youbooks.top
  1. F-Brauns V-Tenns
  2. ZVAIGŽŅU KARUSELIS FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

ZVAIGŽŅU KARUSELIS-FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

F. BRAUNS V. TENNS

AIZROBEŽU FANTASTIKA

IZDEVNIECĪBA "ZINĀTNE" RĪGĀ 1977

ZINĀTNISKI FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

FREDRIKS BRAUNS

Mazliet zaļuma ….

Zvaigžņu karuselis

Etaoins Srdlu ….

Leļļu teātris ….

Taisni smieklīgi

VILJAMS TENNS

Sods avansā ….

Ģimenes cilvēks

Bruklinas projekts

Bernijs ar iesauku Fausts

Rotaļa bērniem

Jokdaris …………………….

Morniela Metaveja atklāšana

RĪGA «ZINĀTNE» 1978

А(Атег)' Вг 195

Ф. БРАУН, У. ТЕНН ЗВЕЗДНАЯ КАРУСЕЛЬ Издательство «Мир». Москва 1974

БИБЛИОТЕКА СОВРЕМЕННОЙ ФАНТАСТИКИ, Т. 10 Издательство «Молодая гвардия». Москва 1967

No krievu valodas tulkojusi R. KOKA Priekšvārda autors V. MIHAILOVS Māksliniece G. MELAMEDA

Br 195B r a u n s F., Tenns V.

Zvaigžņu karuselis. — Rīga: Zinātne, 1978. — 288 lpp. — il. — (Sērija «Fantastikas pasaulē»).

So divu pazīstamo mūsdienu amerikāņu rakstnieku fan­tastisko stāstu krājumam raksturīga tematu, darbības vietu, tēlošanas paņēmienu un izteiksmes līdzekļu daudz­veidība. Seit pārstāvēti gandrīz vai visi galvenie, «mūžī­gie» zinātniskās fantastikas temati — par neierobežotu pārvietošanos telpā un laikā, par kontaktiem ar citu civi­lizāciju pārstāvjiem, par dzīvi uz Zemes tāla nākotnē utt. Taču visu šo daudzveidību vieno nemainīga abu autoru pozīcija: noliegums, kas vērsts pret dzīves veidu tai pa­saulē, kurā viņi dzīvo.

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

© Tulkojums latviešu valodā, priekšvārds Izdevniecība «Zinātne», 1978

ZVAIGŽŅU KARUSELIS UN FANTASTIKAS ARSENĀLS

Ne katri pieci, desmit vai divdesmit stāsti, pat ja tos uzrakstījis viens autors, var izveidot krājumu; krājums nav viesnīca, kur gadījuma pēc mitinās līdzās dažādi cilvēki, tas drīzāk ir darba grupa, ko­lektīvs, kas tiecas pēc noteikta mērķa. Tādēļ vienmēr var gaidīt jautājumu: ko gribējuši teikt krājuma ra­dītāji ar tieši šādu stāstu atlasi un grāmatas kompo­zīciju, kāda ir tā doma, kas viņus vadījusi un kas dažkārt ir pat nozīmīgāka nekā jebkura atsevišķa stāsta ideja?

Šādu jautājumu var uzdot arī par šo grāmatu — divu mūsdienu amerikāņu rakstnieku, Fredrika Brauna un Viljama Tenna, fantastisko stāstu krājumu.

Krājums, kas apvieno divu autoru darbus, ir samērā reta parādība. Daudz biežāk tiek izdotas grāmatas, Kurās sakopoti tikai viena autora stāsti, vai arī — liesi otrādi — tādas, kur katrs rakstnieks pārstāvēts ar vienu diviem darbiem, toties autoru skaits ir prāvs. Pirmajā gadījumā lasītājam tiek dota iespēja izana­lizēt rakstnieka daiļradi, otrajā — gūt priekšstatu par attiecīgās literatūras vai žanra līmeni. Taču pēc divu autoru daiļrades nav iespējams spriest par visu vareni sakuplojušo amerikāņu zinātnisko fantastiku, un, tā kā Brauns un Tenns neraksta par vienu tematu, nevar ari salīdzināt, kā divi autori risina vie­nus un tos pašus radošos, filozofiskos, sociālos un kaut vai tehniskos uzdevumus. Viņi neatbalsta viens otru un nestrīdas savā starpā, viņi gluži vienkārši ir divi fantasti, divi laikabiedri, vienas valsts pil­soņi, un viss.

Un tomēr — vai viss?

Protams, nē. Un nepavisam ne tāpēc Brauna un Tenna stāsti sakopoti vienā krājumā, ka izdot vienu biezāku grāmatu ir vienkāršāk nekā divas plānākas.

Pirmais, kas piesaista uzmanību, kad lasām šo grāmatu, — tā ir daudzveidība. Tematu, paņēmienu, darbības vietu daudzveidība, dažādas nosacītības pa­kāpes — no gandrīz pasakas līdz gandrīz reālam mūsdienu stāstam —, intonāciju daudzveidība, dažāda autoru attieksme pret aprakstāmo (no joka līdz tra­ģiskumam). Kaut ko tādu grūti atrast konsekventā Bredberija daiļradē, un arī citu zinātniskās fantas­tikas korifeju darbos tas neparādās tik spilgti, izņe­mot varbūt vienīgi Katneru.

Patiešām, stāstu darbība notiek gan tālā kosmosā, kā, piemēram, Brauna stāstā «Mazliet zaļuma», gan uz Zemes sakarā ar kosmosu (Brauna «Leļļu teātris», Tenna «Sods avansā»), gan uz Zemes mūsu vai gan­drīz mūsu dienās (Brauna «Etaoins Srdlu», Tenna «Beruijs ar iesauku Fausts», «Rotaļa bērniem»), gan uz Zemes kaut kad nākotnē (Tenna «Ģimenes cil­vēks», «Bruklinas projekts») un tā joprojām. Autori risina gan tīri psiholoģiskas problēmas («Mazliet zaļuma»), gan morāli ētiskas («Leļļu teātris», arī «Rotaļa bērniem», «Morniela Metaveja atklāšana»), gan sociālas («Sods avansā», «Ģimenes cilvēks», zi­nāmā mērā arī «Bernijs ar iesauku Fausts») un māk­slas problēmas («Morniela Metaveja atklāšana», «Jokdaris») … No spēcīga dramatisma tādos stāstos kā «Sods avansā», no traģisma stāstā «Mazliet za­ļuma» līdz atklātai zobgalībai «Jokdarī» un ironijai «Leļļu teātrī» — tāds ir krājumā pārstāvētais autoru izteiksmes līdzekļu diapazons.

Un varbūt tas arī ir pirmais iemesls, kāpēc tādi šķietami dažādi darbi, kas turklāt pieder diviem da­žādiem autoriem, kopā veido īstu grāmatu, nevis ne­jaušu konglomerātu. Sajā krājumā ar divu autoru piemēru tiek demonstrēts ja arī ne viss fantastikas paņēmienu un iespēju arsenāls (tas nav izdarāms vienas grāmatas ietvaros), tad katrā ziņā ievērojama tā daļa, un tas tūlīt rada priekšstatu par šā veida lite­ratūras iespējām, par daudzveidīgajiem paņēmieniem, ko lieto fantastika, lai aizvadītu līdz lasītājam sa­vas idejas.

Un patiešām, šajā ne visai lielajā grāmatiņā mēs redzam piemērus, ka tiek izmantota gan telpa, kurā var pārvietoties neierobežoti tālu un bez īpašiem iero­bežojumiem laikā, gan pārvietošanās laikā, gan kon­takti ar citu civilizāciju pārstāvjiem, gan citu planētu kolonizācija (kaut arī tas notiek, tā sakot, aiz kadra — stāstā «Sods avansā»), gan mašīnas, kas vairs nepakļaujas cilvēka kontrolei; šeit ir arī cēloņu un seku problēma, kas līdz šim laikam nedod miera fantastiem un ne tikai viņiem («Bruklinas projekts» un «Morniela Metaveja atklāšana»), vārdu sakot, gandrīz vai visi galvenie, «mūžīgie» zinātniskās fan­tastikas temati.

Taču — vai te nav nekonsekvence: rindkopu iepiekš es sāku runāt par paņēmieniem, ko lieto fantastika, un tūlīt pat pārgāju uz tematu uzskaiti. Vai tas no­zīmē, ka fantastikā «paņēmiens» un «temats» ir ļoti tuvi viens otram?

Es domāju, ka tiešām tā ir. Jo atšķirībā no vairuma reālistisko stāstu ikvienā fantastiskā stāstā patiesībā ir divi temati: fantastiskais temats un vispārliterārais temats, vispārcilvēciskais temats, kas nepavisam nav fantastisks, vienmēr ir mūsdienīgs un ietver ideju, kuras paušanai kalpo stāsts.

Tā, piemēram, stāstā «Leļļu teātris» fantastiskais temats ir zemiešu kontakts ar augstākas galaktiskās civilizācijas pārstāvjiem, kas ieradušies uz Zemes. Un, kaut arī šis temats pieder, tā sakot, pie fantasti­kas tematu zelta fonda un stāsts uzrakstīts, kā liekas, ne gluži nopietni, ar ironisku humoru, aiz tā visa skaidri jūtams stāsta īstais temats, ne vairs fantas­tisks, bet — gluži otrādi — mūsdienīgs un aktuāls: tā pati rasu problēma, pēc kuras nepavisam nav jālido kosmosā, kura ir mūsu Zemes sāpe, mūsu laika sāpe.

Bet Tenna stāstā «Sods avansā», kas laikam gan ir labākais šā autora stāsts un viens no labākajiem pa­saules zinātniskajā fantastikā vispār, fantastiskais temats ir, pirmkārt, pati šī iepriekšējā soda izciešana par neizdarītu noziegumu (tā ir, ja tā varētu izteik­ties, juridiska, tiesiska fantastika) un, otrkārt — citu zvaigžņu sistēmu planētu izmantošana par kolonijām, kur katordznieki iegūst dažādus nepieciešamus mate­riālus Zemes vajadzībām. Taču, ja visa stāsta no­zīme un jēga aprobežotos ar šiem fantastiskajiem tematiem, tad stāsts, kaut arī izlasīts ar interesi, tūlīt tiktu aizmirsts, tiklīdz lasītājs aizvērtu grāmatu. Taču tā nenotiek, tā nenotiks arī ar jums, jo aiz šiem fan­tastiskajiem tematiem atkal pilnīgi skaidri saskatāms īsts, mūsdienīgs, sociāls temats: cilvēka vientulība buržuāziskajā sabiedrībā, viņa naidīgums pret šo sa­biedrību, pat vistuvākajiem tās locekļiem, un šās sa­biedrības naidīgums pret cilvēku.

ZVAIGŽŅU KARUSELIS

F. BRAUNS V. TENNS

FANTASTISKU STĀSTU KRĀJUMS

FREDERIKS BRAUNS

MAZLIET ZAĻUMA

Milzīgā, tumši sarkanā saule kvēloja violetajās debesīs. Pie apvāršņa aiz brūnā līdzenuma, kurā auga brūni krūmi, bija redzami sarkani džungļi.

Makherijs lieliem soļiem devās uz turieni. Meklē­šana sarkanajos džungļos bija grūta un bīstama, taču ļoti nepieciešama. Makherijs jau bija izstaigājis sim­tiem tādu biežņu; tagad viņš gribēja apskatīt vēl vienu.

—  Iesim, Dorotij! — viņš sacīja. — Vai tu esi ga­tava?

Mazais radījums ar piecām ekstremitātēm uz Mak- hepja pleca nekā neatbildēja — kā vienmēr. Dorotija neprata runāt, taču runāties ar viņu varēja. Lai kāda, tomēr sabiedrība. Dorotija bija tik viegla, ka Makhe- rijam radās dīvaina sajūta: it kā viņam uz pleca visu laiku gulētu kāda roka.

Dorotija bija kopā ar viņu nu jau … cik gadu? Ne mazāk kā četrus. Viņš te ir jau gadus piecus, bet Do­rotija kopā ar viņu apmēram četrus. Viņš pieskaitīja Dorotiju pie vājā dzimuma tikai tāpēc, ka viņa tik maigi atdusējās uz viņa pleca — gluži kā sievietes roka.

—  Dorotij, — viņš turpināja, — mums jābūt gata­viem uz visu. Biezoknī var būt lauvas vai tīģeri.

Makherijs atsprādzēja pie jostas piekārto maksti un cieši sažņaudza rokā saules pistoli. Vai simto reizi viņš pateicās savai laimīgajai zvaigznei par to, ka avārijas brīdī viņam izdevies paglābt šo vērtīgo ieroci, kas praktiski bija mūžīgs. Vajadzēja tikai paturēt to pāris stundu saulē — jebkurā spilgtā saulē —, un pistole uzsūca enerģiju, kas pēc tam izdalījās, kad nospieda sprūdu. Bez šā ieroča Makherijs droši vien nebūtu varējis izdzīvot piecus gadus uz planētas Krīgers-III.

Viņš vēl nebija piegājis pie sarkanajiem džungļiem, kad ieraudzīja lauvu. Šis dzīvnieks, protams, ne ar ko neatgādināja Zemes lauvu. Tam bija sarkans kažoks, diezgan grūti pamanāms uz brūno krūmu fona, kuros zvērs slēpās, astoņas mīkstas ķepas, lokanas un spē­cīgas; zvīņainais purns veidoja kaut ko līdzīgu putna knābim.

Makherijs šo briesmoni dēvēja par lauvu. Taču tik­pat labi viņš būtu varējis to nosaukt citādi, jo tam vispār vēl nebija vārda. Un, ja arī bija, tad zvēra «krusttēvs» nebija atgriezies uz Zemes pastāstīt par Krīgera-III floru un faunu. Pēc oficiālās statistikas ziņām, līdz Makherijam šeit bija nosēdies tikai viens kuģis, bet startēt no šejienes tam tā arī nebija izde­vies. Tieši šo kuģi meklēja Makherijs, meklēja visus šos piecus gadus.

Ja viņam izdosies to atrast, varbūt tajā būs elek­troniskā aparatūra, kas Makherijam nosēžoties tika sadragāta. Un tad viņš varētu atgriezties uz Zemes.

Makherijs apstājās soļu desmit attālumā no sar­kanā biezokņa un tēmēja uz to vietu, kur slēpās zvērs. Viņš nospieda pistoles sprūdu, uzzibsnīja žil­binoši zaļa liesma — tikai viens mirklis, bet kāds brī­nišķīgs mirklis! —, un kā krūmi, tā astoņkājainais lauva nozuda bez pēdām.

Makherijs apmierināti nokrekšķinājās.

— Vai tu redzēji, Dorotij? Liesma bija zaļa, un vie­nīgi šīs krāsas nav uz tavas asinssarkanās planētas. Zaļš ir pati brīnišķīgākā krāsa visā kosmosā. Es zinu zaļu planētu, un drīz mēs abi lidosim uz to. Protams, lidosim. Tā ir mana dzimtene, Dorotij, tā ir skaistāka par visu pasaulē. Tev tā noteikti patiks.

Makherijs pagriezās un pārlaida skatienu ar brū­najiem krūmiem apaugušajam līdzenumam zem viole­tajām debesīm, kurās kvēloja tumši sarkanā saule, Krīgera vienmēr tumši sarkanā saule. Tā nekad ne­nogrima aiz apvāršņa, jo planēta bija pagriezta pret to tikai ar vienu pusi, kā Mēness pret Zemi.

Šeit nebija ne dienas, ne nakts, ja nepārgāja robežu starp planētas dienas un nakts pusi. Bet nakts pusē bija tik auksts, ka tur nekāda dzīvība nevarēja eksis­tēt. Te nebija arī gadalaiku. Temperatūra pastāvīga, vienmēr vienāda; ne vēju, ne negaisu.

Atkal un atkal, jau nez kuro reizi, Makherijam ienāca prātā doma, ka uz Krīgera-III nemaz nebūtu slikti dzīvot, ja tikai te laiku pa laikam acis sastaptu zaļumu kā uz Zemes, ja varētu ieraudzīt kaut jel ko zaļu, izņemot saules pistoles uzliesmojumus. Te bija viegli elpot, temperatūra svārstījās no pieciem grā­diem Celsija pie terminatora līdz trīsdesmit grādiem Celsija uz ekvatora, kur saules stari krita vertikāli. Barības cik uziet; Makherijs jau sen bija iemācījies atšķirt ēdamus dzīvniekus un augus no neēdamiem.

Jā, šī bija brīnišķīga planēta. Galu galā Makherijs bija samierinājies ar domu, ka viņš šeit ir vienīgā saprātīgā būtne. Šai ziņā viņam ļoti palīdzēja J)oro- tija: kā nekā, bija, kam izkratīt sirdi, kaut arī Doro­tija nevarēja viņam atbildēt.

Vienīgais — ak dievs, kā viņam gribējās atkal ieraudzīt zaļu pasauli! Zeme… Vienīgā planēta Vi­sumā, kur dominē zaļa krāsa, kur hlorofils ir visa dzīvā pamats.

Uz citām planētām, pat uz Saules sistēmas planē­tām, kas atrodas Zemei kaimiņos, tikai izretis uz klin­tīm sastopamas zaļganas sūnu josliņas, arī tās drī­zāk zaļganbrūnas. Uz šīm planētām var nodzīvot ga­diem ilgi un ne reizi neredzēt neko zaļu.

To iedomājies, Makherijs nopūtās un sāka prātot skaļi, uzrunādams Dorotiju:

—  Jā, Dorotij, Zeme ir vienīgā planēta, uz kuras vērts dzīvot! Zaļi lauki, zaļas pļavas, zaļi meži… Zini, Dorotij, ja man izdosies atgriezties uz Zemes, es to nekad vairs neatstāšu. Uzcelšu sev būdiņu biezā mežā. Nē, uzmeklēšu klajumiņu, kur gandrīz nav koku un var augt zāle. Zaļa zāle! Un arī būdiņu es nokrā­sošu zaļu.

Viņš atkal nopūtās un paskatījās uz sarkanajiem brikšņiem savā priekšā.

—   Ko tu teici, Dorotij? — Dorotija neko neteica, taču Makherijam bieži izlikās, it kā dzirdētu viņas jautājumus; šī rotaļa palīdzēja viņam saglabāt prātu. — Vai es apprecēšos pēc atgriešanās uz Zemes? Tu man to jautāji, ja?

Viņš vilcinājās ar atbildi.

—   Kas zina? Varbūt apprecēšos, varbūt ne. Vai atceries, es tev stāstīju par sievieti, kuru atstāju uz Zemes? Mums drīz vajadzēja apprecēties. Bet pieci gadi — tas ir ļoti ilgs laiks. Droši vien tika paziņots, ka es esmu pazudis vai varbūt pat gājis bojā. Diez vai viņa mani gaidīs. Protams, ja viņa mani sagaidīs, es ar viņu apprecēšos… Bet, ja nesagaidīs, ko tad? Tu gribi zināt? Es pats nezinu. Taču kāpēc raizēties pirms laika? Protams, ja es atrastu zaļu sievieti vai vismaz zaļmatainu, es iemīlētos viņā līdz neprātam. Taču uz manas planētas gandrīz viss ir zaļš, izņe­mot sievietes.

Makherijs pasmējās pats par savu joku un, turē­dams pistoli gatavībā, devās iekšā biezoknī, sarkana­

jos džung|os, kur nebija nekā zaļa, tikai retumis ap­kārtējos brikšņus apspīdēja viņa pistoles zaļie uzlies­mojumi.

Var būt, ka viņu paglāba no ārprāta ne tikai Doro- tijas klātbūtne, bet arī šie šāvieni. Vairākas reizes dienā viņš redzēja zaļu uzliesmojumu … Mazmaz- lietiņ zaļuma, lai tikai atgādinātu viņam, kāda izska­tās šī krāsa, lai acs nezaudētu prasmi to atšķirt, ja viņam vēl kādreiz nāktos ieraudzīt kaut ko zaļu …

Viņš iegāja nelielā džungļu saliņā (tiesa, Zemes mēri diez vai bija pielietojami uz Krīgera-III). Tādu saliņu šeit droši vien bija miljoniem, jo Krīgers-III ir lielāks par Jupiteru. Lai apsekotu tā virsmu, nepie­tiktu vesela mūža. Makherijs to zināja, bet neļāva vaļu tādām domām. Ja viņš sāktu šaubīties par to, ka atradīs vienīgā kuģa paliekas, kurš pirms viņa nolai­dies uz šīs planētas, vai arī zaudētu ticību, ka dabūs lajā aparatūru, bez kuras nevar iedarbināt savu kos­misko kuģi, viņam klātos slikti.

Apmēram kvadrātjūdzi lielā saliņa bija tik biezi aizaugusi, ka grūti bija tikt cauri, un Makherijs vai­rākas reizes apstājās, lai nosnaustos un paēstu. Viņš nošāva divus lauvas un vienu tīģeri. Izkļuvis no bie­zokņa, Makherijs gāja pa skrajumu, ar nazi iegriez­dams zīmes lielākajos kokos, lai nesāktu otrreiz mek- lēt kuģa paliekas vienā un tajā pašā vietā. Stumbri 1iija mīksti, asmens viegli, bez pūlēm pāršķēla sar­kano mizu, atsegdams sārtu koksni, gluži kā mizotu kartupeļus.

Makherijs atkal izgāja vienmuļā, brūnā līdzenumā.

— Šoreiz nekā, Dorotij, — viņš sacīja. — Varbūt mums labāk paveiksies citā biežņā. Kaut vai tur tajā, pie apvāršņa.

Violetas debesis, tumši sarkana saule, brūns līdze­nums, brūni krūmi

—   Zemes zaļie pakalni, Dorclij! Tev tie noteikti patiks …

Brūns, bezgalīgs līdzenums …

Nemainīgas violetas debesis …

Bet kas tas? Kaut kāda skaņa no augšas? … Ne­var būt: te nekad nekas tāds nav dzirdēts. Makherijs pacēla acis pret debesīm un ieraudzīja …

Augstu, augstu violetajās debesīs viņš ieraudzīja melnu punktu. Tas kustējās! Kosmiskais kuģis! Tas varēja būt vienīgi kosmiskais kuģis. Uz Krīgera-III nav putnu. Un putniem jau arī nav uguns astes…

Makherijs zināja, kas viņam jādara: tūkstošiem reižu viņš bija apsvēris, kā paziņos par sevi, ja kād­reiz parādīsies kuģis. Viņš izrāva pistoli un izšāva debesīs. Uzliesmojums, protams, nebija liels, bet tas bija zaļš. Ja pilots skatās uz planētu, ja viņš pirms aizlidošanas kaut reizi palūkosies uz to, viņam jāpa­mana zaļais uzliesmojums uz planētas, kur nav nekā zaļa.

Makherijs atkal nospieda sprūdu.

Un pilots ieraudzīja. Trīsreiz izsviedis liesmas strūklu (tā bija vispārpieņemtā atbilde uz trauksmes signālu), viņš sāka nosēsties.

Makherijs stāvēja, drebēdams pie visām miesām. Viņš tik ilgi bija gaidījis — un nu beidzot sagaidījis! Viņš pacēla roku sev pie pleca un pieskārās mazajai būtnei ar piecām ekstremitātēm, kura tur gulēja glužv kā sievietes roka.

—   Dorotij, — viņš čukstēja, — tas ir …

Vairāk viņš nespēja izteikt ne vārda. Kuģis laidās

lejā. Makherijs uzmeta sev skatienu un piepeši, iedo­mājoties, kāds viņš nostāsies sava glābēja priekšā, izjuta svelošu kaunu. Viss viņa apģērbs sastāvēja tikai no jostas, pie kuras karājās pistoles maksts, na­zis, šādi tādi instrumenti. Viņš bija netīrs. Droši vien viņš nelabi oda. Zem biezās netīrumu kārtas ķermenis

šķita novājējis un pat vecs. Protams, viņš bija izkri­ties miesās, taču, kad nokļūs uz Zemes, labā Zemes barība viņu pārvērtīs līdz nepazīšanai…

Zeme! Zemes zaļie pakalni!

Makherijs skriešus, klupdams krizdams aiz nepa­cietības, metās turp, kur nolaidās kuģis; tas bija jau pavisam zemu, un Makherijs varēja saskatīt, ka kuģis ir vienvietīgs. Galu galā tas nav svarīgi: ja būs nepie­ciešams, tajā ievietosies arī divi. Ja ne citādi, Makhe­rijs vismaz nokļūs uz tuvākās apdzīvotās planētas un no turienes cits kuģis viņu aizvedīs uz Zemi. Uz Zemi! Kur ir zaļi pakalni, zaļi lauki, zaļas ielejas …

Viņš skriedams brīžiem lūdzās, brīžiem lādējās, un pa viņa vaigiem plūda asaras.

Tad viņš gaidīja, kamēr atvērās kuģa durvis un pa tām iznāca stalts, jauns cilvēks starpzvaigžņu inspek­tora formā.

—   Vai tu mani ņemsi sev līdz?

—  Protams, — jaunais cilvēks atbildēja. — Vai tu šeit esi sen?

—   Pieci gadi.

Makherijs zināja, ka raud, taču nespēja savaldīties.

—   Tas ir ko vērts! — pilots iesaucās. — Es esmu leitnants Ārčers no inspekcijas dienesta, — viņš stā­dījās priekšā. — Protams, es tevi ņemšu līdz. Lai tikai mazliet atdziest dzinējs, un tad es to atkal iedar­bināšu. Es aizvedīšu tevi uz Kartadžu, uz planētu Aldebarans-III, un no turienes tu lidosi, kurp gribēsi. Vai tev kaut ko nevajag? Paēst? Padzerties?

Makherijs klusēdams papurināja galvu. Viņam ļodzījās ceļi. Est, dzert… kāda gan tam nozīme?!

Zemes zaļie pakalni! Viņš tos vēl redzēs! Tikai tas ir svarīgi un nekas vairāk … Viņš bija gaidījis tik ilgi, un nu beidzot tas bija noticis! Piepeši violetās debesis sagriezās viņa acu priekšā un satumsa. Mak­herijs nogāzās gar zemi.

Atjēdzies viņš redzēja, ka guļ zemē un leitnants pie­licis viņam pie lūpām blašķi. Makherijs ieņēma krietnu malku, šķidrums apdedzināja rīkli. Viņš piecēlās sē­dus un jutās labāk. Paraudzījās apkārt, pārliecinājās, ka kuģis nekur nav aizlidojis, un viņam kļuva brīnum labi ap sirdi.

—   Pagaidīsim, kamēr tev atgriezīsies spēki, — pilots sacīja. — Dosimies ceļā pēc pusstundas un pēc sešām stundām būsim Kartadžā. Vai vēlies ar mani parunāties, kamēr atgūsies? Pastāsti man visu, kas ar tevi noticis.

Viņi apsēdās brūno krūmu ēnā, un Makherijs stās­tīja Arčeram par visu. Par piespiedu nosēšanos, par sadragāto kuģi, kuru viņš nav varējis sagatavot star­tam. Par to, kā piecus gadus meklējis otru kuģi — viņš taču bija lasījis, ka uz šīs planētas nogāzies ku­ģis, un tajā varēja būt palikuši aparāti, kas bija viņam nepieciešami, lai paceltos. Par ilgajiem meklējumiem. Un par Dorotiju, kas apmetusies uz viņa pleca, tā ka nu viņam bijis, ar ko sarunāties.

Kad Makherija stāsts gāja uz beigām, leitnants Ārčers pārvērtās sejā. Viņš kļuva vēl nopietnāks un iejūtīgāks.

—   Paklausies, vecīt, — viņš uzmanīgi jautāja,

—  kādā gadā tu uz šejieni atlidoji?

Makherijs noprata, kurp Ārčers tēmē. Vai gan bija iespējams precīzi noteikt laiku uz šīs planētas bez ga­dalaikiem, kur valda mūžīga diena, mūžīga vasara? …

—   Četrdesmit otrajā, — Makherijs atbildēja.

—  Par cik es esmu kļūdījies, leitnant? Cik man īste­nībā ir gadu? Es rēķināju, ka trīsdesmit.

—   Tagad ir septiņdesmit otrais gads. Tātad tu šeit esi pavadījis trīsdesmit gadu un tagad tev ir piecdes­mit pieci. Bet tu pārāk nebēdājies, — viņš pasteidzās piebilst. — Medicīna pie mums ir guvusi lielus panā­kumus. Tu dzīvosi vēl ilgi.

—   Piecdesmit pieci, — Makherijs klusi atkārtoja. — Trīsdesmit gadu …

Leitnants Ārčers līdzjūtīgi paskatījās uz viņu.

—  Paklausies, vai gribi, es tev pateikšu visu uzreiz? Pārējās sliktās vēstis? Tiesa, es neesmu psihologs, taču man šķiet, ka būs labāk, ja tu uzzināsi visu pa­tiesību tūlīt. Tev taču būs vieglāk, reiz tu no šejienes dodies projām. Nu, vai uzklausīsi mani, Makherij?

Nekas nevarēja būt sliktāks par to, ko Ārčers viņam tikko bija pavēstījis. Protams, viņš klausīsies, jo drīz taču atgriezīsies uz Zemes, uz zaļās Zemes. Viņš atkal palūkojās uz violetajām debesīm, tumši sarkano sauli, brūno līdzenumu un mierīgi atbildēja:

—  Lai notiek, leitnant! Klāj vaļā visu!

—  Tu te esi braši turējies trīsdesmit gadu, Makhe- rij. Pateicies liktenim par savu ticību, ka Mārlija ku­ģis nolaidies uz Krīgera-III. Patiesībā tas ietriecās Krīgera-IV virsmā. Šeit tu to nekad neatrastu. Taču, kā tu pareizi sacīji, šī meklēšana tev palīdzēja sagla­bāt veselu saprātu … gandrīz veselu.

Ārčers brīdi klusēja, tad vēl maigāk turpināja:

—  Uz pleca tev neviena nav, Makherij. Dorotiju ra­dījusi tava iztēle. Starp citu, tas nav svarīgi: šī iedoma palīdzēja tev izturēt.

Lēnām, ļoti lēnām Makherijs pastiepa roku pie sava # kreisā pleca. Pieskārās tam. Uz pleca nekā nebija.

—   Saproti, vecīt, jau tas vien, ka tu neesi zaudējis prātu, ir īsts brīnums. Trīsdesmit gadu vientulības! Bet, ja tagad, kad es tev visu izstāstīju, tu vēl jopro­jām ticēsi šim rēgam, psihiatri Kartadžā vai uz Marsa palīdzēs tev no tā atbrīvoties vienā mirklī.

—  Viss pagalam, — Makherijs drūmi sacīja. — Do- rotijas vairs nav. Es … tagad es pat nezinu, leitnant, vai kādreiz esmu ticējis Dorotijas esamībai. Es viņu izdomāju, lai man būtu kāds, ar ko parunāties. Tāpēc

jau es nesajuku prātā. Man likās … man likās, ka uz mana pleca ir maiga roka. Vai es to tiku teicis?

—  Jā, teici. Vai gribi zināt pārējo?

—   Pārējo? — Makherijs cieši uzlūkoja Arčeru. — Man ir piecdesmit pieci gadi. Trīsdesmit no tiem , es esmu pazaudējis, meklēdams kuģi, kuru atrast ne­maz nevarēju, tāpēc ka tas nokritis uz citas planētas. Visus šos gadus es esmu pavadījis apmātībā. Bet kāda gan tam nozīme, ja tagad es varēšu atkal lidot uz Zemi!

Leitnants Ārčers papurināja galvu:

—  Tikai ne uz Zemi, vecīt! Ja vēlies, uz Marsu, uz skaistajiem, dzeltenajiem Marsa pakalniem. Vai, ja tu labi panes karstumu, uz violeto Veneru. Taču uz^T Zemi gan ne. Tur tagad neviens nedzīvo.

—  Uz Zemes … Neviens? …

—  Jā … Kosmiskā katastrofa. Par laimi, mēs pra- tām to laikus paredzēt. Mēs pārcēlāmies uz Marsu: tagad tur ir četri miljardi zemiešu.

—  Zemes vairs nav, — Makherijs bez jebkādas izteiksmes sacīja.

—  Jā, vecīt. Taču Marss ir gluži laba planēta. Gan pieradīsi… Protams, tev trūks zaļuma …

—   Zemes vairs nav, — atkal bez jebkādas izteik­smes atkārtoja Makherijs.

_ — Es priecājos, ka tu to uzņēmi mierīgi, vecīt, — Ārčers sacīja. — Tomēr trieciens. Bet liekas, ka mēs jau varam lidot. Iešu pārbaudīšu aparātus.

Viņš piecēlās un devās pie mazā kuģa. _ Makherijs izvilka pistoli. Šāviens — un leitnanta Arčera vairs nebija. Tad Makherijs piecēlās kājās un piegāja tuvāk raķetei. Notēmēja, izšāva — un daļa raķetes nozuda. Pēc sešiem šāvieniem raķete bija iznī­cināta. Atomi, no kuriem agrāk sastāvēja leitnants Ārčers, un atomi, kas vēl nesen bija raķete, virpuļoja gaisā, palika tepat, taču bija jau neredzami.

Iebāzis pistoli makstī, Makherijs devās ce|ā — uz sarkano džungļu saliņu pie apvāršņa.

Viņš pieskārās ar roku pie pleca: uz tā atkal sēdēja Dorotija — kā visus tos četrus vai piecus gadus, ko viņš bija pavadījis uz Krīgera-III.

Viņam atkal bija tāda sajūta, it kā uz pleca gulētu maiga sievietes roka.

—   Neskumsti, Dorotij, — viņš sacīja. — Mēs no­teikti to atradīsim. Varbūt tas ir nogāzies tur tajā biezoknī. Un, kad mēs to būsim atraduši…

Viņa priekšā kā siena pacēlās džungļi, sarkanie džungļi. No tiem izlēca tīģeris, metās viņam virsū. Sār­ti violets, ar sešām kājām un lielu, mucai līdzīgu galvu. Makherijs notēmēja, nospieda sprūdu. Ieraudzīja žilbi­noši zaļu uzliesmojumu. Tikai viens mirklis, bet kāds brīnišķīgs mirklis! … Tīģeris bez pēdām nozuda.

Makherijs apmierināti nokrekšķinājās:

—   Vai redzēji, Dorotij? Liesma bija zaļa, bet šīs krāsas nav ne uz vienas planētas, izņemot to, uz kuru mēs lidosim. Zaļā krāsa — tā ir pati brīnišķīgākā krāsa visā kosmosā! Es zinu zaļu planētu, tā ir skais­tāka par visu pasaulē. Tā ir mana dzimtene, Dorotij. Tev tā noteikti patiks.

—  Protams, Mak, — Dorotija atbildēja.

Mazā radījuma zemā, gulgojošā balss bija viņam ļoti pazīstama. Makherijs nejutās pārsteigts, kad viņa atbildēja: viņa taču vienmēr bija viņam atbildējusi. Viņš pazina Dorotijas balsi tikpat labi kā savējo. Makherijs pieskārās ar roku mazajai būtnei, kas sē­dēja uz kailā pleca. Bija tāda sajūta, it kā tur atras­tos maiga sievietes roka.

Viņš paskatījās apkārt, pārlaida skatienu brūnajam līdzenumam ar brūnajiem krūmiem, paraudzījās uz violetajām debesīm, kurās kvēloja tumši sarkana saule. Un iesmējās. Tie nebija ārprātīgā smiekli, bet maigs, nevērīgs smiekliņš. Vai gan tas viss tik

Svarīgi:* Drīz taču viņš atradīs kuģi, dabūs tajā aparātus, kas nepieciešami remontam, un tad atgrie­zīsies uz Zemes.

Pie zaļiem pakalniem, zaļiem laukiem, zaļām iele­jām …

Viņš atkal paglaudīja roku, kas gulēja viņam uz pleca, un pavērās apkārt. Ar pistoli rokā viņš iegāja sarkanajos džungļos.

ZVAIGŽŅU KARUSELIS

Rodžers Džeroms Pflīgers, kura ērmoto uzvārdu es varu attaisnot tikai ar to, ka tas ir īsts, aprakstīto notikumu laikā bija Koula observatorijas līdzstrād­nieks.

Par spīti jaunībai, viņš neizcēlās ar spožu talantu, taču savus pienākumus veica labi un mājās katru va­karu veselu stundu ļoti cītīgi noņēmās ar diferenciāl­vienādojumiem un integrālrēķiniem, un sapņoja kaut kad nākotnē kļūt par kādas slavenas observatorijas direktoru.

Tomēr stāsts par 1987. gada marta beigu notiku­miem mums jāsāk ar Rodžeru Pflīgeru — tā svarīgā iemesla dēļ, ka tieši viņš pirmais visā pasaulē pama­nīja zvaigžņu pārvietošanos.

Un tādēļ ļaujiet jūs iepazīstināt ar Rodžeru Pflīgeru.

Garš augums, sejas krāsa blāvi pelēcīga — maz­kustīga dzīves veida sekas —, acenes bruņurupuča ragvielas ietvaros ar bieziem stikliem, tumši mati, apcirpti ezītī pēc mūsu gadsimta astoņdesmito gadu otrās puses modes, ģērbies ne labi, ne slikti, smēķē vairāk, nekā vajadzētu …

Tajā dienā, no kuras sākas mūsu stāstījums, bez ceturkšņa piecos Rodžers bija aizņemts ar divām lie­tām reizē. Pirmkārt, viņš aplūkoja blinkmikroskopā fotoplates ar debesu attēliem Dviņu zvaigznāja ra­jonā, kas bija uzņemti tieši pirms saullēkta, bet, otrkārt, — domās apsvēra, vai var piezvanīt Elsijai un viņu kaut kur uzaicināt, ja kabatā ir tikai trīs do­lāri, ar kuriem vēl jāiztiek līdz nedēļas beigām.

Bez šaubām, katrs normāls jauns cilvēks ne reizi vien ir bijis tādas pašas dilemmas priekšā, bet, kas ir blinkmikroskops un kā tas darbojas, to vis katrs lasī­tājs nezina. Tādēļ pievērsīsim savus skatienus nevis Elsijai, bet Dvīņu zvaigznājam.

Blinkmikroskopā ieliek divas viena un tā paša de­besu iecirkņa fotogrāfijas, kas uzņemtas dažādos laikos. Fotogrāfijas tiek novietotas stingri simetriski, un, lietojot īpašu slēgti, novērotājs redz okulārā te vienu, te otru. Ja fotogrāfijas ir absolūti vienādas, tad viņš pārslēgšanu pat nemana, bet, ja kāda punkta stāvoklis otrajā fotogrāfijā atšķiras no stāvokļa pir­majā, viņam liekas, ka šis punkts lēkā uz priekšu un atpakaļ.

Rodžers nospieda slēgu, un viens no punktiem palē­cās. Tāpat palēcās arī pats Rodžers. Viņš atkārtoja operāciju, uz mirkli pilnīgi aizmirsis (tāpat kā mēs ar jums) Elsiju, un punkts atkal palēcās. Apmēram par vienu desmitdaļu loka sekundes.

Rodžers atlieca muguru un pakasīja pakausi. Viņš aizsmēķēja cigareti, tūlīt pat to nometa pelnutraukā un steigšus noliecās pār mikroskopu.

Punkts atkal palēcās.

Harijs Vesons, nakts dežurants, ienāca istabā un vilka nost mēteli.

—  Harij! — Rodžers viņam uzsauca. — Šis velna blinks niķojas.

—  Ko tu saki? — Harijs atsaucās.

—  Jā. Pollukss pavirzījies par desmitdaļu sekundes.

—  Patiešām? — Harijs sacīja. — Nu, bet tas taču pilnīgi atbilst paralaksei. Trīsdesmit divi gaismas gadi — Pollukba paralakse ir nulle viena… nu, nulle viena desmitdaļa. Mazliet vairāk par vienu se­kundes desmitdaļu. Tā arī jābūt, ja tava pirmā foto­grāfija uzņemta pirms pusgada, kad Zeme atradās savas orbītas pretējā punktā.

—  Tad ne jau, Harij! Tā ir uzņemta pagājušajā naktī. Intervāls starp abām — viena diennakts.

—  Tu esi sajucis.

—   Paskaties pats!

Līdz pulksten pieciem bija palikušas vēl dažas mi­nūtes, bet Harijs augstsirdīgi nerēķinājās ar to un apsēdās pie mikroskopa. Viņš nospieda slēga pogu, un Pollukss pakalpīgi palēcās.

Par to, ka lēkāja tieši Pollukss, šaubu nevarēja būt, jo šis punkts bija ievērojami spilgtāks nekā visi pā­rējie uz plates. Polluksa redzamais lielums ir 1,2, tas pieder pie divpadsmit visspilgtākajām debesjuma zvaigznēm, un otras tādas Dvīņu zvaigznājā nav. Un neviena no vājākajām zvaigznēm ap Polluksu pat ne- notrīcēja!

—  Hm! — Harijs Vesons norūca. Viņš sarauca pieri un paskatījās vēlreiz. — Vienai no platēm uz­likts nepareizs datums, un tas ir viss. Es tūlīt pārbau­dīšu.

—  Abas ir datētas pareizi, — Rodžers stūrgalvīgi iebilda. — Es pats tās reģistrēju.

—  Tur jau ir tā lieta. Ej nu mājās! Ir jau pieci. Ja Pollukss pagājušās diennakts laikā tev pārvietojies par vienu desmitdaļu, tad es droši dabūšu to atpakaļ vietā.

Un Rodžers aizgāja.

Viņu māca kaut kāda nepatīkama nojauta, ka tomēr nevajadzēja iet prom. Viņš nevarēja saprast, kas īsti viņu mulsina, bet ap dūšu nebija lāgā. Un viņš no­lēma iet mājup kājām, negaidīt autobusu.

Pollukss ir nekustīga zvaigzne. Tā nevarēja diennakts laikā pārvietoties par vienu desmitdaļu loka sekundes.

«Trīsdesmit divi gaismas gadi,» Rodžers rēķināja. «Viena desmitdaļa sekundes. Tas taču vairākas reizes pārsniedz gaismas ātrumu! Iznāk galīga aplamība.»

Vai nav tiesa?

Rodžers juta, ka ne strādāt, ne lasīt šovakar ne­varēs. Vai pietiks ar tiem trim dolāriem, ja viņš tomēr piezvanīs Elsijai?

Priekšā mirgoja lombarda izkārtne, un Rodžers ne­noturējās pretī kārdinājumam. Viņš ieķīlāja pulksteni un piezvanīja Elsijai.

— Varbūt paēdīsim pusdienas un aiziesim uz rēviju?

—  Labprāt!

Un līdz pusdiviem naktī, kad Rodžers pavadīja Elsiju mājup, viņam astronomija nebija ne prātā. Nekā dīvaina. Būtu vairāk jābrīnās, ja viņš to atce­rētos.

Taču, tiklīdz Rodžers bija atvadījies no Elsijas, viņu atkal pārņēma trauksmaina sajūta. Sākumā viņš ne­saprata, kāpēc. Taču uz mājām iet negribējās.

Bārs uz stūra vēl bija atvērts, un Rodžers iegrie­zās tajā. Pēc otrās glāzītes viņš apjauta, kas viņu moka. Un pasūtīja trešo.

—       Henk, vai tu Polluksu zini? — viņš jautāja bār­menim.

—  Kādu Polluksu?

—       Nav svarīgi, — Rodžers sacīja. Viņš izdzēra glāzi un nosprieda, ka pats ir kaut ko saputrojis. Pollukss nevarēja pārvietoties.

Izgājis no bāra, Rodžers apņēmīgi soļoja uz mājām. Bet pie pašām durvīm viņam piepeši iegribējās pa­skatīties uz Polluksu. Protams, ar neapbruņotu aci pārvietošanos par vienu desmitdaļu sekundes nevar pamanīt, bet tomēr …

Rodžers atgāza galvu un, orientēdamies pēc Lauvas sirpja, uzmeklēja Dvīņus — no visa zvaigznāja bija redzami tikai Kastors un Pollukss, jo debesis klāja viegla dūmaka. Tur tie ir, mīlīši! Un tad piepeši Rodže- rarn likās, ka atstatums starp tiem kļuvis lielāks. Tās, protams, bija tīrās blēņas. Tas nozīmētu, ka runa ir ne vairs par sekundēm vai minūtēm, bet par grādiem!

Rodžers vēlreiz paskatījās uz abām zvaigznēm, tad pievērsa skatienu Lielā Lāča kausam un apstājās kā zemē iemiets. Viņš aizmiedza acis, pēc tam uzmanīgi tās atdarīja.

Kauss bija pārmainījies. Kļuvis mazliet šķībāks. Atstatums starp Alkoru un Micaru kausa kātā bija ( kļuvis it kā lielāks nekā starp Micaru un Altairu. Fegda un Meraks kausa apakšā atradās tuvāk viens otram, un kausa snīpis bija kļuvis asāks. Manāmi asāks.

Neticēdams pats savām acīm, Rodžers novilka iedo­mātu līniju caur Meraku un Dubhi uz Polārzvaigzni. Viņam nācās domās to vilkt līku, citādi Polārzvaig­zne, pretēji visiem likumiem, atrastos grādus piecus sānis no līnijas, ar kuras palīdzību neskaitāmas cil­vēku paaudzes to atradušas uzreiz un precīzi.

Smagi elpodams, Rodžers noņēma acenes un rūpīgi tās notīrīja. Tad atkal uzlika. Kauss joprojām palika sašķiebts.

Tāpat kā Lauva, uz kuru viņš paskatījās vēlreiz. Katrā ziņā Reguls bija pārvietojies par vienu vai diviem grādiem.

Par vienu vai diviem grādiem! Un tas — ja ir tāds attālums kā līdz Regulām! Liekas, sešdesmit pieci gaismas gadi? Jā, tā apmēram bija.

Tad viņam piepeši iešāvās prātā glābēja doma — viņš taču bija dzēris! Un Rodžers iegāja mājā, neris­kējis vēlreiz paskatīties uz debesīm.

Viņš apgūlās, taču aizmigt nespēja.

Piedzēries viņš nejutās. Viņu smacēja satraukums, un miegs nenāca. Varbūt piezvanīt uz observatoriju? Bet ja nu pēkšņi pēc viņa balss manīs, ka viņš iedzē­ris pāri mēram? Nu, lai! Rodžers apņēmīgi izlēca no 9 gultas un piegāja pie telefona.

Observatorijas numurs neatbildēja. Viņš piezvanīja uz centrāli un pēc īsas vārdu pārmaiņas noskaidroja, ka nemitīgie astronomijas amatieru zvani spieduši observatorijas administrāciju rīkoties visai katego­riski: observatorijas telefoni atvienoti un tiek pievie­noti tikai starppilsētu izsaukumiem, kad zvana citas observatorijas.

— Paldies, — Rodžers apjucis sacīja. — Bet vai jūs nevarētu man izsaukt taksometru?

Šis lūgums bija tik dīvains, ka centrāles dežurants to izpildīja. Observatorija atgādināja vājprātīgo namu. No rīta vairums avīžu pavēstīja saviem lasītājiem astronomijas jaunumu — īsā ziņā pēdējā lappusē. Taču visi fakti bija izklāstīti precīzi.

Un proti: pēdējo divu diennakšu laikā dažām zvaig­znēm — galvenokārt spožākajām — atklāta ievēro­jama īpaškustība.

«No tā nepavisam neizriet,» neaizmirsa paskaidrot Ņujorkas «Projector», «ka līdz šim laikam tās būtu iztikušas gluži bez kustības. Astronomu valodā «īpaš­kustība» nozīmē zvaigznes pārvietošanos debesīs attiecībā pret citām zvaigznēm. Līdz šim lielākā īpaškustība novērota Barnarda zvaigznei Cūskneša zvaigznājā, kura gada laikā pārvietojas par desmit un vienu ceturtdaļu loka sekundes. Barnarda zvaig­zne ar neapbruņotu aci nav redzama.» Laikam gan šajās diennaktīs neviens astronoms uz p Zemes neaizvēra ne aci.

Observatorijas, ielaidušas iekšā visus savus līdz­strādniekus un kalpotājus, noslēdza durvis, un iekļūt

tajās izdevās tikai nedaudziem reportieriem. Paska­tījušies, kas tur notiek, viņi aizgāja — pilnīgā nesa­prašanā, taču pārliecināti, ka notiek kaut kas nepa­rasts.

Blinkmikroskopi mirkšķināja slēgu aizvariņus, astronomi — acis. Kafija tika patērēta neticamos kvantumos. Sešas ievērojamākās observatorijas izsauca policijas vienības. Divas no tām apdraudēja satrakojušos astronomijas amatieru iebrukums, čet­rās pārējās līdzstrādnieku strīdi beidzās ar kautiņu. Lika observatorijas zāles izskatījās tā, it kā tām cauri būtu traukusies viesuļvētra, bet Džeimsu Truvelu, Anglijas Karaliskās astronomijas biedrības priekšsē­dētāju, ievietoja Londonas klīnikā ar vieglu smadzeņu satricinājumu, pēc tam kad kāds ātrsirdīgs padotais bija sasitis pret viņa kailo pauri smagu fotoplati no bieza stikla.

Taču visi šie bēdīgie notikumi bija drīzāk gan izņē­mums, vairumā observatoriju valdīja labi organizēta vājprātīgo nama stingrā kārtība.

Visa uzmanība observatorijās tika koncentrēta uz dinamiskajiem skaļruņiem, lai dzirdētu pēdējos ziņo­jumus, kas nepārtraukti pienāca no Zemes nakts pu­ses, kur turpinājās neizskaidrojamā fenomena novē­rošana.

Zem Singapūras, Sanhajas un Sidnejas naksnīga­jām debesīm astronomi strādāja, vārda burtiskā no­zīmē neatraudamics no telefona klausulēm.

Sevišķi interesantas bija no Sidnejas un Melburnas saņemtās ziņas, kas informēja par situāciju Dienvidu puslodes debesīs, ko Amerikas Savienotajās Valstīs un Eiropā nevarēja redzēt pat naktī. No šiem ziņoju­miem izrietēja, ka Dienvidu Krusts vairs nav nekāds krusts, jo tā Alfa un Beta pavirzījušās uz ziemeļiem. Centaura Alfa un Beta, Kanopuss un Ahernārs — visas šīs zvaigznes uzrādīja ievērojamu īpaškustību un

pārvietojās uz ziemeļiem. Dienvidu Trijstūris un Ma- gelāna Mākoņi bija palikuši tādi paši kā vienmēr, un Oktanta Sigma, vāja, Dienvidpolam vistuvākā zvaig­zne, nebija izkustējusies no vietas ne par mata tiesu. 31 Vispār kustošos zvaigžņu daudzums Dienvidu pus­lodes debesīs bija ievērojami mazāks nekā Ziemeļu puslodē, toties to relatīvā īpaškustība bija daudz ātrāka. Un, kaut gan tās visas pārvietojās uz zieme­ļiem, to ceļam nebija stingra ziemeļu virziena un konverģences uz kādu noteiktu punktu.

ASV un Eiropas astronomi sagremoja šos faktus un uzdzēra tiem virsū jaunus litrus kafijas. 4$ Vakara avīzes, it īpaši Amerikā, pievērsa ievēro­jami lielāku uzmanību neparastajiem notikumiem de­besīs. Vairums veltīja tiem veselu pussleju pirmajā lappusē (kaut arī bez kliedzoša virsraksta) ar turpi­nājumu trešajā. Turpinājuma garums bija atkarīgs no tā, cik daudz ievērojamu un ne visai ievērojamu astronomu izteikumu redaktoram bija izdevies sada­būt.

Taču arī šajos paziņojumos zinātnieki aprobežojās ar sausiem faktiem, uzskatīdami par prātīgāku tos nekā neizskaidrot. Pēc viņu vārdiem, paši fakti bija pietiekami pārsteidzoši un labāk neizdarīt pārsteidzī- gus secinājumus. Pagaidiet, drīz viss noskaidrosies. ™ Katrā ziņā to kustību, ko mēs patlaban novērojam, var nosaukt par kustību ar lielu ātrumu.

—  Bet kāds tad ir šis ātrums? — jautāja viens no redaktoriem.

—   Lielāks, nekā iespējams, — skanēja atbilde.

Starp citu, tomēr nevar apgalvot, ka nevienam

avīžniekam neizdevās tai pašā laikā izvilkt no zināt- ķ niekiem kaut jel kādus secinājumus. Čārlzs Vongrens, uzņēmīgais Čikāgas «Asmens» izdevējs, iztērēja prāvu summu starppilsētu telefona sarunām. Vairāk nekā

sešdesmit mēģinājumi deva rezultātus, un viņam izde­vās saistīties ar piecu ievērojamu observatoriju direk­toriem. Un katram no tiem viņš uzdeva vienu un to pašu jautājumu: «Kāds, pēc jūsu domām, kaut arī vis­neticamākais, ir šīs pēdējās divās diennaktīs novēro­tās zvaigžņu kustības cēlonis?»

Viņš sastādīja atbilžu kopsavilkumu:

«Ja es to zinātu!» — Dz. F. Stebss, Tripa observa­torija, Longailenda.

«Kāds ir sajucis, vai kaut kas ir sajucis. Un labāk, ja tas būtu es.» — Henrijs Ķolisters Makedamss, Loida observatorija, Bostona.

«Tas, kas notiek, nevar būt, un tātad tam nav nekādu cēloņu.» — Leters Tušauers Tinijs, Burgoi- nas observatorija, Albukerke.

«Meklēju, lai pieņemtu darbā, pieredzējušu astro­logu. Vai jūs nevarat kādu ieteikt?» — Patriks Vaite- kers, Lūkasa observatorija, Vermontas štats.

Pārlaidis skumīgu skatienu šim kopsavilkumam, kas viņam kopā ar nodokļiem bija izmaksājis 187 do­lārus 35 centus, Čārlzs Vongrens parakstīja čeku telefona sarunu apmaksai un iesvieda kopsavilkumu papīrkurvī. Pēc tam viņš piezvanīja savas zinātnis­kās nodaļas pastāvīgajam līdzstrādniekam.

—   Vai jūs nevarat mums uzrakstīt rakstu sēriju astoņdesmit mašīnraksta lappušu apjomā par šo astronomisko sensāciju?

—  Protams, varu, — autors atbildēja. — Bet par kādu sensāciju?

Un tad noskaidrojās, ka pēdējo nedēļu viņš pava­dījis pie dabas krūts, makšķerējis zivis, avīzes nela­sījis un uz debesīm neskatījies. Starp citu, rakstus viņš uzrakstīja. Un pat piešķīra tiem zināmu pikan- tumu, ilustrēdams tos ar vecām zvaigžņu kartēm, kurās zvaigznāju simboliskās figūras bija attēlotas puskailas, un pievienodams mūsdienīgas meičas

fotogrāfiju — caurspīdīgā peldkostīmā tērpusies skais­tule tur rokā tālskati, kas pievērsts vienai no klaiņo­jošajām zvaigznēm. «Asmens» tirāža palielinājās par 21,7 procentiem.

Un atkal Koula observatorijā pulkstenis rādīja pieci — tieši pēc divdesmit četrām stundām piecpa­dsmit minūtēm kopš visa šī sajukuma sākuma. Ro­džers Pflīgers — jā, jā, mēs atkal atgriežamies pie viņa — piepeši pamodās, tāpēc ka uz viņa pleca tēviš­ķīgi nogūlās kāda roka.

—  Ejiet mājās, Rodžer! — laipnīgi sacīja Mērvins Armbresters, observatorijas direktors.

Rodžers kā dzelts pielēca kājās.

—  Piedodiet, mister Armbrester! Es netīšām.

—  Nieki! Jūs taču nevar sēdēt šeit bezgalīgi. Un mēs visi arī ne. Ejiet, ejiet mājās!

Rodžers Pflīgers devās mājup. Bet, kad viņš bija pagājis zem dušas, gulēt viņam vairs negribējās. Un arī pulkstenis rādīja tikai ceturksni uz septiņiem. Viņš piezvanīja Elsijai.

—  Man ļoti žēl, Rodžer, taču esmu norunājusi tik­ties ar draudzeni. Bet saki, kas notiek? Nu, ar zvaig­znēm.

—   Tās kustas, Elsij. Un neviens nezina, kādēļ.

—  Bet es domāju, ka zvaigznes vienmēr kustas. — Elsija bija izbrīnījusies. — Saule taču arī ir zvaig­zne? Un tu man skaidroji, ka Saule virzās uz kādu tur punktu Samsona zvaigznājā.

—  Herkulesa zvaigznājā, — Rodžers izlaboja.

—  Nu ja, Herkulesa. Tu taču pats teici, ka visas zvaigznes kustas. Kas tad tur sevišķs?

—  Tas ir kaut kas pavisam cits, — Rodžers sacīja. — Ņemsim, piemēram, Kanopusu. Tas piepeši sācis kustēties ar ātrumu septiņi gaismas gadi dienā. Un tas nevar būt!

—  Kāpēc nevar?

—    Nekas nevar kustēties ātrāk par gaismu, tā­pēc, — Rodžers pacietīgi skaidroja.

—    Bet, ja šis tavs Kanopuss kustas ātrāk, tad viņš var! — Elsija gluži loģiski piezīmēja. — Vai nu tev sabojājies teleskops, vai atgadījies kas cits. Un vispār — līdz tam Kanopusam taču ir tālu!

—   Simt sešdesmit gaismas gadu. Tik tālu, ka paš­laik mēs to redzam tādu, kāds tas bija pirms simt sešdesmit gadiem.

—   Tad varbūt viņš nemaz nekustas, — Elsija sa­cīja. — Tas ir, viņš ir pakustējies un apstājies pirms simt sešdesmit gadiem, bet jūs te vai prātu zaudējat tā dēļ, kā vairs nemaz nav. Bet vai tu mani vēl mīli?

—   Ļoti. Un tu nekā nevari atteikt draudzenei?

—  Baidos, ka ne, Rodžer. Man pašai ļoti žēl.

Rodžeram bija ar to jāsamierinās. Viņš nolēma aiziet kaut kur paēst vakariņas.

Bija pavisam gaišs, un zvaigznes samtaini zilajās debesīs vēl nebija iedegušās. Taču Rodžers zināja, ka šajā naktī no daudziem zvaigznājiem paliks pāri tikai atmiņas.

Soļodams pa trotuāru, viņš domās pārcilāja Elsijas sacīto — jānudien, tas nemaz nebija dumjāk par to, ko viņš bija dzirdējis savā observatorijā. Un Elsijas -spriedumi uzvedināja viņu uz domu, kas agrāk nebija ienākusi prātā, — zvaigžņu izturēšanās bija pat vēl nesaprotamāka, nekā sākumā likās. Tās visas taču bija sākušas kustēties vienā un tai pašā vakarā, un tas nu bija galīgi neaptverami. Centaura Alfai un Betai tad vajadzēja sākt kustēties pirms kādiem čet­riem gadiem, bet Rigelam — pirms piecsimt četrdes­mit gadiem, kad Kristofors Kolumbs vēl skraidīja īsās bikšelēs vai varbūt pilnīgi bez tām. Vega bija de­vusies ceļā viņa, Rodžera, dzimšanas gadā, pirms divdesmit sešiem gadiem. Citiem vārdiem sakot, kat­rai no šīm simt zvaigznēm vajadzēja sākt kustēties momentā, kas bija nosakāms pēc tās attāluma no Ze­mes. Turklāt ar precizitāti līdz vienai gaismas sekun­dei, jo iepriekšējā naktī uzņemto fotogrāfiju analīze rādīja, ka it visu zvaigžņu jaunā kustība sākusies -3 tieši četros desmit minūtēs pēc Grīničas laika. Nu tad ir gan mistika!

Ja nu vienīgi… ja gaismai ir bezgalīgs ātrums .

Bet, ja tas tā nav (par Rodžera dvēseles stāvokli var spriest pēc tā fakta, ka viņš savus spriedelējumus sāka ar neiedomājamo «ja»), tad… tad… tad — kas tad? Viņš joprojām it nekā nesaprata. Un juta svelošu sašutumu: kas gan tas galu galā ir?! ^ Rodžers iegāja kafetērijā un apsēdās. No radiouz- tvērēja dārdēja apdullinošas skaņas — pats jaunākais antiritma mūzikas sasniegums, ko izpildīja stīgu pū- šaminstrumenti dubultbungu rībienu pavadījumā. Pa starpām diktors aizgūtnēm slavēja dažādas preces.

Rodžers gremoja sviestmaizi, baudīja antiritmiku, bet reklāmu izslēdza no savas apziņas — šo mākslu viņš, tāpat kā visi astoņdesmito gadu cilvēki, bija apguvis pilnībā. Šā iemesla dēļ arī pēdējās ziņas, kas sekoja pēc muzikālās programmas, Rodžeram pa vienu ausi ielidoja, pa otru izlidoja, neatstādamas pēdu viņa apziņā. Un pagāja diezgan prāvs laika sprīdis, iekams viņš aptvēra, ka laiž gar ausīm nevis kārtējo pārti- V kas koncentrāta slavinājumu, bet kaut ko svarīgāku. Patiesību sakot, Rodžera uzmanību piesaistīja pazīs­tama balss, un pēc diviem trim teikumiem viņš vairs nešaubījās, ka klausās Miltonu Heilu, slaveno fiziķi, kura jaunā teorija par indeterminantes principu pa­visam nesen bija sacēlusi tādu vētru zinātnieku ap­rindās. Profesors Heils acīmredzot sniedza interviju radiokomentētājam. L — … tātad dotās telpas un laika sistēmas robežās debess ķermenim var būt pozīcija vai ātrums, bet ne abi reizē.

—    Doktor Heil, vai jus nevarētu to paskaidrot sa­protamākā valodā? — radiokomentētājs medussaldā balsī jautāja.

—     Šī jau ir saprotama valoda, ser! Ja lietojam zinātnisko terminoloģiju, tad, izejot no Geizenberga saspiešanās principa, en septītajā pakāpē iekavās, kas nosaka Dītriha veselā skaitļa kvantu pseidopozīciju, dalīts ar masas izliekšanās koeficientu septītaja pa­kāpē …

—    Pateicos jums, doktor Heil, taču baidos, ka tas nav visai saprotams mūsu klausītājiem.

«Toties tev ir saprotams!» Rodžers Pflīgers ērcīgi nodomāja.

—    Es nešaubos, doktor Heil, ka mūsu klausītajiem visvairāk gribētos uzzināt, vai zvaigznes patiešām pārvietojas vai arī tā ir tikai ilūzija.

—    Kā viens, tā otrs. Šī kustība ir reāla telpas sis­tēmā, bet ne telpas un laika sistēmā.

—  Vai jūs nevarētu paskaidrot to sīkāk, profesor?

—     Protams. Grūtība šeit ir gluži gnozeoloģiska rakstura. Izejot no tīrās cēlonības, makroskopiskā iedarbība…

«Un aiz viņas nadzīgi vilks klusiem soliem centās < pārpeldēt bļodu ar pīrāgiem,» nodomāja Rodžers Pflīgers. t •

—… uz entropijas gradienta paralēlismu…

—  Ha! — Rodžers skaļi sacīja.

—    Vai jūs ko teicāt, ser? — oficiante jautāja. Līdi tam Rodžers nebija viņai pievērsis nekādu uzmanību. ! Oficiante bija maza, ļoti simpātiska blondīne. Rodžers : viņai uzsmaidīja.

—    Viss atkarīgs no tā, no kāda telpas un laika sistēmas redzes viedokļa šo problēmu novērtē, — viņš domīgi atbildēja. — Grūtība te ir gnozeoloģiska rakstūra.

Lai izlīdzinātu šo izlēcienu, Rodžers iedeva ofician­tei lielāku dzeramnaudu, nekā atļāva viņa līdzekļi, un izgāja no kafetērijas.

Slavenais fiziķis par notiekošo acīmredzot zināja mazāk nekā jebkurš cilvēks no ielas. Cilvēks no ielas zināja vismaz to, ka zvaigznes vai nu kustas, vai ne­kustas. Profesors Heils nezināja arī to. Slēpdamies aiz skanīgu definīciju dūmu aizsega, viņš lika sa­prast, ka zvaigznes vienlaikus gan kustas, gan ne­kustas.

Rodžers atgāza galvu, taču debesīs, kurās atblāz- moja daudzkrāsainas reklāmu ugunis, blāvi mirgoja tikai divas trīs zvaigznes. Vēl ir par agru, viņš no­sprieda.

Rodžers iegriezās bārā, taču neizdzēra tukšu pat pirmo glāzīti, jo viskijs likās apbrīnojami pretīgs. Viņš nesaprata, ka ilgstošā negulēšana iedarbojas uz viņu spēcīgāk nekā alkohols. Viņš zināja tikai to, ka gulēt negrib, un nolēma klaiņot pa pilsētu, kamēr jutīs, ka laiks likties gultā. Tas, kurš šajā brīdī ap­dullinātu viņu, iebelžot ar ne pārāk smagu smilšu maisu, izdarītu Rodžeram lielu pakalpojumu, taču tāds labdaris neatradās.

Rodžers gāja un gāja, kamēr ieraudzīja panorāmas kino spožās ugunis. Viņš nopirka biļeti un sasniedza savu vietu tajā brīdī, kad uz ekrāna zibēja program­mas pirmās pilnmetrāžas filmas saldā fināla pēdējie kadri. Pāris reklāmas multiplikācijas filmiņu Ro­džers, tā teikt, palaida gar acīm, kaut gan viņa ska­tiens visu laiku bija pievērsts ekrānam.

— Un tagad, — atskanēja diktora balss, — piedā­vājam jūsu uzmanībai nakts debesu skatu pār Lon­donu pulksten trijos no rīta.

Uz ekrāna parādījās simti mazu plankumiņu. Tās bija zvaigznes. Rodžers paliecās uz priekšu, lai neko nepalaistu garām — beidzot viņš visādas tukšas runāšanas vietā redzēs un dzirdēs kaut ko vērtīgu.

—   Bulta, — balss aiz kadra sacīja, kad uz ekrāna parādījās bulta, — norāda Polārzvaigzni, kura paš­laik pārvietojusies par desmit grādiem uz Lielā Lāča pusi. Pats Lielais Lācis zaudējis kausa formu, un pat­laban bulta rāda zvaigznes, no kurām tas sastāvēja agrāk.

Rodžers, elpu aizturējis, sekoja bultai un klausījās paskaidrojumus.

—   Altairs un Dubhe, — diktora balss sacīja. — Ne­mainīgās zvaigznes ir zaudējušas savu nemainību, taču… — uz ekrāna pēkšņi izgaismojās ultramoder­nas virtuves attēls, — plītis «Divas zvaigznes» ne­mainīgi saglabā savas lieliskās īpašības. Ēdieni, pagatavoti ar supervibrācijas metodi, joprojām ir garšīgi. Plītis «Divas zvaigznes» ir vislabākās pa­saulē.

Rodžers Pflīgers nesteidzīgi piecēlās un, izvilcis no kabatas nazi, pa eju devās uz ekrānu. Lēciens — un viņš atradās uz nelielā paaugstinājuma. Ekrānu viņš grieza bez jebkāda niknuma. Griezieni bija pre­cīzi un tika izdarīti tā, lai ar minimālu spēka patēriņu sabojātu iespējami vairāk.

Tobrīd, kad trīs spēcīgi biļešu kontrolieri ieslēdza Rodžeru ciešos apkampienos, ekrāns bija pamatīgi sagraizīts. Rodžers nepretojās. Arī tad, kad biļešu kontrolieri viņu nodeva policistam, viņš neizrādīja ne mazāko pretošanos. Un pēc stundas policijas tiesā nesatricināmi mierīgi noklausījās pret viņu izvirzīto apsūdzību.

—  Vai jūs atzīstat sevi par vainīgu? — tiesnesis jautāja.

—   Jūsu godība, tas taču ir tīri gnozeoloģisks jau­tājums, — Rodžers vaļsirdīgi atbildēja. — Nemainī­gās zvaigznes pārvietojas, bet Korni firmas skrauk- šķīgās sausmaizītes, kas ir labākās pasaulē, joprojām

nosaka Dītriha veselā skaitļa kvantu pseidopozīciju, dalītu ar izliekšanās koeficientu septītajā pakāpē!

Pēc desmit minūtēm viņš jau saldi gulēja. Tiesa, kamerā, taču ļoti saldi. Policisti, sapratuši, ka viņam nepieciešams izgulēties, lika viņu mierā …

Līdztekus citām mazām šīs nakts traģēdijām var' pastāstīt par likteni, kāds piemeklēja šoneri «Ransa- ganset», kas brauca gar Kalifornijas krastu. Patiesību sakot, diez cik tuvu šim krastam tas nebija. Piepeši sacēlusies vētra aiznesa šoneri tālu atklātā jūrā. Cik tālu, to kuģīša kapteinis varēja tikai minēt.

«Ransaganset», Venecuēlas ostā pierakstīts ameri­kāņu šoneris, uz kura kalpoja vācu komanda, nodar­bojās ar kontrabandu — pārvadāja alkoholiskus dzē­rienus no Ensenadas (Lejaskalifornijā) uz Kanādu. Tas bija sagrabējis četrmotoru kuģelis ar visai ne­drošu kompasu un vecu, 1955. gada izlaiduma radio­aparatūru, kas vētras laikā tā saniķojās, ka Gross, kapteiņa vecākais palīgs, neko ar to nevarēja iesākt.

Taču pēc neilga laika no drūmajiem padebešiem palika pāri tikai viegla dūmaka, un pierimstošais vējš ātri izdzenāja arī to. Hanss Gross nogaidot stā­vēja uz klāja, turēdams rokā senatnīgo astrolabu. Viņu apņēma necaurredzama tumsa, jo šoneris «Ran­saganset», lai nepiesaistītu krasta apsardzes uzma­nību, brauca bez ugunīm.

—  Vai skaidrojas, mister Gros? — no lejas atska­nēja kapteiņa_balss.

—   Jā, ser. Atri skaidrojas.

Kajītē kapteinis Rendols atkal izdalīja kārtis otra­jam palīgam un kuģa mehāniķim. Šonera komanda (pavecs vācietis ar koka kāju, vārdā Veiss) mierīgi krāca līdzās dzeramā ūdens tvertnei.

Pagāja pusstunda. Pēc tam vēl stunda. Kapteinis paspēlēja mehāniķim Helmštatam aizvien vairāk.

—  Mister Gros! — viņš uzsauca.

Atbildes nebija. Kapteinis kliedza vēlreiz, bet rezul­tāts bija tāds pats.

—       Ein Moment, [1] laimes lutekļi, — viņš sacīja un devās augšup pa trapu.

Uz klāja, galvu atgāzis un muti iepletis, stāvēja Gross. Debesis bija pavisam skaidras.

—   Mister Gros! — kapteinis Rendols uzsauca.

Vecākais palīgs neatsaucās. Piepeši kapteinis pa­manīja, ka Gross lēnām griežas ap savu asi.

—       Hans! — kapteinis Rendols sacīja. — Kas tev lēcies?

Un arī paskatījās augšup.

Pirmajā acu uzmetienā debesis šķita parastas. Eņ­ģeļi tajās nelidoja un patruļlidmašīnas arī ne. Lielā Lāča kauss… Kapteinis Rendols sāka lēnām griez­ties ap savu asi, gan drusku ātrāk nekā Hanss Gross. Kur palicis Lielais Lācis?

Un visi pārējie zvaigznāji? Viņš neredzēja nevienu pazīstamu zvaigznāju. Ne Līras trīsstūri, ne Oriona jostu, ne Auna ragus.

Vēl ļaunāk… Kas tas par daudzstūri no astoņām spožām zvaigznēm? Nepārprotami zvaigznājs, taču tādu kapteinis Rendols vēl nekad nebija redzējis, kaut arī braucis apkārt gan Horna ragam, gan Labās Cerības ragam. Bet ja nu… Nē taču! Dienvidu Krusts nekur nav redzams!

Grīļodamies kā piedzēries, kapteinis piegāja pie trapa.

—       Mister Veiskopf! — viņš sauca. — Mister Helm- štat! Uznāciet uz klāja!

Viņi uzkāpa augšā un paskatījās. Kādu brīdi visi klusēja.

—   Izslēdziet motorus, mister Helmštat, — kaptei- riis sacīja. Helmštats atdeva godu — nekad agrāk viņš to nebija darījis — un devās uz mašīntelpu.

—       Vai modināt augšā Veisu, kaptein? — Veiskopfs jautāja.

—   Kāpēc?

—   Es nezin.

Kapteinis brīdi padomāja. Tad sacīja:

—   Pamodiniet viņu.

—       Mēs, man domāt, ir uz planēt der Mars, — Gross bilda.

Taču kapteinis jau bija apsvēris tādu iespēju un to atmetis.

—        Nē! — viņš atcirta. — No jebkuras Saules sis­tēmas planētas zvaigznājiem jāizskatās praktiski vienādiem.

—   Jūs domā, mēs ir izkrituš caur kosmos?

Motoru troksnis pēkšņi apklusa, un tagad bija

dzirdama tikai pierastā maigā viļņu skalošanās pret bortu. Šoneris šūpojās ņirbu vilnīšos.

Veiskopfs atgriezās kopā ar Veisu, pēc viņiem uz klāja uzlīda Helmštats un atkal atdeva kapteinim godu.

—   Gaidu jūsu rīkojumus, kaptein!

Kapteinis Rendols pamāja ar roku uz kuģa pakaļ­gala pusi, kur stāvēja brezentā ietītas mucas.

—   Atvērt kravu! — viņš pavēlēja.

Pie kārtīm viņi vairāk neapsēdās. Rītausmā, kad uzlēca saule, kuru viņi vairs nebija cerējuši ieraudzīt un šai brīdī noteikti arī neredzēja, pieci līdz nesama­ņai piedzērušies jūrnieki tika novākti no šonera un aizgādāti uz Sanfrancisko ostu. Šo operāciju veica krasta apsardzes patruļa. Naktī dreifējošais šoneris «Ransaganset» bija iepeldējis Zelta Vārtos un maigi atdūries pret prāmja piestātni.

Aiz šonera tauvā vilkās liels brezents, caurdurts ar harpūnu, kuras līne bija piesieta pie bezanmasta.

Ko tas viss nozīmēja, tā arī palika nenoskaidrots, kaut gan vēlāk kapteinis Rendols neskaidri atcerē­jās, ka viņi šai naktī it kā būtu harpunējuši kašalotu. Bet vecākais matrozis, vārdā Veiss, neparko nevarēja atcerēties, kas noticis ar viņa koka kāju. Taču varbūt tā arī bija labāk.

Zinātņu doktors Miltons Heils, slavenais fiziķis, beidzot apklusa un atgāja nost no izslēgtā mikrofona.

—   Lieļs paldies, profesor! — radiokomentētājs sa­cīja. — E-ē… čeku varat saņemt kasē. Jūs … ē-ē … zināt, kur.

—   Jā, jā, zinu, — zinātnieks, labsirdīga izskata resnītis, apstiprināja. Kuplā, sirmā bārda vērta viņu neapšaubāmi līdzīgu ziemsvētku vecītim miniatūrā. Viņa acīs visu laiku zibsnīja jautras dzirkstītes. Viņš smēķēja pīpīti ar īsu kātu.

Aizvēris aiz sevis skaņas necaurlaidīgās durvis, profesors enerģiskā gaitā devās pie kases lodziņa.

—   Sveicināti, bērniņ! — viņš sacīja dežurējošai kasierei. — Ja nekļūdos, pie jums jābūt diviem čekiem uz profesora Heila vārda.

—   Jūs esat profesors Heils?

—   Neņemos noteikti apgalvot, taču tā rakstīts manā personas apliecībā, tātad varam pieņemt, ka es tas esmu.

—   Divi čeki?

—   Divi čeki. Par vienu un to pašu pārraidi, pēc īpaša rīkojuma. Starp citu, šodien Mārbijā ir diezgan laba rēvija.

—   Jā? Te ir jūsu čeki, profesor Heil. Par septiņ­desmit pieciem un divdesmit pieciem dolāriem. Vai viss pareizi?

—   Pilnīgi. Nu, bet kā ar rēviju?

—   Ja vēlaties, es pajautāšu vīram. Viņš šeit ir šveicars.

Profesors Heils nopūtās, taču jautrās dzirkstītes viņa acīs neapdzisa.

—       Es domāju, ka jūsu laulātais draugs neiebil­dīs, — viņš sacīja. — Te ir biļetes, bērniņ! Ejiet kopā ar viņu. Bet man vakarā vēl jāpastrādā.

Kasiere plati iepleta acis, taču biļetes paņēma.

Profesors Heils no telefona automāta piezvanīja uz mājām. Profesora māju un viņu pašu ar stingru roku vadīja viņa vecākā māsa.

—       Agata, man būs jāpaliek līdz vēlai naktij labo­ratorijā, — profesors sacīja.

—       Milton, tu lieliski vari strādāt arī mājās, savā kabinetā. Es dzirdēju tavu pārraidi, Milton. Tu runāji brīnišķīgi.

—       Visādas muļķības, Agata. Neiedomājamas ap­lamības. Ko tad īstenībā es sacīju?

—       Nu, tu teici, ka… ē-ē… zvaigznes esot… tas ir, tu esot…

—        Nu, redzi, Agata! Mans mērķis bija novērst pa­niku iedzīvotāju vidū. Ja es būtu teicis patiesību, klausītāji pārbītos. Bet mana zinātnieka pašapmieri­nātība ļāva viņiem palikt pārliecībā, ka situācija… ē-ē… tiek pilnībā kontrolēta. Vai tu zini, Agata, ko es domāju, runādams par entropijas gradienta para­lēlismu?

—   Nu … ne gluži.

—   Es arī ne.

—   Milton, tu esi dzēris!

—        Pagaidām vēl ne… Nē, ko tu runā! Bet šodien es nevaru strādāt mājās. Universitātē man būs pie rokas visas nepieciešamas izziņu grāmatas. Un zvaig­žņu kartes.

—        Bet, Milton, kā tad ar tavu honorāru? Tu taču zini, ka nedrīksti nēsāt sev līdz naudu, kad esi… tādā noskaņojumā.

—       Es to saņēmu nevis skaidrā naudā, bet ar čeku. Tūlīt nosūtīšu to tev pa pastu. Labi?

—        Nu, lai notiek. Ja jau tev tā nepieciešamas izziņu grāmatas … Uz redzēšanos, Milton!

Profesors Heils iegāja pasta nodaļā. Ceku par div­desmit pieciem dolāriem viņš inkasēja, bet otru, par septiņdesmit pieciem dolāriem, ielika aploksnē un iemeta pastkastītē.

To izdarījis, viņš pavērās vakarīgajās debesīs, no­drebēja un novērsa acis. Tad pa īsāko ceļu devās uz luvāko bāru un pasūtīja lielu glāzi viskija.

—       Sen jūs neesat pie mums iegriezies, profesor, — bārmenis Maiks sacīja.

—   Jums taisnība, Maik. Ielejiet man vēl!

—        Ar lielāko prieku! Un uz mūsu rēķina. Mēs tikko klausījāmies jūs pa radio. Jūs ļoti labi runājāt.

—   Mhm.

—       Es klausījos neatraudamies. Zināt, mans dēls ir lidotājs, un man bija tā mazliet neomulīgi ap dūšu — kas tur, domāju, tajās debesīs notiek? Bet, ja jau jūs savās universitātēs visu par to zināt, tad nav ko uztraukties. Labi jūs runājāt, profesor. Man tikai gribētos jums vienu pajautāt.

—   No tā jau es baidījos, — profesors Heils sacīja.

—       Es par zvaigznēm. Tās taču kaut kur virzās! Bet uz kurieni tad? Tas ir, ja tās patiešām kustas, kā jūs teicāt.

—   Precīzi to noteikt nevar, Maik.

—       Bet vai tās kustas pa taisnu līniju? Tas ir, katra no zvaigznēm?

Slavenais zinātnieks svārstījās.

—       Nu… gan jā, gan nē, Maik. Spektrogrāfiskā analīze rāda, ka tās visas paliek tajā pašā attālumā no mums kā iepriekš. Tātad katra no tām — ja tās patiešām kustas — pārvietojas pa apli, kura centrā

esam mēs. Tādēļ tās kustas it kā pa taisni, netuvoda­mās mums un neattālinādamās no mums.

—   Bet vai jūs varat attēlot šos apļus?

—       Jā. Uz zvaigžņu globusa. Tas ir jau izdarīts. Iespaids tāds, ka tās visas virzās uz noteiktu debess iecirkni, bet ne uz kādu vienu punktu. Citiem vārdiem sakot, to ceji pagaidām nekrustojas.

—   Bet uz kādu debess iecirkni tad tās virzās?

—        Tas atrodas kaut kur starp Lielo Lāci un Lauvu. Tās zvaigznes, kas ir tālāk, kustas ātrāk, tās, kas tuvāk, lēnāk. Bet lieciet taču mani mierā, Maik! Es atnācu šurp, lai aizmirstu zvaigznes, nevis lai runātu par tām. Ielejiet man vēl! ,

—       Vienu mirklīti, profesor! Bet, kad tās būs tur nokļuvušas, ko tad — apstāsies vai līdīs tālāk?

—        Kā lai es to zinu, Maik? Tās sāka kustēties pie­peši vienā un tai pašā momentā un, tā teikt, ar pilnu ātrumu — tas ir, to ātrums jau no paša sākuma bija tāds, kāds ir tagad, tas nav, tā teikt, palielinājies. Tā­tad arī apstāties tās var uzreiz, bez iepriekšēja brīdi­nājuma …

Profesors Heils pats apstājās tik pēkšņi, ka viņu varētu apskaust jebkura zvaigzne, un sāka blenzt uz savu attēlu spogulī aiz letes, it kā nekad agrāk ne­būtu sevi redzējis.

—   Kas jums notika, profesor?

—   Maik!

—   Kas ir?

—   Maik, jūs esat ģēnijs!

—   Es? Ko jūs runājat?

Profesors Heils klusi nostenējās.

_— Maik, man tūlīt pat jādodas uz universitāti. Lai būtu pie rokas izziņu grāmatas un zvaigžņu kartes. Jūs atgriezāt mani uz patiesības ceja, Maik. Taču iedodiet man līdz vienu pudelīti šā viskija.

—   «Tartana pledu»? Vai lielo?

—   Lielo. Un ātrāk! Man jāparunā ar vienu cilvēku par suņa zvaigzni.

—   Vai jūs to nopietni, profesor?

Doktors Heils nopūtās.

—   Tā ir jūsu vaina, Maik. Par suņa zvaigzni sauc Sīriusu. Kāpēc gan man vajadzēja ienākt šeit, Maik! Pirmoreiz trīs mēnešu laikā izdevās izrauties, bet jūs ņēmāt un visu sabojājāt!

Heils iesēdās taksometrā, aizbrauca uz universitāti, atslēdza savu kabinetu un iededza lampas tur un bibliotēkā. Pēc tam ieņēma krietnu malku «Tartana pleda» un ķērās pie darba.

Vispirms pēc garākas vārdu pārmaiņas ar komu­tatora dežurantu viņam izdevās panākt, ka viņu sa­vienoja ar Koula observatorijas direktoru.

—   Runā Heils, — viņš sacīja. — Armbrester, man ir ideja. Bet, iekams sāku ar to nodarboties, gribu precizēt datus. Cik man zināms, jauna īpaškustība novērota četrsimt sešdesmit astoņām zvaigznēm. Vai šis skaitlis joprojām ir pareizs?

—   Jā, Milton. Kustas tikai tās.

—   Lieliski! Man ir šo zvaigžņu saraksts. Vai kus­tības ātrums paliek nemainīgs?

—   Jā. Lai cik neticami, tas ir pastāvīgs. Bet kāda tad ir šī jūsu ideja?

—   Es vispirms gribu to pārbaudīt. Ja kaut kas iznāks, es jums piezvanīšu.

Bet piezvanīt viņš aizmirsa.

Tas bija liels un piņķerīgs darbs. Paņēmis zvaig­žņotās debess karti, kurā bija redzams iecirknis starp Lielo Lāci un Lauvu, Heils uzvilka uz tās četrsimt sešdesmit astoņas līnijas, kas apzīmēja satrakojušos zvaigžņu trajektorijas. Uz kartes malām pie katras līnijas sākuma viņš uzrakstīja zvaigznes pārvietoša­nās šķietamo ātrumu stundā, taču nevis gaismas ga­dos, bet grādos ar precizitāti līdz piektajai zīmei.

Tad viņš sāka prātot.

— Izejot no priekšnoteikuma, ka šīs zvaigznes sākušas kustēties vienā laikā, — viņš murmināja sev zem deguna, — pieņemsim, ka tās arī apstāsies vien­laikus. Kad? Teiksim, rīt desmitos vakarā. I Viņš pārbaudīja šo pieņēmumu, fiksēdams uz kar­tes attiecīgās zvaigžņu pozīcijas. Nē, nekas neiznāk'

Pulksten vienos naktī? Jau kaut kas tā kā veidojas.

Pusnaktī?

Ahā! Rokā ir! Katrā ziņā pietiekami tuvu cerēta­jam. Dažām minūtēm starpības uz vienu vai otru pusi nebija nozīmes, tāpēc viņš nolēma netērēt laiku precīziem aprēķiniem. Tagad viņš zināja visu. Neti- p cami, bet fakts!

Profesors Heils vēlreiz iedzēra no pudeles un drūmi pablenza uz karti. Tad iegāja bibliotēkā, paņēma izziņu grāmatu un sadabūja vajadzīgo informāciju. Adresi.

No šā brīža sākās profesora Heila klejojumu epo­peja. Tiesa, kā izrādījās, tie bija veltīgi, tomēr kaut kādā ziņā līdzīgi Odiseja klejojumiem.

Viņš sāka ar to, ka ieņēma vēl malku viskija. Tad aplaupīja seifu rektora kabinetā, jo, par laimi, skaitļu kombinācija viņam bija zināma. Zīmīte, ko profesors atstāja seifā, varēja kalpot par lakonisma paraugu:

«Paņēmu naudu. Paskaidrošu vēlāk.» | Pēc tam profesors Heils iedzēra vēl vienu malku, iebāza pudeli kabatā, izgāja uz ielas un noķēra tak­sometru.

—  Uz kurieni, ser? — šoferis jautāja, kad pasa­žieris bija iesēdies.

Profesors Heils nosauca adresi.

—  Fremontstrīta? Atvainojiet, ser, bet es nezinu, kur ir tāda iela.

—   Bostonā, — Heils sacīja. — Ak ja! To taču es jums nepateicu! Bostonā.

—   Tas ir… Masačūsetsas Štatā) Stipri patālu no Šejienes.

—   Tāpēc jo mazāk pamata šķiest laiku ar tukšu runāšanu, — profesors Heils nosodoši sacīja.

Daži īsi teikumi, un no rektora seifa izņemto bank­nošu čaukstoņa izkliedēja šofera bažas, un viņi devās ceļā.

Šī marta nakts bija ļoti auksta, un sildītājs takso­metrā lāgā nedarbojās. Toties «Tartana pleds» lie­liski sasildīja gan profesoru, gan šoferi, un tā cauri Ņūheivenai viņi joņoja, dziedādami senu kovboju dziesmiņu:

—   «Mēs auļojam, mēs auļojam tālē zilajā un nezi­nāmajā!»

Pēc baumām, kas gan var arī neatbilst īstenībai, Hartfordā profesors Heils esot ar starojošu smaidu apveltījis dāmu, kas gaidījusi pēdējo tramvaju, un apvaicājies, vai viņai nevajag tikt uz Bostonu. Taču acīmredzot dāma uz Bostonu braukt nebija vēlējusies, jo pulksten piecos rītā, kad taksometrs apstājās Bos­tonā, Fremontstrītā pie 614. mājas, tajā sēdēja tikai profesors Heils un šoferis.

Profesors izlīda no mašīnas un paraudzījās uz māju. Tā bija tipiska miljonāra savrupmāja, apjozta ar augstu čuguna žogu un dzeloņstiepli virs tā. Iebraucamie vārti un mazie vārtiņi bija slēgti, bet zvana nebija.

Taču māja atradās akmens sviediena attālumā no trotuāra, un profesors Heils nekavējās izmantot šo apstākli. Viņš svieda akmeni. Pēc tam vēl vienu. Galu galā viņam izdevās izsist logu.

Drīz vien izsistajā caurumā pabāzās kāda galva. Mājas pārzinis, profesors Heils nosprieda.

—   Es esmu profesors Miltons Heils! — viņš sauca. — Man vajag nekavējoties satikt misteru Rezerfordu Sniveli. Ārkārtīgi svarīgā lietā!

—       Misters Sniveli izbraucis, ser, — mājas pārzinis sacīja. — Bet par logu …

—   Pie velna logu! — profesors Heils atcirta.

—  Kur ir Sniveli?

—   Makšķerē zivis.

—   Kur?

—   Man ir dots rīkojums to neizpaust.

Var jau būt, ka profesors Heils bija mazliet jautrā prātā.

—   Nē, jūs to izpaudīsiet gan! — viņš kliedza.

—   Pēc Savienoto Valstu prezidenta pavēles! Mājas pārzinis pasmējās.

—   Es viņa tā kā neredzu.

* — Tad ieraudzīsiet! — Heils sacīja un atkal iesē­dās taksometrā. Šoferis gulēja, un profesors viņu sa­purināja aiz pleca.

—   Uz Balto namu! — profesors Heils sacīja.

—   Ko?

—       Uz Balto namu Vašingtonā, — profesors Heils paskaidroja. — Un uz ātrāko!

Viņš izvilka simtdolāru zīmi. Šoferis paskatījās uz to un novaidējās. Taču iebāza banknoti kabatā un iedarbināja motoru. Sāka mazliet snigt.

Kad taksometrs nozuda aiz stūra, Rezerfords > R. Sniveli vīpsnādams ievilka galvu atpakaļ istabā. Misteram Sniveli nebija mājas pārziņa.

Ja profesors Heils būtu tuvāk pazīstams ar ekscen­triskā mistera Sniveli paradumiem, viņš zinātu, ka Fremontstrītas 614. mājā neviens kalpotājs nedzīvo, tie visi te ierodas ik dienas pulksten desmitos un jau divpadsmitos savrupmāju atstāj. Izņemot šīs divas stundas, pārējo laiku misters Sniveli pavadīja cildenā vientulībā. Ne draugu, ne paziņu augstākajā sabied­ēt rībā viņam nebija. Visus brīvos brīžus šis miljonārs, kam piederēja viena no lielākajām galantērijas  firmām valstī, pavadīja savā mājas darbnīcā, meista­rodams dažnedažādus interesantus aparātus un ierīces.

Misteram Sniveli bija pelnutrauks, kas pakalpīgi pasniedza aizdedzinātu cigareti ikreiz, kad viņš pa­stiepa pret to roku, un radiokombains, kas automātiski izslēdzās, kad sākās firmas «Sniveli» apmaksāta programma, un ieslēdzās, tiklīdz tā gāja uz beigām. Viņa vanna melodiski pavadīja dziesmiņu, ko viņš dungoja, plunčādamies ūdenī, un vēl misteram Sni­veli bija mašīna, kas viņam pirms iemigšanas lasīja priekšā tajā ievietotu grāmatu.

Kaut arī mistera Sniveli dzīve bija vientulīga, to neapšaubāmi padarīja tīkamāku zināms komforts. Protams, viņš bija savādnieks, taču cilvēks ar četriem j miljoniem ienākumu gadā to mierīgi varēja atjauties. Un, ja dzīves sākumā esi bijis maza kuģniecības uz­ņēmuma kasiera dēls, tad tas nepavisam nav slikti.

Misters Sniveli pavadīja taksometru ar pašapmie­rinātu smīnu, likās atkal gultā un aizmiga taisna

cilvēka miegā.

«Tātad kāds ir apķēris, kas par lietu, deviņpadsmit stundas pirms laika,» laizdamies miegā, viņš nodo­māja. «Nu, lai jau zina vesels!»

Nevienā kriminālkodeksā nebija paredzēts sods par to, ko viņš izdarījis …

Tajā dienā grāmatu veikalu astronomijas nodaļās1 !! plaukti strauji tukšojās. Plašajai publikai piepeši 5 bija radusies dedzīga interese par debess parādībām, un pat senie, noputējušie Ņūtona «Principia» sējumi tika izķerti par trakām cenām.

Ēteru piepildīja ziņojumi par jauniem debess brī­numiem. Taču tajos bija ļoti maz ne vien zinātnes, bet arī veselā saprāta, jo gandrīz visi astronomi tajā dienā gulēja ciešā miegā. Divas diennaktis viņi nebija acu aizvēruši un trešajā, garā un miesā izvārgušies, atmeta zvaigznēm ar roku, uzskatīdami, ka nepiecie­šams mazliet pagulēt (astronomiem, ne zvaigznēm), bet debess ķermeņi var paši par sevi parūpēties.

Pasakainie honorāri, ko piedāvāja televīzijas un radiokompānijas, iekārdināja divus trīs no viņiem, un tie mēģināja uzstāties ar lekcijām, taču — jo ma­zāk tiks stāstīts par šiem nožēlojamiem mēģināju­miem, jo labāk. Profesors Kārvers Bleiks, izskaidro­dams televīzijas skatītājiem starpību starp apogeju un perigeju, nonāca katalepsijas stāvoklī.

Liels pieprasījums bija arī pēc fiziķiem. Taču mē­ģinājumi saistīties ar pašiem slavenākajiem cieta neveiksmi. Tsā zīmīte: «Paņēmu naudu. Paskaidrošu vēlāk.» — vienīgais, ko bija atstājis mistiski nozudu­šais profesors Miltons Heils — nekā nedeva. Viņa māsa Agata baidījās, ka noticis visļaunākais.

Pirmoreiz visā cilvēces vēsturē astronomijas jau­numi tika iespiesti avīzēs ar milzīgiem virsrakstiem.

Sniegputenis, kas no rīta sākās Atlantijas pie­krastē, pieņēmās spēkā. Pirms iebraukšanas Voterberi (Konektikutas štats) profesora Heila šoferis juta, ka visam ir robežas. Vai tad viņš ir no dzelzs, vai, lai bez atelpas dzītos te uz Bostonu, te uz Vašingtonu? Vai to var prasīt no cilvēka kaut par veseliem simt dolāriem?

Nu, vismaz ne šādā nelaikā. Redzamības nekādas, ļ^pat ja izdodas noturēt plakstus vaļā. Bet pasažieris mierīgi krāc pakaļējā sēdeklī. Kāpēc nepiebraukt ceļa malā un stundiņu nenosnausties? Tikai stundiņu! Pasažieris to pat nepamanīs. Un vispār, tas ir kāds trakais — varēja taču braukt ar vilcienu vai lid­mašīnu.

Profesors Heils neapšaubāmi būtu varējis izmantot šos transporta veidus, ja viņam tas būtu ienācis prātā, p Taču viņš vispār reti kur brauca, un arī «Tartana pleds» darīja savu. Profesors Heils bija pieradis izmantot taksometru — nav jāpērk biļetes, nav jāpārsēžas. Naudas viņam bija diezgan, «Tartana pledā» tītā galva pienācīgi nestrādāja, un viņš nemaz nebija padomājis par to, ka ilgstošā braucienā ar taksometru jāņem vērā cilvēciskais faktors.

Taču, kad profesors, galīgi nosalis, atmodās stāvo- } šajā mašīnā, viņam tomēr nācās par to padomāt. Šo­feris gulēja kā nosists un, lai cik sparīgi zinātnieks viņu kratīja, turpināja krākt. Turklāt vēl profesora Heila pulkstenis bija apstājies, un viņam nebija ne mazākā priekšstata ne par laiku, ne par to, kur viņš varētu atrasties.

Par nelaimi, Heils tā arī nebija iemācījies vadīt automobili un tāpēc, ierāvis pamatīgu viskija malku,; lai mazliet sasildītos, izlīda no mašīnas. Drīz vien' viņam līdzās apstājās cits automobilis.

Tā bija policijas mašīna, un pie stūres sēdēja brī­nišķīgs policists, kādu ir tikai viens no miljona.

Heils māja ar rokām.

—       Es esmu profesors Heils! — viņš skaļi sauca, ļ pārkliegdams vēja gaudošanu. — Mēs esam apmal- , dījušies. Ķur es atrodos?

—        Sēdieties drīzāk manā mašīnā, kamēr neesat pa- ; visam nosalis, — policists sacīja. — Vai tiešām jūs esat profesors Miltons Heils?

-Jā - 1

—   Es esmu lasījis visas jūsu gramatas, profesor, —-

policists teica. — Dievinu fiziku un vienmēr esmu sapņojis iepazīties ar jums. Man gribētos uzzināt jūsu domas par revidēto kvanta lielumu.

—       Runa ir par dzīvību un nāvi! — profesors Heils sacīja. — Vai jūs nevarētu mani aizvest uz tuvāko lidostu?

—   Pats par sevi saprotams, profesor.

—       Bet paklausieties… kā ar taksometra šoferi?^ Ja mēs viņu te atstāsim, viņš nosals.

—       Es iestiepšu viņu savas mašīnas kravas noda­lījumā, bet taksometru nobraukšu vairāk malā.

—   Pasteidzieties, ja nav grūti.

Pakalpīgais policists pasteidzās. Pēc tam sēdās pie stūres, un viņi devās ceļā.

—       Tātad par kvanta lielumu, profesor, — policists iesāka un tūlīt aprāvās: profesors Heils jau gulēja ciešā miegā.

Policists piebrauca pie Voterberi lidostas. Apturējis mašīnu pie kasu telpas, viņš uzmanīgi pamodināja profesoru.

—   Lidosta, ser.

Viņš vēl nebija paguvis to pateikt, kad profesors jau izlēca no mašīnas un klupdams krizdams metās iekšā kasu telpā. Viņš pār plecu nokliedza «Paldies!» un bezmaz nogāzās visā garumā pie sliekšņa.

Startam gatava superstratolainera dzinēju rēkoņa skubināt skubināja viņu, pie kājām it kā izauga spārni, un vienā acumirklī viņš atradās kases lodziņa priekšā.

—   Kas tā par lidmašīnu?

—       Tiešais Vašingtonas reiss. Pacelšanās pēc mi­nūtes. Baidos, ka jūs nepagūsiet.

Profesors Heils iegrūda lodziņā simtdolāru bank­noti.

—       Biļeti! — viņš nosēcās. — Atlikums lai paliek jums.

Paķēris biļeti, Heils uzlidoja pa trapu pie strato- lainera durvīm tajā momentā, kad tās jau vērās ciet. Viņš iezvēlās sēdeklī gandrīz bez elpas. Kad stjuarte pienāca, lai paņemtu viņa biļeti, profesors jau gulēja nāves miegā, un viņai nācās pašai sasprādzēt viņa siksnas.

Stjuarte viņu pamodināja, kad gandrīz visi pasa­žieri jau bija izkāpuši.

Profesors Heils pa galvu pa kaklu noskrēja pa trapu un metās pāri lidlaukam uz lidostas ēku. Viņš uzmeta skatienu milzīgajam pulkstenim. Bija vēl tikai deviņi, un, mazliet nomierinājies, profesors Heils aši izgaja pa durvīm ar uzrakstu: «Taksometri».

—  Uz Balto namu! — viņš sacīja šoferim. — Cik ilgi uz turieni jābrauc?

—   Desmit minūtes.

Profesors Heils apmierināts nopūtās un atgāzās sēdeklī. Šoreiz viņš neaizmiga. Gulēšana viņam ne­bija ne prātā. Taču viņš aizvēra acis, lai mierīgi ap­domātu, kā vislabāk prezidentam paskaidrot stā­vokli.

—   Esam klāt, ser!

Profesors Heils samaksāja, steidzīgi izkāpa no mašīnas un uzskrēja pa pakāpieniem. Eka nebija gluži tāda, kādu viņš to bija iedomājies, taču Heils nešķieda laiku tukšai prātošanai. Ieraudzījis dežu­ranta pulti, viņš metās pie tās.

—  Man nepieciešams nekavējoties satikt prezi­dentu. Valstiski svarīgā lietā!

Cilvēks aiz pults saviebās.

—   Kādu prezidentu?

Profesors Heils izbolīja acis.

—   Savienoto Valstu prezi… paklausieties, kas šī ir par ēku? Un kas par pilsētu?

Cilvēks aiz pults saviebās vēl vairāk.

—  Šis ir hotelis «Baltais nams», — viņš atbil­dēja. — Sietlas pilsētā, Vašingtonas štatā.

Heils nogāzās bez samaņas. Viņš atģidās pēc trīs stundām slimnīcā. Bija pusnakts — pēc Klusā okeāna laika. Tātad Atlantijas okeāna piekrastē ritēja rīta ceturtā stunda. Citiem vārdiem sakot — kad viņš izkāpa no lidmašīnas Sietlā, Vašingtonas štatā, tad valsts galvaspilsētā Vašingtonā un Bostonā bija tieši pusnakts.

Profesors Heils pieskrēja pie loga un ar sažņaugtu dūri padraudēja debesīm. Veltīgs žests!

-     Taču Atlantijas piekrastē putenis pret vakaru bija pierimis un gaisā virmoja tikai viegla migla. Meteo­roloģisko biroju telefoni zvanīja bez mitas: visus, kas

^ kāroja palūkoties uz zvaigžņoto debesi, interesēja, vai migla izklīdīs.

— Virs okeāna ceļas vējš, — viņiem atbildēja.

—  Tas ir jau pietiekami spēcīgs un pāris stundu laikā miglu izdzenās.

Ceturksni uz divpadsmitiem debesis virs Bostonas bija jau pavisam skaidras. Par spīti kniebjošajam salam, ielas bija pilnas ar cilvēkiem, kuri, galvas atgā- zuši, vēroja zvaigžņu karuseli. Un neviens negribēja ticēt savām acīm. Tas nevar būt!

Pa pilsētu vēlās arvien pieaugoša balsu murdoņa. Bez ceturkšņa divpadsmitos šaubu vairs nevarēja būt, un murdoņa pēkšņi noklusa — tikai tāpēc, lai pēdējās minūtēs pirms pusnakts pārvērstos apdulli­nošā rēkoņā. Dažādi cilvēki notikušo uzņēma dažādi: vieni bija sašutuši, citi smējās, dažs stinga aiz šaus­mām, dažs nicīgi šķobīja lūpas. Viens otrs bija pat sajūsmināts.

Drīz vien no visām pilsētas malām cilvēki sāka plūst uz Fermontstrītu. Gāja kājām, brauca automa- šīnās un ar pilsētas transportu, un visu ceļi veda uz vienu punktu.

Bez piecām minūtēm divpadsmitos Rezerfords Sni­veli vēl arvien sēdēja savā kabinetā aiz nolaistām storām. Viņš nepadevās kārdinājumam pieiet pie loga un paraudzīties laukā. Nē, viņš skatīsies tad, kad tas būs redzams visā pilnībā!

Acīmredzot viss noritēja lieliski. Par to liecināja arvien pieaugošā un neapšaubāmi niknā balsu mur- doņa ap viņa māju! Sniveli dzirdēja, ka pūlis izkliedz viņa uzvārdu.

Tomēr viņš nogaidīja pēdējo pulksteņa sitienu uii tikai tad izgāja uz balkona. Lai kā viņam gribējās palūkoties augšup, uz debesīm, viņš piespieda sevi vispirms paskatīties lejup, uz ielu. Tur viļņojās pūlis, satracināts pūlis. Taču misters Sniveli nicināja pūļus.

Caur drūzmu virzījās automašīnas. No vienas izkāpa Bostonas mērs pilsētas policijas priekšnieka pavadībā. Nu, un tad? Viņš likumu nebija pārkāpis.

Beidzot bija klāt tik ļoti gaidītais mirklis. Viņa triumfa mirklis. Sniveli pacēla acis uz klusējošajām debesīm un ieraudzīja… četri simti sešdesmit astoņas visspožākās zvaigznes, kas kliedza:

MAZGĀJIETIES AR SNIVLI ZIEPĒM!

Sajūsma ilga tieši četras sekundes. Tad viņa seja kļuva violeti sārta, acis pārgriezās.

— Ak kungs! — misters Sniveli nogārdza. — Uz­vārdā trūkst viena burta!

Viņa seja nu jau bija pavisam violeta. Kā nocirsts koks viņš nogāzās uz balkona margām un novēlās lejā.

Atrās palīdzības mašīna tūlīt pat nogādāja vairs neelpojošo miljonāru tuvākajā slimnīcā, kur ārsts konstatēja nāvi no asins izplūduma smadzenēs.

Taču viņa uzvārds, kaut arī bez viena burta, jopro­jām mirgoja debesīs. Zvaigznes vairs nepārvietojās, tās atkal bija sastingušas nemainīgā stāvoklī — lai sludinātu:

«MAZGĀJIETIES AR SNIVLI ZIEPĒM!»

Starp neskaitāmajiem paskaidrojumiem, ko sniedza visi, kas pretendēja kaut uz jelkādām zināšanām astronomijā vai fizikā (tāpat arī melnajā maģijā), visskaidrākais un loģiskākais — un arī vistuvākais

īstenībai — bija Ņujorkas astronomijas biedrības goda priekšsēdētāja Vendela Meijena izvirzītais.

—   Pilnīgi acīm redzams, — profesors Meijens pa­ziņoja, — ka tā ir optiska ilūzija, kas radīta ar refrak- ciju. Protams, nekādi cilvēka rīcībā esošie spēki ne­var iedarboties uz zvaigzni. Tātad patiesībā visas zvaigznes debesjumā atrodas iepriekšējās pozīcijās. Es esmu pārliecināts, ka Sniveli atradis paņēmienu, kā lauzt zvaigžņu gaismu atmosfēras augstākajos slāņos, lai rastos iespaids, ka zvaigznes pārvietojas. Arī patlaban kaut kur darbojas viņa aparāti, kas raida kādus noteiktas frekvences viļņus. Lai gan mēs pagaidām nezinām, kā tieši tas tiek panākts, pašā idejā par lauku, kas spēj līdzīgi prizmai vai gravitā­cijas spēkam novirzīt gaismas viļņus no to ceļa, nav nekā neiespējama.

Viņš runāja vēl daudz, taču pietiks citēt tikai pašu viņa runas nobeigumu:

—   Šis efekts nevar būt mūžīgs, tāpat kā nav mū­žīgs to radošais raidītājs. Agri vai vēlu Sniveli ma­šīna tiks atrasta un izslēgta vai arī tā pati sabojāsies, vai nolietosies kādas tās daļas …

Profesora Meijena secinājumu pareizība apstipri­nājās, kad divus mēnešus astoņas dienas pēc šiem notikumiem Bostonas elektrokompānija rēķinu neap- 5 maksāšanas dēļ pārtrauca strāvas piegādi 901. mājai Vestrodžerstrītā, kas atrodas desmit kvartālus no Sniveli savrupmājas. Tiklīdz strāva bija atslēgta, no Zemes nakts puses pienāca satraukti ziņojumi, ka visas zvaigznes vienā acumirklī atgriezušās iepriekšē­jās vietās.

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka Elmers Smits, kas pirms pusgada nopircis šo māju Vestrodžerstrītā, m bijis mats matā līdzīgs Rezerfordam Sniveli, tā ka varēja nešaubīties, ka šis Smits un Sniveli ir viena un tā pati persona.

Mājas bēniņos tika atrasts sarežģīts labirints no četrsimt sešdesmit astoņām dažāda garuma antenām, kas bija vērstas uz dažādām pusēm. Raidītājs, kuram tās bija pievienotas, izmēros nepārsniedza parasto radioraidītāju. Pārsteidzoši, bet fakts! Un, kā infor­mēja elektrokompānija, strāvas tas patērēja tikai mazliet vairāk. Taču, kad raidītāju mēģināja demon­tēt, tas saira putekļos.

Lai cik dīvaini tas būtu, notikušajam nebija gan­drīz nekādu nopietnu seku.

Cilvēki sāka izturēties pret zvaigznēm ar lielāku maigumu, taču mazāk tām uzticējās.

Rodžers Pflīgers iznāca no cietuma un apprecējās ar Elsiju. Sietla atstāja uz profesoru Miltonu Heilu tik patīkamu iespaidu, ka viņš apmetās tur uz visiem laikiem. Atrazdamies divi tūkstoši jūdžu attālumā, viņš pirmoreiz mūžā uzdrošinājās parādīt garu de­gunu savai vecākajai māsai Agatai. Profesora dzīve kļuva daudz patīkamāka, taču ir pamats bažām, ka viņa jaunās grāmatas tagad parādīsies daudz retāk.

Atliek vēl pieminēt vienu bēdīgu faktu, kas vedina uz skumjām pārdomām. Šis fakts ir tikpat pazemo­jošs mūsu lepnumam, cik nozīmīgs.

Pa šiem diviem mēnešiem un astoņām dienām, kamēr Sniveli raidītājs vēl darbojās, pieprasījums pēc Sniveli ziepēm pieauga par 915 procentiem!

ETAOINS ŠRDLU

Sākumā šis notikums ar Ronsona linotipu šķita diezgan uzjautrinošs. Taču vēl ilgi pirms beigām kļuva pārāk skaidrs, ka tas ož pēc kaut kā nelaba. Un, kaut arī Ronsons ar šo darījumu varen iedzīvo­jās, es neparko nebūtu sūtījis pie viņa cilvēku ar punu, ja būtu zinājis, kas no tā iznāks. Pārlieku dārgi Ronsonam maksāja viņa pasakainā peļņa.

—  Vai misters Volters Merolds? — jautāja cilvēks ar punu. Viņš bija ieradies viesnīcā, kur es dzīvoju, un es teicu, lai viņš nāk uz manu numuru.

Es atzinos, ka tas esmu, un viņš sacīja:

—   Priecājos ar jums iepazīties, mister Merold! Mani sauc…

Viņš nosauca savu vārdu, taču es to neiegaumēju. Kaut gan parasti vārdus labi atceros.

Es teicu, ka esmu priecīgs satikties ar viņu, un prasīju, ko viņš vēlas. Svešais sāka izklāstīt savu vajadzību, taču es drīz viņu pārtraucu.

—   Jūs esat maldināts, — es sacīju. — Jā, senāk es biju iespiedējs, bet tagad ar to vairs nenodarbojos. Un vispār — vai jums ir zināms, ka nestandarta mat­riču pagatavošana linotipam izmaksā briesmīgi dārgi? Ja jums tik ļoti nepieciešams iespiest vienu vienīgu lapiņu ar šiem jūsu ķeburiem, tad labāk uzrakstīt to ar roku un izgatavot cinka klišeju.

—   Taisni tas man neder, mister Merold. Nekādā ziņā. Redziet, visam jāpaliek noslēpumā. Personas, ko es pārstāvu… Taču lai tas paliek. Klišejas gata­vošanai man teksts būtu jārāda citiem, un tieši to man nav tiesību darīt.

«Vājprātīgs,» es nodomāju un ielūkojos viņā vērī­gāk.

Viņš nelīdzinājās prātā jukušam. Vispār šis cilvēks izskatījās pilnīgi parasts, tomēr viņam piemita kaut kas ārzemniecisks, es teiktu — aziātisks, kaut gan viņš bija blonds un ar baltu ādu. Un uz pieres viņam bija puns, tieši vidū, virs virsdegunes. Tādi puni mēdz būt Būdas statujām; austrumnieki tos sauc par gud­rības puniem.

Es paraustīju plecus.

—   Paklausieties, — es sacīju, — kas gan varēs jums izgatavot matrices ar šiem jūsu ķeburiem, pa­šus tos neredzot? Un arī burtlicis, kas strādās ar linotipu, tos redzēs …

—   O, es visu darīšu pats, — cilvēks ar punu teica, i (Vēlāk mēs ar Ronsonu viņu nosaucām par CAP, kas bija saīsinājums no «cilvēks ar punu», jo arī Ronsons nevarēja atcerēties viņa īsto vārdu; taču es aizstei- : dzos notikumiem priekšā.) — Protams, gravieris tos redzēs, taču tikai kā atsevišķus burtus, un tam nav nozīmes. Bet tekstu ar linotipu salikšu es pats. Kāds man ierādīs, kā tas jādara, un man taču jāsaliek tikai viena lappuse, pārdesmit rindu, ne vairāk. Un teksts J nav jāiespiež obligāti šeit. Man vajadzīgs tikai sa­likums. Un nav svarīgi, cik tas maksās.

—   Labi, — es sacīju. — Es nosūtīšu jūs pie kāda cilvēka Merganteilerā, pie gravieriem. Viņi izgatavos jums matrices. Pēc tam, ja jau jums tik nepieciešami vienatne un linotips, griezieties pie Džordža Ronsona. Viņš divreiz nedēļā izdod mūsu vietējo avīzīti. Par pieņemamu samaksu viņš atļaus jums lietot savu linotipu, cik vajadzēs, lai saliktu šo tekstu.

Tā arī notika. Pēc divām nedēļām mēs ar Džordžu Ronsonu devāmies makšķerēt, bet CAP pa to laiku ar Ronsona linotipu salika savu tekstu, lietojot ērmīga izskata matrices, ko tikko bija saņēmis ar gaisa eks- i presi no Merganteileras. Iepriekšējā vakarā Džordžs bija viņam parādījis, kā jāstrādā ar linotipu.

Mēs noķērām katrs pa ducim zivju, un, atceros, Ronsons pasmiedamies sacīja, ka viņš esot nomak- šķerējis vēl vienu zivtiņu — par atļauju pastrādāt tipogrāfijā tikai dienas rīta pusi CAP viņam samak­sājis skaidrā naudā apaļus piecdesmit dolārus.

Kad mēs atgriezāmies, viss bija kārtībā, ja neņem vērā to, ka Džordžam nācās izgrābt no metāla katla varu, jo CAP visas savas jaunās matrices, kad to

vairs nevajadzēja, bija sadauzījis un iemetis katlā, nezinādams, ka tipogrāfijas metālu nedrīkst sajaukt ar varu.

Nākamreiz es ar Džordžu tikos pēc tam, kad biju izlasījis viņa avīzītes sestdienas numuru. Es tūlīt pat sāku viņu gānīt.

—        Kā tev nav kauna! — es sacīju. — Tīšām laist iekšā ortogrāfijas kļūdas un lietot vienkāršrunas iz­teicienus sen vairs nav modē! Tas ne pēc kā neizska­tās pat provinces avīzēs! Cik banāli — publicēt vēs­tules ,no apkārtējām pilsētām tieši tādā veidā, kādā tās pienākušas! Kāpēc tu tā rīkojies — lai būtu lie­lāka ticamība, vai?

Džordžs tā savādi uz mani paskatījās un nomurmi­nāja:

—   N-nu … jā.

—       Kas — jā? — es neatlaidos. — Tu gribi teikt, ka seko vecai modei vai dari to lielākas ticamības dēļ?

—       Iesim, es tev kaut ko parādīšu, — Džordžs sa­cīja.

—   Ko tad?

—       To, ko gribu tev paradīt, — viņš mīklaini teica. — Tu taču vēl proti salikt?

—   Protams. Un kas tad ir?

—       Tad ejam! — viņš stingri sacīja. — Tu esi pie­redzējis burtlicis, turklāt pats mani uz to pavedināji.

—   Uz ko?

_— Nu, uz to pašu, — viņš noteica un nebilda vai­rāk ne vārda, kamēr mēs iegājām viņa kantorī. Pa­rakņājies galda atvilktnēs, Džordžs izvilka papīra lapu un pasniedza to man.

Viņa seja bija tāda kā skumīga.

—        Volter, — viņš sacīja, — varbūt es esmu sajucis, bet man gribētos noskaidrot, vai tas tiešām tā ir. Pilnīgi pieļauju, ka divdesmit gadus izdot vietējo avīzi, visu darīt paša rokām un turklāt censties izda­bāt ir vieniem, ir otriem — tas vien ir pilnīgi pie­tiekami, lai sajuktu prātā, tomēr es gribu zināt to noteikti.

Es paskatījos uz Ronsonu un pēc tam uz lapiņu, ko viņš bija man iedevis. Tā bija visparastākā «vietējā korespondence», un pēc rokraksta es uzreiz pazinu, ka to rakstījis Henks Rogs, dzelzs preču tirgotājs Heilskornersā, no kurienes viņš sūtīja informācijas par vietējiem notikumiem. Es pamanīju Henkam pa­rastās ortogrāfijas kļūdas, taču pats paziņojums man nebija nekāds jaunums. Korespondence vēstīja: «Va­kar Heilskornersā stājšies laulībā H. M. Kleflins un mis Mārdžorija Bērka. Kāzu svinībs notika līgavas mājās. Par brūtsmāsām bija…»

Es pavēros Džordžā, nesaprazdams, uz ko viņš tēmē.

—   Nu, un tad? Tas notika pirms divām dienām, un es pats biju šajās kāzās. Nekā sevišķa te…

—   Paklausies, Volter, — Džordžs sacīja, — saliec šo tekstu! Ej apsēdies pie linotipa un saliec šo ziņu. Tajā nav vairāk par desmit divpadsmit rindām.

—   Labi, bet pasaki, kāpēc!

—   Pēc tam… Vispirms saliec, Volter. Pēc tam es tev pateikšu, kāpēc.

Es iegāju tipogrāfijā, apsēdos pie linotipa un pa­priekš saliku pāris izmēģinājuma rindiņu, lai pierastu pie klaviatūras, pēc tam ieliku korespondenci manu­skripta turētājā un ķēros pie darba. Es sacīju:

—   Klausies, Džordž, Mārdžerija taču raksta savu vārdu ar «e», nevis ar «o», vai ne?

—   Jā, — Džordžs dīvainā tonī atbildēja.

Es saliku tekstu līdz beigām, paskatījos uz viņu un jautāju:

—   Ko tālāk?

Džordžs pienaca klāt, paņēma no stūrīša salikto rindu bloku un izlasīja apgriezto tekstu, kā

tipogrāfijas cilvēki parasti mēdz lasīt salikumu. Pēc tam nopūtās un sacīja:

—   Tātad vaina nav manī. Paskaties, Volter! Viņš pasniedza man salikumu, un arī es izlasīju.

Pareizāk sakot, sāku lasīt:

«Vakar Heilskornersā stājšies laulībā H. M. Klef- lins un mis Mārdžorija Bērka. Kāzu svinībs notika līgavas mājās. Par brūtsmāsām bija …» Es pavīpsnāju.

—   Paldies dievam, Džordž, ka man ar šito vairs nav jāpelna maize. Pirksti nemaz vairs neklausa: pir­majās piecās rindās četras kļūdas. Bet kas tad īsti ir?

3+ Vai tu vari pateikt, kāpēc spiedi mani salikt šitās blēņas?

Džordžs atbildēja:

—   Esi tik labs, Volter, saliec vēlreiz. Es… Man gribētos, lai tu pats to saprastu.

Es paskatījos uz Džordžu. Viņš likās tik nopietns un noraizējies, ka es neko nebildu pretī, bet pagriezos pret klaviatūru un atkal sāku klabināt taustiņus. Ticis līdz pirmās rindas pusei, es pacēlu acis uzlikni un pēc izkritušajām matricēm izlasīju: «Vakar Heils­kornersā stājšies laulībā …»

Linotipam ir kāda priekšrocība, par kuru jūs, ne­būdami burtliči, droši vien nezināt. Vienmēr ir iespē- jams izlabot kļūdu rindā, ja to pamana, iekams vēl nav nospiesta svira, kas matriču rindu padod atlie­šanai. Gluži vienkārši jāizsit pareizā matrice un jāieliek vajadzīgajā vietā.

Nu, es uzsitu pa taustiņu «u», lai dabūtu matrici «u» un izlabotu kļūdu vārdā «stājušies»… Taču ne­kas neiznāca. Taustiņa stienis izbīdījās normāli, at­skanēja parastais skanīgais klikšķis, bet matrice «u» I neizkrita. Es paskatījos mehānismā, lai pārbaudītu, vai augšā nav kas sameties, bet tur viss bija kārtībā.

—   Ieķīlējies, — es sacīju.

Lai pilnīgi pārliecinātos, es vēl vairākas reizes uz­situ pa taustiņu «u» un ieklausījos skanīgajos klik­šķos. Taču matrice «u» tā arī neizkrita, un es pastiepu roku…

—   Lai paliek, Volter, — Džordžs Ronsons mierīgi sacīja. — Pabeidz rindu un turpini.

Es atkal apsēdos un nolēmu darīt viņam to prieku. Tā man ātrāk izdosies noskaidrot, kas par lietu, ar strīdēšanos pretī es neko nepanākšu. Es pabeidzu pirmo rindu, sāku likt otro un nonācu pie vārda «Mārdžerija». Es nospiedu taustiņu «M», pēc tam «ā», «r», «d», «ž», «e»… Tad es nejauši paskatījos uz likni. Matriču rindā bija: «Mārdžo…»

—   Velns ar ārā! — es noburkšķēju un atkal no­spiedu taustiņu «e», lai apmainītu matrici «o» ar «e», taču nekas neiznāca. Es spiedu un spiedu taustiņu «e», bet matrice neizkrita.

—  Velns ar ārā! — es atkārtoju un piecēlos, lai apskatītu matriču nobīdītāju.

—   Tur jau ir tas āķis, Volter! — Džordžs sacīja. Viņa balsī skanēja pat tāds kā uzvaras prieks — lai­kam pār mani —, bet arī bailes, nepārprotams apju­kums un klusa padevība liktenim. — Vai tagad tu saproti, kas par lietu? Viņa precīzi ievēro oriģinālu!

—   Viņa … kāda viņa?

—   Tāpēc jau es gribēju, lai tu pats viņu pārbaudi, Volter, — Džordžs sacīja. — Gribēju pārliecināties, ka visa vaina mašīnā, nevis manī. Nu, paskaties: vēs­tulē «stājušies» vietā uzrakstīts «stājšies» un «Mār­džerija» vietā «Mārdžorija»… un, lai kādus tausti­ņus tu nospiestu, saliekas tieši tā.

—  Muļķības! — es sacīju. — Citādi nevar būt, tu esi piedzēries, Džordž.

—   Vari man neticēt, — viņš atteica. — Pamēģini salikt šīs rindas pareizi. Izlabo kļūdu ceturtajā rindā, tur, kur rakstīts «brūtsmāsas».

Es pavīpsnāju, paskatījos, ar kādu vārdu sākas ceturtā rinda, un sāku salikt. Salicis kļūdaino vārdu līdz «t», apstājos. Lēni un uzmanīgi, nenolaizdams acis no klaviatūras, uzliku rādītājpirkstu uz taustiņa «e» un nospiedu. Es dzirdēju, kā matrice ar klikšķi izgāja caur nobīdītāju, un redzēju to nokrītam liknī. Es skaidri zināju, ka nospiedu vajadzīgo taustiņu, taču… Tieši tā, jūs jau uzminējāt. Bija izkritusi matrice «s».

—   Neticu, — es sacīju.

Džordžs Ronsons satraukti pavērās manī un šķībi pasmīnēja.

—   Es arī neticu, — viņš sacīja. — Paklausies, Vol- ** ter, es iešu pastaigāt. Man liekas, ka jūku prātā. Es

nevaru te palikt ne minūti ilgāk. Bet tu darbojies tālāk un mēģini sevi pārliecināt. Mašīna ir tavā rīcībā.

Es noraudzījos viņam pakaļ. Tad ar dīvainu sajūtu atkal pagriezos pret linotipu. Pagāja diezgan ilgs laiks, iekams es noticēju, taču bija vien jānotic.

Lai kādus taustiņus es nospiedu, sasodītā mašīna salika precīzi pēc oriģināla ar visām tā kļūdām.

Es nolēmu novest lietu līdz galam. Saliku pirmos divus vārdus, bet tad, neskatīdamies uz likni, vairāk­kārt noklakšķināju pa taustiņu rindām no augšas uz (I leju, kā parasti dara, aizpildot tukšu rindu: ETAOIN SRDLU ETAOIN SRDLU ETAOIN SRDLU… No­spiedu sviru, atleju rindu, paķeru to vēl pavisam kar­stu, tikko izgrūstu no formas, un izlasīju: «Vakar Heilskornersā stājšies laulībā …»

Uz pieres man izspiedās sviedri. Es tos noslaucīju, izslēdzu linotipu un gāju meklēt Džordžu Ronsonu. Meklēt nenācās ilgi, jo viņš bija tieši tur, kur es cerēju viņu atrast. Arī es pasūtīju dzeramo.

Tiklīdz es iegāju bārā, Džordžs paskatījās man sejā, un, protams, viņam nevajadzēja jautāt, kas noticis.

Mēs saskandinājām un iztukšojam savas glazēs, neteikdami ne vārda. Pēc tam es jautāju:

—   Vai tu saproti, kas tas ir?

Džordžs pamāja.

—        Pag, nerunā, — es sacīju. — Pagaidi, kamēr es iedzeru vēl, un tad es tevi uzklausīšu… varbūt. — Skaļā balsī es uzsaucu: — Ei, Džo! Noliec šo pudeli mums līdzās. Mēs par to samaksāsim.

Džo piebīdīja mums pudeli, un es aši ielēju sev vēl vienu glāzi. Tad aizvēru acis un sacīju:

—   Lieliski, Džordžl Tagad klāj vaļā!

—       Vai tu atceries to tipu, kas pasūtīja sev īpašas matrices un noīrēja manu linotipu, lai saliktu kaut ko slepenu? Es neatceros viņa vārdu… Kā viņu sauca?

Es mēģināju atcerēties, taču nevarēju. Es iedzēru vēl un ierosināju:

—   Sauksim viņu par CAP..

Džordžs gribēja zināt, ko tas nozīmē, un es viņam paskaidroju. Viņš atkal pielēja, savu glāzi un sacīja:

—   Es no viņa saņēmu vēstuli.

—        Ļoti jauki, — es teicu un tūlīt jautāju: — Vai tā ir pie tevis?

—   Nē. Es aizmetu prom.

—       Bet vai tu vismaz atceries, kas tur bija rak­stīts? — es jautāju.

—        So to atceros, Volter. Nelasīju diezcik uz… uzmanīgi. Redzi, man likās, ka tas tips ir drusku… Es to izsviedu laukā.

Viņš apklusa un iedzēra vēl. Galu galā man apnika gaidīt, un es jautāju:

—   Nu?

—   Ko — nu?

—   Vēstule. Ko tu no tās atceries?

—   Ak vēstule… — Džordžs sacīja. — Jā. Tur bija kaut kas par lilo… linlo… nu, tu saproti, par ko es runāju.

Ap to laiku mūsu priekšā, jādomā, nebija vairs tā pudele, kas sākumā, jo tajā bija atlikusi tikai kāda trešdaļa, bet no šīs tikai trešdaļa bija izdzerta. Es atkal piepildīju savu glāzi.

—   Un ko t' š-šis par to saka?

—   Kas ta?

—   Nu, CP… CAP… tas tips, kas rakstīja vēs­tuli.

—   K-kādu vē-ēstuli? — Džordžs jautāja.

Nākamajā dienā es pamodos ap pusdienlaiku. Ju­tos šausmīgi. Man bija vajadzīgas divas stundas, lai paietu zem dušas, noskūtos, saņemtos un izietu no mājas, un, kad beidzot es izgāju, tad taisnā ceļā de­vos uz Džordža tipogrāfiju.

Viņš strādāja ar iespiedmašīnu un izskatījās gan­drīz tikpat bēdīgi kā es. Es paņēmu vienu avīzes eksemplāru tieši no mašīnas un pārlaidu tam acis. Džordža avīzei ir četras lappuses, un divas iekšējās nav nekas vairāk kā tīrais vinegrets, bet pirmā un ceturtā vēstī vietējos jaunumus.

Es izlasīju vairākas informācijas, arī to, kurā bija stāstīts, ka «stājšies laulībā H. M. Keflins un mis Mārdžorija Bērka», paskatījos uz izslēgto linotipu kaktā, tad pievērsu skatienu Džordžam un atkal pa­raudzījos uz nekustīgo čuguna un tērauda masu.

Lai pārkliegtu iespiedmašīnas dārdoņu, man bija jābļauj pilnā kaklā:

— Paklausies, Džordž… Es par linotipu… — Man tomēr negribējās izkliegt visai pasaulei tādu šķietamu muļķību, un es ielaidos kompromisā. — Vai tu to izlaboji? — es jautāju.

Džordžs papurināja galvu un izslēdza iespiedma­šīnu.

—   Kārtībā! — viņš sacīja. — Tagad atliek vienīgi salocīt.

—   Lai velns parauj tās tavas avīzes! — es sacīju. — Man gribētos zināt, kā tu vispār spēji šodien tikt galā ar visu. Kad es vakar biju šeit, tev bija gatava knapi puse salikuma, un pēc tam mēs piedzērāmies … Nesaprotu, kad tu paguvi salikt otru pusi.

Džordžs pasmīnēja.

—   Ļoti vienkārši, — viņš sacīja. — Vari pamēģināt pats. Piedzēries vai skaidrā prātā — tev tikai jānosē­žas pie mašīnas, jāieliek manuskripts turētājā, jāpa- bungo pa taustiņiem, kā pagadās, un salikums gatavs. Jā, ar visām kļūdām… bet turpmāk es izlabošu kļū­das manuskriptos pirms salikšanas. Vakar biju krietni burās, un mašīna salika manuskriptus, kādi tie bija. Volter, man šī mašīna sāk patikt. Pirmo reizi šogad es pabeidzu iespiest avīzi laikā.

—  Tas gan, — es sacīju. — Bet…

—  Kas par bet?

—   Bet… — Man tā vien gribējās teikt, ka es līdz šim laikam tam visam neticu, taču mēle neklausīja. Saki ko sacīdams, vakar, kad noņēmos ar šo mašīnu, es taču nebiju dzēris ne lāsītes.

Es piegāju mašīnai tuvāk un atkal to aplūkoju. Pēc skata tas bija visparastākais vienas magazīnas lino- tips. Es zināju tā uzbūvi līdz pēdējai skrūvītei.

—  Džordž, — es nedroši bildu. — Man ir tāda sa­jūta, ka šī nolādētā mašīna skatās uz mani. Vai tev tā nav?

Viņš pamāja. Es pagriezos un atkal paraudzījos uz mašīnu. Šoreiz šaubu nebija. Es aizvēru acis — sa­vādā sajūta pastiprinājās. Zināt, tas bija tā, kā daž­reiz pēkšņi sajūti sev pievērstu kāda skatienu. Tikai te šī sajūta bija vēl spēcīgāka. Es neteiktu, ka skatiens bija naidīgs. Nē, drīzāk gan bezpersonisks, vienaldzīgs. Bet nobiedēja tas mani pamatīgi.

—  Džordž, — es sacīju, — iesim prom no šejienes!

—  Kāpēc?

—       Es … Džordž, man ar tevi jāparunājas. Bet šeit runāt kaut kā negribas.

Viņš paskatījās uz mani, tad uz kaudzē sakrauta­jām avīzēm, ko bija salocījis.

—       Nebaidies, Volter, — viņš mierīgi teica. — Viņa tev neko nedarīs. Viņa nav mums ienaidnieks.

—       Tu taču … — Es gribēju teikt «esi sajucis», bet, ja būtu sajucis viņš, tad jābūt sajukušam arī man pašam, un tādēļ es apklusu. Brīdi padomājis, es sa­cīju: — Džordž, vakar tu man stāstīji par vēstuli no … no CAP. Kas tajā bija rakstīts?

—       Ak tu par to! Paklausies, Volter, vispirms tev jādod man solījums. Apsoli, ka paturēsi to visu noslē­pumā. Tas ir, nevienai dzīvai dvēselei…

—       Nevienai dzīvai dvēselei, — es atsaucos. — Es nevēlos nokļūt trako mājā. Neesmu tāds muļķis. Vai tiešām tu domā, ka man noticētu? Es pats neticētu, ja nebūtu … Nu, kas bija tajā vēstulē?

—  Tātad tu apsoli?

—  Protams.

—       Labi, — Džordžs sacīja. — Šķiet, es tev jau teicu, ka vēstule bija tāda neskaidra, un es to atceros vēl neskaidrāk. Tur bija teikts, ka viņš izmantojis manu linotipu, lai saliktu … ē-ē… metafizisku formulu. Lai saliktu šo formulu un aizvestu sev līdz.

—  Uz kurieni, Džordž?

—        Uz kurieni? Viņš rakstīja … Tas ir, viņš nerak­stīja, uz kurieni. Uz turieni, kur viņš atgriezās, sa­proti? Bet viņš rakstīja, ka šī formula varot kaut kā iedarboties uz mašīnu un, ja nu tā esot noticis, tad viņš ļoti nožēlojot, bet neesot viņa spēkos kaut ko grozīt. Nekas noteikts viņam vēl nebija zināms, jo šī iedarbība neparādoties uzreiz.

—  Kas tā par iedarbību?

—   Saproti, — Džordžs sacīja, — man šī vēstule likās skaļu, turklāt pārgudru frāžu savirknējums. — Viņš paskatījās lejup, uz avīzēm, ko joprojām turpi­nāja locīt. — Godīgi sakot, tas viss man šķita tikai tāds murgojums, un es vēstuli aizsviedu. Bet tagad, kad tas ir noticis … Es atceros, piemēram, vārdu «pseidodzīve». Manuprāt, tā bija instrukcija, kā ne­dzīviem priekšmetiem piešķirt pseidodzīvi. Viņš rak­stīja, ka viņi to pielietojot saviem … saviem robotiem.

— Viņi? Kādi viņi?

—  Tas nebija paskaidrots.

Es piebāzu pīpi un, domās iegrimis, lēni pīpēju.

—  Džordž, — pēc kāda laika es sacīju. — Sadauzi to, un dievs un miers!

Ronsons platām acīm blenza manī.

—   Sadauzīt? Volter, tu neesi pie pilna prāta! No­kaut vistu, kas dēj zelta olas? Šī mašīna taču ir ve­sela bagātība! Zini, cik laika man vajadzēja, lai sa­liktu šo numuru — pie tam esot jautrā prātā? Tikai apmēram stundu! Tādēļ jau es paguvu šodien laikus tikt galā ar iespiešanu …

Es aizdomīgi pavēros viņā.

—   Izbeidz! — es sacīju. — Vienalga, pseidodzīvs vai nedzīvs, bet linotips ir tā ierīkots, ka ar to var salikt tikai sešas rindas minūtē. Un ne vairāk, ja tas nav kaut kā pārtaisīts. Nu, varbūt desmit rindas, ja ciešāk pievelk veltni. Tu gribi teikt, ka pievilki veltni?

—   Neko es nepievilku, — Džordžs atbildēja. — Šī mašīna pati strādā tādā ātrumā, ka nepaspēj ne ap­griezties! Un paskaties uz formu, Volter, uz lejformu. Uz to, kas ir darba pozīcijā.

Es negribīgi piegāju tuvāk Iinotipam. Motors dūca, un es atkal biju gatavs zvērēt, ka nolādētā mašīna skatās uz mani. Taču es saņēmu gan sevi, gan sviras cieši rokās, atvāzu vāku un ielūkojos formu turētājā. Man uzreiz kļuva skaidrs, ko Džordžs bija gribējis teikt: lejforma bija košā gaišzilā krāsā. Tas nebija pistoles stobra zilganums, tas bija dzidrs zilums, kādu es metāliem nekad nebiju redzējis. Un arī trīs pārējās formas laistījās tādā pašā krāsā.

Es aizcirtu vāku un paskatījos uz Džordžu. Viņš sacīja:

—  Es arī nekā nesaprotu. Zinu vienīgi, ka tas no­tika, kad forma pārkarsa un atlējums iestrēga. Do­māju, tas ir kaut kādas termiskas iedarbības rezul­tāts. Tagad mašīna atlej līdz simt rindām minūtē bez apstāšanās un …

—  Pagaidi, — es sacīju. — Nepārspīlē! Tādā ātrumā tu nepagūtu piegādāt tai metālu …

Džordžs pasmaidīja. Viņa smaids bija izbiedēts, bet triumfējošs.

—   Paskaties, Volter! Es pierīkoju metāla katlam piltuvi. Citas izejas nebija, stieņi man izbeidzās pēc desmit minūtēm. Tagad es gluži vienkārši sagāžu pil­tuvē vecos salikumus un metāla atgriezumus …

Es nogrozīju galvu.

—  Trakais! Kas tad gāž linotipa katlā nenomazgā­tus salikumus un metāla atgriezumus? Tev sārņi būs jātīra ārā biežāk, nekā liksi iekšā metālu. Citādi aiz­sērēs sūknis un …

—  Volter, — Džordžs klusi, pat pārāk klusi sa­cīja. — Nekādu sārņu nav.

Es apstulbis vēros viņā, un viņš laikam nosprieda, ka pateicis vairāk, nekā gribējis, jo piepeši paķēra salocīto avīžu kaudzi, lai ienestu kantorī, un sacīja:

—  Nu, tad uz redzi, Volter! Man vēl jāaiznes šīs te…

Tam, ka pārsimt jūdžu attālumā no mums mana vedekla smagi saslima ar plaušu karsoni, nav nekāda sakara ar Ronsona linotipa dīvainībām, taču es tādēļ biju spiests uz trīs nedēļām aizbraukt no mūsu pilsē­tas. Tieši tik ilgu laiku es nesatiku savu draugu Džordžu.

Trešajā nedēļā es saņēmu no viņa divas izmisīgas telegrammas: no tām varēja saprast vienīgi to, ka viņš lūdz mani nekavējoties atgriezties. Otrā tele­gramma beidzās ar vārdiem: PASTEIDZIES PUNKTS NEŽĒLO NAUDU PUNKTS BRAUC AR LIDMA­ŠĪNU PUNKTS.

Reize ar šo telegrammu viņš bija atsūtījis man simt dolāru. Es kļuvu domīgs. «Nežēlo naudu» — dīvains teiciens no provinces avīzītes izdevēja. Un vis­pār kopš tā laika, kad iepazinos ar Džordžu — bet tas bija pirms daudziem gadiem —, es ne reizi nebiju redzējis, ka viņam būtu veseli simt dolāri skaidrā naudā.

Taču ģimene pirmajā vietā, un es telegrafēju viņam, ka atgriezīšos tikai pēc tam, kad Ellas dzīvībai vairs nedraudēs briesmas, ne minūti agrāk, bet par naudas žēlošanu nevar būt runas, jo lidmašīnas biļete maksā tikai desmit dolāru un tādus izdevumus es varu atļau­ties.

Pēc divām dienām krīze bija pāri, un es telegrafēju Džordžam, ka izlidoju. Viņš sagaidīja mani lidostā.

Viņš izskatījās novecojis un galīgi nomocījies, un acis viņam bija tādas, it kā nebūtu gulējis vairākas diennaktis. Taču ģērbies viņš bija gluži jaunā uzvalkā un atbraucis uz lidostu jaunā automašīnā, kuras klusā gaita vedināja uz domu par traki augstu cenu.

Džordžs sacīja:

— Paldies dievam, ka tu esi atgriezies, Volter … Esmu gatavs maksāt tev jebkuru summu par…

—   Nu, riu! — es teicu. — Lēnāk! tu ber tik ātri, ka es nekā nesaprotu. Sāc no paša sākuma un mierīgāk. Kas noticis?

—  Nekas nav noticis. Viss iet lieliski, Volter. Bet gp man ir tik daudz darba, ka gluži vienkārši netieku

galā, vai saproti? Es strādāju pa divdesmit stundām diennaktī un taisu naudu tādā ātrumā, ka ar katru stundu, ko nestrādāju, zaudēju piecdesmit dolāru, un es taču nevaru atļauties atpūsties par piecdesmit do­lāriem stundā, Volter, un …

—   Izbeidz! — es sacīju. — Kāpēc tu nevari atļau­ties atpūsties? Ja tu nopelni piecdesmit dolāru stundā, iekārto sev desmit stundu darba dienu un… Zvēru pie visiem svētajiem, tas taču iznāk piecsimt dolāru dienā! Ko tev vēl vajag?

—   Jā? Un pazaudēt pārējos septiņsimt dolārus diennaktī? Nē, Volter, tas ir pārāk skaisti, lai turpi­nātos ilgi. Kā tu to nesaproti? Katrā ziņā kaut kas no­tiks, un man pirmoreiz mūžā ir iespēja kļūt bagātam, un tev man ir jāpalīdz, tādējādi arī tu pats kļūsi ba­gāts! Paklausies, mēs varam strādāt ar Etaoinu uz maiņām, pa divpadsmit stundām katrs, un …

—  Ar ko?

—   Ar Etaoinu Šrdlu. Es viņu tā nosaucu, Volter. Bet iespiedmašīnu es iznomāju, lai visu laiku varētu tikai salikt. Paklausies, mēs strādāsim divās maiņās, pa divpadsmit stundām, saproti? Tik ilgi, kamēr kļū­sim bagāti. Es … es došu tev ceturto daļu peļņas, kaut arī tas ir mans linotips un mana tipogrāfija. Tas iznāk ap trīssimt dolāru dienā; divi tūkstoši simt do­lāru par septiņu dienu nedēļu! Par tām cenām, kādas es noteicu salikšanas darbiem, manās rokās būs visi pasūtījumi, un mēs tos varēsim …

—   Es vēlreiz saku: lēnāk! — es teicu. — Kam tu tās noteici? Centervilā nebūs ne desmitās daļas tādu pasūtījumu.

—   Ne jau Centervilā, Volter. Ņujorkā! Es saņemu pasūtījumus no lielākajiem grāmatu izdevējiem. No Bergstroma, piemēram. Un «Heiss un Heiss» nodeva man visus savus atkārtotos izdevumus, un Vilera izdevniecība, un «Vilets un Klārks». Saproti, es noslē­dzu kontraktus uz visu darbu no sākuma līdz beigām, pēc tam maksāju kādam par iespiešanu un iesiešanu, bet pats nodarbojos tikai ar salikšanu. Un es prasu, lai man dotu rūpīgi noformētus, absolūti precīzus oriģinālus. Bet, ja vajadzīgi kādi labojumi, tādus ma­nuskriptus es nododu salikt citam burtlicim. Re, tā es apvedu ap stūri Etaoinu Šrdlu. Nu, vai esi ar mieru?

—  Nē! — es sacīju.

Kamēr viņš plātījās, mēs bijām izbraukuši uz šose­jas, un, kad es noraidīju viņa priekšlikumu, Džordžs bezmaz iestūrēja grāvī. Viņš nobrauca ceļa malā, ap­turēja mašīnu un izbrīnīts blenza manī.

—   Bet kāpēc, Volter? Tava daļa būs vairāk nekā divi tūkstoši nedēļā! Kas gan tev …

—   Džordž, — es sacīju. — Man ir daudz iemeslu atteikties, bet galvenais ir tas, ka es gluži vienkārši negribu. Es esmu aizgājis no biznesa. Dzīvei naudas man pietiek. Es saņemu gan ne trīs simti, bet apmē­ram trīs dolāri dienā, taču ko es iesākšu ar tiem trīs simtiem? Es sabojāšu savu veselību … kā tu bojā savu, strādādams pa divdesmit stundām diennaktī, un… Vārdu sakot, nē. Esmu apmierināts ar to, kas man ir.

—  Tu joko, Volter! Katram taču gribas kļūt bagā­tam. Un padomā, par ko pārvērtīsies divi tūkstoši dolāru nedēļā pēc gadiem diviem! Vairāk nekā pus­miljons dolāru! Tev ir divi pieauguši dēli, kam nemaz nenāktu par ļaunu …

—   Paldies, viņi tāpat nedzīvo slikti. Jauki puiši, stingri stāv ar abām kājām uz zemes. Ja es atstātu dēliem mantojumu, tas nestu viņiem vairāk ļaunuma nekā labuma. Turklāt — vai tad es esmu vienīgais pasaulē? Katrs labprāt strādās tev ar linotipu, kas sa­liek tādā ātrumā, precīzi ievēro oriģinālu un neielaiž kļūdas. Mans dievs, vecīt, ir taču simtiem cilvēku, kas būs priecīgi strādāt par mazāku peļņas daļu nekā trīs simti dienā. Par daudz mazāku. Ja jau tu esi no­lēmis iedzīvoties ar šīs mašīnas palīdzību, pieņem trīs strādniekus, lai strādā maiņās pa astoņām stun­dām, un sev atstāj tikai visa vadīšanu un izkārtošanu. Citādi tu pats sevi iedzīsi kapā.

Džordžs bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

—  Es nevaru, Volter. Nevaru pieņemt nevienu citu. Vai tad tu nesaproti, ka tas ir jāpatur noslēpumā. Pirmkārt, man tūlīt bruks virsū arodbiedrības … Nē, tu esi vienīgais cilvēks, uz kuru es varu paļauties, tāpēc ka …

—  Tāpēc ka es tik un tā to jau zinu? — Es pasmē­jos. — Un tev gribot negribot jāpaļaujas uz mani. Bet es tomēr atsakos. Esmu aizgājis no biznesa, un tu mani neiekārdināsi. Un dodu tev padomu: paņem ve­seri un sadauzi gabalos šo … šo ērmu.

—  Mīļais dievs, kāpēc?

—  Velns parāvis, es zinu tikai to, ka es tavā vietā tā rīkotos. Pirmkārt, esmu gatavs derēt, ka tu sevi novedīsi kapā, ja būsi tik alkatīgs un nepāriesi uz normālu darba dienu. Otrkārt, nav izslēgts, ka šī iedarbība vēl tikko sākas. Kā tu vari zināt, kas būs tālāk?

Džordžs nopūtās, un es sapratu, ka viņš nav dzir­dējis ne vārda no tā, ko es teicu.

—  Volter, — viņš lūdzoši sacīja. — Es došu tev pieci simti dienā.

Es noteikti pakratīju galvu.

—  Nebūšu ar mieru pat par pieciem tūkstošiem un piecsimt tūkstošiem.

Laikam Džordžs saprata, ka mans lēmums ir negro­zāms, jo iedarbināja motoru, un mēs braucām tālāk.

Viņš sacīja:

—  Nu, ja jau nauda tev patiešām neko nenozīmē…

—   Goda vārds, neko, — es viņam apgalvoju. — Protams, cita lieta, ja man tās nebūtu… Taču man ir pastāvīgs ienākumu avots, un, kaut šie ienā­kumi desmitkāršotos, laimīgāks es nekļūtu. Un kad nu man liek priekšā strādāt ar … ar …

—  Ar Etaoinu Srdlu? Es domāju, tu galu galā pie­rastu pie viņa. Zini, Volter, zvēru, ka šī mašīna pār­vēršas par personību. Vai gribi, iegriezīsimies tipo­grāfijā?

—  Tagad ne, — es sacīju. — Man vajag nomazgā­ties un pagulēt. Bet rīt es pie tevis iegriezīšos. Jā, starp citu, kad mēs tikāmies pēdējo reizi, es aizmirsu tev pajautāt par sārņiem. Ko tu domāji, sacīdams, ka nekādi sārņi nepaliek?

Viņš nenovērsa acis no ceļa.

—  Vai es tā teicu? Tā kā neatceros …

—   Džordž, paklausies, nejauc man galvu! Tu ļoti labi zini, ka tieši tā teici, un nemēģini izlocīties. Kas ir ar tiem sārņiem? Izstāsti!

—  Saproti… — Džordžs iesāka un apklusa. Viņš klusēja ilgi, ilgi, bet pēc tam sacīja: — Nu, labi! Ko tur slēpt? Kopš tā laika … Kopš tā laika es vairs ne- pērku tipogrāfijas metālu. Un tomēr man tā ir par dažām tonnām vairāk, nekā bija, kaut gan es saliku­mus izsūtu pa spiestuvēm. Vai saprati?

—  Nē. Ja nu vienīgi…

Džordžs pamāja.

—  Viņš nodarbojas ar transmutāciju, Volter. Es to uzzināju otrajā dienā, kad viņš sāka strādāt tik ātri, ka man izbeidzās stieņi. Es pierīkoju metāla katlam piltuvi un biju tik nikns, ka gāzu tur iekšā nemazgā­tus vecos salikumus. Pēc tam gribēju noņemt no kau­sējuma virsas sārņus … Bet nekādu sārņu nebija.

Kausējuma virsa bija gluda un spoža… nu, kā tavs plikais pauris, Volter.

—  Bet… — es nomurmināju. — Kā gan…

—       Nezinu, Volter. Kaut kādi ķīmiski procesi. Tāds kā pelēks šķidrums. Apakšā, katla dibenā. Reiz, kad metāls gandrīz izbeidzās, es to redzēju. Šis šķidrums iedarbojas līdzīgi kuņģa sulai un pārvērš tīrā tipo­grāfijas metālā visu, ko es iesviežu piltuvē.

Es pārvilku ar plaukstas virspusi pār pieri, konsta­tēju, ka piere man ir mitra, un vārgā balsī sacīju:

—  Visu, ko tu iesvied …

—       Jā, visu. Kad man izbeidzās stieņi, atgriezumi, pelni un makulatūra, es bēru iekšā … Nu, labi, tu pats redzēsi, kādu bedri esmu izracis sētas pusē.

Vairākas minūtes mēs klusējām. Kad mašīna no­bremzēja pie manas viesnīcas durvīm, es sacīju:

—      Džordž, ja tu kaut mazliet cieni manus padomus, sadauzi šo mašīnu gabalos, kamēr nav par vēlu. Ja tikai tev tas izdosies. Tā ir bīstama. Tā var …

—   Ko tā var?

—  Nezinu. Tāpēc jau tā ir bīstama.

Džordžs iedarbināja motoru, atkal to izslēdza un domīgi paskatījās manī.

—       Es… Jā, varbūt tev ir taisnība, Volter. Bet es gūstu tādu peļņu … šā jaunā metāla dēļ tā ir vēl lie­lāka, nekā es tev teicu … un man vienkārši nav spēka apstāties. Bet mašīna kļūst arvien gudrāka. Es … vai es tev neteicu, Volter, ka tagad tā pati tīra savas iekšas? Tā izdala grafītu.

—       Uz redzēšanos! — es sacīju un paliku stāvam uz trotuāra malas, kamēr Džordža mašīna nozuda skatienam.

Es saņēmu dūšu un iegriezos Ronsona tipogrāfijā tikai nākamās dienas pievakarē. Jau durvju priekšā mani pārņēma slikta priekšnojauta.

Džordžs sēdēja savā kantori aiz galda, paslēpis seju elkoņa locītavā. Kad es iegāju, viņš pacēla galvu un asinīm pieplūdušām acīm ieurbās manī.

—  Nu? — es jautāju.

—  Es mēģināju, — viņš sacīja.

—  Sadauzīt to?

Viņš pamāja.

—       Tev bija taisnība, Volter. Bet es par ilgu vilcinā­jos un tagad esmu bezspēcīgs. Viņš ir pārāk gudrs. Paskaties! — Džordžs pastiepa kreiso roku, un es ieraudzīju, ka tā ir apsaitēta. — Viņš spļāva uz mani kausējumu.

Es klusiņām iesvilpos.

—  Paklausies, Džordž, to vajag atvienot no tīkla …

—       Es to jau izdarīju, — viņš sacīja. — Drošības dēļ pārtraucu strāvas piegādi no ārienes. Bet nekas neiznāca. Viņš sāka ražot strāvu pats.

Es piegāju pie durvīm, kas veda uz tipogrāfiju. Bija baismi tur pat ielūkoties. Mirkli svārstījies, es jautāju:

—  Bet ko tad, ja …

Džordžs pamāja.

—       Viss būs kārtībā, ja neizdarīsi liekas kustības, Volter. Galvenais — neņem rokā veseri vai ko tam­līdzīgu, saprati?

Es nospriedu, ka uz to nav vērts atbildēt. Tad jau es drīzāk uzbruktu karaliskajai kobrai ar zobu bir­stīti rokās. Visas manas drosmes pietika tikai tam, lai atvērtu durvis un ielūkotos tipogrāfijā.

Tas, ko es tur ieraudzīju, lika man nekavējoties iebēgt atpakaļ kantorī. Kad es ierunājos, mana balss skanēja dīvaini pat paša ausīm.

—      Džordž, vai tu pārvietoji mašīnu? Tagad tā atro­das par soļiem četriem tuvāk pie …

—       Nē, — Džordžs sacīja. — Es to neesmu kusti­nājis. Iesim iedzersim, Volter!

Es dziļi ievilku elpu.

—  Labi, — es sacīju. — Tikai vispirms pasaki, kāda tagad tev ir kārtība. Kāpēc tu ne …

—   Šodien ir sestdiena, — viņš sacīja. — Es .. viņš ir pārgājis uz piecu dienu darba nedēļu un strādā tikai astoņas stundas dienā. Vakar es nošāvu greizi — saliku ar viņu grāmatu par darba likumdo­šanu. Acīmredzot… Tu saproti…

Viņš palūkojās galda augšējā atvilktnē.

—   Vārdu sakot, te ir manifesta slejas, ko viņš iz­sniedza šodien no rīta: prasa sev tiesības. Varbūt tā ir arī labāk. Lai nu kā, viņš atrisinājis pārpūlēšanās jautājumu, saproti? Četrdesmit darba stundas nedēļā nozīmē, ka tagad es neņemšu tik daudz pasūtījumu, bet tik un tā nopelnīšu savus piecdesmit dolārus stundā, neskaitot peļņu no atkritumu pārvēršanas tipogrāfijas metālā. Tas nav slikti, taču …

Es paņēmu no Džordža rokām slejas un pacēlu pret gaismu. Teksts sākās ar vārdiem: ES, ETAOINS SRDLU…

—  Vai viņš pats to sacerēja?

Džordžs pamāja.

—Džordž, — es sacīju, — tu kaut ko ieminējies par iedzeršanu …

Acīmredzot iedzeršana tomēr noskaidroja mums smadzenes, jo pēc piektās glāzes viss kļuva ļoti jauki. Tik jauki, ka Džordžs brīnījās, kā viņš agrāk nav līdz tam aizdomājies. Viņš paziņoja, ka viņam esot diez­gan, vairāk nekā diezgan. Nezinu, vai Etaoina mani­fests bija pieklusinājis viņa alkatību vai arī viņu ietekmēja tas, ka linotips pats pārvietojās, vai varbūt tam bija cits iemesls, taču tagad Džordžs uzskatīja, ka viņam pret šo mašīnu vairs neesot nekādu pienā­kumu.

Man izdevās viņam iestāstīt, ka nav vajadzīgs nekas cits kā tikai turēties no tās tālāk. Mēs varējām pārtraukt avīzes izdošanu un atteikt pasūtījumus, par kuriem bija noslēgti kontrakti. Par dažiem no tiem būs jāmaksā līgumsods, taču tagad, pēc Džordža uz­ņēmuma nepieredzētā uzplaukuma, viņam bankā bija krietns žūksnis naudas, un pēc visām izmaksām pa­liks pāri apaļa summa divdesmit tūkstošu apmērā. Ar tādu kapitālu var viegli sākt izdot jaunu avīzi vai tur­pināt izdot to pašu citā vietā, joprojām maksājot īri par iepriekšējo tipogrāfiju, un lai tad Etaoins Srdlu aizrijas ar savu nolādēto metālu.

Protams, viss bija ļoti vienkārši. Mums ne prātā neienāca, ka Etaoinam tas var nepatikt vai ka viņš var ko uzsākt. Jā, viss šķita vienkārši, un punkts. Tam par godu mēs sakāvāmies.

Sakāvāmies pamatīgi, un pirmdienas vakarā es vēl atrados slimnīcā. Taču tad biju jau mazliet atžirdzis un mēģināju sazvanīt Džordžu. Viņš neatbildēja. Pa­gāja otrdiena.

Trešdienas vakarā ārsts nolasīja man sprediķi par to, cik drīkst dzert manā vecumā, un paziņoja, ka varu iet, bet ja es vēlreiz tā piedzeršos …

Es devos pie Džordža. Durvis man atvēra novārdzis cilvēks ar sakritušos seju. Tikai tad, kad viņš ierunā­jās, es pazinu Džordžu Ronsonu. Viņš tikai pateica:

—  Sveiks, Volter. Nāc iekšā!

Viņa balsī nebija ne prieka, ne cerības. Viņš atgā­dināja atdzīvojušos mironi.

Es iegāju viņam līdz kantorī un sacīju:

—   Džordž, saņemies! Kas tad vēl noticis? Pasaki!

—  Viss veltīgi, Volter, — Džordžs sacīja. — Es pa­devos … Viņš… viņš pielika man nazi pie rīkles. Tagad man jānostrādā ar viņu šī četrdesmit stundu nedēļa, vai es to gribu vai ne. Viņš… viņš izturas pret mani kā pret kalpu, Volter.

Es piespiedu Džordžu apsēsties un mierīgi izstāstīt visu pēc kārtas. Viņš to arī darīja.

Pirmdienas rītā Džordžs kā parasti ieradies karttorī, lai nokārtotu kaut kādas finansu lietas. Tipogrāfijā viņš nemaz netaisījies iet. Un piepeši pulksten asto­ņos izdzirdis, ka tur kaut kas kustas.

Baiļu pārņemts, viņš ielūkojies pa durvīm. Linotips (kad Džordžs par to stāstīja, viņa acīs bija šausmas) kustējies, tas virzījies tieši uz kantora durvīm.

Džordžs nav varējis saprast, kādā veidā mašīna pārvietojas (vēlāk viņš atklājis gultņus), taču tā kus­tējusies — sākumā lēnām, tad arvien ātrāk un dro­šāk.

Nezin kāpēc Džordžs tūlīt sapratis, ko mašīna grib. Un, to saprazdams, apjēdzis, ka viņa stāvoklis ir draņķīgs. Tiklīdz viņš bijis mašīnas redzes laukā, tā apstājusies, sākusi klikšķināt un izsviedusi vairākas tikko atlietas rindas. Džordžs piegājis tai tuvāk, kā notiesātais kāpj uz ešafota, un izlasījis šīs rindas: ES, ETAOINS SRDLU, PRASU …

Vienu mirkli viņam briesmīgi gribejies laist ļekas vaļā. Taču tad viņš iedomājies, kā jož pa pilsētas galveno ielu un viņam pakaļ dzenas … Nē, to neva­rēja pieļaut. Kaut arī viņam varbūt izdotos aizmukt — tas bija pilnīgi iespējams, ja vien mašīna nebija izstrādājusi sevī kādas jaunas spējas, kas arī bija pilnīgi iespējams —, bet ja nu piepeši tā izraugās citu upuri? Vai izstrādā kaut ko vēl šausmīgāku?

Džordžs negribīgi pamājis par zīmi, ka ir ar mieru. Apsēdies pie linotipa un sācis strādāt: citu pēc citas licis turētājā manuskripta lapas, nesis atlietās rindas uz salikumu dēli, gāzis iekšā piltuvē veco metālu un visādas drazas. Pie klaviatūras viņam nemaz neva­jadzējis pieskarties.

Un tad, darīdams šo tīri mehānisko darbu, Džordžs piepeši aptvēris, ka tagad nevis linotips strādā viņam, bet otrādi — viņš strādā linotipam. Kāpēc mašīna uz­skatīja par nepieciešamu salikt, viņš nezināja, bet tas jau arī nebija tik svarīgi. Galu galā — linotipi salikšanai ir domāti, un nebija izslēgts, ka mašīna to darīja instinktīvi.

Vai arī, kā man likās (un Džordžs piekrita, ka tas esot pilnīgi iespējams), tā gribēja iegūt zināšanas. Sa- i likšanas procesā tā lasīja tekstus un asimilēja zināša­nas. Izlasījusi grāmatu par darba likumdošanu, tā taču sāka aktīvi rīkoties.

Mēs ar Džordžu runājām līdz pusnaktij un tā arī ne pie kāda gala netikām. Jā, nākamajā rītā pulksten astoņos viņam atkal būs jāierodas tipogrāfijā un jāno­ņemas ar salikšanu … pareizāk sakot, jāpalīdz ma­šīnai salikt. Džordžs neuzdrošinājās pat iedomāties, , kas notiks, ja viņš neieradīsies. Es sapratu viņa bai­les un arī baidījos tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mums nebija ne jausmas, kādas sekas varētu būt tādai rīcī­bai. Briesmu vaigs padara aklu, ja tas pagriezts pret jums tā, ka nevarat saskatīt tā izteiksmi.

—  Bet Džordž, — es bildu, — ir taču jābūt kādai izejai! Un es jau arī esmu pie tā visa vainīgs! Ja es nebūtu atsūtījis pie tevis to cilvēku …

Džordžs uzlika roku man uz pleca.

—  Nē, Volter! Vienīgi es pats esmu vainīgs, jo biju pārāk alkatīgs. Ja es būtu tev paklausījis pirms divām nedēļām, tad būtu ticis ar to galā. Ak dievs, ar kādu prieku es tagad būtu gatavs galīgi izputēt, lai tikai… $

—  Džordž, — es atkārtoju, — jābūt taču kādai izejai! Mums jāatrod …

—  Kas?

Es nopūtos.

—  Nezinu. Bet es domāšu.

— Labi, Volter, — Džordžs sacīja. — Es darīšu visu, ko tu ieteiksi. Visu. Es baidos, baidos pat iedo­māties to, no kā baidos …

Atgriezies savā viesnīcā, es nevarēju aizmigt. Vis­maz tā bija līdz rītausmai — tikai tad es iesnaudos un nogulēju nemierīgā miegā līdz vienpadsmitiem. Tad apģērbos un izgāju, lai satiktu Džordžu lenča laikā.

—      Vai tu ko izdomāji, Volter? — tikko mani ierau­dzījis, viņš jautāja. Viņa balsī nebija ne mazākās cerības. Es pakratīju galvu.

—       Tad šodien pievakarē viss šā vai tā beigsies, — viņš sacīja. — Ir noticis kaut kas šausmīgs.

—  Kas tad?

—       Es iešu uz tipogrāfiju un paslēpšu zem krekla veseri, — Džordžs paziņoja. — Varbūt man izdosies viņu pieveikt. Ja ne… Vienalga. Esmu pārāk nogu­ls.

Es paskatījos apkārt. Mēs sēdējām divatā pie gal­diņa Šortija krogā, un Sortijs nāca pie mums, lai pie­ņemtu pasūtījumu. Pasaule uzreiz likās reāla un sa­prātīga.

Es pagaidīju, kamēr Sortijs aizgāja uzcept mūsu cīsiņus un bifštekus, un klusiņām jautāju:

—   Kas noticis?

—       Kārtējais manifests. Volter, viņš prasa, lai es uzstādu tipogrāfijā vēl vienu linotipu.

Džordžs skatījās man tieši acīs, un man pār muguru pārskrēja šermuļi.

—    Vēl vienu … Džordž, kādu grāmatu tu saliki šo- fcļien no rīta?

Bet, protams, es jau pats to nojautu.

Džordžs pateica grāmatas nosaukumu, un mēs klu­sējām, kamēr pienāca laiks celties no galda.

—      Džordž, — es sacīju, — vai tev tika noteikts kāds termiņš?

—       Divdesmit četras stundas. Protams, pa šo laiku es tik un tā nevarētu sadabūt vēl_ vienu mašīnu, ja nu vienīgi gadītos lietota, bet… īsi sakot, es nesāku strīdēties par termiņu, jo … Es tev jau teicu, ko gata­vojos darīt.

—  Tā taču ir pašnāvība!

—  Iespējams. Bet…

Es paņēmu Džordžu aiz rokas.

—   Džordž, — es sacīju. — Noteikti kaut ko var izdomāt. Noteikti! Dod man laiku līdz rītrītam. Satiki simies astoņos, un, ja es nekā jēdzīga nebūšu izdo­mājis, tad … es palīdzēšu tev viņu iznīcināt. Varbūt viens no mums pagūs piekļūt pie viņa dzīvībai svarī­giem centriem …

—   Nē, tu nedrīksti riskēt, Volter. Tā ir mana vaina …

—   Bet, ja tu iesi bojā, problēma tik un tā nebūs, atrisināta, — es neatlaidos. — Nu, norunāts? Tāta^ tu pagaidīsi līdz rītam?

Viņš bija ar mieru, un mēs šķīrāmies.

Nākamajā rītā bez ceturkšņa astoņos es atstāju savu midzeni un devos pie Džordža, lai atzītos, ka nekā prātīga neesmu izdomājis.

Kad es atvēru durvis un ieraudzīju Džordžu, man galvā vēl nebija nevienas jēdzīgas domas. Viņš pa-i skatījās uz mani, un es papurināju galvu.

Tad viņš mierīgi pamāja, it kā tieši to būtu gaidījis, un ļoti klusu, gandrīz čukstus — droši vien tāpēc, lai nebūtu dzirdams tipogrāfijā — sacīja:

—   Paklausies, Volter! Nepinies iekšā šajā padari^ šanā. Lai bērē mani vienu. Pie visa esmu vainīgs es| un vēl tas cilvēks ar punu, un…

—   Džordž, — es sacīju. — Liekas, esmu atradis! izeju! Sis … šis puns mani uzvedināja uz kādu domu!! Vajag … Jā! Paklausies! Vēl vienu stundu neko neuz-| sāc, vai dzirdi! Es tūlīt atgriezīšos. Mēs tiksim ar to galā!

Es nepavisam nebiju tik pārliecināts, ka tā būs, tačuJ bija vērts pamēģināt, kaut arī veiksmes varbūtība būtu minimāla. Turklāt man vajadzēja kaut kā uzmundri­nāt Džordžu, citādi viņš varēja mesties taisni ar galvu atvarā.

—  Bet pasaki… — viņš iesāka.

Es norādīju uz pulksteni.

—    Patlaban ir bez desmit minūtēm astoņi, nav laika paskaidrot. Paļaujies uz mani!

Viņš pamāja un pagriezās, lai ietu uz tipogrāfiju, bet es metos projām. Iebruku bibliotēkā, pēc tam gra- matu veikalā un pēc pusstundas biju atpakaļ. Es iedrāžos kantorī ar duci biezu sējumu padusē un kliedzu:

—  Ei, Džordž! Pie darba! Salikšu es.

Džordžs stāvēja pie linotipa un ņēma ārā no stūrīša atlietās rindas. Es pagrūdu viņu nost un apsēdos pie klaviatūras.

—    Ei, ko tu … — viņš apjucis nomurmināja un sa­grāba mani aiz pleca.

Es nokratīju viņa roku.

—    Tu taču mani nolīgi, vai nav tiesa? Un es pie tevis strādāju. Paklausies, Džordž, ej mājās un pa­gūli! Vai arī pagaidi kantorī. Kad viss būs galā, es tevi pasaukšu.

No Etaoina Srdlu iekšienes atskanēja nepacietīga dūkoņa, un es, novērsies no mašīnas, pamirkšķināju Džordžam un pastūmu viņu uz durvju pusi. Kādu brīdi viņš stāvēja, nevarēdams izšķirties un raudzīda­mies uz mani, tad sacīja:

—  Ceru, tu pats apzinies, ko dari, Volter.

Es arī cerēju, taču viņam to neteicu, tikai ieklausī­jos: viņš iegāja kantorī un apsēdās pie galda — lai gaidītu.

Es atvēru vienu no atnestajām grāmatām, izplēsu pirmo lapu un ieliku manuskripta turētājā. Piepeši — es pat satrūkos — sāka krist matrices, aši pielēca pa- cēlājs, un Etaoins Srdlu izspļāva stūrītī pirmo rindu. Tad otro. Tad trešo.

Es sēdēju un svīdu.

Pēc brīža es apgriezu lapu uz otru pusi, tad izrāvu no grāmatas jaunu un ieliku turētājā. Piepildīju me­tāla katlu. Iztukšoju stūrīti. Atkal un atkal.

Pirmo grāmatu mēs beidzām salikt pusvienpadsmi­tos.

Kad atskanēja zvans, vēstīdams, ka pulkstenis ir divpadsmit, es durvīs ieraudzīju Džordžu, kurš acīm­redzot gaidīja, ka es celšos augšā un iešu kopā ar viņu brokastot. Taču Etaoins turpināja izsviest matrices, un es tikai kratīju galvu, novietodams turētājā arvien jaunas un jaunas lapas. Ja reiz mašīna bija tik ļoti ieinteresējusies par saliekamo tekstu, ka aizmirsa pati savu manifestu par darba stundām un neapstājās lenča laikā, tad viss noritēja lieliski. Tas nozīmēja, ka manai idejai var būt panākumi.

Pulkstenis viens, darbs kūsā. Mēs sākām ceturto grāmatu.

Pulksten piecos mēs bijām beiguši sesto un tikuši līdz septītās pusei. Salikumu dēlis bija pārblīvēts ar atlietajām rindām, un, lai atbrīvotu vietu, es gāzu tās tieši uz grīdas un metu atpakaļ piltuvē.

Zvans nozvanīja pulksten pieci. Mēs neapstājāmies.

Džordžs atkal palūrēja pa durvīm — viņš bija ce­rību pilns, bet tai pašā laikā noraizējies, un es atkal pametu viņam ar roku, lai netraucē.

Mani pirksti smeldza — es biju plēsis ārā no grā­matām pārāk daudz lapu; manas rokas smeldza — es biju cilājis un pārnēsājis pārāk daudz metāla; manas kājas smeldza — es biju pārāk daudz skraidījis no mašīnas uz salikumu dēli un atpakaļ; un arī viss pā­rējais smeldza — es biju pārāk ilgi strādājis pie lino­tipa.

Pulkstenis astoņi. Deviņi. Ar desmit sējumiem mēs bijām tikuši galā, vēl palikuši tikai divi. Tam jāiedar­bojas, noteikti jāiedarbojas! Un beidzot tas iedarbo­jās. Etaoins Srdlu palēnināja tempu.

Tagad viņš saliekot bija uzmanīgāks, tāds kā do­mīgs … Vairākas reizes, pabeidzis teikumu vai rind- Mkopu, apstājās.

Temps kļuva arvien lēnāks un lēnāks …

Pulksten desmitos Etaoins Srdlu apstājās pilnīgi. Kādu brīdi viņa motors vēl dūca, tad arī šī dūkšana pieklusa, tā ka to tikko varēja saklausīt.

Es stāvēju, neuzdrīkstēdamies elpot, kamēr pilnīgi pārliecinājos. Kājas man ļodzījās. Es pielavījos pie instrumentu kastes un paņēmu skrūvgriezi. Pēc tam ļ^tgriezos pie Etaoina Srdlu un lēnām — es biju ga­tavs kuru katru mirkli atlēkt atpakaļ — noliecos pār klaviatūru un izgriezu skrūvi no otrā pacēlāja.

Nekas nenotika. Tad es ievilku elpu un izjaucu spī­les.

Pēc tam uzvaroši iekliedzos:

—  Džordž!

Viņš iedrāzās tipogrāfijā.

—       Paņem skrūvgriezi un uzgriežņu atslēgu, — es izrīkoju. — Mēs izjauksim viņu līdz pēdējai skrūvītei un… Tev sētas pusē taču ir prāva bedre. Mēs visu iegāzīsim tur un aizbērsim. Rīt tev būs jāpērk jauns linotips, taču es domāju, ka tu tāpēc neizputēsi.

Jk Džordžs paskatījās uz mašīnas daļām, ko es jau biju noskrūvējis un sakrāvis uz grīdas, pateica: «Lai sla­vēts dievs!» — un devās pie instrumentu kastes.

Es dzīros viņam sekot, bet piepeši sajutu, ka esmu velnišķīgi noguris, un atkritu krēslā. Džordžs pienāca pie manis.

—       Kā tev tas izdevās, Volter? — viņš ļoti godbi­jīgi jautāja. _

. Es pasmīnēju.

—       Uz šo domu mani uzvedināja puns, Džordž. Puns Būdas pierē. Puns un arī tas, ka linotips tik

aktīvi reaģēja uz visu, ko saliekot izlasīja. Vai saproti, Džordž? Ta prāts bija kā balta lapa, tajā nebija nekā, vienīgi tas, ko mēs tur ieguldījām. Viņš salika grā­matu par darba likumdošanu un tūlīt pat pieteica streiku. Salika mīlestības stāstu un pieprasīja, lai, viņam dod otru linotipu. Bet tagad es to piebāzu ar budismu, Džordž. Paņēmu bibliotēkā un grāmatnīcā visu, kas tur bija par budismu …

—  Budismu? Kāds sakars budismam ar …

Es piecēlos un piebakstīju ar pirkstu Etaoinam

Srdlu.

—   Saproti, Džordž, viņš tic tam, ko saliek. Un es piestūķēju viņu ar reliģiju, kas viņu pārliecināja, ka viss pasaulē ir niecība un ka jātiecas pēc nebūtības. Om mani padme kam [2] , džordž. paskaties … viņam tagad vienalga, kas ar viņu notiek, un viņš pat ne­mana, ka mēs esam šeit. Viņš ir sasniedzis Nirvānu un tagad apcer pats savu lejaparātu.

LEĻĻU TEĀTRIS

Šausmas ieradās Ceribelā kādas nepanesami kar­stas augusta dienas otrajā pusē.

Iespējams, ka daži vārdi te ir lieki: Ceribelā, Arizo­nas štatā, jebkura augusta diena ir nepanesami kar sta. Ceribelā atrodas pie 89. automaģistrāles, jūdžu četrdesmit uz dienvidiem no Tūsonas un jūdžu trīsdes­mit uz ziemeļiem no Meksikas robežas. Divas benzīna iepildīšanas stacijas (abās ceļa pusēs, lai ķertu abos virzienos braucošos), universālveikals, taverna ar licenci vīna un alus pārdošanai, izmanīga tirgotāja kiosks tūristiem, kas deg nepacietībā drīzāk iegādā­ties meksikāņu suvenīrus; pamests paviljons, kur se­nāk pārdeva kapātas šniceles, un dažas no neapde­dzinātiem ķieģeļiem būvētas mājas, kurās mitinās meksikāņu izcelsmes amerikāņi, kas strādā Nogalesā, pierobežas pilsētiņā uz dienvidiem no Ceribelas, un >nezin kāpēc uzskata par labāku dzīvot šeit un uz darbu braukāt (turklāt daži brauc dārgos fordos), — tāda ir Ceribelā. Plakāts pāri ceļam vēstī: «Ceribelā, 42 iedz.» Taču uzrakstītais vairs gluži neatbilst īste­nībai. Bils Anderss, tas pats, kas šeit tirgojās ar ka­pātām šnicelēm, pagājušajā gadā nomira, un tagad vajadzētu rakstīt: «41 iedz.»

Šausmas ieradās Ceribelā jāšus uz ēzelīša, un ēze- Jīti veda vecs, nevīžīgi ģērbies zeltracis ar sirmu bārdu. Veci sauca par Deidu Grantu, bet šausmu vārds bija Hārveins. Tas bija apmēram deviņas pēdas garš vīrietis, tievs kā žagars, tik tievs, ka droši vien svēra ne vairāk par simt mārciņām, un, kaut gan tā kājas vilkās pa zemi, vecā Deida ēzelītim nest uz sa­vas muguras šo nastu acīmredzot nepavisam nebija grūti. Kā noskaidrojās vēlāk, Hārveina kājas bija atstājušas smiltīs ievilktas joslas vairāk nekā piecu jūdžu garumā, taču tas it nemaz nebija kaitējis viņa zābakiem, kas stipri atgādināja koturnas. Izņemot zābakus un peldbiksītes, gaišzilas kā sarkanrīklītes ola, nekā vairāk viņam mugurā nebija. Taču ne jau >pār mēru garais, izkāmējušais augums padarīja viņu baismīgu; šausmas iedvesa viņa āda, kas bija sarkana kā jēla gaļa. Skats bija tāds, it kā āda būtu nodīrāta un pēc tam atkal uzmaukta atpakaļ, bet ar asiņaino pusi uz āru. Galvaskauss un seja, tāpat kā viss ķer­menis, bija izstiepti garumā, bet citādā ziņā viņš izskatījās pēc cilvēka vai vismaz cilvēkam līdzīga radījuma. Tas ir, ja neņēma vērā sīkumus — piemē­ram, to, ka mati viņam bija tādā pašā krāsā kā bik­sītes — gaiši zili. Zilas bija arī acis un zābaki. Tikai divas krāsas: asinssarkans un gaiši zils.

Pirmais viņus pamanīja Keisijs, tavernas saim­nieks, kas bija iznācis pa savas iestādes sētas durvīm, lai mazliet ieelpotu kaut sakarsušu, tomēr tīru gaisu. Viņi tuvojās no austrumu puses kalniem un bija jau līdzenumā, jardu simt no Keisija tavernas, kad ērmotā figūra ēzeļa mugurā piesaistīja viņa uzmanību. Sā-1 kumā krodzinieks tikai izbrīnījās; šausmas viņu sa­grāba, kad atstatums samazinājās. Keisija žoklis atkārās un palika tādā stāvoklī līdz tam brīdim, kad no dīvainās trijotnes viņu šķīra vairs tikai jardu piecdesmit; tad viņš lēnām sāka iet tai pretī. Vieni cilvēki, sastopoties ar nezināmo, laižas lapās, citi do­das tam pretī; Keisijs piederēja pie pēdējiem.

Svešie bija vēl klajā vietā, jardu divdesmit no Kei­sija mazās tavernas, kad viņš piegāja tiem klāt. Deids Grants apstājās un palaida vaļā auklu, aiz kuras veda ēzelīti; ēzelītis nokāra galvu. Sķeistai līdzīgais cilvēks piecēlās — pareizāk sakot, tikai izslējās pār ēzelīti. Tad atspiedās ar rokām pret lopiņa muguru, uz mirkli sastinga, pārcēla kāju pāri ēzelīša krustiem un apsēdās smiltīs.

—  Planēta ar augstu gravitāciju, — viņš sacīja. — Ilgi kājās nevar nostāvēt.

—   Kur man, draugs, dabūt ūdentiņu ēzelītim? — zeltraci_s jautāja Keisijam. — Nabadziņš noteikti grib dzert. Ūdens maisi bija jāatstāj, citādi nebūtu varējis atvest… — Un viņš ar īkšķi pār plecu norādīja uz sarkani zilo šausmoni.

Bet Keisijs tikai tagad sāka apjēgt, ka viņa priekšā ir visīstākais šausmonis. Pa gabalu šo divu krāsu sa­vienojums bija tikai mazliet biedējis, bet tuvumā šā radījuma āda šķita grubuļaina, asinsvadiem klāta un mitra, kaut gan mitra tā nemaz nebija, un — lai viņu kaut pērkons nosper! — tā vien likās, ka svešajam āda noplēsta, apgriezta uz otru pusi un uzmaukta atpakaļ. Bet varbūt tikai nodīrāta, un viss. Keisijs

nekad neko tamlīdzīgu nebija redzējis un cerēja, ka vairāk arī neredzēs.

Viņš izdzirda sev aiz muguras soļu troksni un atskatījās. Tur nāca citi Ceribelas iedzīvotāji — arī tie bija ieraudzījuši šausmoni un tagad slāja šurpu, Ļ taču pat divi tuvāk pienākušie puišeļi apstājās desmit jardu attālumā.

—       Muchachos, — Keisijs viņiem uzsauca, — aqua por cl burro. Un pozai. Protīto![3]

Pēc tam viņš atkal pagriezās pret atnācējiem un jautāja:

—  Kas jus tadi esat?

—          Mani sauc Deids Grants, — zeltracis atbildēja, * pastiepdams roku, ko Keisijs mehāniski satvēra. Kad

Keisijs to atlaida, Deids Grants norādīja uz radījumu, kas sēdēja smiltīs viņam aiz muguras.

—      Bet viņu saucot par Hārveinu. Esot no kosmosa, vai, kaut kāds ministrs.

Keisijs pamāja ar galvu garajai šķeistai un jutās atvieglots, kad tas arī tikai pamāja, bet roku nesnie­dza.

—  Mans vārds ir Menjuels Keisijs, — viņš sacīja.

—  Ko viņš tur runā par kosmosu?

Hārveina balss bija negaidīti sulīga un skanīga:

—  Es esmu no kosmosa. Pilnvarots ministrs.

Lai cik tas dīvaini, Keisijam bija diezgan plašs redzesloks un viņš zināja abus šos jēdzienus; kas attiecas uz pēdējo no tiem, tad Keisijs laikam gan bija vienīgais cilvēks Ceribelā, kurš īsti aptvēra tā nozīmi. Ņemot vērā viņa sarunas biedra ārieni, drīzāk būtu jābrīnās par to, ka Keisijs noticēja teiktajam, nevis par to, ka viņš saprata, par ko ir runa.

—  Ar ko varu jums pakalpot, ser? — viņš jautāja.

—  Vispirms, vai mums labāk nepārvietoties ēnā?

—   Pateicos, nevajag! Pie jums ir mazliet vesāk, nekā man stāstīja, taču es jūtos lieliski. Uz manas planētas dzestros pavasara vakaros dažreiz ir arī šāds laiks. Bet, ja runājam par to, ko jūs varētu manā labā darīt, tad, lūdzu, paziņojiet par manu ierašanos saviem varas orgāniem. Domāju, ka viņus tas ieinte­resēs.

Jā, Keisijs nodomāja, tev ir laimējies sastapt cil­vēku, kas šim uzdevumam ir pats piemērotākais visā apvidū. Menjuels Keisijs bija pa pusei īrs, pa pusei meksikānis, un viņam bija pusbrālis — pa pusei īrs, pa pusei diezin kas, un šis brālis bija pulkvedis gaisa kara spēku bāzē Devismontānā pie Tūsonas.

—   Vienu mirklīti, mister ITārvein, es tūlīt pazva­nīšu. Bet vai jūs, mister Grant, nevēlaties iet ēnā? — Keisijs sacīja.

—   Lai jau mani cepina, tik un tā diendienā esmu saulē. Redz, šis pats Hārveins man saka: neatkāpies no manis, kamēr būšu visu nokārtojis. Teica, došot man kādu tur daiktu, ja es viņu pavadīšot. Kaut ko liktronīgu …

—   Ar baterijām darbināmu portatīvu elektronisko rūdu meklētāju, — Hārveins pabeidza viņa vietā. — Vienkāršs aparāts, kas konstatē rūdas iegulas līdz divu jūdžu dziļumam, norāda rūdas veidu, metāla saturu tajā, krājuma apjomu un atrašanās dziļumu.

Keisijs drudžaini ierāva elpu, atvainojās un spiedās cauri sanākušajam pūlim uz savu tavernu. Pēc minū­tes viņš jau runāja ar pulkvedi Keisiju, taču bija va­jadzīgas vēl piecas minūtes, lai pulkvedi pārliecinātu, ka viņš, Menjuels Keisijs, nav piedzēries un nedzen jokus.

Pēc divdesmit piecām minūtēm debesīs atskanēja troksnis, kas kļuva arvien spēcīgāks un tad piepeši apklusa — kad četrvietīgais helikopters nosēdās un atslēdza rotorus jardu desmit attālumā no kosmosa

radījuma, ezelīsa un diviem vīriešiem. Pagaidām vie­nīgi Keisijam pietika drosmes pieiet Hārveinam klāt; pārējie ziņkārīgie uzskatīja par labāku turēties pa gabalu.

„ Pulkvedis Keisijs, aiz viņa majors, kapteinis un peitnants izlēca no kabīnes un skriešus devās pie ma­zās grupiņas. Garā šķeista piecēlās kājās un izslējās visā savā augumā — deviņas pēdas; pūliņi, ko tas viņam prasīja, liecināja, ka viņš ir pieradis pie stipri mazākas gravitācijas nekā uz Zemes. Viņš paklanījās un atkal stādījās priekšā kā pilnvarots ministrs no kosmosa. Pēc tam atvainojās, ka atkal apsēdīsies, pa- Lskaidroja, kāpēc, un apsēdās.

Pulkvedis nosauca savu vārdu un dienesta pakāpi un iepazīstināja viesi ar saviem pavadoņiem.

—  Bet tagad, ser, — ko mēs varam jūsu labā darīt?

Hārveins savilka grimasi, kas acīmredzot nozīmēja

smaidu. Viņa zobi bija tādi paši gaiši zili kā acis un mati.

—  Pie jums bieži dzird sakām: «Es vēlos satikt jūsu priekšnieku.» Es to nesaku. Man nepieciešams palikt šeit, bet es neprasu, lai pie manis izsauktu kādu no jūsu priekšniekiem, — tas būtu nepieklājīgi. Es esmu ar mieru uzskatīt jūs par viņu pārstāvjiem, runāt ar jums un atbildēt uz jūsu jautājumiem. Taču es griežos

^ie jums ar lūgumu. Jums ir magnetofoni. Lūdzu, do- Tfiet rīkojumu, lai, pirms es sāku runāt vai atbildēt uz jūsu jautājumiem, šeit tiktu uzstādīts magnetofons. Ks gribu būt drošs par to, ka vēstījums, ko saņems jūsu vadītāji, tiks nodots tiem precīzi un visā pil­nībā.

—     Lieliski! — pulkvedis sacīja un pagriezās pret pilotu: — Leitnant, ejiet uz kabīni, ieslēdziet rāciju un pieprasiet, lai mums nekavējoties atgādā magneto­fonu. Var nomest ar izpletni… nē, iesaiņošana pra­sīs ilgu laiku. Lai atsūta ar spārīti.

Leitnants pagriezās, gatavs iet.

—   Jā, — pulkvedis sacīja, — un vēl piecdesmit jardu auklas. Vajadzēs to aizvilkt līdz Menija ta-ļ vernai.

Leitnants pa kaklu pa galvu metās uz helikopteru^

Pārējie sēdēja, sviedros mirkdami. Menjuels Kei­sijs piecēlās.

—  Būs jāgaida apmēram pusstunda, — viņš teica, — un, ja jau reiz tik un tā jācepinās saulē, kā būtu ar pudeli auksta alus? Kā jūs uz to skatāties, mister Hārvein?

—  Tas ir auksts dzēriens, vai ne tā? Man ir maz­liet vēsi. Cita lieta, ja jums atrastos kauj; kas karsts … J

—  Kafija, tā ir jau gandrīz gatava. Varbūt atnesw jums segu?

—   Pateicos, nevajag! Tas būtu lieki.

Keisijs aizgāja un drīz atgriezās ar paplāti, uz ku­ras atradās kāds pusducis auksta alus pudeļu un tase ar kūpošu kafiju. Leitnants jau bija atpakaļ. Keisijs nolika paplāti un vispirms padeva tasi HārveinamJ Tas, pielicis kafiju pie lūpām, sacīja:

—  Brīnišķīgi!

Pulkvedis Keisijs noklepojās.

—   Tagad, Menij, apkalpo mūsu draugu zeltraci. Kas attiecas uz mums, tad dežūras laikā vispār ir aiz­liegts dzert, taču Tūsonā bija ēnā simt divpadsmit^ grādu pēc Fārenheita, un šeit ir vēl karstāks, turklāt*, nekādas ēnas. Tā ka, džentlmeņi, uzskatiet, ka esatiļ oficiālā atvaļinājumā, kamēr izdzersiet alu vai kamērļļ mums atgādās magnetofonu. Bet, tiklīdz būs noticisjļ viens vai otrs, uzskatiet, ka atvaļinājums beidzies.®

Vispirms tika izdzerts alus, bet, norīdami pēdējos! malkus, viņi jau ieraudzīja un izdzirdēja otru helikop-j teru. Keisijs jautāja šķeistai, vai neatnest vēl kafiju,! Hārveins pieklājīgi atteicās. Keisijs paskatījās uz* Deidu Grantu un pamirkšķināja; vecais kurmis pa­mirkšķināja pretī, un Keisijs atkal aizgāja pēc alus, pa pudelei uz katriem diviem zemiešu privātajiem. Nākdams šurp, viņš sastapās ar leitnantu, kas vilka auklu uz tavernu. Keisijs griezās atpakaļ un pavadīja leitnantu līdz pašām durvīm, lai parādītu viņam kontaktu.

Atgriezies Keisijs ieraudzīja, ka otrais helikopters atvedis ne tikai magnetofonu, bet arī vēl četrus cil­vēkus — vairāk tajā nevarēja iesēsties. Kopā ar pilotu bija atlidojuši tehniskā dienesta seržants (viņš jau darbojās ap magnetofonu), apakšpulkvedis un jaunā­kais leitnants — vai nu viņi bija sadomājuši tāpat pavizināties, vai arī viņus bija ieintriģējusi dīvainā Ļļ^pavēle steidzīgi atgādāt uz Ceribelu magnetofonu. Ta- ^gad viņi stāvēja un, sačukstēdamies savā starpā, bolījās uz garo šķeistu.

Kaut gan pulkvedis pateica «Uzmanību!» ne visai skaļi, tūlīt pat iestājās kapa klusums.

—   Džentlmeņi, sasēdieties lokā! Seržant, vai mūsu balsis būs labi dzirdamas, ja jūs novietosiet magne­tofonu šāda loka centrā?

—  Jā, ser! Man viss jau gandrīz sagatavots.

Desmit cilvēku un radījums no kosmosa izveidoja

loku, kura vidū stāvēja neliels trijkājis ar piekārtu 1 mikrofonu. Cilvēkiem sviedri lija straumēm; viesis no kosmosa mazliet drebinājās. Malā, galvu nokāris, dir- nēja ēzelītis. Pamazām virzīdamies arvien tuvāk, taču pagaidām vēl turēdamies pēdas piecas no loka, drūz­mējās visi Ceribelas iedzīvotāji, kas tobrīd bija mājās. Tirgotavas un benzīna iepildīšanas stacijas bija aiz­mirstas.

Seržants nospieda pogu; kasetes sāka griezties.

—  Pārbaude… pārbaude… — viņš sacīja. No- • spiedis pogu «atpakaļgaita», viņš pēc sekundes

to atlaida un ieslēdza skaņu. «Pārbaude…

pārbaude…» skaļrunis skaļi un skaidri sacīja. Seržants pārtina lenti un sagatavojās pierakstīšanai.

—   Kad es nospiedīšu pogu, ser, — viņš pievērsās pulkvedim, — sāksies ieraksis.

Pulkvedis jautājoši paskatījās uz Hārveinu, tas pa­māja, un tad pulkvedis savukārt piekrītoši pamāja C seržantam.

—  Mani sauc Hārveins, — lēnām un skaidri teica šķeista. — Es esmu ieradies pie jums no planētas, kas riņķo ap zvaigzni, kura netiek pieminēta jūsu astro­nomijas grāmatās, kaut gan lodveida kopa no deviņ­desmit tūkstoš zvaigznēm, pie kurām tā pieder, jums ir zināma. Šī zvaigzne atrodas vairāk nekā četri tūk­stoši gaismas gadu attālumā no Zemes Galaktikas^ centra virzienā.

— Taču pašlaik es runāju nevis kā savas planētas vai savas tautas pārstāvis, — Hārveins turpināja, — bet gan kā Galaktikas Savienības pilnvarotais ministrs. Šī Galaktikas attīstīto civilizāciju federācija ir izveidota vispārējas labklājības vārdā. Man uzticēta misija apmeklēt jūs un uz vietas izlemt, vai vajadzētu jūs uzaicināt iestāties mūsu federācijā. Jūs varat man uzdot visādus jautājumus, taču es atstāju sev tiesības uz dažiem no tiem atbildēt tikai tad, kad būšu pieņē­mis noteiktu lēmumu. Ja šis lēmums būs pozitīvs, es atbildēšu uz visiem jautājumiem. Vai tas jūs apmie­rina?

—   Apmierina, — pulkvedis atbildēja. — Kā jūs, šeit nokļuvāt? Ar kosmisko kuģi?

—   Pilnīgi pareizi. Tas pašreiz atrodas tieši virs mums, divdesmit divi tūkstoši jūdžu attālumā no Ze­mes, riņķo kopā ar Zemi un tādējādi visu laiku pa­liek vienā un tajā pašā punktā virs tās. No kuģa mani novēro — lūk, tādēļ es uzskatu par labāku uztu­rēties klajā vietā. Kad būs vajadzīgs, es signalizēšu, lai kuģis nolaižas un uzņem mani.

—  Kā jūs tik labi protat mūsu valodu? Vai jums ir telepātiskas spējas?

—   Nē, es neesmu telepāts. Galaktikā nav nevienas saprātīgu būtņu sugas, kuras visi pārstāvji būtu ap­veltīti ar telepātiskām spējām, taču atsevišķi telepāti sastopami visās sugās. Man iemācīja jūsu valodu īpaši šai misijai. Jau daudzus gadsimtus jūsu vidū dzīvo mūsu novērotāji — teikdams «mūsu», es ar to, protams, domāju Galaktikas Savienību. Pilnīgi skaidrs, ka mani, piemēram, nevar noturēt par ze- mieti, taču kosmosā ir sugas, kas ne ar ko neatšķiras no jums. Pie viena jāsaka, ka šiem novērotājiem nav pret jums nekādu ļaunu nolūku un viņi necenšas ne­kādā veidā jūs ietekmēt; viņi tikai novēro, un viss.

—  Ko mums dos pievienošanās jūsu Savienībai, ja mūs uzaicinās tajā iestāties un mēs šo uzaicinājumu pieņemsim?

—  Vispirms jūs īsumā apgūsiet galvenās zinātnes un vairs nekausieties cits ar citu. Ja jūsu sekmes mūs apmierinās un mēs redzēsim, ka nav pamata baidī­ties, jūs saņemsiet kosmiskos pārvietošanās līdzekļus un daudz ko citu — pakāpeniski, atkarībā no tā, cik veiksmīgi to visu apgūsiet.

—   Bet ja mūs neuzaicinās vai mēs atteiksimies?

—   Tad jūs liks mierā. Tiks atsaukti pat mūsu no­vērotāji. Jūs paši noteiksiet savu likteni: vai nu tuvā­kajā gadsimtā padarīsiet savu planētu pilnīgi neap­dzīvojamu, vai arī paši apgūsiet zinātnes, un tad ar jums atkal varēs runāt par iestāšanos Galaktikas Savienībā. Laiku pa laikam mēs pārbaudīsim, kā jūs te dzīvojat, un, ja kļūs skaidrs, ka jūs netaisāties sevi iznīcināt, mēs atkal griezīsimies pie jums.

—   Ja_ reiz jūs jau esat šeit, kāpēc tāda steiga? Kādēļ jūs pats nevarat parunāt ar mūsu vadītājiem?

—   Uz šo jautājumu es patlaban neatbildēšu. Stei­gas iemesls var likties nebūtisks, taču patiesībā tas viss ir sarežģīti, un es negribu tērēt laiku paskaid­rojumiem, kāpēc mēs steidzamies.

—   Pieņemsim, ka jūs nolemsiet mūs uzņemt Savie­nībā. Kā tādā gadījumā mēs varēsim nodibināt ar jums sakarus, lai paziņotu savu lēmumu? Acīmredzot jūs esat pietiekami informēts par mums un zināt, ka es neesmu pilnvarots dot jums atbildi.

—   Mēs uzzināsim jūsu lēmumu no saviem novēro­tājiem. Viens no noteikumiem uzņemšanai federā­cijā — jūsu avīzēs jāpublicē šī intervija visā pilnībā, tā, kā tagad tā tiek ierakstīta lentē. Un pēc tam viss būs skaidrs pēc jūsu valdības rīcības un lēmumiem, kas sekos.

—   Bet kā ar citām valdībām? Mēs taču nevaram vieni paši izlemt par visu pasauli.

—   Sākumam mēs izvēlējāmies jūsu zemi. Ja jūs pieņemsiet uzaicinājumu, mēs pateiksim, kā pamudi­nāt citus sekot jūsu piemēram. Starp citu, ietekmē­šanai nedrīkstēs pielietot spēku, pat ne draudus to pielietot.

—   Tad nu gan tie ir labi ietekmēšanas līdzekļi, — novaibstījās pulkvedis.

—   Dažreiz solījums apbalvot iedarbojas labāk nekā draudi. Jūs domājat, citas zemes samierināsies ar to, ka jūs ceļosiet uz tālu zvaigžņu planētām jau tad, kad viņi vēl nebūs sasnieguši Mēnesi? Taču tas nav tik svarīgi. Jūs varat pilnīgi paļauties uz mūsu pār­liecināšanas līdzekļiem.

— Izklausās taisni pasakaini. Taču jūs teicāt, ka jums uzdots tepat uz vietas izlemt, vai mēs esam cienīgi iestāties jūsu federācijā. Vai drīkstu jautāt, uz ko balstīsies jūsu lēmums?

—   Visupirms man jānosaka jūsu ksenofobijas pa­kāpe, un to es esmu jau izdarījis. Ksenofobija — tās ir bailes no svešiniekiem vispār. Mums ir vārds, kam nav ekvivalenta jūsu valodā: tas apzīmē bailes un pre­

tīgumu, ko izjūt pret būtni, kas ir fiziski atšķirīga no mums. Es tiku izraudzīts pirmajam tiešajam kon­taktam ar jums kā tipisks savas sugas pārstāvis. Tā kā es esmu vairāk vai mazāk līdzīgs cilvēkam — tieši tāpat, kā jūs esat vairāk vai mazāk līdzīgi man —, es droši vien izraisu jūsos lielākas šausmas un pretī­gumu nekā sugas, kas pilnīgi atšķiras no jums. Es esmu cilvēka karikatūra un tādēļ liekos jums šaus­mīgāks par jebkuru citu būtni, kam nav ar jums ne mazākās līdzības. Iespējams, ka jūs patlaban domājat par šausmām un pretīgumu, ko izjūtat, mani redzot. Taču, ticiet man, jūs esat izturējuši šo pārbaudījumu. Ir Galaktikā tādas sugas, kas nekad nekļūs par fede­rācijas locekļiem, lai cik lieli būtu to sasniegumi citās nozarēs; tās nekad nespētu mierīgi noskatīties uz kādas citas sugas būtni vai stāties ar to sakaros; tās vai nu bļaudamas mestos projām, vai arī mēģi­nātu tūlīt pat ar svešo radījumu izrēķināties. Vērojot jūs un šos cilvēkus, — Hārveins ar garās rokas vē­zienu it kā apņēma tuvumā sadrūzmējušos Ceribelas civiliedzīvotājus, — es pārliecinos par to, ka mans izskats izraisa jūsos pretīgumu, taču, ticiet man, tas nav pārāk liels un katrā ziņā ir pārvarams. Pirmo pārbaudījumu jūs esat izturējuši apmierinoši.

—  Vai tad mums būs jāiztur vēl arī citi?

—   Vēl viens. Taču man ir laiks…

Nepabeidzis teikumu, šķeistai līdzīgais cilvēks

augšpēdus nogāzās smiltīs un aizvēra acis.

Vienā momentā pulkvedis pietrūkās kājās.

—   Tpu tu velns! — viņš izgrūda.

Aši apmetis līkumu ap trijkāji ar magnetofonu, viņš noliecās pār nekustīgo ķermeni un pielika ausi pie asinssarkanajām krūtīm.

Kad pulkvedis atliecās taisni, viņš ieraudzīja, ka sirmais, pinkainais zeltracis, galvu atgāzis, smejas.

—   Sirds nepukst, pulkvedi, tāpēc ka tas nav. Taču es varu atstāt jums Hārveinu kā suvenīru, un jūs viņā atradīsiet kaut ko daudz interesantāku nekā zarnas un sirds. Jā, tā ir marionete, kuru es vadīju, kā jūsu Edgars Bergens [4] vada savu… nu, kā viņu sauc?… jā, savu Cārliju Makartiju. Viņš paveica savu uzdevumu un ir deaktivēts. Apsēdieties savā vietā, pulkvedi!

Pulkvedis Keisijs lēnām kāpās atpakaļ.

—   Kādēļ tas viss? — viņš jautāja.

Deids Grants norāva sev bārdu un parūku, ar drā­nas gabalu noslaucīja grimu no sejas — un viņu priekšā tagad stāvēja jauns, skaists cilvēks. Viņš turpināja:

—   Tas, ko viņš jums teica vai, pareizāk sakot, kas ar viņa palīdzību tika pateikts, — ir patiesība. Jā, viņš ir tikai cilvēkveidīga lelle, taču precīza vie­nas Galaktikā mītošas saprātīgu būtņu sugas kopija, tādas sugas, kas, pēc mūsu psihologu domām, jums liktos šausmīgāka par jebkuru citu, ja jūs būtu smagi un nedziedināmi slimi ar ksenofobiju. Šās sugas īstu eksemplāru mēs neatvedām šurp tāpēc, ka šiem ra­dījumiem piemīt sava fobija — agorafobija, tas ir, bailes no plašas telpas. Viņi ir augsti civilizēti un bauda federācijā lielu cieņu, taču nekad neatstāj savu planētu. Mūsu novērotāji apgalvo, ka jums tāda fo­bija nepiemīt. Bet viņiem nav īsti skaidrs, cik liela ir jūsu ksenofobija, un vienīgā iespēja to noskaidrot bija — atvest šurp kādu pārbaudei un pie viena, ja tas būtu iespējams, nodibināt ar jums pirmo kontaktu.

Visi dzirdēja, kā pulkvedis atviegloti nopūtās.

—   Atklāti sakot, man kā akmens novēlās no sirds.

Mēs, bez šaubām, varēsim atrast kopīgu valodu ar cilvēkveidīgām būtnēm un, kad būs nepieciešams, to atradīsim. Taču, man jāatzīstas, tas tomēr ir ļoti liels prieks — uzzināt, ka Galaktikā valdošā suga ir īsti cilvēki, nevis kaut kādi tur cilvēkveidīgie. Nu, kāds tad ir otrais pārbaudījums?

—   Jūs to esat jau izturējuši. Sauciet mani par… — jaunais cilvēks noknikšķināja pirkstus. — Kā sauca otru Bergena marioneti, to, kuru viņš radīja pēc Cārlija Makartija?

Pulkvedis saminstinājās, un viņa vietā atbildēja tehniskā dienesta seržants:

—   Mortimers Snerds.

—   Pareizi! Tad sauciet mani par Mortimeru Snerdu. Bet tagad gan man laiks… — Un viņš no­vēlās augšpēdus smiltīs un aizvēra acis tieši tāpat kājpirms dažām minūtēm garā šķeista.

Ēzelītis palēcās un pabāza galvu pāri seržanta plecam.

—   Ar lellēm nu ir cauri! — viņš sacīja. — Ko jūs, pulkvedi, tur runājāt, ka valdošajai sugai katrā ziņā jābūt cilvēkiem vai vismaz cilvēkveidīgām būtnēm? Un kas tas vispār ir — valdošā suga?

TAISNI SMIEKLĪGI!

Misters Vezervokss beidza dzert otro tasi kafijas. Viņa balsī, kad viņš ierunājās, bija jūtama cieša ap­ņēmība.

—   Mana dārgā, — viņš sacīja, — pievērs beidzot visnopietnāko uzmanību tam, lai mūsu mājā vairs neparādītos šādi izdomājumi.

—   Labi, Džeson. Es gluži vienkārši nepamanīju ..

— Protams, nepamanīji. Taču par to, ko lasa tavs dēls, galu galā esi atbildīga tu.

—   Centīšos būt uzmanīgāka, Džeson. Ēs neredzēju, ka viņš atnesa šo žurnālu, man patiešām nebija ne mazākās nojausmas, ka…

—   Un es, protams, būtu palicis tādā pašā svētlai­mīgā nezināšanā, ja vakar vakarā nejauši nebūtu pa­lūkojies zem viņa spilvena. «UTOPISKI STĀSTI»!

Mistera Vezervoksa ūsu galiņi trīcēja aiz sašutuma.

—   Tādi absurdi, bezatbildīgi skribelējumi! — viņš sacīja. — Ceļojumi uz citām galaktikām caur PAR- TELPU! Dievs vien zina, ko tas nozīmē. LAIKA MAŠĪNAS, TELEPORTACIJA, TELEKINĒZE! Kaut kādi murgi! Taisni smieklīgi! Tā vietā, lai sapratīgi izmantotu laiku …

—   Nomierinies, mans dārgais! — sieva mazliet nepacietīgi viņu pārtrauca. — Turpmāk es stingrāk kontrolēšu, ko Džeralds lasa. Esmu ar tevi pilnīgi vienis prātis.

—   Paldies, mana dārgā! — misters Vezervokss ap­mierināts noteica. — Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūsu bērni piebāztu sev galvu ar šādām blēņām.

Viņš paskatījās pulkstenī, steigšus piecēlās un, noskūpstījis sievu, devās uz darbu.

Izgājis no dzīvokļa, viņš iesoļoja antigravitācijas šahtā un lēnām nolaidās no divsimtā stāva uz ielas, kur tūlīt pat viņam klāt pieripoja viens no šeit dežu­rējošajiem atomtaksometriem.

—   Uz Mēness Ostu! — misters Vezervokss pavē­lēja šoferim robotam.

Atgāzies pret sēdekļa mīksto atzveltni, misters Ve­zervokss aizvēra acis un sakoncentrējās pēdējo ziņu telepātiskā izlaiduma uztveršanai. Viņš cerēja uzzi­nāt kaut ko jaunu par Ceturto Ekspedīciju uz Marsu, taču tā bija tikai parasta pārraide no Centrālā ne­mirstības institūta.

VILJAMS TENNS

.

SODS AVANSĀ

Divdesmit minūtes pēc nosēšanās Ņujorkas kos­modromā cietuma kuģi ielaida reportierus. Burzmainā straumē viņi aumaļām vēlās pa galveno koridoru, mīdami uz papēžiem līdz zobiem apbruņotajiem uz­raugiem, kas viņiem rādīja ceļu. Priekšgalā lēkšoja komentētāji un hronikas nodaļu pārstāvji, bet lavīnu noslēdza teleoperatori, pusbalsī lādēdami savu por­tatīvo, tomēr smago aparatūru.

Nepalēninādami tempu, reportieri pasitās sānis, lai palaistu garām melnsarkanajos Galaktikas cietuma dienesta formas tērpos ģērbušos kos­monautus, kas ašā solī nāca pretī, steigdamies nezau­dēt ne minūti no sava atvaļinājuma uz planētas — pēc piecām dienām kuģis taču atkal dosies kārtējā reisā ar jaunu katordznieku kravu.

Reportieri ne ar skatienu nepagodināja šos nein­teresantos subjektus, kuru eksistence aprobežojās ar monotoniem reisiem krustu šķērsu pa Galaktiku, turklāt Galaktikas cietuma dienesta darbinieku dzīve un piedzīvojumi jau bija aprakstīti tik daudz reižu, ka šis temats bija nozelēts līdz pēdējam. Nē, sensa­cionālais materiāls viņus gaidīja tur, priekšā!

Dziļi kuģa vēderā uzraugi atbīdīja lielas divdaļī­gas durvis un paši atlēca malā, baidīdamies, ka viņus

notrieks no kājāin un samīdīs. Reportieri burtiski iekārās dzelzs restēs, kas norobežoja milzīgu kameru. 1 Viņu alkatīgie skatieni šaudījās pa kameru, sastap- 1 dami aukstu vienaldzību un tikai retumis ziņkāri pe- lēkos kombinezonos tērpto cilvēku acīs. KatordzniekiO^ gulēja vai sēdēja uz nārām, kas rindu rindām, stāvu r stāviem drūmi stiepās visā kuģa tilpnes garumā. Un J ikviens no viņiem bija sažņaudzis rokās biezā ieti­namā papīrā ievīstītu saini, bet daži to maigi glāstīja. Vecākais uzraugs, bakstīdams no zobiem brokastu atliekas, pienāca pie restēm no iekšpuses.

—  Sveiki, puiši! — viņš sacīja. — Ko tad jūs tā meklējat? Vai es nevaru jums palīdzēt?

Kāds no vecākajiem un vairāk pazīstamiem repor-jļ tieriem brīdinoši pacēla pirkstu. X'

—  Nedzeniet jokus, Anderson! Kuģis nosēdās ar i pusstundas novēlošanos, un mums vēl divdesmit minūtes lika kvernēt pie trapa. Kur viņi ir, velns parāvis?

Andersons brīdi nolūkojās, kā teleoperatori ar el­koņiem izkaro sev un savai aparatūrai vietu pie pašāmļ restēm. Tad viņš izčakarēja no zoba pēdējo gaļas kriksīti.

—   Maitasputni! — viņš noburkšķēja. — Sprāgoņu

mednieki! Vampīri! Pēc tam, veikli paķēris steku, sāka ar to aši rībināt

pa restēm.

—  Krendol! — viņš uzbļāva. — Henk! Uz vidu,] marš!

Uzraugi, kas, rotaļādamies ar stekiem, vienmērīgā solī staigāja starp daudzstāvu nārām, atkārtoja ko­mandu:

—   Krendol! Henk! Uz vidu, marš! Viņu kliedzieni šaudījās pa kameru, atlēkdami riko-J

šetā no gigantiskajām velvēm.

—   Krendol! Henk! Uz vidu, marš!

Niklass Krendols, kājas pievilcis, piecēlās sēdus uz savas nāras piektajā stāvā un dusmīgi viebās. Viņš bija iztrūcināts no snaudiena un tagad berzēja samiegojušās acis. Viņa plaukstas locītavas virspusē sārtojās trīs paralēlas rētas — trīs taisnas vagas, kādas var atstāt plēsīga zvēra asie nagi. Tieši virs uzacīm rēgojās vēl vienas rētas tumšs līklocis. Bet kreisās auss ļipiņā melnoja apaļš caurumiņš. Beidzis berzēt acis, Krendols ērcīgi pakasīja šo ausi.

—   Svinīga sagaidīšana! — viņš noņurdēja. — To jau varēja paredzēt! Tā pati nolādētā Zeme ar visiem saviem jaukumiem!

Krendols apvēlās uz vēdera un paplikšķināja pa vaigu vārgam vīrelim, kas krāca uz nāras zem viņa.

—   Oto! — viņš uzsauca. — Oto-Bloto, kusties nu!

Henks, vēl acis neatvēris, tūlīt uztrūkās un apsēdās,

pavilcis kājas zem sevis. Viņa labā roka pastiepās pie kakla, ko klāja tādas pašas krāsas un lieluma līkloču rētas kā rēta uz Krendola pieres. Rokai trūka divu pirkstu — rādītāja un vidējā.

—   Henks šeit, ser! — viņš aizsmakušā balsī sacīja, papurināja galvu un, attaisījis acis, paskatījās uz Krendolu. — Ak tas esi tu, Nik… Kas noticis?

—   Mēs esam atbraukuši, Oto-Bloto. Mēs esam uz Zemes, un drīz mums izsniegs apliecības. Vēl pus­stunda, un tu varēsi piedzerties ar konjaku, alu, šņabi un draņķīgo viskiju par visu savu naudu. Tev vairs nebūs jālok cietuma pašbrūvētais no konservu bun­džas zem apakšējās nāras, Oto-Bloto.

Henks nokrekšķējās un atlaidās uz muguras.

—   Pēc pusstundas! Kāpēc tad tu mani uzmodināji jau tagad? Kas es tev esmu — kabatzaglis, kas vis­pirms nozadzis, tad atsēdējis un tagad smilkst aiz nepacietības, ak, kur ir mana apliecība? Nik, zini, es nosapņoju vēl vienu paņēmienu, kā tikt galā ar Elzu, — tādu, ka tu no kātiem nogāzīsies…

—   Kruķi bļaustās, — Krendols joprojām mierīgi atbildēja. — Vai dzirdi? Viņiem vajadzīgi mēs — tu un es.

Henks atkal piecēlās sēdus, ieklausījās un pamāja.

—   Kāpēc tādas balsis ir tikai Galaktikas kruķiem, ko?

—   Saskaņa ar instrukciju, — Krendols viņam ap­galvoja. — Lai kļūtu par Galaktikas kruķi, vajadzīgs maksimāls augums, minimāla izglītība un maksimāli pretīga balss, kas turklāt spējīga apdullinoši bļaut. Bez tā, lai cik riebīgs nelietis tu būtu, nāksies tev, brāl, tupēt uz Zemes un atvieglot sirdi, sodot cienī­jamas večiņas senlaicīgos helikopteros par ātruma pārsniegšanu.

Uzraugs, apstājies zem viņiem, dusmīgi uzsita pa metāla statni.

—   Krendol! Henk! Jūs vēl esat katordznieki, ne­aizmirstiet! Dodu jums divas sekundes, vai arī es uz- līdīšu pie jums un pašās beigās pa vecam ieradumam jūs apstrādāšu.

—   Klausos, ser! Eju, ser! — viņi abi vienā balsī atsaucās un sāka līst lejup pa nārām, neizlaizdami no rokām saiņus ar apģērbu, ko kādreiz bija nēsājuši brīvībā un ko viņiem tagad drīz vien nāksies atkal uzvilkt.

—   Klausies, Oto! — Krendols ātri sacīja neskanīgā cietumnieka čukstā, noliecies Henkam pie pašas auss, kamēr viņi kāpa lejā. — Mūs izsauc uz interviju ar televīzijniekiem un avīžniekiem. Mums uzdos simtiem jautājumu. Pielūko, neizpļāpājies par …

—   Televīzijnieki un avīžnieki? Bet kāpēc mūs? Kā­pēc mēs viņiem būtu vajadzīgi?

—   Tāpēc, ka mēs esam slavenības, stulbeni! Mēs esam atsēdējuši par slepkavību visu soda laiku. Bet vai tādu ir daudz, kā tu domā? Turi muti ciet un klausies. Ja tev jautās, kuru tu esi nodomājis no- žmiegt, klusē un smaidi. Uz šo jautājumu neatbildi. Vai saprati? Neizmuldies viņiem, par kā slepkavību tu izeieti sodu. Lai kā viņi tevi tirdītu, piespiest at­bildēt viņi nevar. Tāds ir likums.

Henks uz mirkli sastinga pusotra stāva augstumā no grīdas.

—   Nik! Bet Elza taču zina! Es viņai pateicu tai pašā dienā — tieši pirms tam, kad devos uz policiju. Viņa lieliski zina, ka sēdēt par slepkavību es būtu ar mieru tikai viņas dēļ!

—   Viņa zina, viņa zina! Nuvprotams, viņa zina! — Krendols ātri un bez skaņas nolamājās. — Taču pierādīt viņa to nevar, muļķi! Bet, tiklīdz tu to pateiksi liecinieku klātbūtnē, viņa iegūs tiesības iegādāties ieroci un nošaut tevi bez brīdinājuma — pašaizsar­dzības nolūkā. Bet, ja tu noklusēsi, viņai tādu tiesību nebūs. Viņa taču vēl joprojām ir tava nabaga sieviņa, kuru tu pie altāra 'solījies mīlēt, godāt un lolot. No visas pasaules redzes viedokļa …

Uzraugs pacēlās pirkstgalos un uzšāva ar steku viņiem pa muguru. Viņi novēlās uz grīdas un sabo- zās, bet uzraugs kliedza:

—   Vai es jums atļāvu sarunāties? Vai atļāvu? Ja vēl iznāks laiks līdz apliecību izsniegšanai, es jūs, gudriniekus, aizvedīšu uz sardzes istabu un pēdējo reizi noslānīšu. Bet tagad — fiksi!

Viņi padevīgi aizrikšoja prom kā cālēni no sanik­nota suņa. Pie restēm, kas norobežoja kameru, uz­raugs atdeva godu un ziņoja:

—   Priekšnoziedznieki Niklass Krendols un Oto Henks, ser!

Vecākais uzraugs Andersons nevērīgi pacēla roku pie cepures naga un pagriezās pret ieslodzītajiem:

—   Šie kungi grib jums, puiši, uzdot pāris jautā­jumu. Atbildiet — tas jums nekaitēs. Varat iet O'Braien!

Vecākā uzrauga balsī skanēja vislielākā labsirdība. Viņa sejā kā plats pusmēness staroja smaids. Uzraugs O'Braiens atkal atdeva godu un atgāja nost, bet Krendols pārcilāja atmiņā visu, ko bija paguvis uz­zināt par Andersonu mēnesi ilgā ceļojuma laikā no Centaura Proksimas. Andersons domīgi šūpo galvu, kad nabaga Minelli… viņu taču sauca Stīvs Minelli..» dzen caur stekiem apbruņotu uzraugu ierindu par to, ka viņš aizgājis uz ateju bez atļaujas. Andersons irgojas un sper ar kāju cirkšņos sirmam katordzniekam, kas pusdienu laikā sācis runāt ar kaimiņu … Andersons…

Un tomēr nevar noliegt, ka drosmes viņam ne­trūkst, — viņš taču zināja, ka kuģī atrodas divi priekšnoziedznieki, kas izcietuši sodu par slepkavību. Starp citu, Andersons gan droši vien zināja arī to, ka šie vis neiztērēs savas tiesības uz slepkavību uz­rauga dēļ, lai cik zvērīgi tas izrīkotos. Cilvēks ne­dodas brīvprātīgi uz ilgiem gadiem pašā peklē tāpēc vien, lai nožmiegtu kādu no vietējiem sātaniem.

—   Bet vai mums obligāti jāatbild uz šiem jautā­jumiem, ser? — Krendols piesardzīgi jautāja.

Vecākā uzrauga smaids kļuva mazliet blāvāks.

—   Es taču teicu, ka tas jums nekaitēs, vai ne? Bet kaut kas cits vdr arī kaitēt. Jā gan, Krendol, vēl jo­projām var. Man gribētos izdarīt pakalpojumu preses pārstāvjiem, un jūs, lūdzu, esiet iespējami laipni un runīgi, labi? — Andersons pameta ar zodu uz sar­dzes istabas pusi un pašūpoja rokā steku.

—  Tieši tā, ser! — Krendols atbildēja, bet Henks enerģiski pamāja. — Mēs būsim laipni un runīgi.

«Velns ar ārā!» Krendols domās nolamājās. «Ja man šī slepkavība nebūtu tik ļoti vajadzīga priekš cita! Turi prātā Stefansonu, puis, tikai Stefansonu! Tas nedrīkst būt ne Andersons, ne O'Braiens, ne arī kāds cits. Tikai Fredriks Stodards Stefansons!»

Kamēr teleoperatori otrpus restēm uzstādīja kame­ras, Krendols un Henks atbildēja uz reportieru pa­rastajiem ievadjautājumiem.

* — Nu, kā jūs jūtaties, atgriezušies uz Zemes?

—   Lieliski. Taisni lieliski.

—        Ko jūs domājat darīt vispirms, kad saņemsiet savas apliecības?

—   Kārtīgi paēst. (Krendols.)

—   Piedzerties līdz baltām pelītēm. (Henks.)

—       Pielūkojiet, ka atkal nenokjūstat aiz restēm, nu jau kā pēcnoziedznieki. (Viens no avīžniekiem.)

(Vispārēji labsirdīgi smiekli, kuriem piebalso vecā­kais uzraugs Andersons un Krendols ar Henku.)

—       Kā ar jums apgājās, kamēr jūs atradāties ieslo­dzījumā?

—       Ļoti labi. (Krendols un Henks vienā balsi, do­mīgi šķielēdami uz Andersona steku.)

—       Vai jūs nevēlaties paziņot mums, ko esat nodo­mājuši nogalināt? Varbūt kaut viens no jums?

(Klusums.)

—       Vai kāds no jums nav pārdomājis un nolēmis neizdarīt slepkavību?

(Krendols domīgi raugās griestos. Henks domīgi raugās grīdā. Atkal vispārēji smiekli, kas šoreiz skan mazliet māksloti. Krendols un Henks nesmejas.)

—       Nu, mēs esam gatavi. Pagriezieties uz šo pusi, lūdzu! — iejaucās televīzijas diktors. — Un smai­diet — mums vajadzīgs īsts starojošs smaids.

Krendols un Henks paklausīgi atšiepa mutes līdz ausīm, un diktors dabūja pat trīs prasītos smaidus, jo Andersons nepalaida garām izdevību piebiedroties plati smaidošajam pārim.

Divas kameras izspurdza no operatoru rokām — viena palika karājamies virs ieslodzītajiem, otra sāka ātri kustēties iepretim viņu sejām: operatori tās va­dīja ar mazu, uz plaukstas novietojamu pultīšu

palīdzību. Virs vienas kameras objektīva iedegās sarkana spuldzīte.

—   Tātad, cienījamie televīzijas skatītāji un skatī-^ tājas, — samtainā balsī dūdoja diktors, — mēs atro-* damies kosmiskajā cietuma kuģī «Zans Valžāns», kas tikko nosēdies Ņujorkas kosmodromā. Mēs šeit ieradāmies, lai iepazītos ar diviem cilvēkiem — ar diviem no tiem retajiem, kas, brīvprātīgi izciešot iepriekšēju sodu par slepkavību, spējuši izturēt visu ieslodzījuma laiku un pēc likuma ieguvuši tiesības katrs izdarīt vienu slepkavību. Pēc dažām minūtēm viņi tiks atbrīvoti, pavadījuši pilnus septiņus gadus uz katorgas planētām, — tiks atbrīvoti ar tiesībām nogalināt jebkuru vīrieti vai sievieti Saules sistēmas robežās. Ielūkojieties viņu sejās, dārgie televīzijas skatītāji un skatītājas, — ir taču iespējams, ka viņi izraudzīsies tieši jūs!

Pēc šīs optimistiskās piebildes diktors ieturēja ne­lielu pauzi, un objektīvi ieurbās divu pelēkajos cie­tuma kombinezonos ģērbto vīriešu sejās. Tad diktors iegāja kameru redzes lokā un uzrunāja augumā ma­zāko ieslodzīto:

—   Kā jūs sauc, ser?

—  Priekšnoziedznieks Oto Henks, numurs piec­simt divdesmit pieci piecsimt četrpadsmit, — ierasti nobēra Oto-Bloto, kaut vārdiņš «ser» bija viņu mazliet samulsinājis.

—   Kā jūs jūtaties, atgriezies uz Zemes?

—   Lieliski. Taisni lieliski.

—  Ko jūs esat nodomājis darīt vispirms, kad sa­ņemsiet apliecību?

Henks mirkli neizšķirīgi klusēja, tad bikli pašķie­lēja uz Krendolu un atbildēja:

—   Kārtīgi paēst.

—   Kā ar jums apgājās, kamēr jūs atradāties ieslo­dzījumā?

—   Ļoti labi. Tik labi, kā jau Varēja sagaidīt.

—       Kā varēja sagaidīt noziedznieks, ko? Bet jūs taču vēl neesat noziedznieks, vai nav tiesa? Jūs esat priekšnoziedznieks.

Henks pasmaidīja tā, it kā pirmoreiz dzirdētu šo apzīmējumu.

—   Taisnība, ser, es esmu priekšnoziedznieks.

—       Vai jūs negribat pateikt televīzijas skatītājiem, kas ir tā persona, kuras dēļ jūs esat gatavs kļūt par noziedznieku?

Henks pārmetoši paraudzījās uz diktoru, kurš pa­laida sulīgu smiekliņu — šoreiz viņš viens pats.

—       Vai varbūt jūs esat atteicies no sava nodoma attiecībā uz šo personu?

Iestājās pauze, un diktors mazliet nervozi sacīja:

—       Jūs pavadījāt septiņus gadus uz briesmu pil­nām neapgūtām planētām, gatavodams tās apdzīvo- šanai. Tas ir maksimālais soda mērs, ko paredz likums, vai ne tā?

—       Jā, ser. Priekšnoziedzniekiem, kuri izcieš sodu avansā, par slepkavību vairāk kā septiņus gadus nepiespriež.

—       Varu derēt, jūs esat priecīgs, ka mūsdienās nāves sods ir atcelts, vai ne? Starp citu, tādā gadī­jumā soda izciešana avansā zaudētu jēgu, vai nav tiesa? Bet tagad, mister Henk — vai man vēl jopro­jām būtu jūs jāsauc «priekšnoziedzniek Henk»? —, varbūt jūs pastāstīsiet mūsu televīzijas skatītā­jiem, kuru atgadījumu, kas ar jums noticis soda izciešanas laikā, jūs uzskatāt par visbaismīgāko?

—       Nu-u… — Henks pārlika. — Vissliktāk, šķiet, bija uz Antaresa VIII, manā otrajā nometnē, kad lielās lapsenes sāka dēt oliņas… Redzat, uz Anta­resa VIII dzīvo lapsenes, kas ir simtreiz lielākas…

—   Vai tur jūs pazaudējāt šos divus pirkstus?

Henks pacēla sakropļoto roku un vērīgi to aplūkoja.

—   Nē. Rādītājpirkstu es pazaudēju uz Rigela XII. Mēs būvējām pirmo nometni uz šīs planētas, un es izraku tādu dīvainu sarkanu akmeni, visu vienos pu­nos. Nu, es pabakstīju to ar pirkstu, lai redzētu, vai tas ir dikti ciets, un pirksta gals pagalam! Švikt! — un tā vairs nav! Bet pēc tam viss pirksts sāka strutot un dakteri to nogrieza. Nu, es jau vēl viegli tiku cauri. Daži no puišiem, tas ir, katordzniekiem, uzdū­rās akmentiņiem, kas bija lielāki par manējo, un cits pazaudēja kāju, cits roku, bet viens tika pavisam ap­rīts. Jo patiesībā tie bija nevis akmeņi, bet dzīvi ra­dījumi — dzīvi un izbadējušies! Rigels XII mudžēt ^ mudž no tiem. Nu, bet vidējo pirkstu… vidējo pirk-J stu es pazaudēju aiz dumjības kuģī, kad mūs pārveda uz…

Diktors saprotoši pamāja, noklepojās un sacīja:

—  Bet lapsenes, gigantiskās lapsenes uz Anta- resa VIII bija briesmīgākas par visu?

Oto-Bloto tūlīt neapķēra, par ko ir runa, un mulsi samirkšķināja acis.

—  M-m… Kā tad. Tās dēj oliņas zem ādas pērti-; ķiein, kas dzīvo uz Antaresa VIII, vai saprotat? Per- tiķiem, protams, klājas grūti, toties lapseņu kāpuriem ir barība, kamēr tie izaug. Nu, mēs tur apmetāmies, un tad izrādījās, ka lapsenes neredz nekādas starpī-, bas starp šiem pērtiķiem un cilvēkiem. Viss gāja gludi, bet tad piepeši te viens nogāžas nesamaņā, te atkal kāds cits. Savāca viņus slimnīcā, iztaisīja rent­genu, un noskaidrojās, ka viņi ir taisni piebāzti ar…

—   Pateicos jums, mister Henk, bet mūsu televīzi­jas skatītāji jau vismaz trīs reizes ir redzējuši Herkmira lapseni un dzirdējuši stāstām par to «Starp­planētu lidojuma» laikā. Šī programma, kā jūs, bez šaubām, atceraties, dārgie televīzijas skatītāji, tiek raidīta trešdienās no deviņpadsmitiem līdz deviņpa- dsmitiem trīsdesmit pēc vidējā Zemes laika. Bet ta­gad, mister Krendol, atjaujiet pajautāt jums: kā jūs jūtaties, atgriezies uz Zemes, ser?

Krendols panācās uz priekšu un tika pakļauts apmēram tādai pašai nopratināšanai kā viņa biedrs.

Starp citu, notika viena nozīmīga atkāpšanās no šablona. Diktors jautāja, vai viņš domā, ka Zeme pa šo laiku stipri pārmainījusies. Krendols grasījās pa­raustīt plecus, bet tad piepeši iesmējās.

—       Vienu lielu pārmaiņu es redzu jau tagad, — viņš sacīja. — Rau, šīs gaisā peldošās kameras, kas tiek vadītas ar mazu kārbiņu palīdzību. Tajā dienā, kad es šķīros no Zemes, tādu vēl nebija. Izgudrotājs droši vien ir gudrs cilvēks.

—       Ko? — diktors paskatījās apkārt. — Jūs runā­jat par Stefansona distances pārslēgu? To izgudroja Fredriks Stodards Stefansons pirms kādiem pieciem gadiem. Pareizi, Don?

—       Pirms sešiem, — teleoperators izlaboja. — Pirms pieciem gadiem tas parādījās pārdošanā.

—       Pārslēgs tika izgudrots pirms sešiem gadiem, — diktors paskaidroja. — Bet pārdošanā tas parādī­jās pirms pieciem gadiem.

Krendols pamāja.

—       Tad jau šis Fredriks Stodards Stefansons, jā- domā, ir ļoti gudrs cilvēks, ārkārtīgi gudrs. — Un viņš atkal pasmējās kameras objektīvā.

«Raugies uz mani!» viņš domāja.«Es taču zinu, ka tu skaties šo pārraidi, Fredij! Raugies uz mani un trīci!»

Diktors mazliet tā kā samulsa.

—       Jā… — viņš sacīja. — Neapšaubāmi. Bet ta­gad, mister Krendol, vai jūs mums nepastāstītu par visbaismīgāko piedzīvojumu …

Pēc tam kad teleoperatori bija savākuši savas ierī­ces un aizgājuši, reportieri bruka virsū abiem priekšnoziedzniekiem ar pēdējo jautājumu lavīnu, cerēdami uzzināt kaut ko pikantu.

«Sieviešu loma jūsu dzīvē?», «Jūsu mīļākās grā­matas, jūsu vaļasprieks, jūsu izklaidēšanās?», «Vai uz katorgas planētām jūs sastapāt ateistus?», «Ja jums vajadzētu to visu pārdzīvot vēlreiz…»

Niklass Krendols atbildēja pieklājīgi un gurdeni, bet pats domāja par Fredriku Stodardu Stefansonu, kurš patlaban sēž pie sava greznā televizora ar ekrānu pār visu sienu.

Vai varbūt Stefansons ir jau izslēdzis televizoru? Varbūt viņš tagad sēž, blenzdams satumsušajā ek­rānā, un pūlas uzminēt tā cilvēka nolūkus, kurš ir izdzīvojis, kaut gan, pēc statistikas datiem, viņam nebija uz to lielākas izredzes kā viens pret desmit tūkstošiem, — neticamā kārtā izdzīvojis un atgriezies uz Zemes pēc septiņiem ieslodzījuma gadiem nomet­nēs uz četrām katorgas planētām …

Bet varbūt Stefansons, lūpas kodīdams, groza rokās savu superpistoli, ko viņam neiznāks lietot. Jo, ja netiks pārliecinoši pierādīts, ka viņš nogalinā­jis, nepārkāpjot nepieciešamās pašaizsardzības ro­bežas, viņam par slepkavību būs jāizcieš sods pilnā apmērā, nevis ar septiņu gadu atlaidi kā tiem, kas brīvprātīgi dodas katorgā avansa veidā. Un viņš no­lems sevi četrpadsmit gadu ilgām mokām drausmī­gajā ellē, no kuras tikko atgriezies Krendols.

Bet varbūt Stefansons sēž sakņupis dārgā pneima­tiskā krēslā un drūmi raugās uz neizslēgtā televizora ekrānu — sastindzis aiz šausmām, taču nespēdams atrauties no sensacionālā raidījuma, ko sagatavojusi televīzijas kompānija sakarā ar divu (padomājiet tikai — divu!) priekšnoziedznieku atgriešanos, kuri avansā izcietuši sodu par slepkavību.

Tagad droši vien tiek pārraidīta intervija ar kādu Galaktikas cietuma dienesta pārstāvi uz Zemes, ener­ģisku preses nodaļas priekšnieku, kas prot veikli ope­rēt ar socioloģijas terminiem.

«Sakiet, mister Tādsuntāds,» iesāk diktors (cits diktors — solīdāks un inteliģentāks), «vai priekšno- ļp ziedznieki bieži iztur visu soda laiku par slepkavību un atgriežas uz Zemes?»

«Statistikas dati…» Šos vārdus pavada papīra čaukstēšana un koncentrēts skatiens lejup, aiz kadra. «… statistikas dati rāda, ka cilvēks, kas pilnībā izcie­tis sodu par slepkavību ar priekšnoziedzniekiem pa­redzēto atlaidi, atgriežas uz Zemes vidēji tikai vienu reizi vienpadsmit komats septiņos gados.»

«Tādējādi, mister Tādsuntāds, var teikt, ka divu šādu cilvēku atgriešanās vienā dienā ir visnotaļ ne­parasts notikums?»

«Visnotaļ neparasts, citādi jau jūs, televīzijnieki, nebūtu sacēluši ap to tādu troksni.» (Sulīgs smiek­liņš, kam pieklājīgi piebalso diktors.)

«Bet kas notiek ar tiem, kuri neatgriežas, mister Tādsuntāds?»

(Elegants žests ar plato, tuklo roku.)

«Viņi iet bojā. Vai atsakās no sava nodoma. Sep­tiņi gadi uz katorgas planētām — tas nav joks. Darbs tur nav piemērots mīkstčauļiem, — nemaz nerunājot ļpb par vietējiem dzīvajiem organismiem, kā lielajiem, kas aprij cilvēkus, tā arī sīkajiem, vīrusveidīgajiem. Tādēļ jau cietuma kalpotāji saņem tādu augstu algu un tik garu atvaļinājumu. Varētu pat teikt, ka mēs nemaz neesam atcēluši nāves sodu, bet tikai aizstā­juši to ar sabiedriski derīgu ruletes paveidu. Cilvēks, kas izdarījis vai nodomājis izdarīt kādu sevišķi bīs­tamu noziegumu, tiek izsūtīts uz planētu, kur viņa m darbs dod labumu visai cilvēcei un kur viņam nav simtprocentīgas garantijas, ka viņš atgriezīsies uz Zemes — kaut vai sakropļots. Jo smagāks noziegums,

jo ilgāks soda laiks, tātad jo mazāk izredžu atgriez­ties.»

«Lūk, kā! Bet, mister Tādsuntāds, jūs teicāt, ka viņi vai nu iet bojā, vai atsakās no sava nodoma. Vai jūs nebūtu tik laipns un nepaskaidrotu mūsu televī­zijas skatītājiem, kā izpaužas viņu atteikšanās un kas tad notiek?»

Misters Tādsuntāds atgāžas krēslā un sakrusto resnos pirkstus uz apaļā vēderiņa.

«Redzat, ikvienam priekšnoziedzniekam ir tiesības griezties pie nometnes priekšnieka ar lūgumu viņu ne­kavējoties atbrīvot, jāizpilda tikai attiecīga veidlapa. No tā brīža šim cilvēkam vairs nav jāiet darbos, un ar pirmo kuģi viņu nosūta uz Zemi. Būtiskais te ir tas, ka tā soda laika daļa, ko viņš jau izcietis, tiek pilnīgi anulēta un viņš nesaņem nekādu kompensā­ciju. Ja, izkļuvis brīvībā, šis cilvēks izdara nozie­gumu, sods par to viņam jāizcieš pilnā apmērā. Ja viņš atkal izsaka vēlēšanos izciest sodu avansā, tad vēlreiz jāsāk no paša gala, protams, ar pienākošos atlaidi. Trīs no katriem četriem priekšnoziedzniekiem iesniedz lūgumu viņus atbrīvot jau pirmajā gadā. Šīs planētas ļoti drīz apnīk.»

«Domāju gan!» diktors piekrīt. «Taču mēs gribētu uzzināt jūsu domas par atlaidi, kas paredzēta priekš­noziedzniekiem. Daudzi taču, kā jums zināms, uz­skata, ka šī termiņa saīsināšana uz pusi ir ļoti kār­dinoša un veicina noziedznieku rašanos.»

Pār labi kopto, izskatīgo nodaļas priekšnieka seju pārslīd tikko jaušama dusmu grimase, ko tūlīt pat nomaina augstprātīgi nicinošs smīns.

«Baidos, ka šie cilvēki, kaut arī vadās no vislabā- kajiem_ nodomiem, nav visai kompetenti mūsdienu kriminālistikas un penoloģijas jautājumos. Mēs nemaz necenšamies samazināt priekšnoziedznieku skaitu, mēs cenšamies to palielināt.

Jūs atceraties, es teicu, ka trīs no četriem jau pirmajā gadā iesniedz lūgumu viņus atbrīvot. Šie indivīdi ir bijuši pietiekami saprātīgi un mēģinājuši tikt cauri ar pusi soda laika, kas pienākas par viņu noziegumiem. Vai tad viņi būs tik dumji un tomēr izdarīs noziegumu, riskējot saņemt pilnu soda mēru bez atlaides, kad jau ir pārliecinājušies, ka nevar iztu­rēt ne divpadsmit mēnešus katorgas? Nemaz nerunā­jot par to, ka uz šīm planētām, kur izdzīvo tikai at­sevišķi veiksminieki, kas izvilkuši eksistences cīņas loterijā laimīgo biļeti, viņi praksē nonāk pie izprat­nes par cilvēka dzīvības vērtību, sociālas sadarbības nepieciešamību un civilizētu metožu priekšrocībām.

Bet tas, kurš nelūdz viņu atbrīvot? Nu, viņam ir pietiekami daudz laika, lai vēlēšanās izdarīt nozie­gumu pilnīgi atdzistu, nemaz nerunājot par daudz reālāko varbūtību, ka viņš aizies bojā un zaudēs visu. Tādējādi priekšnoziedznieku skaits, kuri atgriežas un izdara nodomāto noziegumu, ir tik niecīgs, ka sabied­rības ieguvums izrādās kolosāls! Atļaujiet, es minēšu dažus skaitļus.

Novērtējums pēc Lazaresa skalas rāda, ka nodo­māto slepkavību skaits kopš atlaides ieviešanas priekšnoziedzniekiein samazinājies uz Zemes par 41 procentu, uz Veneras par 33 1/3 procentiem, uz…»

«Vājš, ļoti vājš mierinājums Stefansonam būs šie 41 un 33 1/3 procenti,» Niklass Krendols tīksmi no­domāja. Pats viņš bija ieskaitīts šo statistikas aprē­ķinu otrajā ailē — cilvēks, kas pietiekami svarīga iemesla dēļ grib nogalināt kādu Fredriku Stodardu Stefansonu. Viņš bija atlikums atņemšanas un dzē­šanas lappusē — par spīti visam, pēc septiņiem ka­torgas gadiem atgriezies, lai saņemtu preci, par kuru samaksājis avansā.

Viņš un Henks. Divi, kas iemiesojuši sevī bezgala niecīgās izredzes. Henka sieva Elza… varbūt arī

villā šēž savā televizora priekšā kā putns, ko saspri­dzinājis čūskas skatiens, trulā izmisuma ceredama, ka Galaktikas cietuma dienesta pārstāvja paskaidro­jumi palīdzēs viņai atrast iespēju, kā izbēgt no neiz­bēgamā, kā paglābties no likteņa, kas viņu sagaida.

Starp citu, par Elzu lai domā Oto-Bloto. Lai prie­cājas: viņš ir dārgi samaksājis par šīm tiesībām. Bet Stefansons pieder viņam, Krendolam.

«Es gribu, lai tas garais bandīts kārtīgi pasvīst aiz bailēm, es mierīgi nogaidīšu savu stundu, lai viņš dabū izdrebināties!»

Reportieri turpināja nopratināšanu, bet tad skaļ­runis virs viņu galvām nokrekšķējās un paziņoja:

«Ieslodzītie, uz izeju! Pirmajam desmitam sapul­cēties un iet uz kuģa priekšnieka kanceleju. Stingri ievērot visus iekšējās kārtības noteikumus līdz pašām beigām. Tiek izsaukti: Arturs, Augliks, Ferāra, Fu- Jens, Grehems, Hārfinkels, Henks, Homess, Kren­dols …»

Pēc pusstundas, ģērbušies savās vecajās privāt- drēbēs, viņi jau gāja pa galveno koridoru uz trapu. Pie izejas viņi uzrādīja sargam apliecības, pa iera­dumam iztapīgi uzsmaidīja Andersonam, kad tas iluminatorā nokliedza: «Ei, puiši, atgriezieties labi drīz!», un skriešus noskrēja pa slīpajām kāpnēm uz planētas, ko nebija redzējuši septiņus garus, mokošus gadus.

Pie izejas priekšnoziedzniekus atkal sagaidīja re­portieri un fotogrāfi, kā arī viens teleoperators, kam bija uzdots parādīt viņus pasaulei pirmajās brīvības minūtēs.

Jautājumi, jautājumi — bet tagad viņi varēja at­ļauties asas atbildes, kaut gan vēl joprojām viņiem bija grūti atbildēt rupji kādam citam, izņemot savus ieslodzījuma biedrus.

Par laimi, reportieru uzmanību piesaistīja trešais

priekšnoziedznieks, kas gāja kopā ar viņiem. Fu-Jens bija izcietis divus gadus soda avansā par piekaušanu ar sakropļošanu. Turklāt viņš bija pazaudējis abas rokas un vienu kāju Prociona III kodīgajās sūnās tikai mēnesi pirms atbrīvošanas un tagad lēnām ' ' klumburoja lejup pa kāpnēm ar veselo kāju un pro­tēzi — pieturēties pie margām viņš nevarēja.

Kad reportieri ar neviltotu interesi ņēmās iztaujāt Fu-Jenu, kā viņš, tik ierobežots iespējās, domā izdarīt piekaušanu, nemaz nerunājot par sakropļošanu, Kren­dols iebikstīja Henkam ar elkoni, viņi ātri iesēdās tuvākajā žirotaksometrā un lūdza šoferi aizvest viņus uz kādu bāru — tādu vienkāršāku un klusāku.

Neierobežotā izvēles brīvība galīgi samulsināja Oto-Bloto.

—  Nik, es nevaru! — viņš čukstēja. — Pārlieku daudz te visādu dzeramo!

Krendols izpestīja viņu no grūtās situācijas, pa­sūtīdams abiem.

—  Divas dubultporcijas viskija, — viņš sacīja ofi­ciantei. — Un vairāk neko.

Kad viskijs bija atnests, Oto-Bloto pievērsās glā­zei ar skumīgu, neizpratnes pilnu maigumu — tā raugās tēvs uz pusaudzi dēlu, ko pēdējo reizi redzē­jis zīdaiņa autiņos. Viņš piesardzīgi pastiepa pēc tās Ļ trīcošo roku.

—   Par mūsu ienaidnieku nāvi! — Krendols sacīja un, vienā paņēmienā izdzēris savu viskiju, skatījās, kā Oto-Bloto lēni sūc savējo, izgaršodams katru pilienu.

—   Neaizraujies! — Krendols brīdinoši teica. — Ci­tādi Elza nemaz nemanīs tavu atgriešanos — ja nu vienīgi apmeklētāju pieņemšanas dienās nesīs puķes uz alkoholiķu ārstēšanas klīniku.

—  Vari nebažīties, — Oto-Bloto noņurdēja tukšajā glāzē, — Es ar sito dziru esmu uzaudzis. Un ne

lāsītes vairāk nedzeršu, kamēr nebūšu ticis galā_ ar viņu. Es to tā jau biju izdomājis, Nik: viena glāze, lai nosvinētu brīvību, pēc tam Elza. Neesmu mocījies šos septiņus gadus tāpēc, lai tagad savas ģeķības dēļ paliktu ar garu degunu.

Henks nolika glāzi uz galda.

—   Septiņi gadi te vienā elles ūķī, te citā. Bet pirms tam — divpadsmit gadu ar Elzu. Divpadsmit gadu viņa par mani ņirgājās, kā gribēja, smējās man acīs un teica, ka pēc likuma esot mana sieva, ka man viņa jāapgādā un es to darīšot, citādi man klāšoties vēl ļaunāk. Un, tikko es vairs nelīdu viņas priekšā uz vē­dera, viņa tūlīt atrada ieganstu iebāzt mani aiz res­tēm. Tad pēc pāris mēnešiem gāja pie tiesneša un teica, ka es droši vien būšot nācis pie prāta un viņa esot gatava man piedot! Es, uz ceļiem krizdams, lū­dzu viņu dot man šķiršanos, lūgdamies rāpoju viņas priekšā — bērnu mums nav, viņa ir vesela, jauna, bet Elza tikai smējās man ģīmī. Kad viņa gribēja mani iesēdināt, tad tiesnešu priekšā raudāja un vai­manāja, bet, tiklīdz mēs palikām divatā, gardi zvie- dza, skatīdamās, kā es mokos. Es viņu apgādāju, Nik! Atdevu visu, ko nopelnīju, līdz pēdējam centam, bet viņai vēl bija par maz. Viņai patika skatīties, kā es mokos, viņa pati man to teica. Nu, bet tagad ir pienākusi viņas kārta! — Un nokrekšķinājies Henks piebilda: — Precas tikai muļķi!

Krendols paraudzījās pa atvērto logu, kuram līdzās viņi sēdēja. Tur lejā daudzajos ielu līmeņos kūsāja parastā Ņujorkas dzīve.

—   Var jau būt, — viņš domīgi sacīja. — Neņemos spriest. Mana laulība bija laimīga, kamēr tā pastā­vēja — visus piecus gadus. Bet tad piepeši laime izgaisa — sarūgtēja gluži kā sviests.

—  Bet viņa vismaz deva tev šķiršanos, — Henks piezīmēja. — Nevis ieķērās rīklē.

—   0, Pollija nebija no tam sievietem, kas kādam ķeras rīklē. Es viņu saucu par Visdaiļo Polliju, viņa mani — par Lielo Niku. Bet pēc tam zvaigžņu spo­žums izbalēja. Tad es vēl līdu vai no ādas laukā, pū-

; lēdamies panākt, lai mūsu ar Irvu kopējā firma dotu peļņu. Elektronisko iekārtu vairumtirdzniecība. Nu, protams, nebija grūti saprast, ka miljonārs no manis neiznāks. Iespējams, ka galvenais bija tieši tas. Tā vai citādi, bet Pollija nolēma aiziet, un es viņu ne­atturēju. Mēs šķīrāmies kā draugi. Es bieži domāju, ko viņa tagad …

Atskanēja spēcīgam šļakstam līdzīgs plīkšķis — it kā ronis būtu uZsitis ar pleznu pa ūdeni. Krendols " paskatījās uz galdu, kur tagad starp glāzēm gulēja mazliet saplacināta bumba. Tai pašā acumirklī Henka roka paķēra bumbu un izsvieda to pa logu. Gaisā izlocījās gari, zaļi pavedieni, bet bumba jau krita lejup gar gigantiskās ēkas sienu, un tuvumā nebija dzīvas miesas, kurā tie varētu iezīsties.

Ar acs kaktiņu Krendols paguva ievērot, ka kāds cilvēks pa kaklu pa galvu izskrēja no bāra. Neapšau­bāmi tas bija metis šo bumbu: pārējie bāra apmek­lētāji izbijušies nolūkojās viņam pakaļ un atskatījās uz viņu galdiņu. Stefansons acīmredzot bija nolēmis, ka nepieciešams Krendolu izsekot un padarīt nekai- | tīgu.

Oto-Bloto nesāka lielīties ar savu atro reakciju. Viņi abi bija iemācījušies rīkoties zibenīgi — citu nāve ne reizi vien bija noderējusi viņiem par mācību. Un Henks tikai sacīja:

—   Pieneņbumba no Veneras. Nu, lai kā, Nik, šis tipiņš negrib tevi nogalināt. Tikai sakropļot.

—   Jā, tas izskatās pēc Stefansona, — Krendols p piekrita, kad viņi, samaksājuši rēķinu, devās uz izeju,

bet cilvēki bārā vēl tikai sāka nobālēt aiz šausmām. — Pats viņš to nedarītu. Uzpirktu slepkavu. Un

uzpirktu to ar vidutāja starpniecību, lai justos drošāk, ja gadījumā slepkava nokļūtu policijas rokās un izpļāpātos. Taču arī tas būtu risks: apsūdzība jau izdarītā slepkavībā viņam nepavisam nebūtu pa prā­tam. Un tā nu viņš apsvēra: neliela pieneņbumbas deva, un es viņam vairs neesmu bīstams. Iespējams, viņš pat būtu mani apciemojis nedziedināmi slimo patversmē. Sūtīja taču viņš man kartītes uz katriem ziemsvētkiem visus šos septiņus gadus. Un vienmēr viens un tas pats: «Vēl dusmojies? Sveiciens! Fredijs.»

—   Šis tavs Stefansons ir diezgan nadzīgs zellis! — Oto-Bloto sacīja, uzmanīgi palūkojās apkārt un tikai tad izgāja no bāra uz piecpadsmitā līmeņa tro­tuāra.

—   Pat ļoti. Viņš tur pasauli dūrē un laiku pa lai­kam sažņaudz dūri ciešāk — tāpat vien, sava prieka pēc. Es iepazinos ar viņa metodēm, kad mēs vēl dzī­vojām vienā istabā studentu kopmītnē, bet vai tu domā, ka tas man kaut mazliet palīdzēja? Es nejauši sastapu viņu, kad mana un Irva firma jau bija tuvu agonijai, gadus divus pēc izšķiršanās ar Polliju. Man bija ļoti draņķīgi ap dūšu un gribējās kādam izkratīt sirdi — un tā es viņam izstāstīju, ka mans kompan- jotis dreb par katru grasi, bet es būvēju gaisa pilis un divatā mēs novedīsim līdz drošam bankrotam firmu, kas varētu kļūt par zelta bedri. Pēc tam izpļā­pājos arī par savu distances pārslēgu — sak, kā man gribētos nodarboties ar to nopietni, bet nav un nav laika.

Oto-Bloto ik pa brīdim nemierīgi pavērās apkārt — ne tāpēc, ka baidītos jauna uzbrukuma, bet tāpēc, ka viņu dīvaini mulsināja iespēja iet brīvi. Pretimnācēji apstājās, noraudzīdamies uz viņu vecmodīgajām tu- nikām, kas sniedzās līdz ceļiem.

—  Tā, redz! — Krendols turpināja. — Protams, es biju muļķis, bet tici, Oto, tev nav ne jausmas, cik

veikli un pārliecinoši tādi subjekti kā Fredijs Stefan­sons prot notēlot draudzīgu līdzjūtību. Viņš man teica, ka viņam piederot ārpilsētas māja, kurā pats pašlaik nedzīvojot, bet pagrabā esot iekārtojis elek- B tronikas laboratoriju ar visjaunāko aparatūru. Un, ja vien es vēloties, jau nākamajā nedēļā viņš nodošot gan māju, gan laboratoriju pilnīgi manā rīcībā. Man pašam būšot jārūpējas tikai par ēšanu. Nekādas mak­sas viņam nevajagot: viņš to darot vecas draudzī­bas dēļ un tāpēc, ka gribot, lai es neizšķiestu savus spēkus niekos, bet radītu kaut ko patiešām lielu. Nu, kā es varēju neuzķerties uz tādas makšķeres?! Un .tikai pēc diviem gadiem es apjēdzu, ka laboratorijas ' iekārtu viņš šai pagrabā uzstādījis pēc mūsu saru­nas — kad es piedāvāju Irvam par diviem simtiem atpirkt manu daļu mūsu firmā. Patiešām, kādēļ gan Stefansonam, mākleru kantora īpašniekam, būtu bijusi vajadzīga elektronikas laboratorija? Bet tādas domas kaut kā neienāk prātā, kad vecs biedrs izrāda par tevi tādu siltu, draudzīgu ieinteresētību.

Oto nopūtās un turpināja:

— Nu, un viņš apciemoja tevi gandrīz vai katru nedēļu, bet, kad tas tavs izgudrojums sāka darboties, aizcirta ļev deguna priekšā durvis un visus tavus ra- L sējumus un gatavo ierīci aizveda nezināmā virzienā. p* Bet tev pateica, ka dabūs tā patentu, pirms tu pagūsi atjaunot kaut vienu rasējumu. Un vispār — tu taču strādāji viņa mājā. Un viņš pratīs pierādīt, ka tevi subsidējis. Un tad viņš pasmējās tev ģīmī, gluži kā Elza. Taisnība, Nik?

Krendols iekoda lūpā, pēkšņi apjēdzis, ka Oto Henks zina viņa stāstu no galvas. Cik reižu viņi bija apsprieduši atriebības plānus un stāstījuši viens otram, kas viņus atvedis katorgā! Cik reižu katrs tika atkārtojis to pašu rūgto stāstu un biedrs teicis tos pašus līdzjūtības vārdus, tāpat piekritis un arī tāpat iebildis!

Piepeši Krendolam iegribējās tikt vaļā no Oto-Bloto un izbaudīt vientulības svētlaimi. Divus līmeņus ze­māk viņš ieraudzīja hoteļa spožo jumtu.

—   Zini, es iešu uz turieni. Sen jau laiks padomāt par naktsmītni.

Oto pamāja, nojauzdams šā pēkšņā lēmuma iemeslu.

—   Laidies! Es tevi saprotu. Bet vai tas nebūs par sālītu, Nik? «Riča Mežāzis»! Ne mazāk par divpa­dsmit kredītiem dienā.

—   Nu, un tad? Nedēju es varu lepni padzīvot. Bet, kad uzsēdīšos uz sēkļa, man ar savu biogrāfiju nebūs grūti atrast izdevīgu darbu. Šodien man gribas pa­spīdēt, Oto-Bloto.

—   Nu, labi, labi! Mana adrese tev ir, Nik? Es būšu. pie sava brālēna.

—   Jā, ir. Vēlu tev veiksmi ar Elzu, Oto!

—   Paldies! Veiksmi ar Frediju! Nu, tad… uz redzi!

Oto-Bloto asi pagriezās un devās uz liftu. Kad tā durvis aiz viņa aizvērās, Krendolam pēkšņi kļuva skumji. Henks tagad viņam bija tuvāks par miesīgu brāli. Sos pēdējos gadus viņi taču nebija šķīrušies ne dienu, ne nakti. Bet Denu viņš nebija redzējis… cik tad? … jā, gandrīz deviņus gadus.

Un Krendols piepeši juta, cik patiesībā maz saišu viņam palicis ar cilvēku pasauli, ja neskaita negatīvo vēlēšanos aizvākt no šīs pasaules Frediju Stefansonu. Tagad viņam, šķiet, būtu vajadzīga sieviete, un node­rētu gandrīz kura katra.

Nē, daudz vairāk viņam vajadzīgs pavisam kas cits — un nedrīkst zaudēt laiku.

Krendols ātrā solī devās uz tuvāko aptieku — ļoti lielu un ļoti greznu. Pašā vitrīnas centrā viņš tūlīt ieraudzīja to, kas viņam bija vajadzīgs.

Piegājis pie letes, Krendols jautāja pārdevējam:

—   Kaut kā dikti lēti — varbūt tā ir izbrāķēta par­tija?

Pārdevejs ar aizskartas pašcieņas izteiksmi atbil­dēja:

—   Iekams mēs preci laižam pārdošanā, ser, tā tiek ļoti rūpīgi pārbaudīta. Bet cena tik zema tāpēc, ka mēs esam pati lielākā vairumtirdzniecības firma visā Saules sistēmā.

m — Nu, labi, dodiet man vienu vidēja kalibra. Un divas kārbas patronu.

Ar superpistoli kabatā Krendols jutās mazliet mie­rīgāk. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka vajadzīgajā brīdī pagūs atlēkt atpakaļ, izvairīties, pasisties sā­nis — šo pārliecību bija ieaudzinājuši ilgie gadi, kad viņam katru mirkli bija jābaidās no zibensātru plēsīgu radījumu uzbrukumiem. Tomēr vienmēr ir patīkami apzināties savu iespēju uz sitienu atbildēt ar sitienu. Un Stefansons, protams, neliks ilgi gaidīt uz nākamo mēģinājumu.

Hotelī Krendols nosauca sevi izdomātā uzvārdā —  šī viltība viņam ienāca prātā pašā pēdējā mirklī. «Varēja arī neienākt,» viņš nodomāja, kad liftnieks,  saņēmis dzeramnaudu, sacīja:

—   Paldies, mister Krendol! Vēlu jums veiksmīgi nobeigt savu upuri, ser!

Tātad viņš ir slavenība. Iespējams, ka viņa seju pa­zīst visa pasaule. Un tāpēc būs jo grūtāk tikt klāt ; Stefansonam.

Pirms vannas Krendols pieprasīja televīzijas ziņu k birojam informāciju par Stefansonu. Priekš septiņiem gadiem Stefansons jau bija diezgan bagāts un komer­santu aprindās pazīstams. Bet tagad, pateicoties

Stefansona pārslēgam (Stefansona, velns parāvis!), viņš droši vien bija kļuvis vēl bagātāks un daudz sla­venāks.

Tā arī bija. Televizors paziņoja, ka pēdējā kalen­dāra mēnesī birojā ienākuši sešpadsmit ieraksti, kas attiecas uz Fredriku Stodardu Stefansonu. Krendols padomāja un lūdza, lai viņam reproducē pēdējo. Tas bija datēts ar šo dienu. «Fredriks Stefansons, Stefan­sona krājbankas un Stefansona elektronikas korporā­cijas prezidents, šodien agri no rīta devās uz savu mednieku namiņu Himalajos. Viņš nolēmis tur pavadīt ne mazāk kā …»

—  Diezgan! — Krendols kliedza no vannas.

Tātad Stefansons ir nobijies. Garais bandīts vai prātu zaudējis aiz bailēm! Tas jau ir kaut kas. Tīri labs procents septiņiem katorgas gadiem. Lai pasvīst vien kārtīgi — tā, lai nāve, kad viņi beidzot galīgi noslēgs rēķinus, viņam liktos atvieglojums.

Krendols pasūtīja pēdējās ziņas un dabūja noklau­sīties jaunāko informāciju par sevi pašu — ka viņš apmeties hotelī «Riča Mežāzis» ar vārdu Aleksandrs Smeizerss. «Taču neviens no šiem vārdiem — ne Krendols, ne Smeizerss — nav īstais,» ņēmās klāstīt vienaldzīgais ieraksts. «Šim cilvēkam ir pavisam cits īstenais vārds, un šis vārds ir — Nāve! Jā, šodien hotelī «Riča Mežāzis» apmeties Dzīvību pļāvējs, un tikai viņš viens zina, kuram no mums nebūs lemts ieraudzīt jaunu saules lēktu. Šis cilvēks, šis Dzīvību pļāvējs, šis Nāves sūtnis, ir vienīgais mūsu vidū, kuram zināms …»

—   Turi muti! — Krendols saniknots iebļāvās. Pa šiem septiņiem gadiem viņš bija pilnīgi aizmirsis, kā­das mocības nekurnot jāiztur brīvam cilvēkam.

Televizora ekrānā sāka mirkšķināt privāta teleiz- saukuma signāls. Krendols steigšus noslaucījās, ap­ģērbās un jautāja:

—  Kas tur ir?

—       Niklasa Krendola kundze, — televīzistes balss atbildēja.

Krendols satraukts pievērsās ekrānam.

Pollija! No kurienes viņa pēkšņi uzradusies?

Un kā uzzinājusi, kur viņu atrast? Starp citu, uz pēdējo jautājumu nebija grūti atbildēt — viņš taču ir slavenība!

Ekrānu piepildīja Pollijas seja. Krendols, pie sevis smaidīdams, vērīgi to aplūkoja. Pollija bija mazliet novecojusi, taču krunciņas varēja pamanīt tikai šādā palielinājumā …

Pollija laikam pati arī to saprata: viņa pagrieza regulētāju, un viņas seja samazinājās līdz normāliem apmēriem — tagad bija redzams viss viņas augums un telpas iekārtojums. Pollija acīmredzot zvanīja no mājām. Istaba bija kā visas viesistabas lētos mēbe­lētos dzīvokļos, toties pati Pollija izskatījās lieliski, un raudzīties uz viņu bija ļoti patīkami. Krendolam no atmiņām kļuva silti ap sirdi…

—        Pollij! Sveicināta! Kas noticis? Nemaz necerēju tevi ieraudzīt!

—        Sveiks, Nik! — Viņa piespieda roku pie mutes un brīdi klusēdama lūkojās Krendolā, bet tad sacīja: — Nik … Nu, lūdzu! Lūdzu, nemoki mani!

Krendols atkrita krēslā.

—  Ko?

Pollija saka raudat.

—      Ak, Nik! Nevajag! Neesi tik cietsirdīgs! Es zinu, kāpēc tu biji katorgā šos septiņus gadus. Tiklīdz šo­dien izdzirdēju tavu uzvārdu, tūlīt visu sapratu. Bet, Nik, izņemot viņu, neviena cita taču nebija. Tikai viņš, viņš vienīgais!

—  Viņš vienīgais … kāds viņš?

—       Es biju tev neuzticīga tikai ar viņu. Un es domāju, ka viņš mani mīl, Nik. Es nebūtu no tevis šķīrusies, ja būtu zinājusi, kāds viņš ir patiesībā. Bet tu taču to zini, Nik! Ak, kā es cietu viņa dēļ! Es esmu jau pietiekami sodīta, Nik, nenogalini mani, lūdzu, nenogalini!

—   Pollij, paklausies, — Krendols apjucis sacīja. — Pollij, mīlulīt, dieva dēļ…

—   Nik! — viņa histēriski elsoja. — Nik, kopš tā laika taču ir pagājis vienpadsmit gadu. Nu, katrā ziņā desmit. Nenogalini mani tāpēc, Nik, lūdzu, nenogalini! Nik, goda vārds, es biju tev neuzticīga tikai gadu! Nu, augstākais divus. Goda vārds, Nik! Un tikai ar viņu vienu. Pārējie neskaitās. Tie bija tā … īslaicīgas aiz­raušanās. Viņiem nebija nekādas nozīmes, Nik. Lū­dzu, nenogalini mani! Nenogalini! — Un, aizsegusi seju ar rokām, Pollija sāka nevaldāmi raudāt.

Krendols kādu brīdi raudzījās uz viņu, tad aplaizīja sakaltušās lūpas. Pēc tam iesvilpās un izslēdza tele­vizoru. Pēc tam atgāzās pret krēsla atzveltni un atkal iesvilpās — bet šoreiz caur sakostiem zobiem, tā ka iznāca nevis svilpiens, bet šņāciens.

Pollija! Pollija viņu krāpusi! Gadu … nē, divus gadus! Un… kā viņa izteicās? — pārējie! Pārējie bijuši tikai īslaicīgas aizraušanās!

Vienīgā sieviete, kuru viņš mīlēja un, šķiet, nekad 'nebija beidzis mīlēt, sieviete, no kuras viņš šķīrās ar bezgalīgu žēlumu, vainodams visā tikai sevi, kad viņa pateica, ka firmas lietas viņai atņēmušas vīru, bet, tā kā būtu negodīgi lūgt viņu atsacīties no tā, kas viņam acīmredzot esot tik ļoti svarīgi…

Visdaiļā Pollija! Mīļumiņš Pollija! Kamēr viņi bija kopā, Krendols ne reizi nebija paskatījies uz citu sie­vieti. Un, ja kāds būtu uzdrošinājies sacīt… vai pat tikai dot mājienu … viņš būtu nekauņam pāršķēlis ģīmi ar uzgriežņu atslēgu! Viņš izšķīrās ar Polliju tikai tāpēc, ka viņa to lūdza, bet pats joprojām cerēja, ka tad, kad firma nostiprināsies un darba galvenā

daļa gulsies uz grāmatvedības vadītāja Irva pleciem, viņi ar Polliju atkal atradīs viens otru. Taču ar firmu gāja arvien sliktāk, Irva sieva nopietni saslima, Irvs arvien retāk un retāk parādījās kantorī, un…

—     Man ir tāda sajūta, — Krendols murmināja, ' — it kā es būtu uzzinājis, ka labo burvju pasaulē nav.

Ka Pollija varētu … Un visi šie gaišie gadi… Viens cilvēks! Bet pārējie — tikai īslaicīgas aizraušanās!

Atkal iezibsnījās teleizsaukuma signāls.

—  Kas tur ir? — Krendols īgni noburkšķēja.

—  Misters Edvards Bolasks.

—   Ko viņam vajag? (Pollija, Visdaiļā Pollija …)

Uz ekrāna parādījās ārkārtīgi resns cilvēks. Viņš

vērīgi aplūkoja Krendola istabu.

—       Man jums jājautā, mister Krendol, vai esat pār­liecināts, ka jūsu televizors nav pieslēgts pie noklausī­šanās līnijas?

—  Kas jums vajadzīgs, velns parāvis!

Krendolam bija gandrīz žēl, ka resnis nav ieradies

pie viņa personiski. Kā viņam būtu gribējies tagad kādu pamatīgi iekaustīt!

Misters Edvards Bolasks pārmetoši pašūpoja galvu, un viņa vaigi nolīgojās kaut kur zem zoda.

—       Neko darīt, ser, ja jūs nevarat man dot tādu ga­rantiju, būšu spiests riskēt. Es griežos pie jums,

* mister Krendol, ar aicinājumu piedot saviem ienaid­niekiem, pagriezt rokai, kas jūs apvainojusi, pretī otru vaigu. Es aicinu jūs: atveriet sirdi ticībai, cerībai un žēlsirdībai — galvenais, žēlsirdībai, kas ir augstāka par visiem pārējiem tikumiem. Citiem vārdiem, ser, aizmirstiet naidu pret to cilvēku, kuru jūs bijāt nodo­mājis nogalināt, saprotiet dvēseles vājumu, kas licis viņam izdarīt to, ko viņš izdarījis, un piedodiet viņam.

—       Kāpēc man viņam jāpiedod? — Krendols sanik­nots jautāja.

—   Tāpēc, ka tādējādi jūs izvēlēsieties laimīgu lik­teni, ser. Ar to es domāju ne tikai tikumiskas vērtības, kaut gan nedrīkst aizmirst arī garīgo pusi, bet gal­venokārt materiālus labumus. Materiālus, mister Krendol!

—  Esiet tik laipns, paskaidrojiet man, par ko jūs īsti runājat.

Resnais vīrs noliecās uz priekšu un pieglaimīgi pa­smaidīja.

—  Ja jūs piedosiet tam, kurš lika jums uzņemties septiņus ilgus ciešanu gadus, septiņus gadus nebrī­ves un moku, mister Krendol, es esmu gatavs piedāvāt jums ārkārtīgi izdevīgu darījumu. Jums ir tiesības uz vienu slepkavību. Man ir vajadzīga viena slepkavība. ; Es esmu ļoti bagāts. Jūs turpretim, cik varu spriest, ser, — tikai nesaprotiet mani aplam! — esat ļoti na­badzīgs. Es varu jūs nodrošināt līdz jūsu mūža ga­lam — un pat vairāk nekā nodrošināt, mister Kren­dol —, ja vien jūs atteiksieties no sava nodoma, no sava necienīgā nodoma, uzvarēsiet ļaunumu, atsacīsie- ties no personiskas atriebības. Redzat, man ir konku­rents, kurš…

Krendols izslēdza televizoru.

—   Pats atsēdi savus septiņus gadus! — viņš dzē­līgi ieteica nodzisušajam ekrānam. Un piepeši viņam sanāca smiekli. Viņš atgāzās pret krēsla atzveltni un sāka skaļi smieties.

Ak tu treknā cūka! Sadomājis man sludināt evaņ­ģēliju!

Taču no šā zvana bija arī savs labums. Tagad Kren­dols saskatīja smieklīgo pusi sarunā ar Polliju. Iedo­mājieties tikai: viņa sēž savā nožēlojamā istabelē un dreb bailēs desmit gadu vecu netīru romāniņu dēļ! Iedomājieties tikai: viņa izgudrojusi, ka viņš septiņus gadus cietis elles mokas šitādas …

Krendols iedomājās to visu un paraustīja plecus.

— Lai! Viņai tas būs tikai derīgi.

Pēkšņi viņš juta, ka ir ļoti izsalcis.

Viņš jau gandrīz gribēja dot rīkojumu, lai pusdie­nas atnes numurā, baidīdamies vēl vienas tikšanās ar Stefansona bumbu metēju, bet tad pārdomāja. Ja Ste­fansons visā nopietnībā viņu medī, tad nekas nav vieg­lāk kā piebērt kaut ko pie Krendolam paredzētajām pusdienām. Daudz drošāk būs ēst uz labu laimi izrau­dzītā restorānā.

Turklāt būs patīkami pasēdēt spoži apgaismotā zālē, paklausīties mūziku, mazliet izklaidēties. Šis taču ir viņa pirmais vakars brīvībā, un vajag kaut kā atbrīvoties no nelāgās piegaršas mutē, kas palikusi pēc sarunas ar Polliju.

Neizgājis pa durvīm, Krendols uzmanīgi paskatījās koridorā. Nekā aizdomīga. Bet viņam ienāca prātā mazā planētiņa Vegas tuvumā, kur viņi tāpat palū­kojās uz visām pusēm katrreiz, kad izlīda no tune­ļiem, ko veidoja paralēlas augstu skostu rindas. Ja to nedarītu … Neuzmanīgajiem dažreiz uzglūnēja milzīgs dēlesveida molusks, kas prata sviest savas gliemežnīcas gabalus ar lielu spēku un krietni tālu. Lauska tikai apdullināja upuri, bet pa to laiku dēle paguva pielīst tam klāt. Un šī dēle varēja izsūkt cil­vēkam visas asinis desmit minūtēs.

Reiz tāda gliemežnīcas lauska trāpīja Krendolam, bet, kamēr viņš gulēja nesamaņā, Henks … vecais Oto-Bloto! Krendols pasmaidīja. Vai tiešām pienāks diena, kad viņi pārdzīvotās šausmas atcerēsies ar nostalģiskām skumjām? Tā veciem karavīriem dažreiz patīk pie alus kausa atcerēties pat vissmagākos kara pārbaudījumus. Nu, lai nu kā — viņi šīs šausmas pār­dzīvoja ne jau tādu aptaukojušos svētuļu dēļ kā mis­ters Edvards Bolasks, kas tīko nesodīts nogalināt ar svešām rokām.

Un galu galā — ari ne tādu nekrietnu, gļēvu pa- laistuvju dēļ kā Pollija.

«Fredriks Stodards Stefansons. Fredriks Stodards Stefansons …»

Kāds uzlika roku Krendolam uz pleca, un viņš atjē­dzies redzēja, ka ir jau aizgājis līdz vestibila vidum.

—  Nik!

Krendols pagriezās. Apcirpta ķīļbārdiņa — viņam nebija paziņu ar tādām bārdiņām, bet šā cilvēka acis likās apbrīnojami pazīstamas …

—  Nik, — teica cilvēks ar bārdiņu, — es nevarēju.

Šīs acis … nu, protams, tas taču ir viņa jaunākais

brālis!

—  Den! — Krendols iesaucās.

—   Jā, tas esmu es. Skaties!

Kaut kas ar blīkšķi nokrita uz grīdas. Krendols pa­lūkojās lejup un ieraudzīja uz paklāja superpistoli — liela kalibra un krietni dārgāku nekā viņējā. «Kāpēc Dens staigā ar ieroci? Kas viņu vajā?»

Šī doma atnesa sev līdz neskaidru minējumu. Un bailes — bailes no tā, ko var pateikt brālis, kuru viņš nebija redzējis tik daudz gadu.

—       Es varēju tevi nošaut, tiklīdz tu ienāci vesti­bilā, — Dens sacīja. — Es visu laiku turēju tevi uz grauda. Es biju jau notēmējis un nenolaidu acis no tevis. Taču es gribu, lai tu zinātu, ka ne jau bailes no soda par izdarītu slepkavību mani atturēja no­spiest sprūdu.

—       Jā? — Krendols sacīja, nopūzdamies visas no jauna pārdzīvotās pagātnes ilgumā.

—       Es gluži vienkārši nespēju izturēt domu, ka būšu vēl vairāk vainīgs tavā priekšā. Kopš tā laika, kad bija tas ar Polliju, es pastāvīgi…

—       Ar Polliju? Jā, protams, ar Polliju … — Likās, ka Krendolam pie zoda piekārta svarbumba, tā no­vilka viņa žokli lejup, neļāva aizvērt muti. — Tas ar Polliju …

Dens divreiz uzsita ar duri pa plaukstu.

—  Es zināju, ka agri vai vēlu tu izrēķināsies ar mani. Es vai prātu zaudēju no gaidīšanas — un no sirdsapziņas pārmetumiem. Taču es nedomāju, ka tu izvēlēsies tādu ceļu, Nik. Likt gaidīt septiņus gadus!

—   Tad tāpēc tu man nerakstīji, Den?

—   Ko es varēju rakstīt? Arī tagad — ko es varu teikt? Man šķita, ka es viņu mīlu, bet viss beidzās, tiklīdz jūs izšķīrāties. Droši vien mani vienmēr ir vili­nājis tas, kas piederēja tev, Nik, tādēļ ka tu esi mans vecākais brālis. Cita attaisnojuma man nav, un es lie­liski saprotu, ko tas ir vērts. Es taču zinu, kā jūs dzī­vojāt ar Polliju, un es to visu izpostīju tikai aiz vēlē­šanās izdarīt nekrietnību. Paklausies, Nik, es tevi ne­nogalināšu un neaizstāvēšos. Esmu pārāk piekusis. Un pārāk vainīgs. Tu zini, kur mani atrast, Nik. Nāc, kad gribi!

Dens pagriezās un ātri devās uz izeju. Metāla vizuļi uz viņa kāju lieliem — pēdējais modes kliedziens — mirgoja un laistījās. Viņš neatskatījās pat tad, kad gāja gar vestibila caurspīdīgo sienu.

Krendols ilgi nolūkojās Denam pakaļ, tad skumīgi norūca: «Hmm!», pieliecās, pacēla Dena superpistoli un gāja meklēt restorānu.

Viņš sēdēja, izklaidīgi rakādams ar dakšiņu pikan­tās delikateses no Veneras, kas nepavisam nebija tik garšīgas, kādas bija šķitušas atmiņās, un domāja par Polliju un Denu. Visādi sīkumi tagad, kad tie nostā­jās savā vietā, uzpeldēja atmiņā cits pēc cita. Bet toreiz viņam nebija ne mazāko aizdomu … Kas gan varēja turēt aizdomās Polliju? Kas varēja turēt aiz­domās Denu?

Krendols izvilka no kabatas savu apliecību par atbrīvošanu un sāka uzmanīgi pētīt. «Pilnā mērā izcietis maksimālo, septiņi gadi ilgo, ieslodzījumu avansa veidā, Niklass Krendols tiek atbrīvots ar visām priekšnoziedznieka tiesībām…»

… lai nogalinātu savu bijušo sievu Polliju Kren- dolu?

… lai nogalinatu savu jaunāko brāli Dānieļu Kren- dolu?

Kādas muļķības!

Bet viņiem tās nelikās muļķības! Viņi abi bija tik ļoti pārliecināti par savu vainu, tik svēti ticēja, ka tieši viņi izpelnījušies Krendola zvērīgo naidu, kas atriebības slāpēm neļāva atkāpties pat visbriesmīgākā priekšā, kas vien Galaktikā ir, — viņi abi bija par to tik pārliecināti, ka praksē pārbaudītā viltība šoreiz viņus pameta un viņi nepareizi iztulkoja prieku Kren­dola acīs! Kā Pollija, tā Dens būtu varējuši pārtraukt savu jau iesākto grēksūdzi, un viņš neko nebūtu nojau- tis! Ja vien abi nebūtu bijuši tik ļoti aizņemti ar sevi un laikus būtu pamanījuši Krendola izbrīnu, viņi būtu varējuši arī tagad apmānīt viņu. Ja ne abiem, tad vismaz vienam tas noteikti būtu izdevies!

Ar acs kaktiņu Krendols pamanīja, ka pie viņa gal­diņa stāv sieviete. Paliekusies uz priekšu, tā viņam pār plecu lasīja apliecību. Krendols pagriezās un ap­lūkoja sievieti no galvas līdz kājām, un tā viņam uz­smaidīja.

Nepazīstamā bija pasakaini skaista. Viņai bija ne vien tas, kas sievieti padara skaistu, — ideāls augums, seja, stāja, mati, āda un acis, — bet tam visam vēl pievienojās tie pabeigtības vilcieni, kas, tāpat kā jeb­kurā mākslas veidā, atšķir šedevru no parasta laba darba. Viens no šiem vilcieniem, protams, bija bagā­tība, iemiesota frizūrā un tērpā, kas kalpoja kā cie­nīgs ietvars tādam skaistumam, un vienīgajā rotā — nenovērtējami dārgajā Saturna akmenī, kurš kā melna liesma kvēloja uz viņas krūtīm. Taču pie šiem vilcie­niem varēja pieskaitīt arī sievietes acīs spulgojošo prātu un dižciltību, kas pikanti papildināja šo lie­lisko veidojumu no dzīvas miesas.

—  Vai atļausiet man apsēsties pie jums, mister Krendol? — sieviete jautāja balsī, par kuru pietiks pateikt, ka tā pilnīgi harmonēja ar viņas ārieni.

Šis lūgums Krendolu uzjautrināja, taču arī iesvēla viņā uzmundrinošu satraukumu. Viņš pavirzījās, un nepazīstamā apsēdās viņam līdzās uz dīvāniņa gluži kā karaliene, kas cēli ieņem savu vietu uz troņa, viet- valžu skatienu pavadīta.

Krendols apmēram nojauta, kas viņa tāda un ko meklē. Tā varēja būt vai nu viena no augstākās sa­biedrības jaunajām lauvenēm, vai arī kinozvaigzne, kas atmirdzējusi pavisam nesen un vēl saglabājusi jaunās statusu.

Bet viņš, tikko atbrīvots katordznieks ar tiesībām lemt par dzīvību un nāvi, bija rets jaunums, ko viņai par katru cenu gribējās nomēģināt.

Protams, tāda interese nebija diez cik glaimojoša, taču, no otras puses, parastos apstākļos vienkāršam mirstīgajam nav pat ko sapņot par tikšanos ar šādu sievieti, tad kādēļ gan neizmantot savu stāvokli? Viņš apmierinās viņas kaprīzi, un šī skaistule viņa pirmajā brīvības vakarā …

—  Tā ir jūsu apliecība par atbrīvošanu, vai ne?_ — sieviete jautāja un vēlreiz pārlasīja dokumentu. Āda uz viņas virslūpas bija mazliet norasojusi, un Kren­dols nobrīnījās, pamanījis šo gurdenās pārsātinātī- bas pazīmi, kas nepavisam nesaderējās ar uzvarošas jaunības un skaistuma dzīvo iemiesojumu.

—   Sakiet, mister Krendol, — nepazīstamā beidzot sāka runāt un pavērsās pret viņu. Sviedru lāsītes uz viņas virslūpas iemirdzējās vēl spožāk. — Sakiet, jūs kā priekšnoziedznieks izcietāt sodu par slepkavību,

vai ne? Taisnība taču, ka sods par slepkavību un sods par viszvēriskāko izvarošanu ir vienādi?

Pēc ilgas klusēšanas Krendols palūdza oficiantam rēķinu un izgāja no restorāna.

Kad viņš sasniedza savu hoteli, tad bija jau tiktāl i nomierinājies, ka neaizmirsa uzmanīgi aplūkot vesti­bilu aiz caurspīdīgās sienas. Neviena, kas līdzinātos Stefansona algotnim. Starp citu, Stefansons ir pie­sardzīgs spēlmanis un, cietis neveiksmi, ar nākamo mēģinājumu nesteigsies.

Bet šis sievišķis! Un misters Edvards Bolasks!

Krendola pastkastītē gulēja zīmīte. Kāds viņam zvanījis un atstājis savu numuru, bet neko citu pa­teikt nav lūdzis.

Iedams uz savu istabu, Krendols domāja, kam gan vēl viņš varētu būt vajadzīgs. Varbūt Stefansons no­lēmis taustīt ceļu uz samierināšanos? Vai varbūt kāda dziļi nelaimīga māte grib lūgt, lai viņš nogalinātu tās nedziedināmi slimo bērnu?

Krendols nosauca numuru un ieinteresēts pievērsās ekrānam.

Ekrāns nomirgoja, un uz tā parādījās seja. Krendols tik tikko noturējās, priecīgi neiekliedzies. Nē, viens draugs Ņujorkā viņam tomēr ir. Lāga zēns Irvs, vien­mēr prātīgs un uzticams. Viņa bijušais kompanjons.

Taču tajā pašā mirklī, kad Krendols jau bija ga­tavs skaļi izteikt savu prieku, viņš piepeši iekoda mēlē. Pārāk daudz negaidīta viņam bija atnesusi šī diena. Un Irva sejas izteiksmē bija kaut kas tāds…

—   Paklausies, Nik, — pēc neveiklas pauzes Irvs drūmi iesāka. — Es gribētu tev šobrīd uzdot tikai vienu jautājumu.

—  Kādu, Irv?

—  Vai tu sen zini? Kad tu to aptvēri?

Krendols pārcilāja prātā iespējamās atbildes un izvēlējās visvairāk piemēroto.

—   Ļoti sen, Irv. Bet toreiz taču es nekā nevarēju izdarīt.

Irvs pamāja.

—  Tā jau es domāju. Nu, tad klausies! Es nesākšu lūgties un taisnoties. Pa šiem septiņiem gadiem tu esi tik daudz pārcietis, ka nekāda taisnošanās, protams, neko nevar grozīt. Bet tici: daudz ņemt no kases es sāku tikai tad, kad saslima sieva. Mani personiskie līdzekļi bija izsīkuši. Aizņemties es vairāk nevarēju, un tev bija diezgan pašam savu ģimenes nepatikšanu. Nu, bet, kad ar firmas darījumiem sāka veikties labāk, es baidījos, ka pārāk liela starpība starp iepriekšējiem skaitļiem un jaunajiem atvērs tev acis. Tāpēc es turpināju pievākt peļņu ne vairs slimnīcas rēķinu apmaksāšanai un arī ne tāpēc, lai tevi krāptu, tici, Nik, bet gluži vienkārši tādēļ, lai tu neuzzinātu, cik es jau esmu piesavinājies. Kad tu atnāci pie manis un sacīji, ka esi pavisam zaudējis dūšu un gribētu izstāties no firmas… nu, tad, nestrīdos, es rīkojos nekrietni. Man vajadzēja pateikt tev patiesību. Taču, no otras puses, kā kompanjoni mēs nebijām viens otram diez cik piemēroti, un nu man radās izdevība vienam kļūt par firmas saimnieku, kad tās stāvoklis jau bija nostiprinājies, nu, un … un …

—  Un tu atpirki manu daļu par trīssimt divdesmit kredītiem, — Krendols pabeidza viņa vietā. — Bet cik tagad firma ir vērta, Irv?

Irvs novērsa skatienu.

—  Apmēram miljonu. Taču paklausies, Nik! Pagā­jušajā gadā vairumtirdzniecība piedzīvoja neredzētu uzplaukumu, bet tad jau tavas daļas firmā vairs ne­bija. Paklausies, Nik …

Irvs paņēma tīru papīra servjetīti un noslaucīja no­svīdušo pieri.

—  Nik, — viņš sacīja, noliekdamies uz priekšu un par visu vari pūlēdamies draudzīgi pasmaidīt. — Uz­klausi mani, Nik. Aizmirsti to, nevajā mani, un es tev kaut ko piedāvāšu. Man ir vajadzīgs pārvaldnieks ar tavām tehniskajām zināšanām. Es došu tev divdesmit procentu pe|ņas, Nik… nē, divdesmit piecus. Esmu gatavs dot pat trīsdesmit… trīsdesmit piecus …

—   Un tu domā, ka tas kompensē septiņus gadus katorgas?

Irvs lūdzoši pacēla trīcošās rokas.

—  Nē, Nik, protams, nē. Tos nekas nevar kompen­sēt. Bet paklausies, Nik. Esmu gatavs dot četrdesmit piecus pro …

Krendols izslēdza televizoru. Kādu brīdi viņš pa­lika sēžam, tad pietrūkās kājās un sāka staigāt pa istabu. Viņš apstājās un aplūkoja savas superpis- toles — no rīta nopirkto un Dena nosviesto. Izņēma atbrīvošanas apliecību un uzmanīgi to pārlasīja. Pēc tam atkal iebāza tunikas kabatā.

Pazvanījis dežurantei, viņš pieteica starpkonti- nentu sarunu.

—  Labi, ser. Bet jūs vēlas redzēt kāds džentlmenis. Misters Oto Henks, ser.

— Sūtiet viņu šurp! Un ieslēdziet manu ekrānu, tik­līdz jūs savienos, mis.

Pēc brīža Krendola numurā ienāca Oto-Bloto. Viņš bija piedzēries, bet, kā parasti tādos gadījumos, ārēji tas nekā neizpaudās.

—  Kā tu domā, Nik, kā tu domā, kas, velns parā­vis …

—  C-st! — Krendols viņu pārtrauca. — Man būs saruna.

Televīziste kaut kur Himalajos sacīja:

—  Ņujorka, runājiet!

Un uz ekrāna parādījās Fredriks Stodards Stefan­sons. Viņš izskatījās daudz vairāk novecojis nekā visi tie, ko Krendols šajā dienā bija paguvis redzēt. Starp citu, tas vēl neko neliecināja: kad Stefansons bija no­darbināts ar sarežģītu operāciju, viņš vienmēr šķita novecojis.

Stefansons nekā neteica. Viņš tikai lūkojās uz Kren- dolu, cieši sakniebis lūpas. Viņam aizmugurē bija re­dzama mednieku namiņa zāle — uz mata tāda, kādas šīs zāles dažkārt rādās televīzijas režisoru iztēlē.

—   Nu, labi, Fredij, — Krendols ierunājās. — Es tevi ilgi neaizkavēšu. Vari atsaukt savus ķēdessuņus un vairāk necensties mani nogalināt vai sakropļot. Es tagad uz tevi pat nedusmojos.

—   Pat nedusmojies … — Stefansons ar pūlēm sa­glabāja ierasto dzelžaino savaldību. — Bet kāpēc?

—   Tāpēc, ka … nu, tam ir daudz iemeslu. Tāpēc, ka tagad, kad man atlicis tikai nogalināt tevi, tava nāve nedāvās man septiņus gadus velnišķīga prieka. Un tāpēc, ka tu neesi nodarījis man nekā tāda, ko ne­būtu darījuši pārējie — ko nu kurš varējis un droši vien kopš tās dienas, kad es ierados šai pasaulē. Acīmredzot es esmu vientiesis no dzimšanas. Tāds nu esmu radīts. Un tu to tikai izmantoji.

Stefansons pieliecās, cieši un vērīgi ielūkojās Kren­dola sejā, tad uzelpoja un atvieglots sakrustoja rokas uz krūtīm.

—  Izskatās, ka tu runā no sirds.

—  Protams, es runāju no sirds. Vai redzi? — Kren­dols norādīja uz abām pistolēm. — Šodien es tās izsviedīšu. No šā brīža es nenēsāšu nekādu ieroci. Es negribu, ka no manis būtu kaut mazākajā mērā atkarīga kāda cilvēka dzīvība.

Stefansons domīgi paknibināja zem īkšķa naga.

—  Zini ko, — viņš sacīja. — Ja tu runā nopietni — un, manuprāt, tas tā ir —, tad varbūt mēs kaut ko izdomāsim. Piemēram, izmaksāsim tev kādu daļu peļņas. Paskatīsimies.

—   Kaut arī tas tev nedos nekādu labumu? —

Krendols izbrīnījies jautāja. — Kāpēc tu man senāk neko nepiedāvāji?

—  Tāpēc, ka man nepatīk, ja mani piespiež. Līdz šim es esmu licis spēkam pretī spēku.

Krendols apsvēra šo atbildi.

—  Nesaprotu. Bet droši vien tu tāds esi radīts. Nu, kā tu teici — paskatīsimies.

Kad Krendols beidzot pagriezās pret Henku, Oto- Bloto vēl joprojām apjucis šūpoja galvu, aizņemts tikai ar savu paša neveiksmi.

—  Vai vari iedomāties, Nik? Elz-a pirms četrām nedēļām devusies izpriecas braucienā uz Mēnesi. Skā­bekļa šļūtene viņas skafandrā aizsērējusi, un viņa nosmakusi, iekams kāds paguvis palīdzēt. Velna bū­šana, Nik, ko? Mēnesi pirms manas atgriešanās! Ne­varēja pagaidīt vienu štrunta mēnesi! Viņa smējās par mani, kad mira. Tas nu ir drošs kā bankā!

Krendols apņēma viņu ap pleciem.

—   Iesim pastaigāsimies, Oto-Bloto! Mums abiem būs derīgi izvēdināties.

«Savādi, kā tiesības uz slepkavību ietekmē cilvē­kus,» Krendols domāja. «Pollija rīkojās tā, Dens — citādi. Lāga zēns Irvs izmisīgi lūdzās atstāt viņu dzīvu — un centās nepārmaksāt. Misters Edvards Bolasks un tas sievišķis restorānā … Un tikai Fredijs Stefansons, vienīgais, kuru es gribēju nogalināt, tikai viņš nevēlējās lūgt.»

Lūgt viņš nevēlējās, bet piesolīt žēlastības dāvanu nebija skops. Vai viņš ir spējīgs pieņemt no Stefan­sona to, kas patiesībā būs ubaga dāvana? Krendols paraustīja plecus. Kas zina, uz ko spējīgs ir viņš pats vai jebkurš cits cilvēks?

—   Ko gan mēs tagad darīsim, Nik? — Oto-Bloto sarūgtināts jautāja, kad viņi izgāja no hoteļa. — Nē, tu man pasaki: ko mēs tagad darīsim?

—       Es daru, redzi, ko! — Krendols atbildēja, pa­ņemdams katrā rokā pa superpistolei. — Tikai to un neko vairāk.

Viņš iesvieda spožās superpistoles vienu pēc otras «Riča Mežāža» greznā vestibila stiklotajās durvīs. Atskanēja šķindoņa, pēc tam vēl. Stikls saplīsa garās, līkās šķēpelēs. Cilvēki vestibilā apsviedās un iepleta acis.

Pie Krendola pieskrēja policists. Amata zīme pie viņa metāla formas tērpa izmisīgi tinkšķēja.

—   Es redzēju! Es redzēju, kā tu to darīji! — viņš kliedza, sagrābdams Krendolu. — Tu par to dabūsi mēnesi cietuma!

—   Vai tiešām? — Krendols sacīja. — Mēnesi cie­tuma? — Viņš izvilka no kabatas savu apliecību un pasniedza policistam.

—   Paklausieties, cienījamais kārtības sargātāj! Izspiediet šai papīrelī pienācīgo skaitu caurumiņu vai noplēsiet attiecīga lieluma kuponu. Vai nu tā, vai tā Bet varat arī abējādi. Kā jums labāk tīk.

ĢIMENES CILVĒKS

Stjuarts Reilijs devās uz savu vietu speciālajā stratoplānā pasažieriem ar sezonas biļetēm. Ar šo reisu viņš katru dienu atgriezās no Ņujorkas centrālās tirdzniecības un rūpniecības zonas uz savu ārpilsēta^ māju Ņūhempšīras ziemeļu daļā. Viņa kājas bija pil nīgi nejūtīgas un acis nekā neredzēja. Tikai pēc iern duma — Reilijs taču daudzus gadus diendienā bija tā darījis — viņš apsēdās pie loga, blakus Edam Grī­nam. Tāpat pēc ieraduma viņš tūliņ pat nospieda pogu priekšējā krēsla mugurpusē un ieurbās ar ska­tienu mazajā ekrāniņā: raidīja vakara ziņas, taču ne viens no ātri nobērtajiem teikumiem nenonāca līdz Reilija apziņai.

Kā pa sapņiem viņš dzirdēja raksturīgo pacelšanās svilpoņu, pēc ieraduma cieši atspērās ar kājām pret grīdu un ar vēderu piespiedās pie drošības siksnas. Tomēr viņš saprata, ka tuvojas situācija, kad iera­dums nelīdzēs, tāpat kā nelīdzēs nekas cits: ar viņu notikusi nelaime, pati briesmīgākā no visām nelai­mēm, kādas var piemeklēt cilvēku 2080. gadā.

—  Ko, Stīv, vai bija karsta dieniņa? — skaļi jautāja mazliet iereibušais Eds Grīns. — Tev ir baigais pa­skats!

Reilijs juta, ka viņa lūpas kustas, bet tikai pēc brīža izdzirdēja pats savu balsi.

—  Jā, — viņš ar mokām izteica, — man bija karsta diena.

—    Bet kas tev lika līst tajos «Saules sistēmas minerālos»? — Eds tūdaļ sāka vāvuļot. — Sīs starp­planētu korporācijas visas ir vienādas: sarauj tik un sarauj! So pašu mirkli, uz karstām pēdām sagatavo pavadzīmes: tūlīt startēs preču raketoplāns uz Nep- tūnu, bet cita nebūs veselu pusgadu; katrā ziņā nodiktē visas vēstules uz Merkuriju… Vai tad es nezinu? Pirms piecpadsmit gadiem strādāju «Citpla- nētu formācijā», un man apnika līdz kaklam! Nu, nē, es labāk tirgošos ar nekustamiem īpašumiem Ņujor­kas tirdzniecības un rūpniecības zonā. Mierīgi. Bez riska!

Reilijs skumīgi pamāja un paberzēja pieri. Galva nesāpēja, taču labāk būtu sāpējusi. Viņš paciestu visu ko, lai tikai nebūtu jādomā.

—  Protams, te nevar diez ko nopelnīt, — Eds skaļi turpināja, apcerēdams jautājuma otru pusi. — Pie bagātības netiksi, bet pie kuņģa čūlas arī ne. Lai es visu mūžu nokvernu otrajā grupā, toties tas būs ilgs mūžs. Manā kantorī strādā nesteigdamies un pārāk nepiepūlas. Mēs zinām, ka vecā Ņujorka stāv savā vietā jau daudzus gadus un stāvēs vēl ilgi.

—   Jā, tiesa gan, — Reilijs piekrita, joprojām ar stingu skatienu vērdamies ekrānā. — Ņujorka stāvēs vēl ilgi.

—   Klausies, vecīt, ko tu činksti? Ganimēds pagai- p> dām vēl nav sairis atomos. Nekas ar šo nenotiks!

Pie viņiem noliecās aizmugurē sēdošais Frenks Tailers.

—   Uzraujam kādu partiju, puiši, ko? Pusstunda paies nemanot.

Reilijam nepatika kārtis, bet pateicības jūtas viņam neļāva atteikties. Frenks, viņa darbabiedrs «Minerā­los», visu laiku bija klausījies Grīna runāšanā, tāpat kā pārējie stratoplāna pasažieri, taču Frenks vienīgais saprata, kādas mokas šis nekustamo īpašumu pārdo­šanas aģents neviļus sagādā Stjuartam. Viņš jutās ar katru brīdi neērtāk un nolēma par katru cenu atkra­tīties no drūmajām domām.

Frenks rīkojas cildeni, Reilijs nodomāja, kad viņi ar Edu pagriezās krēslos viens pret otru. Galu galā, Reiliju iecēla par Ganimēda nodaļas pārvaldnieku, apejot Frenku; cits ar patiku būtu klausījies, kā Eds sit pa sāpīgo vietu, bet Frenks tāds nebija.

Sākās parasta spēle, kā parasti četratā. Frenkam Taileram līdzās sēdošais Bruss Robertsons, māksli­nieks, kas ilustrēja grāmatas, pacēla no grīdas savu milzīgo portfeli un nolika uz ceļiem galda vietā. Frenks attaisīja jaunu kāršu kavu, un katrs izvilka vienu kārti. Dalīt vajadzēja Edam Grīnam.

—   Likmes kā vienmēr? — viņš jautāja, jaukdams kārtis. — Desmit, divdesmit, trīsdesmit?

Visi piekrītoši pamāja, un Eds sāka dalīt. Viņš bur­tiski ne uz brīdi neaizvēra muti.

—   Es saku Stīvam, — viņš runāja tik skaļi, ka t droši vien pat pilots savā hermētiskajā kabīnē varēja dzirdēt, — ka tirgošanās ar nekustamiem īpašumiem ļoti labvēlīgi ietekmē asinsspiedienu un visu pārējo arī. Sieva nemitīgi man uzstāj, lai es meklējot ienesī­gāku darbu. «Kāds negods,» viņa skandina, «manā vecumā tikai divi bērni! Stjuarts Reilijs ir desmit gadu par tevi jaunāks, bet Mēriena dzemdēja jau ceturto. Vai tev nav kauns? Vīrietis! Ja tu cik necik būtu vīrietis, tad kaut ko darītu!» Vai zināt, ko es viņai atbildu? «Šeila,» es saku, «bet vai tev ir viss kārtībā ar 36-A?»

Bruss Robertsons neizpratnē paskatījās uz Edu.

—  36-A?

Eds Grīns sāka skaļi smieties.

—   Ak tu, bezrūpīgais vecpuisi! Pagaidi, kad ap­precēsies, tad uzzināsi, kas tas ir — 36-A. Ēdīsi, dzersi un gulēsi pēc 36-A.

v — Formu 36-A izpilda, — Frenks Tailers, savāk­dams vinnestu, mierīgi paskaidroja Brusam, — kad griežas ĢPB pēc atļaujas palielināt ģimeni par vēl vienu bērnu.

—  Ak jā, protams. Es gluži vienkārši nezināju no­saukumu. Bet pārticība — tas taču ir tikai viens no noteikumiem. Ģimenes plānošanas birojs ņem vērā arī vecāku veselības stāvokli, iedzimtību, mājas apstāk­ļus…

—  Nu, ko es teicu?! Bezbērnu sprukstiņš, smurgu­lis, pienapuika! — Eds ieaurojās.

Bruss Robertsons nobālēja.

—  Tev^taisnība — pārticība ir tikai viens no notei­kumiem, — steigšus iejaucās samierinātājs Frenks Tailers. — Toties pats svarīgākais. Ja ģimenē jau ir divi bērni un ar viņiem viss kārtībā, tad, pieņemot lēmumu, ĢPB galvenokārt vērtē jūsu ienākumus.

—  Tas tiesa! — Eds uzsita pa portfeli, un kārtis uz tā salēcās. — Ņemsim kaut vai manu svaini Polu. No rīta līdz vakaram dzirdu: Pols to, Pols šito! Nav brī­nums, ka es par viņu zinu vairāk nekā par sevi pašu. Polam pieder puse no kravu sindikāta «Marss —Zeme», protams, viņš ir astoņpadsmitajā grupā. Pola sieva ir sliņķe, neliekas ne zinis, ko par viņiem domā, tāpēc viņu ģimenē ir tikai desmit bērnu, taču…

—  Vai viņi dzīvo Ņūhempšīrā? — Frenks jautāja. Stjuarts Reilijs ievēroja, ka pirms tam Frenks uzmeta viņam līdzjūtīgu skatienu: bija skaidrs, ka Frenks cenšas mainīt sarunas tematu, saprazdams, cik tā nepatīkama Reilijam. Droši vien tas bija lasāms viņa sejā.

Ar seju kaut kas jādara: pēc dažām minūtēm viņš satiks Mērienu. Ja viņš neturēs sevi rokās, sieva tūlīt visu nopratīs.

—  Ņūhempšīrā? — Eds nicīgi pārjautāja. — Mans svainis Pols ar savu naudu? Nē, ser, tas ūķis nav priekš viņa. Viņš dzīvo patiešām lepnā vietā: Kanādā, uz rietumiem no Hudzona līča. Bet es jau teicu, ka Pols un viņa sieva diez kā nesatiek un mājas apstākļi viņa bērneļiem nav labākie pasaulē — nu, jūs jau sa­protat, ko es gribu sacīt. Un jūs domājat, ka viņiem kādreiz rodas grūtības ar formu 36-A? Nekā tamlī­dzīga! Viņi to saņem atpakaļ otrā dienā pēc izpildī­šanas, un virsū greznojas liels, zils zīmogs: «Atļauts». Tur, ĢPB, droši vien uzskata: kāda velna pēc daudz prātot, ar saviem līdzekļiem šie vecāki pieņems pirm­klasīgas audzinātājas un psihologus! Bet, ja tomēr radīsies kādas nepatikšanas, bērneļiem, kad viņi pa­augsies, pielietos vislabāko psihoterapijas kursu, kādu vien par naudu var dabūt.

Bruss Robertsons pašūpoja galvu.

—   Šaubos… Ik dienas taču daudzi visai perspek­tīvi vecāki saņem atteikumu sliktas iedzimtības dēļ.

—  Iedzimtība — tas ir viens, — Eds sacīja, — bet apstākļi — pavisam kas cits. Iedzimtību nevar mainīt, apstākļus var. Un pasaki man, mīļais draugs, kas var mainīt apstākļus labāk par naudu? Kad ir nauda, tad ĢPB uzskata, ka jūsu bērnam nodrošināts labs starts,

it īpaši, ja viņš kopš bērnības atrodas viņu uzrau­dzībā. Tev jādala, Stīv! Ei, Stīv! Vai tu apraudi savu paspēlēto naudiņu? Klusē, kā ūdeni mutē ieņēmis! Vai kas noticis? Paklau, varbūt tu esi atlaists?

Reilijs pūlējās saņemt sevi rokās.

— Tad ne jau, — viņš aizsmakušā balsī izspieda, savākdams kārtis. — Neesmu atlaists.

Mēriena gaidīja viņu aerodromā ar ģimenes raketo- plānu. Par laimi, viņa bija tik pārņemta ar pēdējām tenkām, ka nepievērsa vīram sevišķas uzmanības. Tikai tad, kad Stjuarts sievu noskūpstīja, viņa aizdo­mīgi pacēla acis:

—  Tu kā tāds nejūtīgs koka gabals! Senāk tev tas izdevās daudz labāk.

Stjuarts līdz sāpēm sažņaudza rokas dūrēs un mē­ģināja būt asprātīgs:

—   Tas bija tad, kad es vēl nebiju pārvērties par nejūtīgu koka gabalu. Šodien man bija grūta diena. Esi pret mani laba, mīļumiņ, un neprasi no manis pārāk daudz.

Mēriena saprotoši pamāja, un viņi iekāpa nelielajā mašīnā. Liza, viņu vecākā meita, kam bija divpa­dsmit gadu, sēdēja pakaļējā sēdeklī ar mazo Maiku. Meitene skaļi nobučoja tēvu un pasniedza viņam pretī brālīti tai pašai ceremonijai.

Reilijs juta, ka šobrīd viņam ir ļoti grūti noskūpstīt bērnu.

Viņi pacēlās gaisā. No aerodroma uz visām pusēm aizlidoja raketoplāni. Stjuarts Reilijs nenovērsa ska­tienu no lejā zibošajiem jumtiem un visu laiku do­māja, domāja, kad pateikt sievai. Varbūt pēc vaka­riņām. Nē, labāk pagaidīt, kamēr apguļas bērni. Tā, nu viņi ar Mērienu paliek divatā… Viņš juta vēderā aukstu kamolu, uz mata tāpat kā dienā pēc brokastīm.

Interesanti, vai viņš saņems dūšu un izstāstīs Mērie- nai visu? Būs tas jādara. Nekur nespruksi. Un jāiz­stāsta ne vēlāk kā šovakar.

—    … ja es ticētu kaut vienam Seilas vārdam, — Mēriena runāja. — Es viņai tā arī pateicu: Konija Tailere nav no tādām, un diezgan par to! Vai atceries, mīļais, ka pagājušajā mēnesī Konija atnāca uz slim­nīcu mani apciemot? Protams, es zināju, ko viņa domā, raudzīdamās uz Maiku: ja nevis tu, bet Frenks būtu kļuvis par Ganimēda nodaļas pārvaldnieku un saņemtu divtūkstoš territu vairāk, tad tagad viņa būtu dzemdējusi ceturto bērnu, bet es būtu atnākusi viņu apmeklēt. Es zināju, par ko viņa domā, jo viņas vietā es domātu tieši tāpat. Bet Konija neliekuļodama sacīja, ka Maiks esot visdūšīgākais un attīstītākais zīdainis, kādu viņa jebkad redzējusi. Un, kad viņa no­vēlēja man nākamgad dzemdēt piekto bērnu, tas bija teikts no visas sirds.

«Piektais bērns!» Stjuarts Reilijs ar rūgtumu nodo­māja. «Piektais!»

—   … pasaki: kā man izturēties, ja Seila rīt atnāks un sāks visu no gala?

—   Šeila? — Stjuarts truli atkārtoja. — Kāda Seila?

Noliekusies par vadības paneli, Meriena nepacietīgi papurināja galvu.

—   Ko, tu neatceries Seilu Grīnu, Eda sievu? Stju- art, vai tu dzirdēji kaut vienu vārdu no tā, ko es runāju?

—  Protams, mīļā. Par… slimnīcu un par Koniju. Un par Maiku. Es dzirdēju visu, ko tu runāji. Bet kur jāatnāk Seilai?

Mēriena pagriezās un ar skatienu ieurbās vīrā. Lielās, zaļās kaķenes acis (kādreiz deju vakarā tās bija viņu vilktin vilkušas pāri visai zālei pie nepazīs­tamās meitenes) bija ļoti nopietnas. Atskanēja knik- šķis — viņa ieslēdza autopilotu, kas vadīja raketoplānu pa noteikto kursu.

—        Stjuart, kaut kas ir noticis. Tev nav bijusi tikai grūta diena darbā, ir atgadījies kas nopietns, es taču redzu. Kas noticis?

—       Vēlāk, — viņš sacīja. — Es tev vēlāk visu izstās­tīšu.

—       Nē, tūlīt! Izstāsti tūlīt pat! Es neizturēšu ne mirkli, ja tu sēdēsi ar tādu izskatu.

Neatraudams acis no mājām, kas bezgalīgā virtenē slīdēja zem viņiem, Stjuarts dziļi ievilka elpu kā pirms lēciena ūdenī.

—       Jupitera ķīmiskā korporācija šodien nopirka Keohulas šahtu …

—  Nu, un tad?

—        Keohula ir vienīgā šahta uz Ganimēda, kas strādā ar pilnu jaudu, — viņš ar pūlēm izdabūja.

—      Es tik un tā … baidos, ka es tik un tā nesaprotu. Stjuart, paskaidro man divos vārdos, ko tas nozīmē?

Pacēlis galvu, viņš pamanīja, ka Mēriena ir izbiju­sies. Viņa nesaprata, par ko vīrs runā, bet viņai al­laž bija apbrīnojama intuīcija. Gandrīz telepātiska.

—       Keohula tika pārdota par labu cenu. Tagad «Minerāliem» nodaļa uz Ganimēda vairs nav izdevīga. Un tā nekavējoties tiek likvidēta.

Mēriena šausmās piespieda rokas pie mutes.

—  Un tas nozīmē … tas nozīmē …

—       Tas nozīmē, ka viņiem vairāk nav vajadzīga ne Ganimēda nodaļa, ne tās pārvaldnieks.

—       Bet tevi taču nepārcels vecajā darbā! — Mēriena iesaucās. — Tas būtu pārāk cietsirdīgi! Tevi nevar pazemināt amatā, Stjuart, pēc tam kad sakarā ar tavu algas pielikumu mums ir piedzimis vēl viens bērns! Ir jāatrodas citai nodaļai, jābūt…

—       Nekā nav. — Viņš tikko spēja parunāt — mēle neklausīja. — Tiek sašaurināts darbs uz visiem Jupi­tera pavadoņiem. Ne jau es viens… Kārtraits no Eiropas, Makenzijs no Io — viņi bija vēl augstākos amatos. «Minerāli» tagad liek visas cerības uz Urānu, Neptūnu un Plutonu, cits nekas viņus neinteresē.

—  Un tās planētas? Vai tur nav vajadzīgi nodaļu pārvaldnieki?

Reilijs bezpalīdzīgi nopūtās.

—  Tur viņi jau ir. Un pārvaldnieku vietnieki arī. Pieredzējuši cilvēki, kas strādā jau daudzus gadus un labi veic savu darbu. Es zinu, mīļumiņ, ko tu gribi jautāt: es tiku runājis par pāriešanu uz Jupitera ķīmisko korporāciju. Nekas neiznāk, viņiem jau ir Ganimēda nodaļa un pārvaldnieks, kas labi tiek galā ar darbu. Es visu dienu skraidīju no firmas uz firmu un norunāju, ka rīt atgriezīšos savā vecajā vietā «Rūdas pārvadājumos».

—  Un par veco algu? — Mēriena nočukstēja. — Par septiņtūkstoš territiem?

— Jā. Divi tūkstoši mazāk nekā līdz šim. Par diviem tūkstošiem mazāk nekā noteiktais minimums četriem bērniem.

Mērienas acis pieriesās asarām.

—   Es to nepieļaušu! — viņa elsoja. — Nē! Neparkol

— Mīļumiņ … — Stjuarts sacīja, — mīļumiņ manu, tāds ir likums. Ko mēs varam darīt…

—  Es galīgi… Es neparko nevaru izlemt, ar kuru no bērniem man jāšķiras! Tas ir pāri maniem spē­kiem!

—  Mani atkal paaugstinās. Drīz vien es atkal sa­ņemšu deviņi tūkstoši territu. Pat vairāk. Gan redzēsi!

Viņa mitējās raudāt un apstulbusi cieši raudzījās vīrā.

—   Bet, ja bērns ir atdots audzināšanā, viņu nevar ņemt atpakaļ. Pat ja ienākumi palielinās. Tu to zini tikpat labi kā es, Stjuart. Var piedzimt citi bērni, bet nevar dabūt atpakaļ to bērnu, kas ir bijis lieks.

Protams, viņš zināja. ĢPB bija ievedis tādu notei­kumu, lai aizstāvētu audžuvecāku intereses un tādē­jādi mudinātu augsti atalgotu grupu ģimenes uz  adoptāciju.

—   Mums vajadzēja pagaidīt, — Stjuarts sacīja.

—   Velns parāvis, vajadzēja pagaidīt!

—   Vai tad mēs negaidījām? — Mēriena iebilda.

—  Mēs veselu pusgadu gaidījām, gribējām pārliecinā­ties, ka tas tev ir drošs darbs. Vai tu neatceries to va­karu, kad pie mums pusdienoja misters Helsijs? Viņš sacīja, ka tu strādājot ļoti labi un noteikti taisīšot ģ karjeru. «Jums būs vesels desmits bērneļu, un es dodu padomu — neatlieciet to uz ilgu laiku,» — tādi bija viņa vārdi!

—   Nabaga Helsijs! Viņš šodien neuzdrošinājās uz mani ne acis pacelt! Pēc sanāksmes viņš pienāca man klāt un sacīja, ka esot ļoti sarūgtināts un noteikti izmantošot katru iespēju, lai parūpētos par manu pa­augstināšanu. Bet viņš saka, ka pašlaik gandrīz visi esot spiesti sašaurināties: pēdējais gads ar citām pla­nētām saistītajām firmām bijis ļoti neizdevīgs. Un tā es atgriežos atpakaļ «Rūdas pārvadājumos» un izspiežu cilvēku, kas ieņēma manu vietu. Viņš noslīd zemāk un savukārt izspiež kādu citu. Tas viss ir vel­nišķīgi nelāgi.

Mēriena izslaucīja acis.

—   Man savu rūpju ir līdz kaklam, Stjuart. Citu nelaimes mani patlaban neinteresē. Ko mēs varam darīt?

Viņš atspiedās pret sēdekļa atzveltni un sarauca pieri.

—  Es nolēmu griezties pie mūsu advokāta — nekas cits man neienāca prātā. Klīvs solīja atnākt šovakar pēc pusdienām, un tad mēs ar viņu visu apspriedīsim, ļ

Ja ir kāda izeja, Kjīvs mums to pateiks. Viņam bieži ir darīšanas ar ĢPB.

—    Nu, labi, sāksim ar to. — Mēriena piekrītoši pa­māja. — Cik mums ir laika?

—     Rīt no rīta man jānosūta paziņojums par lieko bērnu. Mums paliek divas nedēļas, lai izlemtu, kuru … kuru no mūsu bērniem …

Mēriena atkal pamāja. Viņi sēdēja nekustēdamies, pilnīgi paļaudamies uz autopilotu. Pēc brīža Stjuarts pievirzījās sievai tuvāk un paņēma viņas roku sa­vējā. Viņu pirksti drudžaini savijās.

—   Es zinu, kuru, — atskanēja balss aizmugurē.

Abi strauji pagriezās.

—    Liza! — Mērienai aizcirtās elpa. — Es pavisam aizmirsu tevi. Bet tu sēdi un klausies!

Uz Lizas apaļajiem vaigiem mirdzēja asaras.

—    Jā, es klausos, — viņa sacīja. — Un es zinu, kuru jūs atdosiet. Mani. Es taču esmu vecākā. Audzināšanā var atdot vienīgi mani. Ne Peniju, ne Sūziju, ne Maiku, bet mani.

—     Tūlīt apklusti, Liza Reilija! Mēs ar tavu tēvu izlemsim, ko darīt. Ļoti iespējams, ka vispār nekas nenotiks. Gluži nekas.

—    Audzināšanā atdod vecāko bērnu. Tā saka mana skolotāja. Viņa saka, ka mazie bērni tiekot trau … traumēti vairāk nekā lielākie. Vēl viņa saka, ka tas esot ļoti labi, jo, ja bērnu atdod audzināšanā, tad viņš nokļūst ļoti bagātā ģimenē, viņam ir daudz rotaļlietu, viņš iet izcilā skolā un visu ko dabū. Mana skolotāja saka, ka varbūt sākumā esot sku… skumīgi, bet vēlāk bērns piedzīvojot tik daudz laba, ka jūtoties ļoti lai… laimīgs. Un vēl mana skolotāja saka, ka tam tā jānotiek, jo tāds ir likums.

Stjuarts Reilijs uzsita ar dūri pa sēdekli.

—  Tava māte teica, ka izlemsim mēs abi!

—  Un vēl kas, — Liza stūrgalvīgi turpināja, ar

vienu roku slaucīdama seju, — es nemaz negribu dzīvot ģimenē, kur ir trīs bērni. Visas manas drau­dzenes ir no četru bērnu ģimenēm. Tad man atkal būs jādraudzējas ar tām prastajām skuķēm, ar kurām es agrāk…

— Liza! — Reilijs uzbrēca. — Pagaidām es vēl esmu tavs tēvs! Vai tu gribi par to pārliecināties?

Iestājās klusums. Mēriena ieslēdza rokas vadību un nosēdināja raketoplānu. Viņa paņēma mazuli no vecākās meitas, un, cits uz citu neskatīdamies, viņi izkāpa no mašīnas.

Priekšdārziņā Reilijs atrada brīdi, lai pārslēgtu mājas robotu no «dārza kopšanas» uz «apkalpošanu pie galda» un nopakaļ dūcošajam metāla stāvam iegāja mājā.

Nelaime tā, ka Lizai taisnība. Ja nav nekādu sarež­ģījumu, parasti audzināšanā atdod vecāko bērnu. Viņai tas būs mazāk sāpīgi, un Ģimenes plānošanas birojs ļoti rūpīgi izraugās jaunos vecākus no liela pretendentu skaita, kā arī gādā par to, lai bērna nodo­šana noritētu iespējami mierīgāk un dabiskāk. Pir­majos gados bērnu psiholoģijas speciālisti viņu ap­meklēs divreiz nedēļā, lai panāktu maksimālu piemē­rošanos jaunajiem apstākļiem.

Kas viņu paņems? Kāds Eda Grīna svainim Polam līdzīgais, kura ienākumi atļauj audzināt daudz vairāk bērnu, nekā viņam pašam ir. Ģimenē varēja būt maz1 bērnu dažādu iemeslu dēļ, taču tā vai citādi šis fakts" kavēja sasniegt augstu stāvokli sabiedrībā.

Varēja kļūt par mirdzoša raketoplāna īpašnieku — nopirkt to uz nomaksu, ieslīgstot parādos uz desmit gadiem. Varēja nopirkt lielu māju Manitobā, kur dzī­voja visi zemes gabalu īpašnieki, Ņujorkas tirdznie­cības un rūpniecības zonas augstākie ierēdņi, plecu pie pleca ar saviem kolēģiem no Čikāgas un Losan- dželosas zonām, māju, kuras sienas rotā paneļi no retām Marsa koku šķirnēm, māju, kas pilna ar visda­žādākajiem specializētajiem robotiem, — un, par spīti tam visam, hipotēka varēja lēnām, taču neatlaidīgi iedragāt jūsu labklājību.

Bet ar bērniem viss bija skaidrs. Bērnu nevarēja

-    dabūt uz nomaksu, cerot, ka materiālie apstākļi uzla­bosies, — to jums neatļautu. Bērns nāca pasaulē tikai tad, kad ĢPB, izpētījis jūs un jūsu sievu no iedzimtī­bas un mājas apstākļu viedokļa, nāca pie secinājuma, ka jūsu ienākumi ir pietiekami, lai nodrošinātu nāka­majam bērnam visu nepieciešamo. Ģimenē katram bēr­nam bija vajadzīga licence, ko izdeva ĢPB pēc rūpī­gas apsekošanas. Tāds bija stāvoklis.

Un tāpēc, ja jūs kaut ko pirkāt uz nomaksu un va­rējāt uzrādīt licences sešiem bērniem, jums netika prasītas nekādas izziņas no darba vietas. Kalpotājs pierakstīja jūsu vārdu, adresi, licenču numurus — un viss. Jūs izgājāt no veikala ar pirkumiem.

Visu vakariņu laiku Reilijs par to domāja. Viņš atcerējās rītu, kad pienāca licence Maikam, un juta, ka ir divkārt vainīgs. Tajā brīdī viņš vispirms bija nodomājis: «Tagad mūs noteikti uzaicinās iestāties ārpilsētas klubā!» Protams, viņam bija prieks saņemt atļauju vēl vienam bērnam — viņi ar Mērienu abi mīlēja bērnus —, bet viņiem trīs jau bija, un cetur- i ^tais bērns nozīmēja lielu soli uz priekšu.

«Nu, labi, bet kurš gan manā vietā būtu domājis citādi?» Reilijs sev jautāja. Pat Mēriena otrajā dienā pēc Maika piedzimšanas sāka viņu saukt par «ārpil­sētas kluba dēliņu».

Laimīgās, lepnuma pilnās dienas. Viņi ar Mērienu soļoja pa zemes virsu kā jauni monarhi, kas dodas uz kronēšanu!

Bet tagad …

-    Klīvlends Betigers, Reilija advokāts, ieradās tieši lajā brīdi, kad Mēriena, guldīdama bērnus, rāja Lizu.

Vīrieši iegāja ēdamistabā un lika mājas robotam sagatavot katram pa kokteilim.

—  Es negribu iztēlot stāvokli labāku, Stīv, — advo­kāts sacīja, izkravādams sava portfeļa saturu uz vec­laicīga kafijas galdiņa (armijas apavu kaste no div­desmitā gadsimta sākuma; Mēriena to bija veikli pie­lāgojusi par galdiņu). — Situācija ir diezgan draņ­ķīga. Es izstudēju visus pēdējos ĢPB lēmumus analogos gadījumos un neatradu nekā iepriecinoša.

—  Bet vai ir jel kāda cerība? Vai nevar kaut kā izlocīties?

—  Tūlīt mēs pacentīsimies to noskaidrot.

Ienāca Mēriena un apsēdās uz dīvāna blakus vīram.

—   Prātu var zaudēt ar šo Lizu! — viņa iesaucās. — Es viņu bezmaz iepļaukāju. Viņa jau sāk ar mani runāt kā ar svešu sievieti, kam nav par viņu nekādas teikšanas!

—   Liza paziņoja, ka atdot audzināšanā varot vie­nīgi viņu, — Reilijs paskaidroja. — Viņa dzirdēja mūsu sarunu.

Betigers atlocīja piezīmēm izraibinātu lapu.

—   Lizai taisnība. Viņa ir vecākā. Tagad apspriedī­sim stāvokli. Kad jūs apprecējāties, Stjuarta alga bija trīs tūkstoši territu gadā — tas ir minimums vienam bērnam. Piedzima Liza. Pēc trīs gadiem ar visiem pielikumiem tavi ienākumi pieauga par diviem tūk­stošiem territu. Piedzima Penelope. Vēl pusotra gada — vēl divi tūkstoši. Sūzana. Pagājušā gada februārī tu pārgāji uz Ganimēda nodaļu par deviņiem tūkstošiem gadā. Maiks. Tagad tevi atkal pazemi­nāja — septiņi tūkstoši. Tas ir maksimums trīs bēr­niem. Viss?

—  Viss, — mājastēvs apstiprināja. «Tāda ir īsumā manas laulības dzīves vēsture,» viņš domāja. «Te, tiesa, nekas nav teikts par to, ka Mērienai gandrīz notika spontānais aborts, kad viņa gaidīja Peniju, ne arī par to, kā mājas robotā, kad tas darbojās rotaļ- laukuma tuvumā, radās īssavienojums un Sūzijai vajadzēja galvā uzlikt sešas šuves. Te nav pateikts, kā …»

—   Labi, Stīv, tagad noskaidrosim jūsu finansiālās iespējas. Vai kādam no jums nav cerību tuvākajā nākotnē saņemt nepieciešamo summu, nu, teiksim, mantojumu. Vai jums nepieder kāds īpašums, kas var ievērojami celties cenā?

Viņi saskatījās.

—  Mūsu vecāku ģimenes pieder pie trešās un cetur­tās grupas, — Mēriena lēni sacīja. — Nekādas bagā­tības viņiem nav. Bet mums ar Stīvu, izņemot māju, mēbeles un raketoplānu, ir vēl tikai nedaudz valsts obligāciju un «Saules sistēmas minerālu» akciju. Tās ilgi, ļoti ilgi necelsies cenā.

—   Labi, ar ienākumiem esam beiguši. Bet tagad, mani mīļie, atļaujiet jautāt…

—   Pagaidi, — Reilijs neizturēja. — Kāpēc tu saki «beiguši»? Bet ja es piepelnīšos pa sestdienām un svētdienām vai vakaros te Ņūhempšīrā?

—  Tāpēc, ka, izdodot licenci bērnam, ņem vērā tikai ienākumus no normālas trīsdesmit stundu darba ne­dēļas, — advokāts pacietīgi skaidroja. — Ja ģimenes tēvam, lai nodrošinātu nepieciešamo peļņu, jāstrādā virs šīs normas, bērni mazāk viņu redz jeb, izsako­ties juridiskā valodā, «viņiem ir atņemtas normālas bērnības normālas privilēģijas». Neaizmirsti, ka pa­stāvošā likumdošana par visu augstāk stāda bērnu tiesības. Viņus nekādi nedrīkst aplaupīt.

Stjuarts Reilijs vērās pretējā sienā ar neko nere­dzošām acīm.

—   Mēs varētu emigrēt, — viņš neskanīgi sacīja. — Uz Veneras, piemēram, nav dzimstības ierobe­žojumu.

—      Tev ir trīsdesmit astoņi, Mērienai trīsdesmit divi gadi. Uz Marsa un uz Veneras ir vajadzīgi jauni, pa­visam jauni cilvēki, nemaz nerunājot par to, ka tu esi kantora darbinieks, nevis inženieris, mehāniķis vai fermeris. Es ļoti šaubos, vai tev izdotos dabūt pastā­vīgu starpplanētu vīzu. Nē, ar jūsu ienākumiem viss ir skaidrs. Ja nu vienīgi īpaši apstākļi. Vai jums ir kaut kas tāds?

Mēriena ķērās pie salmiņa.

—  Varbūt… Kad dzima Maiks, man izdarīja ķei­zargriezienu.

—  Tā … — Klīvlends Betigers paņēma citu doku­mentu un to pārlasīja.

—  Slimības vēsturē teikts, ka tas darīts bērna nepa­reizas guļas dēļ. Nepavisam nav obligāti, ka nākam­reiz atkal būs nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Vai ir vēl kas? Kaut kādas psihiskas novirzes Lizai, kuru dēļ viņu pašlaik nevarētu nodot audžuvecākiem? Padomājiet!

Viņi padomāja un grūti nopūtās. Nekā tāda nebija.

—  Tā jau es paredzēju, Stīv. Draņķīgi. Neko darīt, parakstiet šo te un rīt nosūtiet kopā ar paziņojumu par lieko bērnu. Es visu izpildīju.

—   Kas tas ir? — Mēriena satraukti vaicāja, ieska­tīdamās papīrā, ko viņiem iedeva advokāts.

—   Lūgums piešķirt pagarinājumu. Es atsaucos uz tavu ārkārtīgi labo dienesta raksturojumu un uzsveru, ka šis pazeminājums ir tikai pagaidu parādība. No tā gan nekas neiznāks, jo ĢPB sūtīs savu līdzstrādnieku uz tavu firmu pārbaudīt, bet tomēr mēs iegūsim laiku. Mums būs vesels mēnesis, lai izlemtu, no kura bērna šķirties, un, kas zina, varbūt pa tam situācija mainī­sies? Atradīsi labāku vietu, vai tevi paaugstinās.

—  Mēneša laikā es neatradīšu labāku vietu, — no­māktais Reilijs bilda. — Nav nekādu izredžu: jāprie­cājas par to pašu, ko dabūju. Un par paaugstinājumu nav ko domāt vismaz gadu.

No pļaviņas mājas priekšā atskanēja raketoplāna nosēšanās troksnis.

—  Vai tiešām ciemiņi? — Mēriena brīnījās. — Mēs neviena negaidām.

—   Jā, viesu vien mums vēl trūka. — Stjuarts pa­šūpoja galvu. — Paskaties, kas tur ir, Mērien, un pacenties aizvadīt.

Mēriena izgāja no ēdamistabas, pa ceļam dodama robotam zīmi piepildīt Betigera tukšo glāzi. Viņas seja bija bēdu sagrauzta.

—   Es nesaprotu, — Stjuarts Reilijs sūrojās, — kā­pēc ĢPB ir tik cietsirdīgs attiecībā uz visu, kas sais­tīts ar dzimstības kontroli. Vai tiešām nevar cilvēkam piešķirt nelielu pagarinājumu?

—   Tas jau tiek darīts, — advokāts viņam atgādi­nāja, akurāti likdams papīrus portfelī. — Pats par sevi saprotams. Ja jāpiedzimst bērnam, kuram atļauja ir saņemta, ienākumi bez jebkādām sekām drīkst pa­zemināties par deviņsimt territiem — tā ir atlaide neparedzētiem apstākļiem. Bet divi tūkstoši, veseli divi tūkstoši…

—   Nē, tas ir netaisni! Briesmīgi netaisni! Pēc tam kad jūs esat laiduši pasaulē un izaudzinājuši bērnu, kaut kāds nolādēts birojs viņu jums atņem …

—  Izbeidz, Reilij, neesi ēzelis! — Betigers viņu asi pārtrauca. — Es esmu tavs advokāts un gatavs tev

» palīdzēt, cik ļaus manas zināšanas un pieredze, taču es negribu klausīties, kā tu runā muļķības, kam pats netici. Vai ir jēga plānot ģimeni, vai nav? Vai nu mēs būsim pārliecināti, ka katrs bērns piedzimst ar dro­šām izredzēm uz cilvēka cienīgu un laimīgu dzīvi, ka viņš ir vajadzīgs un dārgs, vai arī atgriezīsimies pie pagājušo gadsimtu bezatbildīgajām bērnu radīšanas metodēm?! Forma 36-A ir ģimenes plānošanas sim­bols, bet paziņojums par lieko bērnu — tikai medaļas otra puse. Par visu ir jāmaksā.

Reilijs nodūra galvu.

—   Es jau to neapstrīdu, Klīv. Es tikai… tikai…

—  Patlaban tu, tā teikt, esi ķezā. Man tevis ļoti žēl, no visas sirds žēl. Bet, redzi, kad pie manis atnāk klients un saka, ka aiz izklaidības pārlidojis pār aiz­liegto zonu, es lieku lietā visas savas juridiskās zinā­šanas un katru savu nožēlojamo smadzeņu kroku, lai viņam palīdzētu un viņš tiktu cauri ar mazāku sodu. Bet, ja viņš ar to neaprobežojas un sāk pierādīt, ka satiksmes kustības noteikumi nekur neder, es zaudēju pacietību un lūdzu viņu turēt muti. Tāpat ir ar dzim­stības kontroli: vajadzīga vesela virkne noteikumu, lai cilvēku cilts atražošana noritētu iespējami saprātīgi.

Balsis, kas skanēja no priekšnama, piepeši aprāvās. Reilijs un Betigers izdzirdēja Mērienai raksturīgo skaņu: kaut ko vidēju starp iekliegšanos un spie­dzienu. Vīrieši pielēca kājās un izskrēja pie viņas.

Priekšnamā līdzās Mērienai stāvēja Bruss Robert­sons. Aizvērusi acis, viņa turējās ar roku pie sienas, it kā baidītos nokrist.

—  Man ļoti žēl, ka es viņu tā satraucu, Stīv, — mākslinieks ātri sacīja. Viņa seja bija ļoti bāla. — Redzi, es gribu adoptēt Lizu. Frenks Tailers man izstāstīja, kas noticis.

—  Tu? Tu gribi… Bet tu taču esi vecpuisis!

—  Jā, bet es piederu pie piektās grupas. Man atļaus adoptēt Lizu, ja varēšu pierādīt, ka sagādāšu viņai tikpat labvēlīgus apstākļus kā precēts pāris. To es arī darīšu. Es gribu tikai vienu — lai viņai oficiāli būtu mans vārds. Man vienalga, kā viņu sauks skolā vai draudzeņu pulkā. Viņa paliks šeit, pie jums, bet es došu naudu viņas uzturēšanai. ĢPB piekritīs, ka šīs ir Lizai vislabākās mājas.

Reilijs sastinga, nogaidoši vērdamies Betigerā. Advokāts pamāja:

—      Tas ies cauri. Ja īstie vecāki izsaka kādu vēlēša­

nos attiecībā uz bērna nodošanu, Birojs parasti ņem vērā viņu apsvērumus. Bet jūs, jaunais cilvēk, ko jūs ar to iegūsiet?

—   Oficiāli skaitīsies, ka man ir bērns, — Robert­sons atbildēja. — Bērns, par kuru es varēšu runāt un lielīties, kā citi lielās ar saviem bērniem. Man līdz nāvei apnicis būt bezbērnu vecpuisim, es gribu, lai man kāds būtu.

—   Bet vienā jaukā dienā tu gribēsi precēties, — Reilijs sacīja, apskaudams sievu, kura ar dziļu nopūtu piekļāvās viņam. — Tu apprecēsies un vēlēsies pats savus bērnus.

—   Tā nenotiks, — Bruss Robertsons klusi teica. — Lūdzu, tikai nevienam to nestāstiet: manā ģimenē ir bijis amaurotiskās idiotijas gadījums. Sievietei, kuru es apprecēšu, nedrīkstēs būt bērni. Šaubos, vai es vispār kādreiz apprecēšos, bet bērnu, protams, man nekad nebūs. Sī… šī ir mana vienīgā iespēja…

—   Ak, mīļais! — Mēriena vīra apkampienos prie­cīgi izdvesa. — Redzi, viss būs labi!

—  Es lūdzu tikai vienu, — mākslinieks nedroši tur­pināja, — dažreiz es atnākšu pie jums, lai redzētu Lizu un uzzinātu, kā viņai klājas.

—  Dažreiz! — Reilijs iesaucās. — Nāc kaut katru vakaru! Galu galā, tu taču būsi tikpat kā ģimenes loceklis. Ko es saku «tikpat kā»! Tu būsi visīstākais mūsu ģimenes loceklis, tu būsi ģimenes cilvēks!

BRUKLINAS PROJEKTS

Milzīgās apaļās durvis zāles dziļumā plaši atvērās, un mirgojošie gaismas ķermeņi krērnkrāsas griestos kļuva blāvāki. Bet, kad tuklais cilvēks melnā svīterī durvis aiz sevis aizcirta un blīvi noslēdza, tie atkal pielēja visu telpu ar baltu starojumu. Viņš iznāca zāles priekšējā daļā, pagriezās ar muguru pret puscaurspīdīgo ekrānu, kas aizņēma pusi sienas, un divpadsmit reportieri — vīrieši un sievietes — skaļi ievilka elpu. Pēc tam aiz cieņas pret Drošības dienestu visi kā parasti mundri piecēlās kājās.

Cilvēks melnajā svīterī laipni uzsmaidīja, pamāja ar roku, lai viņi apsēžas, un pakasīja degunu ar žūk- snīti mimeografētu lapiņu. Deguns apaļajā sejā bija liels, un šķita, ka tas viņu padara vēl cienīgāku.

—    Sēdieties, lēdijas un džentlmeņi, sēdieties! Pie mums, Bruklinas projektā, ceremonijas nav pieņemtas. Gluži vienkārši eksperimenta laikā es — sekretāra pienākumu izpildītājs nodaļā sakariem ar presi — būšu, tā teikt, jūsu pavadonis. Manu vārdu jums nav nepieciešams zināt. Lūdzu, saņemiet šīs lapiņas!

Katrs paņēma sev pa vienai lapiņai un pārējās pa­sniedza tālāk. Apsēdušies pusapaļos alumīnija krēs­los, reportieri centās iekārtoties ērtāk. Saimnieks uzmeta skatienu masīvajam ekrānam, pēc tam sienas pulksteņa ciparnīcai, pa kuru lēnām virzījās viens vienīgs rādītājs, jautri paplakšināja sev pa gūžām un sacīja:

—   Pie lietas! Tūlīt sāksies cilvēces vēsturē pirmais tālais ceļojums laikā. Tajā dosies nevis cilvēki, bet fotografēšanas un pierakstīšanas iekārtas, kas atgā­dās mums ārkārtīgi vērtīgas ziņas par pagātni. Šim eksperimentam Bruklinas projekts ir iztērējis desmit miljardu dolāru un veltījis vairāk nekā astoņi gadi zinātniskās pētniecības darba. Eksperiments parādīs ne tikai to, cik veiksmīga ir jaunā pētniecības metode, bet arī to, cik efektīvs ir ierocis, kas vēl vairāk nostip­rinās mūsu slavenās tēvzemes drošību, ierocis, kura priekšā pamatoti drebēs mūsu ienaidnieki. Pašā sā­kumā brīdinu: necentieties neko pierakstīt, pat ja jums ir izdevies slepeni šeit ienest zīmuļus un pildspalvas. Savus ziņojumus jūs rakstīsiet tikai pēc atmiņas. Katram no jums ir Drošības kodeksa eksemplārs, kurā

izdarīti visi pēdējie papildinājumi, kā arī brošūra ar īpaši Bruklinas projektam izstrādātiem noteikumiem. Lapiņās, ko jūs tikko saņēmāt, ir viss jums nepiecie­šamais materiāls; tajās jūs izlasīsiet arī ieteikumus, kā interpretēt un apgaismot faktus. Ievērojot notei­kumu, ka netiks pārkāpti minēto dokumentu ietvari, jūs savus aprakstus varat rakstīt, kā vien vēlaties, katrs pēc sava prāta. Presei, lēdijas un džentlmeņi, jāpaliek neaizskaramai un brīvai no valdības kontro­les. Bet tagad, lūdzu, jūsu jautājumi!

Divpadsmit reportieri nodūra acis. Pieci ņēmās lasīt tikko saņemtās lapiņas. Skali čaukstēja papīrs.

—   Kā? Jautājumu nav? Vai tiešām jūs tik maz interesē projekts, kas pārvarējis pašu pēdējo robežu —• ceturto dimensiju, laiku? Nu, kā tad tā, jūs taču per­sonificējat nācijas ziņkāri — nevar būt, ka jums nav jautājumu. Bredlij, jūsu sejā ir šaubas. Kas par lietu? Ticiet man, Bredlij, es nekožu.

Visi sāka smieties un jautri palūkojās cits citā.

Bredlijs piecēlās un rādīja uz ekrānu.

—   Kāpēc tas ir tāds necaurredzams? Es nemaz ne­gribu zināt, kā darbojas hronors, bet mums no šejie­nes saskatāmi tikai blāvi, izplūduši cilvēku silueti, kas velk pa grīdu kaut kādu aparātu. Un kāpēc pulkstenim ir tikai viens rādītājs?

—   Labs jautājums, — teica sekretāra pienākumu izpildītājs, un šķita, ka viņa lielais deguns iespīdē- jās. — Ļoti labs jautājums. Redzat, pulkstenim ir tikai viens rādītājs tāpēc, ka eksperiments galu galā attiecas uz laiku, Bredlij, un Drošības dienests baidās, ka kādas neparedzētas informācijas noplūdes dēj plus vēl aizrobežu sakari varētu kļūt zināms eksperimenta laiks … īsi sakot, tikt izpausts valsts noslēpums. Pil­nīgi pietiek zināt, ka eksperiments sāksies, kad rādī­tājs sasniegs sarkano svītru. To pašu iemeslu dēj ekrāns ir maz caurspīdīgs un aiz tā notiekošais izska­

tās izplūdis — tādējādi tiek maskētas detaļas un regu­lēšana. Esmu pilnvarots jums paziņot, ka ārkārtīgi… kā to teikt… svarīgas ir tieši aparāta detaļas. Vai ir vēl jautājumi? Kalpeper? Jūs esat Kalpepers no Ap­vienotās aģentūras, vai ne? t -

—   Jā, ser. No Apvienotās jaunāko ziņu aģentūras. Mūsu lasītājus ļoti interesē tas starpgadījums ar hronora izgudrotājiem. Viņu izturēšanās un viss pā­rējais, protams, neizraisa mūsu lasītājos ne cieņu, ne līdzjūtību, taču gribētos zināt, ko viņi ar to domāja, kad teica, ka eksperiments esot bīstams datu nepie­tiekamības dēļ. Un šis viņu prezidents, doktors Šei- sons, vai viņš tiks nošauts?

Cilvēks melnajā svīterī paraustīja sevi aiz deguna v un domīgi pagājās dažus soļus šurpu turpu reportieru priekšā.

—   Atzīstos jums, šo hronora izgudrotāju jeb, kā mēs savā starpā viņus saucam, hronisko gauduļu re­dzes viedoklis, manuprāt, ir pārlieku eksotisks. Katrā ziņā mani maz uztrauc nodevēja uzskati. Par to, ka Šeisons atklāja viņam uzticētā darba būtību, viņu varbūt gaida nāves sods, bet varbūt arī ne. No otras puses, viņš.. .vispār… varbūt jā, bet varbūt arī nē. Vairāk teikt man nav tiesību aiz drošības apsvēru­miem.

Drošības apsvērumi. Dzirdot šos maģiskos vārdus, j? ikviens reportieris neviļus izslējās savā cietajā sē­deklī. Kalpepers nobālēja, un uz viņa sejas izspiedās sviedru lāsītes. «Kaut tikai viņi neuzskatītu, ka es jautāju par Seisonu, lai izzinātu ko vairāk,» viņš izmisis domāja. «Velns mani dīdīja jautāt par šiem zinātniekiem!»

Kalpepers nodūra acis un ar visu savu izskatu centās parādīt, ka viņam ir kauns par šiem nekriet- f najiem stulbeņiem. Viņš cerēja, ka sekretāra pienā­kumu izpildītājs ievēros, cik viņš sašutis.

Pulkstenis sāka skaļi tikšķēt. Rādītājs bija jau stipri tuvu sarkanajai svītrai. Milzīgajā laboratorijā aiz ekrāna bija norimusi jebkura kustība. Ap divām mirdzošām metāla lodēm, kas balstījās viena pret otru, bija sadrūzmējušies cilvēki, līdzās šiem milze­ņiem izskatīdamies mazmazītiņi. Vairums vērās ciparnīcās un sadalītājpaneļos, bet tie, kuru misija bija jau beigusies, tērzēja ar Drošības dienesta dar­biniekiem melnajos svīteros.

—   Kuru katru brīdi sāksies operācija «Periskops». Jā, «Periskops», jo mēs taču ielūkosimies pagātnē ar sava veida periskopu — tas izdarīs uzņēmumus un fiksēs notikumus, kas norisinājušies dažādos perio­dos laikposmā no piecpadsmit tūkstoš līdz četri mil­jardi gadu pirms mums. Sakarā ar virkni nopietnu starptautisku un zinātnisku apstākļu, kas saistās ar eksperimentu, būtu bijis pareizāk to nosaukt par ope­rāciju «Krustceļi». Diemžēl šis nosaukums jau bija… ē-ē … izmantots.

Ikviens pūlējās izlikties, ka viņam nav ne jausmas, par ko ir runa, kaut gan ilgus gadus visi šeit sēdo­šie žurnālisti ar skaudību bija lūkojušies uz tām aiz septiņām atslēgām glabātajām grāmatām, kaš būtu varējušas daudz ko pastāstīt.

—  Nu, nav svarīgi. Tagad es jums īsi izklāstīšu hronora priekšvēsturi, ko izstudējis Bruklinas pro­jekta Drošības dienests. Kas jums vēl, Bredlij?

Bredlijs atkal paslējās no krēsla.

—  Mums ir zināms, ka kādreiz bija Manhetenas, Longailendas, Vestčesteras projekti, un tagad nu ir Bruklinas projekts. Man gribētos zināt, vai nav bijis arī Bronksas projekts. Es pats esmu no Bronksas, lokālpatriotisms, tā sakot.

—   Skaidrs. Pilnīgi saprotams. Bet, ja tāds Bron­ksas projekts arī ir, varu jums apgalvot: iekams tas nav pabeigts, par to, izņemot tiešos dalībniekus, zina vienīgi prezidents un valsts drošības ministrs. Jā, atkārtoju, ja tāds projekts eksistē, ziņojums par to cilvēcei būs kā pērkona grāviens no skaidrām debe­sīm, tāpat kā bija ar Vestčesteras projektu. Domāju, tas tik drīz neizgaisīs no cilvēces atmiņas.

To atceroties, vīrietis melnajā svīterī pasmējās, un tūlīt pat viņam piebalsoja Kalpepers — mazliet ska|āk nekā pārējie. Pulksteņa rādītājs jau bija pavi­sam tuvu sarkanajai svītrai.

—   Jā, Vestčesteras projekts, bet tagad šis. Līdz ar to mūsu valsts drošība pagaidām ir garantēta! Vai jūs stādāties priekšā, kādu brīnumieroci hronors ieliek mūsu demokrātijas rokās? Ņemsim kaut vai tikai vienu pusi: padomājiet, kas notika ar projekta Koniailendas un Fletbušas filiāli — tas ir minēts lapiņās, ko jūs saņēmāt —, kad hronoru tikko sāka izmēģināt. Toreiz vēl nebija zināms, ka trešais Ņūtona likums — darbība ir vienlīdzīga pretdarbībai — ir spēkā arī at­tiecībā uz laiku, tāpat kā uz pārējām trim dimensi­jām. Kad pirmo hronoru vienu devītdaļu sekundes iedarbināja atpakaļvirzienā, uz pagātni, visa labo­ratorija tika pārsviesta uz tādu pašu laika sprīdi nā­kotnē un atgriezās… ē-ē… atgriezās, pārvērtusies līdz nepazīšanai. Starp citu, tieši tas kavēja ceļot nā­kotnē. Iekārta bija apbrīnojami pārmainījusies, cil­vēks tādu ceļojumu nespētu izturēt. Bet vai jūs varat iedomāties, kā šī ierīce mums palīdzēs izrēķināties ar ienaidnieku? Uzstādīsim pietiekamas masas hro­noru uz robežas ar naidīgu valsti un aizsūtīsim to pagātnē, un šī valsts tad tiks aizsviesta nākotnē — pilnīgi visa, bet no nākotnes atgriezīsies tikai līķi!

Salicis rokas aiz muguras un šūpodamies uz papē­žiem, viņš paskatījās sev zem kājām.

—   Tāpēc jūs tagad redzat divas lodes. Hronors ir tikai vienā, tajā, kas atrodas pa labi. Otra ir ma­kets, pretsvars, tās masa precīzi vienāda ar pirmās

lodes masu. Kad hronors uzlādēsies, tas ienirs četri miljardi gadu tālā pagātnē un nofotografēs Zemi, kas tajā laikā vēl bija pusšķidrā, daļēji pat gāzveida stāvoklī un strauji sabiezēja, jo pati Saules sistēma vēl tikko veidojās. Bet makets ietrieksies četri miljardi ^ gadu tālā nākotnē un atgriezīsies no turienes stipri pārvērties, taču šo pārvērtību cēloņi mums vēl nav pilnīgi skaidri. Abas lodes sagrūdīsies kopā mūsu acu priekšā un atkal aizlidos pretējos virzienos ap­mēram pusi no iepriekšējā attāluma, un šoreiz hro­nors reģistrēs ziņas par gandrīz jau cietu planētu, kuru tricina zemestrīces un uz kuras, iespējams, ek­sistē dzīvībai tuvas formas — īpaši sarežģītas mo- Iekuļas. Pēc katras sagrūšanās hronors ienirs pagātnē uz pusi mazāku laika attālumu nekā iepriekšējo reizi un automātiski ievāks visas iespējamās ziņas. Ģeolo­ģiskie un vēsturiskie laikmeti, kuros, kā mēs pare­dzam, hronors ienirs, jūsu lapiņās apzīmēti ar numu­riem no viens līdz divdesmit pieci. īstenībā, iekams lodes nonāks miera stāvoklī, hronors ienirs vēl dau­dzas reizes, taču visos pārējos laikmetos tas atradī­sies tik īsu mirkli, ka, pēc zinātnieku domām, atgādāt no turienes fotogrāfijas vai citu informāciju tas gluži vienkārši nevarēs. Ievērojiet: eksperimenta bei­gās pirms galīgās apstāšanās lodes tikai it kā drebēs uz vietas, un, kaut arī tās būs attālinājušās gadsim- J tus no šā momenta, pamanīt to diez vai izdosies. Es redzu, jums ir jautājums.

Pa labi no Kalpepera piecēlās tieva sieviete pelēkā tvīda kostīmā.

-— Es… es zinu, mans jautājums patlaban ir ne­vietā, — viņa iesāka, — taču inan neizdevās to izteikt piemērotā brīdī. Sekretāra kungs …

— Sekretāra pienākumu izpildītājs, — labsirdīgi 0 izlaboja apaļvaidzīgais vīrelis melnajā svīterī. — Es tikai izpildu sekretāra pienākumus. Turpiniet!

—   Tātad, es gribu sacīt… Sekretāra kungs, vai nevar saīsināt mūsu pārbaudes laiku pēc eksperi­menta? Vai tiešām mūs turēs ieslēgtus veselus divus gadus tikai aiz bailēm, ka kāds no mums redzējis pā­rāk daudz, turklāt ir slikts patriots un tāpēc var ap­draudēt valsti? Kad mūsu ziņojumi izies cenzūru, pēc kāda pārbaudei pietiekami ilga laika, nu, kaut vai pēc mēnešiem trim, mums, manuprāt, varētu ļaut atgriezties mājās. Man ir divi mazi bērni, bet citiem…

—   Runājiet tikai savā vārdā, misis Braiante! — Drošības dienesta pārstāvis viņu pārtrauca. — Jūs taču esat misis Braiante, vai ne? Misis Braiante no Sieviešu žurnālu apvienības? Alekša Braianta sieva? — Šķita, ka tas viss viņam būtu ar zīmuli pierakstīts smadzenēs.

Misis Braiante atslīga krēslā pa labi no Kalpepera, drudžaini spiezdama pie krūtīm Drošības kodeksa eksemplāru ar visiem papildinājumiem, brošūru par Bruklinas projektu un plāno, ar mimeogrāfu iespiesto lapiņu. Kalpepers atvirzījās no viņas iespējami tālāk, tā ka krēsla rokbalsts iespiedās kreisajos sānos. Kā­pēc visas nepatikšanas atgadās tieši ar viņu? Un tagad vēl šis dulnais sievišķis, kā par spīti, raugās uz viņu, gandrīz raudādams, it kā gaidītu līdzjūtību. Kalpepers pārlika kāju pār kāju un sāka vērties vienā punktā sev priekšā.

—   Jūs paliksiet šeit, jo tikai tādā gadījumā Dro­šības dienests būs pilnīgi pārliecināts, ka līdz tam laikam, kad aparāts kļūs pavisam citāds, nekā jūs to redzējāt, uz āru neizkļūs ne drusciņa būtiskas in­formācijas. Jūs taču neviens nespieda nākt šurp, misis Braiante, jūs pati pieteicāties. Šeit visi ir ieradušies brīvprātīgi. Kad jūsu redaktori izraudzījās tieši jūs, pēc demokrātijas likumiem, jums bija tiesības atteik­ties. Bet neviens no jums neatteicās. Jūs sapratāt,

ka atsacīšanās no šā vienreizīgā goda nozīmētu jūsu nespēju dziļi izprast valsts drošības ideju, parādītu, ka jūs būtībā nepiekrītat Drošības kodeksa tai daļai, kur ir runa par divi gadi ilgo pārbaudi, kas noteikta *pie mums. Un tagad — kā jums tas patīk! Tāds cil­vēks kā jūs, misis Braiante, kuru līdz šim uzskatīja par ļoti lietišķu, uzticības cienīgu žurnālistu, pēdējā mirklī pēkšņi uzdod šādu jautājumu… Un es… — viņa balss noklusa līdz čukstam, — es pat sāku šaubīties, vai mūsu politiskās uzticamības pārbaudes metodes ir pietiekami efektīvas.

Kalpepers piekrītoši pamāja un sašutis palūkojās z misis Braianti, bet viņa kodīja lūpas un pūlējās izlikties, ka ir ārkārtīgi ieinteresēta, kas notiek labo­ratorijā.

—  Jautājums nevietā. Augstākajā mērā nevietā. Tas aizņēma laiku, ko es biju iecerējis veltīt hronora plašo iespēju sīkākam izklāstam un tā pielietošanai rūpniecībā. Taču misis Braiantei, redziet, vajadzēja ļaut vaļu savām dāmas jūtām. Kāda viņai daļa par to, ka mūsu valsti apņem ar katru dienu lielāks nai­dīgums, ka tai draud arvien lielākas briesmas. Viņu tas it nemaz neuztrauc. Misis Braiante raizējas tikai par tiem diviem gadiem, ko valsts lūdz viņu ziedot, lai garantētu viņas pašas bērnu nākotnes drošību.

Sekretāra pienākumu izpildītājs noraustīja svīteri un sāka runāt mierīgāk. Visi tā kā mazliet uzelpoja.

—   Aparāts sāks darboties kuru katru mirkli, tāpēc es īsumā pieskaršos interesantākajiem periodiem, ku­rus hronors izpētīs un par kuriem iegūtās ziņas mums būs sevišķi noderīgas. Vispirms — pirmais un otrais periods, jo tajā laikā Zeme ieguva savu tagadējo veidu. Tad trešais, proterozoja ēras pirmskembrija periods, pirms miljarda gadu; šeit atrastas dzīvības pirmās ticamas pēdas — galvenokārt vēžveidīgie un jūras augi. Sestais periods — pirms simt divdesmit pieciem miljoniem gadu, mezozoja ēras vidējais juras periods. Ceļojums uz tā saukto rāpuļu laikmetu var dot mums dinozauru fotogrāfijas, un līdz ar to bei­dzot kļūs zināms, kādā krāsā tie bijuši, kā arī, ja labi paveiksies, mēs iegūsim pirmo zīdītāju un putnu fo­togrāfijas. Beidzot, astotais un devītais periods — terciāra oligocēns un miocēns, kad parādījušies cil­vēka agrīnie priekšteči. Diemžēl tad hronora svārstī­bas būs tik biežas, ka tam diez vai izdosies iegūt kaut cik būtiskus datus …

Atskanēja gonga sitiens. Pulksteņa rādītājs pieskā­rās sarkanajai svītrai. Pieci tehniķi nospieda svir- slēdžus, žurnālisti pasniecās uz priekšu, bet lodes jau bija nozudušas skatienam. To vieta aiz blīvā plastmasas ekrāna acumirklī bija kļuvusi tukša.

—   Hronors ir devies uz četri miljardi gadu tālu pagātni! Lēdijas un džentlmeņi, jūs esat vēsturiska, patiesi vēsturiska notikuma aculiecinieki! Es izman­tošu laiku, kamēr lodes atgriezīsies, lai pakavētos pie šo… šo hronisko gauduļu idejiņām.

Vispārējs nervozs smiekliņš bija atbilde uz sekre­tāra joku. Divpadsmit reportieru apsēdās ērtāk, ga­tavi noklausīties, kā viņš izrēķināsies ar tik bezjē­dzīgām idejām.

—   Kā jums zināms, pret ceļojumiem pagātni iebilst vispirmām kārtām aiz bailēm, ka jebkura, pat šķietami visnevainīgākā darbība tur radīs katastro­fiskas pārmaiņas tagadnē. Nodevīgais Šeisons un viņa nelikumīgā savienība izplatīja šo hipotēzi, bal­stoties uz dažādiem pārgudriem spriedelējumiem, visā­dām blēņām, kā, piemēram, par ūdeņraža moleku­las pārbīdi, kaut gan īstenībā neviens pie mums pagātnē to nekur netika bīdījis. Pirmā eksperimenta* laikā Koniailendas filiālē, kad hronors atgriezās jau pēc sekundes devītdaļas, dažādas laboratorijas, kas bija apgādātas ar visu iespējamo aparatūru, ļoti rū­pīgi pārbaudīja, vai nav notikušas kādas pārvēr­tības. Un nekādas pārvērtības neatklāja! Valsts ko­misija no tā izdarīja secinājumu, ka laika plūdums ir stingri norobežots pagātnē, tagadnē un nākotnē un tajā neko mainīt nevar. Taču Šeisonu un viņa dienderus tas, redzat, nepārliecināja, viņi…

I. Četri miljardi gadu tāla pagātne. Hronors lidi­nās silīcija dioksīda mākoņos pār burzguļojošo Zemi un ar automātiem nesteidzīgi ievāc ziņas. Tvaiks, ko tas saspiedis, kondensējas un krīt lejup milzīgām mirdzošām lāsēm.

—… pastāvēja uz to, lai mēs pārtraucam ekspe­rimentus, kamēr viņi vēlreiz pārbaudīs visus aprē­ķinus. Viņi aizgāja pat tik tālu, ka apgalvoja: ja pār­vērtības esot notikušas, mēs nevarot tās pamanīt un neviens aparāts tās nespējot konstatēt. Viņi teica, ka mēs šīs pārvērtības uzņemot kā kaut ko no laika gala pastāvējušu. Vai redzat, ko! Tā rīkoties laikā, kad mūsu valstij — bet tā taču ir arī viņu valsts, cienījamie preses pārstāvji, arī viņu — draudēja lielas briesmas. Varat iedomāties …

Sekretāram taisni trūka vārdu. Viņš soļoja šurpu turpu un šūpoja galvu. Reportieri, sēdēdami rindā uz gara koka sola, arī līdzjūtīgi nošūpoja galvas.

Atkal atskanēja gongs. Divas nespodras lodes pa­vīdēja aiz ekrāna, atsitās viena pret otru un aizlidoja pretējos laika virzienos.

— Tā! — sekretārs pameta ar roku uz ekrāna pusi. — Pirmā svārstība beigusies. Un vai kaut kas ir pār­vērties? Vai viss nav tāpat, kā bija? Bet šie citādi domājošie apgalvos, ka pārvērtības notikušas, tikai mēs tās nespējot pamanīt. Strīdēties ar tādiem antizinātniskiem, uz aklu ticību balstītiem uzskatiem ir veltīga laika zaudēšana. Šī publika …

II.   Divi miljardi gadu lāla pagātne. Milzīgā lode lidinās pār ugunīgo, izvirdumu tricināto Zemi un fo­tografē to. No lodes atdalījušies daži līdz sarkan­kvēlei nokaituši apšuvuma gabali. Pieciem sešiem tūkstošiem sarežģītu molekulu, saduroties ar tiem, sagrauta struktūra. Bet kāds simts palicis veselu.'..

—   … nopūlēsies trīsdesmit stundu dienā no trīs­desmit trim, lai pierādītu, ka melns nav balts vai ka mums ir nevis divi mēneši, bet septiņi. Viņi ir sevišķi bīstami…

Ilga, apslāpēta skaņa — lodes atkal sasitās un aizlidoja pretējos virzienos. Un siltā, oranžā gaisma, ko izstaroja plafoni zāles stūros, kļuva spilgtāka.

—    … tāpēc, ka viņiem ir zināšanas, tāpēc, ka no viņiem gaida: viņi parādīs vislabākos ceļus. — Tagad valdības ierēdnis enerģiski cilājās augšup un lejup, žestikulēdams ar visām savām pseidopodijām. — Paš­laik mēs esam sadūrušies ar ārkārtīgi sarežģītu pro­blēmu …

III.  Miljards gadu tāla pagātne. Primitīvs trīskāršs trilobits, ko mašīna saspiedusi, tikko tas paguvis iz­veidoties, izplūst pa zemi gļotu peļķītē.

—   … ārkārtīgi sarežģītu. Mūsu priekšā ir jautā­jums: vai mēs kākšļosimies vai ne? — Tagad viņš jau runāja it kā ne vairs angļu valodā. Un pēc tam pavisam apklusa. Bet savas domas, protams, izteica kā allaž, sizdams pseidopodiju pret pseidopodiju.

IV.   Pusmiljarda gadu tāla pagātne. Mazliet mainī­jusies ūdens temperatūra, un gājušas bojā daudzas baktēriju sugas.

—  Tātad patlaban nav laiks grumstīties. Ja mēs spēsim veiksmīgi ataudzēt zaudētās pseidopodijas…

V.   Divsimt piecdesmit miljonu gadu. VI. Simt div­desmit pieci miljoni gadu.

—   …lai Spirāļu Piecnieks būtu apmierināts, mēs…

VII. Sešdesmit divi miljoni gadu. VIII. Trīsdesmit viens miljons.

IX. Piecpadsmit miljonu. X. Septiņarpus miljona.

—    .. .līdz ar to mēs saglabāsim savu varenību. Un tad…

XI. XII. XIII. XIV. XV. XVI. XVII. XVIII. XIX.

Bum … bum … bum bumbumbumumumumumum- minmm …

—    … mēs, protams, esam gatavi pārlaušanai. Un tas, varat man ticēt, ir labi kā tiem, kas uztūkst, tā arī tiem, kas pārsprāgst. Taču uztūcēju idejiņas, kā vienmēr, izrādīsies aplamas, jo tas, kas pārsprāgst, tek uz priekšu, un šai faktā slēpjas patiesība. Tāpēc, ka uztūcēji trīc no bailēm, mums nepavisam nav ne­kas jāmaina. Nu, redziet, aparāts beidzot apstājās. Vai gribat to aplūkot tuvāk?

Visi izteica vēlēšanos, un viņu uzpūstie, zilgani violetie ķermeņi, pārvērzdamies šķidrumā, plūda pie aparāta. Sasnieguši četrus kubus, kas vairs griezīgi nesvilpa, viņi cēlās augšup, sabiezēja un atkal pār­vērtās gļotainos pūšļos.

—   Skatieties! — iesaucās radījums, kas kādreiz bija sekretāra pienākumu izpildītājs nodaļā sakariem ar presi. — Apskatieties labi! Tiem, kas kurnēja, ne­bija taisnība — mēs nemaz neesam pārvērtušies. — Un viņš triumfējoši izstiepa piecpadsmit violetas pseidopodijas. — Nekas nav pārvērties!

BERNIJS AR IESAUKU FAUSTS

Par Faustu mani nosauca Rikardo, bet, ko tas no­zīmē, es pats lāgā nezinu.

Tā nu, redzat, es sēžu savā mazajā, sešas pēdas platajā un deviņas'pēdas garajā, kantorītī. Lasu slu­dinājumus par norakstīta valsts īpašuma pārdošanu.

Pūlos aptvert, ar ko var nopelnīt dolārus, ar ko ieman­tot galvassāpes.

Te pēkšņi atveras durvis. Un šis tips ar nemazgātu muti, ģērbies gaišā, nosmulētā uzvalkā, ienāk manā kantorī un noklepojies piedāvā:

—  Vai divdesmit dolārus par pieciem nepirksiet?

—   Ko-o? — es jautāju, acis iepletis.

Viņš pamīņājās no vienas kājas uz otru un atkal noklepojās.

—       Divdesmit, — viņš murmināja. — Divdesmit par pieciem.

No mana skatiena viņš nodūra acis un sāka rau­dzīties uz saviem zābakiem. Riebīgi, netīri zābaki — tikpat riebīgi un netīri kā viss, kas viņam mugurā.

—       Es maksāšu jums divdesmit dolāru, — viņš skaidroja savu zābaku purngaliem. — Un nopirkšu par tiem piecus. Jums tiks divdesmitnieks, man — piecnieks.

—   Kā jūs šeit iekļuvāt?

—       Ņēmu un ienācu, — viņš, mazliet apjucis, atbil­dēja.

—       Ak tā, gluži vienkārši ņēmāt un ienācāt, — es pikti viņu izmēdīju. — Bet tagad gluži vienkārši tai­sieties, ka tiekat, pazūdiet no šejienes! Vestibilā skaidri rakstīts, ka ubagiem ieeja aizliegta.

—       Es nelūdzu žēlastības dāvanas. — Viņš no­raustīja žaketi. Ar tādu kustību parasti mēdz izglu­dināt saburzītas naktspidžamas krokas. — Es piedā­vāju darījumu. Divdesmitnieku par piecnieku. Es jums …

—   Vai izsaukt policiju?

Viņš acīm redzami nobijās.

—       Nē. Kāpēc policiju? Es jums neko neesmu no­darījis!

—        Pēc sekundes es izsaukšu policiju. Es jūs godīgi brīdinu. Man vajag tikai piezvanīt uz leju, uz vestibilu, un tūlīt šurp atsūtīs policistu. Te nediedelē. Te nodar­bojas ar biznesu. ' s

Svešais pārvilka ar plaukstu pār seju, un plauksta kļuva netīra. Viņš noslaucīja to žaketes atlokā.

—   Tātad jūs negribat? — viņš sacīja. — Divdes­mit par pieciem. Jūs taču nodarbojaties ar pirkšanu un pārdošanu. Kas jums te nepatīk?

Es pacēlu telefona klausuli.

—   Nevajag, — viņš mani atturēja, izstiepis uz priekšu netīru ķepu. — Es aizeju.

—   Tā arī būs labāk. Un aizveriet aiz sevis durvis.

—   Ja pārdomāsiet… — Viņš iebāza roku netīro, saburzīto bikšu kabatā un izvilka vizītkarti. — Jūs varat mani atrast šeit. Gandrīz jebkurā laikā.

—   Vācieties prom! — es sacīju.

Viņš pastiepa roku, nosvieda kartīti uz galda, virs pārdošanas sludinājumiem, pāris reižu noklepojās un pavērās manī — vai neesmu uzķēries? Nē? Nē. Un viņš lēni slāja uz durvīm.

Ar īkšķi un rādītājpirkstu es, apspiezdams riebumu, paņēmu vizītkarti un grasījos to iesviest papīrkurvī.

Taču pēc tam pārdoināju. Vizītkarte. Tomēr velniš­ķīgi neparasti — tāds plukata, bet ar vizītkarti. Te tā ir — šī vizītkarte.

Jā, ja tā padomā, arī visa šī scēna bija neparasta. Es pat jau sāku nožēlot, ka viņu izdzinu, neļāvis pa­teikt savu sakāmo līdz galam. Viņš taču patiešām neko neizdarīja — izdomājis jaunu reklāmas triku, un viss. Arī es pats allaž aizgūstu reklāmas trikus. Paplašinu savu mazo kantori, pērku un pārdodu, bet puse manu preču — tās ir labas idejas. Idejas es esmu gatavs patapināt kaut no ubaga.

Vizītkarte bija tīra, balta — tikai no pirkstiem pa­likuši tumši nospiedumi. Pār visu kartīti kaligrāfiskā rokrakstā bija uzrakstīts: «Misters Ogo Eksars.» Zem tā — viesnīcas nosaukums un telefona numurs. Šī viesnīca atradās Taimskvēra laukumā, netālu no mana kantora. Es šo viesnīcu zināju — tā nebija pārāk dārga, taču arī ne naktspatversme, kaut kas vidējs.

Kartītes stūrī bija uzrakstīts istabas numurs. Tas mani pēkšņi uzjautrināja. Pilnīgi nesaprotami!

Taču, no otras puses, kāpēc gan arī ubags lai ne­apmestos viesnīcā? «Neesi snobs, Bernij!» es sev teicu.

Divdesmit par pieciem. Kur te ir tas triks? Es neva­rēju tikt vaļā no šīs domas.

Atlika tikai viens: aprunāties ar kādu. Ar Rikardo? Kā nekā — ievērojams koledžas profesors. Viens no gudrākajiem manu paziņu vidū.

Viņš daudzkārt ir man palīdzējis — deva mājienu par lēmumu celt jaunu koledžas ēku, kam atvēlēts pusotra tūkstoša dolāru, paziņoja par kantora iekārtu izpārdošanu ANO, un tā tālāk. Tiklīdz man radās jautājums, kas prasīja universitātes erudīciju, viņš allaž mani izpestīja. Un tas viss par kādiem diviem trim simtiem komisijas naudas.

Es paskatījos pulkstenī. Rikardo patlaban droši vien ir savā koledžā — pārbauda kontroldarbus vai noņemas ar ko citu. Es uzgriezu viņa numuru.

—   Ogo Eksars? — viņš pārjautāja. — Droši vien soms. Bet varbūt igaunis. Visdrīzāk kaut kur no Bal­tijas zemēm.

—   Nav svarīgi, — es teicu. — Mani interesē cits kas. — Un es izstāstīju Rikardo par pieciem un div­desmit dolāriem.

Viņš sāka smieties.

—   Atkal tas pats!

—   Kāds no senajiem trikiem, ko grieķi izspēlēja ar ēģiptiešiem?

—   Nē. No amerikāņu arsenāla. Un tas nav īsti triks. Krīzes laikā viena Ņujorkas avīze lika savam korespondentam staigāt pa pilsētu ar divdesmit

dolāru banknoti un piedāvāt to par vienu dolāru. Gri­bētāju pirkt neatradās. To nebija pat pusbadā dzīvo­jošo bezdarbnieku vidū — aiz bailēm tikt piemuļķoti viņi atteicās nopelnīt tūkstoš deviņsimt procentu.

—  Divdesmit par vienu? Šis piedāvāja divdesmit par pieciem.

—  Nu, pats zini, Bernij, inflācija, — Rikardo sa­cīja un atkal pasmējās. — Bet mūsu dienās tas drīzāk atgādina kādu televīzijas pasākumu.

—  Televīzijas? Ja jūs būtu redzējis, kā šis zellis bija apģērbies!

—   Tas ir pilnīgi loģisks gājiens — vairāk izredžu, ka cilvēki neuzņems šo piedāvājumu nopietni. Uni­versitātes reizumis izdara tādus pētījumus. Pirms dažiem gadiem grupa sociologu pētīja publikas at­tieksmi pret labdarības ziedojumu vācējiem ielās. Tu esi redzējis šos cilvēkus, kas stāv ielu krustojumos un šķindina krājkasītes: «Palīdziet divgalvainiem bērniem! Ziedojiet plūdos cietušaj iem Atlantida!» Tad nu sociologi attiecīgi uzposa vairākus studentus…

—   Vai jūs domājat, ka šis būtu līdzīgs gadījums?

—  Šķiet gan. Tikai kāpēc viņš atstāja savu vizīt­karti?

Piepeši man atausa gaisma.

—   Zināt, es sapratu. Ja tas ir televīzijas pasākums, tad te var iznākt labs ķēriens. Televiktorīna ar bal­vām — mašīnas, ledusskapji, pils Skotijā un daudz kas cits.

—   Televīzijas viktorīna? Nu, iespējams.

Es noliku klausuli, smagi nopūtos un uzgriezu tās viesnīcas numuru, kur dzīvoja Eksars. Viņš patiešām bija iemītnieku sarakstā. Un nupat esot atgriezies savā numurā.

Es ātri nokāpu lejā un iesēdos taksometrā. Kas zina, ar ko vēl viņš jau paguvis saistīties.

Braukdams liftā, es joprojām prātoju, kā no div­desmit dolāriem pāriet pie patiešām augstas spēles, ko uzsākusi televīzija, un tai pašā laikā neļaut Ek- saram noprast, ka esmu uzminējis viņu triku. Un tad — var taču arī man kādreiz uzsmaidīt laime. Ja nu piepeši lielā balva krīt man?

Es pieklauvēju pie durvīm. Kad viņš teica «lūdzu», es iegāju, bet kādu brīdi nevarēju neko saskatīt.

Istaba bija maziņa kā visas istabas šai viesnīcā, maziņa un smacīga. Viņš nebija ieslēdzis gaismu, nevienu pašu spuldzīti. Logu storas bija nolaistas līdz lejai.

Kad manas acis pierada pie tumsas, es beidzot va­rēju saskatīt šo zelli. Viņš sēdēja uz gultas ar seju pret mani. Viņam mugurā joprojām bija tas pats idiotiskais uzvalks.

Un vai zināt, ko viņš darīja? Skatījās mazu, jocīgu portatīvo televizoru, kas stāvēja uz rakstāmgalda. Krāsainais televizors. Bet darbojās tas slikti. Uz ek­rāna nebija redzamas ne sejas, ne ainavas, tikai daudzkrāsaina plaiksnīšanās pa visu ekrānu. Sarkans uzliesmojums, oranžs uzliesmojums, mirgojošas pār­ejas no zila uz zaļu, melnu. No televizora skanēja balss, bet vārdus saprast nebija iespējams: «Vah-vah, gavah.»

Tiklīdz es biju iegājis, viņš televizoru izslēdza.

—  Taimskvērs ir slikts kaimiņš televizoram, — es teicu. — Pārāk daudz traucējumu.

—  Jā, — viņš sacīja. — Pārāk daudz traucējumu.

Viņš uzlika televizoram vāku un aizvāca to. Būtu

gribējies paskatīties šo televizoru, kad tas darbojas, kā pienākas.

Dīvaini, vai ne? Istabā, lai cik neticami, nebija lēta liķiera dvakas un zem rakstāmgalda pabāztajā atkritumu grozā nemētājās tukšas pudeles, kā tas pa­rasti mēdz būt šādos numuros. Nekā tamlīdzīga.

Vienīgā smaka, ko es jutu, bija man pilnīgi nepa­zīstama. Domāju, ka tā bija paša Eksara smaka.

—   Hmm, — es norūcu, juzdamies viņa priekšā ne­ērti pirmīt kantorī notikušās sarunas dēļ. Es tad iztu­rējos pārāk rupji. Eksars mierīgi sēdēja uz gultas.

—   Man ir divdesmit dolāru, — viņš sacīja. — Vai jūs atnesāt piecus?

—   Domāju, ka atradīsies, — es teicu, rakņādamies savā kabatas portfelī un pūlēdamies visu pārvērst par joku. Viņš neteica ne vārda, pat neuzaicināja mani apsēsties. Es izvilku naudaszīmi.

—  Vai derēs?

Viņš paliecās uz priekšu un ieurbās ar acīm bank­notē, it kā tādā tumsā varētu saskatīt, kāda ir tās vērtība.

—   Derēs, — viņš atbildēja. — Bet man vajadzīga kvīts. Apstiprināta kvīts.

«Apstiprināta kvīts? Tas tik ir numurs!» es nodo­māju un teicu: — Ejam! Aptieka Četrdesmit piektajā ielā.

—   Ejam! — viņš sacīja, pieceldamies un īsi iekle­podamies — vienu, divas, trīs, četras, piecas, sešas reizes, gandrīz nepārtraukti.

Pa ceļam uz aptieku es piegāju pie kancelejas pie­derumu kioska, nopirku grāmatiņu ar kvīšu blankām un turpat vienu no tām izpildīju. «Saņēmu no mis­tera Ogo Eksara divdesmit dolārus pret piecu dolāru banknoti ar numuru … Ņujorka, datums.»

—   Vai būs labi? — es viņam jautāju. — Uzrak­stīju te arī banknotes numuru un sēriju, lai liktos, ka jums bijusi vajadzīga tieši tā. — Eksars pagriezās pret mani un izlasīja kvīti. Pēc tam salīdzināja nu­muru ar banknoti, ko es turēju rokā, un piekrītoši pa­māja.

Aptiekārs patlaban apkalpoja pircēju, un mēs pa­gaidījām, kamēr viņš atbrīvojas. Kad es biju parak­stījis kvīti, aptiekārs to izlasīja, paraustīja plecus un uzlika savu spiedogu.

Es samaksāju viņam divus dolārus: tik un tā es biju nopelnījis.

Eksars uzmeta uz letes jaunu, kraukstošu div­desmitnieku. Viņš vēroja, kā es to aplūkoju pret gaismu gan no vienas, gan otras puses.

—   Nav viltota? — viņš jautāja.

—       Nē… Bet saprotiet, es jūs nepazīstu un nezinu, kāda jums nauda.

—   Protams. Arī es pats tā būtu rīkojies.

Iebāzis kvīti un piecus dolārus kabatā, Eksars de­vās uz durvīm.

—   Ei! — es uzsaucu. — Vai jūs steidzaties?

—       Nē. — Viņš apstājās un izbrīnīts pavērās manī. — Nesteidzos. Bet jūs saņēmāt divdesmit par pie­ciem. Darījums ir noslēgts. Un punkts.

—       Viss kārtībā, darījums noslēgts. Bet vai mēs kopīgi neizdzersim pa tasītei kafijas?

Eksars brīdi svārstījās.

—  sAmaksāšu es, — es teicu. — Iedzersim kafiju!

—        Bet vai jūs negribēsiet anulēt darījumu? — viņš uztraucās. — Man ir kvīts. Apstiprināta. Es iedevu jums divdesmit dolāru, jūs man piecus. Darījums ir noslēgts.

—        Protams, protams, — es sacīju, stumdams viņu pie brīva galdiņa. — Viss nokārtots, parakstīts, ap­stiprināts un pārbaudīts. Neviens netaisās kāpties atpakaļ. Es tikai gribu jūs pacienāt ar kafiju.

Par spīti netīrumu kārtai, kas klāja viņa seju, es redzēju, ka tā noskaidrojas.

—   Nevajag kafiju. Es labprāt ēstu sēņu zupu.

—       Ļoti jauki! Zupa vai kafija — vienalga. Es dzeršu kafiju.

Es apsēdos pretī un pētīju viņu. Noliecies pār šķīvi, Eksars steidzīgi cēla pie mutes karoti pēc karotes —

dzīvs klaidoņa paraugs, kas kopš paša rīta nav ēdis ne miltumiņa.

Tādam tipam vajadzētu piedzērušam valstīties pie sliekšņa, pūloties aizsargāties pret policista steku. Un viņa vieta ir krogā, nevis pieklājīgā viesnīcā, un viņam nepiedienas pārdot man divdesmit dolāru par pieciem un ēst sēņu zupu kā kārtīgam cilvēkam.

Bet tā jau tam jābūt. Televīzijas pasākumam, ko viņi sagudrojuši, šis ir velnišķīgi piemērots aktieris, labāku ne par kādu naudu neviens neatrastu, tikai velti dolārus izšķiestu. Puisis tik lieliski tēlo diedel­nieku, ka cilvēki smejas viņam ģīmī, kad viņš tiem piedāvā izdevīgu darījumu.

—   Varbūt jūs vēl kaut ko nopirksiet? — es jautāju.

Eksara roka ar karoti palika pusceļā, un viņš aiz­domīgi pavērās manī.

—   Piemēram?

—  Nu, nezinu. Varbūt iegādāsieties desmit dolārus par piecdesmit? Vai divdesmit par simtu?

Viņš brīdi domāja, šis zellis. Tad atkal ķērās pie zupas.

—   Tas nav darījums! — viņš nicīgi izmeta. — Vai tad tas kāds darījums?

—   Atvainojiet, lūdzu! Es tikai tāpat vien pajau­tāju, katram gadījumam. Nepavisam negribu jūs iz­mantot, lai nopelnītu. — Es aizsmēķēju cigareti un apklusu.

Mans sarunas biedrs beidza ēst un, pacēlis netīro ģīmi no šķīvja, noslaucīja lūpas ar papīra servjeti.

—   Vai tomēr nevēlaties vēl kaut ko nopirkt? Ka­mēr esmu šeit un man ir laiks. Ja jums ir kādi inte­resanti priekšlikumi, mēs varam tūlīt pat, kā saka, neatejot no kases, visu noformēt.

Viņš saņurcīja servjeti un iemeta šķīvī. Servjete kļuva slapja: Eksars bija izsmalstījis tikai sēnes, bet šķidrumu atstājis.

—       Tiltu pār Zelta Vārtu šaurumu, — viņš piepeši sacīja.

Man izkrita cigarete no pirkstiem.

—   Ko?

—       Tiltu par Zelta Vārtu šaurumu. Sanfrancisko. Es par to maksāšu… — Viņš domīgi pavērās gries- tos. —… teiksim, simt divdesmit piecus dolārus. Simt divdesmit piecus dolārus. Skaidrā naudā.

—   Kāpēc tieši šo tiltu? — es kā idiots pārjautāju.

—       Tāpēc, ka tas man vajadzīgs. Jūs jautājāt, ko es vēl gribu pirkt. Es atbildu: «Tiltu pār Zelta Vārtu šaurumu.»

—       Bet kāpēc ne Džordža Vašingtona tiltu? Tas ir šeit, Ņujorkā, pār Hudzonas upi. Kāpēc pirkt tiltu Rietumos?

Eksars pasmējās, it kā parādīdams cieņu manai viltībai.

—        Nē, — viņš sacīja, paraustīdams kreiso plecu. — Es zinu, ko gribu. Tiltu pār Zelta Vārtu šaurumu Sanfrancisko. Ja gribat, pārdodiet, negribat — ne.

—        Esmu ar mieru. Lai būtu pēc jūsu prāta — pie­kāpjos. Bet ņemiet vērā, es varu jums pārdot tikai savu daļu tilta — to, kas pieder man.

Viņš pamāja.

—   Man vajadzīga kvīts. Uzrakstiet!

Es uzrakstīju kvīti. Viss atkal tika nodarīts, kā pie­nākas. Aptiekārs apstiprināja kvīti, noglabāja spie- < dogu atvilktnē un aizgriezās. Eksars noskaitīja sešus divdesmitniekus un vienu piecnieku 110 prāva banknošu žūkšņa, kuras kraukstēja kā iestērķelētas. Iebāzis žūksni bikšu kabatā, viņš atkal devās uz durvīm.

—       Varbūt vēl kafiju? — es jautāju. — Vai otru porciju zupas?

Viņš apjucis pavērās manī un pat tā kā sarāvās.

—   Kādēļ? Vai jūs vēl kaut ko gribat pārdot?

Es paraustīju plecus.

—   Bet vai jūs pirksiet? Sakiet, ko tieši, un mēs no­strādāsim to lietu.

Laiks ritēja, bet es nenožēloju. Piecpadsmit mi­nūtēs es biju nopelnījis simt četrdesmit dolāru. Pre­cīzi — drusku mazāk, jo samaksāju aptiekāram un vēl par kafiju un zupu. Starp citu, tie ir nepieciešami izdevumi, tā pienākas. Es nenožēloju.

Varbūt tagad nogaidīt, kas viņiem tur tālāk pēc scenārija. Man prasīs, ko es domāju, pārdodams to visu Eksaram. Es paskaidrošu, un pār mani birs bal­vas: gan ledusskapji, gan labākās firmas juvelier­izstrādājumi, gan…

Kamēr es lidinājos pa mākoņiem, Eksars kaut ko sacīja. Kaut ko pilnīgi nesaprotamu. Es lūdzu at­kārtot

—   Eresunna šaurumu, — viņš atkārtoja. — Starp Dāniju un Zviedriju. Es maksāšu par to trīssimt astoņ­desmit dolāru.

Es nebiju neko dzirdējis par tādu šaurumu. Sa­kniebu lūpas un brīdi domāju. Apaļa summa — trīs­simt astoņdesmit dolāru. Par kaut kādu idiotisku šaurumu. Es mēģināju pakaulēties.

—   Četri simti — un darīts!

Eksars sāka stipri klepot un šai mirklī izskatījās gluži slims.

—   Kas tad nu? — viņš starp klepus lēkmēm iz­dvesa. — Vai tad trīssimt astoņdesmit dolāru ir slikta cena? Tas ir mazs šaurums, viens no vismazākajiem. Pavisam tikai divarpus jūdzes. Bet vai jūs zināt tā maksimālo dziļumu?

—   Nebūs jau seklāks par citiem, — sataisījis gudru ģīmi, es sacīju.

—   Divpadsmit pēdu! — Eksars iekliedzās. — Tikai divpadsmit pēdu! Kur jūs dabūsiet vairāk par šādu šaurumu?

—       Mierīgi! — es teicu, paplikšķinādams pa viņa netīro plecu. — Piekāpsimies abi. Jūs solāt trīssimt astoņdesmit, es prasu četrus simtus. Lai būtu trīs­simt deviņdesmit.

Patiesībā man bija vienalga: desmit dolāru vairāk vai mazāk. Taču mani interesēja, kas būs tālāk.

Eksars nomierinājās.

—       Trīssimt deviņdesmit dolāru par Ēresunna šau­rumu, — viņš murmināja, baidīdamies, ka es viņu apšmaucu. — Bet man taču vajadzīga tikai jūra, neko vairāk es neprasu.

—       Paklausieties, ko es jums teikšu, — es pacēlu rokas. — Dodiet man trīssimt deviņdesmit, un es at­došu jums piekrasti par velti. Nu, iet tā lieta?

Eksars iegrima domās. Sāka šņākuļot. Noslaucīja degunu ar roku.

—       Labi, — viņš beidzot sacīja. — Lai notiek! Ēre­sunna šaurums par trīssimt deviņdesmit dolāriem.

Bac! Nobūkšēja aptiekāra spiedogs. Darījums bija veiksmīgi noslēgts. Eksars iedeva man sešas piec­desmit dolāru zīmes, četrus divdesmitniekus un vienu desmitnieku — visus no tā paša jauno banknošu žūkšņa, ko glabāja bikšu kabatā.

Es domāju par piecdesmitniekiem, kas palika žūk­snī, un jutu, ka man tek siekalas.

—   Okei! — es sacīju. — Ko tālāk?

—   Jūs gribat vēl pārdot?

—   Par pieņemamu cenu, protams. Ko jūs vēlētos?

—       Ļoti daudz ko. — Eksars nopūtās. — Bet vai ir vērts pašlaik ar to nodarboties? Tā es domāju.

—       Protams, ir vērts, ja reiz ir tāda iespēja. Vē­lāk — kas zina? — varbūt es vairs nebūšu tuvumā, atradīsies citi, kas uzskrūvēs cenas, viss var gadī­ties. — Es uz brīdi apklusu, bet viņš joprojām rauca pieri un klepoja. — Ko jūs teiktu par Austrāliju? — es ierosināju. — Varbūt jūs pirktu Austrāliju, nu, teiksim, par pieciem simtiem? Vai Antarktīdu? Antark- tīdu es atdošu pavisam lēti.

Viņš bija acīm redzami ieinteresēts.

—        Antarktīdu? Cik jūs par to prasāt? Nē, vairāk es tā atsevišķi nepirkšu. Te gabaliņš, tur gabaliņš. Iznāk pārāk dārgi.

—       Jūs, mīļais, pērkat par cenu, kas zemāka nekā pašizmaksa. Pērkot vairumā, parasti ir dārgāk.

—   Bet ja es pirktu vairumā? Cik par visu?

—       Piedodiet, lāgā nesapratu, — es sapurināju galvu. — Ko vairumā?

Viņš dega nepacietībā.

—   Visu. Visu pasauli. Zemeslodi.

—   Oho! — es iesaucos. — Tas ir daudz.

—       Man apnicis pirkt pa daļām. Nosakiet vairum­tirdzniecības cenu — es pērku visu uzreiz.

Es pametu ar galvu — ne piekrītoši, ne noraidoši, ne jā, ne nē. Rokās prasījās nauda, turklāt liela. Bet laikam gan tagad man vajadzēja pasmieties viņam ģīmī un iet projām. Taču es pat nepasmaidīju.

—       Protams, jūs varat uzzināt šo cenu. Bet ko tas nozīmē? Es gribu jautāt, ko jūs īsteni taisāties pirkt?

—       Zemi, — Eksars sacīja, pievirzījies man tik tuvu, ka es sajutu viņa elpu. — Es gribu pirkt Zemi. Visu, kopumā.

—   Tikai labi samaksājiet. Pārdošu visu, kā stāv.

—       Cena nav svarīga. Tas taču ir īsts darījums. Es maksāju divi tūkstoši dolāru. Un saņemu Zemi — visu planētu — ar tiesībām uz derīgajiem izrakteņiem un apslēptiem dārgumiem. Vai esat ar mieru?

—  Jūs dabūjat velnišķīgi daudz.

—       Zinu, ka daudz, — viņš piekrita. — Bet es arī maksāju daudz.

—       Par to, ko prasāt, tas nav daudz. Ļaujiet man padomāt!

Tas bija liels darījums, liela balva. Es nezināju, cik naudas viņam iedots televīzijā, taču biju pārliecināts, ka divi tūkstoši dolāru ir tikai sākums. Bet kā noteikt saprātīgu cenu par pasauli un nenošaut greizi?

Es nedrīkstu televīzijā izskatīties sīks cilvēciņš. Jāuzmin augstākā cena, ko režisors nosaucis Eksa- ram.

—       Vai jums patiešām vajadzīgs viss? — pievērsda­mies viņam, es jautāju. — Zeme un Mēness?

Eksars izstiepa uz priekšu netīro roku.

—       Tikai tiesības uz Mēnesi. Pārējo varat paturēt sev.

—       Tik un tā tas ir loti daudz. Par tādu lērumu nekustama īpašuma jums nāksies izdot vairāk nekā divus tūkstošus.

Eksars saviebās, un viss viņa ķermenis noraustījās.

—  Cik … cik vairāk?

—        Labi, netēlosim muļķus! Tas ir vērienīgs darī­jums! Mēs taču vairs nerunājam par tiltiem vai upēm, vai jūrām. Jūs pērkat veselu pasauli un daļu citas piedevām. Būs jāatdara maks. Sagatavojiet naudu!

—       Cik? — Šķita, ka viss viņa ķermenis zem netīrā uzvalka kratās drebuļos. Cilvēki atskatījās uz mums. — Cik? — viņš čukstēja.

—        Piecdesmit tūkstošu. Un tas ^vēl ir velnišķīgi lēti. Pats saprotat.

Eksars sašļuka. Viņa briesmīgās acis, šķita, iegrima vēl dziļāk dobuļos.

—       Jūs esat ārprātīgs, — viņš neskanīgā balsī no­murmināja. — Jūs neesat pie pilna prāta.

Viņš pagriezās uz durvju pusi ar tik nomocītu izskatu, ka man kļuva skaidrs — esmu pāršāvis pār strīpu. Viņš pat neatskatījās.

Es sparīgi sagrābu viņu aiz žaketes stūra.

—       Eksar, paklausieties, — es ātri sacīju, bet viņš rāvās projām. — Es saprotu, ka esmu uzprasījis par

daudz. Taču jūs varat dot vairak neka divi tūkstoši. Es gribu zināt jūsu visaugstāko cenu. Citādi — kāda velna pēc es tērēju ar jums laiku? Un kurš gan vēl gribēs noņemties ar jums?

Eksars apstājās. Tad pacēla galvu un pamāja. Un, kad mēs plecu pie pleca izgājām no aptiekas, es pa­laidu vaļā viņa žaketes stūri. Viss sākās no gala!

—  Labi. Jūs piekāpsieties man, es — jums. Mazliet pacelsim cenu. Jūsu pēdējais vārds! Cik jūs varat dot?

Eksars domīgi klusēja un ar mēles galiņu aplaizīja netīrās lūpas. Arī viņa mēle bija netīra. Patiešām! To visu klāja tā kā tauku, kā sodrēju kārta.

—   Ko jūs teiksiet par divarpus tūkstoša? — viņš pēc brītiņa jautāja. — Vairāk nevaru. Man nepaliek ne centa.

Šis zellis bija no tās pašas sugas kā es: andelmanis līdz matu galiem.

—  Vienosimies par trīs tūkstošiem, — es nepiekā­pos. — Nu, vai tad tas ir daudz — trīs tūkstoši? Vēl nieka piecsimt dolāru! Padomājiet, ko jūs par to da­būjat! Zeme — vesela planēta — un zvejniecība, un derīgie izrakteņi, un apslēptie dārgumi, turklāt vēl visas Mēness bagātības. Nu, piekrītat?

—  Nevaru. Gluži vienkārši nevaru. Gribētu, bet ne­varu. — Eksars papurināja galvu, it kā pūlētos tikt vaļā no saviem tikiem un drebināšanās. — Norunāsim tā: dodu jums divi tūkstoši seši simti. Par to es dabūju tikai Zemi un uz Mēness vienīgi apslēptos dārgumus. Derīgie izrakteņi paliek jums. Es iztikšu bez tiem.

—  Lai būtu divi tūkstoši astoņi simti, un ņemiet arī derīgos izrakteņus. Jums tie katrā ziņā noderēs. Ņe­miet vien un lietojiet vesels. Vēl divsimt dolāru, un viss ir jūsu.

—  Nevaru visu. Ir lietas, kas man nav pa kabatai. Dodu divi tūkstoši seši simti piecdesmit bez tiesībām uz derīgajiem izrakteņiem un apslēptajiem dārgu­miem.

Tirgošanās uzsita augstu vilni. Es to jutu.

—       Mans pēdējais vārds, — es sacīju. — Nevaru šim darījumam izšķiest veselu dienu. Divi tūkstoši septiņi simti piecdesmit un ne centa mazāk. Par to es atdodu jums Zemi un tiesības meklēt apslēptos dārgumus uz Mēness. Izvēlieties: jā vai nē?

—       Labi, — viņš sacīja. — Velns jūs parāvis — esmu ar mieru.

—       Divi tūkstoši septiņi simti piecdesmit par Zemi un apslēptajiem dārgumiem?

—        Nē, tieši divi tūkstoši septiņi simti un nekādu tiesību uz Mēnesi. Lai tas paliek. Tieši divi tūkstoši septiņi simti, un es dabūju Zemi.

—       Lai notiek! — es iesaucos, un mēs sitām saujā. Bijām sapratušies.

Pēc tam es apņēmu viņu ap pleciem — vai vērts pievērst uzmanību netīrībai, ja puisis maksās rnan divi tūkstoši septiņsimt dolāru —, un mēs atkal devā­mies uz aptieku.

—   Man vajadzīga kvīts, — Eksars atgādināja.

—       Protams, — es atbildēju. — Uzrakstīšu jums to pašu: es pārdodu visu, kas man ir vai ko man ir tie­sības pārdot. Jūs izdarījāt veiksmīgu pirkumu.

—       Bet jūs ar savu preci labi nopelnījāt, — Eksars atteica. Tagad viņš man patika. Drebelīgs, netīrs, nez kāds vēl — viņš tomēr bija savs cilvēks.

Mēs piegājām pie aptiekāra, lai apstiprinātu kvīti, un, goda vārds, pretīgāku tipu es vēl nebiju redzējis.

—       Nostrādājāt labu biznesu, ko? — viņš sacīja. — Vai neesat pārāk iekarsis?

—       Paklausieties! — es teicu. — Jūsu darīšana ir apstiprināt. — Es parādīju kvīti Eksaram. — Vai derēs?

Viņš klepoja un pētīja kvīti.

—  Visu, kas jums ir vai ko jums ir tiesības pārdot. Lieliski! Un, zināt ko, uzrakstiet par savu tirdzniecī­bas aģenta tiesīgumu, par savu profesionālo tiesī­gumu.

Es to izdarīju un parakstījos. Aptiekārs apstipri­nāja kvīti.

Eksars izvilka no bikšu kabatas naudas žūksni. Viņš noskaitīja piecdesmit četrus jaunus, kraukstošus piecdesmitniekus un nolika uz stikla letes. Pēc tam uzmanīgi paņēma kvīti, noglabāja to un devās uz durvīm.

Es paķēru naudu un metos viņam pakaļ.

—  Varbūt vēl kaut ko?

—  Nē, — viņš atbildēja. — Viss. Darījums noslēgts.

—  Es saprotu, bet mēs varam atrast vēl kaut ko, vēl kādu preci.

—  Vairāk nav ko meklēt. Darījums noslēgts.

Pēc Eksara balss es nopratu, ka tas tiešām ir viss.

Es paliku stāvam un noskatījos, kā viņš pagrūž virpuļdurvis. Viņš izgāja uz ielas, pagriezās pa kreisi un aizsoļoja projām tik ātri, it kā velnišķīgi steigtos.

Darījums noslēgts. Okei! Manā kabatas portfelī atradās trīs tūkstoši divi simti trīsdesmit dolāru, ko biju nopelnījis šai rītā.

Bet vai es rīkojos pareizi? Vai tā patiešām bija augstākā summa, kas man paredzēta pēc scenārija? Un cik tuvu es tai biju piekļuvis?

Viens no maniem paziņām, Moriss Barlaps, droši vien palīdzēs man to noskaidrot.

Moriss, tāpat kā es, nodarbojās ar biznesu, bet īpaša veida biznesu — viņš bija teātra aģents un šo lietu pārzināja kā savus piecus pirkstus. Viņš ne­pārdeva vara stieples un neizgādāja zemes gabalus Bruklinā, viņš tirgojās ar talantiem. Viņš pārdeva aktieru grupu kalnu hotelim, pianistu bāram, vadītāju raidījumam par teātri, komiķi nakts radioprogrammai.

Es piezvanīju Morisam no telefona automāta un jautāju par televiktorīnu.

—  Es gribu uzzināt.. .

—   Nav ko uzzināt, — viņš atcirta. — Nekādas vik­torīnas nav, Bernij.

—   Ir taču, Moris, velns lai parauj! Tu tikai neesi dzirdējis.

—   Tāda pasākuma nav. Netiek gatavots un mēģi­nāts, nekā tāda nav. Padomā pats — līdz raidījuma sākumam tiek iztērēts milzums naudas: vajadzīgs scenārijs, vajadzīgs televīzijas laiks. Bet, iekams tiek pirkts laiks, režisors gatavo reklāmu. Un, kad man zvana par izpildītājiem, es jau esmu tik daudz dzirdē­jis par šo raidījumu, ka man vai ausis sāp. Es zinu, ko runāju, Bernij, un, ja reiz saku, ka tāda pasākuma nav, tad tā nav.

Viņš bija velnišķīgi pašpārliecināts. Man galvā piepeši iešāvās traka doma. Nē. Nevar būt. Nē.

—  Tātad tas, kā jau Rikardo teica, būs laikraksts vai kāds universitātes pētījums?

Moriss apsvēra. Bet es stāvēju smacīgajā telefona būdā un gaidīju — Morisam Barlapam bija galva uz pleciem.

—  Tie velna dokumenti, visas tās kvītis … Avīzes un universitātes tā nestrādā. Un arī pēc savādnieka izdarībām tas neizskatās. Es domāju, tu esi apvests ap stūri, Bernij, nezinu, kā un kādā sakarā, bet no­teikti apvests ap stūri.

Ar šiem vārdiem man pietika. Moriss Barlaps sajūt krāpšanu cauri sešpadsmit pēdu biezai izolācijai no silikātvilnas. Viņš nekļūdās. Nekad.

Es pakāru klausuli un sāku prātot. Trakā doma atkal atgriezās un kā bumba sprāga manās smadze­nēs.

Kosmisko svešinieku banda nolēmusi sagrābt Zemi. Varbūt viņi grib to pārvērst par koloniju, varbūt grib ierīkot kūrortu, velns viņus zina. Un viņiem ir savi ap­svērumi. Viņi ir pietiekami spēcīgi un augsti attīstīti, lai sagrābtu Zemi ar varu. Bet viņi negrib darīt to nelikumīgi, viņiem vajadzīgs juridisks pamats.

Tā, redz. Varbūt šiem bandītiem tik vien vajadzīgs kā saņemt no kāda atsevišķa cilvēku cilts pilntiesīga pārstāvja papīrīti par Zemes nodošanu viņiem. Vai tie­šām tā varētu būt? Jebkuru papīrīti? Vienalga, kas to parakstījis?

Es iemetu monētu automātā un uzgriezu Rikardo numuru. Viņa koledžā nebija. Es paskaidroju telefo­nistei, ka man ir ļoti svarīga darīšana, un viņa atbil­dēja: «Labi, pacentīšos viņu sameklēt.»

Visa šī muldēšana, es domāju, tilts pār Zelta Vārtu šaurumu, Eresunna šaurums — tie bija tādi paši vil­tīgi gājieni kā divdesmitnieka pārdošana par piec­nieku. Biznesmeņa izdarībās ir viena droša pazīme — ja viņš pārtrauc visas sarunas, taisa savu bodīti ciet un aiziet, tad skaidrs, ka ir dabūjis, ko gribējis.

Eksars gribēja dabūt Zemi. Un visas šīs papildu tiesības uz Mēnesi — tīrās blēņas! Viņi izdomājuši šo triku, lai mani apmulsinātu un vairāk izkaulētu.

Jā, Eksars bija mani apvedis ap stūri. Šķita, ka viņš speciāli izpētījis, kā es strādāju. It kā viņam būtu bijis jāpērk tieši no manis.

Bet kāpēc no manis?

Un ko nozīmēja tas murgojums kvītīs par manu tiesīgumu, velns parāvis, ko tas nozīmēja? Man Zeme nepieder, un es nenodarbojos ar planētu pirkšanu un pārdošanu. Vispirms jābūt planētas īpašniekam, lai varētu to pārdot. Tāds ir likums.

Bet ko es pārdevu Eksaram? Man nav nekāda ne­kustamā īpašuma. Varbūt viņš taisās sagrābt manu kantori, pasludināt savas tiesības uz to daļu trotuāra, pa kuru es eju, vai uzlikt arestu krēslam kafejnīcā, kur es dzeru kafiju?

Sīs pārdomas mani noveda atkal pie galvenā jau­tājuma: kas «viņi» ir? Velns parāvis, kas «viņi» ir?

Telefoniste beidzot bija sameklējusi Rikardo. Viņš bija neapmierināts.

—  Man ir fakultātes sanāksme, Bernij. Es piezva­nīšu tev vēlāk.

—  Pagaidiet mirklīti! — es lūdzos. — Esmu iekritis un nezinu, vai man izdosies izķepuroties vai ne. Man ļoti vajadzīgs padoms.

Es runāju, elpu neatvilkdams; klausulē bija dzirda­mas kaut kādu lielu bosu balsis, bet es aizgūtnēm stāstīju par to, kas noticis ar mani pēc mūsu šīrīta sarunas. Kā izskatījās Eksars, kāda no viņa nāca smaka, kāds dīvains krāsu televizors bija viņa istabā, kā viņš atteicās no tiesībām uz Mēnesi un aizgāja, kad bija pārliecinājies, ka ir nopircis Zemi. Ko šai sakarā teica Moriss Barlaps, un kādas man pašam ir aizdomas. Visu pateicu.

—  Tikai viens nav saprotams, — es pasmējos, izlik­damies, ka neņemu to visu nopietni. — Kas gan es esmu, lai noslēgtu tādus darījumus, ko?

Rikardo kādu brīdi domāja.

—   Nezinu, Bernij, vai tas ir iespējams. Jāapsver visi «par» un «pret». Šķiet, tas ir saistīts ar ANO.

—   Ar ANO? Nesaprotu. Kāds sakars ANO ar to?

—  Vistiešākais. Atceries pētījumus, ko mēs abi kopā izdarījām ANO pirms diviem gadiem.

Viņš runāja caur puķēm, lai blakus stāvošie kolēģi nevarētu viņu saprast. Bet es gan sapratu. Sapratu.

Eksars droši vien bija uzošņājis, ka Rikardo devis man iespēju nopelnīt, pārdodot ANO Ņujorkas ēkas norakstīto iekārtu un kantora mēbeles. Man pat tika izsniegts oficiāls dokuments. Un kādā kartotēkā līdz šim laikam glabājas ANO blanka, kur ierakstīts, ka es esmu viņu oficiālais pārstāvis nelikvīdo līdzekļu, norakstītās iekārtas un kantora mēbeļu realizēšanā.

Te nu ir tas juridiskais pamats!

—  Vai jūs domājat, ka tas dokuments vēl ir spēkā? — es jautāju Rikardo. — Pieņemsim, ka Zeme varētu būt norakstīta iekārta. Bet nelikvīdie līdzekļi?

—  Starptautiskie likumi ir ļoti komplicēta padarī­šana, Bernij. Un šeit viss var būt daudz sarežģītāk. Nopietni jāpārdomā un kaut kas jāizgudro.

—  Bet kas? Ko lai es daru, Rikardo?

—  Bernij, — viņš dusmīgi uzkliedza, — es taču tev teicu, ka man ir fakultātes sanāksme, velns parāvis! Fakultātes sanāksme!

Un Rikardo nolika klausuli. Es kā apsvilis izskrēju no aptiekas, noķēru taksometru un drāzos uz viesnīcu, kur dzīvoja Eksars.

No kā es tā nobijos? Nezinu, bet mani gandrīz vai ķēra trieka. Tas viss bija pārāk nozīmīgi priekš tāda sīka cilvēciņa kā es, un šajā nozīmīgumā jautās kaut kas bīstams. Rezultātā es varēju kļūt par lielāko idiotu visā cilvēces vēsturē. Neviens vairs neslēgs ar mani nevienu darījumu. Es jutos tā, it kā kāds būtu lūdzis mani pārdot fotogrāfiju un es būtu atbildējis: «Lū­dzu!» — bet izrādījies, ka tā ir fotogrāfija, kurā re­dzama viena no ārkārtīgi slepenajām atomraķetēm. It kā es nejauši būtu pārdevis savu valsti. Tikai patie­sībā bija vēl ļaunāk: es biju pārdevis visu pasauli!

7 Man tā jāatpērk, jāatpērk par katru cenu!

Kad es ieskrēju Eksara istabā, viņš jau gatavojās aiziet un patlaban novietoja savu jocīgo tranzistoru televizoru lētā ādas ceļasomā. Es neaizvēru aiz sevis durvis, lai istabā būtu gaišāk.

—   Darījums noslēgts, — viņš teica. — Viss pa­beigts. Vairāk darījumu nebūs.

Es aizšķērsoju viņam ceļu.

—  Eksar, — es sacīju. — Paklausieties, ko es jums teikšu. Jūs neesat cilvēks. Kā es, piemēram.

—  Es, mīļais, esmu cilvēciskāks nekā jūs!

—       Iespējams, bet jūs neesat Zemes cilvēks — tur tā lieta. Kam jums vajadzīga Zeme? …

—       Man tā nav vajadzīga. Es pārstāvu kādu per­sonu.

Tad tā gan, skaidri un gaiši! Tev taisnība, Moris Barlap! Es cieši raudzījos Eksara zivs acīs, kas nāca man arvien tuvāk un tuvāk. Taču es neatkāpos.

—      Jūs esat kāda aģents, — es lēni sacīju. — Kas ir šis kāds, un kāpēc tam ievajadzējies Zemes?

—      Tā nav mana darīšana. Es esmu aģents. Es tikai pērku priekš viņiem.

—  Vai jūs saņemat komisijas naudu?

—   Nu, protams, es nestrādāju par baltu velti.

«Jā, tu nestrādā par baltu velti,» es nodomāju. Sī klepošana, šie tiki un raustīšanās. Es sapratu, no kā tas viss. Viņš nav pieradis pie mūsu klimata. Tā man, ja es nokļūtu Kanādā, noteikti piemestos kādas slimī­bas lēkmes nepierastā ūdens vai vēl kā cita dēļ.

Un netīrumu kārta uz viņa sejas bija kaut kas līdzīgs pretiedeguma ziedei! Lai pasargātu ādu no mūsu saules! Viss sakrīt — logiem nolaistas storas, seja nozieķēta, apģērbs notraipīts ar to pašu smēru.

Eksars nebija diedelētājs. Lai kas, bet ne tas. «Pa­lauzi galvu, Bernij!» es sev sacīju. «Sis zellis ir tevi pamatīgi iznesis cauri!»

—       Cik jūs nopelnāt — desmit procentu? — Viņš neatbildēja, bet noliecās pie manis, sāka aizgūtnēm elpot un raustīties. — Es jums maksāšu vairāk, Eksar. Zināt, cik es došu? Piecpadsmit procentu! Man ir sāpīgi redzēt, ka cilvēks tā noskrienas nožēlojamu desmit procentu dēļ.

—      Bet kā ar ētiku? — Eksars rupji mani pārtrauca. — Man taču ir klients.

—   Iedomājieties tikai, viņš sāk runāt par ētiku! Bet nopirkt visu šo nolādēto Zemi par divi tūkstoši septiņ­simt dolāriem? Un to jūs saucat par ētiku?

Tagad viņš kļuva nikns. Nolika ceļasomu uz grīdas un uzsita ar dūri pa plaukstu.

—  Nē, to es saucu par biznesu, par darījumu — es lieku priekšā, jūs piekrītat. Jūs aizejat laimīgs, esat labi nopelnījis. Un piepeši ne no šā, ne no tā jūs skrie­nat atpakaļ, sākat činkstēt un paziņojat, ka neesat gri­bējis pārdot tik daudz par tādiem grašiem. Tas nekur neder! Man ir sava ētika: es nepiekrāpšu klientu kaut kāda ņuņņas dēļ.

—  Es neesmu ņuņņa! Esmu tikai sīks cilvēciņš un knapi savelku galus kopā. Kas es esmu salīdzinājumā ar dūzi no citas pasaules, kurš zina, kā mani aptīt ap pirkstu!

—  Ja jūs būtu varējis kādu aptīt ap pirkstu, vai tad jūs to nebūtu darījis?

—  Bet ne tādā veidā. Nesmejieties, Eksar, tā ir pa­tiesība. Es nebūtu apkrāpis kropli. Es nebūtu apvedis ap stūri vientiesi no nožēlojama kantorīša, lai viņš pārdod-man planētu.

—  Bet jūs taču pārdevāt, — viņš sacīja. — Sī kvīts ir visur derīga. Un tehnikas, lai pastiprinātu tās spēku, mums pietiek. Tiklīdz mans klients reizē ar do­kumentu iegūs īpašuma tiesības, cilvēku rasei beigas, tā būs pagalam, ne smakas nepaliks. Bet grēkāzis bū­siet jūs.

Numurā bija karsts, un es svīdu kā pele. Taču man kļuva vieglāk ap sirdi. Eksars tomēr ielaidās sarunās. Es pasmējos.

Viņa seja zem netīrumu kārtas mazliet piesarka.

—  Cik jūs piedāvājat? — viņš jautāja. — Nosauciet  summu!

—  Nosauciet jūs! Jūs pārdodat, es pērku.

—       Hm … — Eksars nepacietīgi izmeta un atgrūda mani.

Viņš bija spēcīgs, šis zellis! Es skrēju viņam pakaļ uz liftu.

—      Cik jūs gribat, Eksar? — es jautāju, kad mēs abi sa­braucām lejup.

Viņš paTaustīja plecus.

—       Man ir planēta un pircējs tai. Jūs esat iekritis. Pats sevi iegāzāt, pats nu tieciet laukā.

Ir gan nelietis! Uz visu viņam gatava atbilde.

Eksars nodeva atslēgu, un mēs atkal atradāmies uz ielas. Mēs gājām pa Brodveju, un es piedāvāju viņam trīs tūkstoši divsimt trīsdesmit dolāru, ko biju no viņa saņēmis, bet viņš atbildēja, ka nomiršot badā, ja ieņemšot un izdošot vienu un to pašu summu. — Trīs tūkstoši četri simti, — es piesolīju. — Tas ir, es gribēju teikt, trīs tūkstoši četri simti piecdesmit.

Ja es nenosauktu skaitļus — vienalga, kādus —, man uz vietas būtu beigas.

Es paskrējos uz priekšu.

—      esksar, pietiek vazāt vienam otru aiz deguna, man tas jau tāpat ir garš. Nosauciet summu! Lai kāda tā būtu, es maksāšu.

Tas iedarbojās.

—  Patiesi? Un nepiešmauksiet?

—  Kā es varu piešmaukt?! Man nav izejas.

—       Lai notiek! Es palīdzēšu jums izgrozīties un aiz­taupīšu spēkus — nebūs jāvelkas pie sava klienta. Bet kā rīkoties, lai visiem būtu labi — jums nenodarītu pāri un pats neciestu zaudējumus? Teiksim — tieši astoņi tūkstoši.

Astoņi tūkstoši — tas bija gandrīz viss, kas man atradās bankā. Eksars precīzi zināja, cik manā kontā ir naudas — ieskaitot pēdējo noguldījumu!

Un arī manas domas viņš zināja.

—   Ja esi nolēmis ar kādu noslēgt darījumu, — viņš runāja starp klepus lēkmēm, — tad ir vērts ievākt ziņas par šo cilvēku. Jums ir drusku pāri par astoņiem tūkstošiem. Tas nemaz nav tik daudz, ja jāglābj sava galva.

Es sašutu.

—   Nav tik daudz? Nu, es parunāšu ar tevi citādi, nožēlojamais filantrop, sasodītais labdari! Ņe velna es nepiekāpšos! Mazdrusciņ, jā! Bet neviena centa no bankas ne par tevi, ne par Zemi, ne par ko citu es nedošu!

Policists pienāca tuvāk paskatīties, kāpēc es tā bjauju, un man bija mazliet jāpiekļūst, kamēr viņš atkal attālinājās.

«Palīgā! Policija! Mūs apdraud citplanētieši!» es bezmaz iebrēcos. Par ko gan pārvērstos šī iela, kur mēs stāvējām, ja es toreiz nebūtu pierunājis Eksaru atdot kvīti?

—   Pieņemsim, ka jūsu klients sagrābs Zemi, vici­nādams rokā manu kvīti, — mani tad pakārs pirmajā zarā. Bet man ir tikai viena dzīve, un šī dzīve ir pirk­šana un pārdošana. Es nevaru pirkt un pārdot bez kapitāla. Ja es zaudēšu savu kapitālu, man būs vienalga, kam pieder Zeme.

—   Ko jūs, velns lai parauj, gribat apmānīt?

—   Es nevienu negribu apmānīt. Goda vārds, tā ir patiesība. Ja tiek atņemts mans kapitāls, man ir vienalga, vai esmu dzīvs vai miris.

Ar šo pēdējo melu pilienu, šķiet, kauss tika pilns. Ticiet man, kad es dīcu šo dziesmiņu, manās acīs sa­nesās visīstākās asaras. Cik man vajagot, viņš gri­bētu zināt, — piecsimt dolāru? Es atbildēju, ka ne­vienu dienu nevarēšu strādāt bez septiņkārt lielākas summas. Viņš painteresējās, vai es patiešām taisoties atpirkt šo nolādēto planētu vai arī man šodien esot dzimšanas diena un es gaidot no viņa dāvanu.

—   Man nav vajadzīgas jūsu dāvanas, — es sacīju. — Atdodiet tās resnuļiem. Viņiem der ieturēt diētu.

Tā mēs gājām. Strīdējāmies līdz aizsmakumam, zvērējām pie visa kā, tiepāmies un kaulējāmies, izšķīrāmies un atkal atgriezāmies. Nebija galīgi nekā­das skaidrības, kurš tomēr piekāpsies pirmais.

Bet nepiekāpās ne viens, ne otrs. Mēs abi turējā­mies stingri, kamēr nonācām pie summas, ar kuru es biju rēķinājies, nu, mazliet lielākas, taču par to tad arī vienojāmies.

Seši tūkstoši simt piecdesmit dolāru.

Šī summa stipri pārsniedza no Eksara saņemto. Bet vairāk nokaulēt es nespēju. Ziniet, varēja būt vēl ļaunāk. Un tomēr mēs gandrīz vai izšķīrāmies, kad runa ievirzījās par norēķināšanos.

—   Jūsu banka ir tepat netālu. Mēs pagūsim līdz slēgšanai.

—  Vai jūs gribat mani novest pie infarkta? Mans čeks ir līdzvērtīgs zeltam.

Galu galā es Eksaru pierunāju ņemt čeku. Es pa­sniedzu viņam čeku, un viņš atdeva man kvītis, visas līdz pēdējai. Visas manis parakstītās kvītis. Tad viņš paņēma savu mazo ceļasomu un devās projām.

Viņš aizgāja lejup pa Brodveju, pat neatvadījies no manis. Eksaram eksistēja tikai bizness un nekas vairāk. Viņš pat neatskatījās.

Tikai bizness. Nākamajā rītā es uzzināju, ka viņš paguvis ieiet bankā pirms slēgšanas un pārliecinā­jies par manu maksātspēju. Kā jums tas patīk? Man viss krita laukā no rokām: es biju zaudējis seši tūk­stoši simt piecdesmit dolāru. Tikai tādēļ, ka ielaidos sarunā ar svešinieku!

Rikardo nosauca mani par Faustu. Es izgāju no bankas, dauzīdams sev galvu ar dūri, un piezvanīju Rikardo un Morisam Barlapam, lai uzaicinātu viņus uz lenču. Mēs iegājām dārgā restorānā, ko izvēlējās Rikardo, un tur es viņiem visu izstāstīju.

—   Tu esi Fausts, — Rikardo sacīja.

—   Fausts? — es jautāju. — Kas ir Fausts? Kāds Fausts?

Pats par sevi saprotams, ka viņam nācās pastāstīt man par Faustu. Tikai es esot jauna tipa Fausts — divdesmitā gadsimta amerikāņu Fausts. Pirms manis Fausti gribējuši visu zināt, bet es gribot visu dabūt savā īpašumā.

—   Taču nedabūju nekā, — es iebildu. — Mani ap- šmauca. Mani apšmauca par seši tūkstoši simt piec­desmit dolāriem.

Rikardo sāka smieties un atgāzās pret krēsla at­zveltni.

—   Zeltā saistīts ļaužu prāts, — viņš murmināja. — Zeltā saistīts ļaužu prāts …

—   Ko?

—   Tas ir citāts, Bernij. No Guno operas «Fausts». Un, manuprāt, piemērots citāts. Zeltā saistīts ļaužu prāts.

Es pievērsu acis Morisam Barlapam, taču neviens nekad nevar pateikt, kas viņam padomā. Ģērbies dārgā tvīda uzvalkā, viņš raudzījās uz mani ar tik dziļu un domīgu skatienu, ka šajā brīdī līdzinājās profesoram daudz vairāk nekā Rikardo. Rikardo, zināt, ir pārlieku švītīgs.

Bet viņu prātu un attapību var apskaust jebkurš. Tāpēc jau es bezmaz vai dvēseli ieķīlāju, lai atvestu viņus uz šo restorānu. Kaut arī Eksars bija mani gandrīz vai izputinājis.

—   Moris, saki taisnību! Vai tu viņu saprati?

—   Kas tur ko saprast, Bernij? Citātu par ļaužu kāri pēc zelta? Varbūt tā arī ir atbilde, ko?

Tagad cs paskatījos uz Rikardo. Viņš beidza ēst itāļu pudiņu ar putukrējumu. Sis pudiņš te maksāja tieši divus dolārus.

—   Pieņemsim, ka viņš nav Zemes cilvēks, — Mo­riss Barlaps sacīja. — Pieņemsim, ka viņš ir ieradies no kosmosa. Lieliski! Jājautā, kam gan tādam atnā­cējam vajadzīgi amerikāņu dolāri. Starp citu, inte­resanti, kāds viņiem ir kurss?

—  Tu gribi teikt, ka viņam vajadzēja kaut ko pirkt šeit, uz Zemes?

—   Pilnīgi pareizi. Bet ko? Tāds ir jautājums. Kā viņam varēja ievajadzēties uz Zemes?

Rikardo bija notiesājis pudiņu un noslaucīja lūpas servjetē.

—    Es domāju, Moris, ka jūs esat uz pareiza ceļa, — viņš sacīja un atkal piesaistīja visu manu uzma­nību. — Mēs varam pieņemt, ka viņu civilizācija ir daudz augstāka par mūsējo. Viņi uzskata, ka mums vēl pāragri zināt par viņu eksistenci. Un grib pār­vērst primitīvo, mazo Zemi savdabīgā rezervātā, kur ieeja aizliegta, un pārkāpt šo aizliegumu uzdrīkstas vienīgi noziedznieki.

—   Kā gan tādā augsti organizētā sabiedrībā var rasties noziedznieki, Rikardo?

—   Likumi rada noziedzniekus, Bernij, tāpat kā vista dēj olas. Civilizācija pret viņiem ir bezspēcīga. Tagad es sāku saprast, kas šis Eksars ir par putnu. Bezprincipu avantūrists, kosmosa klaidonis, līdzīgs pirātiem, kas blandījās pa Dienvidu jūrām pirms simt un vairāk gadiem. Iedomāsimies, ka pasažieru tvai­konis uzskrien uz koraļļu rifiem un kāds riebīgs tips no Bostonas izkļūst krastā un sāk dzīvot starp pri­mitīviem, neattīstītiem mežoņiem. Ceru, jūs sapro­tat, kas notiks tālāk.

Moriss Barlaps paziņoja, ka viņam nebūtu nekas pretī vēl iedzert brendiju. Es pasūtīju. Un viņš, kā parasti ar mazu smaidiņu, konfidenciāli noliecās pie manis:

—   Rikardo ir taisnība, Bernij. Iedomājies sevi tava pircēja vietā. Viņš cieš avāriju un ietriecas mazā, netīrā planētā, kam likums pat tuvoties aizliedz. Viņš var salabot savu kuģi ar vietējiem materiāliem, bet par visu ir jāmaksā. Mazākais troksnītis, mazākā nesaprašanās, un viņu notvers Kosmiskā policija. Ko tu darītu viņa vietā?

Tagad es sapratu.

—   Es mainītu, tirgotos un tā kaut ko nopelnītu. Vara aproces, krelles, dolāri — es tirgotos ar visu, kas gadītos pa rokai un par ko varētu dabūt viņu preces. Es mainītu un tirgotos, noslēgtu darījumu pēc darījuma. Pat kādu nevajadzīgu ierīci demon­tētu no kuģa un atrastu vēl jaunas preces, kas viņiem liktos vērtīgas. Taču tie visi ir mūsu, Zemes cilvēku, priekšstati par biznesu.

—   Bernij, — Rikardo man sacīja, — bija laiks, kad tieši tajā vietā, kur tagad atrodas fondu birža, indiāņi mainīja bebru ādas pret spožām čaulītēm. Kaut kāds bizness ir arī Eksara pasaulē, esmu par to pārliecināts, un salīdzinājumā ar to mūsu lielāko koncernu apvienība izskatās kā bērnu spēle.

—   Jā, tā laikam būs gan. Iznāk, ka es no paša sā­kuma esmu bijis nolemts iekrišanai. Šis afērists, šis pārcilvēks mani apšmauca. Redzēja, ka esmu lamp- ausis, un piešuva man bārdu.

Rikardo pamāja.

—   Biznesmeņu Mefistofelis glāba sevi no debesu pērkona. Viņam bija vajadzīgs divreiz vairāk nau­das, lai salāpītu savu ridvanu. Un viņš izdarīja pašu fantastiskāko mahināciju visā komercijas vēsturē.

. — No Rikardo vārdiem izriet, — līdz manim at­skanēja Morisa Barlapa balss, — ka šis zellis, kurš tik neganti ar tevi izrīkojās, ir piecas galvas pārāks par tevi.

Man galīgi nolaidās rokas.

— Kāda starpība, — es sacīju, — vai tev uz kājas uzkāpj zirgs vai zilonis. Tik un tā kāja ir nomīta.

Es samaksāju rēķinu, saņēmu sevi rokās un izgāju no restorāna.

Un tad sāku domāt, vai tikai tas viss īstenībā tā ir. Viņi abi ar baudu pieskaitīja Eksaru pie starpplanētu padibenēm. Protams, Rikardo ir gudrs un Barlaps viltīgs kā velns, bet tas vēl neko nenozīmē. Idejas ir. Bet faktu nav.

Taču arī fakts nelika uz sevi ilgi gaidīt.

Mēneša beigās manā kantorī pienāca čeks, ko biju izrakstījis Eksaram. To bija indosējis liels veikals Kortlendstrītas rajonā. Man ar šo veikalu bija sakari. Es devos turp, lai kaut ko uzzinātu par savu klientu.

Šai veikalā pārdod kondīcijai neatbilstošas elektro­niskās ierīces. Tur tad Eksars arī bija iepircies. Iegā­dājies lielu partiju tranzistoru un transformatoru, pretestību un iespiestu shēmu, elektronu lampas, va­dus, instrumentus un tā tālāk. Visu jukjukām, vei­kalā man sacīja, miljons detaļu, kuras nav iespējams savienot. Viņi sprieduši, ka Eksaram veicams kāds ļoti steidzams darbs un viņš ņem visu, kas vien kaut kā var noderēt. Viņš izdevis daudz naudas par pie­gādi — pirkumi nosūtīti uz kādu nomaļu stūri Ziemeļkanādā.

Te tas bija — fakts. Man nācās to atzīt. Un, raugi, vēl viens.

Kā jau teicu, man ir sakari ar šo veikalu. Tur ir pašas zemākās cenas visā apkaimē. Bet kāpēc, kā jūs domājat, viņi pārdod tik lēti? Atbilde viena: tāpēc, ka lēti pērk. Pērk zem pašizmaksas cenām un par kvalitāti neliekas zinis: viņus interesē vienīgi peļņa. Es pats esmu viņiem pārdevis kaudzēm elektronisku lūžņu, ko savu mūžu nekur citur nebūtu varējis rea­lizēt; izbrāķēti atkritumi — ja gribat zināt, tas ir pat bīstami. Bet šim veikalam var piegādāt krāmus, kad, uzpircis lērumu vēl lielāku krāmu, esat zaudējis katru cerību nopelnīt.

Vai varat iedomāties? Es sarkstu, to atceroties.

Es redzu, kā kaut kur kosmosā lido Eksars. Viņš ir salāpījis savu kuģeli. Viss kārtībā, Eksars dodas pretī jauniem lieliem veikumiem. Dzinēji dūc, kuģis traucas uz priekšu, bet viņš sēž, savilcis netīro purnu priecīgā smaidā, un atceras, cik veikli aptinis mani ap pirkstu.

Viņš smejas, vēderu turēdams.

Piepeši atskan griezīgs čirkstiens un sāk smirdēt pēc deguma. Galvenā dzinēja vadības ķēdē izdilusi izolācija, vadi savienojušies, kuģis zaudē vadāmību, un nu sākas īsta elle. Eksars ir nobijies. Viņš ieslēdz papildu dzinējus. Tie nedarbojas — vai zināt, kādēļ? Vakuuma lampās nepienāk elektriskā strāva. Bac! īssavienojums pakaļgala dzinējā. Krah! Kuģa vidū izkūst kondīcijai neatbilstošais transformators.

Te nu tu esi — līdz cilvēku mitekļiem miljoni jū­džu, apkārt bezgalīgs kosmoss, rezerves daļu nav, instrumenti rokās salūst, un tuvumā nevienas dzīvas dvēseles — nav, ko apšmaukt.

Bet es šeit, savā kantorī, domāju par viņu un vai plīstu no smiekliem. Jo iespējams un pat ļoti ticams, ka visas nelaimes ar kuģi notiek pārdesmit izbrāķētu detaļu un norakstītu elektronisko ierīču dēļ, kuras es pats, Bernijs ar iesauku Fausts, laiku pa laikam esmu piegādājis nocenoto preču veikalam.

Neko vairāk es nevēlos. Lai tikai tā notiktu.

Fausts. Dabūs viņš no manis Faustu! Taisni pa purnu! Fausts! Sašķīdīs tava galviņa pret Faustu! Es tev rādīšu Faustu!

Zēl tikai, ka es taču to visu nekad neuzzināšu. Bet vienu gan zinu noteikti: es esmu vienīgais cilvēks visā Zemes vēsturē, kas pārdevis šo nolādēto pla­nētu.

Un atkal to atpircis!

ROTAĻA BERNIEM

Kad izsūtāmais, sapratis, ka dzeramnaudas nebūs, aizcirta durvis, Sems Vēbers nolēma piebīdīt lielo kasti tuvāk istabas vienīgajai spuldzei. Izsūtāmajam jau viegli nomurmināt: «Nezinu. Tā nav mūsu darī­šana, mister, mēs tikai piegādājam,» — taču jābūt kādam saprātīgam izskaidrojumam.

Priekšnojauta Semu nebija vīlusi. Kaste bija krietni smaga. Sems tusnīdams pavilka to dažus metrus. Nesaprotami, kā izsūtāmais spēja uznest tādu sma­gumu ceturtajā stāvā.

Pamanījis spilgtu kartīti, uz kuras bija viņa vārds, adrese un tradicionālais novēlējums: «Priecīgus 2153. gada ziemsvētkus», Sems izslējās un sarauca uzacis.

Joks? Viņam nebija paziņu, kam liktos asprātīgi nosūtīt apsveikumu ar šādu datumu. Līdz tam bija jāgaida vēl divsimt gadu. Ja nu vienīgi kāds jokdaris no viņa biedriem juridiskajā institūtā nolēmis darīt zināmu savu viedokli par to, kad Vēbers vadīs savu pirmo procesu. Taču arī tādā gadījumā…

Burti izskatījās ļoti dīvaini — kaut kādas zaļas svītriņas līniju vietā. Bet pati kartīte bija no tīra zelta!

Semu tirdīja ziņkāre. Viņš norāva kartīti, noplēsa plāno ietinamo papīru — un sastinga aiz pārstei­guma. Tad iesvilpās un drudžaini norija siekalas.

Kas tas?! Vai prātu var zaudēt!

Kastei nebija ne vāka, ne turekļu. Tās virsmā ne­bija redzama ne mazākā spraudziņa. Tas bija gluds viengabala kubs no nepazīstamas brūnas vielas. Bet, kad Serus kasti kustināja, iekšā kaut kas šķindēja.

Pūzdams un elsdams Sems pacēla kasti. Arī tās dibens bija pilnīgi gluds, bez vienas šķirbiņas. Sems ar blīkšķi nolaida kasti uz grīdas.

—  Labi, — viņš filozofiski noteica, — galu galā galvenais ir princips, nevis dāvana.

Tad Sems atcerējās, ka laiks sēsties pie vēstu­lēm — viņš vēl nebija pateicies par ziemsvētku dā­vanām. Vajadzēja izdomāt kaut ko pavisam īpašu krustmātei Megijai. Viņas atsūtītās kaklasaites izska­tījās pēc abstrakcionistiskiem murgiem, bet Sems pats viņai uz šiem ziemsvētkiem nebija aizsūtījis ne ka­batlakatiņa. Visu naudu līdz pēdējam centam bija aprijusi broša Tinai. Protams, broša nav gredzens, taču varbūt Tina ņems vērā radušos apstākļus…

Sems devās uz gultu, kas viņam vienlaikus kal­poja arī par galdu un krēslu. Garāmiedarns viņš pikti pagrūda kasti un noburkšķēja: «Nu, labi, negribi at­vērties — nevajag.»

Mīklainais kubs, it kā no grūdiena pieņēmies prātā, atdarījās. Vispirms izveidojās sprauga, tad tā ātri paplašinājās, un vāks atbīdījās uz abām pusēm kā ceļasomai. Sems iebelza sev pa pieri un piesauca visus dievus no ēģiptiešu Seta līdz debesu tēvam. Tad viņš atcerējās savus pēdējos vārdus.

—   Aizvērties! — viņš sacīja.

Kaste paklausīgi aizvērās un kļuva gluda kā zīdaiņa āda.

—   Atvērties!

Kaste atvērās.

Nav slikta izrāde, Sems nosprieda. Viņš noliecās un sāka aplūkot kastes saturu.

Sems ieraudzīja plauktiņu labirintu. Tajos bija īlakoni ar gaišzilu šķidrumu, kārbiņas ar sarkaniem pulveriem, caurspīdīgas tūbiņas, pilnas ar dzeltenu, zaļu, oranžu, sārti violetu un vēl citu krāsu pastu. Sems pat nevarēja atrast nosaukumus visiem toņiem. Kastes dibenā atradās septiņi dīvaini aparāti, kas izskatījās tā, it kā tos būtu samontējis uz lampām ķerts radioamatieris. Un vēl kastē bija grāmata.

Sems izņēma šo grāmatu un ar izbrīnu konstatēja, ka, lai gan lapas tajā bija no metāla, tā gandrīz neko nesvēra, katrā ziņā bija vieglāka par jebkuru citu grāmatu, ko viņš savā mūžā turējis rokās. Sems apsē­dās uz gultas, dziļi ievilka elpu un atšķīra pirmo lappusi.

— Tavu brīnumu! — viņš iesaucās un ar sparu izpūta elpu. Zaļie burti izlocījās kaut kādos trakos ķeburos.

««Uzbūvē cilvēku», komplekts Nr. 3 Šis komplekts domāts tikai bērniem 11 —13 gadu vecumā. Aparatūra, kas ir sarežģītāka nekā komplektos «Uzbūvē cilvēku» Nr. 1 un Nr. 2, dos iespēju šīs vecuma grupas bērniem uzbūvēt darbojošos pieaugušus cilvēkus. Pārē­jie pusaudži var tāpat uzbūvēt bērnus un dzīvus manekenus no iepriekšējo numuru komplektiem. Komplektam pievienoti divi dezasamblatori, tā ka materiālu var izmantot atkārtoti. Tāpat kā strādājot ar komplektiem Nr. 1 un Nr. 2, izjaukšanu ieteicams izdarīt Cenza sargātāja klātbūtnē. Papildu reaktīvus un rezerves daļas var saņemt no kompānijas «Uzbūvē cilvēku» — Diagonālajā līmenī Nr. 928 Glentsitijā, Ohaio štats. Iegaumējiet — tikai izmantojot komplektu «Uzbūvē cilvēku», Jūs varat uzbūvēt cilvēku!»

Sems aizmiedza acis. Kādus muļķīgus trikus viņš vakar bija redzējis kino! Neiedomājama draņķība! Un ari pati filma bija riebīga. Vienīgi krāsas labas. Inte­resanti, cik nedēļā nopelna šādas filmas producents? Un operators? Pieci simti? Tūkstoti?

Sems piesardzīgi atvēra acis. Kaste joprojām stā­vēja istabas vidū. Arī grāmata nebija nozudusi. Un pirmajā lappusē viņš atkal izlasīja: «Iegaumējiet — tikai izmantojot komplektu «Uzbūvē cilvēku», Jūs va­rat uzbūvēt cilvēku!»

Nākamo lappusi aizņēma «papildu reaktīvu un re­zerves daļu» cenrādis. Cenas par litru hemoglobīna, trīs gramiem dažādu fermentu un tamlīdzīgām lietām izskatījās mazliet dīvaini — viens slanks piecdesmit vai trīs slanki četrdesmit pieci. Lappuses beigās bija komplekta Nr. 4 reklāma: «Jūs izjutīsiet patiesu sa­jūsmu, konstruējot savu pirmo dzīvo marsieti!» Un piebilde sīkā salikumā: «2148. gada patents.»

Trešajā lappusē bija satura rādītājs. Sems iekram- pējās ar sasvīdušo roku matracī un izlasīja:

«1. nodaļa. Bērnu bioķīmiskais dārzs.

2.  nodaļa. Vienkāršākie dzīvie radījumi mājās un ārpus mājām.

3.   nodaļa. Dzīvie manekeni, un kā tie kalpo cilvēcei.

4.   nodaļa. Bērni un ciЈi mazi cilvēciņi.

5.  nodaļa. Dubultnieki visiem dzīves gadījumiem. Kopējiet sevi un savus draugus!

6.   nodaļa. Kas vajadzīgs, lai uzbūvētu cilvēku.

7.   nodaļa. Cilvēka uzbūvēšana.

8.  nodaļa. Cilvēka izjaukšana.

9.  nodaļa. Jaunas dzīvības formas izklaidēšanās nolūkam brīvajā laikā.»

Sems nolika grāmatu atpakaļ kastē un metās pie spoguļa. Viņa seja nemaz nebija pārmainījusies. Tiesa, tā bija kļuvusi baltāka par krītu, taču vaibsti palikuši tādi paši. Viņš nebija dubultojies, nebija pārvērties par manekenu, nebija konstruējis jaunu dzīvības formu izklaidēšanās nolūkam brīvajā laikā. Šai ziņā viss bija pilnīgā kārtībā.

Mazliet nomierinājies, Sems atguva agrāko sejas izteiksmi, acis, kas bija gandrīz izspiedušās no dobu- ļiem, atgriezās savā vietā.

«Dārgā krustmāte Megija,» viņš drudžaini sāka rakstīt, «jūsu kaklasaites ir pati skaistākā no visām ziemsvētku dāvanām. Cik žēl, ka …»

.. .Cik žēl, ka man nav palicis ne graša, lai nopirktu ziemsvētku dāvanu… Bet kam gan varēja ienākt prātā izšķiest tik fantastiskus pūliņus, lai sameista­rotu šādu dīvainu lietu? Lū Naitam? Taču pat viņam ar visu savu raupjumu vajadzēja just kaut kādu cieņu pret svētkiem. Un Lū arī nebūtu pieticis ne gudrības, ne pacietības tādam grūtam darbam.

Tina? Protams, viņai piemīt īpašs talants radīt sarežģījumus. Bet viņai, kas gan pilnā mērā apvel­tīta ar visām citām fiziskām un morālām īpašībām, gandrīz nemaz nav humora izjūtas.

Sems paņēma kastes ietinamo papīru un izgludi­nāja. Viņam likās, ka no tā spožās virsmas vēl vēsmo Tinas smaržu aromāts, un visa pasaule nostājās savā vietā.

Uz grīdas spīdēja metāla plāksnīte. Varbūt tās otrā pusē ir nosūtītāja vārds?

Sems pacēla plāksnīti. Nekā — tikai gluda zeltīta virsma. īsts zelts. Par to Sems nešaubījās — viņa tēvs bija juvelieris. Plāksnītes vērtība vien jau izslēdza varbūtību, ka viņš izjokots. Turklāt — kāds gan te joks?

«Priecīgus 2153. gada ziemsvētkus…»

Ko būs sasniegusi cilvēce pēc divsimt gadiem? Atradusi ceļu uz zvaigznēm vai vēl tālāk, tiecoties pēc kādiem neiedomājamiem mērķiem? Mašīnu un

robotu vietā izmantos mazus dzīvus manekenus? Ga­tavos rotaļlietas bērniem…

Bet vai kastē nav vēl kāda kartīte? Sems nolēma izkratīt laukā visu tās saturu, bet viņa skatiens atdū­rās pret lielu, pelēku kārbu ar uzrakstu: «Atūdeņoti nervu audi. Tikai cilvēku izgatavošanai.»

Sems atsprāga atpakaļ un iebrēcās: — Aizvērties!

Un atkal viņa priekšā bija gluda virsma. Sems at­viegloti uzelpoja un nolēma likties gulēt.

Izģērbdamies viņš nožēloja, ka nebija iedomājies izsūtāmajam pajautāt viņa firmas nosaukumu. Iespē­jams, ka tas palīdzētu noskaidrot aizdomīgās dāva­nas izcelsmi.

— Galu galā, — viņš, laizdamies miegā, atkārtoja, — galvenais ir princips, nevis dāvana. Priecīgus ziemsvētkus!…

Nākamajā rītā, kad Lū Naits ielidoja kantorī ar savu parasto: «Labrīt, kolēģi!», Sems gaidīja, ka Lū tūlīt mēģinās viņam iedzelt. Tāds cilvēks kā Lū diez vai spētu atturēties no mājieniem. Taču Lū iebāza degunu «Ņujorkas štata likumu krājuma papildināju­mos» un tā nosēdēja visu rītu. Pārējie kopējā kantora līdzīpašnieki — pieci jauni juristi — likās vai nu pā­rāk nomākti, vai pārāk aizņemti, lai uz viņu sirdsap­ziņas būtu kaste «Uzbūvē cilvēku». Nebija ne viltīgu smaidiņu, ne zobgalīgu skatienu, ne uzvedinošu jau­tājumu.

Tina ieradās tieši pulksten desmitos. Viņa atgādi­nāja meiteni no reklāmas, tikai apģērbtu.

— Labrīt! — viņa sacīja.

Katrs viņai atbildēja atbilstoši savam garastāvok­lim: viens uzsmaidīja, otrs kaut ko noņurdēja, trešais tikai pamāja. Lū Naits noņurdēja. Sems Vēbers uz­smaidīja

Uzbužinādama matus, Tina vienā mirkli paguva aptvert un novērtēt situāciju. Beidzot tika pieņemts lēmums, un, atspiedusies ar elkoņiem pret Lū Naita galdu, Tina jautāja, ko viņa pašreiz tā labā varot darīt. j

Sems demonstratīvi iegrima Haklevorta darbā «Par krāpšanām». Tinai par pakalpojumiem maksāja visi septiņi. Teorētiski viņa veica sekretāres, telefonistes un mašīnrakstītājas pienākumus, kā arī pieņēma ap­meklētājus. Praktiski, izturoties pret darbu pēc vis­labākās sirdsapziņas, viņai iznāca dienā uzrakstīt un nosūtīt ne vairāk kā divas trīs nenozīmīgas vēs­tules. Reizi nedēļā varēja gadīties kāda svarīgāka korespondence, kas, starp citu, arī neprasīja sevišķas juridiskas zināšanas. Tādēļ Tina vienā no sava galda atvilktnēm glabāja paprāvu modes žurnālu biblio­tēku, bet divās citās — īstu kosmētikas laboratoriju. Krietnu trešdaļu darba laika viņa pavadīja dāmu istabā, apspriezdama ar citām sekretārēm zeķu cenas un to iegūšanas paņēmienus. Pārējo laiku Tina uzti­cīgi kalpoja tam no saviem saimniekiem, kuram at­tiecīgajā brīdī viņa, kā pati domāja, bija visvairāk nepieciešama. Meičas alga bija pieticīga, taču dzīve pilnskanīga.

Tikai pirms paša lenča, iznēsādama rīta pastu, Tina piegāja pie Sema.

—   Šķiet, šorīt mēs nebijām pārlieku aizņemti, mis­ter Vēber … — viņa iesāka.

—   Tas jums tikai tā likās, mis Hilla, — viņš maz­liet ērcīgi atteica, uzskatīdams, ka šāda izturēšanās viņam piestāv. — Es gaidīju, kad jūs pabeigsiet sa­vas smalkās darīšanas un varēsiet nolaisties līdz tam, ko dažos gadījumos sauc par darbu.

Viņa bija izbrīnīta kā kaķēns, kas nodzīts no spil­vena.

—   Bet šodien taču nav pirmdiena: Samersets un Odžeks sūta jums dokumentus tikai pirmdienās.

Atgādinājums, ka bez šī tīri mehāniskā dokumentu noformēšanas darba, ko viņš reizi nedēļā veica fir­mai «Samersets un Odžeks», Sems būtu jurists tikai vārda pēc, lika viņam saviebties.

—   Man jānodiktē vēstule, mis Hilla, — viņš stingrā tonī atbildēja. — Kad jūs būsiet sagatavojusies, mēs varēsim sākt.

Tina tūlīt apbruņojās ar stenogrāfijas bloku un zīmuļiem.

—   Parastais virsraksts, šodienas datums, — Sems iesāka. — Adresējiet Tirdzniecības palātai Glentsitijā, Ohaio štatā. Rakstiet!

«Džentlmeņi! Lūdzu man paziņot, vai pie jums ne­sen ir reģistrēta kompānija ar nosaukumu «Uzbūvē cilvēku» vai kādu analogu nosaukumu. Es gribētu arī uzzināt, vai firma ar augšminēto vai analogu nosau­kumu ir paziņojusi par savu nodomu apmesties jūsu apvidū. Šis pieprasījums ir neoficiāls, pēc kāda mana klienta lūguma, kurš interesējas par augšminētās fir­mas produkciju, bet firmas adresi ir pazaudējis.»

Paraksts, un pēc tam postskriptā:

«Manu klientu interesē arī tā rajona komerciālās perspektīvas, kurā atrodas iela ar nosaukumu «Diago­nālā avēnija» vai «Diagonālais līmenis». Visas ziņas par šo rajonu un organizācijām, kas pašlaik tur dar­bojas, tiks pieņemtas ar pateicību.»

Tina pievērsa Semam plaši ieplestas zilas acis.

—   Ak, Sem, — viņa čukstēja, ignorēdama viņa oficiālo toni. — Ak, Sem, jums ir uzradies otrs klients! Es tā priecājos! Tiesa, viņš izskatās mazliet draudīgs, taču izturas tik cienīgi, ka es biju pārliecināta…

—   Kas? Kas izskatās mazliet draudīgs?

—   Nu, jūsu jaunais klients …

Scmam radās nepatīkama sajūta, ka teikuma galā viņa gribēja piebilst — mu-uļķīti!

—   Kad es šorīt atnācu, vestibilā stāvēja dīvains liela auguma vecis garā, melnā mētelī un runājās ar liftnieku. Viņš, nu, liftnieks, pievērsās man un sacīja: «Tā ir mistera Vēbera sekretāre, viņa varēs jums pa­teikt visu, kas jūs interesē.» Pēc tam liftnieks tā sa­vādi pamirkšķināja. Tas nebija sevišķi pieklājīgi tādā situācijā. Vecais sāka blenzt uz mani, tā ka man kļuva pavisam jocīgi, bet viņš caur zobiem nomur­mināja: «Vai nu psihopāti, vai plēsoņas. Neviena normāla. Neviena kaut cik nosvērta.» Un aizgāja, īsts džentlmenis tā nebūtu rīkojies. Jums tas jāzina, ja viņš ir jūsu jaunais klients.

Tina atlaidās pret krēsla atzveltni un ievilka elpu.

Liela auguma, draudīga izskata vecis garā, melnā mētelī izjautājis liftnieku par Semu? Diez vai kas nopietns. Viņš nekur nav iejaukts. Bet vai tam nav kāds sakars ar neparasto ziemsvētku dāvanu? Par to ir vērts padomāt.

—   Pie mums ciemojas mana mīļākā krustmāte, es jums jau stāstīju, — Tina turpināja. — Viņa at­brauca tik negaidīti…

Meitene kaut ko skaidroja par ziemsvētku vakaru. Kad viņa pieliecās Semam klāt, viņš juta sevī uzvir­mojam maigumu.

—  Neraizējieties, — viņš sacīja. — Es zinu, ka jums nebija iespējams ierasties uz satikšanos. Man kļuva mazliet skumji, kad jūs piezvanījāt, bet es samierinā­jos: esmu taču pazīstams kā Sems, kas nekad nedus­mojas uz skaistām meitenēm. Bet ko jūs teiktu par lenču?

—  Lenču? — Tina satraucās. — Es apsolīju Lū, tas ir, misteram Naitam … Bet viņš neiebildīs, ja arī jūs piebiedrosieties.

— Nu, jauki! Ejam!

Kāda laba izdevība atspēlēties Lū!

Izredzes sēdēt pie galda «lielā kompānijā», nevis intīmi divatā, kā bija domāts, galīgi sabojāja Lū Nai­tam omu, un to jau īstenībā Sems arī gribēja panākt. Diemžēl Lū revanšējās. Viņš apbrīnojami daiļrunīgi izklāstīja viņam uzticētās lietas detaļas, lielījās ar gaidāmo honorāru, neaizmirsa arī pieminēt, ka droši vien kļūs slavens. Pēc pāris mēģinājumiem pateikt dažus vārdus par interesanto sanāksmi, ko viņš nofor­mējis firmai «Samersets un Odžeks», Sems, vīlies cerībās, ierāvās sevī. Lū, izmantodams viņa kapitu­lāciju, tūlīt beidza runāt par procesu «Rozentāls pret Rozentālu» un sāka pieglaimoties Tinai.

Uz ielas bija slapjdraņķis — sniegs pārvērties dub­ļos. Daudzos veikalos jau vāca nost ziemsvētku skat­logus. Semam dūrās acīs konstruktoru komplekti bēr­niem, apkarināti eglītes rotājumiem un apbirdināti ar mirdzošu mākslīgo sniegu: «Uzbūvē radio», «Uzbūvē debesskrāpi», «Uzbūvē lidmašīnu»… Bet — «tikai izmantojot komplektu «Uzbūvē cilvēku», Jūs va­rat …»

— Es iešu mājās, — Sems piepeši sacīja. — Atce­rējos vienu lietu. Ja kāds atnāk, piezvaniet man!

«Es atstāju Lū par uzvarētāju kaujas laukā,» Sems teica sev, ieņēmis vietu metro vagonā. Bet rūgtā pa­tiesība bija tāda, ka kauja tik un tā bija zaudēta, vienalga, kur Sems atrastos.

Jau juridiskajā institūtā runāja, ka Lū Naitam esot vilka ķēriens. Kopš tās dienas, kad Lū ievēroja, ka substancei, ko apkļauj Tinas kleitas, ir pareizas pro­porcijas, Sema izredzes uz uzvaru nokritās līdz dzelzs gabala vērtībai Noksas forta zelta glabātavās.

Tina šodien nebija piespraudusi Sema dāvināto brošu. Toties uz viņas labās rokas mazā pirkstiņa bija parādījies diezgan bezgaumīgs gredzens.

«Vieni vinnē, citi paspēlē,» Sems filozofēja. «Es nevinnēju.»

Taču cik patīkami būtu bijis «vinnēt» Tinu!

Atvēris istabas durvis, Sems ar izbrīnu konstatēja, ka gulta nav uzklāta. Tātad apteksne nav atnākusi. Agrāk nekad tā nebija gadījies … Nu, protams! Agrāk jau viņš nekad netika slēdzis ciet savas durvis. Mei­tene droši vien bija nospriedusi, ka Sems negrib, lai pie viņa nāktu. Un varbūt viņš patiešām to negribēja.

Uz gultas gala izaicinoši nekaunīgi visās varavīk­snes krāsās laistījās krustmātes Megijas kaklasaites. Aši norāvis cepuri un mēteli, Sems tos iesvieda skapī. Pēc tam piegāja pie mazgājamās ierīces un rūpīgi nomazgāja rokas. Tad asi apgriezās.

Nekas nebija pārmainījies. Lielais, brūnais kubs, uz kuru Sems visu laiku neviļus šķielēja, stāvēja tajā pašā vietā, un neapšaubāmi tur iekšā atradās tas pats ērmotais komplekts, kas tik ļoti bija satraucis viņa iztēli.

— Atvērties! — Sems sacīja. Un kaste atdarījās.

Grāmata, joprojām atšķirta tajā vietā, kur bija lasāms satura rādītājs, gulēja kastes dibenā; tās stū­ris bija iespiedies viena dīvainā aparāta kamerā. Sems uzmanīgi izņēma gan grāmatu, gan aparātu un ievē­roja, ka aparāts galvenokārt sastāv no kaut kādiem okulāriem, kas ar dažādu caurulīšu un atsperu sarež­ģītu vijumu piestiprināti pamatnei — gludai, zaļai platei. Viņš apgrieza aparātu otrādi. Uz plates apak­šējās virsmas tādiem pašiem ērmīgiem burtiem kā grā­matā bija uzrakstīts: «Elektronmikroskops komplektā ar darba galdiņu».

Ļoti piesardzīgi novietojis aparātu uz grīdas, Sems citu pēc citas izņēma visas pārējās ierīces — no

«Bērnu biokalibromctra» līdz «Difi vitalizatoram». Pēc tam akurāti salika piecās rindās dažādu krāsu flako­nus ar limfu un kārbas ar visvisādiem skrimšļiem. Nu noskaidrojās, ka kastes sienas no iekšpuses izklātas f»ar apbrīnojami plānām dažādas konfigurācijas plāk­snēm. Vajadzēja tikai viegli uzspiest šo plākšņu malā, un tās pārvērtās cilvēka orgānu trīsdimensiju mode­ļos, kuru lielumu un formu varēja mainīt, pastiepjot jebkuru virsmas daļu. Skaidrs, ka tās bija veidnes ķermeņa daļām.

Lielisks sortiments! Ja tam visam ir kāds sakars ar zinātni, tad šai kastei var būt milzīga vērtība. Vai ^arī tā var kalpot par visai noderīgu reklāmu. Vai v arī — nu, vai gan maz kas …

Ja tam visam ir kaut jel kāds sakars ar zinātni…

Sems atlaidās gultā un uzšķīra grāmatā nodaļu «Bērnu bioķīmiskais dārzs».

Deviņos vakarā viņš nometās ceļos pie «elektron- mikroskopa komplektā ar darba galdiņu» un sāka atkorķēt mazās pudelītes. Deviņos četrdesmit sešās minūtēs Sems Vēbers pirmoreiz «uzbūvēja» vienkār­šāko dzīvo organismu.

Protams, tas nebija nekas sevišķs salīdzinājumā, teiksim, ar pirmo Mozus grāmatu. Primitīvs brūns , pelējums, kas mikroskopa redzes laukā izplāvāja pa ' ; pīrāga gabaliņu, izsēja dažas sporas un apmēram pēc ļr divdesmit minūtēm beidza eksistēt. Taču to bija radī­jis Sems! Viņš bija radījis īpašu dzīvības formu, kas spēja baroties tikai ar šāda pīrāga sastāvdaļām. Ne ar ko citu tā baroties nespēja.

Sems cieši nolēma piedzerties un devās vakariņot. Taču pēc pāris malkiem viņu atkal pārņēma dievišķī­gas varenības sajūta, un viņš steigšus atgriezās savā m istabā.

Jūsmīgo pacilātību, kas Semu bija sagrābusi pēc brūnā pelējuma radīšanas, šai vakarā viņš vairāk

neizjūta, kaut gan uzbūvēja gigantisku olbaltuma mo­lekulu un veselu koloniju filtrējošo vīrusu.

Nākamās dienas rītā Sems no mazās kafetērijas, kur viņš parasti brokastoja, piezvanīja uz kantori.

—  Šodien es visu dienu palikšu mājās, — viņš pazi­ņoja Tinai.

Meitene izteica izbrīnu, tāpat kā Lū Naits, kas pa­ņēma no viņas klausuli.

—   Ko tad jūs, kolēģi, vai izvēršat praksi starp kai­miņiem? Puikiņš Blekstouns [5] atstāts bez klientiem. Pie viņa jau nosūtītas divas ātrās palīdzības mašīnas.

—  Labi, — Sems sacīja, — es pats ar viņu izskaid­rošos, kad viņš ieradīsies pie manis.

Nedēļa tik un tā jau beidzās, tādēļ Sems nolēmav palikt mājās arī nākamajā dienā. Viņš zināja, ka līdz pirmdienai, kad «Samersets un Odžeks» iedēs groziņā viņa vienīgo olu, nekāda īsta darba viņam kantorī nebūs.

Ejot mājup, Sems nopirka grāmatu par bakteriolo­ģiju. Bija ļoti uzjautrinoši radīt un pilnveidot vienšū­nas organismus, par kuru vietu klasifikācijas sistēmā notika gari un apnicīgi zinātniski strīdi.

Protams, komplekta «Uzbūvē cilvēku» rokasgrāmata deva tikai dažus piemērus un vispārīgus norādījumus, taču, izstudējis bakterioloģijas kursā sīkus aprakstus, Sems jutās stāvokļa saimnieks: viņš atklāj pasaules noslēpumus, kā atver austeru gliemežnīcas!

Starp citu, šī analoģija uzvedināja viņu uz domu radīt dažas austeres. Tiesa, gliemežnīcas iznāca ne­pietiekami cietas, un Semam pietrūka dūšas šīs auste­res nogaršot, taču tās neapšaubāmi bija no divvāku molusku klases. Ja izdotos pilnveidot to izgatavošanas tehniku, pārtikas problēma būtu galīgi atrisināta.

Rokasgrāmata bija uzrakstīta vienkārši un skaidri un apgādāta ar lieliskām ilustrācijām, kas ieguva trīs dimensijas, tiklīdz atšķīra vajadzīgo lap­pusi. Ļoti maz kas tika uzskatīts par iepriekš zināmu, sarežģītākie paskaidrojumi sekoja vienkāršākajiem. 'Vienīgi dažas piezīmes nebija saprotamas. «Šo metodi lieto fanfoplīniskajām rotaļlietām….», «Kad nākam­reiz Jums jokeklēs vai demortonēs zobus, padomājiet par bacterium cianogenum un pieticīgo lomu, kāda tai ir…», «Ja Jums mājās ir rubikulārais manekens, varat izlaist nodaļu par manekeniem …», un tā tālāk, un tā joprojām.

Pēc tam kad ātra apskate bija pārliecinājusi Semu, 'ka nevienam priekšmetam viņa istabā nav pat attālas līdzības ar rubikulāro manekenu, viņš uzskatīja sevi par tiesīgu pāriet uz nodaļu par manekeniem. Sajūta, kāda ir tēvam, kad tas noņemas ar dēla rotaļu vil­cienu, Semam bija jau noiets etaps; viņam bija izde­vies paveikt vairāk, nekā tuvāko gadu desmitu laikā varēja sapņot paveikt paši ievērojamākie pasaules biologi. Un kas viņu vēl gaidīja turpmāk? Kādas per­spektīvas viņam pavērsies?

«Nekad neaizmirstiet, ka manekeni tiek būvēti vie­nam — un tikai vienam — nolūkam.»

«Es neaizmirsīšu,» Sems domās apsolīja.

«Vai tie būtu manekeni sanitāri, manekeni piegrie­zēji, manekeni mašīnrakstītājas vai pat suneviārie manekeni, tos konstruējot, jāpatur vērā tikai viena noteikta operācija vai kāds viens process. Ja Jūs uz­būvējat manekenu, kas spējīgs veikt vairāk nekā vienu operāciju, tad izdarāt smagu noziegumu, kas tiek sodīts ar publisku pārliecināšanu.»

«Lai izgatavotu elementāru manekenu …»

Tas bija ļoti grūti. Trīs reizes Sems izjauca tikko uzbūvētos briesmoņus un sāka visu no gala. Tikai svētdien ap pusdienlaiku manekens bija gatavs, pa­reizāk sakot, ne gluži gatavs.

Tam bija pārāk garas rokas, turklāt viena garāka par otru, galva bez sejas un rumpis. Kāju vispār ne­bija.

Nebija arī ne acu, ne ausu. Manekens gulēja gultā un guldza ar sārto mutes spraugu, kam vajadzēja kalpot gan barības uzņemšanai, gan atkritumvielu izvadīšanai. Tas lēnām cilāja garās rokas, kas bija paredzētas vienai vienīgai, vēl neizdomātai operācijai.

Skatīdamies uz šo manekenu, Sems nosprieda, ka dzīva radība dažreiz var būt tikpat pretīga kā sa­mazgu bedre karstā vasaras dienā.

Manekenu vajadzēja izjaukt, taču tas bija pārāk liels, lai izmantotu mazo dezasamblatoru, ar kuru Sems bija izjaucis austeres un citus savus miniatūros radījumus. Bet uz lielā dezasamblatora rēgojās koši oranžs uzraksts: «Lietot tikai Cenza sargātāja tiešā uzraudzībā! Izmantojiet formulu A-76 vai padariet mazāk noturīgu savu ido.»

Nosaukums «formula A-76» izraisīja ne vairāk aso­ciāciju kā vārdiņš «suneviārs», un Sems nolēma, ka viņa «ido» jau tā ir pietiekami nenoturīgs, kur nu vēl. Būs jāiztiek bez Cenza sargātāja. Jādomā, ka lielā dezasamblatora darbības principi ir tādi paši kā mazā.

Sems piestiprināja aparātu pie gultas gala un nore­gulēja fokusu. Tad viņš nospieda slēdzi, kas atradās uz gludās apakšējās virsmas.

Pec piecain minūtēm manekens bija parverties spī­dīgā, gļotainā masā, kas izplūda pa gultu.

Izvēdinājis istabu, Sems secināja, ka lielajam dez- asamblatoram noteikti nepieciešama Cenza sargātāja uzraudzība. Katrā ziņā — kaut kāda Sargātāja. Viņš pūlējās saglabāt iespējami vairāk bezkāju radījuma sastāvdaļu, kaut gan šaubījās, vai tuvāko piecdesmit

gadu laikā vēlreiz mēģinās lietot komplektu «Uzbūvē cilvēku». Un viņš noteikti turēsies tālāk no lielā dez­asamblatora. Pat iebāzt manekenu ga]as mašīnā un griezt tās kloķi, kamēr radījums pārvērstos maltā ^masā, nebūtu tik pretīgi.

Sems aizslēdza istabas durvis un devās uz bāru, domādams par to, ka rīt no rīta jānopērk pāris jaunu palagu. Šonakt būs jāguļ uz grīdas.

Pirmdienas rītā Sems nopietni nodarbojās ar lie­tām, ko bija atsūtījusi firma «Samersets un Odžeks».

-^Visu laiku viņš juta sev pievērstu ciešu Lū Naita un izbrīnītu Tinas skatienu. «Ja viņi zinātu!» Sems iek­šķīgi triumfēja. Starp citu, Tina droši vien iesauktos: «Brī-īnumaini!», bet Lū pateiktu kādu muļķīgu asprā­tību. «Ha-ha! Pats puikiņš Frankenšteins!» vai tam­līdzīgi. Sems nodomāja, ka Lū gan laikam izgudrotu kādu metodi, lai nokopētu komplekta «Uzbūvē cilvēku» saturu, un, kaut vai nelielā daudzumā, laistu to pār­došanā. Nē, Sems nav tāds — viņš nodarbosies ar interesantākām lietām. Šai kastē slēpjas lielas iespē­jas!

—  Ei, kolēģi! — Lū Naits apsēdās uz Sema galda malas. — Kāpēc jums pēkšņi ievajadzējies atvaļinā­juma? Iespējams, ka jūsu ienākumi no juridiskās darbības nav nekādi prāvie, taču vai ir diplomēta advokāta cienīgi piepelnīties, izplatot žurnālu abone­mentus?

Semam gribējās aizspiest ausis, lai nedzirdētu šo balsi, kas viņam atgādināja slīpējamripas šņerkstoņu.

—  Es rakstu grāmatu.

—   Juridisku? Sems Vēbers, «Par bankrotēšanu»?

—   Nē, jaunatnei. «Lū Naits — plānprātīgs nean­dertālietis».

—  Neder. Nosaukums nav intriģējošs. Vajag kaut ko

tādu — «Grāfi, gangsteri un gorillas», tas mūsdienās pievelk publiku! Starp citu, Tina man teica, ka jums esot kaut kāda noruna par Jaungadu, un viņa domā, jūs neiebildīšot, ja jūsu vietā ietu es. Man ari liekas, ka jums nekas nebūs pretī, taču varbūt es maldos.< Starp citu, ņemiet vērā, ka man izdevās pasūtīt gal­diņu restorānā «Sigal», kur Jaungadā cilvēku tomēr mazāk nekā kafejnīcā automātā.

—  Es neiebilstu.

—  Lieliski! — Naits sacīja, neslēpdams apmierinā­jumu. — Starp citu, es uzvarēju tajā lietā. Honorārs pieklājīgs. Paldies par uzmanību!

Iznēsādama pastu, Tina arī gribēja noskaidrot, vai Sems neiebilst pret izmaiņām viņas Jaungada plānos.' Nē, Sems neiebilst. Kur viņš pazudis vairāk nekā divas dienas? Gluži vienkārši bijis aizņemts, ļoti aiz­ņemts. Kaut kas pilnīgi jauns! Un ļoti svarīgs!

Tina raudzījās uz Semu no augšas, stāvēdama līdzās, kamēr viņš izšķiroja lietotu automobiļu piedā­vājumus ar garantiju, ka tie nobraukuši ne vairāk kā ceturtdaļmiljona kilometru, no pieklājīgiem atgādinā­jumiem par to, ka viņš atkal nav samaksājis par mā­cībām juridiskā institūta pēdējā kursā, līdz ar lūgumu paziņot, kad reiz šis parāds tiks dzēsts.

Beidzot viņš ieraudzīja vēstuli, kas nebija ne piedā­vājums, ne rēķins. Sema sirds krūtīs pamira, kad viņši izlasīja pasta zīmogu: Glentsitija, Ohaio.

«Dārgais ser!

Glentsitijā nav nevienas kompānijas, kam būtu no­saukums «Uzbūvē cilvēku» vai kas tamlīdzīgs, un mums nav zināma analoga organizācija, kas vēlētos apmesties mūsu apvidū. Glentsitijā nav ari nevienas, ielas, kas sauktos «Diagonālā», — mūsu ielām, kas ved no ziemeļiem uz dienvidiem, ir indiāņu cilšu no­saukumi, bet visas šķērsielas ir numurētas ar skait­ļiem, kas dalās ar pieci.

Glentsitijā vispār nav rūpniecības uzņēmumu, un mēs vēlamies saglabāt pilsētu tādu, kāda tā ir.

Tirdzniecības un apkalpojošās sfēras uzņēmumu skaits mūsu pilsētā ir minimāls. Glentsitijas apbūve ir stingri ierobežota. Ja Jūs vēlaties apmesties pie mums un varat pierādīt, ka Jūsu senči līdz piecpa­dsmitajai paaudzei ir bijuši baltie, kristīgie un turklāt anglosakšu izcelsmes, mēs ar prieku sniegsim Jums papildu informāciju.

Tomass H. Plantagenets, mērs

P. S. Ārpus pilsētas robežām tiek celta lidosta pri­vātajām propelleru un reaktīvajām lidmašīnām.»

Tagad viss bija skaidrs. Viņš nedabūs nekādus pre­parātus flakonu un kārbu satura papildināšanai, pat ja viņam atrastos pāris slanku, lai par tiem samaksātu. Būs jāapietas ar materiāliem akurāti un jālieto tie iespējami taupīgi. Bet nekādā ziņā nedrīkst ķerties pie izjaukšanas!

Vai kompānija «Uzbūvē cilvēku» izvērsīs savu ražo­šanu Glentsitijā tālā nākotnē, kad, par spīti ierobežo­jumiem, ko noteikuši tās aprobežotie pilsoņi, pilsēta kļūs par industriālu centru? Vai kubveida kaste iekļu­vusi mūsu telpā un laikā no kādas citas dimensijas, no kādas citas ēras uz kādas citas planētas? Tas gan ir maz ticams: rokasgrāmatas teksts taču rakstīts angļu valodā. Un vai tas bijis ar nolūku, labu vai ļaunu, ka šis komplekts piegādāts tieši viņam, Semam Vēberam?

Tina viņam kaut ko jautāja. Sems atrāvās no saviem abstraktajiem prātojumiem un ieklausījās viņas pa­visam konkrētajos priekšlikumos.

—  Ja jūs joprojām vēlaties, lai es Jaungadā ietu ar jums, varu pateikt Lū, ka manai mātei gaidāma lēkme — viņai ir akmeņi aknās — un man jāpaliek mājās. Tad, es domāju, jūs varēsiet lēti atpirkt no viņa galdiņu restorānā «Sigal».

—   Liels paldies, Tina, bet, godīgi runājot, man pat­laban nav brīvas naudas. Un, teikšu atklāti, Lū ir jums daudz piemērotāks.

Lū Naits nekad tā nebūtu rīkojies. Viņš varēja ar bezrūpīgu tīksmi otru piespiest pie sienas. Taču Tina acīmredzot tomēr vairāk saderējās ar Lū.

Kāpēc? Kad Lū vēl nebija sācis skatīties uz Tinas pusi, Sema pozīcijas bija drošas. Tajā laikā kantorī visi to zināja un nemaisījās viņam pa kājām. Bet tagad situāciju noteica ne tikai tas, ka Lū darbā vei­cās labāk un viņš vairāk nopelnīja. Lū gluži vienkārši bija nolēmis, ka Tina viņam vajadzīga, un viņš to dabūja.

Tas sagādāja ciešanas. Protams, Tina nebija nekāda pilnība: viņa nevarēja līdzināties Semam ne kultūras, ne intelekta ziņā, taču viņa Semu valdzināja. Viņam patika būt kopā ar Tinu. Viņš tiecās pēc šīs sievie­tes, neprātodams, vai tas ir pareizi vai ne un vai viņu attiecībām ir stabils pamats. Sems atcerējās savus vecākus: viņš bija kļuvis apaļš bārenis, kad viņi aiz­gāja bojā dzelzceļa katastrofā. Viņi bija ļoti laimīgi, kaut gan, objektīvi runājot, nepavisam nebija piemē­roti viens otram.

Sems domāja par to arī vakarā, pārskatīdams no­daļu «Kopējiet sevi un savus draugus». Ja varētu no­kopēt Tinu!

«Viena tad būtu man, otra — Lū.»

Taču šeit slēpās drausmīgas kļūdas iespēja. Viņa uzbūvētais manekens taču bija nepilnīgs, ar dažāda garuma rokām. Sems nodrebēja, iedomādamies pa dzīvi tenterējošu šķību Tinu, kuru viņš, protams, nespētu izjaukt.

Turklāt grāmata brīdināja: «Kaut arī jūsu dubult­nieks būs fiziski līdzīgs jums kā viens ūdens piliens otram, tas nebūs saņēmis vajadzīgo audzināšanu un attīstījies pakāpeniski kā jūs. Tam nebūs jūsu garīgās līdzsvarotības, tas nespēs orientēties neparastās situ­ācijās un cietīs no neirozēm. Tikai profesionāls kar- nuplikators, lietojot visprecīzāko iekārtu, spēj izgata­vot absolūti pilnīgu cilvēka kopiju. Jūsu kopija varēs dzīvot un pat radīt pēcnācējus, taču to nekad neatzīs par pilnvērtīgu sabiedrības locekli, kas atbild par savu rīcību.»

Nu, labi, uz tādu risku varētu ielaisties. Ja Tina iznāks drusku mazāk nosvērta, diez vai tas dursies acīs. Sāda īpašība būtu pat vēlama.

Pie durvīm klauvēja. Tā bija dzīvokļa saimniece. Sems nostājās uz sliekšņa, cenzdamies aizsegt kasti.

—   Jūsu istaba visu nedēļu bija aizslēgta, mister Vēber. Tāpēc apteksne pie jums neuzkopa. Mēs domā­jām, jūs varbūt negribat, ka jūsu istabā kāds iet.

—  Jā, — Sems izgāja hallē un aizvēra aiz sevis durvis. — Es strādāju mājās ļoti svarīgu juridisku darbu.

—  Ahā!

Šajā izsaucienā Sems sajuta zvērīgu ziņkāri un mainīja sarunas tematu.

—  Kam par godu tik grezns tērps, misis Lipanti? Vai jaunā gada sagaidīšanai?

—  Jā, jā! Mana māsa ar vīru šorīt atbrauca no Springfīldas, un mēs gatavojāmies jautri pavadīt vakaru. Taču … taču meitene, kas bija apsolījusies pie­skatīt māsas mazuli, nupat piezvanīja, ka slikti jūto­ties. Tā ka mēs laikam nevarēsim iet, ja kāds neuz­ņemsies … es gribu teikt, ja mēs neatradīsim kādu, kas varētu parūpēties . .. kam nav kompānijas un kas neiebilstu .. .

Aptvērusi, ka lūgums jau izteikts, un izlikdamās samulsusi, viņa apklusa.

Nu, labi, šovakar viņš ir brīvs. Un saimniece bija izrādījusi neredzētu laipnību, kad vajadzēja nospēlēt to pašu veco plati: «Neuztraucieties, es par dzīvokli samaksāšu pēc pāris dienām.» Bet kāpēc vienmēr iznāca tā, ka katrs no diviem miljardiem Zemes iedzī­votāju noteikti centās uzgrūst Semam Vēberam visu nepatīkamāko?

Tad viņš atcerējās 4. nodaļu — «Bērni un citi mazi cilvēciņi». Kopš tās nakts, kad Sems izjauca neizde­vušos manekenu, viņš rokasgrāmatu bija lietojis tikai prāta vingrināšanai. Viņš nejutās nodrošināts pret fantastiskām kļūdām, kādas var atgadīties, izgatavo­jot mazus cilvēciņus. Bet bērnu kopēšana acīmredzot nesagādās sevišķas grūtības.

Taču viņš zvērēja pie bībeles un korāna, slavenā Eskulapa un dižā daktera Kildeira, ka šoreiz neparko neķersies pie dezasamblatora. Lielā pilsētā, turklāt vēl tumšā naktī, var tikt vaļā no saviem pašradīju- miem citādā ceļā. Viņš kaut ko izdomās.

—   Es labprāt pasēdēšu pie bērna dažas stundas.

Sems ātri šķērsoja halli, lai nebūtu jāklausās saim­nieces liekulīgie protesti.

—  Man šodien nav kur iet. Nē, nē, nevajag pateik­ties, misis Lipanti! Esmu priecīgs jums izpalīdzēt.

Dzīvokļa saimnieces istabā viņas satraukusies māsa mazliet neuzticīgi instruēja Semu:

—   … Un tikai tādā gadījumā viņa sāk klusi, mo­notoni raudāt, tā ka, ja jūs pasteigsieties, sevišķu ne­patikšanu nebūs, un, ja nepasteigsieties, arī ne.

Sems pavadīja viņas līdz durvīm.

—  Es pasteigšos, tiklīdz kaut ko dzirdēšu, — viņš bērna mātei apsolīja.

Misis Lipanti pie durvīm apstājās.

—   Vai es pateicu par vīrieti, kas dienā pēc jums jautāja?

«Atkal?» Sems nodomāja.

—  Tāds dīvains liela auguma vecis garā, melnā mētelī?

—  Jā, un ar ļoti nepatīkamām manierēm. Acis ne- nolaizdams, blenza uz mani urt kaut ko murkšķēja zem deguna … Vai jūs viņu pazīstat?

—  Vispār ne. Ko viņš gribēja?

—   Redzat, viņš jautāja, vai te nedzīvojot Sems Vēvers, jurists, kurš gandrīz visu pēdējo nedēļu nosē­dējis savā istabā. Es atbildēju, ka pie mums dzīvo Sems Vēbers — jūsu vārds taču ir Sems? —, kurš pil­nīgi atbilst šim aprakstam, bet pēdējais iemītnieks ar uzvārdu Vēvers no šejienes aizgājis apmēram pirms gada. Viņš cieši pavērās manī, nomurmināja: «Vēvers, Vēbers — būs pielaiduši kļūdu,» — un aizgāja, neat­vadījies un paldies nepateicis. Viņš nebija no tiem vīriešiem, ko var saukt par pieklājīgiem.

Dīvaini, cik precīzi Sems iztēlojās šo cilvēku. Var­būt tāpēc, ka abas sievietes, kas viņu tika redzējušas, bija diezgan viegli ietekmējamas. Taču, spriežot pēc viņu stāstītā, nepazīstamais patiešām atstājis nomā­cošu iespaidu. Iegrimis savās domās, Sems atgriezās pie bērna.

Viņš bija gandrīz pārliecināts, ka nekādas kļūdas nav: šis cilvēks abas reizes meklējis tieši viņu. Ziņas par Sema nevērīgo attieksmi pret darbu kantorī pagā­jušajā nedēļā atbilda īstenībai. Šķita, ka vecais nevē­las personiski satikties, iekams nav galīgi noskaidrojis Sema identitāti ar savu meklējumu objektu. Droši vien kāda juridiska lieta.

Sems bija pārliecināts, ka tai ir kāds sakars ar kom­plektu «Uzbūvē cilvēku». Šī klusā izsekošana sākās tūlīt pec tam, kad Sems bija saņēmis davanu no div­desmit otrā gadsimta.

Taču viņš nekā nevar uzsākt, kamēr šis tips garajā, melnajā mētelī pats nevēlas uzņemt personisku kon­taktu un izklāstīt savu vajadzību.

Sems uzgāja augšā savā istabā pēc «Bērnu bioka- librometra». Atbalstījis atvērto rokasgrāmatu pret gultu, viņš ieslēdza aparātu ar pilnu jaudu un sāka notaustīšanu. Bērns priecīgi šmaukstināja, kamēr kalibrometrs klusi slīdēja pa viņa tuklo ķermenīti un no spraugas bīdījās laukā metāla lente ar detalizētu, kā apgalvoja rokasgrāmata, fizioloģisko aprakstu.

Tas patiešām bija detalizēts. Semam aizrāvās elpa, kad uz lentes, kas virzījās caur optisko palielinātāju, viņš izlasīja informāciju, par kuru ikviens pediatrs būtu trīsreiz pārdevis savu nemirstīgo dvēseli. Bērna vairogdziedzera produktivitāte, hromosomu kvalitāte, smadzeņu intelektuālais pildījums — visi dati bija akurāti izkārtoti pa ailēm, acīmredzot konstruktīvos nolūkos. Ziņas, par cik palielināsies galvaskauss katru minūti nākamo desmit stundu laikā; skrimšļu veidoša­nās ātrums; hormonālās sekrēcijas izmaiņas kustību laikā un miera stāvoklī — it kā no bērna būtu izga­tavota matrice.

Sems pameta meitenīti, kas izbrīnā aplūkoja savu nabu, un aizsteidzās uz savu istabu. Vadīdamies pēc lentes, viņš izveidoja formas vajadzīgajā lielumā. Pēc tam, vēl nepaguvis pienācīgi to apjēgt, sāka konstruēt mazu cilvēciņu.

Viņu pārsteidza tas, cik viegli veicās darbs. Acīm­redzot māka tika iegūta rotaļas gaitā. Uzbūvēt mane­kenu bija daudz grūtāk. Starp citu, iespēja dublēt atsevišķas daļas un strādāt ar informācijas lentes palīdzību ļoti vienkāršoja uzdevumu.

Bērns veidojās viņa acu priekšā.

Viss bija pabeigts pusotras stundas laikā, skaitot no mērīšanas sākuma. Atlika vēl tikai viens — atdzī­vināt bērnu.

Sems mirkli svārstījās. Nepatīkamā doma par izjaukšanu lika viņam vilcināties. Beidzot viņš izšķī­rās. Bija nepieciešams zināt, cik labi izdevies paveikt darbu. Ja šis bērns spēs elpot, kādas perspektīvas Semam pavērsies! Bez tam nedrīkst turēt bērnu ne­dzīvu pārāk ilgi, tā var sabojāt visu darbu un vērtī­gos materiālus.

Sems ieslēdza vitalizatoru.

Bērns notrīcēja un sāka klusi, monotoni raudāt. Sems aizspērās uz saimnieces istabu un paķēra balta audekla kvadrātu, kas tur bija nolikts rezervei. Velns parāvis, atkal būs vajadzīgi tīri palagi!

Pēc tam kad bija ievesta kārtība, Sems piecēlās un vērīgi aplūkoja savu darinājumu. Viņš jutās zināmā mērā kā tēvs. Katrā ziņā viņš lepojās ne mazāk kā īsts tēvs.

Viņa priekšā gulēja skaisti veidots mazs radījums, kas vai plīsa aiz veselības.

— Iznākusi gluži laba kopija! — Sems priecīgi sa­cīja. Viss sakrita līdz pēdējam sīkumam, viss tāds pats kā prototipam — arī ne gluži simetriskā sejiņa un pat īstā bērna sagremoto brokastu kopija, kas bija uzra- dusies Sema gultā. Tādas pašas acis, tādi paši mati… Tādi paši? Sems noliecās pār meitenīti. Viņš bija ga­tavs zvērēt, ka tā otra ir blonda. Bet šim bērnam mati bija tumši un, kā šķita, kļuva vēl tumšāki, kamēr Sems tos cieši aplūkoja.

Sems paķēra vienā rokā «savu» bērnu, otrā — «Bērnu biokalibrometru».

Saimnieces istabā viņš nolika abas meitenītes bla­kām lielajā gultā. Nekādu šaubu. Viena bija blondīne, otra — viņa izgatavotais plaģiāts — izteikta brunete.

Biokalibrometrs uzrādīja arī citas atšķirības. Ko­pijai pulss bija mazliet ātrāks. Nedaudz mazāk asins­ķermenīšu. Drusku labākas garīgās spējas, kaut gan smadzeņu sastāvs tāds pats. Bet adrenalīna un žults sekrēcija pilnīgi atšķirīga.

Tas viss kopumā liecināja par kļūdu. «Viņa» bērns varēja būt labāks vai sliktāks, bet precīza kopija to­mēr nebija iznākusi. Un nevarēja paredzēt, vai viņa radītais bērns spēs izaugt par lielu cilvēku tāpat kā īstais.

Kas par vainu? Sems bija precīzi ievērojis instruk­cijas, visu laiku skatījies biokalibrometra lentē, un, redz, kas nu iznācis. Varbūt viņš pārāk ilgi vilcinājās, pirms ieslēdza vitalizatoru? Vai varbūt gluži vien­kārši viņa māka vēl bija nepietiekama?

Pulksteņa sitieni Semam delikāti atgādināja, ka drīz būs pusnakts. Jānovāc bērna izgatavošanas pē­das, kamēr māsas Lipanti vēl nav atgriezušās mājās. Sems ātri apsvēra dažādas iespējas.

Pēc brīža viņš nokāpa lejā ar vecu galdautu un kar­tona kārbu. Ietinis «bruneti» galdautā, viņš ielika to kārbā, priecādamies, ka naktī ārā kļuvis siltāks.

Bērns gulgoja, it kā nojauzdams piedzīvojumu. Sems klusiņām izslīdēja uz ielas.

Iereibuši uzdzīvotāji klaiņāja pa pilsētu, rībinā­dami mazas bungas. Gājēji novēlēja cits citam lai­mīgu jauno gadu.

Veselus trīs kvartālus Sems gāja ļoti piesardzīgi, turēdamies tuvāk pie mājām un cenzdamies nevienam nerādīties acīs.

Pagriezies pa kreisi, viņš ieraudzīja izkārtni — «Pilsētas atradeņu patversme». Pie sāndurvīm dega gaisma. Neko teikt, ērti! Re, ko nozīmē dzīvot lielā pilsētā!

Piepeši Semam iešāvās prātā jauna ideja, un viņš ienira alejā iepretim patversmei.

Visam jāizskatās īsti. Viņš izvilka no kabatas zīmuli un, pūlēdamies rakstīt iespējami sJMeui bur­tiem, uzkrecelēja uz kārbas sāna:

«Lūgtin lūdzu, parūpējieties par manu dārgo ma­zulīti. Es neesmu precējusies.»

Sems nolika kārbu uz lieveņa un spieda zvana pogu tik ilgi, kamēr izdzirdēja soļus. Tad viņš metās pāri ielai un paguva paslēpties alejā tieši tajā brīdī, kad medicīnas māsa atvēra durvis.

Tikai atgriezies mājās, Sems atcerējās par nabu. Viņš sastinga un pūlējās atminēties, kā īsti bija. Jā, 'ā, «viņa» meitenītei nebija nabas! Viņas vēderiņš ija pilnīgi gluds. Re, pie kā noved steiga! Brāķa darbs!

Atradeņu patversmē būs pārsteigti, kad attīs bērnu. Interesanti, ko gan viņi domās?

Sems iebelza sev pa pieri. «Es un Mikelandželo. Viņš pielika Ādamam nabu, bet es to aizmirsu!»

Ja neņem vērā neviļas nopūtas, tad jaunā gada otrajā dienā kantorī bija diezgan klusu.

Sems steigā rija rokasgrāmatas pēdējās intriģējo­šās lappuses, kad piepeši viņa uzmanību piesaistīja divas personas, kas neveikli mīņājās līdzās viņa 'galdam. Sems negribīgi atrāvās no grāmatas. «Jaunas dzīvības formas izklaidēšanās nolūkam brīvajā laikā» — tas bija ko vērts!

Tina un Lū Naits!

Sems novērtēja faktu, ka neviens no viņiem neap- sēdās uz viņa galda.

Mazais gredzentiņš, ko Tina bija saņēmusi ziem- vētkos, mirdzēja uz viņas kreisās rokas vidējā pirk­sta; Lū pūlējās izlikties par jēriņu, bet tas viņam • slikti padevās.

—  Ak, Sem! Pagājušo nakti Lū… Sem, mēs gri­bam, lai jūs būtu pirmais — tāds pārsteigums, nu, patiešam! Es gandrīz… Protams, mēs zinām, ka tas nebūs tik viegli… Sem, mēs taisāmies, tas ir, mēs ceram…

—   .. .apprecēties, — Lū Naits gandrīz čukstus pa­beidza.

Pirmo reizi, kopš Sems bija pazīstams ar Lū, tas izskatījās nedrošs un raudzījās uz dzīvi ar kaut kā­dām aizdomām — kā cilvēks, kas brokastīs pasnieg­tajā apelsīnu sulā atradis tikko izšķīlušos astoņkāji.

—  Jums būtu ļoti paticis, kā Lū mani bildināja, — Tina klāstīja savus pārdzīvojumus. — Tādā aplin-,^ kus ceļā. Tik necili. Es viņam vēlāk teicu, ka do- ^ māju — viņš runā par gluži ko citu. Sākumā es neva­rēju saprast tevi, vai tā nebija, dārgais?

—       Ko? Jā, protams, tev bija grūti mani saprast. Lū paskatījās uz savu bijušo sāncensi. — Vai tu

esi ļoti pārsteigts?

—  O nē! Nepavisam. Jūs abi tik lieliski saderat kopā, ka es jau no paša sākuma uzskatīju to par pa­reizu. — Sems nomurmināja apsveikuma vārdus, Tinas jautājošā skatiena durstīts. — Bet tagad atvai­nojiet — man ir ļoti steidzama darīšana. Ārkārtīgi neparasta kāzu dāvana.

Lū bija galīgi apjucis.

—   Kāzu dāvana? Tik agri?

—   Nu, protams, — Tina sacīja. — Ir ļoti grūti sa­meklēt to, kas vajadzīgs. Un tāds brīnišķīgs draugs kā Sems grib, protams, uzdāvināt mums kaut ko sevišķu.

Sems nosprieda, ka viņam pietiek, paķēra grāmatu un mēteli un izmetās pa durvīm.

Taču, nonācis līdz savas pansijas sarkanajiem ķie-^ ģeļu pakāpieniem, viņš secināja, ka brūce, kaut arī sāpīga, noteikti nav nāvīga. Viņš pat pavīpsnāja, at-j

cerēdamies Lū Naita seju. Pēkšņi kāds pavilka viņu aiz piedurknes. Tā bija dzīvokļa saimniece.

—  Tas cilvēks šodien atkal bija atnācis, mister Vēber. Viņš gribēja jūs satikt.

—   Kāds cilvēks? Garais vecis?

s Misis Lipanti pamāja, viņas rokas bija nosodoši sakrustotas uz krūtīm.

—   Tik nepatīkama persona! Kad es sacīju, ka jūsu nav, viņš pastāvēja uz to, lai es ievedot viņu jūsu istabā. Es teicu, ka nevaru to darīt bez jūsu atļaujas, un viņš pavērās manī ar tādu slepkavīgu skatienu … Es nekad neesmu ticējusi ļaunai acij — kaut gan vienmēr saku, ka nav dūmu bez uguns —, bet, ja ļauna acs ir, tad tieši šim tipam.

—   Vai viņš atnāks vēlreiz?

—  Jā. Viņš man jautāja, kad jūs parasti pārnākot, un es teicu — ap astoņiem, aprēķinājusi, ka, gadījumā ja jūs negribēsiet viņu redzēt, jums pietiks laika no­mazgāties, pārģērbties un aiziet, pirms viņš būs iera­dies. Un, piedodiet manu atklātību, mister Vēber, man liekas, ka jums diez vai gribas ar viņu satikties.

—   Pateicos jums. Bet, kad šis cilvēks atnāks, ieve­diet viņu pie manis. Ja viņš ir tas, ko es domāju, tad pie manis pašreiz nelikumīgi atrodas viņa īpašums. Es gribu zināt, kāda ir šā īpašuma izcelsme.

Iegājis istabā, Sems uzmanīgi nolika rokasgrāmatu run pavēlēja kastei atvērties. «Bērnu biokalibrometrs» nebija visai liels, un tā ietīšanai pilnīgi pietika ar avīzi. Pēc dažām minūtēm Sems jau soļoja kantora virzienā, nesdams padusē dīvainas formas saini.

Viņš sev jautāja, vai vēlēšanās nokopēt Tinu nav pārgājusi. Nē, par spīti visam, viņš vēl joprojām alka pēc viņas vairāk nekā pēc jebkuras citas sievietes, un, iā kā oriģināls precēsies ar Lū, kopijai neatliks nekas "cits kā apprecēties ar Semu. Bet kopija iegūs visas Tinas īpašības un vēlmes, kas būs fiksētas lentē

pietiekami pazīst? Semam bija maz labu paziņu un

tuva drauga nebija neviena. Bet, lai eksperimentēša-

nai būtu kāda jēga, viņam šo cilvēku vajag pazīt kā sevi pašu.

. — Sevi pašu!

— Jūsu stāvs, ser! — Liftnieks nosodoši paskatījās uz Semu, kura satrauktā izsauciena dēļ bija apturējis liftu sešus centimetrus zemāk par stāva līmeni. Kaut kas tāds ar viņu nebija atgadījies kopš tām sen aiz­mirstajām dienām, kad viņš pirmoreiz nedroši pieskā­rās lifta pogām. Liftnieks juta, ka tas ir kauna traips viņa mākai, un vēsi aizvēra durvis aiz jurista. Bet kāpēc gan ne sevi pašu? Sems visas savas fizis­kās īpašības zināja daudz labāk nekā Tinas; kopējot sevi, viņš noteikti pamanīs jebkuru novirzi un rīko­sies tā, lai nenonāktu līdz psihiskiem traucējumiem vai vēl kam ļaunākam. Un pats jaukākais tas, ka viņam nebūs nekādu sirdsapziņas pārmetumu, izjau­cot Sema Vēbera dubultnieku. Gluži otrādi: tādā situācijā «otrā es» ilgstoša eksistence sagādātu ne­patikšanas, bet atbrīvošanās no tā būtu atvieglojums.

Sevis paša kopēšana dos nepieciešamo praksi ar pazīstamu materiālu. Ideāls lēmums. Jāizdara ļoti akurāti pieraksti, un, ja kaut kas neiznāks, kā vajag, viņš precīzi zinās, kur jābūt īpaši uzmanīgam, izga- H tavojot savu Tinu.

Kas attiecas uz to tipu, tad varbūt viņš nemaz nein­teresējas par komplektu. Un, pat ja interesējas, Sems var paklausīt dzīvokļa saimnieces padomam un aiziet no mājas, kamēr svešais vēl nav atnācis. Vārdu sakot, perspektīvas ir visai rožainas.

Lū Naits izbrīnījies blenza uz Sema atnesto apa­rātu.

parametru noņemšanas momentā. Un arī kopija var tiekties apprecēties ar Lū …

Gluži kā tajā anekdotē: «Vai nu tu ej un es pasē­dēšu, vai arī es pasēdēšu un tu ej.» Taču līdz tam vēl tālu. Un varbūt būs pat uzjautrinoši…

Visvairāk Sems bažījās, ka tikai nepieļauj kādu neprecizitāti. Ja nu Tina, kuru viņš uzbūvēs, iznāk ar defektiem? Sarkanā krāsa uzklāsies virsū sārtajai kā sliktās krāsainās reprodukcijās; piepeši viņa sāks sa­gremot pati savu kuņģi vai kaut kur viņas zemapzi­ņas dziļumos slēpsies mīklaina un neizārstējama ār­prāta iedīgļi, kas raksturīgi modelim, turklāt tie var parādīties nevis uzreiz, bet tikai tad, kad dziļas ab­pusējas jūtas nesīs augļus. Sems jau bija pārliecinā-1 jies, ka nav nekāds lietpratējs cilvēku kopēšanā; kļū­das, ko viņš bija pieļāvis, konstruējot misis Lipanti māsasmeitu, liecināja, ka viņš šai jomā vēl ir dile­tants.

Sems zināja, ka nekad nespēs izjaukt Tinu, pat ja viņa iznāktu ar defektiem. To nepieļautu viņa bruņi­nieka jūtas un jau gandrīz aizspriedumiem līdzīgā cieņa pret sievieti, iepotēta kopš bērnības, kas bija aizritējusi mazā pilsētiņā, turklāt Semu sagrāba neiz­sakāmas šausmas, iedomājoties, ka tik ļoti dievināta būtne jāpakļauj tādam pašam sairšanas procesam kā, piemēram, manekens. Bet, ja viņš konstruējot pieļaus^ kādu būtisku neprecizitāti, tas tomēr būs jādara. No-' lemts: kļūdīties nekādā ziņā nedrīkst.

Sems rūgti smaidīja, kamēr vecais lifts veda viņu augšā uz kantori. Eh, būtu mazliet vairāk laika! Va­rētu paeksperimentēt ar kādu cilvēku, kura reakcijas viņš zina tik labi, ka katra novirze no normas uzreiz būtu pamanāma. Taču dīvainais vecis ieradīsies šo­dien vakarā, un, ja viņam ir kāds sakars ar komplektu «Uzbūvē cilvēku», tad Sema mēģinājumi var tikt ne-v kavējoties pārtraukti. Un kur viņš atradīs modeli, ko

. — Dižā jurista Blekstouna vārdā, kas tas ir par - daiktu? Līdzīgs mašīniņai, ar ko nocirpt zāli puķu kastēs uz palodzēm!

—   Tas ir, tā sacīt, mēraparāts. Precīzi fiksē jeb­kuras lietas izmērus un vispār… Es nevaru uzdāvi­nāt jums to, ko esmu nodomājis, ja nezinu vajadzīgo lielumu. Tina, vai jums nebūtu grūti iznākt ar mani vestibilā? i

—   Nē-e. — Viņa aizdomīgi paskatījās uz aparātu. — Bet vai nesāpēs?

—   Nē, it nemaz nesāpēs, — Sems apgalvoja. — Es tikai gribu, lai līdz jūsu kāzām Lū tas viss paliktu noslēpums.

To dzirdot, Tina sāka starot.

—   Ei, kolēģi! — viens no jaunajiem juristiem uz­runāja Lū, kad Sems un Tina bija izgājuši. — Neļaut jiet viņam to darīt! Faktisks valdījums — tas jau ir deviņdesmit procentu panākumu. Sems pats vienmēr tā saka. Var gadīties, ka viņš Tinu jums vairs neatdod!

Lū mazliet pavīpsnāja un noliecās pār darbu.

—   Es gribētu, lai jūs ieejat dāmu istabā, — Sems pārsteigtajai Tinai paskaidroja. — Es stāvēšu ārpusē un teikšu visiem, kas nāks, ka tā ir slēgta avārijas dēļ. Ja tur kāda ir iekšā, pagaidiet, kamēr iziet. Pēc tam izģērbieties.

—   Pavisam?! — Tina iespiedzās.

Viņš pamāja ar galvu. Pēc tam rūpīgi, uzsvērdams katru priekšā stāvošās operācijas būtisku detaļu, iz­stāstīja Tinai, kā rīkoties ar «Bērnu biokalibrometru». Kā viņai uzmanīgi jāpagriež slēdzis un jāpalaiž lente. Kā ar aparātu jāapseko katrs ķermeņa kvadrātcenti­metrs.

—   Šis mazais rokturis jums noderēs, lai aizsniegtu muguru. Patlaban nav īstais laiks jautājumiem. Vai sapratāt?

—   Sapratu.

Tina atgriezās pēc piecpadsmit minūtēm, kārto­dama kleitu un sajūsmināti pētīdama lenti.

—  Brīnumaini… Ja ticētu šai lentei, tad joda saturs manī…

Sems aši izrāva biokalibrometru viņai no rokām.

—    Nav ko pievērst uzmanību… Tas ir kaut kas līdzīgs kodam. Tikai pasakiet man tagad, cik ga­balu … Jūs uzlēksiet līdz debesīm, kad ieraudzīsiet

dāvanu.

—   Tā jau es domāju.

Tina noliecās pār Semu, jo viņš bija nometies uz ceļiem un pētīja lenti, lai pārliecinātos, ka Tina pareizi izmantojusi aparātu.

—   Ziniet, Sem, es vienmēr esmu jutusi, ka jums ir ideāla gaume. Es gribētu, lai jūs bieži iegrieztos pie

Lmums, kad mēs būsim apprecējušies. Jums ir tik brī- ' nišķīgas idejas! Lū ir mazliet par daudz lietišķs cil­vēks, vai ne? Es saprotu, tādam jābūt, lai gūtu pa­nākumus dzīvē un tā tālāk, taču panākumi vēl nav viss, manuprāt, vajadzīga arī kultūra. Jūs palīdzēsiet man saglabāt kulturālas intereses, palīdzēsiet taču, Sem, vai ne?

—  Protams, — Sems nenoteikti atbildēja. Lente bija pilnīgā kārtībā. Varēja sākt. — Ar prieku palī­dzēšu. Vienmēr jūsu rīcībā.

Izsaukdams liftu, viņš pamanīja Tinas sejā tādu kā apjukumu.

—       Neraizējieties, Tina! Jūs ar Lū būsiet laimīgi. p Un jums patiks mana kāzu dāvana.

«Tomēr ne tā kā man,» viņš teica pats sev, ieiedams liftā.

Atgriezies sava istaba, Sems izvilka lenti un no­ģērbās. Pēc dažām minūtēm bija gatavs viņa paša parametru pieraksts. Vajadzētu, protams, visu pienā­cīgi pārdomāt, taču mērķa tuvums vērta viņu nepa­cietīgu. Sems aizslēdza durvis, ātri savāca pa istabu izmētātās lietas, pie viena vēlreiz nospurcās par krust­mātes Megijas kaklasaitēm — koši zilā un sarkanā krāsa taisni vai izstaroja gaismu pa visu istabu —, pavēlēja kastei atvērties un ķērās pie priekšdarbiem.

Vispirmām kārtām ūdens. Tā kā cilvēka ķermenī ūdens daudzums ir krietni prāvs, jāapgādājas tūlīt ar visu krājumu. Pa ceļam uz mājām viņš bija nopir­cis vairākas mazgājamās bļodas, taču, kamēr tās pie-* pildīs no vienīgā krāna, tik un tā paies savs laiciņš.

Kad Sems novietoja zem krāna pirmo bļodu, viņam pēkšņi ienāca prātā, vai piemaisījumi ūdenim nevar ietekmēt galaproduktu. Laikam gan var. Droši vien jā­lieto ķīmiski tīrs ūdens. Tiesa, rokasgrāmatā par to ne­kas nebija teikts, taču pretējā gadījumā būtu norādīts, tieši kāds ūdens lietojams.

Ko lai dara, nāksies ūdeni novārīt. Un, kad viņš< pāries pie Tinas, tad pacentīsies dabūt destilēto ūdeni. Vēl viens arguments par labu tam, ka vispirms jāuz­taisa Sema līdzinieks.

Gaidīdams, kamēr ūdens uzvārīsies, Sems izlika visus materiālus tā, lai tie būtu pa rokai. «J-jā, diez­gan trūcīgi!» viņš nodomāja. Tas mazulis bija aprijis labu daļu nepieciešamo reaktīvu; ļoti žēl, ka pietrūka dūšas viņu izjaukt. Tagad jau gan vairs nevarēja būt ne runas par dubultnieka saglabāšanu. Tas neizbē­gami būs jāizjauc, lai pietiktu materiāla Tinas «nu­murs divi» izgatavošanai. Bet varbūt tā būs Tina «numurs viens»?!

Sems vēlreiz pāršķirstīja 6., 7. un 8. nodaļu, atsvai- ' dzinādams norādījumus par cilvēku sastāvdaļām, viņu uzbūvēšanu un izjaukšanu. Tie bija lasīti jau daudz reižu, taču viņš atcerējās, kā savā laikā bija veik­smīgi «izsprucis» cauri ne vienā vien jurisprudences eksāmenā ar pēdējā mirklī sagrābstītām zināšanām.

Semu darīja nemierīgu vairākkārtējā psihiskas ne­stabilitātes pieminēšana. «Cilvēciskajiem radījumiem, kas uzbūvēti ar šā komplekta palīdzību, pat labākajā gadījumā piemitīs zināma tendence uz aizspriedumiem

un neirotiskiem kompleksiem, kādi raksturīgi vidus­laiku cilvēcei. Galu galā tie tomēr nav normāli cil­vēki — nekādā ziņā to neaizmirstiet!» Starp citu, attiecībā uz Tinas dubultnieci tam nevarēja būt se­višķas nozīmes, un viss pārējais Semu maz uztrauca.

Viņš pabeidza pielāgot formas, izveidodams tās vajadzīgajā lielumā, un piestiprināja vitalizatoru pie gultas. Tad ļoti lēnām, nemitīgi skatīdamies rokas­grāmatā, sāka kopēt Semu Vēberu. Nākamajās divās stundās viņš uzzināja par saviem fiziskajiem dotu­miem un trūkumiem vairāk nekā jebkura cilvēciska būtne kopš tās dienas, kad vientiesīgais primāts sāka pētīt iespēju pārvietoties pa zemi tikai ar pakaļējām ekstremitātēm.

Lai cik savādi, Sems nejuta ne trīsas, ne uzbudi­nājumu. Sī darbošanās atgādināja pirmā amatieru radiouztvērēja būvēšanu. Rotaļa bērniem.

Kad Sems beidza darbu, vairums flakonu un kārbu bija tukši. Kastē rēgojās mitras formas, līdzīgas ģipša atlējumiem. Rokasgrāmata mētājās uz grīdas.

Sems Vēbers stāvēja pie gultas, raudzīdamies uz Semu Vēberu, kas gulēja gultā.

Atlika vēl tikai iedvest dubultniekā dzīvību. Sems baidījās vilcināties pārāk ilgi: varēja rasties kādas novirzes. Viņš nebija aizmirsis melnmataino meite­nīti. Nokratījis riebīgo nerealitātes sajūtu, Sems pār­liecinājās, ka lielais dezasamblators atrodas pa rokai, un ieslēdza «Džifi vitalizatoru».

Cilvēks gultā nokrekstējās. Sakustējās. Piecēlās sēdus.

— Oh! — viņš iesaucās. — Nav slikti, ja man at­ļauts izteikties!

Pēc tam viņš izlēca no gultas, pagrāba dezasam- % blatoru, izrāva no aparāta vidus prāvus vadu gaba­lus, nosvieda to uz grīdas un samīdīja.

—   Es nevēlos, ka man pār galvu karātos Damokla zobens, — viņš paziņoja Semam Vēberam, kas stā­vēja ar atplestu muti. — Padomājiet arī par to, ka es varētu aparātu izlietot pret jums.

Sems kaut kā aizkūlās līdz gultai un apsēdās uz tās. Satraukums, kas uz brīdi bija viņu pārņēmis, norima, un viņš juta vienīgi trulu pārsteigumu. Vēl joprojām viņš atradās tā iespaida varā, kādu uz viņu bija atstājusi bērna un manekena nevarība. Semam pat prātā nebija ienācis, ka viņa kopija uzņems dzīvi ar tādu entuziasmu. Protams, vajadzēja to paredzēt: šoreiz viņš bija uzbūvējis pieaugušu cilvēku tā fizisko un garīgo spēku pašā plaukumā.

—   Ļoti slikti, — Sems aizsmakušā balsī bilda. — Jūs esat nenosvērts. Jūs nevarat tikt uzņemts nor­mālā sabiedrībā.

—   Es esot nenosvērts? — dubultnieks jautāja. -— Un kas to saka! Cilvēks, kurš visu dzīvi pavadījis neauglīgos sapņos, tiecies apprecēties ar kliedzoši apģērbtu un godkārīgu bioloģisko impulsu kolekciju, kas būtu uz ceļiem rāpojusi pretī katram vīrietim, ku­ram pietiktu prāta nospiest vajadzīgās pogas…

—   Lieciet mieru Tinas vārdam! — Sems sacīja. Viņš jutās ārkārtīgi neērti, izteikdams šo teatrālo frāzi.

Dubultnieks paskatījās uz viņu un iesmējās.

—   Labi, lai būtu. Bet ne viņas miesai! Ziniet ko, Sem vai Vēber, vai kā nu jūs gribat, lai es jūs sauktu. Dzīvojiet jūs par sevi, un es dzīvošu par sevi. Es varu pat nebūt jurists, ja jums tā labāk patiktos. Taču, kas attiecas uz Tinu — tā kā vairs nav palicis ingre- dientu, lai izgatavotu kopiju, un tā jau vispār bija satrunējusi ideja eskeipisma garā —, tad manī ir pietiekami daudz jūsu simpātiju un antipātiju, lai kaislīgi viņu iekārotu. Un es varēšu viņu dabūt, bet jūs nevarēsiet. Jums tam nepietiek drosmes.

Sems pietrūkās kājās un sažņaudza dūres. Bet tū­līt pat aptvēra, ka pretinieks ir pilnīgi līdzvērtīgs viņam fiziskajā ziņā, un pievērsa uzmanību tā paš­pārliecinātajam smaidam. Fiziskam cīniņam nebija nekādas jēgas — labākajā gadījumā tas varēja beig­ties neizšķirti. Viņš atkal ķērās pie argumentiem.

—       Rokasgrāmatā teikts, — Sems iesāka, — ka jūs esat pakļauts neirozēm …

—       Rokasgrāmatā! Tā uzrakstīta bērniem ar zināt­nisku redzesloku, kādi dzīvos pēc divsimt gadiem. Viņu iedzimtās īpašības tiks rūpīgi kontrolētas. Es personiski domāju, ka …

Pie durvīm divreiz pieklaudzināja.

— Mister Vēber …

—  Jā! — viņi abi reizē atsaucās.

Aiz durvīm dzīvokļa saimniecei no pārsteiguma aizrāvās elpa, un viņa nedrošā balsī sacīja:

—       Ši-i-s kungs ir lejā. Viņš gribētu jūs satikt. Vai teikt, ka esat mājās?

—   Nē, pagaidām ne, — dubultnieks atbildēja.

—       Sakiet viņam, ka es pirms stundas aizgāju, — tai pašā mirklī teica Sems.

Aiz durvīm atskanēja gara nopūta un ātri attālino­šos soļu troksnis.

—       Tad ir nu gan saprātīga metode dotajā situā­cijā! — dubultnieks sašuta. — Vai jūs nevarējāt pie­valdīt mēli? Nabaga sieviete tagad droši vien kritīs ģībonī.

—       Jūs aizmirstat, ka šī ir mana istaba, bet jūs esat tikai neveiksmīga eksperimenta rezultāts, — Sems nikni atbildēja. — Man ir tādas pašas tiesības kā jums, pat lielākas… Ei, ko jūs tur darāt?

Dubultnieks bija atvēris skapja durvis un vilka kā­jās bikses.

—       Apģērbjos. Jūs varat staigāt pliks, ja jums tā tīk, bet es gribu izskatīties respektabli.

—   Es izģērbos, lai iegūtu nepieciešamos datus par sevi… vai par jums. Tās ir manas drēbes, šī ir mana istaba…

—   Paklausieties, nemaz neuztraucieties! Jūs tiesā to nekad nevarēsiet pierādīt. Nelieciet man uz katra so|a atgādināt labi zināmo stāvokli, ka viss jūsējais — tas ir manējais, un tā tālāk.

Hallē atskanēja smagi soļi. Kāds apstājās pie Sema istabas durvīm. Piepeši abiem Semiem likās, ka vis­apkārt sākuši skaļi džinkstēt zvārguļi, un, šausmu pārņemti, viņi juta, kā viņiem uzversmo nepanesama karstuma vilnis. Pēc tam griezīgās skaņas aizvirpu- < ļoja tālumā. Sienas vairs netrīcēja. Kļuva klusu, istabā izplatījās degoša koka smarža.

Viņi pagriezās tieši īstajā brīdī, lai ieraudzītu ļoti vecu neticami liela auguma cilvēku garā, melnā mē­telī, kas ienāca pa kūpošo caurumu durvīs. Kaut gan vecis bija krietni garāks par šīm durvīm, viņš nemaz nesaliecās, bet tā savādi ierāva galvu plecos un pēc tam atkal to izbīdīja. Sems un dubultnieks instinktīvi paspēra soli viens otram tuvāk.

Ienākušajam bija dziļi iekritušas, spožas, melnas acis bez baltumiem. Semam tās atgādināja biokalib- rometra notaustīšanas iekārtu. Tās neskatījās, bet novērtēja un izdarīja secinājumus.

— Ne velti es baidījos, ka ieradīšos pārāk vēlu, — garais vecis beidzot dārdoši ierunājās pārdabiskā, nomācošā balsī. — Jūs jau esat izgatavojis savu kopiju, mister Vēber, un tas rada nepieciešamību pēc dažām ne visai patīkamām darbībām. Un dubultnieks ir iznīcinājis dezasamblatoru. Ļoti nelāgi. Man būs jāstrādā ar rokām. Nepatīkams darbs.

Vecais pienāca tik tuvu klāt abiem Semiem, ka to gandrīz skāra viņu izbiedētā elpa.

—   Šis notikums jau ir novedis pie aizkavēšanās četrās svarīgās pētījumu programmās, taču mums visu laiku vajadzēja rēķināties ar civilizētā sabiedrībā pieņemtajām normām un, pirms atņemam komplektu, precīzi noskaidrot adresāta personību. Misis Lipanti ģībonis, protams, lika rīkoties nekavējoties.

Dubultnieks nokrekšķinājās.

—   Tātad jūs? …

—   Nē, es neesmu cilvēks šā vārda īstajā nozīmē. Esmu necils ierēdnis, izgatavots ar augstākās kla­ses precizitāti. Es esmu Cenza sargātājs visam div­desmit devītajam rajonam. Jūsu komplekts bija domāts bērniem no Fregandas, kuri ieradušies eks­kursijā šajā rajonā. Viens no fregandiešiem, pēc dokumentiem Vēvers, pasūtīja šo komplektu ar hro- nodromu starpniecību, bet tie šādas neparastas slo­dzes dēļ tā sabojājās, ka tos nebija iespējams karnu- plicēt. Tādēļ jūs saņēmāt sūtījumu viņa vietā. Diemžēl bojājumi bija tik nopietni, ka mums nācās jūs samek­lēt ar netiešām metodēm.

Cenza sargātājs uz brīdi apklusa, un Sema dubult­nieks nervozi saraustīja bikses. Pats Sems kaislīgi vēlējās, lai viņam būtu kaut vai vīģes lapa kailuma aizsegšanai. Viņš jutās kā labi zināmā persona pa­radīzes dārzā, kura centās paskaidrot, kāpēc apēsts ābols, un drūmi nodomāja, ka drēbes padara par cil­vēku daudz lielākā mērā nekā komplekts «Uzbūvē cilvēku».

—  Mums, protams, komplekts ir jums jāatņem, — turpināja dārdināt pērkonīgā balss, — un jālik­vidē sekas, kas radušās, to lietojot šeit. Kad viss būs savests kārtībā, jums tiks atļauts turpināt dzīvi, it kā nekas nebūtu noticis. Starp citu, galvenā pro­blēma ir tā, kā uzzināt, kurš no jums ir īstais Sems Vēbers.

—   Es, — abi sacīja drebošas balsīs un paskatījās viens uz otru.

—   Grūts stāvoklis, — vecis nodārdināja. Viņa elpa bija kā ledains vējš. — Kāpēc man mūžīgi neveicas? Kāpēc man nekad nemēdz būt vienkārši gadījumi kā karnuplicētājam?

—   Paklausieties, — dubultnieks bilda, — oriģinā­lam jābūt…

—   Pilnīgi līdzsvarotam un labākā emocionālā formā nekā kopijai, — Sems viņu pārtrauca. — Man liekas…

—   … ka jūs viegli varēsiet saskatīt starpību, — dubultnieks pabeidza, elpu neatvilkdams, — no­skaidrojot, kurš no mums abiem ir cienījamāks sabiedrības loceklis.

(«Šis tips grib pūst miglu acīs!» Sems ar mierīgu pašpārliecību nodomāja. «Kā viņš nesaprot, ka te ir darīšana ar būtni, kas patiešām var saskatīt intelek­tuālās atšķirības? Tas vis nav kaut kāds nožēlojams mūsdienu psihiatrs, šī būtne ir spējīga redzēt cauri ārējam apvalkam līdz visslēptākajiem dziļumiem.»)

—   Nu, protams, varēšu. Vienu mirklīti! — Vecis sāka uzmanīgi viņus pētīt. Melnās acis bezkaislīgi slīdēja pa viņu augumiem augšup un lejup. Divi Semi Vēberi stāvēja klusu un drebēdami gaidīja.

—   Skaidrs, — vecis beidzot sacīja. — Pilnīgi skaidrs.

Viņš paspēra soli uz priekšu un izstiepa garo, tievo roku. Pēc tam ķērās pie Sema Vēbera sadalīšanas.

—   Bet paklau-u-u… — Sems Vēbers nelabā balsī iekliedzās, kliedziens pārvērtās izmisuma bļāvienā un noslāpa neskaidrā murmināšanā.

—   Lai nezaudētu psihisko līdzsvaru, jums labāk būtu neskatīties, — Cenza sargātājs bilda.

Dubultnieks lēni nopūtās, aizgriezās un sāka pogāt ciet kreklu. Viņam aiz muguras, te pastiprinādamās, te pieklusdama, turpinājās murmināšana.

—   Redzat, — dārdošā, nomācošā balss sacīja, — nav jau tā, ka mēs baidītos atstāt jums dāvanu. Tā ir principa lieta. Jūsu civilizācija nav tam vēl sagatavota. Jums tas jāsaprot.

—  Nu, protams, — atbildēja viltus Vēbers, apsie­dams sarkani zilo krustmātes Megijas kaklasaiti.

JOKDARIS

Ir sakāmvārds, ka no mazām zīlēm izaug lieli ozoli, bet nez kāpēc nerunā par maziem ozoliem, kas izaug no lielām zīlēm. Notiek taču arī tā. Var neciest katastrofā, toties iekulties rūgtās nepatikšanās. Vēl nav zināms, kas ir sliktāk. Vienā jaukā rītā tā ap 2208. gadu kāds diezgan gudrs, dzīvespriecīgs, taču pārlieku izmanīgs jauns cilvēks pamodās un saprata, ka ar savu ģeniālo ideju ir pats sevi pazudinājis.

Cik draņķīgi!

Sen, sen, divdesmitā gadsimta pašā sākumā, cilvēki piepeši atklāja, ka aukstā rudens vakarā daudz patī­kamāk uzgriezt mājās gramofonu nekā lietū un slapj­draņķī vilkties uz opereti. Apmēram ap to pašu laiku namīpašnieki, izrādīdami rūpes par ciemiņu dūrēm, sāka iegādāties elektriskos zvanus, bet mazliet vēlāk radās iespēja atvērt durvis un ielaist uz ielas stāvošo cilvēku, gluži vienkārši nospiežot pogu. Zinātnieki laboratorijās jau noņēmās ar pirmajiem fotoelemen­tiem.

Radio un kinematogrāfs sadalīja savā starpā izklai­dēšanās tirgu. Tad bosi apķērās, ka diktofons atšķi­rībā no stenogrāfistes netaisa kļūdas un mehāniskais vēstuļu šķirotājs spēj aizstāt veselu armiju ierēdņu.

Kura jauna sieva televīzijas trakuma ziedu laikā gan nesapņoja par automātisko virtuvi, kas bez ierunām paklausa nevērīgi izmestai pavēlei izcept rostbifu uz tikiem un tikiem, ik pēc tik un tik minūtēm pārlaistot to ar tādu un tādu mērci? Greznākie modeļi bija apgā­dāti pat ar aromātu regulatoriem un gatavoja salātus pēc slavena pavāra receptes mazmazlietiņ labāk nekā viņš pats.

Pēc tam radās Universālā sistēma enerģijas pārrai­dīšanai pa radio (USEPR), televizors apguva trešo dimensiju, pārdēvēja sevi par teledāru un kļuva tik lēts, ka bija pa kabatai katram nabadzīgam eskimo­sam, bet teledārija — tas tā, starp citu — nu bija vie­nīgā rūpniecības nozare, kur aktieri vēl varēja pama­nīties nopelnīt sev iztiku.

Tātad — teledārs izklaidēja, roboti, ko baroja USEPR, rosījās saimniecībā, automātiskās pasažieru raķetes lidoja uz visiem Saules sistēmas stūrīšiem precīzi pēc saraksta … Vārdu sakot, ko gan vēl cil­vēks varēja vēlēties?

Un tad vienā jaukā rītā … jā, 2208. gadā …

Komiķa Lestija (no programmas «Smejieties kopā ar klaunu Lestiju!») viesistabā uz brīdi iemirgojās durvju ekrāns, kas karājās virs dārgā antīkā apkures radiatora. Nākamajā mirklī ekrānā parādījās plecīga spēkavīra attēls. Puisim galvā bija ķivere ar uzrakstu «Pakalpojumi mājās», un pie viņa kājām gulēja liela, dzeltena kaste, kas aizņēma gandrīz visu ekrānu.

— Komiķis Lestijs? Es esmu no firmas «Rolgs — robotu remonts un pārbūve». Saņemiet savu univer­sālo mājzini. Pēc jūsu pieprasījuma mēs tajā iemon­tējām visādus papildelementus. Tikai jums jādod paraksts, ka atsakāties no pretenzijām un uzņematies^ visu atbildību par iespējamiem zaudējumiem.

—   B-r-r-r, — sarkanmatainais jaunais cilvēks pa­purināja galvu, nokratīdams miega atliekas, un viņa sejā iegūla noraizējusies izteiksme. — Es kaut vai savu nāves spriedumu parakstītu, lai tikai šis robots prastu darīt to, kas vajadzīgs. Ei, durvis! — viņš uzsauca. — Divdesmit trīs, dzirdiet, divdesmit trīs!

Durvis ātri pacēlās augšup. Mehāniķis noklikšķināja gravitācijas izstarotāja tumbleru, kaste līgani iepel­dēja istabā un viegli atmetās pret pretējo sienu.

Lestijs nervozi saberzēja rokas.

—  Es ceru …

—   Nebiju ne domājis, ne cerējis, mister Lestij, ka es, vienkāršs puisis, satikšu jūs. Mūsu darbā jau gan, protams, iznāk redzēt visādas lielas slavenības! Vakar, piemēram, es aizvedu divus robotus pašam policijas komisāram! Mēs tiem piemontējām melu detektorus un pielikām pat vara pieres, lai šie izskatītos akurāt kā policisti. Mana saimniece pārplīsīs aiz skaudības, kad uzzinās, ka esmu runājies ar pašu galveno tele- dāra komiķi… Zināt, mister Lestij, viņa vienmēr saka …

—  Nekādus misterus! Gluži vienkārši Lestijs … Klauns Lestijs — smiesimies kopā!

Mehāniķis plati pasmaidīja.

—  Nu, mats matā kā uz ekrāna …

Viņš pievērsa izstarotāju kastei un pagrieza tum­bleru stāvoklī «sabrukšana».

—  Zināt, pie mums viens puisis sāka muldēt, ka jūs gribot, lai robots jūsu vietā sacerētu visādus jokus. Nu, tad es viņam uzprasīju: «Vai pa purnu negribi?» Es taču zinu, ka jums joki birst kā no pārpilnības raga.

—  Tieši ta! — Izbrīns. Skaļi smiekli. — Padomajiet tikai: «klauns Lestijs — smiesimies kopā» aizņemas jokus! Ko gan nesarunā ļaunas mēles?! Vai zināt, ko par mani saka pielūdzēji? «Smieklu karalis viņš īsts, asprātības rekordists, tiklīdz tam mute vaļā, ekspromtu jokus dāļā.» Un man lai būtu vajadzīgs priekšā tei­cējs? Kādas muļķības! Man tikai ienāca prātā vienrei­zīga ideja: Rietumu puslodes dižākajam komediantam kalpo asprātis robots. Ha! Nu, labi, apskatīsim viņu.

Atskanēja neliels sprakšķis — dezintegrējošais stars pārvērta dzelteno kasti putekļos. Kad putekļu mākonītis nosēdās, viņu priekšā stāvēja piecas pēdas garš robots no tumšsarkana metāla.

—   Jūs viņu esat sakropļojuši! — Lestijs neapmie­rināts iesaucās. — Es nosūtīju pārbūvei pēdējo modeli 2207, plūdlīnijas formas, ar gluži jaunu cilindrisku ķermeni. Bet jūs man atdodat kaut kādu metāla bum­bieri … Velns zina kas … ne robots, bet viens vienīgs vēders! Turklāt viņam ir līkas kājas!

—   Paklausieties, ser! Jūsu anekdošu saraksts, pat mikrostieplē ierakstīts, negāja viņā iekšā! Mūsu tehniķiem nācās mazliet paplašināt ķermeņa apakš­daļu. Bet jūs vēl lūdzāt, lai robots prastu pārfrāzēt un parodēt asprātības. Puišiem vajadzēja krietni no­ņemties, kamēr viņi izpunktierēja īpašu papildierīci, ko viņi nosauca par variatoru. Tādēļ arī papildu svars, lielāki apmēri. Atļaujiet man viņu ieslēgt.

Mehāniķis iebāza izliektu irīdija stienīti — univer­sālu robotehnikas atslēgu — robota pakauša spraugā. Divi pilni apgriezieni, knikšķis, un robota iekšienē atskanēja klusa strādājošu mehānismu dūkoņa. Metāla rokas simboliskā padevības žestā piespiedās pie me­tāla krūtīm. Mute jautājoši pavērās.

—   Uh! — mehāniķis nobrīnījās. — Tad ir gan ģīmis — baigi cienīgs! Un cik augstprātīgi skatās!

—   Tā ir manas līgavas izdoma! — Lestijs lepni sacīja. — Džozefīna Lisija, zināt, tā pati, kas dzied manās programmās. Viņa apgalvo, ka tieši tā senos laikos izskatījies mājzinis … taisni kā senajā Anglijā.

Džozija pat vārdu viņam izdomāja īsti piedienīgu. Nu, Rupert, izstāsti anekdotīti!

—  Kādu, ser? — Ruperts noskrapstēja.

Viņa balss te kļuva skaļaka, te pieklusa līdzīgi sinu- soīdai.

—  Kādu vēlies. Tādu vienkāršāku un smieklīgāku, no ceļojumu sērijas.

—  Ginsbergs pirmoreiz lidoja uz Marsu, — Ruperts iesāka. — Viņam ierādīja galdiņu restorāna sektorā un pateica, ka viņa kaimiņš būs francūzis. Tas…

Mehāniķis piedauzīja pie metāla krūtīm.

—  Šite ir vēl viens papildinājums — mezonu filtrs. Jūs par katru cenu gribējāt, lai viņš novērtētu smieklu lādiņu savos jokos un piemērotu tos auditorijai. Bet mūsu inženieriem dod tik šurp grūtāku uzdevumu: no ādas izlīdīs, bet iztaisīs, kas vajadzīgs.

—  Ja tā, tad maniem drauģeļiem humoristiem būs jākož pirkstos, — Lestijs ļaunā priekā nomurmināja. — Paskatīsimies, kas smiesies pēdējais: klauns Les­tijs vai šie ierāvēji Grīns un Andersens. Un būtu vēl pratuši rakstīt!

—    … francūzis, redzēdams, ka Ginsbergs jau sēž pie galdiņa, apstājās, sasita papēžus un zemu pakla­nījās. «Boti appetit,» francūzis sacīja. Ginsbergs, ne­gribēdams palikt kaunā, piecēlās un …

—   Mezonu filtrs, jūs sakāt? Labi. Kaut arī jūs no­plēsāt man galaktisku summu, taču, ja Ruperts ir iztaisīts tāds, kā es vēlējos, tas atmaksāsies. Zēl tikai, ka jūs esat sabojājuši viņa figūru.

—    … atkārtojās šis īsais dialogs. Beidzot pēdējā ceļojuma dienā Ginsbergs uzmeklēja stjuartu un lūdza paskaidrot…

—   Mēs jau būtu visu labāk izvietojuši, ja nebūtu bijusi tāda steiga. Bet jūs pieprasījāt robotu atpakaļ vēlākais trešdien.

—  Jā. Šodien es izeju ēterā. Man nepieciešama … iedvesma, ko dos Ruperts. — Lestijs nervozi pabuži- nāja matus. — Izskatās, ka viņš ir formā.

—    … piegāja klāt francūzim, kurš jau sēdēja pie galdiņa. Ginsbergs sasita papēžus, paklanījās un sacīja: «Bon appetit.» Francūzis sajūsmā pietrūkās kājās…

—   Tādā gadījumā esiet tik laipns un parakstiet šo papīriņu. Parastā kvīts pēc noteiktās formas. Jūs uz­ņematies visu atbildību par jebkuru robota rīcību. Bez tā man nav tiesību jums viņu atstāt.

—  Nav ko runāt! — Lestijs iesaucās. — Parakstīsim visu, ko vēlaties.

—   … «Ginsberg!» francūzis iekliedzās.

Ruperts apklusa.

—  Nav slikti. Kaut gan ne gluži tas, ko vajadzētu. Es būtu gribējis … Lai mani sasper atoms, kas tad tas? — Lestijs pat palēcās aiz pārsteiguma.

Robots, sastindzis uz vietas, čīkstēja, šņirkstināja zobratus un ik pa brīdim iegaudojās, it kā grasītos sašķīst gabalos.

—   Ak tas? — mehāniķis atmeta ar roku. — Mazs defektiņš. Steigas dēj nepaguva to novērst. Cik izde­vās noskaidrot, tas ir mezonu filtra blakusefekts. Robots atšķir mēreni jautrus jokus no ļoti smieklī­giem. Kā teikts specifikācijā: «grotesko elementu elektroniskā diferenciācija». Cilvēkam to sauc par hu­mora izjūtu. Nu, bet robotam, tā sakot, aizstrēgst izplūdes sprauga.

—  M-jā, lai dievs nedod dzirdēt šo šņirkstoņu pa­ģirās. Robots, kas smejas pats par saviem jokiem. Br-r-r! Kas par skaņām! — Lestijs sabozās. — Ei, Rupert, sajauc man Mēness Trīskrāsaino!

Metāla milzenis pagriezās un, zvalstīdamies uz līka­jām kājām, devās uz virtuvi. Noraudzīdamies robota gāzelīgajā gaitā, abi skatītāji nevarēja atturēties no smiekliem.

—   Te jums par pūlēm. Zēl, ka man nav vairāk sīk­naudas. Vai nevēlaties paciņu «Zvaigžņu tulka»? Rek­lāmas pasūtītājs apbēris mani ar cigaretēm līdz kak­lam. Ar kādu aromātu jums labāk — lakricas vai kļavu riekstu?

—  Es parasti pērku ar mežābolu aromātu. Un mana saimniece arī… Es jums ļoti pateicos. Ceru, ka būsiet apmierināts.

Mehāniķis iebāza izstarotāju kabatā un izgāja.

—  Trīs divdesmit! — Lestijs nokliedza viņam pakaļ. Durvis bez trokšņa noslīdēja lejā.

Ruperts ieklumburoja viesistabā, turēdams rokās ērmotu, spirālveidā izlocītu cauruli, pilnu ar baltu, dzeltenu un zaļu šķidrumu. Komiķis vienā rāvienā to iztukšoja, skaļi izpūta elpu un pieglauda matus.

—   To es saprotu! Pamatīga dzira! Tas puisis, kas taisīja tavu kokteiļu bloku, nav bijis muļķis elektro­nikā. Bet tagad klausies: es īsti nevaru iedomāties, kā tevi iedīdīt šai lietā … Starp citu, lasīt taču tu proti. Te ir šīsdienas pārraides scenārijs; manu improvizā­ciju tajā, protams, vēl nav. Pārraksti man scenāriju un pie katras pasvītrotās replikas izgudro kādu joku. Es tos iemācīšos un pārraides gaitā laidīšu vaļā kā savus ekspromtus. Starp citu, to tev nemaz nevajag zināt. Ej un strādā!

Robots bez vārda runas pārlapoja scenāriju, mo­mentā fiksēdams katru vārdu savā elektroniskajā atmiņā. Pēc tam nometa scenāriju uz grīdas un devās pie elektriskās rakstāmmašīnas. Piegājis viņš nogrūda malā krēslu. Robota metāla kājas iebīdījās ķermenī tieši tik daudz, ka rokas atradās klaviatūras līmenī. Pirksti sāka klaudzināt pa taustiņiem. No mašīnas cita pēc citas lidoja laukā uzrakstītās lapas.

Lestijs sajūsmināts skatījās uz robotu.

—  Ja viņš raksta kaut uz pusi tik smieklīgi, cik ātri, tad viss būs gods godam! — Komiķis noliecās un pacēla no grīdas Ruperta nomesto scenārija lapu žūksni. — Agrāk viņš nekad tā nerīkojās. Pirms pār­būves akurātākas un tīrīgākas mašīnas nebija visā pasaulē — viņš vienmēr nokopa aiz manis katru gru- zīti. Ko lai dara, ģēnijiem ir savas dīvainības!

It kā atbildot uz šiem vārdiem, iezvanījās radiofons. Lestijs pasmaidīja un saķēra klausuli, kas nolēca no griestiem tieši viņam rokās.

—   Radiocentrs, — klausule sacīja. — Jūs izsauc mis Džozefīna Lisija. Kādu kodu lietosiet: jūsu vai viņas?

—  Manu. K-134L. Uztveru.

—  Pārslēdzu kodu. Runājiet!

Radiofonā atskanēja daži knikšķi — tas noskaņojās uz Lestija personisko kodu; šo pašu vilni varēja lietot miljoni cilvēku, taču kodējošā iekārta deva iespēju sarunāties, nebaidoties noklausīšanās. Radiofonā iemontētajā mazajā ekrānā parādījās meiča ar tādiem pašiem burkānu krāsas matiem kā Lestijam.

—  Sveiks, Rudais! — Viņa smaidīja. — Uzmini, ko es teikšu! Džozija mīl Lestiju.

—  Ak tu, mana gudriniece! Pagaidi, es pārslēgšu attēlu. No šā ekrāna man sāp acis. Tas ir tik mazs, ka tu tajā neietilpsti.

Lestijs pagrieza radiofona kloķi un ieslēdza durvju ekrānu. Aparāts atgriezās savā ligzdā pie griestiem. Komiķis nospieda pogu uz pults pie durvīm un, apmie­rināti nopūzdamies, atlaidās uz dīvāna. Lielajā ekrānā virs imitētā apkures radiatora parādījās dzīvespriecīgā Džozefīna Lisija.

—  Paklausies, mans joku meistar, nav īstais brīdis maigoties. Es tūlīt pāreju pie lietas. Grīns un Ander- sens izpļāpājušies Geskelam.

—  Ko?! — Lestijs pietrūkās kājās. — Kā viņi to uz­drošinājušies! Es viņus iesūdzēšu tiesā! Mūsu kon­traktā ir īpaša piebilde: publika nedrīkst zināt, ka viņi strādā man.

—  Kāda jēga! — Džozija paraustīja plecus. — Tur­klāt viņi izpļāpājušies nevis publikai, bet Geskelam. Taču arī to tu nepierādīsi. Man pačukstēja, ka Ges- kels esot traki nikns un visur meklējot tevi. Grīns un Andersens šo pārliecinājuši, ka bez viņu špikera pie scenārija tu ne divus vārdus nespējot pateikt. Geske­lam jau galīgi vienalga, vai tie ir ekspromti vai iezubrīts teksts, bet viņš baidās izgāzties ar savu pirmo reklāmas raidījumu.

—   Neuztraucies, Džozij! — Lestijs pasmaidīja.

—  Gan būs labi…

—  Kas tas? — Džozija iesaucās. — Zvēru pie ne­laiķes vecmāmiņas mīļākās kosmiskās operas, kaut ko tamlīdzīgu es savu mūžu neesmu dzirdējusi!

Tas, ko Džozija savu mūžu nebija dzirdējusi, bija dvēseli plosoša šņirkstoņas, žļerkstoņas, metāla šķin- das un griezīgu kaucienu kakofonija. Lestijs aši ap­griezās.

Ruperts bija beidzis rakstīt. Tumšsarkanajos pirk­stos viņš turēja garas pārrakstītā scenārija lapas un -•kratījās sīkos drebuļos.

—  H-r-r, bum, bam! — skanēja no robota iekšienes.

—  Bing! Bang! Bong! K-r-r-rum!

Šķita, ka tur akmeņu drupinātājs maļ betona mai­sītāju.

—   Ahā, tas ir Ruperts! Viņam aizstrēgst izplūdes sprauga — nu, kaut kas līdzīgs cilvēka humora izjū­tai. Protams, viņš nav cilvēks, bet rādās, ka viņam briesmīgi patīk paša joki. Ei, Rupert, panāc šurp!

Robots pārstāja dārdināties un, izslējies visā augumā, piegāja pie durvju ekrāna.

—  Kad viņu atveda? — Džozija jautāja. — Nu viņš ir piebāzts . .. Vai, kā viņš izķēmots! Izskatās tā, it kā viņš būtu slims ar tūsku un vēl uzlicis vēdersildītāju.

Un kur augstprātīgā sejas izteiksme? Un viss viņa cienīgums? Tagad viņš tāds bēdīgs, bēdīgs. Nabaga Ruperts!

—   Tas tev tikai tā liekas, — Lestijs atbildēja. — Ruperts nav spējīgs mainīt sejas izteiksmi, pat ja gribētu. Lai veiktu kambarsulaiņa pienākumus, viņam nevajag vairāk fantāzijas kā pulkstenim laika rādīša­nai. Bet tagad viņš vienlaikus ir arī staigājošs asprā­tību katalogs, apgādāts ar … kā to sauca … ar vari- atoru … Kaut gan viņam ir vārds, ne tikai sērijas numurs kā citām mājas mašīnām, tas vēl nenozīmē, ka viņš spētu kaut ko just.

—  Tā vis nav. Ruperts visu jūt. Taisnība, Rupert, vai ne? — meiča nodudināja. — Vai tu mani atceries, Rupert? Mani sauc Džozija. Kā tev klājas?

Robots klusēdams skatījās uz ekrānu.

—  No visām ģeķīgām sieviešu iedomām …

Kaut kas nošķindēja. Ruperts bija sasitis papēžus. Viņa ķermenis liecās lejup, lai manierīgi paklanītos Džozijai.

—  Gins … — viņš iesāka.

Robota galva cēli slīga arvien zemāk un zemāk un beidzot ar skaļu blīkšķi atsitās pret grīdu.

Džozija aiz smiekliem gandrīz vai krita histērijā. Lestijs sita ar plaukstām sev pa gūžām. Ruperts sa­stinga, izveidojis taisnleņķa trijstūri, kura virsotne bija viņa ķermeņa paplašinātā daļa.

—   .. .bergs, — Ruperts pabeidza, atspiedies ar galvu pret grīdu.

Viņš nemaz nemēģināja piecelties. Robota iekšienē kaut kas domīgi dūca.

— Nu, labi, — Lestijs norūca. — Vai tu taisies visu dienu te muļķoties? Piecelies!

—  Viņš ne-evar! — Džozija spiedza. — Viņam ir pārvietots smaguma centrs, un viņš nevar piecelties. Ja tev kādreiz izdosies iztaisīt tik komisku triku tele- dārā, tad divsimt miljonu gluži nevainīgu skatītāju nomirs aiz smiekliem.

Komiķis Lestijs savilka grimasi un noliecās pār robotu. Viņš apņēma to ap pleciem un vilka uz augšu. Lēnām un ļoti negribīgi Ruperts iztaisnojās. Viņš iebikstīja ar pirkstu ekrānā.

—   Ar šito meiču tu bez bēdu nodzīvosi mūžu, — viņš sāka skaitīt metāliskā rečitatīvā, — pēc nāves tiksi ellē karstā un domāsi, ka esi paradīzes dārzā!

—  Aizveries! — Lestijs uzkliedza. — Vai dzirdi, ko es saku! Aizveries!

Robotu sagrāba jauna zobratu šņirkstēšanas lēkme. Lestijs ērcīgi sabozās.

—  Mana brīnišķīgā veco flīžu grīda! Tādu divdes­mitā gadsimta vidus flīžu nav nevienam mūsu tornī! Paskat, ko viņš ar to izdarījis! Caurums būs ne ma­zāks par …

—   Simtiem reižu esmu tev skaidrojusi, — Džozija sāka tarkšķēt, — ka divdesmitajā gadsimtā flīžu grīdu lika tikai vannas istabā. Dažreiz arī virtuvē, bet vis­biežāk vannas istabā. Un tavs imitētais radiators un sekretārs ar izbīdāmu vāku vispār ir no citiem laik­metiem. Tev nav nekādas senlietu izjūtas. Pagaidi tik, draudziņ, apmainīsimies gredzeniem un uzbērsim

j viens otram sauju rīsu, tad tu dabūsi zināt, kāda iz­skatījās dzīvojamā māja prezidenta Rūzvelta laikā. Starp citu, kā tev patīk Ruperta joki — tie, kas uz papīra?

—   Vēl nezinu. Viņš nupat tikai beidza rakstīt. At­slēdzies, Džozij! Kāds atnācis. Iegriezies pie manis pirms uzstāšanās, kā parasti. Uz redzi!

Pēc saimnieka signāla robots pieklumburoja pie ^durvīm un pateica: «Divdesmit trīs.» Un gandrīz tai pašā mirklī, kad istabā ienāca firmas «Rolgs» mehā­niķis, Ruperta galva atsitās pret grīdu.

Lestijs nopūtās un vēlreiz palīdzēja Rupertam iztaisnoties.

—      Ceru, ka viņš neklanīsies līdz zemei katrreiz, kad kāds ienāks istabā? Tā viņš man sadauzīs visas flīzes.

—      Vai viņš jau ir taisījis šito joku? Nelāga būšana. Visi galvenie kontroles bloki viņam taču ir galvā, un tie vēl nav pienācīgi savstarpēji pielāgojušies. Izkritīs kāds zobratiņš, un tad tik būs! Vai vēlaties, es aizve­dīšu viņu uz darbnīcu vēlreizējai noregulēšanai?

—       Nav laika. Pēc divām stundām es izeju ēterā. Starp citu, vai jūs iemontējāt viņam pierē rakstiskas izvēršanas bloku?

—        Protams, — mehāniķis pamāja. — Vai redzat šauro, zaļo plāksnīti virs uzacīm? Kad vēlaties, lai viņš nevis runātu, bet rakstītu, pabīdiet to sānis vai lieciet viņam pašam to pabīdīt. Vārdi slīdēs pa ekrānu gluži kā pa gaismas reklāmas tablo. Ak jā, es taču nācu vēlreiz šurp pēc atslēgas. Traka lieta — aizmirsu universālo atslēgu viņam pakausī, bet bez tās fabrikā nedrīkstu rādīties.

—  Ņemiet savu atslēgu! Es gaidu apmeklētāju.

Lestijs pagriezās un redzēja pa atvērtajām durvīm

iedrāžamies druknu vīreli svītrainā tunikā.

—       Sveicināti, mister Geskel! Sēdieties, lūdzu! Es tūlīt būšu jūsu rīcībā.

—  Atdod atslēgu! — mehāniķis sacīja robotam.

Ruperts izņēma sev no pakauša universālo roboteh-

nikas atslēgu un izstiepa roku. Mehāniķis arī pastiepa roku. Ruperts ļāva atslēgai nokrist zemē.

—      Velna milti! — mehāniķis izbrīnījās. — Ja es ne­zinātu, ka tas nav iespējams, būtu gatavs zvērēt, ka viņš to darīja tīšām.

Mehāniķis noliecās pēc atslēgas. Robots aši pa­stiepa roku. Mehāniķis kā apsvilis izlēca pa durvīm.

—       Neuzdrīksties! — viņš iebļāvās. — Vai jūs redzē­jāt, ko viņš gribēja darīt? Kā .. .

—  Trīs divdesmit, — Ruperts sacīja.

Durvis nolaidās lejā, un mehāniķis tā arī nepaguva pabeigt teikumu. Tikko dzirdami dūkdams un knik- šķēdams, robots atgriezās viesistabā. Viņa sejas izteiksme bija kļuvusi vēl bēdīgāka. Skumjām bija * piejaukusies tāda kā vilšanās.

—  Divus Mēness Trīskrāsainos! — saimnieks pavē­lēja. Robots aizvilkās uz virtuvi gatavot kokteiļus.

—   Paklausieties, Lestij, — Džons Geskels ietaurē- jās negaidīti skaļi. — Man nepatīk aplinkus runāšana. Man nebija ne jausmas, ka jums strādā nolīgti humo­risti, kamēr Grīns un Andersens sāka sūdzēties, ka jūs viņiem gaužām maz maksājot un, kad viņi atteikušies kalpot par grašiem, esot viņus padzinis. Šie puiši ap­galvo, ka iztaisījuši no jums vislabāk apmaksāto ko­miķi Rietumu puslodē, un šai ziņā es ar viņiem esmu pilnīgi vienis prātis. Tad nu redzat, šīsdienas raidī­jums būs pārbaude …

—   Uzklausiet mani, ser! Kad vēl nebiju sapinies ar šiem laupītājiem, es savu repertuāru gatavoju pats. Un viņi jau arī strādāja tikai ar maniem joku krāju­miem. Viņi gribēja izplēst no manis vairāk, nekā pats nopelnu, un tāpēc es viņus izlikti aiz durvīm. Es jo­projām spēju improvizēt ne sliktāk par jebkuru citu.

—   Man pilnīgi vienalga, vai jūs improvizējat vai stāstāt savus sapņus. Man vajadzīgs tikai viens: kad publika skatās manu programmu, tai jāsmejas. Vai­rāk smieklu — un jebkuru reklāmu tā norīs nesavie- busies. Starp citu, es nepavisam negribēju runāt par to…

Geskels izrāva no Ruperta rokām spirālveida glāzi un vienā paņēmienā to iztukšoja. Viņa sejā nenotrīcēja ne muskulītis.

— Tāds ūdentiņš vien ir! Grādu par maz! Trūkst uguns!

Kādu brīdi robots domīgi aplūkoja glāzi, tad pa­griezās un ar līkajām kājām aizklumburoja uz virtuvi.

Lestijs domās atļāvās nepiekrist korporācijas «Zvaigžņu tulks» prezidentam. Katrs šā kokteiļa piliens burtiski gāza no kājām. Starp citu, «Planētas saimnieku klubs», kur dzīvoja Geskels, bija slavens ar saviem stiprajiem dzērieniem.

—   Vienīgais, kas mani interesē, — Geskels turpi­nāja, — vai jūs spēsiet padarīt šīsdienas programmu pietiekami komisku bez Grīna un Andersena palīdzī­bas vai nespēsiet? Var jau būt, ka jūs esat liels ko­miķis, taču, kā saka pie mums teledārā, pietiek ar vienu izgāšanos, lai slava izgaistu kā nebijusi. Ja pēc šīsdienas pārbaudes «Zvaigžņu tulks» neparakstīs ar jums kontraktu uz trīspadsmit nedēļām, kā bija norunāts, tad jūs atkal noslīdēsiet līdz narkotisko vielu reklāmām rīta pārraidēs.

—   Protams, mister Geskel, jums ir pilnīga taisnība. Tikai es lūdzu jūs — vispirms paskatieties manu scenāriju un piezīmes izsakiet pēc tam.

Lestijs izvilka no elektriskās rakstāmmašīnas ga­rās scenārija lapas un pasniedza druknajam vīrelim.

Riskants solis. Kas zina, kādas muļķības sacerējis Ruperts? Taču neko darīt, tekstu izlasīt nebija laika. Varbūt Ruperts neiegāzīs.

Par scenārija kvalitāti varēja spriest pēc Geskela reakcijas. «Zvaigžņu tulka» prezidents lēkāt lēkāja antīkajā krēslā, kratīdamies smieklos.

—   Brīnišķīgi! Burvīgi! — Pa Geskela vaigiem ritēja asaras. — Taisni kolosāli! Man jums jāatvai­nojas, Lestij. Jums patiešām nav vajadzīgi nolīgti humoristi. Jūs lieliski rakstāt pats. Bet vai jūs pagū­siet iemācīties tekstu līdz pārraidei?

—   Par to neraizējieties, ser! Pirms steidzama darba ' es vienmēr ieņemu tableti infraskopolamīna. Bet ga-

dljumam, ja tiešām ievajadzēsies ekspromta, man ir robots.

—       Robots? Vai šis ērms? — Geskels iebikstīja ar pirkstu Rupertarn, kas, stāvēdams viņam aiz mugu­ras, raudzījās scenārijā un klusiņām dūca. Paņēmis no Ruperta glāzi, Geskels iedzēra dažus malkus.

—       Jā, ser. Viņa ķermeņa apakšējā daļā glabājas milzīgs joku krājums. Pārraides laikā robots stāvēs malā, un, tiklīdz ievajadzēsies ekspromta — tikai pa­skaties, tas viņam jau uzrakstīts uz pieres. Mister Geskel! Kas ar jums notika?!

Geskels piepeši izlaida glāzi no rokām. Ērmoti iz­liektā spirāle nokrita uz grīdas, un no tās vijās melnu dūmu grīstīte.

—        Dzēr-r-riens, — Geskels aizsmacis noburkšķēja. Viņa seja, kas vispirms bija kļuvusi sarkana, tad zaļa un pēc tam violeta, pieņēma kompromisa lēmumu un noklājās ar krāsainiem plankumiem.

—   Kur … kur jums te? …

—   Seit, lūdzu! Otrās durvis pa kreisi!

Mazais vīrelis, saliecies deviņos līkumos, izmetās no istabas. Viņa ķermenis bija kļuvis šļaugans kā ap­driskātai vates lellei.

—       Kas viņam notika? — Lestijs paostīja no grīdas pacelto glāzi. — Apčī!

Piepeši viņš apķērās, ka Ruperts klusiņām dūc un žvadzinās.

—   Rupert, ko tu tur sajauci?

—   Viņš pats prasīja kaut ko stiprāku un asāku…

—   KO TU TUR SAJAUCI?

Robots padomāja.

—       Piecas daļas rīcineļļas … z-z-z-z-din-don… trīs daļas etiķa esences… bing-bong… četras daļas sar­kano piparu, k-r-r-rang-gr-grumm … vienu daļu vemjamzā…

Lestijs iesvilpās, un no griestiem nolēca radiofona klausule.

—    Radiocentrs? Ātro palīdzību, un iespējami drīzāk! Klauns Lestijs, «Mākslinieku Tornis», tūkstoš sestais dzīvoklis.

Lestijs izskrēja priekšnamā un metās palīgā savam viesim.

Redzot krāsu gammu Geskela sejā, ārsts nogrozīja galvu.

—    Palīdziet uzlikt viņu uz nestuvēm, un nekavē­joties uz slimnīcu!

Ārsts ar gravitācijas staru pacēla nestuves un veda tās uz durvīm garām Rupertam, kas stāvēja kaktā.

—    Jādomā, ieēdis kaut ko bojātu, — robots nočīk­stēja.

—     Ķēms tāds! — Ārsts uzmeta robotam niknu ska­tienu.

Lestijs steigšus izdzēra citu pēc cita trīs Mēness Trīskrāsainos. Sajauca tos viņš pats. Ar infraskopol- amīna dubultdevas palīdzību viņam izdevās līdz Džozijas atnākšanai iezubrīt savus ekspromtus. Ru­perts atvēra viņai durvis. Ding! Bam!

—     Augu dienu viņš to vien dara, — Lestijs sacīja, kārtējo reizi izsliedams robotu stāvus. — Un bēda ne tikai tā, ka viņš sadauzījis visu manu flīžu grīdu. Tā vien skaties, ka viņam galvā atskrūvēsies kāda skrū­vīte. Protams, man viņš paklausa bez ierunām, viņa dumjajiem jokiem par upuri līdz šim krituši…

Ruperts kaut ko paviļāja mutē. Viņa lūpas izstie­pās uz priekšu, vaigi savilkās grumbās. Viņš kaut ko izspļāva.

Pa grīdu aizdancoja seššķautņains vara uzgrieznītis. Visi trīs klusēdami noraudzījās tam pakaļ. Beidzot Džozija pacēla galvu.

—   Kādiem jokiem?

Lestijs pastāstīja viņai par notikušo.

—   Tad nu ir gan! Tava laime, ka pēc kontrakta tu par savu joku sekām neatbildi. Citādi Geskels sāktu tevi vazāt pa tiesām. Cerēsim, ka viņš paliks dzīvs. Ej ģērbies!

Lestijs iegāja otrā istabā un sāka vilkt mugurā sarkano, ar spīguļiem apšūto klauna kostīmu.

—   Kas tev šodien ir programmā? — viņš skaļi jautāja.

—  Varētu pats kādreiz atnākt uz mēģinājumu un paklausīties.

—   Esmu spiests uzturēt savu improvizatora repu­tācija Nu, ko tad tu dziedi?

—   Āriju «Klejoju es pasaul's telpā» no Hjū Gar- sija pēdējā jaunuma «Mīlestība aiz asteroīdu joslas». Paklausies, varbūt tavs robots patiešām lieliski sacer jokus, bet kā mājzinis viņš nekam neder. Kā piesvai- dīta grīda! Papīri, cigaretes, kokteiļu spirāles! Pa­gaidi tik, jaunais cilvēk, kad mēs savienosim savus likteņus…

Džozija apklusa un noliekusies ņēmās piekopt grīdu. Ruperts, stāvēdams sienmalē, cieši raudzījās viņas mugurā. Robota iekšienē kaut kas iegaudojās. H-ū-ū…

Ātriem soļiem Ruperts šķērsoja istabu. Viņa labā roka pacēlās un uzgāzās Džozijai.

—   Vai-i! — Džozija iebļāvās un uzsprāga līdz griestiem. Tikusi atpakaļ uz grīdas, viņa aši apsvie­dās. Viņas acis meta zibeņus.

—   Kas iedroši… — viņa draudīgi iesāka un tad pamanīja Rupertu, kurš, vēl joprojām izstiepis roku, šķindēja un dūca ar visām savām metāla iekšām.

—   Ak tu, kā rādās, ņirgājies par mani?! Tev nāk smiekli?! Es tev, sarūsējušais nekauņa! — Džozija nikni metās klāt robotam, lai iecirstu tam pļauku.

No blakusistabas izskrējušais Lestijs ieraudzīja viņas roku, kas bija pacelta virs robota galvas.

— Džozij! — viņš izbijies iekliedzās. — Tikai ne pa galvu! Bam-m-m!

—   Es domāju, mis Lisija, viss beigsies labi, — sa­cīja ārsts. — Pāris nedēļu paturēsim jūsu roku ģipsī un pēc tam — vēlreiz uz rentgenu.

—   Džozij, tu netiksi laikā studijā, — Lestijs ner­vozēja. — Ļoti žēl, ka tā iznāca.

—   Ak tev ir žēl? Nu, tad liec aiz auss: es ne no vietas nekustēšu, kamēr tu nebūsi ticis vaļā no Ruperta.

—   Džozij, manu dārgumiņ, zelta gabaliņ, vai tu maz zini, cik brīnišķīgi viņš sacer jokus!

—   Man par to nošķaudīties! Šermuļi skrien pār kauliem, iedomājoties, ka viņš dzīvos vienā mājā ar maniem bērniem. Pēc Likuma par robotiem tev viņš nav jāpatur savā mājā. Manuprāt, viņš ir sajucis uz humora pamata. Man tas nepatīk. Tā ka izvēlies: vai nu es, vai šis kārtīgi nesaskrūvētais pašgudrais asprātis.

Gaidot atbildi, Džozija glāstīja savas rokas ģipša pārsēju.

Ruperts — par spīti visām dīvainībām un izdarī­bām — garantēja Lestijam spožu komiskā aktiera karjeru. Viņam vairs nebūs jāraizējas par repertuāru. Viņa nākotne ir nodrošināta. No otras puses, Lestijs nebija pārliecināts, ka pasaulē ir kaut viena sieviete, kas var sacensties ar Džoziju. Viņa iemiesoja sevī Lestija sapni par ideālu sievieti. Tikai ar Džoziju viņš atradīs savu laimi.

Tā bija vienkārša un bezkompromisa izvēle: bagā­tība vai mīlamā sieviete.

—   Labi, — Lestijs beidzot nomurmināja, — es ceru, ka mēs paliksim draugi.

Kad Lestijs iegāja studijā, Džozija jau beidza savu dziesmiņu. Atiedama no mikrofona, viņa neveltīja komiķim pat ne dusmīgu skatienu. Sākās reklāmas iespraudums.

Lestijs nostādīja Rupertu pie tālākās sienas, līdzās režisora kabīnītei, kur tumši sarkanā robota figūra nevarēja iekjūt telekameru redzes laukā. Pēc tam viņš piebiedrojās aktieru grupai, kas zem izslēgtas kameras gaidīja, kad beigsies reklāma, pēc kuras viņiem vajadzēja nospēlēt nelielu vodeviļu.

Beidzot diktors, rīstīdamies aiz sajūsmas, noskan- dēja pēdējo reklāmas teksta vārdu. Skatuves lauku­miņā izskrēja māsu Glopusu vokālais kvintets un rāva vaļā finālu:

Mīlu, bagātību, cienītāju pulku

Nodrošinās draudzība ar «Zvaigžņu tulku».

Kāpēc pīpēt zāli, lapas, vati,

Izvēlei ja doti tūkstoš aromāti!

Ir no ķirsīša līdz šokolādei…

Tiek par nieka naudu liela ba-auda!

Urā! Urā! Urā!

Telekamera virs Lestija galvas iegaismojās krā­sainām spuldzītēm, un sākās priekšnesums. Sižets neizcēlās ar komplicētību — mīlestība Fobosa deg­vielas iepildīšanas stacijā. Lestijs ludziņā nespē­lēja, — darbības gaitā viņš to komentēja ar saviem jokiem.

Bet joki šodien bija pirmklasīgi, tā ka smējās pat raidījuma režisors. Tas ir, viņš, protams, nesmējās, par to nevarēja būt ne runas, bet brīžiem viņa sejā parādījās smaids. Un, ja jau smaida režisors, tad skatītāji visā Rietumu puslodē plīst aiz smiekliem. Šī patiesība ir tikpat neapstrīdama kā tas fakts, ka tre­šais teledāra viceprezidents mūžīgi kļūst par nekriet­nas izjokošanas upuri — parādība, kas labi pazīstama visiem sociologiem kā «Pretparsona efekts».

Laiku pa laikam Lestijs paskatījās uz robotu. Viņu darīja nemierīgu tas, ka šis radījums groza savu dzelzs galvu uz visām pusēm. Vienu brīdi robots pat pagriezās pret Lestiju ar muguru un pa caurspīdīga­jām durvīm ņēmās aplūkot režisora kabīnītes pulti. Gadījumam, ja ievajadzētos ekspromta, Lestijs jau iepriekš bija pabīdījis sānis zaļo plāksnīti.

Ekspromta ievajadzējās pavisam negaidīti. Otrā naivo lomu tēlotāja piepeši sapinās savā monologā, kas sākās ar vārdiem: «Un, kad Harolds man pastās­tīja, ka atbraucis uz Marsu tāpēc, ka viņam apriebu­sies militārā un birokrātiskā valsts sistēma …», vai­rākas reizes ātri nomurmināja: «Un tad es viņam teicu… jā, es viņam pateicu… es nevarēju ne­teikt…», saminstinājās un sāka nervozi kodīt lūpas, pūlēdamās atcerēties aizmirsto repliku.

Mazajā kabīnītē režisora pirksti bez skaņas pār­skrēja pār klaviatūru, un vajadzīgā rindiņa iedegās uz ekrāna pie griestiem. Studijā iestājās nāves klu­sums. Visi cerīgi gaidīja, ka Lestijs ar savu ekspromtu piepildīs kritisko pauzi.

Lestijs pagriezās pret robotu. Kāda laime! Tas stāvēja ar seju pret viņu. Lieliski! Tagad tikai jau­tājums, vai mezonu filtrs darbosies.

Uz Ruperta pieres parādījās uzraksts. Lasot pa ekrāniņu slīdošos vārdus, Lestijs izrunāja tos skaļi:

—  Paklau, Barbara, vai zini, kas notiks, ja tu slikti barosi savu Haroldu?

—   Nē, nezinu, — atbildēja aktrise, pēc labākās sirdsapziņas atsaukdamās Lestijam un vienlaikus pūlēdamās iegaumēt aizmirsto frāzi. — Nu, kas tad notiks?

No kakta atskanēja Ruperta pērkonīgā balss:

—   Viņš nospriedīs, ka tev trūkst uguns!

Skaļi smējās studija. Skaļi smējās Ruperts. Tikai viņa smiekli skanēja tā, it kā viņš grasītos sašķīst gabalos. Visā Rietumu puslodē skatītāji metās pie kaucošajiem, sprakšķošajiem un dārdošajiem teledā- riem, pūlēdamies savaldīt satrakojušos elektroniku.

Pat Lestijs nenoturējās neiesmējies. Lieliski! Daudz pikantāks joks nekā tie, ko viņam piegādāja Grīns un Andersens, turklāt ar to parupjo senās fermeru asprātības piegaršu, pēc kuras tik ļoti dzenas taga­dējie klauni. Šis robots ir īsts dārgums…

Stop! Bet Ruperts taču nepateica Lestijam priekšā šo repliku — viņš izrunāja to pats. Skatītājus sa­smīdināja nevis Lestijs, bet robots — cilvēki smejas par Rupertu, kaut arī viņu uz ekrāna neredz. Kas tā par velna būšanu? …

Beidzot ludziņa bija galā, un kameras pārslēdzās uz Džozefīnu Lisiju un viņas orķestri.

Lestijs izmantoja īso starpbrīdi, lai sauktu Rupertu pie kārtības. Ar pavēlošu žestu viņš norādīja robo­tam uz kontrolkabīni.

—   Ej tur, putnubiedēkli nolādētais, un neuzdroši­nies bāzt degunu laukā, kamēr beigsies raidījums! Paturi savus jociņus sev, dzelzs nekrietneli! Tu kodīsi rokā, kas tevi ieeļļo? Pagaidi tu man!

Ruperts pakāpās atpakaļ, bezmaz saspiezdams bu- taforu.

—   Bing-bing? — viņš jautājoši nošķindēja. — Bim- bam-bom?

—   Es tev parādīšu jokus! — Lestijs uzbļāva. — Nu, marš kabīnē, un lai no tevis te ne smakas nebūtu!

Kājas vilkdams un atstādams plastmasas grīdā dziļas sliedes, Ruperts lēni aizgorījās uz savu Svētās Helēnas salu.

Raidījums turpinājās. Retajos brīvajos brītiņos Les­tijs redzēja, kā robots, drūmi ierāvis galvu plecos un it nemaz vairs nelīdzinādamies elegantajam plūdlī­nijas modelim 2207, stāv blakus tehniķiem pie kontrolpultlm. Dažbrīd viņš, drudžaini raustīdamies, staigāja šurpu turpu pa šauro kabīni un laiku pa lai­kam mēģināja samierināties ar Lestiju, iedegdams savā ekrāniņā tādus uzrakstus kā, piemēram: «Kāda starpība starp hipertoniķi un hipertelpu?» vai: «Kas ir plikpaurība? Sukāšanas aizstāšana ar mazgāšanu.» Taču Lestijs pilnīgi ignorēja šos nožēlojamos pū­liņus.

Sākās otrs reklāmas iespraudums.

—   Vai jūs esat kādreiz padomājuši, — saldā balsī jautāja diktors, — kāpēc visā kosmosā vienīgi «Zvaig­žņu tulks» ir pirmā lieluma zvaigzne? Objektīvos pē­tījumos konstatēts, ka mūsu slavenie varoņi, lidojot uz zvaigznēm, vienmēr ņem sev līdz… Vai, kas tas?

Ruperts bija izgrūdis no kabīnes citu pēc cita visus trīs sašutušos tehniķus un aizcirtis aiz viņiem durvis. Un tagad pats ņēmās spiest pogas un grozīt kloķus.

—   Robots saniknojies! Viņš izsvieda mūs aiz durvīm!

—   Paklausieties, viņš ir sajucis! Ja nu pārslēdz kameras uz kontrolkabīni? To ir viegli izdarīt. Pasarg dievs, ja tas ir runājošs robots!

—   Viņš izies ēterā! Vai viņš prot runāt?

—   Vai viņš prot runāt?!… — Lestijs novaidējās. — Ātrāk dabūjiet viņu ārā no turienes!

—   Dabūt viņu ārā? Interesanti, kā? — Inženieris žultaini iesmējās. — Viņš taču aizslēdza durvis. Un vai jūs zināt, no kāda materiāla ir kontrolkabīnes sienas un durvis? Viņš var tur sēdēt, kamēr USEPR atslēgs enerģijas padevi. Bet tas nav …

—   Vai jūs esat kādreiz padomājuši, kāpēc šīs ciga­retes sauc par «Zvaigžņu tulku»? — studijā nodār­dēja Ruperta pērkonīgā balss, un gandrīz vienlaikus to izdzirdēja miljoni skatītāju. — Viens ievilciens, un no acīm šķiļas zvaigznes! Ding-dung-dang-dong! Jā, ser! Visu krāsu un nokrāsu zvaigznes, un nemaz

nepūlieties iztulkot, ko tas nozīmē! Bim-bam! Otrais ievilciens — un uzliesmo Nova! Gr-ram-gr-rutnm! Tūkstoš aromātu, un visi viltoti! Bing! Bang!…

Kontrolkabīnes sienas drebēja no varenajiem dār- ^ došajiem smiekliem. Bet drebēja ne tikai sienas.

Džozija kā prazdama mierināja Lestiju.

—  Mīļais, nevar taču viņš ārdīties mūžīgi! Drīz viņam pietrūks ko teikt!

—   Pietrūks gan — ar viņa joku krājumu! Un vēl tas.. .variators, un vēl tas mezonu filtrs. Nē, Džozij, es esmu pagalam! Ar manu karjeru ir cauri — tagad mani kamerām ne tuvumā nelaidīs. Bet citu neko es

.Jl neprotu. No kā es dzīvošu? Džozij, Džozij, ar mani ir beigas!

Galu galā inženieriem izdevās atslēgt enerģijas padevi visā Teledārsitijā. Aprāvās raidījumi visās teledāra programmās, pārtrūka sakari ar kosmosu, apklusa radiofoni. Ātrgaitas lifti iestrēga starp stā­viem. Priekšnieku kabinetos nodzisa gaisma. Tikai tad ar tālvadības kotroliekārtas palīdzību varēja at­vērt kabīnes durvis un izvilkt laukā nevarīgi saļi­mušo robotu.

Kad apsīka enerģija, apsīka arī viņš.

Lestijs apprecējās ar Džoziju. Taču laimīgs viņš nebija. Viņam bija aizliegts rādīties teledārā līdz mūža galam.

Starp citu, badā viņš nenomira. Dažreiz viņš pat nožēloja, ka tā nebija noticis. Raidījums, kas pazu­dināja Lestiju, Rupertu padarīja slavenu. Tūkstošos vēstuļu teleskatītāji pieprasīja vēlreiz parādīt nekau­nīgo robotu, kas uzdrošinājies izzobot reklāmu devējus. «Zvaigžņu tulka» noiets trīskāršojās. Un galu galā vienīgi tam bija kāda nozīme…

Jautrais robots Ruperts («pati delverīgākā no vi­sām mašīnām, kam galvā trūkst kādas skrūvītes») regulāri parādās uz ekrāna. Lestijs paraksta kon­traktus. Nav viegli būs robota menedžerim. Dzīvot ar viņu plecu pie pleca — vēl grūtāk, taču to prasa Li­kums par robotiem. Šķirties no Ruperta nav Lestija spēkos — kas gan gribēs zaudēt drošu apsmērētas maizes kumosu? Lestijs pat nevar nolīgt kādu robota pieskatīšanai, jo neviens, būdams pie pilna prāta, to neuzņemas. Lestijam neklājas viegli. Dzīvot kopā ar Rupertu — tas nav vis jokus dzīt.

Reizi nedējā Lestijs apciemo Džoziju un bērneļus. Viņš izskatās sakrities un nomocījies. Ruperta joki ar katru dienu kļūst asprātīgāki.

Pēdējā laikā Ruperts ir tā izvērsies, ka par Lestiju teledārā tagad saka: «Lestijs — sliktas vēstis» vai arī: «Raudiet kopā ar Lestiju!» Bet dažreiz tikai no­pūšas: «Vai, vai!»

MORNIELA METAVEJA ATKLĀŠANA

Visi brīnās, kā pārvērties Morniels Metavejs kopš tā laika, kad viņu atklāja. Visi, izņemot mani. Viņu atceras Griničvilidžā — mākslinieks diletants, mū­žam nemazgājies, bez talanta; gandrīz vai katru otro teikumu viņš sāka ar «es» un gandrīz katru trešo beidza ar «mani» vai «man». Viņš bija pārpilns ar nekaunīgu un tajā pašā laikā gļēvu pašpaļāvību, kāda raksturīga cilvēkam, kas sirds dziļumos jūt, ka viņš ir otršķirīgs, ja ne vēl sliktāks. Pietika ar Mor- nielu parunāties pusstundu, lai no viņa lielīgajiem izsaucieniem galva sāktu dūkt.

Es ļoti labi saprotu, kā tas viss radās — gan klusā, mierīgā savas neapdāvinātības atzīšana, gan pēkšņā, visu satriecošā veiksme. Ko tur runāt — es biju klāt, kad viņu atklāja, kaut gan diez vai to var saukt par atklāšanu. Nezinu pat, kā īsti to nosaukt, ņemot vērā notikušā absolūto neticamību — jā, tieši neticamību, nevis tikai neiespējamību. Bet viens gan man ir skaidrs: tiklīdz mēģinu atrast tur kādu loģiku, man uznāk vēdergraizes un galva vai pušu plīst no sāpēm.

Tajā dienā mēs tieši runājām par to, kā tiks at­klāts Morniels. Es sēdēju viņa mazajā, nekurinātajā studijā Blikerstrītā, uzmanīgi balansēdams uz vienīgā koka krēsla, jo biju pārāk rūdīts, lai apsēstos vecajā atpūtas krēslā.

īstenībā Morniels arī par studiju maksāja ar šā at­pūtas krēsla palīdzību. Tas bija viens vienīgs netīras mēbeļdrānas skrandu un polstējuma kumšķu jucek­lis, priekšmalā augsts, dziļumā ļoti zems. Kad cilvēks tajā iesēdās, viņa kabatu saturs — sīknauda, atslēgas, maks — pamazām izslīdēja laukā un ievēlās sarūsējušo atsperu mudžeklī vai nokrita uz satrunē­jušajiem grīdas dēļiem.

Tiklīdz studijā parādījās kāds te vēl nebijis cilvēks, Morniels, skaļi rosīdamies, plātījās, ka apsēdinās viņu satriecoši ērtā atpūtas krēslā. Un, kamēr naba­dziņš izmisīgi trinās, pūlēdamies ierīkoties starp virs­pusē izlīdušajām atsperēm, saimnieka acis priecīgi gailēja un viņu pārņēma neviltota jautrība. Jo ener­ģiskāk dīdījās ciemiņš, jo vairāk mantu izkrita no viņa kabatām. Kad pieņemšana beidzās, Morniels pabīdīja krēslu nost un ņēmās skaitīt ienākumus, gluži kā veikala īpašnieks vakarā pēc izpārdošanas pārbauda naudu kasē.

Koka krēsls bija neērts savas nestabilitātes dēļ, un, sēžot uz tā, vajadzēja būt piesardzīgam. Mornie- lam gan nekas nedraudēja — viņš vienmēr sēdēja uz gultas.

— Nevaru sagaidīt, — viņš toreiz sacīja, — kad beidzot manus darbus ieraudzīs kāds gleznu tirgotājs vai kritiķis, kam galvā ir kaut kripatiņa sma­dzeņu. Es savu panākšu. Es esmu pārāk talantīgs, Deiv. Reizēm mani pat biedē tas, cik joti talantīgs es esmu, — pārlieku daudz talanta vienam cilvēkam.

—   Hmm… — es iesāku. — Bet bieži taču ir tā…

—   Es, protams, negribu teikt, ka mans talants ir pārāk liels man. — Viņš bažījās, ka tikai es viņu ne- pārprotu. — Paldies dievam, es pats esmu pietiekami liels, rnan ir diža dvēsele. Bet jebkuru mazāka vēriena cilvēku salauztu šāda universāla uztvere, šāda spēja iedziļināties lietu garīgajā būtībā, pašā to, es teiktu, Gestalt [6] . Citam šāda nasta būtu gluži vienkārši par smagu. Taču ne man, Deiv, ne man.

—   Esmu priecīgs to dzirdēt, — es sacīju. — Bet, ja tu neiebil…

—   Zini, par ko es domāju šorīt?

—   Nē. Taču, patiesību sakot…

—   Es domāju par Pikaso, Deiv. Par Pikaso un Ruo. Es izgāju pastaigāties pa tirgu, patapināt kaut ko no galdiem brokastīm — tu taču zini vecā Morniela principu: roku veiklība un nekādas krāpšanas — un sāku domāt par mūsdienu glezniecības stāvokli. Es par to bieži domāju, Deiv. Tas mani satrauc.

—   Ak tā, — es sacīju. — Redzi, man liekas…

—   Es gāju lejup pa Blikerstrītu, tad nogriezos uz Vašingtonskvēra parku un iedams visu laiku domāju. Kurš gan mūsdienās ir paveicis glezniecībā kaut ko ievērojamu, kurš ir īsteni un neapstrīdami liels?… Saproti, es varu nosaukt tikai trīs vārdus: Pikaso, Ruo un es. Nav vairāk nekā oriģināla, nav nekā tāda, par ko būtu vērts runāt. Tikai trīs no neskaitāmā cil­vēku pulka, kas šodien visā pasaulē nodarbojas ar glezniecību. Trīs vārdi! Un tas liek justies tik vien­tuļam!

—   Jā, laikam gan… — es piekritu. — Un tomēr …

—   Un pēc tam es jautāju sev: kāpēc tas tā ir? Vai tāpēc, ka absolūts ģēnijs vispār ļoti reti sasto­pams un katram periodam ir noteikts statistisks ģe­nialitātes limits, vai arī te ir kāds cits iemesls, kaut kas tieši mūsu laikam raksturīgs? Un kādēļ mana talanta atklāšana, kas jau tik nobriedusi, tā aizkavē­jas? Es par to lauzīju galvu, Deiv. Es to pārdomāju boz mazākās iebildības, ļoti rūpīgi, jo tā ir visai sva­rīga problēma. Un redzi, pie kāda secinājuma es nonācu.

Tagad es padevos. Atspiedos pret krēsla at­zveltni — protams, neaizmirsdams piesardzību — un ļāvu Mornielam izklāstīt man savu estētisko teoriju. Teoriju, ko es vismaz divdesmit reižu jau biju dzir­dējis no divdesmit citiem Griničvilidžas mākslinie­kiem. Vienīgais, kur autori nebija vienis prātis, bija jautājums, kurš jāuzskata par šo estētisko principu virsotni un vispilnīgāko iemiesojumu. Morniels (jūs laikam gan par to nebrīnīsieties) juta, ka tieši viņš.

Viņš bija ieradies Ņujorkā no Pitsburgas (Pensil- vānijas štatā) — neveikls liela auguma jauneklis, kuram nepatika skūties un kurš domāja, ka ir spējīgs gleznot. Tolaik Morniels jūsmoja par Gogēnu un cen­tās to atdarināt. Viņš varēja stundām ilgi spriedelēt par tautas mākslas mistisko vienkāršību. Viņa izruna skanēja kā kinoļaužu tik ļoti iecienītās Bruklinas izrunas imitācija, bet patiesībā bija tīri pitsburgiska.

Drīz vien Morniels atvadījās no Gogēna — tiklīdz bija pabijis dažās mācību stundās Mākslas mīļotāju līgā un pirmoreiz mūžā izaudzējis blondu, pinkainu bārdu. Nesen viņš izstrādāja pats savu gleznošanas tehniku, ko nosauca «netīrs uz netīra».

Morniels bija neapdāvināts — par to varēja ne­šaubīties. Šeit es izsaku ne tikai savas domas — es taču dzīvoju vienā istabā ar diviem māksliniekiem modernistiem un veselu gadu biju precējies ar māk­slinieci —, bet ari lietpratēju viedokli, kuri, būdami brīvi no jebkādiem aizspriedumiem pret Mornielu, uz­manīgi aplūkoja viņa darbus.

Viens no šiem cilvēkiem — kritiķis un lielisks mo­dernās glezniecības pazinējs — labu brīdi ar atkāru­šos žokli vēroja Morniela gleznu (autors bija to man uzspiedis kā dāvanu un, neklausoties manos iebildu­mos, pašrocīgi pakāris virs kamīna) un pēc tam sa­cīja: «Ne jau tas vien, ka viņam nav absolūti nekā ko teikt grafiski. Viņš pat neizvirza sev to, ko varētu nosaukt par glezniecisku uzdevumu. Balts uz balta, «netīrs uz netīra», antiobjektīvisms, neoabstrakcio- nisms — sauciet, kā gribat, taču šeit nav it nekā. Viņš ir tikai viens no tiem bļaustīgajiem, saniknota­jiem diletantiem, kādu Vilidžā ir pārpārēm.»

Varētu jautāt, kāpēc es vispār uzturēju pazīšanos ar Mornielu?

Nu, vispirms tāpēc, ka viņš dzīvoja tuvumā, tur­klāt viņa bija kaut kāds savdabīgs kahektisks kolo­rīts. Un, kad es sēdēju caurām naktīm, pūlēdamies izspiest no sevis dzejoli, bet tas nekādi neļāvās iz­spiesties, ap sirdi kļuva vieglāk no domas, ka var iegriezties Morniela studijā un izklaidēties, risinot sarunu par lietām, kam nav nekāda sakara ar lite­ratūru.

Tiesa, te bija viens mīnuss, kas man pastāvīgi iz­krita no prāta, — mums allaž iznāca nevis saruna, bet monologs, kurā es tikai izretis pamanījos iespraust pa īsai replikai. Redzat, starpība starp mums bija tāda, ka manus dzejoļus iespieda — kaut vai nožēlojamos eksperimentālos žurnāliņos ar sliktu salikumu, kur honorāra vietā varēja saņemt gada abonementu, tur­pretim Morniela darbi nekad nekur nebija izstādīti, nevienu pašu reizi.

Bija vēl kāds iemesls, kāpēc es uzturēju ar viņu sakarus. Viens talants Mornielam nenoliedzami pie­mita.

Ja runājam par eksistences līdzekļiem, tad es tik tikko spēju savilkt galus kopā. Par labu papīru un skaistām grāmatām varu tikai sapņot, jo tie ir man nepieejami dārgumi. Bet, kad nu ļoti sagribas kaut kā — piemēram, Vollesa Stīvensa [7] darbu jaunākā krājuma —, es aizkāpju pie Morniela un viņam to pasaku. Mēs dodamies uz grāmatu veikalu, ieejam tajā pa vienam. Es uzsāku sarunu par kādu greznu izdevumu, kura pašlaik nav pārdošanā un kuru es it kā vēlos pasūtīt, un, tiklīdz man izdodas piesaistīt sev visu saimnieka uzmanību, Morniels nosper Stī- vensu. Pats par sevi saprotams, es zvēru sev, ka tūlīt pat par to samaksāšu, kolīdz mani apstākļi uzla­bosies.

Tādās lietās ar Mornielu neviens nevar sacensties. Ne reizi nav gadījies, ka viņu turētu aizdomās, nemaz nerunājot par to, ka viņš būtu pieķerts nozieguma vietā. Dabiski, ka man jānorēķinās par šiem pakalpo­jumiem, darot to pašu gleznošanas piederumu veikalā, lai Morniels varētu papildināt savus audekla, krāsu un otu krājumus, taču galu galā tas ir to vērts. Tiesa, grūtāk panest garlaicību, kas man uzmācas, kad Morniels spriedelē, un sirdsapziņas pārmetumus par to, ka viņš vispār nemaz net-aisās maksāt par šādi iegūtajām lietām. Mierinu sevi, ka pirmajā izdevīgajā gadījumā pats par visu samaksāšu.

— Diez vai es esmu tik unikāls, kā pats sev lie­kos, — viņš todien sacīja. — Protams, piedzimst arī citi ar ne mazāku potenciālu talantu kā man, taču šis talants viņus pazudina, vēl nepaguvis sasniegt radošo briedumu. Kāpēc? Kādā veidā?… Te nepiecie­šams analizēt lomu, kāda ir sabiedrībai…

Tajā mirklī, kad viņš izteica vārdu «sabiedrība», es pirmoreiz ieraudzīju to parādību. Manā priekšā uz sienas novirmoja purpursarkana migla, un tajā iezīmējās dīvaini mirgojoši kastes apveidi ar dīvai­niem mirgojošiem cilvēka figūras apveidiem iekšā. Tas viss bija piecas pēdas virs grīdas un atgādināja daudzkrāsainus siltuma viļņus. Parādība tūlīt pat nozuda.

Taču siltuma viļņiem laiks bija pārāk auksts, un optiskas ilūzijas man nemēdz rādīties. Iespējams, es nospriedu, ka manā acu priekšā veidojas jauna plaisa sienā. Sī telpa patiesībā nebija paredzēta studijai, tas bija parasts dzīvoklis bez karstā ūdens un ar šķir­bainiem logiem, bet kāds no agrākajiem iemītniekiem bija nojaucis visas starpsienas un iztaisījis vienu garu istabu. Dzīvoklis atradās augšējā stāvā, mājas jumts bija caurs, un uz sienām rēgojās platas, viļņotas jos­las kā piemiņa no straumēm, kas pa tām tecējušas lietus laikā.

Bet kāpēc purpursarkanā krāsa? Un kāpēc tādi kā cilvēka apveidi kastē? Pārlieku komplicēti vienkāršai plaisai. Un kur tas viss nozuda?

—    … mūžīgā konfliktā ar indivīdu, kurš tiecas izpaust savu individualitāti, — Morniels pabeidza savu domu. — Nemaz nerunājot par to…

Kļuva dzirdamas melodiskas, augstas skaņas, cita pēc citas, gandrīz nepārtrauktā virknē. Un pēc tam istabas vidū — šoreiz pēdas divas virs grīdas — at­kal parādījās purpursārtas līnijas, tādas pašas trīco­šas, mirgojošas, un vidū — cilvēka apveidi.

Morniels nolaida kājas pār gultas malu un sāka blenzt uz šo brīnumu.

—   Kas par …

Parādība atkal nozuda.

—   Kas t-tc notiek? — viņš izstomīja. — Kas t-tas t-tāds?

—   Nezinu, — es atsaucos. — Taču, lai butu kas būdams, tas pamazām lien iekšā pie mums.

Vēlreiz augstas skaņas. Istabas vidū uz grīdas pa­rādījās purpursārta kaste. Tā vērtās arvien tumšāka, tumšāka un reālāka. Skaņas sasniedza pavisam augstu toni, tad pavājinājās un,' kad kaste kļuva ne­caurspīdīga, apklusa pavisam.

Kastes durtiņas atvērās. No tās istabā iznāca cil­vēks; viss viņa apģērbs sastāvēja it kā no sprodzi- ņām.

Viņš paskatījās vispirms uz mani, tad uz Mornielu.

—   Morniels Metavejs? — viņš apvaicājās.

—  J-jā, — Morniels sacīja, kāpdamies atpakaļ uz ledusskapja pusi.

—   Mister Metavej, — teica cilvēks no kastes, — mani sauc Glesku. Es nesu jums sveicienu no mūsu ēras 2487. gada.

Neviens no mums neattapās, ko uz to atbildēt. Es piecēlos no krēsla un nostājos blakus Mornielam, in­stinktīvi juzdams vēlēšanos atrasties tuvāk kaut kam labi pazīstamam.

Krietnu brīdi mēs palikām izejas pozīcijā. Mēma aina.

2487. gads, es domāju. Mūsu ēras. Es nekad nebiju redzējis kādu tādā apģērbā. Vēl vairāk — nekad ne­biju iztēlojies tādu apģērbu, kaut gan aizrautības mirkļos mana fantāzija spējīga uz vistrakākajiem lidojumiem. Apģērbs nebija caurspīdīgs, taču arī ne gluži gaismas necaurlaidīgs. Varētu teikt — tas it kā rotaļājās ar gaismu, dīvaini vizuļodams. Dažādi krāsu toņi un nianses nemitīgi dzenāja cits citu ap sprodziņām. Te acīmredzot bija kaut kāda harmo­nija, taču ne tāda, ka manas acis spētu to uztvert un apjēgt.

Pats misters Glesku bija apmēram vienā augumā ar mani un Mornielu un izskatījās tikai mazlietiņ vecāks par mums. Taču viņā jautās tāda — pat ne­zinu, kā to nosaukt —, teiksim, dižciltība, īsts iekšējs cildenums un smalkums, kas atstātu kaunā pat Vc- lingtonas hercogu. Varbūt civilizētība. Tas bija pats civilizētākais cilvēks no visiem, ar ko man līdz tam bija iznācis sastapties.

Viņš paspēra dažus soļus uz priekšu.

—   Domāju, — viņš sacīja apbrīnojami skanīgā, virstoņiem bagātā balsī, — ka mums vajadzētu izda­rīt divdesmitajam gadsimtam raksturīgo sarokošanās ceremoniju.

Tā mēs arī rīkojāmies — izdarījām divdesmitajam gadsimtam raksturīgo sarokošanās ceremoniju. Pir­mais svešajam roku pasniedza Morniels, pēc tam es, un abi ļoti bikli. Misters Glesku paspieda mums roku tik neveikli kā fermeris no Aiovas, kurš pirmoreiz mūžā ēd ar ķīniešu nūjiņām.

Ceremonija bija beigusies, viesis stāvēja, apvel­tīdams mūs ar platu smaidu. Pareizāk sakot, viņš smaidīja Mornielam.

—   Kāds brīdis, vai nav tiesa? — viņš sacīja.

—  Kāds vēsturisks brīdis!

Morniels dziļi nopūtās, un es jutu, ka ilgie gadi, kuru laikā viņam atkal un atkal nācās negaidot sa­durties kāpnēs ar tiesu izpildītājiem, kas pieprasīja samaksāt parādus, nav bijuši velti. Viņš ātri atgu­vās, viņa smadzenes sāka strādāt.

—   Kā saprast jūsu vārdus «vēsturisks brīdis»? — Morniels jautāja. — Kas tajā tāds sevišķs? Vai tad jūs būtu laika mašīnas izgudrotājs?

—   Es? Izgudrotājs? — Misters Glesku pasmējās.

—  Ak nē, nekādā ziņā. Iespēju ceļot laikā atklāja An- tuaneta Ingeborga drīz pēc jūsu laikmeta. Diez vai

ir vērts patlaban par to runāt, jo manā rīcība ir tikai pusstunda.

—   Kāpēc pusstunda? — es jautāju. Ne tāpēc, ka mani tas tik ļoti interesētu, bet gluži vienkārši šāds jautājums likās vietā.

—    Skindroms aprēķināts tikai šim laikposmam. Skindroins — tas ir… Vispār tā ir iekārta, kas dod iespēju man parādīties jūsu laikmetā. Enerģijas patē­riņš ir tik liels, ka ceļojumi pagātnē tiek izdarīti tikai reizi piecdesmit gados. Tiesības ceļot piešķir kā Go- beļa … Ceru, es pateicu pareizi? Gobelis, ja? Prēmija, ko piešķīra jūsu laikmetā.

Pēkšņi man atausa gaisma,

—  Nobelis!… Varbūt jūs runājat par Nobeli? No­bela prēmija!

Glesku seja atplauka.

—   Jā, jā! Ar tādu ceļojumu apbalvo izcilus pētnie­kus, humanitāro zinātņu pārstāvjus — kaut kas līdzīgs Nobeļa prēmijai. Reizi piecdesmit gados cil­vēks, kuru Sargātāju padome atzīst par cienīgu… Tādā garā. Līdz šim laikam, protams, šo iespēju vien­mēr deva vēsturniekiem, un viņi to izmantoja, lai pē­tītu Trojas aplenkšanu, pirmo atomsprādzienu Losa- lamosā, Amerikas atklāšanu un tamlīdzīgus notiku­mus. Bet šoreiz …

—   Skaidrs, — Morniels drebošā balsī viņu pār­trauca. (Mēs abi piepeši aptvērām, ka misters Glesku zina Morniela vārdu.) — Un ko tad pētījat jūs?

Misters Glesku viegli palocījās.

—  Mākslu. Mana profesija ir mākslas vēsture, bet šaurāka specialitāte …

—   Kāda? — Morniela balss vairs nedrebēja, tieši otrādi, tā bija kļuvusi griezīgi skaļa. — Kāda ir jūsu specialitāte?

Misters Glesku atkal palocīja galvu.

—   Jūs, mister Metavej. Nebaidoties dzirdēt atspē­kojumu, uzdrošinos teikt, ka mūsu laikā no visiem vēl dzīvajiem speciālistiem es tieku uzskatīts par vis­lielāko autoritāti Morniela Metaveja mākslā. Mana specialitāte — tas esat jūs.

Morniels nobālēja. Ļodzīgāin kājām viņš lēnām aizvilkās līdz gultai un ievēlās tajā. Viņš vairākas reizes noplātīja muti, nespēdams izdvest ne skaņu. Tad norīstījās, sažņaudza dūres un atguva kontroli pār sevi.

—   Vai jūs gribat teikt, — viņš nočērkstēja, — ka es esmu slavens? Cik slavens?

—   Slavens? … Jūs, dārgais ser, stāvat pāri slavai. Jūs esat viens no nemirstīgajiem, cilvēces lepnums. Kā es izteicos — iedrošinos domāt, ka trāpīgi — savā pēdējā grāmatā «Morniels Metavejs — cilvēks, kas veidoja nākotni»: «… ārkārtīgi reti tas lemts atse­višķai personībai…»

—   Tik ļoti slavens? — Mornielam trīcēja bārda gluži kā lūpas bērnam, kas tūlīt sāks raudāt. — Tik loti?

—   Tieši tā, — misters Glesku apgalvoja. — Kurš ir tas ģēnijs, kas ar savu jaunradi licis pamatus mo­dernās glezniecības dižajai slavai? Kura kompozīci­jas un krāsu gamma dominē pēdējo piecu gadsimtu arhitektūrā? Kam mēs esam pateicību parādā par mūsu pilsētu izskatu, mūsu mājokļu iekārtojumu un pat apģērbu, ko valkājam?

—   Man? — Morniels vārgā balsī jautāja.

—   Kam gan citam?… Vēsture nepazīst otru tādu radošu garu, kura ietekme būtu izplatījusies tik plašā sfērā un turpinājusies tik loti ilgu laiku. Ar ko gan es varu jūs salīdzināt, ser? Kuru no māksliniekiem likt jums blakus?

—   Varbūt Rembrantu, — Morniels bilda. Bija jū­tams, ka viņš cenšas misteram Glesku palīdzēt. — Vai Leonardo da Vinči?

Misters Glesku nicīgi iesmējās.

—   Rembrantu un da Vinči blakus jums? Absurds! Vai tad viņi var lepoties ar jūsu universālumu, jūsu kosmisko vērienu, visaptverošo izjūtu? Ja jau meklēt kādu līdzīgu, tad jāiziet ārpus glezniecības robežām un jāpievēršas varbūt literatūrai. Iespējams, ka Šek­spīrs ar savu vērienu, liriskās poēzijas ērģelisko ska­nējumu, ar milzīgo ietekmi uz vēlāko angļu valodu varētu… Starp citu, kas gan ir Šekspīrs? — viņš skumji pašūpoja galvu. — Baidos, ka pat Šekspīrs…

—   O-ho-ho! — Morniels Metavejs nostenējās.

—  Ja reiz runājam par Šekspīru… — izmanto­dams gadījumu, es sacīju. — Vai jums nav iznācis dzirdēt par dzejnieku Deividu Dancigeru? Vai daudzi no viņa darbiem pazīstami jūsu laikmetā?

—   Tas esat jūs?

—   Jā, — es jūsmīgi apstiprināju. — Deivids Dan- cigers — tas esmu es.

Misters Glesku sarauca pieri un padomāja.

—   Tā kā neatceros … Kāda skola?

—   Ir vairāki nosaukumi. Visbiežāk lietotais — antiimažinisti. Antiimažinisti jeb postimažinisti.

0 — Nē, — pēc neilgām pārdomām misters Glesku  sacīja. — Vienīgais man zināmais jūsu laika un jūsu pasaules daļas dzejnieks ir Pīters Teds.

—   Pīters Teds? Pat dzirdējis neesmu par tādu.

—   Tas nozīmē, ka pagaidām viņš vēl nav atklāts. Taču lūdzu jūs neaizmirst, ka mana joma ir glez­niecības vēsture. Nevis literatūra. Droši vien, ja jūs nosauktu savu vārdu literatūrvēsturniekam, kura spe­cialitāte ir divdesmitā gadsimta otršķirīgie dzejnieki, viņš jūs atcerētos bez sevišķas piepūles. Pilnīgi iespē­jams.

Es paskatījos uz gultas pusi, un Morniels atņirdza zobus. Tagad viņš bija jau pilnīgi atguvies un izbau­dīja situāciju. Ar katru ķermeņa poru viņš tīksmi sa­juta savu pārākumu salīdzinājumā ar mani. Es jutu, ka ienīstu viņu no galvas līdz kāju pēdām. Patiešām, kādēļ gan Fortūna nolēmusi uzsmaidīt tieši tādam tipam kā Morniels? Pasaulē ir tik daudz mākslinieku, turklāt kārtīgu cilvēku, un tomēr noticis tā, ka šis plātībnieks, šī nulle mākslā …

Un tai pašā laikā kāds manu smadzeņu iecirknis drudžaini strādāja. Notikušais pierādīja, ka vienīgi vēsturiskā perspektīvā var precīzi novērtēt tās vai citas mākslas parādības nozīmi. Atcerieties kaut vai tos, kas kādreiz bija lieli dūži, bet tagad pilnīgi aiz­mirsti — daži Bēthovena laikabiedri, piemēram, savā dzīves laikā tika uzskatīti par daudz ievērojamākām personībām nekā viņš, bet šodien to vārdi pazīstami tikai muzikologiem. Un tomēr …

Misters Glesku uzmeta skatienu savas labās rokas rādītājpirkstam, uz kura nepārtraukti sarāvās un izpletās melns plankumiņš.

—   Mans laiks iet uz beigām, — viņš sacīja. — Un, kaut gan man tā ir liela, neizsakāma laime, mister Morniel, stāvēt šeit un tikai raudzīties uz jums, es uzdrošinos griezties pie jums ar mazu lūgumu.

—   Protams, — Morniels sacīja, pieceldamies no gultas. — Tikai pasakiet, kas jums vajadzīgs. Ko jūs vēlaties?

Misters Glesku nopūtās, it kā beidzot būtu sasnie­dzis paradīzes vārtus un grasītos pie tiem pieklauvēt.

—   Man gribētos lūgt, ja jūs neiebilstat, vai es nedrīkstētu paskatīties to gleznu, pie kuras jūs pat­laban strādājat. Saprotiet, redzēt Metaveja gleznu, vēl nepabeigtu, ar nenožuvušām krāsām… — Viņš aizvēra acis, it kā neticēdams, ka šāda vēlēšanās var piepildīties.

Morniels pacēla roku elegantā žestā un lepni kā pāvs piegāja pie sava molberta. Viņš noņēma pārsegu.

—       Esmu nolēmis to nosaukt, — viņa balss bija eļļaina kā naftu saturošie slāņi Teksasā, — «Bezfor- mas formas Nr. 29».

Tīksmā baudas priekšsajūtā misters Glesku lēnām atvēra acis un ar visu augumu paliecās uz priekšu.

—       Bet, — pēc ilga klusuma brīža viņš sacīja, — tas taču nav jūsu darbs, mister Mctavej.

Mazliet pārsteigts, Morniels pagriezās pret viņu, tad ar skatienu ieurbās audeklā.

—       Kā tā? Tas ir mans darbs. «Bezformas formas Nr. 29». Vai tad jūs to nepazīstat?

—       Nē, — misters Glesku asi atteica. — Nepazīstu un esmu liktenim par to ļoti pateicīgs. Vai nevar apskatīt kaut ko vēlīnāku?

—        Sis ir pats pēdējais, — Morniels mazliet nedroši sacīja. — Viss pārējais ir uzgleznots agrāk. — Viņš izvilka no statņiem ķīļrāmi. — Nu, labi, bet šis? Kāds jums tas liekas? Saucas «Bezformas formas Nr. 22». Neapstrīdami tas ir labākais no maniem agrīnajiem darbiem.

Misters Glesku nodrebēja.

—       Iespaids tāds, it kā krāsu paliekas no paletes būtu uzliktas uz citām tādām pašām paliekām.

—       Pareizi. Tā ir mana tehnika — «netīrs uz ne­tīra». Bet jūs gan laikam to zināt, ja reiz esat tāds manas glezniecības speciālists. Un te ir «Bezformas formas Nr. …»

—       Labāk liksim mierā šo bezformību, mister Me- lavej, — Glesku lūdzās. — Gribētos paskatīties jūs krāsās. Krāsās un formā.

Morniels pakasīja pakausi.

—       Jau krietni sen es neesmu neko gleznojis pilnā kolorītā… Kaut gan… pagaidiet… — Viņa seja atplauka, viņš ielīda aiz statņiem un izvilka no turienes audeklu vecā ķīļrāmī. — Tas ir viens no nedaudzajiem darbiem, kas saglabājušies no sārti lāsumainā perioda.

—   Nespēju saskatīt to ceļu… — misters Glesku bilda, drīzāk runādams pats ar sevi nekā ar mums. — Protams, tas nav… — Viņš apklusa un neizpratnē paraustīja plecus, uzraudams tos gandrīz līdz au­sīm — kustība, ko pazīst katrs, kas redzējis mākslas kritiķi strādājam. Pēc tādas plecu paraustīšanas vārdi nav vajadzīgi. Ja jūs esat gleznotājs, kura darbs pašreiz tiek apskatīts, jums tūlīt viss kļūst skaidrs.

Pa to laiku Morniels drudžaini vilka ārā no sien­males aiz statņiem gleznu pēc gleznas. Katru viņš parādīja misteram Glesku — tas krampjaini rīstījās kā cilvēks, kas pūlas apspiest vēmienu, — un ķērās pie nākamās.

—   Nekā nesaprotu, — Glesku sacīja, raudzīdamies uz grīdu, kas bija piekrauta ar audekliem. — Neap­šaubāmi tas viss uzgleznots, kad jūs vēl nebijāt sevi atklājis un atradis pats savu oriģinālu tehniku. Bet es meklēju pēdas, kaut vai mazāko pazīmi ģēnijam, kas gatavojas iziet pasaulē. Un… — Viņš apjucis pašūpoja galvu.

—   Bet ko jūs teiksiet par šito? — Morniels jau bija aizelsies.

—   Aizvāciet! — misters Glesku atstūma gleznu ar abām rokām. Viņš atkal paskatījās uz savu rādītāj­pirkstu, un es ievēroju, ka melnais plankumiņš tagad sarāvās un izpletās lēnāk. — Ir palicis maz laika, un es esmu pilnīgā nesaprašanā. Džentlmeņi, atļau­jiet jums kaut ko parādīt.

Viņš iegāja purpursārtajā kastē, iznāca no tās ar grāmatu rokās un pieaicināja mūs sev klāt. Mēs ar Mornielu nostājāmies viņam aiz muguras un raudzī- jāmies pār plecu. Grāmatas lapas tikko dzirdami šķin­dēja, kad misters Glesku tās pāršķīra, un bija skaidrs, ka tās nav taisītas no papīra.

Bet titullapā . ..

MORNIELA METAVEJA (1928—1996) GLEZNU PILNS KOPOJUMS

—       Vai tu esi dzimis divdesmit astotaja? — es jau­tāju.

Morniels pamaja.

—  Divdesmit astotā gada divdesmit trešajā maijā.

Un viņš brīdi klusēja. Bija saprotams, par ko viņš

domā, un es ātri aplēsu. Sešdesmit astoņi gadi. Ne katram ļauts precīzi zināt, cik viņam vēl atlicis dzīvot. # Bet sešdesmit astoņi — tas nemaz nav tik slikti.

Misters Glesku atvēra grāmatu tajā vietā, kur sākās reprodukcijas.

Pat vēl tagad, atceroties iespaidu, kādu atstāja pirmā glezna, man notrīc un saļogās ceļgali. Tā bija abstrakcija trakās krāsās, bet tāda, kādu es nekad pat iedomāties nebūtu varējis. Viss mūsu modernais ab­strakcionisms salīdzinājumā ar to bija kā bērnudārza audzēkņu nevarīgi vingrinājumi.

Jebkurš cilvēks, kas nav zaudējis redzi, būtu sajūs­minājies par tādu šedevru, kaut arī līdz tam viņš būtu spējis uztvert tikai priekšmetiskās glezniecības dar­bus. Šī glezna sajūsminātu pat tos, kam vispār jeb­kura virziena glezniecība ir galīgi vienaldzīga.

Negribas atzīties raudulībā, taču man patiešām acīs sariesās asaras. Katrs, kam ir kaut mazākā tieksme pēc skaistā, būtu reaģējis tieši tāpat.

Bet ne Morniels.

—      Ak tādā garā, — viņš atviegloti sacīja kā cilvēks, kas galu galā sapratis, ko no viņa prasa. — Kāpēc tad jūs uzreiz neteicāt, ka jums vajag tieši tādā garā?

Misters Glesku sagrāba viņu aiz netīrā krekla pie­durknes.

—  Jūs gribat sacīt, ka jums ir arī tādas gleznas?

—  Ne gleznas, bet glezna. Viena vienīga. Uzglez­noju pagājušajā nedēļā eksperimenta veidā, taču ne­biju ar to apmierināts un atdevu vienai meičai apakš­stāvā. Vai vēlaties to redzēt?

—  Jā, protams! Pat ļoti. Ļoti!

—  Lieliski, — Morniels sacīja. Viņš pasniedzās pēc grāmatas, paņēma to no Glesku rokām un ar nevērīgu žestu nosvieda uz gultas. — Ejam! Tas mums prasīs tikai pāris minūtes.

Ejot lejup pa kāpnēm, mani pārņēma neparasts ap­mulsums. Tikai par vienu es biju pārliecināts tikpat noteikti kā par to, ka Džefrijs Cosers dzīvojis pirms Aldžernona Svinbērna, — neviena glezna, ko gleznojis vai nākotnē spējīgs uzgleznot Morniels, netiks grāma­tas reprodukcijām tuvāk par miljonu estētisko jūdžu. Un es zināju, ka ar visu savu pastāvīgo dižošanos un neizsmeļamo pašpārliecību arī viņš to saprot.

Divus stāvus zemāk Morniels apstājās pie durvīm un pieklauvēja. Nekādas atbildes. Viņš pagaidīja pāris sekundes un pieklaudzināja vēlreiz. Atkal nekā.

—  Velns lai parauj! Nav mājās. Bet man tā gribējās jums to parādīt!

—  Man vajag to redzēt, — misters Glesku ļoti no­pietni sacīja. — Man nepieciešams redzēt kaut vai vienu gleznu, kas līdzīga jūsu brieduma laika dar­biem. Taču mans laiks beidzas un . ..

—   Zināt ko? — Morniels noknikšķināja pirkstus. — Enitai ir kaķi, viņa lūdza mani tos pabarot viņas prombūtnes laikā un atstāja dzīvokļa atslēgu … Ja es uzskrietu augšā un paņemtu?

—  Lieliski! — Glesku priecīgi atsaucās, raudzīda­mies uz savu pirkstu. — Tikai esiet tik laipns un pa­steidzieties!

—   Zibenīgi! — Taču, pagriezies uz kāpņu pusi, Morniels uztvēra manu skatienu un deva zīmi — to, kuru mēs lietojām, izdarīdami savus «pirkumus». Tas nozīmēja: «Apvārdo viņu! Papūlies viņu ieinteresēt.»

Tad arī es aptvēru — grāmata! Pārāk daudz reižu es biju redzējis, kā darbojas Morniels, un tūlīt sa­pratu, ka nevērīgais žests, ar kādu viņš nosvieda grā­matu uz gultas, slēpa sevī visu, ko vēlaties, tikai ne nevērību. Viņš tīšām nolika grāmatu tā, lai vajadzī­bas gadījumā tā būtu pa rokai. Tagad Morniels metās augšā paslēpt grāmatu, un, kad mistera Glesku laiks būs beidzies, viņš gluži vienkārši nevarēs to atrast.

Veikli! Velnišķīgi veikli, es teiktu. Un pēc tam Mor­niels Metavejs gleznos Morniela Metaveja darbus. Bet radīt viņš tos neradīs.

Viņš tos kopēs.

Pa tam dotā zīme lika man atvērt muti un automā­tiski sākt pļāpāšanu.

—  Vai jūs pats arī zīmējat, mister Glesku? — Tas bija labs sākums.

—   Ak nē! Protams, zēns būdams, es gribēju kļūt par mākslinieku — manuprāt, ar to sāk ikviens māk­slas zinātnieks — un pat pašrocīgi uztriepu vairākas gleznas. Taču tās bija ļoti sliktas, taisni briesmīgas. Pēc tam es sapratu, ka rakstīt par gleznām ir daudz vieglāk nekā tās radīt. Un, kad es sāku lasīt grāmatas par Morniela Metaveja dzīvi, man kļuva skaidrs, kas ir mans aicinājums. Es ne tikai ļoti labi izjutu viņa daiļrades būtību, arī viņš pats man vienmēr šķita esam cilvēks, kuru es varētu saprast un iemīlēt… Tieši tas mani tagad mulsina. Viņš nepavisam… nepavisam nav tāds, kādu es viņu biju iedomājies.

—  Tas jau nu noteikti. — Es pamāju.

—   Dabiski, ka vēsturiskajai perspektīvai piemīt spēja katru izcilu personību padarīt cildenāku, apvīt ar romantikas oreolu. Jāatzīstas, es mistera Morniela raksturā jau redzu iezīmes, kuras dižumu piešķiroša­jai gadsimtu ietekmei nāksies krietni vien… Starp citu, es labāk neturpināšu, mister Danciger. Jūs esat viņa draugs.

—   Gandrīz vienīgais visā pasaulē, — es sacīju. — Draugu viņam nav daudz.

Visu laiku mans prāts intensīvi strādāja, pūloties aptvert notiekošo. Taču, jo nopietnāk es iedziļinājos situācijā, jo vairāk apjuku. Vieni vienīgi paradoksi. Kādā veidā Morniels Mctavejs pēc pieciem gadsimtiem kļūs slavens ar gleznām, ko pats pirmoreiz mūžā redzēja grāmatā, kura izdota pēc pieciem gadsimtiem? Kas šīs gleznas gleznojis — Morniels Metavejs? … Tā teikts grāmatā, un, tā kā šis sējums tagad ir pie viņa, viņš patiešām to izdarīs. Taču viņš gluži vien­kārši kopēs. Bet kam tad tādā gadījumā pieder ori­ģināli?

Misters Glesku noraizējies palūkojās uz savu pirk­stu.

—  Laika praktiski vairs nav.

Viņš metās augšup pa kāpnēm, un es viņam pakaļ. Mēs iedrāzāmies studijā, un es sagatavojos uz skan­dālu grāmatas dēļ — gan bez īpaša entuziasma, jo Glesku man patika.

Grāmata bija pazudusi, gultā tās nebija. Un istabā vēl kaut kā trūka — laika mašīnas un Morniela Metaveja.

—  Viņš ir aizbraucis! — misters Glesku aizelsies iekliedzās. — Un atstājis mani šeit! Acīmredzot apķē­ris, ka vajag tikai ieiet kastē un aizcirst aiz sevis dur­tiņas, lai mašīna pati atgrieztos mūsu laikmetā!

—  Apķērības viņam ir par diviem, — es rūgti sacīju. Par tādu gājienu mēs nebijām vienojušies, un tādā pa­sākumā es arī nebūtu piedalījies. — Droši vien viņš jau ir izdomājis ticamu stāstu, lai izskaidrotu jūsu laikmeta cilvēkiem, kā tas viss noticis. Patiešām gan, kāpēc viņam līst no ādas laukā divdesmitajā gad­simtā, ja viņš var būt atzīta, dievināta slavenība div­desmit piektajā?

—   Bet kas notiks, ja viņu palūgs uzgleznot kaut vai vienu gleznu?

—   Morniels teiks, ka viņa mūža darbs ir pabeigts un viņš nejūtas spējīgs pievienot tam ko nozīmīgu. Nešaubos, beigsies ar to, ka viņš vēl lasīs lekcijas pats par sevi. Par Mornielu varat nebažīties, viņš ne­pazudīs. Bet mani uztrauc tas, ka jūs iestrēgāt šeit. Vai varat cerēt uz glābšanas vienību?

Misters Glesku satriekts papurināja galvu.

—   Katrs laureāts dod parakstu, ka viņš pats uzņe­mas atbildību tādā gadījumā, ja atgriezties nav iespē­jams. Mašīnu palaiž reizi piecdesmit gados, bet uz to laiku kāds cits zinātnieks būs pieprasījis tiesības paskatīties Bastīlijas ieņemšanu, redzēt Būdas pie­dzimšanu vai kaut ko tamlīdzīgu. Es šeit patiešām esmu iestrēdzis, kā jūs izteicāties. Sakiet, vai tas ir ļoti slikti — dzīvot jūsu laikmetā?

Juzdamies vainīgs, es uzsitu viņam uz pleca.

—   Nu, nav jau nemaz tik slikti! Protams, vajadzīga personības apliecība, un es nevaru iedomāties, kā jūs savā vecumā to dabūsiet. Un iespējams — protams, droši apgalvot to nevar —, ka Federālais izmeklēša­nas birojs vai Imigrācijas pārvalde izsauks jūs uz no­pratināšanu, jo jūs tomēr esat kaut kas līdzīgs ārzem­niekam, kurš šeit atkļuvis nelegāli.

Viņa seja saviebās.

—  Mans dievs! Tas taču ir šausmīgi!

Tajā brīdī man iešāvās prātā laba ideja.

—   Nav obligāti… Paklausieties, Mornielam ir per­sonības apliecība — pirms gadiem diviem viņš iestā­jas darbā. Bet dzimšanas apliecību viņš glabā galda atvilktnē kopā ar citiem dokumentiem. Kāpēc jums 'nekļūt par Mornielu? Viņš taču nekad jūs neapsūdzēs viltvārdībā.

—  Bet viņa draugi, radinieki…

—  Vecāki ir miruši. Ne par vienu radinieku neesmu dzirdējis. Un, izņemot mani, kā es jums jau teicu, nav neviena, ko varētu uzskatīt par viņa draugu. — Es domīgi aplūkoju misteru Glesku no galvas līdz kājām.

—   Manuprāt, jūs varētu uzdoties par viņu. Varbūt uzaudzējiet bārdu un izbaliniet matus. Vēl šo to … Tiesa, nopietna problēma ir — ar ko nopelnīt iztiku. Kā Metaveja glezniecības un viņa ietekmē radušos mākslas virzienu speciālists jūs neko vis nenopelnī­siet.

Misters Glesku saķēra mani aiz rokas.

—  Es varētu gleznot. Vienmēr esmu sapņojis kļūt par mākslinieku. Talanta man ir maz, bet es zinu dau­dzus tehniskus glezniecības paņēmienus, visvisādus grafiskus jaunievedumus, kas jūsu laikam nav pazīs­tami. Domāju, ka pat bez spējām ar to pietiks, lai izsistos viduvējā līmenī.

Ar to pietika. Pilnīgi pietika. Turklāt ne viduvējam līmenim, bet pašam augstākajam. Misters Glesku, viņš arī Morniels Metavejs, ir labākais no mūslaikā dzīvojošiem māksliniekiem. Un pats nelaimīgākais no viņiem visiem.

—  Paklausieties, kas notiek ar publiku? — viņš dus­mojās pēc kārtējās izstādes. — Vai cilvēki prātā sa­jukuši, vai — tā mani slavēt? Man taču nav ne kripa­tiņas talanta. Neviens mans darbs nav patstāvīgs, tie visi līdz pēdējam ir tikai atdarinājumi. Es centos uz­gleznot kaut ko, kas būtu pilnīgi mans paša, taču esmu tā iestidzis Metavejā, ka zaudēju savu individu­alitāti. Šie idiotiskie kritiķi joprojām slavē mani bez] jēgas, bet darbus taču neesmu gleznojis es.

—  Kas tad? — es painteresējos.

—  Metavejs, protams, — viņš ar rūgtumu atbildēja.

—   Pie mums domāja, ka laika paradokss nepa-' stāv, — man būtu gribējies, lai jūs palasāt zinātniskus

darbus, ar kuriem pilnas bibliotēkas. Speciālisti apgal­voja, ka nav iespējams, piemēram, kopēt gleznu no nā­kotnē izgatavotas reprodukcijas, tādējādi iztiekot bez oriģināla. Bet ko tad es daru — es taču kopēju pēc atmiņas!

Nebūtu slikti pateikt viņam patiesību, viņš tāds jauks cilvēks, it īpaši salīdzinājumā ar to afēristu Metaveju, un tik ļoti mokās. Taču nedrīkst.

Redzat, viņš apzināti cenšas nekopēt tās gleznas. Viņš šajā ziņā ir tik stūrgalvīgs, ka atsakās domāt par grāmatu un pat runāt par to. Bet nesen man iomēr izdevās izvilkt no viņa divus trīs teikumus. Un zināt ko? Viņš to grāmatu gandrīz neatceras — tikai |oti vispārīgos vilcienos.

Te nav par ko brīnīties — viņš tad arī ir īstais Mor­niels Metavejs, bez jebkādiem paradoksiem. Bet, ja es viņam kādreiz atklāšu, ka viņš tiešām glezno šīs glez- ii.r , rada tās pats, nevis atdarina pēc atmiņas, tad viņš zaudēs pat to niecīgo ticību saviem spēkiem, kas viņa ir, un pilnīgi apjuks. Lai tad labāk uzskata sevi par krāpnieku, kaut gan patiesībā tā nemaz nav.

- Neraizējieties par to! — es pūlos viņam iegalvot.

Dolāri ir un paliek dolāri.

SATURS

V. Mihailovs. Zvaigžņu karuselis un fant arsenāls

FREDRIKS BRAUNS

Mazliet zaļuma ….

Zvaigžņu karuselis . ]

Etaoins Srdlu ….

Leļļu teātris ….

Taisni smieklīgi

VILJAMS TENNS

Sods avansā ….

Ģimenes cilvēks

Bruklinas projekts

Bernijs ar iesauku Fausts

Rotaļa bērniem

Jokdaris …………………….

Morniela Metaveja atklāšana

FREDRIKS BRAUNS, VILJAMS TENNS ZVAIGZŅU KARUSELIS

Redaktore Z. Kļaviņa. Mākslinieciskais redal Tehniskā redaktore E. Poča. Korektore A. Kurn

Nodota salikšanai 28. 12. 77. Parakstīta iesp Formāts 70X100/32. Tipogrāfijas papīrs M> 1. Augstspiedes tehnika. 9 fiz. iespiedi.; 11,61 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Pasut. 4 Izdevniecība «Zinātne». 226018 Rīga, Turg Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts iz un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas t 220424, PDP, Rīgā, Blaumaņa ielā 32.

[1] vienu mirkli. (vācu vai.)

[2] ak, dārgums uz lotosa. (Sanskr.) 88 '

[3] zēni, ūdeni ēzelītim. Vienu spaini. Ātri! (Spāņu vai.)

[4] edgars bergens — amerikāņu komiķis un vēderrunātājs, kas kļuva populārs ar savām slavenajām lellēm Cārliju Makar­tiju un Mortimeru Snerdu. (Tulk. piez.)

[5] dž. blekstouns (1723—1780) — ievērojams angļu jurists, viens no angju tiesību zinātnes nodibinātājiem.

[6] veids, forma. (vācu vai,)

[7] volless stīvenss — 20. gadsimta pirmās puses amerikāņu dzejnieks liriķis.