmos atpūsties.
Bet miegs viņam nenāca. Viņš iedomāja Lidas stāstu par dārgo krustiņu un stipri ticēja, ka Lida ir nolaupīts labāko aprindu bērns, kuru tas labprāt gribētu aizvest pie piederīgajiem.
Tā domājot, viņš izdzirda tā kā gai]a kliegšanu un pēc brīža atkal — jo tuvāk. Tad krūmos ietirkšķējās.
Kilians paslēpās.
No krūmiem izlīda jauns čigānu puisis, gadus sešpadsmit vecs, un trešo reizi iedziedājās kā gailis.
Nejauši viņš pielīda Kilianam gluži tuvu klāt, kurš to uzreiz sakampa un, daudz stiprāks būdams, sasēja jaunajam čigānam rokas uz muguras.
Čigāns gan kārpījās un locījās kā tārps, bet bija vien jāpadodas Kilianam.
Tā kā čigāns bija ļoti izslāpis, Kilians pasmēla no tuvējā avota ūdeni un, viņu padzirdījis, gribēja izjautāt, vai šis nav no Kremo pulka un kaut ko nezina arī par Lidu, bet čigāns nekā neatbildēja.
Kilianam neatlika nekas cits, kā čigānu ar varu piespiest runāt un atbildēt.
Tādēļ viņš paņēma pistoli un draudēja čigānu nošaut, ja šis neatbildēšot.
Vai tu atbildēsi uz maniem jautājumiem, vai ne? — Kilians mērķēja uz čigānu.
Nešauj, nē, nē, es sacīšu visu, — čigāns nobijies lūdza.
Vai tu esi no Kremo pulka? — Kilians atkal jautāja.
Jā, jā gan.
Vai pie jums ir Lida?
Jā.
Vai vari man pateikt, kur es varu Kremo atrast?
Netālu no šejienes, — čigāns atbildēja.
Vai nevari mani turp aizvest?
Jā gan, — čigāns steidzīgi atbildēja, priecādamies, ka tiks- pie sava pulka.
Cik daudz ļaužu ir Kremo pulkā? — Kilians jautāja.
— Vairāk kā simts vīru, — bija atbilde.
Tagad Kilians zināja visu, ko gribēja zināt. Nu tik jāgādā par drošību, lai var čigāniem tuvoties un atņemt Lidu.
Tādēļ viņš tūliņ devās ceļā uz Komotavu un ņēma čigānu līdz.
Čigāns gan ne par ko negribēja iet uz Komotavu, bet Kiliana pistole panāca to, ka'čigānam bija vien jāpaklausa.
Kilians apņēmās čigānu nodot tiesai, lai uzzinātu visus noslēpumus par Lidu, kā arī par briesmīgajiem asinsdarbiem un dedzināšanām apkārtējos ciemos.
Pa ceļu ejot, čigāns daudzreiz lūdza Kilianu viņu nenodot tiesai, bet Kilians neatbildēja.
Saule jau taisījās rietēt, kad viņi sasniedza Komotavu.
Pa tirgus laukumu ejot, tos satika sargi, ar kuriem Kilians parunāja dažus vārdus.
Tie paši nekā nevarēja, bet tūliņ Kilianu un viņa gūstekni aizveda pie birģermeistara.
362. nodaļa ATRASTA
Čigānu pūlis mežā nepacietīgi gaidīja savu vadoņu atgriešanos.
Zārbergs nebija atnācis, Kremo bija projām, arī Fatimas nebija nometnē.
Tamdēļ nebija brīnums, ka citi izgāja medībās un citi uz vistu zagšanu.
Robertu neviens neievēroja.
Viņš pareizi domāja un ticēja, ka Lida atrodas tai alā, kuru vecais čigāns apsargāja. Tamdēļ viņš aizlīda pie tā un iesāka sarunu. No sākuma vecais gan negribēja ar Robertu runāt, bet vēlāk pamazām tomēr ielaidās.
Roberts manīja, ka sargs ir kārs uz alkoholiskiem dzērieniem, un, tā kā viņam vēl bija līdz pāris pudeles ungāru vīna, tad vecais sargs drīz kļuva par labu draugu.
Roberts ielēja sargam kausu vīna, šis to izdzēra uzslavēdams. Tad viņš iebaudīja vēl otru, trešo kausu, kamēr palika pavisam jautrs un sāka pamazām dziedāt. Turklāt viņš allaž paskatījās uz alu.
Nu jums gan laikam tur kāda manta jāapsargā, — Roberts smējās.
Kā nu ne, šo laupījumu Zārbergs ir ņēmis savā apsardzībā, tur ir kāda slimā.
Tā, tā, kāds sievišķis?
Nu, kāda meita no mūsu tautas. Viņa jau ilgi guļ slima; es pazīstu visas zāles, un man viņa jāapkopj.
Tā ir Lida, — Roberts domāja.
Vai viņa izveseļosies? — viņš jautāja, izlikdamies mierīgs.
Kādēļ nē, — vecais atbildēja, — viņa ir jauna, — tur daba palīdz labāk kā visas zāles. Lida tiešām izveseļosies.
Roberts aizgriezās, lai čigāns nemanītu viņa uztraukumu, bet piedzērušais nekā neievēroja.
Es arī šo to saprotu no ārstēšanas, — Roberts pēc brītiņa iesāka.
Bet ne tik daudz kā es, šai ziņā es esmu īsts meistars.
To labprāt ticu, — Roberts sacīja, gribēdams čigānam iztapt un paglaimot, — kā būtu vēl ar vienu kausu?
Ak jā, dodiet šurp!
Roberts vēl piepildīja vienu kausu, bet tad aiztaisīja un noglabāja pudeli.
Meiteni apsargājot, ir garlaicīgi, vai jūs rītvakar neatnāksit?
Es atnākšu labprāt ar jums pakavēt laiku, — Roberts atbildēja.
Vai man atkal kādu malciņu atnesīsit?
Redzēsim, tagad es iešu, jo esmu noguris, — Roberts teica un atvadījās no sarga.
Savā būdā iegājis, Roberts tūliņ atlaidās uz cisām.
Sī vakara ieguvums bija svarīgs, Lida bija atrasta, bet slima, tagad viņa jāaizved. Tas viņam nenāktos grūti.
Roberts bija sagatavojies uz visādiem gadījumiem un somā tam bija dažādas lietas. To starpā bija arī miega zāles, kas visādā ziņā vispirms jāiejauc un sešas stundas jāraudzē.
Šovakar jau bija par vēlu, bet citu nakti viņš piejauks vīnam miega zāles un iedos to sargam.
Roberts bija sagatavojies uz visādiem gadījumiem, un somā tam bija nepieciešamās lietas. Viņš nekavējās un jau tagad visu samaisīja gatavu un noglabāja būdā.
Sargu iemidzinās, tik tālu ies labi, bet, kā būs ar Lidu, tas Robertam darīja raizes. Lida bija slima, varbūt tā jānes. Viņš bija vecs, vairs nebija jaunekļa spēku, cik tālu viņš to jaudās aiznest? Būtu Maksis te! Tam tā būtu viegla lieta.
Vecais sulainis izdomājās visādi, bet nekā nevarēja izdomāt.
Un tomēr Lida bija jādabū projām. Tagad īsti bija gadījums, kad varēja izbēgt.
Beidzot viņš apņēmās Lidu nest, cik tālu varēs, varbūt līdz kādam zemnieku ciemam, un tad vairs nebūtu daudz ko bēdāt.
Beidzot viņš, tā domādams, iemiga un sapnī jau redzēja Lidu izglābtu Greifensteinas pilī pie grūti pārbaudītā tēva.
Tomēr — liktenis spēlē citādi kā cilvēka griba, un tas arī Robertam bija jāpiedzīvo.
Liktenis nav grozāms. Kā tas lēmis, tā tam jānotiek, jo Dieva lēmums ir augstāks nekā visi cilvēku prātojumi.
363. nodaļa ZĀRBERGA GALS
Pie Freidenbergas pils lielajiem dzelzs vārtiem divi tumšos mēteļos ietinušies vīri prasīja, lai tos ielaiž.
Bija vakars, bet gaiss vēl bija smagi tveicējošs, tamdēļ bija taisni uzkrītoši, ka abi svešinieki ietinušies mēteļos.
Tagad tika atvērti vārti. Kāds sulainis ielūkojās abu svešinieku tumšajās sejās.
Jēzus Marija, — viņš iesaucās un ātri pārmeta krustu.
Mēs esam pasūtīti, — skanēja dobja atbilde, — pilskundze vēlas mūsu pakalpojumus — aizvediet mūs pie viņas — vai dzirdat?
Sulainis mēmi palocīja galvu. Viņš trīcēja, to skaidri varēja redzēt, kad tas ielaida svešos un aizslēdza aiz viņiem durvis.
Tad viņš apmeklētājus veda pa trepēm augšā — uz skaistās pilskundzes istabām. Sie drausmīgie vīri acīmredzot bija gaidīti.
Sulaiņi, bikli skatīdamies, atvēra durvis un drīz vien abi vīri jau stāvēja priekšistabā.
Sulaiņi izsteidzās laukā.
Tad drausmīgie svešinieki nometa savus mēteļus. Viņu milzīgajiem stāviem cieši pieglaudās asiņu sarkana drāna — viņu galvassegas bija sarkanas savāda veida kapuces.
Tas bija Freidenbergas bende ar savu palīgu.
Libuše viņiem bija likusi ierasties pilī, jo pirmo reizi, kopš viņa pārņēmusi pilī valdību, bija jāizpilda spriedums.
Bija izdotas stingras pavēles. Neviens sulainis nedrīkstēja pieiet pārāk tuvu mazajai zālei, kurā jānotiek sodīšanai.
Bet pilī drausmīgas lietas čukstēja viens otram ausī. Skaistā pilskundze jau bija tik savāda, viņa gribēja atriebties sava tēva slepkavam un sava goda laupītājam.
Bende ar savu palīgu stāvēja nekustīgi, gaidīdami turpmāko.
Tagad kļuva dzirdama zīda tērpa šalkoņa, un zem priekškara parādījās skaistā pavēlniece Libuše, ģērbusies melnā. Jā, viņas daiļās formas ieskāva melns tērps, bet kamieši bija kaili, tāpat baltās, brīnišķās rokas.
Neviena rota, neviens greznuma priekšmets nevizuļoja pie viņas apģērba, neviens dārgakmens nespīguļoja viņas ogļmelnajos matos-
Un lielās, tumšās acis lūkojās stīvi, drausmīgi, taisni tā, it kā tās nekad nebūtu pazinušas mazāko žēlastību.
Bende ar savu palīgu zemu jo zemu palocījās.
Jūs esat noteikti, — Libuše sacīja patiesi tādā balsī kā no. kapa. — Tā vajag, man patīk, ka mani apakšnieki tā izpilda manas pavēles.
Tas ir mūsu pienākums, kundze.
Jums abiem jāpalīdz izpildīt manu spriedumu, — Libuše turpināja. — Spriedumu, ko es pasludināju briesmonim, īstam sātanam cilvēka izskatā. Bende, nāciet man tuvāk klāt.
Stiprinieks pazemīgi paklausīja. Viņš jau piederēja ļaudīm, no- kuriem visi izvairījās, un tas viņam bija liels pagodinājums, ka skaistā pilskundze Libuše to aicināja sev blakus.
Tagad viņa brītiņu kaut ko čukstēja. Bende stāvēja nekustēdamies, bet ass novērotājs tomēr būtu redzējis, ka viņa labā roka drusku raustījās un trīcēja.
Vai jūs mani sapratāt? — skaistā pavēlniece jautāja.
Jā — jā — bet tas ir šausmīgi.
—' Man jāizpilda zvērests, — viņa atbildēja, — zvērests, ko devu pie sava tēva līķa. Vai jūs gribat izpildīt manas pavēles vai nē — runājiet.
Es gribu! — bende atteica noteiktā balsī. — Es esmu augstas kundzes apakšnieks, es varu tikai paklausīt.
Pār Libušes seju pārlaidas satumsis smaids. No sava melnā zīda tērpa viņa izvilka trīs smagus makus. Zelta gabali spīguļoja cauri pinumiem, maka vajadzēja atrasties lielai summai.
še, ņemiet, — Libuše sacīja.
Viņa sniedza divus makus bendem un trešo iemeta palīgam rokas,, kurš to veikli saķēra. Tad abi sarkani ģērbtie nometās kundzes priekšā uz ceļiem un pazemīgi skūpstīja viņas tērpa malu.
Libušes acis tagad mirdzēja kā rubīni.
Tad dariet savu pienākumu, — viņa sacīja, — spriedums ir pasludināts, tagad tas jāizpilda. Kas vajadzīgs, to tūliņ apgādās, mans pils pārvaldnieks gaida, lai izpildītu jūsu vēlēšanos.
Viņa gāja pa priekšu. Abi bendes sekoja viņai uz pēdām, un drīz tie atradās mazā, gaiši apgaismotā zālē.
Tanī nebija nevienas mēbeles, logi bija aizsegti ar tumšiem aizkariem, un grīda bija no kaltiem akmeņiem.
Pie durvīm stāvēja pils pārvaldnieks. Tā seja bija ļoti bāla, jo arī viņš zināja, kas tagad notiks, bet viņš tomēr saņēmās un turējās ka virs un pieņēma bendes pavēles.
Tas bija savādi, ko tie prasīja. Te nebija runa ne par cirvi, ne bļuķi, bet tika apgādāts liels galds, divi krēsli un liels trauks ar ūdeni.
Un Libuše pati ienesa iegarenu kasti, ko tā uzlika uz krēsla. Tad ienesa striķus, un bendes kalps tos piesēja pie galda kājām. Libuše visu šo rīkošanos vēroja ar ledainu mieru.
Vai viss kārtībā? — viņa jautāja bendem.
Jā, jūsu žēlastība.
Tad ievediet notiesāto, — Libuše pavēlēja, — laiks ir pienācis, es gaidu.
Pārvaldnieks izgāja. Pagāja labs laiks, iekams viņš atgriezās, bet tad jau arī dzirdēja dobju kliegšanu un ķēžu žvadzoņu.
Libuše, taisni izslējusies, stāvēja zāles vidū, sāņus bende ar savu palīgu.
Telpā valdīja drausmīgs klusums.
Tagad tika atvērtas durvis.
Divi spēcīgi sulaiņi ievilka važās sakalto Zārbergu, un tai pašā acumirklī piegāja bende ar savu palīgu. Abi sagrāba briesmoni pie rokām.
Bet Libuše rādīja uz durvīm.
Ejiet laukā, — viņa sacīja pārvaldniekam, —- un jūs, — viņa griezās pie sulaiņiem, — atnesiet pēdējo.
Pārvaldnieks pasteidzās iziet. Sulaiņi tam sekoja, bet drīz vien tie atgriezās ar rupji sasistu, melni pārkrāsotu zārku.
Zārbergs šausmīgi iegaudojās.
Ejiet, — Libuše uzsauca sulaiņiem, — apsargājiet ieeju, neviens nedrīkst ienākt, lai te dzirdētu, ko dzirdēdami. Laukā!
Sulaiņi bāli steidzās atstāt telpas.
Tagad durvis bija cieši noslēgtas, jo Libuše nupat bija aizšāvusi milzīgu bultu.
Bet Zārbergs vēl šausmīgi kauca.
Es protestēju, — briesmonis kliedza, — tādā veidā es negribu, ka mani nokauj — es prasu tiesu, lai mani tiesā!
Tas jau ir noticis, — Libuše asi atbildēja, — es pavēlu par' savu apakšnieku dzīvību, es še esmu augstākā tiesnese, un es tevi, nelieti, esmu notiesājusi.
Zārbergs atkal bļava.
Es zinu ari, kādēļ tas darīts, — viņš ka traks iesaucas, — ha! ha! ha! Jūs negribat laist atklātībā, ka esat bijusi mana mīļaka.
Libuše izstiepa roku.
Bende, dariet savu pienākumu.
Zārbergs gribēja pretoties. Bet veltīgi. Spēcīgie vīri acumirklī pacēla viņu un, tāpat važās kaltu, nolika uz galda.
Palīgs viņu piesēja, noguldīdams Zārbergu uz muguras, un vispirms piesēja izstieptās rokas pie galda kājām.
To pašu darīja ar kājām, tā ka noziedznieks ar izplestām rokām un kājām gulēja uz galda.
Kas ar mani notiek! — viņš nāves bailēs kliedza.
Savu spriedumu tu jau dzirdēji, — Libuše sacīja ar patiesi drausmīgu balsi, — tālāk, bende.
Bendes kalps tagad paņēma atslēgu un atslēdza Zārbergam roku un kāju dzelžus.
Tagad šīs važas bija liekas, jo striķi nožēlojamo turēja tik cieši, ka tas tik tikko varēja pacelt galvu.
Noziedznieks neganti bļāva. No sienām atskanēja viņa kliedzienu atbalss, bet ārpusē tos dzirdēja vāji, tādēļ ka logi bija cieši aizsegti un durvis dzelzi apkaltas.
Libuše spalgi iesmējās.
Kā viņam bail, — tā kliedza, — kā šim nelietim bail no nāves. Tā kādreiz vaimanāja un kliedza mans nabaga tēvs, kad šis nelietis to nomērdēja badā.
Ah — ah — mani grib nokaut! — Zārbergs kauca.
Libuše noliecās pār viņu.
Nokaut… Ha! ha! ha! O, tu nožēlojamais, tas tev būtu pārāk mīksts sods, ja bendes cirvis pārgrieztu tavas kakla dzīslas.
Tagad es gribu izpildīt savu atriebības zvērestu.
Viņa atkal pamāja bendes kalpam.
Tad tas sāka plēst noziedznieka drēbes, ka skrandas vien šķīda zem dzelzs pirkstu tvērieniem, un drīz vien briesmonis gandrīz kails gulēja uz galda, tik ap gurniem vēl turējās lupatas.
Mani grib nokaut! — Zārbergs atkal bļāva.
Libuše to uzlūkoja ar stingu, kvēlu skatu.
Nelieti, — viņa kliedza, — vai tu zini, ko es pie sava badā nomērdētā tēva līķa zvērēju?
Tagad valdīja dziļš klusums. Pat abi bendes stāvēja nekustīgi.
Es zvērēju, ka es tev, dzīvam esot, izraušu sirdi no krūtīm, — Libuše ķērkstoši sauca. — Tā stunda ir klāt, spriedums ir pasludināts.
Zārbergs bija tuvu ģībonim. Bet tad viņu sagrāba šaušalas.
Nekad —. nekad! — viņš iebļāvās, — mani grib nokaut ka teļu .. .
Libuše tīksminājās ap viņa mokām.
Kā es ilgojos pēc šīs stundas, — viņa sauca, — o, savos sapņos — cik bieži jau es izpildīju savu zvērestu. Un tu — nelieti, man diezgan ilgi slapstījies. Bet tagad ir beigas, tu esi manā varā, un tajā sārtā pēc tam iemetīs tavu sakropļoto līķi.
Tagad Zārbergu sagrāba īstas nāves bailes.
Palīgā, palīgā, — viņš bļāva šausmīgā balsī. — Es tā negribu mirt — nē, nē, lai mani notiesā Prāgā, es gribu nožēlot grēkus, nožēlot, nožēlot!
Libuše ļauni iesmējās.
Nožēlot, tu, nelieti, tev nav vairs ko cerēt uz grēku piedošanu. Pat elles vārti tev aizvērsies, jo tu pat priekš velna esi pārāk slikts. Mans zvērests tiks izpildīts, tavs gals ir nolemts.
Zārbergs tagad pamēģināja citādi izbēgt no briesmīgās nāves, jo viņš bija pārliecināts, ka Libuše izpildīs savu zvērestu.
Tagad viņš griezās pie sarkani ģērbtā bendes.
Es apraku zemē daudz mantas, — necilvēks iesaucās, — jūs tās visas dabūsit, — ja mani atbrīvosit. Sī sieva jau ir traka — klausieties — es jums atdāvināšu visu savu mantu.
Bendes nicīgi pasmējās.
Tie cienīja savu kundzi un bez tam nevienu vārdu neticēja Zārbergam.
Es jums došu tik daudz naudas, ka jūs to nevarēsit aiznest, — Zārbergs elsoja.
Veltīgi, viņš pat nesaņēma atbildi. Bet Libuše tagad piegāja pie zāles sienas.
Tur melns šķidrauts aizsedza kādu ģīmetni un, kad pilskundze tagad norāva melno apsegu, kļuva redzama nomērdētā pilskunga ģīmetne.
Libuše norādīja uz to.
Nelieti, — viņa kliedza, — tur ir mana nogalinātā tēva ģīmetne. Tagad lai viņš redz, kā tiek izpildīts mans zvērests.
Palīgā, — kliedza Zārbergs.
Tad Libuše paņēma kasti no galda.
Es jūs padarīšu bagātus, atbrīvojiet mani, — noziedznieks vēl sauca, — es negribu mirt.
Bet velti bija viņa kliedzieni un vaimanas, neviens uz to pusi nepaskatījās.
Bet Libuše atvēra kasti.
Se, ņemiet, — viņa sacīja bendem, — jūs zināt savu uzdevumu — ir laiks!
Bende izņēma no kastes drausmīgi zibošu nazi. Zārbergs atkal sāka bļaut kā vērsis.
Libuše pamāja bendem.
Dariet galu, — viņa pavēlnieciski sacīja.
Vai jūs esat gatava, kundze?
Libuše paskatījās atpakaļ uz ģīmetni.
Esmu.
Viņa piegāja kliedzošajam noziedzniekam kreisajā pusē, bende stāvēja tai pretī.
Tas augstu «pacēla zibošo nazi un tad lēnām to nolaida.
Ass grieziens briesmoņa krūtīs, un kūpošu asiņu straume izplūda pār. nogalinātā ķermeni.
Nākošaja acumirklī Libuše pacēla pilno kailo roku. Drausmīgi izskanēja Zārberga kliedziens — tad pilskundze ar spēcīgu rāvienu pacēla nelieša sirdi.
Tēvs, tu esi atriebts, — Libuše spalgi iekliedzās un nometa sirdi tēva ģīmetnes priekšā.
Tad viņa puspaģībusi atkrita krēslā.
Beigas, — viņa čukstēja, — beigas — tagad mans zvērests izpildīts.
Bet bendes pabeidza savu darbu.
Pēc nedaudz minūtēm jau asiņainais, sakropļotais ķermenis bija ieguldīts zārkā.
Libuše pamāja bendem.
Jūs nāksit paēst un padzert, — viņa tikko sadzirdami čukstēja, — es esmu ar jums apmierināta.
Tad viņa izstreipuļoja laukā, bet tūliņ ienāca divi sulaiņi, kas ātri iznesa zārku.
Un, kad nakts pienāca, zārks ar ienīsto jau bija aprakts pils kapsētas stūrī, bendes bija atstājuši pili, un nežēlīgā nāves soda pēdas jau sen bija iznīcinātas.
Zārbergs nekad vairs neatgriezīsies pie čigāniem.
364. nodaļa Geijersburgas gūstekņi
Karaspēks no Geijersburgas bez kādām gavilēm atgriezās Egerā. Vitorfa nodaļa gan bija pilnīgi iznīcināta, bet kas bija šī saujiņa laupītāju pret tik daudz kritušajiem karavīriem.
Lips Tulians bijā atriebis savus kritušos biedrus un pats ar galveno pūli aizgājis pār robežu. Zināms, aizveda arī lielu pūli gūstekņu, bet tur bija tikai visas
sievietes, laupītāju sievas un meitas, no kurām daudz ko domāja uzzināt. Un arī nekavējās. Sapulcējās tiesa un izklausīja gūstekņus, bet cerēto nepanāca.
Un ko lai arī meitenes zinātu stāstīt?
Beidzamā slēptuve Geijersburga bija izpostīta, tāpat arī meža dzirnavas. Un par apslēptām mantām un naudu meitas, saprotams, nekā nezināja.
Tiesneši saskaitās.
Ko līdzēja pratināšana, kad gūsteknes nekā nezināja, negribēja teikt.
Daži ieteica ņemt palīgā spīdzināšanu, bet apdomīgākie tam pretojās, jo saniknotie laupītāji patiešām neganti atriebtos. Beidzot piekrita birģermeistara domām, ka tagad spīdzināšana nav izdarāma, bet jārauga kaut ko panākt ar viltu.
Vanda bija pagalam, tās vietā izraudzīja Barbaru un atšķīra no citām.
Barbaru ielika glītā telpā, viņai deva labāku ēdienu un dzērienu, lai no viņas ar labu izvilinātu visus noslēpumus.
Un visiem par brīnumu Barbara nebūt nepretojās, bet, ko vien jautāja, plaši izstāstīja.
Un ko vien viņa nesastāstīja. Esot vairāk par tūkstoš laupītāju, tie visi līdz zobiem apbruņoti — patiešām neuzvarami, un tā vēl ļoti daudz neticamu lietu.
Barbara visu stāstīja tik nopietni, ka patiesi bija jātic.
Un pie katras pratināšanas viņa zināja pastāstīt ko jaunu, melodama vai vilku no meža ārā.
Arī par Lipa Tuliana naudu zināja stāstīt. Tās esot vezumiem, un tā esot aprakta nepazīstamās vietās.
Ar šādām teikām tiesu skrīveri pierakstīja biezu biezās grāmatas, bet, kad tie aizgāja, Barbara smējās gardākos smieklus.
Ar to viņa gribēja sev sagādāt labāku dzīvi, bet vēlāk atkal piebiedroties laupītājiem.
Barbara cerēja, ka viens vai otrs no Lipa Tuliana ļaudīm ieradīsies Egerā izlūkot, un šai ziņā viņa nemaldījās.
Jo nākošajā tirgus dienā viņa pa logu ieraudzīja vecu muzikantu, kurš skaļā balsī dziedāja visādas blēņu dziesmas.
Barbara saprata no dziesmas vārdiem un pati sāka dziedāt pretī.
Muzikants uzmanīgi klausījās Barbaras dziedāšanā un, kad visu bija sapratis, iejaucās ļaužu pūlī un pazuda.
Jau otrā rītā kāds zemnieks atnesa birģermeistaram vēstuli.
Birģermeistars lasīja:
«Egeras birģermeistaram!
Man ir paziņots, ka tās sievas un meitas, kuras kareivji sagūstīja Geijersburgā, tagad aizvestas Egeras cietumā.
Tā kā šīs gūsteknes gandrīz visas ir bohēmietes un nav vainīgas, tad viņas jāatlaiž uz dzimteni.
Ne reizi viņas nav piedalījušās laupīšanā — izņemot vienu vienīgu skuķi, un tā starp gūstekņiem neatrodas.
Ja manam uzaicinājumam nepaklausīs, tad Egeras jumtos kaps sarkanais gailis.
Pazemīgi sveicinādams — Garais Zamuels, Lipa Tuliana melnās gvardes apakšvadonis.»
Birģermeistars sasauca slepenu rātssēdi, uz kuru bija jāierodas visiem namatēviem.
Tikko visi bija ieradušies, tā aizbultēja durvis, un birģermeistars, kājās piecēlies, lasīja priekšā Zamuela vēstuli.
Izcēlās lielas un garas debates.
Daži prasīja, lai meitas tūliņ laiž vaļā.
Citi atkal ļoti sirdīgi runāja pretim, jo pats Lips Tulians jau šo vēstuli neesot rakstījis.
Strīds vilkās ilgi.
Beidzot birģermeistars ar saviem piekritējiem uzvarēja, apgalvodami, ka ar vēstuli tik gribot iebaidīt, un tamdēļ to nolēma atstāt bez ievērības.
Sapulci slēdza.
Bet nākošā naktī ap pusnakti ugunsgrēka zvans lika uztrūkties no miega.
Dega kāds šķūnis netālu no Egeras vārtiem. Uguni gan laimējās aprobežot, tā ka tā nepārsviedās uz citām ēkām, šķūnis tomēr nodega līdz pamatiem.
Tikai uz rīta pusi birģermeistars piekusis pārgāja mājā un, gribēdams atpūsties, tūliņ devās uz guļamistabu.
Bet nebija ilgi, kad viņu atkal iztraucēja kāds vēstnieks.
— Vēstule — vēstule no laupītāja!
Birģermeistars uztraucies uzlēca no gultas un apģērbās.
Tik ātri viņš pirmo reizi mūžā steidzās uz darbistabu.
Vēstuli atplēsis, viņš lasīja:
«Šonakt es, vēlreiz brīdinādams, liku nodedzināt tikai vienu šķūni.
Ja mūsu sievas un meitas līdz nākošam vakaram nebūs atbrīvotas — naktī Egera degs no visiem stūriem uz reizi.
Garais Zamuels.»
Birģermeistars kā sadedzis skrēja uz rātsnamu un nekavējoties pavēlēja atkal sasaukt visus pilsētas tēvus.
Rātskungi, nojauzdami ko ļoti svarīgu, drīz arī ieradās.
Atkal tika nolasīta garā Zamuela pirmā vēstule, pēc tās sekoja otra, kura nupat bija piesūtīta.
Dieva dēļ, birģermeistar, — visi kā vienā mutē sauca. — Laidiet tos sieviešus vaļā, citādi mums visiem jāiet postā.
Bet ko par to teiks pilsētas komandants? — birģermeistars jautāja.
Lai viņš teic ko teikdams, ja mūsu mājas nodedzinās, viņš tās vis neuzbūvēs. Nē, nē, to viņš nedarīs — viņš sēdēs citadelē un skatīsies, kā pilsēta deg, — atlaid sievietes, birģermeistar!
Tā kā toreiz nevienas ugunsapdrošināšanas biedrības vēl nebija, tad pilsētas namnieku bailes bija saprotamas.
Tomēr bez pilsētas komandanta ziņas birģermeistars neuzņēmās atbildību.
Tādēļ aizsūtīja vēstnesi pēc viņa, bet ziņnesis atgriezās viens pats, paziņodams, ka komandants guļot slims, tas esot lielo errastību dēļ, ka pametis tik daudz kareivju.
Kad nu birģermeistars vēl pretojās, tad pilsētiņas namnieki draudēja sūdzēties Vīnē ķeizaram.
Un birģermeistaram bija vien jāpadodas.
Bet vēl iepriekš noturēja tiesas sēdi, kurā nolēma, ka laupītāju meitas, kas nekā nav noziegušās, atlaižamas mājā.
Saule vēl nebija pusdienā, kad pa visiem Egeras vārtiem karaspēka pavadībā izbrauca garas vezumu rindas ar sievām un meitām.
Nekas netraucēja ceļotājus.
Un, kad pēc dažām dienām atgriezās pavadoņi, tie stāstīja, ka sievietes aizvadītas uz savām dzimtenes vietām, kamēr no laupītājiem nekas neesot bijis manāms.
365. nodaļa Vecā Roberta meistardarbs
Lidas apsargātājs — vecais čigāns vārda pilnā jēdzienā bija pirmās šķiras dzērājs.
No viņa mutes vēl nebija izgājis saldums no ugunīgā Ungārijas vīna, ko viņam bija iedevis Roberts, garā viņš to baudīja vēl un vēlreiz, un tā ilgodamies gaidīja nākošo vakaru, kad atkal ieradīsies viņa jaunais draugs.
Robertam pa to laiku bija pilnas rokas darba. Naktī tas brūvēja dzērienu, kuram jāiemidzina čigāns, un labi bija, ka vecais- nepagura, jo dzēriena gatavošana prasīja daudz uzmanības un pūļu.
Darbs izdevās. Rītam austot, miega dzēriens bija gatavs.
Kā svaigs, skaidrs ūdens tas mirdzēja pudelē, to Roberts pārbaudīdams patlaban turēja pret gaismu.
Lieliski izdevies, — vecais sulainis murmināja, — jā, lieliski izdevies, un es ceru, viņš darīs arī iespaidu. Nevaru to, diemžēl, nekur izmēģināt, man jāpalaižas vien uz savu prasmi un izdevību.
Vecais nolikās gulēt. Tā kā viņš visu nakti bija palicis nomodā, snaudiens viņu pārvarēja, neraugoties uz visām rūpēm un raizēm, un viņš pamodās tikai, kad saule jau bija pāri pusdienai.
Vēl ir daudz laika, — vecais murmināja, — tikai pret vakaru es atkal iešu uz alu, lai izmēģinātu beidzamo. O, ja vien mani spēki izturētu, līdz sasniedzu kādu ciemu, jo pa mežu iet ar tādu nastu — tā patiesi nav viegla lieta.
Roberts domāja par dažādām lietām un iespējamībām, kas viņa nodomu varēja apgrūtināt vai padarīt pilnīgi neiespējamu.
Vispirms bija loti iespējams, ka slimā Lida, kas veco Robertu droši noturēs par viņas laupītāju, skaļi kliegs pēc palīga.
Par to visvairāk bija ko domāt. Un Robertam ne prātā nenāca aizsiet sava pavēlnieka meitai muti — o, nē, jau šī doma vien viņam' likās kā noziegums.
Bet ko lai viņš dara?
Nāks laiks, nāks padoms, — Roberts domāja, — es tomēr riskēšu.
Vēl bija jābaidās no otra kavēkļa.
Lidas aizvešanu varēja pamanīt, jo čigāni jau naktī redz gandrīz labāk nekā dienā.
Ja viņu pamana un sāk vajāt — ko tad?
Viss viens, — vecais Roberts murmināja, — es tomēr riskēšu, un lai tas manu galvu maksā!
Vispirms viņš stiprinājās, ieēzdams un uzdzerdams.
Ēdamo un dzeramo viņš ielika arī kabatā, jo nevarēja jau zināt, cik ilgi viņam jāmaldās pa mežu. Sī apkārtne viņam bija pilnīgi sveša.
Tās bija sāpīgas domas. Roberts gribēja no tām atkauties, un tamdēļ sāka lēnām staigāt pa nometni.
Tur valdīja klusums, jo čigāni bija iegājuši diendusā, tikai no vienas telts atskanēja balsis.
Roberts pielīda tuvāk. Viņš zināja, ka šai teltī atrodas divi vīri, kas savā ziņā čigāniem bija otri virsaiši.
Drīz vien vecais sulainis sasniedza telti.
Pareizi, iekšā sarunājās diezgan skaļi. Abi čigāni sēdēja viens otram pretī.
Kur gan Zārbergs paliek, — viens patlaban sacīja, — es nemaz nezinu, ko domāt, ko būt.
Hm, diez vai viņš nebūs iesācis iet pats savus ceļus.
Nu, noturēt jau mēs viņu nevaram.
Nē, to nē, bet būtu diezgan liktenīgi, ja viņš tagad mūs pamet, jo bez Zārberga mēs drīz vien būsim bēgļu bars, kam visur dzīsies pakaļ.
Oho, ir jau vēl Kremo.
Gluži pareizi, tas pat ir mūsu karalis, bet viņš tomēr nevar aizvietot Zārbergu. Bez tam es vēl dzirdēju, ka Zārberga pavadone atstājusi nometni, kas man liek padomāt.
Tavās acīs viss rādās pārāk melns, — otrs atbildēja, — es gan domāju, ka Zārbergs atgriezīsies. Slimā Lida jau vēl ir še, to viņš tā nepametīs.
Ak, tu domā, ka viņš šo meiteni iekāro?
Zināms.
Bet Kremo to nepieļaus.
Pag, tam jau pašam sava sieva — apburošā Fatima, mūsu firstiene.
Kremo viena vien vēl nav nekas, — otrs čigāns sacīja, — es to zinu labāk, īstam čigānam un turklāt vēl virsaitim arvien jābūt vairākām sievām. Hm, tad Kremo neklātos labi.
Kamdēļ tā?
Nu, Fatima ir ļoti greizsirdīga.
Lieta ir pavisam otrāda, — pretimrunātājs neatlaidās, — viņa tam nav uzticīga, citādi virsaitis tik ātri nebūtu steidzies uz otru nometni. Ja viņš to noķers uz neceļiem, viņš to atstums.
Bet viņa vēl vienmēr ir mūsu firstiene.
Gluži pareizi — bet kas par to?
Tie abi divi tad vedīs cīņu un ienesīs ķildas mūsu ciltī.
Ha, ha! Mūsu vadonis ir Zārbergs, Kremo un Fatima tikai vārda pēc vēl ir mūsu virsaišu pāris — jā, tā viņš ir.
Balsis kļuva klusākas.
Roberts nekā vairs nevarēja dzirdēt, tamdēļ viņš aizmuka.
Bet nu ir laiks, — vecais murmināja, — ja es vēl ilgāk gaidu, tad viss ir zaudēts.
Viņš atkal devās uz savu būdu, kur tas visu sagatavoja, lai varētu pēkšņi atstāt nometni.
Vēl visur valdīja klusums.
Čigāni gulēja, jo viņiem jau nekā nebija ko darīt, brūnie meža dēli varēja snauduļot trīs dienas un trīs naktis.
Robertam tamdēļ bija tāda izdevība, kāda nekad vairs neradīsies, bet viņš trīcēja, iedomājoties, ka Zārbergs vēl pirms vakara varētu atgriezties.
Bet šis nelietis bij beidzis dzīvot, Roberts tik nezināja, kas pa to laiku bija noticis Freidenbergā.
Tā pagāja arī pēcpusdiena, saule liecās uz vakara pusi un drīz vien jau pazuda aiz augstajām egļu galotnēm.
Tad Roberts atkal tuvojās alai.
Kabatā viņš nesa pudeli labākā ungāru vīna, kuram tas bija piejaucis krietnu porciju miega zāļu.
Vecais čigāns nebija aizmirsis vakarvakarējo baudījumu. Viņš jau sēdēja pie alas ieejas, kad viņa jaunais draugs piesardzīgi zagās turp.
Ak, jūs tomēr neaizmirstat savu draugu, — viņš atņirdza zobus, kad Roberts izlīda no krūmiem.
O, nē, es atkal gribu ar jums papļāpāt. Visi pārējie ir tik jauni ļaudis, ar kuriem tu nevari parunāt nevienu prātīgu vārdu.
Taisnība jau jums ir.
Roberts iegāja alā, kur atradās dabisks akmens sols.
Tur viņš apsēdās blakus vecajam čigānam, kas ar kāru skatu glūnēja uz Roberta kabatu. Tur jau iekšā būs mīļā pudelīte.
Roberts domīgi skatījās zemē.
Hm, hm, — viņš piepeši sacīja, — redziet, vecais, es domāju jums šo baudījumu, ko jūs tā mīlat, vēl biežāk sagādāt.
Jā, kā jūs to dčmājat darīt?
Tas ir mans noslēpums, — Roberts atbildēja, — mēs abi turēsimies kopa — vai ne?
Jā, — čigāns dzīvi iesaucās.
Abi kratīja viens otra roku.
Tagad Roberts izvilka pudeli, ka arī divus mazus alvas biķerīšus.
Tos viņš bija paņēmis līdzi, lai neradītu aizdomas gadījumā, ja miega zāles iedarbotos vāji vai arī nemaz neiedarbotos.
Tagad viņš piepildīja biķerīšus.
Tā, tagad iemetīsim vienu, vecais draugs.
Lai iet!
Roberts pagaidīja, kamēr vecais savu biķeri pielika pie lūpām, bet tai pašā acumirklī viņš savējo izlēja starp ceļiem.
Ak, kur gards malciņš, — vecais sacīja, — kur gards!
Vai ne, tas garšo?
Jā, jā, man tik vīns liekas drusku skābenāks nekā vakar, vai jums arī ne?
Tā jau ir arī cita šķirne.
Pilnīgi pareizi, draugs, dodiet man vēl vienu malciņu.
Roberts nelikās ilgi lūgties.
Viņš atkal piepildīja biķeri, bet, kad čigāns savējo tukšoja ar patiesi aizrautīgu kāri, — Roberts savu vīnu atkal izlēja.
Vecais čigāns ātri vien ieskurba un kļuva ļoti omulīgs.
Viņš vēlreiz prasīja vīnu, Roberts to viņam arī iedeva, un tā biķeri tika pildīti un tukšoti, līdz pudele gāja uz beigām.
Tā, šodienai pietiks, — Roberts sacīja, — tagad drusciņ vēl papļāpāsim.
Labpfāt, labprāt!
Vecajam sulainim jau sāka uzmākties bailes, jo čigāns nemaz nelikās pagurstam.
Vai miega zāles neiedarbotos? Tas jau būtu taisni šausmīgi.
Viņš ar pūlēm apslēpa savu uztraukumu un iesāka ar veco dzīvi
tērzēt.
Muļķīgi un bēdīgi, — vecais sulainis domāja, — es būšu kaut kā nebūt pārskatījies, bet ko īsti — es nemaz nevaru aptvert.
Viņš stīvi raudzījās tumstošā vakara krēslā, klusībā lādēdamies un sodīdamies par neveiksmēm.
Te Roberts izdzirda savādu skaņu. Pārsteigts viņš pagriezās apkārt. Viņam blakus sēdēja čigāns, pret klinti atspiedies, bet stings un nekustīgs — aizvērtām acīm.
Savādā skaņa atkārtojās — tā bija spēcīga krākšana.
Roberts bija sajūsmināts.
Vecais, — viņš pusbalsī sauca, — vecais!
Nekādas atbildes.
Vecais, vai jūs nedzirdat, — Roberts vēlreiz sauca.
Krākšana kļuva stiprāka. Tad Roberts saņēma drosmi. Viņš ātri
aplika roku ap apdullināto un, spēcīgi viņu paceldams, ienesa veco vīru alā.
Kāds prieks! Vecais sulainis vēl tikko spēja valdīties, kad viņš kādā alas iedobumā ieraudzīja vāji degošu lampu.
Turpat blakus viņš ieraudzīja sava veida guļamvietu, kur gulēja skaista, bāla meiča. Tā bija Lida. Roberts gribēja iekliegties aiz prieka, bet laikus vēl apdomājās un nometa čigānu uz žagaru un sūnu migas.
Tagad Roberts tuvojās savai jaunajai pavēlniecei.
Tā ir viņa, — tas no prieka kā piedzēries murmināja, — ha, tā ir viņa, gluži pēc mātes, jā, tā ir man jauna pavēlniece, o, viņa līdzinās eņģelim.
Bet Roberts apdomājās, ka viņam vēl šonakt daudz darba priekšā, viņam Lida jāņem līdz. Kaut tik viņa nepamostos.
Te viņam iešāvās prātā doma.
Roberts tūliņ redzēja, ka Lida atveseļojas, drusciņ ungāru vīna tai nekaitēs, arī miega zāles nav bīstamas.
Un drusku vīna bija vēl pudelē. Atri apņēmies, Roberts nometās uz ceļiem pie gulētājas. Viņš izvilka pudeli.
Kāds prieks, Lidas lūpas bija sausas, viņai acīmredzot slāpst, nav šaubu.
Roberts ātri ielēja vīna atlikumu biķerī, no kura tas pats nebija dzēris, un pielika to pie Lidas karstajām lūpām.
Vai nu viņa domāja, ka kāds kopējs tai pasniedz spirdzinājumu, vai citādi, bet viņas lūpas saņēma vīnu, kamēr zīda plakstiņi pat nepacēlās.
Ak, tagad es esmu uzvarējis, — Roberts domāja, — viņa ne- atmodīsies, nekliegs arī.
Pie viņas guļasvietas viņš sakņupa, gaidīdams, līdz dzirdēja, ka Lidas elpas vilcieni kļūst arvien dziļāki.
Tagad dzēriens ir iedarbojies, — Roberts domāja, — ak, Dievs, dodi man spēku — svētā jaunava, sargā mani, lai es savam pavēlniekam varu ielikt meitu rokās.
Vecais sulainis paskatījās apkārt. Viņš ievēroja kādu mēteli, kas varēja piederēt Bertai.
Vecais sulainis ātri paņēma mēteli un rūpīgi aplika ap Lidas augumu.
Tad viņš pacēla daiļo meiteni.
Lida nebija nekāda mazā, un Roberts tūliņ manīja, cik viņa smaga. Ar tādu nastu viņš tālu vis nevarēs tikt. Bet atpakaļ — ceļa vairs nebija. To viņš ari nevēlējās.
Uz priekšu, uz priekšu, — vecais murmināja, — es riskēju ar visu, lai glābtu jauno pavēlnieci.
Ar lepni paceltu galvu viņš nesa iemidzināto čigānam garām uz alas izeju. Ārā bija satumsis.
Vecais vēl kādu brītiņu klausījās, iekams atstāja alu.
Viņš pārliecinājās, ka te nav uzstādīti posteņi, jo, kamēr Zārbergs bija projām, čigānos atkal bija ieviesusies bezbēdība.
Tā Roberts ar savu skaisto nastu netraucēts iekļuva mežā.
Drīz viņš Lidu nesa caur biezokni, sargādams viņu no zaru pieskārieniem.
Bet Roberts tomēr juta. ka uzņēmies briesmīgi grūtu uzdevumu.
Nakts bija ļoti silta, gaiss bija smags, viņš sāka jau apkūst un atradās tikai nelielu gabaliņu no čigānu nometnes.
Te uzreiz Roberts apstājās.
Kas tas bija, — viņš klusām murmināja, — vai šāviens.
Jā, viņš nemaldījās, tas bija signāls, sauciens no čigānu nometnes.
Vai viņa bēgšana būtu atklāta?
Bet tas taču nebija iespējams. Vecais tagad steidzās uz priekšu, cik kājas nesa. Viņš skrēja ātrāk, bet elpa kļuva arvien smagāka.
Vienmēr vēl skanēja saucieni.
Te Robertam likās, it kā tie jau atskanētu no visām pusēm.
Nav šaubu — tie pavairojās.
Vai viņš jau būtu aplenkts? Vecais nemaz nesaprata, ko domāt, jo bija taču par tumšu, lai saskatītu pēdas.
Viņš ciešāk satvēra Lidu un skrēja ar viņu caur biezokni, kamēr saucieni atskanēja arvien tuvāk.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPITAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Desmita burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPITAJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Desmita burtnīca
366. nodaļa briesmīgā vēsts
Lips Tulians vēl vienmēr kavējās sagruvušajā «Sand» viesnīcā pie Drēzdenes. Likās, it kā pārdrošnieks pirmo reizi savā mūžā sajustu zināmas bailes, it kā viņš nojaustu, ka pārdrošais plāns atbrīvot Bretbaueru cietīs neveiksmi un viņam pašam būs jāiet bojā.
Cik bieži viņš smējās par šīm melnajām domām. Vai viņš nav Lips Tulians, pārdrošnieks — Lips Tulians, neuzvaramais laupītāju virsnieks?
Jā, tas viņš bija vēl vienmēr, bet melnās domas — tās negribēja atkāpties.
Lips Tulians jau vairākus lāgus bija apņēmies doties pilsētā un atstāt savu mitekli sakritušajā mūra tornī.
Bet, kad viņš bija tik tālu, tad nāca apdomas un, saviem biedriem par izbrīnu, viņš palika.
Gusti neviens vairs nebija redzējis. Vai viņa atgriezusies kalnos, biezajos egļu mežos?
Lips Tulians nejautāja pēc viņas, un viņa biedri domāja, ka skaistā meiča aizgājusi uz jauno paslēptuvi Fogta zemē.
Pat sargi naktīs nemanīja spokaino ēnu, kas laiku pa laikam klīda ap sagruvušo mājvietu.
Tā pagāja dažas dienas. Jau vairākas reizes Lips Tulians bija pavēlējis saviem ļaudīm nākošā naktī sataisīties ceļā uz Drēz- deni. Bet pavēle arvien bija atsaukta.
— Ko tas gan nozīmē, kas tagad ar laupītāju virsnieku notiek? — tā biedri cits citam jautāja.
Bet Lips Tulians vēl gaidīja ziņas no garā Zamuela un Siklera.
Tās viņš gaidīja ar patiesi drudžainām bažām, jo šoreiz viņš gribēja saķert savu ienaidnieku grāfu Martinicu.
Pat ja Bretbaueram vēl ilgāk jāsmok cietumā, Lipam Tulianam jādabū rokā savs ienaidnieks.
Un tad pienāca ziņas.
Vēlu vakarā vēl tika atvests kāds laupītājs, kas atnesa ziņas no garā Zamuela.
Lips Tulians tam ātri steidzās pretī.
Ko tu jaunu nes? — viņš īsi jautāja.
Na, labas ziņas, virsniek.
Ah — par grāfu Martinicu?
Nē, par to vis ne, bet garais Zamuels atkal izdarījis traku darbu un ar draudiem piespiedis Egeras birģermeistaru visas sievas un meitas palaist vaļā. Sievieši jau visi ir savās mājās.
Pārdrošnieks sarauca pieri.
Vairāk tu man nekādas ziņas nenesi?
Vai ar to vēl nav diezgan, virsniek?
Pēc taviem ieskatiem jā, bet pēc maniem nē. Bet tev taisnība, garais Zamuels rīkojies gudri un pārdroši, man viņš jāslavē. Kur ir meitas un sievas — vai Fogta zemē?
Virsniek, viņas visas nogādāja dzimtenē, garais Zamuels liek vaicāt, vai mums tās atkal vest šurp?
Ne agrāk, kamēr es atļaušu.
Labi — garais Zamuels ari domā, ka sievieši jāatstāj tur, kur tie ir, līdz atkal būs atrasta jauna droša paslēptuve.
To es meklēšu.
Ar to mēs arī rēķināmies, virsniek.
Labi, vai tu gribi palikt še?
Nē, man jānes garajam Zamuelam ziņas.
Labi, tad pagaidi līdz rītam, kad es Zamuelam sūtīšu zīmi.
Ak, kas tur ir laukā?
Lips Tulians bija atkal dzirdējis signālu.
Patiešām, — jauns vēstnieks, — viņš murminaja, — vai Sik- lers man to būs sūtījis — ha, ha, — ziņas no Slēzijas?
Laupītāju virsniekam nebija ilgi jāgaida. Drīz vien otrs laupītajs ienāca istabā bez logiem, ko apgaismoja vienīgi blāva laternas gaisma.
Lips Tulians uzlūkoja vēstnesi.
Tas acīm redzot lielā steigā bija mērojis tālu ceļu.
Viņa drēbes bija aptašķītas, zābaki noplēsti, bet tas nebija nekas sevišķs, jo vēstneši šādā izskatā jau bieži bija ieradušies.
Laupītāju virsnieks vēlreiz ielūkojās vēstneša sejā.
Ko tu nes? — viņš skarbi jautāja, — ja nemaldos, sliktas ziņas, ko?
Laupītājam acīmredzot nemaz nebija patīkami ap , sirdi. ''".
Siklers mani sūtīja, — viņš iesāka.
To es zinu, ko viņš liek paziņot?
Atbildes nebija.
Vai tev ir kāda vēstule? Zīmīte? Runā!
Nekā tamlīdzīga, — bandīts murmināja, — man jānodod ziņojums mutvārdiem.
Ak, tu jau biji viens no tiem ļaudīm, kas aizgāja uz Slēziju,— Lips Tulians sacīja, kādas nojautas mākts. — Saki man, vai redzēji grāfu Martinicu?
Jā, virsniek.
Ak, kā viņš izskatījās?
Ne visai labi.
Vai viņš atkal izveseļojies, viņš jau bija slims?
Tam vairs nekas nesāp, — vēstnesis atbildēja dobjā balsī.
Viņš vēl ko gribēja pateikt, bet Lips Tulians tam aizsteidzās
priekšā.
— Cilvēk. — viņš stenēja, — cilvēk — ko tas nozīmē, grāfs — mans nāvīgākais ienaidnieks… Tas cep elles dibenā, virsniek, tā, tagad es to izteicu, — laupītājs, dziļi elpodams,'atbildēja; .
Mirkli valdīja klusums. Bet tad laupītāju virsnieks ieklepojās tā, ka visiem viņa biedriem pārskrēja drebuļi.
Ko — beigts? — viņš sauca pērkona balsī. — Sis nelietis man izbēdzis? Nē, nē, nekad, saki man vēlreiz — vai viņš beigts?
Jā, tas ir beigts, virsniek, — laupītājā atbildēja, — viņš mira šausmīgā nāvē, astoņas dienas ilgi dzirdēta viņa lādēšanās, trakošana un bļaušana, tik tad sātans aizrāva viņa dvēseli no'dzīves.
Lips Tulians nekā vairs nedzirdēja. Beigts, — viņš dobji murmināja, — ha, es vairs nevarēšu atriebties, nolādēts — nolādēts — elle un sātans, es gribēju.grāfam būt par velnu, sātans, sātans nevarētu būt tik briesmīgs, kā es pats!
Tur nekas nelīdz, virsniek, — vēstnesis sacīja, — augstdzirnu- šo nelieti lepni iezārkoja. Tūliņ trijos zārkos — koka, svina uri alvas. Viens vien zārks šo nelieti nebūtu arī izturējis, viņš jau bija par daudz nekrietns — tādu jau no pašas elles met laukā!
Tas bija kaut kas līdzīgs mierinājumam, bet Lips Tulians neklausījās uz to.
Beigts — beigts, — viņš atkal murmināja. — Es to vairs nespēju aptvert. Es jau viņu dzīvu gribēju saplēst gabalos!"
Laupītāji tagad sagatavojās uz briesmīgu dusmu izvirdumu no sava virsnieka puses, bet šoreiz tas izpalika. Lips Tulians palika gluži mierīgs — tas bija patiešām drausmīgs miers.
Kādu brīdi viņš stāvēja pie durvīm, tad pievērsās laternai.
Abi laupītāji uztrūkās.
Tā jau vairs nebija cilvēka seja, bet satraukta zvēra purns.
Ir labi, — viņš sacīja, — kur grāfs aprakts?
Lignica viņu apglabāja, Annas kapellā, tur jau aprakti daži viņa radinieki.
Labi.
Abi laupītāji redzēja, ka Lips Tulians tiem pamāj iet, un taisījās, lai tiktu laukā, tik neomulīgi tiem bija ap dūšu.
Pirmajam vēstniekam bija jāgaida, jo viņam jau bija jāņem līdzi zīmīte garajam Zamuelam.
Otrs turpretim, kas nekādas tālākas pavēles nebija saņēmis, apņēmās tūliņ iet pie Siklera, kas gaidīja robežu joslā.
Tamdēļ viņš ātri atvadījās no biedriem, iekravāja sev drusku pārtikas un tad atstāja sakritušo mājvietu.
Drīz viņš pagāja garām sargiem un iegāja Drēzdenes norā.
Mēness spīdēja, kas, naktī ejot, bija ļoti izdevīgi. Pāris minūtes laupītājs gāja pa meža ceļu, aši skatīdamies uz visām pusēm.
Te uzreiz viņš apstājās.
Kas tas tur ir? — viņš čukstēja.
Nākošajā acumirklī viņš palēca aiz kāda krūma un paķēra šāvienam sagatavoto pistoli.
Nešaujiet, — sacīja kāda maiga balss, — es neesmu ienaidnieks.
Patiesi, tā jau ir dzirnavnieka meita, — bandīts norūca klusi. — Kas tad šai te meklējams, es domāju, ka viņa ir pie garā Zamuela.
Guste tagad izslīdēja no savas paslēptuves aiz koka stumbra, kur pirmāk bija aizbēgusi.
Tagad viņa stāvēja laupītājam pretī.
Jūs bijāt pie viņa, pie Lipa Tuliana?
Tiešām tā, Gustiņ.
Pastāstiet man, kas tur noticis, vai jūs aiznesāt kādas ziņas?
Na, na, — bandīts ņurdēja, — man tiešām nav daudz laika.
Bet es jūs lūdzu.
Guste zināja, ka laupītāji tic, ka viņa kādreiz tomēr kļūs Lipa Tuliana mīļākā. Tas viņai tagad bija izdevīgi.
Neviens negribēja viņu sakaitināt, jo dienās tai varēja būt liels iespaids, un tā sirmais laupītājs izstāstīja visu, kas noticis sagruvušajā mājvietā.
Guste klusi klausījās.
Ak tā tur bija, — viņa čukstēja, — tad jau viņam jāaizmirst sava atriebība, jo mironi tak vairs nevar vajāt. O, es vēl ceru, tad viņa sirdī atkal ieviesīsies mīla.
Vecais rūgti iesmējās.
Neņemiet tādas lietas galvā, — viņš sacīja, — Lips Tulians ir no cita materiāla nekā lielais vairums ļaužu. Pie elles šķīstīšanās uguns, kad viņš tā blenza uz sienu, — kad es redzēju viņa drausmīgo seju, tad pat man, vecam puikam, pārskrēja auksts pār kauliem.
Gan viņš nomierināsies.
Neticu vis.
Gustei kļuva bailīgi ap sirdi.
Ko viņš darīs?
To es nevaru pateikt, jaunava, — laupītājs atbildēja, — bet man liekas, ka virsnieks pastrādās pavisam traku darbu, kaut ko tādu, kas vēl nemaz nav bijis.
Jūs domājat?
— Patiešām, es jau pazīstu virsnieku, tas ir traks, viņam savs niknums kaut kur jāizgāž.
Gan viņš apmierināsies.
Neticu.
Guste stīvi lūkojās mežā, kas mēnesnīcā izskatījās kā spoku valsts.
Viņš mani atraidīja projām, — viņa atkal murmināja, — lai es ejot pie garā Zamuela.
Jā, mēs visi domājām, ka jūs esat tur.
Bet es jau neiešu, — meiča bēdīgi turpināja, — nē, trīsreiz nē, es palikšu pie viņa, viņam draud lielas briesmas.
No kurienes jūs to zināt? — laupītājs pārsteigts jautāja.
Es to jūtu.
Ak, tās ir tukšas un nevajadzīgas domas.
Nē, tās ir nojautas, — Guste atbildēja, — tādas priekšsajūtas — ,tās nekad neviļ.
Muļķības, — vecais norūca, — tad tik man būtu ko darīt, ja es ticētu tādām pasaciņām. Savu mūžu neesmu tām ticējis, arī tagad ne, es esmu vecs palicis, un vēl nevienu spoku arī neesmu redzējis.
Tos katrs neredz.
Bet jūs, Gustiņ?
Par to es nerunāju.
Bet nu man jāiet, — vecais laupītājs sacīja, — man ceļš priekšā — un es gribu, cik ātri vien iespējams, atgriezties pie Sik- lera. Nāciet līdzi, Gustiņ, mēness spīd gaiši.
Nē, es palikšu.
Na, es jums nekā ļauna nedarīšu, es esmu vecs vīrs.
To es zinu, bet es tomēr palikšu.
Bet virsnieks jūs negrib redzēt, tagad viņš necieš nevienu sievišķi savā tuvumā.
Un es tomēr palikšu, — Guste sparīgi sauca, — nē, kur viņš ir, tur esmu arī es, mana vieta ir pie viņa sāniem, es dalīšos visās viņa briesmās, es gribu mirt kopā ar viņu, ja viņam reiz uzbruks nelaime. Un tā vairs nav tālu, — viņa klusām piebilda.
Laupītājs paskatījās uz mēnesi.
Es iešu, Gustiņ, — viņš sacīja, — nu, nāciet man līdz.
Nē!
Tad dzīvojiet vesela, es vairs ilgāk neuzkavēšos, jo man nav tik daudz laika.
Ejiet vien. Vecais vēl Gustei gribēja ko jautāt, bet, kad viņš pagriezās pret
Gusti, tās tur vairs nebija.
367. nodaļa IZGLĀBTI
Grīļodamies un tomēr visiem spēkiem taisni turēdamies, vecais Roberts ar savu nekustīgo nastu steidzās caur mežu.
Viņam nebija nekādu cerību izbēgt, jo visapkārt bija iesākusies dzīvība.
Pie tam vēl bija uzlēcis jauns mēness un visu mežu pielējis ar savu spokaino gaismu. Mežs bija diezgan rets, bez krūmājiem.
Roberts grīļojās tālāk. Viņš domāja krustām šķērsām, jo šī vajāšana bija vairāk kā dīvaina. Dažreiz viņam pat likās, it kā čigāni, kuru signāli bija pastāvīgi dzirdami, meklētu vēl kādu citu personu, jo tie biežāki vien griezās uz zināmu pusi.
Ko tas lai nozīmē? Ar mokām vecais vīrs steidzās arvien tālāk, līdz viņš mežā uzskrēja gari izstieptai klintij.
Uz kurieni lai nu iet? Pa kreisi un pa labi — visur vajātāji, arī aiz viņa sākās dzīvība, un ceļš uz priekšu bija aizsprostots.
Roberts taustījās gar klinti.
Viņš cerēja atrast kādu alu vai vismaz plaisu, kas pagaidām noderētu kā slēptuve.
Velti. Kā varens mūris klints siena pacēlās mežā, tā ka par kaut kādu uzrāpšanos nebija ko domāt.
Bez tam Roberta spēki turpat bija galā. Līdz nāvei noguris, viņš atslīga uz klints gabala, Lidu vēl vienmēr turēdams rokās.
Pa tam troksnis nāca tuvāk. Visapkārt tika meklēts, bet vecais Roberts pavisam tuvu izdzirda arī citu troksni.
i Tur jau kaut kas čabēja krūmos. Meža zvērs tas nevarēja būt, jo tas jau sen būtu aizbēdzis. Tātad priedītēs vajadzēja atrasties citam radījumam.
Roberts izvilka pistoli. Viņš bija cieši apņēmies pārdot savu dzīvību, cik dārgi vien iespējams — lai no tā iznāk, kas iznākdams, bet viņš nepadosies.
Atkal iečabējās krūmi. Roberts skaidri redzēja, ka no priedītēm izlien kāds vīrietis. Viņš jau pacēla savu pistoli, te mēness apgaismoja svešinieka seju.
Vecais sulainis ļāva pistolei noslīdēt.
Cienītais kungs! — viņš pusbalsī iesaucās. — Nāciet šurp!
Jau nākamajā acumirklī Maksis fon Stenburgs atradās vecajam
blakus.
Tu šeit? — viņš pārsteigts iesaucās.
Jā … jā … es…
Kas tas ir, ko tu nes? — jaunais virsnieks jautāja.
Cienītā jaunkundze… es viņu paņēmu līdzi no čigānu nometnes, bet tagad es tālāk vairs nespēju.
Un mani vajā čigāni! — Maksis izmisis iesaucās. — Ha, es pats virzīju vajātājus šurp, tie vairs nav tālu.
To es zinu.
Projām, projām! — jaunais virsnieks sauca. — Es nesīšu savu Lidu!
Nekas vairs nelīdz, jūsu gaišība, — Roberts bēdīgi atbildēja. — Mums priekšā ir stāva klints, pa kuru pat kaķis nevar uzrāpties. Aiz mums, kā arī sānis — čigāni!
Maksis pazina vietu un zināja, ka Roberts runā patiesību.
Labi, — viņš neskanīgi sacīja, — tad dzīvus tie mūs nedabūs rokā. Ha, varbūt mums izdodas viņus atsist.
Vismaz pamēģināsim.
Vecais sulainis nolika ietīto Lidu uz sūnām klāta klints gabala. Te Maksis jau stāvēja viņai blakus.
Man viņa vēlreiz jāredz, — viņš murmināja, — šo maigo bērnu man gribētos vēlreiz skūpstīt, iekams tiek izcīnīta pēdējā cīņa.
Viņš noliecās.
Lida jau nekustas? — viņš pārsteigts jautāja.
Viņa ir iemidzināta.
Maksis jautājoši uzlūkoja savu veco biedru, bet Roberts uzglūnēja vajātājiem.
Jaunais virsnieks patlaban gribēja attaisīt mēteli, kas sedza karsti mīļotās meitenes seju.
Te sulainis satvēra viņa roku.
Jūsu žēlība — tur nāk nelieši!
Maksis uztrūkās.
Vecajam sulainim bija taisnība, jo starp kokiem līda šurp tumšas ēnas, tie bija čigāni, kas Kremo vadībā vajāja jauno virsnieku.
Lida galēja puslīdz drošība aiz liela klints gabala, un pie viņas sāniem tagad nometās abi pārdrošnieki.
Labi jāmērķē, jūsu žēlība, — vecais Roberts atgādināja, — nevienu lodi mēs nedrīkstam zaudēt.
O, ja man tik būtu zobens, — Maksis fon Stenburgs drūmi sacīja.
Toties mums ir dunči.
Pilnīgi pareizi, bet ar zobenu es būtu atsitis veselu pulku čigānu. Kas tas par kareivi, ja viņam trūkst mīļākā ieroča?
Tur viņi nāk!
Čigāni pēdās nevarēja redzēt, jo bija par tumšu, bet viņi tomēr sekoja bēglim kā medību suņi briedim.
Maksim un Robertam neviļus bija jāapbrīno šo meža bērnu asais prāts, jo čigāni tuvojās garā līnijā, turklāt tie ar patiesi drausmīgu pamatīgumu izmeklēja katru paslēptuvi.
Ar viņiem vien zināmiem signāliem tie panāca, ka līnija vienmēr palika nemainīga, tāpēc neviens nepamanīts nevarēja izmukt cauri.
Patiešām šie zeļļi jāapbrīno, — Roberts čukstēja, pret Maksi pagriezdamies, — tiem jau ne pele nevarētu izsprukt.
Nē, droši, ka nē.
Tagad viņi nāk klāt!
Čigāni acīmredzot zināja gluži labi, ka vajātajam virsniekam jāatrodas viņu priekšā, jo tie pamazām savu ķēdi savilka šaurāku, it kā zinātu, kur vajātais atrodas.
Tagad tie atradās tikai apmēram soļus divdesmit attālu.
Maksis skatījās pēc Kremo, bet tas atradās labajā spārnā, kamēr garās čigānu rindas vidus tuvojās klintij.
Mums jāšauj, — Roberts sacīja, — ir pēdējais laiks.
Vai nu šie klusie vārdi bija dzirdēti, vai iemesls bija cits, bet čigāni uzreiz apstājās, tā kļūstot par labu mērķi pistolēm.
Roberts tomēr vēl gribēja izmēģināt pēdējo līdzekli, lai novērstu asinsizliešanu.
Atpakaļ, — viņš uzsauca čigānu valodā, — atpakaļ, citādi mēs atklāsim uguni!
Nikni kliedzieni skanēja kā atbilde. Likās, it kā čigāni Zārberga vadības laikā no gļēvuļiem būtu izvērtušies par drosminiekiem.
Tie apņēmīgi soļoja uz priekšu, Kremo kliedzienu uzmudināti.
Čigānu virsaitis bez šaubām nezināja, ka aiz klintsgabala atrodas arī Roberts ar Lidu, bet domāja, ka Maksis pats runājis čigānu valodā.
Brūnie zeļļi draudēdami vicināja savus zibošos dunčus.
Uz priekšu! — Kremo kliedza. — Noduriet nelieti!
Čigāni skrēja uz priekšu.
Te kaut kas uzliesmoja aiz klints — atskanēja divi pistoles šāvieni, un divi pārdrošnieki iekliegdamies saļima.
Pirmajā acumirklī valdīja paniskas bailes.
Neviens nebija domājis, ka bēglis ir apbruņots šaujamiem ieročiem, tikai domāja — labi, ja vēl duncis viņam ir klāt.
Un tagad reizē bija raidīti divi šāvieni.
Tur bija, ko padomāt.
Kremo bija kā traks.
Viņam ir pistoles, — tas mežonīgi kliedza, — bet tās tagad ir izšautas! Ar tām tagad neko vairs nevar izdarīt. Ejiet virsū, noduriet viņu vai saķeriet dzīvu, lai es viņu nogalinu mokpilnā nāvē!
Te norībēja atkal — otro reizi aiz klinšu gabala izšāvās divi zibeņi, un divi vīri kaukdami vāļājās pa zemi.
Tās tik bija izbailes!
Čigāni skrēja atpakaļ, kaut gan Kremo viņus mēģināja atturēt.
Jāpielādē ātri, — Roberts čukstēja, — mums jāizmanto īsais laiciņš.
Nedaudz minūtēs pistoles atkal bija gatavas šaušanai.
Bet šoreiz čigāni netuvojās.
Tie domāja, ka uzmanība ir vīrišķības labākā pazīme un tagad meklēja patvērumu aiz vareniem koku stumbriem.
Tur viņi stāvēja un gaidīja, kas nu būs.
Roberts tagad tupēja blakus virsniekam.
Mēs atrodamies bēdīgā stāvoklī, virsnieka kungs.
Kādēļ? Vai tu domā, ka viņi atjaunos uzbrukumu? No tā es nebaidos, skaties, kā viņi gļēvi slēpjas.
Gluži pareizi, kungs, no mūsu pistolēm tie vairīsies, tas ir pilnīgi droši, bet es domāju — nu tie mēģinās ko citu.
Ko tad?
To es vēl nevaru pateikt, bet domāju, ar to tā lieta nebeigsies.
Roberts nebija maldījies.
Kremo iekarsis pūlējās sakūdīt savus ļaudis. Viņš gan sev nevarēja izskaidrot, kā tik īsā laikā raidīti divi šāvieni, jo pēc viņa domām tur varēja atrasties tikai viens — Maksis fon Stenburgs.
Viņš mēģināja pierunāt savus ļaudis, lai tie no jauna iet uzbrukumā.
Te viņš uzdūrās uz noteiktu pretestību.
Nē, nē, mēs vairs neiesim uz šo klinti, — skanēja atbilde. — Bēglis jau droši vien atkal būs pielādējis šaujamo, un tur jau guļ četri nāvīgi ievainoti biedri.
Labi, — Kremo šņāca, — tad kāds skaits paliks šeit, lai ienīstajam nogrieztu atpakaļceļu. Bet daži uzrāpsies klintīs un, veldami akmeņps., izdzīs viņu no paslēptuves. Uz priekšu, iznīciniet viltīgo spiegu;' kaš ielīdis mūsu nometnē!
Vecais Roberts jau bija postenī.
Tur tiek gatavots velna darba, jūsu žēlība, — vecais sulainis sacīja.— Mēs. nupat redzēju kādu pusduci čigānu skrienam uz klintīm.
Ja tik viņi nenāk šurp.
Nē, tas ir pilnīgi izslēgts. Vini kāpj pa klintīm augšā.
Kādēļ?
. — Lai mus no augšas bombardētu ar akmeņiem, — Roberts atbildēja,
Tad mēs šeit nevaram palikt.
Gluži pareizi, bet, ja mēs atstāsim slēptuvi, tad čigāni mums uzbruks no visām pusēm. Sis Kremo ir velns!
O, ja es viņu dabūtu pa šāvienam!
Tas nebūs viegli, jo viņš ir tikpat gļēvs, cik nekrietns. Es varu derēt, .ka viņš stāv tur pie klintīm un vēro, kā viņa ļaudis rāpjas augšā pa stāvo sienu.
Tas viņiem neizdosies!
O, tomēr, jūsu žēlība, jo čigāni jau kāpj kā kalnu kazas, tie droši tiks augšā.
Mēnesnīca viļ.
Tas nekas, jo šiem zeļļiem nakts patīk labāk nekā diena. Viņi var kāpt labāk nekā kaķi.
Maksis vēl šaubījās. Te viņš no klintīm iesāņus izdzirda nenoteiktu troksni, skrāpēšanos un kašāšanos. Nebija šaubu, ka čigāni rāpjas klints augstumos.
Maksis pacēla savu pistoli.
Nāc, Robert, — viņš klusi sacīja, — mēs uzbruksim neliešiem. Manu Lidu nedrīkst sadragāt akmeņi. Mēs izlauzīsim sev ceļu. Es nesīšu savu mīļo, tu šausi, pēc tam tu ņemsi manu pistoli.
Jā, tas būtu vienīgais līdzeklis, — Roberts apņēmīgi sacīja, — tikai šobrīd mums vēl mazliet jānogaida.
Kamēr klintsgabali velsies virsū?
Nu, tik ātri tas neies, neliešiem jau vispirms jāsameklē vieta, kur mēs viņiem uzglūnam. Tas nav tik viegli, un mēs vēl īstā laikā varam dzirdēt, kur atrodas mūsu vajātāji.
Pret to nekas nebija iebilstams.
Abi vīri tātad palika slēptuvē, bet Maksis nolika Lidu sev priekšā, lai briesmu brīdī pats ar savu ķermeni aizsargātu mīļoto meiteni.
Roberts to ievēroja ar klusu aizkustinājumu.
Ak, Dievs, stāvi mums klāt, — vecais čukstēja, — sargi mūs, svētā jaunava! Svētie nevar pieļaut, ka tāds skaists, cēls pāris te aiziet bojā .. . Es vēl ceru uz debess palīdzību.
Tā vecais Roberts dziļi, sirsnīgi piesauca Dievu un svētos.
Bet pa to laiku jau dzirdēja, kā čigāni netālu kā kalnu kazas rāpās augšā pa klinti.
Kaut vismaz būtu gaišs, — Roberts norūca, — gan tad es brūnos neliešus dabūtu zemē, jo es šauju labi. Bet naktī tik tālu nevar redzēt, debess lai apžēlojas par mums.
Atkal pagāja laiks. Mēness kāpa arvien augstāk. Te Roberts tuvumā izdzirda skrāpēšanos un šļūkšanu. Beidzot dzirdēja dārdoņu.
Tie ir augšā, — viņš sacīja Maksim. — Siem neliešiem neviena klints nav par augstu, tie visur tiek augšā.
Nu, es esmu gatavs uz visu.
Nodārdēja atkal. Sekoja sauciens, tad kāds akmens smagi nokrita zemē tikai nedaudz pēdu atstatu, pašā klints pakājē.
Maksis piecēlās. Zibensātrumā tas paņēma Lidu rokās.
Robert, mums jātiek projām, — viņš klusām sacīja, — nākamais akmens mūs sadragās.
Jā, jūsu žēlība, cits nekas vairs neatliek, — vecais sulainis atbildēja. — Vai jūs nesīsit cienīto jaunkundzi?
Pats par sevi saprotams.
Tad uz priekšu!
Vecais Roberts arī piecēlās un stingros soļos apgāja ap klints- gabalu mēnesnīcas pielijušajā mežā. Mežonīgi kliedzieni saņēma veco vīru.
Tai pašā laikā divdesmit čigāni izskrēja no savām paslēptuvēm, lai nodurtu pārdrošnieku.
. Roberts izšāva. Viņa lodes gan ķēra mērķi, bet brūnie puiši bija ārkārtīgi sarūgtināti par saviem zaudējumiem.
Acumirklī abi vīrieši bija ielenkti.
Maksis patlaban gatavojās nolikt Lidu, lai vēlreiz, kaut arī bez izredzēm, mēģinātu atsist čigānu uzbrukumu. Te mežā atskanēja varens sauciens.
Hei, zemnieki, pilsoņi, te ir salašņas, kas pastrādājušas šausmīgākos kauna darbus, te ir čigāni, uz priekšu, virsū neliešiem!
Mežonīgie puiši pārsteigti apgriezās apkārt un ar Kremo priekšgalā skrēja pretī kādam pilsoņu apģērbā tērptam vīram, kas vicināja īsu, bet smagu zobenu. Ar paceltu dunci Kremo gribēja tam mesties virsū.
A, vai tu man vēlreiz stāsies ceļā, nelieti! — svešais sauca. — Jau reiz es tevi satiku … 5e ņem!
Kremo vicināja dunci.
Mirsti! — viņš saniknots šņāca.
Bet iekams asmens sasniedza svešinieka krūtis, nāca spēcīgs zobena cirtiens. Kliedziens, lāsts — tad nāves gārdzoņa.
Kremo nedzīvs gulēja savās asinīs. Un viņa priekšā ar liesmojošu skatu stāvēja Kilians, kādreizējais cietumsargs.
Viņš nelietim bija devis briesmīgu triecienu.
Kremo bija miris.
Tagad Lida atkal bija brīva, jo līdz ar čigāna nāvi izbeidzās svētais solījums, ko tā līdz šim gribēja turēt.
Un līdz ar Kilianu vesels bars apbruņotu pilsoņu un zemnieku metās bēgošajiem čigāniem virsū.
Izbēgt vairs nepaguva neviens un neilgu laiciņu vēlāk, slepkavas un dedzinātāji gulēja zaļajās sūnās bez dzīvības.
368. nodaļa SPOKU NAMS DREZDENĒ
Vilsdrufera ielā Drēzdenē tolaik atradās kāda ļoti bieži apmeklēta viesnīca «Pie zelta lauvas».
Viesnīca tās īpašniekam arvien ienesa glītas summiņas, jo pie viņa iegriezās daudz ceļotāju.
Bet tai pašā laikā par šo viesnīcu gāja dažādi nostāsti, kas gan neattiecās uz pašu saimniecības ēku, bet uz kādu stipri veclaicīga izskata māju.
Tā noderēja kā sava veida noliktava, bet patiesībā nemaz netika lietota, jo pēc vecu ļaužu pārliecības tajā viss neesot tā kā vajadzīgs.
Sī vecā ēka bija kāda klostera pēdējās atliekas, kamēr citas klostera ēkas jau sen bija pazudušas no zemes virsas.
Naktī tur esot manāmi dažādi rēgi, pie kuriem lielu lomu spēlējot kāds sirms mūks.
Ar vienu vārdu sakot, ēkai bija šaubīga slava.
Saimnieks bija kāds apvēlies cilvēks, jau kopš ilga laika atraitnis.
Viņam bija meita, kuru tas mīlēja par visu vairāk, spirgts, dzīvespriecīgs un turklāt ļoti skaists bērns, kas bija iesaukta par skaisto Annu.
Saimniekam mājā bija ari vēl kāds jauns cilvēks, attālāks radinieks, kas gādāja, lai uz krogus galdiņiem nekā netrūktu.
Vai tādēļ bija kāds brīnums, ka Kārlis un Anna drīz vien uzsmaidīja viens otram un ar laiku samīlējās.
Ar vienu vārdu sakot, Kārlis un Anna mīlēja viens otru no visas sirds.
Tas nu viss būtu bijis skaisti un labi, bet saimnieks šīm attiecībām pārvilka svītru.
— Ko?! — viņš kliedza, kad sakars nāca gaismā. — Sis zeņķis, šis bārenis un nabags, tas gribēs precēt manu Annu? Ha, ha, ha! Tā tik vēl trūka! Anna dienās būs bagāta meiča, kad manas acis aizvērsies, tā varēs meklēt pavisam citu.
Nu sākās negals.
Nabaga Anna ar savu mīļoto nevarēja pat pāris vārdus pārmīt, jo saimnieks tos ļoti uzmanīja, un, ja viņa meita tikai nāca Kārlim tuvumā, tad vecais lādēdamies tūliņ metās pa vidu.
Sī mīlas traģēdija risinājās tieši tai laikā, kad «Zelta lauvai» bija sevišķi daudz apmeklētāju.
Kā jau Augusta Stiprā valdīšanas laikā bija ierasts, tika rīkoti spoži svētki, kas pievilka daudz ziņkārīgo no tuvienes un tālienes.
Viesnīcā katra istaba bija aizņemta. Jā, saimniekam pat vajadzēja zināmu skaitu viesu aizraidīt, jo viņš tiem nevarēja sagādāt telpas.
Tas viņam ļoti ēdās.
Uz naudu viņš bija ļoti kārs un savos vaļas brīžos domāja, kā būtu iespējams uzņemt vēl vairāk viesu.
Sīs domas viņš izteica arī savam kaimiņam frizierim, kas dažreiz prata dzīt ne vien jaukus, bet arī ļaunus jokus.
Es zinu padomu, kaimiņ, — frizieris sacīja.
O, tad runājiet taču — es labprāt samaksāšu.
Frizieris braucīja savu aso bārdu.
Es to darīšu par velti, — viņš ņirgdams sacīja, — redziet taču tur — savu veco noliktavu, tā vēl izturēs savus pāris simtus gadu. Reiz tā piederēja pie klostera, bet kas par to, mūku istabiņas lieciet drusku uzpost, tā jums būs vismaz savas trīsdesmit jaukas istabiņas.
Saimnieks papurināja galvu.
Kaimiņ, to ir viegli pasacīt. To jūs runājat bez kādas domāšanas. Vecajā ēkā taču rādās ļaunie gari.
Blēņu pasakas — kas nu šinīs laikos vēl ies ticēt spokiem? Tādēļ dariet vien tā, kā es jums sacīju. Mēbeļu jums diezgan — pāris dienās jūs nopelnīsit divreiz tik daudz.
Saimnieks ūsas vien braucīja.
Tas nebija vīrs, kas labu veikalu izlaidīs no rokām, bet, no otras puses, viņš negribēja arī nonākt nepatīkamās valodās.
Visa Drēzdene zināja, ka vecajā ēkā spokojas, bet svešiniekiem no tā nebija ne jausmas.
Hm, — saimnieks norūca, — varētu pamēģināt. Likšu iekārtot trīs vai četras istabiņas izmēģinājumam, ja nekas nenotiks, tad jūsu padoms, kaimiņ, tiks izpildīts un jūs saņemsit labu pateicību.
Frizieris smējās.
Labi, labi, es to darīju labprāt.
Frizieris pīpēdams iegāja atpakaļ savā veikalā, kamēr saimnieks devās uz viesnīcu.
Tur nonācis, viņš tūlīt pavēlēja kādreizējās mūku istabiņas spoku mājas apakšstāvā sagatavot viesu uzņemšanai.
Bet te nu viss personāls vienbalsīgi atteicās, teikdami ne kāju nespert spoku mājā.
Saimnieks lādējās, trakoja, draudēja — lūdza, bet viss velti.
Tikai tad, kad viņš piedraudēja visus atlaist, vēl piemetinādams, ka mūki taču nespokojoties gaišā dienas laikā, daži drosmīgākie apņēmās aizgādāt nepieciešamās mēbeles uz vecajām mūku istabiņām.
Saimnieks pats rādija labu priekšzīmi, iedams pa priekšu, arī Kārlis, kas protestā nebija piedalījies, cītīgi palīdzēja, un, kad pāris reizes jau bija ieiets drūmajās telpās un nekas no tā nebija noticis, tad vLiem radās jauna drosme.
Pat kalpones tagad nāca ar slotām un spaiņiem, lai no mūku istabiņu grīdām uzņemtu gadu simteņiem vecus mēslus.
Vispirms jāsagatavo sešas istabas, — saimnieks pavēlēja, —- ja viss ies labi, tad augšējos stāvus arī ņemsim priekšā.
Protams, laika zobs ēkai bija daudz kaitējis, bet vecie mūki bija teicami namdari, tādēļ saimnieks varēja cerēt uz labu veikalu.
Vakaram tuvojoties, sešas mūku istabiņas jau bija pilnībā iekārtotas dzīvošanai, apmēbelētas, un pie zemajiem, raibajiem, tagad notīrītajiem logiem bija pielikti sniegbalti aizkari.
Saimnieks ar Hbpatiku apskatīja darbu.
Tā, tagad losjus atstāsim vaļā, — viņš sacīja, — lai vecie laiki pamatīgi var ii vēcināties. Kad ieradīsies jaunie viesi, hm, gan jau mēs redzēsim …
Bet kalpotāji steidzās, cik ātri vien iespējams, atstāt drūmo ēku, jo krēsla nāca ātri un līdz ar to izdaudzinātie rēgi.
Nākamajā rītā saimnieks tūliņ devās uz jauno mājvietu.
Viss bija labākajā kārtībā. Neviena mēbele nebija izkustināta. Saule iespīdēja pa logiem un drūmajām istabiņām piešķīra mājīgāku izskatu.
Saimnieks smīnēja vien.
Manam kaimiņam frizierim pilnīga taisnība, — viņš domāja. — Ja te būtu spoki, tad tie šonakt te visu būtu apgriezuši otrādi. Bet te jau ne puteklīti nevar redzēt… Nē, nē, nekādu spoku nav, mūki, kas te spokojās, jau sen būs aizgājuši pie miera.
Ar to apskate bija pabeigta.
Pa to laiku viesnīcā laikam bija domājuši, ka bargais nama kungs vecajā ēkā uzturēsies ilgāku laiku.
Un, kad saimnieks ierasti klusos soļos iegāja krogus istabā, viņš piepeši ieraudzīja Annu sava mīļotā rokās.
Saimnieks mežonīgi saskaitās,
Bezkaunīgais vanckar, — viņš uzkliedza nabaga puisim, — vai tu to sauc pār strādāšanu? Nu pagaidi, ,es tevi izmācīšu! Un tu, Anna, ej tūlīt augšā, mēs abi parunāsim vēlāk.
Nabaga meitene raudādama attālinājās, kamēr Kārlis mierīgi un apņēmīgi gaidīja saniknotā saimnieka dusmu izvirdumu.
Viņam nebija ilgi jāgaida.
Saimnieks bija briesmīgi sašutis, jo viņš no savas meitas cerēja lielas lietas, viņai reiz bija jāapprec kāds bagāts kungs.
Tiklīdz aiz Annas bija aizvērušās durvis, tā saimnieks kā sakaitināts tītars metās Kārlim virsū.
Tu vari sev meklēt citur vietu, — viņš kliedza, — sestdien savāc savas pendeles. man tu vairs neesi vajadzīgs!
Kārlis palika gluži mierīgs.
Savām uzticīgajām, brūnajām acīm viņš lūkojās sava radinieka piesarkušajā sejā.
Un Anna? — viņš lēni jautāja.
Tā apprecēs turīgu vīru, — saimnieks nobēra, — nevis tādu lupatlasi kā tevi.
Kārlim iedegās acis.
Vai es arvien centīgi nestrādāju?
Bet ar to taču nevar uzturēt sievu! — saimnieks kliedza. — Vai tu varbūt domā, ka es taupīju un krēju, lai tev, lupatniek, sataisītu siltu ligzdiņu?
Kārlis bija kļuvis ļoti bāls.
Tā ir jūsu laime, ka Anna ir jūsu meita, — viņš lēnā un noteiktā balsī sacīja. — No kāda cita es šādu nepelnītu apvainojumu vis neņemtu pretī.
Nožēlojamais lupatlasi, vai tu man vēl draudēsi?
Nē, to es negribu.
Nu, to es tev varu arī ieteikt.
Bet savas cilvēka tiesības es prasu, — Kārlis sacīja. — Un ko jūs gribat darīt? Anna mani mīl tik sirsnīgi, viņa aizies postā, ja to piespiedīs salaulāties ar nemīlamu cilvēku.
Tā nav tava darīšana, — saimnieks atcirta.
Jums ir tikai viens bērns, tikai viena meita, — Kārlis atbildēja ar piespiestu mieru, — vai jūs nabadzīti gribat kapā iedzīt? Es negribu jūsu naudu, dodiet man Annu vien, es gādāšu par viņu, lai viņai nekā netrūktu. ,
Saimnieks iesmējās.
Tā ir muļķīga izrunāšanās, — viņš rupji sacīja. — Nav jau pirmo reizi dzirdēts, tā tikai muļķus ķer, bet mani tu neuzķersi.
Kar|a acis šķīla zibeņus.
Fui, — viņš nicīgi sacīja, — kā jūs varat tik nekrietni domāt par visiem cilvēkiem. Es to domāju no sirds un godīgi.
Nav ko runāt, — saimnieks atcirta. — Annai reiz jāstaigā samtā un zīdā tērptai, lūk, ko es gribu.
Un sirds laime?
Hā, par to es nedodu ne tik daudz, kā melns aiz naga!
Tā jūs mūs abus padarāt nelaimīgus, — Kārlis sāpīgi iesaucās, — nāks laiks, kad jūs to rūgti nožēlosit!
Ko tu ar to gribi teikt? — saimnieks kliedza.
Tad jums vajadzēs atbildēt augstāka soģa priekšā nekā šie visi virs zemes.
Saimniekam kļuva neomulīgi.
Nieki, muļķības! — viņš ārdījās. — Es pats labi zinu, kas man jādara. Kad Annai klāsies labi, tad viņa būs arī laimīga.
Nekad.
Es vairs neko negribu dzirdēt, — saimnieks atcirta, — ej tagad pie sava darba.
Kārlis ar noliektu galvu aizgāja aiz krogus galda, jo pašlaik atkal tuvojās viesi.
Tie bija vīrieši, kas likās piederam dažādām aprindām.
Zemnieki, tirgotāji — arī citi, kas acīmredzot no tālienes ieradušies Drēzdenē.
Starp viņiem acīs iekrita kāds sevišķi stalts vīrs, bet no sejas nekas daudz nebija redzams, jo plats apsienamais nosedza viņa kreiso aci.
Hm, — saimnieks domāja, — ļaudis ir pieklājīgi ģērbušies, bet vēl ir liels jautājums, vai viņi var arī maksāt.
Viņš laipni pacēla melno samta micīti.
Vai vēlaties mājvietu? — viņš jautāja.
Šodien vēl ne, — atbildēja staltais vīrs sevišķi iezīmīgā balsī, — mēs gribam apskatīt valsts svētkus, ko rīko mūsu valdnieks. Tādēļ jau mēs arī te ieradāmies no Varkalniem.
Tā, tā, tad jūs vēlaties tik ēdienus un dzērienus?
Tā ir, — runātājs atbildēja, — turklāt nav izslēgts, ka mēs nākamo nakti pavadām viesnīcā, varbūt mēs atgriezīsimies arī trešajā vakarā.
Tas nebija nekas uzkrītošs.
Tajos laikos, kad vēl pastāvēja greznā galmu dzīve, nebija nekāds retums, kad svētkus svinēja vairākas dienas.
Šoreiz Cvingerā bija jānotiek lieliem svētkiem ar sacīkstēm, izrādēm un tā talak.
Pie pašreizējā karstuma nebija ko brīnīties, ka daudzi skatītāji visu nakti pavadīja laukā, brīvā dabā, kur tie visur atrada kādu vietiņu, lai mierīgi pagulētos.
Viesnīcas saimniekam šai ziņā nekādas aizdomas neradās.
Hm, — viņš norūca, — tad jūs gribat ēst?
Jā, arī vīnu.
Saimnieks vēl vilcinājās, bet staltais svešinieks saprata mēmo mājienu un izvilka veselu sauju spožu dālderu no kabatas.
Tad saimnieks atkal ķērās pie savas samta cepurītes, jo viņa viesiem taču bija nauda, tagad viņš tos bez bažām varēja apkalpot.
Kārli, sagādā visu, kas te tiek prasīts! — viņš uzsauca jauneklim. — Es pa to laiku apskatīšos, vai vēl nenāk viesi, jo man liekas, ka nupat ārā piebrauca daži pajūgi.
Saimnieks izsteidzās laukā.
Tiešam, viņš nebija maldījies, jo ārā patiesi bija apstājušies vairāki rati ar kungiem un dāmām, kas prasīja naktsmājas.
Saimniekam viesnīcā vēl paris istabas bija brīvas, bet kādu no atbraucējiem — īstu šlēziešu milzi — kopā ar sulaini viņš nevarēja uzņemt.
Ak ko, — saimnieks murmināja, — reiz taču man jāiesāk, tiem abiem jāguļ spoku namā.
Kā ir ar pāris istabam priekš manis un mana sulaiņa? — šlēzietis jautāja.
Vat dabūt, visu var dabūt, jūsu žēlība, tik jums būs jāņem vien par labu, kas būs še atrodams.
Manis dēļ, — šlēzietis noņurdēja, — neesmu tik izlutis, gribu apskatīties svētkus un šonakt reiz pamatīgi izgulēties. Kur tātad būs manas istabas?
Saimnieks pavadīja viesi uz spoku māju, kamēr pārējie viesi bija atstāti Annas vadībā.
Hm, — šlēzietis norūca, aplūkodams drūmo ēku, —- tā jau izskatās kā veca laupītāju ligzda.
Tā reiz bija klosteris, jūsu žēlība gulēs svētajos mūros.
Ak ko, tas man vienalga, bet kādas ir istabas? Ja tās izskatās tādas pašas ka ārpuse, tad es braukšu tālāk.
Saimnieks jau atvēra divas no jauniekārtotajām mūku istabiņām.
O, tās jau izskatās tīri jauki, — šlēzietis sacīja, — pavisam labas istabas, es šeit palikšu. Tātad sagādājiet vīnu un ēdienus.
Pie sevis smaidīdams, saimnieks devās atpaka] uz viesnīcu, bet, kad viņš iegāja krogus istabā, tad tūliņ pamanīja viltīgo frizieri. Tas sēdēja pie loga, kamēr vīri, kas bija ieradušies pirmīt, krāsns kaktā cītīgi ieturēja vakariņas.
Vai tas tā bija gadijies nejauši vai citādi, ka viņi fiija izvēlējušies šo tumšo kaktu? Vismaz saimnieks tam nepievērsa uzmanību.
Ķaimiņ, —.viņš sacīja apslāpētā balsī, pieiedams pie friziera, — man ir kads viesis spoku mājā.
Frizieris skatījās sānis, jo viņa dziļi gulošās ačteles tā,savādi spīguļoja.
Ta, tā, kas tad tas tāds ir?
Nu, viens kungs no Slēzijas, liekas tīri no labākām aprindām. Tam ir'nauda, zelta ķēde ap kaklu, skaisti zirgi, sulainis.
Tā, tā, — frizieris norūca, likdams glāzi pie lūpām, — un cerams, ka viņam spoku mājā patiks.
Es arī ceru.
Kārlis patlaban gāja garām. Viņš kādu brīdi bija runājis ar stalto' vīru, kuram bija aizsieta acs.
Vai nu jaunā vīrieša skumjie vaibsti svešiniekam bija iekrituši acis vai nc — to nevarēja zināt, bet viņš katrā ziņā bija uzdevis dažus līdzjūtīgus jautājumus un tā pēc laiciņa uzzinājis jaunekļa sirdssāpes.
Tas vairs ilgi te nepaliks, — saimnieks pie sevis ņurdēja, noskatīdamies jaunajam vīrietim pakaļ, — un Anna darīs, ko pavēlēs tēvs, oho, es ilgi neķiķinos, ko es pavēlu, tam jānotiek, es viņu piespiedīšu paklausīt.
Viņš vēl gribēja turpināt, te frizieris aizskāra .viņa roku.
Kas tie tur pāri pretī par ļaudīm? — viņš jautāja, norādīdams uz svešiniekiem.
Ziņkārīgie no Varkalniem, kas grib noskatīties svētkus.
Hm, vai tie paliks še?
Nē, viņi grib redzēt lielos naktssvētkus.
Tad spoku mājā būs tikai viens viesis? — frizieris čukstēja.
Jā, tikai šlēzietis.
Jauki, tas ir pirmais viesis, — frizieris iesaucās, paceldams glāzi. — Prozīt, kaimiņ, pieskandini nu, lai spoku namā vēl daudzi viesi varētu pārgulēt nakti!
369. nodaļa ATRAŠANĀS
Vecā Greifensteinas pils stāvēja vientuļa savas mežiem bagātās apkārtnes vidū, pat vārtu sargs nevarēja redzēt kavalkādi, kas lēnām tuvojās pilskalnam.
Tie bija lieli rati, kuriem sekoja labs skaits smagi apbruņotu jātnieku.
Tie bija tikai zemnieku rati, bet ko tie slēpa ^avā iekšienē?
Tur, uz spilveniem atguldīta, gulēja bāla, bet apžilbinoši skaista jauna meiča un pie viņas uz ceļiem bija nometies skaists, stalts vīrietis. Vēl viņa seja bija brūnā krāsā, tāpat kā viņa biedram — vecajam sulainim, kas blakus Kilianam bija atgāzies ratu pakaļējā sēdeklī.
Lida — Lida, — Maksis fon Stenburgs čukstēja, — Lida, tu tagad esi mana!
Kremo, — meitene čukstēja, — mans zvērests!
Kremo ir beigts — beigts, — Kilians sacīja, un viņa balsī izskanēja tēvišķs maigums.
Skaistā meiča viņam sirsnīgi pastiepa pretī rokas.
O, Kilian, — ko jūs visu manis dēļ neesat darījuši.
Par to nerunāsim, tas viss ir noticis labuprāt!
Un tagad mēs braucam pie tava tēva, — Maksis čukstēja, pievilkdams sev stipri pietvīkstošo meiču klāt, — nu tu būsi brīv- kundze fon Greifenstein, bet manai dārgajai Lidai šis vārds drīz būs jāizmaina pret manējo.
O, Maksi, Maksi, kā es tevi mīlu!
Un es tevi vēl vairāk, mana labiņā, jau toreiz es tevi iemīlēju, kad pirmo reizi redzēju. Tu jau mani arī atbrīvoji.
Un man tev jāpateicas par savu dzīvību.
Nē taču — es esmu tavs parādnieks.
Tu mīļais, vienīgais!
Lida bija sirsnīga, patiess dabas bērns — jo viņa jau bija pie
čigāniem uzaugusi. Tie nemēdz apspiest savas jūtas — tie nekautrējas, un tamdēļ Lida izteica to, ko jūt viņas sirds. Ar dziļu aizkustinājumu Kilians un Roberts skatījās uz skaisto pāri, kas apmainījās dedzīgiem mīlas skūpstiem.
Tagad mēs esam godasardzē, — vecais Roberts smaidīdams čukstēja.
Viņš jau bija noslēdzis draudzību ar Kilianu. Un tas viņam patlaban stāstīja, kā tas viņam izdevies — pašā bīstamākajā acumirklī pāriet pēkšņā uzbrukumā ar saviem palīgiem.
Čigāns visā atzinās, — Kilians stāstīja, — tā es uzzināju skaidrību, un zemnieki bija pietiekoši saniknoti, lai man tūliņ sekotu, kad es teicu, ka jāiet uzbrukt čigāniem. Arī labs skaits apbruņotu pilsoņu pienāca klāt, tā mēs uz labu laimi gājām krustām šķērsām pa mežu, līdz kādu nakti izdzirdām pistoles šāvienu. Nu, un pārējais jau jums ir zināms.
Jā, jā, — Roberts atbildēja, — un čigānu nebūšanām nu reiz ir darīts gals. He, tā tik bija traka nakts, kad mēs visi kopā izsvi- linājām lielo nometni. Cik tur nepalika guļot, un atlikušie tagad jau būs tālu.
Droši, — Kilians sacīja un paskatījās pa ratu kulbas spraugu. — Oho — kas tad tā par lepnu pili?
Greifensteina, — Roberts iesaucās, — mēs esam pie mērķa. Ak — ko teiks cienītais kungs!
Lida pieglaudās mīļākam. Viņa nekustīgi lūkojās uz diženo celtni, kas tik spītīgi raudzījās lejup no stāvās augstienes.
Vai tur dzīvo mans tēvs? — viņa jautāja.
Jā, tu maigā būtne, — tur tevi gaida ar atplestām rokām. O, Lida, cik mēs būsim laimīgi!
Skaistā meitene sapņaini lūkojās savā priekšā.
Un Lips Tulians? — viņa jautāja, — šis pārdrošnieks, kuram mēs tik daudz pateicības esam parādā, Maksi, kur ir Lips Tulians?
To es nezinu.
Ak, cik žēl!
Bet mans pirmais uzdevums būs ievākt ziņas par viņa uzturēšanās vietu.
Lida bija apmierināta. Maksis sajūsmināts ielūkojās savas līgavas daiļajā sejā, kas gan vēl bija bāla, bet tomēr liecināja, ka cietēja ir atveseļojusies. Jā, to stāstīja acis, tās starojošās zvaigznes, kas atkal skatījās tik dedzīgi — tik sapņaini un tomēr tik pašapzinīgi. Maksis nevarēja vien beigt skatīties savā Lidā. Cik viņa skaista, brīnišķīgi skaista! Bet tagad vairs nevarēja domāt par skūpstīšanos, jo rati jau bija izbraukuši no meža un lēnām ripoja uz pils pusi. Augšā brauciens jau bija pamanīts, jo ar dobju dārdoņu nolaidās tilts. Rati iebrauca pils pagalmā. Maksis izlēca no ratiem un, izcēlis Lidu, veda — nē, viņš nesa līgavu pa kāpnēm augšā uz lielo bruņinieku zāli. Tur stāvēja vecais pulkvedis.
Maksi, Maksi! — vecais karavīrs iesaucās drebošā balsī, — Maksi, tu pārnāci un … Pēdējie vārdi pārtrūka viņa lūpās.
Tur jau viņa stāvēja — tā maigā būtne, viņa sievas dzīvā ģīmetne, jā — tas nav sapnis, Maksis veda šo eņģelim līdzīgo būtni viņam pretī.
Tēvs, — jaunais virsnieks, dziļi aizkustināts, sacīja, — te ir Lida!
Tai pašā acumirklī atskanēja skaļš sievietes kliedziens. Bija pieskrējusi vecā aukle. Tā nometās uz ceļiem pie Lidas un drusku pacēla viņas tērpa piedurkni. Un tur, baltās rokas liekumā, visi ieraudzīja mazu, sirdsveidīgu zīmīti, ko uzticīgā večiņa aptaustīja ar trīcošu roku.
Tā ir viņa, — vecā skaļi iesaucās, — viņa — o, mans Dievs — tagad es labprāt gribu mirt, mīļā, cienītā jaunkundze nu mums ir atdota. Tur, jūsu žēlība, ir tā zīme, ko bez nelaiķes kundzes es vien vēl zināju, par ko nekad nerunāju, še tā ir, še!
Un, skaļi šņukstēdama, vecā uzticīgā dvēsele noslīga pie Lidas kājām.
Mans bērns! — vecais pulkvedis iesaucās.
Lida ieslīga sava tēva skaujās. Un turpat blakus stāvēja Maksis, Roberts un Kilians, kas tikai ar pūlēm valdīja asaras.
Mans bērns, mans bērns! — pulkvedis iesaucās. — O, mans Die\% tagad es labprāt savu gudro galvu nolikšu uz mūžīgo dusu, es esmu atguvis savu meitu.
Un Lida? Viņa jutās kā bērns, viņa iekļāvās vecā kunga trīcošajās rokās un maigi skūpstīja krunkainos vaigus.
Ilgi, ilgi pagāja, iekams laimīgais tēvs varēja kaut ko pajautāt savai atrastajai meitai. Beidzot tomēr uzvarēja ziņkāre pār atkal- atrašanās laimi, pār maigo aizmiršanos, un pulkvedis sāka jautāt.
Lidai bija maz palicis atmiņā no bērnības, uzturēšanās pie čigāniem, mežonīgā, svešādā dzīve — tas viss bija licis agrajām atmiņām izgaist. Bet kam vēl vajadzēja atmiņu, kad bija pierādījumi, ka ilgi pazudusī atkal atgriezusies vecajā pilī. Lida aprakstīja savu dārgumu, ko tai kādreiz bija atņēmis Prāgas Bitelis, un pulkvedis šo dārgo piemiņu atkal ielika savas vienīgās meitas rokās. Pie tā visa vēl nāca klāt dzimumzīmīte uz Lidas rokas, te vairs nebija nekādu šaubu. Bet galvenais — skaistā meitene bija dzīva savas mātes ģīmetne, un pulkvedis nevarēja vien beigt apskatīt atrasto.
Bet nu pienāca arī pārējo kārta. Un te nu pulkvedis vispirms piesauca klāt jauno virsnieku. Tēvs viegli atraisījās no Lidas rokām, kas bija apskāvušas viņa kaklu, lai pēc tam ieliktu Lidu jaunā virsnieka rokās.
Ņem nu viņu, mans dēls, — viņš, dziļi aizkustināts, sacīja, — Lida ir tava, tu man apsolīji palikt Greifensteinā, līdz es kādreiz aizvēršu savas acis uz mūžu.
Tas ir pats par sevi saprotams, — Maksis atbildēja, — Lida paliks še, jo viņai ilgi diezgan vajadzēja iztikt bez tēva. Jā, būsim viena ģimene, un uzticīgajam Robertam, kā arī daudz pārbaudītajam Kilianam jādabū sava alga par padevību un uzupurēšanos.
Pulkvedis tagad griezās pie kādreizējā cietumsarga. Tam bija jāizstāsta, ko visu viņš darījis, bet Kilians bija pārāk pieticīgs, lai viņš šai ziņā palielītos. Te nu Lidai savam vecajam draugam nācās iet talkā, un viņa to arī darīja, izceldama viņa nopelnus, lai gan vecais Kilians atkal un atkal lūdza viņu tik ļoti neslavēt. Bet pulkvedis jau zināja diezgan.
Kilian, — viņš iesāka, — ja jūs nebūtu bijuši, tad es savu Lidu nekad vairs neredzētu. Tie viņu būtu kaut kā nobendējuši, jā, man jums pirmām kārtām jāpateicas par savas meitas dzīvību.
Kilians nemaz nezināja, kurp griezties, kad vecais pulkvedis viņu apbēra siltiem pateicības vārdiem.
Ko es varēšu darīt, tas notiks, — vecais pulkvedis turpināja, — es, saprotams, to nekad nespēšu atlīdzināt, ko jūs manai meitai esat darījuši, bet jusu dzīves vakaram jabut laimīgam — par to es gādāšu. Greifensteina ir jūsu mājas.
No Lidas stāstījuma atklājās arī Prāgas Biteļa nelietības, bet nu jau bija par vēlu šo nožēlojamo nodot tiesai, jo viņš jau ļ)irms ilgāka laika bija nobeidzies moku pilnā nāvē. Tagad pulkvedis savu meitu un Maksi aizvilka uz savu kaktiņu, kamēr Roberts pavadīja uzticīgo Kilianu uz pāris mājīgi iekārtotām istabām. Tur Kilianam bija jāatpūšas, kamēr vecais Roberts gribēja iznīcināt pēdējās sava čigāna izskata pēdas. Bet pulkvedis sēdēja kopā ar laimīgo pāri pie augstajiem velvju logiem, no kuriem atvērās plašs un tāls skats pār svētīto Bohēmiju.
Bērni, — sirmgalvis, dziji aizkustināts, sacīja, — viens nav še, kam mēs esam bezgala daudz pateicības parādā. Viņš pielika visas pūles, lai tevi, mans dēls, atsvabinātu, jo bez viņa tu nekad nebūtu izkļuvis no Kenigsteinas.
Tu domā Lipu Tulianu, tēvs?
Jā, pārdrošo laupītāju vadoni. Lai viņš darījis ko darīdams, lai viņš būtu izdarījis vistrakākās laupīšanas — mums tas vienmēr bijis glābējs un palīgs.
Jā, tas viņš bija, — jaunais virsnieks apstiprināja, — vai man viņu tagad neuzmeklēt?
Tam nebūtu nekādas nozīmes, — vecais kungs atbildēja, — ir notikušas savādas lietas, lieli notikumi, Geijersburgu ir ieņēmuši kareivji un pie tam krituši daudzi laupītāji.
Arī Lips Tulians? — Maksis sāpīgi iesaucās.
To es nedomāju, — vecais pulkvedis atbildēja, — starp kritušajiem viņš nav pazīts, bet kopš šīs katastrofas par viņu nekas vairs nav dzirdēts. ,
Viņš vēl dzīvo — droši — viņš dzīvo, — Lida iesaucās.
Kas zina, — vecais kungs atbildēja, — laupītāju dzīvē viss ātri mainās, te bieži nāve pārsteidz cilvēku pilnīgi negaidot, tik ātri un sarauj dzīvības pavedienu.
Nē, viņš vēl būs dzīvs.
Pulkvedis vairākkārt nokrekšķinājās, bet tad viņš pastāstīja par notikumiem Egerā, kur garais Zamuels tik noteikti pieprasījis sagūstīto sievu un meitu izdošanu.
Tas man liek domāt, — viņš piebilda, — ka, ja Lips Tulians būtu dzīvs, viņš katrā ziņā pats būtu parakstījis vēstules.
Bet viņš taču jau varēja atrasties citur?!
Iespējams jau ir, bet, ievērojot to, cik šī lieta svarīga, varēja domāt, ka Lips Tulians pats ies uz Egeru. Nu, cerēsim to labāko, es pats personīgi dziļi nožēlotu šī neparastā cilvēka nāvi.
Tāpat kā es, — Maksis dzīvi piebilda.
Es vēl gribu par viņu dzirdēt, — Lida dzīvi iesaucās, — es gribu savu draudzeni Elzbeti aicināt uz Greifensteinu.
Jā, Elzbeti, — Maksis murmināja, kuram Kilians šurp braucot jau visu bija izstāstījis, — Elzbete — o, mana Lida, tad tev vajadzēs, ja Dievs dos, vēl ilgu laiku viņu pieciest.
Ko tu runā, Maksi, es tevi nesaprotu. Kur ir Elzbete?
Jaunais vīrietis pamāja augšup. Lida nu viņu saprata un, skaļi
raudādama, paslēpa savu asaraino seju pie viņa krūtīm.
Elzbete, mana nelaimīgā Elzbete.
Bet tad viņa uztrūkās.
Bet kā viņa mirusi, Maksi, un kad, es visu gribu zināt.
Tagad nē, mana mīļā, — jaunais vīrietis atbildēja, — to es tev pastāstīšu vēlāk, — tad, kad tu būsi mana mīļā sieviņa — jā, tad tu uzzināsi arī pēdējo.
Lidai vēl asaras negribēja mitēties. Bet asajās sāpēs jau atkal iezagās saulainās mīlas laimes smaids. Un Lida smaidīja atkal. Un ārā, pagalmā un koridorā — tur pulcējās apkalpotāji — tur, cik vien ātri iespējams, sanesa svaigas egļu skujas, zaļus zarus, puķu vītnes un vainagus. Pilskunga meita taču bija atgriezusies, nu vajadzēja veco pili izpušķot — pili, kurā tik ilgi nebija redzēta jautra, bezbēdīga dzīve. Tagad laime pilī atkal bija ievākusies uz jaunu dzīvi.
Cik nu vairs ilgi, — kalpotāji un meitas teica cits citam, — cik nu vairs ilgi, kad būs jautras kāzas. O, tad nāks laimīgas dieniņas, tad arī mūsu vecais kungs atkal smiesies jautri un rotaļāsies ar saviem mazbērniem.
370. nodaļa DRAUSMĪGĀS MŪKU ISTABIŅAS
Nu, kur tad paliek mans viesis no Šlēzijas? Viņa sulaini arī vēl neesmu redzējis. Vai tie abi būtu tā noguruši, ka gulētu līdz gaišai vēlai dienai?
Tā pie sevis murmināja «Zelta lauvas» viesnīcas saimnieks un vairākkārt piegāja pie loga un paskatījās pāri uz drūmo klostera ēku. Tur nerādījās neviens cilvēks.
Hm, — saimnieks norūca, — es vēl kādu stundas ceturksni pagaidīšu, ja tad šlēzietis vēl neieradīsies, tad sūtīšu kalponi, lai apjautājas, kā būs ar brokastīm.
Saimnieks aizgriezās no loga un sabozies uzlūkoja jauno, stalto sievieti, kas čakli rīkojās aiz letes.
Annai es vakar nolasīju pamatīgu sprediķi, — saimnieks norūca, — bet tas maz ko līdzēja. Meitene pirmo reizi parāda savu gribu, oho — es no sākuma stipri saskaitos. Tā, lūk, vēl trūka, ar šadu lupatlasi mesties dzīvē, Anna var apprecēt bagātu vīru.
Tā pie sevis ņurdēdams, saimnieks staigāja šurp un turp pa istabu.
Kas tad te to galdu sagraizījis? — Te viņš uzreiz uzsauca savam jaunajam radiniekam. — Panāc šurp, vai tu to neesi redzējis?
Kārlis tuvojās saimniekam. Jā, tur uz galda bija redzamas dažādas zīmes — tie nebija burti, un to nozīme bija mīklaina.
Vai tu to nemanīji? — saimnieks errīgi uzsauca, — kas vakarvakarā še ēda?
Tie vīri, kas nevēlējās palikt pa nakti, — Kārlis atbildēja, ar skumjam iedomādams, ka staltais vīrs ar apsieto aci bija apjautājies par viņa likteni.
Tā, tā, — saimnieks errojās, — te nu bija. Vai es vienmēr neteicu, lai tu visu pieskati? Tagad skaistais, jaunais galds ir sagraizīts, tas ir skandāls, bezkaunība!
Kārlis klusēja. Ko viņš uz to varēja teikt? Galds jau bija vecs, niecīgie iegriezumi tikko saredzami. Bet viņš zināja, ka saimnieks katrā gadījumā meklē ķildu, lai viņu, cik ātri vien iespējams, aiz- dabūtu projām no mājas. Šodien bija trešdiena — sestdien viņam bija jāatstāj māja — ar Annu tad vairs neredzēties. Tas bija nežēlīgi. Kārlim gan bija droša, paļāvīga sirds, bet nu tomēr tā bija pielijuši smagmes. Anna savam tēvam bija paklausīga meita, saimnieks — kaislīgs, ātrs cilvēks, kas savu maigo bērnu bieži vien tiranizēja. Kad viņš, uz savu tēva varu balstīdamies, prasīja, lai Anna viņam paklausa — lai viņa izvēlas citu vīru, tad Anna viņam pretī runāt nedrīkstēja. Sī doma Kārli noveda vai līdz ārprātam.
Bet saimnieks pīpodams un trallinādams soļoja pa viesu istabu, zinādams, kādas domas nabaga puisi nomāca, un priecājās nenoprie- cādamies. Te istabā ienāca kalpone.
Trīna, — saimnieks pavēlēja, paskatīdamies Svarcvaldes dze- gužpulkstenī, — aizej pāri uz noliktavu, kas tagad iekārtota kā viesnīca. Pieklauvē pie pirmās istabas durvīm, pajautā kungiem, kā tad īsti būs, vai man viņiem brokastis sūtīt turp?
Trīna saviebās vien.
Nu, ašāk, ašāk, — saimnieks uzsauca.
Es … es — man bail!
Muļķa zoss, — saimnieks viņu sarāja, — kas tev nāk prātā? Kā tu vari runāt pretī? Tagad, gaišā priekšpusdienā, kur saule spīd, tev esot bail? Muļķības, tu aiziesi un pamodinasi kungus. Marš!
Trīna vilcinādamās paklausīja. Saimnieks redzēja, kā kalpone pāriet pār lielo pagalmu un tad pazūd kādreizējā klostera velvētos ieejas vārtos. Viesnīcnieks pašreiz gribēja Kārlim atkal ko «ģiftīgu» teikt. Te no viņpuses, pāri pagalmam, atskanēja spalgs kliedziens — bija dzirdama klaudzēšana, un saimnieks pārsteigts redzēja, ka Trina rikšo pār pagalmu — zeķēs, bez tupelēm, kuras aizripoja pār pagalma akmeņiem. Viņš tūdaļ atrāva logu.
Skuķi — kas nu ir?
Saimnieka kungs — saimnieka kungs, — Trina pārbijusies sauca, — saimnieka kungs — spo-ki!
Dullais sievišķi, — saimnieks uzkliedza, — nāc, Kārli, ko tā skuķe var būt redzējusi.
Viņš izskrēja laukā, jauneklis tam sekoja uz pēdām. Arā tie abi uzgrūdās Trīnai, kas kā traka drāzās pa koridoru. Saprotams, te bija neizbēgams trieciens, no kura resnais saimnieks tik tikko noturējās uz kājām.
Vai tu esi galīgi ķerta? — viņš iesaucās.
Ak, saimnieka kungs — ak, nelaime! — Trīna sauca, — es pieklauvēju, bet tā kā nekas nekustējās, atvēru durvis — tur bijuši spoki — tie kungam apgriezuši kaklu.
Ko tu saki? — saimnieks kliedza bāls kā kaļķis, ceļgalos ļodzīdamies.
Aizejiet tak paši paskatīties, ir tā, kā es saku, — Trina vaimanāja un raustījās kā krampjos.
Saimnieks kā apstulbis blenza uz Kārli, kas arī pats bija drusku nobijies.
Nāc, — saimnieks sacīja, pulēdamies savaldīties, — tie ir nieki — kungs vēl gulēs. Ej nu sazini, ko Trīna redzējusi.
Kārlis mēmi palocīja galvu, un tad abi vīri ātrā gaitā drāzās uz drūmo pagalma ēku.
* * *
Lielie vārti bija plaši vaļā, turpat blakus gulēja Trīnas koka tupeles, un, kad saimnieks ar Kārli iegāja velvētajā koridorā, tie redzēja vaļā arī durvis, kas veda jaunajā viesu istabā. Saimnieks lēnām gāja tālāk. Bet Kārlis bija nepacietīgs — viņš traucās uz priekšu.
Kas — kas tur ir? — saimnieks elsoja.
Tad Kārlis iegāja pār bijušās mūku istabas slieksni. Šausmu izsauciens no jaunekļa mutes lika saimniekam saprast, ka noticis kaut kas neparasts. Un tā nu arī viesnīcnieks grīļodamies tuvojās durvīm. Kāds skats! Gultā gulēja šlēzietis — nekustīgs — ar gandrīz melnu seju, viņa acis bija gandrīz izspiedušās no dobumiem.
Palīgā — debess! — saimnieks sauca.
Svešais ir beigts, — Kārlis stostījās, bailīgi aizskardams ar pirkstiem nedzīvā roku. Tad jaunais cilvēks ieskatījās blakus istabā, kas bija ierādīta sulainim. Arī no turienes rēgojās pretī šausmīgs skats. Savandītajā gultā gulēja sulainis, šausmīgi pārvērties — ar gandrīz zili melnu seju, kamēr mēle bija izkārusies no mutes. Nebija nekādu šaubu, ka abus vīriešus kāds nezināms cilvēks no- žņaudzis.
Saimnieks vēl stāvēja bez padoma. Te uzreiz viņš iesāka vaimanāt un vaidēdams skraidīja pa istabu.
Slepkavība, slepkavība, — viņš vaimanāja, — un kas še ir noticis, ak, Kārli, ej, skrej, — lai tūliņ ierodas policija.
Jaunais vīrietis paklausīja. Viņš metās projām, bet saimnieks pats tikpat ātri skrēja uz viesnīcu, jo viņš baidījās palikt viens drausmīgajā ēkā.
* * *
Pa tam jau Trīna visu viesnīcu bija sacēlusi kājās. Ziņa, ka svešinieki ar melnām sejām, šausmīgā izskatā guļot savās gultās, sacēla bez šaubām vispārējas šaušalas.
Tie ir bijuši mūku spoki, — sauca dažādas balsis, — jā, jā, tie nevienam neļaus gulēt viņu istabās, viņi to necieš, bet apgriež katram kaklu, kas apburtajā mājā grib pārnakšņot.
Sai šausmu pasaciņai, protams, tūliņ radās ticīgi piekritēji.
Tie bez šaubām bijuši spoki — mēs jau vienmēr teicām, ka tie nevienu necieš noliktavā. Jā, tur spokojas mirušie klostera iemītnieki, tie visiem saviem nakts gaitu traucētājiem apgriež kaklu.
Tā tas gāja no mutes mutē tālāk. Saimnieks, rokas lauzīdams, sēdēja viesu istabā.
Ja tas nāk atklātībā, tad mans veikals pagalam, — viņš vairākas reizes kliedza kā bez prāta.
371. nodaļa NOSLĒPUMAINĀ SLEPKAVĪBA
Beidzot pārnāca Kārlis ar diviem policistiem, kas vēl bija atveduši līdz kādu tiesas ierēdni, lai uz vietas izmeklētu notikumu un sastādītu protokolu. Atkal iegāja drausmīgajā ēkā, arī saimnieks ar Kārli sekoja, un Trīna, jo viņiem tak likuma pārstāvjiem bija viss jāizstāsta. Pa tam acu skati sacīja vairāk nekā visi vārdi.
No kaut kādas cīņas nekas nebija manāms, jo gultas bija maz sajauktas, tā ka varēja pieņemt, ka noslēpumainie slepkavas uzbrukuši saviem upuriem dziļā miegā.
— Kas to varētu būt darījis, saimniek? — protokolists jautāja, sēžot jau pie galda pie savām pergamenta lapām.
Jā, tas jau ir tas savādakais, — saimnieks vaimanāja, — tas ir pavisam neticami, jo pie šis mājas ir tikai viena pieeja. Un pagalmā guļ lielais ķēdes suns, kas taisa briesmīgu troksni, tikko kaut kas pakustas. Visu nakti suns nemaz nav rējis, es būtu to dzirdējis, jo man ir ļoti tramīgs miegs.
Protokolists cītīgi pierakstīja.
Un citādi viss bija noslēgts? — viņš jautāja.
Jā, viss, itin viss!
Vai tad šinī mājā nevar iekļūt no kādas citas puses?
Nē, tas ir pilnīgi izslēgts, tā jau pieiet taisni klāt blakus ēkas augstajam mūrim. Uz jumta nevar uzkāpt, un pat arī tad nevarētu tikt iekšā.
Hm, — tiesas ierēdnis teica, — tad es esmu tādos ieskatos, ka kāds no jūsu pašu saimes ļaudīm pastrādājis šo briesmīgo darbu.
Tagad saimnieks uzlēca kājās.
Mani ļaudis, nē un ne par ko, tad arī suns būtu rējis.
Viņš taču pazīst jūsu ļaudis.
Tas gan, bet suns naiktī rej briesmīgi, ja tik vien ver kādas durvis. Un tas nav noticis.
Savādi — bet man pie sava uzskata jāpaliek. Tagad paskatīsimies, vai nav nolaupītas kādas vērtslietas.
Tā nu nemaz neizskatījās. Svešinieka zelta ķēde bija turpat, kur bijusi — viņa makā vēl atrada ari naudu. Tā, zināms, bija maza summa, jo, Drēzdenē uzturoties, svešiniekam vajadzēja būt klāt daudz lielākai summai. Bet tā kā saimnieks nevarēja atcerēties, vai viņa viesiem bijis kāds bagātīgi ar naudu pildīts maks, tad še ne pie kādas skaidrības nevarēja tikt. Laupītājs būtu visu paņēmis līdz — saprotams, arī zelta ķēdi, kura nevarēja palikt nepamanīta. Lieta kļuva arvien mīklaināka. Tiesas ierēdnis nobeidza savu protokolu, tad viņš pavēlēja še istabās pagaidām neko negrozīt un kopā ar policistiem aizgāja. Bet saimnieks lauzīja rokas.
Visa mana viesnīca tagad nāks valodās, — viņš kliedza, — no «Zelta lauvas» bēgs kā no mēra, jo visi tic, ka te rādās spoki.
Un saimnieks nebija maldījies. Vēsts par briesmīgo notikumu zibensātrumā bija izplatījusies tālāk, un jau pēc nedaudz stundām viesi prasīja rēķinu. Saimnieks velti lūdza tos palikt, velti dievojās un apgalvoja, ka mīklainais notikums norisinājies kādreizējā klostera ēkā. Viss bija velti — neviens nepalika viesnīcā, un ap pusdienas laiku arī pēdējais viesis bija pazudis. Saimnieks plosījās.
Es esmu izputināts, — viņš vairākkārt kliedza, — manu māju neviens vairs neuzmeklēs — o, es nonākšu pie ubaga spieķa.
Tas nu gan bija par daudz teikts, jo saimnieks bija ļoti turīgs vīrs, kam piederēja ievērojams kapitāls.
373. nodaļa PĀRDROŠNIEKS
Anna velti mēģināja nomierināt savu tēvu, tam nebija nekādas nozīmes, jo saimnieks neklausījās ne uz kādām runām. Viņš domāja, ka nu viņa mājai būs pārāk nepatīkama slava, un šai ziņā viņš nemaldījās, jo stāstīja jau visneticamākās pasakas par mūku spo- košanos un citiem spokiem, kas naktī piemeklējot drausmīgo māju.
Saimnieku nekas nevarēja nomierināt.
* * *
Pagāja diena. Pēc pusdienas aizvāca līķus, lai pagaidām uzglabātu līķu mājā. Bet savādā gadījuma izmeklēšana tika' atlikta uz vēlāku laiku, jo tagad viscaur valdīja svētku noskaņojums — greznās izrādes pievilka ziņkārīgos, un tādēļ bija daudz cita ko darīt, nekā rūpēties par diviem nogalinātajiem.
Līdz ar vakara tuvošanos ieradās jauns viesis — kāds jūras virsnieks, bet pēc izskata īsts jūras laupītājs. Viņš prasīja naktsmājas, kas, protams, viņam ļoti labprāt tika dotas īstajā viesnīcā, kur tagad visas istabas stāvēja tukšas. Bet tā kā mājā visi kalpotāji par drausmīgo notikumu vien runāja, tad arī jūrniekam tas droši vien nāca ausīs. Un kad saimnieks, kas kādu laiku bija projām, ienāca krogus istabā, svešais viņam uzsauca īstā pērkona balsī:
Hallo, «Zelta lauvas» saimniek, es nupat dzirdēju ļoti savādas lietas. Tur tanī drūmajā mājā spokojoties?
Saimnieks bija bāls no bailēm, jo viņš domāja, ka viesis tūliņ atstās viņa māju.
Tas … tas ir … — viņš stostījās, — tas ir . ..
Ak ko — manis dēļ lai tas ir, kas būdams. Es šo lietu izlūkošu pamatīgāk. Nāve un elle, ne no paša sātana man nav bailes, kad man ir savs zobens un pistole. Šonakt es gulēšu tajā mājā, gribas taču redzēt, vai spoki uzdrošināsies aiztikt tādu karavīru, ha, ha, ha, šādas lietas man ir pa prātam.
Saimnieks uzelpoja. Bet viņš velti pūlējās savu viesi no šī nodoma atrunāt — jūrnieks pastāvēja pie sava, lai tik viņam dodot kādu istabu spoku mājā, citādi šis tūliņ atstāšot viesnīcu. Ko lai saimnieks dara? Viņam bija jāpadodas, jo ietiepīgais viesis atkārtoja savu prasību, un beidzot saimnieks nodomāja, ka šis mežonīgais viesis ar noslēpumaino slepkavu varētu taisīt pavisam īsu izrēķināšanos. Tā visā ātrumā tika iekārtota istaba blakus slepkavības istabām — arī reiz bijusī mūku istabiņa, un, kad iestājās nakts, pārdrošnieks, līdz zobiem apbruņojies, devās uz drausmīgo ēku.
374. nodaļa NOSLĒPUMS SABIEZĒ
Kārlis bija pavadījis svešinieku. Kad jaunais vīrietis atgriezās, saimnieks, lika izstāstīt, kā svešinieks rīkojies un kādus drošības līdzekļus tas izraudzījies, un viņš kļuva mierīgāks, kad dzirdēja, ka svešinieks ir īsts pirmās šķiras jūras laupītājs.
Viesnīcnieks tomēr šonakt gandrīz nemaz nevarēja gulēt. Katru acumirkli tas devās pie loga, lai paskatītos lejā, bet nakts bija tik tumša, ka viņš pat nevarēja saskatīt drausmīgo māju. Saimnieks domāja kuru katru acumirkli dzirdēt kaut ko sevišķu, viņš gaidīja, ka suns drīz sāks riet, vai arī domāja, ka nākošajā acumirklī atskanēs pāris pistoles šāvieni. Bet viss palika klusu. Suns mierīgi gulēja savā būdā, un no spoku mājas nebija dzirdama neviena skaņa. Saimnieks palika nomodā līdz pusnaktij un, kad vēl nekas aizdomīgs nebija dzirdams, tad arī viņš beidzot devās pie miera.
* * *
Bet agri no rīta jau viņš atkal bija kājās un, tikko pulkstenis bija astoņi, tā viņš jau iegāja krogus istabā.
Kārli, — viņš uzsauca jauneklim, — nac man līdz, es gribu pajautāt, kā viesis pavadījis nakti.
Jauneklis pakalpīgi nāca šurp, un tad abi vīri devās pār pagalmu uz kādreizējo klostera ēku. Tur valdīja klusums.
Viņš vēl gulēs, — saimnieks sacīja, atvērdams ieejas durvis, — es viņam teicu, lai aizliek pāris krēslu vai kādu galdu durvīm priekšā, jo tām vēl nav pietaisīti aizbīdņi.
Kārlis gan dzirdēja to visu, bet viņa domas bija citur — vēl tikai nedaudz dienu — tad viņam būs jāatstāj viesnīca! O, cik tas bija sāpīgi, jau šī doma vien tam sagādāja briesmīgas mokas!
Tad saimnieks iegāja tumšajā koridorā. Kārļa pavadīts, viņš soļoja uz trešo durvju pusi. Aiz tām jau atradās tas cilvēks, kas paša velna nebaidījās. Saimnieks pieklauvēja. Iekšā viss palika klusu. Tagad saimnieks piesita stiprāk, tad arvien stiprāk, stiprāk, līdz beidzot ar dūrēm dauzīja durvis.
Hallo, jūsu žēlība! — viņš sauca, es tas esmu, saimnieks, vai šonakt kaut kas sevišķs noticis?
Iekšā nekas nekustējās. Tad viesnīcnieks apjucis griezās pie sava pavadoņa.
Vai nu viesim ir īsts lāča miegs, — viņš teica, sviedrus no pieres slaucīdams, — vai arī jau atkal kaut kas ļauns noticis.
Kārlis nospieda durvju rokturi un gribēja tās atvērt. Te iekšā izcēlās varens troksnis. Viesis acīmredzot bija rīkojies pēc saimnieka padoma un nostādījis pie durvīm galdu, kā arī dažus krēslus. Sie mēbeļu gabali tagad ar lielu troksni apgāzās, tā kā Kārlis nu varēja atvērt durvis. Šausmu kliedziens atskanēja telpā, jo tur gultā gulēja pārdrošnieks ar ogļmelnu seju, izspiestām acīm, izkārtu mēli — tas bija beigts, kāda nezināma vara to naktī bija nožņauguši, un pie tam nebija dzirdēta neviena skaņa!
375. nodaļa PĀRDROŠA APŅEMŠANĀS
Skats, kas tagad sekoja, nemaz nav aprakstāms. Vaimanādams un kaukdams, saimnieks skrēja uz viesnīcu, kamēr Kārlis atkal steidzās projām, lai ataicinātu policiju. Tas nevilkās ilgi, jo policistu netrūka, arī tiesas skrīveris ieradās, un atkārtojās tas pats, kas vakardien.
Atkal tika sastādīts protokols, parakstīts un pēc tam sarīkota nopratināšana. Bet arī šoreiz neko neatklāja, taisni otrādi, lieta izklausījās pēc īsta spoku stāsta. Vienīgās durvis taču bija atrastas aizkrautas, priekšā logiem atradās vareni dzelzs treliņi, neviens no tiem nebija aizskarts, tā kā doma par kaut kādu slepkavību likās pilnīgi izslēgta.
Istabai bija tikai vienas vienīgas durvis, un saimnieks, tāpat kā Kārlis, liecināja, ka tās atrastas aizbarikādētas. Tamdēļ notikums nekādi nebija izskaidrojams, jo neviens svešs istabā nebija iegājis.
Tiesas skrīveris pakratīja galvu, policisti darīja to pašu, un tad tie devās uz mājām, pēc tam, kad bija izdota pavēle mironi nogādāt līķu mājā. Arī pie šī nežēlīgi nožņaugtā bija atrasts drusku naudas. Saimnieks nezināja, vai viņa viesim bijusi klāt lielāka summa, jo viņš tam nebija piegriezis vērību, un nu bija pavisam izmisis. Viņš neaiztika ne ēdienu, ne dzērienu, ne uzklausīja Annas maigos vārdus, bet stīvi, kā bez jēgas, skatījās kaktā, kaktā vien.
Tagad es varu «Zelta lauvu» slēgt ciet, — viņš elsoja, — jā — es esmu izpostīts, jo pie manis vairs nenāks neviens viesis — šī māja tagad ir nelabā slavā uz mūžīgiem laikiem.
Saimniekam bija taisnība. Nepagāja ilgs laiks — tikai nedaudzas stundas, kad jau stāstīja šausmīgākos spoku stāstus, un, ja kāds svešinieks iegriezās Vilsdrutera ielā vai arī tikai apjautājās pēc kādas labas viesnīcas, tas pastāvīgi saņēma atbildi:
Ejiet visur, kungs, kur vien jums tīk, tikai ne uz «Zelta lauvu», jo tur spokojas mūki, kas divās naktīs nogalinājuši trīs vīrus.
Šādas izredzes nebija nekas vilinošs, tamdēļ svešinieki atzina par labāku uzmeklēt citu viesnīcu.
Kad atkal tuvojās vakars, «Zelta lauvas» viesnīca bija tukša no viesiem, pirmo reizi kopš neatminamiem laikiem, un saimnieks bija galīgi izmisis.
Nu ir gals klāt, — viņš vaidēja atkal un atkal, izgrūda vaimanas un nopūtas un pie tam viebās kā ārprātīgs.
Te Kārlis panāca aiz letes.
Es gribēju kaut ko jautāt, — jauneklis iesāka.
Ko tu gribi?
Vai jūs tam cilvēkam būtu pateicīgs, kas izbeigtu tās nebūšanas viņā mājā?
Saimnieks stīvi uzlūkoja runātāju.
Kāds jautājums, — viņš tad atbildēja, — tam es karaliski atlīdzinatu, bet tas neko nelīdz — jā, tur strādā elles gari.
Nu labi, — Kārlis sacīja, — man ir dūša un es pavadīšu nakti apburtajā mājā. Jā, es paņemšu līdz cirvi un paļaušos uz Dieva palīdzību.
Un tad?
Nu, es negulēšu, es gribu redzēt, kas tur notiek, gan tad tālākais nāks pats par sevi.
Saimnieks piecēlās.
Bet man ir viens noteikums, — Kārlis ātri piebilda, — ja man izdosies negantnieku atrast, ja es šo spoku aizraidu uz elli, tad …
Nu, ko tu prasi?
Annu par sievu.
Jaunais vīrietis bija gaidījis dusmu izvirdumu, bet saimnieks palika gluži mierīgs.
Tas ir daudz prasīts, — viesnīcnieks domāja, — bet man no tā var celties tikai labums. Ja Kārlis aizdzīs spoku, tad mana viesnīca atkal būs pati labākā Drēzdenē un ienesīs man naudu. Bet, ja jaunais cilvēks arī iet bojā — nu, tad es, lūk, no viņa būšu vaļā — es pārdošu savu īpašumu kā nu varēšu, un Anna appreces bagatu vīru. Bet, ja Kārlis turēs vārdu, — tad lai viņam tiek Anna, jo spoks man aizdzen visus viesus.
Viņš pievērsās jauneklim, kas tur stāvēja un gaidīja bez elpas.
Labi, — viņš sacīja, — es esmu ar mieru.
Tad aplieciniet man to rakstiski.
Oho, — saimnieks iesaucās, — vai tev nepietiek, ka es dodu vārdu?
Sādā svarīgā lietā jābūt pilnīgi drošam. Tamdēļ, lūk, nodrošiniet man to ar rakstu. Es gribu izdarīt bīstamo mēģinājumu. Ja man izdosies, tad jūsu viesnīca atkal būs slavena, bet, ja es pie tam iešu bojā, — nu, tad liktenis to tā būs lēmis.
Saimnieks citādi bija ciets, patmīlīgs vīrs, bet šausmīgie notikumi bija salauzuši viņa cieto raksturu. Viņš klusēdams paņēma pergamentu un zoss spalvu un izgatavoja jaunekļa pieprasīto rakstisko apsolījumu.
Bet ievēro to, — viņš sacīja, Kārlim pasniegdams vēl neno- žuvušo pergamentu, — tev viss jānoskaidro, citādi tu Annu nedabūsi. Visai Drēzdenei jāzina, ka «Zelta lauvas» viesnīcā vairs nav nekādu briesmu.
Par to es gādāšu. '
Un tu šonakt gribi palikt spoku mājā?
—. Jā gan.
376. nodaļa NEGAIDĪTS VIESIS
Brītiņu vēlāk uz sliekšņa parādījās stalts vīrs. Plats apsienamais aizsedza gandrīz visu viņa sejas kreiso pusi, un saimnieks tūliņ pazina viņā vienu no tiem, kas pirms divām dienām viesnīcā prasīja vakariņas.
Vai es šonakt varēšu palikt te? — svešinieks jautāja.
Gatavs pakalpot, kungs, — saimnieks sacīja, ļoti iepriecināts par to, ka vismaz viens viesis ieradies, kas vēl nekā nezināja par šausmīgajiem notikumiem. — Tūliņ došu pavēli, lai tiek sagatavota skaista istaba. Un tu, Kārli, klausies, tad paliek tā, kā mēs vienojāmies.
Jaunais vīrietis piekrizdams palocīja galvu un aizgāja aiz letes. Tagad saimnieks izgāja, lai dotu vēl rīkojumus. Staltais svešinieks sēdēja pie galda un vairākas reizes paskatījās pāri uz Kārli, kura mīlas un bēdu stāsts viņam jau bija zināms.
Na, — viņš iesāka mierīgā, noteiktā balsī, — kā tad ir, jau rīt jūs gribat atstāt šo māju uz visiem laikiem?
Kārlis panācās tuvāk.
Vēl nav tik tālu, man vēl ir kāda cerība — kaut arī vāja.
Ahā, vai dusmīgajam vecim būs pamodušās cilvēcīgākas jūtas?
Nu, tas ir iznācis tā savādi, — Kārlis atbildēja un izstāstīja svešiniekam dīvainos notikumus spoku mājā.
Staltais virs klausijas ļoti uzmanīgi.
Tās jau ir tīri trakas lietas, — viņš pēc brītiņa sacīja, — un jūs gribat viens pats palikt pa nakti apburtajā mājā?
Jā, lai varētu iegūt Annu.
Hin, un ja nu briesmīgie spoki jums arī apgriež kaklu?
Tad visām bēdām arī būs gals, — jaunais vīrietis atbildēja dobjā balsī, — Anna varēs mani aizmirst, kad es vairs nebūšu starp dzīvajiem.
Svešinieks iztukšoja savu glāzi.
Savādi, savādi, — viņš runāja ar ledainu mieru, — sakiet man, jaunais cilvēk, kad tad jūs uz šo spoku māju iesit?
Ap pulksten desmitiem, pēc visu darbu beigšanas, viesu tā kā tā nebūs daudz — augstākais kāds pāris ziņkārīgo.
Tā, tā — nu, klausieties, jūs varētu mani ņemt līdz uz spoku māju — bet tā, ka no tā neviens nekā nemana. Vai tas iespējams?
Kārlis stīvi uzskatīja runātāju.
Kā — vai es jūs pareizi saprotu?
Svešais palocīja galvu.
Protams, jo es jau izteicos pietiekoši skaidri. Es, lūk, ļoti interesējos par šādām lietām, it sevišķi par spokiem un rēgiem. Tamdēļ aizgādājiet mani tā, ka neviens neredz, uz to māju, diviem vienmēr labāk kā vienam gadījumā, ja kaut kas drausmīgs notiek.
Kārlis vilcinājās. Viņš šo bīstamo uzdevumu gribētu izpildīt viens pats, bet no otras puses tam arī likās, it kā viņam vajadzētu šī staltā vīra prasību izpildīt. Un tā viņš taisīja ātru lēmumu.
Labi, — viņš sacīja, — es to labprāt gribu darīt, jūs jau bijāt pret mani tik laipns, tātad ejiet tagad uz savu istabu, es tad ieradīšos pēc jums.
Bet neaizmirstiet vien.
Nē, nē — es iešu pēc jums, kas zina, varbūt pats Dievs man jūs sūtījis, lai man drausmīgai varai nebūtu jākrīt par upuri.
Cilvēks nekad nevar zināt, kas nolemts, liktenim vienmēr jāpiepildās, — atbildēja noslēpumainais svešinieks.
Saruna tika pārtraukta. Ieradās daži viesi, bet tie negribēja vis pārnakšņot, tikai dzirdēt drausmīgo nostāstu par spokiem, kas slepkavo. Tie arī dzēra nedaudz, bet arvien gribēja dzirdēt kaut ko jaunu un, tiklīdz kļuva dzirdams mazākais troksnītis, tā visi jau metās uz durvīm, jo domāja, ka nu jau spoki tiem grib ķerties pie rīkles. Viņu klātbūtne katrā ziņā bija niecīgs mierinājums saimniekam, kurš neapklusa, šausmīgo skatu atstāstīdams.
377. nodaļa ANNAS BAILES
Kārlis izgāja no krogus istabas, jo gribēja no pagraba uznest vīnu. Te viņš izdzirda maigu balsi saucam viņa vārdu. Kārlis pārsteigts pagriezās apkārt. Trepju augšgalā stāvēja Anna, mijkrēslī tik tikko sasikatāma.
Kārli, Kārli, — skaistā meitene čukstēja, — es dzirdēju, ka tu … tēvs saka, tu gribot palikt pa nakti spoku mājā?
Jā, mīļā, to es gribu.
Dieva dēļ, Kārli, — vai tu gribi mani iegrūst nelaimē? Tur tev draud briesmas!
Bet es tām iespītēšu!
Nē, tu nedrīksti iet, es to negribu, — Anna lūgdamās sacīja, — o, manu Kārli, — tev vēl jādzīvo!
Jaunais vīrietis rūgti pasmaidīja.
Kas man ir dzīve bez tevis, Anna? — viņš jautāja, — es to nevaru panest. Tavs tēvs man deva rakstisku solījumu, ka tu būsi mana, ja es atrisināšu drausmīgo mīklu!
Anna izdvesa smagu nopūtu.
Tēvs — o, viņš būs domājis, ka tev pie tiem — jāiet bojā.
Dievs man stāvēs klāt, un, ja man gals būs lemts, tad es to nespēju grozīt. Es, Anna, šovakar iešu uz spoku māju.
Bailes par mīļotā cilvēka dzīvību pārspēja katru kautrību Annas rūpju sagrauztajā sirdī. Viņa ātri notecēja pa kāpšļiem lejā, nerēķinoties pat ar briesmām, ka viņas tēvs kuru katru acumirkli varētu iznākt no krogus istabas, un tagad Anna apvija pilnās rokas ap Kārļa kaklu.
Neej, — viņa lūdza drebošā balsī, — es arī nespētu bez tevis dzīvot.
Ņemt savu nodomu atpakaļ es vairs nevaru, — Kārlis noteiktā balsī atbildēja, — es vismaz gribu likt ķīlā visu, ko vien varu, lai izcīnītu tevi. Un varbūt laime man būs labvēlīga, es paņemšu līdz arī cirvi, es bez tam arī negulēšu.
Ak Dievs, — nabaga meitene murmināja, — apdomā taču, Kārli, ka vakar tas pārdrošnieks pat pistoles un zobenu paņēma līdz uz spoku māju. Un ko tas viņam līdzēja, viņš jau savas pistoles pat nav varējis izšaut.
Kārlis palika nelokāms.
Mans lēmums ir neatsaucams.
Un ja es tevi lūdzu neiet — tik ļoti lūdzos?
Anna, tavu baiļu dēļ man lūzt gandrīz sirds, bet es esmu vīrs, man jāskatās briesmām acīs, es nevaru rīkoties citādi.
Jauna meitene izmisusi žņaudzīja rokas.
Ak, kā tas beigsies!
Ceri un lūdz Dievu, — jaunais vīrietis sacīja, — lūgšana no tavām nevainīgajām lūpām droši sasniegs Dieva troni.
Es visu nakti pavadīšu uz ceļiem, — Anna murmināja.
O, mana mīļā, labiņā! — Kārlis, dziļi aizkustināts, iesaucās un uzspieda dedzīgu skūpstu Annas trīcošajām lūpām.
Tēvs, tēvs, — Anna čukstēja, — ak, man jāiet projām — paliec — neej, mīļais …
Man jāiet, es nevaru tevi atstāt…
Bet briesmas!
Es smejos par tām, jo mirstu labprāt, ja nevaru tevi iegūt par savu!
Anna raudādama pieglaudās pie viņa krūtīm. Kārlis vēlreiz noskūpstīja savu mīļoto meiteni, bet tad viņš to pieveda pie kāpnēm, jo troksnis no iekšas likās tuvojamies. Pusnemaņā grīļodamas, Anna uzgāja pa pakāpieniem, kamēr Kārlis ātri pazuda pagraba
durvīs.
378. nodaļa ŠAUSMU NAKTS
Pulkstenis jau bija pāri desmitiem, kad nedaudzie viesi, kas līdz tam bija stāstījuši šausmīgos spoku stāstus, beidzot atstāja «Zelta lauvas» viesnīcu. Staltais svešinieks bija uzmeklējis savu istabu, pēc tam kad ar Kārli vēl bija apmainījies nozīmīgiem skatiem. Kārlis šai zīmei bija tikpat noslēpumaini atbildējis, un tagad viņš domāja par sava solījuma izpildīšanu.
Saimnieks bija līdz nāvei noguris. Pagājušo nakti viņš nemaz nebija gulējis, pie tā visa vēl pievienojās dusmas, uztraukums, sašutums, bailes — īsi sakot, viņš jutās aiz noguruma pavisam beigts.
Tu tātad gribi pārdrošo darbu uzņemties, Kārli? — viņš jautāja jaunajam vīrietim, kas vēl bija nodarbināts pie bufetes.
Ap pulksten vienpadsmitiem es iešu uz spoku māju, tur jau stāv cirvis — tas ir asi iztrīts.
Tas maz ko palīdzēs pret spokiem, — saimnieks murmināja, — nu, man jau viss vienalga, lai nāk, kas nākdams, es jau redzu, ka man no «Zelta lauvas» būs jālaižas projām.
Viņš novēlēja Kārlim labu nakti īstā kaprača balsī, taisni tā, it kā nojaustu, ka jauno radinieku dzīvu nekad vairs neredzēs. Kārlis nopietni un dusmīgi atņēma sveicienu un pec tam ātri pabeidza savu darbu.
* * *
Ap pulksten vienpadsmitiem viesnīcā jau valdīja nāves klusums. Daļa kalpotāju saimes jau bija projām, jo tie, baidīdamies un daudz nedomadami, bija prasījuši atlaišanu. Un nedaudzie palikušie gulēja cieta miegā vai arī vismaz bija ieslēgušies savās istabās. .
Kārlis, izpildījis pēdējos saimniecības pienākumus un izdzēsis ugunis, klusām izgāja no krogus istabas uz svešinieka istabu. Tā nebija tālu, un, tā kā saimnieks ar savu meitu gulēja augšstāvā, tad Kārlim arī nebija jābaidās no pieķeršanas. Viņš uzmanīgi pieklauvēja pie svešinieka istabas durvīm. Svešais acīmredzot uz viņu jau bija gaidījis, jo tas atvēra durvis uz Kārļa pirmo klauvējienu.
Vai jūs esat klāt?
Jā, kungs!
Nu labi, es esmu gatavs, tātad iesim.
Kārlis redzēja, ka svešais, kas bija ietinies tumšā mētelī, uzmanīgi aiz sevis aizvēra durvis. Tad viņš ar savu savādo pavadoni gaja uz dibendurvīm. Tikko tās bija atvērtas, tā modrīgais ķēdes suns sāka riet. Augšā notinkšķēja logs.
Es tas esmu, — Kārlis sacīja, domādams, ka tas ir viesnīcas saimnieks, kas skatās pa logu, — es eju uz sētas māju.
Saņemies!
O jā, es būšu modrs!
Logs atkal aizvērās, un abi vīri soļoja pa tumsu, kas bija tik bieza, ka vārda tiešā nozīmē nevarēja savu roku saskatīt acu priekšā. Tagad tie sasniedza sētas māju. Kārlis uzmanīgi atvēra durvis, kuras varēja aizsprostot ar varenu atslēgu, un kopā ar savu pavadoni iegāja vecās klostera ēkas koridorā.
Vienu acumirkli, kungs, es vispirms iedegšu gaismu.
Tā jau ir pie rokas, — atskanēja viņa pavadoņa skaņā balss, un Kārlis sev par brīnumu redzēja, ka svešais no mēteļa izvelk spoži degošu laternu. Bet viņam nebija laika par to padomāt, jo svešais uzstādīja dažādus jautājumus.
Vai šī ir vienīgā ieeja mājā?
Jā gan, kungs!
Citādi nevienam nav iespējams te iekļūt?
Tas ir piinigi izslēgts.
Labi, pārējais nāks pats par sevi. Kuru istabu mēs izvēlēsimies?
Ceturto pēc kārtas, jo tā vēl nav lietota kā viesu istaba, pārējās trijās nevar ieiet, jo policija to stingri aizliegusi.
Saprotams, izmeklēšanas deļ, — svešais atbildēja ar savādu smaidu, — tātad atveriet vien ceturto istabu.
Kārlis paklausīja. Istabai bija smagas, ar dzelzi apkaltas durvis ar veclaicīgu atslēgu, bet no iekšpuses tās nevarēja aizbultēt. Tā vēl bija palieka no veciem laikiem, jo klostera priekšnieks- kurā katrā laikā varēja ieiet mūku istabiņās, un aizslēgšana vai aiz- sprostošana nekad nebija atļauta. Svešais visu pamatīgi novēroja ar savu vienīgo aci, bet tā likās zibsnījam kā uguns.
Sī tad ir kādreizējā mūku istabiņa? — viņš sacīja. …
Jā, kungs.
Labi, iesim iekšā.
Iekšā viss bija gluži jauki iekārtots, pie logiem redzēja sniegbaltus aizkarus, divas gultas tur stāvēja, galds, krēsli, arī skapis. Svešais visu rūpīgi izmeklēja, apgaismodams ar laternu. Neko sevišķu nevarēja ievērot — istabai bija tikai vienas durvis un:stipri aizrestots logs. Svešais pavirši paraustīja restes.
Te neviens nevar tikt iekšā, — viņš mierīgi sacīja, —tagad mēs aizsprostosim durvis.
Sacīts — darīts. :.
Galds un vairāki krēsli tika piebīdīti durvīm priekšā, tā; kā vispirms tie bija jāapgāž, ja kāds no ārpuses grūda durvis.
Te mēs būsim pasargāti, — svešinieks teica. — Ja kāds grib tikt iekšā, tad būs elles troksnis.
Pareizi!
Labi, tātad atlaidīsimies guļus, es savu laternu paslēpšu, tā ka neviens neredz gaismas atspīdumu. Jūs neizģērbieties, tik apsedzieties ar gultas segu, tā ka kuru katru acumirkli varat lekt kājās.
Kārlim bija taisni tāda sajūta, it kā svešajam būtu jābūt kādam pavēlniekam, un viņš juta, ka šim vīram viņš nekad nedrīkstētu runāt pretī. Tā nu viss tad arī notika, kā svešais bija izrīkojis. Laterna vairs nespīdēja, tā acīmredzot kaut kādā ceļā bija aizsegta, un tagad kādreizējā mūku istabiņā valdīja tumsa. Kārlis labprāt vēlējās zināt, vai svešiniekam ir arī klāt kāds ierocis, bet viņš neuzdrošinājās jautāt, un garais mētelis ietina visu svešinieka stāvu. Abi tagad gulēja gultās.
Izturieties mierīgi, — svešinieks sacīja apslāpētā balsī, — tagad mēs gulēsim, kaut arī tikai izlikšanās pēc.
Viņš dziļi ievilka elpu. ;
Tā Kārlim bija zīme, ka viņam jādara tāpat, un pēc nedaudz minūtēm dzirdēja tikai abu šķietami mierīgi gulošo dvašas vilcienus.
379. nodaļa SPOKI
Pagāja labs laiks. Brīžam bija dzirdami tālie torņa pulksteņa sitieni, kuru skaņas apslāpētas iespiedās pat vientuļajā mūku istabiņā. Kārlis skaitīja sitienus.
Pusnakts, — viņš domāja, — ap šo laiku jānāk spokiem.
Saspīlētiem nerviem viņš gaidīja, kas nu īsti būs. No sākuma
nekas uzkrītošs nebija manāms, tikai ķirmis grauza durvis. Atkal pagāja pusstunda. Te Kārlim likās, it kā tas dzirdētu klusu skrā- pēšanos. Viņš labprāt būtu darījis uzmanīgu savu biedru, bet tas viņam bija stingri noliedzis izdot kaut mazāko skaņu, un Kārlis tādēļ palika mierīgi guļot. Skrāpēšanās atkārtojās. Un tagad viņš ieraudzīja savādu zilganu atspīdumu pie mūra, tur, kur iepriekš bija redzama tikai kailā siena. Ko tas nozīmēja?
Pārsteigums vēl nebija galā, kad zilganajā atspīdumā likās parādāmies stāvi. Tie kļuva arvien skaidrāki, it kā tie taisni iznāktu no cietā mūra, un jaunais vīrietis saskatīja četrus pelēkus mūkus — zem nodriskātajām kapucēm rēgojas miroņu galvaskausi, kas viņu šausmīgi uzlūkoja. Kārlis gulēja nepakustēdamies. Viņš nebija gļēvs, bet izbailes par to, ko viņš redzējis, viņu padarīja kā stulbu, viņš tiešām domāja, ka miroņi izkāpuši no savām kapenēm. Tagad tie lēnām nāca tuvāk. Kārlis vēl gulēja nekustīgs. Te viņa biedrs uzreiz uzlēca kājās — viņš redzēja to pilnīgi skaidri. Nākošā acumirklī uzliesmoja laterna.
Tagad atskanēja dobja balss:
Zemē viņu, zemē!
Visi četri stāvi metās svešiniekam virsū, bet te jau arī laternas gaismā pazibēja ass un spožs asmens. Ar briesmīgu spēku tas nolaidās pār miroņu galvaskausiem. Kliedzieni, lāsti, raudas, te apmātība un svina smagums novēlās no Kārļa krūtīm un, paķēris cirvi, viņš metās diviem šaušalīgiem stāviem virsū, kas viņa biedram patlaban gribēja uzbrukt no muguras puses. Tagad cirvis šņākdams šķēla gaisu. Ar dobju brīkšķi tas ķēra pirmā mūka ņirdzīgo galvaskausu, un domātais spoks iebļaudamies nogāzās zemē. Kārlis atkal pacēla cirvi un notrieca ceturto mūku pie zemes taisni tai brīdī, kad viņa biedra asmens nogāza piekto drausmīgo ērmu, kas patlaban parādījās.
Cīņa bija galā. Uz grīdas locījās visi pieci šaušalīgie zeļļi, gan vaidēdami, gan lādēdamies, vairāk vai mazāk smagi ievainoti.
Svešais noslaucīja savu zobenu.
Tā, tagad vairs nespokosies, — viņš sacīja Kārlim, — es jau domāju, ka te kaut kas nav kārtībā. Jā, tā bija smalka afēra. Jā, jā, mūki bijuši laupītāji — slepkavas, kas te zem maskas iekļuvuši pa slepeniem ceļiem. Ja es nemaldos, tad tur dibenā ir kādas durvis. Tur droši vien kāda eja ved aiz istabiņas, kāds slepens ceļš, pa kuru šie nelieši iekļuvuši te vienā, te otrā, te trešā istabā. Un tad tiem nebija grūti nožņaugt pārbiedētos viesus, ko tie pa lielākai daļai pārsteidza gulošus.
Kārlis nespēja atbildēt.
Rītu uzņemieties vien visu šo lietu uz sevi, — svešinieks turpināja, — es atkal atgriezīšos savā mītnē viesnīcā. Bija taču labi, ka es atnācu līdz, jo viens jūs ar šiem bīstamajiem zeļļiem nebūtu ticis galā.
Jaunais vīrietis stāvēja svešiniekam pretī.
Kungs, kas jūs esat? — viņš jautāja.
To nevienam nevajag zināt, — staltais vīrs atbildēja, — varbūt kādreiz vēlāk to uzzināsit, tagad vēl tam nav pienācis laiks — jūs savu līgavu izcīnījāt, ar to jūs varat apmierināties. Kā būs, vai gribat gaidīt līdz rītam?
Es gribētu saimnieku jau tagad atvest šurp.
Alanis dēļ, šie pieci pagaidām vairs necelsies. Bet nesakiet, ka esmu jums palīdzējis — citādi saimnieks tūliņ aizrunāsies, ka viņam sava meita nav vis jādod.
Kārlis stīvi lūkojās zemē.
Tas jau ir tiesa, bet…
Ak ko, te gribot negribot jāķeras pie meliem. Sie pieci te nezin, ka viņus pieveikuši divi vīri — jo tie jau visi ir bez samaņas. Tātad — pie tā paliek!
Un Kārlim atkal bija tā, it kā viņš pret šo pavēlnieka balsi nedrīkstētu celt nekādus iebildumus.
Tā es darīšu, — viņš murmināja.
Nu, tas vismaz ir kāds prātīgs vārds, — svešais atbildēja, uzmezdams paviršu, bet arī pārbaudošu skatu zemē gulošajiem, — tagad iesim, šie salašņas lai paliek vien tāpat guļot.
380. nodaļa ATMASKOTIE
Galds un krēsli ātri vien bija novākti no durvīm, un abi vīrieši atstāja drausmīgo māju.
Ķēdes suns nu varēja riet, cik tam patīk, svešinieks par to neuztraucās un pēc neilga laiciņa jau atradās savā istabā, kamēr Kārlis kā neprātīgs skrēja augšā pa trepēm. Augšā sākās rosība. Saimnieks parādījās visai šaubīgā apģērbā.
Kas noticis — kas ir?
Spoki — man tie ir rokā, — Kārlis stostījās, — tie ir veseli pieci vīri — tie sakauti guļ mūsu istabiņā uz grīdas.
Saimniekam gandrīz izkrita svece no rokām, dzirdot šo vēsti, bet no: tuvējām durvīm, kas drusku pavērās, atskanēja gaviļu saucieni. Tur uzturējās Anna, kas visu bija dzirdējusi. Tagad saimnieks ftkal ieskreja savā istabā, lai uzvilktu nepieciešamās drēbes, bet drīz vien tas atkal ieradās, apbruņojies ar pistoli, un ārkārtīgi uztraukts skrēja pa trepēm lejā, kamēr Kārlis sekoja, savu cirvi cieši turēdams labaja roka.
Drīz vien sētas maja bija saniegta. Kārlis aizdedza vējlukturi, ko ātri bija paķēris no vadža, un abi vīri iegāja drausmīgajā mūku istabiņa. Grīda bija piešķiesta asinīm. Visi pieci drausmīgie briesmoņi, kurus uzskatot saimniekam auksts vien pārskrēja "pār kauliem, tagad gulēja pilnīgi nekustīgi, bet šaušalīgās maskas bija nokritušas. Saimnieks iekliedzās.
Frizieris, — viņš sauca, — mans kaimiņš — viņš ir še — ha, es redzu pareizi — viņš, tas ir viņš!
Arī Kārlis tagad pazina šo vīru ar viltīgo lapsas ģīmi — cilvēku, ko policija jau sen turēja aizdomās. Saimnieks piegāja blakus Kārlim.
Tagad man viss ir skaidrs, — viņš sacīja, — viss, viss. Tur tas durvis aizved uz kādu slepenu eju, kas frizierim būs bijusi zināma. Viņš jau arī dzīvo mājā, kas reiz piederējusi pie vecā klostera, tur viņš to savā niķupoļa galvā būs izperinājis.
Bet kādēļ gan? —Kārlis jautāja. —Vai aiz patikas nogalināt?
O nē, — atbildēja saimnieks, kas tagad bija mainījis visu savu izturēšanos, — šie nelieši droši vien ir arī laupījuši, bet drusku naudas ar nolūku atstājuši kabatā, lai rastos iespaids, ka te rīkojušies ļauni gari. ,Gan jau policija visu cels dienas gaismā.
Jā, policija, — Kārlis mehāniski atbildēja.
Bet tagad es turēšu vārdu, — saimnieks dzīvi turpināja, — jā, Kārli, tu esi īsts vīrs, tev es dienās reiz mierīgi varēšu uzticēt viesnīcu. Un tu paliksi še, Anna kļūs tava sieva!
Jaunais vīrietis pateikdamies spieda saimniekam roku.
Ja tik viņš visu zinātu, — Kārlis domāja, — jā, patiesi, tas viņam būtu liels brīnums. Jo bez svešinieka, kas zibensātrumā notrieca pie zemes bīstamos vīrus, arī es tagad nožņaugts gulētu gultā!
Saimnieks šīs jaunā vīrieša domas nevarēja uzminēt.
Tie ir gaužām bīstami cilvēki, — viņš sacīja, aplūkodams ievainotos, — vispār pazīstami nelieši, kurus frizieris saistījis pie sevis. Ha, kas to būtu domājis, ka aiz šīs gludās sejas slēpjas tāds nelietis.
Tā saimnieks vēl turpināja runāt labu brīdi, bet kad pamanīja, ka daži maskotie sāk kustēties, viņš pavēlēja Kārlim tos tūlīt sasiet. Jaunais vīrietis paklausīja, bet kad ievainotie bija padarīti pilnīgi
nekaitīgi, saimnieks steigšus devās uz viesnīcu. Tur viņš sasauca atlikušo saimi, kurai bija jāziņo policijai par notikušo. Bet Kārlis vispirms ilgodamies paskatījās uz logiem, aiz kuriem tas zināja savu Annu — bet pēc tam uz istabas durvīm, kurā tagad savādais svešinieks droši vien bija uzmeklējis savu guļasvietu.
— Viņam man jāpateicas par savu laimi, — Kārlis murmināja, — jā, viņam vien. O, kaut es tikai zinātu viņa vārdu, kaut es šim savādniekam varētu pateikties. Vai es to kādreiz uzzināšu — kādreiz dzīvē?
381. nodaļa TORNIS PIE VILSDRUFERAS VĀRTIEM
Starp tiem tūkstošiem ļaužu, kas aplūkoja Augusta Stiprā spožos svētkus, atradās arī tie vīri, kas kopā ar pārdrošo laupītāju virsnieku bija ieradušies Drēzdenē. Jā, tas bija Lips Tulians, kas viesnīcā bija darījis galu spokiem. Lips Tulians atkal uzturējās Drēzdenē. Vispirms vajadzēja atbrīvot sagūstīto biedru, un, kad tas būs noticis, tad ministram Flemingam vēlreiz būs jāņem par labu viņa apmeklējums. Šoreiz Lips Tulians gribēja rīkoties nopietni, jo viņš bija briesmīgi sarūgtināts, tādēļ ka Flemings tik neattaisnojamā kārtā izsūca nabaga zemi. Jā, grāfu Saksijā saukāja par ļaužu bendi, bet valdnieks tautas sašutumam nepiegrieza vērību, aizraudamies dzīrēs un uzdzīvē, kuru lieliskums un spožums vilināja šurp firstus pie sakšu galma pat no tālām zemēm.
Arī šodien Cvingerā bija paredzēti lieli, ārkārtīgi grezni svētki. Bet iepriekš vēl bija paredzēts svētku gājiens, kam lieliskumā un greznībā bija jāpārspēj viss līdz šim redzētais un sarīkotais. Daudzi firsti bija ieradušies, to starpā arī Dānijas karalis, un tauta milzīgā pūlī spiedās tuvāk Cvingeram, jo tur vien svētku gājienā bija iespējams noskatīties.
Pūlī atradās arī Lipa Tuliana ļaudis. Ekolds rūpējās par to, ka tie vienmēr palika kopā, un viņš uzmanīgi jo uzmanīgi skatījās apkārt pēc vadoņa, jo tas še gribēja satikties ar saviem biedriem. Ekoldam nebija ilgi jāgaida. Viņš patlaban stāvēja pie kādas mājas durvju pīlāra, gar kuru plūda garām ļaužu drūzma, te kāds viegli aizskāra viņa roku. Ekolds tūliņ pazina bīstamo laupītāju virsnieku, kurš, savā mētelī ietinies, stāvēja viņam blakus.
— Vai visi vīri ir še? — Lips Tulians klusi jautāja.
Tie nav ne divdesmit soļu attālu.
Labi, — laupītāju virsnieks atbildēja, — šodien ir pats labākais laiks ķerties pie atsvabināšanas. Visa Drēzdene jau peldēt peld svētku gavilēs; šādos apstākļos man, zināms, nebūs grūti iekļūt Vilsdruferas vārtu tornī.
Ekolda seja pauda šaubas.
Tas ir bīstams pasākums, virsniek, — v-iņš sacīja, — dažreiz velns izjauc spēli, un es netieku vaļā no bailēm, ka jums uzglūn nelaime.
Lips Tulians pasmaidīja.
Tu laikam aizmirsti, ka es vēl trakākas lietas esmu izvedis galā.
Gluži pareizi, virsniek, bet šoreiz es netieku vaļā no domām — ja, man tā vien liekas, ka šoreiz draud nopietnas briesmas.
Un Bretbaueru es negribu pamest nelaimē, — laupītāju virsnieks iesaucās apslāpētā balsī, — lai okšķeri neplātās, ka tie iesprostojuši Lipa Tuliana biedru. Nē, to es negribu.
Ekolds paraustīja plecus.
Viņš jau tik ilgi pazina vadoni. Jā, ko lai viņš tur vēl iebilstu? Lips Tulians taču rīkojās pēc savas gribas.
382. nodaļa SVĒTKU GĀJIENS
No Cvingera atskanēja trompetes. Pūlis uzgavilēja ar skaļiem saucieniem.
Svētku gājiens, svētku gājiens, — atskanēja tūkstošiem balsu.
Un tagad tuvojās spožā ikavalkāde. Priekšgalā jāja lielāks skaits
kirasieru, aiz tiem — muzikantu korpuss pievilcīgos mednieku apģērbos. Tiem seikoja vesels pulks mednieku gan jāšus, gan kājām, kas veda līdz veselu suņu pūli. Tagad gaiss trīcēja no gavilēm. Jo patlaban taču tuvojās nēģeri, apkrāvušies krātiņiem un būriem, kuros atradās dzīvas lapsas, kuras bija nolemtas medību suņiem saplosīšanai Cvingerā. Rūkdami un zobus košļādami, biklie meža dzīvnieki noskatījās uz ļaužu pūli, nojauzdami jau, kāds liktenis viņus sagaida. Tagad sekoja leibgrenadieru nodaļa krāšņās uniformās, tad atkal grezni mednieki, kas pūta lielus mežragus.
Ļaužu pūlis arvien vairāk spiedās uz priekšu, tā ka kareivji, kas stāvēja špalerās, tikai ar mokām varēja noturēties savās vietās. Un lielisks bija skats, kas tagad atklājās. Astoņi sniega balti brieži vilka apzeltītus ratus, kuros tronī sēdēja dieviete Diāna.
Grāfiene Dēnhofa! — pūlis sauca.
Ja, ta bija Augusta Stipra jauna mīļaka, teiksmaina kostīma, kas gandrīz pārāk nekautrīgi izcēla skaistās polietes kairo daiļumu.
Tur augšā stāvēja skaistā Diāna, krāšņā zaļā zīda tērpā, zem kura saules mirdzā spīdēja daiļie locekļi. Un blakus greznajiem ratiem uz lieliskiem dūkaņiem jāja karalis Augusts Stiprais un viņa viesis — Dānijas karalis. Pūlis gavilēja. Kā kādreiz greznajā Romā, kur pat izsalkušie bija apmierināti, kad varēja noskatīties cezaru spožajos svētkos, — tapat tas bija arī še, Drēzdenē. Visa šī greznība un krāšņums ļaudīm nelika iedomāt smagās nodokļu nastas, tos spaidus, ar kuriem ministrs no valsts iedzīvotājiem atkal un atkal izspieda milzīgas summas, lai tikai valdniekam sagādātu dzīres, izpriecas un spožos, grandiozos svētkus.
Flemings zināja, ka viņš tā vien var turēties savā vietā, ja tas Augustam Stiprajam sagādā arvien jaunas izpriecas, tā ka valdnieks nemaz nepagūst padomāt un rūpēties par savas zemes pārvaldīšanu. Jā, Flemings vēl vienmēr bija skaistās Saksijas īstais valdnieks!
Viņš jāja iepakaļ briežu ratiem, lepns, pašapzinīgs, kamēr viņa šaurās acis nemitīgi raudzījās apkārt. Jo ministrs taču dzīvoja nebeidzamās bailēs no atentāta, ko uz viņu varētu izdarīt. Tamdēļ viņu arī apņēma lielāks skaits kirasieru, kuriem ar savām bruņām bija jāapsargā gļēvais, bailīgais varmāka.
Bet no pūļa neatskanēja neviens šāviens pret «ļaužu bendi», neviens duncis nepazibēja gaisā. Flemings varēja mierīgi jāt tālāk.
Lielāks mednieku eskorts noslēdza gājienu, kas pēc kāda laika nozuda Cvingera iekšienē. Pūlis viļņot viļņoja turp — bet daudziem jo daudziem bija jāpaliek tepat ārpusē — pietrūka telpu.
383. nodaļa «TAGAD IR LAIKS!»
Lips Tulians atkal griezās pie Ekolda.
Tagad ir laiks, — viņš sacīja, — jāiet uz Vilsdrufera torni. Es esmu vairāk kā pārliecināts, ka daudzi cietumsargi noskatās svētkos; šāda izdevība tik drīz vairs neatgriezīsies.
Ja jūs tā domājat, virsniek, — Ekolds atbildēja, — tad es ari piekrītu, jo Bretbauers man bija labs draugs. Es kopā ar jums uzkāpšu torsī.
Un citi lai ieņem savus posteņus, — Lips Tulians pavēlēja, — es jau izrīkoju, lai varētu izbēgt gadījumā, ja mūs atklāj.
Ir jau darīts, — Ekolds atbildēja, — tiklīdz mēs iesim uz Vils- drufera vārtiem, tā mūsu ļaudis jau stāvēs dažādās vietās no pilsētas mūra līdz pašam Elbas krastam.
Labi, tas visvairāk no svara.
Lips Tulians vēlreiz uzmeta skatu pūlim, kas vēl vienmēr spiedās tuvāk pie Cvingera un velti mēģināja panākt ielaišanu.
Tagad ir laiks, — viņš apņēmies teica.
Ekolds labi zināja, kas viņam darāms. Tur jau stāvēja laupītāji, katrs atsevišķi, bet visu acis bija pievērstas vadonim, kas tagad deva norunāto signālu. Mežonīgie bandīti tūliņ atstāja pūli un neuzkrītoši pazuda apkārtējās ielās, kur arī valdīja dzīva kustība.
Iekšā — Cvingerā jau sāka starot spoža gaisma, jo vakars jau bija puslīdz vēls, un nakts nolaidās pār spožo galvaspilsētu Drēz- deni. Te nevienam ne prātā nenāca, ka līdz ar gavilējošo svētku apmeklētāju pūli pilsētā vēlreiz ienāca bīstamais laupītāju virsnieks. Daudzi domāja, ka Lips Tulians ir kritis, jo vēsts par Geijersburgas izpostīšanu bija aizgājusi līdz pašai Drēzdenei. Tie, kas domāja, ka laupītāju vadonis ir dzīvs, bija pārliecināti, ka pārdrošnieks Drēzdeni vairs neapmeklēs. Jo viņš taču, pēdējo reizi galvaspilsētā atrodoties, gandrīz bija kritis drošības iestāžu rokās.
Tikai viens vēl cerēja, ka Lips Tulians vēlreiz spers kāju uz bīstamās zemes. Tas bija ministrs grāfs Flemings. Viņš uzmanīgi bija veicis visus sagatavošanas darbus, un, kad tas laiku pa laikam apmeklēja Vilsdruferas vārtu cietuma pārvaldnieku, tad vienmēr atgriezās mājās ar apmierinātu seju.
384. nodaļa CEĻĀ UZ TORNI
Lips Tulians bija atstājis svētku laukumu. Ekolda pavadīts, viņš gāja pa klusajām ieliņām gar pilsētas mūri. Tur bija klusi un vientulīgi, jo visi iedzīvotāji bija aizplūduši uz Cvingeru, pat modrīgo suņu ieriešanās gandrīz nemaz nebija dzirdama. No šejienes ceļš veda uz Vilsdruferas vārtiem, kur pacēlās varenais tornis, kurā Bret- bauers slāpa pēc brīvības.
Lips Tulians zināja, kur viņa biedrs atrodas. Viņš jau bija saņēmis noslēpumaino vēstuli, to rakstu, kura savādās zīmes tikai viņam bija saprotamas. Arī Ekolds, Siklers un garais Zamuels zi- naja šo noslēpumu, bet šie apakšvadoņi bija palikuši kalnos. Lips Tulians garajam Zamuelam vēl bija nosūtījis vēstuli, bet tās saturu nezināja pat Ekolds, jo virsnieks vēstuli tūliņ bija aiztaisījis un nodevis ziņnesim tālāknešanai. Tagad jau vēstule varēja nākt garā Zamuela rokās.
Ekolds brīdi pa brīžam raidīja tādus pabailīgus skatus uz virsnieku. Tik drūmi — tik drausmīgi Lips Tulians gandrīz nekad nebija skatījies — izņemot vienīgo reizi, kad viņš pavadīja Hedvigu stikla zārkā uz klints alu. Un tagad? Tagad viņš cieta briesmīgas mokas, zemes virsū tam vairs nebija iespējams atriebties savam nāvīgākajam ienaidniekam. Grāfs Martinics bija miris, un Lips Tulians šo ienīsto nevarēja saplosīt gabalos, kā viņš to bija gribējis. Dažreiz pār laupītāju virsnieka lūpām izlauzās dobji vaidi, bet Ekolds sargājās runāt, jo zināja, ka Lipu Tulianu nekad nedrīkstēja traucēt, kad viņš kaut ko domāja.
Pēdējā ieliņa beidzās. Gandrīz vairs nevarēja redzēt, jo bija iestājusies tumsa, bet abi vīri tomēr iztālēm saskatīja melnu milzīgu masu.
Tornis pie Vilsdruferas vārtiem, — Lips Tulians murmināja, — tur augšā Bretbauers gaida, kad viņu atsvabinās.
Ekolds gandrīz bailīgi skatījās uz vareno celtni. Šo jauno laupītāju Lips Tulians bija izraudzījies par pavadoni tādēļ, ka Ekolds teicami prata rāpties gar mūri, un tas viņam pie Bretbauera atsvabināšanas varēja būt palīdzīgs. Jo bija vajadzīgs pēc ķēžu pārvēlēšanas vienam otru apmainīt vai arī reizē atbrīvot gūstekni no roku un kāju dzelžiem. Te katra sekunde bija dārga, Lips Tulians to zināja ļoti labi, citādi tas tāpat kā agrāk būtu ķēries pie atbrīvošanas viens pats. Pa tam Bretbauers viņam bija paziņojis, ka viņš saslēgts ķēdēs pie rokām un kājām, jā, pat mūrī esot iekalts. Tur pat Lipa Tuliana dzelzs dūre nespētu salauzt važas, te bija jaizpalīdzas ar vīli. Ar šādiem darba rīkiem abi vīri bija bagātīgi apgādājušies, bet kā ieročus tie bija paņēmuši līdz vienīgi dunčus. Pistoles nodomātajā pasākumā šķita liekas, jo šāviena troksnis tūliņ sasauktu daudz pretinieku.
Tā abi vīri sasniedza vareno torni, kura milzīgās sienas stāvus slējās gaisā. Lips Tulians apstājās.
Parasti taču te stāvēja sargi, — viņš čukstēja, apskatīdamies uz visām pusēm, — agrāk es tos redzēju.
Arī Ekolds paskatījās apkārt.
Nu, virsniek, tie ļautiņi laikam domā, ka te tikai putnam iespējams uzlaisties augšā.
Ha, ha, ha, — Lips Tulians drūmi iesmējās, — tad tie būs maldījušies. Mums tomēr pamatīgi jāpārmeklē, vai apkārtne ir droša. Sargpostenis mūs nedrīkst traucēt. Ekold, ej tu pa kreisi, es iešu pa labi, šai vietā mēs atkal satiksimies.
Jaunais bandīts neko neatbildēja, jo viņš zināja, ka Lips Tulians nemīl izrunāšanos, ja vajadzēja rīkoties. Un viņš līzdams attālinājās un pazuda nakts tumsā. Arī Lips Tulians attālinajas, bet pretējā virzienā, lai apietu daļu no torņa, kas paceļas no varenā žogmūra. Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās. Arī Ekolds nelika uz sevi ilgi gaidīt.
Nu? — Lips Tulians klusā balsī jautāja, — vai redzēji kādu sargu?
Nē.
Es arī ne. Tas tiešam savadi — parasti te vienmer bija kareivji. Var jau būt, ka nemaz nebaidās, jo mūris jau ir pilnīgi stāvs.
Var jau būt, virsniek.
Tad sāksim nu, — pārdrošnieks turpināja, — še ir vieta, kur iespējams uzkāpt tornī. Te daži akmeņi izdrupuši, tā ka var ielikt kaju. Man ar to pilnīgi pietiek — un tiklīdz būšu augšā, es tev nometīšu tievu virvi. Mums tūliņ jāpārvīlē loga restes.
Vai mēs tad tūliņ ietiksim Bretbauera istabā? — Ekolds jau- taja.
Nē, bet tālākais ceļš vairs nav tik grūts. Tātad pagaidi še apakšā, līdz es nometīšu virvi. Tev taču aizsainis ar vīlēm un darbarīkiem ir?
Site ir, virsniek.
Labi, tad pagaidi.
Lips Tulians stāvēja cieši pie mūra. Tad pārdrošnieks ar neizprotamu veiklību sāka rāpties augšā. Ekolds ne mazums brīnījās, jo viņš vēl nekad nebija bijis šīs patiesi ārkārtīgās veiklības aculiecinieks. Bet kas Lipam Tulianam bija stāvais mūris! Tas vīrs, kas bija uzkāpis Kenigsteinā, kam pat Kozelas tornis Stolpenē nebija par šķērsli, — viņš šo uzkāpšanu Vilsdruferas cietoksnī uzskatīja gandrīz par bērnu rotaļu.
Tagad iestājās klusums. Bet nākošā acumirklī kaut kas nokrita zemē — virves gals — ko Ekolds pasteidzās saķert. Lips Tulians atradās augšā — tagad viņš gaidīja savu biedru.
385. nodala IELAUŠANĀS
Ekolds kāpa kā kaķis. Viņam nenācās grūti uzrāpties pie laupītāju virsnieka. Bet Lips Tulians stāvēja uz šaurās mūra zimzes pie aizrestota loga, kas acīmredzot veda kādā koridorā, kurš uzgāja augšā — tornī, līdz ar to izveidodamies par vītņu trepēm.
Ekold, — laupītāju virsnieks čukstēja.
Te es esmu.
Ha, ha, ha, — skanēja atbilde, — šie ļautiņi tak nemaz neprot viltu. Es nezin ko iedomājos, kādus varenus dzelzs stieņus te atradīšu. Un te nu redzu īstus zirnekļa tīklus, tik smalciņus, ka tos ar roku varētu izraut, ja neceltos troksnis. Pie tam restes ir gluži jaunas — ha, ha, ha, — pāris minūtes, un mēs būsim iekšā.
Ekoldam jau bija drošs pamats zem kājām. Ar vienu roku viņš pieķērās pie virves, kamēr ar otru sniedza Lipam Tulianam vīles, no kurām tas dažas pats iebāza kabatā. Sīs vīles bija mākslīgi izgatavotas. To rokturos bija iedobumi, kas bija pildīti ar eļļu, ta ka vīlējot tā pastāvīgi tecēja pār metālu. Sādā ceļā tika novērsts katrs troksnis, kā ari čirkstoņa un rīvēšanās, un restes īsā laika varēja pārvīlēt bez kāda trokšņa. Abi vīri ķērās pie darba ar visiem spēkiem, un pēc neilga laiciņa dzelzs restes jau atradās viņiem rokās.
Patiesi, tas gāja ātri, — Ekolds tagad iepriecināts sacīja.
Lips Tulians brītiņu klausījās, bet iekšā valdīja klusums. Paši
logi drīz vien tika atvērti, jo tie abiem par brīnumu bija tikai pievērti.
Patiešām, — Ekolds domāja, — te, rādās, kaut kādu ielaušanos no ārpuses uzskata par pilnīgi neiespējamu, jo par drošību te nemaz nav gādāts.
Bet vairāk tas par šo jautājumu nedomāja, viņš sekoja Lipam Tulianam, kas veikli ielēca pa šauro logu.
386. nodaļa LAMATAS
Tagad abi vīri stāvēja tumšajās telpās.
Tur augšā ir durvis, — Lips Tulians čukstēja, — Bretbauers man deva sīkus norādījumus. Vispirms nāk durvis, kuras tev jāatver ar mūķīzera palīdzību, aiz tām atrodas kāda tukša istaba, un aiz tās ir otras durvis — uz cietumu, kurā mūsu biedrs gaida uz atbrīvošanu. Uz priekšu!
Ekolds sev nelika divreiz teikt. Viņš pazina Lipu Tulianu, kas galīgi melnā naktī un svešā vietā zināja atrast ceļu. Jā, laupītāju virsnieks visur varēja tikt uz priekšu, un pēc neilga laika abi vīri jau stāvēja pie apzīmētām durvīm.
Atver, — Lips Tulians čukstēja.
Ekolds paklausīja. Viņš ātri atdarīja somiņu ar darbarīkiem un izņēma pāris mūķīzeru, kurus tas teicami prata pielietot. Viņš jau kādreiz bija bijis izveicīgs atslēdznieks, un tā viņam nenācās grūti atslēgt durvis.
Lips Tulians pa tam klausījās.
Savādi, — viņš murmināja, — te viss ir tik klusu. Jā, darbinieki droši vien būs aizgājuši svētkos noskatīties un šodien atgriezīsies stipri vēlu. Tas mums ļoti izdevīgi.
Tai pašā acumirklī Ekolds atkāpās.
Durvis ir vaļā, virsniek, — viņš čukstēja.
Lips Tulians uzmanīgi atgrūda durvis un atkal paklausījās. Viņa ērg|a acis varēja saskatīt, ka istaba ir pilnīgi tukša, tā acīmredzot noderēja kā cietuma priekštelpa. Tad viņš lēnām devās iekšā. Ekolds sekoja virsniekam. Lips Tulians jau atradās istabas vidū.
Virsniek, — Ekolds čukstēja, — man liekas, it kā pamats zem kājām tā savādi trīcētu.
Man arī tā liekas.
Ha — ho …
Ekolds iekliedzās. Par vēlu viņš gribēja atlēkt atpaka] — par velti Lips Tulians ar varenu lēcienu gribēja sasniegt pretējās durvis. Grīda padevās. Tā nebija grīda — o nē, tās bija mākslīgi ierīkotas lamatas. Brīkšķēšana un čirkstoņa k]uva dzirdama, velti abi vīri tvēra pēc kaut kāda atbalsta —r tie neko nevarēja satvert un ar briesmīgu spēku iegāzās nezināmā dziļumā. Apakšā viņu ķermeņi smagi atsitās pret cieto grīdu. Lips Tulians krita ļoti nelaimīgi, viņa pakausis bija smagi triecies pret akmens grīdu, tas pat viņa milža spēkiem bija par daudz — pārdrošais laupītājs palika nesamaņā guļot. Ekolds bija vārīgi sagrūdis kāju, viņš stenēdams gribēja piecelties.
Te atvērās kādas durvis, lāpu gaisma ieplūda telpā — un iebruka pulks bruņotu vīru.
Te viņi ir, te viņi ir! —_ kliedza balsis. — Bandīti iekrituši lamatas — atri, sasieniet tos, ātri — ķēdes šurp!
Ekolds izmisis atgaiņājās, ar savu dunci smagi ievainodams divus uzbrucējus, bet tad vesels bars uzbruka viņam, kamēr savi divdesmit vīri uzbruka laupītāju virsniekam. Tie laikam nojauta, ka pardrošais laupītājs tagad neko nevar iesākt.
Atnesa varenas ķēdes rokas stilba resnumā, spēcīgais milzeņa ķermenis vārda tiesā nozīmē tika iežņaugts viņās, līdz vesels centners dzelzs bija piekārts pārdrošnieka locekļiem.
387. nodaļa «VĒL NEESMU JŪSU!»
Tad Lips Tulians sāka kustēties. Apdullinājums pārgāja, viņš gribēja pakustināt rokas — velti, viņš tās vairs nevarēja pakustināt.
Ekold, — viņš ievaidejas.
Seit, virsniek, — nolādēts — šie nelieši! Talak viņš netika.
Mums viņš ir rokā! — atskanēja gaviļu kliedzieni, — tas tur nodeva, tur ir Lips Tulians, jā, tas ir Saksijas lietuvēns
Tagad laupītāju virsniekam atgriezās apziņa. Lāpu gaismā viņš. gan redzēja, ka viņu iežņaudz vesela ķēžu krava, bet viņš paļāvās uz sava ķermeņa spēku.
Vēl neesmu jūsu, — laupītāju vadonis caur zobiem izgrūda un pielika visus spēkus, pamēģinādams atbrīvoties.
Gūstītāji nevi]us atrāvās atpakaļ. Tur brikšķēja un čirkstēja, un žvadzēja, it kā šīs tērauda važas sašķīstu gabalu gabalos. Bet tās izturēja. It sevišķi kāda varena ķēde, kuras tērauda liekums bija laupītāju virsniekam tuvu pie kakla, nejāva saraut važas. Lips Tulians vēlreiz pielika visus spēkus. Velti.
Važas nepadevās, tās nebija salaužamas. Tad laupītāju virsnieks atslīga atpakaļ.
Tagad ir beigas, Ekold, — viņš dobjā balsī sacīja, — tagad tie mani saķēruši, es to jūtu. Šoreiz es esmu savu ienaidnieku rokās — šoreiz es viņiem neizbēgšu.
Ekolds neganti iekliedzās.
Atvediet ministru, atvediet viņa ekselenci, — sargi tagad kliedza, — o, kā augstais kungs priecāsies, un kādu algu mēs saņemsim!
Nožēlojamie! — Lips Tulians sauca, — tikai šādām nejēdzīgām lamatām pateicoties, kādas tur augšā ierīkotas, tikai caur šādu viltību jūs varējāt mani sagūstīt, cīņā mani neviens nebūtu uzvarējis.
Mums ir Lips Tulians! — sargi gavilēja, — Saksijas lietuvēns guļ pie mūsu kājām!
388. nodaļa MĪLESTĪBA STIPRĀKA PAR NĀVI
Ha, kā nelaime mani vajā! — Lips Tulians iesaucās, — savam nāvīgākajam ienaidniekam es nevarēju atriebties, tagad es pat ministru nevarēšu saukt pie atbildības. Bet pret likteni nevar cīnīties.
Sai mirkli augšā izcēlās troksnis.
Kur ir mans mīļākais, es gribu pie viņa! — kliedza skaņa balss, kas iespiedās no augšas, kur koridors ieveda istabā ar kustīgo grīdu.
Ekolds paskatījās augšup.
Tā ir Guste, — viņš pusbalsī sacīja, — tā ir sekojusi virsniekam, es jau domāju, ka viņa to nekad neizlaidīs no acīm.
Augšā norībēja divi pistoles šāvieni. Dzirdēja dobjus kliedzienus, rīstīšanos, sāpīgus vaidus.
Turiet viņu, tā ir pārģērbusies sieviete! — sauca balsis. — Tā nošāva divus no mums — gāziet viņu zemē!
Ha, nedomājiet, ka es bēgu, — atskanēja Gustes balss, — es gribu dalīties liktenī ar savu mīļo!
Tā ir briesmīgā laupītāju vadoņa mīļākā, — balsis sauca.
Lips Tulians pat nepacēla galvu, viņš drūmi klusēja. Atkal bija
dzirdams cīņas troksnis. Guste acīmredzot bija gatava nolaist dažus pretiniekus no kājām, iekams viņa tiek saistīta. To varēja dzirdēt no trokšņa, kas vēl vienmēr pieņēmās. Guste sita ar «briežu ķeramo», ko tā tagad bija paņēmusi labā rokā, un viņa prata ar šo ieroci veikli rīkoties. Vēlreiz dzirdēja dobjus kliedzienus, smagu ķermeņu kritienus, bet tad iestājās klusums. Meža dzirnavnieka meita bija atbruņota.
Guste cīnoties bija pazaudējusi cepuri, un krāšņie tumšie mati, ko platā cepure bij.a segusi, — garie, mīkstie mati apņēma viņas kairo stāvu kā krāšņs viļņots mētelis.
Te es esmu, mīļais, — viņa uzsauca, — tu nedrīksti mirt viens, ak nē, to es negribu. Es kopā ar tevi kāpšu uz ešafota — jā, pat nāvē mēs būsim vienoti.
Lips Tulians aizgriezās.
Hedvig, — dvesmoja viņa lūpas.
Laupītāju virsnieks tagad iedomāja bālo mūķeni, kas tālajā klosterī lūdza par viņu Dievu, — vai tā jau zināja, ka viņš kritis par upuri savam liktenim? Kas to lai zin.
Jā, mēs paliksim kopā, — Guste mežonīgā kaislībā iesaucās, — mūs vairs neizšķirs.
Viņa gribēja steigties pie Lipa Tuliana, apkampt to, bet viņu saturēja, nelaida, un citi jau atnesa važas, lai ieslēgtu daiļo meiču. Guste nicīgi iesmējās.
Surp, — viņa sauca, — saistiet mani, bet tādām pašām važām, kādas žņaudz manu mīļāko, — es arī gribu ciest.
Daži' cietumsargi apbrīnoja šo mežonīgo skaistuli.
Tā skuķe ir no paša velna, — kāds ķērājs norūca, — patiesi žēl, ka viņas galvai jākrīt zem bendes cirvja.
Otrs zobus vien atņirdza.
Ešafots — cirvis, — viņš zākājās, — ha, ha, ha, biedri, tu maldies, bandītus liks pie rata.
Lips Tulians pēdējos vārdus bija dzirdējis. Viņš sarāvās.
Pie rata, rata, — viņš murmināja, — ak, kaut es pats varētu nonāvēties.
Tas bija veltīgi, neiespējami, jo viņa rokas žņaudza smagās važas, viņš pat pakustēties nevarēja. Arī Guste tagad gulēja uz drausmīgā pagraba grīdas. Viņa bija saistīta, pie kam viņa nemaz nedomāja pretoties. Tagad viņa gulēja savam mīļakajam blakus un mierīgi skatījās laupītāju virsnieka saviebtajā, satumsušaja seja.
Es esmu pie viņa, es varu ar viņu kopā mirt… — ta Guste atkal un .atkal čukstēja.
Lips Tulians skaistajai meičai tik uzmeta paviršu skatu, kaut ari tā dzīves bēdīgākajā stundā atradās pie viņa sāniem. Ko lai viņš- Gustei arī sacītu? Hedviga bija izbēgusi pasaulei, lai pieņemtu plīvuru, kamēr Guste pat gūstā dalījās ar viņu.
Tas ir kāds augstāks lēmums, ka es visām sievietēm un meitenēm nesu nelaimi, — visām tām, kuras mani mīl, — pārdrošnieks- čukstēja.
Tagad pienāca ķērāji. Tie acīmredzot ilgi, jā, varbūt pat mēnešiem ilgi-katru nakti bija glūnējuši — par to liecināja rupjības un lāsti, kas pastāvīgi nāca pār viņu lūpām.
Beidzot, beidzot viņš mums ir rokā, — cietumsargi sauca, — ilgi tas gan vilkās, bet nu beidzot mūsu modrība tomēr atmaksa- jusies.
Ekolds ievaidējās.
Virsniek, tā ir ministra velnišķā viltība. Bretbauera vēstules ir rakstītas, lai mūs ievilinātu lamatās.
Neganti smiekli skanēja par atbildi.
Jā, jā, lamatās, — pūlis gavilēja, — Lips Tulians nu mums ir rokā.
Bet tad tie sagrāba vadoni un, visādi to izsmiedami un ķengādami, vilka projām cietuma karceri dziļi dziļi pazemē. Ari Gusti un Ekoldu nogādāja pagrabā, un sargi ieņēma katru vietu tornī, lai. atsistu varbūtējo, visai iespējamo Lipa Tuliana izmisušo pavadoņu: uzbrukumu.
389. nodaļa KASPARA GALS
Vētra plosījās ap Stolpenes cietoksni, lietus krākdams lija, tā ka sargi bija spiesti uzmeklēt savas paslēptuves. Un tomēr šai naktī kāds pārdrošnieks uzdrošinājās ķerties pie tiešām bezprātīga mēģinājuma uzrāpties Kozelas torni. Tas nebija Lips Tulians, kas tur ar asiņainām rokām un ceļiem kāpa augšā gar asajiem akmeņiem, nē, tas bija grāfienes Kozelas, Mildas uzticamais sulainis Kaspars. Veikls un viltīgs būdams, viņš bija tā apgādājies un apbruņojies, ka viņam bija zināms atbalsts. Pie rokām un pleciem bija piestiprinātas platas siksnas ar īsiem, līkiem dzeloņiem. Sādā ceļā tas pamazām tika augstāk, jo gribēja pamēģināt pēdējo — vistrakāko, viņš gribēja atsvabinat savu iemīļoto pavēlnieci.
Vakar tas Hildai bija iesūtījis zīmīti — tādā pašā slepenā, jau vairākkārt aprakstītā ceļā. Un tanī ar nedrošu roku bija rakstīts, ka Hildu vēlreiz mēģinās glābt, ka viņai atkal tuvosies atbrīvotājs. Kaspars bija uzrakstījis tikai nedaudz vārdu, jo pie zīmītes izgatavošanas bija iztraucēts, bet viņš nešaubījās, ka Hilda ar ilgošanos gaida viņu.
Visu, kas vajadzīgs, viņš bija paņēmis līdz, sev ap vidu viņš bija apsējis tievu, bet stipru virvi, atsevišķā sainītī tam bija vīles un laužamā stanga.
Hilda katrā ziņā tika stingri apsargāta. Bet Kaspars ne bez pamata domaja, ka šādā naktī kareivjiem ne prātā nenāks gaidīt grāfienes atsvabināšanu, bet tie bez šaubām būs ielīduši savās sarg- mājiņās. Un tā sulainis pūlējās tikt augšā.
Bet Kaspars nebija vis Lips Tulians. Viņš jau bija stipri apkusis, pa augstieni kāpjot, bet tagad, kur viņa priekšā pacēlās stāvais tornis, tagad viņam pietrūka spēka. Kaspars izmisis ķērās torņa iedobumos. Pa tam viņam izdevās tikt dažas pēdas augstāk, bet tad viņš atkal paslīdēja atpakaļ, nobrāzdamies gar asajiem akmeņiem. Ja, Kaspars nebija vis Lips Tulians.
Kad iztālēm atspīdēja zibens, viņš ieraudzīja baigo Kozelas torni visā drausmīgajā varenībā. Bet ak — tur augšā varēja uzlidot tikai putns — vai arī Lips Tulians.
Nolādētais tornis, — Kaspars errojās, — Lips Tulians taču uzkāpa augšā, un — es, es lai nevarētu uzkāpt? Pie tam es nemaz neesmu neizveicīgs kāpējs. — Nolādēts, jāpamēģina vēlreiz.
Un viņš atkal rāpās augšā.
Velti!
Viņš atkal novēlās zemē, un pie tam pats neganti saskaitās. Kaspars izgrūda niknus izsaucienus, stenēja kā ievainots zvērs, nemaz neievērodams, ka tagad jau gaišāk nekā pirmāk atspīd zibens un bālais atspīdums viņu apgaismo stundām ilgi.
Man jātiek augšā, — viņš plosījās, — viņa gaida — man jātiek augšā!
Viņš vēlreiz kāpa gar mūri. Te no bastiona atskanēja balss:
Ei, kas tur lejā ir pie torņa? Atbildiet.
Kaspars sarāvās. Tikai tagad viņš atzina savu neuzmanību. Zibens atspīdums bija apgaismojis viņa stāvu un, tā kā lietus bija aprāvies, viņu bija ieraudzījis kāds sargs. Ko lai viņš dara? Nogāze bija stāva, pa to tik viegli nevarēja tikt lejā, vajadzēja uzmanīgi iet uz to vietu, kur bija iespējams nokāpt. Un Hilda — grāfiene?
Stāt, stāt! — atkal atskanēja no bastiona, — ne soli tālāk, je!) es šaušu!
Tūliņ pēc tam sekoja trauksmes signāls, kas ziņoja sargiem, ka postenis atklājis kaut ko aizdomīgu.
Man jātiek projām, — Kaspars aizsmacis ierunājās, — es negribu krist kareivjiem rokās — man sava pavēlniece jāatsvabina vēlāk.
Sacīts — darīts. Kaspars nometās zemē un kā čūska līšus līda pa akmeņiem, lai sasniegtu taciņu, kas veda lejup.
Stāt, — sargs jau trešo reizi nokliedza.
Kaspars tam nepiegrieza vērību. Te augšā uz bastiona nošķīda uguns — šāviens atbalsojās pret klinti. Un musketes šāvienam sekoja nāves kliedziens. Liktenis bija lēmis, ka gandrīz bez mērķēša- nas izšautā lode trāpīja. Musketes lode bija ieurbusies sulaiņa galvā. Iekliegdamies Kaspars palaida vaļā akmeni, pie kura viņš bija turējies, — ar nāvi cīnoties, viņš vēlreiz gribēja piecelties, bet tas viņam neizdevās. Un tad viņš bez glābiņa iegāzās drausmīgajā dziļumā, no apakšas dzirdēja dobju, šļakstošu atsišanos, tad nošautā ķermenis sašķīda pret asajām šķautnēm.
Bet augšā, Stolpenes cietoksnī, dārdēja trauksmes bungas, spiedza signāltaures, uri sarkanā lāpu uguns apgaismoja negaisa nakti. Sarga ziņojums: kāds gribējis uzrāpties gar Kozelas torni — izplatījās zibensātrumā, un ģenerālis fon Vēlens pats steidzās uz torni, lai pārliecinātos, vai skaistā cietumniece vēl atrodas savā istabā.
Jods lai parauj visas sievietes! — vecais karavīrs lādējās, kad viņš pa vairākiem pakāpieniem uzreiz skrēja augšā pa trepēm, — tik ilgi, kamēr grāfiene Kozela sēdēs Stolpenes cietoksnī, es nevienu brītiņu nedabūšu mieru.
Bet augšā sargi it visi bija savos posteņos un, kad ģenerālis lika atslēgt priekšistabu, Hilda tam pilnīgi apģērbusies nāca pretī.
Tai ir dota ziņa, — ģenerālis murmināja, — nav šaubu, bet viņai jau neko nevar pierādīt. Pie velna, skaistā sieva piekukuļo kuru katru, es pat saviem uzticamākajiem ļaudīm vairs nedrīkstu ticēt.
Hilda viņu pārtrauca.
Kas tas? — viņa iesaucās ar nāves bālu seju un trīcošu balsi,
sargs tak uz kādu izšāva!
Ekselence vēl nomodā? — ģenerālis neuzticīgi jautāja.
Jā, es nevarēju gulēt, briesmīgais negaiss man nedod mieru,
Hilda atbildēja, ne uz mirkli nezaudējot apķērību, lai gan bija uztraukta.
Tai pašā acumirklī uz trepēm noklaudzēja soļi.
Ekselence, — kāds virsnieks uzsauca ģenerālim, — sargs ir trāpījis; aizdomīgā persona, kas gribēja uzrāpties tornī, bija kāds vīrietis .Viņš ir pilnīgi sadragāts, jo uzgāzies klints šķautnēm. Līķi tūliņ aizvāks.
Hilda spalgi..iekliedzās.
Tas ir Lips Tulians! — viņa iekliedzās tādā balsī, kas vairs neizklausījās pēc cilvēka balss.
.Kādēļ gan, — ģenerālis atbildēja, — o nē, ekselence, laupītāju vadonis vairs nenāks šurp, viņu jau Drēzdenē saķēruši!
Meli! — Hilda vēlreiz iekliedzās. — Meli!
Tā ir pilnīga patiesība, — ģenerālis mierīgi atbildēja, — es šovakar saņēmu dienesta ziņojumu un, ja jūsu ekselencei tas interesē, rīt es šo ziņojumu uzsūtīšu augšā.
Lips Tulians sagūstīts, — Hilda vaidēja, — neiespējami, nē, nē, viņš būtu caur tūkstošiem izsities cauri!
Tam es ticu, — vecais karavīrs sacīja, — vīrs, kas saliec dzelzs durvis kā papīru, pieveiks arī vai pussimtu cilvēku. Bet ar to jau arī bija rēķinājušies, laupītāju vadoņa pārcilvēcīgie spēki jau bija zināmi. Tādēļ viņam izlika lamatas.
Hilda nobijās.
Un važās viņu ieslēdza, tā kā viņš pat ar saviem Simsona spēkiem šīs važas nespēj lauzt, — ģenerālis piemetināja, — nepaies ilgi, kad ekselence saņems ziņu, ka Lipam Tulianam izpildīts nāves sods pie rata.
Bija- pēdējais laiks, kad piesteidzās Emma Rosta, jo Hildas celi1 ļodzījās un taisni tanī brīdī, kad ģenerālis izrunāja drausmīga vārdu «pie rata», daiļā grāfiene paģībusi ieslīga savas uzticamās istabenes atplestajās rokās.
Vecais ģenerālis aizgāja.
Jā, lai parauj jods visas sievietes, — viņš norūca, durvis aizslēgdams, — tagad es pats sāku ticēt, ka grāfiene nav velti te ieslodzīta. Jā, jā, kam ar laupītāju vadoni kāds sakars, tam uz žēlastību nav ko cerēt, un grāfiene šo cietoksni droši vien dzīva nekad neatstās!
390. nodaļa FLEMINGS — UZVARĒTĀJS
Visa Drēzdene vēl peldēja spožo svētku burzmā. Jā, tauta tā priecājas, ka gandrīz neviens nepiegrieza vērību ziņai, ka pārdrošais laupītāju vadonis Lips Tulians saķerts un ieslēgts važās. Ja daži arī papriecājās, ka «Saksijas lietuvēns» — «melnās gvardes» vadonis nu beidzot kritis, tad svētku burzmā šis notikums drīz vien bija aizmirsts.
Ministrs Flemings bija kā bez jēgas no prieka. Bet šis prieks diemžēl drīz vien aptumšojās, jo jau tai pašā dienā, kad Lipu Tu-
ittaMMMMi
liānu sagūstīja, grāfa sargi ievēroja dažus aizdomīgus vīrus, kas no parka gribēja ielauzties pilī. Tūliņ tika sacelta trauksme. Pienāca pastiprinājumi, izcēlās cīņa, bet jau pēc neilga laika svešinieki nozuda tikpat ātri, kā bija nākuši. Flemings nešaubijas, ka tie bijuši Lipa Tuliana ļaudis, un bailes par savu dārgo dzīvību to gandrīz padarīja traku. Veseliem sargu bariem tagad bija jastav ap viņa pili, kurā visu nakti dega gaisma. Jo Flemingam bija tadas bailes, ka viņš vai trīs reizes naktī mainīja guļamistabas. Bet šada uzmanība bija lieka, jo bandīti vairs neatgriežas, ja, nebija pat nekādu ziņu par bīstamo «melno gvardi».
Laupīšanas, kas Saksijā līdz tam tik bieži bija sacēlušas bailes, pēkšņi bija mitējušās, un likās, ka briesmīgie bandīti vēlreiz būtu pārgājuši Saksijas robežu.
* * *
Pa tam iesākās tiesas darbība par Ļipu Tulianu. Sēdes pie tam noturēja visai slepeni — bieži vien naktīs, uzdodot par iemeslu vēlēšanos netraucēt galma svētkus, bet patiesībā tādēļ, ka gribēja paātrinātā gaitā piespriest nāves sodu. Tik ilgi, kamēr laupītāju vadonis dzīvoja, bija jābaidās, ka viņš ar savu pārcilvēcīgo spēku kādā jaukā brīdī tomēr netiek brīvs. Bet tas nedrīkstēja notikt, viņam bija jāsaņem nāves sods, un, kad dzirdēja runājam, ka cietuma tuvumā redzēti aizdomīgi stāvi, tad visu prātus pārņēma zināmas bailes. Nopratināšanu un izmeklēšanu tūliņ paātrināja.
Pret Lipu Tulianu vērstā apsūdzība pildīja veselus sējumus, un to visu tam vajadzēja atsevišķi izlasīt priekšā. Kādi uztraukti skati norisinājās, kad Lipu Tulianu apvainoja tanīs kauna darbos, kurus patiesībā, par Lipu Tulianu uzdodamies, savā laikā bija pastrādājis Zārbergs. Kā Lips Tulians uztrūkās — kā viņa ķēdes žvadzēja, un kāds niknums zvēroja lepnajās acīs!
Milzīgais važu svars, sliktā barība, tas viss nespēja salauzt laupītāju virsnieka spītību, un, kad atskanēja viņa pērkonbalss, tiesneši bija gatavi bēgt un paslēpties kaktā. Bet važas nebija saraujamas. Lips Tulians to zināja ļoti labi, un viņš cienīgi atbildēja uz šiem apmelojumiem. Sašutis, bet tomēr puslīdz mierīgs viņš noliedza šos šausmu darbus un neapgāžami pierādīja, ka viņš šai laikā atradies pavisam citur. To pat tiesnešiem bija jāatzīst, un tā beidzot tie ,nāca pie pārliecības, ka šausmīgos, asiņainos kauna darbus pastrādājis kāds cits laupītāju vadonis. Tikai tad Lips Tulians beidzot minēja Zārberga vārdu. Tagad šis tas nāca atmiņā — meklēja pakaļ, bet par Zārbergu jau sen nekas vairs nebija dzirdēts, īstenībā neviens nezināja, kadā šausmīgā nāvē tas miris, jo Libuše, skaistā Freidenbergas pilskundze, bija klusa kā kaps.
391. nodaļa SPRIEDUMS
Lipa Tuliana prāva turpinājās. Sis un tas no tās izgāja atklātībā, un, kad Augusts Stiprais, nogurdināts un apnicis nepārtraukto svētku, dzirdēja par Lipa Tuliana apcietināšanu, tad valdnieks kādu dienu pieprasīja tiesas aktis. Flemings bija vai traks, kad to uzzināja, bet tur vairs neko nevarēja darīt — jo neticamā kārtā valdnieks pats, apejot ministru, bija griezies tieši pie tiesas locekļiem.
Bija jau vēla diena, kad Flemings dzirdēja, ka valdnieks tiesas aktis saņēmis, un ministrs nekavējoties lika iejūgt zirgus, lai savu miesassargu pavadībā, steigtos uz Cvingeru. Grāfam Flemingam bija privilēģija katrā laikā bez kādas sevišķas pieteikšanas iekļūt nie Augusta Stiprā. Arī šoreiz tam atvērās visas durvis, un ministrs drīz vien stāvēja Saksijas valdnieka darbistabā. Tur valdnieks sēdēja pie rakstāmgalda, iedziļinājies tiesas papīros. Karaļa dzīves baudās nogurdinātā seja tagad bija viegli pietvīkusi, un viņa acīs staroja interese par neparastā vīra savādo likteni.
Tagad ministrs iekrekšķējās. Augusts Stiprais negribot pacēla galvu, bet, ieraugot savu ministru, pavirši norādīja uz kādu sēdekli pie rakstāmgalda.
Labi, ka jūs esat ieradušies, Fleming, — karalis sacīja, papīrus atbīdīdams, — es tā kā tā jūs rītu liktu saukt.
A — kāda svarīga darīšana, majestāt?
Te iet runa par laupītāju virsnieka Lipa Tuliana prāvu, — valdnieks atbildēja.
Fleminga sejā rēgojās ledains dzestrums.
Lieta tātad grozās ap bandītiem. Ak, majestāt, te jārīkojas īsi. Spriedums jau ir gatavs.
Un kā tas skan?
Nāves sods pie rata — no apakšas uz augšu — kā jau šādiem noziedzniekiem pienākas, — ministrs atbildēja.
Valdnieks uzlūkoja ministru.
Sakiet, Fleming, kā es redzu no šiem papīriem, tad jūs tiesas sēdēs nemaz neesat piedalījušies?
Ministrs bikli skatījās zemē.
Man bija svarīgākas darīšanas.
O nē, Fleming, — Augusts Stiprais pasmaidīja, — sakiet labāk, jums bija bailes, ka briesmīgais vīrs nesarauj savas ķēdes un neklūp jums virsū.
Ministram nevilšus pārskrēja trīsas.
Lips Tulians nekad nav bijis jūsu draugs, — Augusts Stiprais piebilda.
Viņš mani ienīst, — Flemings šņāca, — jā, viņš mani ienīst, tādēļ, ka es pastāvīgi tam raidīju vajātājus uz kakla.
Valdnieks norādīja uz aktīm.
Se iekšā stāv drusku citādi.
Tie ir meli, meli, — Flemings izgrūda.
Ak, nerunāsim vairāk par to, — Augusts Stiprais atteica ar stipru uzsvaru. — Sie papīri man daudz ko pateica, kas man līdz šim likās dīvaini un neizprotami. It sevišķi — kas attiecas uz grāfieni Kozelu …
Ministrs nobāla.
Jā, jā, tur notikušas savādas lietas, — valdnieks turpināja,
un es uz noteiktāko jums gribētu aizliegt, grāf, ka jūs kaut kādā veidā stājaties sakaros ar grāfieni. Stolpenes komandantam jāsaņem rīkojums — rīkoties pēc manām pavēlēm.
Ministrs tagad vārda pilnā nozīmē bija kļuvis zaļš un dzeltens.
Majestāt…
Klusu, — valdnieks uzsauca ar tādu sparu, ar ko tas dažreiz izcēlās, — es nekā negribu dzirdēt, jo zinu pietiekoši. Jā, Kozela ir vainīga, bet jūs, grāf, arī neesat bez vainas, jo jūs grāfienei uzmācāties, to es zinu skaidri — nekādas atrunāšanās — šī lieta ir aprakta.
Flemings jutās atmaskots.
Turpmāk jums Stolpenē nekas nav meklējams, es reizi par visām reizēm aizliedzu, ka grāfiene saņem kaut kādas vēstis. Ar to šī lieta ir izbeigta.
Ministrs locījās kā tārps.
To man šis laupītāju vadonis nodarījis, — viņš domaja, — tas tā ir liecinājis, o, drīz viņš beigsies pie rata.
Bet valdnieks vēl nebija beidzis.
Fleming, — viņš atkal iesāka ar lielāku mieru kā pirms tam,
šī cietumnieka vārds nav Lips Tulians. Viņš saucās Filips fon Mengsteins, — valdnieks piebilda ar sevišķu uzsvaru.
Tā viņu kādreiz sauca, — Flemings nicīgi izmeta.
Karalis papurināja lepno galvu.
Vienalga, — viņš sacīja, — no muižnieku kārtas viņš tomēr ir, un es nevēlos, ka pēdējais no šīs lepnās cilts beigtos zem rata triecieniem.
Flemings negribēja ticēt savām ausīm.
Majestāt, — viņš šņāca, — tad jau katra taisnība izbeigtos.
Tagad valdnieka acis iedegās.
Fleming, — viņš brīdinoši sacīja, — pievaldiet savu mēli, citādi manai lēnībai būs beigas. Ja es ko vēlos, tad nekādu ierunu nav, ievērojiet to. Savas personīgās atriebības jūtas jūs varat aiztaupīt citām lietām.
Majestāt!
Pietiek, — karalis viņu pārtrauca, — es nekā vairāk negribu zināt. Šinīs papīros ir rakstīts šis tas tāds — un starp citu par kādu nakti, kur sakšu zemes pirmais ministrs sēdējis Nosenā uz skursteņa. Un vēl vairāk.
Ministrs gribēja trakot, plosīties aiz dusmām, bet viņš pazina Augustu Stipro. Se viņam bija jāklusē. Kūrfirsts norādīja uz kādu dokumentu.
Te ir spriedums, — viņš aši sacīja.
Flemings palocīja galvu.
Tas vēl nav parakstīts.
Nē, nē, — ministrs stostījās.
Nu labi, tad es apakšā vēl taisīšu piezīmi un pats parakstīšu spriedumu.
Augusts Stiprais paķēra spalvu. Ātros vilcienos tas parakstīja savu vārdu zem nežēlīgā nāves sprieduma, bet tad viņš vēl piemetināja nedaudzus vārdus.
Se, Fleming, — viņš sacīja, pamezdams vēl mitro pergamentu ministram.
Un ar niknumā pāri plūstošu sirdi grāfs izlasīja sekojošo:
«Ņemot vērā, ka laupītāju vadonis Lips Tulians, jeb kā viņa īstais vārds ir — Filips fon Mengsteins, visos savos grēkos vaļsirdīgi atzinies, caur mūsu kūrfirsta žēlastību nāves spriedums ir grozīts un sodīšana pie rata apmainīta pret nāves sodu, galvu ar zobenu nocērtot.
Augusts, no Dieva žēlastības Saksijas kūrfirsts.
Drezdenē, Cvingerā.»
392. nodaļa UZ SODA VIETU ĻAUNDARI…
Mazs zvaniņš lika atskanēt īpatnējam, gandrīz raudulīgam tonim, gluži vientulīgi, kamēr visi pārējie galvaspilsētas Drēzdenes zvani klusēja. Bet milzīgs ļaužu pūlis plūda laukā uz drausmīgā «Sanda» pusi, kur atradās soda laukums, jo soda zvaniņš vēstīja, ka dažus vedīs uz nāves soda vietu. Jā, visa Drēzdene bija ceļā, jo šodien tak bija paredzēta soda izpildīšana briesmīgajam laupītāju virsniekam Lipam Tulianam un viņa biedriem, Bretbaueram un Ekoldam. Ari kāda skaista skuķe dalīšoties liktenī ar visiem trim vīriem — Guste, kura pie tiesas skaļi jo skaļi dižojusies, ka dažā laba laupīšanas gājiena ņēmusi dalību.
Drēzdenes iestādēm tā bija karsta diena. Jo pilsētas komandants baidījās, ka'«melnā gvarde» ar pēdējo izmisušo uzbrukumu mēģinās atsvabināt savu vadoni. Tādēļ bija savervēts vesels karaspēks. Visur redzēja spīguļojam ieročus un zobenus, visās malās dūrās acīs grenadieru uniformas un jātnieku spožās bruņas. No Vilsdruferas torņa līdz «Sandam» kareivji bija nostājušies špalerās, un dažādās vietās stāvēja karaspēka nodaļas kaujas gatavībā, lai laupītāju uzbrukuma gadījumā tūliņ varētu steigties uz apdraudēto vietu. Pašas tautas vidū atradās daudzi slepeni aģenti, kas pat uzmanīja atsevišķu cilvēku sarunas. Tiem bija pavēlēts ļaudis, kas kaut kā aizdomīgi izteicās, nekavējoties apcietināt.
Šimbrīžam nenotika nekas sevišķs. Ļaudis gan dzīvi sarunājās par cietumnieku, bet laupītāju šai milzīgajā ļaužu pūlī nebija. Ministrs uz soda vietu neieradās. Tas vairāk kā jebkad trīcēja par savu dārgo dzīvību un šai liktenīgajā dienā bija pilnīgi aizbarikā- dējies savā pilī. Pa tam vesela maza armija apsargāja gļēvuli, kuram tādas bailes iedvesa «melnā gvarde». Jā, Flemings bija gļēvulis.
Tagad pulkstenis sita vienpadsmit.
Nu viņš nāks, :— pūlis sauca, — tagad sodīs laupītāju virsnieku!
Visi acumirklī spiedās ap «Sandu». Bet tur jau stāvēja tūkstošiem ļaužu. Ne par velti Saksijas hronists rakstīja: «…vairāk kā 30.000 cilvēku un vairāk kā tūkstotis braukšus, neieskaitot atjājušos, bija sapulcējušies noskatīties nāves soda izpildīšanas «teātri»». Bet ziņkārīgie prata sev palīdzēt. Drēzdenes nora bija visai tuvu, un tur atradās pietiekoši daudz koku. Bet kur koki, tur arī zari, un ziņkārīgākie kā kaķi sakāpa zaros, lai augšā ēnainā lapotnē omulīgi iekārtotos uz skatīšanos. Tur bija trejādas priekšrocības, jo tie sēdēja augstu, atradās ēnā un nevajadzēja berzēties pa pūli. Omulīgos sakšus arī tas neko daudz netraucēja, ja kāds vājāks zars zem lielā svara nolūza un uz tā sēdošie nogāzās zemē. Te, saprotams, bija liela kliegšana un spiegšana, bet belzieni un skrambas drīz vien atkal aizmirsās, jo pēc īsa laiciņa tie atkal sakāpa citā kokā, lai izraudzītos stiprākus zarus.
No pilsētas šurp vēl vienmēr plūda grēcinieku zvaniņa skaņas, bet tagad kļuva redzamas spožās kirasieru bruņas, tie lēnos soļos jāja uz soda vietu.
Viņi nāk, viņi nāk, — pār milzīgo pūli gāja kā šalkas.
Un patiešām — aiz kirasieriem brauca divi rati, kurus slēgtās rindās pavadīja grenadieri kaujas gatavībā. Pirmajā orē sēdēja Lips Tulians. Viņam blakus bija redzams kāds garīdznieks, bet laupītāju vadonis tam, likās, nepiegrieza vērību, tik savām zibošām acīm skatījās apkārt. Vai viņš meklēja savu «melno gvardi», vai gaidīja, ka viņa ļaudis to atsvabinās? Kas to lai zin.
Otros ratos atradās Bretbauers, Ekolds un viņiem blakus Guste grēcinieces apģērbā, krāšņie mati bija augstu uzsprausti mezglā. Skuķe bija izteikusi lūgumu, lai viņai atstāj matus nenogrieztus, un šis pēdējais lūgums bija ievērots.
— Tā ir Lipa Tuliana mī|ākā, — pūlis murmināja.
Bet Lips Tulians skatījās pāri uz Drēzdenes noru. Vai viņš domāja tur ieraudzīt savus uztitīgos biedrus, kas izmisuši vēl pēdējo reizi mēģinās atsvabināt savu virsnieku? Tur nekas tāds nebija redzams, tikai ziņkārīgie vien, kas bija apsēduši visus kokus.
393. nodaļa TĀ PAIET PASAULES GODĪBA…
Lips Tulians drūmi skatījās pūlī.
Tas ir liktenis, — viņš murmināja, — tik ilgi, kamēr es atrados «melnās gvardes» priekšgalā, tā bija neuzvarama, bet nu būs radusies šķelšanās, es baidos, ne Siklers, ne garais Zamuels nespēs spītīgos zeļļus saturēt kopā. Jā, ja Vitorfs būtu dzīvs, tad šis tas būtu citādi. Bet arī viņš jau ir kritis, mans uzticamais draugs, un es sekoju viņam.
Laupītāju virsnieka seja sāpīgi raustījās.
Jā, Vitorfs, uzticīgais Vitorfs, kā es viņu apskaužu. Viņš krita cīņā kā drošsirdīgs karavīrs, kamēr manu kaklu pārcirtis bendes cirvis. Un man jābūt priecīgam, ka man vēl tāda nāve piespriesta, ka es kā pēdējais noziedznieks nebeidzos kauna pilnā nāvē pie rata.
Viņa ķēdes žvadzēja. Lips Tulians tās aplūkoja ar drūmu, sa-
tumsušu seju.
Jā, šīs varenās važas, tās nav salaužamas, pat mani milža spēki neko nespēj pret šīm tērauda saitēm. Ha, ja to nebūtu, tad tie mani nevilktu vis uz ešafota. Bet tā man nav vairs nekāda glābiņa.
Rati tuvojās soda vietai. Augšā uz akmens platformas stāvēja masīvais krēsls, tam visapkārt karājās siksnas, ar kurām nāvei nolemtie piesienami pie krēsla.
Lipam Tulianam vēl kāds jautājums bija uz sirds. Viņam blakus pa kreisi sēdēja kāds virsnieks, kas ar uzvilktu pistoli uzmanīja katru laupītāju vadoņa kustību.
Uzklausiet mani, — Lips Tulians sacīja sirmajam karavīram, — jūs varētu nodot valdniekam manu pateicības apliecinājumu, ka man atlaista kauna pilnā nāve pie rata.
Virsnieks palocīja galvu.
To es labprāt izdarīšu. Blakus minot, valdnieks kāda nejauša gadījuma dēj ieinteresējās par jūsu prāvu. Drēzdenē esot bijusi kāda skaista, sveša dižciltīga dāma, kura mūsu valdnieku reiz izglābusi no lielām briesmām. Un viņa laikam arī jūs pazīst, jo viņa valdniekam lūgusi par jums; vairāk es nezinu.
Lips Tulians brīnījās.
— Kas ir šī mīklainā svešiniece?
Ha, te viņam ienāca kas prātā. Viņš atminējās skaisto Adlers- bergas pilskundzi, kas viņu reiz briesmu brīdī tik viesmīlīgi uzņēma savā pilī un pašaizliedzīgi sargāja. Lips Tulians tagad atcerējās, ka skaistā kundze kādreiz sarunājoties bija ieminējusies, ka Sak- sijas valdnieks viņai esot kādu pakalpojumu parādā. O, tagad tam viss bija skaidrs, Adlersbergas pilskundze bijusi Drēzdenē — viņa dēļ — varbūt, arī viņa muižnieka kārtas dēļ, — bet viņam spriedums bija mīkstināts.
Arī viņa nāves biedriem bija piespriests tāds pat sods, bet to ķermeņus, tikai Gustes līķi izņemot, pēc tam vēl bija jāstaipa uz rata. Ka to pašu nedarīja arī ar Gusti, to Lips Tulians bija izkaulējis, kad viņam, kā jau šādos gadījumos parasts, prasīja viņa pēdējo vēlēšanos.
* * *
Tagad rati pieturēja. Lips Tulians drūmi paskatījās augšā, jo kādreiz jau šai pašā vietā viņa ļaudis bija izpildījuši nāves sodu Freidenbergas pilskungam. Tas viss jau sen bija pagājis. Laupītāju virsnieks piecēlās un, pūļa lāstu un lamu pavadīts, gāja pa pakāpieniem augšā, kas veda uz platformas. Viņam sekoja viņa nāves biedri.
Guste redzēja vienīgi savu mīļāko, viņa neredzēja neko citu kā viņu vien, viņas vienīgais prieks bija mirt kopā ar viņu. Viņa steidzās Lipam Tulianam iepakaļ, kurš tik staltos soļos uzkāpa uz paaugstinājuma, it kā smagie dzelži tam nebūtu nekas. Bretbaueru un Ekoldu kā pēdējos uzveda uz platformas, kur sarkani ģērbtais bende ar saviem kalpiem jau gaidīja notiesātos. Bende rādīja pavisam skābu ģīmi, jo viņam bija neomulīgi ap dūšu. Viņš tak arī baidījās, ka «melnā gvarde» pēkšņi var parādīties no kādas paslēptuves.
Bet laupītāju virsnieka uzticamie biedri nerādījās, nedzirdēja nevienu svešādu skaņu, nevienu baigu signālu, nedzirdēja neko citu, kā vien uztrauktā ļaužu pūļa šalkoņu.
Tagad Lips Tulians atradās uz paaugstinājuma. Viņam sekoja daži tiesneši, kas vēlreiz gribēja nolasīt spriedumu. Arī garīdznieks gāja līdz, un uz apakšējā paaugstinājuma, galvu pie galvas, cieši saspiedušies, stāvēja kareivji, tik daudz kareivju, cik tur vien varēja sastāties.
Lips Tiilians jau cietumā bija izteicis vēlēšanos uzrunāt tautli, un šis. laupītāju virsnieka lūgums arī bija ievērots. Arī ļaužu pūlī varēja nojaust, ka laupītāju virsnieks pirms savas asiņainās nāves vēlreiz gribēja uzrunāt sapulcējušos, jo, kad pārdrošnieks, važās saslēgts, uzkāpa uz paaugstinājuma, visapkārt iestājās nāves klusums. Lips Tulians vēl pagāja dažus soļus tālāk līdz paaugstinājuma malai. Apakšā, tikai nedaudz pēdu zemāk, stāvēja grenadieri. Tagad laupītājs ar mokām pacēla labo roku. Vēl tas šo ķēžu nastu spēja kustināt, bet varēja redzēt, ka briesmīgais cietums salauzis arī viņa milža spēkus.
Uzklausiet mani, ļaudis, — atskanēja Lipa Tuliana pērkon- balss, — te es stāvu šai asiņu plūdu vietā — uz nāvi notiesāts, kā Saksijas lietuvēns, es — Lips Tulians, «melnās gvardes» vadonis. Ne aiz laupīšanas kāres es kļuvu par laupītāju virsnieku, o nē, cilvēki mani atstūma, atgrūda, apkaunoja, es biju ienīstais, nicinātais, ar kauna zīmi iededzinātais. Un tādēļ, ka es gribēju atriebties, es devos mežos savervēt pārdrošnieku pulku, ar kura palīdzību es gribēju atmaksāt savam pretiniekam par nodarīto netaisnību. Es atradu šos pārdrošniekus, kurus meklēju, jā, es atradu drošsirdīgos vīrus, kas nebaidījās nāves, no kuriem kāda daļa bija kādreizējā laupītāju vadoņa Niķeļa Lista ļaudis.
Pūli pāršalca dobja kņada. Jā, tie pazina Niķeli Listu, bīstamo laupītāju virsnieku, kurš pirms Lipa Tuliana apmeklēja visu Vāciju, «jā, pat Dāniju, Poliju un Austriju. Šo pārdrošnieku tie pazina, par viņa darbiem stāstīja garajos ziemas vakaros, kad dūca vērpjamie ratiņi.
Tagad Lips Tulians izslējās.
Arī Niķelim Listam slāpa pēc atriebības, — atskanēja viņa pērkonbalss, — es mantoju no viņa kādu daļu no viņa ļaudīm, bet nekad neesmu varējis savam priekšgājējam tikt līdzi neticamā pārdrošībā. Niķelis Lists bija vēl lielāks nekā es, es viņam nekad nevarēju tikt līdz. Jā, mana «melnā gvarde» bija briesmīga, bet — kas ir ļaudis bez vadoņa? Jūs jau to redzat — tie pat nemēģina mani atbrīvot, izputējuši ir šie mežonīgie bandīti kā pelavas vējā, jo vairs neesmu pie viņiem.
Tad daža laba seja, kurā līdz šim rēgojās bailes, kļuva jautra, jo daudzi slepus bija lūkojušies uz mežu, domādami, ka Lipa Tuliana uzticamie pēkšņi parādīsies aiz noras.
Es nevarēju atriebties, — Lips Tulians sauca no paaugstinājuma. — Tas vīrs, kas iznīcināja manu godu, ir beigts, bet es viņu atradīšu, ja ne virs zemes — tad pie mūžības vārtiem.
Tas izklausījās šaušalīgi, kad Lips Tulians izsauca pār pūli pēdējos šausmīgos draudus. Tad viņš vēlreiz pacēla labo roku.
Es nekad neesmu nogalinājis aiz nežēlības, — atskanēja viņa balss, — nevienu nabagu neesmu aplaupījis, tikai bagātos apspiedējus — asinssūcējus, jā, tos es aplaupīju.
Pienāca tiesneši.
Tagad pietiek, — tie sacīja, — jūsu vēlēšanās ir izpildīta — bet tagad jūs tālāk vairs nedrīkstat runāt.
Es arī esmu galā, — Lips Tulians atbildēja.
Vai nevēlaties pieņemt baznīcas svētību? — kāds no tiesnešiem jautāja.
Nē, — Lips Tulians atbildēja drūmi un tumši, — to vīr'U, kuru es ienīstu, es satikšu tikai pie elles vārtiem, nevis gaišajās' tālēs.
Tiesneši ar šausmām aizgriezās. Tad viņi piegāja pie paaugstinājuma malas un vēlreiz nolasīja nāves spriedumu .. . Lips Tulians klausījās, ne acu plakstiņu nepakustinot. Arī Ekolds un' Bretbauers izturējās kā varoņi — jā, tie nicinoši smējās, kad dzirdēja", ka tiem nocirtīs galvu.
Pat pie rata mēs nebūtu ne pīkstējuši, — Ekolds smiedamies sacīja, — bet nāve caur zobenu ir bērnu spēle — viens acumirklis.
394. noda «MANA SIRDS TOREIZ NERUNĀJA LĪDZ..,»
'Guste piegāja pie laupītāju virsnieka.
Mīļais, — viņa klusām runāja, — vai tev vairs nav.neviena vārda priekš manis — manis, kas tevi tik dziļi mīl. Vēl tikai dažas minūtes mums atlicis dzīvot.
Lips Tulians sāpīgi ielūkojās skaistas skuķes bālajā seja:
Gustiņ, — viņš sacīja,"— es tik vienu vienīgu sievieti mīlēju pasaulē, un tā bija Hedviga — jā, tik viņai piederēja mana', sirds, un, kad reiz es tevi tādā neprāta brīdī apkampu, mana sirds toreiz nerunāja līdz. Man sāpīgi tev to teikt, bet nekāda cita apmierinājumā ģs tev nevaru sniegt.
Guste savādi pasmaidīja.
Mūķene, — viņa iesaucās, — ha, ha, ha, skaistā Hedviga, viņa bija šķīsta kā eņģelis, jā, to es zinu. Bet tur, kur viņa aizies, tur tu nebūsi. Mēs abi paliksim kopā, moku naktī — jā, jā, tur mēs būsim vienoti. Elles ugunī, tālu no eņģeļu pulka dziesmām, tur es tevi, mīļais, apkampšu — glāstīšu, skūpstīšu līdz mūžībai — bez gala — o, to laimi!
Lips Tulians nodrebinājās.
Nē, nekādu mūžību, — pazušanu, nakti, mūžīgo^ kapa tumsību — to es vēlos — nekādas tālākas dzīves vairs, tas būtu ļaunak kā elles mokas, pazust… iznīkt.., iznīkt… naktī… bez miņas
395.nodaļa NĀVES SODS
Pienāca tiesneši.
Bende, — augstākais no ierēdņiem sacīja, — es jums nododu laupītāju virsnieku un viņa biedrus sprieduma izpildīšanai.
Bende norādīja uz sēdekli.
Uzklausiet mūsu Pestītāja ticības svētību, — garīdznieks vēlreiz sauca.
Lips Tulians palocījās pret cienījamo vīru, bet tikai vienu mirkli, tad, augsti izslējies, soļoja pie sēdekļa, pie kura rīkojās bendes kalpi. Acumirkli siksnas bija aptītas ap briesmīgā vīra ķermeni — bet Lips Tulians stīvi lūkojās uz priekšu pūlī, kas apbrīnoja kā milzi noauģušo vīru tur augšā.
Tagad bende pacēla zibošo zobenu.
Garīdznieks skaļi lūdza Dievu, bet Lips Tulians ne acu plakstiņu nepakustināja.
Tad zobens šņākdams šķēla gaisu, augstu uzšāvās tumša asiņu strūkla, un smilšu kaudzē pie krēsla noripoja bīstamā laupītāju virsnieka galva.
Ātri tika atraisītas siksnas. Bendes kalpi steidzās notiesātā ķermeni kopā ar galvu ietīstīt rupjā linu audekla gabalā, ko tie bija turējuši gatavībā, — un tagad drausmīgo saini aizvilka pie malas.
Tagad mani, tagad mani, — Guste sauca uzplīdamās, — lai manu kaklu pāršķeļ zobens, kas patlaban dzēris mīļākā asinis.
Tiesneša mājiens lika bendem izpildīt skaistās meičas gribu.
Mani nevajag piesiet, — Guste sauca, ātri nosēzdamās asinīm aptraipītā krēslā, — es pat plakstiņu neparaustīšu.
Bet viņai tomēr ātri jo ātri apjoza siksnas ap kairo stāvu un pilnīgajām rokām. Garīdznieks atkal lūdza Dievu, zobens atkal šņākdams šķēla gaisu, un Gustes galva, dobji atsizdamās, noripoja asinīm piešķiestajā smilšu kaudzē. Tagad arī skaistās meičas ķermeni ātri ietina linu drānā un pielika laupītāju virsnieka līķim blakus.
Tad nāca Ekolda un Bretbauera rinda. Lepni, bez bailēm tie gāja nāvē, bet viņu ķermeņi netika ietīti, un bendes tos vilka pie rata.
Nodaļa
396. nodaļa KUR PALIKUSI «MELNĀ GVARDE»?
Briesmīgā izrāde bija galā. Pūlis lēnām izklīda, bet visur dzirdēja slavējam laupītāju virsnieka vīrišķo skaistumu un daiļās meža dzirnavnieka meitas kairo pievilcību. Nāves sodu izpildīšanu neviens nebija traucējis, «melnā gvarde» nebija rādījusies, un gandrīz neviens nepamanīja, ka divi vīri uzmanīgi vēroja, kā Lipa Tuliana un Gustes līķus aizvāca no paaugstinājuma. Apakšā, paaugstinājuma pakājē jau bija izraktas divas dzijas bedres, un tur ātri ieguldīja sakropļotos līķus. Tad nogalinātajiem uzbēra virsū zemes un, kad tas bija noticis, tad arī bendes sekoja atlikušajiem karavīriem, atstādami «Sanda» laukumu.
Jā, bendes ar saviem pavadoņiem steidzās, cik ātri vien varēja, jo viņi baidījās, ka Lipa Tuliana ļaudis vēl tomēr neuzbrūk. Bet viss bija mierīgi. Grāfam Flemingam tika ziņots, ka nāves sods izpildīts, bet ministrs šo ziņojumu uzklausīja ar drūmu seju, jo viņš baiļojās par savu dzīvību un domāja, ka atlikušie laupītāji, kaut arī bez vadoņa, viņam tomēr var atriebties.
Pirmo reizi savā neaprobežotajā varenībā Flemings domāja apmeklēt savas muižas Prūsijā, jo Drēzdenē tam tagad patiešām bija bailes dzīvot. Lipam Tulianam gan bija izpildīts nāves spriedums, bet Flemings nebija apmierināts, jo būtu labprāt redzējis, ka viņa nāvīgais ienaidnieks beidzas moku nāvē pie rata. Bet pret valdnieka pavēli nekas nebija iebilstams — ja jau Augusts Stiprais bija pavēlējis, tad viņš gribēja arī redzēt savas pavēles izpildām.
— Tiklīdz svētki būs garām, es aizceļošu, — Flemings pie sevis sacīja. — Es nemaz neticu mierīgai dzīvei, šī klusuciešana no laupītāju puses ir tieši drausmīga. Tiklīdz karalis ar grāfieni aizceļos uz Pilnicu, es apmeklēšu savas muižas Prūsijā.
Drošības sargu skaits pilī tika divkāršots. Vesels karapulks apņēma ministra pili, tā ka pat pele nemanīta nevarēja iezagties pilī. Bet šāda modrība bija lieka, jo nerādījās neviena aizdomīga persoīna. Lipa Tuliana «melnā gvarde» līdz ar virsnieka nāvi likās izkaisīta visos vējos.
397. nodaļa LAUPĪTĀJU VIRSNIEKA PĒDĒJĀ GRIBA
Pēc karstās, tveicējošās nāves soda izpildīšanas dienas sekoja vētraina nakts. Un te nu soda vietas tuvumā sākās kustība, tumšas ēnas iznāca no meža un līda uz drausmīgā «Sanda» laukuma pus.i Tie bija divi vīri ar lāpstām pār pleciem — divi cilvēki.
Cst — cst —še viņam jāguļ, Zamuel, — čukstēja kāda balss,— es iztālēm novēroju, ka virsnieku te apraka.
Tev droši vien taisnība, Sikler, tūliņ ķersimies pie rakšanas. Jā, tie bija Lipa Tuliana uzticamākie biedri, garais Zamuels un
Siklers.
Kā tam tā bija jānāk, — milzis caur zobiem čukstēja, iedurdams lāpstu, — elle un velns, — es nebūtu ticējis, ka līdz ar virsnieka sagūstīšanu «melnā gvarde» tā izklīdīs uz visām pusēm kā aitu bars, — viņš, rūgti iesmiedamies, piebilda.
Tev taisnība, — Šiklers drūmi sacīja, — šie puiši nebija noturami. Viņi domāja, sak' — nu jau visam beigas un izklīda, lai katrs atsevišķi ietu pa Bohēmijas ceļiem laupīdams. Nu, šis prieciņš nebūs ilgs, gan redzēsi, Zamuel, pāris mēnešos lielākā daļa jau būs pakārti.
Lai viņi skrien, gļēvuļi tādi, — milzis errojās, — jā, Šikler, mēs abi esam pēdējie, kas virsniekam palikuši uzticīgi. Bet mēs taču nespējām viņu atsvabināt.
Nē, tas nebija iespējams, mēs tikai varam izpildīt viņa pēdējo gribu.
Gluži pareizi, viņš jau tev rakstīja.
Tu visu dabūsi zināt, kad nogādāsim līķi tur, kur Viņš vēlējies gulēt, — garais Zamuels atbildēja, — bet tagad raksim.
Siklers vietu bija labi ievērojis. Jau pēc neilga laiciņa abi laupītāji Uzdūrās kādam priekšmetam — cilvēka ķermenim, kas bija ietīts linu drānā.
Abi vīri ātri izcēla drausmīgo nastu no bedres un atsedza linu audeklu. Redzēt neko nevarēja, jo nakts bija ļoti tumša, bet Siklers, lai pārliecinātos, aptaustīja galvu, kas gulēja pie kājām.
. — Virsnieks, — viņš svinīgi sacīja, — Zamuel, tas ir mūsu vadonis, ak, kamdēļ tam tā bija notikt!
Zamuels izdvesa kādu savādu skaņu, kas izklausījās kā ar varu apspiests šņuksts.
Kā es viņu brīdināju, — viņš sacīja, — bet viņš jau nebija noturams, viņam bija jāiet uz Drēzdeni. Es paredzēju nelaimi, tagad ir par vēlu.
Siklers atkal satina drānu ap sakropļoto līķi, kamēr Zamuels ātri aizmeta bedri.
Vai mēs savus biedrus atstāsim pie rata? — Siklers jautāja.
Tur neko nevar darīt, — milzis atbildēja, — laika tik maz, un rati uzcelti tik augstu, ka mēs ,tiem tik vienkārši netiekam klāt. Nē, lai paliek vien, Sikler, tas varētu sabojāt arī pēdējo — mirušajiem mēs vairs neesam vajadzīgi, bet mums jāizpilda virsnieka pēdējā griba.
Abi vīri noglabāja savas lāpstas, kas bija saliekamas, muguras maisos — un, kad tas bija padarīts, tie spēcīgām rokām pacēla asiņaino linu autu saini, kas saturēja lielā vadoņa mirstīgās atliekas.
.— Uz priekšu, — garais Zamuels pavēlēja, — tu zini ceļu, Sikler, tas ir tāls — bet mēs svēti solījāmies izpildīt visas Lipa Tuliana pavēles. Un tā ir viņa pēdējā griba, uz priekšu, Sikler, — uz Sleziju!
398. nodaļa KĀDĒĻ?
Trīs dienas bija aiztecējušas pēc tam — un atkal bija vētraina nakts, kad divi tumši vīriešu stāvi kāpa pār Lignicas kapsētas mūri. Naksnīgajiem līdzi bija kāda nevainīga izskata nasta — baiga nasta. Tie bija garais Zamuels un Siklers, kas nesa sava virsnieka liki.
Kad viņi bija pārkāpuši mūri, tiem vispirms kādu brītiņu vajadzēja atpūsties. Jo visu tālo ceļu tie bija gājuši, maz atpūzdamies un iebaudīdami tikai visnepieciešamāko barību.
Laupītāju virsnieka līķis gulēja kapu uzkalniņā pa labo roku.
Zamuel, — Siklers sacīja, — es līdz šim klusēju. Bez kurnēšanas esmu nesis uz šejieni mūsu vadoņa līķi, bet tagad es gribu zināt, kādēļ mēs viņu atnesām uz Lignicas kapsētu.
Zamuels stīvi lūkojās zemē.
To tu drīz vien uzzināsi, Sikler, atpūties tik drusciņ, mēs esam pie mērķa — šai kapsētā virsnieks tiks aprakts!
Bet kādēļ gan — saki taču!
Tu drīz to dzirdēsi, — bija atbilde. — Kad būsi atpūties, es tev pateikšu.
Es jau tagad varu strādāt, man spēka vēl pietiek.
Un es arī — tamdēļ panesīsim virsnieku vēl kādu gabaliņu, tikai nedaudz soļu, tad mēs būsim pie mērķa.
Abi uzticīgie vīri atkal paņēma savu drausmīgo nastu rokās. Garais Zamuels te acīmredzot visu labi pārzināja, jo viņš, neraugoties uz tumsu, virzījās uz kadu vietu, kur pacēlās augstmaņu ģimenes kapenes. Tagad abi stāvēja pie baigās celtnes.
Tepat ir, — milzis sacīja, norādīdams uz kādu ēku, kas izskatījās pēc kapelas, — te, Sikler, — un tur, tuvu pie ģimenes kapeņu vārtiem jāiztaisa mūsu virsniekam kaps.
Bet kādēļ?
Roc, es tev pateikšu.
Tad runā taču!
Pēc tam tu visu uzzināsi, tā ir Lipa Tuliana pēdējā vēlēšanās, tātad ņem lāpstu.
Siklers paklausīja.
Nu tikai uzmanīgi, — Zamuels sacīja, — še, zem tā krūma mēs guldīsim virsnieku zemē, tur neviens neievēros, ka ierīkots kaps, jo aiz mums pēc pabeigtā darba vairs nedrīkst palikt nekādu pēdu.
Siklers papurināja galvu, bet paklausīja biedra gribai un sāka uzcītīgi rakt kapu. Zamuels viņam palīdzēja. Bija izrakta dziļa bedre, un, kad milzis bija pārliecinājies, ka tā atbilst visām prasībām, viņš ķērās pie sakropļotā līķa.
Ķeries klāt, Sikler!
Ar virves palīdzību abi vīri ielaida līķi kapā pie kapelas durvīm. Zamuels noliecās pār kapu.
Dusi saldi, virsniek, — uzticīgais vīrs sacīja klusu, trīcošu balsi, — dusiet' saldi, es izpildīju jūsu pēdējo gribu, tas bija viss, ko es spēju, un nu dusiet še līdz tai dienai, pēc kuras jūs tā ilgojāties — tad varēs piepildīties arī pēdējais.
Siklers atkal gribēja jautāt, bet garais Zamuels jau griezās pie biedra.
Tā bija mūsu virsnieka pēdēja griba, ka viņu, gadījumā, ja kaut kas notiktu, apglabātu še, tieši pie šīs ģimenes kapličas durvīm.
Bet kādēļ?
Klausies tālāk! — Zamuels svinīgi turpināja, — tur aiz šim durvīm stāv zārks, kurā atrodas grāfa Martinica mirstīgās atliekas.
Ak, Lipa Tuliana nāvīgākais ienaidnieks?
Tas pats, un tādēļ virsnieks noteica šādi: tā kā viņam dzīvē nebijis iespējams atriebties, tad viņš vismaz pēc nāves vēlējās būt šī ienīstā cilvēka tuvumā.
Kādēļ?
Tādēļ, ka viņš visu mirušo augšāmcelšanās dienā grib šo necilvēku tūliņ grābt ciet. Vismaz tad viņš grib dabūt savu ienaidnieku rokā. Tā, tagad tu zini, tā bija virsnieka pēdējā griba.
Siklers stāvēja nekustīgi.
Jā, tā ir atriebība, — viņš tad čukstēja. — Lips Tulians pat pēc nāves grib atrasties sava ienīstā tuvumā, tā ir atriebība.
Bet garais Zamuels sāka aizbērt kapu, līdz nekas vairs nebija redzams — nekādu pēdu.
Tā, tagad viss ir padarīts, — milzis murmināja, — nāc, Sikler, mēs darījām visu, ko vien spējām, nu arī mēs iesim savu ceļu.
Uz kurieni?
Jā, uz kurieni, — milzis skumji sacīja, — nav nekādas nozīmes vervēt «melnās gvardes» bēdīgās paliekas. Tas varētu saturēt vienkopus tikai tāds vīrs kā Lips Tulians, bet, ja mēs atrastos viņu priekšgalā, tad drīz vien sāktos slepkavības.
Tev taisnība — jā, ja Vitorfs vēl būtu dzīvs, bet tas jau arī ir šķiries no šīs dzīves, tas bija vienīgais, kuram mežonīgie bandīti paklausīja, tagad ir beigas — lai ļaudis dara ko grib, tie nekad vairs nevarēs iedvest bailes, jo tagad tie ir vienkārši lielceļu laupītāji.
Jā, ar tiem neko vairs nevar iesākt, tie izvērtīsies taisni tādi paši kā Zārbergs. Kas zina, kur tas beidzies, to jau pats velns neņēma pretī.
Abi vīri atkal bija noglabājuši savus darba rīkus. Vēl vienu, vēl pēdējo skatu tie raidīja atpakaļ, kur zem krūmiem atradās laupītāju virsnieka pēdējā atdusas vieta, tad viņi pārkāpa pār kapsētas mūri, un drīz viņu stāvi jau bija nozuduši nakts tumsā.
399. nodaļa TIE, KAS NEAIZMIRST
Kur abi palika, jautās mūsu lasītāji? Hronika par viņu abu turpmāko likteni neko nevēsta, viņu, kas tā ienīda visas sievietes un tik uzticīgi turējās kopa. Vai viņi ārzemēs uzsākuši godīgu darbu, vai paši uz savu roku devušies pārdrošās laupītāju gaitās — nav zināms. Iespējams arī, ka abi drošsirdīgie vīri, sagrauzti par mīļotā vadoņa nāvi, izdarījuši pašnāvību — kas to lai zina, tie pazuduši laiku maiņā, nogrimuši cilvēces straumē, nekad nekas vairs nav dzirdēts par garo Zamuelu un viņa draugu, dūšīgo Šikleru. Bet Lips Tulians nekad nav aizmirsts, jo viņa piemiņa dzīvo tautas mutē.
Arī citi viņu atminējās. Trīs dienas pēc nāves soda izpildīšanas, kad neviena vairs nebija soda vietā, kad arī nobeigtie mocekļi bija noņemti no rata un iekasēti zemē, — vakarā pie Drēzdenes bendes dzīvokļa durvīm parādījās slēgti rati. Bende tika izsaukts. Un, kad tas ziņkārīgi piegāja pie ratiem, viņš ieraudzīja pilnīgi aizplīvurojušos dāmu, kas sīki apjautājās par laupītāju virsnieka nāvi. Zelta gabalu žvadzoņa darīja bendi runīgu, tā ka viņš nu visu izstāstīja sīki jo sīki. Un, kad viņš pabeidza, tad svešiniece, kuras balss izskanēja kā salauzta, prasīja parādīt to vietu, kurā bija apraktas laupītāju virsnieka mirstīgas atliekas.
Bende padevīgi stāstīja un pakalpoja, jo viņa rokā jau spīguļoja skaistais zelts. Un, kad vēla vakara stundā rati pieturēja pie soda vietas, aizplīvurotās sievietes stāvs noslīga ceļos šai vietā, no kuras visi vairījās un bēga.
Kas bija šī svešiniece?
Vai Adlersbergas pilskundze?
To neviens mirstīgais nav uzzinājis — tāpat arī kā svešiniece nevarēja zināt, ka laupītaju virsnieka miesas šai šausmu vietā vairs neatrodas.
Bet otrā rītā šī vieta bija izpušķota skaistiem ziediem, un bende pārsteigts lūkojās uz šo pēdējo mīlas pierādījumu, jā, viņš pat iebāza dažus zariņus taisni tanī vietā, kur pēc viņa domām atdusējās bīstamais laupītāju vadonis.
Bet kariete ar svešinieci vairs neatgriezās — noslēpumainā bija un palika uz visiem laikiem pazudusi.
SACERĒTĀJA PĒCVĀRDS
Iekams šo darbu beidzam, vēl jāpiemin, kas šai stāstā spēlējuši tik lielu lomu.
«Melnā gvarde» gan bija pazudusi, bet bija arī vēl citas personas, kas droši vien būs saistījušas lasītāju interesi.
Greifensteinā bija ieviesusies laime. Tur siltā saderībā un saticībā dzīvoja vecais pulkvedis ar saviem bērniem Maksi fon Sten- burgu un Lidu.
Priestera svētība šo pāri bija savienojusi uz dzīvi, un viņi dzīvoja vecajā pilī, baudīdami laimi, kāda reti tiek mirstīgajiem piešķirta.
Vecais Roberts smaidīja kā rudens saulīte, kad ieraudzīja skaisto pāri, kura labā tas bija tik daudz darījis.
Un tāpat kā viņam gāja arī kādreizējam cietumsargam Kilianam, kurš vēl vienmēr uzskatīja Lidu par savu audžumeitu.
Abām uzticīgajām dvēselēm bija pienācīgi atlīdzināts. Tie bija iemantojuši goda vietas, apbērti dāvanām, tā ka tagad tie savu mūža vakaru varēja pavadīt bez rūpēm. Jā, abi uzticamie bija labi atalgoti, bet viņu lielākais prieks bija redzēt, ka Maksis ar Lidu tagad kļuvuši laimīgi.
Cik ilgi vēl, kad ap skaisto pāri rotaļāsies mīļi mazuļi, tad pilskunga sapnis būs piepildījies, tad viņš varēs mierīgi mirt savu bērnu un bērnu bērnu pulciņā.
Par čigāniem nekas vairs nebija dzirdams. Pēc uzbrukuma, kurā Kremo bija atradis pelnītu nāvi, brūnie nelieši bija pilnīgi izklīduši un droši vien jau sen aizceļojuši uz savu veco dzimteni Ungārijas stepēs vai pat uz tālās Ēģiptes noslēpumainajiem tuksnešiem.
Greifensteinā bija dzirdēts arī par laupītāju virsnieka Lipa Tuliana briesmīgo galu. Jā, šī vēsts bija satriecoša, jo Lips Tulians bija tas, kam Greifensteina ģimene tik bezgala daudz pateicības bija parādā. Lida bija raudājusi rūgtas asaras, pat Maksis fon Stenburgs un pilskungs dažas dienas bija skumji un sadrūmuši staigājuši apkārt.
Bet tad laime bija izklaidējusi skumjas, un vecajā pilī atkal ieviesās jautrība.
— Tā jau tam bija jānāk, — vecais pilskungs sacīja, — jā, citādi tas nevarēja beigties. Viņš bija dižens, cēls — bet viņš tomēr bija bīstams laupītāju virsnieks.
Adlersbergas īpašniece kopš Lipa Tuliana nāves bija pilnīgi atrāvusies no ļaudīm — vientulībā. Viņa noraidīja visus precību piedāvājumus, jā, viņa bija pat apņēmusies vēlāk pilnīgi atteikties no pasaules. Jo viņa taču arī bija mīlējusi skaisto, drošsirdīgo vīru
ar visu savas kaislīgās sievietes sirds dedzi.
* * *
Un Hedviga?
Arī viņas klusajā mūķenes istabiņa bija iespiedusies vēsts par mīļotā cilvēka nāvi, un tas bija sarāvis grūti pārbaudītas cietējas dzīves pavedienu.
Kādu dienu viņu, kluso cietēju, iznesa lauka uz vientulīgo klostera kapsētu, tur daiļo mūķeni guldīja dzestrajā zeme uz mužīgu dusu.
Bet līdz sava mūža beigām viņa lūdza Dievu par sava mīļākā dvēseli, lai viņa nemirstīgo «es» izrautu no mūžīgās moku un pazušanas nakts.
Un pār Hedvigas kapu vijās efejas, un kapa akmens vēstīja, ka
te kāda cēla cietēja izdus visas zemes mokas.
* * *
Bet kā pa to laiku gaja Stolpenē; vecajā cietoksnī, kur dzīvoja tā, kas arī mīlēja pārdrošo laupītāju virsnieku?
Grāfienei Kozelai Hildai pagāja dienas gūstā. Arī viņa bija saņēmusi ziņu par mīļākā briesmīgo nāvi. No sākuma tā šai ziņai negribēja ticēt, bet, kad tā patiesi apstiprinājās, — Hilda sabruka.
Jā, tagad uz atsvabināšanu vairs nebija ne ko cerēt, ne ko domāt, jo vienīgais, kuram tas bija iespējams, — viņa lepnā galva nu bija kritusi zem bendes asā zobena.
No šīs dienas sākot, skaistā Hilda bija tikai ēna no agrākās. Viņa gandrīz ne ar vienu nerunāja, apmainījās tikai dažiem vārdiem ar savu uzticamo istabeni Emmu Rostu.
Visa viņas dzīve bija kā izdzisusi.
Bet kāds sods vēl sagaidīja skaisto grāfieni!
Piecdesmit trīs gadus viņa ka gūstekne pavadīja Kozelas tornī Stolpenes cietoksnī, līdz beidzot viņas dzīvības svece izdzisa.
Patiešām, tāds sods ir šausmīgs.
* * *
Ministrs grāfs Flemings nekad vairs neuzdrošinājās tuvoties Hildai, jo nedrīkstēja pārkāpt stingro valdnieka aizliegumu.
Pamazām arī tam bija jāredz, ka viņa iespaids mazinājās, un, kad Augusts Stiprais labākajos spēka gados aizvēra acis uz mūžu, tad grāfam no izpriecas kārā kūrfirsta pēcnācēja vienkārši bija jāšķiras. Sarūgtināts par šo krišanu, viņš nevarēja to pārdzīvot, un viņa negodīgā ceļā iegūtā bagātība tika atņemta, jo sen bija atklājies un skaidrs, ka Flemings tik izlieto savu varu, lai iedzīvotos uz nabaga ļaužu rēķina.
* * *
Bet iepriekš vēl iestādes bija izsolījušas lielu atlīdzību, lai reiz izbeigtu nebūšanas ar lielceļu laupītājiem. Pie tam dažs labs kādreizējās «melnās gvardes» dalībnieks bija kritis tiesu iestāžu rokās un beidza savu dzīvi pie rata vai zem zobena.
Jā, tad dažam labam bija žēl, ka pie Lipa Tuliana sagūstīšanas nav uzticīgi turējušies pie virsnieka — un kopā uzņēmušies pēdējo izmisīgo mēģinājumu viņu glābt.
Bet nu jau bija par vēlu.
Lipa Tuliana vairs nebija, un viņa pārdrošie ļaudis bija izkaisīti kā pelavas vējā. Bet laupītāju sievas un mīļākās bija apžēlotas un uzņemtas dzimtenē, jo tās pa lielākai daļai bez pašu vainas bija nokļuvušas pie bandītiem.
* * *
Arī vecais ģenerālis fon Kijaus vēl kādu laiku dzīvoja. Viņš palika sieviešu ienaidnieks līdz mūža beigām un, kad tas atradās jautrā sabiedrībā, tad drebinādamies un šausminādamies mēdza stāstīt par «bābām», ar kurām grāfiene Kozela reiz visu Kenigstei- nas cietoksni pārvērtusi par īstu «odekanaļas» ellīti. Ar treknu lāstu parasti beidzās šī sirdsizliešana, ar ko vecais ģenerālis visas «bābas» raidīja pie velna.
Bet arī vecais karavīrs drīz šķīrās no šīs pasaules.
* * *
Bet zelta taisītājs Betgers vēl dzīvoja ilgi kā sakšu kūrfirsta lielās porcelāna manufaktūras galvenais direktors.
Viņam bija stingri noliegts vēl piekopt zelta taisīšanas mēģinājumus, jo bija izplatījušās baumas, ka viņš «gudrības akmens» iegūšanai gribējis izlietot kādas šķīstas jaunavas asinis. Par to viņš pats nevarēja vien beigt erroties.
Drūms, no cilvēkiem atrāvies, sarūgtināts viņš dzīvoja tālāk, tikai nolādēdams tos vīrus, kas viņam reiz izrāva skaisto Elzbeti no rokām.
Jā, skaistā Elzbete! Viņa dusēja pie Vitorfa sāniem zem eglēm pie Geijersburgas drupām, un putniņi dziedāja zaros, it kā šo pāri iežūžojot.
* * *
Un kur bija palikušas Lipa Tuliana mantas?
To neviens nezina. Tie, kas šo noslēpumu zināja, bija miruši vai pazuduši, ari meža dzirnavnieks bija atradis galu pie Geijersburgas izpostīšanas.
Gan stāstīja, ka daudz naudas, ko Lips Tulians salaupījis, guļot kaut kur aprakta. Ļaunie gari — kādreizējās «melnās gvardes» bandītu veļi šo bagātību apsargājot, bet nevienam šo mantu nav izdevies atrast.
* * *
To visu hronists bija sīki jo sīki piezīmējis, un šī darba sacerētājs ilgi studēja un pētīja, iekams rakstīja par šī pārdrošā laupītāju virsnieka darbiem.
Lips Tulians bija Niķeļa Lista pēctecis — Lipa Tuliana vārds dzīvos joprojām, tik ilgi, kamēr vēl cilvēki dzīvos Saksijā un Bohē- mijā. Un vēl šodien pēc tik ilga laika, vakaros, kad vērpjamais ratiņš dūc, stāsta dažu labu stāstu par «melno gvardi».
Stāsta, ka pie māju baltajiem mūriem redzējuši izdaudzināto «melno roku» — to zīmi, kas vēstīja, ka laupītāju virsnieks ir tuvumā.
Un vēl ilgi ziņkārīgajiem rādīja cietumu Vilsdruferas vārtu tornī, to šaušalīgo telpu, kurā laupītāju virsnieks ar dzelžos saslēgtām kājām un rokām gaidīja savu spriedumu.
Un arī «Sanda» laukums, kur reiz pacēlās karātavas un moku rati, vēl tiek rādīts — tā vieta, kas reiz dzērusi šī pārdrošnieka asinis.
Izdeldētas ir visas zīmes, gadi ir aizritējuši, bet atmiņas nekad neizdzisls.
Jā, vēl ilgi teiku vainags vīsies ap to pārdrošo vīru, kas tik daudz izcietis, bet kas arī dažam labam varmākam licis trīcēt.
Neaizmirstams mūžam paliks
Lips Tulians, pārdrošais laupītāju vadonis, kas reiz valkāja diženo vārdu Filips fon Mengsteins!
BEIGAS
[1] ) Šī nagla vēl tagad glabājas Drēzdenes Zaļajā velvē. Zelta un dzelzs savienojums līdz šim palicis neizdibināts.