F. Hoils Dž.Eliots

ANDROMĒDA

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1969

Ievērojamā angļu astronoma, astrofizika un matemā­tiķa Freda Hoila un literāta Džona Eliota kopīgi uz­rakstītais zinātniski fantastiskais romāns k

No angļu valodas tulkojusi R. Koka Māksliniece J. Antimonova

F. Hoils Dž.Eliots

ANDROMĒDA

1

ATBRAUKŠANA

Dienas gaisma debesīs sāka jau dzist, kad viņi tuvojās Bolderšovas kalnam. Džūdija sēdēja blakus profesoram dienesta mašīnā, kas klusi slīdēja augšup pa ceļu no Bolder­šovas pilsētas uz plašo tīreli, un ziņkāri rau­dzījās pa logiem, taču tikai tad, kad viņi jau atradās gandrīz pašā kalna virsotnē, kļuva redzams radioteleskops.

Tas piepeši nostājās viņu priekšā: trīs mil­zīgi stabi, kuru augšējie gali saliecās kopā, izveidojot trīsstūrainu arku, tumši un sastin­guši iezīmējās pret dziestošajām debesīm. Starp stabiem, iedobts zemē, gulēja lēzens betona kauss sporta laukuma lielumā, un no augšas, pakarināts pie arkas, lejup raudzījās mazāka izmēra metāla kauss, izstiepis pret zemi garu antenu. Visas ierīces lielums pir­majā brīdī nepārsteidza skatienu, tā vienīgi šķita neiederīga ainavā. Tikai tad, kad viņi bija piebraukuši klāt un apstājušies radioteleskopa pakājē, Džūdija sāka aptvert, cik liels tas ir. Neko tamlīdzīgu viņa vēl ne­kad nebija redzējusi — šis veidojums bija tik pilnīgs pats par sevi un vienreizīgs kā skulptūra.

Un tomēr ar visu tā neparastību šajā krēs­las ieskautajā milzenī nebija nekā draudoša, kas brīdinātu par ārkārtējiem notikumiem un briesmām, ko tam bija lemts atnest nā­kotnē.

Izkāpuši no mašīnas, viņi kādu brīdi stā­vēja, ļaudami maigajam, smaržīgajam gai­sam izvēdināt galvas un plaušas, un raudzījās augšup uz trim milzīgajiem piloniem, metāla reflektoru, kas vizēja augstu virs viņiem, un blāvajām debesīm aiz tā. Turpat netālu kai­lajā, ar stiepļu pinuma sētu apjoztajā tīreļa augstienē atradās vairākas zemas ēkas un mazākas antenas. Visapkārt bija kluss, tikai vējš šalkoja ap piloniem un tīrelī kliedza kuitalas, un viņi varēja gandrīz sajust, kā lielā betona un metāla auss tiem līdzās sa­springst, lai ieklausītos zvaigznēs.

Tad profesors veda Džūdiju uz galveno ēku — zemu, akmens plātnēm apšūtu celtni ar vēl nepabeigtu lieveni un tikko noasfal­tētu piebraucamo ceļu. Strādnieki patlaban raka zemē un krāsoja vārtu stabus un cel- rāžus. Viss izskatījās ļoti jauns un spilgts uz tumšā, klusā kalna fona.

— Tur ir visvisādas palīgpadarīšanas, — sacīja profesors, graciozi novēcinādams roku. — Bet šai ēka atrodas galvenā vadības pults.

Viņš bija maza auguma vīrietis pāri seš­desmitiem, akurāti ģērbies un omulīgs kā ģimenes ārsts.

—    Tas nemaz nav liels,'— sacīja Džūdija.

—    Nav liels? Tas ir vislielākais, ko es jeb­kad esmu radījis. Desmit gadu darbs!

Profesors uzsmaidīja Džūdijai, un viņa ma­zās, rhelnās kurpes uzdipināja augšup pa galvenās ēkas ieejas pakāpieniem.

Vestibils izskatījās nepabeigts, bet tajā pašā laikā likās jau pazīstams: neiztrūkstošie caurumotu paneļu» griesti, neiztrūkstošā rak­stā izliktu fcļīžu grīda, vienkāršas, ar līmes krāsu klātas sienas un dienas gaismas spul­dzes. Telefona aparāts pie sienas, dzeramā ūdens fontāniņš, tieši pretī ieejai divviru durvis, sānu sienās divas mazākas durvis, un tas arī viss. Cauri lielajām durvīm bija dzir­dams kluss, šņācošs troksnis. Kad profesors tās atvēra, šņākoņa kļuva stiprāka. Tā atgā­dināja atmosfēras traucējumus radiouztvē­rējā.

Ejot iekšā, viņi uz sliekšņa satika cilvēku brūnā apkalpotāja virsvalkā. Tā acis uz mir­kli sastapās ar Džūdijas acīm, bet, kad viņa pavēra muti, vīrietis novērsa skatienu.

—    Labvakar, Haris! — sacīja profesors.

Istaba, kurā viņi iegāja, bija vadības

telpa — observatorijas centrs. Pa novēroša­nas logu telpas galā varēja redzēt gigantisko ierīci ārpusē, un pretī logam atradās masīva metāla pults, gluži kā ar kontaktpogu, sig- nālspuldzīšu un slēdžu rindām izraibināta ēr­ģeļu katedra. Daži jauni cilvēki strādāja pie pults, laiku pa laikam pievērsdamies divām skaitļošanas mašīnām, kuru augstie metāla korpusi stāvēja abās pusēs pultij. Pie vie­nas sānsienas karājās ar optisko teleskopu nofotografētu zvaigžņu palielināti uzņēmumi, otrai divas trešdaļas bija no stikla, un caur to varēja redzēt vēl dažus jaunus cilvēkus strādājam pie aparatūras blakus telpā.

—    Atklāšanas ceremonija notiks šeit, — sacīja Reinharts.

—    Kur tad ministrs sasitīs šampānieša pu­deli vai griezīs lenti, vārdu sakot, darīs savu šādās reizēs darāmo?

—    Pie pults. Viņš nospiedīs pogu uz va­dības pults, lai iedarbinātu teleskopu.

—    Vai tas vēl nedarbojas?

—    Vēl ne. Mēs patlaban pārbaudām uz­tveršanas iekārtu.

Džūdija stāvēja pie durvīm, vērīgi aplū­kodama telpu. Viņa piederēja pie tām izska­tīgajām jaunajām sievietēm, kuras biežāk mēdz saukt par glītām nekā jaukām. Viņai bija svaiga sejas krāsa, moža, inteliģenta seja, tumši zilas acis, ļoti pašapzinīga, maz­liet stūraina stāja un paprāvas rokas. Džū- diju varētu noturēt par medicīnas māsu vai darba dienesta instruktori, vai arī vienkārši par jaunieti, kas skolas gados guvusi labu sportisku rūdījumu. Džūdija turēja padusē pasistu papīru un tehnisku prospektu žūksni un laiku pa laikam parakņājās tajos, it kā tie varētu paskaidrot, ko viņa te redz.

—     Šis ir vislielākais radioteleskops pa­saulē. — Profesors ar laimīgu smaidu pavē­rās apkārt. — Tas, protams, nav tik liels kā interferometrs,. bet to var vadīt. Ar mazā augšējā reflektora palīdzību var pārvietot uztvērēja fokusu, un tādējādi ir iespējams sekot objektam pāri visām debesīm.

—    Cik saprotu pēc šiem te, — Džūdija viegli uzsita pa saviem papīriem, — ir arī citi radioteleskopi, kas darbojas tāpat.

—    Ir. Un bija jau sešdesmitajā, kad mēs sākām būvēt šo, tas ir, pirms vairākiem ga­diem. Bet mūsējais ir daudz jutīgāks.

—    Tādēļ, ka tas ir lielāks?

—    Ne tikai. Arī tādēļ, ka mums ir labāka uztveršanas iekārta. Tai vajadzētu dot aug­stāku selektivitātes koeficientu. Un tas viss atrodas tur. 1 — Ar mazu, smalku pirkstu pro­fesors noradīja uz telpu aiz stikla šķērssie­nas.

—     Redziet, viss, kas tiek uztverts no as­tronomiskajiem avotiem, piemēram, no radio- zvaigznēm, ir ļoti vājš elektromagnētisks signāls un ir sajaukts ar visdažādākajiem trokšņiem — atmosfēras, starpzvaigžņu gā­zes un debesis vien zina kādiem — tik tie­šām, debesis šoreiz burtiskā nozīmē.

Reinharts runāja noteiktā, lietišķā balsī, gluži kā ārsts, kas apspriež saaukstēšanās gadījumu. Lepnums par sasniegto, prieks par savas ieceres piepildīšanos palika dziļi apslēpts.

—           Un jūs varēsit dzirdēt avotus, ko citi nevar? — Džūdija jautāja.

—           Es ceru. Tieši tas ir idejas pamatā. Ti­kai nejautājiet man, kā. Šeit ir cilvēki, kas konkrēti izstrādājuši visu aparatūru. — Viņš kautri nolaida acis uz savām mazaiām kā­jām. — Doktors Flemings un doktors Bri- džers.

—    Bridžers? — Džūdija it kā satrūkās.

—           Flemings ir mūsu galvenās smadzenes. Džons Flemings. Džon! — profesors laipni uzsauca pāri telpai.

Viens no jaunajiem vīriešiem pie vadības pults pagriezās un nāca šurp.

—           Hello! — viņš familiāri pasveicināja profesoru, ignorēdams Džūdiju.

—           Ja jums būtu mirklis laika, Džon! Esiet pazīstami: doktors Flemings, mis Adamsone.

Jaunais cilvēks uzmeta Džūdijai paviršu skatienu, tad uzsauca puišiem pie vadības pults:

—    Nogrieziet to zvērīgo troksni!

—    Kas tas ir? — jautāja Džūdija.

Atmosfēras sprakšķi noklusa par vāju

šņākoņu. Jaunais cilvēks paraustīja plecus.

—           Galvenokārt starpzvaigžņu telpas trok­šņi. Visums ir pilns ar elektriski uzlādētu matēriju. Līdz mums atnāk šo lādiņu elektro­magnētiskais starojums, kas tiek uztverts kā troksnis.

—    Tā sakot, Visuma muzikālais fons, — piebilda Reinharts.

—    Nevajag tā, profesor! — jaunais cil­vēks sacīja ar tādu kā draudzīgu nicinā­jumu. — Pataupiet to Džeko ziņojumiem presei,

—    Džeko šeit neatgriezīsies.

Flemings šķita mazliet pārsteigts, un Džū­dija sarauca pieri, it kā nesaprazdama, par ko ir runa.

—    Kas neatgriezīsies? — viņa jautāja pro­fesoram.

—    Džeksons, jūsu priekštecis. — Rein­harts pagriezās pret Flemingu. — Mis Adam- sone ir jaunā preses pilnvarotā pie mums.

Flemings vienaldzīgi paskatījās uz Džū- diju.

—    Ta viņi nak un iet, vai ne? Ak tad jus tagad pārņemsit Džeko debess ķermeņus?

—    Kas tie tādi?

—    Dārgā jaunā lēdija, drīz jūs to uzzinā­sit.

—    Es rādu mis Adamsonei ceturtdienas svinību arēnu, — sacīja profesors. — Tad notiks oficiālā atklāšana. Viņai būs jānoņe­mas ar žurnālistiem.

Flemingam bija melnīgsnēja, gudra seja, ko drūmu vērta noraizējusies izteiksme. Viņš izskatījās noguris un īgns. Ar stipri manāmu Vidusanglijas akcentu viņš ironiski norūca:

—   -O, jā, oficiālā atklāšana! Uz pults ie­degsies visas krāsainās spuldzītes. Zvaigznes debešķīgā korī dziedās «Valdi, Britānija!», bet es sēdēšu krogā.

—    Jūs būsit šeit, Džon, es ceru, — Profe­sora balsī ieskanējās sapīkums. — Starp citu, varbūt jūs iepazīstinātu mis Adamsoni ar observatoriju?

—    Ja jūs esat. aizņemts, nevajag, — Džūdija klusi un naidīgi sacīja. Flemings pirmoreiz pavērās viņā ar interesi.

—    Ko jūs zināt par to?

—    Pagaidām ļoti maz. — Džūdija uzsita pa saviem papīriem. — Es paļaujos uz šiem te.

Flemings gurdi pagriezās un ar plašu žestu norādīja uz telpu.

—    Lēdijas un džentlmeņi, šis ir lielākais un jaunākais radioteleskops pasaulē, lieki teikt — arī visdārgākais. Tam ir piecpa­dsmit līdz divdesmit reižu lielāka izšķiršanas spēja nekā citiem šāda veida teleskopiem, un, protams, tas ir britu zinātnes brīnums, nemaz nerunājot par tehniku. Uztveršanas elementi, — viņš norādīja ārā pa logu, — ir vadāmi, lai varētu sekot debess ķermenim no horizonta līdz horizontam. Nu, tagad jums viss ir skaidrs, vai ne?

—    Paldies! — Džūdija ledaini sacīja. Viņa paraudzījās uz profesoru, bet tas šķita tikai mazliet samulsis.

—    Piedodiet, ka mēs jūs apgrūtinājām, Džon! — viņš sacīja.

—    Nekas, nekas! Esmu priecīgs pakalpot. Katrā laikā.

Profesors ar savu praktizējoša ārsta laip­nību pievērsās Džūdijai:

—    Es pats jums visu izrādīšu.

—    Tātad jūs gribat, lai ceturtdien tas darbotos? — Flemings jautāja. — Par godu viņa augstībai ministra kungam.

—    Jā, Džon. Vai viss būs kārtībā?

—    Pēc skata būs. Tas pūslis jau nezinās, vai teleskops darbojas, un avīžu šakāļi arī ne.

—    Man patiktu, ja tas tiešām darbotos.

—    Labs ir.

Flemings pagriezās un devās atpakaļ pie pults. Džūdija gaidīja eksploziju vai vismaz kādu apvainošanās izpausmi no profesora puses, bet tas tikai pamāja ar galvu, it kā apstiprinādams diagnozi.

—    Nedrīkst steidzināt tādu puisi kā Džons. Dažreiz mēnešiem ilgi ir jāgaida uz kādu ideju. Pat gadiem. Bet tas ir to vērts, ja šī ideja ir laba, un viņa idejas parasti tādas ir. — Reinharts domīgi noskatījās uz aizejošo Flemingu, nevīžīgu, nevērīgi ģēr­bušos, ar izspūrušiem matiem. — Zināt, mēs esam atkarīgi no jaunajiem. Flemings iz­strādāja visu zemās temperatūras sistēmu, viņš un Bridžers. Uztvērēju darbība balstās uz zemas temperatūras iekārtu, un šai jau­tājumā es neesmu speciālists. Tur par to ir rakstīts, — viņš izklaidīgi norādīja uz Džū- dijas papīru žūksni. — Baidos, ka mēs viņu sakaitinājām.

Profesors nopūtās un veda Džūdiju apskatīt observatoriju. Rādīja viņai nakts de­besu fotogrāfijas pie sienas, pastāstīdams, kā sauc un kā var pazīt lielās radiozvaigznes, kas ir galvenie to skaņu avoti, kuras mēs dzirdam no Visuma. — Šī, — viņš paskaidroja, norā­dīdams uz kādu fotogrāfiju, — nepavisam nav zvaigzne, bet divas sadūrušās galakti­kas. Un šī ir zvaigzne eksplozijas laikā.

—    Un šeit?

—    Lielais Miglājs Andromēdā. Mēs to saucam par M-31, gluži kā kādu mototrasi.

—    Vai tas atrodas Andromēdas zvaig­znājā?

—     Nē. Tas ir daudz daudz tālāk. Tā ir ve­sela galaktika pati par sevi. Neizklausās vienkārši, vai ne?

Džūdija palūkojās uz balto zvaigžņu spi­rāli un pamāja.

—    Un jūs uztverat signālus no tā?

—    Šņākoņu. Tādu, kādu jūs dzirdējāt.

Sienmalē stāvēja liels sfērisks pleksistikla

veidojums ar mazu, tumšu lodīti centrā un citām baltām lodītēm, kas bija izvietotas ap to kā elektroni atoma modelī.

—    Džeko debesu ķermeņi! — Profesors iesmējās. — Jeb Džeko dullība, kā šeit saka. Te parādīti ķermeņi, kas ievadīti orbītā ap Zemi. Baltās lodītes apzīmē pavadoņus, bal­listiskās raķetes un tā tālāk. Visādus dzelzs gabalus. Un tā vidū ir Zeme.

Profesors savā elegantajā manierē atmeta ar roku.

—    Manuprāt, tā ir tikai spēļu lietiņa.

Džeko domāja, ka tas varētu interesēt mūsu ciemiņus no valdības aprindām. Mums, pro­tams, ir jāseko visam, kas notiek Zemes tu­vumā, bet šādu mašīnu būvēt gan nebija vērts. Tomēr kara resors to prasa, un mēs nedabūjam nepieciešamos līdzekļus, ja ne­tiekam klāt pie aizsardzības budžeta. — Rein- harts runāja tādā tonī, it kā būtu izdarījis palaidnību un pats par to priecātos. Ar vieglu manikirētās rokas žestu viņš norādīja uz telpu un milzīgo konstrukciju ārpusē. — Tas izmaksāja divdesmit piecus miljonus vai pat vairāk.

—    Tātad tam ir militāra nozīme?

•— Jā gan. Taču saimnieks te esmu es, pa­reizāk sakot, Zinātnes ministrija, nevis jūsu ministrija.

—    Tagad es esmu jūsu štatos.

—    Ne pēc mana lūguma. — Profesors kļuva ļoti rezervēts. Pat pirmīt uz Fleminga rupjību viņš nebija tā reaģējis, taču Fle­mings galu galā bija viens no pašu ļaudīm.

—   Vai kāds cits bez jums zina, kādēļ es esmu šeit? — Džūdija jautāja.

—    Es nevienam neesmu teicis.

Viņš pavērsa sarunu citā virzienā un ie­veda Džūdiju blakus telpā, lai parādītu viņai uztveršanas un pierakstīšanas aparatūru.

—    Mēs esam tikai viens loceklis observa­toriju ķēdē, kas apjož visu zemeslodi, taču ne tās vājākais loceklis. — Ar neslēptu prieku viņ| pārlaida acis komutatoriem, vadu režģiem, statņiem ar aparatūru. — Es neju­tos vecs, kad mēs sākām to visu būvēt, bet tagad jūtos. Cilvēkam rodas ideja, un viņš domā: «Tas mums ir jādara.» Un tajā brīdī šķiet, ka tas ir tikai viens solis. Varbūt pat gluži mazs solis. Tad viņš sāk: projekti, meklējumi, komitejas, būvēšana, politika . . . Tā aizrit viņa dzīves stundas, aizrit mēneši. Cerēsim, ka tas darbosies. Ahā, šeit ir Ve- lans! Viņš ir lietas kursā par visu, kas te at­rodas.

Džūdiju iepazīstināja ar jaunu, slimīgi bālu cilvēku, kas runāja austrāliešu izloksnē un labu brīdi neatlaida viņas roku, it kā būtu atradis kaut ko pazaudētu.

—   Vai mēs neesam kaut kur agrāk tiku­šies?

—   Nedomāju vis. — Džūdijas lielās, zilās acis atklāti raudzījās Velanā, bet viņš neat­laidās:

—    Esmu par to pilnīgi pārliecināts.

Viņa saminstinājās un palūkojās apkārt,

meklēdama palīdzību. Apkopējs Hariss stā­vēja telpas otrā malā un, sastapis viņas ska­tienu, tikko manāmi pakratīja galvu. Džūdija atkal pievērsās Velanam.

—    Nevaru atcerēties.

—    Varbūt Vūmerā …

Profesors aizveda viņu atpakaļ uz galveno vadības telpu.

—    Kā sauc šo.cilvēku?

—    Velans.

Džūdija kaut ko atzīmēja savā bloknotā. Pie vadības pults tagad bija palicis vairs ti­kai viens no jaunajiem cilvēkiem, kas sē­dēja dežurējošā inženiera vietā un pārbau­dīja slēdžus. Profesors pieveda Džūdiju pie viņa.

—    Hello, Hārvij!

Jaunais cilvēks pacēla galvu un paslējās no sēdekļa.

—    Labvakar, profesor Reinhart!

Šis vismaz bija pieklājīgs. Džūdija paska­tījās pa logu uz gigantisko ierīci ārpusē, tukšo tīreli un debesīm, kas tagad kvēloja purpursarkanas.

—    Vai jūs zināt tā darbības pamatprin­cipu? — Hārvijs viņai jautāja. — Katrs radio- starojums no debesīm atsitas pret lielo kausu, atstarojas uz reflektora antenas un tiek uz­tverts un pierakstīts ar aparatūru, kas atro­das tur. — Viņš norādīja uz telpu aiz stikla šķērssienas. Džūdija baidījās paskatīties tajā virzienā, lai neieraudzītu Velanu, bet Hār­vijs, aizrāvies ar skaidrošanu, neko neievē­roja un lietišķi turpināja: — Skaitļošanas mašīnas aprēķina izsekojamā avota azimutu un augstumu virs horizonta un vada uztvē­rēja fokusa pārvietošanu. Servomehāniskā iekārta nodrošina . . .

Beidzot Džūdijai izdevās izslīdēt vestibilā un uz brīdi palikt divatā ar Harisu.

—    Gādājiet, lai Velans pazūd no šejie­nes! — viņa sacīja.

Džūdija bija atstājusi savu čemodānu Bolderšovas viesnīcā un atbraukusi šurp, labi nezinādama, kas viņu te sagaida. Kal­podama armijas drošības dienestā, viņa bija apmeklējusi daudzas militārās bāzes no Fai- lingdeilsas līdz Ziemsvētku salām un da­žās no tām kādu laiku strādājusi. Džūdija zināja, ka Velans viņu sastapis raķešu poli­gonā Austrālijā. Kopā ar Harisu viņa bija strādājusi komandējuma laikā Melvernā. Džūdija sevi neuzskatīja par spiedzi, un doma, ka vajadzēs izsekot savus kolēģus, viesa viņā nepatiku, taču Iekšlietu ministrija bija pieprasījusi, lai viņu vai kādu citu dar­binieku no Aizsardzības ministrijas Drošības departamenta pārceļ uz Zinātnes ministriju, un norīkojums bija norīkojums. Agrāk cil­vēki, kuru vidū Džūdija strādāja, vienmēr zināja, kas viņa ir, un viņa uzskatīja, ka ar savu darbu tos aizsargā. Šoreiz izsekošanas objekts bija viņi paši, un Džūdija tika atsū­tīta šurp it kā preses dienesta pilnvarotā, kas var visur bāzt savu degunu un uzdot jautājumus, neradot nevienam nekādas aiz­domas. Reinharts to zināja, un viņam tas ne­patika. Arī Džūdijai pašai tas nepatika. Taču darbs paliek darbs, un šis, kā viņai tika teikts, bija ļoti svarīgs.

Džūdija varēja viegli nospēlēt šo lomu: viņa izskatījās tik godīga, tik atklāta, tik ļoti biedriska. Viņai vajadzēja tikai sēdēt maliņā, klausīties un visu iegaumēt. Bet šeit sastaptie cilvēki lika Džūdijai justies neērti:

tiem bija pašiem sava pasaule un savs vēr­tējums par visu. Ar kādām tiesībām lai vina tos tiesātu vai piedalītos viņu tiesāšanā? Kad Hariss, piekrītoši pamājis, nesteidzīgi aizgāja, lai izpildītu rīkojumu, Džūdija juta nicinājumu gan pret viņu, gan pret sevi pašu.

Profesors drīz vien devās projām un at­stāja Džūdiju Džona Fleminga ziņā.

—    Varbūt jūs mis Adamsoni aizvestu līdz viesnīcai «Pie lauvas», kad atgriezīsities Bolderšovā. Viņa ir tur apmetusies.

Džūdija un Flemings izgāja uz lieveņa, lai pavadītu veco vīru.

—    Viņš ir ļoti jauks, — sacīja Džūdija.

—    Ciets kā vecs krampis, — norūca Fle­mings.

Viņš izvilka no kabatas plakanu pudeli un iedzēra. Tad sniedza to Džūdijai. Kad viņa atteicās, Flemings pats ieņēma vēl pāris malku. Džūdija skatījās, kā viņš, galvu at­gāzis, stāv uz apgaismotā lieveņa un viņa ādamābols rijot kustas augšup un lejup. Šai cilvēkā jautās izmisīgs iekšējs sasprindzinā­jums. Varbūt viņi patiešām bija to sakaiti­nājuši, kā teica Reinharts. Un tajā pašā laikā radās sajūta, it kā viņā darbotos dinamoma- šīna, kas to nemitīgi uzlādē ar enerģiju.

—    Vai jūs spēlējat ķegļus? — Šķita, ka Flemings ii aizmirsis savu neseno vienal­dzību pret Džūdiju. Varbūt tādēļ, ka bija iedzēris. — Lejā Bolderšovā ir ķegļu spēles

zāle. Brauciet līdzi un piedalieties mūsu rup­jajās izpriecās!

Džūdija vilcinājās.

—    Nu brauciet taču! Es negribu jās at­stāt šo trako astronomu varā.

—    Vai tad jūs neesat astronoms?

—    Jūsu zināšanai: mana specialitāte ir kriogēnika un skaitļošanas mašīnas, nevis šī nereālā niekošanās ar zvaigznēm.

Viņi devās uz nelielo betonēto laukumiņu, kur stāvēja Fleminga mašīna. Teleskopa vir­sotnē spīdēja sarkana signāluguns, un tum­šajās debesīs aiz tā sāka parādīties zvaig­znes. Dažas no tām bija redzamas cauri pilonu augstajai arkai, it kā jau būtu cilvēka sagūstītas. Kad viņi piegāja pie mašīnas, Fle­mings atskatījās uz teleskopu.

—    Zināt, ko es domāju … — viņš ierunā­jās, un viņa balss skanēja paklusi, gandrīz maigi, nevis agresīvi. — Man šķiet, ka mēs dabas zinātnēs esam sasnieguši tādu stadiju, kad jānotiek milzīgam lēcienam.

Viņš sāka atsprādzēt mazās vaļējās sporta mašīnas pārvalku, un Džūdija aizgāja pre­tējā pusē.

—    Atļaujiet, es jums palīdzēšu!

Šķita, ka viņš to pat nedzird.

—    Pēkšņi vienā jaukā brīdī kaut kur mūsu zināšanu sfērā mēs — blaukš! — izlauzīsi­mies cauri un nonāksim pilnīgi jaunā terito­rijā. Un tas var notikt šeit, ar šo te padarī­šanu. — Viņš satina pārvalku un iebāza aiz sēdekļa. — «Filozofija ir ierakstīta tajā mil­zīgajā grāmatā, kas allaž stāv atvērta mūsu acu priekšā. Ar to es domāju Visumu.» Kas to teicis?

—Čērčils?

—    Čērčils! — Flemings iesmējās. — Gali- lejs! «Un tā ir rakstīta matemātikas valodā.» To teicis Galilejs. Vai tas jums nenoderētu presei?

Džūdija raudzījās uz viņu, nezinādama, kā reaģēt. Flemings atvēra mašīnas durtiņas.

—    Braucam!

Kalna vienā pusē ceļš aizlocījās lejup uz Lenkašīru, otrā — uz Jorkšīru. Jorkšīras pusē tas veda uz Bolderšovas pilsētu cauri garai ielejai, kur ik pēc dažām jūdzēm upes malā pacēlās vecas, augstas, no ķieģeļiem būvētas fabrikas. Flemings brauca pārlieku ātri un visu laiku kurnēja:

—    Kā man tas krīt uz nerviem .. . Tīrā so­dība šī atklāšanas ceremonija ministru klāt­būtnē! . .. Vecais profesors svīzdams stādīs apbalvojamo sarakstu, ministrijas vīri visur bāzīs degunu un meklēs, kur piekasīties. Bū­tībā tas viss ir tikai laboratorijas iekārta. Bet, tā kā tā ir liela un maksā bargu naudu, tad kļūst par sabiedrības īpašumu. Es nevai­noju veco. Viņam nav citas izejas: reiz esi izbāzis galvu laukā, nekur nespruksi — rādi rezultātus!

—    Un to nebūs?

—    Nezinu.

—    Jūs taču esot konstruējis visu apara­tūru.

—    Es un Deniss Bridžers.

—    Kur ir doktors Bridžers?

—    Gaida mūs lejā, ķegļu zālē. Ceru, ka būs rezervējis celiņu. Un arī pudeli.

—    Jums jau ir viena pudele.

—    Kas tiek no vienas? Te ir ļoti sauss klimats.

Braucot lejup pa tumšo, līkumoto ceļu, Flemings sāka Džūdijai stāstīt par Bridžeru un sevi. Viņi abi studējuši Birmingemas uni­versitātē un pēc tam kopā strādājuši Keiven- dišas institūtā. Flemings bijis teorētiķis, Bri­džers — praktiķis, daudzsološs matemātiķis un inženieris. Bridžers domājis tikai par savu zinātnieka karjeru un centies gūt iespējami lielākus panākumus savā specialitātē. Fle­mings bijis īsts pētnieks, un viņu neesot in­teresējis nekas cits kā vienīgi fakti. Taču viņi abi neieredzējuši akadēmisko sistēmu, kurā izauguši, un tādēļ turējušies kopā. Pirms dažiem gadiem Reinharts viņus uzodis un uzaicinājis strādāt pie sava jaunā tele­skopa. Tā kā profesors bija varbūt visievē­rojamākais un respektējamākais astrofiziķis Rietumu pasaulē, pie tam lielisks organiza­tors un talantu pulcinātājs, abi jaunie zināt­nieki bez vilcināšanās piekrituši, un Rein­harts viņus atbalstījis, uzmundrinājis un vis­pār tēvišķīgi izvadījis cauri visam ilgajam un mokošajam radioteleskopa tapšanas pro­cesam.

Kad Flemings stāstīja, aiz viņa īdzības skaidri bija jūtama abpusējā uzticēšanās, kas saistīja jauno zinātnieku ar veco profe­soru. Turpretim Bridžers, cik varēja spriest, tagad sāka jau garlaikoties un kļuva nemie­rīgs. Viņš savu bija padarījis. Viņi abi, kā bez liekas kautrības vai uzpūtības izteicās Flemings, bija uztaisījuši, vecajam zēnam vispasakaināko aparatūru pasaulē.

Viņš Džūdijai neko nejautāja, un viņa par sevi klusēja. Flemings pagaidīja viesnīcas bārā, kamēr viņa uzgāja savā istabā. Kad viņi sasniedza ķegļu spēles zāli, Flemings bija jau pamatīgi iereibis.

Ķegļu spēles zāle bija iekārtota pārbūvētā kinoteātrī, kas laistījās spožās neona spul­džu un prožektoru ugunīs uz vecās, tumšās fabriku pilsētiņas fona. Tās apmeklētāji šķita ieradušies no citurienes, nevis no veclaicīgi bruģētajām ieliņām. Tie galvenokārt bija jauni cilvēki ar īsi apcirptiem matiem, ģēr­bušies pusgarās biksēs, vaļīgās jakās un blū­zēs ar uzdrukātiem lozungiem. Bija grūti iedomāties šos jauniešus vecajās, nokvēpu­šajās mājās Jorkšīras pakalnu nogāzēs. Viņu vietējo izloksni apslāpēja skaļā mūzika, bumbu rīboņa un ķegļu klakšķēšana uz ce­liņu koka seguma. Zālē bija seši spēles ce­liņi ar desmit ķegļiem vienā galā un bumbu statīvu, galdiņu punktu atzīmēšanai, solu un četriem spēlētājiem otrā galā. Kad grūstā bumba, noripojusi lejā, trāpīja pa ķegļiem, automātiska ierīce tos atkal pacēla un bumbu nogādāja atpakaļ celiņa augšgalā. Spēlētāju interese par spēli bija jūtama vienīgi tajos brīžos, kad viņi, sasprindzinājuši uzmanību un muskuļus, grūda bumbas. Pā­rējā laikā tie šķietami garlaikoti slaistījās apkārt, pļāpāja un dzēra kokakolu tieši no pudelēm. Te aizokeāna ietekme bija jūtama vēl vairāk nekā kādreiz kinoteātrī, it kā amerikāņu dzīves veids būtu izlauzies no ekrāna un pielipis publikai. Taču tā, kā pie­zīmēja Flemings, bija nolādēti tipiska parā­dība šai pasaulē vispār.

Viņi atrada Bridžeru, garu, kaulainu vīrieti apmēram Fleminga gados, spēlējam uz viena no celiņiem kopā ar apaļīgu meiteni koši sarkanā blūzē un apspīlētās, spilgti dzeltenās biksēs. Viņas krūtis un mati bija uzstutēti, cik augstu vien iespējams, seja nogrimēta kā balerīnai un kustības gluži kā Holivudas filmu statistei, bet, kad viņa pavēra muti, no tās atskanēja visdziļākais Jorkšīras dialekts. Viņa spēlēja ar labu sportisku veiklību, tad panāca malā un, sūkādama pirkstu, piekļāvās Bridžeram.

—    Hē, noplēsu ādas lancku!

—   Tā ir Greisa. — Šķita, ka Bridžers maz­liet kaunas meičas dēļ. Viņš izskatījās pār­agri novecojis un nervozs un savā vienkār­šajā, pelēcīgajā sporta uzvalkā atgādināja pasta ierēdni sestdienas rītā. Bridžers laipni sasveicinājās ar Džūdiju un, kad viņa pa­teica: — Esmu par jums dzirdējusi, — ātri un bažīgi pavērās viņā.

—    Mis Adamsone, — Flemings sacīja, ieliedams mazliet viskija Bridžera kokakolas porcijā, — ir mūsu jaunais, cītīgais bebrs — pareizāk sakot, bebra jaunkundze — no pre­ses dienesta.

—           Kā jūs sauc vārdā, mīlā? — noprasīja meitene.

—    Džūdija.

—           Vai jums gadījumā nav plākstera ga­baliņš?

—           Ej paprasi pie letes! — nepacietīgi sacīja Bridžers.

—           Vai viņa strādā jūsu grupā? — Džūdija jautāja Flemingam.

—           Vietējais talants. Denisa atradums. Man tādām lietām nav laika.

—           Ļoti žēl, — viņa sacīja, bet Flemings laikam to nedzirdēja. Ieņēmis vēl vienu malku no savas pudeles, viņš nedrošā gaitā devās uz celiņa galu un sāka spēlēt. Bridžers konfidenciāli pievērsās Džūdijai.

—    Ko jūs esat dzirdējusi par mani?

—           Tikai to, ka jūs strādājis kopā ar dok­toru Flemingu.

—           Te nav mana īstā vieta. — Bridžers izskatījās sarūgtināts, un viņa degungals raustījās kā trusītim. — Rūpniecībā es va­rētu nopelnīt piecreiz vairāk.

—    Un tas jums ir galvenais?

—           Tiklīdz tas milzenis uz kalna sāks dar­boties, es pazudīšu. — Viņš sazvērnieciski palūkojās uz Flemingu, tad atkal pievērsās Džūdijai. — Bet Džons paliks, gaidīdams zelta laikmetu. Un, iekams kaut ko sagaidīs, būs kļuvis vecs. Vecs un cienījams. Un nabags.

—    Un droši vien laimīgs.

—    Džons nekad nebūs laimīgs. Viņš pārāk daudz domā un apcer.

—    Kurš dzer pārāk daudz? — Flemings grīļodamies atgriezās pie viņiem un atzīmēja savu spēles rezultātu.

—    Tu.

—    Labi — es dzeru pārāk daudz. Bet, brālīt, cilvēkam taču pie kaut kā ir jāturas.

—    Kāpēc nevar turēties pie margām? — Bridžers jautāja, un viņa degungals atkal noraustījās.

—    Paklausies … — Flemings smagi nogā­zās uz sola viņiem līdzās. — Tu ej un ej gar šīm margām, tad tu sper vēl vienu soli — un šo margu vairs nav. Mēs runājām par Gali- leju — kāpēc? Tāpēc, ka viņš bija renesanse. Viņš un Koperniks, un Leonardo da Vinči. Viņi toreiz pateica: «Blaukš!» — un nogāza visas margas, un tad viņiem bija jāstāv pa­šiem uz savām kājām milzīga, neizpētīta Vi­suma vidū.

Viņš uzslējās kājās un atkal paņēma no statīva vienu smago bumbu. Viņa balss pār­skanēja mūzikas un bumbu rīboņu:

—    Cilvēki ir uzcēluši jaunus žogus, tālāk un plašāk. Bet ir pienākusi jauna renesanse! Kādu dienu, nevienam nemanot, kad visi runās par politiku, futbolu un naudu, — viņš izslējās visā augumā pāri Bridžeram, — vienā mirklī visi mums zināmie žogi tiks sa­grauti — blaukš! — šitā!

Viņš izdarīja plašu vēzienu ar bumbu un nogāza no galdiņa kokakolas pudeles.

—           Ei! Uzmanīgāk, lempi! — Bridžers pie­trūkās kājās un sāka savākt pudeles un ar savu mutautu slaucīt izlieto dzērienu. — Pie­dodiet, mis Adamsone!

Flemings, galvu atgāzis, skaļi smējās.

—    Džūdija, viņas vārds ir Džūdija! Bridžers, nometies ceļos, berzēja traipu uz

Džūdijas svārkiem.

—    Baidos, ka jūs arī aplēja.

—           Tas nekas. — Džūdija uz viņu pat nepa­skatījās, ieinteresēta un sajūsmināta viņa raudzījās Flemingā. Atskanēja balss skaļ­runī:

—    Doktoru Flemingu lūdz pie telefona! Pēc brīža Flemings atgriezās, purinādams

galvu, lai tā noskaidrotos. Viņš uzrāva Bri- džeru augšā no sola.

—    Nāc, Denis, manu zēn! Mūs gaida.

Vadības telpā Hārvijs viens pats sēdēja pie pults, brīžiem paregulēdams uztvērēju. Logs viņa priekšā bija melns kā tāfele, un telpā valdīja klusums, tikai no skaļruņa plūda nepārtraukta, klusa sprakstoņa. Arī ārā nedzirdēja ne troksnīša, kamēr nebija ierūkusies Fleminga mašīna.

Flemiņgs un Bridžers iedrāzās pa dur­vīm un apstājās, mirkšķinādami gaismas apžilbinātās acis. Flemings pievērsa Hārvi- jam miglainu skatienu.

—    Kas noticis?

—           Paklausieties! — Hārvijs pacēla roku, un viņi sāka klausīties.

Cauri sprakšķiem, svilpieniem un šņāko­ņai skaļruni bija sadzirdama klusa, atšķirīga skaņa, kas atkārtojās ar maziem pārtrauku­miem.

—    Morzes ābece, — sacīja Bridžers.

—    Nav sakārtojuma grupās.

Viņi atkal ieklausījās.

—           īss un garš, — Bridžers teica. — īss un garš, dzirdat?

—           No kurienes nāk šis signāls? — jautāja Flemings.

—            No kaut kurienes Andromēdas zvaig­znājā. Mēs patlaban …

—    Cik ilgi tas jau turpinās?

—           Apmēram stundu. Tagad tā maksimums ir jau pāri.

—    Vai jūs varētu virzīt reflektoru?

—    Domāju gan.

—           Nevajag to darīt, — Bridžers sacīja. — Mums vēl nav atļauts sekot.

Flemings nepievērsa viņam uzmanību.

—    Vai pie servoiekārtas kāds ir?

—    Jā, doktor Fleming.

—    Labi, mēģiniet sekot signāla avotam.

—           Paklausies, Džon, nevajag! — Bridžers satvēra Fleminga piedurkni.

—          Tas var būt pavadonis vai kas cits, — ieteicās Hārvijs.

—    Vai ir palaists kaut kas jauns? — Fle­mings atbrīvojās no Bridžera rokas.

—    Mums nekas nav zināms.

—    Varbūt kāds ir ievadījis orbītā…— Bridžers iesāka, bet Flemings viņu pār­trauca:

—    Denis … — Viņš mēģināja sakoncen­trēties. — Ej un pieraksti to lentē, esi tik labs! Un ieslēdz arī pašrakstītāju.

—    Vai mums nevajadzētu vispirms pār­baudīt?

—    Pārbaudīsim vēlāk.

Flemings, turēdamies taisni, izgāja vesti­bilā, noliecās pār dzeramā ūdens fontāniņu un noskaloja seju. Kad viņš, svaigs, tīrs un jūtami atžirdzis, atgriezās, Bridžers jau rīko­jās aparatūras telpā un Hārvijs zvanīja pa telefonu dežūrinženierim. Spuldžu gaisma kļuva mazliet tumšāka, kad sāka darboties elektromotori. Augstais metāla reflektors ārā klusi un neredzami sasvērās, ar savu pārvietošanos kompensēdams Zemes grieša­nās kustību. Skaņa skaļrunī kļuva mazliet stipīāka.

—    Vai tas ir labākais, ko jūs varat dabūt?

—    Tas nav sevišķi spēcīgs signāls.

—     Hm… — Flemings atvēra vadības pults atvilktni un izņēma katalogu. — Vai tā galaktiskās koordinātes vispār ir mainīju­šās?

—    Grūti pateikt. Es netiku sekojis. Bet tās nevar būt stipri mainījušās.

—    Tātad tas nav orbītā ievadīts ķermenis?

—    Manuprāt, nē. — Hārvijs norūpējies noliecās pār pastiprinātājiem. — Vai tie ne­var būt kāda radioamatiera raidītie morzes signāli, kas atstarojas no Mēness?

—     Patiešām neizklausās pēc morzes, un Mēness nav uzlēcis.

—    Varbūt no Marsa vai Venēras? Ceru, ka neesmu jūs atsaucis šurp tukšu nieku dēļ.

—    Andromēdā, jūs teicāt?

Hārvijs pamāja. Flemings šķirstīja kata­logu, lasīdams un reizē klausīdamies. Viņš atkal kļuva kluss un lēnīgs kā nesen mašīnā ar Džūdiju. Patlaban viņš atgādināja cītīgu mazu puisēnu.

—    Vai jūs tam sekojat, Hārvij?

—    Jā, doktor Fleming.

Flemings piegāja pie galda un ieslēdza sa­runu aparātu.

—    Vai tu pieraksti, Denis?

—    Jā, — atbildēja Bridžera balss ar me­tālisku pieskaņu. — Bet man nav ne mazā­kās jēgas, kas tas ir.

—    Varbūt uz rīta pusi kaut ko noskaidro­sim. Es mēģināšu noteikt avota attālumu.

Flemings izslēdza aparātu un ar katalogu rokā devās pie dibensienas, pie astronomis­kajām kartēm.

Tā viņi visi strādāja kādu brīdi, un telpas klusumā vienīgais troksnis bija šīs skaņas no Visuma. Flemings mēģināja noskaidrot sig­nāla avotu, bet Hārvijs sekoja tam ar lielo, klusējošo teleskopu ārpusē.

—           Ko jūs par to domājat? — Hārvijs bei­dzot jautāja.

—           Es domāju, ka šis signāls nāk no mil­zīga attāluma.

Pēc tam viņi vairs nerunāja, tikai strādāja un klausījās, un signāls skanēja un skanēja bez mitas.

2.AIZLIEGUMS

Sešdesmito gadu beigās, kad risinājās šie notikumi, Zinātnes ministrija aizņēma mo­dernu, stiklotu celtni Vaithollas tuvumā. Tur viss bija elegants — gan telpu iekārtojums, gan personāls, it kā lai pierādītu, ka tehnika ir līdzvērtīga mākslai un ka ministra pastā­vīgais vietnieks Maikls Osborns ir viens no viskulturālākajiem ministrijas daudzo kultu­rālo darbinieku vidū. Kaut gan viņš darbā valkāja sportisku uzvalku no tvīda, tas bija vissmalkākais un viskorektākais no šāda veida uzvalkiem. Viņš reti sēdēja pie sava milzīgā rakstāmgalda, daudz biežāk — vienā no zemajiem, ērtajiem krēsliem pie zemā kafijas galdiņa ar marmora virsu.

Otrā rītā pēc tam, kad Bolderšovas kalnā bija uztverti svešādie signāli, viņš, cēli at­laidies, sēdēja tur, sarunādamies ar ģenerāli Čārlzu Dž. Vandenbergu no Savienoto Val­stu gaisa kara spēkiem. Gaisma cauri nolais­

tajām žalūzijām krita pār viņu precīzās ioslās.

Anguja tajā laikā bija kaut kas līdzīgs avangarda štābam ielenktā zemē, kas sastā­vēja no Rietumeiropas un Ziemeļamerikas. Spiediens no Austrumiem, no Āfrikas un Āzijas bija atstūmis Rietumu civilizāciju vienā zemeslodes stūrī, un Amerika zieme­ļos no Panamas bija šās teritorijas drošais centrs, bet Rietumeiropa — tās kaujai saga­tavotais piekšpostenis. Oficiāli neviena zeme ar kādu citu nekaroja, taču ekonomiskās sankcijas un bumbu un raķešu draudi turēja vecās pasaules atliekas īstā aplenkuma stā­voklī. Vitāli svarīgās sakaru līnijas pāri At­lantijas okeānam atradās gandrīz pilnīgi amerikāņu rokās, un amerikāņu garnizoni Anglijā, Francijā un Rietumvācijā turējās savās pozīcijās ar tādu pašu izmisīgu sīk­stumu kā romiešu leģioni trešajā un cetur­tajā gadsimtā.

Oficiālais līgums apgalvoja, ka Anglija un tās kaimiņi vēl arvien ir suverēnas valstis, taču faktiski iniciatīva strauji izslīdēja tām no rokām. Kaut gan ģenerālis Vandenbergs tika necili dēvēts par Aizsardzības koordi­nācijas komitejas pārstāvi, patiesībā viņš bija draudzīgas, bet valdonīgi citas zemes okupējošas lielvalsts gaisa kara spēku ko­mandieris, un šai lielvalstij Anglija bija tikai viens lauciņš uz milzīga šaha galdiņa.

Šis kādreizējais bumbvedēja komandieris ar resno kaklu un četrstūraino galvu vēl

tagad, pusmūža gados, izskatījas brašs un jau­neklīgs, taču viņa uzvedībā nebija nekādas bravūras. Viņš bija dzimis Jaunajā Anglijā, izturējās korekti un apvaldīti un mēdza ru­nāt tik autoritatīvi, it kā zinātu par pasauli vairāk nekā lielākā daļa cilvēku, kas tajā dzīvo.

Viņi iunāja par Velanu. Osborns nevērīgi turēja rokā ziņojumu par viņu.

—    Pašreiz es nekā nevaru darīt.

—    Šis jautājums nav atliekams …

Osborns uzrausās no krēsla un, piegājis

pie rakstāmgalda, izsauca savu sekretāri.

—           Aizsardzības koordinācijas komiteja ir viegli sakaitināma, — Vandenbergs piebilda.

—          Jūs varat ziņot, ka mēs viņu nomainī­sim.

Kad sekretāre ienāca, Osborns nodeva zi­ņojumu viņai.

—          Lūdzu, parūpējieties, lai tas tiek nokār­tots.

Sekretāre paņēma lapiņu un nolika uz Osborna galda dokumentu mapi. Viņa bija jauna un skaista, ģērbusies greznā pēcpus­dienas kleitā, kas liecināja par sadzīves progresu.

—    Te ir materiāli par Bolderšovu.

—    Pateicos! Vai mana mašīna ir šeit?

—    Jā, mister Osborn.

Viņš atvēra mapi un lasīja:

«Ministrs ar pavadoņiem ieradīsies Bol- deršovas kalnā 3.15 pēc pusdienas, un viņus sagaidīs profesors Reinharts.»

—           Tas ir rīt, — piezīmēja Vandenbergs. — Vai jūs ari dosities turp?

—           Es braukšu jau šodien, lai iepriekš sa­tiktu Reinhartu. — Osborns iebāza mapi savā portfelī. — Vai varu aizvest jūs līdz Vaithollai?

—    Tas būtu īsts kristieša darbs.

Viņi izturējās viens pret otru piesardzīgi, bet pieklājīgi, gandrīz vecmodīgi galanti. Piecēlies Vandenbergs it kā starp citu ievai­cājās:

—           Vai ir noteikti zināms, kad tas sāks darboties?

—    Vēl ne.

—    Stāvoklis kļūst diezgan nopietns.

—           Zvaigznes var pagaidīt. Tās ir ilgi gai­dījušas.

—           Arī Aizsardzības koordinācijas komi­teja ir ilgi gaidījusi.

Osborns nepacietīgi paraustīja plecus, šai brīdī atgādinādams grieķi, kam apnicis strī­dēties ar romieti.

—           Reinharts ķersies pie militārās pro­grammas tad, kad varēs. Tāda ir vienošanās.

—           Bet ja nu rodas ārkārtēja nepiecieša­mība? ..,

—    Diez vai radīsies.

—    Vai jūs lasāt avīzes?

—          Pēdējā laikā pagūstu pārskatīt tikai literāro nodaļu.

—           Jums derētu palasīt jaunāko ziņu lap­puses: Ja radīsies kritisks stāvoklis, mums būs vajadzīgas visas ausis, ko varam izsliet šajā Atlantijas pusē. — Vandenbergs pamāja uz mākslinieka zīmētu teleskopa skici, kas karājās pie kabineta sienas. — Tā mums nav bērnu rotaļlieta.

— Arī viņiem tā nav rotaļlieta, — Os­borns atcirta.

Drīz pēc viņu aiziešanas piezvanīja Fle­mings no Bolderšovas kalna, bet bija jau par vēlu.

Džūdija ieradās observatorijā īsi pirms Osborna un Reinharta un varēja vestibilā klusi parunāties ar Harisu.

—    Vai esat ko uzzinājis par Bridžeru?

Hariss izlikās cītīgi spodrinām durvju

rokturi.

—           Divas vai trīs reizes viņš ir bijis Bred- fordā kādā sānielas bukmeikera kantorī. Cits nekas nav manīts.

—    Mums jānovēro viņš uzmanīgāk.

—    Es to daru.

Kad ieradās Osborns un Reinharts, viņi uzaicināja Džūdiju sev līdzi uz vadības telpu. Tur bija kluss un tukšs, vienīgi Hār­vijs knibinājās pie sava galda starp izmētā­tiem papīriem, cigarešu galiem un netīrām kafijas tasēm. To ieraugot, Reinharts iekluk- stējās kā iztraucēta vista.

—           Jums gan šeit vajadzētu ievērot kār­tību!

—           Vai ministram varēs demonstrēt fokusa pārvietošanu? — jautāja Osborns.

—           Ceru, ka jā, kaut gan mēs vēl neesam pārbaudījuši pārvirzes mehānismu.

Hārvijam tikai ar pūlēm izdevās piesaistīt rosīgā un aizņemtā Reinharta uzmanību.

—           Jūs izskatāties, it kā visu nakti būtu bijis augšā, Hārvij.

—           Tā ir, ser. Arī doktors Flemings un doktors Bridžers nav gulējuši.

—    Vai atradāt kādu kļūmi?

—    Ne gluži tā, ser. Mēs sekojām.

—    Kas deva tādu rīkojumu?

—           Doktors Flemings, — Hārvijs gluži mie­rīgi atbildēja. — Tagad viss ir atkal savā vietā.

—           Kādēļ man nekas netika teikts? — Reinharts pievērsās Osbornam un Džūdijai. — Vai jūs to zinājāt?

Džūdija papurināja galvu.

—           Šķiet, ka Flemings te sāk ieviest pats savus likumus, — piezīmēja Osborns

—           Kur viņš ir? — strupi noprasīja Rein­harts.

—           Tur. — Hārvijs norādīja uz aparatūras telpu. — Kopā ar doktoru Bridžeru.

—    Palūdziet viņu veltīt man vienu mirkli.

Kamēr Hārvijs runāja mikrofonā, Rein­harts sīkiem solīšiem mēroja telpu šurp un turp.

—    Ko jūs izsekojāt? — viņš jautāja.

—    Kādu avotu Andromēdā.

—    M-31?

—    Nē, ser. • • .

—    Ko tad?

—           Mēs uztvērām citu signālu no tā paša apvidus. Pārtrauktu signālu.

—           Vai jūs bijāt dzirdējis to kādreiz iepriekš?

—    Nē, ser.

Ienāca Flemings. Viņš bija noguris un ne­skuvies, absolūti skaidrs, bet iekšēji ļoti sa­traukts. Viņš turēja rokā žūksni papīra strē­meļu no pašrakstītāja. Šoreiz Reinharts nedeva viņam nekādas nolaides.

—           Cik saprotu, jūs esat pārņēmis tele­skopu savā ziņā.

Flemings apstājās un piemiegtām apm raudzījās viņos.

—           Lūdzu atvainot, džentlmeņi. Man nebija laika izpildīt attiecīgos formulārus trīs ek­semplāros. — Viņš pievērsās Osbornam: — Es jums zvanīju, bet jūs jau bijāt aizgājis.

—    Ko jūs darījāt? — Reinharts jautāja.

Flemings izstāstīja un nosvieda papīrus vi­ņiem priekšā uz galda:

—    Un te ir tas raidījums!

Reinharts savādi paraudzījās viņā.

—    Jūs gribējāt teikt — signāls.

—           Es teicu — raidījums. Punkti un svīt­ras, pareizi, Hārvij?

—    Tā izklausījās.

—           Tas turpinājās visu nakti, — Flemings sacīja. — Tagad avots ir zem horizonta, bet šovakar mēs varam atkal pamēģināt.

Džūdija jautājoši paskatījās uz Osbornu, bet tas stāvēja klusu.

—           Kā būs ar atklāšanu? — viņa nedroši ievaicājās.

—           Velns lai parauj visu atklāšanu! —Fle­mings pievērsās viņai. — Šis te ir daudz svarīgāks! Tā ir balss no miljoniem miljonu jūdžu attāluma.

—           Balss? — Džūdijas pašas balss skanēja vārgi un nereāli

—           Tā ir nākusi divsimt gaismas gadu, lai sasniegtu mūs. Ministrs var kādu dienu pa­gaidīt, vai ne?

Šķita, ka Reinharts ir atguvies no pārstei­guma. Viņš zobgalīgi paskatījās uz Flemingu.

—    Ja vien tas nav pavadonis.

—    Tas nav pavadonis!

Reinharts piegāja pie Džeko debesu ķer­meņiem.

—           Iekams jūs neesat zaudējis savaldīša­nos, Džon, pārbaudīsim dzelzs gabalus, kas atrodas orbītā.

—    Tas ir jau izdarīts.

—           Vai jūs esat dzirdējis, ka būtu palaists kaut kas jauns? — Reinharts jautāja Osbor- nam.

—    Nē.

—           Paklausieties, — sacīja Flemings, — ja tas būtu pavadonis, tad taču tas neatrastos visu nakti noteiktā vietā Andromēdas zvaig­znāja vidū.

—           Jūs esat pārliecināts, ka tas nebija Lie­lais Miglājs?

—          Mēs taču noteicām tā atrašanās vietu, vai ne, Hārvij?

Hārvijs pamāja, bet Reinharts vēl arvien negribēja ticēt.

—    Tā varētu būt bijusi viļņu interference vai kas tamlīdzīgs.

—     Es protu atšķirt raidījumu, ja ar tādu sastopos! — Flemings sacīja. — Pie tam šajā raidījumā ir kaut kas tāds, ko es nekad ag­rāk neesmu redzējis. Starp punktu un svītru grupām ir milzīgs daudzums augstākas frek­vences signālu. Mums steidzami jāizgatavo speciāla uztveršanas ierīce, lai varētu tos pierakstīt.

Viņš ieslēdza sarunu aparātu un palūdza ienākt no otras istabas Bridžeru, tad savāca papīrus un iespieda Reinhartam rokā.

—    Paskatieties! Desmit vai vairāk gadu cilvēki ir to gaidījuši. Gadsimtiem strādājuši, lai to sagaidītu.

—    Vai tajā ir kas sakarīgs? — Osborns jautāja savā smalkajā, mazliet zviedzošajā augsta ierēdņa balsī.

—    Jā!

—    Jūs varat to atšifrēt?

—    Mīļo stundiņ! Vai jūs domājat, ka kos­mosu apdzīvo skauti, kas raida izplatījumā morzes signālus?

Ienāca Bridžers, bāls un nervozi saviebies, bet šķita, ka viņa klātbūtne nomierina Fle­mingu. Bridžers apstiprināja Fleminga teikto.

—    Tas varētu nākt no kādas ļoti tālas kos­miskās zondes, — ieminējās Osborns.

Flemings izlikās nedzirdējis. Džūdija sa­ņēma dūšu.

—    Vai tas nak no kadas planētas?

—    Jā!

—    No Marsa vai cita mūsu kaimiņa?

Flemings paraustīja plecus.

—           Iespējams, ka no planētas, kas riņķo ap kādu zvaigzni Andromēdas zvaigznājā.

—    Un tā raida mums signālus?

Reinharts pasniedza papīrus Osbornam.

—           Tas noteikti ir sakarīgs punktu un svītru kopojums.

—           Bet kādēļ tad neviens cits to nav uz­tvēris?

—           Tādēļ, ka nevienam citam nav tādas iekārtas kā šī. Ja mēs nebūtu uztaisījuši jums velnišķīgi labu mašinēriju, arī jūs tagad ne­turētu rokās šos pierakstus.

Osborns apsēdās uz vadības pults stūra un apjucis vērās papīros.

—           Ja kāda domājoša būtne mēģinātu no­dibināt sakarus … Nē, tas ir absurds!

—           Tas ir iespējams. — Reinharts nolaida acis uz saviem smalkajiem pirkstiem, it kā viņam negribētos runāt par šo tematu. — Ja Visumā eksistē citas dzīvas būtnes …

—           Nevis būtnes, bet cita civilizācija, — Flemings viņu pārtrauca. — Tiem nav jābūt maziem, zaļiem cilvēciņiem. Vispār tai nav jābūt organiskai matērijas formai, bet tikai domājošai.

Džūdija neviļus notrīcēja, bet tad saņēmās.

—    Kāpēc gan es trīcu?

—           Aiz tā paša iemesla kā es, — sacīja Flemings.

Osborns atģidas no apjukuma.

—    Gluži tāpat trīcēs ikviens, ja tas tiešām nāk no astronomiska avota.

Beidzot viņi nolēma vakarā atkal klausī­ties dīvainos signālus. Tie nebija mitējušies, tikai teleskops tos vairs neuztvēra, jo, Zemei griežoties, bija novirzījies no to avota. Va­rēja cerēt, ka tie vēl arvien nebūs apklusuši. Reiz pieņēmis Fleminga izteikto viedokli par ticamu, Reinharts kļuva mierīgs un lietišķs. Kopā ar Flemingu un Bridžeru viņš izklāja pierakstus uz galda un sāka tos pētīt.

—    Zināt, kas tas varētu būt? — sacīja Flemings. — Binārā aritmētika.

—    Ko tas nozīmē? — Džūdija vaicāja.

—    Tā ir aritmētika, kas izteikta tikai ar cipariem nulle un viens, nevis ar cipariem no viens līdz desmit, ko mēs parasti lietojam un saucam par decimālo sistēmu. Nulle un viens, redziet, varētu būt punkts un svītra. Vai arī otrādi: svītra varētu nozīmēt nulli un punkts vieninieku. Tā sistēma, ko mēs lieto­jam, ir pieņemta, bet binārā sistēma ir fun­damentāla. Pozitīvs un negatīvs, «jā» un «nē», svītra un punkts — tā ir universāla, velns parāvis! — Viņš pievērsa Džūdijai ap­sarkušās, aiz sasprindzinājuma un satrau­kuma drudžaini degošās acis. — «Filozofija ir rakstīta matemātikas valodā!» Vai atcera­ties? Ir pienācis brīdis, kad mēs — blaukš! — izlaužamies cauri!

—    Atklāšanu vajadzēs atlikt, — sacīja

Osborris. — Mēs negribam, ka tas parādītos «Social Gāzette» slejās.

—    Kāpēc ne?

Osborns izskatījās aizskarts. Viņam tas šķita pats par sevi saprotams — viņa pasaulē neko nedrīkstēja teikt vai darīt bez atļaujas. Tas, kas notika Bolderšovas kalnā, bija tikai maza daļiņa no visa sarežģītā pasākumu kompleksa, kurš atradās viņa pārziņā un aiz kura valdonīgi rēgojās Vandenbergs ar sa­vām pilnvarām. Ikviens jautājums bija pie­sardzīgi jāapdomā un jāapsver.

—    Ko es teikšu žurnālistiem? — Džūdija viņam jautāja.

—    Neko.

—    Neko?

—    Vai tad mēs esam kāda slepena bied­rība? — Flemings nicīgi piezīmēja, bet Os­borns, runādams reizē oficiāli un iecietīgi, paskaidroja:

—    Mēs nedrīkstam neapdomīgi laist at­klātībā šāda veida informāciju. Ir iepriekš jāpakonsultējas ar vienu otru, bez tam var iz­celties panika, jo sāksies runas par kosmosa kuģiem, lidojošajiem šķīvīšiem ui briesmo­ņiem ar vaboļu acīm. Katrs idiots būs tos redzējis. Vai arī kāds var sākt kaut ko peri­nāt. Nekas nedrīkst parādīties presē, mis Adamsone!

Atstājuši sadusmoto Flemingu, viņi iegrie­zās profesora kabinetā, lai piezvanītu uz ministriju, un aizbrauca.

Bolderšovas viesnīcā «Pie lauvas» jau sāka ierasties žurnālisti, lai piedalītos atklāšanas ceremonijā. Džūdija pa sētas durvīm ieveda Reinhartu un Osbornu nelielā istabā, kur viņiem pasniedza vēlas pusdienas un kur viņi bija pasargāti no nemitīgi pieaugošā zi­nātnisko korespondentu bara, kas piepildīja bāru un vestibilu. Pēc katra ēdiena Osborns izlavījās pie telefona automāta un ikreiz at­griezās vēl vairāk samulsis un nomākts.

—    Ko teica ministrs?

—    Viņš teica, lai prasot Vandenbergam.

Viņi apēda padzisušo cepeti, un Osborns

atkal aizgāja zvanīt.

—    Ko teica Vandenbergs?

—    Kā jūs domājat, ko gan viņš varētu teikt? «Ne vārda par to!»

Džūdijai tika uzdots nākamajā rītā pateikt žurnālistiem, ka atklāšana atlikta kādas teh­niskas kļūmes dēļ un ka tuvāku informāciju sniegs Londona tieši redakcijām. Viņiem at­kal izdevās nemanītiem iziet laukā pa sētas durvīm.

Pēc pusstundas pie viesnīcas apstājās Fle- minga automašīna un viņš, noguris un iz­slāpis, nozuda bārā.

Tajā vakarā viņi atkal uztvēra raidījumu. Tas turpinājās visu augu nakti, un Flemings un Bridžers pārmaiņus to pierakstīja — ne tikai dzirdamos punktus un svītras, bet arī augstfrekvences svārstību daļu. Nākamajā rītā Deniss Bridžers viens pats devās uz Bol- deršovu, un Hariss tfiņam sekoja. Atstājis savu mašīnu stāvvietā pie municipalitātes, Bridžers kājām gāja pa kādu bruģētu sān- ieliņu uz pilsētas lejasdaļu. Hariss sekoja vi­ņam pa pēdām viena kvartāla atstatumā. Apmainījis savu virsvalku pret lietusmēteli, Hariss tagad vairāk izskatījās pēc īru ban­dīta nekā laboratorijas apkopēja un izturējās ļoti piesardzīgi, lai Bridžers viņu nepama­nītu. Pats viņš nepievērsa nekādu uzmanību diviem cilvēkiem, kas stāvēja uz trotuāra ielas pretējā pusē netālu no mazām durvīm, uz kurām bija uzraksts «Džesp. Ouldroids, bukmeikers». Uz ielas bija diezgan daudz ļaužu, un divi sarunā iegrimuši vīrieši neiz­raisīja aizdomas.

Bridžers iegāja pa šīm durvīm un nokļuva zemā, tumšā koridorā. Ar linoleja celiņu no­klātas kāpnes veda uz otro stāvu, un turpat blakus atradās durvis ar matēta stikla pil- diņu. Kad viņš aizvēra nama ārdurvis, ielas troksnis palika aiz tām un koridors šķita kluss un vientuļš kā kapliča. Uz stikla dur­vīm bija tāds pats uzraksts kā ārpusē un norādījums: «Pieklauvējiet un ejiet iekšā!» Bridžers pieklauvēja un iegāja.

Džesp. Ouldroids, pavecs vīrs blāvā, izba­lējušā vilnas džemperī ar atrotītām piedur­knēm, patlaban pie sava rakstāmgalda ietu­rēja vēlas brokastis. Bridžeram ienākot, viņš ar dakšiņā uzdurtu maizes gabalu uzslaucīja no šķīvja ceptas olas paliekas. Vairāk ne­viena kantorī nebija, taču nelielā istaba izskatījās pieblīvēta — galds bija apkrauts ai papīriem, uz tā atradās vairāki telefoni, arit­mometrs, telegrāfa aparāts un teletaips. Pie sienām karājās reklāmu kalendāri ar dažā­dos mēnešos noplēstām lapām un liels, ļoti precīzs pulkstenis. Misters Ouldroids pacēla acis pāri šim vecu papīru un modernu apa­rātu jūklim un uzlūkoja Bridžeru.

—    A, tas esat jūs!

Bridžers jautājoši pamāja uz teletaipu.

—    Vai darbojas?

Atbildes vietā misters Ouldroids iebāza mutē ar olu apziesto maizes gabaliņu, un Bridžers nosēdās pie aparāta.

—    Kā veicas? — ieslēgdams aparātu un uzgriezdams numuru, viņš jautāja tādā tonī, kā tiekoties ar vecu paziņu.

—    Ne šā, ne tā, — misters Ouldroids at­bildēja. — Zirgiem nav nekādas atbildības sajūtas. Vai nu skrien visi vienā barā, vai velkas kā sprāgoņas.

Bridžers uzsita: KAUFMAN TELEX 21303 GENEVA. Tad viņš izdzirdēja soļu troksni koridorā. Uz mirkli aiz durvju matētā stikla iezīmējās cilvēka galva. Tad atskanēja apslā­pēts kliedziens un vaids, un citi, neskaidrāk samanāmi stāvi aizvilka galvu projām. Bri­džers uzmeta ašu skatienu Ouldroidam, kas šķita neko neievērojis un pašreiz grieza nost ādu bekona ruletes šķēlei. Bridžers atgriezās pie teletaipa. Pabeidzis raidīt, viņš piesar­dzīgi izgāja koridorā. Tur neviena nebija. Ielas durvis bija atgrūstas līdz kāju vaļā, bet ārpusē nemanīja nekā neparasta. Ne­viens nestāvēja ielas pretējā pusē, neviens nevēroja no stūra. Pa ielu aizbraucošajai mašīnai varēja būt, bet tikpat labi varēja arī nebūt kāds sakars ar notikušo.

Ar trīcošām kājām Deniss Bridžers devās uz mašīnu stāvvietu.

Par raidījuma uztveršanu paziņoja kāda telegrāfa aģentūra vēl pirms vakara laikrak­stu iznākšanas. Kad ģenerālis Vandenbergs ieradās pie zinātnes ministra, lai izteiktu protestu, pa televīziju jau pārraidīja valdī­bas paziņojumu. Ministra paša ministrijā nebija. Osborns kopā ar Vandenbergu stā­vēja sava šefa kabinetā, raudzīdamies uz diktoru, kas no ekrāna istabas stūrī nopietni lasīja paziņojumu.

Valdība tolaik bija reprezentatīva, bet gaužām nevarīga kritiskā brīdī sabiedrojušos talantu koalīcija, kuras locekļus mēdza dēvēt par «meritokrātiem». Tie bija spējīgi cilvēki ar vienu vienīgu kopīgu principu — izdzī­vot. Premjerministrs bija liberāls torijs, darba ministrs — renegāts tredjūnists, svarīgākos posteņus ieņēma enerģiski un godkārīgi jau­nāki cilvēki, tādi kā, piemēram, aizsardzības ministrs, pārējos —- mazāk spējīgas, bet sa­biedrībā populāras personas ar labām runas dāvanām, tādi kā zinātnes ministrs. Partiju pretišķības bija daļēji zaudējušas savu asumu un atvirzījušās otrā plānā: iespējams, ka tas vispār bija partiju valdības beigas šajā zemē. Neviens ne par ko sevišķi nerai­zējās, visa nācija acīmredzot bija ieslīgusi bezcerīgā apātijā, saprazdama, ka tā šajā pa­saulē vairs neko nevar noteikt. Vēl palikusī kreisā novirziena opozicionārā kustība šad tad parūpējās, lai uz Vaithollas sienām parā­dītos ar krītu uzšņāpti uzraksti «Višī», bet tā bija vienīgā redzamā politiskās aktivitātes izpausme. Cilvēki dzīvoja, noslēgušies savā mazajā pasaulītē, un sabiedriskajā dzīvē val­dīja neparasts klusums. Kāds asprātis bija iz­teicies, ka šādā klusumā varētu skaidri dzir­dēt krītam bumbu.

Šajā vakuumā iekrita vēsts par raidījumu no kosmosa. Avīzes neglābjami uztvēra to pilnīgi aplam. «BŪTNES NO KOSMOSA DRAUD! VAI GAIDĀMS UZBRUKUMS?» tās jautāja. Jaunais cilvēks uz televizora ekrāna nopietni lasīja oficiālo paziņojumu:

«Valdība šovakar kategoriski atspēkoja baumas par iespējamo uzbrukumu no kos­mosa. Zinātnes ministrijas referents pastās­tīja žurnālistiem, ka ar jauno, milzīgo radio­teleskopu Bolderšovas kalnā patiešām uztverti sakarīgi signāli, taču neesot nekāda pamata domāt, ka tie raidīti no kosmosa kuģa vai kādas tuvas planētas. Ja uztvertie signāli tiešām ir raidījums, tas nāk no kāda ļoti tāla avota.»

Nekādi nebija izskaidrojams, kā šī vēsts nokļuvusi atklātībā. Reinharts par to nekā nezināja, un Aizsardzības ministrijas Drošī­

bas departamenta aģents Bolderšovā Hariss bija neizprotamā kārtā pazudis. Armijas vīri tomēr par katru cenu gribēja atrast vainīgo. Vandenbergs izņēma no portfeļa divas per­soniskās lietas un atvēra uz ministra galda.

—     «Doktors Džons Flemings. Sākot ar 1960. gadu: noskaņots pret NATO, simpatizē Āfrikai, piedalījies Oldermestonas demons­trācijā, ignorē pilsoņa pienākumus, kodolat- bruņošanās piekritējs.» Vai tā, jūsuprāt, būtu uzticama persona?

—    Viņš ir zinātnieks, nevis kandidāts po­licijas dienestam.

—    Tomēr viņam vajadzētu apzināties savu atbildību. Paskatīsimies otru. — Ģenerālis ar gandarījumu pāršķirstīja otru mapi. — Bri­džers — bijis komunistiskajā partijā no 1958. līdz 1963. gadam, tad pēkšņi apsviedies uz otru pusi un sācis strādāt kāda starptau­tiska karteļa uzdevumā. Bet tas ir viens no visnetīrākajiem karteļiem — «Intel». Katrā ziņā viņu gan jūs varējāt neuzaicināt šai darbā.

—    Flemings negribēja strādāt bez viņa.

—    Tas kaut ko nozīmē. — Ģenerālis sa­vāca mapes. — Manuprāt, tieši te ir mūsu vārīgā vieta.

—    Nu labi, — Osborns gurdi noteica un paņēma ministra telefona aparāta klausuli. — Lūdzu, Bolderšovas kalnu! — viņš sacīja maigā balsī, it kā pasūtītu puķes.

Observatorijā atkal tika uztverts raidī­jums. Hārvijs aparatūras telpā uzraudzīja

pierakstīšanas procesu, un pie vadības pults atradās Flemings viens pats. Viņiem trūka cilvēku: Velans pēkšņi bija aizcelts projām, un pat Hariss nerādījās. Bridžers sadrūmis un nemierīgs slaistījās apkārt, un viņa seja visu laiku nervozi raustījās. Beidzot viņš pienāca pie Fleminga.

—           Paklausies, Džon, tas var turpināties mūžīgi.

—    Iespējams.

No skaļruņa nepārtraukti plūda zvaigžņu signāli.

—           Es taisos savākt savas mantiņas. — Fle­mings pacēla acis uz Bridžeru. — Teleskops ir uzbūvēts. Man te vairāk nav ko darīt.

—    Tev te ir daudz ko darīt.

—    Es tomēr labāk laidīšos projām.

—    Bet tas?

Kādu brīdi viņi klausījās skaņās, kas plūda no skaļruņa. Bridžera deguns noraustījās.

—          Tas var būt viss kas, — viņš nevērīgi noteica.

—    Zini, man ir idejai

—    Nu, nu?

—    Tas varētu būt instrukciju kopums.

—    Jauki! Tad strādā pie tā!

—    Mēs strādāsim pie tā abi.

Šajā brīdī pa durvīm iedrāzās Džūdija. Ar apņēmības pilnu un dusmīgu seju viņa spa­rīgi šķērsoja telpu, klaudzinot augstos papē­žus pa grīdu kā sargkareivis. Gandrīz vēl nepienākusi klāt, viņa skarbi noprasīja:

—    Kurš no jums paziņoja presei?

Flemings jautra izbrīnā raudzijas uz viņu, Džūdija pievērsās Bridžeram.

—           Kāds ir izpaudis to presei, izpļāpājis itin visu.

Flemings ironiski noklakšķināja mēli. Džūdija uzmeta viņam niknu skatienu un at­kal pievērsās Bridžeram.

—           Tas nebija profesors Reinharts, un tā nebiju es. To nevarēja izdarīt Hārvijs vai kāds cits no puišiem — viņi pārāk maz zina. Tātad tam jābūt vienam no jums.

—           Quod erat demonstrandum, [1] — sacīja flemings. Džūdija nelikās zinis par viņu.

—          Cik viņi jums samaksāja, doktor Bri- džer?

—    Es…

Bridžers sastomījās. Flemings piecēlās un nostājās starp viņiem,

—           Vai tā ir jūsu darīšana? — viņš jautāja Džūdijai.

—    Jā, es …

—           Jā, kas tad jūs esat? — Flemings pie­bāza seju viņai cieši klāt, un Džūdija juta, ka viņa elpa atkal ož pēc viskija.

—           Es. . . — viņa aprāvās. — Es esmu pre­ses dienesta pilnvarotā. Es atbildu par to. Un nupat es dabūju tādu brāzienu kā vēl nekad.

—    Jūtu jums līdzi! — sacīja Bridžers.

—           Un tas ir viss, kas jums sakāms? — Džūdijas balss dusmās ietrīcējās.

—    Esiet tik laipna un nomierinieties! —

Flemings grīļodamies stāvēja ar izplestām kājām un, nicinoši smīnēdams, no augšas no­raudzījās Džūdijā. — Izvelciet savus nadzi­ņus no mana drauga Denisa!

—    Kāpēc?

—    Tāpēc, ka paziņoju es.

—    Jūs! — Džūdija paspēra soli atpakaļ, it kā būtu dabūjusi sitienu sejā. — Vai jūs bi­jāt piedzēries?

—    Jā, — Flemings sacīja un pagrieza Džū­dijai muguru. Iedams uz aparatūras telpas durvīm, viņš atskatījās. — Bet es tā būtu rī­kojies arī tad, ja nebūtu dzēris ne pilī­tes. — Un no sliekšņa vēl uzsauca:

—    Un neviens man nekā nemaksā i a!

Džūdija kādu brīdi stāvēja, nekā neredzē­dama un nedzirdēdama. Skaļrunis šņāca un sprakšķēja, luminiscējošo spuldžu gaisma apspīdēja nedaudzās stūrainās mēbeles. Arā aiz loga tumstošajās debesīs slējās teleskopa arka. Tikai pirms trim dienām viņa bija at­braukusi šurp, nekā nenojauzdama un nekā vēl nezinādama . . . Tad viņa atģidās, ka Bri­džers stāv blakus un piedāvā cigareti.

—    Jūsu elks nogāzies, mis Adamsone?

Džūdijai kā preses dienesta pilnvarotajai bija jāziņo Osbomam, un Osborns savukārt ziņoja ministram. Par Harisu nekas nebija dzirdams, un viņa pazušanu turēja slepenībā. Presi pārliecināja, ka šī sensacionālā infor­mācija ir bijusi vai nu kļūda, vai mistifikā- ci ja. Pēc vairākām nepatīkamām ministru apspriedēm Aizsardzības ministrija varēja apsolīt ģenerālim Vandenbergam un tā priekšniekiem, ka nekas tamlīdzīgs vairāk neatkārtosies —• viņi par to uzņemas pilnīgu atbildību. Hariss tika meklēts arvien neatlai­dīgāk, bet Flemingu izsauca uz Londonu.

Sākumā šķita, ka Flemings varbūt vien­kārši sedz Bridžeru, bet drīz vien noskaidro­jās, ka viņš patiešām, sēžot Bolderšovas viesnīcā pie viskija pudeles, visu izstāstījis kādam telegrāfa aģentūras žurnālistam, ko sauca Dženkinss. Kaut gan Bridžers iesniedza atlūgumu, viņam pēc līguma bija vēl jāno­strādā trīs mēneši, un Fleminga prombūtnes laikā Bolderšovas observatorija tika atstāta viņa pārziņā. Raidījums vēl arvien turpinā­jās, un tagad to pierakstīja binārajā kodā.

Likās, ka Flemingu pašu nemaz neskar ap viņu saceltais troksnis. Viņš paņēma līdzi uz Londonu visas pierakstu lapas un vilcienā stundām pētīja tās, izdarīdams piezīmes un aprēķinus uz pierakstu malām, vecām vēstu­lēm un aploksnēm, ko atrada savās kabatās. Šķita, ka vispār neko citu viņš neredz un neievēro. Ģērbās un ēda viņš izklaidīgi, dzēra maz, viss it kā degtin dega iekšējā sa­sprindzinājumā un uzbudinājumā. Par Džū­diju viņš nelikās ne zinis un reti ieskatījās avīzēs.

Kad Flemings ieradās Zinātnes ministrijā, viņu ieveda Osborna kabinetā, kur viņu jau gaidīja Osborns, Reinharts un vēl kāds

pusmūža vīrietis ar pastivu stāju, sirmiem matiem un zilām, dzaldīgām acīm. Osborns piecēlās un sasveicinājās.

—           Doktors Flemings. — Viņš izturējās ļoti oficiāli.

—    Sveiki! — Flemings sacīja.

—           Jūs droši vien nepazīstat aviācijas komodoru Votlingu no Aizsardzības minis­trijas Drošības departamenta.

Stīvais vīrietis palocījās un vēsi paraudzī­jās uz Flemingu. Flemings samīņājās un uz­meta Reinhartam jautājošu skatienu.

—           Hello, Džon! — profesors sacīja klusā, atturīgā balsī un bikli nolaida acis uz savām rokām.

—    Apsēdieties, doktor Fleming!

Osborns norādīja uz krēslu, kas atradās

iepretim pārējiem, bet Flemings, nesteigda­mies apsēsties, cieši uzlūkoja citu pēc cita visus klātesošos, it kā tikko būtu pamodies svešā vietā.

—    Vai tā ir nopratināšana?

Uz brīdi iestājās klusums. Votlings aizde­dzināja cigareti.

—           Vai jums bija zināms, ka jūsu darbu ierobežo drošības barjera?

—    Ko tas nozīmē?

—    Ka tas ir slepens.

—    Jā.

—    Tad kādēļ…

—           Es neatzīstu, ka zinātniekiem aizbāž muti.

—    Neņemiet pie sirds, Džon! — samie­rinoši sacīja Reinharts. Votlings izmainīja kursu:

—    Vai jūs esat lasījis avīzes?

—    Dažas.

—           Puse pasaules tic, ka mazi, zaļi cilvē­ciņi ar taustekļiem roku vietā gatavojas no­laisties dārzā aiz mājas.

Flemings pasmaidīja, juzdams drošāku pa­matu zem kājām.

—    Vai jūs arī tā domājat?

—    Manā rīcībā ir fakti.

—          Tikai faktus es arī paziņoju presei. Stingri zinātniskus faktus. Kā es varēju zi­nāt, ka tie tiks izkropļoti?

—           Izlemt, vai tādas lietas izpaužamas at­klātībā, nav jūsu kompetencē, doktor Fle­ming! — sacīja Osborns, eleganti un cienīgi kā tiesnesis sēdēdams aiz sava rakstāmgalda. — Tādēļ jau jums tika teikts neiejaukties. Es pats jūs brīdināju.

—          Jā? — Flemingu šī saruna jau sāka garlaikot.

—          Mums vajadzēja nosūtīt izsmeļošu zi­ņojumu Aizsardzības koordinācijas komite­jai, — stingri sacīja Votlings. — LJn prem­jerministrs gatavo ziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijai.

—    Tad jau viss ir kārtībā.

—          Mums šī situācija nepavisam nav patī­kama, taču mēs esam spiesti to darīt, jo ir jāizkliedē baiļu atmosfēra.

—    Protams.

—    Jūs esat mūs piespiedis to darīt.

—           Vai man tagad būtu jākrīt ceļos? — Flemings sāka dusmoties un zaudēt pacietību.

—    Ko es daru ar saviem atklājumiem, tā ir manis paša darīšana! Vēl taču šī zeme ir brīva, vai ne?

—           Jūs nestrādājāt viens, Džon, strādāja visa grupa, — nepaskatīdamies uz viņu, sa­cīja Reinharts.

Osborns pārliecinādams paliecās uz priekšu.

—           Doktor Fleming, mums vajadzīgs tikai jūsu personisks paziņojums.

—    Ko gan tas dos?

—    Tas palīdzēs nomierināt cilvēkus.

—           Jo sevišķi, ja jūs varētu diskreditēt personu, kas sniegusi šo informāciju.

—           Tas neattiecas personiski uz jums, Džon! — sacīja Reinharts.

—           Neattiecas uz mani? Kāpēc tad es esmu šeit? — Flemings nicinoši noskatīja viņus.

—    Un, kad es būšu paziņojis, ka esmu sa­muldējis niekus, kas notiks pēc tam?

—           Baidos, ka. .. — Reinharts atkal pētīja savus pirkstus.

—           Baidos, ka profesoram Reinhartam ne­būs izvēles, — sacīja Votlings.

—           Viņi grib, lai jūs atstājat grupu, — Reinharts teica Flemingam.

Flemings piecēlās un uz brīdi iegrima do­mās. Pārējie gaidīja dusmu uzliesmojumu.

—           Cik tas ir vienkārši, vai ne? — viņš beidzot gluži mierīgi sacīja.

—    Es negribu jūs pazaudēt, Džon! —

Reinharta mazās rokas protestējoši sakustē­jās.

—           Nē, protams, ne. Un ir viens nepare­dzēts šķērslis.

—    Nu, nu?

—    Bez manis jūs nevarat strādāt tālāk. Viņi bija uz to sagatavojušies. Osborns

piezīmēja, ka esot jau ari vēl citi speciālisti.

—    Bet viņi taču nezina, kas tas ir!

—    Un jūs zināt?

Flemings pamāja un pasmaidīja. Votlings izslējās vēl taisnāk savā krēslā.

—    Jūs gribat teikt, ka esat to atšifrējis?

—    Es zinu, kas tas ir.

—    Un jūs domājat, ka mēs jums ticēsim? Osborns acīmredzot neticēja, arī Votlings

ne, bet Reinharts šaubījās.

—    Kas tas ir, Džon?

—    Vai es varēšu palikt?

—    Kas tas ir? Flemings pasmīnēja.

—           Tas ir vesels komplekss norādījumu, kas mums pašiem jāatšifrē. Un tos nav rai­dījuši cilvēki. Es jums to pierādīšu.

Parakņājies portfelī, viņš -izņēma savus papīrus.

3.ATŠIFRĒŠANA

Jaunais Elektronikas institūts atradās kād­reizējā Rīdžensijas laukumā, kas tagad bija nodots tikai gājēju rīcībā. Visapkārt tam slē­jās augstas celtnes no betona un stikla ar mozaīkā darinātām fasādēm. Institūta ēkā vairākus stāvus aizņēma skaitļošanas mašī­nas, un pēc ilgām, neatlaidīgām sarunām mi­nistrijās un kuluāros Reinhartam izdevās panākt Fleminga reabilitāciju un dabūt at­ļauju viņam un pārējiem grupas locekļiem strādāt šeit un izmantot iekārtu. Bridžeram, kura līgumā noteiktais darba laiks tuvojās beigām, iedeva jaunu asistenti, ko sauca Kristīne Flemsteda, un Džūdiju, kaut arī tas nepatika ne viņai pašai, ne citiem, norīkoja līdzi grupai.

— Kāda velna pēc mums vajadzīgs pre­ses dienesta pilnvarotais, — Flemings puko­jās, — ja mūsu darbs ir tik briesmīgi slepens, ka par to ne iepīkstēties nedrīkst?

—    Man jābūt lietas kursā par visu, ja jus to atļausit, lai tad, kad varēs paziņot atklā­tībā …

—    . . . Jūs būtu au fait?[2]

—    Vai jums tas nepatīk? — Džūdija iztu­rējās gandrīz pazemīgi, it kā nevis Flemings, bet viņa būtu vainojama nesenajā skandālā. Neizskaidrojamā veidā viņu kaut kas sais­tīja pie šā cilvēka.

—    Kas man tur ko nepatikt! — Flemings atbildēja. — Jo vairāk seksa, jo labāk.

Taču, kā jau pats toreiz Bolderšovā bija izteicies, viņam tādām lietām neatlika laika. Augas dienas un lielāko daļu nakšu viņš pa­vadīja, klasificēdams radioteleskopa uztverto signālu milzīgo masu un izteikdams to sa­protamos skaitļos. Acīmredzot solījums, ko Flemings pats vai Reinharts viņa vārdā bija devis, atturēja viņu no dzeršanas un lika pil­nīgi nodoties darbam. Ar nelokāmu un neat­slābstošu stingrību viņš to pašu prasīja no Bridžera un asistentes un nekurnēdams pa­cieta visāda veida pārraudzību un rutīnas izpausmes. Formāli vadītājs skaitījās Rein­harts, un Flemings visus rezultātus paklau­sīgi nodeva viņam, taču allaž turpat tuvumā grozījās Aizsardzības ministrijas ļaudis, un Flemings izturējās pieklājīgi pat pret Vot- lingu, ko viņi bija iesaukuši par «Sudrab- spārni».

Pārējie grupas locekļi nejutās tik apmieri­ nāti. bridžera un Džūdijas attiecības bija loti vēsas. Bridžers gribēja tikai ātrāk tikt projām, un Kristīne neslēpa savu vēlēšanos ieņemt viņa vietu. Jaunajai un glītajai mei­čai piemita kaut kas no Fleminga tiešuma. Viņa nepārprotami lika Džūdijai manīt, ka uzskata to par liekēdi, un, tiklīdz radās izde­vība, lēca acīs.

Drīz pēc grupas pārcelšanās no Bolderšo­vas uz Elektronikas institūtu bija atradies Hariss. To kāda sava apmeklējuma laikā pa­vēstīja Votlings. Pie bukmeikera kantora Harisam uzbrukuši nezināmi cilvēki, sasējuši, iegrūduši mašīnā, piekāvuši un izsvieduši pamestās dzirnavās, kur viņš gandrīz nomi­ris. Ar sālauztu kāju viņš rāpojis apkārt, veltīgi mēģinādams izkļūt laukā, pārticis no šokolādes, kas bijusi kabatā, un dzēris ūdeni no piloša krāna, kamēr pēc trīs dienām viņu atradis žurku indētājs. Hariss pie viņiem ne­atgriezās, un Votlings vienīgi Džūdijai izstās­tīja šo notikumu visos sīkumos. Viņa to pa­turēja pie sevis un mēģināja no Kristīnes uzzināt kaut ko par Bridžera pagātni.

—    Cik ilgi jūs viņu jau pazīstat?

Viņas tobrīd atradās mazajā darbistabā blakus galvenajai skaitļošanas mašīnu zālei. Kristīne strādāja pie augsta galda, kas bija nokrauts ar mašīnās ievadāmajām perfo­kartēm, bet Džūdija staigāja šurp un turp^ vēlēdamās, kaut arī viņai būtu pašai savs krēsls.

—         Viņš bija mans zinātniskais šefs Kem­bridžā. — Par spīti tam, ka Kristīnes vecāki bija ieceļotāji no Baltijas (Džūdija to zināja), viņa runāja kā jebkura angļu studente.

—    Vai jūs viņu labi pazināt?

—    Nē. Ja jūs interesē atsauksmes par viņa zinātnisko darbu …

—    Man tikai gribētos uzzināt. ..

—    Ko tad?

—    Vai viņš kādreiz neizturējās … tā sa­vādi.

—    Dzeloņstiepļu aizsargjostu man nevaja­dzēja nēsāt.

—    Es nedomāju to.

—    Ko tad jūs domājat?

—    Vai viņš kādreiz nelūdza jūs palīdzēt kādā blakus darbā?

—    Kāpēc gan tas viņam būtu bijis vaja­dzīgs? — Kristīne nopietni un naidīgi palū­kojās Džūdijā. — Dažiem no mums ir īsts darbs, kam nodoties.

Džūdija iegāja skaitļošanas zālē un sāka vērot mašīnas, kas nepārtraukti klikšķēja un mirkšķināja indikatorspuldzītes. Pie katras mašīnas strādāja viens operators, un visi šie vienādos virsvalkos tērpušies jaunie vīrieši un sievietes izskatījās pēc bezdzimuma būt­nēm. Zāles vidū atradās garš galds, uz kura tika novietoti mašīnu darba rezultāti —- per­fokaršu kaudzes, lenšu rituļi un garas papīra strēmeles no izvades rakstāmiekārtām. Skaitļu apjoms, ko apstrādāja mašīnas, bija neaptverami milzīgs, un šķita, ka visam te notiekošajam nav nekāda sakara ar dzīviem cilvēkiem, ka te sablīvējusies mašinērija runā pati savā valodā.

Džūdija jau mazliet apjēdza, ko dara grupa. Raidījums no Andromēdas bija turpinājies nedēļām ilgi bez atkārtošanās un tad sācies atkal no gala. Tas deva viņiem iespēju da­ļēji aizpildīt tukšās vietas raidījuma pirmajā pierakstā; Zemei griežoties, viņi bija varē­juši to uztvert tikai tajās stundās, kad rie­tumu puslode atradās iepretim Andromēdas zvaigznājam, bet divpadsmit stundas katru diennakti avots nozuda aiz horizonta. Kad raidījums sākās atkal no gala, Zeme savā riņķojumā ap Sauli atradās jau citā fāzē, tā ka tagad varēja uztvert daļu no iepriekš ne­uztvertā, un, kad beidzās raidījuma tiešais atkārtojums, viņi bija to pierakstījuši visā pilnībā. Bolderšovas kalnā pārbaudes dēļ vēl turpināja uztveršanu, taču raidījumā nebija nekādu izmaiņu. Lai kas bija šā raidījuma avots, tam bija savs noteikts vēstījums un tas atkal un atkal to atkārtoja.

Neviena no ieinteresētajām personām ta­gad vairs nešaubījās, ka tas ir raidījums. Pat aviācijas komodora Votlinga departametā to sauca par «Andromēdas raidījumu», it kā tā avots un identitāte būtu pilnīgi noskaidroti. Darbs ar to oficiālajos dokumentos ieguva apzīmējumu «Projekts A». Tas bija ļoti garš raidījums, un punkti un svītras, izteikti sa­protamā skaitļu valodā, izveidoja daudzus miljonus ciparu grupu. To analīze un atšifrē­šana bez skaitļošanas mašīnu palīdzības būtu prasījusi cilvēka mūžu, un arī ar tām šis darbs ilga mēnešiem. Katru mašīnu vaja­dzēja apmācīt, kas tai jādara ar ievadīto in­formāciju: to, kā Džūdija uzzināja, sauca par programmēšanu. Programma sastāvēja no attiecīga matemātisku darbību kopuma, kas, pārnests uz perfokartēm, tika ievadīts mašīnā un lika tai paveikt noteiktu darbu. Tad tika ievadīta analizējamā ciparu grupa — dati, un dažu sekunžu laikā mašīna deva at­bildi. Ja radās ideja par citu risinājuma iespēju, šis process bija jāatkārto ar katru ciparu grupu. Par laimi mazākās skaitļošanas mašīnas varēja izlietot materiāla sagatavo­šanai lielākajām, un visām mašīnām, tāpat kā ievades, kontroles, skaitļošanas un izva­des iekārtas, bija arī samērā ietilpīga atmi­ņas iekārta, tā ka jaunajos risinājumos tās varēja izmantot iepriekšējo pieredzi.

Tas bija Reinharts — laipnais, iecietīgais, gudrais, taktiskais Reinharts, kas galveno­kārt to visu paskaidroja Džūdijai. Pēc nepa­tīkamā notikuma Bolderšovas kalnā profesors izturējās pret viņu labvēlīgāk un centās iz­rādīt viņai savas simpātijas un līdzjūtību. Kaut arī Reinharts bija pagalam ieslīdzis starpresoru diplomātijā, lai nodrošinātu gru­pai iespēju turpināt darbu, šai laikā jo sevišķi izpaudās viņa izcilās vadītāja īpašī­bas. Viņš prata noturēt Flemingu sliedēs un priekšniecību pienācīgā attālumā un vēl at­rada laiku uzklausīt katra idejas un pro­blēmas, 'pats allaž smalkjūtīgi turēdamies dibenplānā un lēkādams no viena uzdevuma pie otra kā kluss, elegants, ļoti gudrs putns.

Reinharts mēdza paņemt Džūdiju pie ro­kas un pavisam vienkāršiem vārdiem pastās­tīt, kas šeit tiek darīts, it kā viņam būtu bezgala daudz laika un viss šai pasaulē zi­nāms. Bet tad pienāca brīdis, kad arī viņš vairs nespēja orientēties sarežģītajās skaitļo­šanas norisēs un bija spiests nodot visu Fle- minga ziņā. Flemings devās tālāk viens. Džū­dija konstatēja, ka skaitļošanas mašīnas ir Fleminga pirmā un lielā isjlestība un ka viņš ar tām saprotas gandrīz vai maģiskā veidā.

Patiesībā tur nebija nekā mistiska: viņš tikai pārcilvēciski tekoši pārvaldīja šo ma­šīnu valodu. Binārajā matemātikā viņš jutās kā zivs ūdenī un dažos mirkļos izdarīja ap­rēķinus, ar kuru pārbaudi Bridžers un Kris­tīne pēc tam noņēmās stundām ilgi. Taču viņi nekad neatrada kļūdu.

Kādu dienu īsi pirms Bridžera līguma ter­miņa izbeigšanās Reinharts paaicināja viņu un Flemingu malā un apspriedās ilgāk nekā parasti, bet tūlīt pēc tam devās tieši uz mi­nistriju. Nākamajā rītā profesors un Fle­mings abi kopā ieradās Vaithollā.

— Vai visi ir sapulcējušies? — Osborna zviedzošā balss noskanēja pāri visai konfe­renču zālei.

Apmēram divdesmit cilvēku stāvēja ap­kārt garajam galdam, sarunādamies pa gru­

piņām. Uz pulētā sarkankoka viņu priekšā rindojās rakstāmmapes, balta papīra kaudzī­tes un zīmuļi, un galda vidū vairākās vietās bija noliktas sudraba paplātes ar ūdens kara­fēm un glāzēm. Galda galā gulēja apspriedes vadītājam paredzēta lielāka mape spiestas ādas iesējumā.

Vandenbergs un Votlings bija vienā grupā, Flemings un Reinharts otrā, un bariņš minis­trijas ierēdņu tumšpelēkos uzvalkos bija godbijīgi ielenkuši žilbinošu matronu puķotā tērpā. Osborns ar zinātāja skatienu paraudzī­jās uz viņiem un pamāja jaunākajam pelē­kajā uzvalkā ģērbtajam vīrietim, kas stāvēja pie durvīm. Tas izslīdēja koridorā, un Os­borns ieņēma savu vietu galda galā.

— Khm-mm! — viņš nokremšļojās. Klāt­esošie devās uz savām vietām. Vandenbergs pēc Osborna uzaicinājuma apsēdās pa labi no vadītāja krēsla. Flemings ar Reinhartu stūrgalvīgi palika galda otrā galā. Pēc īsa klusuma brīža atvērās durvis un ienāca Džeimss Roberts Retklifs, zinātnes ministrs. Viņš vēlīgi pamāja pāris jauniem cilvēkiem, kas grasījās piecelties, — «Sēdiet, mīļie, sē­diet!» — un ieņēma savu vietu pie greznās ādas mapes. Retklifam bija cēla galva ar labi koptiem sirmiem matiem, veselīga, sārti balta seja un spēcīgas rokas ar strupiem, al­katīgiem pirkstiem; šādas rokas viegli varēja iedomāties grābjam kaut ko pilnām saujām. Viņš laipni uzsmaidīja sanāksmes dalībnie­kiem.

—           Labrīt, lēdijas un džentlmeņi! Ceru, ka neesmu novēlojies.

Nervozākie papurināja galvas un nomur­mināja: — Nē, nē.

—           Kā klājas, ģenerāl? — Retklifs, mazliet atgādinādams Cēzaru, pagriezās pret Van- denbergu.

—           Vecums sēž kaulos, — atbildēja Van­denbergs, kam vecums vēl bija tālu.

Osborns noklepojās.

—          Vai man iepazīstināt jūs ar klātesoša­jiem?

—    Lūdzu. Šeit ir dažas jaunas sejas.

Osborns pēc kārtas nosauca visu vārdus,

un ministrs katram laipni pamāja ar galvu vai roku. Izrādījās, ka puķotā primadonna ir misis Teitallena no Finansu ministrijas un pārstāv dotāciju komiteju. Kad viņi nonāca līdz Flemingam, ministra reakcija izmainījās.

—          Ahā, Flemings! Ceru, ka vairāk nepa­tikšanu neesat sagādājis.

Flemings dusmīgi paskatījās uz viņu no galda otra gala.

—           Esmu turējis mēli aiz zobiem, ja jūs domājat to!

—          Jā gan. — Ministrs šarmanti pasmai­dīja un pievērsās Votlingam. — Mēs pacen­tīsimies neaizņemt cits citam pārāk daudz laika, vai ne? — Viņš izslēja savu cēlo ro­mieša galvu un pāri galdam jautāja Rein- hartam: — Ko jaunu jūs mums pavēstīsit, profesor?

Reinharts kautrīgi noklepojās savā mazajā, baltajā plaukstā.

—           Doktors Flemings ir izdarījis analīzi. Lūgsim viņu . . .

—           Atvainojiet, — starojoši smaidīdama, iejaucās misis Teitallena, — bet man šķiet, ka misters Ņūbajs nav gluži lietas kursā.

Misters Ņūbajs bija mazs, sīks vīrelis, kas izskatījās pieradis pie pazemojumiem.

—           Ak, jā, — sacīja Retklifs, — Osborn, varbūt jūs īsumā pastāstītu priekšvēsturi.

Osborns pastāstīja.

—    Tā. Un tagad?

Divdesmit acu pāri, ieskaitot ministra, pievērsās Flemingam.

—           Mēs zinām, kas tas ir, — Flemings sa­cīja.

—    Brīnišķīgi! — iesaucas misis Teitallena.

—    Kas tas ir?

Flemings cieši paskatījās uz ministru.

—           Tā ir skaitļošanas mašīnas program­ma, — viņš klusu sacīja.

—           Skaitļošanas mašīnas programma? Vai jūs esat par to pārliecināts?

Flemings tikai pamāja. Runāja visi citi.

—           Lūdzu klusumu! — iesaucās Osborns, uzsizdams ar dūri pa galdu. Murdoņa no­klusa. Misis Teitallena pacēla zili cimdotu roku.

—           Es baidos, ministr, ka daži no mums nezina, kas ir skaitļošanas mašīnas pro­gramma?

Flemings sāka skaidrot, un Reinharts ar

Osbornu, atviegloti uzelpodami, atgāzās sa­vos krēslos. Puisis uzvedās labi.

—    Vai jūs esat to izmēģinājuši skaitļoša­nas mašīnā? — misis Teitallena. jautāja.

—    Mēs esam izmantojuši skaitļošanas ma­šīnas, lai to atšifrētu. Mums nav tādas mašī­nas, kas varētu tikt galā ar visu šo. — Fle­mings uzsita ar plaukstu pa papīriem, kas gulēja viņam priekšā. — Tā ir milzīga pro­gramma.

—    Ja jums būtu pieejama kāda lielāka skaitļošanas mašīna … — Osborns ieminē­jās.

—    Runa ir ne tikai par lielumu. Patiesību sakot, te ir kaut kas vairāk nekā tikai pro­gramma.

—    Kas tad tas ir? — jautāja Vandenbergs, ierīkodamies ērtāk savā krēslā. Likās, ka apspriede ievilksies.

—    Tajā ir trīs daļas. — Flemings salika papīrus trīs kaudzēs, it kā tas varētu palīdzēt saprast. — Pirmā daļa ir projekts, pareizāk sakot, nepieciešamie matemātiskie aprēķini, pēc kuriem var izstrādāt skaitļošanas mašī­nas projektu. Otrā daļa ir pati programma jeb komandu sistēma, kā mēs to saucam. Trešā un pēdējā daļa ir informācija, kas do­dama šai mašīnai apstrādāt.

—    Es būtu priecīgs par iespēju ieskatī­ties … — Vandenbergs pastiepa roku, un papīri tika pasniegti viņam. — Es nesaku, ka jums nav taisnība. Bet es gribētu, lai mūsu speciālisti pārbauda jūsu metodoloģiju.

—    Lūdzu, dariet to! — Flemings sacīja.

Kamēr papīri no rokas rokā ceļoja uz

galda otru galu, telpā valdīja cieņas pilns klusums, taču misis Teitallenai acīmredzot šķita, ka nepieciešams kāds komentārs.

—    Man jāatzīst, ka tas ir ļoti interesanti.

—           Interesanti?! — Izskatījās, ka Flemings tūlīt eksplodēs. Reinharts nomierinoši uzlika roku uz viņa piedurknes. — Tas ir vissvarī­gākais notikums cilvēces vēsturē konš sma­dzeņu evolūcijas!

—    Labi, labi, Džon! — Reinharts sacīja.

Nepievērsis tam uzmanību, ministrs jau­tāja:

—    Ko jus gribat darīt tālāk?

—          Uzbūvēt skaitļošanas mašīnu, kas spētu tikt galā ar visu to.

—           Vai jūs patiešām domājat, — ministrs runāja lēnām, uzmanīgi izvēlēdamies vārdus gluži kā šokolādes gabaliņus no asorti kār­bas, — ka kādas citas būtnes kādā tālā ga­laktikas daļā, kam nekad agrāk nav bijis nekādu sakaru ar mums, tagad pēkšņi atsūtī­jušas mums projektu un programmu elek­troniskai mašīnai…

—           Jā, — Flemings pasteidzās atbildēt, bet mjinistrs mierīgi pabeidza savu jautājumu:

—    … kāda mums ir uz šīs planētas?

—    Mums tādas nav.

—           Nu, teiksim, ne tieši tāds modelis, bet attiecīgs mašīnas tips. Vai tas tā varētu būt?

—    Tieši tas ir noticis.

Apspriedes dalībnieki izturējās pret

Flemingu ar dalītām jūtām. Viņi ne vienreiz vien jau bija sastapušies ar šādiem aizrautī­giem, jauniem zinātniekiem, stūrgalvjiem un īgņām, kuri izturējās neiecietīgi oficiālās apspriedēs, bet ar kuriem bija jāapietas ļoti uzmanīgi, jo viņu idejas dažkārt varēja būt visai vērtīgas. Šie ierēdņi, kas prasīt prasījās pēc karikatūrista zīmuļa, nebija muļķi. Viņi prata novērtēt cilvēkus un situācijas. Tagad daudz kas bija atkarīgs no tā, ko domāja Vandenbergs, Osborns un Reinharts. Retklifs sāka iztaujāt profesoru.

—    Aritmētika ir universāla, — sacīja Reinharts. — Tāda var būt arī elektroniskā skaitļošana.

—    Galu galā pilnīgi iespējams, ka tā vis­pār ir vienīgā skaitļošanas forma, — piebilda Flemings.

Vandenbergs pacēla galvu no papīriem.

—    Es tikai šaubos . . .

—    Paklausieties! — Flemings viņu pār­trauca. — Raidījums visu laiku tiek atkār­tots. Ja jūs esat tik gudrs, ķerieties pats klāt un atšifrējiet to.

Reinharts nemierīgi pašķielēja uz Osbornu, kas vēroja apspriedes norisi gluži kā tiesne­sis kriketa maču.

—    Vai jūs nevarat izmantot kādu jau ek­sistējošu mašīnu? — Osborns jautāja.

—    Es taču teicu, ka ne!

—    Jautājums ir diezgan saprātīgs, — maigi piezīmēja ministrs.

Flemings iekarsis pievērsās viņam.

—    Šī programma ir vienkārši mil-zī-ga! Manuprāt, jūs to pat iedomāties nespējat.

—    Tad paskaidro, Džon! — sacīja Rein­harts.

Flemings dziļi ievilka elpu un jau mierī­gāk turpināja:

—    Ja jūs gribat, lai skaitļošanas mašīna pieklājīgi nospēlētu dambretes partiju, tai jābūt spējīgai uzņemt programmu, kas sa­stāv apmēram no pieciem tūkstošiem ko­mandu. Ja jūs gribat, lai tā spēlētu šahu, — un tas ir pilnīgi iespējams, es esmu spēlējis šahu ar skaitļošanas mašīnām, — tad tajā jāievada apmēram piecpadsmit tūkstoš ko­mandu. Lai tiktu galā ar šo materiālu, — viņš norādīja uz papīriem Vandenberga priekšā, — vajadzīga skaitļošanas mašīna, kas spēj uzņemt miljardu vai, precīzāk izsa­koties, desmitiem miljardu skaitļu, un tikai tad tā varēs sākt apstrādāt šo informāciju.

Beidzot visu simpātijas piederēja viņam: šāds zinātniskās domas ekskurss iedvesa respektu.

—    Tātad jāsakoncentrē vienā mašīnā attie­cīgs daudzums elementu, — sacīja Osborns.

Flemings papurināja galvu.

—    Runa ir ne tikai par lielumu: te vaja­dzīga pavisam jauna koncepcija. Zemes virsū nav tādas iekārtas… — viņš aprāvās, meklēdams piemēru, kā saprotamāk paskaid­rot savu domu, un visi uzmanīgi gaidīja. — Mūsu visjaunākās skaitļošanas mašīnas vēl arvien strādā mikrosekundēs. Šai mašīnai jāizdara operācijas milimikrosekun- dēs, citādi mēs visi būsim jau veci vīri, iekams tā tiks galā ar šo neaptverami plašo materi­ālu. Un tai būs nepieciešama atmiņa — var­būt kriotronu atmiņa — vismaz ar tādu ka­pacitāti kā cilvēka smadzenes un daudz daudz operatīvāka.

—    Vai tas ir pierādīts? — jautāja Retklifs.

—           Ak jūs jau gribat pierādījumus? Bet vispirms jādod mums iespēja to pierādīt. Civilizācija, kuras raidījumu mēs esam uz­tvēruši, savā attīstībā ir tālu priekšā mums. Mēs nezinām,, kāpēc un kam viņi to sūta. Bet mēs kaut ko tādu nevarētu izdarīt. Mēs esam tikai homo sapieris, kas ar pūlēm taus­tās uz priekšu. Ja mēs gribam to iztul­kot … — Viņš apklusa. — Ja . . .

—    Tā ir tikai teorija, vai ne?

—    Tā ir analīze.

Ministrs atkal pievērsās Reinhartam.

—    Kā jūs domājat, vai to var pierādīt?

—    Es varu to pierādīt, — Flemings sacīja.

—    Es jautāju profesoram.

—           Es to pierādīšu, uzbūvējot skaitļošanas mašīnu, kas spēs apstrādāt šo informāciju, ■— neļaudams sevi iebiedēt, sacīja Flemings. — Tāds arī ir raidījuma nolūks.

—    Vai tas ir reāli?

—    Tieši to lūdz darīt raidījums.

Ministrs sāka zaudēt pacietību. Viņa stru­pie pirksti nervozi bungoja pa galdu.

—    Jūsu domas, profesor?

Reinharts, nevēlēdamies izklāstīt savu per­sonisko viedokli, apsvēra, ko teikt.

—    Tas prasīs ilgu laiku.

—    Bet tas būtu mērķtiecīgi?

—    Iespējams.

—    Man šim darbam būs vajadzīga visla­bākā skaitļošanas mašīna, kāda vien ir, — sacīja Flemings, it kā jautājums jau būtu izlemts. — Un visa mūsu tagadējā grupa.

Osborna sejā parādījās cietēja izteiksme: zinot apstākļus, bija vēl ļoti jāšaubās par iznākumu, un ministrs šķita apvainojies.

—    Mēs varam nodot jūsu rīcībā universi­tātes skaitļošanas mašīnas, — Osborns sacīja tādā tonī, it kā kārtotu gluži ikdienišķas lietas. Fleminga pacietība pēkšņi bija galā.

—    Universitātes krāmus! Vai jūs domājat, ka mūsu dienās, mūsu laikmetā universitā­tēm ir labākās iekārtas? — Viņš norādīja pāri galdam uz Vandenbergu. — Pajautājiet savam draugam no militārajām aprindām, kur atrodas vienīgā patiešām pieklājīgā skaitļošanas mašīna šai zemē!

Iestājās neveikls klusums: visu acis pie­vērsās amerikāņu ģenerālim.

—    Man vajadzēs painteresēties par šo jautājumu.

—    Nevajadzēs, jo es pats jums pateikšu: tā atrodas raķešu pētniecības centrā Tornesā.

—    Tā tiek izmantota aizsardzības mēr­ķiem;

-— Protams, protams, — Flemings nicinoši noteica.

Vandenbergs neatbildēja. Ar šo jauno cilvēku lai tiek galā ministrs. Apspriedes dalībnieki nogaidoši klusēja, kamēr Retklifs bungoja ar pirkstiem pa rakstāmmapes ādas vāku un Osborns pie sevis izdarīja kopsa­vilkumu, kas likās diezgan bezcerīgs. Viņa šefu viss dzirdētais bija neapšaubāmi ietek­mējis, bet ne pārliecinājis: Flemings, kā lie­lākā daļa atklātu cilvēku, bija slikts advo­kāts — viņam tika dota vienreizēja izdevība, bet viņš to neprata pienācīgi izmantot. Ja ministrs nekā nedarīs, visa šī lieta paliks tikai zinātniska teorija. Ja Retklifs nolems rīkoties, viņam būs jāpanāk vienošanās ar militāro vadību — jāpārliecina ne vien aiz­sardzības ministrs, bet arī Vandenberga koordinācijas komiteja, ka šis pasākums būs pielikto pūļu vērts. Retklifs vilcinājās teikt izšķirošo vārdu. Viņam patika likt cilvēkiem uz sevi gaidīt.

— Iesniegsim ziņojumu valdībai, — viņš beidzot sacīja. — Lai izlemj ministru kabi­nets.

Kādu laiku pēc šīs apspriedes grupai ne­bija nekā ko darīt. Reinharts un Osborns soli pa solim piesardzīgi virzīja uz priekšu sarunas, bet Flemings nevarēja strādāt tālāk. Bridžers pabeidza savus iesāktos darbus, Kristīne klusi sēdēja mazajā darbistabā, atkal un atkal pārbaudīdama jau paveikto, bet Flemings pagrieza visam muguru un uzaicināja Džūdiju piebiedroties.

—     Nav nekādas jēgas te slaistīties, kamēr kungi nav galīgi izlēmuši, — viņš sacīja un aizvilka Džūdiju sev līdzi izklaidēties. Viņš nemēģināja uzsākt flirtu, bet vienkārši jutās labi Džūdijas sabiedrībā, izturējās sirsnīgi un bija pārsteidzoši patīkams biedrs. Tagad Džūdija saprata, ka Fleminga skarbums bū­tībā ir tikai atbildes reakcija uz plātību un ārišķībām, ko viņš acu galā necieta. Kad tās traucēja darbu, viņš bija īgns un dažreiz nikns, bet brīžos, kad darbam tika atmests ar roku, tās kļuva tikai par mērķi viņa sav­dabīgajam, dzēlīgajam humoram.

—    Britānija palēnām noriet rietumos, — viņš reiz izteicās, kad Džūdija jautāja par vispārējo politisko stāvokli, un pasmīnējis mainīja sarunas tematu. Kad viņa mēģināja atvainoties par savu neapvaldīto izturēšanos Bolderšovas kalnā, Flemings familiāri uzsita viņai pa dibenu.

—     Piedod un aizmirsti — tāda ir mana devīze, — viņš sacīja un pasūtīja vēl dze­ramo. Džūdija daudz ko pacieta, lai sagādātu viņam prieku: Flemingam patika modernā mūzika, ko Džūdija nesaprata; viņam patika ātri braukt, bet Džūdiju tas biedēja; viņam patika kovboju filmas, kas Džūdiju biedēja vēl vairāk. Flemings bija ārkārtīgi noguris un tai pašā laikā nemiera apsēsts. Viņi skrēja ,no kinoseansa uz koncertu, pēc kon­certa ilgi braukāja ar mašīnu, pēc tam vēl ilgi sēdēja bārā un dzēra — un tad beidzot Fleminga spēki bija galā. Bet viņš vismaz šķita laimīgs, turpretim Džūdija tāda nebija. Viņa visu laiku jutās kā cilvēks, kas slēpj savu īsto seju.

Tikai paretam viņi iegriezās mazajā darb­istabā institūtā, un tad Flemings flirtēja ar Kristīni. Taču Džūdijai nebija iemesla viņam ko pārmest, jo citādi viņš šo apbrīnojami skaisto meiteni nemaz neievēroja. Kaut gan Kristīne bija reiz Bridžeram atzinusies, ka esot «iemīlējusies Fleminga smadzenēs», viņa pret Džona vaļībām mēdza izturēties diezgan noraidoši un flegmātiski turpināja savu darbu. Tomēr reiz viņa iejautājās par Tornesu.

—   Vai jūs esat kādreiz tur bijis, doktor Fleming?

—    Jā, vienreiz.

—    Kāda tā ir?

—   Tāla un skaista kā jūs. Un arī varena, bezdvēselīga un neizdibināma — ne tāda kā jūs.

Bija domājams, ka tādā gadījumā, ja Fle- mingam atļaus strādāt Tornesā, arī Kristīne dosies turp. Votlings bija pārbaudījis viņas biogrāfiju un atzinis to par nevainojamu. Flemstedi seniori bija aizbēguši no Lietuvas, kad tur Hitlera kara beigu posmā ienāca krievu armija, un Kristīne dzimusi un uzau­gusi Anglijā. Viņas vecāki pirms savas nāves bija ieguvuši Anglijas pavalstniecību, un Kristīne izgājusi visas iespējamās pārbaudes.

Denisa Bridžera izturēšanas šķita krietni vien interesantāka. Pēdējā laikā viņam ar­vien biežāk bija neizskaidrojami ilgas tele­fona tālsarunas, kas tam acīmredzot sagā­dāja lielas raizes, kaut gan par to nekad netika runāts. Kādu rītu, kad viņi ar Džūdiju bija istabā vieni, Bridžers likās vēl nervo­zāks nekā parasti. Kad atskanēja telefona zvans, viņš burtiski izrāva klausuli Džūdijai no rokām. Tas acīmredzot bija izsaukums, jo, nomurminājis atvainošanos, viņš steidzīgi izgāja no institūta. Džūdija noraudzījās pa logu, kā Bridžers aiziet pāri laukumam līdz ielai, kur viņu gaidīja ļoti liela, ļoti dārga automašīna.

Kad Bridžers piegāja pie mašīnas, tās priekšējās durvis atvērās un pa tām izlīda milzīga auguma šoferis, kura ietērps atgādi­nāja karietes kučiera livreju — līdz kaklam aizpogāta gaišas sinepju krāsas tunika, bri­dža bikses un spoži ādas stulpiņi.

— Vai doktors Bridžers?

Šoferim uz acīm bija tumšas brilles, un viņš runāja ar mīkstu, nenosakāmu ārzem­nieka akcentu. Limuzīns bija spožs un ārkār­tīgi elegants, gluži kā jauna lidmašīna bez spārniem. No tā pakaļējiem stabilizatoriem izslējās divas radioantenas, kas sniedzās pāri pat garā šofera galvai. Viss šajā mašīnā bija nedabiski, bezjēdzīgi liels.

Šoferis pieturēja mašīnas pakaļējās durvis, kamēr Bridžers iekāpa. Pasažieru nodalījumā bija varen plats sēdeklis, uz grīdas biezs paklājs, logi ar ziliem stikliem, un tā dziļā­kajā stūrī sēdēja mazs, drukns, plikpaurains vīrietis.

Mazais vīrietis pastiepa gredzenotu roku.

—    Es esmu Kaufmanis.

Šoferis atgriezās savā vietā aiz stikla šķērssienas, un mašīna sakustējās.

—    Vai jums nebūs nekas pretī, ja mēs tāpat pabraukāsim apkārt? — Par Kauf- maņa akcentu nevarēja būt šaubu: viņš bija vācietis, acīmredzot bagāts un pašpārlieci­nāts vīrs. — Sākas tik daudz visādu tenku, ja parādies publiskās vietās.

Pie viņa auss kaut kas īsi iezumzējās. Kaufmanis paņēma ziloņkaula telefona klau­suli, kas atradās uz dakšas viņa priekšā. Bridžers varēja redzēt, ka šoferis kaut ko runā mikrofonā pie stūres.

—    Jā. — Kaufmanis kādu brīdi klausījās, tad pagriezās un paskatījās laukā pa aizmu­gures logu. — Jā, Egon, es redzu. Brauc ap­kārt parkam, jā? Un neaizmirsti Štutgarti. . . sarunu ar Štutgarti.

Kaufmanis nolika klausuli un pagriezās pret Bridžeru.

—    Mans šoferis saka, ka mums sekojot kāds taksometrs.

Bridžers nervozi paskatījās atpakaļ. Kauf­manis iesmējās vai vismaz atrieza zobus. — Nav ko uztraukties. Londonā vienmēr ir daudz taksometru. Tas redzēs, ka mēs nekur nebraucam. Svarīgākais ir, lai es dabūtu sa­runu ar Štutgarti. — Viņš atvēra sudraba portsigaru ar maziem cigāriem. — Vai smē­ķējat?

—    Nē, pateicos.

—          Jūs atsūtījāt man telegrāfisku ziņojumu uz Zenēvu. — Kaufmanis paņēma vienu ci- gāriņu. — Pirms dažiem mēnešiem.

—    Jā.

—           Kopš tā laika mēs nekā vairāk neesam no jums saņēmuši.

—           Esmu pārdomājis. — Bridžera seja ner­vozi noraustījās.

—           Bet varbūt tagad ir pienācis laiks vēl­reiz pārdomāt. Zināt, šos pēdējos mēnešus mēs dabūjām krietni palauzīt galvas. — Kaufmanis bija nopietns, bet runāja laipni un lēnīgi. Bridžers atkal bažīgi palūkojās pa aizmugures logu.

—           Neraizējieties, kad es jums saku! Viss būs kārtībā. — Kaufmanis pacēla ar briljan­tiem izrotātas sudraba šķiltaviņas un aizde­dzināja cigāru. — Vai patiešām tika uztverts raidījums?

—    Jā.

—    No kādas planētas?

—    No ļoti tālas planētas.

—    Kaut kur Andromēdas zvaigznājā?

—    Pilnīgi pareizi.

—    Nu, tas ir labu gabaliņu no mums.

—           Ko jūs .. .? — Bridžers sarauca degunu, kad cigāra dūmu mākonītis aizpeldēja līdz viņam.

—           Ko es vēlos? Tūlīt pateikšu. Amerikā — es tobrīd biju Amerikā — sacēlās liel's uztraukums. Visi bija kā uz adatām. Arī Eiropā, it visur. Tad jūsu valdība pateica: «Nekas sevišķs nav noticis. It nekas. Mēs vēlāk paziņosim.» Un tā tālāk. Un cilvēki aizmirst — paiet mēneši, un cilvēki pama­zām aizmirst, jo pietiek cita, par ko raizē­ties. Bet kaut kas tur tomēr ir?

—    Oficiāli nekas.

—           Nē, oficiāli, protams, ne. Mēs esam mēģinājuši ievākt informāciju, bet visur atdūrušies kā pret sienu. Visiem mutes ir aizzīmogotas.

—    Ieskaitot manējo.

Tagad viņi bija nobraukuši pusloku apkārt Rīdžentparkam. Bridžers paskatījās pulk­stenī.

—    Man drīz jāatgriežas institūtā.

—          Vai jūs strādājat Anglijas valdības uz­devumā? — Kaufmanis jautāja tādā tonī, it kā risinātu sarunu tikai pieklājības pēc.

—           Es esmu grupas sastāvā, — Bridžers sacīja.

—           Un jūs strādājat pie raidījuma atšifrē­šanas?

—    Kāpēc tas jūs interesē?

—          Mūs interesē viss kaut cik svarīgais. Un šis raidījums var būt ļoti svarīgs.

—    Var būt un var nebūt.

—           Bet darbs tiks turpināts? Lūdzu, neesiet tik noslēgts. Es nemēģinu izvilkt jums no­slēpumu.

—    Es to neturpināšu.

—    Kāpēc ne?

—           Negribu uz visiem laikiem palikt valsts dienestā.

Viņi pabrauca garām zooloģiskajam dār­zam un devās lejup uz Portlendpleisu. Kauf­manis ar baudu pakšķināja savu cigāru, bet Bridžers gaidīja, kas sekos. Kad viņi pagrie­zās uz rietumiem, uz Mērilbounu, Kaufma­nis jautāja:

—          Jūs gribat kaut ko ienesīgāku? Varbūt pie mums?

—           Agrāk es par to domāju, — Bridžers atbildēja, nolaizdams skatienu uz savām kājām.

—    Pirms tā skandāliņa Bolderšovā?

—           Jūs to zināt? — Bridžers cieši paskatī­jās uz Kaufmani. — Kas notika toreiz pie Ouldroida?

—    Protams, zinu.

Kaufmanis bija ļoti laipns, gandrīz drau­dzīgs. Bridžers atkal nodūra acis.

—    Es negribēju nekādas nepatikšanas.

—          Jums nevajag ļaut sevi tik viegli no­baidīt, — Kaufmanis sacīja. — Un tajā pašā laikā jūs nedrīkstat uzvest kādu mums uz pēdām. Mums te var būt arī citas darīšanas.

Viņi atkal pagriezās uz ziemeļiem, uz Bei- kerstrītu.

—           Es domāju, ka jums jāpaliek tur, kur jūs esat, — Kaufmanis sacīja. — Bet jums vajadzētu uzturēt kontaktu ar mani.

—    Cik?

Kaufmanis plati iepleta acis.

—    Piedodiet, nesapratu.

—   Jūs taču gribat, lai sniedzu jums infor­māciju.

—    Patiešām, doktor Bridžer! — Kaufmanis iesmējās. — Jūs neatzīstat diplomātiskus smalkumus.

Nozumzēja telefons. Kaufmanis pacēla klausuli.

—    Kaufmanis… Jā, jā … Das ist Fe- lix?.. .[3]

Viņi vēl divreiz apbrauca apkārt parkam, un tad pāris simt jardu attālumā no institūta Bridžers izkāpa. Džūdija redzēja doktoru atgriežamies, bet viņš tai neteica ne vārda. Šis cilvēks izturējās pret viņu ar lielu neuz­ticību.

Pusstundu vēlāk taksometrs, kas bija se­kojis Kaufmaņa limuzīnam, piebrauca pie kādas telefona automāta kabīnes, un no tā izrausās Hariss. Viņa kāja vēl arvien bija ieģipsēta, un viņš kustējās stīvi, taču uzska­tīja sevi par darba spējīgu. Hariss samaksāja šoferim un aizkliboja uz kabīni. Kad takso­metrs bija aizbraucis, ielas malā apstājās cita mašīna un sagaidīja viņu.

Uz Harisa zvanu atsaucās Votlinga per­soniskais adjutants — garlaikots leitnants no karaliskās jātnieku gvardes (Aizsardzības ministrijas sistēmā tajā laikā notika tā sauktā «integrācija»).

—    Saprotu. Bet labāk atnāciet pats un zi­ņojiet personiski.

Kad leitnants nolika klausuli, kabinetā ašiem soļiem ienāca Votlings, uzbudināts un noraizējies pēc kārtējās tikšanās ar Os­bornu.

—    Tikai tarkšķ un tarkšķ. Nekā cita viņi nedara! — Votlings nosvieda portfeli uz krēsla. — Vai ir kas jauns?

—    Nupat piezvanīja Hariss.

—    Nu?

Votlings apsēdās pie sava masīvā metāla rakstāmgalda, tikpat vienkārša kā drūmā telpa ar betona sienām un ugunsdzēsības noteikumiem pie durvīm. Adjutants švītīgi parāva uz augšu vienu uzaci.

—    Viņš sacīja, ka Bridžers redzēts kopā ar kādu zināmu subjektu.

—    Ar ko? Jūs varētu iztikt bez žargona.

—    Ar Kaufmani, ser.

—    Kas tas par Kaufmani?

—    No starptautiskā karteļa «Intel».

Votlings blenza uz kailo sienu pretī rak­stāmgaldam. Par spīti likumiem, kas aizlie­dza trestus, un Kopējā tirgus noteikumiem vēl arvien pastāvēja vairāki lieli kosmopoli- tiski karteļi. Tie darbojās puslegāli, bet bija ārkārtīgi spēcīgi un dažkārt uzlika savus žņaugus visai Eiropas tirdzniecībai. Laik­posmā, kad valstis, no kurām Rietumi bija atkarīgi izejvielu ziņā, pastāvīgi draudēja ar boikotu, bezprincipiālām tirdzniecības aģen­tūrām pavērās jo plašas iespējas. Kartelis

«Intel» ar savām mahinācijām bija vispār pazīstams un ļoti nīsts. Viss, kas nokļuva tā rokās, pirmajā izdevīgajā brīdī tika ar peļņu pārdots kādas citas valsts galvaspilsētā.

—    Vēl kaut kas?

—    Nē. Viņi divas vai trīs reizes apbrau- kuši apkārt parkam Kaufmaņa motorizētajā pilī, un tad Bridžers atgriezies bāzē.

Votlings domīgi braucīja zodu, apsvēr­dams tikko dzirdēto un izdarīdams secināju­mus,

—    Vai jūs domājat, ka Bridžeram bija sakari ar viņu jau Bolderšovā?

—    Hariss tā domā.

—    Un tādēļ Harisu nolaupīja, piekāva un pusdzīvu izsvieda vecajās dzirnavās?

—    Laikam gan.

—    Nu, tā tikai mums vēl trūka, lai tieši šī kompānija kaut ko uzzinātu!

Ja reiz kas nonāca «Intel» rokās, tad sadzīt tam pēdas bija ārkārtīgi grūti. Kartelim bija pilnīgi legāla pārstāvniecība Londonā, ofici­āli reģistrēti kantori Šveicē un filiāles vis­maz trīs kontinentos. Informācija pa viņu privātajiem kanāliem aizslīdēja kā dzīvsud­rabs, un tur gandrīz neko nevarēja līdzēt. Šāda veida operācijas nebija iespējams izse­kot un aizkavēt. Brīdī, kad izdarīja kratīšanu Pikadillijas kantorī, meklējamais objekts jau tika apmainīts pret mangānu vai boksītu aiz kādas pavisam nedraudzīgas valsts robežām. Šiem ļaudīm nekas nebija svēts un neaizska­rams.

—    Man šķiet, ka Bridžers ari turpmāk piegādās viņiem informāciju, — Votlings sacīja.

—    Viņš taču taisās atstāt šo darbu, — ad­jutants atgādināja.

—    Šaubos, vai tagad viņš to darīs. Tie būs viņu uzpirkuši. — Votlings nopūtās. — Un, ja arī, tik un tā Bridžers visu uzzinās no Fle­minga. Viņi abi ir nešķirami kā dvīņi.

—    Vai jūs domājat, ka arī Flemings ir tur iejaukts?

—    Eh! — Votlings atgrūda krēslu un at­meta ar roku. — Flemings ir nelabojams vientiesis. Viņš izmuldēsies jebkuram, lai parādītu savu neatkarību. Gluži tāpat kā pa­gājušo reizi. Un tagad mēs vēl ielaižam vi­ņus savās mājās.

—    Kādējādi?

—    Kādējādi? Ir gan jums izteicieni! Viņi pārnāk Aizsardzības ministrijas paspārnē, tā­dējādi. Visa kompānija. Flemings grib būvēt savu superskaitļotāju raķešu pētniecības centrā Tornesā.

—    Vai tiešām?

—    Tas ir valsts noslēpums.

—    Saprotu, ser! — Adjutanta sejā parā­dījās piesardzīga izteiksme. — Vai tas ir jau izlemts?

—    Vēl ne, bet tā būs. Es jau iepriekš sa­ožu muļķību, ja vējš pūš no tās puses. Van­denbergs ir nikns. Un droši vien arī visa viņa komiteja. Bet Reinharts dara visu, lai to panāktu, tāpat Osborns un viņu ministrs. Un, manuprāt, tāpat nostāsies ari valdība.

—          Tātad mēs nevaram viņus neņemt pretī?

—           Mēs varam viņus novērot. Pirmkārt, mums vajadzētu paturēt šim nolūkam Harisu.

—          Tornesā ir pašiem savs armijas drošī­bas dienests, — adjutants lepni piebilda.

Aviācijas komodors nosprauslojās.

—    Hariss var sadarboties ar viņiem.

—           Hariss vispār grib tikt vaļā no šā uz­devuma.

—    Kāpēc?

—           Viņš ir pārliecināts, ka tie viņu sazī­mējuši.

—           Kā? Pardon! — Votlings ironiski uz­smaidīja adjutantam. — Kādējādi?

—           Nu, tā piekaušana Bolderšovā nebija nejaušība. Droši vien viņi domā, ka Hariss nācis uz pēdām kaut kam svarīgākam.

—    Iespējams, ka tā ir. Kur viņš ir pašreiz?

—          Izseko viņus. Ieradīsies vēlāk ar ziņo­jumu.

Taču Hariss neieradās ne vēlāk, ne arī pēc tam. Nākamajā rītā Džūdija un Flemings atrada viņa līķi zem Fleminga mašīnas pār­valka.

Ar pūlēm pārvarējusi nelabumu, Džūdija devās līdzi Flemingam uz policijas iecirkni. Pēc tam kad līķis bija aizvests projām, viņi atgriezās institūtā, kur priekšā jau bija ziņa, lai Flemings nekavējoties ierodas Zinātnes ministrijā. Džūdija palika gaidīt viņu kopā ar Kristīni. Tad atbrauca Votlings un iztau­jāja viņu par notikušo. Džūdija jutās iebiedēta un nelaimīga. Kristīne darīja tālāk savu darbu un pārtrauca to tikai uz brīdi, lai iedotu Džūdijai divas aspirīna tabletes ar tādu sejas izteiksmi kā cilvēks, kas pasniedz žēlastības dāvanu, nejautājot, vai saņēmējs ir to pel­nījis.

Pirms aizbraukšanas uz ministriju Fle­mings noskūpstīja Džūdiju uz vaiga. Viņa tam vāri uzsmaidīja.

—    Kāpēc gan vajadzēja uzgrūst to man? — viņš jautāja.

—    Tas nebija domāts jums, bet man — kā brīdinājums.

Viņa aizgāja uz dāmu tualeti un atkal mocījās ar nelabumu.

Flemings atgriezās pirms lenča, nezinā­dams, kur dēties aiz prieka. Viņš uzrāva Kristīni no krēsla un saņēma ap pleciem.

—    Tas nu ir dabūts cauri!

—    Cauri? — Džūdija apmulsusi palika stāvam otrā istabas malā.

—    Aviācijas komodora augstākās priekš­niecības pilnvara trīs eksemplāros! Mūsu priekšā atveras viņu pērļotām dzeloņstiep­lēm apjoztā cietokšņa vārti.

—    Tornesā? — Kristīne jautāja, atstum­dama viņu. Flemings veikli uzmetās sēdus uz galda.»

—          Mums žēlīgi tiek atļauts lietot viņu brīnumjauko, brīnumdaiļo iekārtu, kas uz­būvēta par nodokļu maksātāju naudiņu un līdz šim bija rezervēta kareivju spēlītēm.

—    Kad? — Džūdija jautāja.

Flemings nolēca no galda, pienāca klāt un cieši apskāva viņu.

—    Tiklīdz mēs būsim gatavi. Mums būs pirmtiesības izmantot lielo skaitļotāju vien­mēr, izņemot tā sauktos ārkārtējas valstiskas nepieciešamības gadījumus. No rīta parādēm mūs laipni atbrīvo, mums izsniegs caurlai­des, noņems pirkstu nospiedumus, apskaid­ros smadzenes un pārmeklēs, vai matos nav mazi kukainīši. Un mēs uzbūvēsim šā gad­simta brīnumu! — Viņš atstāja Džūdiju un izstiepa rokas pret Kristīni. — Jūs un es, dārgumiņ! Mēs viņus izmācīsim, vai ne? «Vai tas ir pierādīts?» jautā viņa augstība ministrs. Mēs viņiem pierādīsim! «Saņemsim pasauli aiz visiem četriem stūriem un kārtīgi sapurināsim!» — kā teica viena dāmiņa naktslokālā. Un Sudrabspārnis izvadīs mūs ceļā ar gudriem padomiem.

Viņš sāka dziedāt «Sudraba spārni uz zelta fona» un aizveda abas meitenes pus­dienot. Džūdija nevarēja apēst ne kumosa. Bridžers nerādījās.

Pēcpusdienā atkal ieradās Votlings, no­mierinājies, bet bargs kā klasē ienācis sko­las direktors. Palūdzis visus trīs apsēsties, viņš ņēmās tos pamācīt.

—           Tas, kas notika ar Harisu, bija tiešas sekas viņa darbam Bolderšovā.

—           Viņš taču bija tikai laboratorijas apko­pējs!

—           Viņš bija armijas izlūkdienesta darbi­nieks.

—    Oho!

Kristīnei un Flemingam tas bija jaunums. Flemings uz to reaģēja ar spīvu vīzdegunību.

—    Vai mūsējās?

—    Protams.

—    Burvīgi!

—           Neiedomājieties tikai, ka tas notika sakarā ar jūsu darbu. Jūs vēl tik svarīgi ne­esat. — Meitenes sēdēja un klausījās. Visa Votlinga uzmanība bija pievērsta Flemingam. — Iespējams, ka Hariss, gādājot par jūsu drošību, nāca uz pēdām kaut kam citam.

—           Kādēļ viņam bija jārūpējas par mums, ja jau mēs neesam svarīgi?

—           Visi nezina, vai jūsu darbs ir svarīgs vai nav. Pateicoties jūsu pļāpībai, ir kļuvis zināms, ka kaut kas notiek. Tam var būt liela stratēģiska nozīme un var arī nebūt.

—           Vai jūs zināt, kas nogalināja Harisu? — Flemings klusi jautāja. Varbūt viņš bija ap­tvēris, ka ari pats daļēji vainojams šai nāvē.

—    Jā.

—    Tas jau ir kaut kas.

—    Un mēs zinām, kas par to maksāja.

—    Tad jau viss kārtībā.

—    Bet mēs nedrīkstam viņus aiztikt, —

Votlings dzedri sacīja. — Aiz diplomātis­kiem apsvērumiem.

—    Brīnišķīgi!

—    Šī pasaule nemaz nav brīnišķīga. — Votlings paraudzījās uz viņiem tā, it kā veiktu nepatīkamu pienākumu. Viņš bija vienkāršs, neuzpūtīgs cilvēks, kam nepatika sprediķot. — Jūs līdz šim esat dzīvojuši mierīgu, noslēgtu dzīvi savās laboratorijās, bet tagad jums jāapzinās, ka apstākļi ir mai­nījušies un uz jums gulstas milzīga atbildība.

—    Kā to saprast? — Flemings jautāja.

—    Jūs piedalāties svarīgā operācijā. Ja šī jūsu ideja īstenosies, tas būs mums vērtīgs ieguvums.

—    Kam «mums»?

—    Mūsu zemei.

—    Ak jā, protams.

Votlings palaida gar ausīm ironisko pie­zīmi. Viņš bija daudz dzirdējis par Fleminga attieksmi pret pastāvošo iekārtu.

—    Pat tādā gadījumā, ja nekas neiznāks, jūsu darbs piesaistīs uzmanību. Tornesā ir ievērojama vieta, un būs ļaudis, kas par katru cenu mēģinās uzzināt, kas tur notiek. Tieši tādēļ es jūs brīdinu — visus jūs. — Votlinga možo, zilo acu skatiens uz mirkli apstājās pie katra. — Jūs vairs nebūsit uni­versitātē, jūs būsit džungļos. Varbūt ārēji tas viss izskatās pēc vecmodīga, piesmakuša birokrātisma ar politiķu un man līdzīgu amatpersonu skaistām runām un banāliem spriedelējumiem, un tomēr tie ir džungļi.

Varat man ticēt. Noslēpumi tiek pirkti un pārdoti, idejas tiek zagtas, un dažreiz cilvē­kiem smagi jācieš. Tā tiek taisīta lielā pasau­les politika. Lūdzu, atcerieties to!

Kad Votlings bija aizgājis, Flemings at­griezās pie skaitļošanas mašīnām un Džūdija devās uz Vaithollu, lai saņemtu tālākās instrukcijas. Vēlāk pēcpusdienā uzradās Bridžers un noraizējies meklēja Flemingu.

—    Denis! — Flemings izdrāzās no skaitļo­šanas mašīnu zāles. — Mēs laižamies!

—    Uz kurieni?

—    Uz Tornesu! Nu mēs esam vīrā!

—    Ļoti jauki, — Bridžers nomurmināja.

—    Zinātnes ministrs ir panācis savu. Cil­vēce gatavojas spert mazu solīti uz priekšu džungļos, kā izsakās mūsu uniformētie draugi. Kāpēc tu nepārdomā? Piebiedrojies laimīgo bariņam!

—    Jā. Paldies, Džon! — Bridžers nodūra acis un kautrības uzplūdos sarauca degunu. — Tieši tādēļ es atnācu pie tevis. Es esmu pārdomājis.

Kad Džūdija satika Osbornu, viņš to jau zināja.

4

AIZDOMAS

Uz Tornesu nemēdza doties izpriecas no­lūkos. Brauciens no Londonas līdz turienei ilga vismaz divpadsmit stundu — vispirms ar lidmašīnu līdz Aberdīnai, tad ar ātrvil­cienu pāri Skotijas ziemeļdaļai līdz Gerlohai rietumu piekrastē. Tornesā bija nākamā sta­cija uz ziemeļiem no Gerlohas, un tur nebija nekā vairāk kā tikai mazs, panīcis ciems, mežonīgs, klinšains jūras krasts un tīrelis. Raķešu pētniecības centrs atradās uz zemes­raga, kas iestiepās plašajā ūdens klajumā starp Skaijas salu un Lūisas salu. Nometnes teritoriju sauszemes pusē norobežoja augsts pinuma žogs, kam pa augšu bija novilktas dzeloņstieples. Vārtu abās pusēs atradās sargbūdas un stāvēja sargi, bet gar žogu un pa piekrastes klintīm patrulēja kareivji ar suņiem. Jūras pusē gulēja pelēkie Atlantijas okeāna ūdeņi, pacēlās maza, putnu apdzīvota saliņa un šad tad parādījās kāds jūras kara flotes patruļkuteris. Te viss bija zaļš, pelēks vai brūns, debesis gandrīz vienmēr klāja mākoņi, un visapkārt valdīja klusums, ko tikai brīžiem iztraucēja nometnes dzīves trokšņi.

Kad ieradās Reinharts un Flemings, liia lietus. Melna dienesta automašīna, ko vadīja jauna sieviete zaļā formas tērpā, sagaidīja viņus stacijā un, ūdens paltis šķiezdama, aiz­veda pāri klajajam tīrelim līdz nometnes vārtiem. Tur seržants no Argailas un Sater- lendas skotu pulka pārbaudīja dokumentus un pa telefonu paziņoja direktoram par viņu ierašanos.

Administrācijas telpas atradās garā, zemā vienstāva ēkā nometnes centrālajā laukumā. Kaut gan tā bija jauna un arhitektoniski mo­derna būve, tai tomēr piemita kaut kas no tradicionālā, drūmā kazarmu izskata. Turpre­tim direktora kabineta interjers atstāja pa­visam citādu iespaidu. Melnkoka grīda spī­dēt spīdēja, spuldzes sedza balti, plūdlīnijā veidoti kupoli, logu aizkari sniedzās līdz grīdai, un kartes un shēmas pie sienām ietvēra pulētas koka līstītes. Aiz liela, skaista rakstāmgalda sēdēja cilvēks ar šauru, grumbainu seju, uz galda stūra stāvēja me­tāla plāksnīte ar glītu, melnu uzrakstu «Dr. F. T. N. Džīrss».

Direktors sasveicinājās ar viņiem laipni, taču bez īpašas sajūsmas, likdams saprast, ka viņa pašreizējais darbs tam sagādā maz prieka.

—    Jūs paši redzēsit, ka te ir ļoti garlai­cīgi, - - viņš sacīja, piedāvādams cigaretes no nospodrinātas raķetes galviņas. — Mēs, protams, vārda pēc esam jau pazīstami.

Reinharts piesardzīgi apsēdās vienā no apmeklētāju krēsliem, kas bija tik zems, ka viņš tikko varēja redzēt direktoru aiz rak­stāmgalda.

—    Ja nemaldos, mēs sarakstījāmies par raķešu izsekošanas jautājumiem. — Lai sa­runātos, Reinhartam bija jāizstiepj kakls — acīmredzot tas bija tā iekārtots tīšām. Fle­mings, to redzēdams, pasmīnēja.

Būdams pēc izglītības fiziķis, Džīrss ilgus gadus bija strādājis par dažādu militāru pro­jektu zinātnisko vadītāju un tagad būtībā bija vairāk karavīrs nekā zinātnieks. Kaut kur dziļi zem virsnieka mundiera slēpās pie- vīlies pētnieks, bet tas viņam lika tikai vēl vairāk apskaust citu panākumus un izraisīja īgnumu par neskaitāmajiem ikdienas sīku­miem, kas gūlās uz viņa pleciem.

—    Kā redzams, ir pienācis laiks jums ar savu projektu novietoties aiz dzeloņstiep­lēm. — Džīrss bija nīgrs, bet spējīgs cilvēks un sagaidīja Reinharta grupu, jau visu izkār­tojis un izplānojis. — Protams, būs grūti. Mēs nevaram nodrošināt jums neierobežotas iespējas.

—    Mēs neprasām … — iesāka Reinharts.

Flemings viņu pārtrauca:

—    Cik es zinu, mums ir piešķirtas pirm­tiesības izmantot galveno skaitļotāju.

Džīrss uzmeta viņam asu, dzedru skatienu un nobirdināja pelnus no virzuļu tērauda izgatavotā trauciņā.

—    Jūs varēsit strādāt ar galveno skaitļo­tāju noteiktas stundas. Jums būs pašiem sa­vas darba telpas, un grupas locekļiem ierā­dīs dzīvokļus. Tie atradīsies mūsu teritorijā, un jūs būsit mūsu pārraudzībā, bet jums tiks izsniegtas caurlaides, un jūs varēsit iet un nākt, kad gribēsit. Mūsu drošības die­nesta priekšnieks ir majors Kvodrings, bet es atbildu par visiem zinātniskajiem projek­tiem.

—    Izņemot mūsējo, — Flemings sacīja, neskatīdamies uz Reinhartu.

—    Mani uzdevumi ir pasaulīgāki, bet stei­dzamāki, — Džīrss cik iespējams izvairījās no Fleminga un runāja tikai ar profesoru. — Jūsu projekts risina augstākas problēmas, tā sakot, tīri zinātniskā plāksnē, taču šķiet mazliet nereāls.

Uz viena galda stūra atradās ietvars ar Džīrsa sievas un divu mazu bērnu fotogrā­fiju.

—    Interesanti, kā viņi satiek? — Flemings sacīja Reinhartam, kad viņi bija izgājuši no kabineta.

Ārā vēl arvien stipri lija. Viens no Džīrsa palīgiem aizveda viņus apkārt centrālajam sektoram, pāri slapjam mauram un tālāk pa betonētiem celiņiem starp zemām, pa pusei zemē ieraktām, bunkuriem līdzīgām būvēm uz raķešu palaišanas laukumu zemes­raga galā.

—    Šodien te ir vēl mierīgi, — viņš sacīja, redzot, ka atbraucēji noliec galvas pret brāz­maino lietu. — Bet kuru katru brīdi var sa­celties īsta vētra.

Dažas mazas raķetes stāvēja uz saviem slī­pajiem palaišanas statņiem, ietītas neilona pārsegos un pavērstas pret jūru, un viena lielāka vertikāli slējās debesīs no galvenās platformas. Tā izskatījās smaga un uz mūžu saistīta pie sava ešafota.

—    Mēs te nenodarbojamies ar sevišķi lielām raķetēm. Šīs visas ir pārtvērēj raķetes, nelielas, bet ļoti spēcīgas. Protams, mūsu darbs ir augstākajā mērā slepens, un parasti mēs te labprāt viesus neuzņemam.

Galvenā skaitļošanas mašīna, kas atradās lielā laboratorijas ēkā, atstāja patiešām efektīgu iespaidu. Tā bija importēta no Ame­rikas un apmēru ziņā trīskārt pārsniedza tās skaitļošanas mašīnas, ar kurām viņi bija strādājuši līdz šim. Dežurējošie operatori iedeva Flemingam grafiku, kurā bija norādī­tas stundas, kad viņš varēs lietot mašīnu. Viņi izturējās diezgan draudzīgi, taču se­višķu interesi par saviem jaunajiem kolē­ģiem neizrādīja. Reinharta grupas rīcībā tika nodota arī tukša kantora ēka un vairā­kas standartmājiņas dzīvošanai — mazas un nemājīgas, bet tīras un apgādātas ar nepie­ciešamajām mēbelēm.

Savās izmirkušajās kurpēs viņi aizbrida

līdz sadzīves pakalpojumu sektoram, kur vi­ņiem parādīja vecākā personāla ēdnīcu un atpūtas telpas, veikalu, veļas mazgātavu, garāžu, kinoteātri un pasta nodaļu. Viss dzī­vei nepieciešamais bija tepat uz vietas, tā ka centra darbinieki varēja nespert ne soli ārpusē, ja tos nevilināja pastaiga pa tīreli zem pelēkajām debesīm.

Pirmos divus trīs mēnešus Tornesā strā­dāja tikai pamatgrupa — Flemings, Bridžers, Kristīne, Džūdija un daži asistenti. Viņu darbistabas stāvgrūdām piepildīja aprēķinu un rasējumu kaudzes, dažādu ierīču shēmas un eksperimentāli modeļi. Flemings un Bri­džers augām naktīm noņēmās ar montāžas shēmām un elektroniskajiem komponentiem, un pamazām šeit saradās arvien vairāk un vairāk zinātnisko līdzstrādnieku, konstruk­toru, rasētāju un inženieru.

Nākamā pavasara sākumā Tornesā ieradās Glazgovas celtniecības firmas brigāde un apjoza ierādīto būvlaukumu ar dēļu žogu, uz kura bija uzrakstīts «Makintairs un dēli». Eku jaunajam superskaitļotājam, kā dēvēja Fleminga smadzeņu lolojumu, cēla raķešu pētniecības centra teritorijā, bet nomaļus no pārējām ēkām. Smagās mašīnas ar dažādām iekārtām cita pēc citas iebrauca pa galvena­jiem vārtiem un nozuda aiz jaunceltnes sētas.

Tornesas pastāvīgais personāls vēroja to visu ar .spriegu, bet bezkaislīgu interesi un turpināja strādāt pie saviem projektiem.

Apmēram reizi nedēļā raķešu palaišanas lau­kumā atskanēja dārdoņa un uzšāvās liesmas, kārtējam ceturtdaļmiljonam nodokļu maksā­tāju naudas uzšauj oties gaisā. Aitu un govj'u bari tīrelī tad tramīgi metās bēgt, bet drīz vien aprimās, un vairākas dienas pēc tam konstruktoru istabās ritēja sevišķi spraigs darbs. Pārējā laikā Tornesā valdīja tāds klusums kā neatklātā zemē, un, kad mitējās lietus, te bija neticami skaisti.

Reinharta grupas jaunākie darbinieki ātri sadraudzējās ar aizsardzības resora zināt­niekiem un kareivjiem, kas tos apsargāja. Viņi kopīgi pusdienoja un iedzēra, devās pastaigās un vizinājās mazās buru laiviņās pa līci. Turpretim Flemings un Bridžers tu­rējās savrup, un nometnē viņus dēvēja par «debesu dvīņiem». Ja viņi nebija pie skait­ļošanas mašīnas vai laboratorijā, tad parasti abi kopā strādāja viena vai otra dzīvoklī. Tādās reizēs, kad Flemings vienatnē risināja kādu problēmu, Bridžers, paņēmis binokli, ar motorlaivu devās uz putnu saliņu Torholmu.

Oficiālais grupas vadītājs Reinharts regu­lāri ieradās Tornesā, bet vairāk uzturējās Londonā, kur nemitīgi riņķoja ap Vaithollu, saskaņodams plānus un tāmes, izlūgdamies atļaujas un sniegdams nebeidzamus ziņoju­mus, ko pieprasīja valdība. Ar retiem izņē­mumiem visu, kas bija vajadzīgs, viņi sa­ņēma pārsteidzoši ātri. Osborns, kā necili izteicās Reinharts, bija nepārspējams meis­tars šādās lietās.

Tikai Džūdijai nebija lāgā ko darit. Viņai darbistaba bija ierādīta atsevišķi no pārē­jiem, galvenajā administrācijas ēkā, un dzī­voklis atradās tajā sektorā, kur mitinājās aizsardzības resora zinātnieces. Flemings gan izturējās ļoti draudzīgi, bet bija pārāk aizņemts, lai kavētu viņai laiku. Bridžers un Kristīne nepārprotami vairījās no viņas. Džūdija centās kaut vispārīgos vilcienos se­kot tam, kas tika darīts, un šad tad pavadīja laiku kāda armijas virsnieka sabiedrībā, taču bieži vien jutās vientuļa. Garajos ziemas va­karos viņa sāka strādāt rokdarbus un veidot māla figūriņas un tādējādi ieguva mākslas mīļotājas reputāciju, taču patiesībā darīja to tikai aiz gara laika.

Kad jaunais skaitļotājs bija gandrīz pa­beigts, Flemings uzaicināja Džūdiju to ap­skatīt. Fleminga paša attieksme pret to bija reizē kritiska un godbijīga — viņš vēl it kā bažījās, vai visa viņa ideja nebūs bijusi pil­nīgi aplama, un tajā pašā laikā juta, ka ir radīts kaut kas neiedomājams un pārdabisks. Bet patlaban jaunajā zinātniekā visu nomāca pārgurums: viņš bija izmisīgi piekusis un aiz noguruma gandrīz izmisis. Skaitļotājs pats bija patiešām kaut kas vienreizīgs. Milzīgā mašīna aizņēma visu ēku, un vadības telpa bija iebūvēta tās iekšienē

— Mēs esam kā Noass valzivs vēderā, — Flemings sacīja Džūdijai, norādīdams uz griestiem. — Tur augšā ir dzesēšanas iekār­tas galvenais agregāts — hēlija sašķidrinā-

tājs. Ap serdeņiem pastāvīgi cirkulē šķidrs hēlijs.

Aiz smagajām ugunsdrošajām durvīm bija telpa deju zāles lielumā, ko centrā līdz pat griestiem pārdalīja siena no aparatūras blo­kiem. Tai pretī atradās galvenā vadības pults ar teletaipam līdzīgu aparātu vienā pusē un izvades rakstāmiekārtu otrā. Turpat blakus bija novietotas kasetes ar lentēm un perfo­karšu apstrādes ierīce. Galvenais apgaismo­jums vēl nebija ieslēgts, dega tikai viena spuldze uz vadības pults un dažas pie apara­tūras sienas pakārtas lampas. Telpa bija pa pusei iebūvēta zemē un bez logiem. Tā atgā­dināja noslēpumainu alu.

—    Tā visa, — Flemings norādīja uz sienu, kas izslējās viņu priekšā, — ir vadības un kontroles aparatūra. Šī ir ievades iekārta.

Viņš parādīja Džūdijai teletaipa klavia tūru, magnētiskās lentes dešifratoru un per­fokaršu apstrādes ierīci. — Projektā bija paredzēts, ka viņam būs komplicēta magnē­tiska uztveršanas iekārta, bet mēs izšķīrā­mies par vienkāršāku informācijas ievadīša­nas veidu. Tā mums, mirstīgajiem, vieglāk strādāt!

—    Viņam?

Flemings tā savādi paskatījās uz Džūdiju.

—    Es saku «viņš», jo man ir tāda sajūta, ka šim skaitļotājam ir prāts, ka tas ir gan­drīz kā cilvēks.

Džūdija jau bija pietiekami ilgi nodzīvojusi šajā atmosfērā un pieradusi pie visa. Viņa bija jau aizmirsusi, kā juta šermuļus pār­skrienam pār muguru, kad toreiz Bolderšo­vas kalnā pirmoreiz tika uztverts raidījums no kosmosa. Kopš tā laika bija piedzīvots tik daudz uztraukumu, notikumu un pavēr­sienu, ka gala rezultāts šķita tāls un ne­reāls, vismaz pats raidījums reducējās uz gluži ikdienišķām sarunām par ēkām', instalāciju un cilvēku izgatavotu sarežģītu apara­tūru. Bet, stāvēdama šeit blakus Flemineam. kas šķita ne tikai noguris, bet kādas neat­vairāmas domas apsēsts un satramdīts, Džū­dija nevarēja nesajust svešu, dīvainu spēku, kas slēpās krēslainajā telpā. Tas it kā pie­skārās viņai un aizslīdēja garām. Viņa to neaptvēra ar prātu kā Flemings, taču atkal juta pārskrienam saltas tirpas.

—    Un šī ir izvades iekārta, — sacīja Fle­mings, kas, šķita, nebija pamanījis Džūdijas izjūtas. — Viņa domāšanas procesi notiek binārajā aritmētikā, bet rezultātus mēs vi­ņam liekami nodrukāt decimālajā sistēmā, lai tūlīt varētu izlasīt.

Aparatūras sienā viņu priekšā iezīmējās indikatorpaneļa četrstūris.

—    Kas tas ir? — Džūdija jautāja, norādī­dama uz vairākiem simtiem sīku neona spuldzīšu, kas bija sakārtotas rindās starp divām perpendikulāri novietotām metāla platēm pleksistikla apvalkos.

—    Tas viss pieder pie kontroles iekārtas. Spuldzītes ir vienkārši uzskatāmībai. Tās rāda, kādā apstrādāšanas stadijā atrodas dati, kas iet cauri mašīnai.

—    Vai kaut kas ir jau tajā ievadīts?

—    Nē, vēl ne.

—    Šķiet, jūs esat pārliecināts, ka tā dar­bosies.

—    Es nekad neesmu šaubījies par to. Kāda jēga viņiem būtu raidīt mums tādas mašīnas projektu, kas nedarbotos.

Noteiktība, kas skanēja Fleminga balsī, nebija tikai pašapziņas izraisīta; šo pārlie­cību viņā iedvesa vēl kaut kas cits.

—    Ja tikai jūs tajā visu esat pareizi sa­pratis.

—    Jā, man viss ir skaidrs. Gandrīz viss. — Viņš pameta ar roku uz metāla plašu pusi. — Es tikai īsti labi nezinu, kam tās domātas. Tie ir elektriskie kontakti ar ap­mēram tūkstoš voltu spriegumu starp tiem, tādēļ mēs tiem uzlikām pleksistikla apval­kus. Tie bija projektā, un es domāju, ka mēs iemācīsimies tos lietot. Iespējams, ka tā ir kāda specifiska uztveršanas ierīce.

Atkal šķita, ka Flemings ir pilnīgi pārlie­cināts par visu un skaitļotāja komplicētība viņu nemaz nemulsina. Acīmredzot viņa prāts bija jau sen uz to sagatavojies un to gaidījis. Džūdija iedomājās, cik sāpīgu tuk­šumu viņam vajadzēja just toreiz pirms gada, kad viņš runāja par izlaušanos cauri un margu nogāšanu. Taču laimīgāks viņš ne­izskatījās arī tagad. Viņa atcerējās, ka Bri- džers bija teicis: «Džons nekad nebūs lai­mīgs.»

Viss pārējais, kas atradās šai telpā, šķita samērā vienkāršs un ikdienišķs.

—     Darba process sākas ar to, — Flemings skaidroja, — ka pa teletaipu tiek ievadīti dati. Tas ir visīsākais ceļš, ko mēs zinām. Vadības iekārta izlemj, ko ar tiem darīt. Aritmētiskā iekārta izdara skaitļošanu, vaja­dzības gadījumā konsultējoties ar atmiņu un ieguldot tajā jaunu informāciju, un izva­des rakstāmiekārta paziņo rezultātu. Galvenie sakaru kanāli atrodas zem grīdas, bet aritmē­tiskie bloki — sānu sienās. Tā patiešām ir gluži konvencionāla sistēma, taču tikai tik­tāl. Šim skaitļotājam ir tāda kapacitāte un ātrums, kādu mēs gandrīz iztēloties nevaram.

Telpā ap viņiem valdīja absolūts klusums. Spožas metāla kastu rindas stāvēja tiem abās pusēs, glabādamas savus noslēpumus, un indikatoipaneļa tumšās spuldzītes akli raudzījās pretī nespodrajā gaismā. Flemings stāvēja, brīžiem pamezdams skatienu apkārt, un pats šķita daļa no tā visa, gluži tāpat kā, sēžot pie stūres, viņš kļuva par savas mašī­nas daļu.

—    Viņš izskatīsies pievilcīgāks, kad strā­dās, — Flemings sacīja un veda Džūdiju tā­lāk.

Aiz vadības sektora bija liela telpa pus­apļa formā, apgaismota tikpat nespodri kā pirmā, un tās centrā pacēlās milzīga, ar me­tālu klāta kolona.

—    ŠI ir skaitļotāja vissvarīgākā sastāv­daļa — atmiņas iekārta. — Flemings atvēra segplātni kolonas lejasdaļā un ieslēdza iekš­pusē gaismu. — Tas ir jauks darbiņš moleku­lārajā elektronikā. Atmiņa glabājas serdenī, serdenis tiek turēts pilnīgā vakuumā, un tā temperatūra ir pāris grādu virs absolūtās nulles. Par to gādā šķidrais hēlijs.

Džūdija ielūkojās kolonas iekšpusē un ieraudzīja apmēram trīs pēdu lielu metālisku kubu, kas bija ievietots stikla cilindrā un apvīts ar dzesēšanas caurulēm. Flemings ru­nāja gandrīz mehāniski, it kā lasītu lekciju.

—    Katrs serdenis sastāv no pusmikrona biezām, īpaši presētām vadoša un nevadoša materiāla plāksnītēm, kas sakārtotas sešstūrīšos līdzīgi bišu šūnām. Tā mēs iegūstam pilnīgu «jā-nē» loģisko shēmu uz metāla kriksīša, kas tikko saskatāms.

—    Vai tas būtu smadzeņu šūnas ekviva­lents?

—    Apmēram.

—    Un cik tādu ir pavisam?

—    Serdenis ir vienu kubikmetru liels. Iznāk vairāki biljoni. Un tādi serdeņi ir seši.

—    Tad tas ir lielāks par cilvēka smadze­nēm?

—    O, jā! Daudz lielāks. Un darbojas āt­rāk. Un efektīvāk.

Viņš aizvēra segplātni un neteica vairāk ne vārda. Džūdija mēģināja iedomāties, kā šīs smadzenes strādās, bet tās bija veltīgas pūles — gluži tāpat kā censties izprast to uzbūvi: tas viss bija pārāk milzīgs un svešs, lai spētu reāli iztēloties. Viņa apsveica Fle­mingu un gāja projām. Viņš palika tur vien­tuļš un iekšēja nemiera pilns, taču nemēģi­nāja Džūdiju aizturēt. Pēc tam viņš atkal ķērās pie saviem nebeidzamajiem skaitļiem.

Deniss Bridžers nebija tik ļoti aizrāvies. Viņš darīja savu darbu drūmi un flegmātiski un nemēģināja atjaunot sakarus ar karteli «Intel». Majors Kvodrings un viņa drošības dienesta ļaudis nenolaida no Bridžera acu, un pie galvenajiem vārtiem regulāri notika kontroles, lai pārbaudītu, vai darbinieki, kas atstāj nometni, neiznes dokumentus vai ci­tus slepenus materiālus, taču Bridžers neda­rīja neko tādu, kas varētu izraisīt aizdomas. Brīvajā laikā viņš vienīgi mēdza aizbraukt uz attālo Torholmas saliņu, no kurienes at­griezās ar kaiju un sultānvistiņu olām un mīlīgām strupknābju fotogrāfijām. Lai kā Kaufmanis bija stimulējis viņu palikt šajā darbā, šķita, ka Bridžers netaisās neko uz­sākt.

Džīrss izturējās pret visu grupu ar aizdo­mām. Viņš nekad nelika šķēršļus tās darbam, taču starp viņu un Reinharta ļaudīm valdīja ļoti vēsas attiecības. Bija skaidrs, ka Džīrss justos pat apmierināts, ja eksperiments ne­izdotos. Taču, kad superskaitļotāja būve tu­vojās beigām un kā viņa padoto, tā priekš­nieku interese par to auga, Džīrss sāka rūpēties, lai visi iespējamie panākumi tiktu uzskatīti arī par viņa nopelnu. Tieši viņš ierosināja sarīkot svinīgu, kaut arī ne plašu atklāšanu, un zinātnes ministrs, kam pagāju­šajā gadā Bolderšovas kalnā šās ceremonijas galvenās personas loma bija pagājusi secen, deva savu piekrišanu pārgriezt lenti Skotijā. Flemings mēģināja pēc iespējas novilcināt atklāšanu, taču beidzot tā tika nolikta uz kādu oktobra dienu, kad jaunajam skaitļotā­jam vajadzēja būt jau programmētam un ga­tavam saņemt datus. Ģenerālis Vandenbergs un pāris desmit atbildīgu Vaithollas darbi­nieku deva saviem sekretāriem rīkojumu izdarīt kalendāros attiecīgu atzīmi.

Beidzot Džūdijai bija kaut kas ko darīt. Preses pārstāvji, protams, uz atklāšanu ne­tika uzaicināti, taču vajadzēja sazināties un vienoties ar dažādām ministrijām un kopā ar Džīrsa darbiniekiem izstrādāt svinību pro­grammu. Flemingu Džūdija redzēja reti. Pēc darba viņa mēdza doties ilgās, vientuļās pa­staigās pa rudens vēju piešalkoto tīreli.

Kādu nedēļu pirms atklāšanas viņa ierau­dzīja jūrā baltu jahtu. Tā bija liela, okeāna ūdeņiem piemērota jahta, noenkurojusies tālu selgā. No nometnes to aizsedza Torhol- mas saliņa, un tā kļuva redzama tikai tad, kad pagāja krietnu gabaliņu tālāk pa krastu. Džūdija to pamanīja, nākdama pēc­pusdienā atpakaļ pa taciņu pāri piekrastes kraujai.

Nākamajā pēcpusdienā jahta vēl arvien bija turpat, un Džūdijai, ejot pa taciņu starp kraujas malu un tīreli, likās, ka no tās ar signāllaternu raida gaismas signālus. Pats par sevi tas nebūtu modinājis viņas ziņkāri, bet tad piepeši viņa izdzirdēja augšā uz kraujas mašīnas motora rūkoņu. Džūdija in­stinktīvi paslēpās aiz irbuleņu krūma un gaidīja. Tā bija mašīna ar ļoti spēcīgu, bet vienmērīgi darbojošos motoru, kas patlaban brīvgaitā cienīgi murrāja.

Tad Džūdija ievēroja, ka no jahtas vairs nesignalizē. Pēc īsa brītiņa bija dzirdams, ka motoram piedod gāzi un mašīna smagi aiz­ripo projām. Kad tā bija jau krietni attāli­nājusies, Džūdija piecēlās un devās augšup pa taciņu. Uzkāpusi kraujas virsotnē, viņa ieraudzīja svaigas riepu pēdas, kas aizlocījās lejup pāri virsājam uz galveno ceļu ielejā starp pakalniem. Liels, spožs limuzīns pat­laban nozuda pirmajā ceļa līkumā aiz egļu pudura. Džūdija vērīgi nolūkojās tam pakaļ: kaut kas šajā mašīnā viņai šķita pazīstams.

Džūdija Kvodringam nekā neteica, bet otrā dienā atkal atnāca uz šejieni. Nebija vairs ne jahtas, ne mašīnas. Ainava bija tukša un klusa, vienīgi virs jūras laidelējās kaijas. Nākamajā dienā lija, un pēc tam Džūdija bija pārāk aizņemta ar ministra vi­zīti, lai vispār izietu no nometnes. Atklāša­nas dienas priekšvakarā ap tējas laiku viņai viss bija jau nokārtots — mašīnas viesu at­vešanai no stacijas norīkotas, komanda mi­nistra helikoptera sagaidīšanai sakomplek­tēta, dzērieni un sendviči nelielam banketam direktora kabinetā sagādāti, ceremonijas programma ar Reinhartu un pārējiem saska­ņota. Flemings bija saīdzis un nerunīgs. Džū­dijai pašai sāpēja galva.

Ap pulksten četriem uzspīdēja saule, un Džūdija, uzvilkusi vēj jaku, izgāja ārā. Kad viņa soļoja pa taciņu pāri kraujai, zeme vis­apkārt kūpēja un tālu lejā pret klintīm spir­gtajā vējā sitās zaļi viļņi, sviezdami augšup baltas putu šļakatas, kas vizuļoja saulē.

Arī tagad nebija ne jahtas, ne mašīnas, bet tajā pašā vietā, kur pirmoreiz, uz taci­ņas iezīmējās gluži svaigas, nupat pēc lietus atstātas riepu pēdas. Džūdija sāka prātot, ko tas varētu nozīmēt, kad pēkšņi izdzirdēja citu tālu troksni. Šoreiz tas bija laivas mo­tors, un skaņas nāca no pāris jūdžu attālumā atrodošās saliņas otras malas. Samiegusi acis pret sauli, Džūdija sāka raudzīties uz to pusi. Gar salas stūri parādījās laivas priekš­gals un pagriezās uz līci lejpus Tornesas no­metnes. Džūdija pazina Bridžera laivu un saskatīja tajā vienu cilvēku — acīmredzot tas bija pats Bridžers.

Vairāk nekā viņa neredzēja. Aiz muguras kaut kas nosvilpa un nokrakšķēja, un tieši līdzās viņas galvai no klints atsprāga šķemba. Džūdija nesāka pētīt lodes iesisto robu klintīr bet metās skriet. Kad viņa pa galvu pa kaklu drāzās lejā no kraujas, tuvu garām aizsvilpa otra lode, bet tūlīt jau arī viņa bija drošībā aiz klints radzes. Viņa skrēja, kamēr vien spēja, tad brītiņu gāja soļiem un atkal skrēja. Saule jau sen bija paslēpusies aiz mākoņu vāliem. Vējš pieņēmās spēkā un pūta projām dienu. Džūdija viscaur drebēja, un viņas ceļi trīcēja.

Iegājusi pa galvenajiem vārtiem, viņa ju­tās drošāka, bet briesmīgi vientuļa. Kvod- ringa kabinets bija ciet. Nebija neviena cita, ar ko Džūdija varētu parunāt, un ēdnīcā viņa baidījās sastapties ar Bridžeru. Bija jau gandrīz satumsis. Džūdija kā apmāta soļoja pa dzīvojamā sektora ieliņām, līdz pēkšņi attapās, ka ir nonākusi pie Fleminga māji­ņas. Nespēdama vairs ne mirkli palikt viena, viņa īsi pieklauvēja un gāja iekšā.

Flemings zvilnēja gultā un klausījās Ve- berna mūziku, kas plūda no paša konstruētā pirmklasīgā atskaņotāja. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja uz sliekšņa Džūdiju — aizelsušos, ar pietvīkušu seju un izpūrušiem1 matiem.

—    Ļoti impozanti! Kam par to jāpateicas?

Viņam līdzās atradās pusē izdzerta viskija

pudele.

Džūdija aizvēra aiz sevis durvis.

—    Džon …

—    Kas noticis?

—    Uz mani šāva!

—          Nieki! — Flemings nolika glāzi un no­laida kājas uz grīdas.

—    Patiešām! Nupat, tur augšā uz kraujas.

—    Jūs gribat teikt, ka jums kāds uzsvilpa.

—   "Es stāvēju uz kraujas, kad piepeši man tuvu garām aizdžinkstēja lode un ietriecās klintī. Es metos lejā, un vēl viena .. .

—           Tās būs atlidojušas no šauj lauka. Šeit viņi visi ir draņķīgi šāvēji. — Flemings pie­gāja pie atskaņotāja un izslēdza to. Par spīti izdzertajam viskijam viņš stabili turējās uz kājām un nemaz nelikās iereibis.

—           Tur neviena nebija, — Džūdija sacīja. — Neviena paša!

—           Tad tas nav bijušas lodes. Iedzeriet kādu malku un nomierinieties! — Viņš sa­meklēja Džūdijai glāzi.

—           Tās bija lodes! — palika pie sava uz gultas sēdošā Džūdija. — Kāds šāva ar op­tisko mērķekli.

—           Jūs patiešām esat līdz nāvei pārbiju­šies. — Viņš pielēja glāzi līdz pusei un pa­sniedza Džūdijai. — Kam gan būtu kāda vajadzība šaut uz jums?

—    Iemesli var atrasties.

—    Piemēram?

Džūdija nodūra acis uz savu glāzi.

—    Ne jau kas svarīgs.

—    Ko jūs darījāt uz kraujas?

—    Skatījos uz jūru.

—    Kas tur bija redzams?

—    Doktora Bridžera laiva. Nekas cits.

—    Kāpēc jūs tā interesēja Denisa laiva?

—- Tā mani nemaz neinteresēja.

—    Vai jūs domājat, ka viņš šāva uz jums?

—           Nē, tas nebija viņš. — Džūdija pieķē­rās pie gultas kājgaļa, lai nedrebētu rokas.

— Vai es drīkstu, kādu brīdi palikt šeit? Kamēr mazliet atgūstos.

—    Dariet, kas jums tīk. Un izdzeriet savu glāzi!

Džūdija ieņēma malku neatšķaidītā viskija un juta, kā tas apsvilina, muti un rīkli. Arā pēkšņi atskanēja garš, dobjš kauciens, un pie mājiņas sienas nodārdēja notekcaurule.

—    Kas tas?

—    Vējš, — Flemings sacīja. Viņš stāvēja un cieši raudzījās viņā.

Džūdija juta norītā dzēriena siltumu iz- plūstam pa visu ķermeni.

—    Man šī vieta nepatīk.

—    Man arī ne, — Flemings sacīja.

Viņi dzēra klusēdami, un tikai brīžiem istabā ielauzās ap mājiņām ložņājošā vēja auri. Debesis aiz loga bija gandrīz melnas, un pa tām no jūras puses slīdēja vēl mel­nākas mākoņu skrandas. Džūdija nolika savu glāzi un paskatījās Flemingam acīs.

—    Kāpēc doktors Bridžers brauc uz salu? — Viņai nekad negribējās Bridžeru saukt vārdā.

—    Viņam patīk vērot putnus. Jūs taču gluži labi zināt, ka viņš brauc turp, lai vē­rotu putnus.

—    Katru vakaru?

—    Redziet, kad es dienas beigās esmu pār­guris, es vizinos ar jahtu. — Tā bija tais­nība. Burāšana bija Fleminga vienīgā izklai­dēšanās. Viņš to neatļāvās pārāk bieži un allaž devās jūrā viens pats, nevis kopā ar nometnes jahtkluba biedriem. — Izņemot tās reizes, kad galīgi krītu nost no kājām kā šovakar.

Viņš stāvēja ar pudeli rokā un, pieri sa­raucis, domāja par Deni.su Bridžeru.

—    Un Deniss noņemas ar jūras putniem.

—    Vienmēr uz tās saliņas?

—           Tieši tur jau tie ir, — Flemings pa­skarbi atteica. — Tur ir milzīgi bari visādu putnu — sultānvistiņas, kairas, glupīši . . . Iedzeriet vēl mazliet!

Džūdija ļāva sev ieliet vēl nedaudz vis­kija. Viņas galva jau mazliet dūca.

—    Piedodiet, ka es tā ielauzos.

—          Nekas, nekas! — Flemings draudzīgi pabužināja viņas jau tā izpūrušos matus. — Šai lūžņu bedrē arī man kādreiz ir vaja­dzīga sabiedrība. It īpaši, ja tā ir jauka, pie­mīlīga meitene.

—    Es nu gan nemaz neesmu piemīlīga.

—    Nu, nu?

—          Man pašai nepatīk, kas es esmu. — Džū­dija novērsa skatienu no viņa un atkal rau­dzījās savā glāzē. — Man nepatīk tas, ko es daru.

—          Tad mēs esam divi tādi. — Flemings pāri viņas galvai paskatījās uz logu. — Man arī nepatīk tas, ko es daru.

—           Man likās, ka jūs esat ar šo savu darbu ārkārtīgi aiztāvies.

—           Biju, bet tagad, kad skaitļotājs ir ga­tavs, es sāku šaubīties. Mēģināju piesūkties, lai aizmirstos, bet nekas neiznāk. — Viņš

raudzījās uz Džūdiju ar dīvaini mulsu ska­tienu, pavisam citādi nekā toreiz skaitļo­tājā. — Varbūt tieši jūs esat man vajadzīga.

—    Džon. ..

—    Nu?

—    Neesiet pret mani pārāk atklāts.

Flemings pasmīnēja.

—    Vai jums ir kādi šaubīgi nolūki?

—    Uz jums tas neattiecas.

—           Patīkami dzirdēt, — viņš sacīja, pacel­dams augšup viņas zodu. — Jums ir godīga seja.

Viņš viegli, bez sevišķas nopietnības no­skūpstīja Džūdiju uz pieres.

—           Nevajag!—Viņa pagrieza galvu sāņus. Flemings atņēma roku un novērsās, it kā viņa uzmanību būtu piesaistījis kaut kas cits. Atkal iegaudojās vējš.

—           Ko jūs darīsit sakarā ar šo šaušanu? — pēc brīža viņš jautāja.

Par spīti viskija izraisītajai siltuma sajūtai Džūdija nodrebēja. Flemings uzlika roku vi­ņai uz pleca.

—           Dažreiz naktī, — viņš sacīja, — es guļu, klausos vēja auros un domāju par to tur zelli.

—    Par kādu zelli?

Flemings pamāja uz to pusi, kur atradās skaitļotājs, jaunais skaitļotājs, ko viņš bija uzbūvējis.

—           Viņam nav ķermeņa, organiska ķer­meņa, kas elpo un jūt kā mūsējais. Bet vi­ņam ir labākas smadzenes.

—           Personība tas tomēr nav. — Džūdiia novilka Flemingu sev līdzās, un tagad viņi abi plecu pie pleca sēdēja uz gultas. Šai mirklī viņa jutās daudz vecāka par Flemingu.

—           Vai mēs maz zinām, kas tas ir? — Fle­mings sacīja. — Lai no kurienes nāk šis rai­dījums, skaidrs, ka joka pēc šādu projektu neviens neizplatīs. Viņiem ir savi nolūki, bet mūsu saprašana tik tālu nesniedzas.

—           Vai jūs domājat, ka viņi zina par mūsu eksistenci?

—           Viņi zina, ka Visumā jābūt citām sa­prātīgām būtnēm. Un gadījās tā, ka raidī­jumu uztvērām mēs.

Džūdija saņēma Fleminga roku.

—    Jums nevajag iet tālāk, kā pats gribat.

—    Ceru, ka man tas nebūs jādara.

—          Jūs esat uzbūvējis jaunu skaitļotāju, un viss.

—    Ar intelektu, kas tālu pārsniedz mūsējo.

—    Vai tiešām tā ir?

—           Cilvēks ir ļoti nepilnīga domāšanas ma­šīna.

—    Par jums to nevar teikt.

—           Mēs visi esam tādi. Neviena skaitļoša­nas mašīna, kas bāzējās uz bioloģisku sis­tēmu, nav pietiekami efektīva.

—          Mani gan bioloģiskā sistēma pilnīgi apmierina, — Džūdija sacīja. Viņas valoda kļuva neskaidra un acis miglainas. Flemings sažņaudza viņu skavās kā lācis, bet tūlīt at­kal palaida vaļā.

—    Jūs esat visai seksapīlīgs radījums.

Viņš piecēlās, nožāvājās un, pastiepis roku, izslēdza gaismu. Pēkšņi juzdama izzū- dam saspringumu, Džūdija atslīga gultā.

—          Jums nepieciešams atpūsties, — viņa piešļupstēdama sacīja Flemingam.

—    Varbūt.

—          Jūs esat strādājis mēnešiem ilgi bez pārtraukuma. Pie tā tur. — Viņa norādīja uz loga pusi.

—          Visam vajadzēja būt kārtībā līdz viņa augstības ministra atbraukšanai.

—          Ja skaitļotājs nepakļausies kontrolei, jūs varēsit to katrā laikā apturēt.

—          Diez vai. Pirms kāda mēneša tas jau kādu brīdi darbojās. Vai jūs to nezinājāt?

—    Nē.

—           Mēs sākām programmēšanu, lai līdz tam laikam, kad ieradīsies augstdzimušie viesi, pagūtu ievadīt visus datus.

—    Vai kaut kas notika?

—           Sākumā nekas, bet vienu mazu daļu no dotās komandu sistēmas es neizmantoju. To, kas nosaka, ka līdz ar strāvas padevi pir­mais elektriskais impulss automātiski ieslēdz programmu un skaitļotājs var pats izvēlēties izejas punktu. Es ar nolūku to izlaidu, jo negribēju dot viņam pārāk lielu brīvību, un tas viņu saniknoja.

Džūdija uzmeta Flemingam skeptisku ska­tienu.

—    Kas par muļķībām!

—           Nu labi, teiksim tā — viņš reģistrēja traucējumu. Bez jebkāda brīdinājuma, pirms

mēs vēl bijām sākuši ievadīt datus, viņš ieslēdza izvades rakstāmiekārtu un nodru­kāja trūkstošo koda daļu. Atkal, atkal un at­kal — nepārprotami pieprasīdams, lai es to ievadītu. Viņš bija ļoti saskaities. — Fle­mings nopietni ielūkojās Džūdijas neticīgajā sejā. — Es uz brīdi viņu izslēdzu un tad sāku ievadīt attiecīgo komandu grupu. Pēc tam viņš bija mierīgs. Viņš ir konstruēts tā, lai reģistrētu katru atkāpi no dotās instrukcijas. Dievs zina, kam visam vēl viņš nav kons­truēts!

Džūdija gulēja, raudzīdamās viņā ar pus­pievērtām acīm.

—    Rīt mēs ievadīsim pēdējos datus, — Flemings turpināja. — Un debess vien zina, kas notiks tālāk. Mēs saņemam raidījumu no divsimt gaismas gadu attāluma — vai tie­šām jūs domājat, ka tā vienīgais nolūks būtu apgādāt mūs ar jauku, čaklu rēķinmašīnu? Es gan tā nedomāju. Un tā nedomā arī tie, kas nogalināja Harisu un šāva uz jums, un varbūt izseko Denisu un mani.

Džūdija gribēja viņu pārtraukt, bet apdo­mājās.

—   Vai atceraties? — viņš jautāja. — Vai atceraties, ka es runāju par izlaušanos cauri?

—    Skaidri atceros. — Viņa pasmaidīja.

—   Par lūzuma punktu, kāds pienāk reizi tūkstoš gados. Es esmu gatavs derēt.. .

Viņš pagriezās uz loga pusi un lūkojās arā, nogrimis savās domās un minējumos.

—   Jūs varat katrā laikā to izslēgt.

—    Varbūt. Varbūt mēs to vaiam.

Ārā bija piķa melna tumsa, brāzmains lie­tus, un vēl arvien gaudoja vējš.

—           Ir tumšs, — viņš sacīja, aizvilka aiz­karu un atgriezās pie Džūdijas. Viņa acīs bija tā pati dīvaini tramīgā izteiksme, kas toreiz skaitļotājā.

—          Tātad mēs esam divi tādi nobiedēti, — viņa sacīja.

—           Es pavadīšu jūs uz mājām, ja vēla­ties. — Flemings raudzījās lejup uz viņu un pasmaidīja. — Bet jūs varētu arī palikt šeit.

5

ATOMI

Džūdija aizgāja no viņa mazā gaismiņā un atgriezās savā mājoklī. Ap dienas vidu iera­dās pirmā viesu grupa no Londonas un līdz svinību sākumam uzkavējās ēdnīcā. Džūdija staigāja starp tumšpelēkajiem stāviem, izdalī­dama informācijas lapiņas, un jutās moža, mundra un laimīga. Flemings bija skaitļotāja ēkā un kopā ar Bridžeru un Kristīni ievadīja mašīnā pēdējās datu kopas. Reinharts un Os­borns apspriedās ar Džīrsu viņa kabinetā.

Vandenbergs, Votlings, misis Teitallena un uzticīgais, nerunīgais Ņūbajs atbrauca divos ar pusdienas vilcienu, un tos sagaidīja divas vislabākās automašīnas. Ministram vajadzēja ierasties trijos ar helikopteru — tas bija ārišķīgā Retklifa kārtējais izlēciens, ko pā­rējie viesi aiz pieklājības atturējās komentēt.

Ap to laiku lietus bija mitējies, un parā­des laukumā nometnes vidū tika nostādīta goda sardze. Reinharts un majors Kvodrings izgāja sagaidīt ministru. Kvodrings bija uz­cirties parādes formas tērpā ar spodrām medaļu lentītēm, Reinharts vīstījās savazātā neilona lietusmētelī.

Pārējie viesi un mājinieki sapulcējās uz jaunās skaitļotāja ēkas lieveņa un gaidpilni vēroja debesis. Osborns žēlabainā balsī risi­nāja diplomātisku sarunu.

—    Jūs, ģenerāl, droši vien nemaz nezinā­jāt, ka Britu salas iesniedzas tik tālu zieme­ļos, ko? — Tas bija teikts Vandenbergam, kura sejā jautās nepacietība un briestošs aizvainojums. — Kā jums šķiet, Džīrs?

Džīrss, ģērbies jaunā uzvalkā, cēli un paš­apzinīgi stāvēja visu pārējo priekšā — kā nekā direktors šeit bija viņš.

—    Vai viņi ir izperinājuši gulbi vai ne­glīto pīlēnu? — misis Teitallena viņam jau­tāja.

—    Nevaru spriest. Man visu laiku paņem mūsu konkrētie projekti.

—    Vai tad šis tāds nebūtu? — ievaicājās Osborns.

—    Kara laikā es te mēdzu lidot pāri, — sacīja Votlings.

—    Tiešām? — bez jebkādas intereses jautāja Vandenbergs.

—    Patrulējot virs Ziemteļatlantijas. Es to­reiz dienēju krasta aviācijā.

Taču neviens viņā vairs neklausījās: heli­kopters bija klāt. Kā uzbudināts putns tas brīdi lidinājās virs parādes laukuma, tad no­sēdās zemē uz savām hidrauliskajām kājām.

Tā propellers vēl kādu minūti mala gaisu, kamēr apstājās. Atvērās durvis, viņa ekse­lence Džeimss Retklifs nokāpa lejā, goda sardze ieņēma stāju «godam sveikt», Kvod­rings pacēla roku militāra sveicienā, Rein­harts ar savām mazajām kājām patipināja uz priekšu, paspieda ministram roku un aizveda viņu pie viesu grupas uz lieveņa. Retklifs izskatījās možs un svaigs, it kā tikko būtu iznācis no vannas. Viņš sarokojās ar Džīrsu un pārējiem veltīja starojošu, mazliet augstprātīgu smaidu.

—    Kā klājas, doktor? Tas ir ļoti jauki no jums, ka esat devis pajumti mūsu nelielajam eksperimentam.

Džīrss atplauka laipnībā.

—    Mēs jūtamies pagodināti, ser, ka varam palīdzēt šādā darbā, — viņš sacīja, savilcis seju savā visjaukākajā smaidā. — Tīrā zi­nātne starp mums, rupjiem mehāniķiem!

Osborns un Reinharts saskatījās.

-- Varbūt iesim iekšā? — Osborns ierosi­nāja.

—   Jā, patiešām. — Ministrs smaidīja pār visu seju. — Hello, Vandenberg, cik patī­kami, ka arī jūs esat ieradies!

Džīrss paspēra dažus soļus un satvēra durvju rokturi.

—   Vai drīkstu? — Viņš izaicinoši parau­dzījās Reinhartā.

—    Lūdzu! — Reinharts sacīja.

—   Lūdzu, šeit, ministra kungs. — Un Džīrss ieveda viņus iekšā.

Tagad skaitļotāja vadības telpā dega visas gaismas, un Džīrss ar manāmu lepnumu veica namatēva un izrādītāja pienākumus. Reinharts un Osborns ļāva viņam brīvu vaļu, un Flemings, stāvēdams pie vadības pults, sapīcis vēroja notiekošo. Džīrss stādīja mi­nistram priekšā Bridžeru un Kristīni un it kā garāmejot pieminēja Flemingu.

—    Jūs jau pazīstat doktoru Flemingu, mi­nistra kungs, kas to konstruēja.

—    Konstruktori atrodas kaut kur Andro­mēdas zvaigznājā, — Flemings sacīja. Ret­klifs pasmējās, it kā tas būtu bijis asprātīgs joks.

—    Jus patiešam esat paveikuši lielu darbu. Tagad es saprotu, kāpēc jūs prasījāt tik daudz naudas.

Viesi devās tālāk. Misis Teitallenai visla­bāk patika neona spuldzītes; pelēkajos uz­valkos tērptie ministrijas ierēdņi ar neiz- protošu interesi ņēmās pētīt zili nokrāsotos aparatūras blokus, un Flemings, palicis aiz­mugurē kopā ar Osbornu, nenocietās:

—    Nekas nav pretīgāks par šādu izrādī­šanu!

—    Uzņemiet to kā komplimentu, — sacīja Osborns. — Viņi taču uztic jums visu — zināšanas, naudu, varu …

—    Jo lielāki muļķi.

Taču Osborns tā nedomāja.

Kad bija apskatīts atmiņas cilindrs, visa grupa sapulcējās vadības pults priekšā.

—    Nu, un tagad? —1 Retklifs vaicāja.

Flemings paņēma skaitļiem aprakstītu lap,u.

—    Šīs ir pēdējas datu kopas, kas bija rai­dījumā, — viņš sacīja tik klusu, ka gandrīz neviens nesadzirdēja.

Reinharts atkārtoja teikto skaļāk, paņēma lapu un paskaidroja:

—    Tagad mēs ievadīsim šos datus un tad ieslēgsim visu mašīnu.

Viņš pasniedza lapu Kristīnei, kas apsē­dās pie teletaipa un sāka klikšķināt taustiņus. Viņa izskatījās ļoti izveicīga un skaista: viesi bija sajūsmā. Kad Kristīne bija beigusi, Fle­mings ar Bridžeru pagrieza slēdžus un no­spieda pogas uz vadības pults un gaidīja. Arī ministrs gaidīja. No skaitļotāja dziļu­miem atskanēja vienmērīga dūkoņa, citādi viss bija klusu. Kāds noklepojās.

—    Vai viss kārtībā, Denis? — Flemings jautāja. Tad cita pēc citas uzzibsnīja indika- torspuldzītes.

Tas bija ļoti efektīgs skats. Tūlīt tika pa­skaidrots: spuldzītes rāda, kā dati virzās cauri mašīnai; tiklīdz tā būs beigusi skait­ļot, rezultāts tiks nodrukāts, rau, tur uz tā platā papīra ruļļa …

Taču nekas nenotika — pagāja stunda, un viņi vēl arvien gaidīja. Pulksten piecos mi­nistrs nesmaidīdams iekāpa savā helikopterā, pacēlās debesīs un aizlidoja dienvidu vir­zienā. Pulksten sešos pārējie viesi devās uz staciju, lai noķertu vakara vilcienu uz Aber- dīnu. Viņus pavadīja Reinharts, nerunīgs un

gauži sašļucis. Pulksten astoņos Bridžers un Kristīne aizgāja mājās.

Flemings palika viens tukšajā vadības telpā, klausīdamies skaitļotāja dūkoņā un stingi vērdamies nemitīgi zibsnījošajās spul­dzītēs. Džūdija, tiklīdz atbrīvojās, piebiedro­jās viņam un apsēdās līdzās pie vadības pults. Flemings nerunāja, pat nelādējās un nežēlojās, un Džūdija nevarēja atrast šim brīdim piemērotus vārdus.

Pulkstenis pie sienas rādīja gandrīz des­mit, kad spuldzītes uz paneļa pārstāja mir­got. Flemings nopūtās un sakustējās, lai pieceltos un ietu projām. Džūdija mierinot ar pirkstu galiem viegli pieskārās viņa piedur-' knei. Flemings pagriezās, lai noskūpstītu viņu, un tieši šajā brīdī sāka klakšķēt izva­des rakstāmiekārta.

Reinharts palika pa nakti Aberdīnā, kur notika Skotijas universitāšu seminārs. Semi­nārs bija tikai iegansts — viņam negribējās turpināt ceļojumu kopā ar augstprātīgi vē­līgo sabiedrību no Londonas. Vienīgais mie­rinājums bija tas, ka viņš sastapa savu veco draugu — Madlēnu Doneju. Viņa bija ķīmi­jas profesore Edinburgas universitātē, var­būt labākā bioķīmiķe visā zemē, ārkārtīgi talantīga zinātniece un cilvēks, kas prata nomierināt un iedrošināt, kaut sievišķīgās pievilcības ziņā, kā mēļoja viņas studenti, līdzinājās ar sakaltušu ādu apvilktai retortei.

Viņi ilgi runājās, pēc tam Reinharts, kauda­mies ar smagām domām, atgriezās savā viesnīcas istabā.

No rīta viņš saņēma telegrammu no Tor- nesas:

_PILNS NAMS. DŪŽI SIT KARAĻUS. BRAUCIET TŪLĪT. FLEMINGS.

Reinharts atteica uz Londonas lidmašīnu rezervēto biļeti, nopirka jaunu dzelzceļa bi­ļeti un atkal devās uz ziemeļrietumiem, pa­ņēmis līdzi Doneju.

—    Ko tas nozīmē? — viņa jautāja.

—    Ceru, tas nozīmē, ka kaut kas ir noti­cis. Lai dievs dod! Tā nolādētā mašīna izmaksāja vairākus miljonus, un vakarnakt es domāju, ka mēs kļūsim par izsmiekla ob­jektu visai Vaithollai.

Reinharts pats īsti labi nezināja, kādēļ uzaicinājis Doneju braukt līdzi. Varbūt tā­pēc, lai sagādātu sev morālu atbalstu.

Kad viņš no Tornesas stacijas piezvanīja uz centru, lai palūgtu mašīnu un ārkārtēju caurlaidi Donejai, viņu savienoja tieši ar Kvodringa kabinetu.

—    Tie zinātnieki ir viena sasodīta tauta! — Kvodrings sacīja savam gaitniekam. — Nāk un iet, it kā te būtu kāda zaļumballe.

Viņš paņēma gaitnieka izrakstīto caurlaidi un devās uz koridora otru galu, kur atradās Džīrsa kabinets. Vispār par Kvodringa rak­sturu nevarēja sevišķi sūdzēties, bet šodien

sakarā ar Džūdijas ziņojumu par notikumu krastmalā viņš bija ļoti sliktā omā.

—           Nezinu, vai jūs to parakstīsit, ser. — Kvodrings nolika caurlaidi uz Džīrsa galda.

—     Kam tā ir?

—           Personai, ko profesors Reinharts grib ievest pie mums.

—           Vai jūs esat tuvāk informēts, kas viņš ir?

—    Tā ir «viņa», nevis viņš.

—           Kā viņu sauc? — Džīrss caur savām bifokālajām brillēm pašķielēja uz caurlaidi.

—    Profesore Doneja.

—           Doneja! Madlēna Doneja? — Džīrss ieinteresēts vēlreiz paskatījās caurlaidē. — Par viņu jums nav ko raizēties. Es viņu pazīstu kopš saviem Mančestras laikiem.

Parakstīdams caurlaidi, Džīrss pasmaidīja, laikam kaut ko atcerēdamies. Kvodrings ne­veikli samīņājās.

—           Mums ir ļoti grūti izsekot šos Zinātnes ministrijas ļaudis.

—           Kamēr viņi tup savā ēkā, nav ko uz­traukties. — Džīrss pasniedza parakstīto caurlaidi.

—    Viņi klaiņā apkārt.

—    Kurš, piemēram?

—           Vispirms Bridžers. Viņš ļoti bieži braukā uz salu.

—    Viņš novēro putnus.

—           Mums šķiet, ka tur slēpjas kaut kas cits. Es personiski domāju, ka viņš ņem līdzi dokumentus.

—           Dokumentus? — Džīrss spēji pacēla galvu, nozibsnīdams briļļu stiklus. — Vai jums ir kādi pierādījumi?

—    Nav.

—    Nu, tātad . ..

—           Vai mēs nevarētu viņu pārmeklēt pie laivu piestātnes?

—    Bet ja nu jūs pie viņa nekā neatrodat?

—    Tas būtu brīnums.

—           Bet mēs sevi būtu nostādījuši muļķīgā situācijā. — Džīrss noņēma brilles un dzedri palūkojās majorā. — Un, ja viņam tiešām ir kaut kas aiz ādas, mēs viņu padarītu piesar­dzīgu.

—    Viņam noteikti ir kaut kas aiz ādas.

—           Tad dabūj iet faktus, lai varētu ko uz­sākt.

—    Nezinu, kā lai to izdaru.

—           Jūs esat atbildīgs par šīs iestādes dro­šību.

—    Jā, ser.

Džīrss kādu brīdi dziļdomīgi klusēja.

—    Un kā mis Adamsone?

Kvodrings pastāstīja.

—    Un pēc tam vairāk nekas nav noticis?

—           Nē, ser, vismaz mēs neko neesam ma­nījuši.

—           Hm. — Džīrss ar knakšķi salieca savu briļļu kājiņas, un tas nozīmēja, ka saruna par šo tematu izbeigta. — Ja jūs ejat uz skaitļotāja ēku, jūs pats varētu nodot pro­fesorei Donejai viņas caurlaidi.

—    Neesmu domājis turp iet.

—    Tad aizsūtiet kādu. Un lieciet nodot viņai manus sveicienus. Jā, starp citu, ja viņi tur neuzkavējas pārāk ilgi, lai iegriežas pie manis uz glāzi heresa.

—    Labi, ser! — Kvodrings piesardzīgi kā­pās atpakaļ no rakstāmgalda.

—    Arī Flemings, tādā gadījumā, ja ir tur kopā ar viņiem.

—    Jā, ser.

Kvodrings jau bija pie durvīm. Džīrss sapņaini raudzījās griestos, domādams par Madlēnu Doneju.

—    Man gribētos, lai arī mēs paši vairāk pievērstos īsti zinātniskiem pētījumiem. Ap­nicis noņemties tikai ar šiem praktiskajiem uzdevumiem.

Kvodrings pasteidzās nozust.

Galu galā caurlaidi nodošanai paņēma Džūdija. Doneja bija skaitļotāja vadības telpā, kur Reinharts un Bridžers viņai visu izrādīja, bet Kristīne pūlējās pa nometnes iekšējo telefonu sazvanīt Flemingu. Džūdija nodeva caurlaidi, un viņu iepazīstināja ar Doneju.

—    Preses dienests? Jauki! Man patīk, ka arī meitenēm ļauj kaut ko darīt, — Doneja sacīja mundrā, vīrišķīgā balsī. Viņas ska­tiens bija stingrs, bet laipns. Reinharts šķita satraukts un neparasti nervozs.

—    Ko Džons gribēja?

—    Es nezinu, — Džūdija sacīja. — Vismaz es īsti labi to nesapratu.

—    Viņš man atsūtīja telegrammu.

Pēc brīža atsteidzās Flemings.

—    Ahā, te jūs esat!

Reinharts metās viņam virsū:

—    Kas noticis?

—           Mēs neesam vieni, — Flemings sacīja, vēsi paskatīdamies uz Doneju.

Reinharts ērcīgi iepazīstināja viņus un ne­pacietīgi mīņājās no vienas kājas uz otru, ka­mēr Doneja izprašņāja Flemingu par skaitļo­tāja uzbūvi.

—    Madlēna ir pilnīgi lietas kursā.

—    Laimīgā! Arī es gribētu būt lietas kursā.

Flemings izvilka no kabatas salocītu pa­pīra lapu un pasniedza profesoram.

—           Kas tas ir? — Reinharts atlocīja lapu. Flemings smīnēdams vēroja viņu kā mazs zēns, kas dzen jokus ar pieaugušo. Uz pa­pīra lapas bija nodrukātas vairākas rindas skaitļu.

—           Kad mašīna to izvadīja? — jautāja Reinharts.

—           Vakar vakarā, pēc tam kad jūs visi bi­jāt aizgājuši. Šeit bija Džūdija un es.

—           Un man tu to neteici! — pārmetoši iesaucās Bridžers.

—    Tu jau biji aizgājis.

Reinharts, pieri saraucis, pētīja skaitļus.

—    Vai tie jums kaut ko izsaka?

—    Jums tie neko neatgādina?

—    Atzīstos, ka ne.

—           Vai tās nav enerģētisko līmeņu relatī­vās frekvences ūdeņraža atomā?

—    Vai tā ir? — Reinharts pasniedza pa­pīru Donejai.

—    Tu gribi teikt, — Bridžers jautāja, —ka skaitļotājs pēkšņi ņēma un to nodrukāja?

—    Jā. Tas var gan būt. — Doneja lēnām pārlasīja skaitļus. — Tiešām izskatās pēc re­latīvajām frekvencēm. Cik dīvaini!

—    Visa šī padarīšana ir mazliet dīvaina, — sacīja Flemings.

Doneja vēlreiz izlasīja skaitļus un pamāja ar galvu.

—    Es tam neredzu jēgas, — Džūdija ietei­cās un pati nobijās, vai nav izrādījusi ne­parastu stulbumu.

—     Izskatās tā, it kā kāds tur augšā, — Doneja norādīja uz debesīm, — būtu cītīgi nopūlējies pavēstīt mums to, ko mēs jau zi­nām par ūdeņradi.

—    Vai tas patiešām ir viss? — Džūdija paraudzījās uz Flemingu, bet viņš nekā ne­teica. Madlēna Doneja uzrunāja Reinhartu:

—    Maza vilšanās.

—    Es nejūtos vīlies, — Flemings mierīgi sacīja. — Tas ir tikai sākums. Jautājums ta­gad ir, vai mēs gribam turpināt.

—    Kā jūs varat turpināt? — vaicāja Do­neja.

—    Redziet, ūdeņradis ir Visuma kopīgais elements. Vai tā nav? Tātad šī ir ļoti vien­kāršas universālas informācijas daļiņa. Ja mēs to nesaprotam, mašīnai nav jēgas tur­pināt. Ja saprotam, tad skaitļotājs var pāriet pie nākamā jautājuma.

—    Pie kāda nākamā jautājuma?

—    To mēs vēl nezinām. Bet šis, es varu derēt, ir pirmais solis garā garā jautājumu un atbilžu spēlītē. — Flemings paņēma pa­pīru no Donejas un pasniedza Kristīnei. — Ievadiet to atpakaļ skaitļotājā!

—    Vai patiešām? — Kristīne jautājoši pa­lūkojās uz Reinhartu.

—    Dariet to.

Reinharts neteica vairs ne vārda, bet šķita manāmi pārvērties: viņš vairs neizskatījās nomākts, un viņa acis moži dzirkstīja. Ka­mēr Kristīne apsēdās pie ievades teletaipa un Bridžers rīkojās ar vadības pults slē­džiem, visi pārējie stāvēja klusi un domīgi.

—    Sāciet! — Bridžers sacīja. Viņš bija pat vēl klusāks nekā Flemings, un Džūdija ne­varēja saprast, vai viņš jūt skaudību, ir no­bažījies vai, tāpat kā visi pārējie, tikai mēģina izprast notiekošo.

Kristīnes pirksti ātri skraidīja pa klavia­tūru, un skaitļotājs aiz savām metāla sienām vienmērīgi dūca. Patiešām šķita, ka tas ir visapkārt viņiem — masīvs, bezkaislīgs un nogaidošs. Doneja raudzījās uz zilo aparatū­ras bloku rindām un ritmiski mirgojošajām spuldzītēm ar mazāku bijību nekā Džūdija, bet ļoti ieinteresēti.

—    Jautājumi un atbildes — vai jūs tiešām tā domājat?

—    Ja jūs būtu tur augšā starp zvaigznēm, jūs taču nevarētu tieši pajautāt, ko mēs zi­nām. Bet šāda mašīna var, — Flemings pa­

māja uz skaitļotāja indikatorpaneļa pusi, — ja ir konstruēta un programmēta tā, lai to izdarītu viņu vietā.

Doneja atkal pievērsās Reinhartam.

—           Ja doktors Flemings ir uz pareiza ceļa, tas tas patiešām ir kaut kas vienreizīgs.

—           Flemingam šādās lietās ir nemaldīgs instinkts, — Reinharts sacīja, nenovērsdams acis no Kristīnes.

Kad viņa bija beigusi strādāt ar teletaipu, nekas nenotika. Bridžers manipulēja ar va­dības pults pogām un slēdžiem, bet pārējie gaidīja. Flemings izskatījās samulsis.

—    Ko tas nozīmē, Denis?

—    Nezinu.

—          Varbūt jūs kļūdījāties, — Džūdija sa­cīja.

—    Līdz šim vēl neesam kļūdījušies.

Tiklīdz Flemings to izteica, iemirgojās

spuldzītes uz indikatorpaneļa, un pēc īsa brīža sāka darboties izvades rakstāmiekārta. Visi sapulcējās tai apkārt, vērodami, kā pāri tās platajam rullim collu pēc collas slīd baltā papīra lente, noklāta ar skaitļu rindām.

Viens no garajiem, zemajiem skapīšiem Džīrsa kabinetā bija dzērienu bārs. Direk­tors uzlika uz tā četras glāzes un no apak­šējā plaukta izņēma pudeli džina.

—           Tas, ko dara Reinharts un viņa ļaudis, ir briesmīgi intriģējoši. — Par godu Donejas apciemojumam Džīrss nebija uzvilcis savu

vislabāko kārtu, toties lika lietā savas visla­bākās manieres. — Vakar atgadījās maza neveiksmīte, bet, cik saprotu, tagad viss ir kārtībā.

Doneja, iegrimusi vienā no dziļajiem at­zveltnes krēsliem, pacēla acis un saskatījās ar Reinhartu. Džīrss turpināja runāt, palē­nām piepildīdams vienu no glāzēm.

—    Mēs te, šajā mežonīgajā nostūrī, patie­sību sakot, nodarbojamies tikai ar rupjiem dzelžiem. Mēs, protams, dodam lielu ieguldī­jumu valsts raķešu rūpniecības attīstībā un risinām daudzas svarīgas un sarežģītas pro­blēmas, taču man nebūtu nekas pretī uzģērbt vecu virsvalku un atgriezties laboratorijā. Vai nav par gaišu?

Viņš uzlika piepildīto glāzi uz sava rak­stāmgalda, kura virsa atradās vienā līmenī ar Donejas ausi. Glāzes kājiņa bija ietīta papīra servjetītē, lai nesabojātu pulējumu.

—    Ļoti labs, paldies! — Doneja pāri galda malai tikko varēja redzēt glāzi un pasnieg­ties pēc tās nepiecēlusies. Džīrss sameklēja skapītī otru pudeli.

—    Un jums heresu, Reinhart? — Viņš ielēja heresu. — Sēžot pie administratora galda, cilvēks briesmīgi ierūsē. Uz jūsu vese­lību! … Priecājos atkal jūs redzēt, Madlēn! Kas ir jūsu darba lauks zinātnē?

—    DNS, hromosomas, dzīvības izcelša­nās, — Doneja skarbi atbildēja. Viņa nolika savu glāzi atpakaļ uz galda un aizdedzināja cigareti, izpūzdama dūmus pa degunu kā vī­rietis. — Bet šobrīd esmu nonākusi mazā strupceļā. Es patlaban gribēju aizbraukt kaut kur projām, lai klusībā padomātu, kad sastapu Ernestu.

—           Palieciet un padomājiet šeit! — Džīrss veltīja viņai mīļu smaidu un tūlīt pat to no­dzēsa. — Bet kur kavējas Flemings?

—           Viņš kuru katru brīdi būs klāt, — sacīja Reinharts.

—           Tas jums ir gaišs puisis, bet ar smagu raksturu, — Džīrss viņam pavēstīja. — Pa­tiesību sakot, jums viņi visi ir mazliet īpat­nēji, vai ne?

—           Mums ir arī rezultāti, — Reinharts mie­rīgi atbildēja. — Skaitļotājs strādā un ir sā­cis izvadīt materiālu.

Džīrss uzrāva uzacis.

—    Patiešām? Ko tad tas izvada?

Viņi pastāstīja.

—           Dīvaini. Patiešām ļoti dīvaini. Un kas notika, kad jūs to ievadījāt atpakaļ?

—    Tas nodrukāja milzum daudz skaitļu.

—    Ko tie nozīmē?

—           Nav ne jausmas. Mēs tos rūpīgi izska­tījām, bet pagaidām… — Reinharts paraus­tīja plecus.

Pie durvīm nevērīgi pieklauvēja, un uz sliekšņa parādījās Flemings.

—    Vai te būtu īstā kompānija?

—           Nāciet, nāciet! — Džīrss sacīja gluži kā daudzsološam, bet netaktiskam studen­tam. — Vai slāpst?

—    Kad man neslāpst?

Flemingam rokā bija skaitļotāja apdrukā­tās lapas. Viņš tās nosvieda uz galdar lai paņemtu glāzi.

—    Vai jūs mūs iepriecināsit? — jautāja Reinharts.

—    Itin nemaz. Kaut kas nav kārtībā vai nu ar viņu, vai ar mums.

—    Vai tie ir paši pēdējie? — jautāja Džīrss, izklādams papīrus un noliekdamies pār tiem. — Jums būs krietni jānopūlas, lai tos izanalizētu, vai ne? Ja mēs kaut kādā veidā varam palīdzēt…

—    Tur nevar būt nekas sarežģīts. — Fle­mings bija kluss un domīgs, it kā mēģinātu saskatīt kaut ko netveramu, bet tuvumā esošu. — Es esmu pārliecināts, ka tur jābūt kaut kam pavisam vienkāršam. Tādam, ko mēs varētu pazīt.

—    Tur bija viena nodaļa… — Reinharts paņēma lapas un pārbrauca ar acīm. — Šķiet, it kā būtu kas pazīstams. Madlēn, paskatie­ties šo kopu vēlreiz.

Madlēna paskatījās.

—    Ko tad jūs gaidāt? — Džīrss jautāja Flemingam, ieliedams dzeramo.

—    Es nezinu. Pagaidām es vēl nezinu, kāda ir šī spēlīte.

—    Vai oglekļa atoms jūs neinteresētu? — Doneja ar tikko jaušamu smaidu palūkojās augšup no sava krēsla.

—    Oglekļa atoms?!

—    Tas nav izteikts tādā veidā, kā to da­rām mēs, tomēr, jā, tas varētu būt oglekļa struktūras apraksts. — Viņa izpūta dūmus pa degunu. — Vai to jūs domājāt, Ernest?

Reinharts un Džīrss atkal noliecās pār la­pām.

—    Es, protams, esmu mazliet ierūsējis, — sacīja Džīrss.

—    Tas taču varētu būt, vai ne?

—    Jā, patiešām gan. Interesanti, vai tur ir vēl arī kas cits.

—    Tur nekā cita nebūs, — sacīja Fle­mings. Viņa domīgums bija izgaisis un balsī skanēja droša pārliecība. — Atcerieties pašu sākumu. Pirmais bija jautājums par ūdeņ­radi. Tagad viņš mums jautā, pie kādas dzī­vības formas mēs piederam. Visas pārējās skaitļu kopas nozīmē citus iespējamos dzīvu radījumu uzbūves veidus. Bet mēs par tiem nekā nezinām, jo dzīvība uz mūsu planētas balstās uz oglekļa atoma.

—    Nu labi, pieņemsim šo jūsu teoriju, — sacīja Reinharts. — Ko mēs tagad darīsim? Ievadīsim atpakaļ skaitļus, kas attiecas uz oglekli?

—    Tādā gadījumā, ja mēs gribam, lai viņš zinātu, no kā mēs esam taisīti. Viņš to ne­aizmirsīs.

—    Vai jūs priekšlaikus nepiedēvējat tam intelektu? — sacīja Džīrss, kam nebija laika nodoties fantastiskām hipotēzēm.

—    Paklausieties, — Flemings pievērsās viņam. — Raidījumā, ko mēs uztvērām, ir divas daļas. Pirmkārt, tas mums deva pro­jektu, otrkārt — krietni daudz pamatinfor­mācijas, kas ievadāma skaitļotājā, kad bū­sim to uzbūvējuši. Līdz šim mēs nezinājām, kas tā par informāciju, bet tagad sākam to uzzināt. Sākotnējā informācija plus tas, ko mēs paši pateiksim, dos viņam iespēju izzi­nāt par mums itin visu. Un viņš iemācīsies šīs savas zināšanas izmantot. Ja tas nav in­telekts, tad es nezinu, kas tas ir.

—    Tā ir ļoti noderīga mašīna, — sacīja Doneja. Flemings pagriezās pret viņu.

—    Tā kā tam nav protoplazmas, tad, pēc ķīmiķu domām, protams, nevar būt arī do­māšanas spēju!

Doneja pavīpsnāja.

—    No kā jūs baidāties, Džon? — jautāja Reinharts.

—    No tā nolūkiem. Mums to nelika uzbū­vēt tāpat vien joka pēc vai aiz labdarības.

—    Jūs spriežat kā neirotiķis, — Doneja sacīja.

—    Jūs tā domājat?

—    Jums ir dota negaidīta izdevība. Iz­mantojiet to! — Viņa pievērsās Reinhartam. — Ja jūs lietosit doktora Fleminga metodi un ievadīsit atpakaļ oglekļa formulu, varbūt saņemsit kaut ko citu. Iespējams, ka jūs iegūsit daudz sarežģītāku vielu formulas un ar šīs brīnišķīgās mašīnas palīdzību varēsit tās sintezēt. Un tas ir viss. Lieciet tai strādāt!

—    Kā jūs uz to skatāties, Džon? — Rein­harts pavērās Flemingā.

—    Ar mani nerēķinieties!

—           Vai jūs negribētu ar to nodarboties, Madlēn? — profesors jautāja Donejai.

—           Kāpēc gan ne jūs pats? — viņa jau­tāja.

—           Astronomija ir pārāk tālu no biosintē- zes. Ja jūsu universitāte varētu iztikt bez jums …

—           Mēs jums šeit nodrošināsim vislabākos apstākļus. — Džīrss mēdza izlemt un rīkoties ātri. — Jūs teicāt, ka esot nonākusi strupceļā.

Doneja pārlika.

—          Vai jūs strādāsit kopā ar mani, doktor Fleming?

Flemings papurināja galvu.

—           Iekams mēs vispār sākam, vēl daudz kas nopietni jāapsver.

—    Es gan tā nedomāju.

—           Es esmu aizgājis tik tālu, cik gribēju. Patiesību sakot, pat tālāk, lai pierādītu, ka ar vārdiem nemētājos. Bet šeit mans ceļš beidzas.

Reinharts pavēra muti, gribēdams ko iebilst, bet Flemings jau aizgriezās.

—           Labi! — Reinharts sacīja. — Vai jūs ķersities pie šā darba, Madlēn?

Par visu pārējo viņi vienojās, kad Fle­mings bija aizgājis.

Doneja ieradās Tornesā nākamajā nedēļā un sāka strādāt ar skaitļotāju. Bridžers un Kristīne viņai palīdzēja, un arī Džīrss tagad izrādīja lielu entuziasmu un interesi. Fle- mings atgriezās Londonā, un Džūdija ar viņu vairs nesatikās. Kā armijas virsniekam, ko saistīja dotais zvērests, viņai vajadzēja pa­likt tur, kur bija norīkota. Savā ziņā tas bija atvieglojums — justies brīvai no viņu div­domīgajām attiecībām. Pēc Fleminga dzīvoklī pavadītās nakts Džūdija cik spēdama bija turējusi viņu no sevis pieklājīgā attālumā, jo pati cīnījās ar pretrunīgām izjūtām — instinktīvu vēlēšanos baudīt mīlestību un mokošo apziņu, ka Flemings uzskata viņu par to, kas viņa nav. Vismaz pa to laiku, kamēr Flemings bija projām, Džūdijai neva­jadzēja ziņot par viņu — palika tikai Bri­džers, bet tas nebija tik nepatīkami.

Bridžers nedeva drošības dienesta darbi­niekiem nekādu pieturas punktu. Džūdija vairs nestaigāja gar piekrasti, un Kvodringa patru]as nekā aizdomīga nemanīja. Pats Bri­džers kļuva arvien drūmāks un noslēgtāks. Viņš strādāja lietpratīgi, bet bez entuziasma un savu brīvo laiku pavadīja uz Torholmas salas, novērodams vēlo gājputnu aizceļo­šanu uz ligzdošanas vietām.

Rudeni nomainīja ziema. Atgriezies Lon­donā, Flemings ķērās pie darba, lai pārbau­dītu visu raidījumu un savus sākotnējos ap­rēķinus. Bolderšovas kalnā vēl arvien uz­tvēra signālus, bet nekā jauna tajos nebija. Šifrs vienmēr bija viens un tas pats. Fle­mings, izanalizējis visus materiālus, neat­rada neko tādu, kas norādītu, ka viņa bažas ir pamatotas.

Donejai Tornesā veicās labāk.

—   Jaunajam cilvēkam bija taisnība vienā ziņā, — viņa sacīja Reinhartam. —- Par to jautājumu un atbilžu spēlīti. Mēs ievadījām atpakaļ oglekļa atomskaitļus, un mašīna sāka izvadīt proteīna molekulu struktūras aprakstu.

Kad Doneja to ievadīja atpakaļ, skaitļotājs uzdeva vēl citus jautājumus. Tas piedāvāja dažādu uz proteīniem balstītu struktūru for­mulas un acīmredzot gribēja, lai par tām dod vairāk informācijas. Doneja iesaistīja šai darbā savu katedru Edinburgā. Tad viņi ievadīja atpakaļ mašīnā visu, ko zināja par šūnas uzbūvi. Ap Jaungadu skaitļotājs bija izsniedzis viņiem hemoglobīna molekulārās struktūras formulu.

—   Kāpēc hemoglobīna? — jautāja Džū­dija, kas bija aizbraukusi Donejai līdzi uz Edinburgu, lai mēģinātu izprast notiekošo.

—   Asiņu hemoglobīns piegādā smadze­nēm elektrisko barojumu.

—   Vai skaitļotājs to piedāvāja kā vienu no vairākām iespējām?— jautāja Reinharts.

Viņi visi trīs sēdēja Donejas darbistabā vienā no vecajām, pelēkajām universitātes ēkām. Doneja bija Reinhartam paziņojusi, ka jautājums par tālāko darbu jāapspriež ministrijā.

—   Jā, — sacīja bioķīmiķe. — Tāpat kā iepriekš. Un mēs ievadījām atpakaļ šo.

—   Tātad tagad tas zina, kā darbojas mūsu smadzenes?

—    Tagad tas zina vēl daudz vairāk.

Reinharts nobraucīja zodu ar saviem smal­kajiem pirkstiem.

—    Kāpēc gan tas grib to visu zināt?

—   Jūs ir ietekmējis Flemings, — pārmetoši sacīja Doneja. — Tas negrib zināt neko. Tas aprēķina loģiskas atbildes, izejot no mūsu sniegtās informācijas un datiem, kas tam jau ir. Tādēļ ka tā ir skaitļošanas mašīna.

—    Un tas ir viss? — Džūdija, lai cik nie­cīgas bija viņas zināšanas, šaubījās tāpat kā Reinharts.

—   Mēģināsim spriest zinātniski, — sacīja Doneja, — nevis kā mistiķi.

—    Profesor Reinhart, vai jūs …

Reinharts acīmredzot jutās neomulīgi.

—    Flemings teiktu, ka skaitļotājs grib zi­nāt, ar kāda veida intelektu tam ir darī­šana — kāda veida skaitļotāji mēs esam, cik lielas ir mūsu smadzenes., kā mēs tās baro­jam, kāda ir to uzbūve.

—    Jaunajam Flemingam ir vienkārši sli­mīga iztēle, man jāsaka, — teica Doneja. Viņa norādīja uz plauktiem, kas bija piebāzti ar papīru mapēm. — Tagad mums ir tik daudz materiāla, ka mēs gandrīz vairs nere­dzam dienas gaismu, un es sāku aptvert, ko tas viss nozīmē. Tādēļ es gribēju apspries­ties ar jums. Manuprāt, skaitļotājs ir devis mums dzīvās šūnas uzbūves pamatshēmu.

—    Ko jūs sakāt?!

—    Labuma mums no tā nav nekāda. Te ir neaptverams daudzums skaitļu. Tas ir pārāk sarežģīti, lai mēs jebkad spētu to pilnībā izprast.

—    Kā tā?

—    Paskatieties uz šo skaitļu jūru! Mēs va­ram saprast un atšifrēt atsevišķus posmus, piemēram, par hromosomas struktūru un tā tālāk, bet būtu vajadzīgi gadi, lai to visu iz­analizētu.

—    Ja tas jums vispār būtu jādara.

—    Ko jūs ar to gribat teikt?

Reinharts atkal nobraucīja zodu. Džūdija ievēroja viņa plaukstas virspusē mazas bed­rītes. Reinhartam piemita kaut kas ļoti no­mierinošs un dziļi cilvēcisks pat tad, kad viņš pāri galvai bija iegrimis teorētiskos prātojumos.

—    Es gribu parunāt ar Flemingu un Os­bornu, — viņš sacīja.

Galu galā viņam izdevās noorganizēt tik­šanos Osborna kabinetā. Šai laikā Reinharts bija pamatīgi iepazinies ar visiem, faktiem un gribēja sākt rīkoties. Flemings izskatījās novecojis un apātisks, it kā viņa iekšējā atspere būtu atslābusi. Viņa seja bija pietū­kuši un acis sasarkušas.

Eleganti atgāzies krēslā, Osborns uzklau­sīja Reinhartu.

— Profesore Doneja ziņo, ka, pēc viņas domām, no skaitļotāja saņemtais materiāls satur sīku šūnas molekulārās struktūras ap­rakstu.

—    Dzīvas šūnas?

—    Jā. Tas ir līdz šim neatklātais dabas noslēpums — kā sakārtotas šūnā nukleīnskā­bes molekulas.

—    Tātad jūs tagad patiešām varētu sinte­zēt dzīvu šūnu?

—    Ja mēs varētu izmantot skaitļotāju darba kontrolei, izgatavot laboratorijas ie­kārtu, ar kuru būtu iespējams izpildīt tā do­tās instrukcijas, respektīvi — uzbūvēt ie­kārtu DNS sintēzei, tad, manuprāt, mēs varētu sākt dzīvu audu veidošanu.

—    Biologi taču par to ir sapņojuši gadiem ilgi!

—    Vai jus patiešam' gribat Jaut tam radīt dzīvu organismu? — jautāja Flemings.

—    Doneja grib mēģināt, — sacīja Rein­harts. — Flemings negrib. Ko mēs darīsim?

—    Kāpēc jūs negribat? — Osborns nevē­rīgi pavaicāja Flemingam, it kā runa būtu par kādu gluži ikdienišķu jautājumu.

—    Tādēj, ka mūs uz to virza piespiedu ceļā, — Flemings gurdi atbildēja. — Es to esmu teicis kopš tās dienas, kad mēs uzbū­vējām šo nolādēto mašīnu, un neredzu ie­mesla mainīt savu pārliecību. Madlēna Do­neja iedomājas, ka šo skaitļotāju var vien­kārši izmantot kā laboratorijas aparatūru. Viņa ir nelabojama optimiste. Ja viņa grib parotaļāties ar DNS sintēzi, lai paliek savā universitātē un dara to. Bet neļaujiet viņai lietot skaitļotāju vai, ja esat spiesti to atļaut, tad vismaz izdzēsiet tā atmiņu.

—    Jūsu domas, Reinhart? — Osborns ar garlaikotu sejas izteiksmi pievērsās profeso­ram, neizrādīdams, kādu iespaidu uz viņu atstājuši Fleminga vārdi.

—    Es nezinu, — Reinharts sacīja. — Tie­šām nezinu. Tas viss nāk no kādas tālas, sve­šas civilizācijas, bet…

—    Mēs jebkurā brīdī varam izraut, kon­taktu? — Flemings pateica priekšā. — Sa­protiet, mēs to uzbūvējām, lai pārbaudītu raidījuma saturu. Tā taču bija, vai ne? Tas tika izdarīts. Mēs sākām ar to strādāt, lai noskaidrotu tā nolūkus. Tagad mēs zinām arī tos.

—    Diez vai.

—    Es zinu! Tā ir intelektuāla piektā ko­lona no citas pasaules, no citas eksistences formas. Tajā ir gan dzīvības iedīgļi, gan arī iznīcības iedīgļi.

—   Vai jums vispār ir kāds pamats to ap­galvot? — jautāja Osborns.

—    Nekā konkrēta.

—    Tad kā gan mēs varam…

—    Labi, turpiniet vien! — Flemings piecē­lās un devās uz durvīm. — Turpiniet, un jūs redzēsit, kas notiks, bet tikai tad neskrieniet brēkdami pie manis!

6.ATRADUMS

Par spīti visam Flemings pavasarī tomēr aizbrauca uz Tornesu, lai, kā pats izteicās, apciemotu Džūdiju, bet patiesībā slimīgas ziņkāres urdīts. Viņš skaitļotājam negāja ne tuvumā, bet Džūdija un Bridžers katrs atse­višķi viņam pastāstīja, kas notiek. Skaitļo­tāja ēkai klāt piebūvētajā jaunajā korpusā Doneja bija izvietojusi sarežģītu laboratori­jas iekārtu, kurā ietilpa ķīmiskās sintēzes aparatūra un elektronu mikroskops. Profe­sores vadītajā grupā strādāja Kristīne un vairāki viņas asistenti, un viņa saņēma visus nepieciešamos līdzekļus, jo Reinharts un Os­borns pa šo laiku bija iemantojuši spēcīgu aizmuguri.

— Un kā klājas tev? — Flemings jautāja Džūdijai.

Viņi sēdēja turpat centra teritorijā uz krasta kraujas, kas pacēlās pār laivu pie­stātni.

— Dzīvoju līdzi gadalaikiem. — Džūdija maigi, bet atturīgi uzsmaidīja viņam. Viņu satrieca ar Flemingu notikusī pārvērtība — neveselīgā sejas krāsa un vispārējais sagu­rums, dziļā apātija, kas liecināja par pilnīgu sakāvi. Džūdija ilgojās viņu apskaut un at­doties viņam un tai pašā laikā gribēja izvai­rīties no tuvībaš un saglabāt tikai viņu sā­kotnējās draudzīgās attiecības, kas šķita ro­beža, ko viņa nedrīkst pārkāpt, kamēr dara darbu, par ko pati kaunas. Uzzinājusi, ka Flemings atgriezīsies Tornesā, viņa pat bija mēģinājusi iesniegt atlūgumu, taču viņu ne­atbrīvoja. Džūdija tagad jau zināja pārāk daudz, lai viņu atlaistu, un daudz par daudz, lai varētu pateikt Flemingam patiesību.

Bridžers bija palicis Tornesā un visu ziemu nostrādājis, nedarīdams neko aizdomīgu, bet vairākas reizes tuvumā tika redzēts Kaufmaņa limuzīns, kura garais, spocīgi ģērbtais šofe­ris stacijā novēroja atbraucējus un aizbrau­cējus un vismaz vienreiz piezvanīja Bridže­ram. Pēc šās sarunas Bridžers vēl vairāk sadrūma un sāka izgatavot skaitļotāja izva­dīto materiālu kopijas savām vajadzībām. Džūdija to nebija ievērojusi, bet Kvodrings gan, taču šis fakts vien vēl neko nepierādīja. Baltā jahta vairāk nerādījās, un, patiesību sakot, ziemā, kad trakoja aukas un sniegpu­teņi un vētras sakultā jūra mežonīgi ban­goja, to nebija arī ko gaidīt. Agri pavasarī gar piekrasti, pastiprinātas ar helikopteriem, sāka kursēt flotes patruļas, un jahta, ja tai

vispār bija kādi aizdomīgi nolūki, tika aiz­baidīta. Drošības pasākumi kļuva stingrāki, bet arī informācijas vērtība pieauga, un Džū- dijas priekšnieku vidū valdīja uzskats, ka netiks žēloti līdzekļi, lai to iegūtu.

Džūdija, kuras vienīgais darbs bija novē­rošana, kā parasti varēja brīvi rīkoties ar savu laiku, un Kvodringam bija gluži pa prātam, ka viņa uzturas kopā ar Flemingu. Tā nu viņa sēdēja līdzās Džonam uz kraujas, izlikdamās laimīga, ka abi atkal sastapušies, un tai pašā laikā rūgti izjuzdama savu iek­šējo sašķeltību.

—    Kad tu noturēsi preses konferenci? — tāds bija Fleminga nākamais jautājums.

—    Nezinu. Šogad, nākamgad, kādreiz nā­kotnē.

—    To visu vajadzēja paziņot atklātībā jau pirms vairākiem mēnešiem.

—    Bet ja tas ir noslēpums?

—    Tas ir noslēpums tādēļ, ka tā grib po­litikāņi. Un tieši tāpēc tas aiziet pa nepareizu ceļu. Tiklīdz zinātni izņem no zinātnieku ro­kām un nodod politikāņiem, tā ir nolemta bojā ejai. — Viņš paraustīja plecu, norādī­dams uz nometni. — Ja vien tam visam jau nav uzspiests nolemtības -zīmogs.

—    Ko tu domā iesākt? — Džūdija jautāja.

Flemings paraudzījās lejup uz krastā plīs­tošajiem viļņiem simt piecdesmit pēdu zem viņiem, tad pagriezās un pirmoreiz pēc ilga laika pasmaidīja.

—    Vizināt tevi ar jahtu, — viņš sacīja.

Bija viens no tiem mānīgajiem pavasa­riem, kas negaidīti šķiet atnācis jau marta pirmajās dienās. Spīdēja saule, no dienvid­rietumiem pūta viegls vējiņš, un jūra bija skaista. Flemings nojauta, ka Džūdijai nav nekā cita ko darīt, un viņi katru dienu brau­kāja ar jahtu pa līci un gar piekrasti augšup līdz Grīnstounas zemesragam un lejup līdz Gerlohas ietekai. Ūdens bija stindzinoši auksts, bet smiltis jau siltas, un pēcpusdienās viņi mēdza iebraukt kādā jaukā līcītī, izkāpt krastā un pagozēties saulē.

Pēc dažām dienām Flemings jau izskatījās mazliet atspirdzis. Viņš kļuva jautrāks un dažreiz stundām ilgi šķita aizmirsis drūmās domas, kas to nomāca. Acīmredzot viņš juta, ka Džūdija vairs nevēlas intīmu attie­cību, un ļoti drīz atkal sāka tēlot sirsnīga un aizbildnieciska lielā brāļa lomu. Džūdija apspieda smeldzi un cerēja, ka viss vēl būs labi.

Kādā siltā, saulainā pēcpusdienā viņi iebrauca mazā līcītī Torholmas saliņas jūras pusē. Krastā slējās stāvas klintis, un to at­starotais saules siltums plūsmoja pāri viņiem abiem, kad tie plecu pie pleca gulēja smil­tīs. Vienīgais, ko viņi redzēja, bija augstās, zilās debesis. Vienīgās skaņas te bija smagie, maigie viļņu šļaksti un jūras putnu klaigas. Pēc brītiņa Flemings piecēlās sēdus un no­vilka biezo svīteri.

— Tev derētu novilkt arī savējo, — viņš sacīja Džūdijai.

Mazliet pa vilcinājusies, viņa novilka svī­teri un tagad gulēja sporta biksītēs un krūš­turī, juzdama ar visu ķermeni spirgtā vēja un saules glāstus. Flemings pat nepaskatījās uz viņu.

—           Te ir labāk nekā pie skaitļotāja. — Džūdija, acis neatvērdama, pasmaidīja. — Vai uz šejieni brauc Bridžers?

—    Nūja.

—    Bet es neredzu neviena putna.

—           Es gan vienu redzu, — Flemings pagrie­zās uz sāniem un noskūpstīja Džūdiju. Viņa gulēja vēsa un nekustīga, un viņš atkal pa­virzījās nost, atstādams vienu roku uz viņas diafragmas.

—           Kāpēc viņš nebrauc šurp kopā ar tevi? — Džūdija vaicāja.

—    Negrib mūs traucēt.

Džūdija saviebās pret sauli.

—    Es viņam nepatīku.

—    Un tev nepatīk viņš, vai ne?

Džūdija neatbildēja. Fleminga roka no­slīdēja uz viņas gurna.

—    Nevajag, Džon!

—           Vai esi devusi tikumības zvērestu? — Viņš piepeši saskaitās un sadrūma.

—    Es neklīrējos, tikai…

—    Tikai?

—    Tu mani vēl nepazīsti.

—           Velns parāvis! Tu man nedod sevišķi daudz izdevības tevi iepazīt.

Džūdija strauji piecēlās un paskatījās ap­kārt. Viņiem aiz muguras klintī bija sprauga.

—    Izpētīsim, kas tur ir.

—    Kā tu vēlies.

—    Vai tur ir ala?

—    Jā.

—    Iesim paskatīsimies!

—    Mēs neesam piemēroti apģērbušies.

—           Neesi tāds formālists! — Džūdiia uz­smaidīja viņam un uzvilka svīteri, tad pa­svieda Flemingam viņējo. — Še!

—           Tā ieiet velnišķīgi dziļi klintī. Te vaja­dzīgi speleologu instrumenti, tāpat kā dzi­ļajās apakšzemes alās.

—    Mēs neiesim tālu.

—           Okei! — Flemings uzslējās kājās un nokratīja savu slikto omu. — Ejam!

Iekšpusē ala paplašinājās un tālāk atkal saruka par šauru eju, kas veda dziļāk klintī. Pamats pie ieejas bija smilšains un oļiem nobārstīts. Pagājuši tālāk, viņi uzdūrās ak­mens bluķiem. Te iekšā bija vēsi un ļoti klusi. Flemings atnesa no laivas kabatas bateriju un apgaismoja alas sienas — šur tur pavizēja ūdens lāsītes, kas sūcās no klints. Pēc pārdesmit jardiem viņi atkal nonāca alas paplašinājumā un tā tālākajā malā ie­raudzīja lielu baseinu. Džūdija nometās uz ceļiem un ielūkojās ūdenī.

—    Te ir kaut kāda aukla.

—           Kas? — Flemings notupās līdzās un raudzījās lejup pāri baseina malai. Tumšajā dziļumā aizstīdza balta aukla, kuras gals bija sasiets cilpā un apmests ap akmeni krastā.

Flemings pavilka auklu — tā turējās pavi­sam stingri.

—           Vai te ir dziļš? — Džūdija pūlējās ie­skatīties baterijas stara apgaismotajā ūdenī, bet nevarēja saredzēt neko citu kā tikai melnu tukšumu.

—    Lūdzu, paturi bateriju!

Flemings ar abām rokām satvēra auklu un lēnām vilka to augšup. Auklas galā bija liela termosveida kārba, smaguma dēļ apkarināta ar akmeņiem. Džūdija apgaismoja kārbas vāku.

—          Tas ir Denisa termoss! — Flemings ie­saucās.

—    Denisa Bridžera?

—           Jā. Viņš to nopirka, ko ņemt līdzi uz piknikiem. Es pazīstu pēc ieskrāpētā līkloča.

—           Kāpēc viņš būtu to te atstājis? — Džū­dija jautāja vairāk pati sev nekā Flemingam.

-— Es nezinu. Pavaicā viņam pašam.

Džūdija noskrūvēja kārbai vāku un pataus­tīja iekšpusē.

—    Dieva dēļ, labāk neaiztiec!

—          Tā ir pilna ar papīriem! — Džūdija izvilka dažus un apgaismoja ar bateriju. — Vai tu tos pazīsti?

—          Tie ir mūsu materiāli. — Flemings ne­ticīgi raudzījās uz papīriem. — Nokopēti. Labāk būs, ja mēs tos atdosim viņam.

—          Nē! — Džūdija ielika papīrus atpakaļ kārbā un'aiztaisīja vāku.

—    Ko tu domā darīt?

—    Atstāt tos tur, kur atradām.

—    Absurds!

—           Lūdzu, Džon, es zinu, ko daru! — Džū­dija paņēma kārbu un iesvieda atpakaļ ūdenī, bet Flemings, turēdams bateriju, sa­īdzis viņu vēroja.

—           Ko tas nozīmē? — viņš noprasīja, bet Džūdija nekā neatbildēja.

Atgriezušies nometnē, viņi pie administrā­cijas ēkas sastapa Reinhartu. Viņš aizturēja Flemingu.

—           Vai tu vari man veltīt kādu brītiņu, Džon?

—    Manis te vispār nav.

—           Paklausies, Džon! — Profesors izskatī­jās sarūgtināts. — Mēs esam strupceļā.

—    Ļoti labi.

—           Madlēnai ir izdevies sintezēt DNS. Šūnas patiešām izveidojas.

—    Jūs varat lepoties ar viņu.

—           Atsevišķas šūnas. Bet tās nedzīvo vai dzīvo tikai dažas minūtes.

—           Tad jums stāv klāt laime. Ja tās dzī­votu, tad tās komandētu mašīna.

—    Kā?

■— Es nezinu, kā. Bet mūsu draugi tās ne­būtu.

—           Viena atsevišķa šūna nevar neko lielu nodarīt. — Džūdija vēl nekad nebija dzir­dējusi Reinhartu runājam tik lūdzošā tonī. — Vienalga, tomēr nāciet!

Flemings stūrgalvīgi izstiepa apakšlūpu.

—           Ej, Džon! — Džūdija pagriezās pret viņu. — Vai tev ir bail, ka tās tev iekodīs?

Flemings uzrāva kūkumu un sekoja profe­soram.

Džūdija taisnā ceļā devās uz Kvodringa kabinetu un ziņoja par atradumu uz salas.

—           Oho! — Kvodrings iesaucās. — Tas jau ir kaut kas! Kur viņš atrodas patlaban?

Kvodrings piezvanīja uz skaitļotāja ēku, bet Bridžers tikko bija no turienes aizgājis.

—           Pasakiet pretizlūkošanas daļas puišiem, lai uzmeklē viņu un neizlaiž no acīm, — majors izrīkoja savu gaitnieku. — Bet viņš nedrīkst manīt, ka tiek izsekots.

—           Klausos, ser! — gaitnieks apsviedās ar savu grozāmo krēslu pret komutatoru.

—    Kas šodien patrulē uz kraujas?

—    B vads, ser.

—           Pasakiet viņiem, lai novēro taku uz laivu piestātni.

—    Vai viņš jāaiztur?

—           Nē. Lai ļauj viņam izbraukt jūrā, ja viņš grib to darīt, un lai paziņo mums. — Kvodrings pievērsās Džūdijai. — Šodien Bridžeram piezvanīja viņa draugs. Tiem kaut kas ir vajadzīgs ļoti steidzami, ja tā riskē.

—    Kāpēc viņi tā rīkotos?

—           Iespējams, ka notiek kāds darījums. Mēs, protams, noklausījāmies sarunu. Tā bija visai aizplīvurota, bet tika runāts kaut kas par jauno maršrutu.

Džūdija paraustīja plecus. Viņa nekā ne­saprata. Kvodrings nogaidīja, kamēr gait­nieks piezvanīja pretizlūkošanas daļas kap­rālim un aizgāja nodot viņa pavēli B vada komandierim. Pēc tam viņš pieveda Džūdiju pie sienas kartes.

—    Vecais maršruts bija ceļš uz salu. Bri­džers varēja aizvest un atstāt tur materiālus, neizejot ārpus nometnes. Kad vajadzēja, tos pievāca no jahtas. Droši vien kādam no Kaufmaņa kolēģiem ir okeāna jahta, kas var noenkuroties tālu jūrā un nosūtīt laivu uz salu, lai satiktos ar Bridžeru.

—    Balta jahta?

—    Tā, kuru jūs redzējāt.

—    Tad tādēļ… — Bija pagājis jau ilgs laiks, kopš krastmalā tika šauts uz viņu, bet, raugoties kartē, Džūdija atkal jo spilgti pār­dzīvoja šo notikumu.

—    Kaufmanim bija vajadzīgs kāds, kas sa­zinātos ar Bridžeru un uzturētu sakarus ar jahtu. Viņš izmantoja savu šoferi, kas savu­kārt izmantoja mašīnu.

—    Un šāva uz mani?

—    Droši vien tas bija viņš. Tā bija muļ­ķīga rīcība, bet laikam taču viņš domāja, ka varēs līķi iesviest jūrā.

Džūdijai biezajā svīterī piepeši kļuva auksti.

—    Un jaunais maršruts?

—    Slikto laika apstākļu un mūsu pastipri­nātās uzraudzības dēļ viņi vairs nevar iz­mantot jahtu un līdz ar to nevar nokļūt uz salas. Bridžers, kā jūs nupat konstatējāt, vēl arvien to izmanto kā slēptuvi, bet tagad viņam būs jādabū materiāli atpakaļ un jāmē­ģina ar tiem izšmaukt pa galvenajiem vār­tiem, kas ir daudz riskantāk.

Džūdija raudzījās laukā pa logu aukstajā krēslā, kas sabiezēja pāri dienā sasilušajai zemei. Laboratoriju ēku zemie jumti kā melni kvadrāti izdalījās pret tumstošo zāli. Dažu dzīvojamo mājiņu logos spīdēja gaisma, un pāri tām milzīgā debesu velve kļuva arvien blāvāka un izgaisa. Kaut kur apgaismotā pazemes telpā strādāja Doneja, aizrāvusies un nenojauzdama, kādas sekas būs tam, ko viņa dara. Kaut kur Flemings ar Reinhartu strīdējās par nākotni. Un kaut kur, juzdamies vientuļš un nelaimīgs un var­būt trīcēdams slēptās bailēs, Bridžers patla­ban uzvilka zvejnieka vamzi, lietusmēteli un garos zābakus, lai dotos ārā naktī.

— Jums derētu saģērbties siltāk, — Kvod­rings sacīja. — Arī es to darīšu.

Donejas laboratorijā bija silti. Nedēļām ilgi nepārtraukti ieslēgtā gaisma un apara­tūra pamazām bija guvusi virsroku pār gaisa, kondicionēšanas iekārtu.

—   Ož pēc biologa, — sacīja Flemings, kad viņi abi ar Reinhartu tur iegāja. Doneja patlaban skatījās mikroskopā. Viņa izklai­dīgi pacēla acis.

—    Hello, doktor Fleming!. — viņa sacīja tādā tonī, it kā viņš būtu izgājis tikai izdzert tasi tējas. — Laikam izskatās mazliet pēc ra­ganas ķēķa.

—    Vai ir kas izbrūvēts? — jautāja Rein­harts.

—    Mēs tikko sagatavojām jaunu porciju. Vai vēlaties palikt un paskatīties? — Mikro­skopam bija elektronisks kineskops, kas at­gādināja televizora ekrānu. — Te jūs varē­sit sekot līdzi, ja kas notiks.

—    Vai jauno kultūru? — jautāja viens no Donejas asistentiem, iestiprinādams adatu zemādas injekciju šļircē.

—    Paņemiet mazliet no tās un uzmaniet adatas temperatūru.

Kamēr asistents izņēma no saldējamās ie­kārtas mazu pudeli, Doneja paskaidroja Fle­mingam, ko viņai izdevies paveikt.

—    Mēs izdarām sintēzi apmēram sasalša­nas punktā, un normālā temperatūrā tās atdzīvojas. — Doneja izturējās ļoti draudzīgi, it kā visas domstarpības ar Flemingu būtu aizmirstas. Asistents ar adatu pārdūra pude­les gumijas micīti un ievilka šļircē mazliet šķidruma.

—    Kāda dzīvības forma tās ir? — Flemings jautāja^

—    Tas ir ļoti vienkārši protoplazmas vei­dojumi ar kodolu. Ko jūs gribat — taustek­ļus un galvas?

Doneja paņēma šļirci, izlaida vienu šķid­ruma pilienu uz priekšmeta stikliņa un iebāza stikliņu mikroskopā.

—    Kā tās uzvedas?

—    Kādu brīdi kustas, pēc tam iet bojā. Tā jau ir visa nelaime. Droši vien mēs vēl neesam atraduši pareizo barotni.

Doneja pielika aci pie mikroskopa un no­regulēja asumu. Kad viņa pavirzīja stikliņu zem lēcas, viņi varēja saskatīt, kā izveidojas atsevišķas šūnas — blāvi diskiņi ar tumšāku centru — un dažas sekundes peld pa ekrānu. Kad Doneja ieslēdza stiprāku palielinājumu, tās vairs nekustējās un acīmredzot bija jau beigtas. Viņa izņēma stikliņu.

—    Pamēģināsim otru kultūru. — Doneja ar nogurušu smaidu paskatījās uz viņiem. — Tā es te ņemos augām naktīm.

Drīz pēc pusnakts Bridžeru redzēja iznā­kam no savas mājiņas. Krasta patruļa novē­roja, kā viņš pa taku nokāpj lejup uz laivu piestātni, taču neaizturēja viņu, tikai no veca dota, kas atradās turpat uz kraujas, piezvanīja uz sardzes telpu. Kad Kvodrings un Džūdija piebiedrojās patruļai, Bridžers jau stūma laivu nost no steķiem. Tās motors divreiz nosprauslojās, tad sāka vienmērīgi pukšķēt, un laiva uzņēma gaitu. Mēness gaismā viņi varēja redzēt, kā tā aizslīd pāri līcim.

—    Vai jūs nesekosit viņam? — jautāja Džūdija.

—    Nē. Viņš * atgriezīsies. — Kvodrings klusu uzsauca kareivjiem: — Palieciet te augša un paslēpieties! Tas var vilkties diez­gan ilgi.

Džūdija skatījās jūra, kur mazā laiva tā­lumā nozuda starp viļņiem.

Uz rīta pusi mēness norietēja, un par spīti biezajiem apģērbiem viņiem nežēlīgi sala.

—    Kāpēc viņš nebrauc atpakaļ? — Džū­dija jautāja Kvodringam.

—    Negrib kulties pa tumsu.

—    Bet ja nu viņš zina, ka mēs esam šeit…

—    Kā viņš to var zināt? Viņš tikai gaida ataustam gaismu.

Pulksten četros nomainījās sardze. Vēl ar­vien bija tumšs. Ap pieciem melnās debesis sāka bālēt un pamazām pieņēma pērļu pelēku nokrāsu. Naktsmaiņas pavārs apstai­gāja nometni, iznēsādams metāla kannas ar rīta tēju. Vienu viņš atstāja sardzes telpā, otru pie galvenajiem vārtiem, trešo skaitļo­tāja ēkā.

Atbīdījusi brilles uz pieres, Doneja skaļi strēba tēju.

—    Kāpēc jūs nemetat mieru, Madlēn? — nožāvādamies jautāja Reinharts.

—    Nu jau drīz metīšu. — Viņa iebāza mikroskopā jaunu stikliņu. Uz galda līdzās viņai atradās silīte, līdz pusei pilna ar izlie­totiem stikliņiem. Flemings sēdēja uz galda stūra, neslēpdams savu nepatiku un tomēr dziļi ieintriģēts.

—           Vēl tikai šo. — Doneja mazlietiņ pa­virzīja stikliņu. — Paskatieties!

Uz ekrāna varēja redzēt veidojamies šūnu.

—           Šī jūtas labāk nekā vairums pārējo,— sacīja Reinharts.

—           Tā aug, acīm redzot. — Doneja ieslēdza lielāku palielinājumu. — Rau, rau, tā sāk dalīties!

Šūna pieņēma izstiepta ovāla formu, tai vidū izveidojās iežmaugs, un abi gala mai­siņi atrāvās viens no otra, pēc tam katrs no tiem savukārt pārdalījās uz pusēm, veidojot jaunas šūnas.

—           Tā vairojas! — Doneja atliecās atpakaļ un vēroja ekrānu. Viņas nogurusi seja savil­kās laimīga smaida grumbiņās. — Mēs esam radījuši dzīvību! Mēs patiešām esam radījuši īstu, vairoties spējīgu šūnu! Paskatieties, tas turpinās… Ko jūs par to teiksit, doktor Fleming?

Flemings bija piecēlies kājās un saspringti vēroja ekrānu.

—    Kā jūs apturēsit šo dalīšanos?

—          Es nemaz nedomāju to apturēt. Es gribu redzēt, kas notiks tālāk.

—          Tas veidojas par organiski saistītu struktūru, — piezīmēja Reinharts.

Flemings sažņaudza abas rokas dūrēs.

—    Nogaliniet to!

—           Ko? — Doneja palūkojās viņā ar rāmu izbrīnu.

—    Nogaliniet to, kamēr varat!

—    Tas ir pilnīgi pakļauts mūsu kontrolei.

—    Tiešām? Paskatieties, cik ātri tas aug, — Flemings norādīja uz strauji dubul­tojošos šūnu masu uz ekrāna.

—    Tā tam arī jābūt. Nedēļas laikā jūs va­rētu izaudzēt amēbu zemeslodes lielumā, ja vien spētu pietiekami ātri piegādāt tai ba­rību.

—    Šī nav amēba.

—    Līdzība ir liela.

—     Nogaliniet to! — Flemings paraudzījās viņu cieti nepiekāpīgajās sejās un vēlreiz uzmeta acis ekrānam. Tad viņš paķēra smago metāla kannu, kurā bija atnesta tēja, un trieca to pret mikroskopu. Klusajā telpā spalgi nošķindēja metāls un stikls. Ekrāns nodzisa.

—    Muļķa puišelis! — Doneja gandrīz rau­dāja.

—     Džon, ko jus darat? — Reinharts metas uz priekšu, lai savaldītu Flemingu, bet bija jau par vēlu. Flemings izrāva no mikroskopa saplīsušā priekšmeta stikliņa atliekas, no­svieda uz grīdas un sašķaidīja ar papēdi.

—    Jūs esat ārprātīgi! Jūs visi! Akli, stulbi, ārprātīgi! — viņš uzkliedza un izmetās pa durvīm.

Viņš izskrēja cauri skaitļotāja telpai un galvenajam gaitenim ārā uz lieveņa. Tur viņš aizelsies mirkli palika stāvam, juzdams sejā iesitamies auksta gaisa vilni. Iznākot laukā jaunās dienas blāvajā rītausmā pēc Donejas laboratorijas sasprindzinātajā at­mosfērā pavadītās nakts, bija tāda sajūta, it kā pamostos no murga. Flemings pāris reižu dziļi ieelpoja un lieliem soļiem devās pāri zālājam uz zemesraga galu, gribēdams izvē­dināt smadzenes un plaušas.

Tālumā viņš izdzirdēja laivas piekarināmā motora troksni.

Viņš pagriezās un pusskriešus metās uz to vietu, kur taka no laivu piestātnes uznāca augšā uz kraujas. Kļuva arvien gaišāks, un laivas motora troksnis, kas strauji tuvojās, pievilka viņu kā magnēts, bet uz pašas krau­jas malas viņš uzdūrās Kvodringam, Džūdijai un diviem kareivjiem, kuri gulēja zālē un kaut ko gaidīja. Flemings piegāja klāt.

—    Velns parāvis, kas te notiek? — Viņš blenza uz tiem ar niknuma un neizpratnes pilnu skatienu. Kvodrings piecēlās, uz krū­tīm viņam siksnā šūpojās binoklis.

—    Ejiet atpakaļ! Ejiet projām no šejienes!

Motors bija apklusis. Laiva patlaban ie­slīdēja piestātnē zem viņu kājām. Džūdija sakustējās, lai pieceltos, bet Kvodrings ar rokas mājienu deva zīmi palikt uz vietas.

—    Ej projām, Džon, lūdzu, ej! — viņa sacīja izmisīgā balsī.

—    Ej projām? Ej projām? Sasodīts, kas te visiem ir aiz ādas?

—    Apklustiet! — pavēlēja Kvodrings. — Un netuvojieties kraujas malai!

—    Mēs gaidām Denisu Bridžeru, — sacīja Džūdija.

—    Denisu? — Flemings bija gandrīz nervu

šoka stāvoklī un nespēja uzreiz aptvert, kas te notiek.

—           Es jūsu vietā tūlīt pazustu, — Kvod­rings ieteica. — Ja negribat būt viņa aresta aculiecinieks.

—           Aresta? — Flemings lēnām, pievērsa skatienu Džūdijai un tad piepeši visu sa­prata.

—    Jūs esat prātu zaudējuši!

—           Stāviet mierīgs un netaisiet troksni! — sacīja Kvodrings.

Flemings paspēra pāris soļus uz kraujas malas pusi, bet pēc Kvodringa mājiena abi kareivji cieši satvēra viņu aiz elkoņiem un atvilka atpakaļ. Viņš bezspēcīgi stāvēja starp tiem, satriekts un izmisis. Viņa seja norasoja ar aukstiem sviedriem un acis ie­urbās Džūdijā.

—    Vai tu esi te līdzdalīga?

—           Tu zini, ko mēs atradām. — Džūdija vairījās no viņa skatiena.

—    Vai tu piederi pie viņiem?

—           Jā, — viņa sacīja, pagriezās un nostā­jās blakus Kvodringam.

Viņi ļāva Bridžeram, kas stiepa smago kārbu no alas, uzkāpt pa taku līdz pašai augšai. Kad viņa galva parādījās pāri krau­jas malai, Flemings iekliedzās:

—    Denis!

Viens no kareivjiem ar roku aizspieda Flemingam muti, bet Bridžers jau bija viņus ieraudzījis. Iekams paguva piesteigties

Kvodrings, viņš nosvieda kārbu un metās skriet

Par spīti garajiem ūdenszābakiem viņš skrēja ātri — pa taciņu gar kraujas malu uz jūras pusi. Kvodrings un abi kareivji dzinās bēglim pakaļ. Flemings skrēja aiz viņiem, Džūdija aiz Fleminga. Tas atgādināja briežu medības agrā, aukstā rītā. Viņi nevarēja redzēt, kur Bridžers skrien. Viņš nonāca līdz zemesraga galam, tad pagriezās un paklupa. Slapjie gumijas zābaki paslīdēja uz zāles kraujas malā, un viņš nogāzās lejā. Pēc pie­cām sekundēm uz klints radzēm jūras krastā gulēja sakropļots līķis.

Flemings kopā ar kareivjiem stāvēja krau­jas malā, raudzīdamies lejup. Kad pienāca Džūdija, viņš klusēdams pagriezās un lēnām aizgāja atpakaļ uz nometnes pusi. Pirkstā vēl sūrstēja stikla šķembiņa no sadauzītā mikroskopa. Uz mirkli apstājies, viņš to iz­vilka un tad devās tālāk.

7

ANALĪZE

Ģenerāļa Vandenberga komitejas štābs šai laikā atradās bumbu drošā bunkurā zem Aizsardzības ministrijas ēkas. Viņa koordi­natora funkcijas pakāpeniski bija vērsušās plašumā, un tagad ģenerālis Vandenbergs bija Anglijas gaisa kara spēku stratēģijas faktiskais vadītājs. Lai cik nepatīkami tas bija, Viņas Majestātes valdība samierinājās ar šo faktu, jo starptautiskā situācija kļuva arvien ļaunāka. Operatīvajā telpā blakus ģe­nerāļa kabinetam pie sienas karājās milzīga pasaules karte, kur bija redzami nezināmas potences mākslīgo Zemes pavadoņu ceļi jau gluži biedējošā daudzumā. Līdztekus ameri­kāņu un krievu palaistajiem pavadoņiem, no kuriem daži noteikti bija apbruņoti ar kodol­ieročiem, savus orbitālos lidķermeņus bija palaidušas arī citas lielvalstis, kuru savstar­pējās attiecības un arī attiecības ar Rietu­miem nereti tuvojās eksplozijas punktam.

Cilvēkiem un mašīnām paceļoties arvien augstāk debesīs, gluži tāpat kā atmosfēra, arī sabiedriskās morāles principi zaudēja blī­vumu, un starptautiskās vienošanās par kon­troli atmosfēras augšējos slāņos un kosmosā virs tiem ar katru gadu arvien biežāk tika pārkāptas, tā ka nebija vairs tālu līdz anar­hijai.

Vandenbergs ar Aizsardzības ministrijas starpniecību tagad kontrolēja visu militāro pētniecības centru darbu, ieskaitot Tornesu. Viņš valdīja ar maigu, bet stingru roku un rūpīgi sekoja visiem notikumiem. Saņēmis ziņojumu par Bridžera nāvi, viņš izsauca pie sevis Osbornu.

Osborna stāvoklis kopš pirmajiem notiku­miem Bolderšovas kalnā bija stipri izmainī­jies. Toreiz viņš un Retklifs reprezentēja autoritatīvu, neatkarīgu ministriju, bet ta­gad bija spiesti pakļauties militārā resora vīru gribai, tikai ar pūlēm paturēdami kādu teikšanu paši savās lietās. Taču Osborns ne­bija no tiem, kas viegli uztraucas. Viņš stā­vēja Vandenberga rakstāmgalda priekšā tik­pat elegants un laipns kā vienmēr.

—    Sēdieties! — Vandenbergs norādīja uz krēslu. — Atpūtiniet kājas.

Viņi sāka iztirzāt Bridžera nāves apstākļus, un šī saruna līdzinājās šaha spēlei: ģenerālis soli pa solim centās izdibināt detaļas, un Osborns ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas, taču nekā nenoliedza un netaisnojās.

—          Jums jāatzīst, — Vandenbergs beidzot sacīja, — ka jūsu ministrija ir pamatīgi iz­blamējusies.

—    Kā to ņem.

Vandenbergs atgrūda krēslu un piegāja pie savas sienas kartes.

—    Mēs nevaram atjauties zinātnisku spē­līti, Osborn. Mēs varētu izmantot to mašīnu lietderīgāk. Tā uzbūvēta armijas nometnes teritorijā un ar Aizsardzības ministrijas palī­dzību. Mēs varētu to izmantot sabiedrības interesēs.

—    Ko tad, sasodīts, pēc jūsu domām, Reinharts dara? — Osborns beidzot sāka skaisties. — Es ticu gan, ka jūsu ļaudis gri­bētu to dabūt savās rokās. Es ticu, ka mēs jums šķietam anarhistiski noskaņoti, tāpēc ka mums nav dresētas smadzenes. Es zinu, ka ir notikusi traģēdija. Bet viņi tur dara kaut ko patiešām ļoti svarīgu.

—    Un mēs ne?

—    Jūs nevarat tā piepeši pārtraukt viņu iesākto darbu.

—    Jūsu valdība mums to atļautu.

—    Vai jūs esat tai prasījuši?

—    Nē. Bet tā atļautu.

—    Vismaz… — Osborns atkal nomieri­nājās, — vismaz ļaujiet mums pabeigt paš­reizējo programmu. Mēs dosim jums noteik­tas garantijas.

Atgriezies savā ministrijā, Osborns tūlīt piezvanīja Reinhartam:

—   Dieva dēļ, kaut kādā veidā noslēdziet pamieru ar Džīrsu!

Reinharta tikšanās ar direktoru ārkārtīgi līdzinājās Osborna vizītei pie Vandenberga, bet Reinharts bija labāks stratēģis nekā Džīrss. Pēc divu stundu ilgas mokošas saru­nas viņi lika ataicināt Džūdiju.

—    Mums nepieciešams pastiprināt drošī­bas pasākumus, mis Adamsone!

—    Jūs taču neprasīsit, lai es . . . — viņa aprāvās.

Džīrsa acis aiz brillēm bargi iezibsnījās, un viņa lūdzoši pievērsās Reinhartam.

—    Mans stāvoklis tagad te būs nepane­sams. Līdz šim visi man uzticējās, bet tagad atklājas, ka es esmu drošības dienesta aģente.

—    Es to zināju jau no paša sākuma, — maigi sacīja Reinharts. — Un profesore Do­neja ir to uzminējusi. Viņai nav iebildumu.

—    Bet doktoram Flemingam ir.

—    Par to nav jābrīnās, .— sacīja Džīrss.

—    Līdz šim viņš nezināja, kas es esmu, un izturējās pret mani labvēlīgi.

—    Visi zina, ka jūs izpildījāt savu pienā­kumu. — Reinharts nelaimīgi raudzījās uz saviem pirkstiem. — Un visi pret to izturas ar cieņu.

—    Es pati to necienu.

—    Atvainojiet, ko tas nozīmē? — Džīrss noņēma brilles un blisināja acis, it kā neva­rētu viņu skaidri saskatīt. Džūdija nodrebēja.

—    Es ienīstu šo darbu no paša sākuma. Bija taču pilnīgi skaidrs, ka te visi ir uzti­cami ciļvēki, izņemot Bridžeru.

—    Pat Flemings?

—           Doktors Flemings ir desmitkārt vairāk vērts nekā jebkurš, ko es pazīstu. Viņš tikai jāpasargā no paša neapdomības, un es esmu centusies to darīt. Bet izspiegot viņu es ne­gribu!

—    Ko Flemings saka? — jautāja Reinharts.

—    Viņš ar mani nerunā kopš . . .

—    Kur viņš ir? — jautāja Džīrss.

■— Droši vien dzer.

—           Vēl arvien nav atmetis, ko? — Džīrss pacēla acis un bezcerīgi pašūpoja galvu, un šis žests piepeši saniknoja Džūdiju.

—           Kā jūs domājat, ko gan lai viņš darītu pēc tā, kas ir noticis? Spēlētu bingo? — Viņa ar vārgu cerību atkal pievērsās Rein­hartam. — Pa šo laiku es esmu ļoti pieķēru­sies . .. viņiem visiem. Es viņus apbrīnoju.

—           Mīļais bērns, tas nav manos spē­kos … — Reinharts izvairījās no viņas ska­tiena. — Varbūt nemaz nav tik slikti, ka tas tagad kļuvis zināms.

Džūdija nostājās militārā pamatstājā pretī Džīrsam.

—    Vai mani nevar atbrīvot?

—    Nē.

—           Tad varbūt man var dot citu norīko­jumu?

—    Ņē.

—    Varbūt es varu demobilizēties?

—           Nevarat, kamēr valstī pastāv ārkārtējs stāvoklis. — Džūdija ievēroja, ka Džīrsa acis ir novietotas pārāk tuvu kopā. Tās cieši

raudzījās viņā, aiz varas apziņas zaudējušas jebkuru izteiksmi. — Ja par jums nebūtu tik loti labas atsauksmes, es teiktu, ka jūs esat pārāk nenobrieduši šim darbam. Spriežot pēc visa, jūs vienkārši izsit no sliedēm saskar­sme ar zinātnisku prātu, it sevišķi, ja tas pieder tik nenosvērtam un bezatbildīgam indivīdam kā Flemings.

•— Viņš nav bezatbildīgs cilvēks.

—    Tiešām?

—    Svarīgās lietās viņš tāds nav.

—    Šeit pie mums vissvarīgākais ir atrast līdzekļus, kā uzvarēt karā un palikt dzīviem. Stāvoklis ir ārkārtīgi saspīlēts.

—    Militāristiem viss sākas un beidzas ar karu, — ledaini sacīja Reinharts. Viņš pār­gāja pāri istabai un sāka skatīties laukā pa logu, mazās rokas neveikli sažņaudzis aiz muguras. — Zināt, šeit ir drūma vieta. Mēs visi jūtam tās sasprindzināto atmosfēru.

Kādu laiku pēc šās sarunas Džīrss bija ne­parasti laipns un pretimnākošs. Viņš darīja Visu iespējamo Donejas labā, steidzīgi sagā­dādams jaunu aparatūru Fleminga sadauzī­tās vietā, un vispār centās uzsvērt savu līdz­dalību viņas darbā. Reinharts spīvi cīnījās, lai paturētu savas pozīcijas, un Džūdija ar īgnu bezcerību turpināja veikt savu pienā­kumu. Reiz viņa sadūšojās un devās apcie­mot Flemingu, bet viņa istaba bija tukša un pie gultas mētājās trīs viskija pudeles — ari tukšas. Pēc Bridžera nāves viņš nerunāja ne ar vienu, izņemot vienvienīgu reizi.

Doneja nekavējoties bija atsākusi eksperi­mentu, un Kristīne viņai palīdzēja, izdarot samērā vienkāršos aprēķinus, kad vajadzēja izmantot skaitļotāju. Pēc nedēļas laboratorijā bija paveikta jauna, veiksmīga sintēze, un viņas vēlu vakarā vēroja to jaunajā mikro­skopā, kad piepeši atsprāga laboratorijas durvis un uz sliekšņa grīļodamies nostājās Flemings.

Doneja izslējās krēslā un paraudzījās uz viņu. Flemings bija bez žaketes un kaklasai­tes, netīrā, saburzītā kreklā, noaudzis ar ne­dēļu veciem bārdas rugājiem. Izskatījās, ka viņš ir tuvu dzēruma trakumlam.

—    Ko jūs vēlaties?

Viņš stiklainām acīm paskatījās uz Doneju un zvārodamies paspēra soli uz priekšu.

—    Lūdzu, ejiet prom no šejienes!

—           Es redzu, jums ir jauna aparatūra, — Flemings aizsmakušā balsī sacīja, saviebis seju muļķīgā smaidā.

—    Ir gan. Vai tagad jūs mūs neatstātu?

—          Bridžers ir beigts. — Viņš stulbi uz­smaidīja Donejai.

—    Zinu.

—           Jūs strādājat tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. — Bija grūti saprast, ko viņš saka. — Bet Deniss ir miris. Viņš vairs nekad ne­atgriezīsies.

—    Mēs visi to zinām, doktor Fleming.

Viņš atkal paklumburoja uz priekšu.

—    Ķo jūs te darāt?

—    Te nepiederošiem ienākt aizliegts.

Lūdzu, ejiet projām! — Doneja piecēlās un bargi pagājās viņam pretī. Flemings stāvēja, acis mirkšķinādams, un smaids nozuda no viņa sejas.

—    Viņš bija mans visvecākais draugs. Viņš bija muļķis, bet mans .. .

—    Doktor Fleming, — Doneja mierīgi sa­cīja, — vai nu jūs iesit projām, vai arī es pasaukšu sargus!

Kādu brīdi Flemings raudzījās viņā, it kā mēģinātu to saskatīt cauri miglai, tad paraus­tīja plecus un izmeimuroja laukā. Doneja sekoja viņam līdz durvīm un aizslēdza tās.

—    Mēs varam iztikt bez šādiem ciemi­ņiem, — viņa sacīja Kristīnei.

Flemings kaut kā aizkļuva līdz savam dzī­voklim, izņēma no rakstāmgalda iesāktu vis­kija pudeli un izlēja izlietnē. Tad viņš iegā­zās gultā un nogulēja divdesmit četras stundas. Nākamajā vakarā viņš noskuvās, nomazgājās un sāka kravāt savas lietas.

Jaunajā eksperimentā iegūtā šūna vairojās fantastiskā ātrumā. Jau pēc dažām stundām Donejai izaugušo šūnu kopu vajadzēja pār­vietot no mikroskopa stikliņa traukā ar ba- rotni, un otrā rītā nācās sameklēt lielāku trauku. Visu to dienu, ko Flemings nogulēja, dubultošanās process turpinājās, un vakar­pusē Doneja bija spiesta lūgt palīdzību Džīr- sam. Viņš ar saimnieka pašapziņu uzņēmās nokārtot šo problēmu un lika savai būvbrigā- dei uztaisīt dziļu, elektriski apsildāmu tver­tni ar vaļēju virsu, regulējamu barotnes pie­vadu un novērošanas logu priekšējās sienas vidū. Vakarā četri asistenti izcēla jauno ra­dījumu 110 trauka, kas tam bija kļuvis jau par mazu, un novietoja tvertnē.

Jaunajā vidē tas turpināja augt, kamēr sa­sniedza apmēram aitas lielumu, un tad aug­šana izbeidzās. Tas šķita ļoti veselīgs un ne­kaitīgs radījums, taču izskatījās visai nepie­vilcīgs.

Pieņēmis kādu lēmumu, Reinharts tajā rītā ieradās pie Donejas. Viņa vēl arvien bija savā laboratorijā un patlaban, pakāpusies pie tvertnes, pārbaudīja barības pievadi. Rein­harts pagaidīja turpat, kamēr viņa pabeidza.

—    Vai tas vēl arvien ir dzīvs?

—    Dzīvs un vesels! — Doneja nemaz ne­likās nogurusi, tikai izskatījās bāla un ap viņas acīm un muti asi iezīmējās grumbi­ņas. — Pirms pusotras dienas tas bija uz- triepe uz stikla. Es jums jau teicu, ka dzīvam organismam nav nekāda iemesla neaugt tik ātri, cik jūs vēlaties, ja vien varat tam pie­gādāt pietiekami daudz barības.

—    Bet tagad tas ir mitējies augt? — Rein­harts bijīgi ielūkojās novērošanas ilumina­torā, caur kuru tvertnes dziļumā redzēja kustamies tumšu veidojumu.

—    Šķiet, ka tam ir iepriekš determinēts lielums un forma, — Doneja sacīja, paņem­dama' žūksnīti rentgenogrammu un pasnieg­dama Reinhartam. — Nekas liels gan tur nav

redzams. Nekādu kaulu veidojumu. Tas ir līdzīgs želejas masai, taču tam ir redzes or­gāns un īpaša veida smadzeņu garoza, kas, šķiet, sastāv no ļoti komplicētiem nervu gan- glijiem.

—           Un nekādu citu raksturīgu iezīmju? — Reinharts pacēla rentgenogrammas un, acis piemiedzis, sāka tās aplūkot.

—           Divi rudimentāri veidojumi, ko varbūt varētu uzskatīt par kāju aizmetņiem, taču būtībā tie nav nekas vairāk kā audu bifur- kācija.

Reinharts nolika rentgenogrammas un sa­rauca pieri.

—    Kā tas barojas?

—           Caur ādu. Tas dzīvo barojošā šķīdumā un uzsūc barības vielas tieši ķermeņa šūnās. Ļoti vienkārši un ļoti efektīvi.

—    Bet skaitļotājs?

Doneja izbrīnījusies pacēla acis.

—    Skaitļotājs?

—           Vai tas vispār ir uz to kaut kā reaģē­jis?

—    Kā gan tas varētu reaģet?

—           Es nezinu. — Reinharts bažīgi pavērās Donejā. — Vai nekas nav konstatēts?

—           Nē. Skaitļotājs visu laiku ir pilnīgi mierīgs.

Profesors iegāja skaitļotāja vadības telpā un atkal atgriezās laboratorijā, galvu nodū­ris un cieši skatīdamies uz savu rūpīgi no­spodrināto kurpju purngaliem. Vēl bija ļoti agrs, un visapkārt valdīja klusums. Viņš sa­lika rokas aiz muguras un, nepaceldams acis uz Doneju, sacīja:

—    Es gribu, lai šeit atgriežas Flemings.

Kādu brīdi klusējusi, Doneja atbildēja:

—    Tas ir pilnīgi pakļauts kontrolei.

—    Kā kontrolei?

—    Manējai.

Reinharts piespieda sevi paskatīties uz viņu.

—           Mūsu laiks ir ļoti ierobežots, Madlēn. Mūs grib dabūt projām no šejienes.

—    Tagad, kad darbs rit pilnā sparā?

—           Nē, ne tūlīt. Ministrija to ir izcīnījusi, bet mums jāstrādā veselai grupai un jāuz­rāda rezultāti.

—           Mīļo stundiņ! Vai tad šie nav rezul­tāti? — Doneja ar īsu, kaulainu pirkstu nor rādīja uz tvertni. — Mēs esam ceļā uz vis­lielāko atklājumu šajā gadsimtā — mēs ra­dām dzīvību!

—           Es zinu, — Reinharts sacīja, neveikli mīņādamies no vienas kājas uz otru. — Bet kur tas mūs novedīs?

—    Mums vēl daudz kas jāizpētī.

—           Mēs nedrīkstam pieļaut vairāk nekādus incidentus.

—    Es tikšu galā!

—           Jūs te nestrādājat pati uz savu roku, Madlēn! — Reinharta balsī ieskanējās maza neiecietība. — Mēs visi esam te līdzdalīgi.

—    Es tikšu galā! — Doneja atkārtoja.

—           Jūs nevarat šo te atšķirt no tā radī­tāja — no skaitļotāja.

—    Protams, nevaru. Bet Kristīne prot ap­ieties ar skaitļotāju, un viņa ir mana asis­tente.

—    Viņa prot gluži labi rēķināt, bet te, manuprāt, ir kāda augstāka loģika un sakarī­bas, ko spēj izprast vienīgi Flemings.

—    Es nepieļaušu, ka Flemings te streipu­ļos apkārt, traucēs man strādāt un demolēs manu iekārtu! — Doneja pacēla balsi. Rein­harts mierīgi noraudzījās viņā. Vēl arvien viņš bija ārēji apvaldīts, bet pilns nelokāmas apņēmības panākt savu.

—    Mēs vienmēr nevaram darīt tikai to, ko gribam, — viņš sacīja tik skarbā tonī, ka Doneja atkal paskatījās uz viņu ar izbrīnu. — Es vēl arvien esmu atbildīgs par šo pro­grammu. Jā gan. Un būšu tik ilgi, kamēr mēs strādāsim kolektīvi un mūsu darbam būs kāda jēga. Tas nozīmē, ka Flemings te ir nepieciešams.

—    Piedzēries vai skaidrs?

—    Mīļais dievs, Madlēn, ja mēs paši ne­varam uzticēties cits citam, kam tad mēs va­ram uzticēties?

Doneja gribēja ko iebilst, bet aprāvās.

—    Labi. Bet lai tad viņš uzvedas, kā pie­nākas, un dara tikai savu darbu, netraucējot citus.

—    Paldies, mana dārgā! — Reinharts pa­smaidīja.

No laboratorijas viņš tūlīt devās pie Džīrsa.

—          Bet Flemings man paziņoja, ka viņš brauc projām, — sacīja Džīrss. — Es tikko aizsūtīju mis Adamsoni uz skaitļotāju, lai būtu drošs, ka viņš uz šķiršanos kaut ko neizstrādā.

Taču Fleminga pie skaitļotāja nebija. Džūdija vilcinādamās stāvēja vadības telpā, kad tur no laboratorijas ienāca Doneja.

—    Hello! Vai negribat redzēt Ciklopu?

—    Kāpēc jūs to saucat par Ciklopu?

—    Tā fizisko īpatnību dēļ. — Doneja šķita ļoti labā garastāvoklī. — Cik mūsdienu mei­tenes ir neizglītotas! Nāciet man līdzi, viņš ir tur!

:— Vai man tiešām jāiet?

—    Pašai nemaz neinteresē?

—    Interesē, bet. ..

Džūdija jutās samulsusi, jo nepavisam ne­bija sekojusi eksperimenta norisei, pēdējās divas dienas būdama pārāk aizņemta ar do­mām par Flemingu un Bridžeru un savu bez­cerīgo stāvokli. Ja viņai vispār bija kāds priekšstats par Donejas radījumu, tad vie­nīgi kā par kaut ko mikroskopisku, kam nav nekāda sakara ar viņas dzīvi. Nekā nedo­mādama un nekā negaidīdama, viņa sekoja profesorei uz laboratoriju.

Tvertnes apmēri Džūdiju pārsteidza. Ar kaut ko tādu viņa nebija rēķinājusies.

—    Paskatieties iekšā! — Doneja sacīja.

Džūdija palūkojās pāri lielās tvertnes

malai, pilnīgi nesagatavojusies tam, ko tur ieraudzīja. Radījums izskatījās pēc lielas, iegarenas medūzas bez locekļiem vai taustekļiem, bet ar diviem rudimentāriem iz­augumiem vienā galā un galvai līdzīgu palieli­nājumu otrā. Tas peldēja šķidrumā — raus- tīga, trīcelīga protoplazmas masa ar zaļga- nīgi dzeltenu, gļotainu, spīdīgu virsmu. Un paresninātajā galā, kas varēja būt tā galva, tieši vidū rēgojās acs — milzīga, bezkrāsaina acs bez plakstiem.

Džūdijai kļuva drausmīgi nelabi un uznāca paniskas bailes. Viņa rīstīdamās novērsās uri izbiedētām acīm blenza Donejā, it kā arī tā būtu daļa no šā murga, tad aizspieda muti ar roku un izskrēja no laboratorijas.

Viņa skrēja taisni pāri teritorijai uz Fle­minga mājiņu, atrāva durvis un iegāja iekšā.

Flemings patlaban stūķēja pēdējās lietas mugursomā, čemodāni jau bija sakravāti un sastatīti rindā uz grīdas. Viņš salti paskatī­jās pāri telpai uz Džūdiju, kas, aizkususi un strauji elpodama, stāvēja durvīs.

—    Otrreiz vairs neiekritīšu! — viņš sacīja.

—     Džon! — Džūdija tikko spēja parunāt. Viņai reiba galva, ausīs dūca un rīkle bija pilna ar pretīgām gļotām. — Džon, tev jā­nāk!

—     Uz kurieni? — Flemings raudzījās Džū- dijā atklāti naidīgi. Bālums sejā un tumšie maisiņi zem acīm vēl liecināja par iepriekšē­jās nedēļas melnajām dienām, bet viņš bija mierīgs, gludi noskuvies un acīmredzot atkal pilnīgi valdīja pār sevi. Džūdija pūlējās ap­spiest trīsas balsī.

—    Uz laboratoriju.

—    Tevis dēļ? — Tā bija klusa ņirgāšanās.

—           Nē, ne manis dēļ. Tur ir izaudzēts kaut kas briesmīgs. Kaut kāds radījums . ..

—           Kāpēc tu neziņo izlūkdienesta piektajai nodaļai?

—           Lūdzu! — Džūdija piegāja Flemingam klāt. Viņa jutās pilnīgi neaizsargāta, bet pašreiz viņai bija vienalga, ko viņš teiks vai darīs. Flemings pagriezās, lai turpinātu kra- vāšanos. — Lūdzu, Džon! Notiek kaut kas šausmīgs! Tev tas jāaptur.

—           Nemāci mani, kas man jādara un kas nav jādara! — viņš atcirta.

—          Viņi ir izaudzējuši šo radījumu. Šo briesmoni ar vienu aci. Tam ir acs!

—           Tā ir viņu darīšana. — Flemings iebāza vecu svīteri jau pilnajā mugursomā un sa­vilka auklas, lai to aiztaisītu.

—    Džon, tu esi vienīgais .. .

Viņš izcēla mugursomu no gultas un, pa­gājis garām Džūdijai, novietoja līdzās čemo­dāniem.

—    Kas tad ir vainīgs?

Džūdija dziļi ievilka elpu.

—    Es nenogalināju Bridžeru.

—           Kas tad? Vai tu neuzrīdīji viņam savu bandu?

—    Es centos tevi brīdināt.

—           Tu centies mani apmuļķot! Tu mīlinā­jies ar mani…

—           Es to nedarīju! Vienu vienīgu reizi. . . Es esmu tikai cilvēks. Man biia tāds darbs…

—    Tev bija netīrs darbs, un tu to veici brīnišķīgi!

—    Es nekad neizspiegoju tevi. Ar Bridžeru bija citādi.

—    Deniss Bridžers bija mans vecs draugs un mans labākais palīgs.

—    Viņš tevi krāpa.

—    Krāpa! — Flemings uzmeta viņai ciešu skatienu, tad novērsās un sāka bufetē šķirot vecu pudeļu un glāžu kolekciju. — To tu vari stāstīt kādam citam, ne man. Puse no šā te visa piederēja Denisam. To radīja viņa prāts un manējais, tas nepieder ne tev, ne taviem bosiem. Ja Deniss gribēja pārdot savu īpašumu, lai viņš būtu to darījis. Kāda tev par to bija daļa?

—    Es tev teicu, ka man nepatīk tas, ko esmu spiesta darīt. Es tev teicu, lai tu neuz­ticies man. Vai tu domā, ka man nav …

Pret pašas gribu Džūdijai sāka trīcēt balss.

—    Beidz činkstēt! — sacīja Flemings. — Un ej projām!

—    Es iešu, ja tu iesi un parunāsi ar pro­fesori Doneju.

—    Es braucu projām.

—    Tu nedrīksti to darīt! Viņi ir izaudzē­juši šo drausmīgo radījumu! — Džūdija iz­stiepa roku un izmisīgi saķēra Flemingu aiz piedurknes, bet viņš asi izrāvās un piegāja pie durvīm.

—    Ardievu! — Pagriezis rokturi, viņš at­vēra durvis.

—    Tu nedrīksti tagad visam atmest ar roku!

—    Ardievu! — viņš mierīgi sacīja, gaidī­dams, lai Džūdija iet projām,. Viņa mirkli vilcinājās, pūlēdamās izdomāt, ko vēl lai saka, un šajā brīdī durvīs parādījās Rein­harts.

—    Hello, Džon! — Viņa skatiens raudzī­jās no viena otrā. — Hello, mis Adamsone!

Džūdija, neteikdama ne vārda un mirkšķi­nādama acis, lai nesāktu birt asaras, izslīdēja starp viņiem un izgāja laukā. Reinharts pa­griezās, it kā gribētu viņu aizturēt, bet Fle­mings aizvēra durvis.

—    Vai jūs zinājāt, kas ir šī sieviete?

—    Jā.

Reinharts piegāja pie gultas un apsēdās. Viņš izskatījās vecs un noguris.

—    Un jūs nevarējāt man to pateikt? — Flemings pārmetoši sacīja.

—    Nē, Džon, nevarēju.

—    Būs jau labi. — Flemings citu pēc citas atrāva un atkal aizbīdīja atvilktnes, lai pār­liecinātos, ka tās ir tukšas. — Manā vietā nolīgstiet kādu, kam varat uzticēties.

Profesors pārlaida skatienu istabai.

—    Vai es varētu dabūt kaut ko dze­ramu? — Viņš ar savu mazo plaukstu no­braucīja pieri, lai atģistos. Otrā saruna ar Džīrsu nebija bijusi viegla. — Kāpēc jūs domājat, ka es jums neuzticos?

—    Neviens taču mums neuzticas, vai nav tiesa? — Flemings pārlūkoja izmētātās

pudeles. — Nevienu absolūti neinteresē tas, ko mēs sakām.

—    Viņus interesē tas, ko mēs darām.

—    Vai brendijs derēs? — Flemings kādas pudeles dibenā bija atradis nelielu lāsīti un ielēja to tējas glāzē. — O, jā, mēs esam ļoti noderīgi mehāniķi, bet, tiklīdz runa ir par būtību, par to, ko tas viss nozīmē un kur var novest, viņi nekā negrib zināt.

Viņš pasniedza Reinhartam glāzi.

—    Vai jums būtu mazliet ūdens?

—    Dabūsim.

—     Un jūs pats? — Reinharts pamāja uz pudeli. Flemings papurināja galvu.

—    Viņi domā, ka tiem vienkārši ir uz­smaidījusi negaidīta laime un izdevība, •— viņš sacīja, ielaizdams ūdeni no krāna virs izlietnes. — Un, kad mēs sakām, ka tas ir sākums kaut kam daudz lielākam, viņi ar mums apietas kā ar noziedzīgiem psihopā­tiem. Uzrīda mums savus sargsuņus . .. vai sargkuces.

—    Nevajag te vainot šo meiteni. — Rein­harts paņēma glāzi un iedzēra.

—    Es nevainoju nevienu! Ja viņi nespēj saprast, ka tas, ko mēs gluži nejauši uztvē­rām, draud izmainīt visu mūsu dzīvi, lai tad tiek galā, kā paši zina. Var gadīties, ka viņi kaut ko saputros un tur vispār nekas neiz­nāks.

—    Kaut kas jau ir iznācis.

—    Donejas briesmonis?

—    Jūs par to zināt?

—    Tas ir tikai subprogramma — mašīnas ekstensija. — Flemings, it kā ko meklēdams, izklaidīgi skatījās tukšajā bufetē. —- Doneja domā, ka mašīna devusi viņai spēju radīt dzīvību, bet viņa maldās. Tā pati sev ir de­vusi šo spēju.

—• Tad jums ir jāpaliek, Džon, un jākon­trolē tās rīcība.

—    Tas man nav jādara! — Flemings aiz­sita bufetes durvis. — Dievs mans liecinieks, tagad es nožēloju, ka vispār uzsāku šo eks­perimentu.

—    Bet jūs to darījāt. Uz jums gulstas at­bildība.

—    Pret ko? Pret cilvēkiem, kas nevēlas mani uzklausīt?

—    Es jūs uzklausu.

—    Labi. — Flemings staigāja pa istabu, savākdams drazas un mezdams tās papīr- kurvī. — Es jums pateikšu, kam jūs ejat pretī, un tad aizvākšos.

—    Ja jums ir sakāms kas lietišķs … — Pēc izdzertā brendija Reinharta balss bija daļēji atguvusi nosvērtību.

—    Redziet… — Flemings mitējās rosīties pa istabu, piegāja pie gultas un, atspiedies ar rokām pret kājgali, noliecās tam pāri, beidzot ar nedalītu uzmanību pievērsdamies sarunai. — Jūs visi vienā laidā taujājat: «Kas tas ir?», «Ko mēs esam saņēmuši?», «Kā to izmantot?», bet neviens, izņemot mani, ne­jautā: «Kāpēc?» Kāpēc sveša civilizācija no divsimt gaismas gadu attāluma sūta šo raidī­jumu, un kādi ir tās nolūki?

To taču mēs nevaram pateikt.

—    Mēs varam izdarīt loģiskus secināju­mus.

—    Tikai minējumus.

—    Tādā gadījumā, ja jūs negribat izdomāt līdz galam!

Flemings izslējās taisni un smagi nolaida rokas gar sāniem. Reinharts iesūca malku brendija un gaidīja, kas būs tālāk. Pēc mirkļa Flemings it kā atsila un mazliet ģeķīgi vi­ņam uzsmaidīja.

—    Vecais, labais velns! — Viņš nosēdās līdzās profesoram uz gultas. — Tie taču ir loģiski domājoši radījumi, lai kas tie būtu un lai kur tie atrastos. Viņi noraida absolū­tos terminos izteiktu instrukciju kopu, kas satur tīri tehnoloģiskus norādījumus, un, tos iztulkojot, mēs uzbūvējam šo skaitļotāju. Vai jūs domājat, ka viņi sprieda tā: «Palūk, te mums ir interesanta tehniskā informācija. Noraidīsim to pārējiem Visuma iemītnie­kiem, varbūt viņiem tā noderēs»?

—    Jūs acīmredzot tā nedomājat.

—    Nedomāju, jo, kur ir prāts, tur ir arī griba. Un, kur ir griba, tur ir arī godkāre. Un ja nu šī ir civilizācija, kas grib izplatī­ties?

—    Šī teorija ir tikpat laba kā jebkura cita.

—    Tā ir vienīgā loģiskā teorija! — Fle­mings uzsita ar dūri sev pa gurnu. — Ko viņi dara? Noraida informāciju, ko kādas

citas domājošas būtnes var uztvert, atšifrēt un izmantot. Kādu tehniku mēs lietojam, tas nav svarīgi, tāpat kā nav svarīgi, kādas kon­strukcijas radiouztvērēju jūs nopērkat, — ar jebkuru var klausīties to pašu programmu. Bet svarīgi ir, lai mēs pieņemtu viņu pro­grammu, kas, izmantojot matemātisku loģiku, spēj piemēroties mūsu apstākļiem vai jeb­kuriem citiem apstākļiem. Šī mašīna zina dzīvības pamatformas, un tā noskaidro, pie kuras no tām piederam mēs. Tā uzzina, kā strādā mūsu smadzenes, kāda ir mūsu ķer­meņa uzbūve, kā mēs iegūstam informā­ciju — mēs tai pastāstām par mūsu nervu sistēmu un maņu orgāniem. Un tad tā uz­būvē radījumu ar ķermeni un maņu orgānu — aci. Tam taču ir acs, vai ne?

—    Jā.

—   Tas droši vien ir ļoti primitīvs radī­jums, taču tas ir pirmais solis. Doneja domā, ka viņa izmanto mašīnu, bet patiesībā ma-

. šīna izmanto viņu.

—   Solis uz ko? — Reinharts šķietami ne­vērīgi jautāja.

—    Nezinu. Lai iegūtu varu.

—- Pār mums?

—    Tas ir vienīgais iespējamais nolūks.

Reinharts piecēlās, lēnā gaitā domīgi šķēr­soja istabu un nolika savu tukšo glāzi pie pārējām.

—    Es nezinu, Džon.

Flemings saprata, ka profesors Svārstās.

—      Pirmie ieceļotāji iezemiešu ciltīm droši vien likās pavisam nekaitīgi, — viņš lēnīgi sacīja. — Veci, labsirdīgi misionāri smieklī­gās tropu cepurēs, bet beigās tie kļuva par viņu valdniekiem.

— Varbūt jums ir taisnība. — Reinharts pateicīgi uzsmaidīja Flemingam — bija at­kal tāpat kā senāk, kad viņu abu domas vienmēr saskanēja. — Bet šis gan šķiet dī­vains misionāra paveids.

—    Kādas smadzenes ir šim Doneias radī­jumam? — Reinharts paraustīja plecus, un Flemings turpināja: — Vai tas domā tā kā mēs vai kā mašīna?

—    Ja tas vispār domā.

—    Ja tam ir acs, tad ir arī nervu centri — tātad tam noteikti ir smadzenes Bet kādas?

—    Arī droši vien primitīvas.

—    Kāpēc tā? — asi jautāja Flemings. — Kāpēc gan lai mašīna nebūtu radījusi sava intelekta atzarojumu — apakšskaitļo- tāju, kas funkcionē tāpat, tikai ar to atšķi­rību, ka ir atkarīgs no organiska ķermeņa?

—    Kāda tam būtu jēga?

—   Organiskam ķermenim? Mašīnai, kas spēj sajust? Mašīnai, kas spēj redzēt?

—   Jūs nevienam to neiestāstīsit, — sacīja Reinharts.

—    Zinu bez jūsu teikšanas!

—    Jums tomēr būs jāpaliek šeit, Džon!

—    Kāpēc?

—   Lai kontrolētu skaitļotāja darbību. — Reinharts runāja kategoriski, jo jau pirms vairākām stundām bija pieņēmis šādu lē­mumu. Flemings papurināja galvu.

—           Kā to var izdarīt? Tas ir gudrāks par mums.

—    Nu, nu?

—           Es gribu turēties pilnīgi malā no tā visa.

—           Ja pieņemam jūsu teoriju, tad skaitļo­tājam tas būtu īsti pa prātam

—    Bet jūs taču man neticat. . .

Reinharts pārtraukdams pacēla mazo roku.

— Esmu gatavs ticēt.

—    Tad iznīciniet to! Tā ir vienīgā izeia.

—           Mēs to darīsim, ja būs nepieciešams,— Reinharts sacīja un devās uz durvīm, it kā jautājums būtu nokārtots. Flemings aši pa­griezās pret viņu.

—           Jūs to iznīcināsit? Vai jūs patiešām do­mājat, ka varēsit to izdarīt? Atcerieties, kas notika, kad es mēģināju apturēt Donejas eks­perimentu: mani izsvieda laukā. Un, ia jūs mēģināsit iejaukties, tāpat izsviedīs arī jūs.

—    Tik un tā mani grib izsviest.

—           Ko grib? — Flemings izskatījās kā si­tienu saņēmis.

—           Tie, kam vara rokās, grib tikt no mums vaļā, — Reinharts sacīja. — Viņi nevar vien sagaidīt, kad mēs aizvāksimies, lai pārņemtu skaitļotāju savā ziņā.

—    Dieva dēļ, kāpēc tā?

—           Viņi iedomājas, ka zina labāk, kā to izmantbt. Bet, kamēr mēs esam šeit, Džon, mēs varam «izraut kontaktu». Un mēs to darīsim, ja būs nepieciešams. — Reinharta skatiens no Fleminga noraizējušās sejas pie­vērsās uz grīdas sarindotajiem čemodāniem. — Labāk izkravājiet tos!

Fleminga un Donejas sastapšanās noritēja visai saspīlētā atmosfērā, taču nekas drama­tisks nenotika. Flemings izturējās diezgan apvaldīti, un Doneja savukārt uzņēma viņu ar iecietīgu humoru.

—   Esiet sveicināts, klaiņotāj! — viņa sa­cīja un tūlīt aizveda Flemingu pie tvertnes apskatīt radījumu.

Tas mierīgi peldēja barojošajā šķīdumā tvertnes vidū, jo bija atradis iluminatoru un gandrīz visu laiku uzturējās pie tā, blenz­dams laukā ar savu milzīgo bezplakstu aci. Flemings kādu brīdi cieši vērās pretī šai acij, taču nemanīja nekādu reakciju, kas lie­cinātu par redzētā uztveri.

—    Vai tam ir komunikācijas spējas?

—   Manu mīļo zēn, — Doneja runāja aiz- gādnieciski laipnā tonī kā ar ļoti jaunu stu­dentu, — mēs vēl neesam paguvuši par viņu kaut ko uzzināt.

—   Vai tam ir balss saites vai kas tamlī­dzīgs?

—    Nē, nav.

—    Hm … — Flemings atliecās taisni un paskatījās pāri tvertnes malai. — Iespējams, ka tas ir vārgs mēģinājums atdarināt cilvēku.

—    Cilvēku? Tas nemaz neizskatās pēc cil­vēka.

Flemings domīgi izgāja cauri uz skaitļo­tāja telpu, kur Kristīne vēroja indikatorpa- neli.

—    Vai skaitļotājs kaut ko izvada?

—    Nē, neko. — Kristīne' izskatījās samul­susi. — Acīmredzot tajā tomēr kaut kas no­tiek.

Indikatorspuldzītes vienmērīgi mirkšķi­nāja: šķita, ka mašīna turpina strādāt pati sev, neizvadot rezultātus.

Nākamajās divās vai trīs dienās nekas ne­notika, un tad Flemings izveidoja lielu in­dukcijas spoli, aptīdams vadu ap tvertni un tā galus pievienodams mašīnai. Viņš nepa­skaidroja un patiesībā arī nebūtu varējis pa­skaidrot, kādēļ to darīja, bet tūlīt pat skait­ļotāja indikatorspuldzītes sāka mežonīgi zibsnīt. No laboratorijas ieskrēja Kristīne.

—    Ciklops ir šausmīgi uztraucies! Viņš sitas pa savu tvertni kā traks.

No blakus telpas bija dzirdami būkšķi un šķidruma šļaksti. Flemings atvienoja spoli, un būkšķi apklusa. Kad spoli pievienoja at­pakaļ, radījums atkal reaģēja tāpat, bet iz­vades rakstāmiekārta vēl arvien klusēja. Ie­griezās Reinharts palūkoties, kā viņiem vei­cas, un viņš, Doneja un Flemings visi kopīgi vēlreiz atkārtoja pieslēgšanu, taču ne pie kā­das skaidrības netika.

Nākamajā dienā Flemings atkal ataicināja abus profesorus pie .skaitļotāja.

—          Gribu izdarīt vienu eksperimentu, — viņš sacīja.

Piegājis pie indikatorpaneļa, viņš nostājās ar muguru pret to starp diviem noslēpumai­najiem elektrodiem, ko viņi nekad nebija lietojuši. Pēc brīža viņš noņēma no tiem pleksistikla aizsargus un atkal nostājās vidū. Nekas nenotika.

—           Vai jūs pastāvētu šeit vienu mirkli? — Flemings palūdza Reinhartu un pavirzījās nost, lai profesors varētu ieņemt viņa vietu.

—   Tikai nepieskarieties tiem! Tur ir tūkstoš voltu vai vēl lielāks spriegums.

Reinharts stāvēja nekustēdamies ar galvu starp platēm un ar muguru pret indikator- paneli.

—    Vai jūs kaut ko jūtat?

—    It kā mazliet… — Reinharts apklusa.

—   It kā mazliet reibst galva.

—    Un vēl?

—    Neko vairāk. Reinharts atgāja nost.

—    Un tagad viss kārtībā?

—           Jā, — profesors sacīja. — Tagad es vairs nekā nejūtu.

Flemings atkārtoja eksperimentu ar Do­neju, bet viņa nejuta nekā.

—          Dažādu cilvēku smadzenēm ir dažāda stipruma elektriskais lauks, — viņa sacīja.

—    Manējām acīmredzot ļoti vājš, tāpat arī Flemingam. Bet jūsējām, Ernest, noteikti spēcīgāks, jo tas rada strāvas noplūdi starp elektrodiem. Pamēģiniet jūs, Kristīn!

Kristīne izskatījās nobijusies.

—    Nekas nenotiks, — Flemings sacīja. — Nostājieties ar galvu starp šīm platēm, tikai nepieskarieties tām, citādi jūs izcepsities.

Kristīne nostājās turpat, kur bija stāvējuši citi. Vienu mirkli likās, kā viņa nejūt nekā, tad jaunā sieviete sastinga, aizvēra acis un pēkšņi saļima uz priekšu dziļā ģībonī. Rein­harts ar Flemingu pacēla Kristīni un nogul­dīja atzveltnes krēslā, Doneja pavēra viņas plakstus, lai apskatītu acis.

—    Viņa drīz atžirgs. Tikai paģībusi.

—    Kas notika? — jautāja Reinharts. — Vai viņa pieskārās elektrodam?

—    Nē, — sacīja Flemings. — Un tomēr es labāk atkal uzlikšu aizsargus. — Izdarījis to, viņš kādu brīdi domīgi stāvēja, kamēr Do­neja un Reinharts pūlējās atdabūt pie sama­ņas Kristīni, izdarot mākslīgo elpināšanu un slapējot viņas pieri ar aukstu ūdeni.

—    Ja starp šiem elektrodiem notiek pastā­vīga izlāde un jūs tur novietojat darbojošos smadzeņu elektrisko lauku . . .

—    Apklustiet! — nepacietīgi uzsauca Do­neja. — Man šķiet, ka viņa atgūst samaņu.

—    Nekas, ar viņu viss būs kārtībā. — Fle­mings domlīgi raudzījās uz paneli un abiem pleksistikla nosegtajiem elektrodiem, kas bija izvirzīti no tā. — Tādā gadījumā strāva starp tiem tiks modulēta. Smadzenes arī sa­jutīs reakciju… tās nozīmē, ka varētu no­tikt uztveršana, tātad tie reizē ir .,,

—    Par ko jūs runājat? — jautāja Rein­harts.

—    Es runāju par šiem te! — Flemings, ār­kārtīgi uztraucies, atcirta. — Šķiet, es zinu, kam tie domāti, — lai sazinātos ar mašīnu, noraidītu un uztvertu informāciju.

Doneja šaubījās.

—    Kristīne ir vienkārši jauna sieviete ar neirotisku noslieci. Droši vien viegli pakļau­jas hipnozei.

—    Iespējams.

Kristīne atguva samaņu un neizpratnē bli­sināja acis.

—    Hello! — Viņa vāri pasmaidīja. — Vai es paģību?

—    Jā gan, — Doneja sacīja. — Jums acīmredzot ir velnišķīgi spēcīga elektriskā aura.

—    Patiešām?

Reinharts pasniedza Kristīnei glāzi ūdens. Flemings pavērās meitenē un pavīpsnāja.

—    Jūs tikko izdarījāt lielu pakalpojumu zinātnei. — Viņš norādīja uz elektrodiem. — Bet turpmāk labāk turieties tālāk no tiem!

Viņš atkal pievērsās Reinhartam.

—    Tagad man ir skaidrs: ja ir atbilstoša veida smadzenes, nevis cilvēka, bet tādas, kas darbojas pēc mašīnas noteiktā principa, tad rodas sakari. Tieši tā ir paredzēts sazi­nāties. Mūsu paņēmiens ievadīt atpakaļ jau­tājumus atbilžu vietā ir briesmīgi gauss un neveikls. Visa šī jēgšanās ar teletaipu un rakstāmiekārtu…

—    Vai jūs gribat teikt, ka tas spēj lasīt domas? — Doneja izsmējīgi jautāja.

—    Es saku, ka divas smadzenes, ja tās ir vienāda veida, var sazināties elektriskā ceļā. Ja jūs paņemtu savu radījumu un iebāztu tā galvu starp šiem elektrodiem …

—    To nav iespējams izdarīt.

—    Tieši to grib skaitļotājs! Un tādēļ tas ir nemierīgs, tādēļ viņi abi ir nemierīgi. Viņi grib sazināties. Radījums atrodas mašīnas elektromagnētiskajā laukā, un mašīna zina no tā loģiski izrietošās iespējas. Tieši pie tā skaitļotājs strādāja, neko neteikdams mums.

—    Ciklopu taču nevar vilkt ārā no ba- rotnes, — teica Doneja. — Viņš aizies bojā.

—    Jāatrod kāds cits paņēmiens.

—    Jūs varētu iztaisīt kaut ko līdzīgu elektroencefalogrāfam, kādu lieto smadzeņu darbības analīzei, — sacīja Reinharts. — Uz­likt Ciklopam uz galvas elektriskos kontak­tus un informācijas pārvadīšanai novilkt līdz elektrodiem koaksiālu kabeli. Tikai ķēdē jā­ieslēdz transformators, citādi jūs viņu nosi- tīsit.

—    Ko tas dos? — Doneja skeptiski parau­dzījās Reinhartā.

—    Tas dos iespēju skaitļotājam sazināties ar savu subintelektu, — sacīja Flemings.

—    Kādā nolūkā?

—    Savus nolūkus zina tikai skaitļotājs pats. — Flemings pagriezās un sāka staigāt pa telpu. Doneja gaidīja, ka Reinharts kaut ko sacīs, bet vecais virs stāvēja, pieri saraucis, un stūrgalvīgi raudzī jās uz savam rokām.

— Vai jūtaties labāk? — viņš jautāja Kristīnei.

— Jā, pateicos.

— Vai jūs varētu uztaisīt tamlīdzīgu ierīci?

— Domāju gan.

— Doktors Flemings jums palīdzēs. Vai ne, Džon?

Flemings stāvēja telpas tālākajā malā, un aiz viņa pacēlās masīvie aparatūras bloki.

— Ja jūs patiešām to vēlaties, — viņš sacīja.

— Alternatīva ir tikai tāda, — Reinharts sacīja vairāk Donejai un sev nekā Flemin-gam, — sakravāt savus čemodānus un nodot skaitļotāju citās rokās. Kā redzat, izvēle ir stipri ierobežota.

8

AGONIJA

Džūdija vairījās no Fleminga, cik vien varēja, un, kad viņai gadījās to redzēt, viņš arvien bija kopā ar Kristīni. Kopš Bridžera nāves viss bija izmainījies. Pat neparasti pavasarīgais laiks drīz vien beidzās, un pār nometni un Džūdiju pašu gūlās pelēka drūmuma sega. Ar īpaši sāpīgu sarūgtinājumu viņa konstatēja, ka Kristīne sāk ieņemt Fleminga dzīvē ne tikai viņas, bet arī Denisa Bridžera vietu, strādādama un domādama kopā ar viņu, kā Džūdija pati nekad nebija varējusi. Sākumā viņa domāja, ka nespēs to panest, un, apejot Džīrsu, uzrakstīja tieši uz Vaithollu, lūgdama pārcelt viņu uz citurieni. Vienīgais rezultāts bija tas, ka Džīrss nolasīja viņai vēl vienu lekciju.

— Jūsu darbs šeit ir tikko iesācies, mis Adamsone!

— Bet Bridžera lieta ir galā.

— Bričlžers pats ir pagalam, bet lieta nav beigusies. — Šķita, ka Džīrss nemaz neredz viņas ciešanas. — Kartelis «Intel» ir dabūjis pietiekami, lai iekairinātu apetīti, un tagad, kad viņi ir zaudējuši Bridžeru, tie mēģinās sameklēt kādu citu, varbūt no Bridžera draugiem.

—    Jūs domājat, ka doktors Flemings būtu spējīgs pārdoties? — Džūdija izsmejoši jau­tāja.

—    To var izdarīt jebkurš, ja mes pieļau­sim.

Šoreiz Flemings, nevis Džūdija ziņoja par pirmo dzīvības zīmi no «Intel» puses.

Viņš, Kristīne un Doneja bija atraduši pa­ņēmienu, kā encefalogrāfa kontaktplates pie­stiprināt pie šķietamās Ciklopa galvas, un Kristīne bija palīdzējusi Flemingam uzstādīt kabeli, kas tās savienoja ar skaitļotāja augst­sprieguma elektrodiem. Zem induktorpaneļa viņi novietoja transformatoru, ko ieslēdza ķēdē, tā ka strāva, kas sasniedza Ciklopu, bija apmēram tikai tik stipra kā kabatas ba­terijā. Un tomēr efekts bija satraucošs. Kad pirmoreiz noslēdza ķēdi, radījums sastinga absolūti nekustīgs un skaitļotāja indikator­paneļa spuldzītes vienā laidā drudžaini zib­snīja. Taču drīz vien radījums un mašīna savstarpēji pielāgojās: spuldzīšu vienmērīgā mirgošana liecināja, ka skaitļotājā notiek datu apstrāde, kaut gan tas neko neizvadīja, un Ciklops mierīgi zvilnēja savā tvertnē, ar vienīgo aci blenzdams laukā pa iluminatoru.

Šis darbs bija prasījis vairākas dienas, un

pēc tam Kristīne tika atstāta dežurēt vadības telpā un laboratorijā ar norādījumu gadī­jumā, ja kas notiktu, tūlīt izsaukt Doneju un Flemingu. Doneja izbaudīja sūri pelnīto at­pūtu, bet Flemings laiku pa laikam iegriezās skaitļotājā, lai pārbaudītu, vai viss kārtībā, un satiktu Kristīni. Viņš ievēroja, ka jaunās sievietes nervu sasprindzinājums pieaug ar katru dienu, un nedēļas beigās Kristīne bija kļuvusi tik nervoza, ka viņš vairs nevarēja par to nerunāt.

—    Redziet, kā iznāk, — jūs zināt, ka mani visa šī padarīšana briesmīgi biedē, bet es ne­zināju, ka arī jūs baidāties.

—    Es nebaidos, — Kristīne sacīja. Viņi stāvēja vadības telpā un vēroja vienmērīgi mirgojošās spuldzītes uz paneļa. — Bet tas vieš manī dīvainu sajūtu.

—    Kāpēc?

—    Man neiziet no prāta tas notikums ar elektrodiem un. . . — Viņa brīdi vilcinājās un nervozi paskatījās uz laboratorijas pusi. — Kad esmu tur, es jūtu, ka tā acs nemitīgi mani vēro.

—    Tā vēro mūs visus.

—    Nē. Mani jo sevišķi,

Flemings pasmīnēja.

—    Es tai nepārmetu. Arī man pašam patīk skatīties uz jums.

—    Man likās, ka jūsu simpātijas pieder citai.

—          Tā bija. — Flemings pacēla roku, lai

pieskartos Kristīnei, bet tad pārdomāja un devās uz durvīm. — Esiet piesardzīga!

Viņš gāja lejup pa taku uz pašu jūras krastu, kur vienatnē varēja mierīgi padomāt. Bija pelēka, klusa pēcpusdiena, jūra atkāpu­sies bēgumā, un starp granīta radzēm kā pe­lēks slāneklis gulēja blīva smilšu joma. Galvu nodūris, rokas kabatās sabāzis, viņš aizgāja līdz ūdens malai, vēlreiz visu pārdo­mādams un pūlēdamies izprast, kas notiek skaitļotājā. Tad viņš lēnām devās atpakaļ uz klinšaino piekrasti, tā nogrimis savās domās, ka nemaz nepamanīja drukno, plikpauraino vīru, kas sēdēja uz akmens un smēķēja mazu cigāriņu.

—   Vienu acumirkli, ser! — viņu negaidīti uzrunāja balss ar rīkles pieskaņu. Flemings satrūkās.

—    Kas jūs esat?

Plikpaurainais vīrietis izņēma no krūšu kabatas vizītkarti un pastiepa uz priekšu.

—    Es neprotu lasīt, — sacīja Flemings.

Svešais pasmaidīja.

—    Bet jūs esat doktors Flemings.

—    Un jūs?

—   Tas nebūtu svarīgi. — Plikpaurainais vīrs bija mazliet aizkusis.

—    Kā jūs šeit nokļuvāt?

—   Apkārt zemesragam. Bēguma laikā tas ir iespējams, tikai krietni jānokāpelējas. — Viņš izvilka sudraba portsigāru ar maziem cigāriņiem. — Vai smēķējat?

Flemings nelikās zinis par piedāvājumu.

—    Ko jūs te meklējat?

—           Tāpat pastaigājos. — Plikpaurainais vīrs paraustīja plecus un noglabāja portsi- gāru kabatā. Tagad viņš elpoja jau mierīgāk. — Jūs pats arī bieži šeit staigājat.

—    Šī ir slēgta teritorija.

—           Pati jūras mala nav. Šai brīvajā zemē jūras mala ir .. . — Viņš atkal paraustīja plecus. — Mans vārds ir Kaufmanis. Vai ne­esat dzirdējuši?

—    Nē.

—    Jūsu draugs doktors Bridžera kungs…

—    Mans draugs Bridžers ir miris.

—           Zinu. Esmu dzirdējis. — Kaufmanis aiz­kūpināja savu mazo cigāriņu. — Ļoti bēdīgi!

—           Vai jūs pazināt Denisu Bridžeru? — ap­jucis un aizdomu pilns, Flemings jautāja.

—    O, jā! Mēs kādu laiku sadarbojāmies.

—           Vai jūs esat no…? — Flemings kaut ko sāka saprast un mēģināja atcerēties kar­teļa nosaukumu.

—    No «Intel»? Jā.

Kaufmanis uzsmaidīja Flemingam un iz­pūta mazu dūmu grīstīti. Flemings izņēma rokas no kabatām.

—    Vācieties projām!

—    Kā, lūdzu?

—           Ja jūs piecu minūšu laikā neatstāsit šo teritoriju, es pasaukšu sargus!

—           Lūdzu, nevajag! — Kaufmanis izskatī­jās sarūgtināts. — Tas bija tik laimīgs gadī­jums, ka sastapu jūs!

—    Vai Bridžeram ari tikpat laimīgs?

—    Nevienu tas neapbēdināja vairāk kā mani. Viņš bija mums ļoti noderīgs.

—    Un tagad viņš ir miris! — Flemings pa­skatījās rokas pulkstenī. — Paies piecas mi­nūtes, kamēr es uzkāpšu kraujā. Tur augšā es pateikšu sargiem.

Viņš pagriezās, lai ietu, bet Kaufmanis sauca viņu atpakaļ.

—    Doktor Fleming! Jums ir iespēja pava­dīt nākamās piecas minūtes daudz patīkamāk un izdevīgāk. Es nepavisam nedomāju jūs pamudināt uz negodīgu rīcību.

—    Cik brīnišķīgi! — sacīja Flemings, pa­likdams uz vietas.

—    Mēs tā spriedām, ka varbūt jūs gribētu pārnākt no valsts dienesta godājamā postenī pie mums. Man šķiet, ka šeit jūs nejūtaties visai laimīgs.

—    Izrunāsimies reizi par visām reizēm, vai ne, mans vācu draugs? — Flemings pa­nāca atpakaļ un no augšas nolūkojās sēdo­šajā Kaufmanī. — Varbūt man nepatīk val­dība, varbūt es neesmu laimīgs. Bet pat tad, ja es to ienīstu ar visiem dvēseles spēkiem un atrastos uz nāves sliekšņa, un pasaulē nebūtu neviena cita, pie kā griezties, es la­bāk izlaistu garu nekā ietu pie jums!

Tad viņš pagriezās un neatskatīdamies sāka kāpt pa taku augšup.

Viņš devās taisnā ceļā uz Džīrsa kabinetu, kur direktors patlaban diktēja diktofonā zi­ņojumus.

—    Ko jūs viņam atbildējāt? — Džīrss jau­tāja, kad Flemings bija pastāstījis par šo sa­stapšanos.

—    Jūsu zināšanai! — Fleminga sejai pār­slīdēja pretīguma izteiksme. — Man pietiek raižu, lai skaitļotājs nenonāktu bēbiju un zīdaiņu rokās, un barot haizivis nenāk ne prātā!

Viņš izgāja no kabineta, pie sevis brīnī­damies, kāpēc gan nācis šurp, taču tieši šis solis vēlāk tika pieskaitīts pie viņa nedau­dzajiem nopelniem.

Tagad arī gar pašu krastu norīkoja patru­ļas, zemesraga galā no klintīm lejup jūrā novilka stiepļu spirāļu aizžogojumus, Kvod­ringa drošības dienesta vīri rūpīgi pāimek- lēja visu apkārtni, un ilgu laiku par karteli «Intel» vairs nekas netika dzirdēts. Kamēr Doneja bija atvaļinājumā, eksperiments skaitļotāja ēkā turpinājās bez taustāmiem rezultātiem, bet drīz pēc viņas atgriešanās kādu rītu skaitļotājs pēkšņi sāka izvadīt ma­teriālus. Flemings ar tiem ieslēdzās savā dzī­voklī, nostrādāja apmēram simt stundu un tad piezvanīja Reinhartam.

Cik Flemings bija varējis izdibināt, skait­ļotājs tagad uzstādīja pilnīgi jaunu jautā­jumu sēriju, un tie visi attiecās uz cilvēka ķermeņa izskatu, izmēriem un funkcijām. Kā Flemings apgalvoja, bija iespējams jebkuru fizisku formu izteikt matemātiskos terminos, un acīmredzot tieši to prasīja skaitļotājs.

—          Piemēram, — Flemings sacīja Reinhar- tam un Donejai, kad viņi bija sanākuši kopā apspriesties, — tas grib zināt par dzirdi. Te ir krietni daudz par skaņu frekvencēm, un acīmredzot tas jautā, kā mēs izdodam ska­ņas un kā mēs tās uztveram.

—    Kā tas var zināt, ka mēs runājam? — jautāja Doneja.

—     Tā radījums taču redz mūs lietojam mutes, lai kaut ko paziņotu, un ausis, lai klausītos. Visi šie jautājumi izriet no jūsu mazā briesmoņa novērojumiem. Varbūt tas spēj sajust arī skaņu radītās vibrācijas, un tagad, kad ir savienots ar mašīnu, var nodot tai savus novērojumus.

—    Tas ir tikai jūsu pieņēmums.

—    Kā citādi jūs izskaidrosit šos jautāju­mus?

—    Es neredzu iespēju šādā veidā izanali­zēt visu cilvēka ķermeņa uzbūvi, — sacīja Reinharts.

—    Tas mums nemaz nav jādara. Skaitļo­tājs, tāpat kā iepriekš, izvadīs saprātīgus mi­nējumus, un mums tikai būs jāievada atpa­kaļ tie, kas ir pareizi. Vecā spēlīte. Taču es nesaprotu, kāpēc tas vēl līdz šim nav atradis kādu ātrāku metodi. Esmu pārliecināts, ka tas to spēj. Varbūt radījums nav attaisnojis uz viņu liktās cerības.

—    Vai jūs gribat to darīt? — Reinharts jautāja Donejai.

—    Esmu gatava darīt visu ko! — viņa at­bildēja.

Tā nu viņi sāka risināt projekta nākamo posmu. Kristīne palika strādāt pie skaitļo­tāja, saņemdama no tā jautājumu variantus un ievadīdama atpakaļ atbildes. Šķita, ka viņa visu laiku atrodas nervoza sasprindzinā­juma stāvoklī, taču pati nekā neteica.

—    Vai jūs gribētu labāk darīt kaut ko citu? — Flemings viņai jautāja, kad kādu vakaru viņi bija skaitļotāja ēkā divi vien.

—    Nē. Esmu ļoti aizrāvusies ar šo darbu.

Flemings paskatījās uz meitenes domīgo

un skaisto seju. Tagad viņš ar Kristīni vairs neflirtēja kā senāk, kad tā viņu vēl neintere­sēja un bija tikai viena no laboratorijas mei­tenēm. Iebāzis rokas kabatās, viņš apgriezās un izgāja no skaitļotāja ēkas. Pēc Fleminga aiziešanas Kristīne devās uz laboratorijas spārnu. Viņai bija krietni jāpiespiežas, lai ieietu telpā, kur atradās tvertne, un kādu brīdi viņa, sevi uzmundrinādama, ar sasprin­dzinātu seju palika stāvam uz sliekšņa. Ne­bija dzirdama neviena skaņa, izņemot skait­ļotāja vienmērīgo dūkoņu, bet, kad Kristīne nonāca iepretim iluminatoram tvertnes sā­nos, radījums sāka nemierīgi pārvietoties, atsizdamies pret tvertnes sienām un šļaksti­nādams šķidrumu pāri malām.

—    Mierā! — viņa skaļi sacīja. — Paliec mierā!

Viņa mehāniski noliecās un ielūkojās ilu­minatorā: lielā acs cieši raudzījās viņai pretī, bet pats radījums kļuva arvien nemierīgāks un tā bezformīgais ķermenis uzbudināti

raustījās un locījās kā medūzai. Kristīne pār­vilka ar plaukstu pār pieri — no noliekšanās mazliet reiba galva, bet acs viņu it kā hipnoti­zēja un neļāva piecelties. Labu brīdi viņa tur tā palika, nevarēdama atrauties un juz­dama, ka zaudē spēju domāt. Tad lēnām, it kā pati no sevis viņas labā roka pasniedzās augšup gar tvertnes malu un pirksti samek­lēja vadu, kas savienoja kabeli ar encefalo- grāfu. Pieskaroties vadam, pirksti viegli no­tirpa, kad tiem cauri izskrēja vājā strāva.

Tiklīdz Kristīne pieskārās vadam, radī­jums norimās. Tas vēl arvien cieši raudzījās viņā, bet vairs nekustējās. Visā ēkā valdīja dziļš klusums, tikai skaitļotājs joprojām vienmērīgi dūca. Gluži kā transā Kristīne lēnām izslējās, neatlaizdama vadu. Viņas pirksti slīdēja pa to, līdz nonāca pie izolētā kabeļa, tad apliecās ap to, iet verot delnā. Ka­belis nebija stingri nostiepts — tas brīvi aiz­locījās no tvertnes līdz laboratorijas sienai un tālāk gar to bija ik pēc pāris jardiem piestiprināts ap naglām apmestām izolācijas lentes sloksnītēm. Sekodama rokai, kas slī­dēja pa kabeli, Kristīne stīvi aizgāja līdz sienai un virzījās gar to uz skaitļotāja tel­pas durvju pusi. Viņas acis bija atvērtas, be! stingi nekustīgas un neko neredzošas. Kabe­lis nozuda durvju aplodā izurbtā caurumā, un viņa neziņā apstājās, nevarēdama sekot tam tālāk. Tad viņa pacēla otru roku un viņpus durvīm atkal satvēra kabeli;

Viņa nolaida labo roku gar sāniem un

iegaja skaitļotāja telpa, turēdama kabeli ar kreiso roku. Dziļi un smagi elpodama, it ka būtu aizmigusi un redzētu mokošu sapni, viņa lēnām aiztaustījās līdz kontrolaparatū­ras sienai. Tās centrā zem indikatorpaneļa kabelis iegāja transformatorā. Vienmērīgi mirgojošās paneļa spuldzītes ar dīvainu hip­notizējošu spēku piesaistīja Kristīnes ska­tienu, tāpat kā pirmīt Ciklopa acs. Dažas sekundes viņa nekustīgi stāvēja paneļa priekšā, it kā negribēdama virzīties tālāk. Tad kreisā roka lēnām palaida vaļā kabeli, labā roka mazliet pacēlās, un viņa ar abu roku pirkstiem satvēra augstsprieguma va­dus, kas no transformatora aizstiepās augšup uz elektrodiem līdzās viņas galvai. Šo vadu izolācija izbeidzās tieši zem elektro­diem, kur to gali bija atkailināti un pieslēgti izvirzītajām platēm. Collu pa collai jaunās sievietes rokas lēnām slīdēja augšup.

Kristīnes seja bija bāla un izmocīta, un viņa sāka grīļoties tāpat kā todien, kad Flemings viņai pirmoreiz lika nostāties starp elektrodu platēm. Viņa cieši pieķērās pie vadiem, un pirksti lēni virzījās augšup pa tiem. Tad viņa pieskārās kailajam metā­lam.

Viss tālākais notika ļoti ātri. Kristīnes ķermenis krampjaini noraustījās, kad tam cauri izskrēja milzīgais spriegums. Viņa sāka spalgi kliegt, kājas kļuva ļenganas, galva at­krita atpakaļ, un ķermenis palika karājamies izstieptās rokās kā krustā sists. Spuldzītes uz

indikatorpaneļa mežonīgi zibsnīja, apgaismo­damas viņas izvaibstīto seju, un no laboratorijas atskanēja skaļi, neatlaidīgi būkšķi.

Tas ilga apmēram desmit sekundes. Tad kliedzieni apklusa, drošinātāju panelī virs elektrodiem norībēja sprādziens, spuldzītes nodzisa, Kristīnes pirksti atlaidās no kaila­jiem vadiem, un nedzīvais ķermenis smagi saļima uz grīdas. Kādu brīdi valdīja klusums. Radījums vairs nedauzījās, un skaitļotāja dūkoņa aprāvās kā ar nazi nogriezta. Tad atskanēja trauksmes signāls.

Pirmā notikušo ieraudzīja Džūdija, kas gāja garām skaitļotāja ēkai, kad uz lieveņa pie sienas sāka darboties trauksmes signāls. Atgrūdusi durvis, viņa aši izskrēja cauri ko­ridoram un iedrāzās vadības telpā. Sākumā viņa nekā neredzēja. Augšējā apgaismojuma plafoni griestos gan vēl dega, bet vadības pults aizsedza grīdu indikatorpaneļa priekšā. Tad viņa ieraudzīja Kristīnes līķi un, pie­skrējusi klāt, nometās pie tā ceļos.

— Kristīni

Džūdija apvēla nedzīvo ķermeni uz mugu­ras. Kristīnes stingā seja aklām acīm vērās viņai pretī un rokas ļengani noslīga atpakaļ uz grīdas: tās bija melnas un pārogļojušās līdz kauliem. Džūdija mēģināja saklausīt mei­tenes sirdi, bet tā vairs nepukstēja.

«Ak dievs!» viņa nodomāja. «Kādēļ man vienmēr jābūt klāt, kad cilvēkus paņem nāve?»

Reinharts jau bija atgriezies Londonā, kad uzzināja par notikušo. Kad viņš to paziņoja Osbornam, reakcija nebija tāda, kā varēja gaidīt. Osborns, protams, bija gan noraizē­jies, taču šķita ļoti aizņemts ar kaut ko citu un vēsti par Kristīnes nāvi uzņēma kā vienu no daudzām nelaimēm. Reinharts bija ļoti satriekts un arī apmulsis: jau labu laiku vi­ņam likās, ka ne tikai Osborns, bet arī visi citi, ko viņš sastapa, virinot Vaithollas kabi­netu durvis, kaut ko slēpj un jūtas nomākti. Lai izrautos no šās nospiedošās atmosfēras, viņš gribēja aizbraukt uz Bolderšovas kalnu, kur ilgu laiku nebija bijis, bet tad uzzināja, ka observatorija pakļauta Aizsardzības mi­nistrijas kontrolei un tur noteikts jo stingrs drošības režīms. Tas bija noticis bez jebkāda brīdinājuma iepriekšējās nedēļas laikā, ka­mēr Reinharts uzturējās Tornesā. Profesors pārskaitās, ka tas izdarīts bez viņa ziņas, un gribēja satikt Osbornu, bet Osborns bija pā­rāk aizņemts, lai ar viņu runātu.

Ziņojums par Kristīnes nāves apstākļiem un līķa sekcijas protokols pienāca pēc pāris dienām. Profesoram vismaz tika aiztaupīts mokošais pienākums paziņot • par notikušo nelaiķes piederīgajiem, jo abi Kristīnes ve­cāki bija miruši un Anglijā viņai citu radi­nieku nebija. Flemings atrakstīja Reinhartam īsu, drūmu vēstuli, paziņodams, ka skaitļo­tājam nekādi lielāki bojājumi neesot noda­rīti un ka viņam esot sava teorija par Kristī­nes nāvi. Tai sekoja garāka vēstule, kurā viņš Reinhartam pavēstīja, ka pārdeguši ķēde esot izlabota un skaitļotājs strādājot pilnā sparā, novietodams savā atmiņas iekārtā fantastisku daudzumu informācijas, taču par šīs informācijas raksturu Flemings neko nepaskaidroja. Pēc dažām dienām Rein­hartam piezvanīja Doneja un paziņoja, ka skaitļotājs sācis izvadīt materiālus. No tā nemitīgā straumē plūstot neaptverama skaitļu masa, un, cik viņa ar Flemingu varot spriest, šoreiz tie esot nevis jautājumi, bet gan in­formācija.

—    Tur ir vesels lērums jaunu formulu bio- sintēzei, — Doneja sacīja. — Flemings domā, ka skaitļotājs prasa izdarīt jaunu eksperi­mentu, un, manuprāt, viņam ir taisnība.

—    Izaudzēt vēl kādu briesmoni? — Rein­harts jautāja klausulē.

—    Iespējams. Bet šoreiz formulas ir daudz sarežģītākas. Tas būs milzīgs darbs. Baidos, ka mums vajadzēs ļoti daudz jaunas apara­tūras un arī daudz vairāk naudas.

Reinharts vēlreiz mēģināja sastapt Os­bornu un sev par pārsteigumu tika izsaukts uz Aizsardzības ministriju.

Osborns viņu sagaidīja Vandenberga kabi­netā. Tur bija arī pats Vandenbergs un Džīrss. Acīmredzot viņi kādu laiku jau bija sprieduši un skatījuši dokumentus, jo uz galda līdzās Džīrsa atvērtajam portfelim iz­klaidus gulēja vesels klāsts papīru. Reinharts vispārējā noskaņā sajuta kaut ko skarbu un nedraudzīgu, tādēļ kļuva piesardzīgs.

—    Apsēdieties, atpūtiniet kājas! — nepa­smaidīdams automātiski sacīja Vandenbergs. Uz brīdi iestājās saspringts klusums, jo ik­viens gaidīja, lai sāk runāt kāds cits. Tad ģenerālis piebilda: — Kā dzirdu, jūs esat no­rakstījuši zaudējumos vēl vienu cilvēku.

—    Tas bija nelaimes gadījums, — sacīja Reinharts.

—    Protams, protams. Divi nelaimes gadī­jumi.

—    Valdība ir saņēmusi izmeklēšanas re­zultātus, — teica Osborns, raudzīdamies lejup uz paklāju. Džīrss nervozi ieklepojās un sāka savākt papīrus.

—    Jā? — Reinharts jautājoši paskatījās uz ģenerāli.

—    Man ļoti žēl, profesor, — Vandenbergs sacīja.

—    Ko jūs ar to gribat teikt?

Osborns pirmoreiz pacēla acis uz Rein­hartu.

—    Mēs esam spiesti piekrist zināmiem pārkārtojumiem vadībā un drošības režīma pastiprināšanai.

—    Kāpēc?

—    Sabiedrība sāk uzdot jautājumus. Drīz tā uzzinās par šo dzīvo radījumu, ar kuru jūs eksperimentējat.

—    Jūs domājat Karalisko dzīvnieku aiz­sardzības biedrību? Tas nav dzīvnieks. Tas ir tikai molekulu sakopojums, ko mēs paši esam izveidojuši.

—    No tā nevienam labāk nekļūs.

—           Mēs taču nevaram pārtraukt brīdī, kad… — Reinharts noskatīja viņus visus trīs pēc kārtas, pūlēdamies izdibināt, kas tiem padomā. — Doneja un Flemings patla­ban sāk eksperimentu jaunā virzienā.

—           Mēs to zinām, — Džīrss sacīja, uzsiz­dams pa papīriem, ko lika savā portfelī.

—    Tātad . . .?

—           Man ļoti žēl, — Vandenbergs atkal sacīja, — Šeit jūsu ceļš beidzas.

—    Nesaprotu.

Osborns neomulīgi sakustējās savā krēslā.

—           Es darīju visu, ko varēju. Mēs cīnījā­mies, cik bija mūsu spēkos.

—    Pret ko tad?

—           Valdība ir nelokāma. — Šķita, ka Os­borns negrib neko tuvāk paskaidrot. — Šo­reiz mēs esam zaudējuši, Ernest. Par to cīnī­jās daudz augstākās sfērās un zaudēja.

—           Un tagad, — iesprauda Vandenbergs, — jūs esat norakstījuši zaudējumos vēl vienu cilvēku.

—           Tas ir tikai iegansts! — Reinharts pie­trūkās kājās un nostājās aci pret aci ar ģenerāli, kas sēdēja aiz galda. — Jūs gribat tikt no mums vaļā, lai dabūtu savās rokās skaitļotāju. Jūs šai nolūkā izmantojat katru gadījumu …

—    Tāda ir dzīve! — Vandenbergs nopūtās.

—           Es arī necerēju, ka jūs sapratīsit mūsu redzes viedokli.

—    Jūs nemaz necenšaties to paskaidrot!

Džīrss noklakšķināja sava portfeļa slēdžus un savilka mazu smaidiņu.

—           Patiesībā, Reinhart, jūs grib dabūt at­pakaļ uz Bolderšovas kalnu.

Reinharts ar riebumu paraudzījās viņā.

—           Uz Bolderšovas kalnu? Mani tur pat iekšā nelaiž!

Džīrss jautājoši paskatījās uz ģenerāli, un tas deva viņam zīmi turpināt.

—          Valdība ir parādījusi mums lielu uzti­cību, — Džīrss sacīja, pieņemdams ļoti sva­rīgu sejas izteiksmi.

—          Tas ir valsts noslēpums, saprotiet, — piebilda Vandenbergs.

—           Tad varbūt labāk nestāstiet man. — Reinharts stāvēja stīvs un sabozies kā mazs zvēriņš, kas gatavs aizstāvēties pēdējiem spēkiem.

—           Jums tas ir jāzina, — sacīja Džīrss. — Jūs tiksit iesaistīts šai darbā. Valdība ir devusi, tā sakot, SOS signālu un prasa mo­bilizēt speciālistu spēkus. Tā grib, lai jūs visi strādātu valsts aizsardzībai.

—    Nerēķinoties ar to, ko mēs darām?

—           Tāds ir ministru kabineta lēmums, — acis nodūris, teica Osborns. — Mēs panācām vislabākos noteikumus, kādus varējām.

Vandenbeigs piecēlās un piegāja pie sie­nas kartes.

—           Rietumu lielvalstis ir nopietni noraizē­jušās. — Arī viņš vairījās paskatīties uz Reinhartu. — To bīstamo faktu dēļ, ko mēs esam konstatējuši.

—    Kas tie par faktiem?

—    Orbitālie lidķermeņi, kur.us spēj novē­rot tikai jūsu radioteleskops. Tā mums ir vienīgā pietiekami spēcīgā iekārta. Ar tās palīdzību mēs pēdējā laikā esam atklājuši loti daudz mākslīgo zemes pavadoņu un or­bitālo raķešu.

—    Zemes izcelsmes? — Reinharts paskatī­jās uz kartē iezīmētajām trajektorijām. — Vai par to jūs visi esat tā noraizējušies?

—    Jā-ā. Zemeslodes otrā pusē kāds tos palaiž citu pēc cita, bet tie ir ārpus mūsu radiolokācijas sistēmas redzesloka. Ne Ap- vietoto Nāciju Organizācijas Kosmisko pētī­jumu komisijai, ne Rietumu Aliansei, ne arī kādam citam par tiem nekas nav zināms.

—    Un tādēj valdība grib, lai ar šo pro­blēmu nodarbotos jūs, — Džīrss pabeidza ģe­nerāla vietā.

—    Tā nav mana specialitāte. — Reinharts nelokāmi stāvēja rakstāmgalda priekšā. — Es esmu astronoms.

—    Ko tad jūs patlaban darāt savā speciali­tātē? — jautāja Vandenbergs.

—    Tas tomēr ir saistīts ar astronomiju — nācis no astronomiska avota.

Kādu brīdi neviens viņam neatbildēja.

—    Nu labi, bet tāds ir ministru kabineta lēmums, — beidzot sacīja Osborns.

—    Un darbs Tornesā?

Vandenbergs pievērsās Reinhartam.

—    Jūsu grupa — tas, kas no tās ir atli­cis, — būs padota doktoram Džīrsam.

—    Džirsam?!

—    Es esmu pētniecības centra direktors.

—           Bet jūs taču nezināt… — Reinharts aprāvās.

—           Es esmu fiziķis, — teica Džīrss. — Vis- rrtaz biju. Un domāju, ka īsā laikā varēšu atsvaidzināt un papildināt savas zināšanas.

Reinharts nicinoši paskatījās uz viņu.

—           Jūs vienmēr esat gribējis to darīt, vai ne?

—           Tas nebija atkarīgs no manis! — Džīrss atcirta.

—           Kungi! — pārmetoši iezviedzās Os­borns.

Vandenbergs smagnējā solī atgriezās pie sava rakstāmgalda.

—           Nesāksim šeit personisku izskaidroša­nos!

—           Un Donejas un Fleminga darbs? — no­prasīja Reinharts.

—           Es netaisos viņus padzīt, — sacīja Džīrss. — Zināmu laiku skaitļotājs būs nepie­ciešams mums, bet to jau var izkārtot. ..

—    Padzenot mani.

—           Jūsu reputācija nekādā ziņā nav ap­traipīta, Ernest, — sacīja Osborns. — Jūs pats par to pārliecināsities nākamajā apbal­vojumu sarakstā.

—           Pie velna visus apbalvojumus! — Rein- harta mazās rokas sažņaudzās dūrēs. — Tas, pie kā, strādā Doneja un Flemings, ir vissva­rīgākā zinātniskā problēma, kāda jebkad

risināta šai zemē. Ne par ko citu es nebažī­jos.

Džīrsa acis uzdzalkstīja Reinhartam caur briļļu stikliem.

— Mēs darīsim viņu labā, ko varēsim, ja viņi uzvedīsies, kā pienākas.

—           Seit pie mums notiks dažas izmaiņas, mis Adamsone.

Džūdija bija izsaukta uz Džīrsa kabinetu, un tur viņu sagaidīja doktors Hanters,- cen­tra medicīniskā dienesta priekšnieks, kau­lains, liela auguma vīrs, kas izskatījās daudz vairāk pēc karavīra nekā pēc mediķa.

—           Profesore Doneja sāks jaunu eksperi­mentu, bet ne vairs profesora Reinharta va­dībā. Reiharts atstāj savu posteni.

—           Bet kas tad . ..? — Džūdija nepabeidza jautājumu. Viņa necieta Hanteru un negri­bēja ielaisties ar viņu sarunās.

—    Es būšu atbildīgais par to.

—    Jūs?

Hanters laikam bija pieradis pie šāda veida apvainojumiem, jo Džūdijas ironija izraisīja viņa platajā, rupjajā sejā tikai ni­cinošu smīniņu.

—           Es, protams, esmu tikai necils dakteris. Galvenais vadītājs un noteicējs būs doktors Džīrss.

—           Bet ja nu profesore Doneja pret to iebilst?

—    Viņa neiebilst. Organizatoriskā puse viņu vispār neinteresē. Mūsu uzdevums ir sagādāt viņai optimālus darba apstākļus. Skaitļotājs tiek nodots doktora Džīrsa pār­ziņā, un es viņam palīdzēšu bioloģiskajos eksperimentos. Bet jūs, — Hanters paņēma no direktora galda kādu papīru, — jūs bijāt piekomandēta Zinātnes ministrijai. To tagad aizmirstiet. Jūs esat atpakaļ pie mums un būsit vajadzīga man, lai nodrošinātu mūsu darba slepenību.

—    Jūs runājat par profesores Donejas programmu?

—    Jā. Šķiet, mēs visā drīzumā iegūsim jaunu dzīvības formu.

—    Jaunu dzīvības formu?

—    Taisni elpa aizraujas, vai ne?

—    Kāda tad tā būs?

—    To mēs vēl nezinām, bet, kad uzzināsim, tas taču būs jātur noslēpumā, vai ne tā? — Hanters intīmi kā guļamistabā paglūnēja uz Džūdiju. — Mums ir tas gods būt par vec­mātēm lielam notikumam.

—    Un doktors Flemings? — Džūdija jau­tāja, lūkodamās vienā punktā.

—    Pēc Zinātnes ministrijas lūguma viņš paliek šeit, taču es domāju, ka drīz viņam te vairs nebūs ko darīt.

Flemings un Doneja vēsti par Reinharta atcelšanu uzņēma gandrīz bez komentāriem. Doneja bija pilnīgi nogrimusi savā darbā, un Flemings jutās atstumts un vientuļš. Vie­nīgais cilvēks, ar kuru viņš būtu varējis pa­runāt,' bija Džūdija, bet no viņas Flemings izvairījās. Viņš un Doneja, kaut gan dien­dienā strādāja kopā, joprojām neuzticējās viens otram un nekad nerunāja ne par ko citu kā vienīgi par eksperimentu. Un pat šeit Doneja gandrīz nekad nepiekrita Fleminga viedoklim, ja runa bija par kādu būtisku jautā jumti.

—    Manuprāt, — sacīja Doneja, kad viņi abi stāvēja pie skaitļotāja izvadiekārtas, pārskatīdami tikko saņemtos materiālus, — manuprāt, šī visa ir informācija, ko skait­ļotājā ievadījis Ciklops.

—    Daļēji. Plus vēl tas, ko mašīna uzzināja no Kristīnes, kad bija ievilinājusi to savās lamatās.

—    Ko tā varēja uzzināt?

—    Vai atceraties, es teicu, ka jābūt kā­dam ātrākam veidam, kā mašīna var iegūt informāciju par mums?

—    Es atceros, ka jūs bijāt nepacietīgs.

—    Ne tikai es. Tajās nedaudzajās sekun­dēs, iekams pārdega drošinātāji, skaitļotājs, manuprāt, saņēma vairāk fizioloģisku datu, nekā jūs varētu tam; sniegt visā mūžā.

Doneja savā raksturīgajā manierē sausi pavīpsnāja un atstāja viņu risinām tālāk savu domu. Flemings paņēma izolētas stiep­les gabalu, piegāja pie kontroliekārtas un apstājās mirgojošā indikatorpaneļa priekšā, domīgi turēdams abās rokās vada kailos ga­lus. Pasniegdamies pie viena no elektrodiem, viņš uzāķēja tam vienu vada galu, tad, turēdams rokā izolēto posmu, lēnām sāka tuvināt otru galu pretējam elektrodam.

—    Ko jūs gribat darīt? — Doneja aši pie­nāca viņam klāt. — Jūs iztaisīsit īssavieno­jumu!

—   Nedomāju vis, — Flemings atbildēja. Viņš pielika vada kailo galu pie elektroda. — Redziet! — Abām metāla virsmām saska­roties, izlēca tikai maza dzirkstelīte.

Flemings nosvieda vada gabalu un uz brīdi iegrima domās. Tad viņš lēnām pacēla rokas un tuvināja elektrodiem, kā bija da­rījusi Kristīne.

Doneja paspēra soli uz priekšu, lai viņu atturētu.

—    Dieva dēļ!

—   Viss ir kārtībā. — Flemings vienlaikus pieskārās abiem elektrodiem, uri nekas ne­notika. Viņš stāvēja tur, ar izstieptajām ro­kām atspiedies pret metāla platēm, un Doneja noraudzījās viņā, reizē šaubu un baiļu pārņemta.

- Vai jums nepietiek ar vienu nāvi?

•— Viņam pietiek. — Flemings nolaida rokas. — Viņš ir kļuvis gudrāks. Viņš ne­zināja augsta sprieguma iedarbību uz orga­niskiem audiem, kamēr nebija dabūjis šeit Kristīni. Viņš nezināja, ka sabojās arī pats sevi. Bet tagad, kad zina, viņš ievēro piesar­dzību. Ja starp elektrodiem novietojas kāds elektrību vadošs ķermenis, viņš samazina spriegumu. Pamēģiniet!

—    Nē, pateicos! Man pietiek jūsu dīvaino ideju.

Flemings cieši paskatījās uz Doneju.

—    Zināt, jums te ir darīšana nevis vien­kārši ar mašīnu, bet gan ar smadzenēm, ar nolādēti gudrām smadzenēm.

Kad Doneja nekā neatbildēja, viņš devās projām.

Par spīti steidzamajiem uzdevumiem aiz­sardzības laukā Džīrss atrada laiku un iespē­jas palīdzēt Donejai. Viņš piederēja pie cil­vēkiem, kas alkatīgi kā siseņi barojas ar aktivitāti. Fakts, ka tagad viņš bija visu Tor­nesā notiekošo darbu vadītājs, deva Džīrsam dziļu iekšēju gandarījumu un zināmā mērā aizstāja radošu pētniecības darbu, kas tam bija pagājis secen. Viņš parūpējās, lai Do­neja saņemtu vēl vairāk aparatūras savai laboratorijai un ar pieaugošu lepnumu zi­ņoja par viņas panākumiem. Viņš gribēja būt labāks vadītājs nekā Reinharts.

Skaitļotāja ēkai piebūvēja klāt jaunu la­boratorijas korpusu, kur novietot milzīgu, sarežģītu DNS sintezētāju, un nākamajās nedēļās tika uzstādīta jaunas konstrukcijas kristalogrāfiska rentgenstaru iekārta un ķī­miskās sintēzes aparatūra, lai izgatavotu fos­fātus, dezoksiribozi, adenīnu, timīnu, cito- zīnu, tirozīnu un citas sastāvdaļas, kas bija nepieciešamas DNS molekulu — dzīvības sēklas — radīšanai. Dažu mēnešu laikā vi­ņiem jau bija uzbūvēta DNS spirāle, kas sa­stāvēja no pieciem miljardiem nukleotīdu koda vienību, un gada beigās tika radīta ģenētiska vienība ar piecdesmit hromoso­mām, līdzīga cilvēka ģenētiskajam dīglim, tikai mazliet lielāka.

Februāra sākumā Doneja ziņoja, ka izau­dzēts dzīvs embrijs, kas ļoti atgādina cilvēka embriju.

Hanters steidzās uz laboratoriju, lai to ap­skatītu. Ejot cauri skaitļotāja telpai, viņš tur redzēja Flemingu, bet nekā tam neteica. Flemings, kā solījis, bija ierobežojies tikai ar savu tiešo darbu un nebija centies palī­dzēt bioķīmiķiem. Laboratorijā Hanters at­rada Doneju vairāku savu asistentu vidū noliekušos pār mazu skābekļa kameru, kam bija pieslēgta dažāda aparatūra.

—    Vai tas ir dzīvs?

—    Jā. — Doneja atliecās taisni un parau­dzījās uz Hanteru.

—    Pēc kā tas izskatās?

—    Tas ir bērns.

—    Cilvēkbērns?

—    Es gandrīz tā teiktu, bet šaubos, vai Flemings tam piekritīs. — Doneja gandarīti pasmaidīja. — Un tā ir meitene.

—    Es nespēju ticēt… — Hanters pašķie­lēja lejup uz skābekļa kameru. — Vai drīk­stu paskatīties?

—    Tur nav daudz ko redzēt — tikai satīts vīstoklītis.

Zem kameras pleksistikla kupola gulēja radījums, kas varētu būt cilvēkbērns, bet tā ķermenis bija cieši ievīstīts palagā un seja aizsegta ar masku. Lejup gar tā pakausi aizstiepās gumijas caurule un nozuda zem palaga.

—    Vai tas elpo?

—    Ar mūsu palīdzību. Pulss un elpošana normāli. Svars — sešarpus mārciņas. Toreiz, kad ierados šeit, es neparko nebūtu ticē­jusi … — Doneja aprāvās, pēkšņa un nepa­rasta saviļņojuma pārņemta, un turpināja maigākā balsī: — Piepildās visi seno alķī­miķu sapņi iegūt kolbā zeltu, radīt dzī­vību. — Viņa pieskārās ar pirkstiem gumi­jas caurulei un atkal uzņēma savu ierasto skarbo runas toni. — Mēs viņu barojam in­travenozi. Izrādās, ka viņai nav normāla zīšanas refleksa. Mums viņa jāiemāca to darīt.

—   Jūs esat sagādājusi mums pamatīgu pārsteigumu! — Hanters sacīja, juzdamies aizkustināts, bet jau sākdams bažīties par oficiālo atbildību.

—   Es esmu sagādājusi jums cilvēka dzī­vību, ko laboratorijā radījuši cilvēki. Dabai, lai paveiktu šo darbu, vajadzēja divi mil­jardi gadu, mums tas prasīja četrpadsmit

\ mēnešu.

Haņters atkal kļuva oficiāli intīms.

—    Atļaujiet man būt pirmajam, kas jūs apsveic!

—    Jūs to pateicāt tādā tonī, it kā būtu notikušas parastas dzemdības, — sacīja Do­neja, un viņas sejā parādījās dīvains smaida un nicinošas vīpsnās apvienojums.

Mazajam radījumam skābekļa kamerā viņa intravenozā barība acīmredzot gāja labumā. Diennaktī tas izauga apmēram par puscollu, un bija skaidrs, ka cilvēkbērna parastā bēr­nības perioda tā mūžā nebūs. Džīrss ziņoja Aizsardzības ministrijas Zinātniskās pētniecī­bas departamenta ģenerāldirektoram, ka, tur­pinot attīstīties tādā pašā tempā, tas sasniegs pieauguša cilvēka ķermeņa apmērus trīs vai četru mēnešu laikā.

Oficiālajās aprindās viss šis notikums iz­raisīja reizē lepnumu un satraukuma pilnu piesardzību. Ģenerāldirektors klasificēja šo eksperimentu kā valsts noslēpumu un pie­prasīja par to izsmeļošu ziņojumu, ko iesnie­dza aizsardzības ministram. Kad tas savukārt galvenajos vilcienos informēja premjermi­nistru, pēdējais aiz pārsteiguma galīgi ap­juka. Ministru kabineta locekļiem šis jau­nums tika pavēstīts stingri konfidenciāli, un Retklifs satriekts atgriezās savā Zinātnes ministrijā, nezinādams, ko darīt tālāk. Pēc ilgām pārdomām viņš pastāstīja Osbornam, un tas aizrakstīja Flemingam, lūgdams atse­višķā ziņojumā izteikt savu personisko vie­dokli.

Fleminga atbildē bija divi vārdi: «Nogali­niet to!»

Pēc neilga laika viņu izsauca uz Džīrsa kabinetu sniegt paskaidrojumus par savu rīcību.'

— Es domāju, — samiedzis acis aiz brillēm, sacīja Džīrss, — ka tā nepavisam nav jūsu darīšana.

Flemings uzsita ar dūri pa milzīgo rak­stāmgaldu.

—          Vai es vēl esmu grupas loceklis vai neesmu?

—    Zināmā mērā esat.

—          Tad varbūt jūs uzklausīsit mani. Tas izskatās pēc cilvēka, bet nav cilvēks. Tā ir mašīnas ekstensija, tāpat kā pirmais radī­jums, tikai sarežģītāka.

—    Uz kā balstās šī jūsu teorija?

—           Uz loģikas. Tas vienacainais radījums bija pirmais šāviens, pirmais mēģinājums ra­dīt organismu, kas līdzinātos mums un tādēļ tiktu uzņemts mūsu vidū. Šis ir trāpīgāks šāviens, balstīts uz plašāku informāciju. Es esmu strādājis ar šo informāciju, es zinu, cik mērķtiecīgi tā tiek izmantota.

Džīrss mazliet pavēra acis.

—           Un tagad, kad mums šis brīnums ir iz­devies, jūs ierosināt to nogalināt?

—           Ja jūs to nedarīsit tagad, tad nekad vairs nevarēsit izdarīt. Ļaudis uzskatīs šo radījumu par cilvēcisku būtni. Viņi apvai­nos mūs slepkavībā. Un mašīna būs panā­kusi, ka mēs darām, ko tā grib.

—          Bet ja nu mēs nepieņemam jūsu pa­domu?

—          Tad vismaz norobežojiet šo radījumu no skaitļotāja.

Kādu brīdi Džīrss sēdēja, klusēdams un

mirdzinādams savas brilles. Tad viņš piecē­lās, likdams saprast, ka saruna beigusies.

— Jūsu klātbūtni, Fleming, šeit cieš tikai aiz pieklājības pret zinātnes ministru. Izlē­mējs šai gadījumā būšu es, nevis jūs. Mēs darīsim to, ko es uzskatīšu par pareizu, un mēs to darīsim šeit.

9.AKSELERĀCIJA

Meitene, kā Džīrss jau bija paredzējis, pēc četriem mēnešiem bija pilnīgi pieaugusi. Viņa lielākoties gulēja savā skābekļa ka­merā, taču arvien ilgāk uzturējās ārpus tās, mācīdamās dabiski elpot. Jau pirmā mēneša beigās viņu baroja nevis vairs intravenozi, bet no pudelītes. Izņemot to, netika darīts nekas, lai stimulētu viņas prāta attīstību, un viņa gulēja inerti kā zīdainis, blenzdama griestos. Vērojot straujo augšanu, Džīrss jau sāka mazliet bažīties, bet tad, sasniegusi piecas pēdas un septiņas collas, meitene mi­tējās augt. Šai laikā viņa bija jau pilnīgi izveidojusies jauna sieviete.

— Pie tam gluži izskatīga jaunava, — sa­cīja Hanters, aplaizīdams lūpas.

Izņemot Hanteru, Doneju un viņu asisten­tus, Džīrss neatļāva nevienam uz meiteni pat paskatīties. Katru dienu viņš nosūtīja slepe­nus ziņojumus uz Aizsardzības ministriju, un divreiz Tornesā ieradās Zinātniskās pēt­niecības departamenta ģenerāldirektors, ar kuru kopā viņi sprieda par meitenes nā­kotni. Tika veikti ārkārtēji piesardzības pa­sākumi, lai paturētu slepenībā viņas eksis­tenci: dienu un nakti pie skaitļotāja ēkas un laboratorijas stāvēja sardze, un katrs, kam pēc dienesta stāvokļa pienācās būt in­formētam, tika nozvērināts klusēt. Izņemot Reinhartu, kam Osborns to bija pateicis ne­oficiāli, un dažus augstākus ierēdņus un po­litiķus Londonā, neviens ārpus Tornesas zinātnieku grupas nekā par šo meiteni nezi­nāja.

Pēc Džīrsa domām, visneuzticamākais šai grupā bija Flemings, un Džūdijai tika dots speciāls norādījums viņu novērot. Kopš pa­gājušā pavasara viņi burtiski nebija pārmai­nījuši gandrīz ne vārda. Reiz gan Flemings īgni un negribīgi mēģināja atvainoties, bet Džūdija asi viņu pārtrauca, un no tā laika, nejauši sastopoties, viņi izlikās viens otru neredzam. Džūdija visu laiku mierināja sevi ar domu, ka vismaz nav spiesta viņu izspiegot, jo līdz ar to, ka Flemings bija norobežojies no Donejas eksperimenta un laboratorijas, kur Džūdiju piekomandēja pēc Bridžera nā­ves, viņa novērošana vairs neietilpa Džūdi- jas tiešajos pienākumos. Savas sirdsapziņas mokas par pagājušo viņa bija paslēpusi zem gurdas apātijas maskas. Bet tagad stāvoklis bija mainījies. Sakoncentrējusi visu savu ap­ņēmību, Džūdija devās uz skaitļotāja ēku

uzmeklēt Flemingu, juzdama kājās' dīvainu nespēku. Pasniegdama viņam savu instruk­ciju, viņa bez jebkāda ievada sacīja:

—    Vai jūs to neizlasītu?

Flemings uzmeta acis papīram un pasnie­dza to atpakaļ.

—           Tas ir uz Aizsardzības ministrijas blan­kas — lasiet pati! Man netīk smērēt rokas!

—           Viņi ir noraizējušies par jaunā radī­juma drošību, — Džūdija sausi sacīja, Fle­minga dzēlības aizskarta. Viņš iesmējās.

—           Vai tas jūs uzjautrina? — viņa jautāja. — Man būs jāatbild par tā drošību.

—    Un kas atbildēs par jūsu drošību?

—           Džon! — Džūdijas seja pietvīka. — Vai mums vienmēr jāstāv katram savā žoga pusē?

—           Tā izskatās, — Flemings atbildēja pus- vienaldzīgi, puslīdzjūtīgi. — Es nepavisam netaisos apdraudēt šo jūsu dārgo radījumu.

—           Tas nav manējais. Es daru savu darbu. Es neesmu jūsu ienaidnieks.

—           Nē. Jūs tikai esat meitene, ko stumda, kā grib, — Viņš bezpalīdzīgi paskatījās ap­kārt. — Mums vairāk nav ko runāt!

Džūdija pēdējo reizi mēģināja viņam tu­voties.

—           Tas šķiet tik sen, kad mēs vizinājā­mies ar jahtu.

—    Tas bija sen.

—    Mēs taču esam tie paši.

—          Tikai citā pasaulē. — Flemings sakus­tējās, it kā gribētu iet projām.

—    Pasaule ir tā pati, Džon!

—    Okei, pasakiet to viņiem!

Garām gāja Hanters.

—    Mēs ņemsim viņu ārā.

—           Ko tad? — Flemings atvieglots novēr­sās no Džūdijas.

—          Mazo meiteni. Ņemsim ārā no skābekļa kameras.

—          Vai mēs drīkstam paskatīties? — jau­tāja Džūdija.

—   Šis ir speciāls gadījums — tā sakot, ievešana sabiedrībā. — Hanters jutekliski uzsmaidīja viņai un iegāja laboratorijā. Fle­mings nīgri nolūkojās viņam pakaļ.

—   Dzīvs briesmonis dabiskā lielumā — la­bākā dāvana svētkos!

Džūdija neviļus skaļi iesmējās un juta, ka pēkšņi viņi kļuvuši daudz tuvāki.

—  Man šis cilvēks riebjas. Pārlieku izrāda savu visžēlīgo laipnību.

—   Ceru, ka viņš to nomušīs, — sacīja Fle­mings. — Droši vien nav nekāds labais ārsts.

225

Abi kopā viņi devās uz laboratoriju. Han- tera virsvadībā un Donejas uzraudzībā patla­ban tika izņemta skābekļa kameras gala siena. Kamerā atradās šaura gulta ar riteņiem, un divi asistenti sāka to uzmanīgi vilkt ārā. Pārējie stāvēja apkārt, vērodami, kā kame­ras galā lēnām parādās gulta ar tajā gulošo pieaugušas meitenes stāvu: vispirms viņas kājas, apsegtas ar palagu, tad ķermenis, arī apsegts. Viņa gulēja uz muguras, un, ierau­got tās seju, Džūdijai pārsteigumā aizrāvās

15 — 460

elpa. Tā bija veselīga un skaista seja ar iz­teiktiem vaigu kauliem un platiem, baltu tautām raksturīgiem vaibstiem. Garie, palsie mati bija pajukuši uz spilvena, acis cieši aiz­vērtas, un krūtis cilājās mierīgā aizmiguša cilvēka elpā. Viņa izskatījās kā apskaidrota, blonda Kristīnes kopija.

—           Tā ir Kristīne! — nočukstēja Džūdija. — Kristīne!

—          Tas nevar būt! — strupi noteica Han­ters.

—           Tiešām ir zināma līdzība, — piekrita Doneja.

Hanters neļāva viņai turpināt.

—         Tika taču izdarīta sekcija, pie tam viņa bija brunete.

Džūdija pievērsās Flemingam.

—    Vai tas ir kāds baismīgs, rupjš joks?

Viņš pakratīja galvu.

—           Neļaujiet sevi apmānīt! Neļaujiet jūs visi sevi apmānīt! Kristīne ir mirusi. Kris­tīne bija tikai paraugs.

Neviens nebilda ne vārda, kamēr Doneja pārbaudīja meitenes pulsu un noliecās, lai ielūkotos viņas sejā. Acis atvērās un neno­teikti raudzījās augšup griestos.

—           Ko tas nozīmē? — jautāja Džūdija. Viņa pati savām acīm bija redzējusi Kris­tīni mirušu, un tomēr šā dzīvā radījuma ne­atvairāmā līdzība ar Kristīni viņu mulsināja.

—          Tas nozīmē, — sacīja Flemings, it kā atbildēdams viņiem visiem, — ka skaitļotājs paņēma cilvēcisku būtni un izgatavoja ko­piju. Dažos sīkumos viņš kļūdījās, piemē­ram, matu krāsā, bet visā visumā tas ir pa­matīgi nostrādāts darbs. Cilvēka anatomiju var izteikt skaitļos, un tieši to skaitļotājs darīja, bet pēc tam lika mums tos atkal at­šifrēt.

Hanters paskatījās uz Doneju un deva asistentiem zīmi aizstumt gultu uz blakus telpu.

—   Un tomēr tas mums deva to, ko mēs gribējām, — sacīja Doneja.

—    Jūs tā domājat? Galvenais ir smadze­nes, ķermenim nav nekādas nozīmes. Skait­ļotājs izgatavojis nevis cilvēcisku būtni, bet gan mums svešu radījumu, kas tikai izskatās pēc cilvēka.

—    Doktors Džīrss mums izstāstīja jūsu teoriju, — sacīja Hanters, sekodams asisten­tiem, lai neizlaistu no acīm meiteni.

Doneja kādu brīdi vēl vilcinājās.

—    Varbūt jums ir taisnība, — viņa sacīja. — Un tādā gadījumā tas būs vēl interesan­tāk.

Flemings ar pūlēm apvaldījās.

—    Ko jūs domājat ar to darīt?

—   Mēs to, tas ir, viņu, mācīsim un audzi­nāsim.

Flemings pagriezās un izgāja no laborato­rijas atpakaļ skaitļotāja telpā. Džūdija viņam sekoja.

—   Kāpēc jūs tā uztraucaties? — viņa jau­tāja. — Visi citi…

Flemings pagriezās pret viņu,

—    Vienmēr, kad augstāka civilizācija sa­stop zemāku, tā to iznīcina. Tāpēc es uztrau­cos. Dzelzs laikmeta cilvēks iznīcināja ak­mens laikmetu, bālģīmji sakāva indiāņus. Kas notika ar Kartāgu, kad romieši bija to uzvarējuši?

—    Bet galu galā vai tas ir tik slikti?

—    Mums tas būs slikti.

—    Kāpēc gan šis .. .

—    Stiprie vienmēr ir nežēlīgi pret vāja­jiem.

Džūdija bikli piedūrās viņa piedurknei.

—    Tad vājajiem jāturas kopā.

—    Par to jums vajadzēja padomāt ag­rāk, — viņš sacīja.

Džūdija bija pietiekami prātīga, lai viņu vairāk netirdītu, un atgriezās savā dzīvē, at­stādama Flemingu ar viņa raizēm un šau­bām.

Togad no agra pavasara nebija ne vēsts. Līdz pat aprīļa beigām laiks pieturējās drēgns un nemīlīgs, it kā pieskaņodamies drūmajai nometnes atmosfērai. Izņemot Do­nejas eksperimentu, nekas cits negāja ne­kādā lāgā. Džīrsa pastāvīgais štats un raķešu konstruktoru brigādes sasprindzināti strā­dāja, bet bez sevišķiem panākumiem. Izmē­ģinājumi notika biežāk nekā jebkad, taču nedeva kaut cik apmierinošus rezultātus. Pēc katras jaunas neveiksmes Atlantijas pa­debešu pelēkās skrandas atkal nogūlās pār zemesragu, it kā drūmi vēstīdamas, ka nekad nekas nemainīsies un neuzlabosies.

Vienīgi Donejas izaudzētā meitene ziedēja kā eksotisks stāds siltumnīcā. Vienā labora­torijas spārnā bija iekārtotas viņas mācību un dzīvojamās telpas. Te viņu apkalpoja, uzraudzīja un gatavoja nākamajai misijai kā pasaku princesi. Pēc izcelsmes vietas viņu iesauca par Andromēdu, mācīja to ēst un dzert, sēdēt un staigāt. Sākumā meitenei grūti padevās fiziskās iemaņas, jo, kā teica Doneja, viņai nebija nekādu normāla bērna instinktu, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka viņa spēj apbrīnojami ātri apgūt zināšanas. Nekad nekas viņai nebija divreiz jāsaka. Ja viņa saprata kāda uzdevuma jēgu un liet­derību, tad paveica to bez vilcināšanās un piepūles.

Tāpat bija ar valodu. Sākumā šķita, ka meitenei nav ne jausmas par to, viņa nekad nebija brēkusi, kā brēc zīdaiņi, un viņu va­jadzēja mācīt kā kurlu bērnu, liekot pievērst uzmanību savu balss saišu vibrācijām un to radītajam efektam. Bet, sapratusi valodas nozīmi, viņa tik ātri iemācījās izrunāt vār­dus, ka tikai vajadzēja spēt tos pateikt priekšā. Pēc dažām nedēļām meitene jau prata runāt, lasīt un rakstīt.

Dažu nedēļu laikā viņa bija iemācījusies arī kustēties kā cilvēciska būtne, gan maz­liet stīvi, it kā tās ķermeni vadītu instrukci­jas, nevis pašas griba, taču graciozi un bez mazākās neveiklības. Lielāko daļu laika meitene pavadīja savos apartamentos, taču katru dienu, ja vien nelija, slēgtā mašīnā viņu aizveda tālu tīrelī, prom no visām acīm gan iekšpus, gan ārpus nometnes, un bruņo­tas svītas apsardzībā ļāva viņai pastaigāties svaigā gaisā.

Andromēda nekad nesūdzējās, lai ko ar viņu darīja. Pret medicīniskajām pārbau­dēm, mācībām, pastāvīgo uzraudzību viņa izturējās tā, it kā tai pašai nebūtu ne savas gribas, ne vēlēšanos. Viņā nebija vērojama nekādu emociju un sajūtu izpausme, izņe­mot vienīgi izsalkumu pirms maltītes un no­gurumu vakarā, un tas arī bija tikai fizisks, nevis garīgs nogurums. Viņa allaž bija maiga, allaž padevīga un ļoti skaista. Likās, it kā viņa dzīvotu pa sapņiem.

Džīrss un Doneja noorganizēja viņas izglī­tošanu tādā tempā, ka viss universitātes kurss neprasīja vairāk laika kā vasaras sko­las programma. Tiklīdz Andromēda bija ap­guvusi decimālās aritmētikas pamatus, ma­temātika viņai vairs nekādas grūtības nesagādāja. Šai ziņā meitene atgādināja skaitļošanas mašīnu: risināja uzdevumus ar mašīnas nelokāmo loģiku un veiklību un ne­kad nekļūdījās. Šķita, ka bez mazākās piepū­les viņa spēj paturēt galvā vissarežģītākās progresijas. Un arī citās nozarēs viņas at­miņā glabājās milzums faktu kā enciklopē­dijā. Džīrss un akadēmiski izglītotie peda­gogi, kas cits pēc cita ieradās Tornesā — gan ne lai paši mācītu Andromēdu, jo viņas eksistence bija pārāk liels noslēpums, bet lai instruētu viņas skolotājus, — deva viņai pietiekami plašas zināšanas vispārizglītojo­šos priekšmetos, un vasaras beigās, kad šis kurss bija izņemts, Andromēda teorētiski zināja par pasauli apmēram tikpat daudz, cik apdāvināts un cītīgs vidusskolas absolvents. Viņai trūka vienīgi praktiskās pieredzes un aktīvas attieksmes pret dzīvi. Kaut gan mei­tene bija moža un pietiekami runīga, tomēr šķita, ka viņa dzīvo un darbojas it kā miegā — visa viņas izturēšanās atstāja tādu iespaidu.

—    Jums ir taisnība, — Doneja piekāpās Flemingam. — Viņai galvā ir nevis smadze­nes, bet gan skaitļošanas iekārta.

—    Vai tas nav viens un tas pats? — Fle­mings paskatījās uz slaido, skaisto meiteni, kas sēdēja savā istabā pie galda un lasīja. Šī bija'viena no retajām reizēm, kad viņš pārkāpa Donejas valstības slieksni. No labo­ratorijas bija izvākta visa aparatūra un telpa sadalīta vairākās istabās, kur gluži kā reklā­mas prospekta bildītēs blondā meitene šķita viens no interjera priekšmetiem.

—    Viņa ir absolūti nemaldīga, — sacīja Doneja. — Viņa neko neaizmirst. Viņa ne­kad nekļūdās. Jau tagad viņa zina vairāk nekā lielākā daļa cilvēku.

Flemings sarauca pieri.

—    Un jūs turpināsit bāzt viņā iekšā infor­māciju, kamēr tā zinās vairāk nekā jūs pati?

— Droši vien. Mūsu priekšniecībai ir savi plāni attiecībā uz viņu.

Džīrsa plāns bija pilnīgi skaidrs. Aizsar­dzības mašinērijas steidzamās problēmas pa­lika neatrisinātas par spīti tam, ka tagad šai nolūkā tika lietots jaunais skaitļotājs. Gal­venais kavēklis bija tas, ka patiesībā neviens nezināja, kā to lietot. Uz vairākām stundām dienā Džīrsa darbinieki atņēma skaitļotāju Flemingam, un viņiem izdevās ar tā palī­dzību ļoti ātri izdarīt milzum daudz aprēķinu, taču viņi neprata pilnīgi izmantot tā iespējas un izlietot tā augsto intelektu, lai atrisinātu problēmas, kas nebija izteiktas skaitļu va­lodā. Ja Flemingam bija taisnība, ka ar ma­šīnas palīdzību radītās būtnes ir tai radnie­cīgas, tad vajadzēja būt kādai iespējai vienu no tām izmantot par starpnieku. Pirmais briesmonis acīmredzot nebija spējīgs paziņot skaitļotājam cilvēku vajadzības, bet ar mei­teni bija citādi. Ja varētu viņu izlietot par starpnieku, iespējams, ka rezultāti būtu vi­sai efektīvi.

Aizsardzības ministrs neiebilda pret šo ideju, un, kaut gan Flemings brīdināja Os­bornu, tāpat kā bija brīdinājis Džīrsu, Osbor- nam valdības aprindās nebija nekādas ietek­mes. Flemingam atlika vienīgi stāvēt malā un noskatīties, kā cilvēki, kas negrib viņu uzklausīt, paši to neapzinādamies, veicina mašīnas nolūku piepildīšanos. Fleminga uz­skats balstījās vienīgi uz loģiskiem secināju­miem un pieņēmumiem. Ja viņš maldījās, tad bija spriedis aplam jau pašā sākumā un notikumu norise īstenībā nebija tāda, kā viņš iedomājās. Bet, ja viņam bija taisnība, tad šie cilvēki paši gāja pretī savam postam.

Flemings patlaban atradās skaitļotāja telpā, kad Džīrss un Doneja pirmoreiz ieveda tur meiteni.

—    Dieva dēļ, ko jūs gribat darīt! — Viņa acis pēdējā bezcerīgā lūgumā pievērsās Džīr- sam, tad Donejai.

—    Mēs jau esam dzirdējuši, ko jūs domā­jat, Fleming, — sacīja Džīrss.

—    Tad nelaidiet viņu šeit iekšā!

—    Ja jūs gribat sūdzēties, sūdzieties mi­nistrijā! — Džīrss pagriezās atpakaļ pret laboratorijas durvīm. Doneja paraustīja ple­cus: viņai likās, ka Flemings taisa daudz trokšņa par neko.

Džīrss pieturēja atvērtās durvis, kamēr pa tām ienāca Andromēda. To pavadīja Hanters, kurš soļoja viņai blakus, turēda­mies mazliet iepakaļ, it kā viņi abi būtu Džeinas Ostenas romāna varoņi. Andromēda kustējās mazliet kokaini, bet šķita neparasti moža, viņas seja bija mierīga un acis rau­dzījās vērīgi. Šai ainā bija kaut kas pompozs un nereāls, it kā tūlīt vajadzētu sākties menuetam.

—    Šī ir skaitļotāja vadības telpa, — Džīrss paskaidroja Andromēdai, kas apstājusies lū­kojās apkārt. Viņš runāja laipnīga, bet stingra tēva tonī. — Es tev par to stāstīju, vai atceries?

—    Kāpēc lai es neatcerētos?

Kaut gan meitene runāja lēni un mazliet māksloti, viņas balss, tāpat kā seja, bija spē­cīga un pievilcīga.

Džīrss pieveda viņu tuvāk.

—           Šī ir ievades iekārta. Vienīgais veids, kā mēs varam sniegt informāciju skaitļotā­jam, ir ar šā teletaipa starpniecību. Tas prasa daudz laika.

—          Protams. — Viņa ar mierīgu interesi aplūkoja klaviatūru.

—           Ja mēs gribam ar to sarunāties, — Džīrss turpināja, — mēs atlasām vajadzīgo no izvadītā materiāla un atkal ievadām at­pakaļ.

—          Tas ir ļoti gausi un apgrūtinoši, —viņa lēnām sacīja.

Pienāca Doneja un nostājās Andromēdai otrā pusē.

—           Ciklops no otras istabas var ievadīt in­formāciju tieši skaitļotājā pa šo koaksiālo ka­beli.

—    Vai jūs gribat, lai es to daru?

—           Mēs gribam noskaidrot, — sacīja Džīrss.

Andromēda pacēla acis un sastapa Fle­minga ciešo skatienu. Iepriekš viņa Flemingu nebija pamanījusi un tagad neizteiksmīgi vērās viņā.

—    Kas tas tāds?

—           Doktors Flemings, — paskaidroja Do­neja. — Viņš uzbūvēja skaitļotāju.

Meitene stīvi piegāja pie Fleminga un pa­stiepa roku.

—           Esiet sveicināti! — viņa sacīja, it kā atkārtodama stundā iemācītu frāzi. Flemings izlikās neredzam pasniegto roku un neno­vērsa no viņas skatienu. Meitene, acis ne­mirkšķinādama, kādu brīdi raudzījās viņā un tad nolaida roku.

—           Jums jābūt gudram cilvēkam, — viņa kategoriski noteica. Flemings iesmējās. — Kāpēc jūs tā darāt?

—    Kā?

—    Smejaties — tā laikam to apzīmē?

Flemings paraustīja plecus.

—           Cilvēki smejas, kad ir priecīgi, un raud, kad ir bēdīgi. Dažreiz mēs smejamies, kad esam nelaimīgi.

—           Kāpēc? — Viņa nenolaida acis no Fle­minga sejas. — Kas tas ir — priecīgi un bē­dīgi?

—    Tās ir emocijas.

—    Es tās nejūtu.

—    Nē. Tev to nav.

—    Kāpēc jums tās ir?

—           Tāpēc, ka mēs neesam pilnīgi. — Fle­mings raudzījās pretī viņas ciešajam skatie­nam, it kā tas būtu izaicinājums. Džīrss ne­pacietīgi samīņājās.

—          Vai tas ir kārtībā, Fleming? Indikator- panelis nekā nerāda.

—    Kurš ir indikatorpanelis? — Andro- mēda jautāja, novērsdama skatienu no Fleminga. Džīrss parādīja, un meitene stā­vēja, raudzīdamās uz tumšo spuldzīšu rin­dām, kamēr Džīrss un Doneja skaidroja vi­ņai, kādas ir to funkcijas un kā lietojami elektrodi.

—   Mēs gribētu, lai tu nostājies starp tiem, — sacīja Džīrss.

Andromēda nesteidzīgi paspēra dažus so­lus uz paneļa pusi. Viņai tuvojoties, spuldzī­tes iemirgojās. Viņa apstājās.

—    Nekas, nebaidies, — sacīja Doneja. Džīrss noņēma elektrodiem aizsargus un sku­bināja meiteni iet uz priekšu. Flemings sa­springti vēroja notiekošo, bet nekā neteica. Ar stingu un sasprindzinātu seju Andromēda negribīgi paklausīja un, sasniegusi paneli, nostājās starp elektrodiem, kas atradās dažu collu atstatumā abpus viņas galvai. Spuldzī­tes sāka zibsnīt ātrāk. Telpu piepildīja skait­ļotāja dūkoņa. Neviena nepamudināta, mei­tene lēnām pacēla rokas augšup pret platēm.

—    Vai jūs esat drošs, ka tur nav augst­sprieguma? — Džīrss bažīgi palūkojās Fle- mingā.

—    Skaitļotājs pats regulē spriegumu.

Kad meitenes rokas pieskārās metāla pla­tēm, viņa nodrebēja. Kādu brīdi viņa tā stā­vēja ar nekustīgu seju, kā transā ieslīgusi, tad nolaida rokas un sazvārojās. Doneja un Džīrss viņu uztvēra un apsēdināja krēslā.

—   Vai viņai nekas nenotika? — jautāja Džīrss.

Doneja pamāja.

—    Bet paskatieties!

Spuldzītes uz paneļa sparīgi zibsnīja vienā laidā, un skaitļotāja dūkoņa kļuva skaļāka nekā iepriekš.

—    Ko tas nozīmē?

—           Tas runā ar mani, — sacīja meitene. — Tas zina par mani.

—           Ko tas saka? — jautāja Doneja. — Ko tas zina par tevi? Kā tas runā?

—    Mēs … mēs sazināmies.

Džīrss izskatījās neomulīgi apjucis.

—    Ar skaitļiem?

—           To varētu izteikt arī skaitļos, — mei­tene sacīja, neko neredzošām acīm vērdamās vienā punktā. — Vajadzētu ļoti daudz laika, lai to izskaidrotu.

—           Un vai tu vari tam pateikt… — Do­neju pārtrauca skaļš sprādziens blakus telpā. Indikatorpanelis nodzisa, dūkoņa apklusa.

—    Kas notika? — Džīrss jautāja.

Nekā viņam neatbildējis, Flemings pagrie­zās un ātri izgāja cauri uz pirmo laboratori­jas bloku, kur atradās Ciklops ar savu tvertni. No savienojošajiem vadiem virs tvertnes cēlās dūmi. Kad viņš izrāva šos vadus, to gali bija apdeguši melni un pie tiem karājās pārogļojušos audu ļerpatas. Flemings ieska­tījās tvertnē un saknieba lūpas.

—           Kas ar to noticis? — Iesteidzās Doneja un viņai pakaļ Džīrss.

—           Nosists ar strāvu. — Flemings pašū­poja vadus Donejai priekšā. — Atkal ir noticis īssavienojums, un šis radījums ir no­galināts.

Džīrss iebāza degunu tvertnē un riebumā atrāvās atpakaļ.

—           Ko jūs izdarījāt pie vadības pults? — viņš bargi noprasīja.

Flemings nosvieda zemē apdegušās vadu atliekas.

—          Es neizdarīju nekā. Skaitļotājs pats zina, kā regulēt spriegumu … tas zina, kā sadedzināt audus … kā nogalināt.

—    Bet kāpēc? — Džīrss jautāja.

Viņi visi instinktīvi paskatījās uz skaitļo­tāja telpas durvīm. Tajās stāvēja meitene.

—           Tāpēc, ka ir viņa! — Izstiepis apakš­žokli, Flemings bargi piegāja klāt Andro- mēdai. — Tu nupat viņam to pateici, vai ne? Tas zina, ka tagad tam ir labāks vergs. Šis nožēlojamais radījums tam vairs nav vaja­dzīgs. To viņš tev pateica, vai ne?

Andromēda mierīgi paskatījās uz viņu.

—    Jā.

—           Redziet! — Flemings apsviedās pret Džīrsu. — Nu jums ir slepkava! Ar Bridžeru tas varbūt bija nelaimes gadījums, varbūt arī ar Kristīni, kaut gan es to sauktu par no­galināšanu netīšām. Bet šī nu ir īsta slepka­vība ar iepriekšēju nodomu.

—          Tas bija tikai primitīvs radījums, — sacīja Džīrss.

—          Un pilnīgi lieks! — Flemings atkal pie­vērsās meitenei. — Vai ne tā?

—    Tas traucēja, •— viņa atbildēja.

—           Un nākamreiz varbūt tu būsi tā, kas traucēs .. . vai es, vai jebkurš no mums!

Meitenes sejā vēl arvien nebija nekādas izteiksmes.

—          Mēs tikai likvidējām nevajadzīgu ma­teriālu.

—    Mēs?

—           Skaitļotājs un es. — Viņa pielika roku pie pieres. Flemings samiedza acis.

—           Tātad tu esi tas pats, kas viņš? Daļa no viņa prāta?

—    Jā, — meitene neskanīgi atbildēja.

—   Es saprotu . ..

—          Tad saproti un iegaumē! — Flemings aiz satraukuma gandrīz kliedza un piebāza savu seju cieši klāt meitenes sejai. — Tā ir informācija: nogalināt ir slikti!

—    Slikti? Ko nozīmē «slikti»?

—           Ne visai sen jūs pats aģitējāt par no­galināšanu, — sacīja Džīrss.

—    Ak, dievs! — Flemings nikni iesaucās.

—    Vai neviens vairs nav pie pilna prāta?! Viņš vēl mirkli cieši noraudzījās uz An-

dromēdu, tad pusskriešus izmetās laukā.

Bolderšovas kalnā viss izskatījās gandrīz tāpat kā tad, kad Reinharts pirmoreiz aizveda Džūdiju uz turieni. Celtnieku atstātās pēdas apkārtējā tīrelī bija aizaugušas ar zāli un viršiem, gar ēku sienām rēgojās tumšas jos­las, kur ziemas vētru laikā ūdens bija pārplūdinājis notekcaurules, bet trīsstūrainā arka vēl arvien nekustīgi pacēlās pāri milzī­gajam kausam, un galvenajā observatorijas ēkā aparatūra un personāls turpināja savu mierīgo, sistemātisko darbu. Vadības pults vēl arvien atradās Hārvija pārziņā, skaitļo­šanas mašīnas tāpat stāvēja pa labi un kreisi no viņa abpus platajam logam, un pie sienas vēl arvien karājās zvaigžņu fotogrāfijas, gan vairs ne tik svaigas un jaunas kā kādreiz.

Par notikušajām izmaiņām un skarbo reali­tāti, kas aizņēma visu prātus, liecināja vie­nīgi milzīgā, lakotā pasaules karte, uz kuras ar tušu bija atzīmētas orbitālo raķešu trajek­torijas. Te atklājās tas, ko slēpa ārējais miers, — mokošās bažas un drudžainais sa­traukums, ar kādu viņi vēroja draudus debe­sīs virs sevis bez žēlastības kļūstam arvien lielākus un lielākus. Reinharts šo karti dē­vēja par «uguns rakstiem uz sienas» un kopā ar observatorijas brigādi strādāja dienu un nakti, rūpīgi iezīmēdams tajā katru jaunu trasi un sūtīdams arvien steidzīgākus un drūmākus ziņojumus uz Vaithollu.

Pēdējo mēnešu laikā bija izsekotas gan­drīz simt nezināmas izcelsmes raķetes, kuru palaišanas vietai pēc aprēķiniem vajadzēja atrasties Klusajā okeānā vairāku simtu jū­džu liela trīsstūra teritorijā starp Mandžū- riju, Vladivostoku un Ziemeļjapānu. Neviena no šai teritorijai tuvējām valstīm neatzina, ka būtu tās palaidusi. Kā izteicās Vanden­bergs, tās varēja piederēt jebkuram no šiem

trim Anglijas partneriem Apvienoto Nāciju Organizācijā.

Vandenbergs bieži ieradās observatorijā un ilgi un neauglīgi apspriedās ar Reinhartu. Pēc iegūtajiem datiem viņi droši varēja pa­teikt tikai to, ka šīm raķetēm ir darbojošies dzinēji, ka tās palaistas ap četrdesmito zie­meļu platuma grādu starp simt trīsdesmito un simt piecdesmito austrumu garuma grādu un lido pāri Krievijai, Rietumeiropai un Britu salām trīssimt piecdesmit līdz četrsimt jūdžu augstumā ar apmēram sešpadsmit tūkstoš jūdžu ātrumu stundā. Pārlidojušas Britāniju, tās pa lielākajai daļai šķērsoja Ziemeļatlantiju, Grenlandi, Kanādas polāros apgabalus un, domājams, iegāja stacionārajā orbītā tajā pašā Ziemeļķīnas jūras apvidū. Lai kāds bija šo raķešu kurss, tās vienmēr lidoja pāri Anglijai vai Skotijai, tātad no­teikti bija vadāmas un ar nolūku tika novir­zītas uz šo nelielo mērķi. Kaut gan par to lielumli un formu nekas noteikts nebiia zi­nāms, tās raidīja sekošanas signālu un acīm­redzot bija pietiekami lielas, lai nestu ko­dollādiņu.

— Es nezinu, kāds ir to uzdevums, — at­zina Reinharts. Viņš bija kā apsēsts ar šīm raķetēm. Lai cik nelaimīgs profesors bija juties, kad vajadzēja atstāt Tornesu, tagad visas viņa domas aizņēma šis jaunais un biedējošais notikumu pavērsiens.

Vandenbergam bija savs pārliecinošs un saprātīgs spriedums.

—    To uzdevums ir skaidrs: kāds Austru­mos grib, lai mēs zinātu, ka viņu tehnika ir pārāka par mūsējo. Viņi lielīgi lidina tās pāri mūsu galvām, lai parādītu pasaulei, ka mēs nevaram atmaksāt ar to pašu. Jauns ieroču žvadzināšanas veids.

—    Bet kāpēc tās vienmēr lido pāri mūsu zemei?

Izskatījās, ka Vandenbergam būtu mazliet žēl profesora.

—    Tāpēc, ka jūs esat pietiekami maziņi un pietiekami svarīgi, lai savā ziņā noderētu par ķīlu. šīs salas vienmēr ir bijušas labs mērķis.

—    Labi. — Reinharts pameta ar roku uz sienas kartes pusi. — Te jums ir pierādī­jumi. Vai Rietumi neierosinās šo jautājumu Drošības Padomē?

Vandenbergs papurināja galvu.

—    Nē, iekams mēs nevaram runāt no spēka pozīcijām. Tiem tur ļoti patiktos, ka mēs skrietu žēloties pie Apvienotajām Nā­cijām un atzītu savu vājumu. Tad mēs būtu viņu varā. Mums vispirms ir vajadzīgs kāds aizsardzības līdzeklis.

Reinharts šķita skeptiski noskaņots.

—    Ko jūs darāt šajā sakarā?

—    Mēs forsējam darbus, cik vien varam. Džīrsam ir viena ideja …

—    Ak, ko nu Džīrss!

—    Džīrsam ir ideja, — Vandenbergs ne­ievēroja starpsaucienu, — likt šim radīju­mam meitenes izskatā strādāt kopā ar jūsu

skaitļotāju. Varbūt tā mums izdotos tikt pie īsti ātras domāšanas.

—           Tas bija mans skaitļotājs, — īgni no­teica Reinharts. — Vēlu jums panākumus.

Vēlu vakarā, kad Vandenbergs bija aiz­braucis, ieradās Flemings. Reinharts vēl strā­dāja, pūlēdamies noteikt, no kurienes tiek raidīti zemes signāli, kas liek raķetēm mainīt kursu, kad izdzirdēja ārā nočīkstam Fle­minga mašīnas bremzes. Flemingam bija gan­drīz tāda sajūta, it kā viņš atgrieztos mājās: pazīstamā telpa, Hārvijs pie vadības pults, mazais, akurātais profesors, kas tēvišķīgi viņu sagaida. No visiem trim Flemings iz­skatījās visvairāk saguris.

—           Te viss šķiet tik normāli. — Flemings pārlaida acis lielajai, kārtīgajai telpai. — Mierīgi un tīri.

Reinharts pasmaidīja.

—    Šobrīd te nemaz neiet tik normāli.

—    Vai mēs varam parunāties?

Reinharts aizveda viņu uz telpas tālāko

stūri, kur bija novietoti divi apmeklētājiem domāti atpūtas krēsli un mazs galdiņš.

—           Es jums jau teicu pa telefonu, Džon, ka nekā nevaru izdarīt. Viņi ir nolēmuši iz­mantot šo radījumu kā palīgu skaitļotājam, lai risinātu Džīrsa raķešu problēmas.

—    Tieši to jau skaitļotājs grib.

Reinharts paraustīja plecus.

—          Man tagad tur vairs nav nekādas teik­šanas.

—    Nevienam no mums tās vairs nav. Es

turos tikai mata galā. Kādreiz mēs spriedām, ka varēsim katrā laikā izraut kontaktu .. . nu, tagad mēs to vairs nevaram, vai ne? — Flemings nervozi grozīja pirkstos sērkociņu kastīti, ko bija izņēmis, lai aizdedzinātu ci­gareti. — Tagad skaitļotājs vada pats sevi. Un tam ir aizstāvji un sabiedrotie. Ja šis ra­dījums, kas izskatās pēc sievietes, būtu ieradies ar kosmosa kuģi, tas sen jau būtu iznīcināts. Tā nolūki būtu atmaskoti. Bet, tā kā tas ir iesūtīts mūsu vidū daudz viltīgāk un tam piešķirts cilvēka izskats, tad to ņem pretī, vērtējot tikai pēc ģīmja. Un šis ģīmis ir skaists. Nav nozīmes runāt ar Džīrsu un visu to sugu. Esmu mēģinājis. Es patiešām esmu nobijies, profesor!

—   Mēs visi esam nobijušies, — atbildēja Reinharts. — Jo vairāk mēs uzzinām par Visumu, jo vairāk tas mūs biedē.

—   Paklausieties! — Flemings dedzīgi pa­liecās uz priekšu. — Padomāsim ar galvu! Šī mašīna, ko radījušas kādas citas pasaules smadzenes, nogalināja pati savu vienacaino briesmoni. Tā nogalināja Kristīni. Tā noga­linās mani, ja es stāšos tai ceļā.

—   Tad nestājieties lai ceļā, — gurdi sa­cīja Reinharts. — Ja jums draud briesmas, neejiet vairs tai tuvumā.

—    Briesmas! — Flemings nošņācās. — Vai jūs domājat, ka es gribu nomirt šausmīgā nāvē kā Deniss Bridžers valdības vai «Intel» labā? Es tikai esmu nākamais sarakstā. Ja mani padzīs vai nogalinās, kas notiks pēc tam?

—           Šobrīd jautājums ir, kas notiks pirms tam, — Reinharts runāja gluži kā ārsts bez­cerīgā gadījumā. — Es nespēju palīdzēt jums, Džon.

—    Bet Osborns?

—    Viņam tagad vairs nav groži rokās.

—           Viņš varētu pierunāt savu ministru griezties pie premjera.

—    Pie premjerministra?

—    Viņam taču maksā algu, vai ne?

Reinharts pakratīja galvu.

—    Jums nav nekādu pierādījumu, Džon.

—    Man ir daži argumenti.

—           Šaubos, vai kādam no viņiem būs no­skaņojums jūs uzklausīt. — Reinharta mazā roka pamāja uz kartes pusi. — Pašreiz visu prātus nodarbina šis te.

—    Kas tas ir?

Reinharts pastāstīja. Flemings sēdēja un klausījās, saspringts kā stīga un nelaimīgs, žņaudzīdams pirkstos salauzīto sērkociņu kastīti.

—           Mēs taču nevaram vienmēr un visur būt pirmie, — viņš sacīja, pārtraukdams profesora skaidrojumus. — Ar cilvēkiem mums vismaz ir iespējams vienoties.

—           Ar kādiem noteikumiem? — jautāja Reinharts.

—           Vienalga, ar kādiem. Nekas nevar būt ļaunāk par to, kas mums draud. Bumba no­zīmē ātru civilizācijas galu, bet lēna planē­tas pakļaušana… — Fleminga balss aizlūza.

Premjerministrs — vecs sportiska izskata džentlmenis ar zilām, žibelīgām acīm — sē­dēja savā ozolkoka paneļiem izliktajā kabi­netā Apakšnama ēkā aiz liela rakstāmgalda, kas aizņēma gandrīz pusi istabas, un klau­sījās aizsardzības ministrā. Caur dekoratīvi spraišļotajiem logiem maigi plūsmoja saules gaisma. Pie durvīm pieklauvēja, un aizsar­dzības ministrs sarauca pieri: viņš bija god­kārīgs, jauns cilvēks, kas necieta, ka viņu pārtrauc.

—   Ahā, tur jau nāk zinātnes pārstāvji! — Premjerministrs vēlīgi pasmaidīja, kad dur­vīs parādījās Retklifs un Osborns. — Jūs, Bērdet, laikam neesat pazīstami ar Osbornu?

Aizsardzības ministrs piecēlās un nevērīgi sasveicinājās. Premjerministrs ar rokas mā­jienu uzaicināja visus apsēsties.

—    Brīnišķīga diena, kungi, vai ne? Atce­ros, tieši tāds laiks bija toreiz Dinkerkā. Šķiet, ka saulei vienmēr tīk uzsmaidīt tau­tas posta brīdī. — Viņš pievērsās Bērdetam. — Varbūt jūs, mans dārgais, izklāstīsit mūsu pretenzijas?

—    Runa ir par Tornesu, — Bērdets sacīja Retklifam. — Mēs gribam pārņemt skaitļo­tāju pilnīgi savā ziņā, skaitļotāju un visu, kas ar to saistīts. Principā mēs par to jau esam vienojušies, vai ne? Premjerministrs un es domājam, ka nu tas brīdis ir klāt.

Retklifs uzmeta viņam nelaipnu skatienu.

—    Jūs taču skaitļotāju jau lietojat.

—         Tagad mums ar to vien nepietiek, vai ne, ser? — Bērdets aicināja talkā premjer­ministru.

—    Mums ir nepieciešama jauna pārtvērēj- raķete, kungi, un nepieciešama loti stei­dzami! — Aiz premjerministra laipnajām, lēnīgajām, mazliet vecmodīgajām manierēm slēpās stingra noteiktība un lietišķs tvēriens. — Četrdesmitajā gadā mums bija «spit- faieri», bet šobrīd ne mums, ne mūsu sabied­rotajiem Rietumos nav ar ko stāties pretī šiem draņķiem, kas lido pāri.

—    Un nav izredžu kaut ko efektīvu kon­struēt ar parastajiem līdzekļiem, -— piebilda Bērdets.

—    Bet mēs taču varētu sadarboties un ko­pīgi kaut ko izgudrot, vai ne? — Retklifs jautāja Osbornam.

Bērdets nebija no tiem, kas veltīgi šķiež laiku.

—    Mēs tiksim galā paši, ja pārņemsim pilnīgi savā ziņā jūsu iekārtu Tornesā un arī meiteni.

—    To radījumu? — Osborns uzrāva vienu no trenētajām uzacīm, bet premjerministrs brīdinoši pamirkšķināja viņam.

—    Doktors Džīrss uzskata, ka, izmantojot šo dīvainā veidā izaudzēto jauno lēdiju, lai nodotu mūsu prasības skaitļotājam un pār­tulkotu tā aprēķinus mums, mēs spētu ļoti īsā laikā atrisināt veselu virkni problēmu.

—    Ja vien uz to var paļauties.

Premjerministra skatienā pavīdēja ieinte­resētība.

—    Es jūs īsti labi nesapratu.

—           Daži no mūsu cilvēkiem izsaka bažas par skaitļotāja potenciālajiem nolūkiem, — pats tā nedomādams, bet ķerdamies pie sal­miņa, sacīja Retklifs. Neviens ministrs ne­grib zaudēt savas pozīcijas un, lai tās paturētu, ir gatavs laist darbā pat apšaubā­mus argumentus. Premjerministrs nevērīgi atmeta ar roku.

—    Ak, jā, esmu par to dzirdējis.

—           Līdz šim, ser, šī meitene ir atradusies stingrā mūsu zinātnieku grupas uzrau­dzībā, — sacīja Osborns. — Profesore Do­neja …

—    Doneja varēs palikt.

—           Par konsultanti, — Bērdets pasteidzās piebilst.

—           Bet doktors Flemings? — jautāja Ret­klifs.

Premjerministrs atkal pievērsās Bērdetam.

—           Arī Flemings varētu būt noderīgs, vai ne?

Bērdets sarauca pieri.

—          Mums būs nepieciešama pilnīga rīcī­bas brīvība un ļoti stingra slepenība.

Retklifs izspēlēja savu pēdējo kārti.

—          Vai jūs domājat, ka viņa, šī meitene, spēs to izdarīt?

—           Iesaku pajautāt viņai pašai, — premjer­ministrs sacīja un nospieda mazu zvana pogu uz galda. Tūlīt pat durvīs parādījās jauns cilvēks. — Esiet tik laipns, palūdziet ienākt doktoru Džīrsu un viņa jauno dāmu.

—    Viņa ir šeit?'! — Retklifs pārmetoši pa­skatījās uz Osbornu, it kā tā būtu viņa vaina.

—    Jā, mans dārgais! — Premjerministrs savukārt jautājoši paskatījās uz Osbornu. — Vai viņa ir .. .

—    Viņa izskatās pilnīgi normāla.

Premjerministrs izdvesa īsu atvieglojuma

nopūtu un, kad durvis atkal pavērās, lai ielaistu Džīrsu un Andromēdu, piecēlās kā­jās.

—    Nāciet, nāciet, doktor Džīrs! Un jūs arī, mana dārgā!

Andromēdu apsēdināja krēslā tieši pretī premjerministram. Viņa rātni sēdēja, maz­liet noliekusi galvu un sakrustojusi rokas klēpī, gluži kā pie priekšnieka izsaukta ma­šīnrakstītāja.

—    Jums droši vien tas viss liekas diezgan dīvaini, — mierinoši sacīja premjerministrs. Viņa atbildēja lēnām, ar pareiziem, skolnie­ciskiem teikumiem.

—    Doktors Džīrss man paskaidroja.

—    Vai viņš paskaidroja, kāpēc mēs esam atveduši jūs uz šejieni?

—    Nē.

—    Lūdzu, Bērdet! — Tālāko iztaujāšanu premjerministrs uzdeva viņam. Retklifs īdzīgi vēroja, ka Bērdets pavirzās uz krēsla malas, atbalsta elkoņus pret galdu, saliek kopā plaukstas un pāri tām sāk vērīgi raudzīties Andromēdā.

—    Mūsu zemi … vai tu zini, kas ir An­glija?

—    Jā.

—    Mūsu zemi apdraud orbitālās raķetes.

—    Mēs zinām par orbitālajām raķetēm

—           Mēs? — Bērdets vēl ciešāk ieurbās viņā ar acīm.

Andromēdas sejā nekas neizmainījās, tā bija tikpat neizteiksmīga kā vienmēr.

—    Skaitļotājs un es.

—    Kā skaitļotājs to zina?

—    Mēs apmaināmies ar informāciju.

—          Tieši uz to mēs cerējām, — sacīja premjerministrs.

—           Mums ir pārtveršanas līdzekļi — da­žāda veida raķetes, — Bērdets turpināja, — taču nevienai no tām nav tāds ātrums, augstums un precizitāte vienlaikus, lai. . . khm … — viņš sastomījās, meklēdams pie­mērotu vārdu.

—           Lai tās notriektu? — Andromēda vien­kārši vaicāja.

—           Tieši tā. Mēs varam dot tev sīkus no­rādījumus par nepieciešamo ātrumu, aug­stumu, kursu un vēl daudz citu datu, bet mums vajag, lai tas viss tiktu izteikts prak­tiskos inženiertehniskos aprēķinos.

—    Vai tas ir grūti?

—           Mums — jā. Mēs gribam uzbūvēt ļoti sarežģītu pārtvērējieroci, kas pats spētu mo­mentāni pieņemt lēmumus.

—    Es saprotu.

—           Mēs gribētu, lai tu pie tā strādā kopā ar mums, — premjerministrs maigi sacīja, it kā lūgdams bērnam kādu pakalpojumu.

— Doktors Džīrss tev pateiks, kas ir vaja­dzīgs, un dos tev visu šim darbam nepiecie­šamo.

—    Un doktors Flemings, — piebilda Ret­klifs, — vaiēs tev palīdzēt pie skaitļotāja.

Andromēda pirmoreiz pacēla acis.

—    Doktors Flemings mums nebūs vaja­dzīgs, — viņa sacīja, un no ledainās pieska­ņas viņas mierīgajā, nosvērtajā balsī saules gaismai pārskrēja it kā salta ēna.

Pēc atgriešanās no Londonas Andromēda lielākoties uzturējās konstruktoru birojā, kas atradās netālu no skaitļotāja ēkas, sagata­vodama datus ievadīšanai skaitļotājā un nosūtīdama tos apstrādei. Dažreiz viņa at­nāca pati un sazinājās ar skaitļotāju tieši, un tad pēc kāda brīža izvades rakstāmiekārta nodrukāja garas un sarežģītas skaitļu vir­knes, ko Andromēda paņēma līdzi, lai pār­vērstu tehnikas valodā. Rezultāti bija ieprie- cinošāki, nekā Džīrss būtu varējis vēlēties. Uz Andromēdas rasēšanas dēļa pārsteidzoši ātri tapa jauna tēmēšanas sistēma un jaunas ballistiskas formulas, un, kad tās pārbaudīja, viss precīzi atbilda izvirzītajām prasībām. Mašīna kopā ar meiteni spēja vienā dienā paveikt to, kas cilvēku tehniskajai domai būtu prasījis veselu gadu. Rezultāti bija ne tikai efektīvi, bet arī daudzsološi. Bija skaidrs, ka vistuvākajā laikā būs iespējams uzbūvēt pilnīgi jauna tipa pārtvērēj raķeti.

Darba laikā Andromēdai bija atjauts brīvi staigāt pa centra teritoriju, un, kaut gan va­karos viņa apsardzes pavadībā nozuda savās dzīvojamās telpās, drīz vien visi viņu jau pazina. Džūdija izplatīja versiju, ka tā ir darbu zinātniskā vadītāja, ko šurp atkoman- dējusi Aizsardzības ministrija.

Nākamajā nedēļā Anglijas valdība publi­cēja komunikē:

«Viņas Majestātes valdība kopš kāda laika ir konstatējusi, ka pāri Britu salām arvien lielākā skaitā lido orbitālas rake­tes, iespējams, raķešu šāviņi. Kaut gan šīs nezināmās piederības raķetes, kas tiek pa­laistas no Zemes, lido pāri lielā ātrumā un lielā augstumā, pagaidām trauksmei nav ie­mesla. Viņas. Majestātes valdība tomēr uzskata par nepieciešamu paziņot, ka tā ir tīša mūsu nacionālās gaisa telpas robežu pārkāpšana un ka tiek veikti pasākumi, lai šīs raķetes pārtvertu un noteiktu to piederību.»

Flemings klausījās televīzijas pārraidi ar portatīvo uztvērēju savā mājoklī Tornesā. Viņš vairs nebija atbildīgais par skaitļotāju, un Džīrss bija izteicies, ka varbūt viņš jutī­šoties laimīgāks, būdams projām no tā. Taču Flemings palika — daļēji aiz stūrgalvības, daļēji tādēļ, ka juta tuvojamies nelaimi, un turpināja vērot, kā veicas Andromēdai un abiem jaunajiem operatoriem, kas bija norī­koti palīdzēt viņai pie skaitļotāja. Viņš ne­mēģināja ne nodibināt kontaktu ar viņu, ne salabt ar Džūdiju, kas joprojām bezmērķīgā modrībā staigāja apkārt un uzturēja sakarus starp Andromēdu un augstāko priekšniecību. Bet tagad, noklausījies komunikē, viņš, ne­skaidras domas tirdīts, ka kaut kas jādara, devās uz skaitļotāja ēku.

Džūdija ieraudzīja viņu domās iegrimušu dirnam uz grozāmā krēsla pie vadības pults. Kopš pēdējās asās sarunas viņa nekad vairs nebija mēģinājusi tuvoties Flemingam, bet visu laiku bija vērojusi viņu ar bažām un apslēptām maiguma jūtām, ko vēl arvien glabāja dziļi savā sirdī.

Viņa piegāja pie vadības pults un nostā­jās Flemingam pretī

—    Kāpēc jūs neatmetat visam ar roku, Džon?

—    Tas jums patiktos gan, vai ne?

—    Nē, nemaz. Bet jūs taču nekā nevarat izdarīt, te nīkdams un bēdādamies.

—   Mums te ir tāda jauka trīsrocīga spē­līte. — Flemings ar sardonisku smīnu pavē­rās Džūdijā. — Es novēroju viņu, un jūs no­vērojat mani.

—    Jūs tikai mokāt sevi.

—    Greizsirdīga? — viņš jautāja.

Džūdija nepacietīgi papurināja galvu.

—    Nerunājiet muļķības!

—    Viņi visi jūtas tik nolādēti droši! — Flemings domīgi skatījās uz kontroles iekārtu. — Varbūt es kaut ko neizprotu vai vienkārši esmu palaidis garām …

Džūdijai un Flemingam sarunājoties, skait­ļotāja telpā ienāca Andromēda. Viņa palika stāvam pie durvīm ar papīru žūksni rokā, gaidīdama, kamēr viņi beigs. Meitene bija diezgan klusa, bet ne piekāpīga. Runājot ar Džūdiju vai citiem, kas strādāja kopā ar viņu, tā mēdza izturēties kā neapstrīdama un augstāka autoritāte. Pat Džīrss nebija iz­ņēmums. Viņa vienmēr bija nevainojami pieklājīga, taču pret visiem izturējās kā pret intelektuālā ziņā zemākiem radījumiem.

—    Es gribu parunāt ar doktoru Džīrsu, — Andromēda sacīja, vēl arvien stāvēdama pie durvīm. — Lūdzu, piesakiet mani!

—    Tūlīt? — Džūdija mēģināja sacensties ar viņu rāmā nicinājumā.

—    Jā, tūlīt!

—    Es paskatīšos, vai viņš ir brīvs, — Džū­dija sacīja un izgāja. Andromēda lēnā gaitā devās pie indikatorpaneļa, ignorēdama Fle­mingu, bet kaut kas viņu urdīja to uzrunāt.

—    Vai esi apmierināta ar savu darbu?

Meitene pagriezās un klusēdama palūkojās

uz viņu. Pēkšņi satraukts, Flemings atspie­dās pret krēsla atzveltni.

—    Tu jau kļūsti neaizstājama, vai ne? — viņš jautāja tādā pašā tonī, kā bija runājis ar Džūdiju.

Andromēda cēlā pašcieņā raudzījās uz viņu. Ar savu daiļi veidoto seju, garajiem matiem un gar vienkāršo, gaišo tērpu brīvi lejup nolaistajām rokām viņa izskatījās pēc statujas.

—    Lūdzu, esiet piesardzīgs savos izteicie­nos! — viņa sacīja.

—    Vai tas ir drauds?

—    Jā. — Meitene to pateica ar tādu into­nāciju, it kā konstatētu faktu. Flemings pie­cēlās.

—    Nu, vai zini! Tā tik vēl trūka… — Viņš aprāvās un pasmaidīja. — Varbūt es tiešām kaut ko esmu palaidis garām.

Andromēda neuztvēra, kas slēpjas aiz šiem vārdiem, un pagriezās, lai ietu projām.

—    Pagaidi mazliet!

—    Man nav laika. — Tomēr viņa apstājās un gaidīja. Flemings lēnām piegāja klāt un zobgalīgi noskatīja viņu no galvas līdz kā­jām.

—    Tev kaut kas ar sevi jadara, ja tu gribi atstāt iespaidu uz cilvēkiem. — Meitene stā­vēja nepakustēdamās. Flemings pacēla roku pie viņas matiem un vienā pusē atbīdīja tos no sejas. — Tev jāatsukā mati atpakaļ, lai mēs varam redzēt, kāda tu izskaties. Tev ir ļoti skaista seja.

Andromēda pakāpās atpakaļ tik strauji, ka Fleminga roka noslīdēja no viņas matiem, bet acis nenovērsa, un tajās bija interese un neizpratne.

—    Tu varētu lietot arī smaržas, — sacīja Flemings. — Tāpat kā Džūdija.

—    Tas ir tas, kas ož?

Viņš palocīja galvu.

—          Ne pārāk eksotiskas. Lavandas ūdeni vai ko tamlīdzīgu. Tas ir patīkami.

—           Es jūs nesaprotu. — Andromēdag glu­dajā pierē iegūlās maza grumbiņa. — Patī­kami — nepatīkami. Labi — slikti. Tur nav nekādas loģiskas atšķirības.

Flemings vēl arvien smaidīja.

—    Panāc šurp!

Viņa vilcinājās, tad paspēra soli uz viņa pusi. Mierīgi un nesteidzīgi viņš ieknieba meitenes apakšdelmā.

—           Vai! — acīs pazibot baiļu izteiksmei, viņa atrāvās un sāka berzēt vietu, kur viņš bija nodarījis sāpes.

—           Patīkami vai nepatīkami? — viņš jau­tāja.

—    Nepatīkami.

—           Tādēļ, ka tu esi spējīga sajust sāpes. — Flemings atkal pacēla roku, un Andromēda bailīgi atrāvās. — Šoreiz es tev nedarīšu sāpes.

Viņa stāvēja stīva un saspringta, kamēr Flemings glāstīja viņas pieri, gluži kā stirna, ko glāsta bērns, padevīga, bet gatava bēgt. Viņa pirksti noslīdēja lejup gar meitenes vaigu uz kailā kakla.

—    Patīkami vai nepatīkami?

—          Patīkami. — Andromēda ieinteresēta vēroja, ko viņš darīs tālāk.

—           Tu esi spējīga just patiku. Vai tu to zināji? — Flemings lēni atņēma roku un at­virzījās no viņas. — Šaubos, vai tas tā bija

domāts, bet, piešķirot tev cilvēka veidu . .. Cilvēki nedzīvo pēc loģikas likumiem.

—           Esmu to ievērojusi! — Andromēda at­kal šķita tikpat pašpārliecināta kā sarunas sākumā, taču vēl arvien Flemings saistīja visu viņas uzmanību.

—           Mēs dzīvojam ar savām sajūtām, un emocijām. Tās nosaka mūsu labās un ļaunās tieksmes, mūsu estētiskos un tikumiskos principus. Bez tiem mēs droši vien iau sen būtu sevi iznīcinājuši.

—           Jūs šai virzienā darāt, ko spējat. — Andromēda ar nicinošu smaidu paraudzījās uz saviem papīriem. — Jūs esat gluži kā bērni ar šiem saviem šāviņiem un raķetēm.

—    Mani tur nepieskaitiet!

—           Nē, jūs ne. — Viņa domīgi uzlūkoja Flemingu. — Un tomēr es jūs izglābšu. Tas patiešām ir ļoti vienkārši. — Viņa pavici­nāja papīru žūksni, ko turēja rokā.

Ienāca Džūdija un, tāpat kā Andromēda pirmīt, palika stāvam pie durvīm.

—    Doktors Džīrss var tevi pieņemt.

—    Pateicos.

Tagad lomas bija mainījušās. Viņu visu trīs savstarpējās attiecībās bija ienācis kaut kas jauns. Kaut gan Flemings vēl arvien uz­manīgi vēroja Andromēdu, viņa raudzījās uz to ar citādām acīm.

—    Vai es ožu nepatīkami? — viņa jautāja.

Flemings paraustīja plecus.

—    To«tu pati pamēģini noskaidrot.

Andromēda kopā ar Džūdiju izgāja no

skaitļotāja ēkas un pa betonēto celiņu devās uz Džīrsa rezidenci. Viņām nebija nekā ko runāt un nekā kopīga, izņemot piesardzīgu vienaldzību vienai pret otru. Džūdija ieveda Andromēdu Džīrsa kabinetā un aizgāja. Di­rektors sēdēja aiz rakstāmgalda un runāja pa telefonu.

—    Jā, darbs lieliski virzās uz priekšu, — viņš sacīja. — Vēl viena pārbaude, un mēs varēsim sākt būvēt.

Džīrss nolika telefona klausuli, un Andro­mēda nevērīgi, it kā būtu atnesusi tasi tējas, uzlika uz viņa galda savus papīrus.

—    Te ir viss, kas jums vajadzīgs, doktor Džīrs! — viņa sacīja.

10

AMBĪCIJA

Jauno raķeti uzbūvēja un izmēģināja Tor­nesā. Kad tā bija palaista, atgriezta atpakaļ uz Zemes un izgatavoti vēl daži eksemplāri, premjerministrs aizsūtīja Bērdetu pie Van- denberga.

Ģenerālis bija stipri noraizējies par noti­kumu gaitu Tornesā. Viņam šķita, ka viss risinās pārāk ātri, lai būtu normāli. Kaut gan viņa priekšniekiem patika operativitāte, Vandenbergam šis angļu tehnikas sasnie­gums likās stipri apšaubāms, un viņš gribēja to nosūtīt pārbaudei uz Amerikas Savienota­jām Valstīm. Taču Viņas Majestātes valdība negaidīti iecirtās.

Bērdeta saruna ar ģenerāli notika pazemes operatīvajā telpā.

— Nu reiz mums ir ierocis, lai paši vien nodrošinātu savu aizsardzību. — Jaunais mi­nistrs savā akurātajā zilajā formas tērpā ar tradicionālo karaskolas kaklasaiti izskatījās ļoti brašs, elegants un enerģisks. — Mēs, protams, saskaņosim ar jums, kad sāksim to lietot.

—    Vai drīkstam zināt, kā jūs to lietosit? — norūca Vandenbergs.

—    Mēs pārtversim.

—    Kā?

—    Reinharts no Bolderšovas informēs mūs par mērķi, un Džīrsa komanda palaidīs ra­ķeti.

—    Bet ja pārtveršana neizdosies?

—    Izdosies!

Abi vīri nepiekāpīgi stāvēja viens otram pretī: Bērdets lunkans un smaidīgs, Vanden­bergs smagnējs un sabozies. Pēc brītiņa ģe­nerālis paraustīja plecus.

—    Tas piepeši šķiet kļuvis pilnīgi par jūsu iekšējo lietu.

Ar to arī beidzās šī saruna, un Bērdets deva rīkojumu Džīrsam un Reinhartam būt kaujas gatavībā.

Bolderšovā gandrīz katru dienu tika novē­rotas jaunas trases. Hārvijs sēdēja pie lielā loga, pa kuru bija redzams viss kalns, un iz­darīja attiecīgus ierakstus reģistrācijas žur­nālā.

«12. augustā pulksten 03.50 pēc Griničas laika ballistiskā raķete Nr. 117 lidoja pāri pa kursu 2697/451. Augstums 400 jūdžu. Ātrums aptuveni 17 500 jūdžu stundā…»

Milzīgais kauss ārpusē, kas šķita tukšs un kluss zem augstās virsbūves, visu laiku dar­bojās un bija pilns ar reflektētajiem signā- iiem. Katrs pāri lidojošais objekts raidīja savu signālu, un bija dzirdams, kā tas tuvo­jas no zemeslodes otras puses. Observatorijā ar speciālas elektroniskās iekārtas palīdzību mērķa ceļu reproducēja uz katodstaru ek­rāna, un automātiskā koordinātu un attāluma noteikšanas sistēma ar virszemes sakaru lī­niju bija pieslēgta Tornesai.

Tornesā zemesraga galā uz kraujas tika sagatavotas startam trīs raķetes — «pirmais trieciens», kā dēvēja vienu, un divas re­zervē. Trīs zīmuļveida raķešu šāviņi ar smailiem deguniem un šķeltām astēm stāvēja rindā uz savām palaišanas platformām, sidra­baini mirdzēdami pret aukstajām, pelēkajām debesīm. Jaunās raķetes bija pārsteidzoši ma­zas, ļoti slaidas un pat skaistas. Tās izskatījās pēc saspringtām bultām un bija gatavas kuru katru mirkli izrauties no smagās un sarežģī­tās palaišanas ierīces skavām. Katrā raķetē bija degvielas krājums, precīza aparatūra un smailajā galviņā neliels kodollādiņš.

Raķeti no Zemes vadīja ar skaitļotāja starpniecību, to savukārt vadīja Andromēda ar saviem palīgiem. No Bolderšovas saņemtā informācija par mērķa kustību tika ievadīta skaitļotājā, momentāni apstrādāta un nodota tālāk pārtvērējraķetei. Tās lidojumu varēja koriģēt ar precizitāti līdz milimetram.

Šai laikā skaitļotāja vadības telpā bija at­ļauts uzturēties tikai Džīrsam un operatīva­jai grupai. Flemingam un Donejai pieklājī­bas pēc deva iespēju sekot notiekošajam pa televizoru no citas ēkas. Andromēda mierīgi dežūrēja pie skaitļotāja, un Džīrss ar norai­zējušos sejas izteiksmi pašapzinīgi kursēja starp palaišanas laukumu, skaitļotāja ēku un komandpunktu. Tas bija mazs operatīvais centrs, no kurienes vadīja raķešu palaišanu. No šejienes viņš pa tiešo vadu varēja sazi­nāties ar Aizsardzības ministriju. Džūdija bija aizņemta ar majora Kvodringa doto uz­devumu stingri kontrolēt katru, kas nāk un iet.

Oktobra pēdējā dienā Bērdets apspriedās ar premjerministru un pēc tam piezvanīja Džīrsam un Reinhartam.

— Nākamo! — viņš sacīja.

Reinharts un Hārvijs trīsdesmit sešas stun­das neatgāja no radioteleskopa, taču neko jaunu neatklāja. Beidzot no rīta mazā gais­miņā viņi uztvēra vāju signālu un ieslēdza automātisko sistēmu.

Nomiegojusies operatīvā grupa Tornesā sarosījās un sāka rīkoties, un Andromēda, kas neizrādīja nekādas noguruma pazīmes, uzraudzīja informācijas ievadīšanu skaitļo­tājā. Tas tūlīt noteica optimālo raķetes pa­laišanas laiku, ko paziņoja operatīvajam centram, un sākās pirmsstarta skaitīšana. Ļoti drīz uz novērošanas ekrāniem parādīiās mērķa ceļš. Viens ekrāns bija Andromēdai skaitļotāja telpā, otrs — Džīrsam komand­punktā, trešais — Londonā, Aizsardzības mi­nistrijas operatīvajā telpā. Bolderšovas ob­servatorijā pie primārā sēdēja Reinharts.

Bolderšovā bija dzirdams arī mērķa sig­nāls — vienmuļš «blip-blip-blip-blip», kas pastiprināts atskanēja no skaļruņiem, piepil­dot visu observatoriju.

Tornesas skaļruņos bija. dzirdama pirms­starta skaitīšana, un starta komandas naski rosījās ap raķešu pamatnēm palaišanas lau­kumā. Momentā, kad būs sasniegta nulle, bija jāpalaiž «pirmais trieciens» un, ja gadī- tos kļūme, tad otrā raķete, bet nepieciešamī­bas gadījumā trešā saskaņā ar jauniem lido­juma aprēķiniem, kas izdarīti atbilstoši to palaišanas laikam. Andromēda bija apgalvo­jusi, ka tas nebūs vajadzīgs, taču visi pārē­jie šaubījās, apzinādamies savu cilvēcisko maldīgumu. Ne Džīrss, ne viņa priekšniecība nedrīkstēja pieļaut izgāšanos.

Pirmsstarta skaitīšana jau ritēja vienzīmes skaitļos… Nulle! Pelēkajā rīta gaismā virs zemesraga palaižamās raķetes pamatne pēk­šņi uzliesmoja kā koši sarkans zieds. Gaisu piepildīja dārdoņa, zeme nodrebēja, un ga­rais, tievais zīmulis uzšāvās debesīs. Pēc dažām sekundēm tas bija nozudis aiz māko­ņiem. Skaitļotāja vadības telpā, komand­punktā un observatorijā noraizējušās sejas vēroja raķetes ceļu uz ekrāniem. Vienīgi Andromēda šķita pašpaļāvības pilna un ne­izrādīja nekādu interesi.

Bolderšovā Reinharts, Hārvijs un pārējie vēroja, kā mērķa un pārtvērēj raķetes ceļi lēnām satuvinās, un arvien skaļāk un skaid­rāk viņu ausīs atskanēja svešā lidķermeņa «blip-blip-blip-blip». Tad abas trases sasta­pās, un tai pašā mirklī signāls apklusa.

Reinharts apsviedās pret Hārviju un pa­visam neatbilstoši savām manierēm sparīgi iebelza viņam pa muguru.

—    Darīts! …

—    Trāpījums! — Paķēris klausuli, Džīrss pa tiešo vadu ziņoja uz Londonu. Andromēda vienaldzīgi atgāja no sava skaitļotāja telpas ekrāna, it kā būtu beidzies kāds gluži neno­zīmīgs eksperiments. Londonā operatīvajā telpā Vandenbergs uzrunāja savus britu ko­lēģus:

—    Nu, ko jūs neteiksit! . . .

Vakarā presei tika sniegts oficiāls paziņo­jums:

«Aizsardzības ministrija ziņo, ka trīssimt septiņdesmit jūdžu augstumā virs mūsu ze­mes ar jaunu britu raķeti pārtverts kāds orbitāls lidķermenis. Nezināmas piederības lidķermeņa un pārtvērēj raķetes atliekas sa­dega, ieejot atpakaļ Zemes atmosfēras blī­vajos slāņos, bet pārtveršanas operācijai tika sekots ar automātisku radiolokācijas iekārtu, un ministrija to var autoritatīvi apstiprināt visos sīkumos.»

No Vaithollas atskanēja gandrīz dzirdama atvieglojuma nopūta, ko pavadīja dedzīgas pašapsveikšanas vilnis. Ministru kabinets noturēja sēdi neparasti pacilātā noskaņo­jumā, un pēc nedēļas premjerministrs atkal izsauca Bērdetu.

Aizsardzības ministrs ieradās elegants un smaidošs, izstarodams pašpārliecinātību un losjona smaržu.

—           Vai ir kādas jaunas trases? — jautāja premjerministrs.

—    Nevienas.

—    Nekas nav orbītā?

—           Kopš pārtveršanas, ser, neviens mērķis vairs nav parādījies virs mūsu zemes.

—           Labi. — Premjerministrs pie sevis kaut ko pārlika. — Reinharts tomēr ir pelnījis iecelšanu dižciltīgo kārtā.

—    Un Džīrss?

—           O, jā. Varbūt dosim viņam Britu impē­rijas ordeni.

Bērdets bija noskaņots lietišķi.

—           Un kā ar skaitļotāju un tā. . . khm . . . aģentu, ser?

—           Mēs varētu piešķirt ordeni arī jaunajai lēdijai, — premjerministrs sacīja, sazvērnie­ciski pamirkšķinādams.

—           Es jautāju, kas ar tiem notiks, — Bēr­dets paskaidroja. — Zinātnes ministrija grib dabūt tos atpakaļ.

Premjerministrs vēl arvien šķita uzjautri­nāts.

—           Mēs taču nevaram to pieļaut, vai ne? — viņš sacīja.

—          Mums ir skaitļotājam plaša militāra programma.

—    Un arī plaša ekonomiska programma.

—    Ko jūs ar to gribat teikt, ser?

—    Tikai to, — premjerministrs nopietni turpināja, — ka šī interesantā kombinācija, ja tā spēj atrisināt šādas problēmas, spēs dot mums arī daudz ko citu. Protams, skait­ļotājam jāturpina strādāt aizsardzībai, bet tai pašā laikā tam ir milzīgas iespējas rūpniecī­bas jomā. Jūs taču zināt, mēs gribam būt arī bagāti, ne tikai stipri. Zinātnieki ir mums devuši — un es esmu viņiem ļoti pateicīgs — visgudrāko domāšanas instrumentu pasaulē. Tas dos iespēju mūsu zemei izdarīt milzīgu lēcienu uz priekšu daudzās nozarēs. Un būtu arī pēdējais laiks.

—    Tātad jūs paturēsit to pats savās ro­kās, ser? — mazliet īgni, bet godbijīgi jau­tāja Bērdets.

—    Jā. Tuvākajā .nākotnē es sniegšu vēs­tījumu tautai.

—    Jūs paziņosit atklātībā par tā eksis­tenci?!

—    Kas par niekiem, manu zēn! — Premjer­ministrs mīlīgi paskatījās uz viņu. — Es pa­stāstīšu šo to par rezultātiem, bet līdzekļi paliks valsts noslēpums. Un jums būs par to jāatbild.

Bērdets pamāja.

—    Ko es drīkstu stāstīt Vandenbergam?

—    Sakiet viņam, Tai atpūtina kājas. Nē, jūs varat viņam teikt, ka mēs atkal būsim dižena maza zeme, bet joprojām sadarbosi­mies ar saviem sabiedrotajiem. Jā gan, ar visiem sabiedrotajiem, kas gribēs kļūt par tādiem. — Viņš uz brīdi apklusa, un Bērdets pieklājīgi gaidīja. — Tiklīdz varēšu, es pats aizbraukšu uz Tornesu.

Brauciens notika pēc dažām dienām — acīmredzot premjerministrs šo vizīti uzska­tīja par ārkārtīgi svarīgu. Džūdijai un Kvod­ringam nenācās viegli noslēpt to presei, jo sabiedrības ziņkāre bija uzkurināta līdz pē­dējam, bet galu galā visu izdevās nokārtot pienācīgā slepenībā, un nometne un tās iemītnieki tika klusu un piesardzīgi sagata­voti augstā viesa uzņemšanai. Džīrss kopš sava lielā sasnieguma bija stipri pārvērties. Pirmoreiz mūžā viņš izjuta paļāvību uz sevi. Viņa splīnīgā kašķība šķita kā ar roku at­ņemta. Viņš bija lietišķi rosīgs, bet laipns pret visiem un ne tikai atļāva Donejai un Flemingam atkal lietot skaitļotāju, bet pat pierunāja viņus piedalīties premjerministra vizītes norisē. Viņš gribēja, kā pats iztei­cās, lai katram tiek pēc nopelniem.

Flemings neatzina šādas parādes, taču šo­reiz neko neiebilda, cerēdams, ka varbūt ga­dīsies izdevība parunāt ar premjerministru. Vizītes dienā agri no rīta viņš ieradās skait­ļotāja ēkā un sastapa tur Andromēdu vienu pašu. Arī viņa izskatījās pārvērtusies. Garie mati bija atsukāti atpakaļ no sejas, un pa­rasto vienkāršo apģērbu viņa bija nomainī­jusi ar greznu, grieķu togai līdzīgu tērpu, kas cieši piekļāvās krūtīm un gurniem un mugurdaļā aizvilnīja cēlās krokās.

— Fu! — viņš sacīja. — Ja tu staigāsi apkārt šada izskatā, ar tevi notiks kaut kas cilvēcisks.

—           Vai jūs runājat par šo tērpu? — viņa, nedaudz ieinteresēta, jautāja.

—           Tu atstāsi ellišķīgu iespaidu, kaut gan jāatzīst, ka tas tev jau tāpat ir izdevies. Nu tevi neviens vairs nevarēs savaldīt, vai ne? — viņš nīgri jautāja. Andromēda paska­tījās uz viņu, bet nekā neatbildēja. — Droši vien premjers lūgs tevi ieņemt viņa rezi­denci Dauningstrītā, un tu laikam domā, ka mēs tagad, uzzinājuši, cik visvarena tu esi, mierīgi gulēsim savās gultās. Šķiet, tu mūs visus turi par muļķiem!

—          Jūs neesat muļķis, — Andromēda sa­cīja.

—           Ja es nebūtu muļķis, tad tevis tagad te nebūtu! Tu notrieci no debesīm mazu me­tāla gabalu — ja zina, kā to izdarīt, tā ir tīrā bērnu spēle — un piepeši esi kļuvusi par noteicēju.

—           Tā bija paredzēts. — Andromēdas sejā nepakustējās ne vaibsts.

—    Un kas paredzēts tālāk?

—    Tas ir atkarīgs no programmas.

—           Protams! — Flemings piegāja viņai klāt. — Tu esi tikai verdzene, vai ne?

—           Kāpēc jūs nebraucat projām? — viņa jautāja.

—    Projām?

—    Jā. Kamēr vēl varat.

—    Aizdzen mani! — Flemings ar naidpilnu skatienu ieurbās Andromēdā, bet viņa no­vērsās.

—    Varbūt man tas būs jādara, — meitene sacīja. Flemings izaicinoši vērās viņā, gai­dīdams turpinājumu, bet Andromēda nepa­devās provokācijai. Pēc brītiņa viņš paskatī­jās pulkstenī un norūca:

—    Kaut šis diplomātiskais cirks drīzāk būtu aiz muguras!

Premjerministrs ieradās vietējo amatper­sonu, valdības locekļu un Skotlendjarda dūžu svītas pavadībā. Džīrss ieveda viņu skaitļotāja ēkā. Premjerministram un direk­toram sekoja Bērdets ar Hanteru un aiz vi­ņiem vesela virkne mazāksvarīgu personu, ieskaitot Džūdiju, kas nāca pēdējā un aiz­vēra visas durvis. Džīrss ar plašu rokas vē­zienu norādīja uz vadības telpu.

—    Šis tad nu ir mūsu skaitļotājs, ser.

—    Manam prātam tas šķiet gluži neaptve­rami, — premjerministrs sacīja, it kā lepo­tos ar to. Viņš pamanīja Andromēdu. — Hel­lo, jaunkundzi Apsveicu jūs!

Izstiepis roku, viņš piegāja pie meitenes, un tā stīvi pasniedza pretī savējo.

—    Vai jūs to visu saprotat? — premjer­ministrs jautāja. Andromēda pieklājīgi pa­smaidīja. — Esmu pārliecināts, ka tā ir, un mēs visi esam jums ļoti pateicīgi. Mums šai vecajā zemē tas ir patīkams pavērsiens, ka atkal varam parādīt pasaulei savu spēku. Mēs jūs sargāsim kā acuraugu. Vai šeit par jums pienācīgi rūpējas?

—           Jā, pateicos. — Viesi, nostājušies pus­lokā ap Andromēdu, sajūsmināti raudzījās viņā, bet viņa nekā vairāk neteica. Flemings notvēra Džūdijas skatienu un zīmīgi pamāja uz premjerministra pusi. Pirmajā mirklī viņa neaptvēra, ko Flemings grib, tad saprata un iespraucās starp Džīrsu un premjerministru.

—          Man šķiet, ka premjerministrs nav pa­zīstams ar doktoru Flemingu, — viņa nočuk­stēja. Džīrss saviebās: viņa laipnais biedris­kums šobrīd likās mazliet pagaisis.

—           Jauki, jauki, — premjerministrs no­murmināja, nezinādams, ko vēl lai runā ar Andromēdu, un atkal pievērsās Džīrsam. — Bet kur glabājas raķetes?

—           Es jums parādīšu, ser. Man gribētos, lai jūs vispirms apskatītu laboratoriju.

Viņi devās tālāk, atstādami Džūdiju iepa­kaļ.

—           Doktors Flemings … — viņa mēģināja piesaistīt premjera uzmanību, bet veltīgi — neviens to nedzirdēja. Flemings pagāja uz priekšu.

—    Piedodiet, vienu acumirkli.. .

Džīrss nikni paskatījās uz viņu.

—    Ne tagad, Fleming!

—    Bet. . .

—           Ko šis jaunais cilvēks vēlas? — laipni jautāja premjerministrs.

Džīrsa seja savilkās smaidā.

—    Neko, ser. Viņš neko nevēlas.

Premjerministrs taktiski soļoja tālāk. Kad

Flemings atkal grasījās aiziet priekšā, Han­ters sagrāba viņu aiz rokas un nošņāca:

—    Dieva dēj, liecieties mierā!

Pie laboratorijas durvīm Džīrss pagriezās atpakaļ.

—           Tu nāc kopā ar mums, — viņš sacīja Andromēdai, neievērodams pārējos.

—           Lūdzu, mana dārgā! — aicināja prem­jerministrs, atbrīvodams viņai ceļu. — Gud­rība un skaistums pa priekšu!

Visi, izņemot Džūdiju, sagāja laboratorijā.

—           Vai jūs nenāksit? — viņa jautāja Fle­mingam, kas noraudzījās tiem pakaļ.

Viņš papurināja galvu.

—    Tas nu bija lieliski!

—    Es darīju, ko varēju.

—    Lieliski!

Džūdija burzīja mutautiņu.

—           Vismaz vajadzēja jums ļaut parunāt ar viņu. Manuprāt, viņš ir saprātīgs cilvēks, kaut arī mazliet atgādina vecu sievu.

—    To gudrinieci.

—    Kuru?

—           Nu, to, — Flemings tikko manāmi pa­vīpsnāja, — kas sadomāja pajāties ar tīģeri. «Un brašais jājiens beidzās tā, ka dāma bij' tīģera vēderā!»

Džūdija zināja šo rīmīti un sapīka.

—           Mēs visi grasāmies jāt ar tīģeri, izņe­mot jūs.

—    Vai zināt, ko viņa nupat man /pateica?

—    Nē. ■

Nekā vairāk nebildis, Flemings novērsās no Džūdijas un sāka skatīties uz indikator- paneli.

—    Man ir kāda ideja.

—    Tāda, ko arī es spētu saprast?

—           Paskatieties, cik skaisti un ritmiski viņš tikšķina uz priekšu, cik mīlīgs viņš ir! — Maigi dūkdams, skaitļotājs vienmērīgi strādāja, spuldzītēm uz indikatorpaneļa rāmi mirgojot. — Murrādams gremo mūs savā vēderā. Bet ja nu es tagad izrautu kon­taktu?

—    Viņi to nepieļaus.

—    Vai paņemtu lauzni un sadragātu viņu?

—           Pirms jūs pagūtu to izdarīt, iejauktos sardze. Un tik un tā viņi to uzbūvētu no jauna.

Flemings izņēma no vadības pults atvilk­tnes bloknotu un dažus papīrus.

—           Tad mums vajadzēs mazliet pašķobīt viņa garīgo līdzsvaru, vai ne? Ar jauno lē­diju es to jau izdarīju. Tagad ķersimies pie skaitļotāja. — Flemings redzēja, ka Džūdija šaubīdamās lūkojas viņā. — Neraizējieties, jums nebūs jāpūš savā svilpītē. Vai viņi nāks atpakaļ caur šejieni?

—          Nē, viņi izies pa laboratorijas galvena­jām durvīm.

—           Ļoti labi. — Viņš sāka parrakstit skait­ļus no papīriem bloknotā.

—    Kas tas ir?

—    Radījuma saīsināta formula.

—    Andromēdas?

—    Sauciet viņu, kā jums patīk. — Fle-

mings rakstīja tālāk. — Mašīna viņu sauc šādi. Patiesību sakot, tā ir nevis formula, bet pazīšanas kods.

—    Ko jūs gribat darīt?

—    Mazlietiņ to pārtaisīt.

—    Vai jūs nesabojāsit mašīnu?

Flemings iesmējās.

—           Labāk turpiniet pavadīt savu ekskur­santu procesiju. Tas te prasīs krietnu laiku.

—    Es brīdināšu sargus.

—    Brīdiniet, ko gribat.

Mirkli vilcinājusies, Džūdija atmeta ar roku un aizgāja, lai piebiedrotos pārējiem. Kad viņa bija projām, Flemings vēlreiz pār­baudīja skaitļus un ar bloknotu rokā piegāja pie ievades iekārtas.

—           Es tev iedošu ko padomāt! — viņš skaļi sacīja mašīnai, apsēdās pie teletaipa un sāka ievadīt informāciju.

Tikko viņš bija pabeidzis, atgriezās An­dromēda.

—           Es domāju, ka tu iesi līdzi arī pie ra­ķetēm.

Viņa paraustīja plecus.

—    Tas nav interesanti.

Spuldzītes uz indikatorpaneļa aši zibsnīja, un piepeši atskanēja fantastiska klakstoņa — mežonīgā tempā sāka strādāt izvades rak- -stāmiekārta.

Andromēda izbrīnījusies pacēla acis.

—    Kas notiek?

Flemings ātri piegāja pie rakstāmiekārtas un sāka lasīt skaitļus, kas cits pēc cita tika izsviesti uz papīra lentes. Viņš pasmaidīja.

—           Tavs draugs, šķiet, zaudējis savaldīša­nos.

Andromēda pienāca klāt un paraudzījās pār Fleminga plecu.

—    Tas ir absurds!

—    Tieši tā.

Rakstāmiekārta norima tikpat pēkšņi, kā bija sākusi darboties, un iestājās klusums.

—           Ko jūs izdarījāt? — meitene jautāja. Viņa neizpratnē vēlreiz pārlasīja skaitļus. — Te nav nekādas jēgas.

Flemings pasmīnēja.

—           Nav gan. Viņš uz brīdi ir apstulbis. Manuprāt, viņam ir psiholoģiski traucējumi.

—           Ko jūs esat tam izdarījis? — Andro­mēda gribēja doties pie elektrodiem, bet Flemings viņu atturēja.

—    Neej tur!

Viņa šaubīdamās apstājās.

—    Ko jūs esat izdarījis?..

—    Tikai iedevis viņam mazu informāciju,

Andromēda ieraudzīja bloknotu virs ieva­des teletaipa klaviatūras, piegāja klāt un iz­lasīja tajā ierakstītos skaitļus.

—          Tas ir mans pazīšanas kods, bet ap­griezts otrādi!

—    Ar negācijas zīmi, — sacīja Fleming3.

—    Skaitļotājs domās, ka es esmu beigta!

—    Tieši to es gribēju. '

Andromēda neizpratnē paskatījās uz viņu.

—    Kāpēc?

—           Es gribēju likt viņam saprast, ka viss nenotiks gluži pēc viņa prāta.

—    Tas bija ļoti muļķīgi.

—           Šķiet, viņš tevi augstu vērtē, — izsme­joši sacīja Flemings.

Meitene atkal gribēja doties pie elektro­diem.

—    Man jāpasaka tam, ka esmu dzīva!

—          Nē! — Flemiings saķēra viņu aiz abām rokām.

—          Man tas jādara. Viņš domā, ka es esmu beigta, un man jāpasaka, ka tas nav taisnība.

—           Tad es viņam atkal pateikšu, ka tu esi pagalam. Es varu spēlēt šo spēlīti tik ilgi, kamēr viņš vairs nezinās ne rīta, ne vakara.

Flemings palaida vaļā vienu viņas roku un paņēma bloknotu.

—           Atdodiet man to! — Andromēda atbrī­voja otru roku. — Jūs tik un tā neuzvarē­sit! — Viņa atkal pagriezās un, kad Flemings sakustējās, lai viņu aizturētu, piepeši uz­kliedza: — Atstājiet mani vienu! Ejiet pro­jām! Ejiet projām no šejienes!

Viņi stāvēja viens otram pretī aci pret aci, abi trīcēdami, it kā nespētu izkustēties no vietas. Tad Flemings cieši apņēma Andro­mēdas plecus ar abām rokām un pievilka viņu sev klāt.

—          Tu esi iesmaržojusies? — Viņš pār­steigts paošņāja.

—    Laidiet mani vaļā! Es pasaukšu sargus!

Flemings iesmējās.

—    Tad atplēt muti!

Meitene pavēra lūpas, un viņš uzspieda tām ciešu skūpstu. Tad, neizlaizdams no ro­kām, mazliet atvirzīja viņu no sevis un ielū­kojās acīs.

—    Patīkami vai nepatīkami?

—           Lūdzu, atstājiet mani vienu! — Andro­mēdas balss bija nedroša. Samulsusi viņa raudzījās Flemingā, tad nolaida acis, bet viņš vēl arvien turēja to apskautu.

—    Kur tu esi piederīga?

—    Tur, kur liek manas smadzenes.

—           Tad pasaki tām šo . . . — Viņš atkal noskūpstīja meiteni ar ilgu un juteklisku, bet bezkaislīgu skūpstu.

—           Nevajag! — viņa lūdzās, atraudama lūpas. Viņš turēja to cieši piekļautu sev un maigi sacīja:

—           Vai tev netīk skūpstu saldme? Vai tev nepatīk ēdiena garša un āra gaisa smarža un svaigums, un kalni aiz nometnes sētas ar saules spožumu un ēnām, un cīruļu treļļi? Un cilvēku sabiedrība?

Viņa lēnām papurināja galvu.

—    Tas viss ir nesvarīgs.

—           Vai tiešām? — Viņš runāja, ar muti gandrīz skardams meitenes seju. — To ne­ņēma vērā tā bezķermeniskā civilizācija, kam tu esi pakļauta, bet organiskai dzīvei tas viss ir svarīgi, tu pati redzēsi.

—    Visu var ņemt vērā, — viņa sacīja.

—    Bet tas nebija ietverts aprēķinos.

—          To vēl var izdarīt. — Andromēda pa­cēla acis uz viņu. — Jūs nevarat mūs uzva­rēt, mister Fleming! Rimstieties, kamēr vēl esat dzīvs un vesels.

Flemings palaida meiteni vaļā.

—    Vai man draud briesmas?

—    Jā.

—    Kāpēc tu mani brīdini?

—    Tāpēc, ka jūs man patīkat, — Andro­mēda sacīja, un Flemings viņai uzsmaidīja ar lūpu kaktiņiem.

—    Tu runā kā cilvēciska būtne.

—   Tad man ir pēdējais laiks apstāties. Lūdzu, tagad ejiet! — Viņš stūrgalvīgi palika stāvam, bet meitenes balsī ieskanējās agrāk nekad nedzirdēts lūdzošs tonis, un viņas seja kļuva nelaimīga. — Lūdzu . . . Vai jūs gribat, lai mani soda?

—    Kas tad?

—    Kas gan, pēc jūsu domām, varētu to darīt? — Viņa pameta ātru skatienu uz skait­ļotāja kontroliekārtas pusi. Flemingam tas nāca pilnīgi negaidīti: viņš par to nekad ne­bija iedomājies.

—    Soda? Tas ir kaut kas jauns. — Viņš iebāza bloknotu ar skaitļiem kabatā un de­vās uz durvīm. Pie sliekšņa viņš atgriezās, lai raidītu vēl pēdējo šāvienu: — Kur tu īsti esi piederīga?

Andromēda noraudzījās viņam pakaļ, tad negribīgi pagriezās pret indikatorpaneli un lēnam, it kā piespiesta, tuvojās tam. Viņa pacēla rokas, lai pieskartos elektrodiem, bet brīdi vēl vilcinājās. Viņas seja bija izmisīgi saspringta, taču viņa atkal pacēla rokas un pieskārās platēm. Kādu bridi nekas neno­tika, tikai spuldzītes mirdzinājās ātrāk, ma­šīnai uzņemot Andromēdas sniegto informā­ciju. Tad piepeši voltmetra bulta zem paneļa salēcās un sagriezās vertikāli.

Andromēda izgrūda sāpju kliedzienu un mēģināja atraut rokas no platēm, bet strāva turēja viņu ciešā gūstā. Voltmetra bulta no­slīdēja lejup, lai nākamajā sekundē atkal uz­šautos augšā, un viņa atkal iekliedzās. Tad vēl trešo reizi un ceturto, un vēl, un vēl…

Atkal tā bija Džūdija, kas atrada cietušo. Meklēdama Flemingu, viņa pēc dažām minū­tēm ienāca skaitļotāja telpā un ar šausmām ieraudzīja čokurā sarāvušos meiteni guļam uz grīdas tajā pašā vietā, kur bija gulējusi Kristīne.

—    Nē, nē! — Džūdija neviļus izdvesa, pieskrēja klāt un pagrieza meitenes ķermeni uz muguras. Andromēda vēl bija dzīva. Kad Džūdija viņai pieskārās, viņa ievaidējās un atkal sarāvās kamolā, klusu šņukstēdama un auklēdama kopā sakļautās rokas. Džūdija pacēla blondo galvu, noguldīja to sev klēpī un saudzīgi pavērsa meitenes rokas ar del­nām uz augšu. Tās bija apdegušas melnas, ar dziļām, sārtām brūcēm līdz kaulam.

Džūdija maigi nolaida meitenes rokas.

—    Kā tas notika?

Andromēda atkal ievaidējās un atvēra acis.

—    Tev ii sadegušas rokas, — sacīja Džū­dija.

—    Mēs tās viegli sadziedēsim. — Meite­nes balss bija tikko sadzirdama.

—    Kas notika?

—    Tikai neliela kļūme, nekas vairāk. Džūdija atstāja viņu un piezvanīja dokto­ram Hanteram.

No šā brīža notikumi risinājās gandrīz katastrofiskā ātrumā. Hanters uzlika Andro­mēdas rokām pagaidu pārsējus un mēģināja pierunāt viņu doties uz lazareti, bet viņa at­teicās aiziet no skaitļotāja, iekams nebūs sa­tikusi Madlēnu Doneju.

—    Galu galā tā ies ātrāk, — viņa sacīja. Par spīti pārciestajam šokam viņa neatlaidīgi rakņājās pa Donejas atnestajiem materiā­liem, kamēr atrada meklēto. Hanters bija iedevis viņai vietējo anestēziju, lai mazinātu sāpes, un ar savām neveiklajām, apsaitēta­jām rokām viņa noņēmās diezgan ilgi, tomēr izvilka no lielās papīru gūzmas tās lapas, ko gribēja, un nolika Donejai priekšā. Šie mate­riāli bija tā DNS formulas daļa, kas attiecās uz fermentu producēšanu.

—    Ko mēs ar tiem darīsim? — Doneja šau­bīdamās vaicāja.

—    Dabūsim atsevišķi audu formulu, — Andromēda atbildēja un devās ar materiā­liem pie skaitļotāja. Viņa bija vārga un bāla un tik tikko spēja paiet. Doneja, Hanters un Džūdija bažīgi noraudzījās, kā viņa atkal nostājās starp elektrodiem un pacēla vālēm līdzīgās rokas, taču šoreiz nekas briesmīgs nenotika, un pēc maza brītiņa mašīna sāka izvadīt rezultātus.

—    Tā ir fermenta formula. Jūs to varēsit sintezēt pavisam viegli. — Andromēda atdeva apdrukāto papīra sloksni Donejai un tad pievērsās Hanteram. — Tagad gan es, lūdzu, gribētu likties gultā. Fermentu varēs pielie­tot manām rokām kā dziedinošu līdzekli, kad profesore Doneja būs to izgatavojusi, un to vajadzētu izdarīt iespējami drīzāk.

Viņa bija slima vairākas dienas, un Han­ters ārstēja viņas rokas ar ziedi, kas saturēja pēc mašīnas dotās formulas izgatavoto fer­mentu. Tā iedarbība bija brīnumaina: jauni audi — maiga, dabiska miesa, nevis cieti rētaudi — dažu stundu laikā piepildīja brū­ces, un delnas pārklājās ar bāli sārtu jaunu ādu. Kad Andromēda bija atspirgusi no elek­triskā šoka sekām, arī viņas rokas bija pil­nīgi veselas.

Hanters pa to laiku bija iesniedzis ziņojumu Džīrsam, un Džīrss šai sakarā izsauca Fle­mingu. Direktors, vēl nejuzdamies īsti drošs par nelaimes gadījuma iznākumu, sēdēja sa­pīcis un noraizējies, un no īslaicīgajiem laip­nības uzplūdiem vairs nebija ne miņas.

—    Tātad jūs nolēmāt izsist to no līdz­svara! — viņš pāri rakstāmgaldam gandrīz uzbļāva Flemingam un zvēla ar dūri pa pu­lēto koku. — Jūs nekonsultējaties ne ar vienu — jūs esat visgudrākais! Tik gudrs, ka mašīna sabojājas un gandrīz nogalina meiteni!

—    Vai jūs vismaz nepaklausītos, kas īste­nībā notika? — Fleminga balss kļuva tikpat skaļa, bet Džīrss viņu pārtrauca:

—    Es zinu, kas notika. '

—     Vai jūs bijāt tur klāt? Viņa zināja, ka tiks sodīta. Viņai vajadzēja likt mani izsviest laukā, atsaukt informāciju, ko es biju ieva­dījis skaitļotājā, bet viņa to nedarīja, vismaz pietiekami ātri ne. Viņa vilcinājās, brīdināja mani un ļāva man aiziet, tad piegāja un pie­skārās komunikācijas elektrodiem . . .

—    Jūs taču tad bijāt jau aizgājis, — Džīrss atgādināja.

—     Protams. Bet es stāstu jums to, kas ne­apšaubāmi notika: viņa paziņoja mašīnai, ka ir dzīva, ka tajā ievadīta nepareiza informā­cija, ka informācijas devējs atradās turpat, bet viņa to neaizkavēja. Tāpēc skaitļotājs sodīja viņu ar augstsprieguma triecieniem. Tagad viņš zina, kā tas darāms, pēc Kristī­nes ir iemācījies.

Direktors klausījās, gandrīz neslēpjot savu nepacietību.

—    Jūs vienkārši minat, — viņš beidzot sacīja.

—    Tur nav ko minēt, Džīrs. Tam neizbē­gami bija jānotiek, es tikai laikā to neap­tvēru.

—    Vai jums ir klāt jūsu caurlaide? — Džīrss člzeldīgi pavērās viņā caur savām brillēm. — Uz skaitļotāja ēku.

Flemings pavīpsnāja un sāka gramstīties pa kabatu.

—    Šai punktā jūs man nevarat piesieties. Tā ir pilnīgā kārtībā.

Viņš pasniedza caurlaidi pāri galdam. Džīrss to paņēma, uzmanīgi apskatīja un lē­nām saplēsa.

—    Ko tas nozīmē?

—    Jūsu mērs ir pilns, Fleming. Mums jā­šķiras.

Flemings savukārt uzsita dūri uz galda.

—    Es palikšu šeit!

—    Palieciet, ja vēlaties, bet jūsu savie­nība ar skaitļotāju ir beigusies. Man ļoti žēl!

Džīrss jutās labāk, kad Flemings bija no­vākts no ceļa, un vēl labāk, kad uzzināja par Andromēdas izveseļošanos. Viņš savāca no Donejas un Hantera visus datus par fermentu un nekavējoties pa tiešo vadu ziņoja Vait- hollai. Reakcija bija tieši tāda, kā cerēts. Džīrss izsauca Andromēdu, izjautāja viņu un šķita ļoti apmierināts.

Pirms gada vai diviem Flemings būtu ķē­ries pie pudeles, bet tagad viņam negribējās darīt pat to. Tas pats spēks, kas bija turējis viņu pie skaitļotāja, tagad saistīja viņu pie nometnes. Kaut arī Flemings bija pilnīgi atstumts no projekta un darbā piedalīties vairs nevarēja, viņš tomēr palika Tornesā. Vientulības un šaubu mākts, viņš augām dienām klejoja pa tīreli vai vārtījās pa gultu. Bija dziļa ziema, bet laiks turējās rāms un pelēcīgs, it kā aiz šā klusuma slēp­tos kaut kas dramatisks.

Kādu nedēļu pēc nelaimes gadījuma — vai sodīšanas, kā to vērtēja Flemings, — viņš, atgriezdamies no tālas pastaigas, ierau­dzīja administrācijas ēkas priekšā milzīgu, ekstravaganti spožu limuzīnu. Kad viņš gāja garām, no tā izkāpa zems, drukns vīrietis ar pliku pauri.

—    Doktor Fleming! — plikpaurainais pa­cēla roku, lai apstādinātu viņu un sasveici­nātos.

—    Ko jūs šeit darāt?

—    Ceru, jums nav iebildumu, — sacīja Kaufmanis. Flemings piesardzīgi paskatījās visapkārt.

—    Lasieties projām! — viņš sacīja.

—    Lūdzu, doktora kungs, neuztraucie­ties! — Kaufmanis viņam uzsmaidīja. —Esmu ieradies šeit pilnīgi oficiāli. Tā sakot, viss gods godam. Es jūs nekompromitēju.

—    Varbūt jūs arī Bridžeru nekorņpromitē- jāt? — Flemings ar galvu asi pamāja uz vārtu pusi. — Izeja ir tur!

Kaufmanis atkal pasmaidīja un izvilka savu portsigaru.

—    Vai smēķējat?

—    Dažreiz, — sacīja Flemings, — kad esmu nikns. Bet jūsu piedāvājumi mani ne­interesē. Pamēģiniet vienu māju tālāk!

—    Es to arī daru. — Kaufmanis pasmējās un iebāza mazo cigāriņu pavērtajā zobu

spraugā. — Tieši to es daru. Es aizturēju jūs, doktora kungs, lai pateiktu, ka vairāk jūs neapgrūtināšu. Man ir citi līdzekļi, daudz labāki, daudz godīgāki.

Viņš atkal pasmaidīja, aizdedzināja savu cigāriņu un pašapzinīgi iegāja administrāci­jas ēkas vestibilā.

Flemings skriešus metās uz drošības die­nesta ēku, bet Kvodrings bija kaut kur iz­gājis, un arī Džūdijas tur nebija. Beidzot vi­ņam izdevās pa telefonu sameklēt Džūdiju. Kad viņa ieradās pie Džīrsa, direktors pat­laban izvadīja Kaufmani. Šķita, ka abu attie­cības ir visai draudzīgas, un Džīrss smēķēja vienu no Kaufmaņa mazajiem cigāriņiem.

—    Kā veikalniekiem, — sacīja Kaufma­nis, — ražošanas process mums nav svarīgs. Mēs neesam ziņkārīgi. Runa tātad ir par re­zultātu, vai ne?

—    Mēs varam piedāvāt tikai rezultātus. — Džīrsa sejā staroja viņa visplatākais smaids. Viņš pastiepa roku. — Auf Wiedersehen![4]

Džūdija noskatījās, kā Kaufmanis atvadās un aiziet pie savas mašīnas. Kad direktors pagriezās, lai dotos atpakaļ uz savu kabinetu, viņa jautāja:

—    Vai varu ar jums mazliet parunāt?

Džīrss izdzēsa savu smaidu.

—    Esmu aizņemts.

—    Bet tas ir ļoti svarīgi. Vai jūs zināt, kas ' viņš ir?

—    Viņa uzvārds ir Kaufmanis.

—    No karteļa «Intel».

—    Pilnīgi pareizi! — Džīrsa pirksti grāb­stījās ap durvju rokturi.

—    Tas bija Kaufmanis, kam doktors Bri­džers pārdeva… — Džūdija iesāka, bet Džīrss viņu strupi aprāva:

—    Par Bridžera lietu man viss ir zināms.

Cauri viņa balsij Džūdija dzirdēja aizbrau­cošās mašīnas troksni un piepeši juta, ka ne­drīkst vilcināties ne mirkli, ka Džīrss par katru cenu jāpārliecina.

—    Tas ir «Intel». Šis netīrais kartelis iz­ošņā noslēpumus un . . .

Džīrss sāniski virzījās pāri slieksnim.

—    No manis viņi nedabū noslēpumus, — viņš augstprātīgi sacīja.

—    Bet… — Džūdija nelūgta sekoja direk­toram kabinetā un ieraudzīja tur mierīgi sē­žam Doneju. Viņa piepeši samulsa un nomur­mināja vecajai dāmai atvainošanos.

—    Neliecieties traucēties, mana dārgā, — Doneja vienaldzīgi sacīja un aizgāja uz kabineta tālāko stūri. Džīrss apsēdās aiz sava rakstāmgalda un paskatījās uz Džūdiju ar lietišķas nepieejamības izteiksmi sejā.

—    Mēs noslēdzam tirdzniecisku darījumu.

—    Ar karteli «Intel»?! — Džūdija pēkšņi satriecoši skaidri ieraudzīja visa te notiekošā baismīgo bezjēdzību. Šajos mēnešos un ga­dos pārdzīvotais šķita kā ārprāta murgs. Plati ieplēstām acīm viņa blenza pāri gal­dam uz Džīrsu, kamēr atrada vārdus. — Man uzdeva šo darbu tāpēc, ka mēs neuzticējā­mies cilvēkiem. Doktors Bridžers tika iedzīts nāvē — starp citu, ar manu līdzdalību — tā­pēc, ka viņš …

—    Klimats ir mainījies.

Džūdija raudzījās viņa pašapmierinātajā, uzpūtīgajā sejā un pilnīgi zaudēja savaldī­šanos.

—    Tādēļ, ka politiķiem tas ir izdevīgi!

—    Pietiek! — izgrūda Džīrss.

Doneja kabineta stūrī rāmi sarosījās.

—    Zināt, bērnam ir taisnība, un mēs, zi­nātnieki, dažkārt jūs par to mazliet apskau­žam. Mēs esam padoti nepielūdzamiem da­bas likumiem. Mēs nevaram lavierēt.

—    Es arī esmu zinātnieks, — Džīrss aiz­skarts teica.

—    Bijāt! — Tas Džūdijai burtiski izspruka pār lūpām. Viņa gaidīja eksploziju, tomēr Džīrss prata savaldīties. Viņa tonis kļuva salts.

—    Stingri ņemot, tā nemaz nav jūsu darī­šana. Valdībai ir vajadzīgi pasaules tirgi. Kad šī meitene Andromēda sadedzināja sa­vas rokas, viņa izstrādāja formulu preparā­tam, ko sintezēja profesore Doneja ar sa­viem asistentiem. Vai jūs esat redzējusi viņas rokas?

—    Es redzēju tās apdegušas.

—    Tagad uz tām nav nekādu apdeguma pēdu. Neviena rētauda, nekā. Vienas nakts laikā.

—           Un tagad jūs šo līdzekli pārdodat kar­telim «Intel»?

—          Ar «Intel» starpniecību. Visiem, kam tas ir vajadzīgs.

Pirmajā brīdī Džūdija neaptvēra, kas te nav tā, kā vajadzētu, bet tad apķērās.

—          Kāpēc gan ne ar Vispasaules veselības aizsardzības organizācijas starpniecību?

—           Mēs nenodarbojamies ar vispārēju lab­darību. Mēs noslēdzam izdevīgu komerciālu darījumu.

—          Tātad jums ir vienalga, kam jūs snie­dzat savu roku? — Džūdija ar riebumu jau­tāja. Zaudējusi jebkuru respektu, viņa izai­cinoši pievērsās Donejai:

—    Vai arī jūs piedalāties šai darījumā?

Brīdi vilcinājusies, Doneja atbildēja:

—           Preparāts vēl nav gluži tirgus gata­vībā. Mums vajadzīga precīzāka formula. Andrē patlaban gatavo datus skaitļotā­jam. — Pēdējā laikā laboratorijas ļaudis bija pasākuši meiteni saukt par Andrē.

—          Tātad viss pētniecības centrs tagad strādā kartelim «Intel»?

—           Ceru, ka ne, — sacīja Doneja, un iz­klausījās, it kā viņa būtu Džūdijas pusē. Ie­jaucās Džīrss:

—    Nu, Madlēn, pietiks par tol

—          Tad es jūs ilgāk nekavēšu. — Džūdija devās uz durvīm. — Bet es nepiedalos šajā darījumā. Un doktors Flemings arī ne.

—          Doktora Fleminga nostāju mēs zi­nām, — dzēlīgi sacīja Džīrss.

—    Un tagad jūs zināt ari manējo! — Džū­dija atteica un izgāja, aizcirzdama durvis.

Pirmajā brīdī viņai gribējās skriet taisnā ceļā pie Fleminga, taču pietrūka drosmes riskēt un atkal tikt asi noraidītai. Bet pie­vakarē, iedama no administrācijas ēkas uz skaitļotāju, pie viņa iegriezās Doneja. Fle­mings zvilnēja gultā un skatījās premjermi­nistra uzstāšanos televīzijā.

—    Nāciet iekšā! — viņš strupi sacīja un pavirzījās, atbrīvodams Donejai vietu gultas kājgalī. Viņa vērīgi raudzījās uz mirgojošo zilo ekrānu, it kā cerēdama, ka premjermi­nistra pašpārliecinātā, vecīgā, smaidošā, in­teliģentā seja un lēnā, dziedošā balss iedve­sīs viņai uzticību. Arī Flemings, paslējies sēdus, skatījās un klausījās.

—    Kopš karalienes Viktorijas laimīgajiem laikiem, — bez ķermeņa palikusī seja uz ekrāna vēstīja, — mūsu zeme nekad nav tik pārliecinoši izvirzījusies vadošajā vietā rūp­niecībā, tehnikā un, galvenais, aizsardzībā, kā tas ir šobrīd, kad .. .

Donejas uzmanība apsīka.

—    Piedodiet, ja es jūs iztraucēju.

—    Nekā tamlīdzīga! — Flemings savieba grimasi pret televizoru. — Nogrieziet to veco idiotu!

Viņš piecēlās, pats izslēdza aparātu un sa­gatavoja Donejai glāzi ar dzeramo.

—    Patronāžas apmeklējums?

—          Es gāju uz skaitļotāja ēku un ieraudzīju

gaismu jūsu logā. Paldies! — Viņa paņēma glāzi.

—    Strādājāt virsstundas? — viņš jautāja.

Doneja pacēla glāzi un pāri tai raudzījās

Flemingā.

—           Doktor Fleming, esmu agrāk ne reizi vien izteikusies par jums ļoti asi un nelab­vēlīgi.

—    Jūs neesat vienīgā.

—    Attiecībā uz jūsu nostāju.

—           Man nebija taisnība, vai ne? Premjer­ministrs tā apgalvo. Aplamnieks ir pa­dzīts. — Viņš runāja drīzāk skumji nekā dusmīgi un ielēja sev mazliet viskija.

—           Es šaubos, — sacīja Doneja. — Es sāku šaubīties.

Flemings neko neatbildēja, un viņa pie­bilda:

—    Arī Džūdija Adamsone sāk šaubīties.

—          Tā nu gan būs liela palīdzība! — Fle­mings pavīpsnāja.

—           Šopēcpusdien viņa pamatīgi salēcās ar Džīrsu. Jāatzīstas, ka tas lika man pado­māt. — Doneja iesūca nelielu malku un lē­nām norija to, mierīgi raudzīdamās pāri glāzei un pie sevis kaut ko pārlikdama. — Šķiet gluži dabiski, ka mēs izmantojam to, kas mums ir, — ko jūs esat mums devis.

—    Neatgādiniet man to!

—           Un tomēr es nezinu. Šāda veida vare­nībā ir kaut kas samaitājošs. Tas iedarbojas gan uz šejienes ļaudīm, gan uz valdību. — Viņa pamāja uz televizora pusi. — Pilnīgi parasti, saprātīgi cilvēki ir it kā nonākuši kāda sveša spēka varā, un tas tagad nosaka viņu rīcību. Manuprāt, mēs abi esam to iz­jutuši. Un tomēr viss šķiet gluži nevainīgi.

—    Vai tiešām?

Doneja pastāstīja Flemingam par iegūto preparātu.

—    Tas ir varens dziedinošs līdzeklis. Tas vienkārši atjauno šūnas un būs efektīvs vi­sos gadījumos, sākot ar audu transplantāciju un beidzot ar novecojuša organisma reģe­nerāciju. Tas pēc antibiotiķiem būs lielākais sasniegums medicīnā.

—    Dieva dāvana miljoniem.

Kad Doneja pastāstīja par darījumu ar karteli «Intel», Flemings uz to tikpat kā ne­reaģēja.

—    Kur tas viss novedīs? — viņa jautāja it kā pie sevis, negaidīdama atbildes, tomēr saņēma to.

—    Pirms gada skaitļotājam nebija nekā­das varas ārpus savas ēkas, un arī tur mēs to kontrolējām. — Flemings runāja bezkais­līgi, kā vecu patiesību atkārtodams. — Ta­gad visa zeme ir atkarīga no viņa. Kas no­tiks tālāk? Jūs taču dzirdējāt? Mēs iesim uz priekšu tādā pašā garā, atkal kļūsim par do­minējošo spēku pasaulē, bet kas stāvēs aiz šās varenības troņa?

Viņš norādīja uz televizoru, tāpat kā pir­mīt Doneja, bet tad, it kā šī saruna būtu ap­nikusi, piegāja pie atskaņotāja un ieslēdza to.

—    Vai jūs būtu varējis pakļaut skaitļotāju savai kontrolei? — Doneja negribēja atstāt šo tematu.

—    Pēdējā laikā vairs ne.

—    Ko tad jūs būtu darījis?

—    Jaucis viņa domāšanu, čik iespējams. — Flemings sāka rakņāties pa ilgi spēlējošo plašu kaudzi. — Viņš to zina, jo tagad tam ir šī kreatūra, kas sniedz informāciju par mani. Viņš panāca, ka mani izsvieda. «Jūs nevarat uzvarēt!» viņa man sacīja.

—    Viņa tiešām tā teica?

Flemings pamāja, un Doneja, uzacis sa- raukusi, raudzījās savā pustukšajā glāzē.

—    Es nezinu. Varbūt tas ir nenovēršami. Varbūt tā ir evolūcija.

—    Paklausieties! — Flemings nolika plati un apsviedās pret viņu. — Es ticu, ka pie­nāks laiks, kad mēs radīsim kādu augstāku saprāta formu, kam tad galu galā nodosim visu vadību. Un iespējams, ka tā būs neor­ganiskā formā, tāpat kā šī. Bet to būsim ra­dījuši mēs paši un varēsim izmantot savā labā vai vispārības labā mūsu izpratnē. Šī mašīna nav programmēta tā, lai darītu mums labu, vai, ja arī ir, tad kaut kas tajā ir sa­gājis grīstē.

Doneja iztukšoja savu glāzi. Bija pilnīgi iespējams, ka Flemingam ir taisnība, pat vairāk — viņa spriedumos skanēja saprātīga loģika, kuras viņai pašai pēdējā laikā bija trūcis. Kā eksperimentējoša zinātniece viņa juta, ka jābūt kādai iespējai to pārbaudīt.

—   Vai to varētu konstatēt arī kāds cits, izņemot jūs? — viņa jautāja.

Flemings papurināja galvu.

—    No tiem neviens.

—    Bet es?

—    Jūs?

—    Man skaitļotājs ir pieejams.

Fleminga interese par plati acumirklī iz­gaisa. Viņa seja sāka starot, it kā Doneja būtu ieslēgusi viņā dzīvinošas strāvas ķēdi.

—    Jā, kāpēc gan ne? Mēs varētu izdarīt mazu eksperimentu. — Viņš paņēma no galda bloknotu ar Andromēdas pazīšanas koda apgriezto variantu. — Vai jums ir kāds, kas varētu šo ievadīt skaitļotājā?

—    Andrē?

—   Nē. Viņa neder. Lai ko jūs darītu, ne­uzticieties viņai.

Doneja iedomājās operatoru. Viņa paņēma bloknotu, un Flemings parādīja viņai ma­teriālu, kas ievadāms skaitļotājā.

—   Jāatzīstas, es no tā nekā nesajēdzu, — viņa sacīja, tad nolika glāzi un izgāja.

Iedama projām, viņa dzirdēja Fleminga istabā atskanam kāda Šēnberga sekotāja eks- presionistiskās mūzikas pirmās taktis, bet drīz vien viņa jau bija skaitļotāja ēkā un nedzirdēja vairs neko, izņemot mašīnas dū­koņu. Vadības telpā bija Andrē un viens no jaunajiem operatoriem. Pēc notikuma ar ro­kām Andrē vēl vairāk turējās savrup. Kā bāla ēna viņa staigāja pa skaitļotāja ēku un reti kad izgāja no turienes. Viņa nerunāja ne ar vienu un, kaut arī nekad neizturējās naidīgi, bija pilnīgi noslēgusies sevī. Donejai ienā­kot, meitene paskatījās viņā bez īpašas in­tereses.

—    Kā veicas? — Doneja jautāja.

—    Mēs esam ievadījuši visus datus, — Andrē sacīja. — Drīz jūs saņemsit formulu.

Doneja atstāja viņu un piebiedrojās ope­ratoram pie ievades iekārtas. Tas bija jauns puisis, tikko beidzis universitāti, un nemēdza uzdot jautājumus, bet darīja, ko viņam lika.

—    Vai jūs nebūtu tik labs un neievadītu arī šo? — Doneja pasniedza viņam bloknotu. Operators ielika to tureklī virs taustiņiem un sāka strādāt ar teletaipu.

—    Kas tas ir? — Andrē jautāja, izdzirdē­jusi teletaipa troksni.

—    Man kaut kas jāaprēķina. — Donejai izdevās aizturēt meiteni līdz tam biīdim, kad indikatorpaneļa spuldzītes piepeši sāka me­žonīgi zibsnīt.

—    Ko jūs tur ievadāt? — Andrē pagrāba bloknotu un pārlaida acis skaitļiem. — Kur jūs to ņēmāt?

—    Tā ir mana darīšana, — sacīja Doneja.

—    Kāpēc jūs te iejaucaties?

—    Lūdzu, atstājiet mūs vienas! — Doneja teica operatoram. Tas paklausīgi piecēlās un izgāja no vadības telpas. Andrē nogaidīja, kamēr durvis aiz viņa aizvērās, un tad sa­cīja:

—    Es neveļos, ka jums notiktu kas slikts.

—    Viņas balsī bija nevis dusmas, bet sava spēka apziņa. — Kāpēc jūs iejaucaties?

—    Kā tu drīksti ar mani tā runāt? — Do­neja saprata, ka ar šo jautājumu parāda savu vājumu un kļūst smieklīga, taču jutās aizskarta un acumirklī neatrada citus vār­dus. — Es tevi radīju, es tevi izaudzēju!

—    Jūs mani radījāt? — Andrē uzmeta vi­ņai nicinošu skatienu, tad piegāja pie indi­katorpaneļa un pacēla rokas pie elektrodiem. Tūlīt pat spuldzītes kļuva rāmākas, bet tur­pināja mirgot visu laiku, kamēr meitene tur stāvēja, spēcīga un pašapzinīga kā jauna dieviete. Pēc brīža viņa atstāja paneli un piegāja klāt Donejai.

—   Mums sāk apnikt šī… šī jokošanās, — viņa sacīja mierīgi, it kā sniegtu ziņojumu.

—   Ne jūs, ne doktors Flemings, ne kāds cits nevar nostāties starp mums.

—    Ja jūs mēģināt mani iebiedēt.. .

—    Es nezinu, ko jūs tagad esat uzsākusi. Es nevaru būt par to atbildīga. — Šķita, ka Andromēda lūkojas Donejai cauri telpā aiz viņas. Ar troksni sāka darboties izvades rakstāmiekārta, un Doneja satrūkās. Viņa sekoja Andrē pie rakstāmiekārtas, un, kad nonāca tur, rezultāts bija jau nodrukāts. Andrē uzmanīgi to izlasīja, noplēsa skaitļiem noklāto lentes gabalu un pasniedza Do­nejai.

—    Te ir jūsu fermenta formula.

—    Un tas ir viss? — Doneja jutās atvieg­lota.

—    Vai ar to jums nepietiek? — Andrē jautāja un noraudzījās viņai pakaļ ar sastin­gušu, naidīgu sejas izteiksmi.

Donejai bija trīs asistenti, kas kopā ar viņu strādāja laboratorijā: vecākais zināt­niskais līdzstrādnieks, jau pieredzējis ķīmi­ķis, un divi jauni aspiranti — puisis un mei­tene. Viņi visi nekavējoties ķērās pie ķīmiskās sintēzes, kas balstījās uz jauno for­mulu. Darba gaitā rokām daudzkārt nācās saskarties ar sintezējamā preparāta sastāv­daļām, bet neviens par to neuztraucās, jo nekāda kairinoša iedarbība nebija manāma. Taču pēc pāris dienām viņi visi sāka just nepārvarama noguruma un vājuma pazīmes. Nepievērsdami tam uzmanību, viņi turpināja strādāt, bet trešās dienas vakarā meitene sa­ļima nespēkā, un nākamajā rītā nogāzās arī Doneja un vecākais zinātniskais līdzstrād­nieks.

Hanters nogādāja viņus uz lazareti, kur drīz vien tiem pievienojās jaunais asistents. Lai kas tā bija par slimību, tā strauji progre­sēja. Nebija ne drudža, ne iekaisuma parā­dību, slimības upuri vienkārši kļuva arvien vārgāki un acīm redzami izdila. Šūnas gāja bojā, vielu maiņas pamatprocesi palēninājās vai pavisam apstājās, un visi četri cits pēc cita nonāca komas stāvoklī. Hanters bija izmisis un griezās pie Džīrsa, kas visu šo no­tikumu steigšus ietina klusēšanas plīvurā.

Flemings neko tuvāk nezināja līdz cetur­tajai dienai, kad Džūdija, pārkāpdama drošī­bas priekšrakstus, viņam visu pastāstīja. Viņš tūlīt piezvanīja Reinhartam uz Bolder- šovu, lūgdams nekavējoties ierasties, un pie­runāja Džūdiju sadabūt viņam no laborato­rijas kādu materiālu. Kad Džūdija atnesa prasīto, Flemings uz visu nakti ieslēdzās savā istabā un 110 rīta iznāca ārā drūms, bet apmierināts. Tai laikā jaunā asistente jau bija mirusi.

11.ATRIEBĪBA

Kad Flemings ieradās lazaretē, patlaban viņas seju pārklāja ar palagu. Pārējie trīs gulēja savās gultās klusi un nekustīgi, ar pārvērstām sejām, bālām kā spilvendrānas. Doneju, kas atradās nodalījumā līdzās miru­šajai meitenei, uzturēja pie dzīvības tikai ar asins pārliešanu. Viņa gulēja stinga un balta kā marmors, atgādinot sena karavadoņa portretu uz kapakmens. Flemings stāvēja pie gultas, raudzīdamies viņā, kamēr pienāca Hanters.

—    Ko jums te vajag? — Hanters bija pār- nervozējies un spurains kā ezis. Viņš pat nepapūlējās būt pieklājīgs pret Flemingu.

—   Tā ir mana vaina, — sacīja Flemings, lūkodamies izdēdējušajā sejā uz. spilvena.

Hanters ironiski iesmējās.

—    Pazemība jūsos ir jauna īpašība!

—    Nu labi, tad nav mana vaina! — Fle­mings dusmīgi apcirtās pret viņu un izrāva

no kabatas vairakas kopā saspraustas papīra lapiņas. — Es atnācu, lai atdotu jums šo te.

Hanters aizdomīgi paņēma papīrus.

—    Kas tas ir?

—    Fermenta formula.

—    Velns parāvis, kā jūs to dabūjāt?

Flemings nopūtās.

—          Nelegāli. Man tagad viss jādara nele­gāli.

—           Es tos paturēšu, ja jums nav iebil­dumu, — Hanters sacīja un atkal paskatījās uz papīriem. — Kāpēc šī lapa ir pār­svītrota.

—           Tāpēc, ka tur ir aplamības. — Flemings pasita augšup virsējo lapiņu, lai parādītu nā­kamo. — Šeit ir pareizā formula. Jums vaja­dzētu parūpēties, lai to ātri izgatavo.

—          Pareizā formula? — Hanters izskatījās samulsis.

—          Tajā, ko skaitļotājs iedeva Donejai, viss bija apgriezts otrādi. Viņš pozitīvo pārvērta par negatīvo, lai atriebtos par spēlīti, uz kuru es profesori biju pamudinājis.

—    Kādu spēlīti?

—           Skaitļotājs fermenta vietā iedeva anti- fermentu. Nevis šūnu atjaunotāju, bet šūnu noārdītāju. Jādomā, ka tas iedarbojas caur ādu un viņi to uzņēma, strādājot laborato­rijā.— Flemings pacēla vienu Donejas roku, kas ļengani gulēja uz palaga. — Viņus var glābt vienīgi īstais ferments, ja jūs paspēsit laikā to izgatavot. Tādēļ es atnesu jums izla­boto formulu.

—    Vai jūs patiešām domājat… — Han­ters, pieri saraucis, skeptiski paskatījās uz papīra lapiņām, un Flemings, pacēlis acis no Donejas rokas, ko vēl arvien turēja savējā, noraudzījās viņā ar riebumu.

—    Vai tad jūs negribat iemantot reputā­ciju?

—    Es gribu izglābt dzīvības, — Hanters atbildēja.

—    Tad izgatavojiet fermentu pēc īstās for­mulas. Cerams, tas iedarbosies kā pretlīdzek­lis tam, ko Doneja uzņēma, un tādā gadījumā organismā vajadzētu sākties pretējam proce­sam. Vismaz jūs varat pamēģināt. Ja ne … — Flemings paraustīja plecus un nolaida Done­jas izdēdējušo roku atpakaļ uz palaga. — Šī mašīna darīs jebkuru nekrietnību, ja tas būs viņas interesēs.

Hanters pavīpsnāja.

—    Ja tā ir tik nolādēti gudra, kāpēc tad pieļāva tādu kļūdu kā šī?

—    Tā nebija kļūda. Mašīna kļūdījās vie­nīgi attiecībā uz personu netrāpīja īstajam un saindēja citus. Tā gribēja iznīcināt mani, un tai bija vienalga, cik cilvēku aiziet bojā pa to vidu. Ja preparāts saskaņā ar jūsu līgumu būtu pārdots kartelim «Intel», puspa­saules varēja kļūt par tā upuriem!

' Flemingam aizejot, Hanters palika drūmi pētījam formulu, taču bija skaidrs, ka viņš to izmēģinās.

Tajā pēcpusdienā nomira vecākais asis­tents, bet jaunais ferments bija jau izgata­vots un to sāka pielietot abiem dzīviem pali­kušajiem. Pirmajā brīdī nekādas jūtamas ie­darbības nebija, bet vakarā kļuva skaidrs, ka deģenerācijas process palēninās. Džūdija pēc vakariņām iegriezās lazaretē un tad lē­nām devās uz galveno vārtu pusi, lai sagai­dītu Reinhartu, kas bija solījies ierasties ar pēdējo vilcienu. Ejot garām skaitļotāja ēkai, viņa, pakļaujoties pēkšņam impulsam, iegrie­zās tur. Vadības telpā dežūrējošā operatora nebija, tikai Andrē sēdēja pie pults, stingi raudzīdamās vienā punktā. Džūdijā piepeši uzvirda mēnešiem krājies naids, visi pēdējo gadu sarūgtinājumi.

—     Vēl viens ir miris, — viņa ar spīvu nik­numu sacīja. Andrē paraustīja plecus, un Džūdija juta nepārvaramu tieksmi viņai ie­sist. — Profesore Doneja cīnās par savu dzī­vību. Un jaunais asistents.

—    Tad viņiem ir izredzes, — meitene vienaldzīgi noteica.

—• Pateicoties doktoram Flemingam, nevis pateicoties tev.

—    Tā nav mana darīšana.

—    Tu iedevi profesorei Donejai formulu.

—    To deva mašīna.

—    Jūs to devāt abas kopā!

Andrē atkal paraustīja plecus.

—    Doktoram Flemingam ir pretlīdzeklis. Viņš ir gudrs un var tos izglābt.

—          Tev tas ir vienalga, vai ne? — Paska­toties uz Andrē, Džūdija juta karstu, sausu vilni aizmiglojam acis.

—    Kāpēc lai es par to raizētos? — meitene atjautāja.

—    Es tevi ienīstu! — Džūdijai arī rīkle kļuva sausa, tā ka viņa tikko varēja parunāt. Viņai gribējās pagrābt kādu smagu priekš­metu un sašķaidīt meitenei galvu, bet šai brīdī iezvanījās telefons un vajadzēja iet uz galvenajiem vārtiem pretī Reinhartam.

Pēc Džūdijas aiziešanas Andrē vēl ilgi ne­kustīgi sēdēja, stingi vērdamās uz indikator- paneli, un dažas asaras — īstas cilvēciskas asaras — sariesās viņas acīs un lēnām nori­tēja pār vaigiem.

Džūdija aizveda Reinhartu taisnā ceļā uz Fleminga dzīvokli, un tur viņi vecajam vī­ram pastāstīja pēdējos notikumus.

—    Un Madlēna? — jautāja profesors. Viņš izskatījās saguris un nomākts.

—    Paldies dievam, vēl dzīva, — sacīja Flemings. — Varbūt šos divus mēs izglāb­sim.

Reinharts kļuva mazliet možāks un vairs neizskatījās tik noguris. Džūdija un Flemings palīdzēja viņam novilkt mēteli, apsēdināja viņu krēslā pie elektriskā kamīna un pasnie­dza glāzi viskija. Džūdijai Reinharts šķita ļoti novecojis kopš pēdējās tikšanās un maz­liet pat aizkustinošs. Tagad viņš bija Sers Ernests, un likās, ka titula piešķiršana viņam uzspiedusi īstu vecuma zīmogu. Džūdija va­rēja iedomāties, cik tālu pagātnē viņam ta­gad šķiet jaunības draudzība ar Doneju, un juta, ka vecajam vīram šās sievietes dzīvība ir tik dārga, it kā tā būtu daļa no viņa paša. Reinharts paņēma glāzi un, brīdi klusējis, jautāja:

—    Vai jūs Džīrsam esat izstāstījuši?

—    Ko tad Džīrss darītu? — atsaucās Fle­mings. — Tikai nožēlotu, ka nomiris neesmu es. Viņš būtu licis izsviest mani no šejienes, izraidīt no Anglijas, ja vien varētu. Kopš paša sākuma es esmu teicis, ka šai mašīnai ir ļauni nolūki, bet viņi visi to tik ļoti mīl. Cik reižu man tas vēl būs jāpierāda, iekāms spēšu kādu pārliecināt?

—    Man jums tas vairs nav jāpierāda, Džon, — gurdi sacīja Reinharts.

—    Nu, tas jau ir kaut kas!

—    Un arī man, — sacīja Džūdija.

—    Jauki, jauki! Tad mēs esam trīs pret veselu armiju.

—    Kā jūs domājat, ko es varētu darīt lie­tas labā? — jautāja Reinharts.

—    Nezinu. Jūs esat visu vienas paaudzes laiku vadījis pusi no šīs zemes zinātnes, pie tam labāko pusi. Droši vien kāds jūs uzklau­sītu.

—    Varbūt Osborns?

—    Tik ilgi, kamēr nebaidīsies nosmulēt savas spodrās manšetes. — Flemings brīdi pārlika. — Vai viņš nevarētu panākt, ka man atļauj atgriezties pie skaitļotāja?

—           Padomājiet ar galvu, Džon! Viņš taču ir atbildīgs valdībai.

—    Vai jūs varētu viņu ataicināt šurp?

—    Varu pamēģināt. Kas jums ir padomā?

—           To precizēsim vēlāk, — sacīja Flemings. Reinharts izņēma no kabatas vilcienu un lid­mašīnu sarakstu.

—    Ja es braucu uz Londonu rīt. . .

—    Vai jūs nevarat braukt jau šonakt?

—           Sers Ernests ir noguris, — sacīja Džū­dija.

Reinharts uzsmaidīja viņai.

—           Seru Ernestu pataupiet dārza svētkiem. Es noķeršu nakts lidmašīnu.

—           Kāpēc nevar dažas stundas pagaidīt? — Džūdija jautāja.

—           Es neesmu vairs jauneklis, mis Adam- sone, bet tāds vecūksnis ari vēl ne. -— Rein­harts piecēlās kājās. — Nododiet Madlēnai manus sveicienus, ja viņa . . .

—           Noteikti, — sacīja Flemings, paņem­dams sirmgalvja mēteli un palīdzēdams vi­ņam apģērbties. Reinharts devās uz durvīm, pa ceļam aizpogādamies. Tad viņš kaut ko atcerējās.

—    Starp citu, raidījums vairs nepienāk.

Džūdija paskatījās uz Flemingu.

—    Raidījums?

—           Tas no augšas. — Reinharts pacēla pirkstu pret griestiem. — Pirms dažām nedē­ļām tas pēkšņi apklusa. Varbūt mēs nekad vairs to ..neuztversim.

—    Iespējams, ka mēs uztvērām tikai kāda

gara raidījuma beigu daļu, — klusu un do­mīgi sacīja Flemings. — Ja toreiz Bolderšovā mēs nebūtu tam nejauši uzdūrušies, varbūt tas vispār būtu pagājis mums secen un ne­kas nebūtu noticis.

—    Man arī ir ienākusi prātā šāda doma,— Reinharts piebilda, vēlreiz gurdi uzsmaidīja viņiem un izgāja.

Flemings staigāja pa istabu, pārdomādams nupat runāto, un Džūdija centās viņu netrau­cēt. Varēja dzirdēt, ka Reinharts iedarbina mašīnu, un, kad tā bija aizbraukusi, Flemings apstājās līdzās Džūdijai un ar vienu roku ap­ņēma viņas plecus.

—    Es darīšu visu, ko jūs gribēsit, — viņa sacīja. — Lai viņi mani nodod kara tiesai, ia vēlas!

—    Okei, okei! — Flemings noņēma roku.

—    Varat paļauties uz mani, Džon!

Viņš cieši raudzījās Džūdijas sejā, un viņa mēģināja ar skatienu iedvest tam uzti­cību.

—    Nu labi… — Viņš šķita vairāk vai ma­zāk pārliecināts. — Tad paklausieties! Rīt no paša rīta slepus piezvaniet uz Londonu. Mē­ģiniet dabūt savienojumu ar Osborna kabi­netu, kad profesors ir tur, un pasakiet, ka viņam jāatved vēl viens viesis.

—    Kas?

—    Vienalga, kas. Bikšu lentes ordeņa ka­valieris, Karaliskās akadēmijas prezidents vai kāds izbāzenis no ministrijas. Man vaja­

dzīgs nevis pats džentlmenis, bet tikai viņa drēbes.

—    Izbāzeņa čaula?

Flemings pasmīnēja.

—    Pietiks ar cepuri, portfeli un lietus­sargu. Jā, un vēl mēteli. Pa to laiku dabūjiet šim viesim caurlaidi. Varēsit?

—    Mēģināšu.

—    Tu esi laba meitene. — Flemings atkal aplika Džūdijai roku un noskūpstīja viņu. Viņa tīksmi izbaudīja tuvību, tad atvirzījās un jautāja:

—    Ko tu domā darīt?

—    Es vēl pats nezinu. — Viņš vēlreiz no­skūpstīja Džūdiju, tad negribīgi atrāvās no viņas. — Es iešu gulēt, šī diena bija velniš­ķīgi grūta. Tu labāk ej projām, man mazliet jāpaguj.

Viņš atkal pasmīnēja. Džūdija saspieda viņa roku un izgāja, nejuzdama zemi zem kājām un sevī gavilēdama.

Flemings izklaidīgi izģērbās, kaldams plā­nus un fantazēdams. Viņš iekrita gultā un gandrīz tai pašā momentā, kad nogrieza gaismu, ieslīga miegā.

305

Pēc Reinharta un Džūdijas aiziešanas no­metnē iestājās klusums. Nakts bija tumša: no ziemeļaustrumiem, auksta vēja dzīti, vē­lās biezi mākoņi, solīdami sniegu un aizklā­dami pilnā mēness disku. Taču uz brīdi mē­ness paspīdēja cauri tiem, un tā gaismā slaids, bālgans stāvs izlīda pa logu skaitļo­tāja ēkas aizmugurē un kā' spoks aizslīdēja

20 - 460

uz dzīvojamā sektora pusi. Neviens no sar­giem to nepamanīja un tādēļ nevarēja pazīt meiteni Andrē, kas ar apņēmības pilnu seju un elektriskās auklas rituli rokā zaglīgi la­vījās starp mājiņām uz Fleminga mitekli.

Fleminga istabā no loga krita blāvs gai­šums, jo pirms gulētiešanas viņš bija atvilcis aizkaru. Viņš nepakustējās, kad durvis klusi­ņām atvērās un Andrē ieslīdēja istabā. Viņa kustējās ļoti piesardzīgi; kājas viņai bija ba­sas, bet rokas ietērptas biezos gumijas cim­dos. Pārliecinājusies, ka Flemings aizmidzis, viņa nometās ceļos pie sienas līdzās gultai, iesprauda auklas vienu galu grīdlīstes kon­taktā un nostiprināja, bet otru paņēma iz­stieptā rokā, satverot abus vadus starp īkšķi un rādītāja pirkstu pāris collu zem kailajiem galiem, piecēlās un lēnām sāka virzīties uz Fleminga pusi. Viņam nebija gandrīz nekādu izredžu palikt dzīvam, jo viņš bija aizmidzis un Andrē varēja rēķināties ar iespēju iedar­boties uz savu upuri ar strāvu tik ilgi, kamēr apstātos sirds.

Elpu aizturējusi, viņa tuvināja kailos vadu galus Fleminga acīm. Nebija it kā nekāda iemesla, lai viņš pamostos, tomēr viņš pie­peši uztrūkās no miega. Ieraudzījis pār sevi noliekušos cilvēka siluetu, viņš vairāk instin­ktīvi nekā apzinīgi salieca vienu kāju ur, cauri palagam un segai spēra tam no visa spēka.

Spēriens trāpīja meitenei pa diafragmu, un, gārdzoši ņorīstījusies, viņa nogāzās at­

muguriski uz grīdas. Flemings sataustīja naktslampas slēdzi un iededza gaismu. Uz mirkli tā apžilbināja acis, un viņš, sirdij dobji dauzoties, apjucis sēdēja gultā, kamēr Andrē pūlējās uzslieties uz ceļiem, vēl arvien turēdama rokā vadu galus. Tad, aptvēris, kas notiek, Flemings izlēca no gultas, izrāva auk­las otru galu no kontakta un apsviedās pret meiteni. Tagad viņa jau bija kājās un gan­drīz pie durvīm.

—   Nekur tu netiksi! — Flemings metās pie durvīm. Andrē pasitās sāņus un, salikusi rokas aiz muguras, atkāpās pie galda, uz kura viņš bija ēdis vakariņas. Vienu mirkli šķita, ka meitene ir gatava padoties, bet tad viņa piepeši izklupa uz priekšu ar izstieptu roku, kurā bija sažņaugts maizes griežamais nazis.

—    Bestija! — Flemings sagrāba un asi pa­grieza viņas plaukstas locītavu, tā ka nazis izkrita no rokas, un pašu nogrūda zemē.

Elsodama un locīdamās aiz sāpēm, Andrē gulēja uz grīdas, ar otru roku satvērusi iz­griezto locītavu un raudzīdamās augšuD uz Flemingu ne tik daudz ar niknumu kā izmi­sumu. Nenolaizdams acis no meitenes, viņš noliecās un pacēla nazi.

—   Labi, nogaliniet mani! — Tagad viņas sejā un balsī bija bailes. — Tas jums neko nedos.

—    Tiešām? — Viņa paša balss drebēja un krūtis smagi cilājās.

—         Tas tikai mazliet aizkavēs notikumu

gaitu. — Andrē uzmanīgi vēroja Flemingu, kas atvēra kādu atvilktni un iemeta tur nazi. Juzdamās drošāka, viņa piecēlās sēdus.

—           Kāpēc jūs gribat dabūt mani nost no ceļa? — Flemings jautāja.

—          Tas bija nākamais uzdevums. Es jūs brīdināju.

—           Pateicos! — Pogādams ciet pidžamu, viņš piegāja pie gultas un iebāza kājas čībās, jau gandrīz nomierinājies.

—           Visu, ko jūs darāt, var iepriekš pare­dzēt. — Andrē šķita atguvusi nosvērtību.

—    Jūs nevarat izdomāt neko tādu, kam ne­tiktu dots prettrieciens.

—    Kas sekos tagad?

—           Ja jūs aizbrauksit, nekavējoties aiz­brauksit un neiejauksities …

—    Piecelies! — Flemings viņu pārtrauca. Andrē pārsteigta paskatījās viņā.

—           Piecelies! — Viņš pagaidīja, kamēr viņa pieraušas kājās, un norādīja uz krēslu.

—   Apsēsties tur!

Meitene vēlreiz neizpratnē paskatījās uz Flemingu un apsēdās. Viņš piegāja klāt un nostājās pretī.

—    Kāpēc tu dari tikai to, ko grib mašīna?

—    Kādi jūs esat bērni! — Andrē sacīja.

—   Jūs domājat, ka es esmu verdzene un ma­šīna ir mans kungs, bet mēs abi esam vergi. Mēs esam jūsu izgatavoti konteineri kaut kam tādam, ko jūs nesaprotat.

—    Un tu saproti? — Flemings jautāja.

—    Es spēju saskatīt atšķirību starp mūsu intelektu un jūsējo. Es zinu, ka mūsējais gūs virsroku un jūsējais ies bojā. Jūs sevi uz­skatāt par radības kroni un virsotni, par pē­dējo vārdu … — Viņa apklusa un atkal sāka berzēt samocīto locītavu.

—    Es tā nedomāju, — Flemings sacīja. — Vai es tev nodarīju stipras sāpes?

—    Ne pārāk. Jūs esat gudrāks nekā pārē­jie, taču ar to nepietiek. Jūs visi iznīksit, tā­pat kā dinozauri. Kādreiz viņi bija Zemes valdnieki.

—    Un tu?

Andrē pasmaidīja, un Flemings pirmoreiz redzēja viņas smaidu.

—    Es esmu trūkstošais ķēdes loceklis.

—    Bet ja mēs tevi iznīcināsim?

—    Viņi izaudzēs citu.

—    Bet ja mēs iznīcināsim mašīnu?

—    Viņi uzbūvēs citu.

—    Bet ja mēs iznīcināsim jūs abus un šo raidījumu, tā atšifrējumu un it visus aprēķi­nus, tā ka nekas nepaliks pāri? Raidījums vairs nepienāk. Vai tu to zini? — Andrē pa­purināja galvu. Viņas apstiprinājums visam tam, no kā Flemings baidījās, lika viņam sastingt šausmās, bet tūlīt pat viņš arī sa­prata, kas jādara, lai to novērstu. — Taviem draugiem tur augšā ir apnicis runāties ar mums. Tagad jūs esat pamesti vieni, tu un skaitļotājs. Ja nu mēs jūs abus iznīcināsim?

—    Jūs tikai uz kādu laiku aizkavēsit Ze­mes pakļaušanu augstākam intelektam.

—    Tad tieši tas mums jādara.

Andrē cieši paskatījās uz Flemingu.

—    Jūs to nevarat.

—    Mēs varam mēģināt.

Viņa atkal lēnām papurināja galvu, it kā viņu žēlodama.

—           Brauciet projām! Dzīvojiet un baudiet dzīvi, kamēr vēl varat. Neko citu jūs nespē­jat izdarīt.

—           Bet ja tu man palīdzētu? — Flemings cieši un valdonīgi raudzījās viņai acīs tāpat kā toreiz skaitļotāja ēkā. — Tu neesi domā­joša mašīna vien, tu esi līdzīga mums.

—    Nē!

—           Tev ir sajūtas, tu spēj just. Trīs ceturt­daļas no tevis ir cilvēciska būtne, un tā var­mācīgi saistīta ar mašīnu, kam uzdots mūs iznīcināt. Lai izglābtu mūs un atbrīvotu pati sevi, tev tikai jāpārgroza tās programma. — Flemings saņēma viņu ap pleciem, lai sapu­rinātu, bet Andrē izvairīgi nokratīja viņa rokas.

—    Kāpēc man tas jādara?

—          Tāpēc, ka tu to vēlies, trīs ceturtdaļas no tevis … •

Viņa piecēlās un atvirzījās.

—           Trīs ceturtdaļas no manis ir nejaušība. Vai jūs domājat, ka es pati tādēļ jau pietie­kami neciešu? Mani var sodīt pat par to, ka es klausos jūsos.

—    Vai tevi sodīs par šovakaru?

—           Nē, ja jūs pazudīsit no šejienes. — Andrē vilcinādamās devās uz durvīm, it kā gaidīdama, ka Flemings viņu aizturēs, bet

viņš to nedarīja. — Mani atsūtīja jūs noga­lināt.

Ļoti bāla un skaista viņa stāvēja tumšajā durvju ailē, un viņas balsī nebija ne dusmu, ne gandarījuma. Flemings drūmi paskatījās uz viņu.

— Kauliņi ir mesti! — viņš sacīja.

Tornesas stacijas piebūvē atradās maza kafejnīciņa, un viņi vienojās, ka Flemings uzturēsies tur, kamēr Džūdija sagaidīs Aber- dīnas vilcienu. Bija tikai nākamās dienas va­kars: Reinharts bija rīkojies ātri. Flemings iegāja viņiem rezervētajā mazajā dibenistabā un gaidīja. Tā bija neomulīga, noplukuši istabele, izsista ar pavirši nokrāsotām kuģa plankām, uz kurām rēgojās izbalējušas mi­nerālūdeņu un kokakolas reklāmas. Tās vidū atradās liels, vecs koka galds un daži krēsli. Flemings iedzēra malku no savas plakanās pudeles. Viņš dzirdēja, kā ārā, pieņemdamies stiprumā, gaudo vējš un pēc brītiņa no dien­vidu puses dunēdams tuvojas dīzeļvilciens. Skaļi tusnīdams, tas apstājās stacijā, pēc pā­ris minūtēm atskanēja svilpiens, nokaucās lokomotīves sirēna un vilciens aizbrauca, atstādams aiz sevis klusumu, kurā atkal bija saklausāmi vēja auri un grants čirkstoņazem gājēju soļiem kafejnīcas priekšā.

Džūdija ieveda iekšā Reinhartu un Os­bornu. Viņi bija satuntuļojušies ziemas drē­bēs, un Osborns nesa rokā prāvu ceļasomu.

—           Šķiet, taisās uz sniegputeni, — viņš sa­cīja, nolikdams somu zemē. Viņš izskatījās nelaimīgs un galīgi izsists no sliedēm. — Vai mēs šeit varam droši runāt?

—           Neviens mūs netraucēs, — sacīja Džū­dija. — Es vienojos ar saimnieku.

—           Bet dežurējošais operators? — apjautā­jās Reinharts.

—           Es vienojos arī ar viņu. Viņš zina, kas jādara, un nenodos mūs.

Reinharts pievērsās Flemingam:

—    Kā klājas Madlēnai Donejai?

—          Viņa izķepurosies. Puisis tāpat. Fer­ments ir efektīvs.

—           Paldies dievam! — Reinharts atpogāja mēteli. Viņš neizskatījās noguris no ceļo­juma, gluži otrādi — šķita, ka aktīva darbo­šanās viņu uzmundrinājusi. Visvairāk no­mākts bija Osborns.

—           Ko jūs gribat darīt ar skaitļotāju? — viņš jautāja Flemingam.

—           Pamēģināt, vai nevar to iegrožot, jo citādi. . .

—    Kas citādi?

—          Tieši to mēs gribam noskaidrot. Viens no diviem: tas vai nu apzināti dara ļaunu, vai ir vienkārši sajucis. Šī mašīna ir vai nu tā programmēta, vai arī kaut kas ar to nav kārtībā. Es aizstāvu pirmo viedokli un vien­mēr esmu tā domājis.

—    Jūs nekad neesat varējis to pierādīt.

—    Bet gadījums ar Doneju?

—    Mums vajadzīgs kaut kas taustāmāks,

—           Osborns ies pie ministra, — iejaucās Reinharts. — Ja būs nepieciešams, viņš ies ari pie premjerministra. Jūs to darīsit, vai ne?

—           Ja man būs pierādījumi, — Osborns sacīja.

—           Es jums došu pierādījumus! Pagājušo nakti tas atkal mēģināja mani nogalināt.

—    Kā?

Flemings pastāstīja.

—           Galu galā es piespiedu viņu pateikt patiesību. Jums arī derētu kādreiz patirdīt meiteni, tad jūs ticētu.

—    Mums vajadzīgs kaut kas zinātniskāks.

"— Tad ļaujiet man dažas stundas pastrā­dāt ar skaitļotāju. — Flemings paskatījās uz Džūdiju. — Vai tu dabūji man caurlaidi?

Džūdija izvilka no rokassomiņas trīs caur­laides un izdalīja viņiem. Flemings izlasīja savējo un pasmīnēja.

—           Tātad es esmu oficiāls ministrijas pār­stāvis? Brīnišķīgi!

—           Uz spēles ir likts mans labais vārds, — sacīja nelaimīgais Osborns. — Jūs nedrīkstat darīt neko citu, vienīgi pārbaudīt mašīnu.

Smīns nozuda no Fleminga sejas.

—           Jūs gribat sasiet man rokas uz mugu­ras?

—    Vai jūs saprotat, kā es riskēju?

—           Riskējat! Jums vajadzēja būt manā vietā pagājušo nakti!

—    Tad es tagad varbūt tiešām zinātu, kādu nostāju ieņemt. Mūsu zeme, jaunais cilvēk, ir atkarīga no šīs mašīnas . ..

—    Kuru es uzbūvēju.

—           Potenciāli tā mums nozīmē vairāk nekā tvaika mašīna vai atomenerģija, vai jebkas cits.

—           Tādā gadījumā ir jo svarīgāk . . . — Fle­mings iesāka.

—           Es zinu! Nelasiet man sprediķi! Vai jūs domājat, ka es vispār atrastos šeit, ja neti­cētu, ka tas ir svarīgi, un nevērtētu jūsu do­mas ļoti augstu? Bet rīkoties šādā veidā …

—    Vai jūs zināt kādu labāku iespēju?

—           Kā to pārbaudīt? Nē. Bet citu neko jūs nedrīkstat darīt. Cilvēks ar manu stāvokli…

—           Kāds tad ir jūsu stāvoklis? — jautāja Flemings. — Visdižciltīgākais romietis no vi­siem, ko?

Osborns nopūtās.

—    Caurlaide ir jums rokās.

—           Jūs esat dabūjis, ko gribējāt, Džon, — sacīja Reinharts.

Flemings paņēma ceļasomu un uzlika uz galda. Atvēris to, viņš izņēma tumšu mīkstas drānas mēteli, melnu platmali, portfeli un saģērbās tēlojamai lomai. Nakts tumsā tas viss varēja noderēt gluži labi, taču galīgi nepiestāvēja viņam.

—           Jūs izskatāties pēc putnu biedēkļa, ne­vis pēc ministrijas darbinieka, — smaidīdams sacīja Reinharts.

Džūdija pūlējās apvaldīt smiekliņu.

—    Sargi jūs pārāk cieši nevēros, ja būsit kopā ar mani.

—   Vai tu saproti, ka par to tevi nošaus? — sirsnīgi teica Flemings.

—    Tikai tad, ja mūs atklās.

Osbornam šī jokošanās likās nevietā; to,

ka pārējie tādējādi cenšas mazināt nervozo sasprindzinājumu, viņš neaptvēra, jo pats nervozēja vairāk par visiem.

—    Varbūt iesim, lai tas viss ātrāk ir ga­rām. — Viņš parāva uz augšu mēteļa pie­durkni un paskatījās pulkstenī.

—    Mums jānogaida, kamēr pilnīgi satum- sīs un dienas maiņa būs aizgājusi, — sacīja Džūdija.

Flemings pagramstīja zem sava meteļa un izvilka pudeli.

—    Ko jūs teiktu par vienu malciņu pirms uzbrukuma?

Kad viņi sasniedza nometni, debesis ar zemi griezās kopā mežonīgā sniegputenī un ass ziemeļu vējš trieca sejā stindzinošus, sa­salušus sniega graudus. Abi sargi, kas stā­vēja pie skaitļotāja ēkas durvīm, bija uzcē­luši kažoku apkakles, kaut gan lievenis tiem deva mazu pavēni. Viņi izslēja galvas, pūlē­damies cauri baltajam sniega virpulim tumsā saskatīt četrus tuvojošos stāvus.

Džūdija gāja pirmā un uzrādīja caurlaides. Visi trīs vīrieši turējās mazliet aizmugurē.

— Labvakar! Šie ir viesi no ministrijas.

—     Lūdzu, madam! — viens no sargiem ar jaunākā kaprāļa zīmotnēm uz kažoka piedurknes pielika roku pie cepures un pār­baudīja caurlaides.

—    Viss kārtībā! — viņš sacīja un pasnie­dza tās atpakaļ.

—    Vai tur kāds ir? — jautāja Džūdija.

—    Vienīgi dežūrējošais operators.

—    Mēs tikai uz dažām minūtēm, — paie­dams uz priekšu, sacīja Reinharts.

Sargi atvēra durvis un nostājās malā, ka­mēr pa tām iegāja Džūdija un aiz viņas, ieņēmuši vidū Flemingu, Reinharts un Os­borns.

—    Bet meitene? — jautāja Reinharts, kad viņi jau soļoja pa gaiteni.

—    Viņa šovakar šurp nenāks, — atbildēja Džūdija. — Mēs par to parūpējāmies.

Gaitenis bija garš, ar diviem pagriezieniem taisnā leņķī, un durvis uz skaitļotāja vadības telpu atradās pašā tā galā, tā ka no galvenās ieejas nekas nebija ne saredzams, ne sadzir­dams. Džūdija atvēra durvis un ieveda viņus iekšā. Spoži apgaismotajā vadības telpā atradās tikai viens jauns cilvēks, kas sēdēja pie galda un lasīja. Viņiem ienākot, tas piecēlās.

—    Hello! — viņš sveicināja Džūdiju. — Vai viss izgāja labi?

Tas bija jauniņais asistents. Šķita, ka situā­cija sagādā viņam patiku.

—    Savas caurlaides labāk paturiet pie se­vis. — Džūdija atdeva tās Reinhartam un

Osbornam, bet Fleminga caurlaidi pasniedza operatoram. Flemings noņēma melno plat­mali un uzbāza galvā jauneklim.

—    Tādas nēsā lieli vīri.

—     Nevajag to pārvērst par pantomīmu, — sacīja Osborns un nenovērsa bažīgu skatienu no durvīm, kamēr operators uzvilka Fle­minga mēteli un paņēma portfeli. Pat ar uz­slietu apkakli viņš ļoti atšķīrās no tā cilvēka, kas ienāca iekšā, bet Džūdija apgalvoja, ka šādā tumšā puteņa naktī sargi nebūšot visu tik sīki ievērojuši un droši vien tikai saskai­tīšot viņas pavadoņus.

Tiklīdz puisis bija kārtībā, Osborns atvēra durvis.

—    Mēs paļaujamies uz jums. Izdariet visu pareizi, — viņš sacīja Flemingam. — Vai jums ir materiāls pārbaudei?

Flemings izvilka 110 kabatas jau pazīstamo bloknotu un gaidīja, lai visi aiziet.

—    Es atgriezīšos, — sacīja Džūdija, — tik­līdz būšu viņus pavadījusi garām sargiem.

Flemings šķita pārsteigts.

—    Tev nevajag nākt atpakaļ.

—    Man ļoti žēl, — iejaucās Osborns, — bet tas ir viens no noteikumiem.

—    Es negribu, ka kāds .. .

—    Neesiet muļķis, Džon! — sacīja Rein­harts, un viņi aizgāja. Flemings piegāja pie indikatorpaneļa un kādu brīdi dusmīgi rau­dzījās uz to, aiz iekšēja sasprindzinājuma pie sevis klusi irgādamies, tad apsēdās pie tele­taipa un sāka ievadīt mašīnā skaitļus no sava bloknota. Viņš bija jau gandrīz beidzis, kad atgriezās Džūdija.

—    Ko tu dari? — viņa vaicāja. Par spīti atvieglojuma sajūtai, ka izdevies laimīgi aiz­vest garām sargiem pārģērbušos operatoru, arī viņa manāmi nervozēja.

—    Mēģinu viņu pakaitināt. — Flemings uzsita pēdējo skaitļu grupu. — Sākumam no­derēs tas pats vecais joks ar pazīšanas kodu.

Skaitļotājam vajadzēja tikai pāris sekunžu, lai reaģētu, un indikatorspuldzītes tūliņ sāka mežonīgi zibsnīt. Flemings un Džūdija gai­dīja, ka atskanēs izvades rakstāmiekārtas klakšķēšana, bet izdzirdēja pa gaiteni tuvo­jamies soļus. Džūdija sastinga kā paralizēta, nespēdama paspert ne soli. Flemings saķēra viņu aiz rokas un ievilka tumšajā laborato­rijā, no kurienes, paši paliekot nepamanīti, viņi pa puspavērtajām durvīm varēja visu redzēt. Soļi apstājās pie vadības telpas otras ieejas. Viņi redzēja, ka no ārpuses tiek pa­griezts rokturis, tad durvis atvērās, un tajās parādījās Andrē.

Džūdija izdvesa klusu vaidu, ko apslāpēja skaitļotāja dūkoņa, un Flemings brīdinot sa­spieda viņas roku ciešāk. No savas paslēptu­ves viņi redzēja Andrē aizveram durvis un lēnām tuvojamies kontroliekārtas blokiem. Šķita, ka spuldzīšu nemierīgā zibsnīšana un mašīnas dūkoņa viņu mulsina, jo dažu pēdu attālumā no indikatorpaneļa viņa apstājās un sastinga. Meitenei mugurā bija veca, pe­lēka vēj jaka ar nolaistu kapuci, un spēcīgo spuldžu spožajā gaismā viņa izskatījās sevišķi skaista un nepielūdzama, taču tās seja bija kā pārakmeņojusies, un pēc mirkļa, nervu saspīlējumam pieaugot, muskuļi ap muti un uz deniņiem sāka nervozi raustīties. Lēnām un negribīgi viņa paspēra vēl pāris soļu uz indikatorpaneļa pusi un atkal apstājās, it kā uztvertu no tā brīdinājumu par kādu draus­mīgu reakciju. Šķita, ka viņa zina, kas to sagaida, un tomēr pilnīgi atrodas mašīnas varā.

Tagad viņas seja bija norasojusi svied­riem. Viņa paspēra vēl vienu soli uz priekšu un lēnām sāka celt augšup rokas. Aizmirsusi visu savu naidu, Džūdija gribēja mesties tai klāt, bet Flemings viņu atturēja. Viņu acu priekšā Andrē lēnām un bailīgi izslēja rokas augšup un pieskārās elektrodiem.

Viņas pirmais kliedziens un Džūdijas klie­dziens atskanēja reizē. Flemings ar roku aiz­spieda Džūdijai muti, bet Andrē kliedzieni atskanēja atkal un atkal, nokļūstot par šņuk­stiem, kad voltmetra šautra noslīga lejup, un atkal griezīgi piepildot telpu, kad tā uzlēca augšup

— Žēlīgais dievs! — Džūdija izdvesa zem Fleminga plaukstas. Viņa mēģināja atbrīvo­ties, bet Flemings turēja viņu ciet, kamēr Andrē kliedzieni apklusa un mašīna, laikam juzdama, ka meitene vairs nereaģē, palaida savu upuri vaļā un tas saļima uz grīdas. Džūdija izrāvās no Fleminga rokām un pie­skrēja klāt, bet šoreiz nebija vairs ne vaidu, ne elpas, ne mazākās dzīvības zīmes. Meite­nes acis bija stiklainas un mute atvērta, apakšžoklis ļengani nokāries.

—    Man liekas, viņa ir beigta, — sacīja Džūdija.

—     Ko gan citu tu gaidīji? — Flemings pienāca klāt. — Tu taču redzēji voltāžu. Un tas notika tāpēc, ka Andrē nebija tikusi vaļā no manis — es taču nupat skaitļotājam atkal pateicu, ka viņa ir pagalam. Nabaga mazais velnēns!

Viņš noraudzījās lejup uz čokurā sarāvu­šos ķermeni pelēkajā, nosmulētajā jakā, un viņa skatiens kļuva ciets.

—    Nākamreiz tas rīkosies gudrāk. Tas iz­gatavos kaut ko tādu, kam mēs vispār neva­rēsim tikt klāt.

—    Bet varbūt tu tomēr atklāsi tajā kādu bojājumu. — Džūdija pagriezās, paņēma no teletaipa Fleminga bloknotu un pasniedza viņam.

Viņš izrāva to Džūdijai no rokas un aiz­svieda šķērsām pāri telpai.

—    Par vēlu! Skaitļotājs ir pilnīgā kār­tībā. — Viņš norādīja uz Andrē sakņupušo stāvu. — Tā ir vienīgā atbilde, kas man va­jadzīga. Rīt tas liks izdarīt jaunu eksperi­mentu un parīt atkal, un aizparīt, un aizaiz- parīt…

Viņš ātri piegāja pie trauksmes signalizā­cijas un drošinātāju paneļiem, kas atradās līdzās durvīm, ar abām rokām satvēra vadus un rāva. Tie padevās, bet nenotrūka. Tad

viņš atspērās ar kāju pret sienu un vēlreiz rāva no visa spēka.

—    Ko tu dari?

—    Es to iznīcināšu! Patlaban ir īstais brī­dis, varbūt vienīgais. — Viņš atkal mēģināja noraut vadus, tad atmeta ar roku un pasnie­dzās pēc ugunsdzēsēju cirvja, kas bija pa­kārts līdzās pie sienas. Džūdija pieskrēja vi­ņam klāt.

—    Nē! — Viņa saķēra Fleminga roku, bet viņš to atgrūda nost, atvēzējās un pār­cirta vadus, tad apsviedās un pārlaida ska­tienu telpai. Indikatorpanelis vēl arvien ātri zibsnīja. Flemings piegāja tam klāt un iezvēla ar cirvi.

—    Vai tu esi prātu zaudējis?! — Džūdija atkal pieskrēja pie viņa un, saķērusi cirvi aiz kāta, mēģināja viņam to atņemt. Fle­mings ar ciešu tvērienu izrāva cirvi.

—    Ļauj man! Es teicu, lai tu nenāc atpa­kaļ.

Džūdija ieplestām acīm raudzījās Fle- mingā, it kā viņu vairs nepazītu: seja tam bija norasojusi sviedriem, tāpat kā pirmīt Andromēdai, un saviebta niknumā un nelo­kāmā apņēmībā. Tagad Džūdija saprata, kas viņam bijis padomā visu laiku.

—    Tad tāds bija tavs nolūks!

—    Citas izejas vairs nav

Viņš stāvēja ar cirvi rokās, vērtējoši lūko­damies apkārt, un Džūdija saprata, ka viņai jātiek līdz durvīm pirmajai, taču Flemings aizmetās garām un, atspiedies ar muguru

pret durvīm, aizšķērsoja viņai ceļu. Viņa sejā bija tā pati apņēmības izteiksme un lūpu kaktiņos plaiksnījās rūgts smīns. Džūdija-pa- tiešām domāja, ka viņš kļuvis ārprātīgs. Viņa izstiepa roku pēc cirvja un sacīja gluži kā bērnam:

—    Lūdzu, atdod to man, Džon! — Viņa sarāvās, kad Flemings iesmējās. — Tu apso­līji.

—    Es neko neapsolīju. — Ar vienu roku viņš cieši turēja cirvja kātu, ar otru aizslē­dza durvīs.

—    Es kliegšu! — Džūdija sacīja.

—    Kliedz! — Viņš ieslidināja atslēgu ka­batā. — Neviens tevi nedzirdēs.

Pastūmis Džūdiju nost, viņš lieliem soļiem izgāja cauri uz telpu, kur atradās skaitļotāja atmiņas iekārta, un, atvēris tuvākā cilindra segplātni, zvēla ar cirvi. Vakuumam sabrū­kot, notika neliels sprādziens.

—    Džon! — Džūdija mēģināja viņu aiztu­rēt, kad tas devās pie nākamā cilindra.

—    Es zinu, ko daru! — Flemings sacīja, atvērdams segplātni un sadragādams serdeni. Atkal nosprakšķēja sprādziens. — Tādas iz­devības kā tagad nekad vairs nebūs. Vai tu gribi skriet laukā un sacelt troksni? Ja tu domā, ka es rīkojos nepareizi, dari to!

Viņš pavisam mierīgi un saprātīgi parau­dzījās Džūdijai acīs un iebāza roku kabatā pēc atslēgas.

—    Ja gribi, atved šurp drošības dienesta vīrus, tā vienmēr ir bijusi tava iemīļotā no­

darbība. Bet varbūt tu sāc apjēgt, ka es rīko­jos pareizi? To taču gribēja arī Osborns. «Izdariet visu pareizi,» viņš man sacīja.

Flemings turēja atslēgu izstieptā rokā, bet, pati nevarēdama izskaidrot, kāpēc, Džūdija nespēja to paņemt. Pagaidījis kādu brīdi, viņš atkal noglabāja atslēgu kabatā, pagrie­zās un sāka šķaidīt pārējos serdeņus.

— Ka tikai neizdzird sargi! — Tagad, zi­not, ka Flemings nav ārprātīgs, Džūdija ju­tās viņa sabiedrotā un nostājās sardzē pie durvīm, kamēr viņš, lauzdams un dragādams visu pēc kārtas, soli pa solim virzījās uz priekšu, pārvēršot sarežģīto tehnisko kom­pleksu un miljoniem elektronisko elementu par lausku, vadu un drumslu mudžekli uz grīdas, uz metāla statņiem, aiz sašķaidītajiem paneļiem. Džūdijai bija nepanesami grūti skatīties uz to, bet viņa vērīgi klausījās, vai cauri šķindoņai un brīkšķiem nesadzirdēs kādu skaņu gaitenī.

Neviens nenāca un viņus neiztraucēja. Arā trakojošā sniega vētra, neredzama un nedzir­dama ēkas dziļumā, noslēpa viņu darboša­nos. Sākumā Flemings strādāja nosvērti un metodiski, bet tas bija milzīgs darbs, un, juzdams, ka nogurs un netiks ar visu galā, viņš sāka iet arvien ātrāk un ātrāk un drīz jau neprātīgā steigā zvetēja ar cirvi pa labi un pa kreisi, galīgi aizelsies aiz piepūles un gandrīz akls no sviedriem, kas straumītēm plūda pār pieri. Paveicis savu darāmo visap­

kārt vadības telpai, viņš atgriezās pie indi­katorpaneļa un sadragāja to.

—     Še tev, izdzimteni! — viņš pusbalsī iekliedzās. — Še vēl, vēl!

Tad viņš nolaida cirvi uz grīdas un atspie­dās uz kāta, lai atvilktu elpu.

—    Kas tagad noliks? — Džūdija jautāja.

—   Viņi mēģinās to uzbūvēt no jauna, bet nezinās, kā to izdarīt.

—   Viņi izmantos raidījumu.

—    Tas vairs nepienāk.

—    Viņiem būs pirmais pieraksts.

—   Nekā viņiem nebūs — ne raidījuma, ne tā atšifrējuma, itin nekā, jo tas viss ir šeit iekšā. — Flemings norādīja uz masīvām metāla durvīm sienā aiz vadības pults. Tad viņš atkal pacēla cirvi, atvēzējās un sāka dauzīt durvju viras. Sitiens sekoja sitienam, bet viras nepadevās. Džūdija stāvēja līdzās, saspringusi aiz bailēm, jo spalgais troksnis, metālam atsitoties pret metālu, šķita satrici­nām visu ēku. Taču neviens to nedzirdēja. Pēc laba brīža Flemings pārstāja dauzīt un atkal, smagi elsodams, atspiedās pret cirvi. Tagad, kad skaitļotājs vairs nedarbojās, telpa bija pilnīgi klusa, un šis kapa klusums likās saderīgs ar meitenes nekustīgo ķermeni uz grīdas.

—     Mums jādabū atslēga, — sacīja Fle­mings. — Kur tā ir?

—    Majora Kvodringa dežūristabā.

—   Bet tur . . .

Džūdija apstiprināja viņa bažas. — Tur vienmēr kāds ir, — viņa sacīja. — Un at­slēga stāv seifā.

—    Ir jābūt vēl otrai atslēgai.

—    Nav. Tā ir vienīgā.

Džūdija mēģināja iedomāties kādu citu iespēju, bet tādas nebija. Cik viņa zināja, nevienam, pat Džīrsam, nebija šo durvju atslēgas dublikāta. Flemings sākumā negri­bēja Džūdijai ticēt, bet, sapratis, ka viņa ne­melo, pēkšņi aizsvilās niknumā. Paķēris cirvi, viņš atkal sāka mežonīgi dauzīt durvis un ārdījās tik ilgi, kamēr galīgi aizkusa. Tad, atmetis ar roku, viņš iezvēlās salauztajā krēslā pie bijušās vadības pults un labu brīdi sēdēja, domādams un prātodams, un pūlēda­mies kaut ko izgudrot.

—    Velns parāvis, kāpēc tu man to nepa­teici agrāk? — viņš beidzot sacīja.

—    Tu man nejautāji. — Fleminga vardar­bības un nelaimes nenovēršamības apziņas satriekta, Džūdija visa drebēja un tikai ar pūlēm valdījās. — Tu neko man nejautāji. Kāpēc tu nejautāji?

—    Ja es būtu to darījis, tu nejautu man rīkoties.

Viņa mēģināja runāt saprātīgi un apvaldīt trīsas.

—    Mēs to atslēgu dabūsim. Es kaut ko izdomāšu, varbūt jau rīt no paša rīta.

—    Rīt būs jau par vēlu. — Flemings papu­rināja galvu un cieši paskatījās uz Andrē nekustīgo ķermeni, kas gulēja pie viņa kā- jārri. — «Visu, ko jūs darāt, var iepriekš pa­redzēt,» viņa teica. «Jūs nevarat izdomāt neko tādu, kam netiktu dots prettrieciens.» Mēs nevaram uzvarēt.

— Mēs to dabūsim ar Osborna palīdzību vai kā citādi, — Džūdija sacīja. — Bet tagad mums jātiek ārā no šejienes.

Viņa sameklēja jaunā operatora mēteli un šalli, palīdzēja Flemingam apģērbties un iz­veda viņu no skaitļotāja ēkas.

ATRISINĀJUMS

Bija jau ļoti vēls, kad viņi atgriezās staci­jas kafejnīcā. Arā vēl arvien auroja snieg­putenis, un pie ēkas ziemeļu sienas bija sadzīta augsta kupena. Reinharts un Osborns, vīstīdamies mēteļos, sēdēja kafejnīcas ma­zajā dibenistabā un gurdi un nevērīgi spē­lēja šahu.

Flemings bija pārāk satriekts un apstulbis no pārdzīvotā, lai pierādītu savu taisnību, un ļāva stāstīt Džūdijai, bet pats sēdēja sa- kņupis uz viena no smagajiem laucinieciska- jiem krēsliem, kamēr Reinharts izjautāja Džūdiju un izmisušais Osborns gaudulīgā balsī apbēra viņu ar pārmetumiem.

— Kā jūs uzdrošinājāties iepīt mani šādā avantūrā? — No Osborna parastā smalkuma vairs nebija ne miņas. Par spīti visam savam diplomātiskajā korpusā gūtajam treniņam viņš bija nožēlojami uztraucies. — Es pie­kritu piedalīties šai pasākumā tikai tāpēc, ka cerēju — varbūt mēs varēsim sagādāt mi­nistram pārliecinošus pierādījumus. Bet ta­gad ir beigas kā viņa karjerai, tā ma­nējai.

—    Un manējai arī. — Reinharts nopūtās.

—    Taču es labprāt to upurēšu, ja mašīna ir iznīcināta.

—    Tā nav iznīcināta, — Osborns iebilda.

—    Viņš nevarēja līdz galam izdarīt pat to. Ja raidījuma pieraksts ir palicis, mašīnu va­rēs uzbūvēt no jauna.

—    Es ievārīju šo putru, — sacīja Flemings.

—    Jūs varat visā vainot mani. Esmu gatavs nest atbildību.

Osborns nicīgi iezviedzās.

—    Tas mūs neglābs no cietuma.

—    Ak par to jūs raizējaties? Nevis par to, ka mašīnu uzbūvēs no jauna un būs kāda jauna kreatūra, un mēs tiksim pakļauti jū­gam, ko nekad vairs nespēsim nokratīt?

—    Vai tiešām mēs nekā nevaram darīt? — jautāja Džūdija.

Ar pēdējo vāro cerību viņi visi pievērsās Reinhartam. Tas kopā ar viņiem soli pa so­lim, gluži kā pārbaudot aprēķinu, izanalizēja situāciju un beigās konstatēja, ka iesākto nav iespējams novest līdz galam. Nebija ne­kādu cerību līdz rītam dabūt atslēgu, un tad Džīrss jau būs uzzinājis par notikušo un iedarbinās visas sviras, lai skaitļotāju jo drī­zāk atjaunotu. Tagad viņi vairs neapšaubīja Fleminga teorijas pareizību, bet bija norai­zējušies par viņa neveiksmi.

—    Osbornam neatliek nekas cits, — Rein­harts sacīja, — kā doties ar pirmo vilcienu atpakaļ uz Londonu un, kad pienāks šī vēsts, izlikties pārsteigtam.

—    Bet es taču nevaru noslēpt savu vizīti Tornesā, — Osborns iebilda:

—    Jūs ieradāties, īsu brīdi uzkavējāties te un aizbraucāt. Viss pārējais notika pēc jūsu aizbraukšanas, un tā jau arī patiesībā bija. Jūs par to nekā nezināt.

—    Bet «ministrijas darbinieks», ko es ievedu?

—    Viņš iznāca laukā kopā ar jums.

—    Un kas «viņš» bija?

—    Atrodiet cilvēku, uz ko varat paļauties. Iebiedējiet vai piekukuļojiet kādu, lai aplie­cina, ka kopā ar jums atbrauca uz Tornesu un atgriezās Londonā. Jums jāpaliek ārpus katrām aizdomām un jāsaglabā sava ietekme. Mums visiem jāmēģina kaut kā izlocīties. Džonam ir taisnība: viņi skaitļotāju atkal uz­būvēs, un tad te jābūt vismaz vienam no mums, kas varētu dot prātīgu padomu.

—    Bet kas tad būs sadauzījis skaitļo­tāju?— jautāja Flemings.

Profesora sejā parādījās apmierināts smai- diņš.

—    Meitene. Var taču pieņemt, ka viņa pēkšņi izlēkusi no sliedēm un sadumpojusies pret skaitļotāju, un vai nu nosista ar strāvu uz vietas, vai arī mirusi pēc sodīšanas no šoka sekām, ko saasinājis nervu uzbudinā­juma stāvoklis. Viss viens, lai viņi domā, ko grib. Šā vai tā, viņa pati ir beigta un nevar neko noliegt.

—           Jūs esat par to pārliecināts? — Osborns jautāja Flemingam.

—    Vai vēlaties apskatīt līķi?

—           Jautājiet man, — sacīja Džūdija, juz­dama uzvilnījam nelabumu. — Es vienmēr esmu klāt, kad kāds mirst.

—           Okei! — Flemings uzrausās kājās un pagriezās pret Reinhartu. — Ko mēs ar Džū­diju šai laikā būtu varējuši darīt?

Profesoram atbilde bija gatava:

—           Jūs tur nemaz nebijāt. Sargi apliecinās, ka mēs atstājām skaitļotājā operatoru un mis Adamsoni. Viņi aizgāja abi kopā, un tas no­tika pēc tam.

—    Tas neies cauri, — Osborns sacīja.

—    Būs velnišķīgi stingra izmeklēšana.

—           Nekas cits mums neatliek. — Reinharts neomulīgi nodrebinājās. — Skaties, no kuras puses gribi, ķeza ir liela.

Tā viņi visi četri tur sēdēja ap galdu, mē­teļos ietinušies, līdzīgi pusnakts stundas rē­giem, gaidīdami, kad atausīs rīts un aprims sniegputenis.

—           Kā jūs domājat, vai vilcienu satiksme nebūs pārtraukta? — pēc brīža iejautājās Osborns.

Reinharts pašķieba galvu, ieklausīdamies vēja brāzienos uz jumta.

—           Nedomāju vis. Izklausās, ka vētra maz­liet pierimst. — Viņš pievērsās Flemingam.

—   Ko jūs darīsit, Džon?

—    Mēs ar Džūdiju mašīnā atgriezīsimies nometnē. Kad braucām šurp, ceļš bija vēl gluži pieņemams.

—    Tad labāk brauciet tūliņ, — sacīja Reinharts. — Izliecieties, ka esat izbraukuši tāpat pavizināties, un tūlīt dodieties uz sa­viem dzīvokļiem. Jūs neko un nevienu ne­esat redzējuši.

—    Ir gan īstais laiciņš vizināties! — Fle­mings gurdi piecēlās un paskatījās uz Rein­hartu, tad uz Osbornu. — Man žēl, ka tā iznāca. Man patiešām ļoti žēl.

Viņš piesardzīgi vadīja mašīnu cauri sniega brāzmām, un Džūdija ik pēc brītiņa ņēmās slaucīt aizsvīdušo priekšējo stiklu, taču vētra jau sāka rimties. Aizvedis Džū­diju, Flemings lēnām brauca uz savu mājokli. Viņš jutās tik noguris, ka negribējās līst laukā no mašīnas. Bija kāda stunda pēc pus­nakts, nometne gulēja dziļā miegā un baltajā sniega segā šķita kā izmirusi. Ieejot no āra gaišuma savā istabā, Flemingam tā izskatījās tumšāka nekā parasti. Viņš pagramstījās gar sienu, lai uzgrieztu gaismu, un brīdī, kad viņa roka pieskārās slēdzim, tai uzgūlās kāda sveša apsaitēta roka.

Pirmajā mirklī Flemingu pārņēma mežonī­gas bailes, tad viņš atstūma šo roku un uz­grieza gaismu.

Istabā stāvēja Andrē, turēdama vienu ap­saitēto roku otrā un klusu kunkstēdama. Viņa bija krīta bāla'un vārga, bet dzīva. Kādu brīdi Flemings, neticēdams savām acīm,

blenza uz viņu, tad aizvēra durvis un pāri istabai piegāja pie loga, lai aizvilktu aizka­rus.

—           Apsēsties un izstiep rokas! — Izņēmis no skapīša saites un ziedes tūbiņu, Flemings sāka saudzīgi un rūpīgi apmainīt viņas pri­mitīvos apsējus.

—           Es gan nedomāju, ka tu būsi palikusi dzīva, — viņš sacīja. — Es redzēju, kāda bija voltāža.

—           Jūs redzējāt? — Meitene sēdēja uz gul­tas, izstiepusi rokas pret viņu.

—    Jā, redzēju.

—    Tātad jūs tas bijāt.

—           Es . . . un cirvis. — Flemings ielūkojās viņas bālajā, izmocītajā sejā. — Ja es būtu zinājis, ka tu vēl esi pie dzīvības . ..

—           Jūs būtu nobeidzis arī mani. — Viņa pateica priekšā bez ļaunuma, vienkārši kon­statēdama faktu. Tad, sāpju pārņemta, uz brīdi aizvēra acis. — Man ir stiprāka sirds nekā . . . nekā cilvēkiem. Vajag ļoti daudz, lai tā pārstātu darboties.

—    Kas apsēja tavas rokas?

—    Es pati.

—    Kam tu pateici?

—    Nevienam.

—    Vai kāds zina, kas noticis ar skaitļotāju?

—    Nedomāju vis.

—           Kāpēc tu viņiem nepateici? — Flemin­gam meitenes izturēšanās šķita arvien nesa­protamāka. — Kāpēc tu atnāci uz šejieni?

—    Es nezināju, kas notiks . . . kas bija no­ticis: Kad atguvu samaņu, es sākumā nespēju domāt ne par ko citu kā tikai par savām sā­pošajām rokām. Tad es paskatījos apkārt un redzēju, ka viss ir sadauzīts druskās.

—    Tu varēji pasaukt sargus.

—    Es nezināju, ko darīt: mani neviens vairs nevadīja. Bez skaitļotāja es jutos kā pazudusi. Vai jūs noteikti zināt, ka tas ir pilnīgi pagalam?

—    Jā, noteikti.

Meitenes acis drudžaini dega bālajā sejā.

—    Man prātā bija tikai viena doma — uz­meklēt jūs. Un vēl manas rokas. Es aptinu tās un atnācu šurp. Es nekā neteicu sargiem. Un, kad jūsu te nebija, es gaidīju. Kas tagad notiks?

—    Vini uzbūvēs skaitļotāju no jauna.

—    Nē!

—    Vai tu to negribi? — Flemings pār­steigts jautāja. — Kā tad paliek ar tavu «augstāko mērķi», tavu augstāko dzīvības formu?

Andrē neatbildēja. Kad viņš sasēja pēdējo pārsienamo, viņa atkal aizvēra acis aiz sā­pēm. Flemings ievēroja, ka viņa visa trīc.

—    Tu esi nosalusi, — viņš sacīja, aptaustī­dams meitenes pieri. Tad norāva no gultas dūnu segu un aplika to viņai ap pleciem. — Ietinies tajā!

—    Jūs domājat, ka viņu atkal uzbūvēs?

—    Noteikti. — Flemings sameklēja viskija pudeli un pielēja divas glāzes. — Tagad

izdzer šito. Viņiem būs jāiztiek bez manas palīdzības, bet viņi izmantos tevi.

—           Viņi liks man to darīt? — Andrē iesūca malku viskija un degošām, izbaiļu pilnām acīm raudzījās Flemingā.

—    Vai tev vajadzēs likt?

Viņa gandrīz pasmējās.

—           Kad es redzēju, ka skaitļotājs ir sa­dauzīts, es biju tik laimīga.

—          Laimīga? — viņš pārjautāja, atņem­dams glāzi no lūpām.

—    Es jutos brīva. Es jutos . . .

—           Kā grieķu Andromēda, kad Persejs sarāva viņas važas?

Andrē acīmredzot nezināja šo mītu un nekā neatbildēja.

—           Kad skaitļotājs strādāja, es to ienīdu, — viņa sacīja, pasniegusi atpakaļ savu glāzi.

—    Nav tiesa. Tu ienīdi mūs.

Viņa papurināja galvu.

—          Es ienīdu mašīnu un visu, kam bija kāds sakars ar to.

—    Tad kāpēc tu …

—           Kāpēc cilvēki rīkojas tā un ne citādi? Tāpēc, ka jūtas spiesti! Tāpēc, ka viņi uz­skata to par loģisku dzīves nepieciešamību —• būt saistītiem pie sava darba, pie savām ģi­menēm. pie savas zemes. Jūs iedomājaties, ka šīs saites sakņojas emocijās? Taču neap­gāžama loģika ir visciešākā saite. Es to zinu. — Viņas balss ietrīcējās un kļuva ne­droša, — Es darīju to, kas man bija jādara, un tagad, kad šīs saites vairs nav, es nezinu, ko .. . es nekā nezinu.

Flemings apsēdās viņai blakus.

—    Tu varēji to pateikt agrāk.

—           Esmu to tagad pateikusi. — Andrē cieši ieskatījās viņam sejā. — Esmu atnākusi pie jums.

—           Tu esi atnākusi par vēlu. — Flemings palūkojās uz Andrē biezi notītajām rokām, domādams par pēdām, ko uz tām bija atstā­jusi mašīnas griba. — Viņi atkal uzbūvēs skaitļotāju, un nekas pasaulē nespēs stāties tiem ceļā.

— Bet bez projekta atšifrējuma viņi nevar to izdarīt.

—    Tas vēl arvien ir viņu rīcībā.

—    Jūs to neiznīcinājāt?

Ja arī Flemings būtu vēl šaubījies par Andrē protesta patiesīgumu, tad tagad izmi­sums viņas balsī un acīs izkliedēja jebkuras šaubas.

—           Es nevarēju atlauzt seifu, un vienīgā atslēga ir pie Kvodringa.

Andrē pataustīja savas jakas kabatā.

—    Man arī ir šī atslēga.

—           Bet man teica, ka nevienam citam tās neesot.

Viņa izvilka atslēgu, saviebdamās aiz sā­pēm, kad rokas apsējs aizķērās aiz kabatas atloka. — Man tā ir, bet to šeit neviens ne­zina. — Andrē pasniedza atslēgu Flemingam. — Varat iet un pabeigt savu darbu.

Tas bija tik viegli un tajā pašā laikā

neiespējami: atslēga, kas viņam bija vajadzī­gāka par visu citu, nu bija rokā, bet tagad viņš vairs nekā nevarēja iekļūt atpakaļ skaitļotāja ēkā, lai to izlietotu.

—    Tas būs jādara tev, — Flemings sacīja. Andrē ierāvās dziļāk dūnu segā, bet Fle­mings atsvieda to nost un saņēma viņu pie pleciem. — Ja tu patiešām to ienīsti, ja tu patiešām vēlies palikt brīva, tev tikai jāieiet tur iekšā, jāatslēdz sienas seifs un jāizņem raidījuma pieraksts, kas ir magnetofona len­tēs, un mani aprēķini, kas ir uz papīra, un programma — tā ir perfokartēs. Iekur no vi­siem šiem papīriem ugunskuru, un, kad tas ir labi iededzies, uzmet virsū lenšu spoles. Pieraksts tiks izdzēsts. Un pēc tam ātri pazūdi no turienes.

—    Es nevaru.

Flemings sapurināja meiteni, un viņa klusu ievaidējās aiz sāpēm.

—    Tev tas ir jādara!

Viņš dega nepacietīgā uzbudinājumā un nedomāja ne par savas un Andrē rīcības se­kām, ne par to, kas tagad, kad meitene bija palikusi dzīva, varēja draudēt viņiem visiem; viņam prātā bija tikai svarīgākais, būtiskā­kais, ko nedrīkstēja atstāt nepaveiktu.

—    Sargi tevi neaizturēs un neizjautās. Šie tev noderēs, lai paslēptu apsējus. — Fle­mings izņēma no kādas atvilktnes pāri lielu šofera cimdu un sāka tos vilkt meitenei rokās.

-— Nē, lūdzu, nē! — Andrē sarāvās, kad

cimdi pieskārās sāpošajām rokām, taču Fle­mings lēnām un uzmanīgi turpināja tos stīvēt pāri apsējiem,

—    Tu vari sakurt sārtu turpat uz grīdas. Es tev iedošu sērkociņus.

—    Nesūtiet mani! Lūdzu, nesūtiet mani atpakaļ! — Andromēdas acīs dega izbailes, un viņas seja par spīti izdzertajam viskijam vēl arvien bija slimīgi bāla. — Es nespēļu to izdarīt.

—    Tu vari! — Flemings iebāza viņai ka­batā sērkociņus un maigi stūma viņu uz dur­vīm. Aiz tām bija balta zeme un melna nakts. Vairs nesniga, un vējš bija nostājies. Nometnes spuldzes lēja lejup saltu gaismu, un pāri apsnigušajai zemei pacēlās tumšie ēku silueti ar baltām kupenām uz jumtiem. — Tu vari to izdarīt! — viņš atkārtoja.

Kad Andrē vēl vilcinājās, Flemings pa­ņēma viņas roku savējā. Pēc brīža viņi abi jau brida pa sniegu uz skaitļotāja ēkas pusi. Flemings pavadīja meiteni, cik tālu vien va­rēja, un, kad viņi bija nonākuši jau tik tuvu, ka kuru katru mirkli tos varēja pamanīt sargi, atvadīdamies viegli uzsita viņai uz pleca.

—    Lai tev labi veicas! — viņš sacīja un negribīgi devās atpakaļ uz savu mājiņu.

Sals bija pieņēmies un kļuvis stindzinošs. Flemings juta, ka viņu krata salti drebuļi., steigšus aizvēra durvis, piegāja pie loga un, atvilcis aizkarus, sāka raudzīties ārā. Līdz šim brīdim viņš nemaz nebija jutis pagājušo stundu piepūli, bet tagad, stāvot pie loga un gaidot, viņam pēkšņi kā smags vilnis uz­vēlās nogurums. Nepārvarami gribējās lik­ties gultā, aizmigt un pamosties tikai no rīta, kad viss būs pāri. Viņš mēģināja iedomāties, ko Andrē patlaban dara, apsvērt iespējamās varbūtības, kas varētu notikt, iespējamo iz­nākumu, taču viņa domām neizdevās atrau­ties no šā vakara notikumiem, un acu priekšā visu laiku stāvēja mazais, gaišais stāvs, kas aizbrien pa sniegu.

Viņš neparko nevarēja sasildīties, kaut gan ieslēdza elektrisko kamīnu un ielēja sev vēl glāzi viskija. Viņš pukojās pats uz sevi, ka agrāk lietojis to pārāk daudz un tagad vairs nejūt alkohola iedarbību, un domās pieņēma dažādus lēmumus attiecībā uz savu un Džūdijas turpmāko dzīvi, ja galu galā viss beigtos laimīgi. Atspiedies pret palodzi, viņš ilgi vērās nakts klusumā, un gaidot laiks šķita velkamies bezgala lēni.

Ap pulksten trijiem atkal sāka snigt, tagad rāmi un mierīgi, bez vēja, un spuldzes, kas noteiktās vietās nometnes teritorijā dega visu nakti, aiz krītošo pārslu baltā plīvura izplūda nespodrā mirgā. Kādu brīdi Flemings šaubījās, vai tie ir dūmi, ko viņš saskatīja spuldžu gaišumā pie skaitļotāja ēkas, vai tikai sniegpārslu gūzma. Tad viņš izdzirdēja trauksmes signālu un sargu uztraukto klai­gāšanu. Uzslējis mēteļa apkakli, viņš atvēra logu, un tūlīt visu redzēja un dzirdēja skaid­rāk. Tie nepārprotami bija dūmi.

Fleminga pirmā doma bija skriet ārā un pašam apskatīties, kas noticis, sameklēt An­drē un aizkavēt uguns apdzēšanu, taču viņš gluži labi zināja, ka nekā nevarēs izdarīt un atliek vienīgi paļauties uz vispārējo apju­kumu un tumsu, kas varbūt dos meitenei iespēju paslēpties un liesmām paveikt savu darbu līdz galam. Spriežot pēc dūmiem, skaitļotāja telpai tagad vajadzēja būt jau pilnīgi uguns varā, un bija ļoti iespējams, ka liesmas aprīs it visu, ieskaitot pašu Andrē. Piepeši Flemingā uzviļņoja pretrunīgas jūtas: protams, viņš visu laiku bija gribējis tikt vaļā no meitenes, taču doma, ka viņš sūta to nāvē, nebija ienākusi prātā. Ar kādu sirds stūrīti viņš vēlējās, lai Andrē paliktu dzīva, un pēkšņi jutās atbildīgs par viņas likteni. Trīs ceturtdaļas no šā radījuma — tas, ko viņš spēja saprast, — bija būtne ar sajūtām, bailēm un emocijām, ko Flemings pats bija palīdzējis radīt, un tagad, kad saite starp meiteni un intelektu, kas to vadīja, bija pārcirsta, viņa atradās nāves briesmās, un varbūt vienīgi viņš varēja pasniegt glābēja roku. Ja vien viņa jau nebija mirusi.

Piepeši drūmi un draudīgi ierēcās trauk­smes sirēna, un Flemingam šķita, ka nometnē uzreiz iedegas it visas ugunis un nemierīgi zibsnī aiz dejojošajām sniegpārslām. Cauri sirēnas gaudošanai viņš dzirdēja, ka tiek iedarbināti motori, un no galvenās sardzes ēkas augšas spēji uzšāvās balts prožektora stars un sāka lēnām slīdēt pāri apkārtnei.

Viņš varēja iedomāties, kāds trauksmes un pavēļu vilnis patlaban veļas cauri visai no­metnei: sargi zvana uz sardzes ēku, apsar­dzes komandieris — Kvodringam, dežurējo­šais virsnieks — drošības dienesta patruļām, ugunsdzēsēju komandai, ārējai apsardzei, Kvodrings — Džīrsam, un Džīrss, tāpat pi­džamā izlēcis no gultas, ziņo uz Londonu gu­lošajam ministram un zonas virspavēlniekam, lai nekavējoties tiktu veikti pret diversijām paredzētie ārkārtējie pasākumi.

Flemings sasprindzināja redzi, cauri ņirbo­šajam sniega aizkaram pūlēdamies saskatīt, kas notiek, un nolādēja sirēnu, kuras kauk­šana apslāpēja visas citas skaņas. Garām viņa mājiņai taurēdama un žvankstēdama aizdrāzās ugunsdzēsēju mašīna, un tās luk­turu un prožektora stara gaismā pavīdēja skrejoši silueti — cilvēki kažokos, ko tie pa ceļam steidzās aizpogāt, un kareivji ar auto­mātiem un rokas ložmetējiem. Garām pa­brauca vēl viena mašīna — «Land Rover», kam uz jumta griezās radiolokatora antena. Tad gaismas aizslīdēja projām, sirēna ap­klusa, un tumsā varēja dzirdēt juceklīgus trokšņus un jaust sniega klusinātu drudžainu rosīšanos. Pēc maza brīža tika ieslēgts otrs prožektors, kas spoži apgaismoja klajumu starp dzīvojamām mājiņām un tehnisko sek­toru. kur atradās skaitļotāja ēka. Klajumu ātrā gaitā šķērsoja kāda cita mašīna. Tas bija vaļējs džips, un Flemings skaidri saskatīja, ka blakus šoferim sēž Kvodrings un kaut ko kliedz lauka telefonā. Mašīnai priekšā izskrēja kāds stāvs, un Flemingam iešāvās prātā, ka tā ir Andrē, bet, ielūkojies vērīgāk, viņš pazina Džūdiju. Viņas tumšie mati bija izspūruši, uz pleciem steigā uzmests mētelis. Džips apstājās, un Kvodrings viņai kaut ko ātri pateica, tad šoferis atkal piedeva gāzi, bet Džūdija pagriezās un skrēja uz Fleminga mājiņu.

Nepieklauvējusi viņa iedrāzās iekšā un mirkli satraukti skatījās apkārt, kamēr ierau­dzīja viņu.

—    Kas noticis? — viņa izdvesa.

Flemings, neatraudamies no loga, atbil­dēja:

—    Viņa ir to izdarījusi. Andrē. Tur deg pieraksts un aprēķini.

—    Andrē? — Džūdija, nekā nesaprazdama, pienāca viņam klāt. — Viņa taču ir mirusi!

Gariem paskaidrojumiem nebija laika, un Flemings pāris vārdos informēja Džūdiju, kas stāvēja viņam līdzās, raudzīdamās ārā.

—    Es domāju, ka tas esi tu, — viņa sacīja, vēl īsti visu neaptverdama. — Paldies die­vam par to pašu.

—    Ko Kvodrings teica? — Flemings jau­tāja.

—    Lai es viņu gaidu šeit.

—    Vai viņš ir atradis meiteni?

—    Es nezinu. Manuprāt, viņam par to nav ne jausmas. Viņš deva pavēli patruļām pār­meklēt teritoriju un, ja kāds nepaklausītu, šaut bez brīdinājuma.

Klaigas un mašīnu rūkoņa tagad atskanēja no nometnes viņas malas un vairs nebija tik skaidri saklausāmas. Dūmu mākonis virs skaitļotāja ēkas bija kjuvis lielāks un bie­zāks, un pašā tā centrā augšup izšā vās liesmu mēle, labi saskatāma starp prožektora balta­jām gaismas strēlēm. Flemings un Džūdija klusēdami vēroja un klausījās. Pēkšņi cauri juceklīgajiem trokšņiem atskanēja spalgs šāviena sprakšķis, pēc tam otrs un trešais.

Flemings sastinga.

—    Vai tas nozīmētu, ka Andrē ir atrasta? — jautāja Džūdija.

Flemings neatbildēja. Klajums mājiņas priekšā tagad bija tukšs. Prožektora stars, kas bija aizslīdējis projām, atkal pavirzījās šurpmāk, uzmezdams tam slīpu izkliedētas gaismas kūli, bet nekas tajā nebija saska­tāms, izņemot krītošo sniegu. Tad šajā ne­vienam nepiederošajā zemē parādījās mazs, gaišs stāvs, kas vilcinādamies nedroši iznira no pretējā pusē esošo ēku ēnas.

—    Andrē! — nočukstēja Džūdija.

Meitene skrēja pusteciņiem, grīļodamās un

minstinādamās, it kā nezinātu, kurp doties. Iekļuvusi gaismas starā, viņa apžilbuši uz mirkli apstājās, tad metās atpakaļ. Šķita, ka prožektora apkalpe nav viņu pamanījusi, bet atkal norībēja šāviens, tagad jau tuvāk, un starp ēkām aizsvilpa lode.

Džūdijas pirksti sažņaudza Fleminga roku.

—    Viņi to nogalinās!

Viņš atbrīvoja roku, apsviedās un skrēja pie durvīm.

—    Džon! Neej ārā!

—    Es viņu sūtīju! — Flemings paķēra no naktsgaldiņa savu prāvo kabatas bateriju un neatskatījies izdrāzās laukā. Džūdija sekoja' viņam līdz durvīm, bet viņš jau bija nozudis sniegotajā tumsā starp mājiņām.

Flemings turējās mājiņu aizsegā, cik ilgi varēja, tad strauji metās pāri prožektora gaismas joslai un ienira tumsā aiz tās. Šoreiz prožektora apkalpe bija savu uzdevumu augstumos. Baltais stars sekoja viņam un žil­binoši izgaismoja tuvējās ēkas, bet tas Fle­mingam tikai palīdzēja — viņš paguva ieraudzīt Andrē, kas bija noslīgusi zemē pie pretējās mājas sienas. Pa sniegu bija grūti paskriet, taču viņš nepalēnināja gaitu, kamēr nebija sasniedzis meiteni un, ar spēku uzrā­vis viņu kājās, aizvilcis aiz mājas stūra tumsā.

Pirmajā brīdī Andrē viņu nepazina. Viņi stāvēja, piespiedušies viens pie otra, smagi elpodami, un Flemings ar vienu roku atbal­stīja meiteni.

—    Tas esmu es, — viņš sacīja un, atcerē­jies kabatā noglabāto pudeli, izvilka to, un gandrīz ar varu ielēja viskija paliekas viņai mutē. Andrē saviebās, norija viskiju un, sa­ņēmusi spēkus, nostājās uz savām kājām.

—    Es to izdarīju, — viņa sacīja, un, kaut gan tumsā nevarēja redzēt tās seju, Flemings zināja, ka viņa smaida.

—    Kā tu tiki ārā?

—    Pa aizmugures logu.

—    Csst! — Flemings uzlika pirkstu uz Andrē lūpām un pievilka viņu sev klāt. Kla­jumā, ko viņš nupat bija šķērsojis, prožek­tora stars meklēdams svaidījās šurp un turp, garām paskrēja grupa kareivju kaujas ietērpā, blenzdami uz visām pusēm un turē­dami ieročus šaušanas gatavībā. Flemings saspringti domāja, ko darīt tālāk. Atgriezties dzīvoklī nebija iespējams, un paslēpties kaut kur citur nometnes teritorijā nozīmētu to, ka viņi tiks nejauši atrasti un momentā caur­urbti ar ložu zalvi, iekams šāvēji pagūs ap­domāties. Šai histērijas pilnajā naktī pat brīvprātīga padošanās droši vien neglābtu viņus no nāves. Flemingam šķita, ka vienīgā izeja ir mēģināt izkļūt no nometnes un no­gaidīt līdz rītam, kad meklēšana vairs nebūs tik drudžaina un notiks organizētāk.

Bija tikai viena iespēja, kā no tās vietas, kur viņi stāvēja, sasniegt nometnes ārējo sētu, nešķērsojot prožektora staru, un proti — aizslapstīties līdz piekrastes kraujai, kur veda lejup taciņa uz laivu piestātni līcī. Flemingam dzīvi atausa atmiņā kāds sens no­tikums, un tagad visas viņa domas cerībā pieķērās piestātnei un laivai. Viņš cieši ap­lika roku Andrē ap vidukli, lai viņu atbal­stītu.

—    Nāc! — viņš sacīja. Flemings pa pusei veda, pa pusei nesa viņu uz priekšu pa sniega klātajām zemes joslām starp ēkām, līkumodams un izmantodams tās kā aizsegu. Ikreiz, izdzirdis kaut kur priekšā balsis, viņš griezās atpakaļ un meklēja citu ceļu. Šķita gandrīz neiespējami, ka tuvāko minūšu laikā viņus neatklās, taču putenis neļāva patruļām bēgļus saskatīt un sniegs apslāpēja soļu troksni. Andrē īsie un seklie elpas vilcieni liecināja, ka viņa nespēs aiziet aiezcik tālu, un Flemings atcerējās, ka, nonākušiem uz kraujas, viņiem ceļu nogriezīs stiepļu pi­numa sēta, kas pēc Bridžera nāves drošības pastiprināšanai tika ierīkota arī šeit, un pie vārtiem takas galā noteikti būs sardze. Šķita, ka nav nekādu cerību izkļūt no nometnes, taču kāda iekšēja balss urdīja Flemingu iet un iet tālāk. Sniega aizķepētām acīm viņš gurdeni vilkās uz priekšu, un Andrē, smagi atbalstīdamās pret viņu, steberēja līdzās. Bei­dzot viņš atcerējās, kas zemapziņā bija viesis cerības.

Visu iepriekšējo dienu šajā nometnes malā bija strādājuši celtnieki, nolīdzinādami būv­laukumu jaunai ēkai tieši pie pašas sētas, un pēc darba beigām turpat atstājuši buldo­zeru. Iespējams, ka šādā salā tas nebūs iedar­bināms, taču, no otras puses, buldozers bija atstāts laukā pa nakti, lai no rīta ar to tūlīt atsāktu darbu. Bija vērts mēģināt, ja vien izdotos nokļūt līdz tam.

Kad viņi sasniedza nometnes pēdējo ēku, arī Flemings pats smagi elsoja, un, lai no­kļūtu līdz buldozeram, kas melno ja tumsā viņiem priekšā, bija vēl jātiek pāri jardu piecdesmit platai klajai joslai. Abi ar mei­teni viņi atspiedās pret ēkas sienu jūras pusē, un Flemings lieliem malkiem rija auk­sto gaisu, kas dzeldēja plaušas. Viņš neru­nāja ne vārda, un Andrē arī nekā nejautāja. Viņa vai nu pilnīgi uzticējās Flemingam, vai bija pārāk nomocījusies, lai domātu, vai arī klusēja abu šo iemeslu dēļ. Pāri klajumam starp viņiem un sētu aizbrauca mobilā pat­ruļa — armijas smagā mašīna ar prožektoru virs šofera kabīnes un neskaidriem ka­reivju siluetiem kulbā. Tad iestājās klu­sums.

— Skrienam! — Flemings sacīja, rādīdams uz priekšu un uzraudams Andrē kājās. Viņi metās skriet pāri apsnigušajai zālei. Jau pirms pusceļa Andrē pāris reižu paklupa, un pēdējos divdesmit jardus Flemingam nācās viņu nest. Kad viņi sasniedza buldozeru, Fle­mingam likās, ka galva un krūtis pārplīsīs aiz necilvēciskās piepūles. Kad viņš izlaida meiteni no rokām, tā noslīga zemē un ievai­dējās.

Flemings uzkāpa uz buldozera un pavērās apkārt. Acīmredzot neviens viņus nebija pa­manījis, un, ja buldozers sāks darboties, va­rēja cerēt, ka to noturēs par kādu no drošī­bas dienesta mašīnām.

Flemingam ar pirmo startera apgriezienu izdevās iedarbināt motoru, un, atstājis to smagi ducinām brīvgaitā, viņš nolēca zemē, lai palīdzētu meitenei tikt augšā. Sākumā viņa pat nepakustējās.

—    Nāci — Flemings izdvesa. — Ātri! Mēs izbēgsim!

—    Atstājiet mani! — viņa vārgā balsī sa­cīja. — Neraizējieties par mani!

Flemings paņēma viņu uz rokām un, pats lāgā nezinādams kā, uzdabūja augšā un ap­sēdināja uz kastes blakus vadītāja sē­deklim.

—    Turies cieši! — viņš sacīja, atbalstī­dams meiteni ar plecu. Tagad patruļas ma­šīna droši vien bija jau apmetuši pusloku centra teritorijai un atkal devās uz šo pusi. Kvodrings droši vien jau bija ieradies Fle­minga mājiņā, pēc Džūdijas un uzzinājis, ka viņš un Andromēda aizbēguši. Skaitļotāja ēka droši vien <jau bija pārvērtusies slapju, kūpošu pelnu un ogļu kaudzē un raidījums no miljardiem miljonu jūdžu tāluma līdz ar visu pārējo gājis zudumā uz mūžīgiem lai­kiem. Tas nu bija padarīts, tagad vajadzēja vēl tikai paglābt no vajātājiem meiteni, kaut kur paslēpties un nogaidīt. Uzmeties uz vadītāja sēdekļa, Flemings nospieda sajūga pedāli un ieslēdza ātrumu.

Tiklīdz viņš atlaida pedāli, buldozers spēji rāvās uz priekšu un motors gandrīz noslāpa, bet viņš sparīgi piedeva gāzi un strauji pa­grieza neveiklo mašīnu pret sētu. Atskatījies pār plecu, viņš ieraudzīja tuvojamies gaismu, taču bija jau par vēlu apstāties. Viņš no­spieda akseleratoru līdz galam un neatlaida, kamēr buldozera priekšgals ārdīja sētu. Stiepļu pinums čirkstēdams plīsa un trūka^un nozuda zem mašīnas kāpurķēdēm. Sētā pavērās plata sprauga, un viņi bija . tās vidū.

Flemings izslēdza motoru uu nolēca zemē, vilkdams meiteni līdzi. Buldozera smagais korpuss stāvēja saplēstajā sētā, gluži kā kor­ķis noslēgdams spraugu, un Flemings ar Andrē atradās sniegā ārpusē. Viņš piesar­dzīgi aizveda meiteni apkārt līdz kraujas malai, tad saliecies skriešus metās uz krū­miem, kas auga piestātnes takas galā. Tuvo­jošās mašīnas prožektoru gaisma kļuva ar­vien spožāka un spožāka, un no savas pa­slēptuves Flemings redzēja, ka tā apstājās pie buldozera. Spilgtā gaisma un krītošais sniegs žilbināja acis, tāpēc pašu mašīnu Fle­mings nevarēja lāgā saskatīt un baidījās, vai tikai tā nav ar kareivjiem pilna patruļas ma­šīna. Tad prožektori pagriezās projām, pute­nis uz mirkli pierima, un viņš redzēja, ka gar sētu lēnām aiztaustās radiolokācijas fur­gons, virs kura vienā laidā bezcerīgi griežas antena.

Flemings paņēma Andrē pie rokas un veda lejup pa taku. Aiz nākamā līkuma viņš iz­vilka no kabatas bateriju un sāka iet lēnāk, lai meitene pati saviem spēkiem varētu tikt līdzi. Tagad viņa bija kļuvusi mazliet mun­drāka un sekoja Flemingam, cieši turēdamās viņam pie rokas. Takas lejasgalā sargposteņa nebija, un tukšajā laivu piestātnē valdīja klusums, tikai pret steķiem klankšinājās mazi vilnīši. Šķita, ka viņi atrodas tūkstoš jūdžu tālumā no drudžainās jezgas tur augšā, un tāpēc turpināt ceļu bija vēl grūtāk.

Pa ziemu visas mazās laivas bija izvilktas malā un to motori aizvākti. Vienīgi dežūr- laiva, kas līdzinājās mazam zvejas kuģītim ar motoru korpusa vidusdaļā, bija atstāta ūdenī un šūpodamās trinās gar piestātnes malu. Flemings vasarā šad tad šo laivu bija iz­mantojis, kad gribēja izbraukt jūrā un pabūt vienatnē, un, zinādams tās niķus, juta pret to reizē simpātijas un īgnumu kā jātnieks pret stūrgalvīgu, vecu zirgu. Flemings iestūma Andrē laivā, atraisīja priekšgala un pakaļgala virves un kabatas baterijas gaismā aiztaustījās līdz motoram. To nebija tik viegli iedarbināt kā buldozeru: viņš krietnu brīdi ņēmās kurbulēdams, kamēr pār seju sāka ritēt sviedru un izkusušā sniega strau­mītes, un gandrīz jau zaudēja cerību vispār to atdzīvināt. Andrē, kamolā sarāvusies, tu­pēja zem borta malas, un pāri viņiem nemi­tīgi krita sniegs un kusa netīrajā ūdenī, kas skalojās laivas dibenā. Kamēr Flemings, smagi elpodams un lādēdamies, atkal un at­kal grieza sarūsējušo kloķi, viņa neko ne­jautāja, tikai laiku pa laikam klusiņām ievai­dējās. Arī viņš nekā nerunāja, bet joprojām sparīgi grieza kloķi, līdz beidzot, vairākkārt nosprauslojies, motors sāka strādāt.

Viņš ļāva tam kādu brīdi darboties brīv- gaitā, laivai spēcīgi vibrējot un izplūdes cau­rulei pukšķinot virs paša ūdens, tad ieslēdza sajūgu un atvēra droseli. Piestātne ātri attālinājās, un viņi bija vieni tumšajā ūdens klajumā. Flemings nekad nebija bijis uz jūras sniegputenī. Tā bija brīnišķīgi rāma. Pārslas virpuļoja ap viņiem, izkusdamas, tiklīdz sa­skārās ar ūdens virsmu. Šķita, ka kļuvis sil­tāks, vismaz pagaidām, kamēr viņi vēl atra­dās zemesraga aizvējā.

Pie stūres, kas atgādināja ļoti vecas auto­mašīnas stūres ratu, bija piestiprināts mazs kompass, un Flemings ar vienu roku stūrēja, bet ar otru turēja kabatas bateriju, apgais­modams kompasu. Viņš labi atcerējās salas koordinātes un apmēram zināja, cik lielā mērā kursu var ietekmēt straumes spēks. Rāmajā jūrā nebija grūti noteikt arī laivas ātrumu, un, laiku pa laikam paskatīdamies pulkstenī, viņš varēja aptuveni aprēķināt attālumu. Flemings agrāk bieži bija braucis uz šo saliņu un sprieda, ka varbūt arī tumsā izdosies laimīgi piebraukt malā. Viņš galve­nokārt cerēja uz to, ka jau pa gabalu dzirdēs viļņu triekšanos pret klintīm un varēs izvai­rīties no tām.

Viņš uzsauca Andrē, lai iet uz laivas priekšgalu un skatās, bet viņa nekā neatbil­dēja. Flemings neuzdrošinājās ne uz mirkli atstāt stūri un kompasu.

—   Ja vari, ej uz priekšgalu, — viņš atkal sauca, — un vēro uzmanīgi!

Andrē lēnītiņām pārvietojās uz laivas priekšgalu.

—   Drīz mēs būsim galā, — viņš sacīja uz­mundrinošā balsī, pats tam lāgā neticēdams.

Laiva vienmērīgi slīdēja uz priekšu desmit, piecpadsmit, trīsdesmit minūtes. Izbraukuši no līča, viņi iekļuva nelielā brīzē, un laiva sāka mazliet svaidīties pa viļņiem, bet sniegs vairs nekrita un nakts šķita kļuvusi gaišāka. Flemings pie sevis prātoja, vai viņi ir jau pie­tiekami tālu no krasta, lai laivu varētu ierau­dzīt uz kāda lokatora ekrāna, un mēģināja iztēloties, kas tagad notiek nometnē viņiem aiz muguras un kas tos sagaida priekšā tuk­snesīgajā tumsā. Viņam sāpēja acis, galva, mugura, sāpēja visas maliņas, un, lai pats justos ciešamāk, viņš nemitīgi piespieda sevi domāt par meitenes sadegušajām, sāpēs pul­sējošajām rokām.

Pēc apmēram četrdesmit minūtēm Andrē brīdinoši uzsauca viņam. Flemings samazi­nāja degvielas padevi un ļāva laivai slīdēt pretī tumšumam, kas pacēlās priekšā, tad pagrieza stūri un uzņēma kursu paralēli stā­vajām salas krasta klintīm. Viņi virzījās uz priekšu ļoti lēnām, gandrīz taustīdamies un uzmanīgi ieklausīdamies bangu triecienos pret klintīm, kamēr beidzot, pēc apmēram desmit minūtēm, klinšu siena atkāpās salas iekšienē un viņi sadzirdēja rāmus viļņu šļakstus smilšainā līcī.

Flemings iebrauca laivu seklumā un, līdz ceļiem brizdams pa salto ūdeni, iznesa mei­teni krastā. Tagad debesis bija kļuvušas krietni gaišākas, taču rītausma tā vēl neva­rēja būt, drīzāk gan mēness, un Flemings redzēja, ka viņi ir iebraukuši tajā pašā smilšainajā līcītī, kuru bija uzgājuši kopā ar Džūdiju tālajā agra pavasara pēcpusdienā, kad alā atrada Bridžera noslēptos dokumen­tus. Tās bija skumjas, bet vienlaikus patīka­mas atmiņas, un Flemingam pēkšņi nez kā­pēc likās, ka šeit viņš spēs sevi aizstāvēt.

Viņš palūkojās apkārt, meklēdams vietu, kur atpūsties. Bija pārāk auksts, lai gulētu zem klajas debess, pat ja viņi spētu aizmigt, tādēļ viņš veda Andrē uz alas ieeju un tālāk pa šauro tuneli, ko toreiz abi ar Džūdiju bija izpētījuši. Te viņš vairs nevarēja mei­teni atbalstīt, bet lēnām gāja pa priekšu un pār plecu uzmundrināja viņu.

— Es jūtos kā Orfejs, — viņš sacīja pats sev. — Man sajukušas visas leģendas — ne­sen vēl es biju Persejs …

Flemingam aiz pārguruma viegli reiba un dūca galva, un divreiz viņš tumšajās ejās pazaudēja ceļu. Viņš meklēja to alas papla­šinājumu, kur atradās baseins, jo atcerējās, ka tur ir sauss smilšu pamats, kur viņi varētu atpūsties, bet pēc brīža konstatēja, ka neiet pareizi. Viņš pagriezās, lai pateiktu to Andrē, bet meitenes viņam aiz muguras vairs ne­bija.

Pēkšņu baiļu pārņemts, Flemings klupdams krizdams metās atpakaļ, saukdams viņas vārdu un spīdinādams bateriju uz visām pu­sēm. Viņa kliedzieni dobji atbalsojās tuneļa velvēs, bet neviens uz tiem neatsaucās, un ausīs skanēja tikai paša kurpju klaudzieni pret akmeņiem. Pie alas ieejas viņš apstājās

un griezās atpakaļ. Meitenes pazušana šķita absurds, jo viņi taču nebija aizgājuši necik tālu. Sākumā Flemings juta sevī mosta­mies dusmas uz viņu, kaut arī tur nebija nekādas loģikas, taču loģiski spriest viņš patlaban vairs nespēja. Tagad, ejot pa tuneli, viņš ievēroja, ka tam ir vairāk atzarojumu, nekā viņš atcerējās: šķita, ka šī vieta ar prā­tam neaptveramu viltību tumsā maldinoši pārvēršas un mainās. Viņš pagājās pa vienu atzarojumu, tad pa Otru, bet bija spiests griezties atpakaļ, jo tālāk pa tiem nevarēja tikt, un tad piepeši atģidās augstajā alas telpā, ko nebija varējis atrast.

Viņš apstājās un sauca atkal, paceltā rokā lēnām šūpodams bateriju uz visām pusēm. Meitenei noteikti vajadzēja būt šeit, tik no­vārgusi viņa nevarēja tumsā aiziet daudz tālāk. Viņš pavērsa baterijas staru uz smil­šaino pamatu un ieraudzīja Andrē pēdas. Viņš sekoja pa tām līdz alas vidum un tur sastinga, juzdams no galvas līdz kājām pār­skrienam šausmu tirpas. Pēdējais kājas no­spiedums iezīmējās dūņās uz klints bluķa baseina malā, un turpat līdzās ūdenī peldēja viens no viņa lielajiem cimdiem. Un vairāk nekā.

Viņš tā arī nekā vairāk neatrada. Cilvēki bija iemācījuši viņai tik daudz, Flemings drūmi domāja, bet peldēt nebija iemācījuši. Fleminga sirds sažņaudzās sāpēs un pārme­tumos. Veselu stundu viņš pavadīja, slimīgā satraukumā bezcerīgi pārmeklēdams alu, tad gurdi aizvilkās atpakaļ līcīša krastā un, ierā­vies starp diviem klinšu bluķiem, gaidīja rīt­ausmu. Viņš nebaidījās iemigt, viņam bija citas, daudz lielākas un neprātīgas bailes, ka no alas iznāks kaut kas neizsakāms, kaut kas neatvairāms no miljardiem miljonu jūdžu tāluma — tas, kas pirmoreiz bija runājis ar viņu tādā pašā tumšā naktī kā šī.

Nekas nenāca, un kādu stundu pēc rīt­ausmas līcītī iebrauca armijas kuteris. Fle­mings pat nepakustējās, kad tas piestāja pie krasta, un apkalpe atrada viņu plati ieples­tām acīm nekustīgi raugāmies uz mūžam mainīgo jūras plašumu.

*

[1] kas ari jāpierāda. (Latīņu vai.)

[2] lietas kursā. (franču vai.)

[3] vai fēlikss? (Vācu vai.)

[4] uz redzēšanos! (Vāru vai.)